Survival Kit by Riga2014

Kuratores sleja. Skatiens atpakaļskata spogulī (turpinot kustību uz priekšu) 2.lpp. / Izstāde A-Z 4.lpp. / Aptauja 18. lpp. / Festivāla ēka 25.lpp. / Eseja. Laika biedri 26.lpp. / Intervija. Cilvēki globālās kārtības nepareizajā pusē 30.lpp / Notikumi 34.lpp.

IZSTĀDE. Filmas. Diskusijas. Performances. Koncerts. 8.-18. septembris

Darbdienās 15.00 - 21.00 Brīvdienās 12.00 - 19.00 Baltā nakts 10. septembrī 12.00 - 1.00 Rīgā, Ģertrūdes ielā 32

Curator’s column. A Look in the Rearview Mirror (While Still Moving Forward) / Exhibition A-Z p.4 / Survey p.18 / Festival House p. 25/ Essay. Comrades of Time. p.27 / Interview. People on the Wrong Side of the Global Order p.32 / Events p.35

EXHIBITION. Film screenings. Discussions. Performances. Concert. September 8th -18th

Week days 3 - 9 PM Weekends 12 AM – 7 PM September 10th/White Night 12 - 1 AM Riga, Ģertrūdes St. 32

www.survivalkit.lv

kuratores sleja 2

Skatiens atpakaļskata spogulī (turpinot kustību uz priekšu) Solvita Krese

espējams, tas bija augusts, jo vakari vēl bija silti, un ilgi varēja sēdēt dārzā. Tas varēja notikt pirms trim gadiem, kad pasaules kārtību satricinošā ekonomiskā krīze vēl tikai vīdēja aiz horizonta, un Latvijā par to vēl īpaši nerunāja. Tad kādas vakara sarunas laikā radās ideja par SURVIVAL KIT / Izdzīvošanas komplektu – mākslas projektu, kas mēģinātu identificēt lietas, kas varētu būt vitāli nepieciešamas cilvēka eksistencei gan materiālā, bet, iespējams, pat vairāk kādā metafiziskā aspektā. Pirmais izdzīvošanas komplekts sanāca gluži kā nākotnes pareģojums, kā atbilde krīzei, kas 2009. gadā jau visai skarbi plosīja Latvijas ekonomiku, atstājot aiz sevis virkni tukšu un bankrotējušu veikalu Rīgas ielās. Mākslinieki tika aicināti reaģēt uz radušos situāciju, piepildot tukšās telpas ar radošu enerģiju, piedāvājot dažādas DIY („dari pats”) praksēs, inovatīvos un asprātīgos risinājumos balstītas izdzīvošanas stratēģijas. Pagājušajā gadā pilsētas karte jau bija mainījusies, un SURVIVAL KIT-2 ietvaros tika iezīmēts jaunu radošu iniciatīvu arhipelāgs, kas kā pašorganizēts micēlijs bija izplatījies Rīgas centra kvartālos. Kas tad ir mainījies gada laikā? Cik lielā mērā iepriekš iespējams paredzēt vai izskaitļot pārmaiņu seismogrāfiju? Cik daudz ir atkarīgs no globālajām ekonomikas svārstībām, ekoloģiskajām norisēm vai izmaiņām pasaules politiskajā kartē? Ko varam ietekmēt mēs paši – izvērtēt pagātnes kļūdas, izdarīt atbildīgas izvēles vai apgūt jaunas pieredzes? Vai iespējams apgalvot, ka pašreiz esam pagrieziena punktā, ka esam pārtraukuši slīdēt uz leju un lēnam rāpjamies augšup? Nenoliedzami, esam apguvuši jaunas izdzīvošanas prasmes, iemācījušies paskatīties uz notiekošo no savādāka skatu punkta, mainījuši savu ierasto vērtību hierarhiju. Varam doties tālāk. Atliek tikai iztēloties, kā tur izskatās. Kāda ir nākotne, kas mūs sagaida... Kāda būs nākotnes valoda? Vai lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būs pensionāri? Vai būtiski mainīsies klimats? Vai tiks atrasti jauni enerģijas resursi? Kādus algoritmus iezīmēs tālākā ekonomikas attīstība? Kas notiks ar pilsētām, vai tās sarausies vai tieši otrādi – pārņems kontinentu lielāko daļu? Varbūt lidot kļūs pārāk dārgi un būs jāmaina nomadiskais dzīves formāts? Vai atgriezīsimies pie lokālas saimniekošanas un katram pilsētniekam aiz loga būs savs mazdārziņš? Vai notiks spēku pārdale pasaules politiskajā kartē? Šādi un līdzīgi jautājumi nāk prātā, aizdomājoties par nākotni. Nevar nepamanīt, ka futuroloģija vairs nav tikai

zvaigžņu pētnieku un pareģu kompetence, ar to patreiz aktīvi nodarbojas ekonomisti, finansisti un citu, visai eksaktu, profesiju pārstāvji. Politiķu un sabiedrības viedokļu veidotāju vidū vērojama pieaugoša retorika, kas sapīta solījumos, cerībās vai gaidās, balstās nākotnes scenārijos, iztēles radītās vīzijās, mēģinājumos pakļaut vai pieradināt nākotni. Arī sarunās ar māksliniekiem nākotnes meklējumi iezīmējās kā tēma, kas rosina idejas un šķiet pētīšanas/ aplūkošanas vērta. Pavasarī mēs piedāvājām sekot līdzi Nākotnēšanas lekciju maratonam, kura ietvaros dažādu nozaru pārstāvji, pievēršoties pašām cilvēka izdzīvošanas pamatvajadzībām – ēšanai, veselībai, saimniekošanai mēģināja apzināt, kā krīze ir mainījusi mūsu vērtības, un līdz ar to mūsu iespējamo nākotni. Festivāla tapšanas procesā apaudzējot idejas karkasu ar matēriju, pārsteidzošā kārtā nonācām pie pagātnes vēstures pārrakstīšanas un saglabāšanas, kopsakarību un nejaušību analīzes, hipotēzēm un šaubām. Izrādījās, ka, lai virzītos uz priekšu vai veiktu pagriezienu, gluži kā braucot automašīnā, skatiens ik pa brīdim pieplok atpakaļskata spogulim. Šāds pavērsiens man atsauca atmiņā nesen lasītu tekstu, kurā bija vēstīts, kā 16.gs. misionāri Andu augstkalnēs sastapās ar savādu fenomenu – cilvēkiem, kuriem nākotne bija aiz muguras. Aimaras iezemieši uzturēja apvērstu laika konceptu, kas piedāvāja metaforizētu hronoloģiju, kura bija pilnīgs pretstats indoeiropiešu laika izpratnei. Aimariešiem rītdiena bija diena, kas pagājusi. Kamēr zināmā pagātne pletās tiem priekšā, nezināmā nākotne uzglūnēja no turienes, kur to nevarēja saskatīt. Tagadne kļuva par pagātnes izbalēšanu nākotnes nezināmībā, nākotne darbojās kā tagadnes priekšnoteikums. Varbūt mūsdienu cilvēku var piemeklēt līdzīgas izjūtas? Nedrošība, nestabilitāte, neparedzamība (precariousness) ir viens no mūsu ikdienas aktuālākajiem vadmotīviem. Diezgan krasi mainījies mūsdienu cilvēka dzīves modelis. Izzudis ierastais striktais darba un privātās telpas nodalījums. Darba vieta tagad var būt jebkur, pie kafejnīcas galdiņa, parkā, pludmalē vai guļamistabā. Nav vairs noteiktu darba stundu. Strādāts tiek naktīs un brīvdienās. Daļēja laika darbinieki, frīlanseri, pašnodarbinātie kļūst par ierastu formātu nomadiskajā sabiedrībā. Īsti vairs nav ticības arī kādām sociālajām garantijām, pat ja visu darba mūžu cītīgi papildināti pensiju fondi. Finanšu krīze kā negaisa mākonis joprojām klejo apkārt, izraisot negaidītas detonācijas dažādās

pasaules vietās, iedragājot ilgtermiņa plānus un vīzijas. Ilgstošais pagaidu stāvoklis, orientēšanās uz ātriem un fleksibliem risinājumiem kļuvis par normu, kas nepiedāvā kādu vairāk vai mazāk skaidru nākotnes vīziju. Pagātne ir vienīgā laika dimensija, ko tāds tradicionāls politisks subjekts kā nācija var joprojām ietekmēt, kādā no savām intervijām apgalvo Boriss Budens un atsaucas uz Krievijā dzirdētu joku, ka „mūsu nākotne ir skaidra, bet pagātne mainās katru dienu”, kas apliecina, ka mēs tā īsti neko nevaram darīt ar savu nākotni. Kaut kādā veidā mēs varam mainīt tikai savu pagātni. Iespējams, ka šis joks iezīmē apstiprinājumu jauniem vēstures nosacījumiem. Varbūt sajūta, ka mēs par šiem vēstures nosacījumiem varam tikai reflektēt, bet visi maz spējam ietekmēt, iejaukties vai mainīt, vedina mūs patverties pagātnē vai pievērsties tagadnes likumsakarību pētīšanai un koncentrētai esības apjaušanai. Mēģinot uztaustīt pagrieziena punktu, kas varētu iezīmēt jaunu trajektoriju situācijas attīstībā, gan globālā, gan lokālā mērogā, nāk prātā Braiena Holmsa (Brian Holmes) pasaules „kustības” salīdzinājums, apvienojot gan analītisko, gan metaforiski poētisko aspektu ar kontinentālo dreifu. Jēdziens, kas pārņemts no ģeoloģijas un zinātniskām teorijām, raksturo plātņu tektonisku, lielu zemes masu sadalīšanos, neaprakstāmi spēcīgu un brutālu enerģiju, kas virzās un sadrūzmējas dažādās pasaules vietās. Paradoksāli, ka šis jēdziens atsauc atmiņā arī kaut ko visai personisku, kā, piemēram, Situacionistu dreifēšanas (driftinga) praksi, kas balstīta it kā bezmērķīgā klaiņošanā, ļaujot pazaudēties un atmest mērķtiecīgus nodomus, un racionālas koordinātas. Šķiet, kontinentālā dreifa efekts jūtams ne tikai ekoloģijas, bet arī neoliberālās ekonomikas, ģeopolitikas, ideoloģijas teritorijās, un tā izraisītās globālā mēroga sadursmes, sašķelšanās, pārbīdes un kustības kā vibrāciju viļņi nonāk līdz mūsu privātajai telpai un ietekmē mūsu ikdienu. Šogad SURVIVAL KIT-3 festivāls notiek kādreizējā skolas ēkā, atgādinot par jaunajām pieredzēm, ko esam apguvuši, un aicinot mācīties tālāk. Mācību stundas mijas ar starpbrīžiem, gluži kā tekstu papildina zemsvītras piezīmes, kuras reizēm kļūst pat būtiskākas par galveno stāstījumu. Jo bieži vien tieši tur slēpjas atbildes uz rēbusu, ko mums piedāvā atrisināt nākotne, kas būvējas no neskaitāmām individuālām pieredzēm un prognozēm, bet kuras neizbēgami pakļautas lielajām pasaules svārstībām un satricinājumiem.

•

curator’s column 3

A Look in the Rearview Mirror (While Still Moving Forward) Solvita Krese

t may have been August, because evenings were still balmy and you could sit in the garden till late. It may have been three years ago, when the economic crisis that shook up the order of things in the world was still just looming on the horizon and was not yet much spoken of in Latvia. It was then that a conversation one evening led to the idea of SURVIVAL KIT – an art project that would attempt to identify things that could prove vitally important to human existence, both in a material and, perhaps even more significantly, some metaphysical sense.

petence of stargazers and prophets; it now commands the attention of economists, financiers and representatives of other exact sciences. Politicians and public opinion makers increasingly employ rhetoric that is tied up in promises, hopes or expectations, and based on future scenarios, imagined visions, attempts to conquer or tame the future.

Likewise, in conversations with artists the search for future has been revealed as a theme that rouses ideas and seems worthy of study/examination. This spring we also offered the Nākotnēšana/Foresight lecture marathon, in which repThe first SURVIVAL KIT turned out to be almost prophetic, resentatives from various fields addressed the issues of the a response to the crisis that was already wreaking havoc on most basic human survival needs – food, health, economy – the Latvian economy in 2009, leaving scores of empty, bank- and tried to assess how the economic crisis has changed our ruptcy ridden shops in its wake on the streets of Riga. Artists values and, accordingly, our possible future. were invited to react to this situation and fill the empty spaces with a creative energy, offering various survival strat- As the conceptual frame took on layers of more solid mategies rooted in DIY practices and innovative and witty solu- ter in the process of putting together the festival, we quite tions. By last year the map of the city had already changed, surprisingly found ourselves confronting the past – the reand SURVIVAL KIT-2 served to outline an archipelago of writing and preservation of history, the analysis of interconnew creative initiatives, which had spread across the central nection and coincidence, hypotheses and doubts. It turned quarters of Riga like self-organized mycelium. out that, in order to move forward or make a turn, from time to time your gaze has to travel to the rear-view mirror – just So what has changed within the space of a year? To what as if driving a car. extent can the seismography of change be foreseen or calculated? How much depends on global economic fluctuations, This development brought to my mind a text I had recently ecological processes or changes to the political map of the world? read, about 16th-Century missionaries who encountered What can we influence ourselves – by examining past mistakes, a strange phenomenon in the Andean highlands: people whose future was behind them. The Aymara natives held to making responsible choices or gaining new experiences? an inverted concept of time which featured metaphorized Can it be asserted that we are now at a turning point, that we chronology, a total opposite of the Indo-European underhave stopped the downward spiral and are climbing slowly? standing of time. To the Aymara, tomorrow was a day that had passed. While the known past stretched out in front of Undeniably, we have mastered new survival skills, learnt to them, the unknown future lurked waiting for them someview events from a different angle, changed our customary hierarchy of values. We may move on. All that is now left is to where it could not be seen. The present became the past fadimagine what it will look like. What is the future that awaits us. ing into the unknownness of the future, and the future served as a prerequisite of the present. What will the language of the future be? Will the majority Perhaps a similar experience awaits the modern human? of the world population be senior citizens? Will the climate change significantly? Will new sources of energy be found? Insecurity, instability, precariousness make up one of the What algorithms will be outlined by the development of the most relevant leitmotifs of our daily life. The life model economy? What will happen to cities, will they shrink, or, to of the contemporary man has changed quite sharply. The customary strict separation of work space and private space the contrary – take over most of the area of the continents? Perhaps it will become too expensive to fly, and the nomadic has faded. Your workplace can now be anywhere – at a café format of life will have to be changed? Will we return to local- table, in a park, at the beach or in your bedroom. There are ized economy, where every city dweller will have their own no longer any strict working hours. People work at night tiny garden allotment outside their window? Will the balance and on holidays. Part time employees, freelancers, the selfemployed become a common format in the nomadic sociof power be redistributed on the political map of the world? ety. There is no real trust in any social guarantees any more, These and similar questions come to mind as we ponder our either, even if you’ve spent your working life diligently adding to your pension funds. The financial crisis is still future. Certainly, futurology is no longer solely the com-

roaming the globe like a storm cloud, triggering unexpected detonations in various spots of the world, undermining long-term plans and visions. Sustained temporariness, an orientation toward quick and flexible solutions is now the norm – one that does not produce any more or less clear vision of the future. The past is the only time dimension that can still be influenced by a traditional political subject like a nation, asserts Boris Buden in one of his interviews, and quotes a joke heard in Russia – “our future is clear, but the past changes every day” – as confirmation that we can’t really do much about our future at all. We can only change our past in some way. Perhaps this joke is a nod in acknowledgement of new rules of history. Maybe it is the sense that we can only reflect on these new history rules, but can do little to influence, intervene or change them, that encourages us to seek refuge in the past, or turn to the study of present regularities and focused comprehension of existence. As we try to feel out the turning point that could mark a new trajectory in the development of the situation both globally and locally, I am reminded of Brian Holmes’ comparison of the “movement” of the world (comprising both the analytical and the metaphorically poetic aspect) to continental drift. This term, borrowed from geology and scientific theories, describes plate tectonics, the breaking apart of landmass, an indescribably powerful and brutal energy that moves and pools in various places of the globe. Paradoxically, this term also brings to mind some very personal things, like, for example, the Situationist practice of drifting or dérive, based in seemingly aimless roaming that allows the individual to become lost and discard purposeful intentions and rational coordinates. It seems the effect of continental drift is felt not only in ecology, but also throughout the realms of neoliberal economics, geopolitics and ideology, and the global collisions, splits, shifts and movements it provokes reach our private space in waves of vibration that affect our daily life. This year the SURVIVAL KIT-3 festival is taking place in a former school building, to remind us of the new experiences we have gained and to encourage us to continue learning. Lessons are interspersed with recess breaks, just like texts are supplemented with footnotes which can sometimes exceed the main narrative in their importance – because often it is there that we may find clues to the puzzle set to us by a future built of countless individual experiences and prognoses yet unavoidably subject to the greater fluctuations and shocks of the world.

•

izstāde A-Z / exhibition A-Z 4

Manis paraugs

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Lerijs AŠAMPONGS (GB)

erformance, kurā saplūdīs Ašamponga pētījums par personisku un nepersonisku izpausmju skaņu potenciālu un skaņu paraugu samplēšana. Pētījumu process Ašampongam ļāvis novērot, ievākt un at-rādīt “Highlife” skaņu kolāžas. “Highlife” ir mūzikas žanrs no Ganas, tas tiek uzskatīts par džeza priekšgājēju. Ašampongs rādīs un veidos stāstus, kas ietver viņa personīgo vēsturi, pievēršot uzmanību arī savām attiecībām ar “Highlife” mūzikas mantojumu. Tam visam klāt Ašampongs mēģinās ieaust papildu skaņas no citām vinila platēm, kas atbilst izvēlētajai tēmai. Publika tiks aicināta piedalīties ar saviem “paša paraugiem”, nododot savus skaņu paraugus, ieteicams vinila formātā. Leriju Ašampongu uz SURVIVAL KIT ir atvedusi THE SHOWROOM - laikmetīgās mākslas telpa Londonā, kuras uzmanības centrā ir sadarbības un procesa virzīta pieeja radīšanai – vai tie būtu mākslas darbi, izstādes, diskusijas, publikācija, zināšanas vai attiecības. http://www.theshowroom.org/

Displaced Fractures*

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Kristīne ALKSNE (LV/DE)

isvairāk ap mums ir to pieminekļu, par kuru eksistenci mēs vairs neatceramies. Daba jau no aizlaikiem apstādinājusi matēriju, un mēs varam būt šo apstādināto acumirkļu liecinieki. Tās ir atmiņas nākotnei, kas ierakstītas šajos uz pjedestāliem pārvietotajos testamentos. Tās ir vērojumu kolāžas par cilvēka un dabas radītā mijiedarbību. Laikmetā, kurš nodarbojas ar izvēli un izvēlēšanos, arī pieminekļi ir kļuvuši par apstādinātiem acumirkļiem, kas notverti grāmatās, žurnālos un pašdarinātās fotogrāfijās.” Šo pārvietoto fragmentu pirmsākums ir mēģinājums notvert pazūdošo, apturēt to, ko nekad neatcerētos, apstādināt neapstādināmo. *Displaced fractures, kas mazāk veikli tulkojams latviešu valodā, tiecas apzīmēt matērijas fragmentus, kas nolauzti vai nolūzuši, vai citādi atdalījušies un pārvietoti citviet.

Beigusi mākslas akadēmiju Milānā, piedalījusies daudzās izstādēs Itālijā un citur Eiropā. Savus darbus Kristīne veido dažādos materiālos un tehnikās – glezniecība, kolāžas, objekti, telpiskas, arī skaņas instalācijas u.c. To pamatā bieži ir jau eksistējošas formas, dabas fenomenu, arī ģeogrāfisku struktūru un virsmu fragmenti, kas, fiksēti, izkadrēti un atbrīvoti no specifiskās vizuālās informācijas, kļūst par abstraktām formām un līdzinās iztēles radītām ainavām. (I.A.)

Lerijs Ašampongs ir Londonā dzīvojošs mākslinieks, kura darbi pēta priekšstatus, pārpratumus un jēdzienus par identitāti atsaucoties uz savu ganiešu un britu izcelsmi. Viņa praktiskajā darbībā pārklājas vairāki mediji, ieskaitot glezniecību, zīmēšanu, instalācijas, skaņu un video, veidojot mūzikas un performances notikumus. Turklāt viņš līdzdarbojas (gan kā autors, gan izpildītājs) grupās Jam in the Dark un (kā izpildītājs) Orchestra Elastique. Kopš 2008. gada Lerijs Ašampongs strādājis arī Sanfrancisko kompānijā Adobe’s filantropijas programmas “Adobe jaunatnes balsis” ietvaros. Katru nedēļu viņš rada ko jaunu arī audio semplu iniciatīvai weeklybeatsessions.com. Lerijs Ašampongs ieguvis bakalaura grādu Jaukto mediju nodaļā Vestminsteras Universitātē (2005) un maģistra grādu tēlniecībā Sleida Tēlotājmākslas Skolā (2008). (The Showroom)

Sample Of Me

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Larry ACHIAMPONG (GB)

arry Achiampong will develop an audio-based performance that includes a communal listening and participatory event. The event will merge Achiampong’s existing research that sets out to investigate the audible potentials of personal and non-personal expression with sampling and sound recording devices and processes. This process has led him to observe, sample and re-present audible collages of the sounds of ‘Highlife’, a musical genre from Ghana that predates Jazz music. Achiampong will present and mix stories containing his own history while focusing on his relationship to the legacy of ‘Highlife’ music and further attempting to weave audio from additional vinyl records that connect with the subject matter. The audience is also invited to participate in this event by presenting samples of themselves via self-presentation and submission of their own audio, preferably on vinyl. Abu Hamdan is brought to SURVIVAL KIT by THE SHOWROOM, a contemporary art space in London that is focused on a collaborative and process-driven approach to production, be that artwork, exhibitions, discussions, publications, knowledge and relationships. http://www.theshowroom.org

Kristīne ALKSNE (LV/DE)

Larry Achiampong is a London-based artist whose work explores perceptions, misconceptions and concepts of identity with regard to his Ghanaian and British heritage. His practice crosses various media including painting, drawing, installation, sound, video and into music and performance events, including (both as creator and performer) “Jam in The Dark” and (as a performer) in “Orchestra Elastique”. Since 2008 Larry Achiampong has also worked on the San Francisco based company, Adobe’s philanthropy program “Adobe Youth Voices”. He also contributes on a weekly basis to the sample-based, audio initiative; weeklybeatsessions.com. Larry Achiampong attained a BA in Mixed Media Fine Art at University Westminster in 2005 and completed an MA in Sculpture at The Slade School of Fine Art in 2008. (The Showroom)

A graduate of the Arts Academy in Milan and a participant of numerous exhibitions in Italy and elsewhere in Europe. Kristīne creates her works using various materials and techniques – painting, collages, objects, space and sound installations, etc. and often bases them in already existing forms – natural phenomena, geographical structures and surface fragments. These are documented, framed and cleared from specific visual information thus transforming into abstract forms and imaginary landscapes. (I.A.)

Displaced Fractures

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

ost of the monuments around us are the ones whose existence we no longer remember. Since time immemorial nature has brought matter to a halt and we can witness these fleeting moments. It is memories for the future that have been carved into these testaments on displaced pedestals. They are collages of observation on the interaction of the creations of man and nature. In this era, busy with choice and picking options, monuments have also become an imperative of moments captured in books, magazines and DIY photographs. Capturing the disappearing, halting the never recalled, stopping the unstoppable is the source of these displaced fractures.

izstāde A-Z / exhibition A-Z 5

Deltas sapņi

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Gerda AURELLE, Helēna VIKSTREMA (SE)

Delta dreams

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Gerd AURELL and Helena WIKSTRÖM (SE)

eltas are the low landforms and islands sometimes formed at the mouths of rivers. They constantly shift and change as sediments are deposited and moved by the currents and tides. In Swedish the word delta also has another meaning: to participate and to attend. Are Deltas linked with Utopia? We would reply yes. Deltas are immensely fertile, providing everything a human society needs, and thus the potential to provide sites for a Utopic state. For this reason, deltas and rivers were key sites in human history, the development of agriculture, cities and writing. Critical for Utopia is the Swedish meaning of the word delta, to participate. Through Utopia we can imagine a society that in many ways differs from the one we have at hand. In Delta Dreams we want to link two deltas that have a lot in common: the Ume River Delta and the Daugava River Delta outside Riga. The landing, serving as a reading-bench in the exhibition, is a copy of a wooden landing in the Ume delta. In the excursion to Bolderaja outside Riga we will bring along the photographs from our own delta and place them on the shore. One delta visits another and if people can feel kinship and affinity maybe places can too?

eltas ir zemienes un salas, kas dažkārt veidojas ap upju ietekām. Tās pastāvīgi pārvietojas un mainās, sanešiem nosēžoties upes dibenā, straumēm un plūsmām tos aiznesot tālāk. Zviedru valodā delta nozīmē vēl ko citu: piedalīties un apmeklēt. Vai Deltas ir saistītas ar Utopiju? Mēs atbildētu - ir. Deltas ir ārkārtīgi auglīgas, apgādājot cilvēku sabiedrību ar visu, kas tai nepieciešams, tādējādi arī nodrošinot potenciālas vietas Utopiskai valstij. Šī iemesla dēļ deltas un upes ir bijušas nozīmīgas cilvēces vēsturē, zemkopības attīstībā, pilsētās un rakstniecībā. Utopijai izšķiroša ir vārda delta nozīme zviedru valodā: piedalīties. Caur Utopiju mēs varam iztēloties sabiedrību, kas daudzos aspektos atšķiras no tās, kas tepat, mūsu rokas stiepiena attālumā. Deltas sapņos mēs vēlamies savienot divas deltas, kam daudz kopīga: Ūmes deltu un Daugavas deltu. Lievenis, kas izstādē kalpo kā lasīšanas sols, ir Ūmes deltas koka laipas kopija. Rīgā, ekskursijā uz Bolderāju, līdzi ņemsim mūsu deltas fotogrāfijas un novietosim tās krastmalā. Viena delta satiks otru un ja cilvēki spēj justies tuvi un radniecīgi, varbūt to spēj arī vietas? (G.A., H.W.)

Gerda Aurela ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Ūmeo, Zviedrijā. Bērnību pavadījusi Jaunskotijā, Kanādā, viņa atgriezās Zviedrijā un ieguva izglītību Ūmeo Mākslas akadēmijā. Galvenokārt strādā ar zīmējumiem un instalācijām, dažkārt arī - video un performancēm. Helēna Vikstrēma ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Ūmeo, Zviedrijā. Sākusi kā gleznotāja, šobrīd tikpat bieži strādā arī ar instalāciju un fotogrāfiju. Pēdējo gadu laikā Helēna ir radījusi vairākus pasūtījuma darbus skolām un slimnīcām. Kopīgi īstenotajos projektos Gerda Aurela un Helēna Vikstrēma ir strādājušas ar mākslu, kuras uzmanības centrā ir urbānā plānošana un demokrātija, piemēram, projektā „Cita pilsēta ir iespējama”, kas tika radīts 2009. gada MADE festivālam Ūmeo. Kopš 2001. gada kopā ar septiņiem māksliniekiem no Ūmeo abas vada mākslinieku pārvaldītu telpu Verkligheten („Realitāte”). (G.A., H.W.)

Gerd Aurell (b. 1965) is a visual artist, living and working in Umeå, Sweden. She spent her childhood in Nova Scotia, Canada, but moved back to Sweden and was educated at the Umeå Art Academy (1988-94). Her main focus is on drawing and installation but she also works with film and performance. She has exhibited widely in Sweden and around the world, for example Missoula Art Museum, USA (2011), Moscow Museum of Modern Art (2009) and Seoul Photo Fair (2009). Helena Wikström (b.1964) is a visual artist, living and working in Umeå, Sweden. She started off as a painter but today she just as often works with installations and photographs. During the last years Helena has made several public commissions at schools and in hospitals. Amongst her exhibitions one can mention “Nomad by Heart” Bildmuseet, Umeå, “Into the Garden of my Mind” GANA art , Seoul, South Korea, “Pleasures from Sweden” Arsenal Municipal gallery, Posnan, Poland and Umedalen Sculpture park 2002, Umeå, Sweden. Helena also works as a director for the White Cube gallery at NorrlandsOperan in Umeå. In their collaborative projects Gerd Aurell and Helena Wikström have been working with art that focuses on urban planning and democracy, for example “Another City is Possible” for the 2009 MADE-festival in Umeå. Together with seven other Umeå-based artists they run the artist-run space Verkligheten (“Reality”) since 2001. (G.A., H.W.)

izstāde A-Z / exhibition A-Z 6

Bez tēva

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Fotogrāfijas, 2011

Ieva BALODE (LV)

“B

ez tēva” ir fotogrāfisks stāsts par meitenēm, kas kaut kādu apstākļu dēļ savu bērnību ir pavadījušas bez tēva. Tās ir viņu spilgtākās atmiņas, ietērptas fotogrāfiskās vīzijās un meiteņu pašu rakstītos tekstos. Kur ir pazudis tēvs? Šādu jautājumu savā dzīvē bieži esmu uzdevusi, domājot par savu apkārtējo draugu, paziņu izjukušajām ģimenēm. Kādēļ tik daudzi bērni ir uzauguši, dzīvojot tikai ar mātēm? Kas notiek ar vientuļajām mātēm? Kas notiek ar vientuļajiem tēviem? Kas notiek ar vientuļajiem bērniem? Kas notiek ar ģimenēm? Kas notiek ar meitām, kas nepazīst savus tēvus? Kas notiek ar mīlestību? Kas ir mīlestība? Kas ir ģimene? Tie ir stāsti ne tikai par tēviem, ne tikai par vientuļajām un ne tik vientuļajām meitām, bet arī par mātēm, par ģimenēm, par sievietēm, par vīriešiem, un galu galā – par mīlestību un likteni. (I.B.)

Mediju māksliniece, kas savu radošo darbību realizē fotogrāfijā, video, kino mākslā, arī instalācijās un grafiskajā dizainā. Pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Vizuālās Komunikācijas nodaļu, ir mācījusies Yrkeshögskolan Novia universitātē Somijā. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs Rīgā (“Pārmija”, “Laika Nav”, “Tikko Būs”), kā arī ar savām īsfilmām piedalījusies īsfilmu festivālos “2ANNAS”, “Baltic Supershorts”, “Sleepwalkers” u.c. Mākslā viņu saista pirmcēloņi un identitātes meklējumi. (I.B.)

Fatherless

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Photographs, 2011

Ieva BALODE (LV)

“F

atherless” is a photographic story of girls who, for one reason or another, have spent their childhood fatherless. Their most vivid memories take shape in photographic visions and texts written by the girls themselves. “Where has father gone?” I’ve often asked as I’ve considered the broken families of my friends, acquaintances, people around me. Why have so many children been raised by just their mothers? What happens to single mothers? What happens to single fathers? What happens to lonely kids? What happens to families? What happens to daughters who do not know their fathers? What happens to love? What is love? What makes a family? These stories are not just about fathers, not just about their lonely and not-so-lonely daughters, but also about mothers, about families, about women, men, and, ultimately – about love and fate. (I.B.) Media artist Ieva Balode demonstrates her creativity through photography, video and film, as well as installation art and graphic design. Balode is a graduate of the Visual Communication Department of the Art Academy of Latvia, and has studied at the Yrkeshögskolan Novia University in Finland. She has taken part in several group exhibitions in Riga (Pārmija / Switch, Laika Nav / No Time, Tikko Būs / As Soon As), and participated with her films in short film festivals 2ANNAS, Baltic Supershorts, Sleepwalkers a.o. Art intrigues her with its initial causes and the search for identity. (I.B.)

bez nosaukuma (moments)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Gleznu cikls, 2011

Arturs BĒRZIŅŠ (LV)

o darbu ciklu iztēlē ieraudzīju reiz sēžot un lasot grāmatu. Visapkārt notika dažādas lietas. Vienlaicīgi. Strādāja visas manas maņas. Tā ieraudzīju, kā vienā ciklā nepieciešams atveidot - attēlot - vienu sekundi kāda dzīvē. Apturētā mirklī atklājas vienā un tai pašā sekundē notiekošais. Dzirdētais. Sasmaržotais. Perifērijā redzētais. Tomēr skaidrs, ka viss, kas notiek - notiek vienā konkrētā laiktelpā. Šajā darbu ciklā pētu cilvēka eksistences realitāti – tādu, kā to ikdienā uztveram. (A.B.) Mākslinieks ar mākslas zinātnieka izglītību. Reiz apgalvojis, ka zemkopība, lopkopība, zvejniecība un amatniecība ir vērtīgākās cilvēku nodarbes, kurām svarīgumā seko mūzika un māksla. A.Bērziņa darbi izstādīti personālizstādēs “bez nosaukuma (tautiskais romantisms)”, “bez nosaukuma (kultūras)”, “cenas tīrelis (redzamā daļa)”, “skaņu darbi”, u.c., kā arī grupu izstādēs “Nieze”, “Candy Bomber”.

no title (a moment)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Paintings, 2011

Arturs BĒRZIŅŠ (LV)

had a vision of this series while sitting and reading a book. There were various things going on around me. All at the same time. All my senses got engaged. And I realized that a single series of works have to represent – reflect one second in someone’s life. This frozen second contains everything – what one heard, smelled, caught a glimpse of. And it is clearly stated that everything is happening in one particular space and time. In this series I explore the reality of human existence the way we perceive it every day. (A.B.)

An artist and art historian. Bērziņš once insisted that agriculture, stock-farming, fishery and craftsmanship are the most valuable occupations, and only then come music and art. Bērziņš’ work has been presented in his solo exhibitions “bez nosaukuma (tautiskais romantisms)”/ “no title (folk romanticism)”, “bez nosaukuma (kultūras)”/ “no title (cultures)”, “cenas tīrelis (redzamā daļa)”/ “price heath (the visible part)”, “skaņu darbi”/ “sound works”, etc. as well as in group exhibitions “Nieze”/ “Itch” and “Candy Bomber”.

izstāde A-Z / exhibition A-Z 7

Pamatelements

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Skulptūra, animācijas, 2011

Komunisti

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video instalācija, 2011

Aigars BIKŠE (LV)

Aija BLEY (LV)

emokrātijā lēmumus pieņem pilsoņu vairākums. Ja vairākums politiski aktīvo pilsoņu ir godīgi, atbildīgi un saprātīgi, tad sabiedrības politiskie lēmumi būs tādi paši. Projekts “Pamatelements” piedāvā pilsoni – sievieti pensijas vecumā, kura ir gudra, godīga, analītiski domājoša un līdzdarbojas sabiedriskajos procesos. Tieši „saprātīgais cilvēks” - cilvēks, kuram piemīt saprāts un vēlme domāt - ir veselīgas, dzīvot un augt spējīgas sabiedrības pamatvērtība un pamatelements. Varoņa lomā tiek iecelta pusmūža sieviete, kurai ir izpratne par cēloņsakarībām. Tā ir Latvijas pilsone, kura uzskata, ka politiskās partijas nedrīkst būt atkarīgas no privāto ziedotāju naudas. (A.B.) Darbs “Pamatelements” apskatāms laukumā pie Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas (Kr.Valdermāra ielā 1) un SURVIVAL KIT izstāžu zālē.

Aigars Bikše (1969) ir mākslinieks, pedagogs un kurators. Bikše savus darbus veido gan klasiskas skulptūras tehnikā, gan rada konceptuālas ievirzes instalācijas, vides darbus un performances. Savos darbos Bikše pievēršas sociālu un politisku tēmu, gan aktualitāšu, gan vēstures, arī ideoloģijas, interpretācijām. Kā komunikācijas līdzekli ar auditoriju viņš izmanto ironiju un provokāciju, neizvairoties no neērtiem tematiem un „nepareiziem” varoņiem. Bieži darbi tiek radīti sadarbībā ar citiem māksliniekiem vai ar mākslu nesaistītiem laikabiedriem. Ilgstošāku radošu tandēmu izveidojis ar literātu Māri Bērziņu, kopīgi veidojot skulptūrstāstus gan izstāžu, gan publikācijas formātā. (I.A.) Projekts “Pamatelements” tapis sadarbībā ar Māri Bērziņu un Lieni Mackus.

iens no galvenajiem Padomju Savienības ideoloģijas dzinuļiem bija solījums tautai, ka tā pavisam tuvā nākotnē, nu, burtiski pēc dažiem gadiem dzīvos komunismā. To solīja Staļins, Hruščovs, Brežņevs un citi. Komunisms – tā ir ideāla dzīve ideālā sabiedrībā. Visi ir vienlīdzīgi, valda pārticība. Visi dara pēc savām spējām, un katrs saņem pēc savām vajadzībām. Tik ideālas pasaules dēļ cilvēki bija gatavi paciest daudz ko. Tikai ar katru gadu, neskatoties uz darba uzvarām, pārpildītajiem piecgadu un citiem plāniem, ideālā pasaule attālinājās, līdz ar neatkarības iegūšanu sapnis par ideālu un taisnīgu pasauli kļuva neiespējams. Tomēr 85-gadīgā Vera Semjonovna ir pārliecināta komuniste. Viņa tic un turpina gaidīt. (A.B.)

Kinorežisore un fotogrāfe. Ieguvusi izglītību svētku režijā, kino režijā un mākslas zinātnē. Kā režisore veidojusi vairāk nekā 25 dokumentālās un animācijas filmas, kas demonstrētas un apbalvotas vairākos starptautiskos festivālos; piedalījusies filmēšanas ekspedīcijās eksotiskās vietās un ekstremālos. Kopš 2010. gada apceļo bijušo PSRS teritoriju realizējot projektu www.15madsheep.com Kā fotogrāfe piedalījusies vairākās grupu fotoizstādēs, kā arī personālizstādēs galerijā „Noass” un Andrejsalā projekta On The Road ietvaros. www.ontheroad.lv

Fundamental element

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Sculpture, animations, 2011

Aigars BIKŠE (LV)

n democratic societies decisions are made by the majority. When most politically active citizens are honest, responsible and sensible, their political decisions will also be honest, responsible and sensible. The project “Fundamental element” shows one citizen – a retired woman, who is clever, honest and analytical and takes an active part in social processes. The message is that the fundamental value and fundamental element of a healthy, vital and growing society is the ‘sensible human’ – an individual possessing reason and willing to think. And so, the role of the main character is given to a middle-aged woman who understands causal relationships. She is a citizen of Latvia, who believes that political parties cannot be dependent on private donations. (A.B.) The work “Fundamental element” is displayed on the square next to Riga City Gymnasium No. 2 (Kr. Valdemāra str. 1) and at the SURVIVAL KIT exhibition hall. Artist, teacher and curator. His work comprises classical sculptures, conceptual installations as well as environment objects and performances. With his work Bikše offers interpretations of various social and political themes, current topicalities, history and ideologies. His means of communication with the audience are irony and provocation; he does not try to avoid embarrassing themes or “wrong” characters. Bikše often creates his works in cooperation with other artists or even people unrelated to art. He has developed a long-lasting creative tandem with writer Māris Bērziņš. Together they have created sculpture-stories both in the format of exhibitions and publications. (I.A.) The project “Fundamental element” was created together with Māris Bērziņš and Liene Mackus.

Communists

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video installation, 2011

Aija BLEY (LV)

ne of the main ideological driving forces of the Soviet Union was the promise that its people would be living under Communism in the very near future – literally within the next few years. This promise was made by Stalin, Khrushchev, Brezhnev and others. Communism is an ideal life in an ideal society. Everyone is equal, prosperity abounds. Everyone works according to their ability and receives according to their needs. People were ready to put up with a lot to attain this ideal world. But despite labour victories and surpassed five-year and other targets, the ideal world grew ever more distant with each passing year. The renewal of independence put an end to the dream of an ideal and just world. But 85-year-old Vera Semyonovna is a devout communist. She still believes and keeps waiting. (A.B.) Film director and photographer. Bley has studied event direction, film direction and art history. Aija Bley has directed more than 25 documentaries and animation films, which have shown and won awards at various international festivals. She has also participated in filming expeditions in exotic and extreme locations. Since 2010 Bley has been travelling the territory of the former USSR for the www.15madsheep.com project. As a photographer, Bley has taken part in several group exhibitions, as well as put on solo shows at Gallery NOASS and at Andrejsala, as a part of project On the Road. www.ontheroad.lv

izstāde A-Z / exhibition A-Z 8

Apēst nākotni, norīt krupi Klejojumi cauri nākotnei . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Akcija, grafiks, 2011

Izolde CĒSNIECE (LV)

011. gada februārī deus ex machina arābu telekanāla “Al Jazeera English” veidolā paziņo “The Baltic nation of Latvia is blessed with some of the most beautiful forests in the world” (Baltijas valsts Latvija ir aplaimota ar vieniem no skaistākajiem mežiem pasaulē). Pasaule uzzina, ka mums, Eiropas Savienības nomalē, ir globālas nozīmes bagātības - meži, kurus neprotam novērtēt. Kopš šī laika publiskajā telpā aizvēlies sniega pikas efekts – aizvien biežāk dažādos medijos parādās atšķirīgi viedokļi, to ir tik daudz, ka nu jau “aiz kokiem mežu vairs neredz”. Vai mēs krupi norītu, ja (mūsu?) valsts tērē nākotnes resursus šodienas krīzei, kas gan ir īslaicīga, ja salīdzina ar viena koka mūžu? Marijai Antuanetei pieraksta spārnoto frāzi “Ja nav maizes, lai ēd kūkas!”. Festivālā ēdīsim kūkas kā mežu un spriedīsim: par ko vispār ir runa un kas pasūta mūziku? Kas ir un kas nav svarīgi? Izstāžu telpā apskatāms informatīvais materiāls. Aicinām piedalīties Akcijā ar 8 lekcijām un torti 15. septembrī plkst. 18.00 festivāla ēkas zālē. Māksliniece, scenogrāfe, mākslas recenziju autore. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā (2001), veidojusi scenogrāfijas teātra izrādēm. Ar performancēm, instalācijam piedalās izstādēs un mākslas projektos kopš 1998.gada. Piedalījusies SURVIVAL KIT-1,-2 (2009;2010); izstādē “6. Elements” (2003), Transvisit (Dānija, 2002), mākslas projektā re:publika (2003), izstādē “Daba. Vide.Cilvēks” izstāžu zālē Arsenāls (2004), izstādē “Ainavas laboratorija” Pedvālē (2000), izstādē “Personīgais un Sociālais” izstāžu zālē Arsenāls (2000), Rauma Biennalē (1998) u.c.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2007

Marjoleina DEIKMANE (BE/NL)

odrukāts nākotnes laika grafiks, uz kura atzīmētas reklāmas frāzes un norises laiks no populārām filmām veido video kolāžas pamatu. Filma “Klejojumi cauri nākotnei” sastāv no 70 filmu fragmentiem no visas pasaules. Stundu ilgais video ved cauri visa veida apokaliptiskām nākotnes ainavām un scenārijiem, sākot ar 2008. līdz 802701. gadam. Filma ir mēģinājums izzināt, kādu formu piešķiram Nākotnei un kā savstarpēji saistīti tās atšķirīgie scenāriji . Visļaunākie scenāriji, kā, piemēram, dabas katastrofas, utopiskas un distopsiskas pilsētas, vīrusi, kloni un dzīvība uz citām planētām, ļauj ieskatīties acīs bailēm par to, kādi atklājumi vēl mums būs jāpiedzīvo.

Marjoleina Deikmane ir māksliniece un pētniece. Savos dažādajos darbos Marjoleina Deikmane bieži pēta, kā veidojušies mūsu uzskati un pieredze par mūsu apkārtni – uz kādām paražām un kategorijām balstām sapratni vai sapratnes trūkumu par apkārtējo pasauli. Marjoleinas Deikmanes plašais darbības spektrs - sākot ar darbu fotogrāfiju arhīvos un kino, vides instalācijām, izstāžu un eksperimentālu rezidenču organizēšanu, ir bijis saistīts ar futoroloģiju, publisko telpu, zināšanu organizēšanu, kartogrāfiju, utopisko arhitektūru un apkārtējās vides aizsardzību. (M.D.)

Eat the Future, Swallow the Toad . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Action, graph, 2011

Izolde CĒSNIECE (LV)

ike so many times before in our history, we are once again unhappy here in Latvia. We complain, we suffer, we emigrate. Once every hundred years we throw stones at government windows. As the poet Klāvs Elsbergs once put it, “Horror and peace reign in the world”. And then, suddenly, on 2 February 2011, deus ex machina appeared in the guise of the Arabic TV news channel Al Jazeera English, to announce: “The Baltic nation of Latvia is blessed with some of the most beautiful forests in the world.” The world learns that we, on the outskirts of the EU, have a treasure of global magnitude – our forests, which we so irresponsibly squander. Perhaps desert-dwelling Arabs hold woodlands in higher regard than we who “live in trees and subsist on mushrooms”? Private conversations confirm a growing impression of people seeing too many forests destroyed. Gradually, since 02/02/2011, a snowball effect has been building in the public space – news and opinions on the fate of Latvian forests are showing up in the media with increasing frequency. But I still wonder would we ever have woken up without the outside influence of deus ex machina, or would our observations have remained at the level of kitchen table conversations – as usual? Would we have swallowed the toad of seeing (our?) country expend its future resources on the current crisis, one that is so short-lived compared to the lifespan of a tree? But people do need to eat right now, immediately. Marie Antoinette is said to have pronounced: “If they have no bread, let them eat cake!” At the festival we shall eat cakes like forests, and in our private conversations we shall wonder: What is it all about, and who calls the tunes? Informative material in the exhibition’s space and action with 8 lectures and a cake on September 15th, 18.00. (I.C.) Artist, scenographer and art review writer Izolde Cēsniece holds an MFA from the Scenography Department of the Latvian Academy of Art (2001). She has designed sets for theatre productions, and since 1998 has been participating in exhibitions and art projects with her performances and installations. Cēsniece has taken part in SURVIVAL KIT-1/-2 (2009, 2010); exhibition 6. elements / The 6th Element (2003), Transvisit (Denmark, 2002); art project re:publika / re:public (2003); exhibition Daba.Vide.Cilvēks / Nature. Environment.Man at Arsenāls Exhibition Hall (2004); exhibition Ainavas laboratorija / Landscape Laboratory in Pedvāle (2000); exhibition Personīgais un Sociālais / The Personal and the Social at Arsenāls Exhibition Hall (2000), Rauma Biennale (1998) a.o.

Wandering Through the Future

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2007

Marjolijn DIJKMAN (BE/NL)

printed timeline of the future with collected taglines and dates of major film productions, forms the basis for a video collage. Wandering through the Future consists of fragments of 70 film productions from all over the world. Passing all sorts of apocalyptic landscapes and scenarios, the one-hour video leads you through the future from 2008 until 802.701 A.D. in order of appearance. The film tries to examine the way the future has been given shape and how the different scenarios relate to eachother. Worst-case scenarios such as natural disasters, utopian and dystopian cities, virusses, clones and habitats on other planets give insights into the fear for one of our main explorations still to come. Marjolijn Dijkman is an artist and researcher. Through her diverse work Marjolijn Dijkman often considers the foundations of how we perceive and experience our surroundings – the conventions and categories which underlie the comprehension, or not, of the world around us. Ranging from photographic archives and films, to landscape interventions and the organisation of exhibitions and experimental residencies, Dijkman’s practice has concerned itself with for example futurology, public space, knowledge organisation, cartography, utopian architecture and environmentalism. (M.D.)

izstāde A-Z / exhibition A-Z 9

Aļo

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Ivars DRULLE (LV)

iropa noveco. Latvija noveco. Mēs paliksim veci un mūsu būs daudz. Kā tas būs? Jau sen es klausos “Brīvo mikrofonu” Latvijas Radio viļņos, pēdējos piecus gadus to periodiski ierakstot. Šī pusstunda divreiz nedēļā ir veltīta jebkam, kas ir uz sirds klausītājiem. Pēc balss spriežot, zvanītāji ir lielākoties cilvēki gados un šī ir iespēja dzirdēt un saprast, par ko veci cilvēki domā un kas, viņuprāt, ir jāzin visai nācijai. Tādi būsim mēs un tāda ir nākotne. (I.D.)

Mākslinieks un pedagogs. Studējis tēlniecību Latvijas mākslas akadēmijā, Montanas Universitātē un Humbolta Universitātē Kalifornijā, ASV. Vada Tēlniecības nodaļu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Drulles darbi variējas no mizanscēnām ar nelielām figūriņām, kas eksponētas tām speciāli veidotos maketos, līdz vērienīgām telpiskām instalācijām un vides objektiem, kas integrē skaņas, gaismas un kinētikas elementus. Būtiska darbu sastāvdaļa ir to vēstījums, balstīts pārdomās par laiku un eksistenci, kas atraisa skatītāja iztēli un subjektīvās asociācijas. (I.A.)

Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai jaunās Švābijas velvju zālē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Glezna, 2011

Miķelis FIŠERS (LV)

opš 1970-to gadu beigām citplanētieši no citām apdzīvojamām planētām vai paralēlām dimensijām ir iesaistīti Jaunās Pasaules Kārtības konspirācijā un ieņem tajā nozīmīgu lomu. Šīs konspirācijas teorijas vieno tas, ka citplanētieši ir mūsu vidū jau desmitiem gadu, iespējams, gadsmitiem vai pat gadu tūkstošiem ilgi, bet visu šo laiku tie bijuši valdību rūpīgi slēpti. Osamas bin Ladena nāve noslēdz nodaļu, kurā starptautiskajam terorismam bija atvēlēta globālā drauda loma. Laiks jaunas nodaļas sākumam, bet varbūt šī nodaļa jau sen kā sākusies, izmantojot ASV medijus un zinātniekus? Ir attīstīti slepeni, progresīvi, kosmosā bāzēti ieroči un radīts pamats, lai citplanētieši tiktu pamanīti un uzskatīti par lielāko draudu. Tas dotu pamatu tālākai kosmosā bāzētu ieroču attīstīšanas un superkareivju sagatavošanas programmas finansēšanai. Tagad Obamam atlicis vienīgi paziņot, ka citplanētieši tiešām pastāv un ir jauna tipa globālais drauds... Būdams viens no 90. gadu provokatīvākajiem jaunajiem autoriem, kura darbi bija orientēti uz sociāli aktīvu vēstījumu, kopš 2006. gada pievērsies galvenokārt subjektīvos redzējumos balstītai glezniecībai. Gleznojis ekspresionistiski spilgtas, pārreālas ainavas plenērā dažādās pasaules vietās (Baltija, Meksika, Norvēģija, Gvatemala, Ukraina, Mongolija u.c.), laikabiedru portretu sēriju “Life After Parties jeb Sienāzīšu rudens” un “paralēlu pasauļu” cikla darbus – vizionāras ainas / kosmiskas mistērijas par alternatīvām civilizācijām. (I.A.)

Aļo/Hello

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Officers ball together with extraterrestrials in honour to Bin Laden Elimination at the Vaulted Hall, Neues Schwabenland . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Painting, 2011

Miķelis FIŠERS (LV)

urope is growing old. So is Latvia. We are going to grow old and there will be many of us. What will it be like? Long ago I started listening ‘The Free microphone’ broadcast by Latvian Radio. I have been periodically recording the program during the last five years. Half an hour twice each week is devoted to anything that bothers the listener. Judging by their voices, the callers are mostly elderly people, so the program gives us a chance to hear and realize what old people are thinking about and what they find important enough for the whole nation to know. This is what we are going to be like. This is the future. (I.D.)

ver since the late 1970s aliens from other inhabitable planets or parallel dimensions have taken a significant role in the New World Order conspiracies. What all those conspiracy theories have in common is that aliens have already been living among us for decades, perhaps even centuries or millennia, but their presence has been carefully concealed by governments.. Osama bin Laden’s death is a concluding line in the chapter about international terrorism as a global threat. It is time to start a new chapter; or – has it been started long ago by the help of US scientists and media? Are there already secret, progressive, space-based weapons and clear grounds for aliens to be noticed and regarded as the most serious threat? If so, this would provide reasons for the further development and financing of space-based arms and super-soldier training programmes. All they need is Obama to declare that aliens exist and they are a new global threat...

An artist and teacher. Studied sculpting at the Art Academy of Latvia, the University of Montana and Humboldt University, USA. Director of the Department of Sculpting at Riga’s Art and Design Secondary School. Drulle’s work ranges from miniature scenes with small figurines exposed in specially made layouts to grand spatial installations and environment objects integrating sound, light movement. An essential part of o the author’s works is the message based in reflections on time and existence, which releases the viewers’ imagination and subjective associations. (I.A.)

One of the most provocative young authors of the 1990s whose work was loaded with socially active messages. Since 2006 he has created mainly paintings based on subjective views. He has painted strongly expressive, surreal landscapes during open air sessions all over the world (the Baltics, Mexico, Norway, Guatemala, Ukraine, Mongolia etc.), portrayed a number of his contemporaries - the series “Life After Parties or Sienāzīšu rudens ( The Grasshopper’s autumn)” and a series of visionary scenes/cosmic mysteries about alternative civilisations on parallel worlds. (I.A.)

Ivars DRULLE (LV)

izstāde A-Z / exhibition A-Z 10

Krīze kredītsistēmā

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2008

Melānija GILIGENA (UK/CA)

“K

rīze kredītsistēmā” ir drāma četrās daļās, kas stāsta par banku krīzi. Melānija Giligena ir filmas scenārija autore un režisore. Kādas lielas investīciju bankas darbinieki piedalās prāta vētru un lomu spēļu sesijās, − viņu uzdevums ir izdomāt stratēģijas, kā pārvarēt šī brīža riskantos finanšu situāciju. Iejūtoties lomās, viņi izspēlē arvien dīvainākus scenārijus līdz nonāk pie satraucošiem secinājumiem par krīzes dziļāku nozīmi un tās ietekmi ārpus finanšu pasaules. Izmantojot fikciju, lai darītu zināmu to, kas palicis ārpus krīzes dokumentācijas, īsās, TV sižetus atgādinošās epizodes atspoguļo savādo šī brīža dzīvi, kurā mūsu dzīves pārvaldošās finanšu abstrakcijas, šķiet, piedzīvo sabrukumu. “Krīze kredītsistēmā” ir rezultāts plašiem pētījumiem, daudzām sarunām ar investīciju fondu vadītājiem, nozīmīgākajiem finanšu žurnālistiem, ekonomistiem, baņķieriem un “parādu” aktīvistiem. (M.G.) Melānija Giligena ir māksliniece un esejiste. Dzīvo Londonā un Ņujorkā. Giligenas raksti publicēti tādos izdevumos kā “Texte zur Kunst”, “Mute”, “Artforum” un “Grey Room”. Arī abi viņas jaunākie video darbi “Tautas nemieri” (Popular Unrest) un “Paš-kapitāls” (Self-Capital) ir šībrīža pēc-ekonomikas krīzes politiskā stāvokļa vērojumi. 2010. gadā Giligenas “Tautas nemieri” tika rādīti solo izstādē Chisenhale galerijā Lononā, Ķelnes Mākslas savienībā, Ķelnē, Banff centrā, Presentation House galerijā Ziemeļvankūverā. (e-flux)

Man zināmie mākslinieki un dizaineri, kas pametuši Minsku; Man zināmie mākslinieki un dizaineri, kas atgriezušies Minskā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Grafikas, 2003

Oksana GURINOVIČA (BY/DE)

ivas Oksanas Gurinovičas grafikas ataino to, ko priekšā pasaka darba nosaukums. Tie ir darbi par migrāciju, precīzāk – par Baltkrievijas radošo personību migrāciju, kas vienmēr saistītas ar politisko vai ekonomisko situāciju, neattīstītu mākslas tirgu un cilvēka personīgajām izvēlēm. Pati māksliniece par darbu saka: “Manuprāt šie darbi kalpoja, lai apstiprinātu to, ko mēs jau zinām par Baltkrieviju. Šis viss laikam bija vēlme mainīt iesakņojušos stereotipus un stereotipisko domāšanu.”

Dzimusi Baltkrievijā, 1990tajos gados nokļuva Vācijā, kur vēlāk studēja arhitekti un šobrīdz dzīvo un strādā kā arhitekte.

Crisis in the Credit System Artists and Designers I Know Who Have Left Minsk; C Artists and Designers I Know who Have Returned to Minsk . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2008

Melanie GILLIGAN (UK/CA)

risis in the Credit System is a four-part drama dealing with the credit crisis, scripted and directed by artist Melanie Gilligan. A major investment bank runs a brainstorming and role-playing session for its employees, asking them to come up with strategies for coping with today’s dangerous financial climate. Role-playing their way into increasingly bizarre scenarios, they find themselves drawing disturbing conclusions about the deeper significance of the crisis and its effects beyond the world of finance. Using fiction to communicate what is left out of documentary accounts of the crisis, the short, TV-style episodes reflect the strangeness of life today in which the financial abstractions that govern our lives appear to be collapsing. Crisis in the Credit System is the result of extensive research and conversation with major hedge fund managers, key financial journalists, economists, bankers and debt activists. (M.G.)

Melanie Gilligan is an artist and writer based in London and New York. Gilligan has written for magazines and journals such as Texte zur Kunst, Mute, Artforum, and Grey Room. In 2008 Gilligan released Crisis in the Credit System, a four-part fictional mini drama about the recent financial crisis, made specifically for internet viewing. Her most recent serial video works Popular Unrest and also Self-Capital both look at the current state of politics post-economic crisis. In 2010, Gilligan showed Popular Unrest as a solo exhibition at the Chisenhale Gallery, London; Kolnischer Kunstverein, Cologne; The Banff Centre; Presentation House Gallery, North Vancouver. (e-flux)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Graphics, 2003

Oxana GOURINOVITCH (BY/DE)

wo graphics by Oxana Gourinovitch presents what their tile announces. It is work about the migration. Namely, about the migration of Blearusian artists. Migration, that is always related to the political or economical situation, underdeveloped art-market and the individual’s personal choices. According to the author these works served the purpose to prove what we already knew about Belorussia. It seems I had a wish to undermine the deep-rooted stereotypes.”

Born in Belarus, after her architecture studies in Minsk went to Germany where later once again took up studying architecture, currently lives in Berlin and works as an architect.

izstāde A-Z / exhibition A-Z 11

RIX satraukums Vecumdienas (Histērija kā sākumpunkts)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, performance, 2011

Daiga GRANTIŅA (DE/LV), Kate KROLLE (LV), Kati fon DOLFSA (DE), Alīda MUŠENA (DE), Katrina SAUŠKINA (LV), Inga MELDERE (LV)

ākslinieces no Latvijas un Vācijas pēta SURVIVAL KIT 3 sociākulturālo kontekstu, izmantojot histērijas diskursu. Histērija ir ne tikai sociāla epidēmija, bet arī semiotikas un estētikas fenomens. To var uztvert kā ķermeņa valodu, fizisku izteiksmes veidu. Tās simptomi darbojas kā daļa no kodu sistēmas, lai pārraidītu subjektīvu un kultūras (bez-) saturu. No vienas puses, šis pētījumos balstītais projekts piedāvā vienošanās platformu domām un komunikācijai. No otras puses, histērija ir arī vieta domstarpībām – te vienmēr var atrast “bezveidīgu” zonu – kaut ko, ko nav iespējams pilnībā pārtulkot zinātniskā diskursa formālajā valodā. Šī transformatīvā procesa rezultātā atbrīvotās enerģijas būs izstādes uzmanības centrā. Izstādi papildinās Hannes Lorekes lekcija „Par bīstamām metodēmrunājot: histērija pārskatīta” 9. septembrī, plkst. 19:00, festivāla ēkas zālē.

Kristaps GRUNDŠTEINS (LV)

atrai pilsētai ir savs tēls − tas var būt gan apzināti, gan neapzināti veidots, bet, ja tas ir pozitīvs un piesaista cilvēku uzmanību, noder visiem. Apskatot apkārtējos piemērus, jāsecina, ka tie ir ļoti dažādi − Ventspils – “Pilsēta ar rītdienu!”; Berlīne – “Be Berlin”; Vīne – “Wien ist voll dabei”; Stokholma – “Beauty on Water”. Bet ko piedāvā Rīga? Live Riga? Iespējams, bet kā gan tas sakrīt ar “Eurostat” prognozi, kura 2060.g. paredz Latvijā 35,7% cilvēku vecuma grupā 65+? Būtu vieglprātīgi neņemt šādas prognozes vērā. Autoraprāt, šī situācija ir ne tikai jāsaprot, bet ir arī jāizveido pāris scenāriju. Projekts “Vecumdienas” piedāvā vienu no tiem. Projekts piedāvā veikt izmaiņas pilsētas iekārtojumā, funkcijās, kā arī mainīt attieksmi pret vecumdienām. Šīs izmaiņas iekļaujas jaunajā pilsētas koncepcijā, kuru iespējams izteikt vien ar pāris vārdiem – “Rīga, pilsēta, kur novecot!” Un tas nebūt nav nekas nejauks, gluži pretēji, tas paver iespējas koncentrēties uz ļoti nozīmīgu aspektu visas Eiropas mērogā. Apzināti piesaistot cilvēkus, aicinot tos savas vecumdienas pavadīt Rīgā, ieguvēji būs visi! (K.G.) Studējis teoloģiju un dizainu. K. Grundšteina projektiem raksturīga starpdisciplināra pieeja, tie nereti ir izpētē balstīti risinājumi, kas balansē uz komentāra un praktiska risinājuma robežas. Līdzīgi kā projekts “Vecumdienas” piedāvā risinājumu – komentāru sabiedrības novecošanai un pilsētu tēla veidošanas problemātikai, tā, piemēram “Saldūdens projekts” piedāvā risinājumu-komentāru ūdens resursu nevienmērīgai pieejamībai un ar to saistītai migrācijai. K.Grundšteins strādājis arī kā grafiskais dizainers, kopā ar B.Zelču veidojis suvenīru līniju.

Kati fon Dolfsa, māksliniece, dzīvo un strādā Berlīnē un Hamburgā. Daiga Grantiņa, Hamburgā dzīvojoša māksliniece, šobrīd izstrādā diplomdarbu Hamburgas Mākslas akadēmijas Juttas Kēteres klasē. Kate Krolle, 2010. gadā beigusi maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. K.Krolles darbu centrālā tēma ir cilvēka iekšējie stāvokļi, kurus raksturo atsvešināšanās no tā sauktās realitātes. Alīda Mušena dzīvo un strādā Hamburgā. Katrīna Sauškina 2010. gadā absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju. K.Sauškinu interesē itnerkatīvi mākslas darbi, kas tematizē sociālas tēmas. Inga Meldere ir māksliniece, kas kā mediju galvenokārt izmanto glezniecību. Dzīvo un strādā Rīgā.

Rix Vexation (Hysteria as a Starting Point)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, performance, 2011

Daiga GRANTIŅA (DE/LV), Kate KROLLE (LV), Kathi von DOLFFS (DE),Alida MUESCHEN (DE), Katrina SAUŠKINA (LV), Inga MELDERE (LV)

his is a project of Latvian and German artists exploring the socio-cultural context of Survival Kit 3 through a hysteria discourse. In addition to being an epidemic in society, hysteria is also a semiotic and aesthetic phenomenon. It can be perceived as a bodily language, a physical form of expression. The symptoms here function as part of a system of codes to communicate subjective and cultural (dis-)content. On the one hand this research based project provides a common ground for thoughts and communication. On the other hand the subject of hysteria is also a place of friction: there is always a ‘formless’ zone to be encountered here - something that cannot entirely be translated into a formal language of scientific discourse. The energies which are set free throughout this transformative process will be the main focus of the exhibition. Accompanied by the lecture ‘Apropos Dangerous Methods: Hysteria reloaded’ by Hanne Loreck, 9. September 7pm, auditorium.

Kathi von Dolffs lives and works in Berlin and Hamburg. Daiga Grantina is living in Hamburg where she is currently completing her diploma in the class of Jutta Koether at the Academy of Fine Arts. Kate Krolle completed her MA studies in visual art. The main subject in her works and acts describes the internal human condition characterized by alienation from so called reality. Alida Mueschen lives and works in Berlin and Hamburg. Katrīna Sauškina an audiovisual artist. Graduated form the Art Academy of Latvia in 2010. Lives and works in Riga. Since 2008 her works have been exhibited in Latvia and in Europe. Her works concern social discourses engaging interactive art works. Inga Meldere is visual artist, working mainly in painting. Lives and works in Riga.

Elderly Days

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation,2011

Kristaps GRUNDŠTEINS (LV)

very city or town has its own image; no matter whether intentionally or unintentionally developed – if the image is positive and attractive, it suits everyone. These images differ greatly, for instance: Ventspils – A city with a promising future!; Berlin - Be Berlin; Vienna Wien ist voll dabei; Stockholm- Beauty on Water; What about Riga? Live Riga? May be… But then again, the Eurostat projection states that in 2060 there will be 35,7% residents aged 65+ in Latvia. We cannot light-heartedly disregard such prognoses. The author believes that we not only have to understand the situation but also have to draft several possible scenarios. The project “Vecumdienas/ Elderly days” offers one such scenario. The project suggests change to the city structure and functions as well as in the attitudes towards old age. The proposed changes are in accordance with the new concept of the city which can be expressed in just a couple of words - Riga, a city in which to grow old! There is nothing unpleasant in this idea. Quite the contrary – concept opens up opportunities to focus on an aspect significant for the whole Europe. We can only benefit from internationally attracting people and encouraging them to live their old days in Riga! Elderly days are like a cake everyone deserves after a long working life! (K.G.) A theologian and a designer. His projects are interdisciplinary and often offer solutions based on research; the works are often on the verge of making commentaries and practical propositions. His project “Vecumdienas”/ “Old days” is a solution-commentary regarding aging society and city development problems; whereas „Saldūdens projekts”/ “Fresh-water project” offers a systematic approach-commentary regarding disproportionate access to water resources and the related migration and economic problems. Grundšteins has worked also as a graphic and product designer, created a series of souvenirs together with B. Zelča, as well as completed practical training in Amsterdam.

izstāde A-Z / exhibition A-Z 12

Follow Daily

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Avīze, 2011

Monika GRŪZĪTE (LV/NL)

iendienā lietojot Facebook, Twitter vai Foursquare, ir pierasts pie to noteiktajiem ierobežojumiem un lakoniskajām, standartizētajām frāzēm: paziņojumiem par statusa maiņu, jaunām draudzībām vai atrašanās vietu. “Follow Daily” ir komentārs - nākotnes scenārijs par to, kā sociālie mediji ietekmēs avīzes tekstuālo un vizuālo valodu. Attēlu un teksta attiecība ir apvērsta vēl pirms pāris desmitgades ierastajai kārtībai, orientēties palīdz no sociāliem tīkliem pārņemta ikonogrāfija. “Follow Daily” jaunākais numurs liek domāt, ka Monikas Grūzītes piedāvātā nākotne vairs nav aiz kalniem.

Dzirdes līgums: Latvijas sinhronās tulkošanas sistēmas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Performance, 2011

Lorenss Abu HAMDANS (GB)

Grafikas dizainere, šobrīd studē ArtEZ Māklsas akadēmijā Ārnemā. Strādājusi dizaina studijā HungryLab, veidojusi LMC izstādes „tell me more…” grafikas dizainu, LNMM Borisa Bērziņa suvenīru līnijas identitāti, kā arī vairākus konceptuālus darbus grafikas dizainā. http://moonika.net/

bu Hamdans radīs audio eseju un kolektīvas klausīšanās performanci. Pasākums apvienos Abu Hamdana ilgstošo interesi par klausīšanās politiku un balss lomu likumdošanā ar pētījumiem par valodas politisko nozīmi, tulkojuma un tiesu tulka lomu Latvijā. Hamdana darbu, kuri top, izmantojot paštaisītu sinhronās tulkošanas sistēmu, mērķis ir akustiski apdzīvojot skaņu infrastruktūru. Abu Hamdanu uz SURVIVAL KIT ir atvedusi THE SHOWROOM - laikmetīgās mākslas telpa Londonā, kuras uzmanības centrā ir sadarbības un procesa virzīta pieeja radīšanai – vai tie būtu mākslas darbi, izstādes, diskusijas, publikācija, zināšanas vai attiecības. http://www.theshowroom.org/

Amānā dzimušā mākslinieka Lorensa Abu Hamdana darbi galvenokārt pēta klausīšanās politiku un attiecības starp skaņu un urbāno telpu. Ieskaitot pašlaik THE SHOWROOM telpā Londonā notiekošo pētniecības projektu “Dzirdes līgums”, Abu Hamdans ir piedalījies izstādēs un sniedzis prezentācijas starptautiski – Homework 5, Beirūtā, WYSPA Gdaņskā un Reanimācijas bibliotēkā Ņujorkā. Abu Hamdans organizē pasākumus un rezidenču programmas 113 Dalston Lane telpā Londonā, kā arī Batroun Projects Ziemeļlibānā, kur ir arī līdzpriekšsēdētājs. Šobrīd Abu Hamdans dzīvo starp Beirūtu un Londonu, kā arī iegūst PhD grādu Goldsmita koledžas Arhitektūras izpētes centrā (THE SHOWROOM)

Aural Contract: Latvia’s Systems Of Simultaneous Translation . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Performance, 2011

Lawrence Abu HAMDAN (GB)

Follow Daily

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Newspaper, 2011

Monika GRŪZĪTE (LV/NL)

aily users of Facebook, Twitter or Foursquare, have grown accustomed to those environments – their limitations, the laconic and standardised phrases: messages about a changed status, new friendships or new locations. Follow Daily is a commentary – a future scenario of how social media will affect the textual and visual language of newspapers. The proportion of picture and text is reversed from what is customary for the newspapers from two decades ago; what helps orient the reader are icons borrowed from social networks. The latest issue of Follow Daily makes us believe, that Monika Grūzīte’s envisaged future is nearing.

Grūzīte is a graphic designer, currently studying at ArtEZ institute of the arts in Arnhem. She has worked for the design studio Hungry Lab, created graphic design for the LCCA exhibition “tell me more…” , designed the Boriss Bērziņš’ series of souvenirs for the LNMA, as well as created several conceptual graphic designs. http://moonika.net

bu Hamdan will present an audio essay and collective listening performance event. The event will combine Abu Hamdan’s current research into the politics of listening and the role of the voice in law with an exploration of the political performance of language, translation and the role of the courtroom interpreter in Latvia. Producing a new work that uses a self designed system of simultaneous translation to sonically inhabit the audio infrastructure at the core of its investigation. Abu Hamdan is brought to SURVIVAL KIT by THE SHOWROOM, a contemporary art space in London that is focused on a collaborative and process-driven approach to production, be that artwork, exhibitions, discussions, publications, knowledge and relationships. http://www. theshowroom.org Born in Amman, artist Lawrence Abu Hamdan’s work is chiefly concerned with the politics of listening and the relationship between sound and urbanity. Abu Hamdan has exhibited and presented internationally, including the ongoing Aural Contract research project presented at THE SHOWROOM London, Homeworks 5 Beirut, WYSPA Gdansk and Reanimation Library New York. Abu Hamdan runs the events and residency programs at 113 Dalston Lane, London and Batroun Projects in North Lebanon, of which he is the co-director. Abu Hamdan is currently based between Beirut and London and is undertaking a PhD at the Centre for Research Architecture at Goldsmiths College. (THE SHOWROOM)

izstāde A-Z / exhibition A-Z 13

Matilde Brauna (atmoda) Peļu pils . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Gleznas, 2011

Anna HEINRIHSONE (LV)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2010

Haralds HUNDS, Pauls HORNS (AU)

rojekta īstenošanai no ēdamām izejvielām pelēm tika uzbūvēts reāla dzīvokļa, modelis mērogā 1:10. Tikko ieradušies, grauzēji sāka skrubināt savu mitekli. Haralda Hunda un Pola Horna filmām raksturīgā iezīme ir līksmais un ironiskais veids, kādā viņi “sagrauž” mūsu iedomas par telpu, un mūsu priekšstatus par normu līdz absurdam. (Genoveva Rukerte). “Peļu pils” ir viens no mūsu “Dzīves telpas” sērijas projektiem, kurā iekļautas “Tomātgalvas”, “Krītošās mēbeles” un vēl nepabeigtā “Elpošanas apstāšanās”. Sērija kopumā attēlo cilvēces eksistenci absurdos apstākļos. “Peļu pilī” peles stājas cilvēku vietā. (H.H., P.H.)

Haralds Hunds - video mākslinieks. Piedalījies vairākās izstādēs un starptautiskos īsfilmu festivālos. Studējis Jauno mediju nodaļā Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā kopā ar Pēteru Kogleru, Lietišķās Mākslas universitātē kopā ar Izabellu Gro. Pols Horns - mākslinieks un filmu veidotājs, dzīvo un strādā Vīnē. Mācījies Rodailendas Dizaina skolā, ASV, kā arī Lietišķās Mākslas akadēmijā, Vīnē (kopā ar Mariju Lasnigu un A. Manteju). Pasniedzējs Mākslas universitātē Lincā, Austrijā.

atilde Brauna nodzīvoja savu mūžu Pitragā. Nekad nebija bijusi ne Rīgā, ne kur citur. Savu māju bija nokrāsojusi rozā, jo tā bija jauka krāsa un uzlaboja omu, bez tam citas krāsas veikalā bija beigušās. Viņa skaidri zināja cikos kurā dienā ir saulriets, taču nekad negāja to skatīties (18. augustā – 22.55). Tikpat skaidri viņai dūrās sirdī draudzenes lillā lakata skaistums, jo zināja, ka nekad tādu nedabūs (radi atveduši no Rīgas). Viņa sekoja ziņām, klausoties radio, kuru laikā nodarbojās ar rokdarbiem. Sākumā tie bija mazi tamborēti galdautiņi un salvetes, vēlāk, kad diegu nebija pa rokai, bet ziņas negribas palaist garām, ņēma to, kas pagadījās. Tā tapa Braunas Objekti. Matildei Braunai patika iztēloties sevi virpuļojam dejā, viņa vienmēr skatījās deju svētku tiešraides un to atkārtojumus televīzijā. Viņa nodzīvoja 87 gadus laimīga saskaņā pati ar sevi.

Gleznotāja, scenogrāfe un kostīmu māksliniece. Veidojusi izstāžu un muzeju ekspozīciju iekārtojumus, daudzu teātra izrāžu scenogrāfiju un kostīmus vadošajos Latvijas teātros, vides iekārtojumus LNT raidījumiem un korporatīviem pasākumiem. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, kurās caur nosacītiem tēliem un motīviem (vecums, maskas, klauni u.c.) pievērsusies eksistenciāli universāliem un vienlaikus subjektīviem vēstījumiem. (I.A.)

Matilde Brauna (revival) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Paintings, 2011

Anna HEINRIHSONE (LV)

atilde Brauna lived her whole life at Pitrags – as small seaside village. She never went to Riga or anywhere else. She painted her house pink because it was a nice, cheerful colour and , besides, the local shop had run out of all colours of paint except pink. Every single day she knew the time of the sunset (on August 18 – at 22.55), but she never went to watch it. She was heartbreakingly jealous of her friend’s violet headscarf, because she knew she would never get hold of such beauty (her friend’s relatives had brought the item from Riga). While listening to the news on the radio, she always did some handicrafts. Initially she crocheted small table cloths and serviettes, later – when she had no thread at hand, but did not want to miss the news – Matilde used whatever there was. And so the Objects of Brauna came to be. Matilde Brauna loved to imagine herself dancing, she always watched dance festivals on TVboth live broadcasts and reruns. Matilde lived a happy and harmonious life for 87 years.

A painter, stage and costume designer. She is an author many exhibition and museum exposition layouts, stage designs and costumes for Latvian theatres, television studio arrangements for LNT programs and environment designs for corporative events. Heinrihsone has organised several solo exhibitions in which, by means of relative images and motifs (old age, masks, clowns, etc.) she has told existentially universal and, at the same time, subjective stories. (I.A.)

Mouse Palace

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2010

Harald HUND, Paul HORN (AU)

or the project a real apartment was rebuilt as a 1:10 scale model from edible materials for the use of mice. The rodents had hardly arrived when they began nibbling away at their lodgings. The hallmark of Harald Hund and Paul Horn’s films is the gleeful, ironical way they reduce our ideas of space and our notions of normalcy to absurdity. (Genoveva Rückert) “Mouse Palace” is one of the projects in our “Living Space” series which includes “Tomatoheads”, “Dropping Furniture” and the still unfinished “Apnea”. The whole series portrays human existence in absurd conditions. In “Mouse Palace”, it is mice who take the place of men. Harald Hund - videoartist, participated in various exhibitions and international short film festivals. Studied New Media at the Academy of Fine Arts Vienna with Peter Kogler, at the University of Applied Arts with Isabelle Graw and in the Open Class. Paul Horn - artist and filmmaker. Lives and works in Vienna. Studied at Rhode Island School of Design, USA and at the Academy of Applied Arts, Vienna (with Maria Lassnig and A. Manthey). Teaches at the University of Arts, Linz / Upper Austria.

izstāde A-Z / exhibition A-Z 14

Neatliekamie risinājumi. Runā mazāk, dari vairāk ..........................................................................

idejuTalka , Ieva SAULĪTE un mākslinieku grupa (LV)

ākslinieki, koprades speciālisti, kādas ielas iemītnieki sanāk kopā, lai kopīgi uzlabotu dzīves kvalitāti vienas ielas garumā. Zaļāk? Draudzīgāk? Efektīvāk? Jautrāk? Intersantāk? Dažādāk? Mierīgāk? Eksperiments ar vēlmju formulēšanu un to piepildīšanu kopīgiem spēkiem. idejuTalka augustā, pirmie rezultāti – septembrī, festivāla SURVIVAL KIT ietvaros. Uzmanības centrā: Matīsa iela Rīgā.

idejuTalka ir pasākumi, kas palīdz pilnīgāk izmantot pašu zināšanas un idejas, lai paveiktu ko nozīmīgu - uzsāktu savu uzņēmumu vai citu projektu, savienotu daudzu darbinieku, klientu un partneru zināšanas uzņēmuma stratēģijas vai jaunu produktu veidošanā, palīdzētu skolai vai pašvaldībai iedzīvināt idejas kopā ar iedzīvotājiem, skolēniem, vecāki. http://idejutalka.lv/ Ieva Saulīte, māksliniece un kuratore. Veido NABAKLAB izstāžu programmu un īsteno projektus ar citiem sadarbības partneriem.

Kūrorts (I), (II)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Fotogrāfijas, grafika, 2007-2008

Kristīna INČURAITE (LT)

otogrāfijas dokumentē kādreiz lielākā un populārākā Lietuvas kūrorta pilsētas Druskinikai pamestās vietas: nodedzināto kino centru Voveraite, Karoļa Dineikas atpūtas parku un sanatorijas Nemuna virtuves telpas. Šī vietas ir neveiksmīga menedžmenta simboli – kādreiz populārie skati kļuvuši par sava veida elles skatiem uz skaista kūrorta fona. Radot šo projektu, es vēlējos apkopot citu cilvēku viedokļus par kūrorta nākotnni. Man šķita, ka būtu interesanti runāt ar ilgtermiņa pacientiem. Es izvēlējos vienu no lielākajiem un svarīgākajiem bērnu ārstniecības centriem – sanatoriju Saulute un aicināju bērnus, kas tobrīd ārstējās, pierakstīt savus vēlējumus pilsētai un mēģināt iztēloties, kā Druskininkai izskatīsies pēc desmit gadiem. Pēc tam, izmantojot bērnu vidū populāro gratāžas tehniku, šīs piezīmes tika apklātas ar vasku, kas sajaukts ar melno tinti un guaša krāsu. Bērnu vēlējumi kļuva nesalasāmi. Papīra lapa atklāsies pēc desmit gadiem – tintes-guašas un vaska kārta tiks noskrāpēta un bērnu vēlējumi kļūs redzami. Tad arī kļūs skaidrs, vai bērnu, kuri paši pa šiem desmit gadiem būs pieauguši un mainījušies, prognozes būs piepildījušās. Vai pilsēta būs kļuvusi tāda, kādu viņi gribēja to ieraudzīt savā bērnībā? (K.I.)

Kristīna Inčūraite ir māksliniece, kas strādā ar dažādiem medijiem – video, fotogrāfiju, instalācijām, skaņu un citiem. “Kristīnas Inčūraites mākslas darbos mēs redzam statiskus attēlus, kuros ietverta sava veida sociālā paralīze, neziņa un izraidīšana. Skatuve, uz kuras metonīmiski attēlota rādoša telpa, pati vienmēr paliek tukša, vai precīzāk sakot, tiek apzināti iztukšota. Sociālpolitiskā līmenī to var saistīt ar pārmaiņām ekonomikas struktūrā – vietas, kas bija svarīgas sociālisma periodā, tagad ir vai nu pamestas, vai tikušas pielāgotas citai estētikai vai ideoloģijai.” (Audrone Zukauskaite katalogā Scenos/ Stages 2002-2005)

The Resort (I), (II)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Photographs, graphic, 2007-2008

Kristina INČIŪRAITĖ (LT)

rtists, specialists in cooperation, community living in the same street come together, in order to improve living quality in this one street. Do they mean living greener? Friendlier? More efficiently? Funnier? In a more interesting or different way? Or more quietly? Their activity is an experiment with defining wishes and achieving them together idejuTalka will take place in August, the first results presented in September, during the festival SURVIVAL KIT. The centre of attention – Matīsa Street in Riga.

he photographs document the abandoned places of the largest and most popular Lithuanian resort of Druskininkai: the burned-down Voveraite cinema theatre, the Karolis Dineika recreation park and the kitchen premises of the Nemunas sanatorium. These places are evocative symbols of mismanagement – once popular sights that have become a kind of hell set against the beautiful background of the resort. This project seeks to draw attention to the inadequacy of commercial real estate developers in the face of social architecture. While creating this project, I wanted to collect other people’s opinions about the future of this resort. I thought it might be interesting to talk with long-term patients. I chose one of the largest and most important children’s treatment centres – Saulute sanatorium – and asked the children undergoing treatment in this sanatorium to write down their wishes for this city and try to picture what Druskininkai will be like ten years later. Afterwards, by using the grattage technique popular among children, these notes were covered with wax and a mixture of black ink and gouache. The children’s greetings became illegible. This sheet of paper will be revealed after ten years – the layer of ink-gouache and wax will be scraped off, so that it would be possible to read the children’s wishes. Then it will become clear if the forecasts of children who themselves grew up and changed during ten years will have come true. Has the city become the way they wanted to see it in their childhood? (K.I.)

idejuTalka means activities in order to make better use of one’s own knowledge and ideas for accomplishing something important – establishing a business, realizing a project, consolidating the knowledge of numerous employees, clients and partners to develop a business strategy or a new product, helping a school or a community together with the locals, school students or parents. http://idejutalka.lv/ Ieva Saulīte is an artist and curator. She organizes the NABAKLAB exhibition program and produces projects in collaboration with other partners.

Kristina Incuraitė is a visual artist, working in various media - video, photograpgy, installations and sound works, etc. „In artworks by Kristina Inciuraite we see static images that imply a kind of social paralysis, suspense, and expulsion. A stage that metonymically depicts the representational stage itself always remains empty or, to put it more exactly, is consciously emptied out. On the socio-political level it can be related to the changes of economic formations - places, important in the period of socialism, have now become either abandoned, or have been appropriated by different aesthetics or ideology.” (Audrone Zukauskaite in catalogue Scenos/ Stages 2002-2005)

Urgent solutions. Less talk, more work ..........................................................................

idejuTalka , Ieva SAULĪTE and the group (LV)

izstāde A-Z / exhibition A-Z 15

Natālijas Draudziņas ģimnāzijas sejgrāmata . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Runas burbulis

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2008

Adams LĪČS (BE)

Leonards LAGANOVSKIS (LV)

rojekts piedāvā stilizētu sociālā tīkla pārnesumu no interneta vides plaknē un telpā, lai apskatītu un pētītu, kā tieši veidojas mūsdienās tik populārās interneta vietnes. Šādas kopējo paziņu kartes sauc par “Go-To People Maps” - uzskatāmi izveidoti tīkli, kuros vērotājs var praktiski apskatīt, kā attīstās viņa paziņu loks un, pamatojoties uz “6 rokasspiedienu teoriju”, uzzināt, ka starp viņu un nepazīstamiem cilvēkiem pilsētā, uzņēmumā vai citā publiskā vidē atrodas vien pāris citu, līdz šim nezināmu personu.

Raksturīgas L.Laganovska darbu tēmas ir vara, bauda, iekāre, kas apspēlētas caur atsaucēm no vēstures, politikas un sociālās realitātes. 80. un 90. gados Laganovksis pievērsās izteikti politiskiem un ideoloģiskiem kontekstiem, vēlāk minētās tēmas apspēlējis kā universālus sabiedrības mehānismus. Nesenākajos darbos pievērsies laikmeta atsegšanai caur konkrētu kultūras vēstures parādību vai personību pieredzi. Darbos izmanto konceptuālisma pieeju, valodu tekstu un vizuālas zīmes savienojot ar ironiskām atsaucēm uz konkrēto laika un vietas pieredzi. Projekts „Natālijas Draudziņas ģimnāzijas sejgrāmata (facebook)” tiek īstenots sadarbībā ar projekta vadītāju M.Eņģeli. (I.A.)

dama Līča darba uzmanības centrā ir balss semantikas un valodas pretnostatījums un politiska sabiedriskās telpas un kopienas konstruēšana. “Runas burbulis” sākās kā izmeklēšana Beļģijas balss atpazīšanas tehnoloģiju uzņēmuma Lernout & Hauspie bankrota lietā. Līdzīgi kā citas starptautiskas korporācijas, Lernout & Hauspie bija iluzora kompānija, kurai nauda, tehnoloģiju utopijas un privātuzņēmēja personības kults palīdzēja uzpūst vispārzināmo “burbuli”. 2001. gadā tas pārsprāga. “Runas burbulis” ir īss dialogs starp pārdevēju, kas palicis bez darba un viņa mīļāko – Magdalēnu, kura šķiet - mākslīgā intelekta radīts futūristisks produkts.

Amerikā dzimis gleznotājs un video mākslinieks. Viņa glezniecībai raksturīgas atsauces uz puantilismu. Ņemot vērā video “pikseļveida” dabu, arī tas tiek interpretēts kā laikmetīga puantilistu tehnika un līdzīgi kā puantilista Žorža Serā darbos, krāsu efekti netiek panākti, sajaucot krāsas, bet gan pretnostatot punktus vai pikseļus tā, lai tie optiski saplūstu viens otrā. Šķiet dabiski, ka Līčs pievērsies video darbu un instalāciju veidošanai. Ievietojot viņa darbus globālās ekonomikas kontekstā, Līču īpaši interesē ekonomiskā izgāšanās institūcijās un komercuzņēmumos, kā arī ar to saistītā psiholoģiskā dinamika. Līča darbos “bankrota estētika” nesaudzīgi pretnostatīta Amerikas patoloģiskajam optimismam. Objektīvi aprakstošā līmenī, bez personīgiem komentāriem vai kritikas – kā video, tā uz audekla – Līčs attēlo mūsdienu Amerikas dzīves veidu(s).(Splitfilmfestival)

The Facebook of Natālija Draudziņa Gymnasium

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Leonards LAGANOVSKIS (LV)

he project offers a transition of a social network from virtual environment into planes and spaces, for us to see and explore how exactly the currently so popular Internet sites come to be. These particular cards of common acquaintances are celled ‘Go-To People Maps’ – clearly perceptible networks which allow for the viewer to observe how their circle of acquaintances grows and develops. By means of the “Theory of six handshakes” one can realise that there are just a couple of yet unknown people.

Laganovskis’ work frequently reflects such themes as power, sensuality and lust revealed through references to history, politics and social reality. In the 1980s and 90s Laganovskis turned to strictly political and ideological contexts, the themes which he later showed as universal social mechanisms. His recent work reflects these times through the prism of particular phenomena or personal experiences from cultural history. The author uses a conceptual approach linking texts and visual signs with ironic references to particular experiences from particular times and locations. The project “The Facebook of Natālija Draudziņa Gymnasium” was developed in cooperation with M.Eņģelis. (I.A.)

Speech Bubble

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2008

Adam LEECH (BE)

he main concerns of Adam Leech’s work are the semantics of voice versus speech and the political engineering of public space and community. Speech Bubble, began as an investigation into the bankruptcy of the Belgian high-tech speech recognition company, Lernout & Hauspie. Like other multinational corporations, Lernout & Hauspie was a visionary company where money, techno-utopias and the cult of the entrepreneurial personality helped to create a now ubiquitous “marked bubble”. In 2001, it burst. Speech Bubble is a short dialogue between an unemployed salesman and his lover, Magdalena, who seems to be the futuristic product of artificial intelligence. (A.L.)

An American-born painter and video artist. In painting, his major reference is Pointilism. Given its pixelled nature, video is another, contemporary example of pointillist technique and, as with Seurat’s paintings, the colour effect is obtained not by mixing, but by juxtaposing points - or pixels - to make them optically blend into one another. It was almost natural that Leech would take up creating videos and installations. Situating his work within the context of a global economy, Leech is particularly interested in economic failure within institutions and business companies and the psychological dynamics this entails. In Leech’s work, such ‘aesthetics of failure’ stands in sharp contrast with America’s pathological optimism. On a purely descriptive level, without adding any personal comment or critique - both in the video work and on canvas - Leech depicts contemporary American way(s) of life. (Splitfilmfestival)

izstāde A-Z / exhibition A-Z 16

Runājošie portreti

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Gleznas, video, 2011

Radiotehnika

Anete LESĪTE (LV)

ažādu nozaru ekspertu Nākotnes vīzijas. Zinātnieks, režisore, psihoterapeits, rakstniece, sociālantropologs u.c. Viedokļi, versijas, izjūtas, domas, pārdomas un emocijas par Nākotnes tēmu no visdažādākajiem skatupunktiem, atklājot paša cilvēka spējas un iespējas ietekmēt, un mainīt savu nākotni, radot iespēju skatītājiem to salīdzināt ar savu pasaules uztveri, vienlaikus nopietni un arī nenopietni apspēlējot mūsdienās populāros saukļus: “Ieklausies sevī!”, “Sāc ar sevi!”.

Māksliniece un žurnāliste. Absolvējusi LMA Glezniecības nodaļu. Kultūras reportāžu autre raidījumos “100gkultūras”, “Portretu izlase”. Piedalās Lielās Talkas kustībā, ar domu biedriem mēģinot attīstīt un virzīt Pagalmu sakopšanas un labiekārtošanas ideju.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, avīze, 2011

Eleonora de MONTESKJŪ (FR/EE/DE)

ilma un avīze “Radiotehnika” ļauj man domāt par padomju laika tēliem − labi zināmo padomju laika rūpnīcas tēlu un sociālajām priekšrocībām, ko šī vide nodrošināja tās strādniekiem. Ir svarīgi atcerēties nostaļģiju un nedrošumu, ko šodien jūt tie, kuri pazaudēja darbu un privilēģijas, un neaizmirst, ka fabriku avīzes bija Komunistiskās partijas pārraudzīti un cenzēti propagandas instrumenti. Šis darbs ir tapis ciešā sadarbībā ar Agnesi Lūsi, Māru un Gaļinu Traumanēm, Rihardu Bražinski un Inetu Sipunovu. (E.M.)

Dzimusi Parīzē, šobrīd dzīvo Berlīnē un Tallinā. E.de Monteskjū darbi tiek veidoti, izmantojot dokumentālisma pieeju; pārtulkoti filmās, zīmējumos un tekstos, tie lielākoties runā par nācijas integrācijas/imigrācijas/nozīmes problēmām Igaunijā, dodot vārdu krievu kopienai. Eleonoras de Monteskjū projekti tiek īstenoti sadarbībā ar komponistiem (Helena Tulve, Tanja Kozlova, Liis Jürgens, Lembe Lokk, Triplex, Helge Hinteregger) un grafikas dizaineriem (Aadam Kaarma, Heidi Sutterlütty, Jose Soares de Albergheria).

Radiotehnika

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, newspaper, 2011

Eléonore de MONTESQUIOU (FR/EE/DE)

he film “Radiotehnika” and the newspaper allow me to reflect on the imagery of Soviet times, the well known imagery of Soviet factory and the social privileges that this environment granted to its workers. It is important to remember the nostalgia and the instability that those who lost their jobs and their privileges feel today and to remember that factory newspapers were propaganda tools monitored and censored by the Communist Party. All of this work is a close collaboration with Agnese Luse, Mara and Galina Traumane, Rihards Baržinskis and Ineta Sipunova. (E.M.)

Talking Portraits

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Paintings, video, 2011

Anete LESĪTE (LV)

hese are Future visions presented by experts of various areas. A scientist, a producer, a psycho-therapist, a writer, a social anthropologist, etc. speak of their opinions, versions, feelings, ideas, considerations and emotions on the issue of Future viewing it from multiple perspectives and revealing how any individual is able and has the opportunity to affect and change his/her future. Viewers are given a chance to compare their own perception of the world with that of the speakers. At the same time Lesīte’s works, both seriously and playfully, look at the currently so popular slogans: ‘Listen to yourself!’, and ‘Start with yourself!’ (A.L.) An artist and a journalist. Graduate of the Painting Department of the Art Academy of Latvia. An author of cultural reviews for TV programmes “100gkultūras” (100 grams of Culture) and “Portretu izlase” (“Selected Portraits”). An activist of the movement The Big Cleanup, who is trying to promote and develop the idea of clean and comfortable backyards.

Eléonore de Montesquiou was born in Paris, lives in Berlin and Tallinn. Her work is based on a documentary approach, translated in films, drawings and texts, it deals mainly with issues of integration/immigration/meaning of a nation in Estonia, giving voice to the Russian community. Eléonore de Montesquiou’s projects are collaborations with composers (Helena Tulve, Tanja Kozlova, Liis Jürgens, Lembe Lokk, Triplex, Helge Hinteregger) and graphic designers (Aadam Kaarma, Heidi Sutterlütty, Jose Soares de Albergheria).

izstāde A-Z / exhibition A-Z 17

Preses nams

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2011

Katrīna NEIBURGA (LV)

aika gaitā man ir veidojusies interese par Preses nama vēsturi, par cilvēkiem, kas ar jautru prātu un lielām cerībām vai gluži otrādi – cenzūras nomākti – nostrādāja Preses namā lielu savas dzīves daļu. Arī man pašai ir ļoti īpašas atmiņas par šo namu, jo tajā strādāja abi mani vecāki. Skolas laikā biju mākslinieciskā redaktore skolas avīzei “Brilles”, kas ar Ineses Zanderes gādību tika izdota Preses namā. Piepīpētā kafejnīca, milzīgie lifti, bezgalīgās kāpnes, katra stāva labirinti bija mūsu spēļu laukums. Darba tapšanas laikā tikos ar daudziem kādreizējiem Preses nama darbiniekiem, sākot no durvju sardzes līdz pat direktoram un avīžu, un žurnālu redaktoriem, kuri sarunās mēģināja restaurēt telpu izskatu, sajūtas un notikumus. (K.N.)

Atjautības uzdevums par upes šķērsošanu

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2010

Ahmets OGUTS (NL/TR)

Katrīna Neiburga bieži vien darbojas kā antropologs, viņu interesē cilvēki – tējas sēņu audzētāju dīvainā kopiena, hruščovkas iemītnieki, klubu tualetēs satiktās meitenes, sievietes, kas strādā par taksometra vadītājām. Lai arī Katrīnas darbi ir ļoti personiski, tajos atspoguļojas universālas kategorijas, kas saistās ar sievietes īpašo pieredzi un tās atbalsi sociālo lomu konstrukcijās. K.Neiburga ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, izstādēs piedalās kopš 2000. gada. Tai skaitā – personālizstāde “Personīga izstāde” Rīgas mākslas telpā, dalība festivālos SURVIVAL KIT-1; 2; mākslas projektā “6.elements” u.c. (S.K.)

hmeta Oguta darbs atgādina no bērnības pazīstamo uzdevumu – ir vairāki uzdevumā iesaistītie, kuriem jāšķērso upe, katram ir savi ierobežojumi upes šķērsošanai – ir tikai viena laiva, tā var vest divus cilvēkus, vai vienu cilvēku un suni. Ir cilvēki, kuri nevar pārvietoties kopā, ir tādi, kurus nevar vienus atstāt krastā un tādi, kuri nevar pārvietoties kopā ar suni utml. Ahmeta Oguta uzdevumam citu dimensiju piešķir fakts, ka iesaistītās personas un priekšmeti paši par sevi nes politiski uzlādētu vēstījumu – tur ir atmīnēšanas tehniķis, aizdomīga soma, kareivis, apsardzes suņi, spridzinātājs-pašnāvnieks, viņa sieva ratiņkrēslā. Vēl papildus nozīmi A.Oguta mīklai piešķir atklāsme, ka brīdī, kad mīkla uzdota, mēs pieņemam, ka tai ir arī atrisinājums. (Z.Z.)

The Press House

Ahmets Oguts ir Amsterdamā dzīvojošs turku izcelsmes mākslinieks. Viņa darbi aptver dažādus medijus – instalācijas, video, zīmējumu, tekstu un pēta sabiedrības ierobežojumus, noteikumus un absurdus. Viņa jaunāko izstāžu vidū ir dalība 12. Stambulas biennālē, 4. Maskavas biennālē, 2011. gada Āzijas mākslas biennālē, kā arī personālizstādes Lisabonas Kunsthallē, Villa Stuck muzejā Minhenē, GfZK Leipcigā, Bāzeles Kunsthallē un citur. (Z.Z.)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2011

Katrīna NEIBURGA (LV)

ver time I have developed an interest in the history of the Press House, in the people who spent a great part of their working life there – in high spirits and with great hopes, or, quite to the contrary, subdued by censorship. I also have my very own special memories of this building, because it was the workplace of both my parents. In my school years I was the design editor of my school newspaper, Brilles (Spectacles), which, thanks to Inese Zandere’s helping hand, was published at the Press House. The cigarette smoke-filled café, the enormous elevators, the endless stairs and the labyrinths of each storey were our playground. During the creation of this work I met up with many former Press House employees, from the concierge to the director, to newspaper and magazine editors, who in our conversations tried to recall the look of the premises, the memory of sensations and events. (K.N.) Katrīna Neiburga often takes on the role of anthropologist; she is interested in people – the strange community of mushroom growers, the inhabitants of a Khrushchev-era block of flats, girls encountered in club bathrooms, women taxi drivers. Although Neiburga’s works are very personal, they reflect universal categories connected to the particularly female experience and its echoes in social role constructs. Katrīna Neiburga holds an MFA from the Visual Communication Department of the Art Academy of Latvia, and has been taking part in exhibitions since 2000. Among those are the artist’s solo show Personīga izstāde / A Personal Exhibition at the Riga Art Space, participation in SURVIVAL KIT-1 / -2, art project 6. elements / The 6th Element a.o. (S.K.)

River Crossing Puzzle

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2010

Ahmet ÖĞÜT (NL/TR)

he work by Ahmet Öğüt reminds of the puzzle we have known so well since our childhood there are those who need to cross the river and there are manifold problems to solve. There is a single boat that can carry either two people, or one person and a dog. There are certain people who cannot travel together, and then there are some who must not be left unattended on the riverbank. And some cannot be together with the dog. And so on, and so on… Ahmet Öğüt has added a different dimension to the task bestowing his characters with political meaning – there is a bomb disposal technician, a suspicious bag, a soldier, two security-dogs, a suicide bomber, his wife in a wheelchair and his daughter. In the end, there is the revelation that the moment we start solving the puzzle we also assume that a solution exists. (Z.Z.) Ahmet Öğüt is a Turkish artist based in Amsterdam. His work encompasses various media – installation, video, drawing and text – and examines society’s constraints, its rules and its absurdities. His recent shows include 12th Istanbul Biennial, 4th Moscow Biennal, 2011 Asian Art Biennial, solo exhibitions in Kunsthalle Lissabon, Museum Villa Stuck Munich, GfZK Leipzig, Kunsthalle Basel etc.

aptauja 18

Ilustrācija / Illustration: Mārtiņš Zutis

survey 19

izstāde/exhibition 20

(bez nosakuma)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Zīmējumi, 2011

Dans PERŽOVSKIS (RO)

estivāla laikā, sākot ar 11. septembri, Dans Peržovskis rada zīmējumu sēriju SURVIVAL KIT ēkā. Tikšanās ar Danu Peržovski - piektdien, 16. septembrī plkst. 19.00.

Dans Peržovskis ir dzimis 1961. gadā, Sibiu, Rumānijā. Viņš strādā ar vizuālās mākslas formām, miksējot zīmējumus, komiksus un graffiti mākslas darbos, kurus pats zīmē uz muzeju sienām un laikmetīgās mākslas telpā visā pasaulē. Viņa zīmējumi ir komentāri par aktuāliem un strīdīgiem notikumiem politikā, sabiedrībā un kultūrā. Viņš ir aktīvi piedalījies pilsoniskās sabiedrības veidošanā Rumānijā, strādājot par redaktoru kultūras žurnālā Revista 22 Bukarestē, un veicinājis Rumānijas mākslinieku sadarbību ar starptautisko laikmetīgās mākslas scēnu. Sarīkojis izstādes Ņujorkā, Portugālē, Vācijā, Spānijā Ungārijā, Šveicē, Zviedrijā, Lielbritānijā. Šobrīd dzīvo un strādā Bukarestē, Rumānijā. (D.P.)

(no title)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Drawings, 2011

Dan PERJOVSCHI (RO)

an Perjovschi creates a series of drawings on the premises of the festival SURVIVAL KIT (Starting from September 11). Meet Dan Perjovschi on Friday, September 16 at 19.00 during his artist’s talk in the Festival’s Hall.

Dan Perjovschi was born in 1961 Sibiu, Romania. He is a visual artist mixing drawing, cartoon and graffiti in artistic pieces drawn directly on the walls of the museums and contemporary spaces all over the world. His drawings comment on current political, social or cultural issues. He has played an active role in the development of the civil society in Romania, through his editorial activity with Revista 22 cultural magazine in Bucharest, and has stimulated exchange between the Romanian and International contemporary artistic scenes. He had exhibitions in New York, Portugal, Germany, Spain, Hungary, Switzerland, Sweden, Great Britain. He is currently living and working in Bucharest, Romania. (D.P.)

12 pagātnes kastes nākotnei

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Objekti, 2011

Andris PRIGAČEVS (LV)

aikā, kad katra indivīda prāts tiek orientēts uz globalizāciju caur propagandu, kas ne vienmēr ir precīzi atbilstoša pašreizējai situācijai, rodas jautājumi – vai nākotnē var nonākt līdz stāvoklim, kad bezapziņa tiks izmainīta un līdz ar to pazudīs instinkti, kas ir ieprogrammēti no cilvēka rašanās brīža? Pagātne, kuru katrs formulē sev pats un kura tiek stimulēta virzienā uz attīstību, pieprasa sentimentu (bērnības atmiņas – bezapziņa – kulta priekšmeti). (A.P.)

Beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, dzīvo un strādā Liepājā. Glezno, veido instalācijas un interjerus, piešķirot vecām un atrastām lietām jaunu dzīvi. Interesējās par seniem velosipēdiem. (S.K.)

12 boxes from the past for the future

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Objects, 2011

Andris PRIGAČEVS (LV)

t the time when each individual mind is being globally oriented by means of propaganda which not always suits the current situation, a question arises – whether it is possible that in the future unconsciousness will be changed, and in the process basic ancestral instincts will disappear. The past defined by each of us personally and is encouraged to develop requires a note of sentimentality (childhood memories – unconsciousness – cult ojects). (A.P.)

Graduated from Liepāja Applied Arts Secondary school, lives and works in Liepāja. He creates paintings, installations and interiors giving new life to old and discarded things. A fan of antique bicycles. (S.K.)

izstāde/exhibition 21

Nesabalansēts spēks

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Objekts, 2011

Krists PUDZENS (LV)

Nākotne ir tagad

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Zīmējumi, 2011

Leo KVIVRO (FR)

nstalāciju var raksturot kā elektromehānisku, kinētisku objektu kopumu, kur šie objekti autonomi eksistē savā vidē pēc strikti definētiem nosacījumiem. Katrs objekts ir individuāls organisms, šūna; simbolizē vienu ekonomisko vai bioloģisko struktūru, kurai ir jāeksistē noteiktas konkurences apstākļos. Šūnas vienīgais mērķis ir rāpties, konkurējot vai sadarbojoties ar citām šūnām, lai uzturētu kopējo sistēmu līdzsvarā. Tādējādi instalācija vizualizē vienkāršotu ekonomisko modeli, arīdzan analizējot un meklējot iespējami labāko risinājumu, lai šo sistēmu uzturētu līdzsvarā. Tematiskais kodols ir risināts ap ciklisma ideju un konkurenci, pretnostatītu sadarbībai. Sistēma dotajā gadījumā ir vienkāršots ekonomiskais modelis, kuru raksturo viena vērtība – labklājība. Šī sistēma ir noslēgta, un vienīgie faktori, kuri nosaka labklājības pakāpi, ir šūnas un to spēja uzturēt kopējo modeli līdzsvarā. Šīs šūnas, mehāniskie organismi, eksistē relatīvi viena otrai. Tās aug, kāpj, mirst, krīt, atdzimst un atkal kāpj. Katras individuālas šūnas mērķis ir sasniegt individuālo apogeju. (K.P.) Krists Pudzens beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Interesējoties par interaktīvās un elektroniskās mākslas lauku, savos darbos pievēršanas tēlniecībai un trīsdimensiju formu konceptuālajai valodai, izmantojot dažādu māksliniecisko un industriālo tehniku kombinācijas. K.Pudzens piedalījies mākslas un tehnoloģiju festivālos Amber (2008,2009 Turcija), PixelACHE2010 (Somija). (ISEA2010)

arbs festivālam SURVIVAL KIT 3 taps uz izstāžu telpas sienām. Tas būs L.Kvivro personīgs redzējumu par iedomātu nākotni, iespaidojoties no Rīgā redzētā, jaucot to ar iepriekš lasītiem un redzētiem ziņu sižetiem, ziņojumu un dokumentu fragmentiem, finanšu pasaules frāzēm. Tas viss kopā rada vīziju par nākotni, vīziju, kas bieži vien līdzinās nomācošam sapnim. Festivāla laikā komiksu žurnāls kuš! izdod Leo Kvivro vizuālo stāstu FUTURE IS NOW / NĀKOTNE IR TAGAD.

Leo Kvivro ir ilustrators un komiksu mākslinieks, arī mūziķis ar ievērojamu diskogrāfiju. Leo Kvivro darbi ir publicēti Francijā un starptautiskos izdevumos, arī Latvijas komiksu kultūras žurnālā kuš!, eksperimentālākie darbi – avangardiskās mākslinieku grupas Le Dernier Cri un underground izdevniecības Gotoproduction izdevumos. Leo Kvivro dažādos mūziķu sastāvos ierakstījis vairāk kā 10 mūzikas albumus. http://www.leoquievreux.net/

Future is Now

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Drawings, 2011

Leo QUIEVREUX (FR)

Unbalanced Force

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Object, 2011

Krists PUDZENS (LV)

he installation can be described as a combination of electro-mechanical and kinetic objects in which those objects separately exist in their own environment and according to strictly defined rules. Each object is a separate body, a cell symbolizing a particular economic or biological structure, which has to live in competitive surroundings. The only purpose of one cell is to scramble ahead competing or cooperating with other cells in order to retain equilibrium within the system. Thus the author depicts a simple economic model simultaneously analysing and searching for the best possible options to keep the system balanced. The theme revolves around the idea of cycles and of competition versus cooperation. The system in this particular case is a simple economic model characterized by a single value – welfare. The system is closed and the only factors defining the level of welfare are cells and their ability to keep their common model in balance. Those cells, those mechanical bodies exist relatively for one another. They grow, rise, die and fall, get reborn and rise again. The goal of each individual cell is to reach its apogee. (K.P.)

Graduated from the Sculpture Department of the Art Academy of Latvia, and is based in Riga. For the past six years he has explored the field of interactive and electronic art. His study is directed towards sculpture and the conceptual language of three dimensional forms, using a mix of many artistic and industrial techniques. He has participated in the arts and technology festivals Amber (2008 + 2009, Turkey) and PixelACHE2010, Helsinki (Finland). (ISEA2010)

uievreux’s work for the festival SURVIVAL KIT 3 will be created on the walls of the exhibition hall. It will be the author’s personal idea about the imaginary future influenced by what he has seen in Riga, read about it and seen in the news before, by phrases from reports, documents and financial reviews. All of these come together and forms a vision of future; a vision which frequently reminds one of a depressive dream. During the festival the comics magazine kuš! will publish Leo Quievreux’s visual story Future is Now.

Leo Quievreux is an illustrator and comic’s artist as well as a musician with an impressive discography. His works have been printed both in French and international publications, including the Latvian magazine of comics culture kuš!. His experimental work has appeared in the publications by the Avant-garde art group Le Dernier Cri and the underground publisher Gotoproduction. Leo Quievreux has recorded over 10 music albums together with different musicians. http://www.leoquievreux.net/

izstāde/exhibition 22

Pilsētas eko-sistēma

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

SERDE (LV)

Atskaņošana

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Emma SMITA (GB)

“A

TSKAŅOŠANA” ir līdzdalības spēle, kurā apmainīties ar vārdos neizteiktām zināšanām un vietas izraisītām intuitīvām reakcijām. Spēle radīta īpaši šim notikumam. Spēles komplektā iekļautas monologu sērijas latviešu, krievu, baltkrievu, poļu un ukraiņu valodās, kas dalībniekiem jāizspēlē. Spēles norises forma ir lasīšana – visi tās dalībnieki ir vienlaicīgi kā aktieri, tā publika, viņi lasa scenārijus, veidojot sarunu vienam ar otru. Tā ir iemiesošanās un komunikācijas spēle, kurā katrs spēlētājs nostāda sevi kāda tēla vietā stāstā, kuru mēģina izstāstīt pārējai dalībnieku grupai. Katrā spēlēšanas reizē tiek radīts jauns stāsts. Emmu Smitu uz SURVIVAL KIT atvedusi THE SHOWROOM – laikmetīgās mākslas telpa Londonā, kuras uzmanības centrā ir sadarbības un procesa virzīta pieeja radīšanai – vai tie būtu mākslas darbi, izstādes, diskusijas, publikācija, zināšanas vai attiecības. http://www.theshowroom.org/

“P

ilsētas eko-sistēma” ir līdzdalības akcija, kas rosina ikvienu tās dalībnieku (daudzstāvu mājas iedzīvotāju vai biroja darbinieku) mūsdienu dzīves ritmā ieraudzīt ikdienišķo un vienkāršo – paša audzētus augus, kurus var izmantot gan kā ēdamlietas, gan kā tautas medikamentus. Aicinām iedzīvotājus praktiski iesaistīties savas dzīves vides un vietas pilnveidošanā, padarot pilsētas vizuālo tēlu krāšņāku un noskaņām bagātāku. Projekta autori – arhitekts Ivars Šmits, mākslinieks Uģis Pucens un tradicionālās kultūras pētnieces Signe Pucena, un Ieva Vītola – piedāvā pilsētas dobes modeli, kur vertikālās vagās pie māju sienām var audzēt kartupeļus, salātus un dažādus garšaugus. Veidojot pilsētas dobes prototipu, tiek izmantoti videi draudzīgi un otrreizējās izmantošanas materiāli, īpašu uzmanību veltot atjaunojamiem resursiem – lietusūdeņu racionālai izmantošanai dārza laistīšanā un organisko vielu kompostēšanai pilsētā, kas nākotnē varētu būtiski samazināt sadzīves atkritumu daudzumu, pārvēršot to derīgā dārza augsnē. (SERDE)

SERDE ir starpnozaru mākslas grupa ar mītnes vietu Aizputē. Jau kopš 2002. gada Aizputē aktīvi darbojas SERDEs izveidots un aprūpēts rezidenču centrs, SERDE regulāri piedalās Latvijas un starptautisko mākslas projektos, interesējoties par tradicionālā mantojuma vākšanu, ekoloģiskiem risinājumiem un lauku dzīvesveidā uzkrātu zināšanu pārnešanu un adaptēšanu urbānā vidē.

Urban Ecosystem

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

SERDE (LV)

“U

rban Ecosystem” is a collaborative art action which encourages each of its participants (any any inhabitant of an apartment building or office worker) to take a look at the contemporary rhythm of life and notice a mundane and simple thing – home-grown plants that can be used in food and traditional medicine. People are given the opportunity to make a practical contribution to the improvement of their living space and environment, making the visual presence of the city richer in colour and in atmosphere. The authors of the project – architect Ivars Šmits, artist Uģis Pucens and traditional culture researchers Signe Pucena and Ieva Vītola – offer a prototype of an urban garden allotment, with potatoes, lettuces and herbs growing in vertical beds on building walls. The urban vegetable patch prototype utilizes environmentally friendly and recycled materials, with special attention devoted to renewable resources – the rational use of rainwater in watering the garden, and urban composting of organic matter, which in future could significantly reduce the volume of household waste by transforming it into useful garden soil. (SERDE)

SERDE is an interdisciplinary art group based in Aizpute. Since 2002, Aizpute has been home to an active artist residency centre, established and run by SERDE. The group is a regular participant of Latvian and international art projects and explores traditional cultural heritage material, ecological solutions and the process of transferring and adapting rural knowledge to the urban environment.

Emma Smita ir māksliniece, kas dzīvo Londonā, Apvienotajā Karalistē. Smita strādā kā vietējā, tā starptautiskā mērogā, piedalījusies izstādēs Kamdenas Mākslas centrā (2006), Vaitčapelas Galerijā (2007 & 2008), Orleans House galerijā (2008), Wysing mākslas centrā (2010) un Grizedale Arts centrā (2011), Apvienotajā Karalistē, kā arī strādājusi Mauritānijā (2009), Ķīnā (2009 & 2010), Indijā (2009 & 2010), Libānā (2010) un Kenijā (2011) rezidencēs un izpētes braucienos ar Triangle Trust, Britu Padomes, Delta Arts un The Commonwealth Foundation atbalstu. Smita ir The Showroom stipendiāte, Delta Arts līdzdibinātāja partnere, ACME Fire Station Rezidenču programmas (2010-2015) rezidente un Artsadmin Bursay māksliniece (2010-2011).

Playback

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Emma SMITH (GB)

mma Smith will present PLAYBACK: a participatory game to exchange tacit knowledge and intuited response to place. The game is presented as a box set, created especially for this event, and includes a series of monologue scripts in Latvian, Russian, Belarusian, Polish and Ukranian to be played by participants. The game takes the form of a read through where all players are simultaneously the performer and the audience, reading the scripts in conversation with one another. The game is one of embodiment and communication where each player places themselves in the position of the character in their story, which they then attempt to communicate to the group. Each time the game is played a new play is created. Emma Smith is brought to SURVIVAL KIT by THE SHOWROOM, a contemporary art space in London that is focused on a collaborative and process-driven approach to production, be that artwork, exhibitions, discussions, publications, knowledge and relationships. http://www. theshowroom.org/

Emma Smith is an artist based in London, UK. Smith works nationally and internationally including exhibitions at Camden Arts Centre (2006), Whitechapel Gallery (2007 & 2008), Orleans House Gallery (2008), Wysing Arts Centre (2010) and Grizedale Arts (2011), UK, and working in Mauritius (2009), China (2009 & 2010), India (2009 & 2010), Lebanon (2010), and Kenya (2011) on residency and research trips with Triangle Trust, The British Council, Delta Arts and The Commonwealth Foundation. Smith is Artist Fellow at The Showroom, Co-founder and Artist Partner in Delta Arts, resident in the ACME Fire Station Residency Programme (2010-2015) and Artsadmin Bursary Artist (2010-2011).

izstāde/exhibition 23

Brīvajā kritienā

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2010

Hito ŠTEIERLE (DE)

“B

rīvajā kritienā” apvienoti 3 darbi: “Pirms avārijas”, “Pēc avārijas” un “Avārija”, kas stāsta par globālo ekonomikas krīzi, izmantojot kā piemēru lidmašīnu kapsētu Kalifornijas tuksnesī . Lidmašīnu kapsēta atklāj dažnedažādu avāriju anatomiju: kā izdomātu, tā īstu. Šis pētījums par lidmašīnām, kas te novietotas kopš ekonomikas lejupslīdes sākuma uzglabātas un otrreiz pārstrādātas, atklāj negaidītas saites starp ekonomiku, vardarbību un izrādi. Tā, piemēram, Boeing 4X-JYI lidmašīna vispirms nonāca kinorežisora Hovarda Hjūza kompānijas TWA īpašumā, tad lidoja Izraēlas gaisa spēku sastāvā un visbeidzot tika uzspridzināta Holivudas grāvējā “Ātrums”. Tomēr ekonomiskā krīze nav atstājusi neietekmētu arī kino industriju. Kopā savītajos cilvēku, lidmašīnu un vietu stāstos Šteierle ne vien atklāj kapitālisma ciklus, kas iekļaujas un piemērojas preču mainīgajam statusam, bet arī vērš uzmanību uz plašo horizontu aiz šiem bezgalīgajiem atkārtojumiem. (H.S.)

Filmu veidotāja, video māksliniece un autore, kas strādā esejiskās dokumentālās filmas un postkoloniālās kritikas laukā gan kā praktiķe (režisore) , gan kā teorētiķe. Viņas darbi atrodas saskares punktā starp filmu un vizuālo mākslu. Galvenās tēmas: kultūras globalizācija, politikas teorija, globālais feminisms un migrācija. Aktīva arī kā politikas žurnāliste, filmu un mākslas kritiķe, katalogu un grāmatu autore. Viņas filmas ir ieguvušas starptautiskus apbalojumus un tiek rādītās daudzu valstu televīzijās. Ieguvusi doktores grādu filozofijā; viesprofesore Eksperimentālo mediju nodaļā Berlīnes Mākslas universitātē (Universitāt der Künste), bieži lasa lekcijas mākslas un kino skolās Vīnē, Minhenē, Hannoverē un citviet. (eipcp.net)

Maiņas punkts

..........................................................................

TAKA (LV) feat. Kulturlabor TRIAL&ERROR e.V. (DE) (Līga STIBE, Rūta VIMBA, Jūlija FERNERSSON, Džulians BAHS un draugi)

iss jau ir saražots. Uz zemeslodes jau ir tik daudz ēdiena, māju un apģērba, lai pietiktu visiem. Vienīgi ne katram ir gana daudz naudas, lai to iegādātos. Bet mums visiem ir laiks un zināšanas. MAIŅAS PUNKTS ir veikals, kurā netiek izmantota nauda. Lai iegūtu piedāvātās lietas, citu cilvēku laiku jeb zināšanas, apmeklētājiem tās jāiemaina pret sev piederošām lietām, laiku jeb zināšanām. MAIŅAS PUNKTS ir veikals, kurā pats pircējs nosaka iekāroto lietu cenas, novērtējot tās laikā, lietās jeb zināšanās. Nākot uz MAIŅAS PUNKTU, līdzi ņem mantas, laiku vai padomus. Derēs kleitas, plaukti, lietussargi vai iedvesma piedalīties radošajās darbnīcās. Tāpat noderēs izdzīvošanai nākotnē nepieciešami padomi (piemēram, kā iekurt uguni, marinēt gurķus, salabot riteni vai izveidot jaunu ekonomisko sistēmu). Atnestos labumus varēsi iemainīt pret video ierakstītiem padomiem, jaukām lietām vai iespēju apgūt īpaši noderīgas prasmes. (R.V.)

Kulturlabor Trial & Error ir dizaineru, jaunās amatniecības aktīvistus, domātājus un darītājus, māksliniekus un projektu vadītājus, kas īsteno sociālus un kultūras projektus. Kā instrumentus izmantojot medijus, rokdarbus un mākslu, Kulturlabor T&E darbojas galvenokārt vietējā kopienā, apkopojot pieredzi, eksperimentējot un mainoties ar zināšanām un prasmēm. TAKA ir kafejnīca Rīgā, Miera ielā. TAKA ir arī dzīvīgs punkts zināšanu, prasmju apmaiņai, videi draudzīgiem pasākumiem un mūzikas notikumiem. http://pataku.wordpress.com http://dotspretdotu.wordpress.com

Swap Shop

..........................................................................

TAKA (LV) feat. Kulturlabor TRIAL&ERROR e.V. (DE) (Līga STIBE, Rūta VIMBA, Jūlija FERNERSSON, Džulians BAHS un draugi)

In Free Fall

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Video, 2010

Hito STEYERL (DE)

“I

n Free Fall incorporates a trio of works: Before the Crash, After the Crash and Crash, which tell the story of the current global economic crisis through the example of an aeroplane junkyard in the Californian desert. The aeroplane junkyard reveals the anatomy of all sorts of crashes: both fictional and real. This is an investigation of planes as they are parked during the economic downturn, stored and recycled, revealing unexpected connections between economy, violence and spectacle. An example of this is the Boeing 4X-JYI, first acquired by film director Howard Hughes for TWA, which then flew for the Israeli Airforce before it was blown up for the Hollywood blockbuster, Speed. But the economic crisis doesn’t stop short of affecting the film industry either. Through intertwined narratives of people, planes and places Steyerl reveals cycles of capitalism incorporating and adapting to the changing status of the commodity, but also points at a horizon beyond this endless repetition. (H.S.) Works as filmmaker, videoartist and author in the area of essayist documentary film, postcolonial criticism, as producer as well as theorist. The works are located on the interface between film and fine arts. Main topics: cultural globalisation, political theory, global feminism, and migration. Further activities include work as political journalist, film and art critic, catalogue and book author. The films have received international awards and are screened on TV in many countries. Phd in philosophy. Visiting Professor for Experimental Media Creation at Universitaet der Kuenste, Berlin, numerous lecturerships at art and filmschools in Vienna, Munich, Hannover, etc. (eipcp.net)

here is nothing in this world that has not yet been produced. There is so much food, housing, and clothing to be enough for everyone in this world. However, not everyone has enough money to buy and possess all those things. But we all possess time and knowledge. Swap Shop is a place where nobody asks you for money. In order to obtain the things on offer – the time and knowledge of other people, customers have to give their time or knowledge. The Swap Shop is a shop where the customer calls the price evaluating the item he wants in terms of time, things or knowledge. When coming to the Swap Shop to bring your belongings, time or advice. Anything will do – a dress, a shelf, an umbrella, or enthusiasm to take part in creative workshops. One can certainly bring also advice (e.g. how to make fire, pickle cucumbers, repair a bike or develop a new economic system). You will be able to exchange the goods you bring for videoed piece of advice, nice items or the opportunity to learn useful skills. (R.V.) Kulturlabor Trial & Error is a collective of designers and craftivists, thinkers and doers, artists and project managers - who implement social and cultural projects. By using media, handicraft and art as tools Kulturlabor T&E is active mainly in its local community, to experience, experiment with and exchange knowledge and skills. http://pataku.wordpress.com http://dotspretdotu.wordpress.com

izstāde/exhibition 24

Jo tie pēdējie būs tie pirmie. Kultūrteorētisks pētījums ..........................................................................

Iliana VEINBERGA, Ainārs KAMOLIŅŠ (LV)

rojekta ieceres pamatā ir tēze par centru un perifēriju mākslas pasaulē, kas ir pakārtoti viens otram varas attiecībās. Īpaši uzskatāmi šīs attiecības izpaužas spēcīgas, centralizētas ideoloģijas apstākļos, kur māksla pilda noteiktas ideoloģiskas funkcijas, perifērijā kā marginālas atvirzot tās mākslinieciskās un radošās aktivitātes, kas neatbilst aktuālajām labas gaumes prasībām (vai vismaz izpratnei par tām). Taču, kas notiek, ja ideoloģija mainās? Marginalizētās parādības, personālijas un procesi iegūst oficiālu atzīšanu savukārt kādreizējais centrs tiek nobīdīts sociālās atmiņas tālākajā plānā. Uzskatāmi šis fenomens parādās Latvijas padomju perioda mākslas procesu izpētē un vērtējumos, kas veikti pēc PSRS sabrukuma un valsts neatkarības atgūšanas. Pieļaujot ideoloģisku pārmaiņu iespējamību nākotnē, mākslas vēsturniece Iliana Veinberga un filozofs Ainārs Kamoliņš ir uzsākuši projektu, lai jau laicīgi apzinātu un izpētītu tos procesus, autorus un viņu darbus, kas 1990-2010. gada periodā ir izpelnījušies negatīvu vērtējumu tādējādi, iespējams, tiekot marginalizēti. Paredzams, ka izpētot šo materiālu, kļūs iespējams rekonstruēt un raksturot dominējošās gaumes vadlīnijas, saskaņā ar kurām ir notikuši minētie procesi. (I.V., A.K.)

Iliana Veinberga ir mākslas zinātniece, kuratore un žurnāliste. I.Veinbergas akadēmiskās intereses saistās ar Latvijas industriālā dizaina vēsturi un tā attiecībām ar citām materiālās kultūras formām (tautas mākslu, amatniecību, lietišķo mākslu, u.c.) plašākā sociālo un antropoloģisko struktūru kontekstā. Ainārs Kamoliņš - filozofs, kura akadēmisko interešu lokā ir modernās filozofijas problemātika, īpaši jautājumi par substancionālo formu. Paralēli interesē arī 20. un 21. gs. literatūra, māksla u.tml. kultūras parādības. Veicis pedagoga pienākumus filozofijas vēstures un ētikas priekšmetos vairākās Rīgas vidusskolās, Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē u.c.

Motor Show

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Ingo VETERS (SE) un Detroitas debesu koka darbnīca

utomašīnas un to industrija ir konstruējusi Detroitu kā nevienu citu pilsētu, tā ir teju sinonīms Auto pilsētai. Mašīna ir bijusi simbols it visam, sākot ar progresu un iekāri, beidzot ar klimata izmaiņām un urbānisma sabrukumu; tā ir iracionāli un emocionāli uzlādēta metafora gluži kā Detroita pati: Roka pilsēta, Slepkavu pilsēta, Renesanses pilsēta, Rītdienas pilsēta ir tikai daži no pēdējo četru desmitgažu laikā pilsētai dotajiem vārdiem. Beidzamais satricinājums tai bijis mediju reportāžas finanšu krīzes laikā, kurās Detroitas bojāeja tika attēlota kā sinonīms visu Savienoto Valstu liktenim. 2005. gadā Ingo Veters, Anete Veisere un Mičs Koups nodobināja Detroitas debesu koka darbnīcu. Apvienība strādā tikai un vienīgi ar kokmateriāliem, kas iegūti no debesu koka, koka, kura Detroitā netrūkst. Pazīstams arī kā geto palma, šis augs (Ailantus altissima) apdzīvo pamestus zemesgabalsu un neapdzīvotu rūpnīcu teritorijas visā Detroitā. Pēc vispārpieņemtiem standartiem, tas ir sliktas kvalitātes koks, bet mākslinieki to uzlūko kā postindustriālisma resursu un izmanto tā visuresamību. Darbnīca ir veidota kā brīvi organizēts vietējo ekspertu tīkls, kas rada mākslas darbus un izpilda starptautisku muzeju un galeriju pasūtījumus. Visi rāmji, kā arī citi izstādes tēlniecības darbi tikuši īpaši radīti Detroitas debesu koka darbnīcā. Plašāka informācija par darbnīcu atrodama http://treeofheavenwoodshop.com Mākslas darbi radīti sadarbībā ar Ūmeo mākslas muzeju un “iaspis” Stokholmā.

Mākslinieks ar tēlnieka izglītību, interesējas par sabiedrības un telpas jēdzienu attiecībām. Ingo Veters nereti strādā kopā ar dažādu nozaru māksliniekiem vai ekspertiem. Viņa darbu sākuma punkts vienmēr ir balstīts teorijā, mākslas vēsturē un lielākajā daļā gadījumu pamatots konkrētās vietas izpētē, kā rezultātā tiek radīta skulptūra kā iejaukšanās publiskajā telpā vai fotogrāfija, vai dažādu mediju kombinācija. Ingo Veters ir profesors Ūmeo Tēlotājmākslas akadēmijā.

So the Last Shall Be First. A cultural-theoretical study Motor Show ..........................................................................

Iliana VEINBERGA, Ainārs KAMOLIŅŠ (LV)

he concept of the project is based on the idea of the centre and periphery in the world of art, and of these two areas being subordinate to one another in their balance of power. This relationship is particularly prominent under the circumstances of centralized ideology, where art serves certain ideological functions, pushing into the peripheries and deeming marginal any artistic and creative activities that do not comply with the most current standards of taste (or at least the relevant interpretation of these standards). But what happens if the ideology changes? The marginalized phenomena, personalia and processes gain official recognition, while the erstwhile centre is pushed to the background of social memory. This phenomenon is especially evident in studies and evaluations of Soviet-era art processes in Latvia that have been conducted after the collapse of the USSR and renewal of state independence. Assuming the possibility of ideological changes in the future, art historian Iliana Veinberga and philosopher Ainārs Kamoliņš have started a project to recognize and study in advance any processes, authors and their works that have earned negative reviews – thus, perhaps, becoming marginalized – over the time period of 1990–2010. It is expected that studies of this material will facilitate the reconstruction and characterization of the dominant guidelines of taste that have defined the abovementioned processes. (I.V., A.K.)

Iliana Veinberga is an art historian, curator and journalist. The main object of Veinberga’ s academic interest is the history of Latvian industrial design and its relationship to other forms of material culture (folk art, crafts, decorative arts etc.) within the wider context of social and anthropological structures. Ainārs Kamoliņš – a philosopher, whose academic interest is the problems of modern philosophy, particularly the issue of substantial form. Apart from that he is interested in the 20th and 21st century literature, art and other cultural phenomena. Kamoliņš has taught ethics and the history of philosophy in several schools in Riga, as well as at the University of Latvia and Riga Stradins University, etc.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Ingo VETTER (SWE) and Detroit Tree of Heaven Woodshop

etroit is shaped by the automobile and its industry like no other city, it is almost synonymously seen as Motor City. The car has come to represent everything from progress and desire to climate change and urban collapse, an irrational and emotionally charged metaphor much like Detroit itself: Rock City, Murder City, Renaissance City, City of Tomorrow are only a few of the names given to the city over the past four decades. The latest eruption was the media coverage during the financial crisis, in which the fate of Detroit has been portrayed as synonymous with the whole of the United States. Detroit is a dynamic place and mobility seems to be the keyword for this city. The car is omnipresent, but has lost its progressive potential. But there is a demand of new metaphors and MOTOR SHOW proposes mobility, symbolized by people overcoming obstacles. In 2005, Ingo Vetter, Annette Weisser and Mitch Cope founded the Detroit Tree of Heaven Woodshop. The Woodshop works exclusively with wood processed from the Tree of Heaven, a resource unfailing in Detroit. Also known as ghetto palm, this plant (Ailanthus altissima) populates abandoned lots and deserted factory sites all over Detroit. The wood is of poor quality by conventional standards, but the artists look at it as a post-industrial resource, and take advantage of its ubiquity. The Woodshop is set up as a loosely organized network of local specialists and develops art works and commissions for international museums and galleries. All frames, as well as other sculptural works in the exhibition, were specially produced by the Detroit Tree of Heaven Woodshop. More information about the Woodshop can be found at http://treeofheavenwoodshop.com The artworks have been produced in collaboration with Bildmuseet Umeå and Iaspis Stockholm. (I.V.) Visual artist with a background in sculpture, working with the relationship between the concepts of the public and of space. Ingo Vetter often works together with other artists or experts in various fields. The starting point for his works always has foundation in theory, art history and in most of the cases derive from a site-specific research and result as a sculpture, an intervention in public space or photography or combination of several media. Ingo Vetter is a professor at the Umeå Academy of Fine Arts.

izstāde/exhibition 25

Krāsainais metāls

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Instalācija, 2011

Coloured Metal

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Installation, 2011

Brigita ZELČA, Klāvs UPACIERS (LV)

iena no lietām, ko ikdienā nēsājam līdzi, ir nauda. Materiālā formā tās ir banknotes un monētas. Banknotes ir krāsainas, un tās mēs parasti apzināmies – tas ir, tām ir pietiekami liela vērtība, lai mēs zinātu, cik mums to ir, kur tās atrodas. Monētas ir naudaszīmes ar vismazāko vērtību. Lai arī tās rotā dažādi attēli, cilvēki tām nepiešķir nekādu lielo vērību – tās ir vienkrāsaini vai, drīzāk, bezkrāsaini objekti, kuriem ir tikai viena, tīri praktiska un ikdienišķa funkcija – tās kalpo sīku pirkumu izdarīšanai. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka mūsdienās naudai materiālā formā nozīme arvien samazinās. Daudz lielāka nozīme ir virtuālai naudai, lai arī tā būtībā pastāv tikai datora atmiņā un mūsu domās. Tas ir pat nedaudz paradoksāli – virtuālā nauda, lai arī cik netverama, ir nozīmīgāka par materiālo naudu. Mēs vēlamies piešķirt monētām jaunu nozīmi, piešķirt tām krāsu, mudināt paskatīties uz tām “ar citām, nepraktiskām acīm”. (B.Z., K.U.)

Brigita Zelča absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas nodaļu, turpina studijas vizuālās komunikācijas maģistrantūrā. Rada tēlniecības objektus, instalācijas, dizaina objektus, nereti sadarbībā ar citiem māksliniekiem. Klāvs Upaciers absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu.

Brigita Zelča has graduated from the Glass Art Department of the Art Academy of Latvia. Currently she is studying for her MA in visual communications. Her work comprises sculptures, installations and design objects, frequently created in cooperation with other artists. Klāvs Upacieris has graduated from Visual Communication Department of the Art Academy of Latvia.

ne of the things we have on us daily is money. Its material form is banknotes and coins. Banknotes are coloured and we are usually aware of them, i.e. they are of sufficient value for us to know exactly how many of them we possess and where we store them. Coins have little value. Even though they are decorated with a variety of images they are constantly neglected – they have turned into one-colour, or sooner – non-colour objects with the sole practical and commonplace purpose to serve as a means to make small purchases. Besides, these days, the role of money in its material form is decreasing. More trust is put into virtual money, even though it exists only in computer memory or in our thoughts. Quite paradoxically – virtual money, intangible as it is, has more value than the material version. We want to bestow coins with a new meaning, add colour to them and encourage people to view them with ‘different, more impractical, eyes’. (B.Z., K.U.)

Festivāla ēka

Festival house

M.Eņģelis, V.Indāne

..........................................................................

........................................................................................................................................................

Šogad par festivāla SURVIVAL KIT mājvietu kļuvusi kādreizējā Natālijas Draudziņas ģimnāzijas ēka Ģertrūdes ielā 32. No ielas trokšņiem un drūzmas pagalmā noslēptā, Eižena Laubes projektētā piecstāvu celtne, kas pirmsākumos (no 1910. - 1940.gadam) saukusies par Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāziju, bet pēcāk, 1952.gadā, apvienota ar pamatskolu un pārveidota par ģimnāziju. Šā brīža jaunākā paaudze Ģertrūdes ielas 32 ēku labāk pazīst kā Rīgas Raiņa 8.vakara (maiņu) vidusskolu. Pirms diviem gadiem māja nodota privātpersonām. Sākotnēji Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāzija atradusies Ģertrūdes ielā 30, vēlāk Ģertrūdes ielā 24, bet jau 1904. gadā Natālija Draudziņa, par saviem, ģimenes un radu savāktiem līdzekļiem, pasūta milzīgas ēkas celtniecību vienam no tobrīd slavenākajiem Rīgas arhitektiem Eiženam Laubem. (1880-1967). Lai gan Laube pazīstams ar savām nacionālā romantisma idejām* un mēģinājis latviešu vēstures identitāti un latviešu individualitāti ieslēpt māju fasādēs, dekoratīvajos elementos, folklorā sakņotās detaļās un no dabas ietekmētos ciļņos, Natālijas Draudziņas ģimnāzijas ēka pabeigta kā ļoti konservatīva, un jūgendstilam tajā mirklī vēl ļoti netipiski “antidekoratīva” un funkcionāla. Vienīgie dizaina elementi iekļauti trepju margu metāla detaļās, pāris kabinetu griestu vai sānu jomos un minimāli ielokā projektētajos, nedaudz uz āru pagalmā izvirzītajos koridoros.

•

This year the location of the festival is the former premises of Natālija Draudziņa’s Gymnasium in Ģertrūdes Street no. 32. Encircled by other buildings and hidden from the street noises and crowds, the five storeyed house by architect Eižens Laube used to house Natālija Draudziņa’s Girls Gymnasium (1910 - 1940) which later, in 1952, was joined by a basic school. Today’s younger generation would sooner recognise the place by the name of Riga Raiņa Evening (shift) secondaryschool. Since two years ago the building has been privately owned. First Natālija Draudziņa’s Girls Gymnasium was located at Ģertrūdes Str. 30, later - Ģertrūdes Str. 24; but in 1904 a teacher, school founder and headmis-

tress Natālija Draudziņa commissions one of the most prominent Riga architects at the time Eižens Laube (1880-1967) to design a grand building, funded by her own and the parents’ private means. Laube was a national romanticist known for his attempts to reflect Latvian historical identity and Latvian individuality in his facades - decorative elements, folklore-based details and nature-inspired reliefs. However, Natālija Draudziņa’s Gymnasium building was designed as very conservative, and atypical for Art Noveau - ‘anti decorative’ and functional. The only decorative elements were the metal railings in staircases, ornaments on some ceilings and walls, and the minimally outward bowing corridors.

•

eseja 26

Laika biedri Boriss Groiss 1

aikmetīgā māksla savu nosaukumu pelnījusi, ciktāl tas manifestē tai pašai piemītošo laikmetīgumu – un tas nenozīmē tikai, ka tā radīta vai rādīta nesen. Tādējādi jautājums “Kas ir laikmetīgā māksla?” ietver arī jautājumu “Kas ir laikmetīgs?” Kā var parādīt laikmetīgo kā tādu? Laikmetīgo var saprast kā kaut ko, kas ir tieši klātesošs, kā kaut ko, kas ir šeit un tagad. Šajā nozīmē māksla liekas patiesi laikmetīga, ja tā tiek uztverta kā autentiska, kā spējīga uztvert un izteikt tagadnes klātbūtni veidā, ko radikāli nekorumpē pagātnes tradīcijas vai stratēģijas, kas nomērķētas uz veiksmi nākotnē. Tomēr tai pat laikā mums ir zināma tagadnes kritika, īpaši Žaka Deridā formulējumā, kas parādījis – pietiekami pārliecinoši – ka tagadne no pašiem pirmsākumiem ir pagātnes un nākotnes korumpēta, ka klātbūtnes sirdī vienmēr bijusi prombūtne un ka vēsture, ieskaitot mākslas vēsturi, nav interpretējama, Deridā vārdiem runājot, kā “klātbūtņu procesija.”i Taču tā vietā, lai tālāk analizētu Deridā dekonstrukcijas izstrādnes, man gribētos iet soli atpakaļ un jautāt: Kas tieši tagadnē – un šeit un tagad – ir tas, kas mūs tik ļoti interesē? Jau Vitgenšteins bija ļoti ironisks par saviem kolēģiem filosofiem, kas laiku pa laikam piepeši griezās pie tagadnes kontemplācijas nevis vienkārši pārdomāja pašu lietas un nodarbojās ar savu ikdienas dzīvi. Vitgenšteinam pasīva tagadnes kontemplācija, tieši dotā kontemplācija, ir nedabiska nodarbošanās, ko nosaka metafiziskā tradīcija, kas ignorē ikdienas dzīves plūsmu – plūsmu, kas vienmēr pārpludina tagadni, nedodot tai nekādas privilēģijas. Saskaņā ar Vitgenšteinu, interese par tagadni ir vienkārši filosofiska – un varbūt arī mākslinieciska – déformation professionnelle – metafiziska slimība, ko var izārstēt ar filosofisku kritiku. Tieši šī iemesla dēļ es kā īpaši relevantu mūsu tagadējai diskusijai redzu šādu jautājumu: Kā tagadne manifestējas mūsu ikdienas pieredzē – pirms tā sāk kalpot kā materiāls metafiziskai spekulācijai vai filosofiskai kritikai.ii Te man liekas, ka tagadne sākotnēji bijis kaut kas, kas traucē mūs mūsu ikdienas (vai ne-ikdienas) projeku realizācijā, kaut kas, kas aizkavē mums vieglu pāreju no pagātnes uz nākotni, kaut kas, kas aptur mūs, padara mūsu cerības un plānus par neveiksmīgiem, nemoderniem vai vienkārši tādiem, ko nav iespējams īstenot. Atkal un atkal mums ir jāsaka: jā, tas ir labs projekts, bet pašlaik mums nav naudas, nav laika, nav enerģijas utt., lai to realizētu. Vai: Šī tradīcija ir brīnišķīga, bet pašlaik par to nav intereses, un neviens negrib to turpināt. Vai: Šī utopija ir skaista, bet nelaimīgā kārtā mūsdienās neviens vairs netic utopijām utt. Tagadne ir moments laikā, kad mēs izlemjam pazemināt savas nākotnes ekspektācijas vai pazaudēt dažas mīļas pagātnes tradīcijas, lai izietu cauri šeit un tagad šaurajiem vārtiem.

laikabiedru, atbildēja: tas nozīmētu šaubīties, vai pieņemt Kristu kā Pestītāju.iii Kristietības pieņemšana nepieciešami atstāj Kristu pagātnē. Faktiski Dekarts jau definēja tagadni kā šaubu laiku – šaubu, no kurām tiek sagaidīts, ka tās pavērs skaidru un izšķiramu, skaidru domu nākotni.

Lekorbizjē glezno uz Eilīnas Grejas E-1027 baltajām sienām Le Corbusier painting on the white walls of Eileen Gray’s E-1027

Ernstam Jingeram (Ernst Jünger) ir slavens izteikums, ka modernitāte – laiks projektiem un plāniem par excellence – iemācīja mums ceļot ar vieglu bagāžu (mit leichtem Gepäck). Lai pārvietotos tālāk pa šauro tagadnes taku, modernitāte izmeta visu, kas likās esam par smagu, pārblīvēts ar nozīmi, mimēzi, tradicionāliem meistarības kritērijiem, mantotām ētiskām un estētiskām konvencijām un tā tālāk. Māksla, literatūra, mūzika un filozofija pārdzīvoja divdesmito gadsimtu, jo izsvieda visu nevajadzīgo bagāžu. Tai pat laikā šie radikālie īsinājumi atklāj arī sava veida slēptu patiesību, kas ir pārāka par to tiešo efektivitāti. Tie parāda, ka cilvēks var atteikties no lielām lietām – tradīcijām, cerībām, prasmēm un idejām – un joprojām turpināt savu projektu šajā reducētajā formā. Šī patiesība modernistu īsinājumus padarīja arī transkulturāli efektīvus – kultūras robežas šķērsošana daudzos veidos ir līdzīga tagadnes robežas šķērsošanai. Tā modernitātes perioda laikā tagadnes varu var sajust tikai netieši, caur īsinājumu pēdām, kas atstātas mākslas korpusā vai kultūras korpusā kopumā. Tagadne kā tāda modernitātes kontekstā lielākoties tika parādīta kā kaut kas negatīvs, kā kaut kas, kas jāpārvar nākotnes vārdā, kaut kas, kas palēlina mūsu projektu realizāciju, kaut kas, kas kavē nākotnes nākšanu. Viens no padomju ēras lozungiem bija: “Uz priekšu, laiks!” Ilfs un Petrovs, divi 20. gs. 20. gadu padomju rakstnieki, atbilstoši izsmēja šo moderno sajūtu ar lozungu: “Biedri, guliet ātrāk!” Par spīti tam, šajos laikos daudzi būtu devuši priekšroku tagadnes nogulēšanai – iemigt pagātnē un pamosties progresa beigu punktā, pēc starojošās nākotnes iestāšanās. Ļeņina iebalzamētais/mumificētais ķermenis, pastāvīgā ekspozīcijā Ļeņina mauzolejā, Maskavā no 1924. gada. 2

et tad, kad mēs sākam pārskatīt savus projektus, šaubīties vai pārformulēt tos, tagadne, laikmetīgais mums kļūst par kaut ko svarīgu, pat centrālu. Tas ir tādēļ, ka laikmetīgo patiesībā sastāda šaubas, vilcināšanās, neskaidrība, nespēja izlemt – pieprasot turpināt pārdomas, kavēties. Mēs vēlamies pārlikt uz priekšu savus lēmumus un darbības, lai mums būtu vairāk laika analīzei, pārdomām un spriešanai. Un tieši tas ir laikmetīgais – ilgstoši turpināts, pat potenciāli nebeidzams kavēšanās periods. Sērens Kirkjegors uz paša izvirzīto slaveno jautājumu, ko nozīmētu būt par Kristus

Tagad mēs varam piekrist, ka esam šajā vēsturiskajā momentā precīzi šādā situācijā, jo mūsu ir laiks, kurā mēs pārskatām – nevis pazaudējam, ne noraidām, bet analizējam un pārskatām – modernos projektus. Visvairāk tiešais iemesls šai pārskatīšanai ir, protams, atteikšanās no komunisma projekta Krievijā un Austrumeiropā. Politiskajā un kultūras nozīmē komunisma projekts 20. gadsimtā bija galvenais. Bija aukstais karš, bija komunistiskās partijas Rietumos, disidentu kustības Austrumos, progresīvas revolūcijas, konservatīvas revolūcijas, diskusijas par tīro un angažēto mākslu – vairumā gadījumu šie projekti, programmas un kustības savā starpā bija saistītas ar to savstarpējo pretnostatījumu. Bet tagad tos var un vajag pārskatīt to veselumā. Tā laikmetīgo mākslu var skatīt kā mākslu, kas iesaistīta modernitātes projektu pārskatīšanā. Var teikt, ka mēs tagad dzīvojam neizlēmīguma, kavēšanās laikā – tas ir garlaicīgs laiks. Šajā sakarā Martins Heidegers interpretēja garlaikošanos tieši kā stāvokli pirms mūsu spējas pieredzēt tagadnes klātbūtni – pieredzēt pasauli kā veselumu, garlaikojoties vienlīdz par visiem tās aspektiem, neļaujot, lai šis vai kāds cits īpašais mērķis savaldzina mūs, kā tas notiek moderno projektu kontekstā.iv

Frenka Loida Raita spirāliskā rampa Solomona R. Gugenheima muzejā būvniecības laikā Ņujorkā 1958. gadā. Foto: Viljams H. Šorts / Solomona R. Gugenheima fonds. Frank Lloyd Wright’s spiral ramp for the Solomon R. Guggenheim Museum under construction in New York in 1958. Photography: William H. Short/Solomon R. Guggenheim Foundation.

Svārstīšanās attiecībā uz modernitātes projektiem lielākoties saistās ar pieaugošo neticību to solījumiem. Klasiskā modernitāte ticēja nākotnes spējai īstenot pagātnes un tagadnes solījumus – pat pēc Dieva nāves, pat pēc ticības zaudējuma dvēseles nemirstībai. Pastāvīgas mākslas kolekcijas jēdziens izsaka to visai pilnīgi: arhīvs, bibliotēka un muzejs solīja laicīgu permanenci, materiālu nebeidzamību, kas aizvietoja reliģijas augšāmcelšanās un mūžīgas dzīves solījumu. Modernitātes perioda laikā „darba korpuss“ aizvietoja dvēseli kā potenciāli nemirstīgā Patības daļa. Fuko, kā zināms, sauca šādas modernas vietas, kurās laiks nevis vienkārši tiek zaudēts, bet tiek akumulēts, par heterotopijām.v Politiskā nozīmē mēs varam runāt par modernajām utopijām kā postvēsturiskām turpinājums 26. lpp.

essay 27

Comrades of Time Boris Groys 1

ontemporary art deserves its name insofar as it manifests its own contemporaneity—and this is not simply a matter of being recently made or displayed. Thus, the question “What is contemporary art?” implicates the question “What is the contemporary?” How could the contemporary as such be shown? Being contemporary can be understood as being immediately present, as being here-and-now. In this sense, art seems to be truly contemporary if it is perceived as being authentic, as being able to capture and express the presence of the present in a way that is radically uncorrupted by past traditions or strategies aiming at success in the future. Meanwhile, however, we are familiar with the critique of presence, especially as formulated by Jacques Derrida, who has shown—convincingly enough—that the present is originally corrupted by past and future, that there is always absence at the heart of presence, and that history, including art history, cannot be interpreted, to use Derrida’s expression, as “a procession of presences.”i

But rather than further analyze the workings of Derrida’s deconstruction, I would like to take a step back, and to ask: What is it about the present—the here-and-now—that so interests us? Already Wittgenstein was highly ironical about his philosophical colleagues who from time to time suddenly turned to contemplation of the present, instead of simply minding their own business and going about their everyday lives. For Wittgenstein, the passive contemplation of the present, of the immediately given, is an unnatural occupation dictated by the metaphysical tradition, which ignores the flow of everyday life—the flow that always overflows the present without privileging it in any way. According to Wittgenstein, the interest in the present is simply a philosophical—and maybe also artistic— déformation professionnelle, a metaphysical sickness that should be cured by philosophical critique.ii That is why I find the following question especially relevant for our present discussion: How does the present manifest itself in our everyday experience—before it begins to be a matter of metaphysical speculation or philosophical critique? Now, it seems to me that the present is initially something that hinders us in our realization of everyday (or non-everyday) projects, something that prevents our smooth transition from the past to the future, something that obstructs us, makes our hopes and plans become not opportune, not up-to-date, or simply impossible to realize. Time and again, we are obliged to say: Yes, it is a good project but at the moment we have no money, no time, no energy, and so forth, to realize it. Or: This tradition is a wonderful one, but at the moment there is no interest in it and nobody wants to continue it. Or: This utopia is beautiful but, unfortunately, today no one believes in utopias, and so on. The present is a moment in time when we decide to lower our expectations of the future or to abandon some of the dear

traditions of the past in order to pass through the narrow gate of the here-and-now. Ernst Jünger famously said that modernity—the time of projects and plans, par excellence—taught us to travel with light luggage (mit leichtem Gepäck). In order to move further down the narrow path of the present, modernity shed all that seemed too heavy, too loaded with meaning, mimesis, traditional criteria of mastery, inherited ethical and aesthetic conventions, and so forth. Modern reductionism is a strategy for surviving the difficult journey through the present. Art, literature, music, and philosophy have survived the twentieth century because they threw out all unnecessary baggage. At the same time, these radical reductions also reveal a kind of hidden truth that transcends their immediate effectiveness. They show that one can give up a great deal—traditions, hopes, skills, and ideas— and still continue one’s project in this reduced form. This truth also made the modernist reductions transculturally efficient—crossing a cultural border is in many ways like crossing the limit of the present. Thus, during the period of modernity the power of the present could be detected only indirectly, through the traces of reduction left on the body of art and, more generally, on the body of culture. The present as such was mostly seen in the context of modernity as something negative, as something that should be overcome in the name of the future, something that slows down the realization of our projects, something that delays the coming of the future. One of the slogans of the Soviet era was “Time, forward!” Ilf and Petrov, two Soviet novelists of the 1920s, aptly parodied this modern feeling with the slogan “Comrades, sleep faster!” Indeed, in those times one actually would have preferred to sleep through the present—to fall asleep in the past and to wake up at the endpoint of progress, after the arrival of the radiant future. 2

ut when we begin to question our projects, to doubt or reformulate them, the present, the contemporary, becomes important, even central for us. This is because the contemporary is actually constituted by doubt, hesitation, uncertainty, indecision—by the need for prolonged reflection, for a delay. We want to postpone our decisions and actions in order to have more time for analysis, reflection, and consideration. And that is precisely what the contemporary is—a prolonged, even potentially infinite period of delay. Søren Kierkegaard famously asked what it would mean to be a contemporary of Christ, to which his answer was: It would mean to hesitate in accepting Christ as Savior. iii The acceptance of Christianity necessarily leaves Christ in the past. In fact, Descartes already defined the present as a time of doubt—of doubt that is expected to eventually open a future full of clear and distinct, evident thoughts.

Now, one can argue that we are at this historical moment in precisely such a situation, because ours is a time in which we reconsider—not abandon, not reject, but analyze and reconsider—the modern projects. The most immediate reason for this reconsideration is, of course, the abandonment of the Communist project in Russia and Eastern Europe. Politically and culturally, the Communist project dominated the twentieth century. There was the Cold War, there were Communist parties in the West, dissident movements in the East, progressive revolutions, conservative revolutions, discussions about pure and engaged art—in most cases these projects, programs, and movements were interconnected by their opposition to each other. But now they can and should be reconsidered in their entirety. Thus, contemporary art can be seen as art that is involved in the reconsideration of the modern projects. One can say that we now live in a time of indecision, of delay—a boring time. Now, Martin Heidegger has interpreted boredom precisely as a precondition for our ability to experience the presence of the present—to experience the world as a whole by being bored equally by all its aspects, by not being captivated by this specific goal or that one, such as was the case in the context of the modern projects.iv

Ļeņina iebalzamētais/mumificētais ķermenis, pastāvīgā ekspozīcijā Ļeņina mauzolejā, Maskavā no 1924. gada. Lenin’s embalmed/mummified body, permanently exhibited in the Lenin Mausoleum, Moscow, since 1924.

Hesitation with regard to the modern projects mainly has to do with a growing disbelief in their promises. Classical modernity believed in the ability of the future to realize the promises of past and present—even after the death of God, even after the loss of faith in the immortality of the soul. The notion of a permanent art collection says it all: archive, library, and museum promised secular permanency, a material infinitude that substituted the religious promise of resurrection and eternal life. During the period of modernity, the “body of work” replaced the soul as the potentially immortal part of the Self. Foucault famously called such modern sites in which time was accumulated rather than simply being lost, heterotopias.v Politically, we can speak about modern utopias as post-historical spaces of accumulated time, in which the finiteness of the present was seen as being potentially compensated for by the infinite time of the realized project: that of an artwork, or a political utopia. Of course, this realization obliterates time invested in this realization, in the production of a certain continued on p. 27

eseja 28 vietām, kurās akumulēts laiks, kurās tagadnes galīgums tika uzskatīts par potenciāli kompensētu ar realizētā projekta bezgalīgo laiku: mākslas darba vai politiskas utopijas bezgalīgo laiku. Protams, šāda īstenošana iznīcina laiku, kas ieguldīts pašā īstenošanā, noteikta produkta radīšanā – kad īstenots gala produkts, laiks, ko izmantoja tā radīšanai, pazūd. Tomēr laiku, kas zaudēts, lai radītu produktu, modernitātē kompensē vēsturiskais naratīvs, kas kaut kā to restaurē – jo tas ir naratīvs, kas glorificē mākslinieku, zinātnieku vai revolucionāru dzīves, kas strādājuši nākotnei. Bet mūsdienās šis bezgalīgās nākotnes solījums, kas satur mūsu darba rezultātus, zaudējis savu ticamību. Muzeji kļuvuši vairāk par vietu ekspozīcijām uz laiku, nevis pastāvīgo kolekciju telpu. Nākotne visu laiku ir nule saplānota – nemitīgas kultūras tendenču un modes maiņas padara jebkuru kāda mākslas darba vai politiska projekta stabilas nākotnes solījumu nepārbaudāmu. Tāpat nepārtraukti tiek pārrakstīta pagātne – vārdi un notikumi paliek, pazūd, parādās no jauna un no jauna izgaist. Tagadne pārtraukusi būt par pārejas punktu no pagātnes uz nākotni, tā vietā kļūstot par vietu, kur nepārtraukti tiek pārrakstīta gan pagātne, gan nākotne – konstantu vēsturisko naratīvu izplatīšanās vietu ārpus jebkura individuāla tvēruma vai kontroles. Vienīgā lieta, par ko mēs varam būt droši mūsu tagadnē, ir tas, ka šie vēsturiskie naratīvi izplatīsies arī rīt, tāpat kā tie izplatās tagad – un ka mēs reaģēsim uz tiem ar to pašu neticības sajūtu. Mūsdienās esam iestrēguši tagadnē, jo tā reproducē sevi, nevedot uz nākotni. Mēs vienkārši zaudējam savu laiku, nespējot ieguldīt to droši, akumulēt to, vienalga – utopiski vai heterotopiski. Bezgalīgas vēsturiskās perspektīvas zaudējums rada neproduktīva, izšķiesta laika fenomenu. Tomēr šo izšķiesto laiku varētu interpretēt arī pozitīvāk kā pārmērīgo laiku – kā laiku, kas liecina par mūsu dzīvi kā tīro esamību laikā, ārpus tā izmantošanas moderno ekonomisko un politisko projektu ietvaros. (..)

patērēšanai. Mēs zinām šīs aktīvistu reakcijas – no dažādajiem avangardiem divdesmitā gadsimta sākumā līdz Klementam Grīnbergam (avangards un kičs), Adorno (kultūras industrija) vai Gijam Deboram (izrādes sabiedrība), kuru tēmas un retoriskās figūras turpina atskanēt mūsdienu strīdos par mūsu kultūru.vi Deboram visa pasaule bija kļuvusi par kinoteātri, kurā cilvēki ir pilnībā izolēti viens no otra un no reālās dzīves un sekojoši nolemti ārējās pasivitātes eksistencei. Tomēr divdesmit pirmajam gadsimtam iesākoties, mākslai sākusies jauna ēra. Uzņemt video un nolikt to apskatei ar interneta palīdzību ir viegls darbs, kas pieejams gandrīz ikvienam. Sevis dokumentācijas prakse šodien kļuvusi masveidīga un pat par masu apsēstību. Laikmetīgie komunikācijas līdzekļi un tīkli kā Facebook, YouTube, Second Life un Twitter dod cilvēkiem globālā mērogā iespēju parādīt savas fotogrāfijas, video un tekstus tā, ka tos nevar atšķirt no daudziem postkonceptuālistu mākslas darbiem, ieskaitot temporālus mākslas darbus. Un tas nozīmē, ka laikmetīgā māksla tagad kļuvusi par masu kultūras praksi. Tad rodas jautājums: Kā laikmetīgs mākslinieks var izdzīvot šos laikmetīgās mākslas populāros panākumus? vai Kā mākslinieks var izdzīvot pasaulē, kurā ikviens galu galā var kļūt par mākslinieku? Lai padarītu sevi redzamu laikmetīgajā masu mākslinieciskās ražošanas kontekstā, māksliniekam jārod skatītājs, kas spēj pārskatīt neizmērāmo mākslinieciskās produkcijas kvantitāti un formulēt estētisku spriedumu, kas izšķirs šo atsevišķo mākslinieku no citu mākslinieku masas. Te ir skaidrs, ka šāds skatītājs neeksistē – tas varētu būt Dievs, bet mēs jau esam informēti par faktu, ka Dievs ir miris. Ja laikmetīgā sabiedrība joprojām ir izrādes sabiedrība, tad tā ir izrāde bez skatītājiem.

eit es gribētu mobilizēt mazliet atšķirīgu vārda “laikmetīgs” nozīmi. Būt laik-metīgam obligāti nenozīmē būt klāt, šeit un tagad; tas nozīmē būt “ar laiku”, nevis būt “laikā”. “Laikmetīgs” vācu valodā ir “zeitgenössisch”. Tā kā Genosse nozīmē “biedrs”, laikmetīgs – zeitgenössisch – tādējādi saprotams kā “laika biedrs” – sadarbības partneris laikam, palīdzot laikam, kad tam ir problēmas, kad tam ir grūti. Un mūsu laikmetīgās produktorientētās civilizācijas apstākļos laikam tomēr ir problēmas, kad to uztver kā neproduktīvu, izšķiestu, bezjēdzīgu. Šāds neproduktīvais laiks ir izslēgts no vēsturiskiem naratīviem, to apdraud iespēja pilnībā izdzēsties. Šis moments ir tieši tāds, kurā temporāla māksla var palīdzēt laikam, sadarboties, kļūt par laika biedru – jo temporāla māksla faktiski ir mākslā balstīts laiks. (..) Modernitātes ideoloģija – visās tās formās – bija nomērķēta pret kontemplāciju, pret skatītāju skatīšanos, pret masu pasivitāti, ko paralizējusi modernās dzīves izrāde. Visā modernitātes garumā mēs varam identificēt šo konfliktu starp masu kultūras pasīvo patērēšanu un aktīvistu pretošanos tai – politisku, estētisku vai abu kombināciju. Progresīvā modernā māksla pati radusies modernitātes periodā, pretojoties šai pasīvajai vai nu politiskās propagandas, vai arī komerciāla kiča

Ma Juans (darbojies 1190-1225), Uz kalna takas pavasarī, tinte un krāsa, zīds. Dienvidsungu dinastijas laiks. Ma Yuan (active 1190-1225), On a Mountain Path in Spring, Ink and color on silk. Southern Sung.

No otras puses, būt skatītājam mūsdienās – vita contemplativa – ir kaut kas pavisam atšķirīgs no tā, kas tas bija iepriekš. Šeit atkal kontemplācijas subjekts vairs nevar balstīties uz to, ka viņam ir neierobežoti laika resursi, nebeidzamas laika perspektīvas – gaidas, kas bija konstituīvas Platona, kristīgajai vai budistu kontemplācijas tradīcijām. Laikmetīgie skatītāji ir skatītāji, kas kustas; vispirms, viņi ir ceļotāji. Laikmetīgā vita contemplativa saistās ar pastāvīgu aktīvu cirkulāciju. Kontemplācijas akts kā tāds mūsdienās funkcionē kā žests, kas atkārtojas un nevar novest un nenoved pie kāda rezultāta – pie kāda secinoša vai labi balstīta estētiskā sprieduma, piemēram. Tradicionāli mūsdienu kultūrā mūsu rīcībā bijuši divi atšķirīgi kontemplācijas veidi, lai būtu iespējams kontrolēt laiku, ko tērējām, skatoties attēlus: attēla padarīšana par nekustīgu izstāžu zālē, un skatītāja padarīšana par nekustīgu kinoteātrī. Bet abi šie veidi sabrūk, kad kustīgie

attēli tiek pārnesti uz muzejiem un izstāžu telpām. Attēli turpina kustēties – bet to pašu dara arī skatītājs. Kā likums, ja regulāri apmeklē izstādes, nav iespējams video vai filmu noskatīties no sākuma līdz beigām, ja video vai filma ir relatīvi gari – īpaši, ja vienā un tai pašā izstāžu telpā ir vairāki šādi temporāli darbi. Un faktiski šādas pūles būtu nevietā. Lai filmu vai video noskatītos visā pilnībā, cilvēkam jādodas uz kino vai jāpaliek sava personiskā datora priekšā. Visa temporālas mākslas izstādes apmeklējuma jēga ir apskatīt to un tad vēlreiz apskatīt un vēl – bet neredzēt to visu kopumā. Te nu var teikt, ka pats kontemplācijas akts ir nonācis cilpā. Temporālā māksla, kas izstādīta izstāžu telpās, ir vēss medijs, izmantojot Māršala Maklūena ieviesto jēdzienuvii Saskaņā ar Maklūenu, karstie mediji noved pie sociālas fragmentācijas: kad lasi grāmatu, tu esi viens un fokusētā prāta stāvoklī. Un parastā izstādē, tu viens staigā no viena objekta pie otra, un tikpat daudz fokusējies – nodalījis sevi no ārējās realitātes, iekšējā izolācijā. Maklūens domāja, ka tikai elektroniskie mediji kā televīzija spēj pārtraukt individuālā skatītāja izolāciju. Bet šo Maklūena analīzi nevar pielietot attiecībā uz svarīgāko mūsdienu elektronisko mediju – internetu. No pirmā acu uzmetiena internets liekas esam vēss, ja ne vēsāks kā televīzija, jo tas aktivē lietotājus, pavedina vai pat piespiež tos aktīvi piedalīties. Tomēr sēžot pie datora un izmantojot internetu, tu esi viens un ekstrēmi fokusējies. Ja internets ir dalības medijs, tas ir tāds tai pašā nozīmē kā literārā telpa. Šeit un tur, visu, kas ienāk šajās telpās, pamana citi dalībnieki, tas izraisa viņu reakcijas, kas savukārt rada tālākas reakcijas un tā tālāk. Tomēr šī aktīvā dalība notiek vienīgi lietotāja iztēlē, atstājot viņa ķermeni bez kustībām. Turpretī izstāžu zāle, kas ietver temporālo mākslu, ir vēsa, jo tā padara fokusēšanos uz individuālu eksponātu nevajadzīgu vai pat neiespējamu. Tas ir iemesls, kādēļ šāda telpa spēj arī ietvert visa veida karstos medijus – tekstu, mūziku, atsevišķos attēlus – tādējādi liekot tiem atdzist. Vēsas kontemplācijas mērķis nav radīt estētisku spriedumu vai izvēli. Vēsa kontemplācija ir vienkārši skatīšanās žesta atkārtojums, apzināšanās, ka pietrūkst laika, lai veidotu informētu spriedumu izprotošas kontemplācijas rezultātā. Šeit temporālā māksla demonstrē izšķiestā, pārmērīgā laika „ļauno bezgalību“, ko skatītājs nevar absorbēt. Tomēr tai pašā laikā tas noņem vita contemplativa moderno pasivitātes stigmu. Šajā nozīmē var teikt, ka temporālās mākslas dokumentācija dzēš atšķirību starp vita activa un vita contemplativa. Te temporālā māksla atkal pārvērš laika trūkumu laika pārmērībā – un pati sevi demonstrē kā laika biedrs, tam īsteni kon-temporāla.

•

i Jacques Derrida, Marges de la philosophie (Paris: Editions de Minuit, 1972), 377. ii Ludwig Wittgenstein, Tractatus Logico-Philosophicus, trans. C.K. Ogden (London: Routledge, 1922), 6.45. iii Sk.Søren Kierkegaard, Training in Christianity (New York: Vintage, 2004). iv Sk.Martin Heidegger, “What is Metaphysics?” in Existence and Being, ed. W. Brock (Chicago: Henry Regnery Co, 1949), 325–349. v Sk.http://foucault.info/documents/heteroTopia/foucault.heteroTopia.en.html. vi Sk. Guy Debord, Society of the Spectacle (Oakland: AKPress, 2005). vii Marshall McLuhan, Understanding Media: The Extensions of Man (Cambridge, MA: The MIT Press, 1994).

Boriss Groiss (1947, Austrumberlīne) ir estētikas, mākslas vēstures un mediju teorijas profesors Karlsrūes Mākslas un mediju centrā un globālās izcilības profesors Ņujorkas universitātē. Viņš ir vairāku grāmatu autors, tai skaitā Staļinisma totālā māksla, Ilja Kabakovs: cilvēks, kas izbēga Kosmosā no sava dzīvokļa, un visbeidzot, Mākslas spēks. “Laika biedri” pirmo reizi publicēts žurnālā e-flux journal, Nr. 11, 2009 g.decembris. http://www.e-flux.com/journal/view/99 Pilna teksta versija latviešu valodā www.survivalkit.lv Tukojums: Ilva Skulte.

essay 29 product—when the final product is realized, the time that was used for its production disappears. However, the time lost in realizing the product was compensated for in modernity by a historical narrative that somehow restored it—being a narrative that glorified the lives of the artists, scientists, or revolutionaries that worked for the future. But today, this promise of an infinite future holding the results of our work has lost its plausibility. Museums have become the sites of temporary exhibitions rather than spaces for permanent collections. The future is ever newly planned—the permanent change of cultural trends and fashions makes any promise of a stable future for an artwork or a political project improbable. And the past is also permanently rewritten—names and events appear, disappear, reappear, and disappear again. The present has ceased to be a point of transition from the past to the future, becoming instead a site of the permanent rewriting of both past and future—of constant proliferations of historical narratives beyond any individual grasp or control. The only thing that we can be certain about in our present is that these historical narratives will proliferate tomorrow as they are proliferating now—and that we will react to them with the same sense of disbelief. Today, we are stuck in the present as it reproduces itself without leading to any future. We simply lose our time, without being able to invest it securely, to accumulate it, whether utopically or heterotopically. The loss of the infinite historical perspective generates the phenomenon of unproductive, wasted time. However, one can also interpret this wasted time more positively, as excessive time—as time that attests to our life as pure being-in-time, beyond its use within the framework of modern economic and political projects. (..) 4

ere I would like to mobilize a somewhat different meaning of the word “contemporary.” To be con-temporary does not necessarily mean to be present, to be here-and-now; it means to be “with time” rather than “in time.” “Con-temporary” in German is “zeitgenössisch.” As Genosse means “comrade,” to be con-temporary—zeitgenössisch—can thus be understood as being a “comrade of time”—as collaborating with time, helping time when it has problems, when it has difficulties. And under the conditions of our contemporary product-oriented civilization, time does indeed have problems when it is perceived as being unproductive, wasted, meaningless. Such unproductive time is excluded from historical narratives, endangered by the prospect of complete erasure. This is precisely the moment when time-based art can help time, to collaborate, become a comrade of time—because time-based art is, in fact, artbased time. (..) The ideology of modernity—in all of its forms—was directed against contemplation, against spectatorship, against the passivity of the masses paralyzed by the spectacle of modern life. Throughout modernity we can identify this conflict between passive consumption of mass culture and an activist opposition to it—political, aesthetic, or a mixture of the two. Progressive, modern art has constituted itself during the period of modernity in opposition to such passive consumption, whether of political propaganda or commercial kitsch. We know

these activist reactions—from the different avant-gardes of the early twentieth century to Clement Greenberg (Avant-Garde and Kitsch), Adorno (Cultural Industry), or Guy Debord (Society of the Spectacle), whose themes and rhetorical figures continue to resound throughout the current debate on our culture.vi For Debord, the entire world has become a movie theater in which people are completely isolated from one another and from real life, and consequently condemned to an existence of utter passivity. However, at the turn of the twenty-first century, art entered a new era—one of mass artistic production, and not only mass art consumption. To make a video and put it on display via the Internet became an easy operation, accessible to almost everyone. The practice of self-documentation has today become a mass practice and even a mass obsession. Contemporary means of communications and networks like Facebook, YouTube, Second Life, and Twitter give global populations the possibility to present their photos, videos, and texts in a way that cannot be distinguished from any post-Conceptual artwork, including time-based artworks. And that means that contemporary art has today become a mass-cultural practice. So the question arises: How can a contemporary artist survive this popular success of contemporary art? Or, how can the artist survive in a world in which everyone can, after all, become an artist? In order to make visible himself or herself in the contemporary context of mass artistic production, the artist needs a spectator who can overlook the immeasurable quantity of artistic production and formulate an aesthetic judgment that would single out this particular artist from the mass of other artists. Now, it is obvious that such a spectator does not exist—it could be God, but we have already been informed of the fact that God is dead. If contemporary society is, therefore, still a society of spectacle, then it seems to be a spectacle without spectators. On the other hand, spectatorship today—vita contemplativa—has also become quite different from what it was before. Here again the subject of contemplation can no longer rely on having infinite time resources, infinite time perspectives—the expectation that was constitutive for Platonic, Christian, or Buddhist traditions of contemplation. Contemporary spectators are spectators on the move; primarily, they are travelers. Contemporary vita contemplativa coincides with permanent active circulation. The act of contemplation itself functions today as a repetitive gesture that can not and does not lead to any result—to any conclusive and well-founded aesthetic judgment, for example. Traditionally, in our culture we had two fundamentally different modes of contemplation at our disposal to give us control over the time we spent looking at images: the immobilization of the image in the exhibition space, and the immobilization of the viewer in the movie theater. Yet both modes collapse when moving images are transferred to museums or exhibition spaces. The images will continue to move—but so too will the viewer. As a rule, under the conditions of a regular exhibition visit, it is impossible to watch a video or film from beginning to end if the film or video is relatively long—especially if there are many such time-based works in the same exhibition space. And in fact such an endeavor would be misplaced. To see a film or a video in its entirety, one has

to go to a cinema or to remain in front of his or her personal computer. The whole point of visiting an exhibition of time-based art is to take a look at it and then another look and another look—but not to see it in its entirety. Here, one can say that the act of contemplation itself is put in a loop. Time-based art as shown in exhibition spaces is a cool medium, to use the notion introduced by Marshall McLuhan.vii According to McLuhan, hot media lead to social fragmentation: when reading a book, you are alone and in a focused state of mind. And in a conventional exhibition, you wander alone from one object to the next, equally focused—separated from the outside reality, in inner isolation. McLuhan thought that only electronic media such as television are able to overcome the isolation of the individual spectator. But this analysis of McLuhan’s cannot be applied to the most important electronic medium of today—the Internet. At first sight, the Internet seems to be as cool, if not cooler, than television, because it activates users, seducing, or even forcing them into active participation. However, sitting in front of the computer and using the Internet, you are alone— and extremely focused. If the Internet is participatory, it is so in the same sense that literary space is. Here and there, anything that enters these spaces is noticed by other participants, provoking reactions from them, which in turn provoke further reactions, and so forth. However, this active participation takes place solely within the user’s imagination, leaving his or her body unmoved. By contrast, the exhibition space that includes timebased art is cool because it makes focusing on individual exhibits unnecessary or even impossible. This is why such a space is also capable of including all sorts of hot media—text, music, individual images—thus making them cool off. Cool contemplation has no goal of producing an aesthetic judgment or choice. Cool contemplation is simply the permanent repetition of the gesture of looking, an awareness of the lack of time necessary to make an informed judgment through comprehensive contemplation. Here, time-based art demonstrates the “bad infinity” of wasted, excessive time that cannot be absorbed by the spectator. However, at the same time, it removes from vita contemplativa the modern stigma of passivity. In this sense one can say that the documentation of time-based art erases the difference between vita activa and vita contemplativa. Here again time-based art turns a scarcity of time into an excess of time—and demonstrates itself to be a collaborator, a comrade of time, its true con-temporary.

•

i Jacques Derrida, Marges de la philosophie (Paris: Editions de Minuit, 1972), 377. ii Ludwig Wittgenstein, Tractatus Logico-Philosophicus, trans. C.K. Ogden (London: Routledge, 1922), 6.45. iii See Søren Kierkegaard, Training in Christianity (New York: Vintage, 2004). iv See Martin Heidegger, “What is Metaphysics?” in Existence and Being, ed. W. Brock (Chicago: Henry Regnery Co, 1949), 325–349. v See http://foucault.info/documents/heteroTopia/foucault.heteroTopia.en.html. vi See Guy Debord, Society of the Spectacle (Oakland: AKPress, 2005). vii Marshall McLuhan, Understanding Media: The Extensions of Man (Cambridge, MA: The MIT Press, 1994).

Boris Groys (1947, East Berlin) is Professor of Aesthetics, Art History, and Media Theory at the Center for Art and Media Karlsruhe and Global Distinguished Professor at New York University. He is the author of many books, including The Total Art of Stalinism, Ilya Kabakov: The Man Who Flew into Space from His Apartment, and, most recently, Art Power. “Comardes of Time” was first published in e-flux journal, Issue no. 11, december 2009. http://www.e-flux.com/journal/ view/99

intervija 30

Cilvēki globālās kārtības nepareizajā pusē Festivāla SURVIVAL KIT 3 ieskaņā 21.-26. augustā Andrejsalā notika Kaspara Rolšteina un Regnāra Vaivara eksperimentālās operas „Stokholmas Sindroms” izrādes. Operas veidotāji izteikušies, ka „Stokholmas sindroms” ir radikālākais kopdarbs abu radošajā vēsturē. Kaspars Rolšteins sarunā ar Solvitu Kresi par operu, tās skatītājiem un vēsturi īsi pirms operas pirmizrādes.

...............................................................................................................

Tendences, kas ietekmē operā notiekošo 21.gs. Zemes iedzīvotāji sastopas ar 4 būtiskiem izaicinājumiem, kas ietekmē civilizācijas eksistenciālās izredzes: 1)spēja mainīt dzimumu; 2)spēja horizontāli mainīties ar gēniem; 3)dzīvnieku un dārzeņu spēja augšāmcelties; 4)spēja 15 minūšu laikā sasniegt Iekšējo Stendi. ...............................................................................................................

Solvita Krese: Šogad festivāla SURVIVAL KIT ietvaros mēs mēģinājām skatīties uz nākotni, kāda tā būs, un kas mums ir jāiemācās vai jāapgūst, lai mēs būtu spējīgi iekļauties tajā un arī izdzīvot. “Stokholmas Sindroms” savā ziņā ir tāda ārprātīga nākotnes vīzija, kas ir kā apsolījums, kā drauds, kas var nākotnē notikt. Kaspars Rolšteins: SURVIVAL KIT lēnām attīstās un veidojas kā jauks mākslas festivāls. Reizēm festivāli rodas no augšas, bet šis, izskatās, radies kā pašiniciatīva, kas lēnām aug. Redzēt mūsu operas piedalīšanos, pat abstrahējoties no konceptuālā uzstādījuma, kāds jums katru gadu ir, var būt likumsakarīga laikmetīgās mākslas festivāla attīstības sastāvdaļa. Jo mūzika un teātris, performing art – tā ir mūsdienu mākslas sastāvdaļa. S.K.: Šajā operā parādās dažādas tēmas − gan Skandināvijas banku krīze, gan globālais terorisms, gan iezīmējas daudzas citas tematiskās līnijas. Liekas, ka operu esi radījis absurda teātra tradīcijās, bet tomēr atsaucoties daudzām aktualitātēm, kas uztrauc mūsdienu sabiedrību. K.R.: Dzīve ir sarežģīta un sarežģītas situācijas. Mūsu opera zināmā mērā ir kā preparējums šai sarežģītībai. Mēs apskatām vienu dimensiju vai divas, stāsts ir par piedzīvojumiem un mīlestību. Izrāde, protams, ir par mūsdienām un darbība notiek mūsdienās, mēs paši vēl esam dzīvi. Izdzīvošana − uz to mēs varam skatīties reģionāli, − kā mums iet, Baltijas valstīm vai mūsu Latvijai, vai mūsu Zviedrijai. Dzīvoju laikā, kad sajūtu, ka kaut kas mainās; varbūt katrā gadsimtu mijā kaut kas mainās, lai cik tas banāli nebūtu. Ir gadsimta sākums, un liekas, ka ļoti daudzas lietas mainās, it sevišķi tās lietas, kas skar nemateriālo jomu − kultūru, izglītību. No otras puses, lietas, kas skar materiālo jomu, piemēram, naftas krājumi, izsīkst. Cilvēcei ir jāmeklē jaunas stratēģijas, kā izdzīvot. Citi enerģijas avoti. No otras puses, kultūrai jāmēģina sevi pierādīt. Jo kultūrā un mākslā ir aktuāls jautājums - kāpēc tas vispār ir vajadzīgs. Tad, kad mums nav ko ēst un nav, par ko nopirkt cigaretes. Šīs jautājums ir jāatbild vismaz reizi katrā gadsimtā. Manuprāt, nosaukums SURVIVAL KIT tādā ziņā arī ir ļoti simbolisks šim laikam. Tas, ko mēs darām, ir līdzīgi tam, ka Noass uzbūvēja šķirstu.

...............................................................................................................

5. aina “Eksekutīvā uzticība” Iemīlējies Bjorns atrod telefonu un piezvana uz eksekutīvās uzticības tālruni Abāsam. Bjorns viņam uztic savas pārdomas par dārzeņu augšāmcelšanos. Abāss tūlīt sazvana Volfovicu. Šie abi nolemj atjaunot kārtību reģionā, un ar transporta govīm dodas uz Stendi, turp sev pa priekšu nosūtot SVF asasinus – “laukuma attīrīšanai”. ...............................................................................................................

S.K.: Pirms vairāk kā desmit gadiem mēs kopā veidojām operu „Rolstein On The Beach”. Tas bija nu jau pagājušajā gadsimtā. Mēs esam šādā kompānijā jau strādājuši (arī kopā ar Regnāru Vaivaru), un man ir pozitīvas atmiņas par to laiku. 1 Toreiz opera tapa kopā ar Hardiju Lediņu, − šai operai tu esi vienīgais autors. Vai tu vari uzbūvēt tiltu, saikni ar iepriekšējo operu? Vai jaunajā operā ir jaušama pēctecība no “Rolstein On The Beach”? K.R.: Man grūti teikt, tas no malas noteikti būtu vieglāk pasakāms. Pašam no sevis ir grūti atteikties, būtu aplami apgalvot, ka nekādas pēctecības nav, bet, no otras puses, laiks iet. Meklēju jaunas izteiksmes formas, šajā gadījumā - jaunu muzikālo valodu. Regnārs droši vien tagad pavisam citādāk iestudē izrādes, un tas neizbēgami ir kaut kas cits. Pagājušā opera tomēr bija postmoderna, varbūt pat nedaudz viegla, muzikāli tas bija ne pārāk drūms elektronisks materiāls. Šobrīd tas ir vairāk kā neo avangards vai avangarda metāls. Līdzīgi kā cilvēki iet uz īsto operu, arī nākot uz šo, cilvēkiem ir jāsagatavojas, lai to spētu uztvert. Līdz ar to viss izskatīsies un izklausīsies citādāk. Taisot iepriekšējo operu bija tā, ka mēs ar Hardiju bijām ierakstījuši trīs stundas garu operas materiālu, pēc tam viņš tika vēl īsināts, panākot apmēram pusotras stundas ierakstu, un patiesībā mums bija lielas grūtības atrast lineāru risinājumu jēgas, sižeta ziņā. Grūtības pēc tam bija saprast, par ko tas viss ir, un kāpēc tas viss ir opera. Šajā gadījumā es zināju, ka tas ir svarīgi, un sāku ar to, ka centos uzrakstīt, cik nu no sevis varu izspiest, šo risinājumu ainās, notikumos. Līdz ar to, šī opera būs krietni saprotamāka.

S.K.: Manuprāt, toreiz bija tik skaidras tematiskās līnijas un viegli saprotamas. Tur arī bija atsauces uz dažādiem sociāli aktuāliem tā laika procesiem - ekoloģijas problemātika, ko ilustrēja saindētā Mangaļu minerālūdens motīvs, lībiešu tautas izzušana, postpadomju ideoloģijas klātbūtne … K.R.: To visu mēs izdomājām pēc tam. Sagatavošanās periods bija diezgan ilgs, un mēs bijām savākuši faktus un materiālus. Šajā gadījumā es ņēmu vērā riskus, jo beigās būs jāpasaka, par ko tas viss ir! S.K.: Tu vari pateikt, par ko tas viss ir? K.R.: Tas ir par cilvēkiem, kuri atrodas globālās kārtības nepareizajā pusē. Bet ne viņus kritizējot, bet priecājoties par to, ka viņi tur ir un dzīvo, un mēģina dzīvot.

intervija 31

...............................................................................................................

9. aina “Stokholmas sindroma pēdējā stadijā un aizmugurisks sods” Bjorns: Es nomiršu Ziemeļvalstīs, Parakstos, nepretojos Hermafrodīte Blūma: Dzin, dzin, dzin, dzin, Singli pienāca Bjorns: Es nomiršu Ziemeļvalstīs, Sterilizēts, bez cepures Hermafrodīte Blūma: Dzin, dzin, dzin, dzin, Singli pienāca Bjorns: Es nomiršu Ziemeļvalstīs, Halucinācijās Hermafrodīte Blūma: Dzin, dzin, dzin, dzin, Pienāca Bjorns: Es nomiršu Ziemeļvalstīs, Like everybody else Hermafrodīte Blūma: Dzin, dzin, dzin, dzin, Singli pienāca Bjorns un Hermafrodīte Blūma: Es nomiršu Ziemeļvalstīs... Abāss un Volfovics: Shut up, you are very happy

S.K.: Tev bija svarīgi, ka tas kiosks atrodas pie Hardija mājas? K.R.: Bija dažādas versijas, bet tā kā es to kiosku labi zinu, es iedomājos, ka šāda vieta - tas būtu smieklīgi. Vudijam Alenam bija neliela humoreska par to, ka krīzes iespaidā Amerikā džentelmeņi izdara pašnāvības, vienkārši nespējot norēķināties ar kreditoriem un lecot no golfa kluba jumtiem. Un uz golfa klubiem veidojas rindas. Tad man likās, ka zviedru finansists varētu braukt uz Latviju un lekt no kioska, kuru apsargā policists un neļauj to darīt. Lēkt no slavenākās vietas, kur cilvēki vai nu precas, vai taisa pašnāvības. S.K.: Ja Hardijs būtu dzīvs, viņš noteikti regulētu to rindu no sava dārza.

•

...............................................................................................................

Epilogs “Devotchka Iekšējā Stendē”

S.K.: Tevi nemulsina, ka, piemēram, salīdzinot ar tradicionālo operu, kurā sižetiskā līnija bieži vien ir pāris teikumos izstāstāma, Tavā gara darbā to nevar tik viegli nojaust? K.R.: Esmu publiskojis libretu, ko interesenti var nolādēt. Svarīgi ir, ka cilvēki nojauš vai zina, uz ko viņi iet. Jo patikšanas moments nāk pēc kāda brīža. Šīs izrādes skatītājs - tā ir sēne, dažādu vecumu un profesiju cilvēki, kuri interesējas par avangarda mūziku, tai skaitā arī par eksperimentālo mūziku. Bet mūsu gadījumā tas nebūs tik eksperimentāls kā žanrs, bet drīzāk neo avangards. Kas interesējas par industriālo, noise mūziku, par avangarda metālu. Protams, būtu patīkami, ja atnāktu plašāks skatītāju loks, bet jārēķinās, ka mūsdienās cilvēkiem ir daudz iespēju un dažādas gaumes. Ar milzu kampaņu piespiest ņemt to, ko viņš negrib − tas nav tā vērts.

Iekšējā Stende ir kaut kur tepat blakus. Tuvu, bet ceļš uz to ved vismaz 15 minūšu ilgumā. Paiet minūtes, stundas, dienas, mēneši, gadi... Lai gan daudzi tur mēģinājuši doties, galu galā nevienam to vairs nevajag, negribas vai ir citas atrunas. Sak, labāk zvaigžņotā debess virs galvas un 500 zviedru kronas kabatā.

S.K.: Sižets? Galvenie varoņi? K.R.: Viens no galvenajiem varoņiem ir zviedru finansists, kuram uzdevums ir atbraukt uz Latviju, uzņemties upuri, un nolekt no kioska Imantā, kas domāts kiosks pie Hardija mājas, bet viņš to neizpilda. Galvenā varoņa it kā nav, jo slodze ir sadalīta vienmērīgi starp visiem 9 cilvēkiem, kas piedalās.

Devotchka (atkārto): Devotchka Does a Hanky, panky Pseido Frīdmans (atkārto): Kvā, kvā, Kvā, kvā Ģipsis (atkārto): Ru du du du du du du BEIGAS ..........................................................................................................

interview 32

People on the Wrong Side of the Global Order

As a prelude to the SURVIVAL KIT-3 festival, Kaspars Rolšteins’ and Regnārs Vaivars’ experimental opera “Stokholmas sindroms” (“Stockholm Syndrome”) premiered in Andrejsala on 21–26 August. The creators of the opera have said that Stokholmas sindroms is the most radical collaboration in their creative history. Shortly before the premiere Kaspars Rolšteins spoke with Solvita Krese about the opera, its viewers and history. ...............................................................................................................

Trends that affect the events of the opera In the 21st Century the inhabitants of planet Earth are faced with 4 significant challenges that affect the existential prospects of civilization: 1) the ability to change sex; 2) horizontal gene exchange; 3) the ability of animals and vegetables to rise from the dead; 4) the ability to reach Inner Stende in 15 minutes. ...............................................................................................................

Solvita Krese: This year’s SURVIVAL KIT is about trying to take a look at the future, at what it will be like, and what we have to learn or master to be able to fit into it and survive. In a way, “Stokholmas sindroms” is a wild vision of the future, a promise or a threat of what might happen in the future. Kaspars Rolšteins: SURVIVAL KIT is gradually developing into a nice art festival. Sometimes festivals are created from above, but this one seems to have sprung up of its own accord, and is now slowly growing. The participation of our opera, even abstracted from the conceptual framework that you have each year, can be a natural part of the development of a contemporary art festival. Because music and theatre, performing arts, are a part of contemporary art. S.K.: There are several themes in this opera – the Scandinavian banking crisis, global terrorism, and many other storylines. It seems you have created the opera in the tradition of the Theatre of the Absurd, while referring to many relevant topics that preoccupy the modern society. K.R.: Life is complicated, filled with complicated situations. To some extent our opera is a dissection of this complexity. We look at a dimension or two, the story is all about adventure and love. Of course, the piece is about today, the action takes place in our time, we ourselves are still living. Survival – we can look at it from a regional point of view, how we are doing, the Baltic countries, or our Latvia, or our Sweden. I live in an era where I feel something changing; perhaps something changes at each turn of a century, however trite that might seem. It’s the beginning of a century, and so many things seem to be changing, especially things pertaining to the intangible part of life – culture, education. On the other hand, things that are to do with the material side of life, like oil reserves, for example, are dwindling. Humanity has to seek new strategies for survival. Other sources of energy. On the other hand, culture has to try and assert itself. Because there is this question in culture and art of why it is necessary at all. At a time when we don’t have enough to eat and don’t have any cigarette money. This question has to be answered at least once every century. I think SURVIVAL KIT as a name is in that way very symbolic of this time. What we are doing is similar to Noah building the Ark.

...............................................................................................................

Scene 5 Executive Crisis Björn, who is in love, finds a phone and calls Abbas on the executive crisis hotline. Björn confides to Abbas his thoughts on the resurrection of vegetables. Abbas immediately calls Wolfowitz. Together they decide to re-establish order in the region, and leave for Stende by transport cows, sending ahead of them a group of IMF assassins – “to clear the field”. ...............................................................................................................

S.K.: More than ten years ago we created the opera “Rolstein on the Beach”. That was last century. We have worked as a team before (also with Regnārs Vaivars), and I have great memories of that time. Back then the opera was created in collaboration with Hardijs Lediņš; this time, you’re the single author of the opera. Can you build a bridge, a connection to the preceding opera? Is the new opera a successor of “Rolstein on the Beach”? K.R.: It’s hard to say for me, I’m sure it’s easier to see from the outside. It’s difficult to renounce oneself, it would be wrong to say there is no succession, but, on the other hand, time has passed. I’m seeking new forms of expression, a new musical language in this case. I’m sure Regnārs now directs in a completely different way, and it is inevitably not the same. The previous opera was post-modern, perhaps even a bit light; musically, it was not-too-morose electronic material. Now it is more like neo avant-garde, or avant-garde metal. Like going to the classic opera, people have to prepare for it to be able to take it in. So everything will look and sound different.

When we were working on the previous opera, Hardijs and I had recorded three hours’ worth of opera material, which was then edited to approximately an hour and a half, and in truth we really struggled to find a linear solution for the meaning, the storyline. It wasn’t easy to make out what it was all about and why it was an opera. This time I knew it was important, so I started by trying to write out this solution in scenes and events as much as I could manage. Therefore this opera will be considerably easer to comprehend. S.K.: I thought the thematic lines were so clear and easy to understand. There were also some references to various socially relevant processes of that time – the ecological issue, illustrated by the motif of the poisoned Mangaļi mineral water, the extinction of the Liv people, the presence of the post-Soviet ideology… K.R.: All of that we thought up afterwards. The preparatory period was quite long and we had gathered facts and materials. In this case I considered the risks, because in the end you will have to say what it was all about! S.K.: Can you say what it is all about? K.R.: It is about people on the wrong side of the global order. But it’s not meant to criticise them – just to rejoice in the fact that they are there, living and trying to live.

interview 33 ...............................................................................................................

Scene 9 Stockholm Syndrome in Its Final Stage and Punishment by Default Björn: I shall die in the Nordic countries, Sign, do not object Hermaphrodite Blooma: Ting-a-ling, ting-a-ling, The singles have arrived Björn: I shall die in the Nordic countries, Sterilised, hatless Hermaphrodite Blooma: Ting-a-ling, ting-a-ling, The singles have arrived Björn: I shall die in the Nordic countries, Hallucinating Hermaphrodite Blooma: Ting-a-ling, ting-a-ling, Arrived Björn: I shall die in the Nordic countries, Like everybody else Hermaphrodite Blooma: Ting-a-ling, ting-a-ling, The singles have arrived Björn: I shall die in the Nordic countries… Abbas and Wolfowitz: Shut up, you are very happy

...............................................................................................................

S.K.: Doesn’t it worry you that your creation is less easy to grasp than a traditional opera, for example, where the storyline can often be related in a few sentences? K.R.: I have made the libretto available for download. The important thing is for people to have at least some idea of what they’re going to see. Because enjoyment comes a bit later. The audience of this performance is a fungus, people of various ages and professions, who are interested in avant-garde music, including experimental music. But in our case it’s not going to be so much experimental as neo avant-garde in its genre. For people who are interested in industrial and noiz music, in avant-garde metal. Of course it would be nice to see a wider range of viewers, but you have to take into account the fact that people nowadays have many options and different tastes. It’s just not worth it to stage a grand campaign to make them accept what they do not want. S.K.: Storyline? Main characters? K.R.: One of the main characters is a Swedish financier whose task is to come to Latvia and sacrifice himself by jumping from the top of a newsagents kiosk in Imanta, which is meant to be the one next to Hardijs’ house – but he does not complete this task. There’s almost no main protagonist, because the burden of the piece is distributed evenly among all 9 participants. S.K.: Was it important to you that this was the kiosk by Hardijs’ house? K.R.: There were options, but as I know that particular newsagents’ so well I thought it would be fun to use the place. Woody Allen had a little sketch about the crisis in America driving gentlemen to commit suicide by jumping off country club roofs, because they were unable to pay their creditors. And there were lines forming to get into these country clubs. So I thought a Swedish financier could come to Latvia and jump off a kiosk, which is guarded by a policeman who doesn’t let him do it. Jump off the most famous spot, where people either get married or kill themselves. S.K.: If Hardijs were alive I’m sure he’d be directing that line from his garden.

•

...............................................................................................................

Epilogue Devotchka in Inner Stende Inner Stende is somewhere near. Close by, but the journey takes at least 15 minutes. Minutes pass, hours, days, months, years… Many have tried to get there, but in the end no-one needs or wants to go any more, or there is some other excuse. As they say, it’s better to have the starry sky above your head and 500 Swedish kronor in your pocket. Devotchka (repeats): Devotchka Does a Hanky, panky Pseudo Freedman (repeats): Ribbit, ribbit, Ribbit, ribbit Gypsum (repeats): Roo do do do do do do THE END ...............................................................................................................

notikumi 34

Notikumi

Aussage (FR), Jūenam Šardonē (FR), Raitim Šmitam (LV), ānim Garančam (LV).

.........................................................................

Britu māksinieka Abu Hamdana audioeseja un kopīgas klausīšanās performance, kas balstās mākslinieka interesē par klausīšanās politiku, balss lomu jurisdikcijā un tiesu tulkošanu Latvijā. Abu Hamdans izmanto paštaisītu sinhronās tulkošanas sistēmu, eksperimentējot ar audio infrastruktūras skanisku apdzīvošanu.

Ekskursijas

.........................................................................

10. septembrī plkst. 18.00; 20.00 11. septembrī plkst. 14.00 12.-16. septembrī plkst. 18.00 Sākums: Info centrā LV Festivāla komandas vadītas ekskursijas izstādē.

.........................................................................

Sestdien, 10.09.

.........................................................................

Ik dienas

.........................................................................

Sadarbībā ar Ars Longa, RIXC, Studio Lo, Waag Society, RIXC, MpLab.

PIEDALIES MAIŅAS PUNKTS Festivāla ēkā

ARS LONGA (FR) ir organizācija, kuras radītajos un prezentētajos projektos krustojas māksla, pētniecība un sabiedrība. WAAG Society (NL) ir starpdisciplināra digitālo mediju laboratorija, kurā kur paralēli pētniecībai un attīstībai, ir atvēlēta vieta eksperimentiem ar jaunajām tehnoloģijām, mākslu un kultūru. STUDIO LO (FR) ir neaktarīga dizaina aģentūra, kas strādā ar nestandarta rūpnieciskiem ražojumiem. RIXC (LV) ir jauno mediju kultūras centrs. MpLab (LV) ir Mākslas pētījumu laboratorija, kas darbojas Liepājas Universitātes paspārnē.

Nākot uz MAIŅAS PUNKTU festivāla SURVIVAL KIT ēkā, līdzi ņem mantas, laiku vai padomus. Derēs kleitas, plaukti, lietussargi vai iedvesma piedalīties radošajās darbnīcās. Tāpat noderēs izdzīvošanai nākotnē nepieciešami padomi (piemēram, kā iekurt uguni, marinēt gurķus, salabot riteni vai izveidot jaunu ekonomisko sistēmu). Atnestos labumus varēsi iemainīt pret video ierakstītiem padomiem, jaukām lietām vai iespēju apgūt īpaši noderīgas prasmes. Rīko: TAKA (LV) feat. Kulturlabor TRIAL&ERROR e.V. (DE) Prasmju izsole. 18. septembrī apvienotā brīvprātīgo komanda no Anglijas un Latvijas darbinās interaktīvo sludinājumu dēli, būs skatāmi video darbi no prasmju apmaiņas darbnīcām Londonā un notiks teatralizēta prasmju izsole. Rīko: Radošā studija “(A) roundabout culture” (Londona, UK) .........................................................................

Otrdien, 6.09.

.........................................................................

Mākslinieces no Latvijas un Vācijas pēta SURVIVAL KIT 3 sociālkulturālo kontekstu, izmantojot histērijas diskursu. Histērija ir ne tikai sociāla epidēmija, bet arī semiotikas un estētikas fenomens. To var uztvert kā ķermeņa valodu, fizisku izteiksmes veidu. Tās simptomi darbojas kā daļa no kodu sistēmas, lai pārraidītu subjektīvu un kultūras (bez-)saturu. Kati fon Dolfsa (DE), Daiga Grantiņa (DE), Kate Krolle (LV), Alīda Mušena (DE), Katrīna Šauškina (LV), Inga Meldere (LV). .........................................................................

Piektdien, 9.09.

Zviedru pilsētas Umeo mākslinices Gerda Aurella un Helēna Vilkstrēma ir uzsākušas sadarbību ar Bolderājas mākslinieku grupu, kopīgi īstenojot izpētē balstītu projektu, kura kulminācija gaidāma 2014. gadā, kad Rīga un Umeo uz gadu būs kļuvušas par Eiropas Kultūras galvaspilsētām. Kopprojekts pēta divu upju (Ume un Daugava) deltas, to vēsturi, šīs dienas situāciju, cilvēkus, kas dzīvo ietekas tuvumā. Prezentācijā Eiropas mājā Gerda Aurella un Helēna Vilkstrēma iepazīstinās ar savu radošo darbību un Deltas projekta norisi.

LEKCIJA PAR BĪSTAMĀM METODĒM RUNĀJOT: HISTĒRIJA PĀRSKATĪTA Plkst. 18.00 ENG

Ceturtdien, 8.09.

.........................................................................

LEKCIJAS PRASMES UN MEHĀNISMI Plkst. 18.00 Zālē ENG Mini-konference par post-industriālā laikmeta kritiku un alternatīvām. 18:00 Ievads: skaņu mākslas darbs. Loreta Martineza Tronkosso un Jūens Šardonē 18.15 Prezentācija: “Mikro-ražošana: jauna utopija?” Jūens Šardonē (FR) 18:45 Prezentācija: “Satiec ražotāju. Postindustriālās industrializācijas sociālekonomiskās sekas” Kārena van der Mūlena (NL) 19.15 Diksusija, piedaloties Vinsentam Guima (FR), Johanam

NOTIKUMS NĀKOTNE IR TAGAD Leo Kvivro (FR) plkst.18.00-01.00 Izstādē Franču mākslinieks Leo Kvivro (Léo Quivreux) Baltās nakts ietvaros festivāla SURVIVAL KIT ēkā veidos sienas gleznojumu – savu vīziju par Rīgas pārmaiņām tālākā nākotnē. Mākslinieks būs sastopams visas nakts garumā.

PERFORMANCE RIX VEXATION: HISTĒRIJA KĀ SĀKUMPUNKTS Plkst. 20.00 Izstādē

SARUNA DIVAS EIROPAS PILSĒTAS. DIVAS UPES. DIVAS MĀKSLINIEKU GRUPAS. Plkst. 18.00 Eiropas Mājā, Aspazijas bulvārī 28 ENG

.........................................................................

PERFORMANCE DZIRDES LĪGUMS: LATVIJAS SINHRONĀS TULKOŠANAS SISTĒMAS Plkst. 20.00 Kinozālē ENG

.........................................................................

Pēc Zigmunda Freida, histērijas simptomos sastopas divi apstākļi: pagātne un pašreizējais brīdis. Ja vien „histērija” netiek lietota kā sinonīms tādā kultūras laukā kā vēsture, histērija bieži ir tikusi uztverta kā vājums – kas, savukārt, liek par to šodien domāt kā emancipāciju un nākotnes potenciālu. Sākot ar to, ko franču mākslas zinātnieks Žoržs Didi-Hubermans 19. gadsimta beigās nosauca par histērijas izgudrojumu, lekcija kritiski apskatīs jebkuru histēriskumu ontoloģiju, īpaši, kad tā tiek piedēvēta sievietei. Tā vietā lekcija piedāvās laikmetīgu skatījumu uz histēriju kā līdzekļu un metožu kopumu institūciju traucēšanai. DISKUSIJA PAMATELEMENTS Plkst. 19.00 Zālē LV Aigara Bikšes darbs Pamatelements, radīts festivālam SURVIVAL KIT, aicina domāt par „saprātīgo cilvēku” – par cilvēku, kas iesaistās sabiedrības procesu analizēšanā un veidošanā. Diskusijā piedalās Aigars Bikše, Māris Bērziņš, Aivita Putniņa, Vita Tērauda, Solvita Krese; moderē Eduards Liniņš.

DISKUSIJA RUNĀJOŠIE PORTRETI plkst.18.00-20.00 Lasītavā Vai Cilvēks var mainīt savu Nākotni? Un kā Nākotne iespaido mūsu Tagadni? Vai un kāpēc mūsdienu cilvēks baidās no Nākotnes un vienlaikus - kāpēc vienmēr cer uz labāku Nākotni? Kas un kā veido civilizācijas nākotni kopumā un kas - mūsu personisko? Domas un pārdomas, priekšstati un izjūtas, mīti un maldi, spējas un iespējas - visdažādākie jautājumi un atbildes par un ap Nākotni kopā ar interaktīvā mākslas projekta “Runājošie portreti” dalībniekiem klātienē un videoversijās. Dalībnieku vidū - zinātnieks Mārcis Auziņš, psihoterapeits Viesturs Rudzītis, sociālantropologs Roberts Ķīlis, astrologs Ivo Puriņš, mācītājs Juris Cālītis, režisore Māra Ķimele un rakstniece Gundega Repše. Iespēja Baltās nakts sākumā tikties ar dažiem no viņiem klātienē un uzdot arī savus lielos un mazos, āķīgos un naivos, nopietnos un nenopietnos jautājums par Nākotni. Savu, mūsu, viņu un Visas Pasaules kopīgo Nākotnes attīstību, kurā nozīmīgu lomu spēlē katrs no mums. Jautājums - cik apzinātu un atbildīgu? Rīko: Anete Lesīte PIEDALIES modesTalka plkst. 15.00-21.00; plkst. 21.00: modes skate Zālē modesTalkas ir pasākumi, kuros dalībnieki palīdz cits citam radīt jaunus tērpus un aksesuārus no drēbēm un dažādām lietām, kuras katrs var atrast savās mājās, bet vairs ikdienā neizmanto. modesTalkā tiek aktualizēts gan vides, gan radošās domāšanas aspekts – savas vecās lietas nevis izmest ārā, bet apdomāt, ko citu no tā varētu izveidot un to radīt, turklāt darot kopā ar citiem, šādā veidā mācoties viens no otra. modesTalka balstās uz vairākiem koprades principiem: Dalīšanās ar resursiem – iztīrām savus drēbju skapjus no drēbēm, kuras vairs nevalkājam un nesam tās uz modesTalku! Dalīšanās ar idejām – kā labāk, interesantāk, netradicionālāk, skaistāk? Dalīšanās ar

notikumi 35 zināšanām – kā to dabūt gatavu? SURVIVAL KIT modesTALKA sestdien, 10. septembrī plkst. 12.00 – 21.00 plkst. 21.00 modesTALKAs modes skate! Pasākuma ieejas “biļete” - drēbes un aksesuāri, kuri vairs nav vajadzīgi, bet varētu noderēt jaunu tērpu radīšanai. Aicinām pieteikties modesTalkai, sazinoties ar Rūtu Kronbergu: ruta. kronberga@gmail.com, mob.tālr. 282 52 648

.........................................................................

Svētdien, 11.09.

.........................................................................

SARUNA DZEJNIEKA IZDZĪVOŠANAS STRATĒĢIJAS Plkst. 15.30 Kafejnīcā ENG Ikgadējās “Pastaigas ar dzejniekiem” galapunkts šogad - SURVIVAL KIT festivāla kafejnīcā. Tur arī dzejnieces, tulkotājas Ingmāras Balodes saruna ar poļu dzejnieku Tadeušu Dombrovski. Rīko: Dzejas dienas 2011 PREZENTĀCIJA CD DZEJAS PIEGRIEZTNE Plkst. 17.00 Zālē LV

Rīko: HPP in Latvia un Recycled.lv. “Humana People to People in Latvia” ir nevalstiskā organizācija ar mērķi veicināt sabiedrības izpratni par attīstības jautājumiem, aicinot ikvienu indivīdu apzināties savu lomu mūsdienu pasaulē un uzņemties aktīvu un atbildīgu rīcību tās veidošanā. Recycled.lv ir dizaina grupas ZAFTE (dizaineres Ingrīda Zābere un Ināra Gauja) uzsākts projekts ar mērķi padarīt lietu atkārtotu izmantošanu prestižu, atraktīvu un filozofiski nozīmīgu.

Sponge Arte Contemporanea ir 2008. gadā radusies kultūras organizācija ar mērķi attīstīt laikmetīgo mākslu tradicionālās mākslas aprites vietu nomalēs. Divi raksturlielumi, kuros ietverta Sponge Arte Contemporanea būtība: no vienas puses, tie ir izvēlētie darbi Itālijas provincē. No otras puses - inovatīvā pieeja mākslas izpētei, kas redz redaktorus un māksliniekus strādājm kopā, nenošķirot to lomas. Šo divu elementu sakausējums atbrīvo iespaidīgu radošo enerģiju. Mākslinieki Džovanni Gadžia, Domeniko Bucetti un producente / kuratore Renāte Auziņa. Sponge Arte Contemporanea iepazīstina ar radošo darbību un pārstāvētajiem māksliniekiem.

.........................................................................

Pirmdien, 12.09.

Ceturtdien, 15.09.

DISKUSIJA MĀKSLA KĀ PĒTNIECĪBA plkst. 19.00 Lasītavā LV

AKCIJA APĒST NĀKOTNI, NORĪT KRUPI Plkst.18.00 Zālē LV

Ko zina māksla? Kādas ir mākslas izpētes metodes? Kādas ir atšķirības starp māksliniecisko un zinātnisko pētījumu pieejām? Kā ir iespējams izvērtēt māksliniecisko pētniecību? Māksla kā pētniecība jeb mākslinieciskā pētniecība atrodas strīdus teritorijā, kurā saduras akadēmiski atzītā zināšanu radīšanas paradigma no vienas puses, un laikmetīgās mākslas un kultūras praksē legalizētās formas no otras puses. Jauno mediju kultūras centrs RIXC sadarbībā ar Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratoriju MPLab ar nosaukumu “Māksla kā pētniecība” šogad laidis klajā zinātniski recenzētā periodiskā izdevuma “Akustiskā telpa” 9. numuru. Festivālā SURVIVAL KIT -3: diskusija par mākslinieciskās pētniecības praksi. Diskusiju vada Rasa Šmite

AKCIJA ar 8 lekcijām un torti. 2011. gada februārī deus ex machina arābu telekanāla „Al Jazeera English” veidā paziņo „The Baltic nation of Latvia is blessed with some of the most beautiful forests in the world„ (Baltijas valsts Latvija ir aplaimota ar vieniem no skaistākajiem mežiem pasaulē). Pasaule uzzina, ka mums, Eiropas Savienības nomalē, ir globālas nozīmes bagātības - meži, kurus neprotam novērtēt. Kopš šī laika publiskajā telpā aizvēlies sniega pikas efekts – aizvien biežāk dažādos medijos parādās atšķirīgi viedokļi, to ir tik daudz, ka nu jau „aiz kokiem mežu vairs neredz”. Vai mēs krupi norītu, ja (mūsu?) valsts tērē nākotnes resursus šodienas krīzei, kas gan ir īslaicīga, ja salīdzina ar viena koka mūžu? “No kā sastāv sabiedrības priekšstati par mežu? Kas veido manu viedokli?”, un “Kā mežu vērtēt? Kas ir mežs?” - tie ir jautājumi, uz kuriem atbildēs dažādu nozaru eksperti īslekciju ciklā 8x8minūtēs, moderējot ekspertiem no žurnāla IR. Marijai Antuanetei pieraksta spārnoto frāzi „Ja nav maizes, lai ēd kūkas!”. Pēc lekcijām ēdīsim kūkas kā mežu un spriedīsim: par ko vispār ir runa un kas pasūta mūziku? Kas ir un kas nav svarīgi?

.........................................................................

Vienmēr jauneklīgajā, radošiem eksperimentiem atvērtajā īsmetrāžas formātā radītais aizvien ļāvis turēt roku uz iespējamās kino nākamības pulsa un konstatēt iezīmes un scenārijus, kas būtiski ne tikai šī brīža, bet jau nākamās paaudzes kontekstā. Atgriešanās pie vienkāršības un autentiskuma stilistikas - jaunais izteiksmes kods jeb atsauce uz klasiķu darbiem? Mediju diktāta virsvaldība un nežēlīgā simulakru neizbēgamība - mūsu pašu patērētājsabiedrības dārgais lolojums, no kura neesam gatavi šķirties ne par kādu cenu? Vai pašas cilvēces radītās tehnoloģijas spējīgas uz civilizācijas norieta tuvināšanu? Sistēma - vienīgā iespējamā, reglamentētā nākotnes forma? Patiesa intimitāte piekāpjas dzimumu skaistuma reprezentācijas priekšā? Jaunās paaudzes apsēstība ar seksu, pornogrāfiju, ekshibicionismu, digitalizāciju – uz palikšanu? Spēja domāt par nākotni bieži ir pati spēja uzdot svarīgo jautājumu, un meklēt atbildes var arī kinozāles tumsā. Filmas: Dzimumzīme (The Mole), rež. Ieva Putniņa, LV; Popzvaigznes nāve (Death of a Pop Star), rež. Gregs Lozers, ASV; Tehnopole (Teclópolis), rež. Havjers Mrads, ARG, Sistēma, rež. Armands Začs, LV; Iznīcība II (Extinción II), rež. Fernando Usons, (ES), Pirmie augļi (Prémices), rež. Pao Paiksao, (CH). Programmas kuratore Līva Rubene.

SARUNA SPONGE ARTE CONTEMPORANEA Plkst. 19.00 Lasītavā ENG

Dzejas dienas laiž klajā ceturto ierakstu “Dejas piegrieztne”, kas tapis NABA Music/ Melo Records sadarbībā ar radio NABA literatūras raidījumu “Bronhīts”. Ierakstā iekļauti septiņpadsmit dzejnieku pēdējo divu gadu laikā tapuši dzejoļi. Dzejnieku ierunātajiem darbiem domu un jūtu piegrieztnēm muzikālo fonu avangarda elektronikas un industriālās mūzikas noskaņās veidojuši SKD & Stropu Jurka (Absolūtais Minors). Albums ir nekomerciāls projekts, kas būs pieejams bibliotēkās un skolās, Dzejas dienu dalībniekiem un interesentiem. Rīko: Dzejas dienas 2011.

.........................................................................

ĪSFILMU PROGRAMMA APSĒSTĪBA ŠODIEN – REALITĀTE RĪT? Plkst. 18.00-01.00 Kinozālē ENG

Filmas „Mūsu kļūst vairāk” seanss un migrantu stāsti. Kamēr Latvijas iedzīvotāji masveidā emigrē uz nobriedušākām, nodrošinātākām un paredzamākām valstīm, tikmēr maziem un vēl ne tik ļoti pamanāmiem uzplūdiem, kaut neatturami - arī mūsu virzienā sākušas tecēt ļaužu tērcītes. Filma un saruna ar cilvēkiem, kas nesen ieceļojuši un apmetušies uz dzīvi Latvijā. Filma tapusi Starptautiskās Migrācijas Organizācijas (IOM) sadarbībā ar biedrību „Baltā māja” īstenotā projekta „Drošība un tolerance – imigrantu veiksmīgas integrācijas priekšnosacījumi Latvijā, II posma „Integrācijas skola” ietvaros. Producente: Līga Puriņa – Purīte. Režisore: Kristīne Briede

Otrdien, 13.09.

.........................................................................

SARUNA IZDZĪVOŠANAS STRATĒĢIJAS: MĀKSLINIEKS. VARA. MIGRĀCIJA. plkst. 19.00 Lasītavā RU

.........................................................................

19.00 Berlīnē dzīvojošas baltkrievu arhitektes, mākslinieces Oksanas Gurinovičas lekcija “1:1.000.000 Baltkrievu mērogs laikmetīgajai mākslai” 20.00 Uzbeku dzejnieka Hamdama Zakirova lekcija 20.30 Diskusija. Piedalās Sergejs Timofejevs (LV), Oksana Gurinoviča (DE/BY), Hamdams Zakirovs (UZ/FI). Saruna notiek sadarbībā ar Dzejas dienām 2011.

Piektdien, 16.09.

.........................................................................

SARUNA DANS PERŽOVSKIS plkst. 19.00 Zālē ENG

.........................................................................

Trešdien, 14.09.

.........................................................................

SARUNA KARŠ UN MIERS. VAKARS PIE PATVĀRA. plkst. 18.00 Kinozālē LV/RU

Dans Peržovskis, rumāņu mākslinieks, kas savos darbos miksē zīmējumus, komiksus un grafiti elementus, īpaši festivālā SURVIVAL KIT radīs zīmējumus, kas vīsies cauri visai festivāla ēkai. Dans Peržovskis zīmē no 11. līdz 16. septembrim. 16. septembra vakarā kopīgi apskatām paveikto un tiekamies uz sarunu ar mākslinieku.

notikumi 36 .........................................................................

Sestdien, 17.09.

.........................................................................

NOTIKUMS STARPBRĪDIS Plkst. 12.00-21.00 Zālē un kafejnīcā Cadets de Gascogne Barona ielā 52 ENG Projekts „Starpbrīdis” ir CAC, Laikmetīgās mākslas centra Viļņā prezentācija Rīgā, ko veido kuratore Virginija Januškevičiūtė sadarbībā ar māksliniekiem Chiara Fumai (IT), Olof Olsson (SE), Gediminas G.Akstinas, Gerda Paliušytė, Jurgis Paškevičius, Auridas Gaujauskas, Antanas Gerlikas, Laura Kaminskaitė, Marija Olšauskaitė (visi – LT), Okeāna Akadēmija (LV/NL) un Monika Lipchitz (LT), piedaloties Sleeper, pūtēju orķestrim. Kuratore Virginija Januškevičiūtė: “Pirms laba laika mums kopīgi ar kādu draugu radās ideja pavadīt vakarus, apmeklējot visu pilsētā notiekošo teātra izrāžu starpbrīžus. Doties no viena starpbrīža uz otru, pavadīt laiku gaiteņos, kafejnīcās, it kā tā būtu skatuve, sajaukties ar publiku vienā teātrī un tad doties uz nākamo. Projekts starpbrīdis ir līdzīgs šim ceļojumam, tikai šoreiz publika būs aicināta uz vairāku izstāžu un projektu kopīgu starpbrīdi. Izstādes un projekti notiks vai būs notikuši kādā citā vietā, ar kādu citu un šis “kāds cits” būs būs klātesošs.” 15.00 Čiara Fumai “Instrukcijas Nr.12” Astrāli performatīva izrāde, kurā darbojas tēli vs. īsti mākslas darbi, šoreiz izņēmuma kārtā prezentēta fiziskajā plānā ar mākslinieces ievadu. Kafejnīcā Cadets de Gascogne Barona ielā 52 20.00 Olofs Olssons “Red Alert! Sarunu šovs uz katastrofas sliekšņa”. Festivāla ēkas zālē. Papildus plānotajiem notikumiem, mākslinieku darbi, akcijas, komentāri visas dienas garumā kafejnīcā Cadets de Gascogne Barona ielā 52. SARUNA MELĀNIJA GILIGENA (GB/CA) Plkst.17.00 Lasītavā ENG Melānija Giligena ir māksliniece un esejiste. Dzīvo Londonā un Ņujorkā. Giligenas raksti publicēti izdevumos “Texte zur Kunst”, “Mute”, “Artforum” un “Grey Room”. Arī abi viņas jaunākie video darbi “Tautas nemieri” (http://www.popularunrest.org) un “Paškapitāls” (http://www.youtube.com/watch?v=_ATnDUzYilg) ir šībrīža pēc-ekonomikas krīzes politiskā stāvokļa vērojumi. Tikšanās reizē M. GIligena iepazīstinās ar savu radošo darbību. .........................................................................

Svētdien, 18.09.

.........................................................................

LEKCIJA ARONIA MELANOCARPA SPĒKSTACIJAS TIKŠANĀS 16.00 Lasītavā ENG 20. gadsimta sākumā Aronia Melanocarpa krūmu uz Eiropu atveda krievu zinātnieks Nikolajs I. Vavilovs. Šis augs ar tā augsto enerģētisko vērtību ir ļoti piemērots, lai izteiktu attiecības starp gaismas enerģiju, ēdienu, elektrību un ķermeni. Aronia M. ļauj mums komentēt cilvēces 150 000 gadus ilgo apiešanos ar enerģiju. Publika ir aicināta iesaistīties sarunā ar savām domām, komentāriem un rīcību. Rīko: Bartaku (BE) mākslinieks/pētnieks. http://fo.am; www.bartaku.net

KONCERTS DŽEISONS VĪBLIJS / JASON WEBLEY Plkst. 19.00 Zālē. Ieeja: 3 LVL Savu mūziķa karjeru viņš sācis kā ielu muzikants, spēlējot akordeonu Sietlas ielās un skvēros, Džeisons Vīblijs vēlāk izdevis piecus albumus, sastrādājoties ar dažādiem mūziķiem, tostarp Amandu Palmeri no grupas „The Dresden Dolls”. Šobrīd savas „bezgalīgās tūres” ietvaros Vīblijs spēlē koncertzālēs un stadionos abās Atlantijas okeāna pusēs. Vīblija uzstāšanās maniere ietver dažādus netradicionālus paņēmienus publikas pārsteigšanai. Viņš koncertos ne tikai spēlē ģitāru, akordeonu un tukšu vodkas pudeli, kas pildīta ar dažādu valstu sīknaudu, bet arī bungo ar kājām un izdomā aizvien jaunus veidus, kā muzicēšanā iesaistīt auditoriju.

SK3 satelīti

.........................................................................

Sestdien, 10.09.

.........................................................................

neapbruņota acs. Dušēna mērķis bija radīt mīmikas vārdnīcu, ikvienai sejas izteiksmei blakus liekot noteiktas emocijas, paša vārdiem – “dzīvs attēls un eksperimentālas kaislības”. Beļģu-franču mākslinieces Julie Guiches performance Electrochoc, ko viņa īsteno ar mākslinieku apvienības Studio Public palīdzību, piedāvā apmeklētājiem ar fotoattēla palīdzību fiksēt viņu dvēseles dzīļu fiziskās izpausmes un sastapties ar jautājumu, ko uzdod mūsu elektronikas pārpludinātā pasaule.

Fotoprojekta norise: 1. Solis. Dalībnieks saņem nelielu elektrošoka ierīci un tiek apmācīts, kā ar to rīkoties. 2. Solis. Tiklīdz dalībnieks nospiež podziņu, viņš saņem vieglu elektrības triecienu un atklāj mums savu iekšējo seju, ko mēs nekavējoties nofotogrāfējam. 3. Solis. Dalībnieks var lejupielādēt attēlus mākslinieku apvienības tīmekļa vietnē http://www.studio-public.org. Īsteno Nikka (ES), Julie Guiches/Studio Public (FR) .........................................................................

10.09. - 9.10.

.........................................................................

ERFORMANCE TEHNO-EKOLOĢIJAS P LU Botāniskais dārzs, Kandavas iela 2 RIXC, 1. Novembra Krastmala 35 Tehno-ekoloģijas ir RIXC pasākumu sērija, kas noslēgsies ar konferenci, mediju mākslas izstādi un performanču programmu. SURVIVAL KIT ietvaros: divi britu mākslinieki darbi divas dažādās vietās Rīgā. LU Botāniskajā dārzā norisināsies Luka Džerama performance – interaktīva instalācija “Augu orķestris”, kurā tehnoloģijas tiek izmantotas, lai palīdzētu mums sazināties ar dzīvo dabu. Izmantojot īpašus mikrofonus, apmeklētājiem būs iespējams sadzirdēt augu skaņas – kā ūdens lēni plūst augšup pa augu stumbriem. Savukārt mākslinieku dueta Semiconductor (Ruta Džārmena un Džo Gerharts) videoinstalācija “Heliocentrisks”, kas notiks RIXC Mediju telpā, risina zinātnes, dabas un tehnoloģiju attiecības globālākā mērogā un demonstrē veidu kā zinātnes atklājumi spēj ietekmēt veidu, kā mēs redzam pasauli. Tehno-ekoloģiju koncepciju RIXC pasākumu sērijai izstrādājis nīderlandiešu mediju teorētiķis Ēriks Kluitenbergs (Eric Kluitenberg), balstoties uz franču filozofa Fēliksa Gvatari (Felix Guattari) apsvērumiem par to, ka vitāli trūkst integrētas perspektīvas par dramatiskajām tehno-zinātnes transformācijām, kuras Zeme ir pārdzīvojusi pēdējā laikā. AKCIJA ELEKTROŠOKS Plkst.23.00-03.00 Dirty Deal Cafe, Spīķeros Neirologs Dušēns de Buloņs 19. gadsimtā izveidoja elektroterapiju, metodi, ar kuras palīdzību pētīt cilvēka mīmiku. Pakļaujot muskuļus elektrības triecienam un tajā pašā brīdī uzņemot attēlu, tiek reģistrēta dvēseles kustība, kas ir pārāk mirklīga, lai to spētu uztvert

IZSTĀDE NULLES PUNKTS Ot.-Sv. 12-19 Baltā Nakts 20-03 Totaldobže Mākslas centra izstāžu korpusā VEF teritorijā; Ūnijas iela 8 / k. 7 (ieeja no Bērzaunes ielas) Izstādes dalībnieki: Anda Bankovska, Mārtiņš Blanks, Kaspars Brambergs, Evelīna Deičmane, Andris Eglītis, Miķelis Fišers, Edgars Jurjāns, Pēteris Ķimelis, Romans Korovins, Daiga Krūze, Maija Kurševa, Anda Lāce, Lita Liepa, Inga Meldere, Katrīna Neiburga, Laura Prikule, Krišs Salmanis, Rasa Šulca, Sabīne Vekmane, Eva Vēvere. Kuratore: Odrija Fišere Izstādes sākotnējā ideja bija vienkopus parādīt mākslas darbus, kuru radīšanu iniciējusi mākslinieku nokļūšana stāvoklī, ko varētu apzīmēt kā Nulles punktu. Bieži vien, lai ieraudzītu, ir jānonāk jeb jāatgriežas Nulles punktā būtībā apskaidrības stāvoklī, ko raksturo pilnīga saskaņa ar realitāti ārpus sevis un sevī, pilnīga tās apzināšanās; mirklī, kad tiek pavērti vārti uz brīvību no personīgajām, kulturālajām, arhetipiskajām un pat garīgajām identitātēm, un viss pēkšņi iegūst smalku nestabilitāti, ikdienišķās lietās atklājot daudz sīku iepriekš nepamanītu detaļu, bet globālos mērogos - lielās sakarības. Izstādes dalībnieku versijas par tēmu neatceļ iepriekš minēto, vien paplašina jautājuma kontekstu, un apliecina jēdziena plašo dabu. Rezultātā ekspozīcija iekļauj 20 autoru dažādas interpretācijas, kurās Nulles punkts figurē kā strupceļš, kā atskaites punkts apkārtesošās pasaules koordinātu sistēmā, kā tikšanās brīdis ar Radītāju, kā bezapziņas un arī kā pašiznīcināšanās stāvoklis, kā cikliska laika vienība, kā pirmssākums radošo izpausmju Lielajam sprādzienam, kā veids, lai ielūkotos citās pasaulēs un saredzētu nākotni. Izstādi atbalsta:Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, Valsts kultūrkapitāla fonds, Labo namu aģentūra, LMA Vizuālās komunikācijas nodaļa, Ink Idea fineartprint.lv, Dobže lab, Studija

events 37

Events

.........................................................................

Guided Tours

.........................................................................

September 10 / 18.00; 20.00 September 11 / 14.00 September 12-16/ 18.00 Beginning at the Info Centre LV Guided Tours in the exhibition, led by the festival’s team. .........................................................................

18.45 Presentation “Meet my maker. The socio-economical implications of post-industrial industrialization” Karen van der Moolen (NL) 19.15 Round table discussion with Vincent Guimas (FR), Johann Aussage (FR), Ewen Chardronnet (FR), Raitis Smits (LV), Janis Garancs (LV) In cooperation with Ars Longa, Studio Lo, Waag Society, RIXC, MpLab.

them. Discussion with Aigars Bikše, Māris Bērziņš, Aivita Putniņa, Vita Tērauda participating, moderated by Eduards Liniņš.

ARS LONGA (FR) is an organization in whose activities intersects art, research and interests of society. WAAG Society (NL) is an interdisciplinary digital media lab where in addition to research and development there is a space for experiments with new technologies, art and culture. STUDIO LO (FR) is an independent design agency that works with non-standard industrial products. RIXC (LV) is centre for new media arts. MpLAB (LV) is an art research laboratory, which operates under the University of Liepaja.

Audioessay and collective listening performance event. The event will combine Abu Hamdan’s current research into the politics of listening and the role of the voice in law with an exploration of the political performance of language, translation and the role of the courtroom interpreter in Latvia. Producing a new work that uses a self designed system of simultaneous translation to sonically inhabit the audio infrastructure at the core of its investigation.

PERFORMANCE AURAL CONTRACT: SYSTEMS OF SIMULTANEOUS TRANSLATION 20.00, Cinema-room ENG

.........................................................................

Daily

Saturday, 10.09.

PARTICIPATE SWAP SHOP Festival House

EVENT FUTURE IS NOW Léo Quiévreux (FR) 18.00-01.00

.........................................................................

When coming to the Swap Shop to bring your belongings, time or advice. Anything will do – a dress, a shelf, an umbrella, or enthusiasm to take part in creative workshops. One can certainly bring also advice (e.g. how to make fire, pickle cucumbers, repair a bike or develop a new economic system). You will be able to exchange the goods you bring for videoed piece of advice, nice items or the opportunity to learn useful skills. TAKA (Riga, LV) feat. Kulturlabor TRIAL&ERROR e.V. (Berlin, DE) Auction of skills. On September 18th, united team of volunteers from UK and Latvia will run an interactive announcements’ board, screen videos of workshops held in London and host a theatrical auction of skills. Organized by: “(A)roundabout culture” (London, UK) .........................................................................

Tuesday, 6.09.

.........................................................................

DISCUSSION TWO EUROPEAN CITIES. TWO RIVERS. TWO GROUPS OF ARTISTS. 18.00, EU House Riga, Aspazijas blvd. 28 ENG Tow artists from the Swedish city Umea Gert Aurell and Helena Wilkström have initiated a joint project with a group of artists from Bolderāja district in Riga. Its culmination is expected to take place in 2014, when Riga and Umea both will be European Cultural Capitals. The project investigates the deltas of two rivers (the Ume and the Daugava), their history and today, and the people living near those estuaries. During the presentation at EU House Aurell and Wilkström are going to tell about their creative activities and the proceedings of the Delta project. .........................................................................

Thursday, 8.09.

.........................................................................

LECTURES KNOW-HOWS & MACHINES 18.00, Hall ENG Mini-conference on critiques and alternatives to the post-industrial production. 18.00 Introduction: a sound piece by Loreto Martinez Troncoso and Ewen Chardronnet 18.15 Presentation “Micro-factoring: a new utopia?” Ewen Chardonnet (FR)

.........................................................................

French artist Leo Quievreux during the White Night is going to create wall painting at the SURVIVAL KIT Festival’s House. Wall painting is going to be the artist’s visions of future Riga. PERFORMANCE RIX VEXATION: HYSTERIA AS A STARTING POINT 20.00, in the exhibition Latvian and German artists exploring the socio-cultural context of SURVIVAL KIT 3 through the access of a hysteria discourse. In addition to being an epidemic in society, hysteria is also a semiotic and aesthetic phenomenon. It can be perceived as a bodily language, a physical form of expression. The symptoms here function as part of a system of codes to communicate subjective and cultural (dis-)content. Daiga GRANTIŅA (DE/LV), Kate KROLLE (LV), Kathi von DOLFFS (DE),Alida MUESCHEN (DE), Katrina SAUŠKINA (LV), Inga MELDERE (LV) .........................................................................

Friday, 9.09.

.........................................................................

LECTURE APROPOS DANGEROUS METHODS: HYSTERIA RELOADED BY HANNE LORECK (DE) 18.00 ENG According to Sigmund Freud, hysteria’s symptoms meet two conditions: the past and the very actual moment. If not used synonymously with creativity in the cultural field like in history, hysteria has often been conceived of as weakness – which, in turn, makes me think of it today in terms of emancipation and potential of the future. Beginning with, what the French art historian Georges Didi-Huberman called the invention of hysteria at the end of the 19th century, the talk will criticise any ontology of being hysterical, especially when ascribed to women. Instead, it examins hysteria as an approach and proposes its contemporary revision as a set of means and methods to disarray institutions of all, subjectivity, the arts, and the sociopolitical. DISCUSSION FUNDAMENTAL ELEMENT 19.00, Hall LV Aigars Bikše’s contribution to the festival, titled „Fundamental element ” invites to think of the “sensible person” – somebody who engages in analyzing the social processes and taking part in shaping

DISCUSSION TALKING PORTRAITS 18.00-20.00, Reading-room LV Can a Man change his Future? How does Future affect our Today? Whether and why the modern man fears Future, at the same time hoping for a better one? What and how makes the future of our civilisation on the whole and what – our personal future. Thoughts and speculations, ideas and feelings, myths and delusions, capabilities and opportunities – manifold questions and answers about and around Future discussed by the participants of the interactive art project “Talking portraits” both in presence and video versions. The participants – scientist Mārcis Auziņš, psychotherapist Viesturs Rudzītis, social anthropologist Roberts Ķīlis, astrologist Ivo Puriņš, parson Juris Cālītis, theatre director Māra Ķimele and writer Gundega Repše. This is an opportunity at the eve of the “White Night 2011” to meet some of those people in person and as your own big and small, tricky and naïve, serious and silly questions about Future. Questions about the development of my, our, their and the World’s Future, in which each and every one of us has a significant role. Are we aware of our role? Are we playing it responsibly? Organized by Anete Lesīte PARTICIPATE modesTalka (fashionHelpout) 15.00-21.00; Fashion show: 21.00, Hall modesTalka are actions during which participants help each other with ideas how to create new attires and accessories from no longer used articles of clothing and other items everyone can find in their homes. modesTalka focus both on the aspect of environment and creative thinking – instead of discarding unwanted things we can think how to put them to new uses, what new to create of them. Moreover we can work together with different people and learn from each other. modesTalka is based in several principles of joint creation: Sharing resources – let us clear out our wardrobes!; Sharing ideas – what is better, more interesting, more original and beautiful?; Sharing knowledge – how to do this or that?. All willing to take are welcome. Bring along the clothes and accessories you wish to remake. Prior application advisable at ruta.kronberga@gmail. com, mob. 282 52 648. Organised by Humana People to People in Latvia (HPP in Latvia)

notikumi 38 and Recycled.lv. HPP in Latvia is a non-governmental organization whose aim is to improve the society’s understanding of development issues. Recycled.lv is a project launched by the design group ZAFTE (designers Ingrīda Zābere and Ināra Gauja) with the aim to make recycling prestigious, attractive and philosophically significant. SHORT FILMS OBSESSION OF TODAY – REALITY OF TOMORROW? 18.00-01.00, Cinema-room ENG The ever youthful and experiment-inviting short film format has always presented a chance to predict the possible cinema‘s trends and scenarios essential not only in the context of the contemporary times but also the next generation. Is return to simplicity and authenticity in style a new code of expression or only a reference to the old masters? Is the ubiquitous supremacy of media and the everlasting realm of simulacra really our precious mindset to be retained whatever the price? Do the technologies created by humanity harbour a potential to advance the eclipse of civilization? Is system the only possible and controlled form of future? Does real intimacy loses out to the battle of representation of beauty between the sexes? Is the young generation’s compulsive obsession with sex, pornography, exhibitionism, digitization to stay here for good? The ability to reflect on future is often the ability to ask the relevant question, and the quest for answers can also be pursued in the dark of the cinema hall.

.........................................................................

Monday, 12.09.

.........................................................................

DISCUSSION ART AS RESEARCH 19.00, Reading-room LV What does art know? What are its research methods? How are the artistic and scientific research methods different? How can we evaluate artistic research? Art as research or artistic research is a field of argument between the academically recognised paradigm of creating knowledge and the ways practised in contemporary art and culture. This year the centre of new media culture RIXC in collaboration with the art research laboratory MPLab at Liepāja University have published the 9th issue of the scientifically reviewed periodical “Akustiskā telpa” (Acoustic space) titled “Māksla kā pētniecība” (Art as Research). During the festival SURVIVAL KIT 3 a discussion about the practice of artistic research will take place. Moderated by Rasa Šmite (RIXC)

but slowly and imminently started coming our way. The film and the conversation are about and with people who have recently immigrated and set up their homes in Latvia. The film is created as part of the project “Safety and tolerance – preconditions of successful integration of immigrants in Latvia, Stage II „Integration school” realised by the International Organisation of Migration (IOM) and association “Baltā māja” . Producer: Līga Puriņa – Purīte. Director: Kristīne Briede .........................................................................

Thursday, 15.09.

.........................................................................

ACTION EAT THE FUTURE, SWALLOW THE TOAD 18.00, Hall

.........................................................................

19.00 Lecture delivered by Berlin based Belarusian architect and artist Oxana Gourinovitc „1:1.000.000. The Belarussian scale of contemporary Art” 20.00 Lecture by Uzbek poet Hamdam Zakirov 20.30 Discussion. Participants: Sergey Timofeyev (LV), Oksana Gurinovich (DE/BY), Hamdam Zakirov (UZ/FI) The discussion organised in cooperation with Poetry days 2011.

Action with 8 lectures and a cake. On 2 February 2011, deus ex machina appears in the guise of Arabic TV news channel Al Jazeera English, to announce: “The Baltic nation of Latvia is blessed with some of the most beautiful forests in the world.” The world learns that we, on the outskirts of the EU, have a treasure of global magnitude – our forests, which we so irresponsibly squander. Since then, a snowball effect has been building in the public space – news and opinions on the fate of Latvian forests are showing up in the media with increasing frequency. Marie Antoinette is said to have pronounced: “If they have no bread, let them eat cake!” At the festival we shall eat cakes like forests, and in our private conversations we shall wonder: What is it all about, and who calls the tunes? What matters, and what does not? Should the toad be swallowed? And who are we on the global map if we are noticed even in far-away Qatar?

.........................................................................

Wednesday, 14.09.

Friday, 16.09.

ARTIST TALK SPONGE ARTE CONTEMPORANEA 19.00, Reading Room ENG

ARIST TALK DAN PERJOVSCHI 19.00, Hall ENG

Sponge Arte Contemporanea is a Cultural Association born in 2008 to promote contemporary art in a space at the margins of conventional circuits.Two are the characteristics that constitute the essence of Sponge Arte Contemporanea: on the one hand, a choice to work in the territory of the Italian province. On the other hand, an innovative idea of artistic research that sees editors and artists working together, without proper separation of roles. These two elements amalgamate releasing an impressive creative power. Artists Giovanni Gaggia, Domenico Buzzetti and producer/curator Renate Auziņa introduces artistic profile of Sponge Arte Contemporanea.

Arriving on the September 10th, Dan Perjovschi creates a series of drawings on the premises of the festival SURVIVAL KIT. Come and meet Dan Perjovschi for an artist talk on September 16th.

CONVERSATION WAR AND PEACE. AN EVENING BY A SAMOVAR. 20.00, Cinema hall LV/RU

Project “Intermission” is organized by Contemporary Art Centre (CAC) Vilnius and curated by Vilginija Janiškevičiūtė with contributions from Chiara Fumai (IT), Olof Olsson (SE), Gediminas G.Akstinas, Gerda Paliušytė, Jurgis Paškevičius, Auridas Gajauskas, Antanas Gerlikas, Laura Kaminskaitė, Marija Olšauskaitė (all – LT), a brass band and THE OCEANS ACADEMY (NL) and Monika Lipchitz. Curator Virginija Janiškevičiūtė: “A long time ago a friend had this

Tuesday, 13.09.

.........................................................................

DISCUSSION SURVIVAL STRATEGIES: ARTIST. POWER. MIGRATION. 19.00, Reading-room RU Films: The Mole, dir. Ieva Putniņa, LV, Stardust, dir. Nicolas Provost, BE, Death of a Pop Star, dir. Greg Loser, US, Teclopolis (Teclópolis), dir. Javier Mrad, AR, System (Sistēma), dir. Armands Začs, LV, Extinction II (Extinción II), dir. Fernando Usón, ES, First Fruits (Prémices), dir. Pao Paixao, CH. Film program curated by Līva Rubene. .........................................................................

Sunday, 11.09.

.........................................................................

ARTIST TALK SURVIVAL STRATEGIES FOR A POET 15.30, Café ENG This year’s final destination of the annual walk with poets happening as part of Poetry Days is the Café of SURVIVAL KIT. There poet and translator Ingmāra Balode will have a conversation with Polish poet Tadeusz Dombrowski. Organized by: Poetry Days 2011 PRESENTATION CD POETRY’S PATTERN 17.00, Hall LV The Poetry days are releasing the fourth record album “Dance pattern”, made by NABA Music/Melo Records in cooperation with NABA Radio literary programme “Bronhīts”/”Bronchitis”. The album contains poems written by seventeen poets within the last two years. The poems – patterns of thoughts and feelings, read by authors are accompanied by avant-garde electronic and industrial music created by SKD& Stropu Jurka (Absolūtais Minors). This is a commercial project that will be available at libraries and schools, as well as to participants of Poetry days and everyone interested. Organized by: Poetry Days 2011

.........................................................................

Film show „Mūsu kļūst vairāk” (There is becoming More of Us) and migrants’ stories. While numerous Latvian residents are emigrating to more developed, well off and predictable countries, others have not yet so noticeably

.........................................................................

Saturday, 17.09.

.........................................................................

EVENT INTERMISSION 12.00-21.00 Hall and Café Cadets de Gascogne, Barona Str. 52 ENG

events 39 idea of spending an evening by going to the intermissions of all the theatre plays that would be shown in the city that night. You would go from one intermission to another, spending time in the halls, corridors and theatre cafés as if it were a stage, mingling with the audience in one theatre and then moving on to another. „Intermission” will be a little similar to this journey: the audience is invited to a collected intermission of a number of things most of which will happen (or will have already happened) someplace else, to someone else, who will also be there.” 15.00 Chiara Fumai “Instructions No. 12”. An astral performative act of imaginary characters vs. real artworks, this time exceptionally presented to the population of the physical plane with an introduction by the artist. At the cafe “Cadets de Gascogne” on Barona Street 52. 18.00 Olof Olsson “Red Alert! A Talk Show on the Brink of Disaster”. At the Hall of the Festival’s House. In addition to the scheduled events other artistic constributions will be displayed in and around the café throughout the day. ARTIST TALK MELANIE GILLIGAN (GB/CA) 17.00, Reading-room ENG Melanie Gilligan is an artist and writer based in London and New York. Gilligan has written for magazines and journals such as Texte zur Kunst, Mute, Artforum, and Grey Room. In 2008 Gilligan released “Crisis in the Credit System”, a four-part fictional mini drama about the recent financial crisis, made specifically for internet viewing. Her most recent serial video works Popular Unrest and also “Self-Capital” both look at the current state of politics post-economic crisis. In artist talk Melanie Gilligan will introduce to her creative work. .........................................................................

Sunday, 18.09.

.........................................................................

LECTURE THE ARONIA MELANOCARPA POWER PLANT GATHERING 16.00, Reading-room ENG In the beginning of the 20th century, the Aronia Melanocarpa bush was brought to Europe by the Russian scientist Nikolaj I. Vavilov. This power plant with its high energetic values is very suitable to express the relation between light energy, food, electricity and the body. Aronia M. allows us to comment on mankinds 150.000 years old ongoing hunt for energy. Audience is expected to join the gathering with your thoughts, comments or other actions. Organized by Bartaku (BE) artist/researcher. http://fo.am; www.bartaku.net CONCERT JASON WEBLEY 19.00, Hall. Tickets: 3 LVL Jason Webley started as a street musician playing accordion in the streets and squares of Seattle. He has released five albums on which he worked together with other musicians, for instance, Amanda Palmer from “The Dresden Dolls”. Currently, during his

‘never-ending tour’ Webley performs at concert halls and sports stadiums on both sides of the Atlantic. His style is including various untraditional approaches to surprise the audience. His instruments are not only the guitar and accordion, but also an empty vodka bottle filled with coins from different state currencies and his own feet. And he keeps inventing new ways how to involve the audience in his musical performances.

build a vocabulary of facial expressions, each corresponding to a specific emotion or in his words a ‘living image and experimental passions’. The Electrochoc performance offer people an insight into the deepest secrets of their soul. Back to reality, the photograph becomes the evidence of a physical reality. In its seizure, the body reflects the reality facing the question that now bears upon him in our world bathed in electronics. Photoproject in three phases: PHASE 1: Participant receives a small electroshock device and an instruction on how to manipulate it to undergo the procedure of electroshock. PHASE 2: As soon as the button is pressed, he/she receives a slight electric discharge and reveils his/her inner face... that gets photographed instantly. PHASE 3: GERM LAB team uses the created database in real-time projections on walls of the lab. Pictures can be downloaded the next week on the collective website. .........................................................................

SK3 satellites

.........................................................................

Saturday, 10.09.

.........................................................................

10.09. - 9.10.

.........................................................................

EXHIBITION POINT ZERO Tu.-Sun. 12.00-19.00 White Night 20.00-03.00 At Totaldobže Art centre exhibition block on the premises of former VEF factory; Ūnijas Str. 8 / block 7 (entrance from no Bērzaunes Str.)

PERFORMANCE TECHNO-ECOLOGIES LU Botanical Gardens, Kandavas Str. 2 RIXC, 11. Novembra Krastmala 35 Techno-ecologies is a RIXC organised series of events, which will result in a conference, a media art exhibition and a performance programme. During the SURVIVAL KIT festival two British artists’ work will be demonstrated at two different locations in Riga. At LU Botanical Gardens the visitors will see Luke Jerram’s performance – interactive installation “Plant orchestra”, in which technologies are used to help us contact live nature. With the help of special microphones visitors will be able to hear the sounds of plants – how water slowly trickles up the stems. Whereas at RIXC Media hall a duet of artists Semiconductor (Ruth Jarman and Jo Gerhardt) with their video installation “Heliocentric” will speak of the relationship among science, nature and technologies on a global scale, and show how scientific discoveries can affect the way we see the world. The conception of techno-ecologies for the RIXC events was developed by Dutch media theorist Eric Kluitenberg, and based in French philosopher Felix Guattari’s concern that there is a serious lack of an integrated perspective regarding the dramatic technoscientific transformations the Earth has lately. ACTION ELECTROSCHOCK 23.00 - 03.00, Dirty Deal Cafe, Spīķeri During the XIXth century, the neurologist Duchenne de Boulogne created electrotherapy to study human expressions. A system combining an electric shock applied to the muscles and a shooting close to the time lapse to fix ‘the movements of the soul’ too quick to be captured with the naked eye. Duchenne had the ambition to

Ģertrūdes iela 32, Rīga / Gertrudes St.32, Riga Trolejbuss / Trolley nr.1; pietura/stop Barona iela Tramvaji / Trams 1,3,6,8,11; pietura/stop Dzirnavu iela 8.-18. Septembris / September D.d./W.d. 15-21, S.,Sv./Sa.Su. 12-19 10.septembris/September: 12-01 Ieejas maksa / Entrance fee: LVL 1, LVL 0,50. Biļete derīga visu festivāla laiku / Ticket valid until the end of the festival

Participants: Anda Bankovska, Mārtiņš Blanks, Kaspars Brambergs, Evelīna Deičmane, Andris Eglītis, Miķelis Fišers, Edgars Jurjāns, Pēteris Ķimelis, Romans Korovins, Daiga Krūze, Maija Kurševa, Anda Lāce, Lita Liepa, Inga Meldere, Katrīna Neiburga, Laura Prikule, Krišs Salmanis, Rasa Šulca, Sabīne Vekmane, Eva Vēvere. Curator: Odrija Fišere The initial idea of the exhibition was to gather works of art that have led their authors to a certain state which could be defined as Point Zero. Often, to notice certain things, we have to return to Point Zero - a state of epiphany characterised by complete harmony with the reality around and inside oneself and full awareness of this reality; to the moment when the gates to freedom from personal, cultural, archetypal and even spiritual identities, and suddenly everything becomes subtly unstable revealing multiple minor, previously disregarded details of everyday things and the great causations on a global scale. The participants’ versions on the particular theme broaden the context of the problem and reveal the vast meaning of the concept. As a result, the exposition consists of 20 authors’ differing interpretations in which Point Zero is represented as a dead end, as an accounting point in the coordinate system of the surrounding world, as an encounter with the Creator, as a stat of unconsciousness and self destruction, as a cycle of time, as the origin of the Big Boom of creative expressions, as a means to look into other worlds and see the future. Supporters: Riga city Education, culture and sports department, State Culture Capital Foundation, Labo namu aģentūra, Latvian Art Academy – Department of Visual Communication, Ink Idea fineartprint.lv, Dobže lab, Studija

Laikmetīgās mākslas festivāls SURVIVAL KIT 3 / Contemporary Art Festival SURVIVAL KIT 3 Saturiskie partneri / Content partners: THE SHOWROOM (GB), Contemporary Art Centre (LT), RIXC (LV), ARS Longa (FR), Creative Studio “(A)roundabout culture” (UK), Waag Society (NL), Sponge Arte Contemporanea (IT). Festivāla komanda / Festival team: Solvita Krese, Elīna Cire, Zane Dātava, Zane Zajančkauska, Agnese Lūse, Kristīne Briede, Jānis Zvirgzds ar komandu, Pēteris Brīniņš ar komandu, Diāna Popova, Eņģelis. Dizains / Design: Krišs Salmanis. Teksti / Texts: Zane Zajančkauska, Ieva Astahovska, Solvita Krese, festivāla mākslinieki. Tulkojumi, korektūras / Translations, proof-reading: Sanita Muižniece, Elīna Hermansone, Līva Ozola, Lāsma Ēķe, Marianna Aulinciems. Paldies brīvprātīgajiem palīgiem!

.......................................................................... www.survivalkit.lv www.lcca.lv

reklﾄ［a 40

MD-Upinators-240x300.indd 1

8/18/11 10:06 AM