~6~
1. NODAĻA
PAR MEDĪBĀM SENĀK UN TAGAD
~7~
valodā vārdiem „malumednieks” un „maluzvejnieks” nav nepārprotami nicinošas nozīmes, jo šie apzīmējumi veidojušies tālākā pagātnē, kad iedzīvotāju vairākumam medības bija liegtas un nelegālajās medībās (medījot nomalēs) viņi nesaskatīja nekā nosodāma. Mūsdienu malumednieks un maluzvejnieks ir noziedznieks, kas dzīvnieku nogalināšanai nelegāli izmanto dažādus tehniskos, ķīmiskos, pat enerģētiskos līdzekļus un dabai nodara ļoti lielu postu. V.P.: Tātad – ko darīt ar medībām? Pilnīgi aizliegt tās ir nereāli un daudzu iemeslu dēļ nesaprātīgi. Paliek tikai viens pareizais ceļš: stingra medību reglamentācija un to kultūras paaugstināšana. Tas, ko attiecībās ar dabu vakar vēl varēja atļauties, šodien nav pieļaujams. Pirms trīsdesmit gadiem Hemingvejs Āfrikā šāva lielos zvērus, bet tagad viņa dēls biologs Hemingvejs ir noraizējies par savvaļas dzīvnieku saglabāšanu tajās pašās Āfrikas vietās. Tātad ir jāatzīst: brīvā staigāšana ar šauteni pa zemi ir beigusies. Nevis medības, bet medību saimniecības! J.V.: Protams. Nevis šaušana uz visu, kas kustās, bet mērķtiecīga nomedīšana, ievērojot medību ētikas normas. Pat rezervātos notiek medības, kuras gan tiek sauktas par dzīvnieku skaita regulēšanu, kas ir zinātniski pamatots un atzīts kā vienīgais efektīvais dzīvnieku pareiza skaita un atbilstošas proporcijas struktūras regulējošs pasākums. K.B.: Ja mēs gribam dzīvot harmonijā ar dabu, mums tā vai citādi jāpakļaujas tās likumiem, bet medības, pēc dabas likumiem, ir visparastākā parādība. Par medībām nevar spriest tas, kas tās nav piedzīvojis. Taču medībās nedrīkst piedalīties cilvēks, kam dzīvnieka nogalināšana šķiet nozīmīgāka par saplūšanu ar dabu. V.P.: Laba griba, saprāts un žēlsirdība īstam medniekam liek ne vien šaut, bet arī atteikties no šāviena.
~ 30 ~
Par medībām senāk un tagad
MEDĪBU MOTĪVI TĒLOTĀJMĀKSLĀ UN LITERATŪRĀ
M
edību motīvi jau gadu tūkstošiem ilgi ir atspoguļoti tēlotājmākslā un literatūrā. Iespējams, augstākais mākslinieciskais līmenis medību motīvu atainošanā bija feodālisma norieta posmā, kad augstākās aristokrātijas slāņi bagātīgi finansēja labākos māksliniekus. Interesanti atzīmēt, ka slavenais mākslinieks Dīrers ķeizara Maksimiliāna katķismu bija ilustrējis ar medījamo dzīvnieku attēliem, lai valdnieks vieglāk varētu izturēt garlaicīgās mesas. Pie augstākajiem sniegumiem trijskanī cilvēks–zvērs–daba pieder Rubensa glezna „Meža cūku medības”, L.Kranaha „Briežu medības” u. c. darbi. Buržuāzijas periodā bija izvērties plašs pieprasījums pēc medību attēlojuma Imperatora Maksimiliāna I mākslā, tomēr ar laiku prasības pazeminājās un radās medību ģerbonis masveida produkcija, kurā netrūkst arī sēnalu. Latvijas rakstnieku un mākslinieku daiļradē medību tēma gandrīz nav atrodama. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados meža darbinieki mēģināja māksliniekus iepazīstināt ar meža lietām nolūkā – varbūt radīsies literāri un tēlotājmākslas darbi arī par medību tēmu. Izveidojās ciešs kontakts starp rakstniekiem, māksliniekiem un mežkopjiem, kuri allaž ir arī mednieki un medību politikas veidotāji. Tika rīkoti konkursi, kuros mežinieki saņēma romānus, stāstus un dzejoļus, bet tajos bija atspoguļota meža tēma bez medībām. Ar slavējamu izpratni medības aprakstīja R. Ezera. Varētu vēlēties, lai šim piemēram sekotu arī stiprais dzimums, bet nekā – vīri kļūst arvien sievišķīgāki, cilvēcisko dzīvniekus un medības apraksta ar klusām šausmām un nopūtām. Pat piedzīvojumu žanrā rūdītais V. Kaijaks briedēna psiholoģiju pielīdzina vidusmēra tūrista uztverei. Iespējams, atšķirības tiešām nav tik lielas, lai par tām strīdētos. Tūrists itin viegli kļūst par zvēru, bet zvērs – par tūristu. Bēdīgāka pieredze ir E. Lansam ar „Terona galvu”. Meža zosu bariņš visai ticami atspoguļo labi noorganizētas pārīšu kompānijas izbraukumu uz somu pirti. ~ 31 ~
Gada medību sezonas Akmens caunas dzīvo krāsmatu tuvumā un netālu no apdzīvotām vietām. Pārtiek no mazajiem grauzējiem, putniem, olām, abiniekiem. Cauna ir ļoti asinskāra – ja tā iekļūst vistu kūtī, tad nokož visas vistas. Aprīļa beigās vai maijā piedzimst 3–6 mazuļi. Jenotsuņiem martā beidzas ziemas guļa. Ja ir silta ziema, ziemas guļa ir ar pārtraukumiem. Jenotsuņi mīt visdažādākajos meža biotopos. Priekšroku dod mitriem lapukoku un mistrotiem mežiem purvu un ūdenstilpju tuvumā. Ēd augu barību, kukaiņus, peļveidīgos grauzējus, abiniekus, ūdensputnus un citus uz zemes perējošus putnus un viņu olas, arī kritušus dzīvniekus. Dzīvo alās, patvaļīgi aizņemot āpšu izraktās, kur maijā mātītei dzimst 6–9 mazuļi. Apmatojuma maiņa noris ilgi – sākas pavasarī un turpinās vasarā.
Putni Medņi mīt lielākoties sūnu purvu malās, kur atrodamas dzērvenes, kuras pavasarī medņi labprāt ēd, tāpat arī citas meža ogas. Martā medņi turpina iezīmēt izvēlētās riesta vietas, abpus kājām nolaistiem spārniem sniegā ievilkdami nepārtrauktu svītru līnijas. Aprīlī sākas medņu riests un arī viņu medības. Medņu gailis jau vakarā atlido agrāk izvēlētajā riesta vietā un iemetas kādas purva priedes zarā vai galotnē, savdabīgi nokrekšķinās un, gaidīdams rītausmu, iesnaužas. Tikko svīst gaisma, mednis sāk savu riesta dziesmu. Tā ir trīsdaļīga: sākumā – ,,knipēšana (,,teke-teketeketeketeke’’), tad ,,klunkšķis’’ (apmēram tāds, ko dzird, izraujot pudelei korķi) un tad ,,slīpēšana’’ (skaņa tāda, ko dzird, ja sērkociņu rīvē pa kārbiņas virsu). Salīdzinot ar citu putnu dziesmām, to gan nemaz nevar saukt par dziesmu, taču šajās skaņās atbalsojas kaut kas no senā akmens laikmeta, kura liecinieks ir mednis. Dziesmas beigu daļā medņu gailis uz brīdi kļūst kurls. To izmanto mednieki, lai šim ļoti uzmanīgajam putnam piezagtos šāviena attālumā. Medņi uz zemes dēj 7–12 olas. Perēšana ilgst 25–27 dienas. ~ 48 ~
Pavasaris
Rubeņi mīt vietās, kur nelieli meža puduri mijas ar klajumiem, kā arī sūnu purvos. Rubeņu gaiļiem martā jau ir izveidojušās biezas, purpursarkanas uzacis – ,,rozes’’, un, lai gan rubeņu riests vēl nav sācies, viņi jau sāk skaļi rubināt, tupēdami koku galotnēs vai klajos laukos. Skaidros, aukstos aprīļa rītos lauku apvidos tālā apkārtnē var dzirdēt rubeņu riestošanu. Rubeņu gaiļu riesta dziesma ir burbuļojošu skaņu savirknējumi, kuriem pa vidu atskan šņācieni. Tautā šo dziesmu sauc par rubināšanu, un tā skan šādi: „Ur-gur-gu, ur-gur-gu, rrūtturu-rrūtturru-rūtu.” Skaņu atkārtojumi seko viens otram. Dziesma brīžam tiek pārtraukta, un dzirdami šņācieni „čū-īj, čaū-īj”. Mātītes saka: „Gegeg-geg, ka-ka-ka.” Rubeņu riests visbiežāk noris lielās meža pļavās, sūnu purvos vai viršiem apaugušos klajumos. Vienkopus parasti riesto vairāki gaiļi. Izvēlētajās riesta vietās rubeņu gaiļi parasti ierodas pievakarē, nometas uz ciņiem, kur sniegs jau nokusis, dažs ierūcas, dažs arī iešņācas. Pārnakšņot aizlaižas uz tuvāko mežu. Rītausmā, bet dažreiz pat vēl pilnīgā tumsā rubeņi cits pēc cita ierodas riesta vietā un nometas zemē. Tikko svīst gaisma, vecākais gailis sāk rubināt, un tikai pēc tam cits pēc cita pievienojas pārējie gaiļi. Vecākajam rubeņu gailim ir liela loma riesta norisē. Mednieki šo gaili sauc par riesta sasaucēju. Viņš kā vakaros, tā no rīta riesta vietā ierodas pirmais. Tikai pēc tam atlido zemāka „ranga” gaiļi. Ja kāds nepieredzējis mednieks nezināšanas dēļ nošauj riesta sasaucēju, pārējie rubeņi riestot ierodas nelabprāt un rubeņu riests dažkārt izjūk. Rubeņu riestošana ir īpaši krāšņa parādība. Tas ir neaizmirstams skats, kad skaistie rubeņu gaiļi, tērpušies vizuļojošos, zilganmelnos ,,kāzu’’ tērpos, zibinādami purpursarkanās uzacis, grozīdami lirai līdzīgās astes un laiku pa laikam palēkdamies un iešņākdamies, griežas riņķī uz nosarmojušas zemes. Starp temperamentīgākajiem rubeņiem noris cīņas, kuru laikā plīkšķ spārni un lido pa gaisu spalvas. ~ 49 ~
Gada medību sezonas
Meža cūkas ozolzīļu ražas gados bieži apmeklē vietas, kur ir ozoli. Barojas lielākoties tīrumos, kur aug labība, kartupeļi, pākšaugi. Nomaina vasaras apmatojumu. Novembra beigās meža cūkas gatavojas riestam. Pelēkie zaķi sastopami klajumos un krūmājos. Ēd visus pieejamos zālaugus, ziemāju labības asnus. Guļvietu izvēlas aizsega dienvidu pusē, guļ ar galvu pret vēju, lapu krišanas laikā uzturas klajumos, galvenokārt arumos. Nomaina vasaras apmatojumu. Oktobrī sākas zaķu medības. Baltie zaķi uzturas jauktos mežos un purvos. Ēd lapukoku dzinumus un lakstaugus. Oktobrī nomaina rūsganpelēko vasaras apmatojumu. Dažreiz paliek nelieli pelēka apmatojuma plankumi, radot t. s. raibos zaķus. Viņus dažkārt aplam uzskata par pelēko un balto zaķu hibrīdiem. Dažreiz, ja ziema kavējas un sniegs neuzsnieg, meža baltiņam klājas ļoti slikti. Tad balto zaķi visi viņa ienaidnieki, ieskaitot pat nakts mednieci pūci, redz jau iztālēm, un nabaga baltajam garausim visa dzīve paiet vienās bailēs un briesmās. Šādā situācijā baltais zaķis kaut cik paslēpties un paglābties no plēsoņām var vienīgi purva bērzu audzēs, cieši pieguļoties klāt kādam augošam vai kritušam bērzam, pilnīgi saplūzdams ar tā balto tāsi. Vilki savu jauno paaudzi apmāca medībām. Septembrī vilku mazuļi atstāj midzeni un dodas līdzi vecajiem vilkiem medībās. Šajā laikā, apmācot jaunos medību iemaņās, visa vilku ģimene naktīs dažkārt iebrūk aitu vai teļu aplokos un nodara tur lielu postu. Šādos gadījumos nereti tiek nokostas vai sakostas pat visas aplokā iesprostotās aitas vai teļi. Ja aplokā iebrūk viens plēsoņa, viņš parasti necenšas nokost vairāk dzīvnieku, nekā var uzreiz apēst vai aiznest. Oktobrī vilki maina apmatojumu, un arī šajā laikā vilkādu no suņādas var atšķirt pēc matiņu krāsas un posmu skaita, vilka matiņā ir 4 posmi (toņi), sunim – 3. ~ 104 ~
Rudens Novembrī palielinās vilku ģimeņu locekļu skaits, jo tajās atgriežas arī pērnā gada jaunie vilki, kuri, piedzimstot šīgada mazuļiem, bija spiesti no saviem vecākiem aiziet un dzīvot patstāvīgi. Veco vilku pārim kontakts ar iepriekšējā gada vilcēniem saglabājas arī tad, kad viņi no ģimenes ir aizraidīti. Šie jaunie vilki parasti dzīvo veco vilku midzeņa apkaimē un, ja atrod kādu lielu kritušu dzīvnieku, gaudojot par to ziņo citiem, tādējādi palīdzot arī vecākiem sagādāt barību mazajiem vilcēniem. Kad pērnā gada jaunie vilki atgriežas vilku ģimenē, viņi jau ir krietni paaugušies un augumā tikai nedaudz mazāki par vecajiem vilkiem. Šādu barā apvienojušos vilku ģimeni medībās parasti ved vecā vilcene. Lūši met vasaras apmatojumu, apmāca medībām savus mazuļus. Pārtiek no stirnām, zaķiem, putnu mazuļiem u. c. Lapsas mīt galvenokārt mežmalās. Viņas bieži var sastapt tīrumos, medījot peles. Nomaina vasaras apmatojumu, tādēļ septembris tām ir zināmā mērā kritisks laikposms. Šajā laikā kailas un ļoti jūtīgas lapsām kļūst ķepu apakšas, tādēļ suņi lapsas dažkārt ātri panāk un nokož. Āpši augusta beigās un septembrī rok alas. Oktobra beigās, iekams doties ziemas guļā, otrreiz iztīra savu alu un atjauno tajā midzeni. Šajā uzbarošanās periodā āpši intensīvi ēd peļveidīgos grauzējus, kukaiņus, viņu kāpurus un arī augus. Bebri barojas savu mītņu tuvumā, gāž pašu „apgredzenotās” apses un citus kokus un krūmus, sagarina tos, piepludina tuvāk savām ziemas mītnēm un iegremdē ūdenī. Tā ir barība ziemai. Bebrus medī ar slazdiem un ar šaujamieroci. Caunas oktobrī nomaina vasaras apmatojumu. Papildus barojas ar ogām. Oktobrī sākas caunu medības. Jenotsuņi, ziemai tuvojoties, lielākoties iemitinās āpšu vai lapsu alu nozarojumā. Nomaina vasaras apmatojumu, intensīvi barojas un gatavojas ziemas guļai.
~ 105 ~
Putni edņi intensīvi barojas meža ogulājos – ēd brūklenes, mellenes, zilenes un pīlādžu ogas. Nopļautajos laukos ēd arī graudus. Septembrī–oktobrī intensīvi barojas ar apšu lapām (arī ar salnas skartajām, bet nenobirušajām).
M
Rubeņi septembrī maina apspalvojumu. Tēviņam tad kādu brīdi ir ruda galva un mainās astes spalvas. Kad spalvas ataugušas, tās gaiļiem ir atkal melnas. Uzturas aizaugušās birztalās un krūmājos ar laucēm, lapukoku un mistrotās mežaudzēs. Ēd ogas, zālaugu asnus, skudru kūniņas, dažādus kukaiņus, gliemežus un arī baravikas. Septembrī un oktobrī ir rubeņu gaiļu medīšanas laiks. Medī ar putnu suni tur, kur uzturas putnu saimes, un uz gaidi no sagatavota slēpņa (zaru būdas). Labus rezultātus var gūt, ja pie slēpņa izvieto izbāzeņus (mānekļus) – rubeni ar neizstieptu kaklu. Mežirbes mīt jauktos priežu un egļu mežos. Septembrī viņas atdalās no saimes un dzīvo pāros. Ēd meža ogas, galvenokārt brūklenes, kukaiņus un augu sēklas. Mežirbju medības sākas septembrī. Tēviņus var pievilināt ar svilpi. Bieži irbju tēviņu var nomedīt dzinēju medībās, kad viņš, no koka uz koku pārlidojot, uzmanīgi seko dzinēju balsīm. ~ 106 ~
Slokas septembra otrajā pusē sāk pakāpeniski lidot uz dienvidiem, bieži atpūšas baltalksnājos un bērzu birztalu malās tīrumu vidū. Rudens medībās dažkārt var redzēt sloku gaili lidojam ar riesta dziesmu. Medī ar izcelšanas metodi, putnu suni un pārlidojuma laikā. Rudenī sloku gaiļi ir ievērojami smagāki nekā pavasarī. Zosis no septembra līdz novembrim dodas uz dienvidiem un, lai atpūstos, uzkavējas pie mums purvos un barības laukos. Tur viņas arī barojas. Septembrī– oktobrī Latvijā atļauts medīt sējas, baltpieres un Kanādas zosis. Medī galvenokārt, pielavoties baram, no slēpņiem laukos vai purva ezeros, kā arī, izmantojot izbāzeņus. Pīles aizceļo uz dienvidiem. Septembra beigās un oktobrī mūsu ūdenskrātuvēs caurceļojot apmetas ziemeļu apgabalu pīles – „ziemeļnieces”. Atsevišķi meža pīļu bariņi pie mums paliek ziemot. Medīšana atļauta parasti līdz novembra vidum. Lauka balodis uzturas mežos, tuvu labības laukiem, kuros intensīvi barojas. Ļoti mīl zirņu laukus. Ēd arī ogas. Medīšana, kaut arī nav visai populāra, notiek baložu barošanās vietās. Medīt atļauts parasti līdz novembra vidum.
~ 107 ~
Gada medību sezonas
Pie Jaungada svētku galda līksmo mednieki. – Kāpēc tu aizver acis, kad iedzer? – viens mednieks prasa otram. – Es apsolīju sievai, ka jaunajā gadā vairs neskatīšos glāzītē! * * * Jānis: – Pēter, vai tu zini, ko nozīmē, ja mednieku bariņam pāri lido krauklis un kraukšķina? Pēteris: – Nē, nezinu gan. Jānis: – Tas nozīmē, ka starp medniekiem vismaz viens ir liels maita! * * * Pārnāk no medībām mājās vīrs un ierauga gultā sievu ar ģimenes ārstu: – Ko jūs šeit darāt? – Temperatūru mērām. Vīrs paņem ieroci, pielādē un saka: – Ja tavā „termometrā” nebūs ciparu, tad vaino sevi... * * * – Marij, tu smēķē? No kura laika? – No tās nozīmīgās dienas, kad vīrs atnāca no medībām un atrada pelnu traukā izsmēķus. * * * Vīrs pārnāk no medībām, redz – sieva lasa grāmatu. – Tu negarlaikojies? – Nē, mīļais, es pavadīju šīs stundas Viljama Šekspīra sabiedrībā. Paskatījies uz krēslu, vīrs piezīmē:. – Es redzu, ka viņš šeit aizmirsis savu cepuri.
~ 152 ~
Ziema
ZIEMA MEŽĀ Mežā valda balts klusums un dziļš miers. Cienījamā mežkopja, mednieka un daudzu publikāciju un grāmatu autora Jāņa Kronīša vārdiem sakot: „Mežs ir kā jauna, tīra, tikko no spiestuves nākusi grāmata, kurā var izlasīt tik daudz... Uz katra zara – sniega pārslu veidoti raksti un ornamenti... ” Redzot dzīvnieku pēdu virtenes, paskatoties un ieklausoties rūpīgāk, arī ziemā var apjaust meža dzīvības daudzveidību. Pa koku zariem, barību meklēdamas, naski lēkā zīlītes, bet biezajā pamežā saimnieko zeltgalvītis – mazāks putniņš par zīlīti, pelēcīgs, ar spilgti dzeltenu laukumiņu pakausī, no kā radies viņa nosaukums. Bieži var redzēt sīli, kurš meklē savus zīļu u. c. krājumus, kurus rudenī paslēpis, bet tagad grūti atrast. Kāda dzīvnieka vai citādi iztraucēts, viņš iebrēcas: „Krēē, krēē!” Savā nodabā viņš atdarina citu putnu balsis, arī mājputnus un suņu rejas, un pat cilvēka balsi.
Mūsu mežos bieži ir sastopami dzeņu dzimtas pārstāvji. Izplatītākais no viņiem ir dižraibais dzenis, kurš ziemā pārtiek no kukaiņu kūniņām, bet galvenokārt – no skujukoku sēklām. Dzeņi sēklas no čiekuriem izloba speciāli ierīkotās „kalvēs” – kokā izkaltās ovālās iedobēs, kurās iestiprina čiekurus. Zem šādām „kalvēm” sakrājas vesela kaudze čiekuru pārpalikumu. Skujukoku un mistrotās mežaudzēs dažviet var ieraudzīt mūsu vislielāko dzeni – melno dzilnu. Tas ir pilnīgi melns, patlaban jau diezgan rets putns vārnas lielumā. Tēviņam sarkana ir visa galvas virspuse, mātītei – tikai piere. Kad melnā dzilna tup kokā, tālu dzirdami viņas skaļie kliedzieni – melodiskais „kliēe...”, bet ~ 153 ~
PAR MEDNIEKU GODINĀŠANU UN SODĪŠANU
M
edību dienā ir daudz notikumu, un visi tie ir saistīti ar mednieku grupas biedriem. Daži notikumi būtiski ietekmē visas medību grupas vai kāda atsevišķa mednieka sekmes un rezultātu, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai katra mednieka rīcībai sekotu atbilstīga reakcija un vērtējums. Mednieka pozitīvas uzvedības vērtēšana ir aplūkota iepriekš, un atliek vien piebilst, ka jāvērtē ir katrs mednieka solis. Ļoti labi, ja mednieks jau iepriekš zina, ka, piemēram, par vilka nošaušanu viņš saņems personālo stirnu āža nomedīšanas atļauju, bet par perspektīva stirnu āža nomedīšanu viņu sodīs. Katram medniekam ik mirkli jāpatur prātā, ka viņa darbību vērtēs biedri un vērtējums būs tiešs un taisnīgs. Šāda vērtēšana – godināšana un kaunināšana (līdz sodīšanai) palīdz organizēt visu mednieku kolektīvu un disciplinēt katru tā locekli. Gadījumos, ja pozitīvie piemēri kādu indivīdu neietekmē un viņš neievēro noteikumus un koleģiālās normas (te nav domāti oficiālie likumi un noteikumi) vai tradīcijas, atliek pēdējais pirms izslēgšanas no kolektīva – audzinoši sodi. Dažādās biedrībās un mednieku formējumos sodīšanas sistēma un metodes ir dažādas (atšķirīgas). Bieži tiek pielietoti naudas sodi, piemēram, par meža cūku mātes nošaušanu daži mednieku formējumi iekasē pat vairākus simtus latu, tomēr „jaunajam” medniekam no džipa, kura arsenālā ir vairākas karabīnes „biezais?”, naudas sods ir kā ūdenslāse uz pīles spārna. Viņš, samaksājis noteikto summu, šaus atkal. Tālredzīgāks un arī efektīvāks ir noteikums, kad vaininiekam pēc naudas soda samaksāšanas noteiktu skaitu medību dienu ir aizliegts piedalīties kā medniekam, bet gan jāpiedalās kā dzinējam, nomedījumu apstrādātājam un sadalītājam. Dienas, kurās sodītais vispār neierodas uz medībām, soda laikā neieskaita. Soda dienu skaitu var noteikt, piemēram, pēc cūku mātes nozīsto pupiņu skaita vai pēc atrasto embriju skaita (8 pupiņi – 8 medību dienas specdarbos). Dzinēja statusu piešķiršana par pārkāpumu līdz dienas beigām vai nākamajā medību dienā tiek pielietota visai bieži. ~ 206 ~
Medību ētika un tradīcijas Dažviet naudas sods (takse) ir noteikts arī par pūdeli vai par nerezultatīvu šāvienu. Rezultāts ir divējāds – nedroši mednieki vienkārši nešauj, sakot: „Neredzēju!” – un medījumu izlaiž no masta vai ļauj tam aiziet pie kaimiņa, kurš ir pateicīgs par trofeju. Citviet spēkā ir noteikums – veiksmīgajam medniekam ir jāmaksā noteikta likme (naudā vai graudā) par katru žuburu, ja nomedīts aļņu vai staltbriežu bullis. No pagājušā gadsimta otrās puses vēl vienā otrā mednieku grupā ir saglabājusies tāda ieraža kā vardarbīga cepures noraušana no veiksmīgā mednieka galvas, tās caurduršana ar iespējami platāku naža asmeni un jebkura zara piespraušana pie cepures. Tas, protams, pazemo cilvēku, aizskar cieņu un neliecina par mednieku kultūras līmeni vispār. Kādreiz visā valstī tika noteikti vienoti naudas sodi par atsevišķiem pārkāpumiem. Tā 1935. gada medību nolikumā bija noteikts naudas sods: - par medību traucēšanu, skaļi sarunājoties vai trokšņojot, – Ls 1; - par bises priekšlaicīgu ielādēšanu vai neizlādēšanu laikā – Ls 1; - par priekšlaicīgu medījuma savākšanu – Ls 1; - par nepareizu šaušanu – līdz Ls 5. Labi, ja iekasētās naudas summas tiek izmantotas medību turpmākai pilnīgošanai, nevis pārvēršanai dzērienos, kā tas notika vēl visai nesen.
~ 207 ~
VILKU, LŪŠU, LAPSU, ĀPŠU, JENOTSUŅU UN BEBRU
GALVASKAUSI
Galvaskausu mērī ar bīdmēru. Garumu mērī paralēli galvaskausa asij no pakauša izciļņa (ķīļa) līdz priekšzobu priekšējai malai. Platumu mērī platākajā vietā, t. i. starp acu loku ārējām malām perpendikulāri galvaskausa asij. Bebra galvaskauss
Caunas galvaskauss
~ 266 ~
Lūša galvaskauss
Āpša galvaskauss
Medību trofejas un produkcija
Galvaskausu veidlapa
Lāča galvaskauss
Lapsas galvaskauss
Vilka galvaskauss Ūdra galvaskauss
~ 267 ~
VILKS VAI SUNS?
S
akārtotā medību iecirknī, kur mednieki saimnieko, domājot par nākotni, un vēlas, lai viņiem būtu stabilas briežveidīgo populācijas, vilkiem un suņiem nav vietas. Katra šādu nelūgtu viesu atstāta pēda ir trauksmes signāls, pēc kura medniekiem jārīkojas nekavējoties. Vilku un klejojošu suņu iznīcināšanas procesā ir svarīgi, lai katrs mednieks nekļūdīgi prastu atšķirt un noteikt pēdas. Bezsniega apstākļos maz ir tādu vietu, kur labi var saskatīt pēdas. Smilšainos meža ceļu posmos, kurus vilki apmeklē periodiski (atkarībā no viņu medību maršruta garuma), pēdas uztveramas arī mitrā laikā, kad ceļu klātnē un arī takās paliek pēdu nospiedumi. Vilks ejot vai rikšojot liek pēdu pēdā, t. i. kreiso pakaļkāju liek labās priekškājas pēdā, tā veidojot taisnu pēdu virteni (sunim tā ir līkločiem).
Soļos ejoša vilka pēdas
~ 280 ~
Ja pārvietojas vairāki vilki, viņi iet viens aiz otra un liek pēdu pēdā. Rūpīgi nepasekojot pēdām, nav iespējams pateikt, cik vilku aizgājis. To parasti var izdarīt Skrienoša kādā vilku atpūtas vietā, pagriezienos vai vietā, kur vilka pēdas bars sadalījies.
Dzīvnieku pēdas Pēdu nospiedumi vilkam ir garenāki un lielāki nekā sunim (apm. 7×10 cm), bet vidējo pirkstu nospiedumi ir it kā paralēli – vairāk izvirzīti uz priekšu. Jāpievērš uzmanība samērā labi saskatāmiem, paralēli tuvinātiem vidējo pirkstu nagu nospiedumiem pēdas priekšgalā. Vilkiem priekškāju pēdas ir lielākas, salīdzinot ar pakaļkājām, bet to platuma attiecība pret garumu ir 1 : 1,5 mātītēm un 1 : 1,3 tēviņiem. Samērā droši vilka pēdu var atšķirt no suņa pēdas, ja pavēro pēdas spilventiņu izvietojumu un veic šādu darbību: jāpaņem smilga (sērkociņš vai kaut kas cits līdzīgs) un jāpārliecinās, vai to var novietot starp 2 priekšējo un 2 pakaļējo pirkstu spilventiņiem, neskarot tos. Ja var, tad tā ir vilka pēda.
Suņa pēdas otro pirkstu spilventiņi ir izvirzīti garām pirmo pirkstu spilventiņiem
Vilka pēdā sarp priekšējo un pakaļējo pirkstu spilventiņu pāriem var ievietot sērkociņu
Sunim spilventiņi parasti ir vairāk kopā, un tur sērkociņu nevar ievietot, neskarot spilventiņus, bet pakaļējo pirkstu nagi viņam ir pat līdz priekšējo pirkstu spilventiņu pusei. Nagi sunim ir strupāki (no suņa dzīves?!!), bet vilkam (arī lapsai) – asāki un vienādāki. Suņa pēdas
~ 281 ~
Atsevišķa koka tilpums
pēc koka krūšaugstuma caurmēra un augstuma
~ 350 ~
Noderﾄｫga informﾄ…ija
~ 351 ~