Kā Latvija Pārvarēja Finanšu Krīzi by Ekonomistu Apvieniba

UDK 33+336 (474.3) Os 510

Anders Åslund and Valdis Dombrovskis HOW LATVIA CAME THROUGH THE FINANCIAL CRISIS Copyright © 2011 by Peter G. Peterson Institute for International Economics. All rights reserved ISBN 978-0-88132-602-4 Translation copyright © 2011

No angļu valodas tulkojusi Gunita Medniece

ISBN 978-9984-805-78-8 © Ekonomistu apvienība 2010, izdevums latviešu valodā, 2012 © Gunita Medniece, tulkojums latviešu valodā, 2012

Saturs

priekšvārdi........................................................................................... 7 Par autoriem............................................................................... 15 Ievads............................................................................................ 18 Motivācija.............................................................................................. 19 Svarīgākās mācības................................................................................ 20 Grāmatas uzbūve.................................................................................... 22

Pārmaiņas Latvijā pēc Padomju Savienības sabrukuma Sīva cīņa par neatkarību........................................................................ 25 Krasa pāreja uz normālu tirgus ekonomiku........................................... 28 Latvijas demokrātiskās politikas izaugsme............................................ 35 Piezīmes......................................................................................... 38

2004.–2007. gada bums Iestāšanās ES – veiksmīgas pārejas augstākais sasniegums................. 42 Kapitāla ieplūšana pārkarsē ekonomiku............................................... 44 Pašapmierinātības politika.................................................................... 57 Piezīmes........................................................................................ 59 3

Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā 2008. gada rudens: burbulis plīst.......................................................... 63 Naudas izņemšana no Parex bankas: Latvija pieaicina SVF................ 69 Starptautiskās palīdzības pakete........................................................... 74 Piezīmes........................................................................................ 81

Devalvēt vai nedevalvēt Argumenti par labu fiksētam valūtas kursam....................................... 86 Argumenti par labu devalvācijai........................................................... 90 Latvijas un Argentīnas atšķirības.......................................................... 96 SVF verdikts......................................................................................... 98 Piezīmes........................................................................................102

Stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā I. Godmaņa valdības sabrukums...........................................................106 V. Dombrovska valdības izveide..........................................................108 Izkristalizējas jauna stabilizācijas programma.....................................110 Devalvācijas krīze un jaunā budžeta pieņemšana. 2009. gada jūnijs...........................................................................122 Sarežģītās pārrunas ar SVF un ES........................................................130 2010. gada budžets................................................................................134 Piezīmes........................................................................................138

Atveseļošanās sākums, 2010. gads 2010. gada marts – jūnijs: Igaunija izpilda eiro ieviešanas kritērijus.............................................144 2010. gada oktobrī notikušās Saeimas vēlēšanas – tautas izrādīts atbalsts krīzes risinājumam...................................145 2011. gada budžets................................................................................150 Atgriežas ekonomiskā izaugsme...........................................................153 Piezīmes........................................................................................162 4 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Mācība Latvijai un pasaulei Kādēļ lēmums nedevalvēt latu bija pareizs..........................................165 Latvijas īpatnības..................................................................................170 Latvijas sniegtās mācības pasaulei.......................................................171 Ar skatu nākotnē: eiro ieviešana un Eiropas konverģence................................................................176 Piezīmes........................................................................................179

Epilogs Latvijas stabilizācijas programma un reformas vainagojušās panākumiem..................................................181 Latvijas makroekonomiskā krīze ir pārvarēta.........................................182 Vai radīti apstākļi straujai ekonomiskai izaugsmei?...............................187 Reformu politiskā ekonomika krīzes apstākļos......................................192 Centrāleiropā un Austrumeiropā gūtie secinājumi un to izmantošana eirozonas valstīs................................................199 Piezīmes........................................................................................201

Latvijas vadošās amatpersonas.............................................203 Notikumu hronoloģija............................................................205 2008. gads.............................................................................................207 2009. gads.............................................................................................208 2010. gads.............................................................................................209

Komentāri M. Bondars. 21. gadsimta sākums. Latvijas stratēģiskās izvēles.........211 U. Osis. Krīzes mācības........................................................................218 J. Gulbis. Kā izvest valsti no krīzes? Latvijas eksperiments...............226 E. Egle. Darba devēju atziņas par finanšu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu................................234 J. Ošlejs. Latvijas krīzes pārvarēšana nav sekmīga..............................243 Ģ. Rungainis. Pa vai pret straumi.........................................................250 M. Hazans. Latvijas darba tirgus krīzes laikā......................................254

Priekšvārdi Godātais lasītāj!

Jūsu vērtējumam tiek nodota Valda Dombrovska un Andersa Oslunda grāmata “Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi”. Atšķirībā no šā darba angļu versijas (How Latvia came through the Financial Crisis, Vašingtona, 2011) izdevums latviešu valodā ir papildināts ar autoru redzējumu par pēckrīzes izaicinājumiem, kā arī Latvijā zināmu ekonomikas ekspertu Mārtiņa Bondara, Elīnas Egles, Mihaila Hazana, Jura Gulbja, Ulda Oša, Jāņa Ošleja un Ģirta Rungaiņa komentāriem, kuri tika gatavoti “Ekonomistu apvienības 2010” konferencei “Finanšu krīze Latvijā. Analīze. Mācības. Rekomendācijas” (2012. gada 19. aprīlī Latvijas Universitātē). Doma par grāmatas tulkojumu latviešu valodā radās pēc angļu izdevuma prezentācijas, kas pulcēja salīdzinoši šauru ekspertu loku. Un labi vien ir, ka Dombrovska un Oslunda darbs sākotnēji tika izdots angļu valodā, jo tādējādi tas ir pieejamāks plašai auditorijai un var palīdzēt citiem mācīties no Latvijas veiksmēm un neveiksmēm. Taču tie bija Latvijas iedzīvotāji, kas uz “savas ādas” izjuta, ko nozīmē, ja iekšzemes kopprodukts sarūk par ceturtdaļu un katrs piektais strādājošais kļūst par bezdarbnieku. Ekonomisti to nodēvējuši par dziļāko ekonomisko kritumu pēc Lielās depresijas. Man šķiet, tas ir gana svarīgs arguments, lai mēs paši ķertos pie krīzes cēloņu analīzes un ņemtu vērā gūtās mācības. 7

Grāmata izdota latviešu valodā arī tāpēc, lai paplašinātu diskusiju par Latvijas vēsturē tik nozīmīgo laiku un, kas vēl svarīgāk, – lai neatstātu novārtā mūsu valodu. Tautai svarīgās jomās ir jābūt izkoptai izteiksmei un terminoloģijai dzimtajā valodā. Jāatzīst, pirms desmit, piecpadsmit gadiem es pats uzskatīju, ka profesionālām diskusijām pietiek ar angļu valodu, jo ekonomistu vidē izteikties latviski dažkārt ir apgrūtinoši. Atzīstu, toreiz es kļūdījos. Ja iestājamies par latviešu valodas attīstību un negribam piedzīvot lībiešu tautas likteni, ir svarīgi, lai līdzās biznesa vidē tik ierastajai angļu valodai ierēdņu un profesionāļu starpā tiktu lietota arī latviešu valoda, piemēram, veicot valsts pasūtījumu pētījumiem un organizējot diskusijas. Aizstāvot šā projekta ideju, sākotnēji saskāros ar diametrāli pretējiem viedokļiem, kas vienlaikus apšaubīja grāmatas un konferences nepieciešamību. Viens no pretargumentiem – kāpēc Valda Dombrovska darbam vajag papildu propagandu, otrs – kādēļ dot vārdu tiem, kas nepiekrīt veidam, kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi. (Neliela atkāpe: “Ekonomistu apvienības 2010” astoņpadsmit gadu pastāvēšanas laikā iegūtā pieredze ļauj man apgalvot, ka asākajās bezkompromisa ideju cīņās un valdošo pieņēmumu kritikā dzimst jaunas domas un notiek attīstība. Un svarīgi, ka apvienībā mums parasti izdodas nekritizēt cilvēkus, bet apspriest un kritizēt viņu izteiktās domas un viedokļus. Mēs kritizējam tos, uz kuriem ceram.) Situācija ap šo grāmatu ir sarežģītāka un tāpēc vēl interesantāka, jo viens no grāmatas autoriem ir apvienības biedrs, kurš piedalās mūsu ideju cīņās un vienlaikus bijis grāmatā aprakstīto notikumu aktīvs dalībnieks un svarīgu lēmumu pieņēmējs. Valdis Dombrovskis uzņēmās Ministru prezidenta pienākumus ekonomiski un politiski ļoti sarežģītā situācijā. Viņš darāmo paveicis labāk nekā sākotnēji daudzi teicās to sagaidām, paceļot Latvijas valsts vadītāja standartu jaunā un kvalitatīvākā līmenī. Turklāt teju katrs no grāmatā iekļauto komentāru autoriem pie zināmas apstākļu sakritības un ambīciju devas arī varēja atrasties pie valsts stūres, un viņu viedokļi par krīzes pārvarēšanu ir gana atšķirīgi. Taču atšķirībā, piemēram, no ķīmijas eksperimentiem ekonomikas reformās situāciju nav iespējams atkārtot, un šā iemesla dēļ neviens cits savas ieceres un viedokļa pareizību nevar simtprocentīgi pierādīt. 8 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Tomēr diskusija un profesionāla analīze par to, kas noticis un kā varēja notikt, manuprāt, ir ļoti vērtīga. Un ne tikai tāpēc, lai uzturētu uzskatu cīņu, piemēram, par devalvāciju vai iekšējo devalvāciju: viedokļu daudzveidība ir svarīga, lai mēs kļūtu gudrāki nākotnē. Jau saņemot pirmos komentārus, varēju teikt: grāmatas un konferences ideja ir izdevusies! 2008. gada beigās, vēl pirms Valdis Dombrovskis kļuva par premjeru, Latvijas varas iestādes Starptautiskajam Valūtas fondam nepārprotami norādīja, ka fiksēts lata kurss nav apspriežams, un pārliecinoši izvēlējās vienu konkrētu valsts ekonomikas glābšanas ceļu – iekšējo devalvāciju. Ja atceramies, pirms tam sabiedrībā valdīja ekonomiskā buma radīta vispārēja eiforija, kam sekoja kraha panika. Normālos ap stākļos tā nebūtu Latvijai raksturīga kaut vai ar tādām izpausmēm kā drošības policijas rīcība, brīdinot un pat aizturot pasniedzējus, žurnālistus un mūziķus. Grāmatā tai ir dots vērtējums kā rīcībai, kas ir pretrunā ar tradicionāliem demokrātijas standartiem. Protams, bez iekšējās devalvācijas izvēles Latvijai bija arī citas iespējas un attīstības risinājumi, un katram no tiem būtu savas sekas gan starptautiskā mērogā, gan atsevišķu sabiedrības daļu un konkrētu ģimeņu likteņos. Manuprāt, šīs iespējas grāmatā ir objektīvi parādītas, tiesa gan, autoriem aizstāvot izvēlēto valsts glābšanas ceļu. Grāmatā eleganti precīzi iztirzāts Latvijas valsts kā ekonomikas vienības ceļš cauri krīzei, kā galvenos piesaucot ekonomiskos rādītājus, piemēram, iekšzemes kopproduktu. Tomēr grāmata tikai iegūtu, ja vairāk uzmanības būtu veltīts tautas attīstības radītājiem – tam, kā Latvijas tauta gāja cauri šai krīzei, kā tas ietekmēja indivīdu un visas nācijas attīstību. Bet iespējams, tas jau ir citas grāmatas temats. Ekspertiem būtu jāturpina analizēt arī globālo faktoru neviennozīmīgo ietekmi. Piemēram, iespēja eksportēt bezdarbniekus uz pārtikušajām Eiropas valstīm tikai pirmajā brīdī šķiet pozitīva, kamēr to nepretstatām kritiskajai demogrāfiskajai situācijai Latvijā. No otras puses, kā mainītos sabiedrības noskaņojums un cik lielā mērā pieaugtu sociālie nemieri, ja šādas iespējas aizbraukt nebūtu? Gan grāmatā, gan komentāros labi analizēta Latvijā pieņemto lē mumu ietekme ne tikai uz tuvākajiem kaimiņiem reģionā, bet arī skaidrots, kā lata kursa maiņa stimulētu spekulantu uzbrukumus citām Eiropriekšvārdi

pas Savienības valstīm, kur spēkā ir valūtas kursa piesaiste. Pašlaik svarīgi ir diskutēt un pētīt, kā globāli ekonomiskie satricinājumi ietekmē mazas valstis ar fiksēta valūtas kursa politiku. Latvijai īpaši svarīgi ir sekot eirozonas attīstībai un, saglabājot mērķi pievienoties tai 2014. gadā, vienlaikus spēt analizēt, cik tas ir izdevīgi Latvijas valstij un tautai. Mūsu ziemeļu kaimiņu pieredze rāda, ka pēc eiro ieviešanas sociālajā kontekstā būs gan ieguvēji, gan zaudētāji, tāpēc ir jādomā, kā līdzsvarot sociālo politiku ilgtspējīgas attīstības vārdā. Es ieteiktu grāmatu izlasīt ne tikai ekonomikas zinātņu apguvējiem, bet ikvienam studentam. Tā lieti noderētu gan darba devējiem, gan ņēmējiem, un varētu būt interesanta arī pensijas vecumu iedzīvotājiem. Daudzo ekonomikas terminu dēļ kādam šī grāmata liksies ne daudz “sausa”. Man tā šķita aizraujoša – vietām pārsteidzoši labi, manuprāt, izprasta Latvijas vēsturiskā situācija, bet citviet no precīziem datiem izdarīti kaitinoši aplami secinājumi. Vārdu sakot, grāmata neatstāj vienaldzīgu un ir laba platforma turpmākām diskusijām jau šodien. Lai gan iespējams, ka šo Latvijas vēstures posmu vieglāk būs vērtēt pēc gadiem pieciem vai desmit, jo pašlaik vēl atrodamies sava veida pēcšoka stāvoklī. Taču laika atgūties nav – mums ir jābūt gataviem nākamajiem izaicinājumiem. Ojārs Kehris, biedrības “Ekonomistu apvienība 2010” prezidents, 2012. gada aprīlī

*** Pasaule nupat pārcietusi smagāko finanšu krīzi kopš Lielās depresijas laikiem. Viena no valstīm, kas tajā cieta visvairāk, bija Latvija, kuras IKP saruka par 25 procentiem un bezdarba līmenis pieauga līdz vairāk nekā 20 procentiem. Pītersona institūta vecākais līdzstrādnieks Anderss Oslunds nodarbojās ar Austrumeiropas finanšu krīzes izpēti, un 2009. gada pavasarī ar viņu sazinājās Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, ierosinādams uzrakstīt grāmatu par Latvijas izraušanos no krīzes. Oslunds ir viens no nedaudzajiem starptautiskās ekonomikas speciālistiem, kas atklāti ieņēmis tādu pašu nostāju kā Latvijas valdība. Turklāt Dombrovskim Latvijā īstenotais krīzes pārvarēšanas veids šķita pietiekami interesants, lai par to sarakstītu nopietnu, starptautiskam lasītāju lokam paredzētu pētniecisku darbu angļu valodā. Es piekritu, ka Pītersona institūtam vajadzētu izdot šādu grāmatu. Latvija kļuvusi par interesantu gadījumu izpētei globālās finanšu krīzes kontekstā. 2007. gadā valsts ekonomika jau bija nenoliedzami pārkarsēta, un milzīgais bums pārvērtās par krahu, jo drastiski samazinājās kreditēšana un 2008. gada rudenī iestājās gandrīz pilnīgs likviditātes trūkums. Kaut gan krīzi ievadīja parastais “buma-kraha” cikls, krīzes atrisinājums bija neparasts un interesantāks. Vairākums starptautiskās ekonomikas speciālistu uzskatīja, ka Latvijai nav citas izvēles kā vien devalvēt valūtu, bet Latvijas valdība atteicās tā rīkoties. Latvieši gandrīz vienprātīgi nolēma ķerties pie tā dēvētās “iekšējās devalvācijas”, tas ir, krasi samazināt algas un publiskos tēriņus. Kopumā Latvija veica fiskālo konsolidāciju 17,5 procentu apmērā no IKP, un lielāko daļu šī samazinājuma nodrošināja publisko tēriņu apcirpšana viena gada (2009) laikā. Kaut gan izskanēja daudzi brīdinājumi par iespējamiem iedzīvotāju nemieriem, šīs bažas neapstiprinājās. Acīmredzot lata devalvācija nebija nepieciešama, un autori priekšvārdi

uzskata, ka tā nenāktu valstij par labu. Latvija kļuvusi par celmlauzi iekšējās devalvācijas jomā, un vairākām krīzes skartajām eirozonas valstīm tagad jāseko šai priekšzīmei, jo tajās nav iespējama tradicionālā devalvācija. Latvijas stabilizācijas programma atspoguļoja jaunu starptautiskās sadarbības veidu. SVF šoreiz piešķīra mazāk nekā ceturtdaļu no visa finansējuma, bet pārējo sagādāja Eiropas Savienība un draudzīgās kaimiņvalstis. Kopējais finansējuma apjoms sasniedza vairāk nekā trešdaļu no Latvijas IKP un kļuva par vienu no pirmajām lielizmēra glābšanas paketēm. Gan starptautiskā sadarbība, gan finansiālā atbalsta apmērs izraisīja asas debates. Latvijā īstenotais krīzes risinājums ir vainagojies panākumiem. Pēc diviem mokošas krīzes gadiem atgriezusies ekonomiskā izaugsme. Hroniskais tekošā konta deficīts 2009. gadā pārvērtās par lielu pārpalikumu, un augstā inflācija 2010. gadā kļuva par nelielu deflāciju. Banku krīze izmaksāja daudz mazāk, nekā bija gaidīts, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijai nenācās izmantot gandrīz pusi no piedāvātā starptautiskā finansiālā atbalsta. Pozitīvās ekonomikas vēsmas papildināja fakts, ka Dombrovska valdība guva vēlētāju atbalstu 2010. gada oktobrī notikušajās Saeimas vēlēšanās, pierādot, ka valdība var saņemt atalgojumu par krīzes pārvarēšanu. Pītera Dž. Pītersona Starptautiskās ekonomikas institūts ir privāta bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar starptautiskās ekonomikas politikas izpēti un apspriešanu. Tās mērķis ir analizēt šīs jomas svarīgos jautājumus, kā arī pilnveidot un runāt par jauniem, praktiskiem paņēmieniem to risināšanai. Institūts ir absolūti bezpartejisks. Institūtu finansē ļoti dažādas filantropiskās organizācijas, privātas korporācijas un ieinteresētas personas. Apmēram 35 procentus institūta resursu mūsu pēdējā fiskālajā gadā sagādāja ziedotāji ārpus ASV. Viktora Pinčuka (Victor Pinchuk) fonds un Atvērtās sabiedrības institūts deva līdzekļus šim konkrētajam pētījumam. Institūta direktoru padome uzņemas kopējo atbildību par institūtu un sniedz vispārējus norādījumus un atbalstu tā pētniecības programmām, arī nosakot tematus, kas varētu kļūt nozīmīgi vidēji ilglaicīgā posmā (no viena līdz trim gadiem) un ko institūtam vajadzētu aplūkot. Direktors, cieši sadarbojoties ar personālu un neatkarīgu padomdevēju 12 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

komiteju, ir atbildīgs par konkrētu projektu izstrādi un pieņem pēdējo lēmumu attiecībā uz individuāla pētījuma publicēšanu. Institūts cer, ka šie pētījumi un pārējās aktivitātes palīdzēs veidot labāku starptautiskās ekonomiskās politikas pamatu visā pasaulē. Mēs aicinām šo izdevumu lasītājus paziņot mums, kā, pēc viņu domām, iespējams veiksmīgi sasniegt šo mērķi. C. Freds Bergstens, direktors, 2011. gada martā

*** Šī grāmata nav autobiogrāfisks darbs, kaut gan viens no mums (Valdis Dombrovskis) kopš 2009. gada marta ieņem Latvijas Ministru prezidenta amatu un ir bijis cieši saistīts ar valsts reakciju uz 2008.–2010. gada finanšu un ekonomisko krīzi. Grāmatā veikta Latviju īpaši smagi skārušās krīzes ekonomiskā analīze. Pamīšus ievīti arī hronoloģiski vēstījumi par krīzes un tās atrisināšanas gaitu, jo mums šķiet, ka tie palīdz izskaidrot, kāpēc tika pieņemti daži konkrēti lēmumi. Mēs abi bijām iesaistīti Latvijas krīzē un neatkarīgi viens no otra ieņēmām ļoti līdzīgu politisko nostāju, tāpēc nospriedām, ka būtu noderīgi kopā uzrakstīt grāmatu, izskaidrojot Latvijas politiskās debates, reālo politiku un tās sekas. Mums ir noturīgi, vienoti uzskati, tomēr mēs cenšamies arī atspoguļot pretargumentus. Visus kopējos uzskatus, norādījumus un viedokļus mēs paužam daudzskaitļa pirmajā personā, bet stāstījums pāriet vienskaitļa pirmajā personā, kad viens no mums (Dombrovskis) 5. un 6. nodaļā sniedz aculiecinieka vēstījumu par reālo lēmumu pieņemšanu Latvijas valdībā, kā arī par politiskajām debatēm un politiskajiem notikumiem, kas norisinājās finanšu krīzes laikā. Daudzi mums palīdzējuši ar saviem uzskatiem un zināšanām. Vēlamies īpaši pieminēt Einaru Repši, Ilmāru Rimšēviču, Andri Vilku un Matsu Stafansonu (Mats Staffansson). Nozīmīgus komentārus sniedza arī Bass Bekers (Bas Bakker), Kristofs Rozenbergs (Christoph Rosenberg), Marks Grifits (Mark Griffiths), Jens Henriksons (Jens Henriksson), Anna Līza Trulsona Evidona (Anna-Lisa Trulsson Evidon) un Oke Tērnkvists (Åke Törnqvist). Galvenais asistents pētniecības darbā Nazars Kolods (Nazar Kholod) lieliski veica savu darbu, un Gints Freimanis sniedza vērtīgus komentārus. Madonna Devasahajama (Madona Devasahayam), Sizanna Litjēna (Susann Luetjen) un Edvards A. Turīns (Edward A. Tureen) no Pītersona institūta izdevumu nodaļas prasmīgi rūpējās par manuskripta publicēšanas norisi. Anderss Oslunds Valdis Dombrovskis

Par autoriem

Anderss Oslunds (Anders Åslund) ir postkomunisma ekonomiskās pārejas vadošais speciālists, kam ir vairāk nekā 30 gadu pieredze šajā jomā. Viņš sarakstījis 11 grāmatas un rediģējis 16. Daži no nesen sarakstītajiem darbiem ir “Kā Ukraina kļuva par tirgus ekonomiku un demokrātiju” (2009), “Krievijas kapitālistiskā revolūcija” (2007) un “Kā tika veidots kapitālisms” (2007). Viņš arī daudz rakstījis dažādiem izdevumiem, to skaitā arī Foreign Affairs, Foreign Policy, National Interest, New York Times, Washington Post, Financial Times un Wall Street Journal. 2006. gadā Oslunds pievienojās Pītersona Starptautiskās ekonomikas institūtam, ieņemdams vecākā līdzstrādnieka vietu. Viņš bijis ekonomikas padomnieks Krievijas valdībai (1991–1994), Ukrainas valdībai (1994–1997) un Kirgīzijas Republikas prezidentam. Pirms darba uzsākšanas Pītersona institūtā bijis Kārnegi Starptautiskā miera fonda Krievijas un Eirāzijas programmas direktors un piedalījies arī Kārnegi Maskavas centra Pēcpadomju ekonomikas projekta vadīšanā. Pirms tam Anderss Oslunds pildījis Zviedrijas diplomāta pienākumus Kuveitā, Ženēvā, Polijā, Maskavā un Stokholmā. No 1989. līdz 1994. gadam viņš bija Stokholmas Ekonomikas skolas Pārejas ekonomikas institūta profesors un viens no dibinātājiem. Viņš ieguvis doktora grādu Oksfordas universitātē.

Valdis Dombrovskis kopš 2009. gada marta ir Latvijas Republikas Ministru prezidents. Viņš bijis arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs (2010. gada novembrī – decembrī), kā arī bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrs (2009. gada martā – jūnijā). No 2004. gada jūlija līdz 2009. gada martam Dombrovskis bija Eiropas Parlamenta deputāts un Eiropas Tautas partijas – Eiropas Demokrātu grupas Latvijas delegācijas vadītājs. Viņš bijis Budžeta komitejas deputāts un aizvietotājs Budžeta kontroles komitejā, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejā. 2002., 2010. un 2011. gadā viņš tika ievēlēts Saeimā. No 2002. gada novembra līdz 2004. gada martam Dombrovskis bija Latvijas finanšu ministrs. Viņš bija viens no politiskās partijas “Jaunais laiks” dibinātājiem 2002. gada februārī, “Vienotības” dibinātājs 2011. gada augustā. Strādājis Latvijas Bankā par makroekonomikas speciālistu (1998–1999), vecāko ekonomistu (1999–2001) un galveno ekonomistu (2001–2002). Valdis Dombrovskis ieguvis zinātņu grādus fizikā un ekonomikā, attiecīgi Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē, studējis arī Maincas universitātē (Vācijā) un Merilendas universitātē (ASV). Viņš ir daudzu ekonomikai un politikai veltītu rakstu autors dažādos žurnālos, laikrakstos un elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos.

Ievads

Finansiālā krīze, kas Latvijā norisinājās no 2008. līdz 2010. gadam, bija viena no smagākajām visā pasaulē. Krīzei sākoties, valsts ekonomika jau bija pārkarsusi vairāk nekā jebkura cita Eiropas Savienības robežās. Pēc tam to skāra gandrīz pilnīgs likviditātes trūkums, kas iznīcināja ne mazāk kā ceturtdaļu no valsts IKP. Taču Latvija nesabruka, un iedzīvotāju nemieri nesākās, kaut gan tobrīd daudzi gaidīja pretējo. Izrādījās, ka demokrātiskā, parlamentārā valsts pārvaldes sistēma lieliski spēja pārciest krīzi un atrisināt tās radītos sarežģījumus. Divus gadus Latvijā ražotās produkcijas apjoms samazinājās, bet 2010. gadā pēc vērā ņemama eksporta pieauguma sākās valsts ekonomikas atveseļošanās. Ekonomiskā politika, ko Latvija īstenoja, lai pārvarētu krīzi, ir apbrīnojama. Sabiedrības lielais vairākums bija noskaņots pret nacionālās valūtas – lata – devalvāciju, un valsts saglabāja tās fiksēto kursu pret eiro. Toties Latvija veica “iekšējo devalvāciju”, proti, ievērojami samazināja algas un publiskos tēriņus, kā arī uzsāka stratēģiskas reformas publisko pakalpojumu jomā. Valsts saņēma vienu no lielākajām starptautiskā finansējuma paketēm, kas lika pamatu Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) sadarbībai ar Eiropas Savienību ekonomiskās krīzes pārvarēšanā.

Motivācija Kāpēc starptautiskajai auditorijai rakstīt grāmatu par īslaicīgu finansiālo krīzi nelielajā Latvijā, kurā ir tikai 2 miljoni iedzīvotāju? Ir daudz iemeslu, lai šis temats būtu grāmatas vērts. Vērtējot IKP kritumu no augstākā līdz zemākajam punktam, kas sasniedza 25 procentus, secināms, ka Latvija laikā no 2008. līdz 2010. gadam piedzīvoja viskrasāko finansiālo krīzi pasaulē. Darbaspēka pētījumos atklājās, ka 2010. gada pirmajā ceturksnī bezdarba līmenis sa sniedza augstāko punktu – 20,7 procentus no darbspējīgajiem iedzīvotājiem, un tas bija sliktākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Tomēr, kaut gan krīze bija tik smaga, pēc deviņiem ceturkšņiem, kuru laikā uz gada bāzes rēķinātais IKP pastāvīgi samazinājās, Latvijas ekonomika atkopās salīdzinoši strauji un visaptveroši. Latvija kļuvusi par paraugu tam, kā iespējams atrisināt finanšu krīzi. Latvijā un tās Baltijas reģiona kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šī finanšu krīze izraisīja kaismīgas starptautiskas diskusijas par politiku. Daudzi starptautiskie ekonomisti uzskatīja, ka lata devalvācija ir ne tikai nepieciešama, bet arī neizbēgama. Tomēr jau 2009. gada beigās kļuva skaidrs, ka šie speciālisti maldās. Visas trīs Baltijas valstis izvēlējās “iekšējās devalvācijas” ceļu – tas ir, samazināja publiskos izdevumus, algas un citas izmaksas, vienlaikus īstenojot plašas strukturālās reformas. Kad valstij jārisina strukturālās neefektivitātes problēmas, kas slēpjas ekonomikas pamatos, priekšroka dodama iekšējai devalvācijai, nevis valūtas kursa devalvācijai, kas sniedz tikai īslaicīgu atelpu no izmaksu radītā spiediena, vienlaikus ļaujot izvairīties no sen nepieciešamu reformu veikšanas. Interesants krīzes aspekts ir Latvijas finansiālās stabilizācijas politiskā ekonomika. Ar krīzes pārvarēšanu nodarbojās koalīcijas valdības, ko veidoja vairākas partijas; dažbrīd tām Saeimā bija mazākums, un viena valdība krīzes vidū sabruka. Par spīti visam tam Latvijas valdībai izdevās pārvarēt krīzi, un iedzīvotāji atbalstīja valdības izvēlēto politiku. Nemieri bija minimāli, un ekstrēmisms gandrīz nemaz netika novērots. Īpaši jāatzīmē, ka pie varas esošā valdība, kas izvadīja valsti cauri grūtajiem laikiem, uzvarēja 2010. gada oktobra Saeimas vēlēšanās, kā Ievads

arī guva panākumus 2011. gada septembra Saeimas ārkārtās vēlēšanās, bet tradicionālais populisms palika zaudētājos. Latvijas stabilizācijas programmu papildināja apjomīga starptautiskā finansējuma pakete 7,5 miljardu eiro apmērā, kas bija 37 procenti no Latvijas IKP. Nedaudz vēlāk tika sagatavotas vairākas lielākas paketes citām krīzes piemeklētajām valstīm, bet Latvija šajā jomā bija pirmā. Valsts izmantoja tikai 4,5 miljardus eiro no visa pieejamā finansējuma un jau izkļuvusi no krīzes ar mērenu valsts parādu 42 procentu apjomā no IKP 2011. gada beigās, tādējādi apliecinot, ka lielizmēra glābšanas pakete sevi ir attaisnojusi. Starptautiskā, Latvijas atbalstam paredzētā pakete tika veidota, izmantojot jaunu paņēmienu: SVF piešķīra mazāk kā vienu ceturtdaļu no kopsummas, Eiropas Savienība – vairāk kā trešdaļu, bet Eiropas kaimiņvalstis deva lielāko daļu no atlikušās summas, radot jaunu SVF un Eiropas Komisijas sadarbības veidu. Krīze bija tik skaudra, ka Latvijas valdībai nebija citas izvēles kā vien veikt lielus un straujus samazinājumus publisko tēriņu jomā. Aprēķināts, ka tikai 2009. gadā vien fiskālās korekcijas sasniedza 11 procentus no IKP, un lielākā to daļa bija saistīta ar publiskajiem tēriņiem. Tik ievērojams samazinājums radīja nepieciešamību pēc sen novilcinātajām strukturālajām reformām valsts sektorā, it īpaši valsts administrācijas, veselības aprūpes un izglītības jomā. Domājams, ka šīm reformām būs pozitīva ietekme uz attīstību un tās veicinās turpmāku izaugsmi.

Svarīgākās mācības Latvijai izdevies paveikt to, kas daudziem šķita neiespējams. Mēs ak centējam deviņas mācības par finanšu krīzes ekonomiku un tās politisko ekonomiku. Galvenā mācība, ko sniedz Latvijas finanšu krīzes atrisināšanās, ir atziņa, ka devalvācija nav panaceja vai nepieciešamība, par kādu to uzskata daudzi ekonomisti. Latvija cieta no finansiālas pārkaršanas, vajadzēja uzlabot valsts konkurētspēju, un to visveiksmīgāk panāktu uzpūsto algu un izmaksu samazināšana. Pārkaršanu varēja novērst, apturot pārmērīgo īstermiņa kapitāla ieplūšanu, un tam nebija nepieciešama 20 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

devalvācija. Finanšu krīze sākās tāpēc, ka piepeši aprāvās starptautiskās likviditātes ieplūde, un Latvijai vajadzēja steigšus mobilizēt lielāku likviditāti, lai pārvarētu krīzi. Turklāt noturīgā valūtas kursa piesaiste eiro piespieda Latviju īstenot jau sen nepieciešamās strukturālās reformas. Daudzi baidījās no apburtā deflācijas loka, bet izrādījās, ka šāds risks nepastāv. Tik nelielas un atklātas ekonomikas apstākļos, kāda ir Latvijā, cenu pārsvarā nosaka apkārtējie tirgi. Inflācijas ietekme būtu milzīga, tāpēc devalvācijai neizdotos efektīvi atjaunot konkurētspēju. Otrkārt, Latvijas iedzīvotājus motivēja vēlme pilnvērtīgi integrēties Eiropā, ātri ieviešot eiro, tāpēc galvenā uzmanība tika vērsta uz diviem ar naudu saistītiem mērķiem – fiksētu valūtas kursu un budžeta deficītu, kas mazāks par 3 procentiem no IKP, lai Latvija varētu pēc iespējas ātrāk iekļauties Ekonomikas un monetārajā savienībā. Treškārt, Latvijas pieredze fiskālo korekciju jomā atklāj priekšrocības, kas gūstamas, lielāko daļu šo korekciju īstenojot pēc iespējas agrāk. Grūtības labāk sakopot īsākā laika posmā, kad ļaudis ir gatavi kaut ko upurēt. Ceturtkārt, divas trešdaļas šo fiskālo korekciju tika īstenotas uz publisko tēriņu samazināšanas rēķina, rosinot domāt, ka šāds ceļš ekonomiskā un politiskā ziņā ir labāks nekā nodokļu palielināšana. Populārākās budžeta korekcijas bija augstāko ierēdņu un valsts uzņēmumu vadītāju algu un prēmiju ierobežošana, kā arī valsts administratīvā aparāta štatu samazināšana. Krīzes laikā tika saglabāta proporcionālā ienākuma nodokļu sistēma. Piektkārt, apjomīgā starptautiskā palīdzība, kura lielākoties tika sniegta krīzes sākumā, bija situācijai atbilstoša un vainagojās ar panākumiem. Šobrīd ir grūti aptvert, ka Latvijas paketes apmērs varētu būt strīdīgs jautājums. Tā kā globalizācija pieņēmusies spēkā, bija nepieciešams piešķirt steidzamus kredītus, kas attiecībā pret IKP bija daudz lielāki nekā iepriekš. Latvijas krīzi lielākoties izraisīja starptautiskās likviditātes trūkums, tā nebija stabilitātes krīze. Sestkārt, nostiprinājies savāds mīts, it kā uz vispārējo labklājību vērstās demokrātiskās valstis politiskā ziņā nespējot īstenot lielus publisko tēriņu samazinājumus. Latvija un tās kaimiņvalstis Baltijas reģionā pierādīja, ka šīs demokrātiskās valstis lieliski spēj samazināt savus publiskos tēriņus par apmēram vienu desmito daļu no IKP gada laikā. Ievads

Septītkārt, stabilas valdības priekšrocības ir ievērojami pārspīlētas. Svarīgāk, lai valdība būtu adekvāta, nevis stabila, un pirmskrīzes valdība tikai retos gadījumos ir arī piemērota pretkrīzes valdība. Iespēja krīzes laikā nomainīt valdību Latvijai nāca tikai par labu. Jaunā valdība netika vainota krīzes izraisīšanā, un tai bija zināms sabiedrības uzticības kredīts krīzes pārvarēšanai nepieciešamo pasākumu īstenošanai. Tāpat parlamentāra daudzpartiju sistēma, kas kļūst par cēloni koalīciju valdībām un biežai valdību maiņai, nav nepārvarama problēma makroekonomisko krīžu risināšanā. Astotkārt, rodas secinājums, ka populisms negūst atsaucību smagas krīzes apstākļos, kad iedzīvotāji saprot, cik bīstama ir krīze, un vēlas saprātīgu, apņēmības pilnu valdību, kas spēj krīzi risināt ar tik krasiem paņēmieniem, cik nepieciešams. Tādējādi Latvijas pretkrīzes valdībai izdevās uzvarēt 2010. gada 2. oktobrī notikušajās Saeimas vēlēšanās, kā arī gūt panākumus 2011. gada septembra Saeimas ārkārtas vēlēšanās. Smagāko sakāvi šajās vēlēšanās cieta oligarhi, kas mēģināja izmantot populismu. Visbeidzot jāsecina, ka starptautiskās, ar makroekonomiku saistītās diskusijas neglāba situāciju un pat ietekmēja to negatīvi. Tiklīdz kaut kur pasaulē sākas krīze, slaveni starptautiskās ekonomikas eksperti vienbalsīgi apgalvo, ka tā ir “tieši tāda pati” kā cita nesena krīze; jo smagāka krīze, jo populārāks salīdzinājums. Nepagāja ilgs laiks, un ietekmīgākie ekonomisti ar New York Times komentētāju un slejas autoru Polu Krugmanu (Paul Krugman) priekšgalā jau apgalvoja, ka “Latvija ir jaunā Argentīna”. Lielākā problēma ir šo ekonomistu paļaušanās uz dažiem “stilizētiem faktiem” un nevēlēšanās noskaidrot patiesos faktus.

Grāmatas uzbūve Šīs grāmatas iedalījums balstīts uz hronoloģisko un tematisko principu. Pirmajā nodaļā sniegts neliels ieskats Latvijas vēsturē un pārejā no ko munistiskās iekārtas uz tirgus ekonomiku un demokrātiju. Otrajā nodaļā aplūkots 2004.–2007. gada uzplaukums un vēlākās finanšu krīzes cēloņi. Trešajā nodaļā stāstīts par dažādiem darbības plāniem, no kuriem 2008. gada pirmajā ceturksnī pēc krīzes sākuma valdībai nācās izvēlēties īsto, 22 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

kā arī sākotnējo valdības programmu un starptautisko palīdzības paketi. Ceturtajā nodaļā uzmanība vērsta uz galvenajām intelektuālajām diskusijām un svarīgāko izvēli, kas bija jāizdara valstij, tas ir, vai devalvēt nacionālo valūtu. Piektajā nodaļā runāts par krīzes atrisināšanu un 2009. gadā notikušo ekonomikas un politikas drāmu. Sestajā nodaļā aprakstītas pirmās atveseļošanās pazīmes 2010. gadā, kad finanšu krīze pierima. Septītajā nodaļā izklāstīti mūsu secinājumi, un viens no svarīgākajiem vēsta, ka Latvija apņēmusies ieviest eiro, cik drīz vien iespējams, un šo mērķi valdība paturējusi prātā, veidojot savu stratēģiju krīzes pārvarēšanai. Notikumi visās trijās Baltijas valstīs finanšu krīzes laikā lielākoties norisinājās paralēli. Tomēr mēs aplūkojam tikai Latviju kā 2008.–2010. gada globālās finanšu krīzes gadījuma izpētes objektu un izvairāmies pārāk bieži pieminēt Igauniju un Lietuvu. Mūsu informācijas avoti bija daudzi oficiālie valdības materiāli, Eurostat un SVF dati, kā arī ziņas no Latvijas ziņu aģentūras LETA un portāla DELFI.

Pārmaiņas Latvijā pēc Padomju Savienības sabrukuma

Padomju Savienības sabrukums, kas sākās 20. gadsimta 80. gadu beigās, Latvijas iedzīvotājiem šķita kā sapņa piepildījums, jo tie nebija labprātīgi pievienojušies šai valstij. Diženais sapnis – atjaunot nacionālo suverenitāti un valsts neatkarību – īstenojās 1991. gada augustā. Nākamais smagais uzdevums bija nostiprināt normālu, funkcionējošu tirgus ekonomiku, lai izbēgtu no postpadomju ekonomikas haosa. To vajadzēja apvienot ar normālas, Rietumeiropai raksturīgas parlamentārās demokrātijas veidošanu.1

Sīva cīņa par neatkarību Latvijas vēsture ir sarežģīta, it īpaši pēdējā gadsimta laikā. 1918. gada novembrī, neilgi pēc Pirmā pasaules kara beigām, Latvijas valdība pirmo reizi pasaules vēsturē pasludināja Latviju par neatkarīgu valsti. Tomēr jau pēc dažām nedēļām varu pārņēma Padomju Krievijas atbalstītie komunisti. Pabijusi neilgu laiku komunistu rokās un piedzīvojusi neatkarības cīņas pret vācu un krievu karaspēkiem, Latvija 1920. gada 11. augustā parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, un Padomju Krievija atzina Latviju par neatkarīgu, suverēnu valsti. Turpmākos divdesmit gadus Latvija bija neatkarīga valsts ar strauji augošu ekonomiku. 25

Otrā pasaules kara laikā Latvija cieta vairāk nekā daudzas citas valstis. 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija noslēdza Molotova-Ribentropa paktu, savstarpēji sadalot vairākas Eiropas valstis. Līguma slepenajos pielikumos visas trīs Baltijas valstis tika piešķirtas Padomju Savienībai, tādējādi nosakot Latvijas turpmāko likteni. 1940. gada jūnijā, balstoties uz šo Molotova-Ribentropa paktu, Padomju Savienības armija iebruka Latvijā un to okupēja, nedaudz vēlāk iekļaujot Padomju Savienībā kā vienu no 15 republikām. Jaunā vara izsūtīja uz Sibīriju apmēram 35 000 latviešu, pārsvarā Latvijas inteliģences, politikas un uzņēmējdarbības ziedu, un to vairākums gāja bojā. 1941. gada jūnijā valstī iebruka nacistiskā Vācija, kas okupācijas laikā holokaustā nonāvēja apmēram 70 000 ebreju un 18 000 latviešu. 1944. gadā atgriezās Sarkanā armija un atkārtoti okupēja Latviju. Padomju vara deportēja vai sodīja ar nāvi vairāk nekā 100 000 latviešu un vismaz 150 000 aizbēga uz Rietumiem.2 Latvija bija viena no visvairāk sašķeltajām valstīm, jo daļa cīnījās Latviešu leģionā pret komunistiem, bet citi tika iesaukti padomju armijā; tēvs un dēls varēja cīnīties frontes pretējās pusēs. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas politiku un ekonomiku pilnībā pārņēma padomju vara, un tauta tika intensīvi rusificēta. Krieviski runājošā Latvijas iedzīvotāju daļa, kas jau pirms tam bija ievērojama, strauji palielinājās, jo krievi, ukraiņi un baltkrievi pārcēlās uz salīdzinoši augsti attīstīto Latviju, bet latviešu dzimstības rādītāji bija zemi. 1989. gadā veiktā padomju tautas skaitīšanā atklājās, ka etniskie latvieši ir tikai 52 procenti no iedzīvotājiem, un daudzi latvieši baidījās, ka kļūs par minoritāti paši savā zemē. Vairumam Rīgas iedzīvotāju dzimtā valoda bija krievu. Latviešu tauta cīnījās par izdzīvošanu. Tāpat kā igauņi un lietuvieši, arī latvieši nekad nesamierinājās ar savu iekļaušanu Padomju Savienībā, ilgojās pēc tās sabrukšanas un valsts neatkarības. Vēsturiskā un ģeogrāfiskā ziņā šīs tautas bija tuvākas Skandināvijas valstīm un nesaskatīja nekādu iemeslu Padomju Savienības veiktajai okupācijai. 20. gadsimta 80. gadu beigās, kad Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs uzsāka politisko liberalizāciju, Baltijas iedzīvotājiem radās sen gaidītā izdevība. Kaut gan Gorbačovs uzskatīja Baltijas tautas par liberālākajiem un izglītotākajiem Padomju Savienības ļaudīm, viņš nesaprata, ka to mērķis ir ne tikai politiska un ekonomiska liberalizācija, bet arī valstiska neatkarība. 26 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Tiklīdz padomju varas žņaugi kļuva vaļīgāki, igauņi, latvieši un lietuvieši sāka ceļu uz valsts neatkarības atgūšanu. Pirmie soļi šajā virzienā tika nomaskēti kā ar vides aizsardzību saistīti protesti, jo padomju varas struktūras ļāva piedalīties šādos pasākumos. Tomēr drīz vien iedzīvotāji pievērsās galvenajam jautājumam, proti, sāka nosodīt Molotova-Ribentropa paktu un tam sekojošo Baltijas okupāciju, ko veica Padomju Savienība. Notikumu attīstība visās trijās Baltijas valstīs norisinājās paralēli. Igaunija un Lietuva sacentās par vadošo lomu, un Latvija tām sekoja, nedaudz vilcinādamās, jo Latvijā bija izvietoti lielākie padomju militārie spēki. Katrā no šīm trim valstīm 1988. gadā tika nodibināta skaitliski plaša tautas fronte ar mērķi atjaunot neatkarību. Tās pārsvarā bija vērstas uz nacionālo atmodu, bet vienlaikus bija arī demokrātiskas un liberālas. Lietuvas un Igaunijas komunistiskās partijas liberalizēja savu politiku un darbību, cenšoties neatpalikt no nacionālajiem spēkiem, un tāpat rīkojās arī Polijas un Ungārijas komunisti, bet Latvijas Komunistiskā partija sašķēlās, un viena tās daļa ieņēma klaji reakcionāru nostāju. 1990. gada februārī un martā notikušajās republiku vēlēšanās Baltijas tautas frontes ieguva vairāk nekā divu trešdaļu balsu pārsvaru visos trijos parlamentos un 1990. gada pavasarī pārņēma izpildvaru visās trijās republikās, kaut gan padomju vara vēl joprojām tās pārraudzīja no Maskavas. Baltijas valstis pasludināja neatkarību no Padomju Savienības, bet lielvara atteicās to atzīt. Latvija vairākās jomās atšķīrās no Igaunijas un Lietuvas. Valstī uzturējās lielākas un nozīmīgākas padomju militārās vienības nekā tās kaimiņvalstīs. Rīga daudzus gadsimtus bijusi reģiona svarīgākā pilsēta, un tā piesaistīja lielu krieviski runājošo kontingentu jau pirms Otrā pasaules kara. Latvijai ir lielas, labas ostas, tāpēc tā bija galvenā tranzīta valsts Baltijā. Latvijas lielie rūpniecības uzņēmumi, kas ražoja elektroniku un elektropreces, vilcienus un mikroautobusus, aizēnoja kaimiņvalstu ražotājus. Latvija bija stratēģiski nozīmīgāka, tāpēc Maskava to uzraudzīja stingrāk nekā pārējās Baltijas reģiona valstis. Pēc stingrā kursa piekritēju sarīkotā, neveiksmīgā puča mēģinājuma Maskavā 1991. gada augustā Baltijas valstis atguva faktisku neatkarību. Tūlīt pēc tam Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atzina šo valstu neatkarību, un drīz pēc tam to darīja arī visas pārējās valstis. Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

Septembrī Apvienoto Nāciju Organizācija uzņēma trīs neatkarīgās un suverēnās Baltijas valstis savā pulkā. Pēc ilgstošām pārrunām 1994. gada augustā pēdējās krievu armijas daļas pameta Latvijas teritoriju. Šīs trīs nācijas un to pilsoniskās sabiedrības nobrieda salīdzinoši ilga demokratizācijas procesa gaitā. Tās bija gatavas pilnvērtīgai demokrātijai ar daudzpartiju vēlēšanu sistēmu un radikālu tirgus ekonomikas reformu. Valstu mērķi bija skaidri nosprausti: pārvarēt postpadomju mantojumu, reintegrēties Rietumos, iedibināt rietumnieciskas politiskās, ekonomiskās un tiesiskās sistēmas. Tāpat kā centrālajā un dienvidaustrumu Eiropā, arī Baltijā saukļi vēstīja: “gribam normālu sabiedrību” un “atgriešanās Eiropā”. Normāla sabiedrība šajā izpratnē nozīmēja Rietumeiropas demokrātiju, tirgus ekonomiku, privātīpašuma tiesības un likuma varu. Atgriešanās Eiropā nozīmēja integrāciju Rietumeiropas ekonomiskajās un politiskajās organizācijās, it īpaši dalību Eiropas Savienībā, kā arī Eiropas Padomē un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO).

Krasa pāreja uz normālu tirgus ekonomiku 1991. gadā, kad Latvija pameta Padomju Savienību, lielvaras ekonomika drupa visās iespējamās šī vārda nozīmēs: IKP tuvojās brīvā kritiena stāvoklim, Padomju Savienības budžeta deficīts sasniedza apmēram 31 procentu no IKP, cenas kāpa debesīs, bet tik un tā valdīja iztrūkums, jo valsts vēl joprojām kontrolēja cenas, un nebija pieejamas ārzemju valūtas rezerves, tāpēc tika apgrūtināta lielākā daļa tirdzniecības. Oficiāli kopējais Latvijas IKP laika posmā no 1990. līdz 1993. gadam samazinājās vismaz uz pusi.3 Kaut gan oficiālā statistika šo kritumu pārspīlē dažādu tehnisku iemeslu dēļ, lejupslīde sasniedza drausmīgus apmērus. Bija ārkārtīgi svarīgi nupat atdzimušajā valstī nostiprināt funkcionējošu ekonomiku. Reformu paketē ietilpa parastie sistēmisko pārmaiņu elementi: cenu un tirdzniecības liberalizācija, makroekonomiskā stabilizācija un privatizācija. Bija nepieciešams nodibināt daudzas valsts iestādes un ieviest likumus, un bieži vien nācās to darīt pilnīgi no jauna.4 28 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Svarīgs uzdevums pēc neatkarības atgūšanas bija panākt monetāru stabilitāti. Baltijas valstis bija apņēmības pilnas izrauties no rubļa zonas monetārā haosa, iespējami ātri no tās aizejot un ieviešot savu valsts valūtu, ko uzskatīja par labāko robežu, kas viņus atdalītu no Krievijas. Baltijas valstis neņēma vērā pārejas izmaksas, jo ticēja, ka uz Rietumiem orientēta, stabila tirgus ekonomika ir labākā izvēle ilgtermiņā. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), kam Latvija pievienojās 1992. gada maijā, bija galvenā iesaistītā starptautiskā aģentūra, bet tā uzskatīja rubļa zonu par politisku jautājumu un deva priekšroku neitralitātei. Tomēr 1992. gada vidū SVF palīdzēja Baltijas valstīm ieviest savu valūtu.5 Kā tas nereti notika Baltijā pārejas laikā, Igaunija izrāvās priekšgalā un izvēlējās patiesi radikālu reformu, galveno uzmanību pievēršot savai valūtai un maiņas kursa politikai. 1992. gada jūnijā tā izstājās no rubļa zonas un ieviesa savu neatkarīgu valūtu, lai norobežotos no bijušās Padomju Savienības un veicinātu finansiālo stabilizāciju. Igaunija izveidoja valūtas padomi, kam bija vairākas specifiskas īpatnības. Pirmkārt, valūtas kurss tika stingri fiksēts un vispirms piesaistīts vācu markai, bet pēc tam eiro. Otrkārt, ārzemju valūtas rezerves sedza visu naudas piedāvājumu. Treškārt, tekošā konta bilance noteica naudas devumu, un tas nozīmēja ne vien to, ka vietējās varas iestādes nevarēja nodarboties ar monetāro politiku un procentu likmes noteica tirgus, bet arī to, ka sekojošais kapitāla pieplūdums izraisīs inflāciju. Ceturtkārt, igauņi labprātīgi apņēmās līdzsvarot valsts budžetu, solīdami atsacīties no valsts aizņēmumiem un tādējādi arī valsts obligācijām.6 Valūtas padome bija spēcīga sistēma, kas radīja uzticamību gan valsts iekšienē, gan ārzemēs, un maksājumu bilance noteica inflāciju. Kaut gan SVF neierosināja izveidot valūtas padomi, tas atbalstīja šādu soli. Tika uzskatīts, ka valūtas padomes ir piemērotas mazām, atklātām ekonomikām, kas kritušas par upuri augstai inflācijai, un tas atbilda Baltijas valstīm.7 Igaunija savu valūtas padomi un stabilizācijas politiku ar lielu vērienu atklāja 1992. gada jūnijā apvienojumā ar SVF rezerves programmu un ievērojamu finansiālo atbalstu no Rietumiem. Tā kā bija izvēlēts zems valūtas kurss, to aizstāvēt nebija grūti, tomēr bija arī kāds trūkums – lielais reālais pieaugums, kas izraisīja samērā augstu inflāciju. Valūtas padome un absolūti brīvā tirdzniecība līdz minimumam Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

samazināja valdības iejaukšanos ārējā tirdzniecībā. Tomēr raizes sagādāja tas, ka trūka pēdējās instances aizdevēja. Igaunijas un Latvijas makroekonomisko politiku vienoja brīvā tirgus radikālisms. 1992. gada jūlijā Latvija izstājās no rubļa zonas un ieviesa savu valūtu. Valsts ķērās pie tikpat iespaidīgas stabilizācijas, izmantojot SVF programmu un lielu starptautisku finansiālo atbalstu, bet šīs stabilizācijas centrā bija stingra monetārā politika, ko ieturēja Einars Repše, Latvijas vadošais reformas atbalstītājs, kurš no 1991. līdz 2001. gadam ieņēma Latvijas Bankas prezidenta posteni un tātad desmit gadus bija atbildīgs par Latvijas makroekonomisko politiku. Latvija bija apņēmības pilna gūt panākumus kā neatkarīga valsts, lai cik tas izmaksātu. Kaut gan pārsvarā valsts sekoja Igaunijas priekšzīmei, tā neieviesa pilnvērtīgu valūtas padomi. Viens no šāda soļa iemesliem bija fakts, ka Latvijai trūka tik lielu starptautisko rezervju. Oficiālā nostāja vēsta, ka sākumā Latvija izmantoja kontrolēti peldošu valūtas kursu, kas patiesībā bija neoficiāla piesaiste, un kopš 1994. gada februāra piesaistīja Latvijas valūtu SDR, bet faktiski centās izveidot daļēju valūtas padomi. Inflācija no 959 procentiem 1992. gadā strauji kritās līdz 35 procentiem 1993. gadā (skat. 1.1. att.), bet tikai 1997. gadā tā sasniedza viencipara skaitli – 7 procentus. Pēc tam inflācija svārstījās ap 3 procentiem gadā. 90. gadu sākumā Latvija steidzīgi pieņēma daudzus likumus, kas nepieciešami, lai veidotu demokrātisku, uz likuma varu balstītu sabiedrību. Valsts atgriezās pie 1922. gadā iedibinātās konstitūcijas jeb Satversmes, kura tika labota. Visi galvenie likumi, kas nepieciešami normālai tirgus ekonomikai, tika atjaunoti vai pieņemti jauni. Fiskālās politikas jomā Latvija sekoja Igaunijas radikālajai priekšzīmei. Atšķirībā no citām postpadomju valstīm trim Baltijas valstīm izdevās jau sākumā krasi apcirpt nelietderīgos publiskos tēriņus, piemēram, uzņēmējdarbības un cenu subsīdijas. Latvijas publiskie tēriņi stabilizējās, sasniedzot mērenu skaitli – 38 procentus no IKP. Laikā no 1993. līdz 1995. gadam Latvija ieviesa vienkāršu un iedarbīgu nodokļu sistēmu, kas balstījās uz četriem galvenajiem nodokļiem, ar kuriem pietika, lai līdzsvarotu izdevumus. Tie bija: fiksēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis – 25 procenti, pievienotās vērtības nodoklis – 18 procenti, fiksēts uzņēmuma ienākuma nodoklis 25 procentu apmērā, kas tika pakāpeniski samazināts līdz 15 procentiem. Senāko sociālo algas nodokli aizvietoja sociālās 30 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

1.1. attēls. 1991.–1995. gada inflācija Procenti (gada beigās) 1000 900 800 700 600 500 400 300 200 100 0 1991 1992 1993 1994 1995 Avots: Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Transition Report 1997, www.ebrd.org

apdrošināšanas iemaksas, ko pakāpeniski samazināja no 37 līdz 33 procentiem. Šī nodokļu sistēma bija vienkārša un iedarbīga, tajā kopš 90. gadu vidus līdz pat krīzei netika veiktas nekādas būtiskas izmaiņas.8 Privatizācija Latvijā bija ētikas un taisnīguma jautājums, kā arī tirgus ekonomikas pamats. Iedzīvotāji vēl joprojām atcerējās un loloja senās īpašuma tiesības no neatkarīgās Latvijas laikiem. Taisnīguma fundamentālais princips bija restitūcija, īpašumu atdošana sākotnējiem īpašniekiem vai to likumīgajiem mantiniekiem, un bija izplatīts uzskats, ka šāda rīcība ir pareiza. Tiesa, šāda pieeja radīja arī problēmas, piemēram, denacionalizēto namu īrniekiem. Rezultātā valstij nācās iejaukties, nosakot īres griestus denacionalizētajos namos. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes un nekustamā īpašuma atdošana notika ātri un ar lieliem panākumiem, bet vidēju un lielu uzņēmumu atdošana nebija īstenojama. Privatizācija norisinājās raiti, un 1998. gadā divas trešdaļas no IKP deva privātais sektors. Tomēr vairāki lielie uzņēmumi, kurus privatizēt bija grūti gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā, vēl joprojām atradās valsts rokās.9 Kaut gan no ekonomikas skatupunkta privatizācija lielākoties bija veiksmīga, tā gluži tāpat kā vairākumā postpadomju valstu tika uzskatīta par Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

netaisnīgu un korupcijas piesātinātu procesu, kura gaitā lielākā daļa valsts īpašuma par smieklīgi zemu cenu nokļūst dažu izredzēto rokās. Latvijas postkomunisma pārejas agrīnā posma lielākais vājums slēpās transporta liberalizācijā, kas nenotika tik radikāli kā pārējās Baltijas valstīs. Latvijā atrodas divas lielākās Baltijas ostas – Rīga un Ventspils, un caur tām notika ievērojama tranzīta plūsma. Pārejas procesus pavadīja arī virkne negatīvu parādību – sabiedrības noslāņošanās, organizētās noziedzības un korupcijas pieaugums. Atsevišķi tirgotāji nopelnīja veselu bagātību sākotnējā pārejā uz arbitrāžu starp brīvām un ierobežotām preču cenām. Šādas uz spekulatīvo peļņu orientētas komerciālās intereses Latvijā bija bieži vērojamas un izraisīja likumdošanas procesa izkropļošanu par labu savtīgām komerciālām interesēm. Privatizācijas rezultātā Latvijā radās tā dēvētie oligarhi. Viņi iedibināja spēcīgas savtīgas intereses, kas vēl joprojām nomoka Latviju.10 Vairākums postkomunisma valstu guva spožus panākumus, nekavējoties ieviešot tekošā konta konvertējamību, ko attiecināja uz ārējo tirdzniecību un tūristu plūsmu, bet kapitāla kontu konvertējamība tika ieviesta pakāpeniski no 1994. gada, Baltijas valstīm šajā jomā ieņemot līdera pozīcijas.11 Igaunija bija pirmā postkomunisma valsts, kas izvēlējās pilnu konvertējamību 1994. gadā, un tas ievērojami veicināja ārējās tirdzniecības liberalizāciju. Tirdzniecības liberalizāciju stiprināja vairāki starptautiskie līgumi.12 Vissvarīgākā bija Latvijas sadarbība ar Eiropas Savienību, balstīta uz Latvijas apņēmību kļūt par šīs savienības dalībvalsti. Tirdzniecības un sadarbības līgums ar Eiropas Kopienu stājās spēkā jau 1993. gada februārī, un 1994. gada jūnijā Latvija parakstīja ES Brīvās tirdzniecības līgumu, kas stājās spēkā 1995. gada janvārī. Tā paša gada jūnijā Latvija noslēdza Eiropas līgumu par asociācijas izveidošanu ar Eiropas Savienību. Tā mērķis bija vispārēja Latvijas integrēšana Eiropas Savienībā un ne tikai tirdzniecības barjeru pazemināšana, bet arī iespēja nodibināt pamatu politiskajam dialogam un likumdošanas saskaņošanai. Eiropas līgums noteica, ka desmit gadu laikā jāpanāk brīva tirdzniecība ar rūpniecības precēm, savukārt Eiropas Savienība samazinās protekcionisma pasākumus ātrāk nekā Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs.13 1995. gada 13. oktobrī Latvija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā, un 1999. gada 13. oktobrī Eiropas Komisija ieteica dalībval32 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

stīm sākt sarunas ar Latviju. 2000. gadā 65 procenti no Latvijas eksporta tika novirzīti uz toreizējām 15 ES valstīm, bet 81 procents eksporta sasniedza pašreizējās 27 ES dalībvalstis. Šī daļa samazinājas līdz 72 procentiem 2009. gadā, jo tradicionālā tirdzniecība ar Krieviju ne daudz atjaunojās. Arī Igaunija un Lietuva šobrīd ietilpst Latvijas galveno tirdzniecības partneru skaitā. Sākot ceļu uz iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvija pakāpeniski pieņēma vispārējo ES likumu kopumu, acquis communautaire, kura apjoms šobrīd sasniedzis apmēram 125 000 lapu. Laika posmā no 1999. līdz 2003. gadam Latvija īstenoja tālejošu reformu procesu, pielāgojot daudzus likumus, noteikumus, standartus un nosacījumus ES normām. Tādējādi Latvijas ekonomika kļuva daudz efektīvāka un produktīvāka. Šī nozīmīgā pārvērtība bieži tiek vērtēta pārāk zemu, jo to veidoja tūkstoši sīkumu, nevis lieli likumu kodeksi. Latvijai iestāšanās Eiropas Savienībā bija svarīgākais mērķis, un iepriekš iesniegtais pieteikums dalībai Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) bija tikai papildu pasākums. Kad 1999. gada 10. februārī Latvija kļuva par PTO dalībvalsti, pilnā sparā jau ritēja arī ES standartu pieņemšana. 1995. gada pirmajā pusē, neilgi pēc aizrautīgajiem centieniem stabilizēt savu ekonomiku, Latvijai draudēja smaga banku krīze. Straujā makroekonomiskā stabilizācija pārsteidza bankas nesagatavotas, un Lat vijas lielākā banka, “Banka Baltija”, izrādījās maksātnespējīga. Tā ce rēja uz lata vērtības samazināšanos, tāpēc piesaistīja noguldījumus latos, piedāvājot līdz pat 90 procentu likmi gadā. Banka nodarbojās ar pārgalvīgu paplašināšanos un domāja, ka varēs pārspēt Latvijas Banku. Brīdi vilcinājusies, Latvijas Banka nolēma ķerties pie radikāla risinājuma. Atklājusi plaša apmēra krāpšanos, tā slēdza 15 komercbankas, kas bija atbildīgas par 35 līdz 40 procentiem no banku aktīviem un 53 procentiem mājsaimniecību noguldījumu. Akciju īpašnieki zaudēja visu, un noguldītāji saņēma tikai daļēju atmaksu, jo bija uzņēmušies acīmredzamu risku, rēķinoties ar augstām procentu likmēm.14 Bankas bija spiestas pieņemt patiesi skarbus budžeta ierobežojumus. Banku krīze aizkavēja Latvijas ekonomikas izaugsmi, kas vēl nesen, 1994. gadā, bija sasniegusi pozitīvu līmeni, bet 1995. gadā valsts IKP samazinājās par 2,1 procentu. Tomēr skarbais risinājums attīrīja Latvijas banku sistēmu. Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

34 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Banku krīze

Krievijas krīze

+34% 2004.-2007. gadā

Iestāšanās Eiropas Savienībā

-21% 2008.2010. gadā

Globālā krīze+iekšzemes faktori

1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012p

-47,4% 1991. 1993. gadā

Ekonomikas modeļa maiņa

Avots: Eurostat, LR Finanšu ministrijas prognozes

-35

-30

-25

-20

-15

-10

-5

Procenti

1.2. attēls. Ikgadējais IKP pieaugums, 1991.–2012. gads

Beidzot Latvijas ekonomikā parādījās strauja izaugsme (1997. gadā IKP pieauga par 8,3 procentiem), taču 1998. gadā sākās Krievijas finanšu krīze. Latvijai izdevās to pārciest ar minimāliem zaudējumiem, jo tā vairs nebija īpaši atkarīga no Krievijas tirgus, un izaugsmes temps kritās tikai līdz 3,3 procentiem 1999. gadā. Latvijas uzņēmumi reaģēja uz krīzi, enerģiski pārstrukturējoties, un sākās apbrīnojamas izaugsmes desmitgade (skat. 1.2. att.). Latvijai izdevās panākt reformas līderus Baltijā un Centrāleiropā, un tā šķita neapturama.15 Kopš 2000. gada Latvijas ekonomika bija lieliskā stāvoklī. Inflācija bija zema, valdības finanses tuvu balansam, un sākās neparastas ekonomiskās izaugsmes posms. Valsts, kas 20. gadsimtā tik daudz cietusi, 21. gadsimta sākumā šķita atradusi zelta āderi. Eiropas Komisijas sagatavots dokuments Baltijas pārejas laiku raksturo rožainiem, bet taisnīgiem vārdiem: Reformu procesa gaitā tika gūti panākumi, samazinot valsts lomu un pārorientējot Baltijas valstis virzienā uz tirgus sistēmu, tādējādi palīdzot šīm valstīm izpildīt Kopenhāgenas kritērijus un atbilst prasībām, lai iestātos ES. Kopumā institucionālā konverģence Baltijas valstīs norisinājusies straujāk (..) nekā vidēji pārējās jaunajās dalībvalstīs, ko atspoguļo pārvaldes un institucionālās kvalitātes standarta rādītāji.16

Latvijas demokrātiskās politikas izaugsme Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā valda brīvība un demokrātija.17 Valstī ieviesta parlamentāra sistēma, un tai ir arī parlamenta vēlēts prezidents, kam dota ierobežota vara. Parlamenta vēlēšanas notika 1993. un 1995. gadā, bet kopš 1998. gada tās tiek rīkotas regulāri ik pēc četriem gadiem. Kopš 1991. gada Latvijas politiku raksturo divi virzieni – etniskā piederība un cīņa pret savtīgām interesēm. Pēc neatkarības atgūšanas valdošajās partijās manāms etnisko latviešu pārsvars. Tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukšanas galvenais mērķis, protams, bija nācijas veidošana, un tas nozīmēja, ka tika nospriests, kam pienākas Latvijas pilsonība, kā arī nostiprināts latviešu valodas oficiālais stāvoklis. Etniskie krievi, kā arī ukraiņi un baltkrievi ir apvienojušies dažās partijās, kas līdz šim brīdim nav iekļuvušas valdībā, jo šīs partijas atsakās pieņemt Latvijas valsts statusa un ārpolitikas pamatprincipus. Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

Latvijas politikā dominē labēji centriskie politiķi, tāpēc ideoloģija nav bijusi šķelšanās iemesls. 1991. gada 10. septembrī parlaments aizliedza Latvijas Komunistisko partiju, jo tā izturējās naidīgi pret Latvijas neatkarību. 1994. gadā tika nodibināta Latvijas Sociālistiskā partija, kas stājās Komunistiskās partijas vietā, bet tā neguva lielu popularitāti tāpat kā sociāldemokrāti. Latvijā ir daudz politisko partiju, un tās nereti veidotas, balstoties uz personībām, nevis ideoloģiju, jo šo partiju politiskie uzskati bijuši ļoti līdzīgi. Partijas mēdz apvienoties blokos. Parasti parlamentā tiek pārstāvēti seši līdz septiņi bloki vai partijas, un tas nozīmē, ka nepieciešamas trīs vai četras partijas, lai izveidotu koalīcijas valdību. Tā kā starp partijām notiek nemitīga cīņa par varu, katra no šīm valdībām vidēji noturējusies nedaudz ilgāk kā gadu, bet tas nav aizkavējis reformu gaitu, jo partiju politiskie uzskati ir līdzīgi. Valdību nestabilitāte pat veicinājusi reformas, jo korupcijas skandāli mēdza gāzt valdības. Otra robežšķirtne novilkta starp reformām un lielo uzņēmēju jeb tā dēvēto oligarhu biznesa interesēm. Sākumā reformatori un lielie uz ņēmēji sadzīvoja vienās un tajās pašās labēji centriskajās partijās, jo reformatoru un lielo uzņēmēju intereses lielā mērā sakrita. Laika gaitā tās sākušas atšķirties, tāpēc reformatori un oligarhi arvien manāmāk sadalījušies dažādās partijās. Korupcija jeb, saudzīgāk izsakoties, varas izmantošana komerciālās interesēs ir viena no galvenajām problēmām, jo vairāki ietekmīgi uzņēmēji tikuši apsūdzēti ļaunprātīgos nodarījumos. Šim jautājumam ir ļoti nozīmīga vieta politiskajās debatēs, un vairākkārt tas kļuvis par valdības krišanas iemeslu, kas savukārt ir pozitīva pazīme, jo liecina, ka sabiedrība nav samierinājusies ar korupciju.18 Pasaules Bankas 1998. gadā veiktais pētījums atklāja, ka Latvijā par divām negodīgākajām iestādēm tiek uzskatīta muita un ceļu policija; tām šajā sarakstā seko tiesas, licencēšanas un reglamentējošās iestādes, valsts policija un pašvaldības, bet veselības aprūpē un izglītībā korupcijas bija mazāk.19 Lai samazinātu korupciju, Latvija ir pieņēmusi un centusies ieviest daudzus likumus un lūgusi Pasaules Bankas palīdzību jau 1996. gadā. Iekļaušanās process ES un NATO radīja nerimstošu spiedienu pastiprinātas pretkorupcijas politikas virzienā. 36 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

1.3. attēls. Korupcijas uztveres indekss 6 5 4 3 2 1 0 2000

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

Avots: Transparency International (www.transparency.org)

Kaut gan daudzas problēmas, ar ko cīnījās Latvija, bija raksturīgas vairākumam postkomunisma valstu, lielākās raizes sagādāja parādība, ko Pasaules Banka nodēvēja par valsts nozagšanu – tā ir dažu nozīmīgu personu vara pār valsts galvenajām ietekmes sfērām ar mērķi gūt sev labumu.20 Valsts nozagšana tika saistīta ar dažiem lielajiem uzņēmējiem, kuriem bija nozīmīga loma Latvijas politikā un kurus turēja aizdomās par pārliecīgu varas izmantošanu, ietekmējot valsts lielos iepirkumus un privatizāciju. Lai cīnītos pret korupciju, valdība 1997. gadā nodibināja Korupcijas novēršanas padomi, un 2002. gadā tika izveidota neatkarīga pretkorupcijas iestāde – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Tas kļuva par ļoti strīdīgu jautājumu Latvijas politikā. Jau kopš nodibināšanas ap KNAB plosās strīdi par tā varu, izmeklētajām lietām un ieceltajām amatpersonām, pierādot, ka biroja nodomi bija nopietni, bet to spēcīgi ietekmēja ļaundabīgi spēki.21 Tā kā Latvija veltīja daudz uzmanības korupcijai un plašsaziņas līdzekļu neatkarībai, tās reitings organizācijas Transparency International Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

Korupcijas uztveres indeksā no 2000. līdz 2008. gadam pastāvīgi uzlabojies, bet finanšu krīzes laikā tas nedaudz samazinājās (skat. 1.3. att.). 2004. gadā Latvija šķietami bija guvusi apbrīnojamus panākumus. Trīspadsmit gadu laikā tai izdevās atjaunoties kā neatkarīgai, suverēnai nācijai. Tā kļuva par pilnvērtīgu, pienācīgi funkcionējošu demokrātiju ar konkurētspējīgu tirgus ekonomiku, kurā pārsvars ir privātīpašumam. Bija nostiprināta likuma vara. Latvija kļuva par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Šī nācija, kaut gan vēl joprojām nabadzīga, gatavojās lieliskai ekonomiskai izaugsmei. Tai nebija ne jausmas, ka bums būs pārāk spēcīgs un tuvāko trīs gadu laikā pārvērtīsies par krahu.

Piezīmes 11

Divi galvenie avoti, kuros smelta šajā nodaļā atrodamā informācija, ir: Anders Åslund, Building Capitalism: The Transformation of the Former Soviet Bloc (New York: Cambridge University Press, 2002); un Anders Åslund, How Capitalism Was Built: The Transformation of Central and Eastern Europe, Russia, and Central Asia (New York: Cambridge University Press, 2007).

Latvijas vēsture aprakstīta darbos: Andrejs Plakans, The Latvians: A Short History (Stanford: Hoover Institution Press, 1995); Anatol Lieven, The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania, and the Path to Independence (New Haven, CT: Yale University Press, 1993).

Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija, Economic Survey of Europe, no. 1: 225 (New York: United Nations, 2000).

Baltijas tirgus ekonomiskā pāreja labi pamatota un aprakstīta vairākos darbos, it īpaši: Ardo Hansson, “The Trouble with the Rouble: Monetary Reform in the Former Soviet Union,” darbā Changing the Economic System in Russia, ed. Anders Åslund un Richard Layard (New York: St. Martin’s Press, 1993, 163– 82); Seija Lainela un Pekka Sutela, The Baltic Economies in Transition (Helsinki: Bank of Finland, 1994); Biswajit Banarjee, Vincent Koen, Thomas Krueger, Mark S. Lutz, Michael Marrese un Tapio O. Saavalainen, “Road Maps of the Transition: The Baltics, the Czech Republic, Hungary, and Russia,” International Monetary Fund Occasional Paper 127 (Washington: International Monetary Fund, 1995); Brian Vanarkadie un Mats Karlsson, eds., Economic Survey of the Baltic Republics (New York: New York University Press, 1992).

Ardo Hansson, “Macroeconomic Stabilization in the Baltic States,” darbā Macroeconomic Stabilization in Transition Countries, ed. Mario I. Blejer un Marko Skreb (New York: Cambridge University Press, 1997, 256–80); Julian Berengaut, Augusto López-Laros, Françoise Le Gall, Dennis Jones, Richard Stern,

38 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Ann-Margaret Westin, Effie Psalida un Pietro Garribaldi, “The Baltic Countries: From Economic Stabilization to EU Accession,” International Monetary Fund Occasional Paper no. 173 (Washington: International Monetary Fund, 1998). 16

Steve H. Hanke, Lars Jonung un Kurt Schuler, Monetary Reform for a Free Estonia: A Currency Board Solution (Stockholm: SNS Förlag, 1992); Ardo H. Hansson un Jeffrey D. Sachs, “Crowning the Estonian Kroon,” Transition 3, no. 9: 1–3 (Washington: World Bank, 1992).

John Williamson, What Role for Currency Boards? (Washington: Institute for International Economics, 1995).

Liam Ebrill, Oleh Havrylyshyn u.c., “Reforms of Tax Policy and Tax Administration in the CIS Countries and the Baltics,” International Monetary Fund Occasional Paper 175 (Washington: International Monetary Fund, 1999).

Roman Frydman, Andrzej Rapaczynski, John S. Earle u.c., The Privatization Process in Russia, Ukraine, and the Baltic States (Budapest: Central European University Press, 1993).

Nozīmīgākais raksts par spekulatīvas peļņas meklējumiem pēckomunisma pārejas laikā ir: Joel Hellman, “Winners Take All: The Politics of Partial Reform in Postcommunist Transitions,” World Politics 50, no. 2 (1998): 203–34.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Transition Report 1997 (London: EBRD, 1997, 88). Michael Leidy un Ali Ibrahim, “Recent Trade Policies and an Approach to Further Reform in the Baltics, Russia, and Other Countries of the Former Soviet Union,” International Monetary Fund Working Paper no. 71 (Washington: International Monetary Fund, 1996).

Julian Berengaut, Augusto López-Laros, Françoise Le Gall, Dennis Jones, Richard Stern, Ann-Margaret Westin, Effie Psalida un Pietro Garribaldi, “The Baltic Countries: From Economic Stabilization to EU Accession,” International Monetary Fund Occasional Paper 173 (Washington: International Monetary Fund, 1998); European Bank for Reconstruction and Development, Transition Report 1994 (London: EBRD, 1994).

Ardo H. Hansson un Triinu Tombak, “Banking Crises in the Baltic States: Causes, Solutions, and Lessons,” darbā Financial Sector Transformation: Lessons from Economies in Transition, ed. Mario I. Blejer un Marko Skreb (New York: Cambridge University Press, 1999, 195–236); Alex Fleming un Samuel Talley, “The Latvian Banking Crisis, April” (Washington: World Bank, 1996); Imants Paeglis, “Troubling Bank Failures in Latvia and Lithuania,” Transition 2, no. 10 (1996): 14–17.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, OECD Economic Surveys: The Baltic States (Paris: OECD, 2000). Pārmaiņas latvijā pēc padomju savienības sabrukuma

Servaas Deroose, Elena Flores, Gabriele Giudice un Alessandro Turrini, “The Tale of the Baltics: Experiences, Challenges Ahead and Main Lessons,” ECFIN Economic Brief, no. 10 (European Commission, July 2010, 2).

Detalizēta neatkarības vēsture meklējama: Anatol Lieven, The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania, and the Path to Independence (New Haven, CT: Yale University Press, 1993). Labākais Latvijas ārējās politikas pētījums ir: Lars Peter Fredén, Återkomsten: Svensk säkerhetspolitik och de baltiska ländernas första år i självständighet 1991-1994 [“The Return: Swedish Security Policy and the Baltic Countries’ First Years of Independence 1991-1994”] (Stockholm: Atlantis, 2006).

Ivan Krastev, Shifting Obsessions: Three Essays on Politics of Anti Corruption (Budapest: CEU Press, 2004).

James Anderson, “Corruption in Latvia: Survey Evidence” (World Bank Report, photocopy, December 16, 1998, 21).

Open Society Institute, “Corruption and Anti-Corruption Policy in Latvia” (mimeo, 2002).

Turpat.

2004.–2007. gada bums

Kad Latvija 2004. gadā pievienojās Eiropas Savienībai un Ziemeļatlantijas līguma organizācijai jeb NATO, piepildījās divas kvēlākās latviešu vēlmes: valsts bija “atgriezusies Eiropā”, un tās stāvoklis bija labāks nekā jebkad iepriekš. “Baltijas tīģerus”, kā dēvēja Latviju, Igauniju un Lietuvu, pamatoti uzskatīja par Eiropas ekvivalentu četriem Austrumāzijas tīģeriem – Honkongai, Singapūrai, Dienvidkorejai un Taivānai, kas vairāku gadu gaitā uzrādīja vērā ņemamu ekonomisko izaugsmi, balstoties uz strauju eksporta pieaugumu un augstiem investīciju koeficientiem. Tomēr Austrumāzijas tīģeri nupat bija pārcietuši savu finanšu krīzi (1997–1998), un Baltijas valstīm draudēja tāds pats liktenis – Baltijas debesīs pamazām brieda mākoņi. Būdama ES dalībvalsts, Latvija nedrīkstēja nodarboties ar kapitāla kontroli (un nepauda vēlmi to darīt), turklāt, lai veicinātu pēc iespējas drīzāku eiro ieviešanu, Latvija saglabāja fiksētu valūtas kursu attiecībā pret eiro. Tā kā valstī bija lieliski apstākļi biznesam, Latvija piesaistīja lielu kapitāla pieplūdumu, un tas izraisīja milzīgu kreditēšanas pieaugumu, kas savukārt kļuva par iemeslu ārkārtīgam nekustamā īpašuma cenu palielinājumam, inflācijas kāpumam un ievērojamam tekošā konta deficītam. Šis bums, kas balstījās uz ārvalstu kredītiem, strauji kļuva nekontrolējams. Latvijas valdība šo buma gadu laikā izturējās bezrūpīgi, droši vien tāpēc, ka laiki bija ļoti “trekni”. Tā nevis gatavojās neizbēgamajai vētrai nākotnē, bet gan sadalīja labumus, tiklīdz tos saņēma. 41

Iestāšanās ES – veiksmīgas pārejas augstākais sasniegums 2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Iedzīvotāji bija optimisma pārņemti, un ekonomiskā izaugsme, kas jau kopš 2000. gada bija ievērojama, kļuva vēl straujāka. Trīs gadu laikā, no 2005. līdz 2007. gadam, izaugsme sasniedza divciparu skaitli, un 2006. gadā IKP palielinājās pat par 11,2 procentiem. Valūtas kursa politika bija svarīgs Latvijas ekonomikas politikas elements. Fiksēti valūtas kursi bija nominālie makroekonomiskās stabilizācijas pamati visās trijās Baltijas valstīs. Kā teikts kādā Eiropas Komisijas dokumentā – “uzticama piesaiste veicināja politikas disciplīnu un bija viens no faktoriem, kas pievilināja ārvalstu investorus”.1 Trīs Baltijas valstis vēlējās steigšus ieviest eiro. Valstu nacionālās valūtas jau bija piesaistītas eiro, un tā ieviešana bija dabisks nākamais solis pēc valūtas padomēm. Turklāt tās bija mazas, atklātas ekonomikas, un liela daļa to tirdzniecības notika eiro valūtā vai arī bija tai piesaistīta. Igaunija un Lietuva pievienojās Eiropas Valūtas kursa mehānismam (VKM II) tūlīt pēc iestāšanās ES 2004. gadā, bet Latvija to izdarīja 2005. gadā. Baltijas valstis uzskatīja, ka spēs ieviest eiro trīs gadu laikā, un nolēma saglabāt fiksēto valūtas kursu attiecībā pret eiro. Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Komisija tam piekrita, bet izvirzīja noteikumu, ka Baltijas valstīm jāatsakās no ECB standarta apņemšanās nodrošināt automātisku un neierobežotu ārzemju valūtas intervenci un finansēšanu, tiklīdz valūtas kurss VKM II ietvaros sasniegs tā svārstību robežas. Tobrīd tas nevienam nešķita dīvaini, jo Baltijas ekonomikas bija Eiropas “brīnumbērni” un nedomāja, ka būs nepieciešams ārkārtas finansējums. ES valstij, kas vēlas ieviest eiro, divus gadus jābūt VKM II dalībniecei un jāizpilda Māstrihtas kritēriji, kas ierakstīti līguma par Eiropas Savienības darbību 140. pantā un precizēti arī citur. • Cenu stabilitāte: vidējais inflācijas līmenis gadu pirms iestāšanās eirozonā nedrīkst pārsniegt vidējo zemāko inflācijas līmeni trijās ES dalībvalstīs par vairāk kā 1,5 procentpunktiem (parasti tas nozīmē zem 3 procentiem gadā). 42 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

• Vispārējais valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 procentus no IKP. • Valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60 procentus no IKP. • Vismaz divus gadus jāievēro normālas svārstību robežas (+/–2,25 procenti) VKM II ietvaros. Latvija šo svārstīšanos ierobežoja līdz +/– 1 procentam. • Vidējā ilgtermiņa procentu likme nedrīkst pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju par vairāk kā 2 procentpunktiem.2 2004. gada 29. martā Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Latvija bija viena no brīvprātīgo savienības un, atsaucoties aicinājumam, sūtīja savu armiju palīgā ASV un NATO gan uz Irāku, gan Afganistānu. Kaut gan dalībai NATO nebija tiešu ekonomisku seku, tā kalpoja par vēl vienu zīmi ārvalstu investoriem, ka Latvija ir droša valsts ieguldījumu veikšanai. Dalība NATO kolektīvās drošības sistēmā ir būtiska valsts drošības nosptiprināšanā. Latvija bija iekarojusi savu vietu pasaulē.

2.1. attēls. Ikgadējais kredītu pieaugums, 2000.–2011. gads 70 Procenti 60 50 40 30 20 10 0 -10 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 Avots: Latvijas Banka

2004.–2007. gada bums

Kapitāla ieplūšana pārkarsē ekonomiku Baltijas valstis piesaistīja pārsteidzoši apjomīgas kapitāla plūsmas. Šīs valstis galu galā tikai nesen bija atguvušas neatkarību, ieviesušas demokrātiju un kapitālismu, kā arī izbēgušas no inflācijas, kas sasniedza gandrīz četru ciparu skaitli. Šādi panākumi bija fantastiski, bet, pat ņemot to vērā, kapitāla pieplūdums tik un tā bija apbrīnojams. Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Baltijas valstis bija spiestas atteikties no kapitāla kontroles mehānismiem un darīja to labprāt, bet, tā kā tika uzturēts fiksēts valūtas kurss, valsts nevarēja apturēt milzīgo, negaidīto kapitāla ieplūšanu. 1998. gadā notikusī Krievijas finanšu krīze veicināja Latvijas banku sistēmas konsolidāciju. Daudzas mazās Latvijas bankas apvienojās, un citas bankas, it īpaši zviedriem piederošās, sāka tās uzpirkt. 2007. gadā trīs ceturtdaļas Latvijas banku aktīvu atradās četru banku kontrolē. Trīs no tām bija lielas Ziemeļvalstu bankas – Swedbank, SEB un Nordea, bet otra lielākā banka bija Latvijas Parex banka. Turklāt Latvijā darbojās vairāk nekā 20 mazākas vietējās bankas. Neviena no lielajām bankām nesaņēma lielu vietējo finansējumu noguldījumu veidā. Tās pašas sevi finansēja caur Eiropas starpbanku tirgu, netērējot lielus līdzekļus, un tādējādi iegrūda Latviju apburtajā lokā: inflācijai kāpjot, reālā procentu likme kļuva negatīvāka, veicinot pieprasījumu pēc kredītiem. Spriežot pēc vairākuma rādītāju, Latvijas milzīgais kredītu bums pārspēja lielāko daļu pārējo kredītu bumu, ikgadējam kredītu pieaugumam laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam palielinoties no 37 līdz 64 procentiem,3 un virsotni šis kāpums sasniedza 2005.–2006. gadā, kad kredītu apjoms ekonomikā pieauga vairāk kā divkārt (skat. 2.1. att.). Nebija noteikumu, kas ierobežotu naudas aizdošanu, un spekulācija ar nekustamo īpašumu netika aplikta ar nodokļiem.4 Straujo kreditēšanas pieaugumu veicināja vairāki apstākļi. Galvenais no tiem bija Latvijā valdošais pievilcīgais biznesa klimats un labā ekonomiskā izaugsme. Otrkārt, fiksētais valūtas kurss nozīmēja, ka Latvijā investīcijām nav gandrīz nekāda riska. Treškārt, pieprasījumu pēc kredītiem veicināja krasais valsts reālo procentu likmju samazinājums, kas ar laiku, palielinoties inflācijai, kļuva negatīvs. Ceturtkārt, lielajām zviedru bankām, kas darbojās Latvijā, Baltijas valstis bija augstāka riska un peļņas “to 44 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

niks”, kas nepieciešams līdzsvaram ar lēnāko, bet ar zemu risku apveltīto uzņēmējdarbību dzimtenē, un šis apstāklis iekārdināja bankas piekopt brīvāku aizdošanas politiku. Piektkārt, gan ASV Federālo rezervju sistēma, gan Eiropas Centrālā banka šajā laikā īstenoja ļoti vaļīgu monetāro politiku, radot iespēju nopelnīt uz procentu likmju starpību dažādās valūtās. Turklāt ne Latvijas, ne Zviedrijas finanšu regulēšanas iestādes īpaši necentās apvaldīt pārmērīgo kreditēšanas pieaugumu. Banku bizness Latvijā bija ļoti ienesīgs, un šķietami nebija iemesla piesardzībai. 2005. gada decembrī rakstītā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ziņojumā minēts: “Vēl viens faktors meklējams tajā, ka ārvalstu banku filiāļu riska darījumi Latvijā atspoguļo tikai pavisam nelielu daļu no to kopējā portfeļa, bet peļņa, ko sniedz šis bizness, atbildīga par daudz lielāku daļu no konsolidētās peļņas. Tas varētu pamudināt ārvalstu bankas uzņemties lielāku risku, nekā tas būtu vēlams no Latvijas skatupunkta.”5 Komercbankas apzinājās riskus, un 2007. gadā divas lielākās zviedru bankas, proti, Swedbank un SEB, samazināja kreditēšanu Latvijā, toties salīdzinoši vēlāk pievienojusies Nordea banka situāciju nedaudz izlīdzināja, vēl 2008. gadā palielinot savu tirgus daļu, un Parex banka neatpalika. Banku piederība Latvijā ievērojami atšķīrās no pārējām desmit jaunajām Austrumeiropas valstīm, kas iestājās ES. Tajās ārzemniekiem piederošās bankas pārvaldīja četras piektdaļas no banku aktīviem; Latvijā šis īpatsvars 2008. gada septembrī bija tikai 60 procenti salīdzinājumā ar 97 procentiem Igaunijā un 85 procentiem Lietuvā. Rezultātā Latvija un it īpaši Parex banka bija vairāk atkarīga no starptautiskā starpbanku tirgus kaprīzēm nekā kaimiņvalstis, toties ārvalstīm piederošās bankas pārsvarā saņēma finansējumu no savu mātesuzņēmumu izsniegtiem aizdevumiem.6 Bija vairāki faktori, kas situāciju nedaudz amortizēja. 1991.–1992. gadā, kad valdīja milzīga inflācija, Latvijai grūtības sagādāja liela naudas apjoma izņemšana no apgrozības; kredītu un naudas koeficients pret IKP krita ārkārtīgi zemu. Vēl 2000. gadā Latvijas kredītu apjoms bija tikai 18 procenti no IKP, kaut gan parasti modernā kapitālisma ekonomikā kopējais kredītu apjoms ir aptuveni līdzīgs IKP. Sākās ilgs, vienmērīgs remonetizācijas process. Kaut gan kreditēšana kā daļa no IKP strauji 2004.–2007. gada bums

palielinājās, 2007. gada beigās tā sasniedza tikai 88 procentus no IKP (skat. 2.2. att.), un šis skaitlis līdzinājās ES vidējam rādītājam.7 Tātad nevar uzskatīt, ka Latvija būtu pārmērīgi ieslīgusi parādsaistībās. Turklāt tai nebija toksisko aktīvu, piemēram, nodrošināto parādu obligāciju un citu uz hipotēkām balstītu vērtspapīru. Lielais investīciju koeficients, kas 2006. un 2007. gadā sasniedza neparasti augstu līmeni, proti, 40 procentus no IKP, atgādināja rosīgākos Austrumāzijas tīģerus. Lielu daļu investīciju finansēja kapitāla pieplūdums, bet līdz pat 2005. gadam valsts uzkrājumu koeficients bija 23 procenti no IKP, un tas bija pieņemams skaitlis. Tomēr 2007. gadā tas pazeminājās līdz 15 procentiem no IKP, jo Latviju pārpludināja lēta nauda. Plaisa starp ieguldījumiem (kapitāla kopapjomu) un valsts uzkrājumu un ārvalstu tiešo investīciju kopsummu kļuva arvien lielāka, un virsotni tā sasniedza 2007. gadā ar 18 procentiem no IKP (skat. 2.3.att.). Šī plaisa ir labākais rādītājs, kas ļauj noteikt, kurās valstīs gaidāma krīze.8 Buma gados privātajā sektorā samilza ekonomiskā nestabilitāte. 2002. gadā Latvijas inflācija sasniedza zemāko punktu – 1,5 procentus 2.2. attēls. Kredīti – daļa no IKP, 2000.–2010. gads Procenti no IKP 120 100

80 60 40

20 0

2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010

Avots: Latvijas Banka, www.bank.lv (iegūts 24.01.2011.)

46 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2.3. attēls. Ieguldījumi, noguldījumi un tiešās ārvalstu investīcijas, 2004.–2007. gads Procenti no IKP 45 40 35

Kopējie valsts noguldījumi Ārvalstu tiešās investīcijas Kopējais pamatkapitāls

30 25 20 15 10 5 0 2004 2005 2006 2007 Avots: SVF, World Economic Outlook datu bāze, 2010. gada oktobris, www.imf.org (iegūts 23.11.2010.)

un svārstījās starp 1,5 un 3,6 procentiem gadā sešus gadus, pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Kopš 2004. gada inflācija palielinājās līdz 6–8 procentiem gadā, līdz 2007. gada nogalē tās līmenis sasniedza divciparu skaitli (skat. 2.4. att.). Pa gadiem ņemot, inflācija (patēriņa cenu indekss) sasniedza virsotni – 17,9 procentus – 2008. gada maijā. Rezultātā Latvija krietni pārsniedza Māstrihtas kritērijos noteikto inflācijas līmeni – parasti zem 3 procentiem gadā, un valstī nebija iespējams ieviest eiro, neveicot ievērojamas pārmaiņas. Inflācijai bija vairāki iemesli, un tas ļāva dažādu viedokļu piekritējiem paust sev pieņemamāko izskaidrojumu. Latvijai iesākumā bija zems cenu līmenis, un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā sākās pakāpeniska cenu konverģence, kas Latvijā izraisīja lielāku inflāciju nekā bagātākajās ES valstīs. Vēl viens iemesls bija no Krievijas importētās naftas un gāzes cenu krasais kāpums laikā no 2004. līdz 2008. gadam. Trešais inflācijas cēlonis bija arvien saspringtāks darba tirgus. Darba algas kāpums krietni pārsniedza inflāciju. Šis apstāklis savā ziņā atspoguļoja lielo produktivitātes kāpumu, kā arī sākumā samazinātās reālās algas, bet kopš 2005. gada bruto alga palielinājās par vairāk nekā 2004.–2007. gada bums

10 procentiem gadā, virsotni sasniedzot 2007. gada trešajā ceturksnī, kad uz gada bāzes rēķinātā bruto alga sasniedza 33 procentu pieaugumu (skat. 2.4. att.). Darba tirgus bija saspringts, it īpaši plaukstošajā būvniecības sektorā. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, trīs vecās dalībvalstis – Lielbritānija, īrija un Zviedrija – nekavējoties atvēra savu darba tirgu, un sākās izteikta emigrēšana uz Lielbritāniju un Īriju. Izbraukšanas radītā darbaspēka konkurence palielināja algas vēl vairāk, un Latvijas darba tirgus kļuva vēl saspringtāks. Politisku iemeslu dēļ nebija iespējams censties novērst darbaspēka trūkumu ar imigrācijas palīdzību, jo etniskajiem latviešiem tikai nesen bija izdevies kļūt par nepārprotamu vairākuma tautību savā valstī. Ceturtais un galvenais inflācijas palielināšanās cēlonis bija milzīgais iekšzemes kreditēšanas pieaugums. Cenas uz vietējo pieprasījumu orientētām nozarēm cēlās daudz straujāk nekā eksporta nozaru cenas, un celtniecības izmaksu pieaugums 2007. gada pirmajā ceturksnī sasniedza virsotni, proti, 30 procentus; tobrīd šis skaitlis bija četras reizes lielāks par patēriņa cenu indeksu (skat. 2.4. att.). Nekustamā īpašuma cenas kāpa visaugstāk: 2005. un 2006. gadā tās palielinājās par vairāk nekā 60 procentiem, bet laikā no 2003. līdz 2007. gadam uzšāvās debesīs, ceļoties par 240 procentiem.9 Darbaspēka vienības izmaksas bija ļoti zemas un laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam pat samazinājās, jo Latvija īstenoja visas ES dalībai nepieciešamās reformas, kas krietni uzlaboja efektivitāti. Eiropas Komisijas ziņojumā laiks no 2000. līdz 2007. gadam novērtēts šādi: “Izaugsmes pārskata analīzē secināts, ka Baltijas centienus panākt pārējās valstis veicināja [kopējā faktoru ražīguma] palielinājums, kas ir viens no lielākajiem, kāds pēdējos gados novērots jaunā ekonomikā, un arī tas, ka investīciju pieaugums līdz 2007. gadam bija ļoti vienmērīgs un kāpjošs.”10 Toties no 2005. gada līdz 2008. gada pirmajam ceturksnim darbaspēka vienības izmaksas palielinājās gandrīz divkārt (skat. 2.5. att.), un algas vietējās nozarēs palielinājās straujāk nekā eksporta nozarēs. Tas nebija tradicionālais Balassa-Samuelsona efekts, kas noteic, ka valstīs, kas cenšas panākt pārējās, produktivitāte straujāk palielinās eksporta, nevis vietējās nozarēs, bet, tā kā darba tirgus ir vienots, algas vienlaicīgi palielinās abos sektoros, tādējādi kāpjot straujāk, nekā to ļauj produk48 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2.4. attēls. Patēriņa cenu indekss, bruto alga un būvniecības izmaksas, 2004.–2011.gads (% izmaiņas attiecībā pret atbilstošo periodu iepriekšējā gadā) 40

Procenti Patēriņa cenas Bruto alga Būvniecības izmaksas

30 20 10 0 -10

I IV VII X I IV VII X I IV VII X I IV VII X I IV VII X I IV VII X I IV VII X I IV VII X

-20 2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

tivitāte.11 Svarīgs faktors, kas veicināja straujo algu kāpumu, bija brīva darbaspēka pārvietošanās Eiropas Savienības robežās, kas sniedza latviešiem iespēju meklēt labāk apmaksātu darbu citās ES valstīs. Reālais efektīvais maiņas kurss (REER) laikā no 2004. līdz 2006. gadam īpaši daudz nepalielinājās, bet 2007. gada sākumā strauji kāpa algu un cenu inflācija, mazinot konkurētspēju. Kopumā uz patēriņa cenu indeksu balstītais REER palielinājās mēreni, proti, par 15 procentiem laikā no 2004. gada līdz 2007. gada beigām (skat. 2.6. att.). Tas bija manāms pieaugums, tomēr nekas traģisks. No 1999. līdz 2008. gadam Latvijā REER palielinājās mazāk nekā Čehijā un Slovākijā, kur krīze gandrīz nebija jūtama, un daudz mazāk nekā Rumānijā (skat. 2.7. att.).12 Tātad bieži dzirdētais apgalvojums, ka Latvija pārāk augstu pacēla ce nas un šī iemesla dēļ tika izgrūsta no eksporta tirgus, ir pārspīlēts. Pareizāk būtu teikt, ka pārmērīgais kapitāla pieplūdums izspieda ražošanas un eksporta nozares. Vajadzēja uzlabot eksporta konkurētspēju, tomēr tas nebija nesasniedzams mērķis. Kreditēšanas pieaugums darbojās ne tikai Latvijas robežās; laikā no 2004. līdz 2006. gadam tas palielināja importu par 27 līdz 31 procentu 2004.–2007. gada bums

2.5. attēls. Darba vienības izmaksas, 2001.–2011. gads 250

Indekss, 2005=100, sezonāli pielāgots Ekonomika kopumā Ražošana

200

Būvniecība

150 100 50 0 2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

Avots: Eurostat datu bāze, Latvijas Bankas aprēķini

2.6. attēls. Reālais efektīvais maiņas kurss, 2000.–2011. gads Indekss, 1999=100 (deflators: patēriņa cenu indekss) 140 130 120 110 100 90

Lata reālais efektīvais maiņas kurss (deflators: PCI; 27 tirdzniecības partneri)

Avots : Eurostat datu bāze (iegūts 18.04.2012.)

50 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2011

2010

2009

2008

2007

2006

2005

2004

2003

2002

2001

2000

2.7. attēls. Reālā efektīvā maiņas kursa pieaugums Centrāleiropā un Austrumeiropā, 1999.–2008. gads Indekss, ES-27 = 100 200 180 160 140 120 100 80 k vā lo

ija

ān

ār

Lie

g ul

ija

l Po

u ga

ija

lik

tv La

ja hi

b pu

ija

n vē lo

rij

ā ng

Če

Avots: Eurostat datu bāze, http://epp.eurostat.ec.europa.eu (iegūts 27.05.2010.); autora veikti aprēķini

gadā, kaut gan 2007. gadā importa apjomi sāka kristies, jo kreditēšanas pieaugums kļuva lēnāks (skat. 2.8. att.). Eksports nevarēja mēroties ar importu, un palielinājās tekošā konta deficīts, kas virsotni – 22,5 procentus no IKP – sasniedza 2006.–2007. gadā un kļuva par redzamāko krīzes priekšvēstnesi. Tekošā konta deficīts 4 līdz 5 procentu apjomā no IKP parasti tiek uzskatīts par robežu, kuru pārkāpjot, tiek zaudēts stabils finansiālais stāvoklis. Ilgtermiņa ārvalstu tiešās investīcijas sa sniedza tikai 4 līdz 8 procentus no IKP (skat. 2.9. att.). Rezultātā Latvija uzkrāja lielu ārējo parādu, kas 2007. gadā kopumā sasniedza 128 procentus no IKP, bet tie lielākoties bija privātpersonu parādi, un neto ārējais parāds bija tikai 50 procenti no IKP (skat. 2.10. att.). Vismazāk tika domāts par valsts finansēm. Valdība regulāri ieplānoja nelielu budžeta deficītu, bet, tā kā izaugsme šo gadu laikā nemitīgi bija lielāka nekā paredzēts, arī ienākumi bija lielāki. Pat pēc tam, kad 2004.–2007. gada bums

2.8. attēls. Ikgadējais importa pieaugums, 2004.–2007. gads Procenti salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 35 30 25 20 15 10 5 0 2004 2005 2006 2007 Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, www.csb.gov.lv (iegūts 24.11.2010.)

2.9. attēls. Tekošā konta deficīts un ārvalstu tiešās investīcijas, 2004.–2007. gads Procenti no IKP 10 5

Ārvalstu tiešās investīcijas Tekošā konta bilance

0 –5 –10 –15 –20 –25 2004 2005 2006 2007 Avots: Latvijas Banka, www.bank.lv (iegūts 24.11.2010.)

52 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2.10. attēls. Kopējais un tīrais ārējais parāds, 2004.–2007. gads Procenti no IKP 140 120

Kopējais ārējais parāds Tīrais ārējais parāds

100 80 60 40 20 0 2004 2005 2006 2007 Avots: Latvijas banka, www.bank.lv (iegūts 24.11.2010.)

tika papildus palielināti izdevumi, valsts budžeta deficīts katru gadu tik tikko sasniedza 1 procentu no IKP (skat. 2.11. att.), kaut gan reālie izdevumi no 2003. līdz 2007. gadam pieauga par 80 procentiem. Valsts parāds bija minimāls un 2007. gada beigās sasniedza 9 procentus no IKP (skat. 2.12. att.). Latvijas pārkaršana nebija negaidīta. Tās tuvošanās bija acīmredzama ikvienam, kurš vēlējās to saskatīt. Un šajā lokā ietilpa SVF. Jau kopš 2005. gada tas nepārprotami un uzstājīgi izteica brīdinājumus. SVF ziņojumā pēc darbinieku vizītes Latvijā 2005. gada nogalē minēts: (..) šā brīža izaugsme apsteidz ekonomikas spēju ražot preces un pakalpojumus (..) cenu un algu inflācija ir palielinājusies, un ārējais tekošā konta deficīts padziļinājies. Turklāt paredzams, ka inflācija vēl kādu laiku būs lielāka par nosprausto Māstrihtas slieksni, tātad domājams, ka eiro ieviešana tiks novilcināta (..). Ļoti strauji izaugsmes izrāvieni aizkavēs, nevis veicinās Latvijas uzstādīto mērķi sasniegt ilgstošu ienākumu konverģenci. Straujš algu un cenu kāpums, ko nepapildina produktivitātes uzlabojumi, mazinās ārējo konkurētspēju un vēl vairāk padziļinās tekošā konta 2004.–2007. gada bums

deficītu. Kreditēšana, kas veicina patērēšanu un nekustamā īpašuma tirgu, nepalielinās ekonomikas ilgtermiņa potenciālu un ne radīs resursus parāda atmaksai.13 SVF ieteica Latvijas varas iestādēm “laicīgi rīkoties, lai apvaldītu pārkaršanas spiedienu”, bet neko daudz nebija iespējams darīt. Tā kā valūtas kurss bija fiksēts un kapitāla plūsmu nekas neierobežoja, Latvija bija iestrēgusi tā dēvētajā neiespējamajā trīsvienībā, kas nozīmēja, ka tā nevar īstenot neatkarīgu monetāro politiku.14 Oficiāli Latvijas Banka noteica procentu likmes, bet esošās valūtas padomes sistēmas dēļ procentu likmes noteica tirgus, un Latvijai bija ļoti maz obligāciju. Latvijas Bankas mēģinājumi paaugstināt procentu likmes noveda tikai pie tā, ka lielāka kredītu daļa tika ņemta eiro. Laikā no 2004. līdz 2007. gadam ECB īstenoja ekspansīvu monetāro politiku, ievērojami palielinot naudas piedāvājumu, un ASV Federālās rezerves rīkojās tāpat. Starptautiskie investori nopelnīja daudz naudas, spekulējot ar procentu likmēm, tas ir, pārdeva lētus starptautiskos kredītus Austrumeiropai un it īpaši Latvijai. ECB izteica brīdinājumus tikai par inflāciju un nepauda raizes par pieaugošajiem aktīvu burbuļiem vai finansiālas nestabilitātes risku. Latvijas varas iestāžu rīcībā bija divi līdzekļi – fiskālā politika un banku reglamentēšana. Balstoties uz 2005.–2007. gadā piedzīvoto, ar divciparu skaitli izsakāmo izaugsmes koeficientu, Latvijai vajadzēja saglabāt pastāvīgu budžeta pārpalikumu dažu procentu apmērā no IKP, kā rīkojās Igaunija un Bulgārija. Tomēr buma laikā šāda pieeja neguva atbalstu, un valdības nostāja bija diezgan populistiska. Latvijas sabiedrībā valdīja eiforisks noskaņojums. Gan nodokļu ieņēmumi, gan IKP pieaugums nemitīgi pārsniedza prognozes, dzēšot plānoto budžeta deficītu. Tomēr pēc katras vasaras valdība sagatavoja papildu budžetu, palielinot publiskos tēriņus par dažiem procentiem no IKP, tādējādi apēdot negaidītos ienākumus un izveidojot nelielu budžeta deficītu. Baņķieri, uzņēmēji, patērētāji un valdība uzskatīja, ka bums atspēko visus kopš 2004. gada dzirdētos brīdinājumus, un tāpēc krīze, kad tā sākās, bija patiesi postoša. Tomēr jāatzīst, ka arī Igaunija pārcieta smagu finanšu krīzi, kaut gan tās fiskālā politika bija ļoti konservatīva. 54 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2.11. attēls. Budžeta bilance, 2004.–2007. gads Procenti no IKP 0 –0,2 –0,4 –0,6 –0,8 –1 –1,2 2004 2005 2006 2007 Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, www.csb.gov.lv (iegūts 02.11.2010.)

2.12. attēls. Valsts parāds, 2004.–2007. gads Procenti no IKP 16 14 12 10 8 6 4 2 0 2004 2005 2006 2007 Avots: Latvijas Banka, www.bank.lv (iegūts 24.11.2010.)

2004.–2007. gada bums

Otra iespēja bija banku regulēšana, un šajā jomā bija daudz izdevību. Latvijas Banka vairākas reizes palielināja nepieciešamos komercbanku rezervju rādītājus, sākot šo procesu jau 2005. gadā, bet bija iespējams darīt daudz vairāk. Varēja ierobežot hipotēku aizdevumu daļu no kopējās īpašuma cenas, bet tas netika paveikts. Varēja ierobežot banku kreditēšanu, novirzot to no patērēšanas un nekustamā īpašuma uz ražošanas jomu.15 Tomēr nedrīkstēja arī pārliecīgi aizrauties ar banku ierobežojumu noteikšanu, jo Latvijas ekonomika bija maza un pilnīgi atklāta, tāpēc Latvijas banku operācijas bez sarežģījumiem varēja pārcelt uz citu valsti. Arī zviedru Riksbank un Finanšu uzraudzības iestādei vajadzēja pievērst uzmanību pārliecīgajiem riska darījumiem, ar kuriem Baltijas ekonomikā nodarbojās zviedru komercbankas, tomēr nekas netika darīts. Bija arī trešā iespēja, ko vajadzēja izmantot – nodokļu ieviešana. Pārsteidzoši, bet fiziskām personām, kas spekulēja ar nekustamo īpašumu, nevajadzēja maksāt nodokli par iegūto peļņu, ja īpašums viņiem piederēja vismaz gadu. Nebija arī kapitāla pieauguma nodokļa, kaut gan to vajadzēja ieviest. Latvijā nevajadzēja maksāt arī īpašuma nodokli par dzīvojamām ēkām (tikai par zemi), šo nodokli ieviesa tikai krīzes laikā. Visi šie nodokļi palīdzētu samazināt spekulēšanas apjomu un tādējādi aizkavētu nekustamā īpašuma inflāciju. SVF ierosināja sākt algas kontrolēšanu, bet tā nebūtu iespējama, jo darba tirgus bija ļoti saspringts un brīvā tirgus mentalitāte iebilda pret šādu iejaukšanos tirgū. Algas palielinājumu noteica tirgus, nevis arodbiedrības.16 Eiropas Komisijas ziņojumā atrodams spilgts pārkaršanas apraksts: 2007. gadā pārkaršana sasniedza virsotni. Lielu tekošā konta deficītu papildināja jaunas, vēl nepiedzīvotas vājības. Straujā privātpersonu kreditēšana, pārsvarā eiro valūtā, arvien vairāk finansēja mājokļu burbuli, veicinot pārslogojumu un izkropļojumu ekonomikas piedāvājuma jomā, un tas attiecās arī uz pieejamo prasmīgo darbaspēku un precēm. Privātā sektora finansēšana arvien vairāk bija atkarīga no nelielas izplatītāko (ārvalstu) aizdevēju grupas, it īpaši skandināvu bankām, un tās savukārt pašas arvien vairāk bija atkarīgas no tirgus finansējuma. Toties vietējām bankām (it īpaši Parex bankai Latvijā) globālās finanšu krīzes augstākajā punktā bija ārkārtīgi grūti refinansēt savus ārvalstu aizdevumus, jo tās bija ārkārtīgi dziļi iesaistītas riska darījumos mājokļu sektorā.17 56 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Valdība bija apmierināta ar bumu un gan Eiropas Savienībai, gan SVF atbildēja ar vienu un to pašu: “Mūsu budžeta deficīts ir zemāks par 3 procentiem no IKP. Ko citu jūs no mums vēlaties?” Tomēr Māstrihtas kritēriju būtība slēpjas tajā, ka budžetam ekonomiskā cikla laikā jābūt balansētam, un stagnācijas vai recesijas laikā budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 procentus no IKP. 2007. gada pavasarī tika īstenoti atsevišķi pasākumi ekonomikas pārkaršanas mazināšanai – ieviesti vairāki kreditēšanas ierobežojumi, piemēram, noteikts kvantitatīvs limits, cik lielu daļu no ķīlas vērtības banka drīkst aizdot, kā arī aizdevuma apjoms attiecībā pret oficiālajiem ienākumiem, bet bija jau par vēlu.

Pašapmierinātības politika Lai izprastu Latvijas politikas veidošanu, jāņem vērā Latvijas politisko partiju struktūra un vadošie politiķi. Valdības šajā laika posmā bija mierīgas un flegmatiskas. Tās vienmēr veidoja koalīcija, kurā ietilpa 3–5 labēji centriskās partijas. Šī partiju sistēma laika gaitā pilnveidojās, da žādām partijām apvienojoties blokos. Izveidojās pieci dominējošie politiskie bloki. Pirmskrīzes politiku lielā mērā noteica spēku samērs 2006. gada oktobrī notikušajās Saeimas 100 deputātu vēlēšanās. Četras partijas bija labēji centriskas, un tajās pārsvarā iestājās et niskie latvieši. Trīs no tām – Tautas partija, apvienība “Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš” un “Zaļo un zemnieku savienība” – tika uzskatītas par oligarhu partijām, kuru centrā bija viens ietekmīgs uzņēmējs, kaut gan tas ne vienmēr bija oficiālais politiskais līderis. Šīs partijas piedalījās gandrīz visās valdību koalīcijās, bet personiskās intereses radīja nesaskaņas to starpā. Tautas partiju 1998. gadā dibināja Andris Šķēle – ietekmīgs uzņēmējs, kurš no 1995. līdz 1997. gadam bija Ministru prezidents un šo amatu ieņēma arī 1999.–2000. gadā. Vēlāk partijas priekšsēdētāja grožus viņš nodeva Atim Slakterim, kuram tika atvēlēti arī dažādi ministra portfeļi. Aigars Kalvītis arī bija viens no partijas līderiem. Pēc 2006. gada Saeimas vēlēšanām šai partijai bija 23 no 100 deputātu vietām, un tā bija lielākā partija. No tās daudz neatpalika “Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš”. Tās priekšsēdētājs kopš 2007. gada novembra bija Ainārs Šlesers, vēl viens 2004.–2007. gada bums

ietekmīgs uzņēmējs. Šajā partijā darbojās arī Ivars Godmanis, Latvijas pirmais Ministru prezidents no 1990. līdz 1993. gadam un viens no Latvijas Tautas frontes līderiem. 2006. gada vēlēšanās partija ieguva tikai 10 vietas. Trešā oligarhu partija bija “Zaļo un zemnieku savienība”. Tā bija uz reģioniem orientēta partija, un tās neoficiālais līderis bija Aivars Lembergs, kurš ilgstoši ieņem ostas pilsētas Ventspils mēra amatu.18 2006. gadā viņš tika apsūdzēts korupcijā, naudas atmazgāšanā un valsts amata izmantošanā ļaunprātīgiem mērķiem, bet sarežģītā tiesas prāva vēl joprojām turpinās.19 Gan Lembergam, gan viņa partijai līdz krīzei bija piezemētāks politiskais profils nekā abām pārējām dominējošajām partijām. Pēc 2006. gada vēlēšanām tā ieņēma 18 vietas. Ceturtā labēji centriskā partija bija “Jaunais laiks”, ko 2002. gadā izveidoja Einars Repše, pirms tam desmit gadus vadījis Latvijas Banku. Šajā partijā pulcējās jaunpienācēji politikā un arī profesionāļi, kuru galvenais mērķis bija cīņa pret korupciju, naudas un oligarhu ietekmes ma zināšana politikā. 2006. gada vēlēšanās partija ieguva 18 vietas Saeimā. 2005. gadā, atdaloties no toreizējās apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), kurā pārsvarā darbojās etniskie krievi, izveidojās “Saskaņas centrs”. Tā priekšsēdētājs bija jauns krievs Nils Ušakovs, bet parlamentāro frakciju vadīja etniskais latvietis Jānis Urbanovičs. 2006. gada vēlēšanās “Saskaņas centrs” ieguva 17 vietas Saeimā – par vienu mazāk nekā “Zaļo un zemnieku savienība”, kā arī “Jaunais laiks”. Neraugoties uz šķelšanos, Saeimā iekļuva arī PCTVL (jau kā maza krievu nacionālistu partija). 2006. gadā Saeimā tika ievēlēta arī “Tēvzemei un brīvībai/LNNK”, neliela latviešu nacionālistu partija. Spēku samērs un partijas Latvijas politikā samērā strauji mainās, arī politiķi ir pieraduši pamest savu partiju un pievienoties citai vai arī izveidot jaunu, tomēr partiju sistēma pakāpeniski stabilizējas. Koalīcijas valdības Latvijā mainījās gandrīz katru gadu. 2002. gada Saeimas vēlēšanās “Jaunais laiks” ieguva visvairāk deputātu mandātu, un Repše kļuva par Ministru prezidentu, bet viens no mums (Valdis Dombrovskis) ieņēma finanšu ministra amatu. Tomēr šī koalīcijas valdība sabruka, tiklīdz Ministru prezidents vērsās pret atsevišķiem savas koalīcijas biedriem, kurus uzskatīja par vainīgiem korupcijā, un 2004. gada februārī viņš atkāpās no amata. 58 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2004. gada martā tika izveidota jauna labēji centriska koalīcija Induļa Emša (“Zaļo un zemnieku savienība”) vadībā. Tā bija mazākuma valdība, kas paļāvās uz toreizējā PCTVL atbalstu vairākuma nodrošināšanā. I. Emša valdībai nācās atkāpties, kad Saeima atteicās apstiprināt viņu sagatavoto 2005. gada valsts budžetu. 2004. gada decembrī par Ministru prezidentu kļuva Aigars Kalvītis no Tautas partijas. Sākotnēji viņa valdībai pievienojās arī “Jaunais laiks”, bet 2006. gada aprīlī šīs partijas ministri atkāpās no amata, jo A. Kalvītis nevēlējās rīkoties saistībā ar skaļu korupcijas skandālu Jūrmalā, piejūras pilsētā netālu no Rīgas.20 Attiecīgi koalīciju veidoja Tautas partija, “Latvijas Pirmā partija/ Latvijas ceļš”, “Zaļo un zemnieku savienība” un “Tēvzemei un brīvībai/ LNNK”, bet “Jaunais laiks” un “Saskaņas centrs” bija opozīcijā. A. Kalvītis palika savā amatā un kļuva par pirmo Ministru prezidentu pēcpadomju Latvijas vēsturē, kam izdevās panākt, ka viņa valdība paliek pie varas grožiem arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām 2006. gadā. Tomēr viņu kā ēna vajāja neatkarīgā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) apsūdzības Tautas partijai vēlēšanu kampaņas finansēšanas noteikumu pārkāpšanā. 2007. gada decembrī Aigars Kalvītis bija spiests atkāpties no amata, jo mēģināja atlaist toreizējo KNAB vadītāju, un šis solis izraisīja tautas protestu – tā dēvēto lietussargu revolūciju.21 Viņa valdība izturēja trīs gadus, kaut gan tās sastāvs divas reizes mainījās, un tā nebija neko īpašu izdarījusi, lai atvairītu gaidāmo finanšu krīzi.

Piezīmes 111

The Treaty on the Functioning of the European Union, Official Journal of the European Union C 115/108-9, May 9, 2008, Article 140; Michael Marrese, “The Convergence of CEEMEA Countries as the Global Recession Ends,” JPMorgan, New York, July 29, 2009; European Union, “Acceding Countries and ERM-II,” EFC/ECFIN/109/03 (Athens, April 5, 2003). 113 Daudzos literatūras avotos šis kredītu bums tika precīzi analizēts jau pirms tā sākuma, it īpaši šādos darbos: Morris Goldstein, “Emerging-Market Financial Crises: Lessons and Prospects” (runa Starptautiskā finanšu institūta ikgadējā sanāksmē 2007. gadā, Vašingtonā, 20.10.2007.); Philip R. Lane un Gian Maria 112

2004.–2007. gada bums

11 12 13 14 9 10

15 16

17 18

Milesi-Ferretti, “Capital Flows to Central and Eastern Europe,” Emerging Markets Review 8, no. 2 (2007): 106–23; Susan Schadler, “Are Large External Imbalances in Central Europe Sustainable?” darbā Challenges of Globalization: Imbalances and Growth, eds. Anders Åslund un Marek Dabrowski (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2008). The Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Transcript of the Meeting of Prime Minister of the Republic of Latvia Valdis Dombrovskis with the Representatives of the International Mass Media on Monday, March 23, 2009,” State Chancellery, March 27, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 07.12.2010.). “Aide-Mémoire: IMF Staff Visit to the Republic of Latvia, November 30-December 2, 2005,” International Monetary Fund, undated. International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Arrangement,” December 19, 2008, p. 7, www.imf.org (iegūts 15.11.2010.). Bas B. Bakker un Anne-Marie Gulde, “The Credit Boom in the EU New Member States: Bad Luck or Bad Policies?” IMF Working Paper 10/130 (Washington: International Monetary Fund, 2010, 15). Zsolt Darvas un Jean Pisani-Ferry, “Avoiding a New European Divide,” Bruegel Policy Brief 10 (Brussels: Bruegel, December 2008). Bakker un Gulde, “The Credit Boom in the EU New Member States,” 19. Deroose, Flores, Giudice un Turrini, “The Tale of the Baltics,” 12. Par šo novērojumu esam pateicību parādā Basam Bekkeram. Bakker un Gulde, “The Credit Boom in the EU New Member States,” 35. “Aide-Mémoire: IMF Staff Visit to the Republic of Latvia.” Lars Oxelheim, International Financial Integration (Heidelberg: Springer Verlag Berlin, 1990). “Aide-Mémoire: IMF Staff Visit to the Republic of Latvia.” Valdis Dombrovskis, “Dilemma: palielin t algas un… infl cija” [“Dilemma: Increase of Salaries and...Inflation”], Latvijas Avīze, April 3, 2007. Deroose, Flores, Giudice un Turrini, “The Tale of the Baltics,” 5. DELFI, “ZZS un Lemberga partija saskaņos augstu amatpersonu un valsts uzņēmumu vadības kandidātus” [“Union of Greens and Farmers Will Agree with Lembergs’ Party on Potential Appointees to High State Positions and Corporations”], July 14, 2010. “Bribery Allegations Against Lembergs Spark Rumours of Widespread Graft in Parliament,” Baltic Times, March 21, 2007. Freedom House, Freedom in the World—Latvia (Freedom in the World Report, Washington, 2007), www.freedomhouse.org (iegūts 06.04.2011.). Alexandru Rusu, Latvia (report, Civil Society Against Corruption, September 2010), www.againstcorruption.eu (iegūts 06.04.2011.).

3 Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

2008. gadā Latvija sasniedza “buma-kraha” cikla otro fāzi jeb krahu.1 Jau 2007. gada sākumā Latviju skāra globālās finanšu krīzes ietekme, jo sākās kreditēšanas ierobežojumi. Tā kā kredīti vairs nebija tik viegli pieejami, kritās mājokļu cenas, un līdz ar tām samazinājās arī patērētāju pieprasījums un investīcijas. 2008. gada otrajā ceturksnī kopprodukts bija samazinājies tik krasi, ka sāka apdraudēt bankas. Kad 2008. gada septembrī bankrotēja Lehman Brothers, pasaulē iestājās likviditātes sasalums, un Latvija, kas ļoti lielā mērā bija atkarīga no ārvalstu finansējuma, piedzīvoja “smago piezemēšanos”. Starptautiskās likviditātes trūkuma apstākļos 2008. gada novembrī sabruka Parex banka – Latvijas otrā lielākā banka un lielākā neatkarīgā komercbanka. Tai bija radušās problēmas sakarā ar globālo finanšu krīzi un bijušo īpašnieku neveiksmīgo vadības stilu. Valdībai nācās banku nacionalizēt un rekapitalizēt. Izmaksas bija tik lielas, ka valdība bija spiesta lūgt Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) un Eiropas Komisijai ārkārtas finansējumu. Valdība noslēdza rezerves vienošanos ar SVF, un to papildināja vēl lielāks finansējums no Eiropas Komisijas un Ziemeļvalstīm. 2007. gada nogalē jau bija skaidri manāms, ka sākusies finanšu krīze, kaut gan vēl nevarēja nojaust, cik smaga tā būs. Šajā laikā Latvija 61

bija spiesta nomainīt valdību, jo Ministru prezidents Aigars Kalvītis tika iesaistīts skandālā pēc tam, kad mēģināja atlaist Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju, un rezultātā sākās pret viņu vērsta “lietussargu revolūcija”.2 Pēc pārrunām tās pašas koalīcijas partijas 2007. gada decembrī vienojās, ka izveidos “krīzes” valdību un tās Ministru prezidents būs Ivars Godmanis – pirmais Latvijas Ministru prezidents pēc valsts neatkarības atgūšanas. Kaut arī pretrunīgi vērtēts, Godmanis baudīja zināmu cieņu gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tomēr Godmaņa sēšanās Ministru prezidenta krēslā izraisīja arī iebildumus, jo daudziem viņa iepriekšējā valdība saistījās ar nelikumībām, korupciju, samudžinātu privatizāciju un ekonomiskas dabas grūtībām, ko nācās pārciest tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma, turklāt Godmanis pārstāvēja oligarhisko “Latvijas Pirmo partiju/Latvijas ceļu”.3 2008. gada rudenī uz Latvijas politiskās skatuves dominējošā loma bija piešķirta četrām valsts amatpersonām. Viens no tiem bija I. Godmanis, bet pārējie bija finanšu ministrs Atis Slakteris, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un Valsts prezidents Valdis Zatlers. A. Slakteris gandrīz visās jomās bija I. Godmaņa pretstats. Viņš tika uzskatīts par partiju politiķi, kas ļoti maz saprot no ekonomikas vai finansēm. Parasti A. Slakteris bija pēdējais, kas ierosināja taupības pasākumus. I. Rimšēvičs ieņēma Latvijas Bankas prezidenta amatu kopš 2001. gada decembra, kad to pameta Einars Repše, lai atgrieztos politikā. Iepriekš Rimšēvičs bija Repšes vietnieks, bet vēlāk, ieguvis vadītāja posteni, rīkojās stingri. Viņš aizstāvēja trīs skaidrus mērķus: fiksētu valūtas kursu, agrīnu Latvijas iestāšanos Ekonomikas un monetārajā savienībā, kā arī taupīgāku budžetu, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus. V. Zatlers kļuva par prezidentu 2007. gada jūlijā, kad viņu šajā amatā ievēlēja Saeima. Viņš bija jaunpienācējs politikā un nepiederēja ne pie vienas partijas, kaut gan 1988.–1989. gadā bija Latvijas Tautas frontes valdes loceklis un profesionāļu vidū bija pazīstams kā viens no valsts labākajiem ķirurgiem. Tā kā Latvija ir parlamentāra republika, prezidenta vara ir ierobežota. Prezidents izvēlas Ministru prezidentu, un kandidātam pēc tam jāsaņem Saeimas vairākuma atbalsts. Prezidentam ir tiesības arī ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu, bet, ja tauta nobalso pret, prezidentam jāatkāpjas no amata. Zatlers finanšu 62 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

krīzes laikā aktīvi piedalījās politikā. Viņš sūdzējās par valdības trūkumiem, tā atspoguļodams tautas neapmierinātību, un apsvēra domu sarīkot ārkārtas vēlēšanas, tomēr centās arī veicināt atbalstu tās valdības politikai, ko pats bieži kritizēja.

2008. gada rudens: burbulis plīst Globālā finanšu krīze sākās 2006. gada otrajā pusē, kad ASV nekustamā īpašuma cenas pamazām kritās. 2007. gadā Latvija, kuras ekonomika tobrīd bija viena no pārkarsētākajām pasaulē, kļuva par vienu no pirmajām valstīm, ko skāra šī krīze. Sākumā tikai nedaudzi aptvēra, cik smaga tā ir, un valdībā vēl joprojām liela nozīme tika piešķirta biznesa interesēm. Tomēr Danske Bank ekonomists Larss Kristensens (Lars Christensen), viens no vērīgākajiem un kritiskākajiem ekonomikas komentētājiem, 2008. gada jūlijā izteica brīdinājumu: “Pastāv risks, ka nelīdzsvarotības izpausmes izraisīs “kopprodukta zudumu” 10–15 procentu apmērā no IKP Baltijas valstīs, Bulgārijā un Rumānijā.”4 Triecieni bija smagi un vairāki pēc kārtas, tomēr izkliedēti divu gadu garumā. Krīzi iesāka pieci lieli, skaidri saskatāmi triecieni, un tie visi bija finansiāli. Pirmkārt, Latvijas varas iestādes 2007. gada sākumā izstrādāja pretinflācijas plānu. Latvijas Banka turpināja ieviest stingrākus regulējošos nosacījumus; svarīgākais solis bija hipotekāro kredītu ierobežošana un rezervju rādītāju paaugstināšana. Atšķirībā no iepriekšējās minimālās rezervju ierobežošanas šī politikai guva panākumus, un 2007. gada vidū aizdevumu izsniegšanas temps pamazām pierima. Otrkārt, apmēram tajā pašā laikā – 2007. gada vasarā – SEB sāka ierobežot savu kreditēšanas politiku Latvijā, un pēc dažiem mēnešiem šai priekšzīmei sekoja Swedbank. Tādējādi beidzās kreditēšanas buma kulminācijas punkts, un kritums vispirms skāra mājokļu un celtniecības sektorus. Mājokļu cenas salīdzinājumā ar 2007. gada otro ceturksni samazinājās ar ātrumu 35 procenti gadā un kļuva par lejupslīdes veicinātājām. 2008. gada sākumā Latvijā sākās liels kredītresursu trūkums. Ekonomikas izaugsme palēninājās, jo samazinājās patērēšanas un investīciju apjoms. 2008. gada pirmajā ceturksnī izaugsme bija pavisam niecīga, un otrajā ceturksnī samazinājās kopprodukts. Par spīti tam visam Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

2008. gada maijā inflācija sasniedza augstāko punktu – 17,9 procentus. Tā paša gada rudens sākumā algu palielinājums pierima un samazinājās nodarbinātība. Trešajā ceturksnī Latvijas IKP jau tuvojās brīvajam kritienam. Trešais trieciens bija Lehman Brothers bankrots 2008. gada 15. septembrī, kad Latviju jau bija pārņēmusi finanšu krīze. Notikušais tik un tā izraisīja “spēju apstāšanos” Latvijā. Globālā likviditāte sastinga, vienas nakts laikā noslēdzot valsts pieeju starptautiskajiem finanšu tirgiem.5 Recesija, kas jau bija diezgan krasa, kļuva par smagu finanšu krīzi. Ceturtkārt, par galveno “smagās piezemēšanās” upuri kļuva Parex banka – lielākā vietējā komercbanka, kas bija atbildīga par vienu piekto daļu no visiem banku aktīviem valstī. Tā vairs nespēja sevi finansēt Eiropas starpbanku tirgū, un tai bija sindicēti aizņēmumi, kuriem tuvojās atmaksāšanas brīdis. Klienti sāka izņemt no bankas savus noguldījumus, un no augusta beigām līdz novembrim tā zaudēja vienu ceturtdaļu no visiem noguldījumiem. Valdībai nebija citas iespējas kā vien pārņemt banku savās rokās. 2008. gada 8. novembrī Latvijas valdība paziņoja, ka iegādāsies 51 procentu Parex bankas akciju no tās īpašniekiem Viktora Krasovicka un Valērija Kargina par simbolisku samaksu – 2 latiem. Tomēr noguldījumu aizplūšana nepierima. 1. decembrī varas iestādes daļēji iesaldēja noguldījumu izņemšanu, lai saglabātu likviditāti. Valdībai nācās rekapitalizēt Parex banku par kopējo summu 4,9 procentu apmērā no IKP, un vēl 2,6 procenti no IKP bija nepieciešami, lai sniegtu papildu garantijas.6 Piektkārt, Latvijai nebija pieejama starptautiskā vai Eiropas likviditāte, kaut gan tā bija Eiropas Savienības dalībvalsts un tādējādi arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) akciju īpašniece. Tai nebija citas iespējas kā vien vērsties pie SVF. Žans Pisāni-Ferī (Jean Pisani-Ferry) un Ādams S. Pozens (Adam S. Posen) rakstīja: “Eiro neizdevās uzlabot reakciju uz krīzi Centrāleiropas un Austrumeiropas kaimiņvalstu vidū (..). Kaut gan oficiālajos [ECB] un eirogrupas uzdevumos (..) tas nav iekļauts, plašākai stabilitātei šajā reģionā vajadzētu kļūt arī par svarīgu ekonomikas un politikas mērķi.”7 Nelielā pieejamā likviditāte nāca no zviedru bankām, un Zviedrijas Riksbank, kā arī dāņu galvenā banka piedāvāja īstermiņa aizdevumu, lai Latvija turpinātu darboties, līdz tiks 64 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

noslēgta vienošanās par SVF, ES un Ziemeļvalstu paketi. Vēl viens finansējuma avots bija Eiropas Investīciju banka (EIB) – Eiropas Savienības institūcija, kas 2008. gada 30. oktobrī vienojās ar Latviju par 750 miljonu eiro kredītu ES fondu līdzfinansēšanai krīzes pirmajās stadijās.8 Lai izprastu Latvijas finanšu krīzes politisko ekonomiku, ir ārkārtīgi svarīgi rūpīgi izpētīt notikumus, kas sekoja vēlāk. Vienmēr ir pārsteidzoši vērot, cik neinformēti šķiet vairākums finanšu krīzes dalībnieku, līdz krīze kļūst par realitāti. Nelaiķis profesors Rudijs Dornbušs (Rudiger Dornbusch) mēdza teikt, ka finanšu krīze parasti norisinās daudz vēlāk, nekā visi gaidījuši, bet, kad tā beidzot sākusies, viss notiek daudz straujāk, nekā cilvēki spējuši iztēloties. Kaut gan finanšu eksperti, baņķieri un Ministru prezidents Godmanis 2008. gada pirmajā pusē zināja, ka tuvojas krīze, ekonomikas politikā nenotika nekas ievērības cienīgs. Pirmais ar krīzi saistītais izbīlis tika piedzīvots 2008. gada februārī, kad notika spekulatīvs uzbrukums valūtas kursam. Tas sākās ielas līmenī, cilvēkiem steidzīgi mainot naudu valūtas maiņas kioskos. Mēģinājums bija neveiksmīgs, un iespējams, ka šī iemesla dēļ latvieši vēlāk nesatraucās par devalvāciju. Vēl 2008. gada martā Latvijai izdevās pārdot 400 miljonus dolāru vērtas eiroobligācijas, kuru dzēšanas termiņš bija 2018. gads, ar normālu ienesīgumu – 5,5 procentiem.9 2008. gada vasarā paklīda baumas, ka dažas bankas, iespējams, nevarēs pildīt saistības, un šajā sakarā tika minētas lielās zviedru bankas. 2008. gadā Latvijā notika divi referendumi par tematiem, kas nepavisam nebija saistīti ar krīzi, – viens par vēlētāju tiesībām rosināt Saeimas ārkārtas vēlēšanas, otrs par minimālās pensijas palielināšanu. Abu rezultāti bija negatīvi, bet pensijas tik un tā tika palielinātas, izmantojot indeksēšanu un pensiju piemaksas. Pēc vairākiem skandāliem tautas uzticēšanās valdībai bija mazinājusies, un 2008. gadā veikta viedokļu aptauja parādīja, ka neviena no četrām valdības partijām vairs nepārsniegtu 5 procentu barjeru, lai iekļūtu Saeimā. Nedaudz labāki reitingi bija divām lielajām opozīcijas partijām – “Saskaņas centram” un “Jaunajam laikam”. Pirmie skaļākie aicinājumi ievērot taupību atskanēja 2008. gada septembra beigās. I. Godmanis uzņēmās vadību un pavēlēja valsts Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

iestādēm sagatavoties personāla samazinājumam par 10 procentiem, kā arī brīdināja, ka 2009. gadā valsts darbinieku algas netiks palielinātas. Arodbiedrības atteicās samierināties ar valsts algu iesaldēšanu, un ok tobra sākumā veiktā aptaujā tika noskaidrots, ka 63 procenti iedzīvotāju ir vienisprātis ar arodbiedrībām. Nespējušas pārliecināt valdību atteikties no algu iesaldēšanas, arodbiedrības vērsās pie Saeimas. Policisti draudēja sākt streiku, un zemnieki dusmojās, jo valdība vēlējās samazināt lauksaimniecībai paredzētās subsīdijas. Oktobra beigās streiku sāka vairāk nekā 1000 medicīnas darbinieku, pieprasot lielākas algas.10 Taupība vēl joprojām bija gandrīz nesasniedzams mērķis. Sākotnējā budžeta variantā, kas tika sagatavots 2008. gada oktobrī, bija paredzēts budžeta deficīts 1,85 procentu apmērā no IKP, balstoties uz gaidāmo 2009. gada IKP pieaugumu par 2 procentiem, inflāciju 7,6 procentu apmērā un bezdarba līmeni 8,1 procenta apmērā. Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs iebilda, ka reālais budžeta deficīts būs 4–5,5 procenti no IKP, jo IKP, visticamāk, nepalielināsies. SVF oktobrī izteica brīdinājumu, ka 2009. gadā IKP samazināsies par 2,2 procentiem. Finanšu ministrs A. Slakteris atpūtās ārzemēs un budžeta apspriešanā nepiedalījās.11 Tomēr sabiedrības diskusija drīz vien mainīja virzienu, jo 2008. gada oktobrī un novembra sākumā parādījās pirmie negatīvie statistikas dati. 2009. gada 14. oktobrī Eurostat ziņoja, ka augustā Latvijas rūpnieciskā ražošana samazinājusies par 11,1 procentu.12 Oktobrī mazumtirdzniecības apjoms kritās par 14,4 procentiem, liecinot, ka iekšzemes pieprasījums samazinās likviditātes trūkuma dēļ.13 Arvien vairāk uzņēmumu bankrotēja. Strauji pieauga bezdarba līmenis – novembrī tas sasniedza 7,2 procentus.14 Šie dati saasināja sabiedrības attieksmi pret ekonomiku, pasliktinot vispārējo noskaņojumu. Latvijas iedzīvotāji vairs neiebilda pret samazinājumiem un pat pieprasīja radikālākus taupības pasākumus. Tautas vēlmi pēc pabalstiem aizēnoja politisko un sabiedrības grupu uzstājība, lai, īstenojot taupības pasākumus, pirmkārt tiktu ierobežoti lielo algu saņēmēji – prezidenta kanceleja, augstākie valsts ierēdņi, Saeimas deputāti, valsts uzņēmumu un pašvaldību vadītāji, kā arī lai tiktu samazināts ierēdņu skaits. Ministru prezidents I. Godmanis (nevis finanšu ministrs) jau oktobra sākumā spēra pirmos soļus valsts sektora algu apcirpšanas 66 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

virzienā. Strauji cita pēc citas tika nokautas “svētās govis”, un pēc katras šādas nokaušanas sabiedrība pieprasīja vēl kaut ko. Taupības kampaņa norisinājās gandrīz revolucionārā dedzībā. Visstrīdīgākais jautājums bija lielo piemaksu samazināšana, ko saņēma daudzi augstākie ierēdņi par to, ka bija valsts uzņēmumu valdes locekļi; šī nauda veidoja apmēram pusi no viņu ienākumiem, un Saeimas lēmums aizliegt visas šīs piemaksas tika pieņemts ar lielām grūtībām.15 Kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO), valsts bija centusies aizsardzībai tērēt 2 procentus no IKP. 2008. gadā valdība pirmo reizi apņēmās samazināt militārās jomas izdevumus,16 un tie pa mazām tika apcirpti līdz 1 procentam no IKP. 2008. gada 7. novembrī, kas ironiskas sagadīšanās dēļ ir Krievijas Oktobra revolūcijas gadadiena, Latvija saņēma smagu triecienu. Sākotnējie statistikas dati liecināja, ka 2008. gada trešajā ceturksnī IKP krities par 4,2 procentiem (vēlāk skaitlis tika labots uz 4,7 procentiem). Latvijas elite aptvēra, ka valsts ekonomika tuvojas brīvajam kritienam. Sabiedrības diskursa tonis mainījās vēl krasāk. Gandrīz katru dienu parādījās jauni viedokļi par 2009. gada IKP apmēru. 3. novembrī Eiropas Komisija pareģoja 2,7 procentu samazinājumu. Novembra beigās Swedbank pauda viedokli, ka IKP samazināsies par 4 procentiem, savukārt SEB drīz ziņoja, ka šis kritums sasniegs 5 procentus, kam piekrita arī SVF savā precizētajā ziņojumā decembrī, un šis skaitlis kļuva par SVF izstrādātās finansēšanas programmas pamatu. Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards saprātīgi bilda, ka nākamā gada IKP apmēru nav iespējams precīzi paredzēt.17 Sabiedrība mudināja valdību rīkoties, lai izvairītos no krīzes, un sūdzējās, ka tā darbojas pārāk lēni un aizstāv personiskās intereses. Nekustamā īpašuma profesionāļu asociācijas valdes priekšsēdētājs pieprasīja, lai valdība ieplāno budžeta pārpalikumu 5 procentu apmērā no IKP. Liberālais opozīcijas politiķis Aigars Štokenbergs nodēvēja budžetu par “neskaidru un bezspēcīgu”. Aptaujājot uzņēmējus, tika noskaidrots, ka 54 procenti vēlas bezdeficīta budžetu vai budžetu ar pārpalikumu. Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība pievienoja savu balsi šim korim, apgalvojot, ka valdības sagatavotais budžets ir pārāk optimistisks un neņem vērā sociālo partneru ierosinājumus attiecībā uz izmaksu samazinājumu.18 Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

14. novembrī Saeima pieņēma 2009. gada valsts budžetu ar nelielu balsu vairākumu – 53 pret 43. “Jaunais laiks” un “Saskaņas centrs” balsoja pret, jo šīm partijām budžets šķita nepietiekams un nerealizējams, tomēr tas tika uzskatīts par pagaidu budžetu.19 Visiem bija skaidrs, ka tajā izteiktie pieņēmumi ir pārliecīgi optimistiski, un Godmanis apsolīja, ka turpinās samazināt publiskos tēriņus. 24. novembrī tika atceltas visas valsts prēmijas valsts pārvaldē un citi papildu izdevumi. Ziņās tika runāts ne tikai par negatīvajiem statistikas datiem, bet arī nepamatotām analoģijām. Jau kopš oktobra vidus vairāki starptautiskās ekonomikas analītiķi apgalvoja, ka Latvija kļūst par otru Islandi, kur nupat bija nacionalizētas trīs bankas, un šīs pašas ekonomikas problēmas droši vien drīz parādīsies arī Latvijā. Godmanis atbildēja, ka Islandes scenārija atkārtošanās Latvijā nav iespējama. Viņš minēja, ka Islandē banku aktīvu attiecība pret IKP bijusi vairākas reizes lielāka nekā Latvijā.20 Viņam vajadzēja arī piebilst, ka Islandē ir peldošs valūtas kurss un ļoti augstas procentu likmes, turklāt tā nav Eiropas Savienības dalībvalsts. Krīzes dēļ Latvijas valdības iekšienē sākās nesaskaņas. Tipiskā ziņu izlaidumā bija lasāms: “Saeimas gaiteņos tiek aizrautīgi spriests, kad kritīs Godmaņa valdība.” Daudzi prognozēja, ka tā kritīs pavasarī pirms pašvaldību vēlēšanām,21 un jau 2009. gada februārī valdība patiesi krita. Koalīcijā ietilpstošās Tautas partijas pārstāvji vairākas reizes ierosināja, ka par Ministru prezidentu atkal jākļūst tās līderim Andrim Šķēlem. Oligarhs izmantoja krīzes radīto drāmu, bet sniedza neskaidru atbildi, teikdams, ka Latvijas ekonomikas trīs galvenie uzdevumi ir “produktivitāte, produktivitāte un produktivitāte”.22 Viņš tādējādi pārfrāzēja vienu no slavenākajiem Vladimira Ļeņina izteikumiem, bet nepaskaidroja, kā vajadzētu izvilkt Latviju no krīzes. Kādā citā reizē viņš pauda neapmierinātību, ka 2009. gada budžets esot pārāk optimistisks un tam vajadzīgi lieli labojumi, bet nepieminēja, kādas pārmaiņas viņam padomā.23 Bija acīmredzams, ka A. Šķēle gaida mirkli, kad atkal varēs ieņemt Ministru prezidenta krēslu. Arī Valsts prezidents V. Zatlers kritizēja I. Godmaņa valdību. Viņš pauda savu gatavību tam, ka valdība varētu atkāpties, bet piebilda, ka valdību maiņa tik sarežģītas ekonomiskas situācijas apstākļos nav ieteicama.24 Nedaudz vēlāk prezidents ierosināja apspriest iespēju atlaist 68 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Saeimu, bet bija neapmierināts ar to, ka Saeimas nomaiņa ievilktos pārāk ilgi – piecus mēnešus, un izteica vēlmi pēc iedarbīgākas konstitucionālās kārtības.25 Prezidents pat vainoja vienu konkrētu partiju – Tautas partiju – tajā, ka Latvija nav pienācīgi sagatavojusies finanšu krīzei.26 Runājot par A. Slakteri, Zatlers izteicās: “Būtu labi, ja mums izdotos uzlabot finanšu ministra prestižu.”27 Prezidenta biežie, publiski paustie pārmetumi pasliktināja valdības stāvokli. Vēlāk viņš paziņoja, ka Latvijai nepieciešama stingrāka roka pie vadības grožiem, kaut gan šis pārmetums vairāk bija vērsts pret finanšu un ekonomikas ministriem, nevis Ministru prezidentu. Parasti mākoņiem ir sudraba maliņa, un pat melnajos mākoņos, kas 2008. gada pēdējā ceturksnī bija savilkušies pār Latviju, pavīdēja cerības stari. 2008. gada maijā sasniegusi virsotni, uz gadu bāzes rēķinātā inflācija spēji kritās par apmēram vienu procentpunktu mēnesī, un ārējā tirdzniecība uzlabojās. Iekšzemes pieprasījumam samazinoties, palielinājās eksports, kas pirmajos deviņos 2009. gada mēnešos auga par veseliem 14 procentiem, bet imports samazinājās par 1,6 procentiem. Arī milzīgais tekošā konta deficīts strauji saruka.28

Naudas izņemšana no Parex bankas: Latvija pieaicina SVF 2009. gada budžeta pieņemšana nevis nomierināja sabiedrību, bet gan tika uztverta kā valdības nespējas apliecinājums. 15. novembrī naudas izņemšana no Parex bankas noguldījumiem pārvērtās par paniskiem centieniem mainīt latus pret eiro un citām ārvalstu valūtām. Klīda baumas, ka tūlīt lats tiks devalvēts. A. Slakteris visu padarīja vēl sliktāku, savdabīgi paziņodams, ka lats ir stabils: “Pat tad, ja pasaules ekonomika sabruks, lats kritīs pēdējais.”29 Latvijas Banka uz depozītu izņemšanu reaģēja, palielinot likviditāti, izsniedzot iekšzemes kredītus un samazinot rezervju normas, un tādējādi Latvijas Bankas ārzemju valūtas rezerves triju mēnešu laikā – no 2008. gada septembra līdz novembrim – samazinājās par ceturto daļu. Tāpat kā pārējām jaunajām ES dalībvalstīm, arī Latvijai bija nelielas rezerves salīdzinājumā ar īstermiņa ārējo parādu.30 Šī iemesla dēļ Latvija nevarēja pārāk atvieglināt savu monetāro politiku. Tomēr, kaut Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

gan sabiedrībā valdīja bailes par pretējo, Latvija nepārcieta finansiālu sabrukumu un cilvēki nesteidzās izņemt noguldījumus no citām bankām. Likviditātes krīzes karstumā – no 2008. gada augusta beigām līdz novembra beigām – banku noguldījumu kopsumma samazinājās par 10 procentiem, neiekļaujot vērtēšanas ietekmi.31 Maksājumu sistēma turpināja darboties. Trīs reitingu aģentūras, ierasti kavēdamās ar novērtēšanu, 2008. gada ceturtajā ceturksnī pazemināja Latvijas reitingu. Sākoties Parex bankas krīzei, Latvijas valdību likumsakarīgi pārņēma apjukums, un novembra vidū tā pieaicināja SVF tehnisko misiju. Drīz vien atklājās, cik dziļa ir krīze, un Latvijas varas iestādes lūdza iespēju noslēgt SVF rezerves vienošanos. Pirmās pārrunas ar SVF norisinājās 17.–23. novembrī, un misijas vadītājs bija Kristofs Rozenbergs. 20. novembrī Latvijas drošības policija arestēja Latvijas laikraksta žurnālistu un kādu mūziķi, kuri it kā izplatījuši destabilizējošas baumas par lata devalvāciju. Vienlaikus drošības policija lūdza plašsaziņas līdzekļiem nesēt paniku un publicēt tikai rūpīgi pārbaudītus datus. Šī rīcība gluži nepārkāpa cenzūras robežu, tomēr bija pretrunā ar parastajiem demokrātijas standartiem. Decembra sākumā visi saprata, cik smaga ir krīze. I. Godmanis vairs necentās izvēlēties saudzīgus vārdus un atgādināja iedzīvotājiem par smago Latvijas IKP kritumu pēc Padomju Savienības sabrukuma.32 Viņš pauda neapmierinātību, jo esot grūti kaldināt plānus, ja prognozes par IKP apmēru mainoties gandrīz katru dienu. Nodarbinātības valsts aģentūra brīdināja, ka bezdarba līmenis 2009. gadā varētu palielināties līdz 15 vai 20 procentiem.33 I. Godmanis paziņoja, ka starptautiskais finansējums nepieciešams triju iemeslu dēļ: lai pārņemtu Parex banku un nodrošinātu tai nepieciešamo likviditāti, finansētu budžeta deficītu un stabilizētu finanšu tirgu. 5.–8. decembrī SVF misija atgriezās Latvijā uz pārrunām. 5. decembrī Ministru prezidents Godmanis iepazīstināja Saeimu ar SVF programmu, un turpmākā nedēļa tika pavadīta kaismīgu politisko pārrunu gaisotnē. Likviditātes krīze galvenokārt bija saistīta ar Parex bankas sabrukumu. Abi tās īpašnieki, V. Krasovickis un V. Kargins, bija pazīstami Latvijas pilsoņi ar labiem sakariem, vēl Padomju Savienības laikā, 1990. gadā, ieguvuši pirmo privāto licenci konvertējamās valūtas maiņai. Parex bija viena no pirmajām uz uzņēmējdarbību orientētām pēc70 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

padomju bankām ar visām no tā izrietošajām sekām. 1992. gadā Parex reklāmas sauklis bija: “Mēs mainām visas valūtas un neuzdodam jautājumus.” Vēlāk tā paziņoja, ka Rīga atrodas tuvāk Maskavai nekā Šveice un visi bankas darbinieki protot krievu valodu. Pēdējā nozīmīgā akcija tika veikta, izvietojot Stokholmā informācijas stendus ar paziņojumu, ka tiek piedāvātas 6,5 procentu gada likmes noguldījumiem zviedru kronās.34 Latvijas iedzīvotāju uzskati par abiem bijušajiem bankas īpašniekiem, kas ilgi gozējās Latvijas bagātāko cilvēku sarakstā, nebija viennozīmīgi. Daži lepojās ar šiem vietējiem uzņēmējiem, kas paši saviem spēkiem pratuši konkurēt ar lielajām ārvalstu bankām, bet citiem bija pretēji uzskati. 2010. gadā Parex banka iesūdzēja abus bijušos īpašniekus tiesā par “rīkošanos pretēji bankas interesēm”.35 Jau no paša sākuma Latvija uzstāja, ka lata devalvācija nav iedomājama. Vienīgais valsts pārstāvis, kurš izrādīja šaubas, bija A. Slakteris. Pretēji saviem iepriekšējiem paziņojumiem, šoreiz viņš norādīja: “Es runāju ar SVF izpilddirektoru, un viņš uzskata, ka ekonomikas stabilizēšanas vārdā Latvijas Bankai jāsamazina lata kurss. Pēc tam mēs varēsim izkļūt no krīzes pēc Argentīnas scenārija; par to jau aktīvi spriež fonda eksperti. Latvija nemūžam nespēs pārciest šādu kritienu.” I. Godmanis nekavējoties atspēkoja Slaktera vārdus un apliecināja, ka lata devalvācija netiek apspriesta.36 I. Godmanis apsvēra iespēju ievērojami apcirpt publiskos tēriņus, valsts algas samazinot par 40–45 procentiem un dažās valsts iestādēs samazinot darbinieku skaitu par 20 procentiem.37 Viņš uzdeva valsts sekretāriem izvērtēt, vai iespējams samazināt algas valsts pārvaldes sistēmā par 10–30 procentiem un valstij piederošajos uzņēmumos par 15 procentiem. Samazināšana draudēja gandrīz visiem publiskajiem tēriņiem. Tika pieņemta SVF prasība palielināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) no 18 līdz 21 procentam, kā arī palielināt dažus akcīzes nodokļus. Tomēr valdība uzstāja, ka jāsamazina iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme no 25 līdz 23 procentiem. Uzņēmumu ienākuma nodoklis saglabājās nemainīgs 15 procentu apmērā. 10. decembrī I. Godmanis sapulcēja valdības sociālos partnerus, lai apspriestos par pretkrīzes programmu. Latvijas Darba devēju konfederācija iebilda pret paaugstināto PVN un pieprasīja mazākus Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

iedzīvotāju ienākuma nodokļus, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība izteicās vēl asāk: “Drakoniskās nodokļu reformas un algu samazinājumi padziļina krīzi un noniecina valsts pa matu – ekonomiku un uzņēmējdarbību. [Šī rīcība] arī veicina bezdarbu un samazina pieprasījumu.” Arodbiedrību savienība piedraudēja apstrīdēt jaunos likumus Satversmes tiesā. Gan darba devēji, gan arodbiedrības atteicās pieņemt valdības taupības plānu, bet Godmanis nevēlējās meklēt kompromisu.38 Opozīcijai, bez šaubām, nebija nekāda iemesla izturēties saudzīgi pret valdību, un tā pieprasīja vēl radikālāku taupības programmu, pirmām kārtām samazinot valsts pārvaldes izdevumus. 10. decembrī abas lielākās opozīcijas partijas “Jaunais laiks” un “Saskaņas centrs” pieprasīja Godmaņa valdības demisiju. “Saskaņas centra” parlamentārās frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs žēlojās, ka “pastāv politiskā sistēma, kurai nav konkurences un kuras politiskā virsotne nemainās. Visas mūsu partijas [pēdējo 15 gadu laikā] ir vienas un tās pašas politiskās “desas” gabali, kas atšķiras tikai ar svaru un etiķeti.”39 “Saskaņas centrs” pieprasīja, lai tiktu izveidota tautas vienotības jeb tautas glābiņa koalīcija; partija mēģināja izmantot situāciju, lai kļūtu par pilnvērtīgu partneri valdībā. Šajā nolūkā tā pat parakstīja vienošanos, atbalstot stabilizācijas plānu. Atspoguļojot arī sabiedrības noskaņojumu, “Saskaņas centrs” neiebilda pret valsts sektora algu samazinājumu, bet pauda neapmierinātību, ka valdība neizmanto visas iespējas, lai apcirptu valsts aparāta tēriņus.40 “Jaunais laiks” jau vairākus gadus aicināja ievērot taupību un īstenot pret korupciju vērstus pasākumus. Partijai nebija iemesla atbalstīt šo novēloto stabilizācijas programmu, kas, pēc “Jaunā laika” viedokļa, bija nepietiekama krīzes pārvarēšanai, kā arī pārāk lielu uzsvaru lika uz nodokļu palielināšanu. Partija pieprasīja profesionālismu, apņēmību un caurredzamību, kā arī gribēja sabiedrību vienojošu valdību, kurā būtu iekļautas visas parlamentārās partijas. Tā balsoja pret stabilizācijas pro grammu. Aigars Štokenbergs, kurš pārstāvēja liberālo opozīciju pret valdības stabilizācijas programmu, to kritizēja kā pārāk saudzīgu attiecībā pret eliti: “Godmanis atrada desmitiem iemeslu, lai neuzliktu no dokļus par dividendēm, lai neuzliktu kapitāla pieauguma nodokli un neuzliktu nodokli lepnajām villām Baltezerā, Jūrmalā un visur citur, kur 72 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

“trekno gadu lutekļi” ir uzcēluši savas pilis. Šī valdība aizstāv vienīgi bagātos, kam vajadzīgas mūžīgas nodokļu brīvdienas.”41 Kamēr Latvijā plosījās šīs kaislības, finanšu ministrs A. Slakteris 2008. gada 8. decembrī sniedza ilgu interviju Bloomberg televīzijai, kas piesaistīja ārkārtīgi lielu uzmanību. A. Slakteris slikti runāja angļu valodā, tāpēc neuztvēra daudzu jautājumu jēgu un neko īsti nevarēja pateikt. Pēdējo naglu viņa politiskajā zārkā iedzina jautājums par Latvijas drausmīgās krīzes iemeslu, uz ko Slakteris smaidīdams atbildēja: “Nekas īpašs.” Šī frāze – Nothing special – kļuva par saukli jaunai protesta kustībai pret valdību, kas izmantoja plakātus un T-kreklus, uz kuriem uzdrukāts teksts “nasing spešal”. Šī intervija vēl vairāk iedragāja sabiedrības jau tā zemo uzticēšanos valdībai. Opozīcija aicināja balsot par neuzticības izteikšanu finanšu ministram, un balsošana notika 11. decembrī. “Jaunais laiks”, “Saskaņas centrs” un daudzi neatkarīgie deputāti balsoja par Slaktera atlaišanu, kopā tam veltot 41 balsi, bet valdībai izdevās savākt 53 balsis viņa aizstāvībai.42 Tomēr I. Godmaņa valdības dienas bija skaitītas. Sabiedrības apjausma par sagaidīto krīzi izrādījās dziļa un visaptveroša. Galvenais jautājums bija par Latvijas valsts izdzīvošanu un izvairīšanos no valsts bankrota. “Saskaņas centra” pārstāvis Urbanovičs jautāja: “Vai šodien mūsu priekšlikumiem ir alternatīva? Diemžēl ir, un tā ir katastrofāla alternatīva, kas paredz galīgu Latvijas ekonomiskās neatkarības zaudēšanu, tās depopulāciju un atlikušo iedzīvotāju marginalizāciju (..). Cilvēki vienkārši izklīdīs pasaulē (..).”43 11. decembrī Saeima apstiprināja strīdīgo nodokļu izmaiņu paketi, ko pieprasīja SVF, un Finanšu ministrija laida klajā “Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu”. Īsajā dokumentā bija izklāstīti galvenie politikas virzieni, par ko noslēgta vienošanās ar SVF un Eiropas Komisiju.44 Budžeta deficīts 2009. gadā būšot 5 procenti no IKP. Kopējā fiskālā konsolidācija 2009. gadā tika lēsta ap 1 miljardu latu jeb 7 procentiem no IKP. Publisko tēriņu samazinājumi bija nežēlīgi: valsts darbinieku skaits samazināts par 15 procentiem (tiesa, ievērojama daļa uz vakanču rēķina), valsts darbinieku nominālās algas par 15 procentiem, bet valsts iepirkumi precēm un pakalpojumiem – par 25 procentiem. PVN tika celts par 3 procentpunktiem, kā arī palielināts akcīzes nodoklis vairākām precēm, tostarp degvielai un alkoholam. Tomēr tika atbalstītas arī strukturālas reformas, lai darba tirgu padarītu elastīgāku un veicinātu investīcijas. Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

Starptautiskās palīdzības pakete 2008. gada decembrī SVF, Eiropas Komisija un vairākas Eiropas valstis – Ziemeļvalstis un atsevišķas Centrāleiropas valstis, sagatavoja un finansēja starptautisku aizdevuma paketi Latvijai. 18. decembrī stabilizācijas programma tika apstiprināta, noslēdzot tradicionālo SVF rezerves vienošanos.45 Programmai vajadzēja ilgt 27 mēnešus, un SVF piedāvāja neparasti lielu aizdevumu – 1,7 miljardus eiro jeb 2,35 miljardus dolāru. Uzsvars tika likts uz priekšpiegādi, trešdaļu aizdevuma izsniedzot pirmajā no desmit daļām. SVF izpilddirektoru valde pieņēma šo programmu 23. decembrī – tikai trīs dienas pēc tās sagatavošanas pa beigšanas. Tas nozīmēja, ka pirmo aizdevuma daļu problēmu nomocītā Latvija varētu saņemt kā dāvanu Ziemassvētkos. Pārrunas vadīja SVF, un tajās piedalījās Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas (ECB), Pasaules Bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB), Zviedrijas Finanšu ministrijas, Riksbank un citu Ziemeļvalstu valdību pārstāvji. Šī bija viena no retajām reizēm, kad SVF pārrunās iesaistījušās tik daudzas puses, un pie sarunu galda tika pausti neparasti atšķirīgi viedokļi par galveno apspriežamo jautājumu, proti, valūtas kursa politiku. SVF misijā bija iekļauti 11 darbinieki,46 un to vadīja Kristofs Rozenbergs, kurš pieņēma Latvijas izteikto argumentu par labu tam, lai tiktu saglabāta piesaiste eiro, ko vairākums misijas dalībnieku uztvēra skeptiski. Latvijas komandu vadīja Ministru prezidents I. Godmanis, finanšu ministrs A. Slakteris un Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs. Viņi pārstāvēja Latvijas vienprātīgo uzskatu – jāsaglabā esošā lata piesaiste eiro. Pārrunas ievilkās neparasti ilgi, no 17. līdz 23. novembrim un pēc tam no 5. līdz 18. decembrim. Daļēji vainojamas bija domstarpības starp vairākumu SVF darbinieku un pārējiem dalībniekiem, taču pārrunas ieilga arī tāpēc, ka ekonomiskā situācija un ar Parex banku saistītie sarežģījumi bija ļoti neskaidri. Asās nesaskaņas šo dalībnieku vidū kļuva par iemeslu tam, ka SVF darbinieku ziņojums bija analītisks un īpaši labi uzrakstīts. Galvenie programmas mērķi bija formulēti ļoti skaidri: “apturēt pašreizējo likviditātes krīzi un nodrošināt ilgtermiņa ārējo stabilitāti, vienlaikus saglabājot valūtas kursa piesaisti”. To vajadzēja panākt, īstenojot pasākumus, kas stabilizētu finanšu sektoru, un ievērojami konso74 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

lidējot fiskālo politiku, kā arī īstenojot strukturālās reformas un tādu ieņēmumu politiku, kas uzlabotu konkurētspēju.47 Līdz 2008. gada otrajai pusei šķita, ka Latvijas valsts finanses ir labā stāvoklī. Steidzamākais iemesls, kādēļ Latvija pieaicināja SVF, bija Parex bankas sabrukums un vispārīgā problēma – valstī novērojamā likviditātes krīze. Turklāt valstij bija nepieciešama lielāka konkurētspēja – vajadzēja vai nu samazināt cenas, vai arī uzlabot ražošanas efektivitāti. Finanšu krīze noteikti iedragātu valdības finanses. Pārrunās galvenā loma bija pieciem svarīgiem jautājumiem: valūtas kursa politikai, Parex bankai, ekonomikas perspektīvai, fiskālai korekcijai un starptautiskā finansējuma mobilizācijai. Pirmkārt, Latvijas varas iestādes nepārprotami norādīja, ka fiksētais valūtas kurss nav apspriežams. Kā izteicās SVF: “Pret piesaistes maiņu nopietni iebilst gan Latvijas varas iestādes, gan ES institūcijas, tāpēc šāds solis nāktu par sliktu programmas veidotājiem.” Tas vēl ne bija viss: “Jebkāda režīma maiņa izraisītu apjomīgu ekonomisku, sociālu un politisku sabrukumu.” SVF pieņēma Latvijas nostāju: “Programmas mērķis ir izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai veicinātu eiro ieviešanu.” SVF iekšējā diskusija par devalvāciju turpinājās darbinieku ziņojumā. Latvijas lata kursa piesaistes atbalstītāji tajā iekļāva aili ar 13 gadījumiem deviņās valstīs pēdējo triju desmitgažu laikā, kad notikusi “ievērojama faktiskā valūtas kursa krišanās fiksēta valūtas kursa apstākļos”. Piesaistes pretinieki iekļāva pēdējo brīdinājumu: “Programmu tomēr apdraud liels risks.”48 Otrkārt, vissarežģītākā problēma vairāk attiecās uz tehniskas dabas jautājumu: ko iespējams darīt un ko vajadzētu darīt ar Parex banku? SVF darbinieku ziņojumā teikts: “Varas iestāžu galvenā prioritāte ir apturēt Parex bankas sagruvumu, jo pārējā banku sistēma pagaidām spējusi apmierināt pieaugošo prasību pēc likviditātes.” Otrs izlēmīgais solis, kas tika sperts 5. decembrī, bija SVF programmā iekļautais priekšnosacījums: valdība palielināja sev piederošo Parex bankas akciju daļu no 51 līdz 85 procentiem un iecēla jaunu vadību, kuras rokās tika nodota banka. Parex bija 975 miljoni eiro sindicēto aizņēmumu, kuru atmaksas termiņš varēja pienākt 2009. gada pirmajā pusē, un šī summa bija 4,6 procenti no IKP. Raizes sagādāja arī tas, ka bijušie īpašnieki varētu iegūt naudu no bankas. Tātad bija nepieciešams Parex banku “iežogot”. Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

3.1. tabula. SVF prognozes un rezultāti, 2008.–2011. gads 2008 Rādītājs

Prog- noze

Rezultāts

2009 Prognoze

Rezultāts

2010 Prognoze

Rezultāts

2011 Prognoze

Rezultāts

IKP pieaugums (%)

-2,0

-3,3

-5,0

-17,7

-4,0

-0,3

3,3

5,5

Inflācija (%, perioda vidējais rādītājs)

15,5

15,4

5,9

3,5

-3,5

-1,1

-1,4

4,4

Tekošā konta bilance (% no IKP)

-14,8

-13,1

-7,3

8,6

6,3

3,0

2,9

-1,2

Avoti: SVF, Republic of Latvia: Request for Stand-By Arrangement, 2008. gada 19. decembris; SVF, World Economic datu bāze, 2009. gada oktobris; SVF, World Economic datu bāze, 2010. gada oktobris; Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, www.csb.gov.lv; Latvijas Banka, www.bank.lv

SVF lēsa, ka kopējās fiskālās izmaksas bankas restrukturēšanai līdz 2010. gadam veidos 15 līdz 20 procentus no IKP.49 Treškārt, visās ekonomikas prognozēs dominēja nezināmais. Tobrīd šķita, ka globālā ekonomika ieslīgusi bedrē, un neviens nevarēja paredzēt, cik zemu tā vēl kritīs, bet valdības budžetam vai SVF programmai vienmēr nepieciešamas prognozes neatkarīgi no tā, cik niecīgs ir pamats, uz ko tās balstās. SVF un Latvijas valdība izteica līdzīgas prognozes, bet tās regulāri tika pārstrādātas, norādot pesimistiskākus skaitļus, un SVF programmā minētā prognoze ļoti atšķīrās no patiesā iznākuma. Šie skaitļi apliecina, kāda nedrošība tobrīd valdīja un cik neiespējami ir kaut ko pareizi prognozēt smagas finanšu krīzes laikā. 2008. gada decembrī SVF paredzēja 5 procentu IKP kritumu 2009. gadā, bet reālais kritums sasniedza 17,7 procentus, jo recesija bija daudz postošāka nekā domāts. Attiecīgi prognozētais tekošā konta deficīts 7,3 procentu apmērā no 2009. gada IKP krasi mainījās un kļuva par pārpalikumu 8,6 procentu apmērā no IKP. Arī vidējā inflācija, paredzēta 5,9 procentu apmērā 2009. gadā, apstājās pie 3,5 procentiem un 2010. gadā pārvērtās par nelielu deflāciju (skat. 3.1. tab.). Šie skaitļi liecina arī par sabiedrības satraukumu un sekojošo privātā patēriņa kritumu. Rezultātā IKP kritās daudz vairāk nekā paredzēts, bet tekošā konta deficīts ļoti ātri tika dzēsts. Cenu dimanika sasniedza gandrīz ideālu līmeni, iznīcinot inflāciju, taču nepārvēršoties par deflācijas ciklu. 76 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Ceturtkārt, tika pieprasīta apjomīga fiskālā konsolidācija, bet Latvija bija tik spēcīgi un vienprātīgi apņēmusies saglabāt piesaisti, ka šis jautājums nemaz nebija tik strīdīgs, kā varētu šķist. SVF, kas dažreiz jokojot tiek dēvēts par “pārsvarā fiskāliem jautājumiem”*, kā vienu no pirmajiem un galvenajiem priekšnosacījumiem izvirzīja prasību, lai Latvija samazina savu budžeta deficītu. 2008. gada novembrī valdība bija guvusi Saeimas atbalstu 2009. gada budžetam, paredzētais deficīts bija 1 procents no IKP. Tomēr šis pieņēmums bija pārāk optimistisks un balstījās uz prognozi, ka IKP 2009. gadā pieaugs par 2 procentiem. Jau mēnesi vēlāk SVF rēķināja, ka ticamais budžeta deficīts 2009. gadā būs 12 procenti no IKP, jo mazinājās prognozētā izaugsme un nodokļu ieņēmumi, kā pierasts, kritās vairāk nekā kopprodukts. SVF pieprasīja, lai budžeta deficīts tiktu samazināts par 7,1 procentu no IKP, pieļaujot 2009. gadā budžeta deficītu 4,9 procentu apmērā no IKP. Apmēram divas trešdaļas no fiskālās konsolidācijas jeb 4,6 procentus no IKP vajadzēja sasniegt uz publisko tēriņu samazināšanas rēķina, un vienu trešdaļu jeb 2,5 procentus no IKP sniegtu palielinātie nodokļi. Publisko tēriņu samazinājumi bija milzīgi: reāli tika apcirpti 25 procenti no vairākuma tekošo izdevumu. Visas valsts sektorā strādājošo algas paredzēja nomināli samazināt par 25 procentiem, turklāt 10. decembrī valdība parakstīja nodomu protokolu ar pašvaldībām, pa redzot, ka pašvaldības īstenos tādu pašu nominālo algu samazinājumu kā valdība.50 Galveno uzmanību pievērsa plašām reformām valsts un pašvaldību aparātā, izglītības sistēmā un civildienestā, kam Latvija gatavojās jau gadiem ilgi. 2009. gadā pensijas nominālā ziņā tika iesaldētas, un sociālajiem tēriņiem vajadzēja palielināties no 21 līdz 25 procentiem no budžeta. Latvijas valdība iebilda pret atteikšanos no proporcionālā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un zemā uzņēmumu ienākuma nodokļa, tomēr negribīgi piekrita palielināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) no 18 līdz 21 procentam, un palielināt akcīzes nodokļus. Rezultātā, lai uzlabotu ekonomikas efektivitāti, valsts ieņēmumi apmēram 4 procentu * Šeit vārdu spēle ar SVF nosaukuma abreviatūru angļu valodā: IMF tiek atveidots kā It’s Mostly Fiscal jeb “pārsvarā fiskālie jautājumi”. – Red. piez. Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

vērtībā no IKP būtu jāpārvieto no tiešajiem uz netiešajiem nodokļiem. SVF deva priekšroku arī plašākiem kapitāla pieauguma nodokļiem un nekustamā īpašuma nodokļiem, bet 2008. gada decembrī nekādi lēmumi vēl netika pieņemti. Latvijas stabilizācijai bija nepieciešams apjomīgs finansējums. Cik lielam tam jābūt, un kas to varētu mobilizēt? SVF lēsa, ka Latvijas kopējās ārējā finansējuma vajadzības līdz 2011. gada sākumam ir apmēram 7,5 miljardi eiro jeb 37 procenti no Latvijas IKP 2008. gadā, un tas bija nepieredzēti liels apjoms.51 Bija grūti prognozēt arī starptautiskā kapitāla plūsmu. Piemēram, svarīgs starptautiskā finansējuma avots bija ārvalstu uzņēmumu kapitāla injekcijas banku meitasuzņēmumos Latvijā, un SVF lēsa, ka 2009.–2010. gadā tie varētu būt pat 9,7 procenti no IKP jeb 2 miljardi eiro. No šo kapitāla injekciju saņemšanas bija atkarīgi daudzi mainīgie lielumi. Parasti SVF neaizdeva naudas summu, kas vairāk nekā trīs reizes pārsniegtu kvotu, ko fonds piešķīris valstij. Tomēr SVF jau bija piedalījies īpaši liela apmēra stabilizācijas programmās, piemēram, Dienvidkorejai un Turcijai, tātad pirmā vaga bija uzarta. Pēc tam kad Ungārija saņēma par savu kvotu 12 reizes lielāku aizdevumu, Latvijai diezin vai varēja piešķirt mazāku apjomu. Tomēr SVF dalībnieki ārpus Eiropas robežām nebija gatavi apstiprināt lielāku summu, tāpēc Latvija saņēma SVF kredītsaistības 1,7 miljarda eiro apmērā, un tie bija tikai 22 procenti no finansējuma griestiem 7,5 miljardu eiro apmērā. Arī Pasaules Banka parasti deva ievērojamu ieguldījumu SVF finansējumā, bet Eiropas finanšu krīzes laikā Pasaules Banka nolēma ierobežot savu devumu, veltot to pārsvarā sociālajiem drošības tīkliem 400 miljonu eiro apmērā. ERAB piešķīra 100 miljonus eiro, un šis finansējums būtībā bija paredzēts Parex bankas rekapitalizācijai. Eiropas Komisijai bija nozīmīga loma Ungārijas stabilizācijas programmas izveidē 2008. gada oktobrī. SVF piešķīra 12,3 miljardus eiro, un Eiropas Komisija šo summu papildināja ar 6,5 miljardiem eiro. Nauda tika ņemta no Eiropas Stabilitātes fonda maksājumu bilances atbalsta mehānisma 12 miljardu eiro vērtībā. Minētais mehānisms bija izveidots 20. gadsimta 90. gadu sākumā, lai atbalstītu krīzes pārņemtas valstis Dienvideiropā. Fonds bija domāts ES valstīm ārpus eirozonas. 2008. gada 2. decembrī ES Padome divkāršoja fonda līdzekļus, un tie 78 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

3.2. tabula. Kopējais finansējums no starptautiskajiem aizdevējiem, 2008.–2011. gads (miljoni eiro) Maksājumi

Kopā

2008

2009

2010

2011

Kopējās saistības

Izmaksāts

Eiropas Savienība

2200

700

3100

2900

Ziemeļvalstis (SE, DK, FI, NO, EE)

1900

Starptautiskais Valūtas fonds

600

200

300

1700

1100

Eiropas Rekonstrukcijas un attīsītības banka

100

Pasaules Banka

200

100

400

Polija

100

Čehija

Kopā

600

2700

1100

200

7500

4500

Avots: Valsts kase

sasniedza 25 miljardus eiro, tāpēc Eiropas Savienībai netrūka naudas Latvijas atbalstam.52 Latvijai nāca par labu Ungārijas precedents un papildinātais ES finansējums, turklāt tā saņēma spēcīgu atbalstu arī no Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, kas SVF valdē veido kopēju reģionu un jau bija guvušas pieredzi Islandes krīzes laikā. Šo pozitīvo faktoru dēļ Latvijai izdevās nodrošināt aizdevumu ne mazāk kā 3,1 miljarda eiro apmērā no Eiropas Komisijas, gandrīz divreiz vairāk nekā no SVF, un liela daļa tika izmaksāta īsā laikā. Bija paredzēts, ka turpmāko sešu mēnešu laikā Latvija saņems ne mazāk kā 2,2 miljardus eiro. Kopumā šīs starptautiskās organizācijas nodrošināja 5,3 miljardus eiro, tātad palika finansējuma robs 2,2 miljardu eiro apmērā. Kad tas atklājās, Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs (Anders Borg) 10. decembrī sasauca Latvijas tuvākos draugus uz ārkārtas sanāksmi Ārlandas lidostā Stokholmā. Sarīkojis savdabīgu izsoli, Borgs sadalīja Latvijas draugiem atlikušo finansējuma iztrūkumu.53 Zviedrija, Dānija, Norvēģija un Somija kopā nolēma sniegt Latvijai 1,8 miljardu eiro lielu kredītu. Iespaidīgs šķiet fakts, ka arī trīs jaunās, eirozonā neiestājušās ES dalībvalstis piedalījās šajā izsolē: Čehija piešķīra 200 miljonus eiro, Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

Polija deva 100 miljonus eiro, un pat nelielā Igaunija solīja 100 miljonus eiro. Tādējādi tika nosegts viss nepieciešamais finansējums un kļuva iespējams noslēgt vienošanos ar SVF. Šis divpusējais finansējums vienmēr ticis uztverts kā atbalsts. Tā izsniegšanai katrā no valstīm bija nepieciešami īpaši parlamenta lēmumi, un tie tika pieņemti bez sarežģījumiem. Tomēr atšķirībā no SVF un ES finansējuma, kas tika izmaksāts perioda sākumā, šo kredītu bija paredzēts izsniegt vēlāk – tikai 2010. vai 2011. gadā. Turklāt daudzpusējo kredītu procentu likme bija 3–3,5 procenti gadā, bet par divpusējiem līdzekļiem vajadzētu maksāt apmēram 6 procentus gadā. Tāpēc Latvijas valdība uzskatīja divpusējos līdzekļus par rezervi, kas, cerams, nebūs nepieciešama, un tas arī nenotika. Tomēr šīs saistības bija ārkārtīgi nozīmīgas, lai tiktu apstiprināta SVF vienošanās. Latvijas stabilizēšanas centienu norisē bija vērojama kāda īpatnība, proti, zviedru Riksbank un Dānijas centrālā banka atvēra mijmaiņas darījumu līniju 500 miljonu eiro apmērā, lai aizpildītu laiku līdz SVF rezerves aizdevumam,54 tādējādi apliecinot, cik lielā mērā Ziemeļvalstis gatavas iesaistīties Latvijas stabilizācijā. 2007. gadā ASV Federālās rezerves sāka piedāvāt lielas mijmaiņas darījumu līnijas pasaules nozīmīgākajām centrālajām bankām – ECB, Japānas Bankai, Anglijas Bankai un Šveices Centrālajai bankai – un vēlāk piešķīra tās arī gandrīz visām attīstītajām ekonomikām. 2008. gada oktobrī ASV Federālās re zerves izsniedza lielus mijmaiņu kredītus četrām augošām ekonomikām: Brazīlija, Meksika, Singapūra un Dienvidkoreja saņēma katra 30 miljardus dolāru.55 Tas nebija Federālo rezervju pienākums, tomēr to pa veica, jo Federālās rezerves uzskatīja, ka ir atbildīgas par globālo finanšu stabilitāti. Arī ECB nebija pienākums izsniegt mijmaiņas kredītlīnijas, un tā krasi atšķirīgi no ASV Federālajām rezervēm bija vienaldzīga pret likviditātes trūkumu apkārtējās ekonomikās, pat ES valstīs, kas neietilpa eirozonā. ECB piedāvāja divas eiro mijmaiņas līnijas zviedru Riksbank un Dānijas Nacionālajai bankai, tomēr darīja to ar nokavēšanos. Ungārijai un Polijai tika piedāvāti repo aizdevumi, no kuriem nebija itin nekāda labuma, jo tiem bija nepieciešams nodrošinājums likvīdo eiro aktīvu veidolā. Polijai nācās vērsties pie SVF, lūdzot elastīgo kredītlīniju, kas pildīja tādas pašas funkcijas kā mijmaiņas līnija. Ja ECB rīkotos tāpat kā ASV Federālās rezerves, tā piedāvātu mijmaiņas līnijas 80 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

visām maksātspējīgām, eirozonā neietilpstošām ES dalībvalstīm, tomēr tas nenotika. Ne pirms, ne pēc krīzes, ne arī tās laikā ECB ne pirkstu nepacēla, lai palīdzētu Latvijai, kaut gan valsts ir viena no ECB akciju īpašniecēm. Kā teicis Ādams S. Pozens: “Lai eiro kļūtu par veiksmīgu reģionālo valūtu, tam vajadzētu pildīt saistības pret šī reģiona valstīm, kurām eiro ir monetārs enkurs vai kuru finanšu sistēmas ir daļēji pārņēmušas eiro.”56 Ja ECB piešķirtu mijmaiņas līnijas Baltijas valstīm, Polijai un Čehijai, pieņemot kā nodrošinājumu eirozonā neietilpstošo ES dalībvalstu obligācijas iekšzemes valūtā, kā ieteica Žolts Darvašs (Zsolt Darvas) un Žans Pisāni-Ferī,57 kopprodukta sabrukumu, kas no tika Baltijas valstīs, droši vien varētu ierobežot. 2008. gada 23. decembrī SVF izpilddirektoru valde nevilcinoties apstiprināja rezerves vienošanos ar Latviju par 2,35 miljardiem dolāru uz 27 mēnešiem un izmaksāja pirmo daļu – 586 miljonus eiro jeb 860 miljonus dolāru. Arī Eiropas Savienība pildīja decembrī solītās saistības, tomēr rīkojās nedaudz lēnāk. 2009. gada 20. janvārī ES Padome nolēma, ka Latvijai būs pieejams 3,1 miljards eiro kā vidēja termiņa finanšu palīdzība ar septiņu gadu maksimālo dzēšanas termiņu, un pieprasīja īstenot daudzas strukturālas reformas. 25. februārī Eiropas Komisija izmaksāja pirmo aizdevuma daļu 1 miljarda eiro apmērā, uz trim mēnešiem nodrošinot Latviju ar nepieciešamajām rezervēm.

Piezīmes Klasiskais piegājiens atrodams: Charles P. Kindleberger un Robert Aliber, Manias, Panics, and Crashes, 5th ed. (Hoboken, NJ: Wiley, 2005). Nesen veikts empīrisks pārskats atrodams: Carmen M. Reinhart un Kenneth S. Rogoff, This Time Is Different: Eight Centuries of Financial Foll (Princeton: Princeto University Press, 2009). 112 Alexandru Rusu, Latvia (report, Civil Society Against Corruption, September 2010), www.againstcorruption.eu (iegūts 06.04.2011.). 113 The Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Transcript of the Meeting of Prime Minister of the Republic of Latvia Valdis Dombrovskis with the Representatives of the International Mass Media on Monday, March 23, 2009,” State Chancellery, March 27, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 07.12.2010.); Economist Intelligence Unit, “Latvia Politics: Godmanis’s New/Old Government” (Country Briefing, January 28, 2008), www.eiu.com (iegūts 08.04.2011.). 14 Lars Christensen, “Unwinding New Europe Imbalances—How Bad Will It Be?” Danske Bank, July 2008, www.danskebank.dk. 111

Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

Šo uzskatu ieviesa Rudiger Dornbusch, Ilan Goldfajn un Rodrigo O. Valdés, “Currency Crises and Collapses,” Brookings Papers on Economic Activity 26 (1995): 219–93; un vēlāk to plašāk izvērsa Guillermo A. Calvo, “Capital Flows and Capital-Market Crises: The Simple Economics of Sudden Stops,” Journal of Applied Economics 1, no. 1 (1998): 35–54. 16 International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Arrangement,” December 19, 2008, p. 8, www.imf.org (iegūts 15.11.2010.). 17 Jean Pisani-Ferry un Adam S. Posen, eds. The Euro at Ten: The Next Global Currency (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2009, 5). 18 European Investment Bank, “EU Funds Co-Financing 2007–13 (LV),” www. eib.org; Ministry of Finance of the Republic of Latvia, “Latvia ensures 500 million euro financing,” news release, October 23, 2008, www.fm.gov.lv (iegūts 27.01.2011.). 19 Aaron Eglitis, “Latvia May Return to Eurobond Market Next Year, Finance Chief Vilks Says,” Bloomberg, December 17, 2010. 10 LETA, “Latvijā sākas mediķu streiks” [“Latvian Doctors Begin Protest”], October 30, 2008. 11 DELFI, “TP valde nevērtē Slaktera došanos atvaļinājumā budžeta izskatīšanas laikā [“People’s Party Council Will Not Evaluate Slaketeris Going on Holiday on the Eve of Budget Adoption”], October 28, 2008, www.delfi.lv. 12 Eurostat, “Industrial production up by 1.1% in euro area,” news release, October 14, 2008. 13 Eurostat, “Volume of retail trade up by 0.3% in euro area,” news release, October 3, 2008. 14 Eurostat, “Euro area unemployment up to 7.7%,” news release, November 28, 2008. 15 LETA, “Koalitsiya uverena v sposobnosti rabotat’ vmeste” [“The Coalition Is Sure of Its Ability to Work Together”], November 6, 2008; DELFI, “Opozīcija kritizē valdības sagatavotos grozījumus kapitālsabiedrību likumā; demisiju nepieprasa” [“Opposition Criticizes the Amendments Proposed by the Government…Does Not Demand Resignation of Godmanis”], November 13, 2008, www.delfi.lv. 16 Artem Yefimov, “Pravitel’stvo sokratit raskhody na armiyu” [“The Government Will Reduce Military Spending”], Biznes & Baltiya, November 3, 2008. 17 DELFI, “Ministr: budushchiy god budet neprognoziruemym” [“Minister: The Next Year Will Be Unpredictable”], November 20, 2008, www.delfi.lv. 18 LETA, “Politiki obeshchayut ne speshit’ s byudzhetom-2009” [“Politicians Promise Not to Rush with the 2009 Budget”], October 17, 2008. 19 DELFI, “Seim utverdil byudzhet na 2009 god” [“The Seim Has Approved the Budget for 2009”], November 14, 2008, www.delfi.lv. 20 LETA, “Prem’er: ’islandskiy stsenariy’ v Latvii nevozmozhen” [“Prime Minister: The Icelandic Scenario Is Impossible in Latvia”], October 28, 2008. 21 DELFI, “Laikraksts: Godmaņa valdība kritīs pavasarī” [“Newspaper: The Godmanis Government Will Fall in the Spring”], October 17, 2008, www.delfi.lv. 15

82 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

LETA, “Šķēle kritizē valsts budžetu un aicina negraut pensiju sistēmu” [“Šķēle Criticizes the Government’s Budget and Warns About Breaking Pension System”], October 18, 2008. 23 DELFI, “Shkele: sleduyushchiy god budet kriticheskim” [“Shkele: The Next Year Will Be Crucial”], October 30, 2008, www.delfi.lv. 24 DELFI, “Zatlers gatavs iespējai, ka Godmaņa valdība var krist” [“Zatlers is Prepared for the Possibility that the Godmanis Government May Collapse”], October 21, 2008, www.delfi.lv. 25 DELFI, “Zatlers: narod podderzhal by rospusk Seima” [“Zatlers; The People Would Support Dissolution of Seima”] October 27, 2008, www.delfi.lv. 26 LETA, “Zatlers: TP ir atbildīga, ka Latvija nav pienācīgi sagatavojusies finanšu krīzei” [“Zatlers: People’s Party Responds that Latvia Is Unprepared for the Financial Crisis”], November 20, 2008. 27 DELFI, “Zatlers: pravitel’stvo Godmanisa otstoyalo tsennosti” [“Zalters: The Government of Godmanis Has Insisted upon Values”], December 19, 2008, www.delfi.lv. 28 Central Statistical Bureau of Latvia, “Main commodities and partners in January-September 2008,” November 20, 2008, www.csb.gov.lv (iegūts 27.01.2010.). 29 Pavel Kirillov, “Zhiteli Latvii aktivno skupayut evro” [“Residents of Latvia Are Actively Purchasing Euros”], Chas, November 19, 2008. 30 Susan Schadler, “Are Large External Imbalances in Central Europe Sustainable,” in Challenges of Globalization: Imbalances and Growth, ed. Anders Åslund un Marek Dabrowski (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2008, 38). 31 International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Arrangement,” 8. 32 DELFI, “Godmanis: esli kredit ne budet poluchen, u byudzheta mogut vozniknut’ problemy” [“Godmanis: If Credit Is Not Received, Problems May Arise with the Budget”], December 4, 2010, www.delfi.lv. 33 “V Latvii kazhdyi pyatyi—bezrabotnyi” [“In Latvia One in Five Will Be Unemployed”], Biznes & Baltiya, December 10, 2008. 34 Robert Anderson, “Latvia’s IMF Talks Stall over Bank Deal,” Financial Times, December 2, 2008; Robert Anderson, “Latvia Nationalises Parex Bank As Depositors Withdraw Faith,” Financial Times, December 4, 2008; personiski novērojumi Stokholmā uz informācijas stendiem. 35 Toomas Hõbemägi, “Parex Bank sues former owners Kargins, Krasovickis,” Baltic Business News, August 2, 2010, www.balticbusinessnews.com (iegūts 12.04.2011.); Nina Kolyako, “Parex bank starts proceedings against Kargins and Krasovickis,” Baltic Course, July 31, 2010, www.baltic-course.com/eng (iegūts 12.04.2011.). 36 Kira Savchenko, “Prem’er oglasil tainyi plan” [“The Prime Minister Announced the Covert Plan”], Biznes & Baltiya, December 5, 2008. 22

Politiskās izvēles un krīzes pārvarēšanas problēma 2008. gadā

“Programma spaseniya ekonomiki—zasekrechena” [“Program for Rescuing the Economy—Classified”], Biznes & Baltiya, December 2, 2008. 38 LETA, “Godmanis nepiekāpjas sociālajiem partneriem nodokļu politikas jautājumā” [“Godmanis Does Not Yield to Partners on Issues Relating to Taxation”], December 10, 2008. 39 Jānis Urbanovičs, “Kas vainīgs un ko darīt?” [“Who Is to Blame and What Should Be Done?”], DELFI, December 10, 2008, www.delfi.lv. 40 DELFI, “Oppozitsiya raskritikovala stabplan” [“The Opposition Criticized the Stabilization Plan”] December 11, 2008, www.delfi.lv; “TsS: Eto samy plokhoi byudzhet s 1991 goda” [“Harmony Center: This Is the Worst Budget Since 1991”], November 15, 2008. 41 Aigars Štokenbergs, “Cik naudas vajag Latvijai?” [“How Much Money Does Latvia Need?”], DELFI, December 10, 2008, www.delfi.lv. 42 DELFI, “Dlya uvol’neniya Slakterisa ne khvatilo golosov” [“Not Enough Votes Were Obtained to Fire Slakteris”], December 12, 2008, www.delfi.lv. 43 Urbanovičs, “Kas vainīgs un ko darīt?” [“Who Is to Blame and What Should Be Done?”] 44 Ministry of Finance, “Latvia’s Economic Stabilization and Growth Revival Program,” December 12, 2008, www.mk.gov.lv (iegūts 07.12.2010.). 45 International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Arrangement,” 1. 46 Turpat. 47 Turpat. 48 Turpat, 9, 10, 25, 28. 49 Turpat, 6, 7, 12, 17. 50 Turpat, 14–17, 30. 51 Turpat, 18–20. 52 Anders Åslund, The Last Shall Be the First: The East European Financial Crisis, 2008–10 (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2010, 78). 2009. gada 18. maijā šis fonds atkal tika divkāršots, sasniedzot 50 miljardus eiro. 53 “Operation Baltikum,” Affärsvärlden, February 20, 2009. 54 International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Arrangement,” 20. Robert Anderson, “Latvia to Receive Central Bank Help,” Financial Times, December 17, 2008. 55 Maurice Obstfeld, Jay C. Shambaugh un Alan M. Taylor, “Financial Instability, Reserves, and Central Bank Swap Lines in the Panic of 2008,” NBER Working Paper 14826 (Cambridge, MA: National Bureau of Economic Research, 2008). 56 Adam S. Posen, “Geopolitical Limits of the Euro’s Global Role,” in The Euro at Ten: The Next Global Currency, eds. Jean Pisani-Ferry un Adam Posen (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2009, 93). 57 Zsolt Darvas un Jean Pisani-Ferry, “Eastern European Currencies Need Help Now,” Wall Street Journal, March 12, 2009. 37

Devalvēt vai nedevalvēt

Latvijas finanšu stabilizācijas programma rosināja kaismīgas politiskās debates par valūtas kursa devalvāciju. Tās plosījās vairākās vietās: Latvijā, Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF), Eiropas Komisijā, Eiropas valstu galvaspilsētās un arī starptautiskās ekonomikas speciālistu vidū. Visdedzīgāk šīs debates norisinājās laikā no 2008. gada decembrim līdz 2009. gada janvārim un vēlreiz uzliesmoja 2009. gada jūnijā. Gan devalvācijas aizstāvji, gan pretinieki bija vienisprātis, ka Latvijai problēmas sagādā spēcīga finansiāla pārkaršana. To atspoguļoja pārāk lielais izsniegto kredītu daudzums, pārāk augsta inflācija, pārāk augsts algu kāpums, bet īpaši labi tas bija redzams straujajā nekustamā īpašuma cenu kāpumā. Visi šie faktori kopā izraisīja pārmērīgu tekošā konta deficītu un lielu privātā sektora ārējo parādu. Abām nometnēm bija pretēji uzskati par to, kā jārisina pēc piepešā kapitāla ieplūšanas aprāvuma sākusies finanšu krīze. Vairums Baltijas valstu iedzīvotāju pretojās devalvācijai, un viņu tuvākie Eiropas sabiedrotie piebalsoja šim viedoklim, savukārt lielākā daļa Amerikas ekonomistu deva priekšroku devalvācijai. Runa bija nevis par politiskiem uzskatiem, bet gan atšķirīgu izpratni un ekonomisko redzējumu.

Argumenti par labu fiksētam valūtas kursam Latvijā jautājums par iespējamo lata devalvāciju gandrīz nemaz netika apspriests.1 Valdīja vienprātīgs uzskats, ka Latvija nedrīkst ķerties pie devalvācijas, un diskusijas vairāk pievērsās tam, kā Latvijai no tās izvairīties. Tas pats norisinājās Igaunijā, Lietuvā, Bulgārijā un vēl trijās ES dalībvalstīs, kurās darbojās valūtas padome. Fiksētais valūtas kurss bija “svētā govs”. Latvijas valdība apzinājās agrākās ekonomiskās politikas pieļautās kļūdas un izstrādāja skaidrus argumentus, attiecībā uz kuriem nostiprinājās gandrīz nedalīta vienprātība.2 Pirmkārt, Baltijas valstīm bija ļoti labvēlīga pieredze par ciešo piesaisti. 20. gadsimta 90. gadu sākumā šie nominālie enkuri nodrošināja budžeta un makroekonomisko disciplīnu, veicināja strauju finansiālo stabilizāciju un tirgus ekonomikas pārveidošanos. Turpmākajos gados piesaiste palīdzēja uzlabot uzņēmējdarbības klimatu un piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas. 1998. gada Krievijas finanšu krīzes laikā Latvija nesatricināmi atteicās devalvēt valūtu, tādējādi veicinot valsts pārsteidzošo uzplaukumu pēc 2000. gada. Piesaiste ievirzīja ekonomiku pareizajās sliedēs gan makroekonomikas, gan mikroekonomikas politikas jomā. Latvijas iedzīvotāji lieliski apzinājās šos panākumus un gandrīz par katru cenu vēlējās saglabāt piesaistīto valūtas kursu. Viens no mums (Anderss Oslunds) 2008. gada decembrī rakstīja: “Latvijas iedzīvotāji šķiet politiskā ziņā uzticīgi fiksētajam valūtas kursam un gatavi pat samierināties ar ienākumu un publisko tēriņu iesaldēšanu vai, ja nepieciešams, ar samazinājumiem. Tātad devalvācija varētu izraisīt ne vēlamas un neattaisnojamas politiskas konvulsijas.”3 Otrkārt, 1997.–1998. gadā vairākums Austrumāzijas valstu, kurās plosījās krīze, devalvēja valūtu, iedragājot savu banku sistēmu, kam bija ārkārtīgi smagas sociālās sekas, un uzspiežot valdībai milzīgus privāto banku zaudējumus. Ja bankas nesabruktu, finanšu krīzes izmaksas būtu daudz mazākas. Latviešus šausmināja 1998. gadā piedzīvotā Krievijas finanšu krīze, jo tā tika uztverta kā ilustrācija tam, kā nedrīkst rīkoties. Juceklīgā devalvācija samazināja rubļa vērtību par vairāk nekā 75 procentiem un izputināja pusi no visām bankām. Latviešus biedēja arī 90. gadu sākumā Somijā un Zviedrijā notikusī devalvācija. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs atgādināja: “Somijā IKP kritums 86 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

turpinājās vēl divus gadus pēc devalvācijas.”4 Latvijas valdība bija spiesta rekapitalizēt Parex banku, tomēr bez devalvācijas tai bija cerība izvairīties no izmaksām, ko radītu citu banku sabrukums. Treškārt, krīzes laikā veikta devalvācija mēdz aizsniegties pārāk tālu, un, jo vājāks tirgus, jo lielāks risks. Kad tirgus zaudējis uzticēšanos, ir grūti to atjaunot, turklāt viss krītas – valūtas kurss, nekustamā īpašuma reālās cenas, akciju un obligāciju cenas. Visi lata tirgi bija ārkārtīgi vāji, jo latu izmantoja pavisam nedaudzos darījumos, tāpēc devalvācijai vajadzētu būt milzīgai – varbūt pat līdz 50 procentiem, turklāt bez attaisnojama ekonomiska pamatojuma. Šāda pārcentība radītu tikai problēmas un, iespējams, pat izraisītu postošu finansiālo paniku. Ceturtkārt, nekontrolēta vērtības samazināšanās praktiski izputinātu Latviju, jo kopējais valdības un privātā sektora ārējais parāds, kas 2008. gada beigās sasniedza 135 procentus no IKP, devalvācijas gadījumā divkāršotos, ja naudas vērtība kristos par, piemēram, 50 procentiem. Kā izteicās SVF: “Devalvācijai būtu liela ietekme uz bilanci, un tā riskētu izraisīt negatīvas atgriezeniskās saites cilpas. Apmēram 70 procenti banku noguldījumu un gandrīz 90 procenti aizdevumu ņemti ārzemju valūtā. (..) jebkādas izmaiņas nominālajā maiņas kursā izraisītu nekavējošu privātā sektora tīrās vērtības sabrukumu.”5 Tātad devalvācija, visticamāk, nevarētu ievērojami samazināt nepieciešamību pēc ārējā finansējuma. Piektkārt, latvieši saprata, ka viņu mazo, atvērto ekonomiku būtiski ietekmēs importētā inflācija un konkurētspējas uzlabošanās, ja to izdotos panākt devalvācijas rezultātā, nebūtu ilga. Pēc devalvācijas valstī nekavējoties celtos enerģijas cena un arī daudzas citas izmaksas. Latvija negūtu būtisku labumu no konkurētspējas uzlabošanās, bet ciestu no augstas inflācijas. Sestkārt, Latvijai bija nepieciešamas strukturālas reformas, un piesaistes saglabāšana varēja palīdzēt valdībai tās īstenot. Buma laikā kopš 2004. gada neviens īpaši necentās ieviest kādas reformas, un bija sakrājušās daudzas nepieciešamas pārmaiņas, it īpaši publiskajā sektorā. Ap jomīga fiskāla korekcija veicinātu šīs reformas. Septītkārt, devalvācija būtiski pārdalītu īpašumus, atņemot tos lielākajai daļai sabiedrības un piešķirot dažiem lielākajiem eksportētājiem. Lati pārsvarā tika izmantoti, lai maksātu algas un nodokļus, kā arī devalvēt vai nedevalvēt

apgrozīti vietējā tirdzniecībā. Tātad devalvācija attiecībā pret eiro samazinātu algas daudz vairāk nekā tieša algu samazināšana. Tas bija būtisks jautājums, ņemot vērā lielo eiro izsniegto kredītu apjomu Latvijas ekonomikā. Astotkārt, Latvija bija apņēmusies ieviest eiro. 2005. gadā Latvija pievienojās Eiropas Valūtas kursa mehānismam (VKM II), un tas ir divus vai trīs gadus ilgs pārejas solis, pirms valstij, kas vēlas ieviest eiro, tiek atļauts to darīt. Tomēr 2004. gadā sākās inflācijas kāpums, un Latvija pastāvīgi pārkāpa Māstrihtas kritērijos noteiktos inflācijas griestus: vidējais inflācijas līmenis gadu pirms iestāšanās Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS) nedrīkst pārsniegt vidējo zemāko inflācijas līmeni trijās ES dalībvalstīs par vairāk kā 1,5 procentpunktiem. Ja Latvija izvēlētos devalvācijas ceļu, inflācija atkal uzšautos debesīs un Latvijai būtu gandrīz neiespējami iekļauties EMS. Toties, ja Latvija neatteiktos no piesaistes, cenas kristos un Latvija varētu iestāties EMS, tiklīdz valsts budžeta deficīts ietilptu Māstrihtas kritērijos noteiktajos 3 procentos no IKP. Devītkārt, devalvācijai būtu smagas sekas starptautiskā līmenī. Igaunija un Lietuva pārcieta līdzīgu, tomēr ne tik postošu finanšu krīzi. Ja Latvija devalvētu valūtu, arī šīs valstis droši vien būtu spiestas rīkoties tāpat, un tas iedragātu abu valstu banku sistēmas, tāpēc to pieprasījums, kas Latvijas ekonomikai ir ļoti nozīmīgs, strauji samazinātos. Ja visās trijās Baltijas valstīs sabruktu vairākas bankas, arī abām zviedru bankām – Swedbank un SEB – rastos lielas problēmas. 2008. gada rudenī, kad krīze sākās, peldošo valūtu kurss šajā reģionā – it īpaši zviedru krona un poļu zlots – krasi samazinājās, un to ietekmēja arī ap iespējamo devalvāciju radītā viltus trauksme 2009. gada jūnija sākumā. Šis arguments bija ļoti svarīgs ES un kaimiņvalstīm, kā arī iespaidoja vairākus SVF dalībniekus. Desmitkārt, globālajai ekonomikai nepavisam nebija nepieciešams vēl viens koncentrēts trieciens lielās recesijas laikā, un par to plašāk runā Mērija Stouksa (Mary Stokes): Devalvācija izraisītu maksātnespējas vilni, kas norisinātos koncentrētā laika posmā. Arī iekšējās devalvācijas sekas būtu maksātnespēja, tomēr tā, visticamāk, tiktu izkliedēta ilgstošākā periodā (..), 88 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

[kas] nekļūtu par iemeslu tik izteiktai finanšu nestabilitātei Latvijā un aiz tās robežām (..). [Zviedru] banku aiziešana no Baltijas valstīm jūtami iedragātu finanšu stabilitāti un rezultātā aizkavētu ekonomikas atveseļošanos Baltijā, jo šīs zviedru bankas veido lielāko daļu šo valstu finanšu sistēmu (..). Iespējams, ja maksātnespēja īstenosies ilgstošākā laika periodā (..) šīs zviedru bankas varētu labāk amortizēt zaudējumus un pārciest vētru.6 Turklāt Latvija spēja piesaistīt starptautiskos palīdzības fondus, kas bija neparasti apjomīgi salīdzinājumā ar valsts ekonomikas izmēriem. 2007. gada beigās valsts parāds sasniedza tikai 9 procentus no IKP, tāpēc krīzes sākumā valsts tika uzskatīta par pilnībā kredītspējīgu. Tās īstenotās tirgus reformas un pārvalde kalpoja par priekšzīmi citām. Bija pamats uzskatīt, ka Latvijas problēmas ir īslaicīgas un cikliskas, nevis saistītas ar ilgtermiņa stabilitāti. Būdama Eiropas Savienības dalībvalsts, Latvija varēja rēķināties ar lielu finansiālo atbalstu. Valdīja uzskats, ka Latvija pati sevi ir izspiedusi no tirgus, pārāk paaugstinot cenas, bet, spriežot pēc straujās eksporta atlabšanas un salīdzinoši ierobežotā reālā efektīvā kursa kāpuma (skat. 2.7. att.), tā nebija patiesība. Latvija necieta arī no ārējās tirdzniecības nosacījumu pasliktināšanās, kas ietekmēja tādas dabas resursu eksportētājvalstis kā Uk rainu un Krieviju, kurām devalvācija būtu daudz piemērotāka. Latvijai vissmagākā problēma bija spējais finanšu tirgus sastingums un gandrīz pilnīgais starptautiskā finansējuma sasalums. Tā kā Eiropas Centrālā banka (ECB) nesniedza nekādu likviditāti, kredītu trūkums bija mokošs, līdz 2010. gada martā normalizējās tirgus procentu likmes (skat. 5.6. att.). Dažādās valstīs atbildība par valūtas kursa politiku uzticēta dažādām institūcijām. Par to rūpējas valdība vai centrālā banka, vai arī abām ir kopīga atbildība. Latvijā par valūtas kursa politiku atbild tikai centrālā banka – Latvijas Banka, un tai piešķirta liela neatkarība. I. Rimšēvičs neatlaidīgi paudis stingru atbalstu fiksētam lata kursam, piemēram, sa kot: “Latvijas Banka vairākas reizes uzsvērusi, ka lata devalvācija valsts ekonomiku nevis izārstētu, bet gan saindētu.”7 devalvēt vai nedevalvēt

Starptautiskajās diskusijās kā iespēja tika minēta vienpusēja eiro ieviešana. Kosova un Melnkalne, kas pat nebija Eiropas Savienības dalībvalstis, bija pieņēmušas eiro kā savu nacionālo valūtu, un šis solis ļāva tām saglabāt finansiālo stabilitāti krīzes laikā. Latvijai tāda iespēja nebija juridiski īstenojama. Eiropas Savienība un ECB kategoriski iebilda pret vienpusēju eiro ieviešanu, un, būdama Eiropas Savienības dalībvalsts un ECB līdzīpašniece, Latvija nedrīkstēja un nemaz arī nevēlējās rīkoties pretēji šo organizāciju uzskatiem. Latvija gribēja ieviest eiro, esot pilnvērtīga eirozonas un tās pārvaldošo institūciju dalībniece. Loģiskais iznākums pēc visu šo argumentu izvirzīšanas bija ķerties pie “iekšējās devalvācijas”, nevis ārējās, un tas nozīmēja, ka jāīsteno strukturālas reformas efektivitātes uzlabošanai, jāatbrīvojas no tām valsts sektora daļām, kas sniedz vismazāk labuma, kā arī nepieciešamajā līmenī jāsamazina algas un sociālie pabalsti. Vēl vajadzēja izlemt, kādi un cik intensīvi būs šie pasākumi, jo alternatīva – devalvācija – nebija pieļaujama.

Argumenti par labu devalvācijai Daži starptautiskās ekonomikas speciālisti (vairākumam no tiem bija minimālas zināšanas par Baltijas valstīm) uzskatīja, ka Latvijai vajadzētu devalvēt valūtu. Publiskajās debatēs par Latviju, vismaz tajās, kas norisinājās angļu valodā, šis viedoklis bija dominējošais. Edvards Hjū (Edward Hugh), kura spriedumi par Latvijas valūtas devalvācijas noderīgumu bija vissaprātīgākie, atzina: “Ir salīdzinoši maz ļaužu, vismaz angliski runājošajā vidē, kas gatavi riskēt un mēģināt attaisnot to, kas, pēc manām necilajām domām, ir praktiski neattaisnojams, un ekonomistu vidū, šķiet, valda vārdos neizteikta vienprātība, ka šī ir slikta doma. Tomēr lēmumam ir arī atbalstītāji, un Anderss Oslunds no Pītersona institūta ir pietiekami drosmīgs, lai pamēģinātu (..).”8 Drīz vien par dominējošo argumentu publiskajā telpā kļuva apgalvojums, ka Latvija ir jaunā Argentīna, atsaucoties uz juceklīgo devalvāciju 2001. gadā un drausmīgo finanšu sabrukumu, kas sākās pēc tam. Neliels izvilkums no kāda debašu sākumā radīta raksta par šo tematu raksturo diskusijas kvalitāti: 90 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Baltija ļoti līdzinās Argentīnai, pirms tā desmitgades sākumā sabruka: fiksēts valūtas kurss, liels tekošā konta deficīts, ievērojami ārvalstu banku aizdevumi, pārkarsusi ekonomika, ko pārņem krahs. Šis ir toksisks savienojums, kas noteikti beigsies ar traģēdiju, tāpat kā Argentīnā (..). Baltijas valstu ekonomikā ieguldīts liels karstas naudas daudzums, jo liela daļa kredītu pieauguma sekoja ārvalstu finanšu investīcijām. Kad sāksies problēmas, sagaidāms, ka ārzemnieki steigšus repatriēs savus līdzekļus. Pēc tam Baltijai draudēs kredītu deflācija brīdī, kad ekonomika ieies recesijas fāzē. Apvienojot gausu ekonomiku un augstu inflāciju ar fiksētu valūtas kursu un lielu tekošā konta deficītu, secināms, ka Baltijai trūks piemērotas fiskālas un monetāras politikas, lai tā saglabātu fiksētu valūtas kursu. Vienam no diviem jāatkāpjas – valūtas kursa piesaistei vai ekonomikai. Argentīnā krita abi.9 2008. gada decembrī arī Nobela prēmijas laureāts un New York Times komentētājs Pols Krugmans uztvēra šo domu, un tā kļuva par vispārpieņemtu uzskatu (vismaz Amerikā): “Visskaudrākās problēmas vērojamas Eiropas perifērijā, kur daudzas mazākas ekonomikas pārcieš krīzi, kas ļoti atgādina jau piedzīvotās krīzes Latīņamerikā un Āzijā: Latvija ir jaunā Argentīna.”10 Šķiet, profesors Krugmans savu argumentu tālāk nav izvērsis, tomēr secināja: “Nominālai devalvācijai un reālai naudas vērtības samazināšanai, kas panākta devalvācijas ceļā, vajadzētu atstāt tieši tādu pašu iespaidu uz parādu apkalpošanu (ja vien daļa no parāda nav ņemta latos, nevis eiro, un šajā gadījumā devalvācijas ietekme būtu mazāk postoša).”11 Nopietnākus argumentus piedāvāja Edvards Hjū, Nuriels Rubini (Nouriel Roubini) un Saimons Džonsons (Simon Johnson).12 Viņi kritizēja SVF un tā 19. decembrī noslēgto rezerves vienošanos ar Latviju, kurā pieņemta fiksēta valūtas kursa saglabāšana. Pirmais arguments vēstīja, ka Latvijas konkurētspēja kritusies pārāk strauji un to uzskatāmi parādot reālais efektīvais maiņas kurss, kā arī lielais tekošā konta deficīts. Devalvācija tika uzskatīta par vienīgo iespējamo korekcijas līdzekli. devalvēt vai nedevalvēt

Otrkārt, daudzi uzskatīja, ka iekšējā devalvācija nav realizējama politiskās ekonomikas sarežģījumu dēļ: “Tādu iekšējās devalvācijas procesu, kādu nupat akceptējusi Latvijas valdība, parasti ir ļoti grūti īstenot, un tāpēc ekonomisti mēdz dot priekšroku devalvācijai.”13 Bet Hjū šo argumentu attīstīja vēl tālāk, novezdams to līdz apgalvojumam par neiespējamību: Patiesībā esmu gandrīz pārliecināts, ka mēģinājums uzturēt [fiksēto valūtas kursu] neizdosies (un mēs redzēsim savdabīgu 2000. gada Argentīnas atkārtojumu visās trijās Baltijas valstīs un Bulgārijā), un, jo ātrāk iedzīvotāji to sapratīs, jo labāk (..) tas, ko 2000. gadā pieredzējām Argentīnā, būtībā bija arvien pieaugoša kaujas noguruma (..) process, jo no iedzīvotājiem tika prasīts, lai tie arvien vairāk upurē, atbalstot politiku, kas nemaz nevarēja iedarboties un eksistēja tikai līdz brīdim, kad tas vairs nebija iespējams. Rezultātā, kad piesaiste beidzot salūzīs, vietējie iedzīvotāji ārkārtīgi vilsies un politiķi zaudēs uzticību, un tas savukārt ir drošākais ceļš uz haosu, kā jau redzējām 2001. gadā Argentīnā. Trešais arguments bija saistīts ar to, ka Latvijai nepieciešams pieprasījuma stimuls. Rietumu ekonomisti, kas iesaistījās ASV ekonomiskajās debatēs par keinsisma stimulu ar brīvas monetārās un fiskālās politikas starpniecību, pievērsās iespējamiem pieprasījuma avotiem. Hjū rakstīja: “Manuprāt, izziņotajai paketei visvairāk var pārmest to, ka tajā šķietami nav iekļauts neviens darbības plāns ekonomikas stimulēšanai, un Latvijai šobrīd ārkārtīgi nepieciešama tieši stimulēšana un atgriešanās uz izaugsmes ceļa.”14 Arī Rubini iebilst: “Nāksies īstenot drakoniskus publisko tēriņu samazinājumus, ja Latvija vēlas uzlabot tekošo kontu. Bet šis ceļš pamazām kļūst politiskā ziņā grūti īstenojams. Un, kaut gan fiskālā konsolidācija ir nepieciešama – to 2000.–2001. gadā jau atklāja Argentīna –, tā padarīs recesiju īstermiņā vēl grūtāku. Tātad šī stratēģija cīnās pati pret sevi, kamēr vien valūta tiek vērtēta pārāk augstu.”15 Ceturtkārt, devalvācijas atbalstītāji baidījās, ka pretējā gadījumā Latvija tiks ierauta deflācijas ciklā, IKP un cenām savstarpējas mijiedarbības dēļ krītoties arvien zemāk. Hjū vārdiem sakot: “Iespējams, ka novērosim ļoti lielu nominālā IKP kritumu 2009. un 2010. gadā. Ja šāda situācija tiešām realizēsies, to atrisināt būs ļoti grūti, un nedomāju, ka 92 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

cilvēki, kas šobrīd Latvijā pieņem politiskos lēmumus, pilnībā apzinās to sekas (kaut gan SVF ekonomistiem vajadzētu būt gudrākiem). Sevišķi grūti kontrolēt būtu deflācijas parādu dinamiku, un vēlreiz jāpiezīmē, ka to apgrūtina neatkarīgas monetāras politikas trūkums.”16 Kreisā novirziena pārstāvis un devalvācijas piekritējs Maikls Hadsons (Michael Hudson) iztēlojās deflācijas ciklu: “Problēma slēpjas apstāklī, ka taupība rosina streikus un produkcijas samazināšanos, un tas savukārt sašaurina vietējo tirgu, investīcijas un nodokļu ieņēmumus.”17 Piektkārt, devalvācijas atbalstītāji uzskatīja, ka inflāciju iespējams kontrolēt, izmantojot neatkarīgu monetāru politiku. Sestkārt, viņiem nešķita svarīga krīzes pāreja uz citām valūtas padomes valstīm, proti, Igauniju, Lietuvu un varbūt arī Bulgāriju, jo viņi uzskatīja, ka devalvācija ir neizbēgama. Viņuprāt, jebkurā gadījumā notiktu masveida maksātnespējas izsludināšana, un viņi aizstāvēja viedokli, ka Latviju nedrīkstētu piespiest uzņemties zviedru banku hipotēku nastu, tāpēc Latvijai vajadzētu paziņot par maksātnespēju.18 Divos ar šo saistītos argumentos – tajos atkal bija minēta Argentīna – tika pausts, ka valdība nedrīkst nacionalizēt privātus zaudējumus vai paņemt valsts aizdevumu, lai segtu šādus privātus zaudējumus. Septītkārt, daži uzskatīja, ka taisnīguma vārdā nevajadzētu palīdzēt Latvijai. Devešs Kapurs (Devesh Kapur) un Arvinds Subramanjans (Arvind Subramanian) pauda neapmierinātību ar to, ka SVF kļuvis par “Eiroatlantisko valūtas fondu”.19 Bijušais galvenais SVF ekonomists Kenets Rogofs (Kenneth Rogoff) paziņoja, ka SVF pieņēmis nepareizu lēmumu, ļaujot Latvijai saglabāt valūtas piesaisti. Normālā situācijā Latvija jau būtu devalvējusi latu un atteikusies pildīt parādsaistības.20 Astotkārt, valdīja savāds pieņēmums, ka Latvijai nav nekā eksportējama. Hjū izteicās salīdzinoši pieklājīgi: “Varbūt labākais rādītājs, kas liecina par problēmas dziļumu, ir tas, ka cilvēki tik tikko apvalda smieklus, dzirdot ierosinājumu, ka Latvijai tagad vajadzētu dzīvot no eksporta (Eksporta? Kāda eksporta? – tā viņi jautā).”21 Citi vienkārši nosaka: “Latvija taču neražo daudz eksportējamu preču.”22 Tik tiešām, mazas valstis bieži nonāk šādā situācijā. Svarīgākais ir, vai tās spēj balansēt savu tekošo kontu. Hadsons pat vērsās pret kapitālisma veidošanu šajās valstīs. “Problēma slēpjas tajā, ka Latvijai tāpat kā pārējām postpadomju ekonomikām trūkst vietējo ražojumu, ko eksportēt. devalvēt vai nedevalvēt

20. gadsimta 90. gados ražošana tika sadragāta un iznīcināta visā bijušajā Padomju Savienībā.”23 Uz skatuves parādījās arī dažāda kreisās ievirzes retorika un kapitālistiskā imperiālisma sazvērestības teorijas: “Latvijā turpinās neoliberālais neprāts. ES un SVF ieteicis valdībai aizņemties ārzemju valūtu, lai stabilizētu maiņas kursu un palīdzētu nekustamā īpašuma parādniekiem nomaksāt ārvalstu valūtā paņemtās hipotēkas, kas ņemtas zviedru un citās bankās, lai barotu īpašuma burbuli, palielinātu nodokļus un krasi samazinātu publiskos tēriņus par izglītību, veselības aprūpi un citām pamatvajadzībām, “uzsūcot” ienākumus.”24 Daži kreisā novirziena pārstāvji uzbruka Latvijas populārajam, vienotajam iedzīvotāju ienākuma nodoklim: “Latvija ir ekstrēms piemērs: tās vienkāršie nodokļi gandrīz pilnībā uzkrauti tikai darbaspēkam (..).”25 Latvijas jautājumam īpaši dedzīgi pievērsās Vašingtonā balstītais kreisā novirziena ideju ģenerators, Ekonomikas un politikas izpētes centrs (EPIC), kas ievietoja daudzus rakstus savā mājas lapā un citās vietās gan Latvijā, gan ārvalstīs. 2010. gada oktobrī notikušajās vēlēšanās EPIC sadarbojās ar “Sa skaņas centru”.26 Beigu beigās ekonomisti, kas atbalstīja devalvāciju, uzskatīja, ka tā ir neizbēgama, un tas savukārt nozīmēja, ka viņiem noteikti ir taisnība. To spilgti ilustrēja Rubini: “Lai nu kā, no devalvācijas, šķiet, izvairīties neizdosies, tātad SVF programma, kas to izslēdza, ir kļūdaina pašā saknē. SVF vai Eiropas Savienība var palielināt Latvijai paredzēto finansiālo atbalstu, bet, tāpat kā Argentīnā, tas nozīmētu, ka nauda tiek tērēta nelietderīgi.”27 Rubini deva priekšroku ierobežotai, kontrolētai devalvācijai, kam sekotu nekavējoša eiro ieviešana: “Lai samazinātu negatīvo ietekmi, labākā iespējamā stratēģija varētu būt sekojoša: samazināt valūtas vērtību, pēc tam ieviest eiro, restrukturēt privātās ārvalstu valūtas saistības bez formālas “maksātnespējas” un papildināt SVF plānu, lai ierobežotu sekas.”28 Šāds rīcības plāns būtu saprātīgs, ja vien to politiskā ziņā varētu īstenot, bet ECB un ES negatīvās nostājas dēļ tāda iespēja nepastāvēja. SVF Rezerves vienošanās tekstā minēts: “ES varas iestādes stingri noliegušas šo iespēju, jo tā neatbilst Māstrihtas līgumam un precedentam, ko šāda rīcība nostiprinātu attiecībā uz pārējiem potenciālajiem ienācējiem eiro zonā.”29 94 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Devalvācijas piekritēju galvenajā argumentā tika pausts, ka taupības pasākumi, kas nepieciešami, lai izkļūtu no krīzes, būtu tik drastiski, ka nevienai valdībai neizdosies tos īstenot. Tātad būs vajadzīga devalvācija, un tās izmaksas būtu mazākas, ja šis solis tiktu sperts jau pašā sākumā. Tomēr devalvācija nenotika, tādējādi pierādot, ka tā nav neizbēgama. Šie diskusijas dalībnieki neizprata Latvijas politisko ekonomiku, ko pārsvarā ignorēja vai pielīdzināja Argentīnas situācijai. Viņi maldījās arī attiecībā uz deflāciju, un tekošais konts izlīdzinājās straujāk, nekā cilvēki uzdrošinājās cerēt, tomēr pesimistiskais kraso IKP kritumu vērtējums izrādījās pareizs. Latvijas galvenā problēma bija nevis konkurētspēja, bet gan pārmērīga kapitāla ieplūšana, kas piepeši aprāvās. Izrādījās, ka ir iespējams īstenot iekšējo devalvāciju. Aicinājumi veikt fiskālo un monetāro stimulēšanu nebija pamatoti. Tā kā valsts bija pārcietusi milzīgu pārkaršanu, atdzišana un ekonomiskās darbības sarukums šķita gan vēlams, gan neizbēgams. SVF pat konstatēja, ka kopprodukts 2007. gadā pārsniedzis potenciālu par 9 procentiem, tātad kopproduktam noteikti vajadzēja samazināties.30 Uzņēmējdarbības ciklu neviens nebija atcēlis, un šai valstij nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem pēc astoņus gadus ilguša, taču nesaglabājama uzplaukuma. Vai ir kāds darbības plāns, kam izdotos novērst IKP kritumu? Un, ņemot vērā nelīdzsvarotības apmērus, vai tas būtu vēlams? Latvieši neuzskatīja, ka spēs bez pūlēm kontrolēt inflāciju, un skaudri apzinājās, cik neliela un atvērta ir viņu ekonomika, turklāt daudzi citu mazo Eiropas ekonomiku iedzīvotāji domāja tāpat. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ tika nodibināta Eiropas Monetārā sistēma, kas vēlāk kļuva par Eiropas Monetāro savienību, un Dānijas nelielā, atvērtā ekonomika veiksmīgi saglabājusi piesaisti ar vācu marku/eiro kopš 1982. gada. Apmēram pusei pasaules valstu ir piesaistīts valūtas kurss, tātad tas ir standarta risinājums, kaut gan šķiet, ka pārsteidzoši daudzi ekonomisti to pat nenojauš. Ja ar devalvācijas palīdzību izvairās no pārliecīgiem banku maksātnespējas gadījumiem, to radītās izmaksas valstij samazinās.

devalvēt vai nedevalvēt

Latvijas un Argentīnas atšķirības Atšķirībām starp Latviju un Argentīnu vajadzētu būt skaidri saskatāmām, tomēr starptautiskajās debatēs par Latvijas ekonomikas politiku bieži atskan norādes uz Argentīnu, tātad šķiet, ka vajadzētu šīs atšķirības detalizēti izskaidrot.31 Citējot Stīvu Henku (Steve Hanke): “Kas Latvijai šodien kopīgs ar Argentīnu 2001. gadā un vai vispār ir kaut kas kopīgs?”32 Abām bija fiksēts valūtas kurss un nepilnīga valūtas padomes sistēma, un šie faktori veicināja valūtas kursa novērtēšanu pārāk augstu pārmērīgas inflācijas un liela tekošā konta deficīta dēļ. Abas valstis arī pārcieta smagu finanšu krīzi, un tām bija nepieciešamas apjomīgas SVF programmas, bet vairāk līdzību nav. Argentīnas katastrofālā devalvācija bija dārga neveiksme, jo iznīcināja banku sistēmu un ekonomiku. Latvija uzskatīja Argentīnas pieredzi par labu mācību, no kā jāizvairās, nevis sekoja tai bezdibenī. Daudziem ekonomistiem piemīt paviršais ieradums runāt par “stilizētiem faktiem”, nevis ķerties pie nopietnas, empīriskas analīzes. Argentīnas neveiksme nebija likumsakarīga. Maikls Musa (Michael Mussa) savā lieliskajā grāmatā “Argentīna un fonds: no triumfa līdz traģēdijai” (Argentina and the Fund: From Triumf to Tragedy) secina, ka “Argentīnas traģēdija ir episka nevis tāpēc, ka līdzīgi vairākumam traģēdiju bija neizbēgama, bet gan tāpēc, ka no tās varēja izvairīties.”33 90. gados Argentīnas ekonomikai bija lieliski rādītāji. Starp Latviju un Argentīnu ir daudz būtisku atšķirību. • Argentīnas sabrukuma galvenais iemesls bija liels un ilgstošs valsts budžeta deficīts, bet Latvijai pirms krīzes bija gandrīz sabalansēts budžets. • Argentīnai bija liels valsts parāds apmēram 50 procentu apmērā no IKP, bet Latvijā tas 2007. gada beigās sasniedza tikai 9 procentus no IKP. • Latvija ir ļoti atvērta ekonomika, toties Argentīna ir salīdzinoši slēgta. • Latvijai ir ļoti elastīga ekonomika un darba tirgus, kurā iespējami algu un cenu samazinājumi, bet Argentīnā valdīja spēcīgas, iesakņojušās intereses, kuru sekas bija kūtrums. 96 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

• Latvija ir ES dalībvalsts, un Eiropas Komisija un vairākas ES valstis to atbalstīja un bija gatavas sniegt apjomīgu finansiālu palīdzību, bet Argentīnai jācīnās pašai saviem spēkiem. • Latvijai ir gatava izeja no eiro piesaistes, proti, eiro ieviešana, bet Argentīnai tāda ceļa nebija. • Argentīnā jau izsenis valdījis ekonomisks populisms, augsta inflācija, neveiksmīgas reformas, stabilizācijas programmas un liels ārējo maksātnespējas gadījumu skaits, bet Latvijai ir priekšzīmīga reformu un ekonomiska atbildīguma vēsture. • Mazajā Latvijas pasaulē, kur valda lielāka vienprātība un ekonomiskie tikumi, īstenot politiku ir relatīvi vieglāk nekā Argentīnā, kur politika parasti ir populistiska un sarežģīta. • Latvija ir unitāra valsts atšķirībā no Argentīnas federācijas ar dažādām reģionālajām interesēm, kur atsevišķām provincēm ir konstitūcijā noteiktas tiesības neatdot federālajai valdībai savus ieņēmumus. • Latvija ir nesen izveidota valsts un dedzīgi vēlas saglabāt neatkarību, jo Otrajā pasaules karā nāves, deportāciju un emigrācijas dēļ zaudēja ceturtdaļu savu iedzīvotāju, bet Argentīnai nav jāstājas pretī nekādiem vērā ņemamiem draudiem no citu valstu puses. • Visbeidzot, pret Argentīnu spekulēt bija viegli, toties Latvijas gadījumā teju neiespējami. 2000. gadā Argentīnas ekonomika jauno tirgu vidū bija tā, kas aizņēmās visvairāk naudas starptautiskajos kredītu tirgos un bija atbildīga par vairāk nekā 20 procentiem visā aktīvu kategorijā.34 Latvijai nebija pat īpaši daudz starptautisko obligāciju. Vienīgais arguments par labu devalvācijai Latvijā pauda, ka tā jebkurā gadījumā kļūtu nepieciešama. Līdz tam valsts parāds palielinātos un saasinātu krīzi, un SVF kredītus nevar norakstīt atšķirībā no aizņēmumiem, ko izsniegušas privātpersonas. Stabilizācijas programmai attiecīgi vajadzēja būt pietiekami stingrai un valdībai – pietiekami stiprai, lai īstenotu nepieciešamos fiskālos samazinājumus un strukturālās reformas. Argentīnai šo īpašību pietrūka, bet tas nebija iemesls, lai uzskatītu, ka šāds liktenis piemeklēs arī Latviju. devalvēt vai nedevalvēt

SVF verdikts Izvēle par labu vai sliktu devalvācijai bija izšķiroša, un kvantitatīvo ietekmi, ko radītu jebkurš no šiem diviem ceļiem, nebija iespējams pareģot kaut cik precīzi. 2008. gada decembrī neviens nevarēja paredzēt, cik strauji 2009. gadā kritīs IKP. SVF prognozēja 5 procentus, bet izrādījās, ka lejupslīde sasniedz 18 procentus. Beigu beigās galvenais noteicošais faktors nebija devalvācijas neizbēgamība vai iekšējās devalvācijas neiespējamība. Bija jāpieņem politisks lēmums. Tonijs Bārbers laikrakstā Financial Times rakstīja: Manuprāt, šim jautājumam, tāpat kā vairākumam sarežģīto ekonomikas lēmumu, būtībā ir politisks raksturs. Ja latvieši ir gatavi pārciest grūtības un ja Latvijas politiķu kliķēm netrūkst drosmes, lai vadītu valsti gadiem ilgas, drausmīgas deflācijas apstākļos, jādod viņiem iespēja netraucēti pieņemt šādu lēmumu (..). Ir acīmredzams, ka vienīgais iemesls, kāpēc latviešiem šīs mokas šķiet pieņemamas, ir dedzīgā vēlme iestāties eirozonā (..). ES politikas veidotājiem vajadzētu vairāk uzmanības veltīt centieniem atrast veidu, kā paātrināt Latvijas iekļaušanos eirozonā, lai ekonomiskās problēmas un sociālie apgrūtinājumi, kas saistīti ar valūtas piesaistes saglabāšanu, beigtos pēc iespējas ātrāk.35 SVF misijas vadītājs Kristofs Rozenbergs, kurš pavadīja Latvijā sešas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, risinot pārrunas par rezerves vienošanās noslēgšanu, atbildēja uz visiem šiem argumentiem, pārsvarā atsaukdamies uz Edvardu Hjū.36 Rozenbergs pilnībā atbalstīja Latvijas nostāju, tomēr šķiet, ka viņš ir vienīgais SVF pārstāvis, kurš šādi rīkojās. Viņa atbildē atrodams labi izstrādāts, daiļrunīgs arguments par labu piesaistes saglabāšanai, tāpēc to ir vērts citēt pilnībā. Viņš lielākoties piekrita (..) Hjū analīzei par to, kāpēc Latvija nonākusi šādā situācijā. Pēc iestāšanās ES straujā kreditēšanas un algu izaugsme veicināja uz plaukumu, kas izraisīja ne tikai Ķīnas cienīgus izaugsmes tempus, bet arī ekonomikas pārkaršanu (uz ko SVF norādīja jau 2005. gadā). Burbulis plīsa 2007. gada vidū, ārvalstu bankām samazinot kreditēšanas tempus, un kopš tā brīža vērojama kopprodukta samazinā98 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

šanās. Pēdējo triecienu deva globālā finanšu krīze, izraisot likviditātes problēmas Parex bankā (..). SVF atbalsta programma risina gan īstermiņa likviditātes problēmas, paredzot sniegt valsts finansējumu ar zemu procentu likmi, gan ilgtermiņa jautājumus saistībā ar pārmērīgi augstu reālo valūtas kursu un pārmērīgo privātā sektora parādu. Bet es nepiekrītu Edvardam Hjū, Polam Krugmanam un citiem, kuri saka, ka pēdējo no minētajām parādībām var atrisināt tikai ar nominālu devalvāciju. Alternatīvs ceļš uz ārējo līdzsvaru, notiekot darbaspēka izmaksu (ražošanas faktoru cenu) korekcijai, var izrādīties ilgstošs un sāpīgs process. Tomēr šobrīd tas vairāk atbilst Latvijas apstākļiem nekā šķiet blogotājiem. Minēšu deviņus iemeslus, kāpēc tā uzskatu. Pirmkārt, jāuzsver – tā ir Latvijas programma. Pat ja mēs Fondā atbalstītu devalvāciju (kas nav tiesa), programma, pār kuru pati valsts nejūtas kā saimniece, ir nolemta neveiksmei (..). Latvijā politikas veidotāji visnotaļ labi apzinās, ko nozīmē viena vai otra iz vēle. Vai gan citādi Latvijas parlaments ar opozīcijas atbalstu apstiprinātu budžeta grozījumus, kuri paredz 7 procentpunktu fiskālo korekciju, tostarp 25 procentu atalgojuma samazinājumu vi siem valsts ierēdņiem? Otrkārt, devalvācijai Latvijā būtu nopietnas sekas reģionālā līmenī, īpaši ņemot vērā trauslo globālo finanšu vidi. Spiediens uz Baltijas un Dienvidaustrumeiropas valstu fiksētajām valūtām būtu tikai daļa no lata devalvācijas radīto viļņu ietekmes. Piemēram, varētu ciest tirgus uzticēšanās ārvalstu bankām, kuras investē Baltijā un līdzīgās valstīs, mazinot to spēju piekļūt liela apjoma finansējumam. Tādēļ, treškārt, Latvijas izvēli par labu piesaistei noteikti atbalsta visas ieinteresētās puses ārvalstīs, tostarp ES un Ziemeļvalstis. Tās savus vārdus par atbalstu piesaistei pierādījušas darbos, nodrošinot trīs ceturtdaļas no kopējās finansējuma paketes, kas ir 7,5 miljardi eiro. Uzskatāmi parādot solidaritāti, savu ieguldījumu devušas arī trīs jaunās ES dalībvalstis — Čehija, Polija un Igaunija. Savukārt Latvijā darbojošās Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas bankas publiski apņēmušās nodrošināt savu Baltijas valstīs esošo devalvēt vai nedevalvēt

meitasuzņēmumu likviditātes un kapitāla vajadzības. Ņemot vērā to pamatīgos ilgtermiņa ieguldījumus reģionā, nešķiet ticami, ka tās fiksēs zaudējumus un atstās reģionu, kā to darīja Japānas bankas Āzijas krīzes laikā. Ceturtkārt, devalvācija daudz nemazinātu Latvijas vajadzību pēc ārējā finansējuma. Kaut gan tās ietekmē turpinātu sarukt kārtējo maksājumu konta deficīts, tā neuzlabotu privātā sektora parāda restrukturizācijas gaitu, jo, pieaugot ārējam parādam pret IKP, visticamāk, kredītreitingu aģentūras samazinātu valsts vērtējumu uz spekulatīvu ieguldījumu līmeni, kas izsauktu vairuma sindicēto aizdevumu tūlītēju atprasīšanu. Reiz jau mainīts, piesaistes kurss var no jauna tikt pakļauts spekulatīvam spiedienam, un tā noturēšanai jaunajā līmenī varētu būt nepieciešams pat vēl lielāks ārējais finansējums. Piektkārt – un tagad es pievērsīšos iekšējām korekcijām, par kurām runā vairāki blogotāji, U-veida korekcijai, izmantojot darbaspēka izmaksu samazināšanu, ir priekšrocības salīdzinājumā ar V-veida ekonomikas atveseļošanu, ko bieži saista ar devalvāciju. (..) devalvācija – atkarībā no apmēra – īsā laika posmā izraisītu saistību nepildīšanas vilni. Šobrīd ne Latvijas, ne ārvalstu bankas, nedz arī Latvijas tiesību sistēma nav gatava šādam satricinājumam (..). Sestkārt, (..) apšaubāms, vai devalvācija strauji veicinātu eksportu, ņemot vērā globālo vidi un eksporta struktūru. Turklāt Latvija ir ļoti maza, atvērta ekonomika un daudzi maza apjoma uzņēmumi darbojas visās trīs Baltijas valstīs un nosaka vienādas cenas eiro (visās trīs valstīs). Darījumu aprite būtu strauja un to ietekme uz reālo valūtas kursu – neliela (..). Septītkārt, Latvijas ekonomika, īpaši tās darba tirgus, ir ļoti elastīga. Atalgojuma samazinājums par 25 procentiem var šķist liels, bet neaizmirsīsim, ka tas seko nominālās algas trīskāršam palielinājumam laikā no 2001. līdz 2007. gadam (divkāršam palielinājumam reālajā izteiksmē) un ka liela samazinājuma daļa tiks panākta, likvidējot piemaksas, kuru apmērs sasniedz piecas mē nešalgas. Reiz Latvija jau pieredzējusi šādu darbaspēka izmaksu korekciju, saglabājot piesaisti, – tas bija Krievijas krīzes laikā 100 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

1998. gadā. Kaut gan situācija šobrīd ir cita, šī pieredze varētu atkārtoties (..). Astotkārt, programmā paredzētā apjomīgā fiskālā korekcija atbilst citviet novērotai veiksmīgai pieredzei, kas ir zināms pamats uzskatīt, ka valūtas piesaiste netiks apdraudēta (..). Aptuveni vienu trešdaļu no korekciju apjoma veido pasākumi budžeta ieņēmumu veicināšanai (netiešo, nevis tiešo – lai atbalstītu algu deflāciju), un divas trešdaļas veido izdevumu samazināšana (algu un izdevumu par precēm un pakalpojumiem samazināšana). Fondam un Latvijas valdībai bija svarīgi, lai 2009. gada budžetā tiktu pilnībā pasargātas divas būtiskas izdevumu kategorijas: līdzfinansējums ES at balstītiem kapitāla projektiem un sociālie izdevumi, kurus paredzēts palielināt procentos pret IKP salīdzinājumā ar 2008. gadu. Programmā arī ietvertas institucionālas reformas, lai izdevumu samazināšana tiktu veikta pastāvīgi. Visbeidzot, Latvijai ir skaidra stratēģija izejai no pašreizējās situācijas – eiro ieviešana. Valdība apņēmusies nodrošināt atbilstību Māstrihtas kritērijiem līdz 2012. gadam.37 SVF uzskati tomēr nebija tik vienprātīgi, kā to iztēlo Rozenbergs. 2010. gada decembrī oficiālās SVF “4. panta konsultācijas ar Latviju” uzskatāmi atklāja SVF darbinieku domas. Viena no fonda apsvērtajām alternatīvām bija “valūtas kursa vērtības samazināšana, kas visticamāk tiktu īstenota, pakāpeniski pielāgojot piesaisti un vienlaikus pilnvērtīgi izmantojot +/– 15 procentu robežas, kas atļautas VKM II noteikumos”, bet šo alternatīvu varētu realizēt tikai tad, ja notiktu daudz krasāka iejaukšanās nekā tā, ko spētu nodrošināt SVF. Tāpēc SVF darbinieki iztēlojās “iespēju, ka notiek ticama ECB iejaukšanās, ja šīs robežas tiek pārkāptas”, bet tas nešķiet ticami, jo ECB izrādīja apbrīnojamu neieinteresētību saistībā ar Baltijas finanšu krīzi.38 SVF darbinieki apsprieda vēl vienu alternatīvu, proti, “paātrinātu eiro ieviešanu ar samazinātu kursu, kaut gan šī iespēja tika atmesta, jo neatbilda Māstrihtas līgumam”. Šis ceļš šķita vēlams tikai SVF, tāpēc to realizēt nebija iespējams. Pret to iebilda gan Latvija, gan Eiropas Savienība un ECB. Latvija vēlējās saglabāt fiksēto lata kursu un pilnvērtīgi iekļauties ECB, kad varēs ieviest eiro, un gribēja ievērot visus noteikumus. devalvēt vai nedevalvēt

101

SVF ziņojumā lasāms šis vispārējais apgalvojums: Vērtības samazināšana veicinātu eksportu, ļautu piemērot zemākas procentu likmes un atvieglotu spiedienu, kas uzlikts starptautiskajām rezervēm, kaut gan straujā darījumu aprite, iespējams, izraisītu strauju inflāciju un ierobežotu konkurētspējas priekšrocības. Tomēr, ņemot vērā to, cik liela daļa aizņēmumu ir izsniegta ārzemju valūtās, vērtības samazināšanai būtu nekavējoša negatīva ietekme uz mājsaimniecību un uzņēmumu grāmatvedības bilancēm. Tas va rētu izraisīt privātā sektora maksātnespēju, vietējā pieprasījuma sabrukumu un padziļinātu sākotnējo recesiju (..). Iespējams, pats iedarbīgākais – un grūtāk izmērāmais – arguments pret vērtības samazināšanu bija risks, ka šāds solis būs pamudinājums sākt spekulatīvus uzbrukumus citām Eiropas valstīm, kurās ir spēkā piesaiste. Pēc Lehman Brothers sabrukuma šāda procesa sekas nebūtu iespējams paredzēt.39 Šis vērtējums šķiet taisnīgs un neparāda valūtas vērtības samazināšanu labvēlīgā gaismā. Priekšrocības bija neskaidras, toties vietējā un starptautiskā mēroga risks bija ļoti liels. Latvijas valūtas devalvācijas sekas būtu vēl postošākas nekā Eiropas Monetārās sistēmas sabrukums 1992. gadā, jo situācija pasaulē bija daudz nestabilāka un nedrošāka.

Piezīmes 11

Šajās sarunās visbiežāk izmantotais vārds patiesi bija “devalvācija”. Pūristu skolas pārstāvis pamatoti varētu iebilst, ka patiesībā jālieto “vērtības pazemināšana”, tas ir, ļaušana, lai maiņas kurss netraucēti slīd lejup. Mēs pieņemam diskusiju tādā veidā, kādā tā tika formulēta, tomēr pievienojam šo piebildi.

Galvenais avots Latvijā ir Latvijas Banka un tās prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Rietumu autoru vidū, neņemot vērā vienu no mums (Anders Åslund, “Why Latvia Should Not Devalue,” Real Time Economic Issues Watch, Peterson Institute for International Economics, December 9, 2008, www.piie.com), bija tikai divi, kas atbalstīja lēmumu nedevalvēt valūtu, tas ir: Mary Stokes (“Devaluation in Latvia: Why Not?” RGE Monitor, December 31, 2008) un Christoph Rosenberg (“Why the IMF Supports the Latvian Currency Peg,” RGE Monitor, January 6, 2009).

Åslund, “Why Latvia Should Not Devalue.”

102 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

DELFI, “Rimshevich podtverdil: devalvatsii ne budet” [“Rimshevich Confirmed: There Will Be No Devaluation”], October 17, 2008, www.delfi.lv.

International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Ar rangement,” December 19, 2008, 10, www.imf.org (iegūts 15.11.2010.).

Stokes, “Devaluation in Latvia: Why Not?”

DELFI, “Rimshevich podtverdil: devalvatsii ne budet” [“Rimshevich Confirmed: There Will Be No Devaluation”].

Edward Hugh, “Why the IMF’s Decision to Agree on a Latvian Bailout Programme without Devaluation Is a Mistake,” RGE Monitor, December 22, 2008.

Edward Harrison, “Are the Baltics the New Argentina?” July 30, 2008, www. creditwritedowns.com (iegūts 2.12.2010.).

Paul Krugman, “European Crass Warfare,” New York Times, December 15, 2008.

Paul Krugman, “Latvia Is the New Argentina (Slightly Wonkish),” New York Times blog, December 23, 2008.

Hugh, “Why the IMF’s Decision to Agree on a Latvian Bailout Programme without Devaluation Is a Mistake”; Nouriel Roubini, “Latvia’s Currency Crisis Is a Rerun of Argentina’s,” Financial Times, June 11, 2009, 9; Simon Johnson, “Latvia: Should You Care?” The Baseline Scenario, June 5, 2009.

Hugh, “Why the IMF’s Decision to Agree on a Latvian Bailout Programme without Devaluation Is a Mistake.”

Turpat.

Roubini, “Latvia’s Currency Crisis Is a Rerun of Argentina’s,” 9.

Hugh, “Why the IMF’s Decision to Agree on a Latvian Bailout Programme without Devaluation Is a Mistake.”

Michael Hudson, “For States in Crisis, Austerity Is Not the Only Option,” Financial Times, July 8, 2009, 9.

Johnson, “Latvia: Should You Care?”

Devesh Kapur and Arvind Subramanian, “Wanted: A Truly International Monetary Fund,” Forbes, March 29, 2009.

Niklas Magnusson, “Rogoff Says Latvia Should Devalue Its Currency,” Bloomberg, June 29, 2009.

Hugh, “Why the IMF’s Decision to Agree on a Latvian Bailout Programme without Devaluation Is a Mistake.”

Marshall Auerback, “Latvia—the Insanity Continues,” Roubini Global Economics, October 12, 2009.

devalvēt vai nedevalvēt

103

Michael Hudson, “Finance Capitalism Hits a Wall: The Oligarchs’ Escape Pan—at the Treasury’s Expense,” February 17, 2009, www.michael-hudson. com (iegūts 11.01.2011.).

Auerback, “Latvia—the Insanity Continues.”

Hudson, “For States in Crisis,” 9.

Piemēram, Jose Antonia Cordero, “The IMF’s Stand-by Arrangements and the Economic Downturn in Eastern Europe,” Center for Economic Policy Research, September 2009; Mark Weisbrot un Rebecca Ray, “Latvia’s Recession: The Cost of Adjustment with an ‘Internal Devaluation’,” Center for Economic Policy Research, February 2010.

Roubini, “Latvia’s Currency Crisis Is a Rerun of Argentina’s,” 9.

Turpat.

International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Request for Stand-By Ar rangement,” 10.

Turpat, 5.

Šis jautājums plašāk aplūkots darbā: Anders Åslund, The Last Shall Be the First: The East European Financial Crisis, 2008–10 (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2010, 60–65).

Steve Hanke, “Will Dr. Gloom and Dr. Doom’s Latvian Domino Fall?” GlobeAsia, August 2009, 28.

Michael Mussa, Argentina and the Fund: From Triumph to Tragedy (Washington: Institute for International Economics, 2002, 51).

Mussa, Argentina and the Fund, 27.

Tony Barber, “Let’s Shorten Latvia’s Pain,” Financial Times, June 15, 2010;

Christoph Rosenberg, “Why the IMF Supports the Latvian Currency Peg,” RGE Monitor, January 6, 2009.

Rosenberg, “Why the IMF Supports the Latvian Currency Peg,” RGE Monitor, January 6, 2009. Atkārtots izdevums.

International Monetary Fund, “Republic of Latvia 2010 Article IV Consultation,” IMF Country Report no. 10/356 (Washington, December 2010). 39 Turpat. 38

5 Stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

Kad Latvija 2008. gada decembrī noslēdza vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju, valdībai vajadzēja īstenot visu, ko tā apņēmusies, bet sākās sarežģīta politiskā drāma. Labēji centriskā opozīcija un prezidents Valdis Zatlers apšaubīja Ivara Godmaņa valdības kompetenci, jo valdību plosīja iekšējas nesaskaņas, un 2009. gada 13. janvārī valsti satricināja uzskatāma sabiedrības neapmierinātības demonstrācija. Vieglāk īstenojamā alternatīva bija nedaudz mainīta labēji centriskā koalīcija. 12. martā tika izveidota šāda valdība, ko vadīja viens no mums (Valdis Dombrovskis), un vadībā izvirzījās partija “Jaunais laiks”. Ekonomiskā situācija bija vēl vairāk pasliktinājusies, tāpēc jaunajai valdībai nācās pārstrādāt 2009. gada budžetu, un šis darbs ilga trīs mēnešus. 2009. gada jūnijā Latvija pārcieta tobrīd vissmagāko devalvācijas krīzi. SVF šaubījās, vai Latvija spēj kontrolēt savas valsts finanses un saglabāt piesaisti. Eiropas Komisija pārņēma vadības grožus savās rokās un izsniedza valstij savu apjomīgāko aizdevumu jūlija sākumā, bet SVF ar nokavēšanos sekoja šai priekšzīmei.

105

I. Godmaņa valdības sabrukums Kad bija noslēgta vienošanās ar SVF un nodrošināts starptautiskais finansējums, valdības pienākums bija steidzami īstenot stabilizācijas programmu. Tomēr sākās dīvains sastingums. Sabiedrības dusmas pret Parex banku un valdību nepagaisa. Sabiedrība saprata, ka nepieciešami ievērojami ekonomiskie upuri, un apšaubīja gan valdības uzticamību, gan kompetenci. 2009. gada pirmie divi mēneši šķita nedaudz sirreāli, jo smagā ekonomiskā krīze arvien pieņēmās spēkā. 30. janvārī Swedbank paziņoja, ka Latvijas IKP 2009. gadā, visticamāk, kritīsies par 10 procentiem. Visiem bija skaidri redzams, ka ekonomikas kritiens būs vēl smagāks, bet politisko nesaskaņu dēļ bija īstenoti tikai daži ekonomikas glābšanas pasākumi. Latvijai bija izmisīgi nepieciešama jauna, efektīvāka valdība. Jau kopš 2008. gada decembra vidus valdība savu uzmanību veltīja ierosinājumam samazināt ministriju skaitu no sešpadsmit līdz vienpadsmit vai divpadsmit ministrijām. Visas valdošās partijas atbalstīja zi nāmu racionalizāciju, bet katrs koalīcijas partneris deva priekšroku atšķirīgām jomām. I. Godmanis sāka pārmest saviem ministriem ne pietiekami efektīvu darbošanos, bet sabiedrība secināja, ka viņš pats pieņem visus svarīgos lēmumus. I. Godmanis šķita pārguris, un panīkums un nesaskaņas, kas pārņēma valdību, bija gandrīz taustāmas. 2009. gada 12. janvārī kultūras ministrs padevās un atkāpās no amata. 13. janvārī vairāki liberālie politiķi (“Sabiedrība citai politikai”), sadarbojoties ar dažām citām organizācijām un arodbiedrībām, organizēja apjomīgu demonstrāciju Rīgā, protestējot pret valdību. Organizatori pieprasīja, lai prezidents Zatlers atlaiž Saeimu, jo valdība neesot spējīga risināt ekonomisko krīzi. Mierīgajā demonstrācijā, ko plānoja vairākas nedēļas, pulcējās apmēram 12 000 cilvēku. Tomēr, kad tā jau tuvojās beigām, vairāki simti jauniešu sarīkoja grautiņu. Vairāk nekā divdesmit cilvēki guva ievainojumus un 106 tika arestēti. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā valstī nebija piedzīvota šāda protesta akcija. Latvijas sabiedrība, kas sevi uzskatīja par mierpilnu un demokrātisku tautu, bija apjukusi. Demonstrācijas rīkotāji nekavējoties atcēla turpmākos paredzētos protestus. 106 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Protestētāji savas prasības adresēja prezidentam Zatleram, un viņš labprāt pievienoja tām savu balsi. Jau nākamajā dienā prezidents teica runu televīzijā, izvirzīdams Saeimai trīs ultimātus: 1) pirms 31. marta balsojot jāapstiprina grozījumi Satversmē, kas atvieglotu parlamenta atlaišanas procedūru; 2) jāpārskata vēlēšanu likums, atceļot t.s. lokomotīvju principu, kad populāras personības var kandidēt Saeimas vēlēšanās no vairākiem apgabaliem un ievirzīt Saeimā nezināmus cilvēkus, un 3) jāizveido padome ekonomikas atveseļošanas plāna un starptautiskā aizdevuma izmantošanas pārraudzībai. Visbeidzot Zatlers pieprasīja, lai valdība ieceļ jaunu daudz apspriestā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju, jo šis amats bija brīvs jau kopš 2008. gada vasaras. Prezidenta galvenais vēstījums bija: “Ir zudusi uzticēšanās valdībai un ierēdņiem.”1 Ja Saeima neizpildītu šīs prasības, prezidents Zatlers draudēja izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Kaut gan šī procedūra saskaņā ar Satversmi būtu sarežģīta un vajadzētu arī izsludināt referendumu, opozīcija šo domu atbalstīja. Pēc Zatlera runas bija skaidrs, ka I. Godmaņa valdība, kas arvien vairāk zaudēja popularitāti, agri vai vēlu kritīs. Janvāra vidū veiktā aptaujā atklājās, ka 70 procenti vēlētāju neuzticas valdībai, 86 procenti nav pārliecināti par Saeimas spējām, bet 64 procenti ir gatavi balsot par Saeimas atlaišanu.2 Nepopulārajām koalīcijas partijām izdevīgāk būtu izvairīties no ārkārtas vēlēšanām, bet šāda atzīšanās radītu iespaidu par vājumu, tāpēc daudzi apgalvoja: “Šogad nebūs iespējams izvairīties no jaunām Saeimas vēlēšanām.”3 Savukārt valdošajā koalīcijā vēl joprojām milza spriedze. Pēc zemnieku rīkotiem protestiem Rīgā 3. februārī no amata atkāpās zemkopības ministrs. I. Godmanis tikmēr turpināja strīdēties ar Tautas partiju par vēlamo valdības ministriju skaitu. 13. februārī prezidents Zatlers paziņoja: “Ministru prezidents Ivars Godmanis ir zaudējis manu uzticību.”4 Nākamajā dienā šos vārdus atkārtoja Tautas partija. 20. februārī Godmanis beidzot atkāpās no amata, jo abas lielākās koalīcijas partijas – Tautas partija un “Zaļo un zemnieku savienība” – viņu vairs neatbalstīja. Valdībai pārmeta korupciju un iedomību.5 To neiznīcināja kāds konkrēts spēks: valdība sabruka tāpēc, ka tai trūka tautas atbalsta. Tomēr galvenais iemesls bija tas, ka valdība, šķiet, nebija spējīga risināt finanšu krīzi. stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

107

V. Dombrovska valdības izveide Izrādījās, ka sastādīt jaunu valdību ir salīdzinoši viegli. “Jaunais laiks” nepiedalījās iepriekšējās valdības darbā un izteicās par sliktu I. Godmaņa stabilizācijas programmai, dēvējot to par nepietiekamu, un tagad šie apstākļi nāca partijai par labu. Tūlīt pēc I. Godmaņa atkāpšanās tā izmantoja iespēju ierosināt plašas koalīcijas valdības izveidi, lai risinātu krīzi. Vispirms vajadzēja atrast Ministru prezidentu. 2007. gadā, kad tika izvirzīta I. Godmaņa kandidatūra, uz šo amatu pretendēju arī es (Valdis Dombrovskis) un Edgars Zalāns no Tautas partijas, toties “Zaļo un zemnieku savienība” kandidātu neizvirzīja. 2009. gadā “Jaunais laiks” pasludināja mani par savu izvēlēto kandidātu, un mani atbalstīja arī pārējās labēji centriskās partijas. 26. februārī prezidents Zatlers uzticēja man jaunas valdības veidošanu. 12. martā, kad kopš I. Godmaņa atkāpšanās bija pagājušas tikai trīs nedēļas, es nodevu Ministru prezidenta zvērestu. Pirms tam es biju no “Jaunā laika” saraksta ievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts, bet 2002.–2004. gadā ieņēmu finanšu ministra amatu. Larss Kristensens no Danske Bank komentēja: “Kopumā mums šis pavērsiens šķiet diezgan pozitīvs. [Latvija] izvairījusies no pāragrām vēlēšanām, vismaz pagaidām, un “Jaunais laiks” pārsvarā tiek uztverts kā salīdzinoši reformām draudzīga partija (..). 2002.–2004. gadā, bū dams Latvijas finanšu ministrs, Dombrovskis ieguva klasiski liberāla un fiskāli konservatīva politiķa slavu. Turklāt viņš asi kritizējis “bumakraha” ekonomiku, kas pēdējo gadu laikā pieredzēta Latvijā.”6 Koalīcijas valdības sastāvs jau bija gandrīz droši zināms. Vajadzēja izveidot plašāku koalīciju, iekļaujot trīs lielās labēji centriskās partijas – “Jauno laiku”, Tautas partiju un “Zaļo un zemnieku savienību”, kā arī divas mazākās labēji centriskās latviešu partijas – “Pilsonisko savienību” un “Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Kopumā jaunajai valdības koalīcijai Saeimā bija 64 balsis no 100. Pārrunas ar “Latvijas Pirmo partiju/Latvijas ceļu” nebija veiksmīgas, un šī apvienība palika opozīcijā. “Saskaņas centram” tika liegta iekļūšana valdībā, un šī partija atteicās no savas iepriekšējās salīdzinoši atbildīgās politikas, ieņemdama populistiskāku nostāju līdz pat vēlēšanām 2010. gada oktobrī. Partija pieprasīja samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) līdz 12 procentiem un atteikties no “ierēdņu armijas”.7 108 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

“Jaunais laiks” lepojās ar savu prasmi ekonomikā un saņēma trīs valdības amatus, kam bija lielākā nozīme ekonomiskās politikas īstenošanā. Bijušais Ministru prezidents un Latvijas Bankas prezidents Einars Repše kļuva par finanšu ministru, bet Artis Kampars – par ekonomikas ministru. Ministriju skaits tika samazināts saprātīgi – no 16 līdz 14. Nebija daudz cilvēku, kas ticēja, ka šī valdība būs dzīvotspējīga. Latvijas plašsaziņas līdzekļi pat dēvēja mani par “Ministru prezidentu kamikadzi”.8 Partijas “Saskaņas centrs” pārstāvis brīdināja, ka es “no slīkšu kā zirgs”.9 Trīsdesmit septiņu gadu vecumā biju jaunākais Ministru prezidents Latvijas vēsturē. Jaunās valdības veidošana norisinājās jūtamāka tautas un Saeimas atbalsta gaisotnē, tāpēc jautājums par ārkārtas vēlēšanām pamazām pagaisa. Nākamās paredzētās vēlēšanas bija ieplānotas 2010. gada oktobra sākumā. Kad bija apstiprināta jaunā valdība, tautas atbalsts “Jaunajam laikam” palielinājās no 6,6 līdz 10,2 procentiem, un tas lika politiskajai vētrai aprimt.10 Ekonomiskās politikas veidošanas dinamika mainījās, uz skatuves uznākot jaunajai valdībai. Valsts bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs aktīvi pauda savu viedokli un gandrīz katrā publiskā paziņojumā uzstāja, ka jāsaglabā fiksēts valūtas kurss un jānodrošina budžeta deficīts, kas ir mazāks par Māstrihtas kritērijos noteiktajiem 3 procentiem no IKP 2012. gadā, lai Latvija 2014. gadā varētu ieviest eiro. Iepriekšējā valdībā Ministru prezidents I. Godmanis pats pārraudzīja visus finanšu jautājumus, jo sevišķi neuzticējās savam finanšu ministram A. Slakterim. Tagad fiskālās restrukturēšanas īstenošanā aktīvi iesaistījās arī finanšu ministrs E. Repše, jo tas parasti ir finanšu ministra uzdevums, un viņš kļuva par stingras politikas piekritēju fiskālajā jomā, nereti ierosinādams apjomīgākus tēriņu samazinājumus nekā visi pārējie. Kopumā es varēja paļauties uz ministru atbalstu nepieciešamajām reformām, kaut arī tām bija zināma pretestība no Tautas partijas, it īpaši – no reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra un veselības ministra, puses. Ministru prezidents pildīja tradicionālo vidutāja lomu valdībā, kaut gan es devu priekšroku finanšu stabilizācijai. Jaunā valdība bija salīdzinoši līdzsvarota un funkcionēja normāli. Ekonomiskā situācija savukārt strauji pasliktinājās, taču sāka iz kristalizēties reālistiskāki krīzes intensitātes novērtējumi. Februāra vidū vietējais investīciju baņķieris Ģirts Rungainis apgalvoja, ka 2009. gadā stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

109

IKP kritīsies par 12 procentiem, un gandrīz precīzi pareģoja, ka bezdarba līmenis sasniegs 21,7 procentus (patiesībā augstākais punkts bija nedaudz zemāks).11 Februāra beigās SVF un Eiropas Komisija paziņoja, ka pārtrauc sarunas ar Latviju, līdz tiks izveidota jauna valdība. Ekonomiskās krīzes dēļ SVF pieprasīja, lai visi budžeta tēriņi tiktu samazināti par 20 procentiem no 2009. gadā plānotā daudzuma. 2009. gada martā SVF vajadzēja izmaksāt Latvijai otro aizdevuma daļu, tomēr fondu neapmierināja Latvijas fiskālie rādītāji: krīzes dēļ bija samazinājušies valsts ienākumi un palielinājušies sociālie tēriņi. SVF misija secināja, ka Latvija nav pelnījusi otro aizdevuma daļu 200 miljonu eiro apmērā, jo vēl nav sagatavoti nepieciešamie budžeta labojumi.12 SVF apturēja aizdevuma iz sniegšanu Latvijai līdz jūnijam, kad tika pieņemts jauns budžets, kurā paredzēti lielāki publisko tēriņu samazinājumi.13 Martā finanšu tirgi atkal saņēma triecienu, un divi krīzes rādītāji sasniedza augstāko virsotni. 2018. gadā dzēšamo Latvijas eiroobligāciju ienesīgums palielinājās līdz 12 procentiem gadā. Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņu darījumu likmes piecus gadus ilgai apdrošināšanai pret maksātnespēju sasniedza virsotni 2009. gada 10. martā, un tie bija 1,193 bāzes punkti (skat. 5.1. att.). Tomēr, kad jaunā valdība sāka izstrādāt savu ekonomikas politiku, ar tās paziņojumiem pietika, lai daļēji nomierinātu finanšu tirgus.

Izkristalizējas jauna stabilizācijas programma Jaunā valdība pie ekonomikas stabilizēšanas ķērās apņēmīgāk nekā tās priekšgājēja, kaut gan koalīcijā piedalījās divas oligarhu partijas. Repše nepārprotami paziņoja: “Mēs stabilizēsim finansiālo situāciju, īstenosim paredzētos budžeta samazinājumus, kā arī veicināsim efektivitāti un caurredzamību.”14 Es uzsvēru, ka Latvijai nav citas iespējas kā vien izpildīt SVF dotos solījumus, lai valsts saņemtu starptautisko finanšu palīdzību.15 Galvenais uzdevums bija atjaunot valsts finansiālo stabilitāti. Kad man tika uzticēta jaunās valdības veidošana, es nekavējoties paziņoju, ka Latvija ir uz bankrota sliekšņa un tūlīt pat nepieciešams rīkoties, lai atjaunotu finansiālo stabilitāti. Ja Latvija vairs nesaņemtu starptautiskos aizdevumus, ar Valsts kases rezervēm pietiktu tikai dažiem mēnešiem. 110 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Īstais iemesls, kāpēc sabruka Godmaņa valdība, bija tās nevēlēšanās veikt tautā ārkārtīgi nepopulāros papildu budžeta samazinājumus, kas bija jādara, lai izpildītu SVF un Eiropas Komisijas prasības, kā arī turpinātu saņemt starptautiskā aizdevuma maksājumus. Tā kā jaunajā valdībā piedalījās arī trīs partijas no iepriekšējās koalīcijas valdības, bija svarīgi nodrošināties ar to atbalstu papildu budžeta samazinājumiem. Tādēļ tika sagatavoti ne tikai parastie dokumenti, kas nepieciešami, izveidojot valdību (piemēram, valdības deklarācija un koalīcijas līgums), bet arī “Memorands par tūlītējiem pasākumiem, lai nodrošinātu valsts maksātspēju”, ko atbalstīja Finanšu ministrija. Šajā dokumentā bija uzskaitīti konkrēti pasākumi, kas veicami, lai samazinātu 2009. gada budžeta deficītu zem 7 procentiem no IKP. Visi koalīcijas Saeimas deputāti parakstīja memorandu, tā apliecinādami savu atbalstu pirms balsošanas par jauno valdību. 2009. gada martā bija acīmredzams, ka makroekonomiskā situācija ir daudz sliktāka nekā paredzēts, un sākotnējās programmas mērķis – 2009. gada budžeta deficīts, kas būtu mazāks par 5 procentiem no IKP, nebija realizējams, tāpēc memorandā tika nosprausts jauns mērķis – 7 procenti no IKP. Kaut gan es jau biju piedalījies dažās iepriekšējās sarunās par šo mērķi ar SVF un Eiropas Komisiju, oficiāli tas vēl nebija apspriests (vēlāk tika noslēgta vienošanās par 10 procentiem no IKP). 23. martā notika preses konference, kuras laikā es izskaidroju jaunās valdības pozīciju.16 Situācija bija sarežģīta un kļuva arvien sliktāka: “Šobrīd tiek prognozēts, ka recesijas dēļ IKP samazināsies līdz 12 procentiem un, iespējams, kritīsies vēl straujāk, kad īstenosim papildu taupības pasākumus valsts budžeta ietvaros.” Turklāt “(..) iepriekšējā valdība apņēmās samazināt valsts sektorā strādājošo algas par apmēram 15 procentiem, iesaldēt pensijas un veikt vēl dažus taupības pasākumus, (..) bet tā atkāpās, pat necenšoties ķerties pie budžeta labojumiem”. Saasinātās situācijas dēļ bija nepieciešami jauni samazinājumi: “Protams, nāksies īstenot ļoti nepopulārus pasākumus. Jājautā, vai mums ir iespēja izvēlēties. Pašreizējā situācijā (..) iespēju ir maz.” Tomēr vispārējā politiskā nostāja nemainījās, valdībai pilnībā atbalstot fiksēto valūtas kursu pret eiro, apjomīgus publisko tēriņu samazinājumus, kas ne pieciešami finansiālās stabilizācijas labā, un taupības pasākumus, īstenojot valsts sektora reformu. stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

111

112 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi Avots: Bloomberg

200

400

600

800

1000

1200

5 gadi, bāzes punkti 1400

5.1. attēls. Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumu likmes, 2008.–2012. gads

jan-08 mar-08 mai-08 jūl-08

sep-08 nov-08 jan-09

mar-09 mai-09 jūl-09

sep-09 nov-09 jan-10

mar-10 mai-10 jūl-10 sep-10

nov-10 jan-11 mar-11

mai-11 jūl-11 sep-11

nov-11 jan-12 mar-12

Jaunā valdība no savas priekšteces atšķīrās divos aspektos. Pirmkārt, tā uzsvēra, ka politikai jābūt taisnīgai un nepieciešams to saprotami izskaidrot iedzīvotājiem: Kad tiek īstenoti budžeta samazinājumi, tauta uzskata, ka arī bagātajiem tas jāizjūt. Iepriekšējā valdība nevēlējās ķerties pie dažiem konkrētiem pasākumiem; piemēram, mēs likvidējām valsts uzņēmumu padomes, kas bija izpelnījušās kritiku, jo bija politizētas un sabiedrībā valdīja uzskats, ka tās kalpo par ienākumu avotu politisko partiju biedriem. Mēs ievērojami samazinājām valsts uzņēmumu izpilddirektoru valdes locekļu algas. [Atšķirībā no] iepriekšējās valdības mēs arī samazinājām ministru un pārējo vadošo amatpersonu algas. Mēs parūpēsimies, lai samazinājumi neskartu, tikai policistus, skolotājus un veselības aprūpes sektoru.17 Jaunā valdība vēlējās uzsvērt arī citu atšķirību, proti, tā negrasījās apmaldīties, dzenoties pēc iluzoriem pasākumiem, piemēram, valdības reorganizācijas, un veltīt visu uzmanību būtiskiem jautājumiem, piemēram, budžeta politikai: Iepriekšējā valdība divas nedēļas nevarēja vienoties, vai vajadzīgas 11 vai 12 ministrijas, un pēc tam sabruka. Vēlāk Ivars Godmanis atzina, ka viņa valdība sabrukusi nevis šī ministriju jautājuma, bet gan budžeta grozījumu dēļ. Tāpēc mēs nesāksim šo diskusiju par 11 vai 12 ministrijām. Mūsu koalīcija vienojās par 14 ministrijām (..).18 Vai šie nepieciešamie budžeta samazinājumi tiešām bija iespējami? Es atbildēju: “Viss uzdevums ir gandrīz neiespējams (..). Pirmkārt, tūlītējos samazinājumus vajadzētu īstenot salīdzinoši ātri, lai nodrošinātu valsts maksātspēju. Otrais solis ir fundamentālās strukturālās reformas, ko varam ieviest līdz 2010. gadam.”19 Tomēr bija arī divas labas ziņas. “Pirmkārt, [2009. gada] janvārī pirmo reizi daudzu gadu laikā mums bija pozitīva tekošā konta bi lance.”20 Otrkārt, jaunā Parex bankas vadība, ko iecēla valsts, veiksmīgi atmaksāja sindicētos kredītus, turklāt neviena cita banka nepaziņoja par maksātnespēju. Aprīļa vidū Latvijas valdība parakstīja vienošanos ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) par Parex bankas 25 procentu un vienas akcijas pārdošanu; Latvijas valdība tādējādi ieguva spēcīgu, kompetentu21 partneri šīs sarežģītās problēmas risināstabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

113

šanai. Tas nozīmēja, ka Latvijai nāksies izmantot tikai apmēram vienu ceturtdaļu no kredītos piešķirtajiem 2,7 miljardiem eiro, kas paredzēti banku stabilizācijai, un nevajadzēs ņemt papildu aizdevumus, kaut gan ekonomiskā situācija kļuva arvien sliktāka.22 Vakarā pirms stāšanās Ministru prezidenta amatā es prognozēju, ka dzīves līmenis sāks uzlaboties 2010. gada otrajā pusē,23 un man, par laimi, bija taisnība. Aprīli un maiju valdība pavadīja, gatavojoties krīzes risināšanai. 2009. gada IKP prognozes pastāvīgi tika pārstrādātas, norādot mazākus skaitļus, līdz pat maija beigām, kad kļuva skaidrs, cik smaga ir Latvijas ekonomiskā krīze. 2009. gada pirmajā ceturksnī IKP kritās par 18 procentiem, un bijušais SVF misijas vadītājs Kristofs Rozenbergs sprieda, ka IKP varētu samazināties tamlīdzīgos apjomos arī visa gada garumā,23 un viņa prognoze piepildījās. Šī iemesla dēļ Finanšu ministrija bija spiesta gatavoties vēl krasākam valsts nodokļu ieņēmumu kritumam, tātad bija nepieciešami lielāki budžeta samazinājumi. Tā arī nevarēja būt lineāra budžeta samazināšana, jo bija virkne aktivitāšu, ko nepieciešams sargāt. Latvijai bija vajadzīgs jauns, uz pavisam citiem principiem balstīts budžets, un to nevarēja sagatavot ātrāk kā jūnija sākumā.24 Ja Latvija bankrotētu, rastos vajadzība pēc ļoti sāpīgiem pasākumiem, faktiski nekavējoties būtu jānonāk pie bezdeficīta budžeta. Šī iemesla dēļ valdībai nācās izvēlēties pietiekamus budžeta samazinājumus.25 Pirmais solis bija budžeta grozījumu sagatavošana, paredzot konsolidācijas pasākumus pietiekamā apmērā, jo vēlāk ieviest papildu sa mazinājumus būtu grūtāk. Otrkārt, publisko tēriņu samazinājumi ir pie ņemamāki nekā augstāki nodokļi. Alberto Alesina un Silvija Aragna (Silvia Ardagna) šo tēzi pamato ar vērā ņemamiem, uz statistiku balstītiem pierādījumiem: “Fiskālie stimuli (..) balstīti uz tēriņu samazinājumiem, nevis nodokļu celšanu, biežāk samazina deficīta un parāda attiecību pret IKP nekā tie, kas balstīti uz nodokļu palielināšanu.”26 Treškārt, fiskālajiem samazinājumiem vajadzētu būt nevis vienmērīgiem, bet gan vērstiem uz strukturālām reformām, kas uzlabo valsts sektoru. Ceturtkārt, valdībai vajadzēja izskaidrot taupības pasākumu izveidi un īstenošanu tā, lai iedzīvotāji to saprastu un pieņemtu. Kopējā fiskālā korekcija bija iespaidīga. 2008. gada decembrī Godmaņa valdība apstiprināja samazinājumus 7 procentu apmērā no IKP, 114 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

bet daudzi no tiem vēl nebija īstenoti. Jaunā valdība pievienoja fiskālo korekciju 4 procentu apmērā no IKP (8 procentu, rēķinot uz gada bāzes, jo tas notika gada vidū), līdz kopējā korekcija 2009. gadam sasniedza 11 procentus no IKP. Valdība lūdza ministrijām sagatavot strukturālas reformas trim dažādiem scenārijiem, rēķinot publisko tēriņu samazinājumus 20, 30 un 40 procentu apmērā, bet algu sarukumu vidēji 20 procentu apmērā.27 Labklājības un veselības aprūpes ministri skaļi protestēja pret Repšes plānotajiem budžeta samazinājumiem. Repše, kā parasti, atbildot ierosināja vēl krasāku samazinājumu. Pat pēc tam, kad publiskie tēriņi un algas gada vidū bija samazinātas par 20 procentiem, viņš lēsa, ka 2009. gada budžeta deficīts sasniegs 8,5 procentus no IKP.28 Valdības uzmanība tika pievērsta trim sektoriem, kuros īstenot tālejošas strukturālas reformas, proti, valsts pārvaldi, veselības aprūpi un izglītību. Es pieprasīju, lai veselības aprūpes ministrs samazina ministrijas darbinieku skaitu par 44 procentiem, atgādinot, ka Igaunijā veselības aprūpes pārvaldē strādā tikai 400 cilvēku, toties Latvija nodarbina 1500 cilvēkus (Latvijā ir par trim ceturtdaļām vairāk iedzīvotāju nekā Igaunijā, un pēc šīs attiecības vajadzētu atstāt tikai 700 darbinieku, bet es piedāvāju paturēt 840 cilvēkus).29 Šādi salīdzinājumi ar citām valstīm kļuva par raksturīgu jaunās valdības iezīmi. Valdība nevis samazināja tēriņus par standarta likmi, bet gan centās atrast kādu starptautisku normu, kas šķiet pamatota, un izmantoja to par atbalstu centieniem katrā iestādē ieviest rūpīgi izstrādātas strukturālās reformas. Par laimi, valdība nebija spiesta šīs reformas izgudrot pārsteidzīgi. Tās bija labi sagatavotas un pamatotas ar dokumentiem, galvenokārt izmantojot pētījumus, ko valdība veica sa darbībā ar Pasaules Banku. Valdībai praktiski nācās paņemt šos reformu ierosinājumus no plaukta un ieviest dzīvē, un tas arī tika darīts. Vispārējā strukturālo re formu prioritāte bija valsts konkurētspējas atjaunošana, un šim mērķim bija divas puses: īstermiņā šāda rīcība uzlaboja Latvijas kredītreitingu un uzņēmumu iespējas piekļūt finansējumam, bet ilgtermiņā tika uzlabota Latvijas ekonomikas efektivitāte. Latvijai jau bija sagatavots slimnīcu tīkla optimizācijas māsterplāns. Ņemot vērā, ka valstī bija 2,2 miljoni iedzīvotāju, tajā bija pārāk daudz stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

115

slimnīcu un no padomju laikiem mantotais princips – vairāk slimnīcas gultu, niecīgāka medicīniskā aprūpe. Tāpēc valdība, rūpējoties par iedzīvotāju veselību, nolēma līdz 2013. gadam slēgt 35 no 59 slimnīcām, veicot slimnīcu tīkla optimizāciju un vienlaikus ieveišot vienoto neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Latvijā vēl joprojām būtu 24 slimnīcas, un ar to pēc jebkuriem starptautiskajiem standartiem pilnīgi pietiek.30 Izglītībā situācija bija līdzīga. Tā kā kopš neatkarības atgūšanas iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 15 procentiem un dzimstības rādītāji vēl joprojām bija zemi, Latvijā bija pārāk daudz skolu un skolotāju. Uz katriem septiņiem skolēniem bija viens skolotājs, un šis rādītājs bija augstākais Eiropā, salīdzinot ar Eiropas vidējo rādītāju – vienu skolotāju uz divpadsmit skolēniem. Lai veicinātu taupību un efektivitāti, valdība nolēma, ka izglītības finansējumu vajadzētu balstīt uz noteiktu summu katram skolēnam katrā kategorijā. Šāds solis veicinātu skolu tīkla samazināšanu un paceltu skolēnu/skolotāju attiecību līdz normālam līmenim. Tika slēgtas vairāk nekā 100 skolas un atlaisti 2400 skolotāji.31 Latvijā bija arī pārāk daudz augstākās izglītības iestāžu, un neviena no tām nebija izcila, tātad varēja spriest, ka nepieciešama racionalizācija un kvalitātes uzlabošana, kā arī jāatrod labāks mācību maksas izmantojums. Buma gadu laikā šīs reformas diemžēl politiskā ziņā bija pārāk nepopulāras, lai tās īstenotu. Jaunajai valdībai nācās paātrināti īstenot reformas recesijas laikā. Kā saka: reformas sākas tad, kad beidzas nauda. Valdība sāka strukturālās reformas izglītības un veselības jomās, ieviešot principu “nauda seko skolēnam” un īstenojot slimnīcu tīkla optimizāciju. Šīs reformas piesaistīja lielu sabiedrības uzmanību. Tomēr valdība nevis apturēja iesākto darbu, bet gan ķērās arī pie citām jomām, pierādot, ka rīkosies vienmērīgi un uztver racionalizāciju nopietni. Administratīvās reformas politiskā ziņā īstenot bija daudz vienkāršāk, jo vairums iedzīvotāju deva priekšroku birokrātu skaita ierobežošanai. Valdība sāka apjomīgu valsts aparāta samazināšanu un pilnveidošanu. Sākumā bija paredzēts slēgt pusi no 75 valsts aģentūrām un atlaist 8000 civildienesta ierēdņu.32 Kopumā no darba tika atbrīvoti ne mazāk kā 23 000 jeb 29 procenti visu civildienesta ierēdņu, un to skaits no 87 500 trešajā 2008. gada ceturksnī tika samazināts līdz 62 300 otrajā 116 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

5.2. attēls. Valsts darbinieku skaits pa ceturkšņiem, 2008.–2011. gads Tūkstoši 100 90 80 70 60 50 40 30 20 10 0 Q1 Q2 2008

Q1 Q2 2009

Q1 Q2 2010

Q1 Q2 2011

Avots : Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

2010. gada ceturksnī (skat. 5.2. att.). Birokrātijas un administratīvā sloga samazināšana arī atviegloja iedzīvotāju un uzņēmēju dzīvi. Vēl viena populāra reforma bija valsts uzņēmumu vadītāju un valdes locekļu algu samazināšana. Par šo likumu balsoja 73 Saeimas deputāti, un neviens nebalsoja pret.33 Tika reformēts Valsts ieņēmumu dienests, samazinot 1000 no 5000 štata vietām.34 Katrs no šiem pasākumiem atsevišķi neietaupīja īpaši daudz naudas, toties pierādīja, ka valdība uztver nopietni savu apņemšanos panākt, lai fiskālā korekcija attiecas arī uz augsti atalgotajām amatpersonām. Kopš 2009. gada sākuma algu samazināšanas vilnis pārņēma gan valsts, gan privāto sektoru. Pirms tam vidējās valsts sektora algas bija ievērojami lielākas nekā privātajā sektorā, bet 2009. gadā šī starpība bija pavisam niecīga. Vidējā valsts sektora alga no 2008. gada novembra līdz 2009. gada novembrim samazinājās par 26 procentiem (skat. 5.3. att.).35 Privātā sektora algas kritās “tikai” par 10 procentiem. 2010. gadā gan privātā, gan valsts sektora algas bija praktiski nemainīgas. Kaut gan privātā sektora algu samazinājumi bija apjomīgi, tie bija mazāki nekā varēja sagaidīt, turklāt ir daudz neformālu liecību, ka, stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

117

118 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

jūlijs

maijs

2008

marts

septembris

marts

janvāris

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

100

200

300

400

500

600

Valsts sektors Privātais sektors

novembris

700

janvāris

Lati

jūlijs

maijs 2009

jūlijs

maijs

2010

jūlijs maijs

2011

septembris

marts

janvāris novembris septembris

marts

janvāris

novembris

septembris

5.3. attēls. Vidējais bruto atalgojums mēnesī valsts un privātajā sektorā, 2008.–2011. gads

novembris

5.4. attēls. Bezdarba līmenis pa ceturkšņiem, 2008.–2011. gads 25

Procenti no darbspējīgajiem iedzīvotājiem

0 Q1 Q2 2008

Q1 Q2 2009

Q1 Q2 2010

Q1 Q2 2011

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

piemēram, Rīgā privātuzņēmēju firmās bieži vien alga tika apcirpta par 15–20 procentiem. Turīgā vidusšķira, kas saņēma labas algas, pārcieta lielāku algas samazinājumu nekā nabadzīgākais darbaspēks, kas nekad nebija piedzīvojis ziedu laikus. Cits izskaidrojums vēsta, ka oficiālajā statistikā netika iekļautas papildu piemaksas un no tām atteicās vispirms. Tāpēc ir iemesls domāt, ka patiesais algu samazinājums privātajā sektorā bija lielāks nekā statistikas datos atspoguļotais. Bezdarba līmeņa celšanās bija neizbēgama, tomēr šis kāpums tik un tā šķita skarbs. Bezdarbs, kas 2008. gada otrajā ceturksnī sasniedza tikai 6,6 procentus, 2010. gada pirmajā ceturksnī jau uzrādīja 20,7 procentus, bet pēc tam sāka samazināties (skat. 5.4. att.). Krasais bezdarba līmeņa kāpums neapšaubāmi bija smagākais trieciens sociālajai jomai, ko sagādāja Latvijas finanšu krīze. Valdība uz to reaģēja, pagarinot bezdarbnieku pabalstu izmaksas laiku. Jāatzīst, ka fiskālās konsolidācijas pakete bija ievērojams negatīvais fiskālais stimuls recesijas brīdī, un valdībai vajadzēja kaut kā stimulēt ekonomiku, tomēr iespējas bija ierobežotas. ES fondi – ES struktūrfondi, Eiropas Sociālais fonds un Kohēzijas fonds – bija vienīgais stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

119

5.1. teksta lodziņš. ES finansējuma līkloči Eiropas Savienība atstājusi lielu, daudzpusīgu iespaidu uz savām jaunajām dalībvalstīm. 20. gadsimta 90. gados kandidātvalstīm kļuva brīvāka pieeja plašajam Eiropas tirgum. Kad iekļaušanās process jau bija sācies, tām nācās pieņemt visus likumus un noteikumus, kas apkopoti nu jau 125 000 lappušu biezajā krājumā acquis communautaire. Lielākā daļa šo dokumentu iekļāva nepieciešamus likumdošanas uzlabojumus. Iestājoties ES, sākās apjomīga tirdzniecības un investīciju integrācija, kas radīja lielu ekonomisko izaugsmi, taču izraisīja arī finanšu burbuļa veidošanos. 2005. gadā iekļau joties Valūtas kursa mehānismā (VKM II), Latvija apņēmās izpildīt fiskālos Māstrihtas kri tērijus un Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus centīgāk nekā eirozonas valstis, jo tai vajadzēja atbilst konverģences kritērijiem, lai saņemtu atļauju ieviest eiro. Tomēr inflācijas straujais kāpums kļuva nekontrolējams. Eiropas Savienība sniedza ne tikai ārkārtas kredītus, ko mēs šajā nodaļā esam sīki aprakstījuši, bet arī dažādas ļoti apjomīgas dotācijas. Kad Latvija kļuva par ES dalībvalsti, tai tika dota iespēja piekļūt trim ES fondiem: Kohēzijas fondam, Eiropas Sociālajam fondam un Eiropas Reģionālās attīstības fondam. Latvija laikā no 2007. līdz 2013. gadam saņems ievērojamu kopējo summu – 4,5 miljardus eiro. Šie fondi atbalsta daudzas akti vitātes, piemēram, infrastruktūras projektus transporta, vides aizsardzības un enerģija jomās (ieskaitot energoefektivitāti), kā arī sabiedrisko darbu bezdarbniekiem un ad ministratīvās kapacitātes uzlabošanu.* Dalībvalstis iemaksā kopējā ES budžetā apmēram vienu procentu no sava IKP, un Latvija rīkojas tāpat. 2009. gadā tā no ES saņēma 4 procentus no IKP, un šie līdzekļi bija nevis kredīts, bet gan dotācija. Valdība apjauta, ka nav izmantojusi visas ES finansējuma iespējas tā, kā to vajadzētu darīt. Tāpēc tā centās palielināt šos ienākumus no 4 procentiem 2009. gadā līdz 7,4 procentiem no IKP 2010. gadā.** Parasti, lai kāda valsts saņemtu ES līdzekļus, tai jāsagādā līdzvērtīgs finansējums, tāpēc, kaut gan valsts kapitālie izdevumi samazinājās uz pusi, ES fondu līdzfinansējumam pieejamie līdzekļi tika pat palielināti. SVF programmā, kas tika izveidota 2010. gada jūlijā, bija iekļauti solījumi par paātrinātu ES fondu apguvi.*** Valdības pievēršanās ES finansējumam deva labus augļus. ES dotāciju plūsma uz Latviju finanšu krīzes laikā strauji pieauga, un šis mazāk apspriestais jautājums ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija šo laiku pārcieta daudz vieglāk nekā gaidīts. *** Eiropas Komisija, “Eiropas kohēzijas politika Latvijā: kohēzijas politika 2007.–2013. gadam”, 2009, http://ec.europa.eu (iegūts 01.22.2011.). *** Starptautiskais Valūtas fonds, Latvijas Republika, “Trešais programmas pārskats un Finanšu pamatojuma pārskats saskaņā ar Atbalsta vienošanos”, 2010. gada 6. jūlijs, 26., 27. lpp., www.imf.org. ***

Turpat, 44. lpp.

vērā ņemamais šāda finansējuma avots (skat. 5.1. teksta lodziņu). Šos ES fondus varēja izmantot dažādiem mērķiem, bet tiem bija arī saistoši noteikumi, it īpaši tas, ka saņēmējvalstij jānodrošina līdzfinansējums. 120 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Latvijas valdība saglabāja un pat palielināja līdzfinansējumu ES projektiem, lai veicinātu ES fondu apgūšanu. Ņemot vērā uzņēmēju grūtības finansējuma piesaistē, lai veicinātu eksportu, 2009. gada jūnijā tika sākta jauna eksporta kredītu garantiju programma. Valdība ne tikai atbalstīja uzņēmējdarbību un uz eksportu orientētas nozares, bet arī piešķīra ES dotāciju līdzekļus sociālās labklājības programmām. 2009. gada rudenī tā sadarbībā ar Pasaules Banku ieviesa minimālā sociālā nodrošinājuma tīklu (ikdienā sauktu arī par sociālo spilvenu), lai uzlabotu īpaša sociālā atbalsta sniegšanu tiem sabiedrības locekļiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem bija ārkārtīgi liela nozīme bezdarba grūtību atvieglošanā – tos izmantoja, lai ieviestu apjomīgu pagaidu darba programmu, kurā tika iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Līdz 2012.gada sākumam programmu ir izmantoši vairāk nekā 100 000 bezdarbnieku. Valdība pagarināja bezdarbnieku pabalstu izmaksu ilgumu un palielināja garantēto minimālo ienākumu pabalstus tiem, kas vairs nevar saņemt bezdarbnieku pabalstus. Tika uzlabota veselības aprūpes un zāļu pieejamība nabadzīgajiem iedzīvotājiem un gādāts atbalsts arī pašvaldībām, ko skāra skolu reforma. Valdība sāka daļēji finansēt pašvaldību tēriņus par garantētā minimālā ienākuma pabalstiem un mājokļa pabalstu. Tādējādi minimālā sociālā nodrošinājuma tīkls palīdzēja visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem.36 Valdība pievērsās arī sociālajam dialogam. Tā izveidoja reformu vadības grupu, un, sadarbojoties ar darba devēju organizāciju, arodbiedrību un pašvaldību pārstāvjiem, vienlaikus gatavoja 2009. gada budžeta grozījumus un ierosinājumus 2010. gada budžetam. Šiem sāpīgajiem budžeta samazinājumiem piekrita gan jaunā valdība, gan darba devēji, arodbiedrības un pašvaldības. Dažas iesaistītās puses vēlāk distancējās no panāktās vienošanās, tomēr vienošanās jau bija uzrakstīta un parakstīta. Valdības sociālie un sadarbības partneri atbalstīja valdību kritiskā brīdī, un tas palīdzēja saglabāt sociālo līdzsvaru. 2009. gada martā – maijā valdība centīgi pūlējās sagādāt diplomātisko atbalstu, lai Latvijas stabilizācijas programma izpelnītos uzticamību un saņemtu finansējumu. Mēneša laikā es tikos ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu (José Manuel Barroso), ES ekonomikas un monetāro lietu komisāru Hoakinu Almunju (Joaquin Almunia) un Zviedrijas premjerministru stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

121

Fredriku Reinfeltu (Fredrik Reinfeldt). Uzticami sabiedrotie bija arī citas Baltijas un Ziemeļvalstis, kā arī dažas Austrumeiropas valstis, piemēram, Polija. Kopumā jaunās valdības galvenie darbības virzieni bija fiskālā konsolidācija, strukturālās reformas, ekonomikas stimulēšana atbilstoši valsts iespējām, sociālās drošības tīkls un sociālais dialogs ar mērķi saglabāt sociālo stabilitāti, kā arī diplomātija, lai saglabātu starptautisko finansiālo atbalstu. Šķita, ka šī kombinācija ir veiksmīga. Sabiedrībā tika diskutēts par konkrētiem pretkrīzes pasākumiem, neķeroties pie vispārējas politikas kritizēšanas. Tomēr daži Latvijas iedzīvotāji un daudzi ārpus valsts robežām uzskatīja, ka šī programma, neatkarīgi no detaļām, nesasniegs savu mērķi, jo šie cilvēki bija pārliecināti, ka Latvija savas problēmas atrisinās, tikai devalvējot valūtu.

Devalvācijas krīze un jaunā budžeta pieņemšana. 2009. gada jūnijs Latvijas stabilizācijas drāma kulmināciju sasniedza 2009. gada jūnijā, kad vajadzēja ķerties pie plāna īstenošanas un likmes bija augstas. Valdībai bija pienācis laiks pierādīt, ka tā ir jāuztver nopietni. Valdība paziņoja, ka iesniegs Saeimai 2009. gada budžeta grozījumus, lai parlaments to apstiprinātu un tiktu nodrošināta starptautiskās aizdevumu programmas turpināšana. Eiropas Komisija jūnijā bija paredzējusi izmaksāt lielāko sava finansējuma daļu – 1,2 miljardus eiro, un SVF savukārt vajadzēja izmaksāt aizdevuma otro daļu 200 miljonu eiro apmērā. Bez šī finansējuma Latvija nokļūtu smagās finansiālās grūtībās gan valūtas rezervju, gan budžeta finansēšanas jomā. Jūnija sākumā Latvijas valūtas rezerves sasniedza savu zemāko līmeni – 2644 miljonus eiro (skat. 5.5. att.). Krasākais krīzes rādītājs bija iekšzemes tirgus procentu likmes. Starpbanku tirgus indeksa RIGIBOR procentu likmes jūnijā sāka strauji celties (26. jūnijā trīs mēnešu likmes sasniedza virsotni – 29,8 procentus gadā). Jūnijs bija kritiskais mēnesis, kad visas līnijas krustojās. Latvijas valdībai vajadzēja panākt, lai jūnijā tiktu pieņemts dzīvotspējīgs budžets un uz tā pamata saņemts starptautiskais finansējums, bet šo procesu kavēja skaļas prasības devalvēt latu. Nepamatotas prognozes izraisīja divas viltus devalvācijas trauksmes Latvijā – vienu šī dramatiskā mēneša sākumā, otru beigās. 122 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Andris Šķēle, bijušais Ministru prezidents un valdošās koalīcijas lielākās partijas – Tautas partijas – līderis, vairākas reizes uzstāja, ka iedzīvotāju ienākumu nomināla samazināšana ir nepatīkamāka nekā lata devalvācija.37 Viņa vārdos cilvēki ieklausījās, jo viņš galu galā ieņēma Ministru prezidenta amatu pēc banku krīzes 1995.–1997. gadā un arī pēc Krievijas finanšu krīzes 1999.–2000. gadā. Jūnija sākumā arī ietekmīgais Ventspils mērs Aivars Lembergs publiski izteicās, ka stabilais lats nogalina Latvijas ražošanu, tāpēc to vajadzētu devalvēt.38 Papildu trieciens valdībai bija paziņojums, ar ko 1. jūnijā nāca klajā bijušais Zviedrijas Riksbank prezidents Bengts Deniss (Bengt Dennis). Viņš Zviedrijas televīzijā sacīja, ka jautājums ir nevis “vai”, bet gan “kad” Latvija devalvēs savu valūtu. Deniss bija viens no augsta līmeņa padomdevēju grupas dalībniekiem, kas konsultēja Latvijas valdību, un viņa vārdi guva plašu publicitāti, radot iespaidu, ka tas ir arī valdības viedoklis. Taču viņš bija pārsteidzis valdību nesagatavotu, un es nekavējoties paskaidroju, ka Denisa paustais uzskats “par neizbēgamo Latvijas nacionālās valūtas – lata devalvāciju nav patiess un (..) tam nav nekādas saistības (..) ar Latvijas valdības viedokli par ekonomiskās krīzes pārvarēšanu”, kā arī vēlreiz uzsvēru, ka valdība ir apņēmusies saglabāt “stabilu nacionālo valūtu”.39 Pēc šī atgadījuma Deniss pameta padomdevēju grupu. Arī daudzi starptautiskās ekonomikas speciālisti piebalsoja, ka Latvijai jāķeras pie devalvācijas. 9. jūnijā ietekmīgais ekonomists Nuriels Rubini laikrakstā Financial Times pauda uzskatu, ka Latvijas stabilizācijas politika ir pašiznīcinoša, jo “devalvācija šķiet neizbēgama”.40 Vē lāk tajā pašā mēnesī bijušais SVF galvenais ekonomists Kenets Rogofs apgalvoja, ka SVF pieņēmis nepareizo lēmumu, ļaujot Latvijai saglabāt valūtas piesaisti, jo vajadzēja piespiest valsti devalvēt latu un izsludināt maksātnespēju.41 Šīs drāmas virpulī Latvija 6. jūnijā rīkoja gan pašvaldību, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Svarīgākās bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas deviņās pilsētās un simt deviņos novados. Izmaiņas vairumā pašvaldību bija nelielas. Nozīmīgākais iznākums, iespējams, bija “Saskaņas centra” iegūtie 34 procenti balsu Rīgā: partijas līderis Nils Ušakovs kļuva par pirmo krievu tautības Rīgas mēru pilsētas astoņsimt gadu ilgajā vēsturē. Turklāt apvienība “Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš” stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

123

124 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

ār

js ts ar Mai M

Avots: Latvijas Banka

nv Ja

0 20 is

1000

2000

3000

4000

5000

Miljoni eiro 6000

s 0 is js ts lijs bri br 201 ar Mai Jū m m M e ris ve pt No nvā Se Ja

s 1 is js ts lijs bri br 201 ar Mai Jū m m M e ve ris pt No nvā Se Ja

5.5. attēls. Ārzemju valūtas rezerves pa mēnešiem, 2009.–2012. gads

s 2 is ts lijs bri br 201 ar Jū m m M e ris ve pt No nvā Se Ja

stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

125

is ār

u br Fe

r Ap

īlis

gu Au

2009

Jū

Avots: Latvijas Banka, www.bank.lv (iegūts 23.11.2010.)

RIGIBOR 3 mēnešiem RIGIBOR 6 mēnešiem RIGIBOR 12 mēnešiem

br em c e

2008

ris

b to Ok

Procenti pa gadiem

ris ob kt

br em ec

5.6. attēls. Tirgus procentu likmes, 2008.–2010. gads

ār u br

is rīl Ap

2010

js ni Jū

s st gu u A

r is ob t Ok

m ce De

is br

saņēma 15 procentus balsu Rīgā, un dedzīgais “Jaunā laika” oponents Ainārs Šlesers kļuva par Rīgas mēra vietnieku. Galvaspilsētas pārvalde vairs nebija valdības kontrolē.42 Eiropas Parlamenta vēlēšanās uzvarēja “Pilsoniskā savienība”, kurai bija spēcīgas saraksta “lokomotīves” un kura ieguva 24,3 procentus balsu. Otro vietu ieguva “Saskaņas centrs”, saņemot 19,6 procentus. “Jaunais laiks” ieguva tikai sesto vietu ar 6,7 procentiem, bet partija cieši sadarbojās ar “Pilsonisko savienību”, tāpēc tas nebija jūtams trieciens. Neviena no abām lielajām oligarhu partijām – Tautas partija un “Zaļo un zemnieku savienība” – nesaņēma nevienu vietu, un tas droši vien bija nozīmīgākais iznākums.43 Abās vēlēšanās valdība cieta nelielus zaudējumus, tomēr tie neietekmēja valdības politiku. Ekonomikas krituma prognozes 2009. gadam tikmēr jau pakāpe niski bija pārrēķinātas no 5 procentu IKP krituma 2008. gada decembrī līdz 12 procentiem martā un 18 procentiem jūnijā. Valdība lēsa, ka budžeta deficīts 2009. gadā sasniegs 8,2 procentus no IKP, un tam tiks pievienots pašvaldību deficīts 1 procenta apmērā no IKP, tādējādi veidojot kopējo budžeta deficītu 9,2 procentu apmērā no IKP. Šis budžeta deficīts bija daudz lielāks nekā 5 procenti no IKP, kam piekrita SVF, tomēr šis lēmums tika pieņemts 2008. gada decembrī, un ekonomikas lejupslīde kopš tā laika bijusi daudz krasāka nekā paredzēts. Valdība uz visām šīm grūtībām reaģēja, rosīgi darbojoties, mēģinot steidzīgi pieņemt lēmumus par atbilstošiem pasākumiem un pārliecināt vēlētājus par to nepieciešamību. 1. jūnijā valdība pieņēma 2009. gada budžeta grozījumus. 4. jūnijā, kad Saeima tos izskatīja pirmajā lasījumā, brīdināju, ka šajos grozījumos atrodami “nepieredzēti taupības pasākumi”. Trīs galvenie mērķi bija pārvarēt finanšu krīzi, maksimāli saudzēt sociālās vajadzības un veicināt ekonomisko izaugsmi, izmantojot strukturālās reformas, kas tiks īstenotas 2–5 gadu laikā.44 Tomēr SVF un Eiropas Komisija nosprieda, ka valdības piedāvājums pirmajam lasījumam nav pietiekams, un pieprasīja, lai otrajā lasījumā tiktu iesniegti papildu samazinājumi. Ierosinātie pasākumi bija drastiski. Valsts sektorā strādājošo algas tiktu samazinātas otro reizi par apmēram 20 procentiem, pārējie publiskie tēriņi apcirpti par 40 procentiem, kaut gan dažās jomās – izglītībā, veselības aprūpē, tieslietās un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā – bija 126 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

pieļauti izņēmumi. Vienīgās labās ziņas bija vēsts, ka pagaidām nav nepieciešams celt PVN likmi.45 Tās strukturālās reformas, kas vēl nebija detalizēti izstrādātas, tika plānotas uz 2010. un 2011. gadu.46 Tomēr daudzus publiskos tēriņus nemaz nebija iespējams samazināt, piemēram, maksājumus Eiropas Savienībai, Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO), Apvienoto Nāciju Organizācijai un citām starptautiskajām organizācijām. Valdībai vajadzēja apkalpot savu parādu, un ES fondu finansējumu nevarēja saņemt, nenodrošinot atbilstošu valdības finansējumu. Latvija nevēlējās apturēt militāro misiju Afganistānā, jo gribēja izrādīt atbalstu ASV un NATO. Palielinoties bezdarbam, neizbēgami pieauga arī izmaksātie bezdarbnieku pabalsti.47 Radās acīmredzams jautājums: vai valdībai ir sagatavots rezerves plāns gadījumam, ja starptautiskie aizdevēji nolems vairs neizmaksāt naudu? Mana atbilde skanēja: “Mums jāvērš visa uzmanība uz pirmo plānu, tas ir, jāparūpējas, lai saņemam starptautisko aizdevumu. Rezerves plāns būtu ļoti problemātisks. Jāsaprot, ka SVF ir pēdējās instances aizdevējs. Pie tā parasti vēršas valstis, kas nekur citur naudu nevar aizņemties.”48 Mēnesi iepriekš, maijā, es starptautiskajiem žurnālistiem skaidroju: “Ir divas iespējas. Pirmā – īstenot nepopulārus izmaksu samazinājumus, lai saņemtu turpmākos aizdevuma maksājumus no starptautiskajiem aizdevējiem. Otrā – tik un tā īstenot daudzus vēl nepopulārākus samazinājumus jūnija beigās. Tātad galvenais nav mūsu vēlmes, bet gan pieejamās iespējas.”49 Valdība reaģēja arī uz devalvācijas prognozēm, lūdzot sabiedrību rīkoties atbildīgi. Es īpaši vērsos pie “tiem, kas pauž nepamatotus paziņojumus attiecībā uz Latvijas nacionālās valūtas stabilitāti. Šie paziņojumi kaitē Latvijas ekonomikai un var nelabvēlīgi ietekmēt mūsu [centienus] ieviest eiro (..). Tiem, kas devalvāciju uzskata par brīnumlīdzekli, es varu pateikt, ka šīs risinājums ekonomikai un sabiedrībai izmaksātu daudz dārgāk nekā ierosinātie (..) budžeta grozījumi (..). Devalvācija ietekmētu visus, un daudzu valstu negatīvā pieredze liecina, ka tā bieži vien nav kontrolējama.”50 Jau tā pietiekami saspringto situāciju vēl vairāk saasināja baumas par valdības atkāpšanos. Tās izplatījās tik tālu, ka es jutos spiests 11. jūnijā oficiāli paziņot, ka šī atkāpšanās nav notikusi un netiek pat apsvērta.51 stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

127

Tajā pašā dienā valdība noslēdza vienošanos par 2009. gada budžeta grozījumiem starp piecām koalīcijas partijām un valdības sociālajiem un sadarbības partneriem – Darba devēju konfederāciju, Brīvo arodbiedrību savienību, Pašvaldību savienību, Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā arī Pensionāru federāciju. Vienošanās bija diezgan smalki izstrādāta un visaptveroša, konkretizējot pasākumus, kas tiks veikti, lai samazinātu budžeta deficītu par 500 miljoniem latu (4 procentiem no 2009. gada IKP vai 8 procentiem no IKP, kas rēķināts uz gada bāzes). Līguma sagatavošanā piedalījās arī Valsts prezidents V. Zatlers un Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs. Galvenā uzmanība tika pievērsta valsts administratīvo tēriņu samazināšanai. Ministriju centrālos aparātus bija paredzēts samazināt vidēji par 30 procentiem, un valsts aģentūru skaits, kā arī pārvaldes izmaksu summa tika apcirpta par 50 procentiem. Katrai ministrijai tika uzdoti konkrēti samazināšanas mērķi. Valsts uzņēmumiem turpmāk vajadzēja iemaksāt valsts budžetā dividendes 80 procentu apmērā no savas peļņas. Pensijas un ģimenes pabalstus vajadzēja samazināt par 10 procentiem, bet strādājošo pensionāru pensijas par 70 procentiem.52 Pensionāru federācija šo vienošanos parakstīja, bet darīja to nelabprāt. Valdība necentās paaugstināt Latvijas relatīvi zemo pensionēšanās vecumu – 62 gadus, jo šāds solis nepalīdzētu gūt ievērojamus īstermiņa ietaupījumus un nešķita vajadzīgs brīdī, kad bezdarba līmenis jau bija augsts un vēl cēlās. Vienošanās paredzēja, ka tiks jūtami samazināti iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi un palielināti akcīzes nodokļi. Sarunas par šo vienošanos ieilga pēc pusnakts, un cilvēku izjūtas šajā sakarā bija dažādas. Pasākumi bija neparasti skarbi, tomēr ar tiem pietiktu, lai nodrošinātu turpmāko starptautisko finanšu palīdzību un valsts izvairītos no daudz bīstamākas situācijas – maksātnespējas. Kad koalīcijas partiju līderi bija parakstījuši vienošanos ar sociālajiem un sadarbības partneriem, viņiem nebija citas iespējas kā vien nobalsot par budžeta pieņemšanu. 16. jūnijā Saeima apstiprināja budžeta samazinājumus, ko pieprasīja Eiropas Savienība un SVF.53 Jaunie budžeta deficīta mērķi, kas bija izstrādāti atbilstoši Eiropas Savienības un SVF ieteikumiem, bija 10 procenti no IKP 2009. gada budžetā un 8,5 procenti no IKP 2010. gadā. Mērķi tika nosprausti sa skaņā ar 1995. gadā pieņemtās Eiropas kontu sistēmas (EKS95) metodiku. Mērot budžeta deficītu pēc EKS95 metodes, tas parast ir nedaudz 128 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

lielāks nekā naudas plūsmas izteiksmē mērītais. Tā kā naudas plūsmu Valsts kasei ir vieglāk aprēķināt, pirmie pieejamie skaitļi ir naudas plūsmas izteiksmē, bet precīzākie EKS95 skaitļi parādās daudz vēlāk, un tas bija viens no iemesliem strīdiem, kas norisinājās saistībā ar budžetu. Latvijas valdība vienojās ar Eiropas Savienību un SVF par fiskālo korekciju 500 miljonu latu apmērā gan 2009. gada budžeta grozījumos, gan 2010. gada budžetā. Tobrīd uzskatīja, ka 500 miljonu latu korekcija atbilst 2010. gada budžeta deficīta mērķim 8,5 procentu apmērā no IKP. Tomēr šis divkāršo mērķu uzstādījums 2010. gadam vēlāk radīja problēmas. Faktiskais 2009. gada vispārējais valdības budžeta deficīts gala rezultātā bija 6,8 procenti no IKP naudas plūsmas izteiksmē un 9,7 procenti no IKP EKS95 izteiksmē, tātad pilnībā atbilstošs starptautisko aizdevēju prasībām. Par spīti visiem apokaliptiskajiem pareģojumiem par devalvāciju, paniska ārzemju valūtas mainīšana tomēr nesākās. Praktiski tas būtu iespējams tikai tad, ja Latvijas iedzīvotāji izņemtu savus noguldījumus bankās un apmainītu tos pret ārzemju valūtu, jo Latvijas ekonomika ir maza, tās finanšu sektors ir neliels un lats reti tiek izmantots starptautiskos norēķinos. 87 procenti no visiem kredītiem Latvijas ekonomikā bija izsniegti eiro valūtā. 2009. gada jūnijā Latvijas ārzemju valūtas rezerves sasniedza apmēram 4,1 miljardu dolāru, tas ir, gandrīz tikpat lielu summu kā kopējie noguldījumi bankās latos – 4,2 miljardi dolāru. Turklāt 1,65 miljardus dolāru vērti skaidrās naudas lati atradās apgrozībā. Rezervju bija pietiekami, lai nodrošinātu stabilitāti.54 Nebija daudz citu finanšu aktīvu, kuru vērtība būtu izteikta latos un kurus varētu laist īsās pozīcijas pārdošanā. Kopējo nesamaksāto valdības obligāciju vērtība latos bija tikai 1,9 miljardi dolāru. Akciju tirgus bija minimāls, un dienas apgrozījums sasniedza tikai 200 000 dolāru. 2009. gada jūnija sākumā Rīgas baņķieri privātās sarunās atklāja, ka spekulanti piedāvā 10 procentus mēnesī, lai varētu spekulēt pret latu, bet neviens nevēlējās izsniegt viņiem aizdevumu, jo latu turētāji bija ieinteresēti lata vērtības saglabāšanā. Kāds pieredzējis investīciju baņķieris neoficiāli atzina, ka viņa klienti spekulē tikai ar kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumiem, lai izvairītos no darījuma partneru riska. Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumu likme tik un tā kritās no augstajiem 1100 bāzes punktiem 2009. gada martā līdz pieticīgajiem 400 bāzes punktiem stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

129

septembra beigās salīdzinājumā ar Ukrainas virsotni – vairāk nekā 5400 bāzes punktiem 2009. gada martā (un arī šajā gadījumā valsts neizsludināja maksātnespēju). Kamēr vien Latvijas tauta pietiekami uzticējās savai valdībai un nesāka paniski izņemt naudu no bankām un mainīt to pret ārzemju valūtu, neviens nevarēja piespiest Latviju devalvēt latu. Bet, tiklīdz bija panākta vienošanās par papildu taupības pasākumiem, Latvijai bija ār kārtīgi nepieciešams starptautiskais finansiālais atbalsts.

Sarežģītās pārrunas ar SVF un ES Runājot par Latvijas pārrunām ar starptautiskajiem aizdevējiem, parasti tiek minēts, ka tās bija pārrunas ar SVF, bet tas gluži neatbilst patiesībai, kā to vienmēr atgādina Eiropas Komisijas pārstāvji. Starptautisko pārrunu komanda bija liela un daudzveidīga. Pārrunas vadīja SVF misija no Vašingtonas. Sākumā to neilgu laiku vadīja Kristofs Rozenbergs, bet drīz viņa vietā stājās Marks Grifits, kuru savukārt dažreiz aizvietoja Anne Marija Gulde (Anne-Marie Gulde). Eiropas Komisijas misiju sākotnēji vadīja Elēna Floresa, bet vēlāk Gabriele Džudiče (Gabriele Giudice) no Ekonomikas un finanšu direktorāta. SVF un Eiropas Komisijas misija darbojās kā līdzvērtīgi priekšsēdētāji. Divpusējo aizdevumu izsniedzējus pārstāvēja Oke Tērnkvists no Zviedrijas finanšu ministrijas. Divpusējie aizdevēji parasti aktīvi neiesaistījās pārrunās, atstājot to SVF un Eiropas Komisijas ziņā, tomēr kopumā viņu nostāja bija tuvāka Eiropas Komisijas pieejai. Zināmas problēmas sagādāja vienīgi Čehijas pēkšņi izvirzītās prasības sasaistīt viņu aizdevuma izsniegšanu ar Čehijas preču iegādi un Čehijas finanšu ministra publiskie izteikumi, ka Latvija nespēšot atmaksāt šo aizdevumu. Tomēr pēc SVF un Eiropas Komisijas asajiem iebildumiem un Latvijas valdības pārrunām ar Čehijas valdību šī “pašdarbība” beidzās. Dažreiz sarunās piedalījās arī Jens Henriksons, reģionālais SVF izpilddirektors Vašingtonā, pārstāvēdams piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis. Pārējo iestāžu vidū, kas piedalījās pārrunās, īpaši jāpiemin Pasaules Banka. Šīm dažādajām misijām vajadzēja ziņot par notiekošo saviem priekšniekiem. Divpusējiem aizdevējiem nebija iespējas tā rīkoties, tā pēc viņi ieviesa vissarežģītāko sistēmu. Četras Ziemeļvalstis, kas 130 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

aizdeva naudu Latvijai, iesaistīja pārrunās arī savu finanšu ministriju, centrālo banku un premjerministra biroju, tāpēc tika rīkotas dažādas koordinēšanas sanāksmes. Šajās četrās valstīs līdzīga sistēma darbojās arī saistībā ar Islandei sniegto atbalstu. Augstākās vadības pārstāvji, kas darbojās šajā sistēmā, gandrīz vienprātīgi uzskatīja to par nesaprātīgu, jo sistēmas uzturēšanai bija nepieciešams pārāk daudz šo vadītāju laika, tomēr tas arī nozīmēja, ka valstu galvenie politikas veidotāji rosīgi iesaistās darbā un dedzīgi atbalsta Latviju. 2009. gada jūnijā starp Eiropas Savienību un SVF bija samilzis konflikts par Latvijas programmu, saistīts ar budžeta prognozēm un valūtas kursa politiku. Pēc jauno budžeta samazinājumu ieviešanas Latvijas valdība lēsa, ka tās iespējamais budžeta deficīts sasniegs 9 procentus no IKP. Eiropas Komisija pieņēma Latvijas aprēķinus, bet SVF misija uzskatīja, ka Latvijas budžeta deficīts būs daudz lielāks. Vēlāk SVF tomēr atzina, ka Latvijas patiesais budžeta deficīts 2009. gadā bijis tikai 7 procenti no IKP naudas plūsmas izteiksmē.55 SVF misija uztvēra Latvijas budžeta prognozes skeptiski un neticēja, ka izdosies saglabāt lata kursa piesaisti, bet Latvijas pārstāvji, ES misija un divpusējie aizdevēji uzskatīja, ka lēmums par valūtas kursu ir jau pieņemts un negrozāms. SVF misija vairākas reizes ierosināja, lai Latvija sagatavo “rezerves plānu”, proti, devalvāciju, bet Latvijas puse atteicās tā rīkoties, jo domāja, ka par šo plānu droši vien uzzinās arī ļoti atvērtā Latvijas sabiedrība, un tas iznīcinās ticību lata kursa stabilitātei un radīs paniku. Galu galā Latvijas noguldījumu īpašnieki, kuriem bija konti bankās latos, bija vienīgie, kas spētu nograut maiņas kursu. Vadošās Latvijas amatpersonas vienoja aizdomas, ka SVF vēlas piespiest Latviju devalvēt latu. Oficiāli SVF par šo jautājumu klusēja. SVF centrā Vašingtonā valdīja uzskats, ka Latvija agrāk vai vēlāk būs spiesta devalvēt valūtu. Latvijas rezerves vienošanās tika uztverta kā neīstenojama, tātad kļūdaina. Turklāt pēc SVF domām bija labāk ļaut, lai Latvija bankrotē drīz, pirms SVF tajā iepludina kredītu, jo SVF aizdevumus nevar samazināt un tie jāatmaksā pilnībā. Atkal tika vilktas paralēles ar Argentīnu. SVF augstākā vadība aizdomīgi klusēja, radot iespaidu, ka Latvija uzticēta vidējā līmeņa darbiniekiem. Sākumā Eiropas Savienība neiebilda, ka SVF stabilizācijas programmā uzņemsies vadošo lomu, bet tagad Eiropas Savienības amatperstabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

131

sonas privātās sarunās sāka paust savas bažas: ja SVF nenodarbojas ar vadīšanu, ko tas vispār dara? Eiropiešus nomāca jautājums, ko SVF dara ar “viņu” naudu, jo Eiropas Savienība Latvijas programmai veltīja vairāk līdzekļu nekā SVF, nemaz neņemot vērā to, ka ES bija atbildīga arī par apmēram vienu trešdaļu no SVF kapitāla. Eiropas Savienība vairs nevēlējās samierināties ar SVF vadošo lomu starptautiskajās pārrunās. ES Ekonomikas un monetāro lietu komisāra Hoakina Almunjas nostāja attiecībā uz Latviju bija aktīva un redzama, bet SVF vadība tai nepieslējās. 19. jūnijā Eiropadome, proti, visu ES dalībvalstu galvas, izplatīja paziņojumu, paužot stingru atbalstu turpmākas starptautiskās palīdzības piešķiršanai Latvijā: Eiropadome atbalsta budžeta taupības pasākumu pieņemšanu Latvijā, kuru mērķis ir plaša fiskālā konsolidācija šajā un nākamajā gadā. Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji uzsver, ka pieņemto pasākumu stingra īstenošana kopā ar vidēja termiņa finanšu stratēģiju ir garantija starptautiskā aizdevuma programmas sekmīgai īstenošanai Latvijā. Dalībvalstu līderi stingri atbalsta Eiropas Komisijas nodomu veikt nākamās aizdevuma daļas izmaksu Latvijai.56 Šajā paziņojumā slēpās arī netieša norāde SVF, lai tas pārskaita naudu Latvijai. Galvenie iniciatori bija Zviedrija, pārējās Ziemeļvalstis, Baltijas valstis un Polija; šīs puses bija pārstāvētas arī SVF izpilddirektoru valdē. Zviedrijas premjerministrs Fredriks Reinfelts atklāti paziņoja: “Mūsuprāt, nepārprotami pausts ES atbalsts palīdzēs viņiem gūt atbalstu arī no SVF.”57 2. jūlijā Eiropas Savienība nolēma rīkoties neatkarīgi no SVF. Tā izsniedza Latvijai lielu otro aizdevuma daļu 1,2 miljardu dolāru apmērā, tādējādi iezīmējot Latvijas akūtās finanšu krīzes beigas. Rezultātā SVF vairs nekontrolēja Latvijai piešķiramo starptautisko palīdzību. Šī pieredze ar SVF, iespējams, izskaidro Eiropas Savienības sākotnējo nevēlēšanos piesaistīt SVF centienos glābt Grieķiju 2010. gada pirmajā pusē. Beigu beigās 27. jūlijā šaubu pārņemtais SVF nolēma izsniegt otro aizdevuma daļu.58 Šis lēmums bija nevis pārliecinoša sprieduma sekas, bet gan atzīšanās, ka Eiropas Savienība apgājusi SVF. Dažas Eiropas valstu valdības un Eiropas izpilddirektori pieprasīja, lai SVF izsniedz Latvijai otro aizdevuma daļu, un, lai glābtu pašcieņu, SVF nolēma 132 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

pievienoties pārējiem, tomēr nesteidzās un mēnesi novilcināja aizdevuma izsniegšanu. 2009. gada jūlijā saņēmusi ES finansējumu, Latvija izkļuva no krīzes kritiskās fāzes. Valsts bija gatava atveseļošanās periodam. ES naudas saņemšana palielināja rezerves līdz gandrīz 4 miljardiem eiro jūlijā (skat. 5.5. att.), un ar ārzemju valūtas rezervēm saistītais izbīlis beidzās. Pēc tam Latvijas rezerves lēni, bet pastāvīgi palielinājās un vairs nesagādāja problēmas. Latvijas Banka vairs nebija spiesta veikt intervences, lai atbalstītu latu. Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumu likmes un procentu likmes turpināja samazināties un septembrī sasniedza normālu līmeni. Inflācija samazinājās par apmēram vienu procentpunktu mēnesī. Augustā uz gada bāzes rēķinātā inflācija kritās līdz 1,8 procentiem, kaut gan gadu iepriekš tā sasniedza 15,7 procentus. Nepieciešams uzsvērt, cik izšķiroša loma bija Eiropas Savienībai. Ja 2. jūlijā netiktu saņemts tās atbalsts, Latvijā bez pamatota iemesla turpinātos kritiskā situācija. Tagad, atceroties notikušo, ir skaidrs, ka Latvija cieta no likviditātes trūkuma, nevis maksātspējas problēmām, un Eiropas Savienība to izglāba. Jāatceras arī ECB uzstājīgā klusēšana, kaut gan tā būtu varējusi nodrošināt likviditāti, izmantojot kredītu mijmaiņas darījumus, bet jāatzīst, ka to atcerēties nav patīkami. Atjautīgais Edvards Hjū interesējās: “Vai SVF un ECB apvienojušies cīņā pret Eiropas Komisiju Latvijas jautājumā?”59 Tomēr galvenais ir tas, ka SVF, Eiropas Savienība, Pasaules Banka, Eiropas Investīciju banka, ERAB un divpusējie aizdevēji reaģēja strauji un piedāvāja apjomīgus ārkārtas kredītus brīdī, kad Latvijai tie bija visvairāk nepieciešami. Starptautiskie aizdevēji palīdzēja Latvijas valdībai īstenot noderīgas strukturālas reformas, kas turpmāk uzlabos valsts labklājību. Tāpat kā Latvijas Banka un Finanšu ministrija, arī šīs organizācijas atbalstīja nedaudz lielāku fiskālo konsolidāciju nekā to kopumā vēlējās Latvijas Ministru kabinets, bet tā ir normāla politika. No Latvijas skatupunkta SVF un Eiropas Komisijas sadarbība bija veiksmīga, bet, ja Eiropas Komisija neapvaldītu SVF, starptautiskā stabilizācijas programma, iespējams, 2009. gada jūnijā būtu sabrukusi. Latvijai nāca par labu tas, ka pie pārrunu galda sēdēja nevis viena, bet abas puses. Divpusējiem aizdevējiem nenācās izsniegt finansējumu, bet viņu piedāvātie līdzekļi jau no paša sākuma tika uzskatīti par pēdējo iespēju. stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

133

Tomēr 2009. gada decembrī šo pušu ļoti reālais atbalsts, ko apstiprināja arī to parlamenti, nospēlēja ļoti svarīgu lomu starptautiskās stabilizācijas programmas uzticamības radīšanā. Īpaši jāpiemin Ziemeļvalstu pa gaidu kredīts 500 miljonu eiro apmērā 2008. gada beigās. Turklāt tieši divpusējie aizdevēji 2009. gada jūnijā nosvēra Eiropas Savienības svaru kausus par labu Latvijai. Liela nozīme bija arī Pasaules Bankai, kas sniedza padomus, valdībai izstrādājot strukturālās reformas, un Eiropas Investīciju bankai, kas 2008. gada oktobrī kļuva par pirmo starptautisko iestādi, kas atbalstīja Latviju. Svarīga bija arī ERAB, kas sniedza finansējumu un tehnisko atbalstu Parex bankas restrukturizēšanai. 2009. gada 11. septembrī ERAB un SVF vienlaikus organizēja tikšanos ar četrām lielākajām ārvalstu bankām, kurām Latvijā bija meitasuzņēmumi (Swedbank, SEB, Nordea un DnB Nord), un pārliecināja tās iesaistīties šo meitasuzņēmumu rekapitalizācijā. Visas četras bankas paziņoja: “Mēs esam gatavi apmierināt savu Latvijas meitasuzņēmumu un filiāļu kapitāla un likviditātes vajadzības (..).”60 2010. gada februārī šī ārvalstu banku vienošanās tika atjaunota. 2009. gada septembrī, kad krīze pierima, valdība no tās guva vairākas mācības. 1. Reformas sākas tad, kad izsīkt nauda, un nepieciešamība pēc daudzām reformām veselības aprūpes un izglītības sektoros bija zināma jau sen. 2. Vienmēr ir iespēja izkļūt no krīzes. Latvijas gadījumā tā ir eiro ieviešana 2014. gadā, jo šis solis nodrošinās valsts stabilitāti un starptautisko uzticamību. 3. Ārkārtīgi svarīga ir sociālo partneru vienprātīga dalība nozīmīgāko valdības lēmumu pieņemšanā. 4. Drosmīgi lēmumi jāpieņem nekavējoties.61

2010. gada budžets 2009. gada oktobra vidū norisinājās pēdējā ar devalvāciju saistītā viltus trauksme. Swedbank galvenais finansists, acīmredzot runādams par seno 134 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

SVF domu par devalvāciju 15 procentu apjomā, pauda uzskatu, ka Latvija šādu devalvāciju spētu veikt. Finanšu tirgi uz šo komentāru reaģēja negatīvi, un poļu zlota, kā arī citu Austrumeiropas valūtu vērtība atkal nedaudz kritās. Šīm bailēm gan nebija īsta pamata.62 Tajā pašā mēnesī SVF un Eiropas Savienība pieprasīja vēl vienu budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu apmērā, kas veidoja 4,2 procentus no 2010. gada IKP, un tas izraisīja pēdējo krīzes vilni, jo valdība un SVF/Eiropas Komisija nespēja vienoties par 2010. gada budžeta konsolidācijas mērķiem. Valdība apgalvoja, ka jau apstiprināto 2010. gada budžeta deficīta mērķi – 8,5 procentus no IKP (EKS95 izteiksmē) – iespējams sasniegt, ieviešot papildu korekcijas 325 miljonu latu apmērā, bet SVF/Eiropas Komisija vēlējās panākt 500 miljonu latu konsolidāciju. Tomēr šī drāma drīz vien pierima. Latvijai grūtības sagādāja iepriekš nospraustais divkāršais mērķis, un starptautiskie aizdevēji pieprasīja, lai tiek izpildīts visgrūtākais no tiem, kaut gan faktiski svarīgāks bija budžeta deficīts. Tā kā abas puses nebija līdzvērtīgās pozīcijās, valdība beigu beigās bija spiesta rīkoties tā, kā to vēlējās aizdevēji. Sākot ar 2009. gada septembri, procentu likmes un pārējie finanšu rādītāji pakāpeniski normalizējās. Šo procesu veicināja valdības iepriekš pieņemtie lēmumi. Ziņojumā par 2010. gada budžetu valdība atkārtoja savu uzstādījumu: Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmas uzstādījumi paliek nemainīgi – stabila monetārā politika, kas balstīta uz fiksētu lata piesaisti eiro, kā arī stingra fiskālā politika. Fiskālās konsolidācijas vidēja termiņa mērķis ir līdz 2012. gadam samazināt kopbudžeta deficītu līdz Māstrihtas kritēriju noteiktajam līmenim – 3 procentiem no IKP.63 Valdība turpināja konsultēties ar saviem sociālajiem un sadarbības partneriem – Darba devēju konfederāciju, Brīvo arodbiedrību savienību, Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Pašvaldību savienību, kā arī plašāku sabiedrību, starpniecībai izmantojot internetu. Valdība saglabāja minimālo tēriņu līmeni izglītībai, veselības aprūpei, sociālajam sektoram, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un aizsardzībai; īpaši jāatzīmē finansējums veselības aprūpei vismaz 3,4 procentu apmērā no IKP. stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

135

2009. gada novembrī, kad uzrunāju Saeimu saistībā ar jauno budžetu, es izteicos piesardzīgi: “Šis joprojām ir krīzes budžets. Pat ja ir dažas pazīmes tam, ka ekonomiskā situācija sāk pamazām uzlaboties, krīzi vēl neesam pārvarējuši. Tādēļ neloloju ilūzijas un apzinos, ka ar budžetu pilnībā apmierināts, iespējams, nav neviens. Šis budžets atspoguļo valsts pašreizējās ierobežotās iespējas.”64 2010. gada budžetā bija paredzēts deficīts 7,5 procentu apmērā no IKP (pēc EKS95 metodoloģijas), un tas bija par vienu procentu no IKP zemāks nekā nospraustais programmas mērķis. Valdība aplēsa, ka kopš savas stāšanās amatā 2009. gada martā īstenojusi fiskālo konsolidāciju apmēram 1 miljarda latu jeb 7,6 procentu apmērā no IKP. Iekļaujot aprēķinos arī iepriekšējās valdības paveikto, Latvijas kopējā fiskālā korekcija 2009. gadā sasniedza 9,5 procentus no IKP. Tēriņu samazināšana jau bija sasniegusi tādus apjomus, ka valdība 2010. gadam ierosināja lielākus ieņēmumu palielināšanas pasākumus (2,3 procentus no IKP) nekā izdevumu samazināšanas pasākumus (1,9 procenti no IKP). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi 23 procentu apmērā vairs nebija iespējams saglabāt, tāpēc to palielināja līdz 26 procentiem, un tas savukārt sadusmoja uzņēmējus, jo Igaunijā un Lietuvā bija spēkā ienākuma nodoklis 21 procenta apmērā. Nekustamā īpašuma nodokļu bāze tika paplašināta, tajā iekļaujot arī dzīvojamās ēkas un būves. Tika ieviests kapitāla pieauguma nodoklis un nodoklis par ienākumiem no kapitāla. Palielinājās nodokļi par automašīnām, un tika ieviests jauns nodoklis par uzņēmuma automašīnas izmantošanu privātām vajadzībām. Jaunā valdība tobrīd strādāja jau gandrīz astoņus mēnešus, tāpēc tai pietika laika sagatavot strukturālas reformas. Valsts pārvalde jau bija pilnveidota, ministrijām pakļauto valsts aģentūru skaits samazināts no 76 aģentūrām 2009. gada sākumā līdz 25 aģentūrām gada beigās – tātad par divām trešdaļām. Valdība ierosināja arī vienkāršot civildienestu, lai tas būtu kompakts, standartizēts, profesionāls un politiski neitrāls. Ko pējo valsts pārvaldes darbinieku skaitu līdz 2013. gadam bija paredzēts samazināt līdz 8 procentiem no kopējā darbspējīgo iedzīvotāju skaita. Tomēr valdība arī palielināja skolotāju algas, lai pielīdzinātu to samazinājumu pārējo valsts darbinieku algu samazinājumiem un motivētu skolotājus.65 Diemžēl arī pēc šī pielikuma skolotāju algas bija apmēram par 20 procentiem zemākas nekā 2008. gadā. 136 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Valdība vienlaikus centās arī mazināt birokrātiskos šķēršļus, kas kavēja uzņēmējdarbību, un pieņēma lēmumus, lai pakāpeniski samazinātu administratīvo slogu. Īpaša uzmanība tika veltīta mikrouzņēmumu atbalsta paketei, vienkāršojot to grāmatvedību un nodokļu nomaksas prasības, kā arī kapitāla un uzņēmuma reģistrēšanas izmaksas.66 Saeima budžetu pieņēma 1. decembrī. Tomēr drīz pēc 2010. gada budžeta apstiprināšanas, 2009. gada 21. decembrī, Latvijas Satversmes tiesa pasludināja, ka pensiju samazināšana neatbilst Satversmei, un pavēlēja valdībai atmaksāt pensionāriem ieturēto naudu. Rezultātā budžeta izdevumi palielinājās 1 procenta apmērā no IKP. Tā kā pieņemtais 2010. gada budžeta deficīts jau bija par 1 procentu no IKP mazāks nekā programmas mērķis – 8,5 procenti no IKP, šos papildu tēriņus izdevās iekļaut budžetā, nemeklējot jaunas iespējas, kā savilkt jostu. Valdība arī nolēma negaidīt līdz 2015. gadam, lai atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam atmaksātu 2009. gadā ieturētās pensijas, bet izdarīja to jau 2010. gada pavasarī. Vecgada vakarā es runāju par aizvadīto gadu un iemesliem, kāpēc Latvija tik smagi cieta dziļākās ekonomiskās lejupslīdes gada laikā: Aizrit pēdējās minūtes gadam, kurš Latvijai ir nesis nopietnas mācības un negaidītas pārmaiņas. Gadam, kurš mūsu atjaunotās valsts vēsturē ieies kā pagrieziena punkts. Katrs no mums ir guvis rūgtu pieredzi, bet esam arī mācījušies palīdzēt tiem, kuriem iet vēl grūtāk. Esam kaunināti par iepriekš pieļautajām kļūdām ekonomikā (..). Šogad esam piedzīvojuši lielāko ekonomikas kritumu un augstāko bezdarbu Eiropas Savienībā (..). Bija nepieciešams pieņemt sāpīgus lēmumus veselības aprūpes, izglītības un sociālajās jomās (..). Iepriekšējo gadu politika “gāzi grīdā!” ir izgāzusies. Arī stāsts par septiņiem treknajiem gadiem izklausās traģikomiski. Diemžēl cenu, ko maksājam par šīm kļūdām, zina katrā ģimenē un katrā uzņēmumā. Par ekonomikas pārkaršanu un “smagās piezemēšanās” risku Latviju jau vairākus gadus iepriekš brīdināja kā ārvalstu, tā pašmāju eksperti (..). Izaugsmes gados valdības dzīvoja pāri saviem līdzekļiem un neveidoja uzkrājumus. Piemēram, Igaunija to ir izdarījusi un tāpēc šo krīzi pārdzīvo daudz vieglāk nekā Latvijā.67 stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

137

Taču es pieminēju arī ko pozitīvu: “Kopš pavasara esam strādājuši, lai nodrošinātu valsts maksātspēju, un tas ir izdevies.” Manu runu noslēdza uzmundrinājums: “Lai spējam izlabot iepriekšējās kļūdas un varam patiesi lepoties ar savu valsti!”68

Piezīmes 1

Robert Anderson, “Latvia Capital Gripped by Riots,” Financial Times, January 15, 2009.

DELFI, “Pētījums: Latvijā augstākais neuzticības rādītājs valdībai un parlamentam Eiropā” [“Opinion Poll: Latvians Do Not Trust the Government and the European Parliament”], January 16, 2009, www.delfi.lv; DELFI, “Vairākums vēlētēju atbalsta Saeimas atlaišanu” [“Majority of Voters Supports Dissolution of Saeima”], January 24, 2009, www.delfi.lv.

DELFI, “Saeimas ārkārtas vēlēšanas ir politiķu dienas kārtībā” [“Parliamentary Elections on the Political Agenda”], January 16, 2009, www.delfi.lv.

DELFI, “Zatlers: Godmanis ir zaudējis manu uzticību” [“Zatlers: Godmanis Has Lost My Trust”], February 13, 2009, www.delfi.lv.

Robert Anderson, “Latvia in Turmoil as Premier Resigns,” Financial Times, February 21, 2009.

Lars Christensen, “Latvia: Mr. Dombrovskis Nominated as New PM,” Flash Comment, Danske Bank, February 26, 2009, www.danskebank.dk.

DELFI, “Mirskyi: Dombrovskis utonet, kak loshadka” [“Mirskyi: Dombrovskis Will Sink Like a Horse”], March 13, 2009, www.delfi.lv.

DELFI, “Pressa: Dombrovskis—prem’er-kamikadze” [“The Press: Dombrovskis – Prime Minister Kamikaze”], February 27, 2009, www.delfi.lv.

DELFI, “Mirskyi: Dombrovskis utonet, kak loshadka” [“Mirskyi: Dombrovskis Will Sink Like a Horse”].

DELFI, “Opros: rastet populyarnost’ JL, TsS i ZaPChEL” [“Poll: Growing Popularity for New Era, Harmony Center, and For Human Rights in United Latvia”], March 23, 2009, www.delfi.lv.

DELFI, “Ekspert: takogo padeniya VVP ne bylo so vremen Vtoroi mirovoi voiny” [“Expert: Such Drops in GDP Not Seen Since World War II”], February 20, 2009, www.delfi.lv.

Kira Savchenko, “Repshe: Latviya ne poluchit sleduyushchego transha” [“Repshe: Latvia Will Not Receive the Next Tranche”], Biznes & Baltiya, April 16, 2009.

Robert Anderson, “Deficit Causes IMF to Delay Loans to Riga,” Financial Times, April 3, 2009.

138 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Stefan Wagstyl, “Five-Party Coalition Pledges to Tackle Latvia’s Economic Crisis,” Financial Times, March 5, 2009.

LETA, “Dombrovskis tomēr plāno ‘mehāniski samazināt’ izdevumus visām nozarēm par 20%” [“Dombrovskis Plans a Mechanical Reduction of Expenditures for All Sectors by 20%”], March 2, 2009.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Transcript of the Meeting of Prime Minister of the Republic of Latvia Valdis Dombrovskis with the Representatives of the International Mass Media on Monday, March 23, 2009,” State Chancellery, March 27, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 7.12.2010.).

Turpat.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Agreements on Selling Shares of Parex Bank Signed with the European Bank for Reconstruction and Development,” April 16, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Turpat.

DELFI, “Dombrovskis: Legche stanet vo vtoroi polovine 2010 goda” [“Dombrovskis: The Second Half of 2010 Will Be Better”], March 11, 2009.

Camilla Anderson, “Latvia Caught in Vicious Economic Downturn,” IMF Survey Online, International Monetary Fund, May 28, 2009.

LETA, “SVF eksperti mudina koalīciju veikt radikālas strukturālas izmaiņas un pārstrādāt valsts budžetu” [“IMF Experts Suggest Radical Structural Changes and Rethinking the Government Budget”], March 30, 2009.

DELFI, “Dombrovskis: Bankrota gadījumā jārēķinās ar drastisku taupību” [“Dombrovskis: In Case of Bankruptcy Drastic Measures Will Be Undertaken”], April 8, 2009.

Alberto F. Alesina and Silvia Ardagna, “Large Changes in Fiscal Policy: Taxes Versus Spending,” NBER Working Paper 15438 (Cambridge: National Bureau of Economic Research, 2009).

LETA, “KM urezhet raskhody i provedet strukturnye reformy” [“KM Will Cut Costs and Conduct Structural Reforms”], April 1, 2009.

LETA, “Pravitel’stvo gotovit radikal’nuyu ekonomiyu” [“The Government is Preparing a Radical Economy”], April 21, 2009.

DELFI, “Dombrovskis pieprasa Eglītim par 44% samazināt veselības aprūpes administrācijā strādājošo skaitu,” [“Dombrovskis Demands that Egl tis Cuts Administrative Expenditures in Healthcare by 44%”], April 24, 2009, www. delfi.lv. stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

139

DELFI, “V Latvii iz 59 bol’nits ostanetsya tol’ko 24” [“In Latvia Only 24 out of 59 Hospitals Will Remain”], April 24, 2009.

World Bank, Latvia: From Exuberance to Prudence. A Public Expenditure Review of Government Administration and the Social Sectors, Report no. 56747-LV, volume 2 (Washington: World Bank, September 27, 2010, 156, 159, 167–68).

LETA, “Valsts pārvaldē plānots likvidēt 8000 štata vietu” [“Plans to Liquidate 8000 Staff Positions in Public Administration”], May 15, 2009.

LETA, “Seim srezal zarplaty v sovetakh gospredpriyatii” [“Seim Cut Salaries of State-Owned Enterprise Boards”], April 30, 2009.

LETA, “VID atlaidīs 1200 darbinieku un strādās četras darba dienas” [“SRS Will Fire 1200 Workers and Will Work Four Day Each Week”], May 14, 2009.

Tā kā decembrī ierasts izmaksāt dažādas vienreizējās gada beigu prēmijas, ieteicams izvairīties no šī mēneša lietošanas salīdzinājumos.

European Commission, “European Cohesion Policy in Latvia: Cohesion Policy 2007–13,” 2009, http://ec.europa.eu (iegūts 22.01.2011.).

LETA, “Šķēle: ieņēmumu samazināšana iedzīvotājiem ir daudz nepatīkamāks ceļš nekā lata devalvācija” [“Šķēle: A Reduction of the Population’s Income is Far More Unpleasant than a Devaluation”], March 21, 2009.

LETA, “Laikraksts: Šķēle ieinteresēts lata devalvācijā, jo pārņēmis milzīgas parādsaistības latos” [“Šķēle Is Interested in the Devaluation of the Lat After Having Taken Enormous Debts in Lat”], June 5, 2009.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Announcement by Prime Minister Valdis Dombrovskis in Relation to an Opinion Expressed by Bengt Dennis, Member of the High Level Advisors Group to the Government of Latvia, about Devaluation of the Latvian Currency,” State Chancellery, June 2, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 7.12.2010.).

Nouriel Roubini, “Latvia’s Currency Crisis Is a Rerun of Argentina’s,” Financial Times, June 11, 2009, 9.

Niklas Magnusson, “Rogoff Says Latvia Should Devalue Its Currency,” Bloomberg, June 29, 2009.

Central Election Commission, “Local Elections 2009,” web.cvk.lv/pub/public/29487.html (iegūts 1.01.2011.).

Central Election Commission, “Elections to the European Parliament 2009,” web.cvk.lv/pub/public/29439.html (iegūts 1.01.2011.).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Address by Prime Minister Valdis Dombrovskis at the Extraordinary Session of the Saeima on the 2009 Budget Amendments on 4 June 2009,” State Chancellery, June 4, 2009, www. mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

140 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Government Will Continue Work on Budget Amendments after Their Submission to the Saeima,” State Chancellery, June 2, 2009. www.mk.gov.lv (iegūts 7.12.2010.).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Full Transcript of the Meeting of Prime Minister of Latvia Valdis Dombrovskis with the Representatives of the International Mass Media on May 14, 2009,” State Chancellery, May 14, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 7.12.2010.).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Government Will Continue Work on Budget Amendments.”

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Interview: Latvia Has Succeeded in Persuading Its International Partners Not to Request an Additional VAT Increase,” State Chancellery, June 4, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 7.12.2010.).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Interview: Latvia Has Succeeded in Persuading Its International Partners Not to Request an Additional VAT Increase.”

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “The Information Disseminated to the Mass Media that the Latvian Government Headed by Prime Minister Valdis Dombrovskis Is about to Resign Is False and Deceptive,” State Chancellery, June 11, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Agreement of the Government and Social Partners on a 2009 Budget Deficit Reduction in the Amount of 500 Million LVL,” State Chancellery, June 12, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

European Commission, “Cross-Country Study: Economic Policy Changes in the Baltics,” European Economy, Occasional Papers 58 (Brussels: European Commission, February 2010, 68).

Informācija iegūta Latvijas Bankas mājaslapā.

International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Third Review under the Stand-By Arrangement and Financing Assurances Review,” July 6, 2010, 10, www.imf.org.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Heads of the EU Member States Express Strong Support for Further Allocation of International Aid for Latvia,” www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Edward Hugh, “Are the IMF and the ECB Lining up Against the EU Commission over Latvia?” RGE Monitor, June 30, 2009.

stabilizācijas programmas īstenošana 2009. gadā

141

International Monetary Fund, “IMF Reaches Staff-level Agreement with the Latvian Authorities on First Review under Stand-by Arrangement,” press release, July 27, 2009.

Hugh, “Are the IMF and the ECB Lining up Against the EU Commission over atvia?”

“Concluding Statement by Participating Parent Banks,” European Banking Group Coordination Meeting for Latvia, Stockholm, Sweden, September 11, 2009, www.imf.org. Šādas programmas tika īstenotas arī Bosnijā, Ungārijā, Rumānijā, Serbijā un Ukrainā (“European Bank Coordination Meeting: International Coordination Helped Avert a Systemic Bank Crisis in Central and Eastern Europe,” press release, Brussels, September 25, 2009).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “The Prime Minister Emphasizes Latvia’s Experience Gained in Coping with the Economic Crisis,” State Chancellery, September 24, 2009, www. mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Piotr Skolimowski, “Zloty Falls as Swedbank Says Latvia Could Manage Devaluation,” Bloomberg, October 16, 2009.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “V. Dombrovskis Emphasizes the New and Qualitative Approach to Drafting of the 2010 Budget,” State Chancellery, November 2, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Address by Prime Minister Valdis Dombrovskis to the Saeima Members,” State Chancellery, November 5, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Turpat, 12.

Turpat.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Address by Prime Minister Valdis Dombrovskis on December 31, 2009,” State Chancellery, January 6, 2010, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Atveseļošanās sākums, 2010. gads

Jaungada zvaniem ieskandinot 2010. gadu, Latvija pamazām sāka atgūties no savas dziļās ekonomiskās recesijas. Eksports un ražošana atguvās priecējoši strauji, un atšķirībā no 2009. gada pirmās puses, kad tika saņemtas arvien sliktākas ziņas, nākotnes prognozes kļuva ievērojami cerīgākas. Latvijai ārkārtīgi svarīgs bija kāds notikums 2010. gada pavasarī, proti, Igaunija izpildīja visus nosacījumus, lai 2011. gada 1. janvārī varētu ieviest eiro. Tas nozīmēja, ka Eiropas Savienība un Eiropas Centrālā banka (ECB) ir gatava paplašināt Ekonomikas un monetāro savienību (EMS), turklāt šis solis liecināja arī par Baltijas finanšu krīzes beigām. Toties Eiropā jaunas problēmas radīja Grieķijas finanšu krīze, kas pirmo saasinājumu sasniedza 2010. gada maija pirmajās dienās, un plašākā eirozonas krīze. Šiem notikumiem sekoja problēmas Īrijā, Portugālē un Spānijā, un salīdzinājumā ar tām Latvijas ekonomika šķita rāma un veiksmīgi kontrolēta. Tās iekšējā devalvācija piepeši tika uz tverta kā dzīvotspējīga stratēģija eirozonas valstīm, kuras nokļuvušas spiedīgos finansiālos apstākļos. Lielākais notikums Latvijā 2010. gadā bija Saeimas vēlēšanas ok tobrī, kurās uzvarēja “Vienotība” (“Jaunā laika”, “Pilsoniskās savienības” un “Sabiedrības citai politikai” apvienība), un to varēja uztvert kā pie varas esošās valdības uzvaru. Tautas partija 2010. gada martā pameta valdību, un vēlētāji to atbilstoši sodīja. Pēc Tautas partijas aiziešanas no koalīcijas valdība apmēram pusgadu strādāja kā mazākuma valdība. 143

Mēnesi pēc vēlēšanām es jau otro reizi izveidoju valdību. Tā sastāvēja tikai no diviem politiskajiem blokiem – ‘’Vienotības” un “Zaļo un zemnieku savienības”, kam piederēja balsu vairākums, atšķirībā no iepriekšējās četru partiju mazākuma valdības. 2010. gada trešajā ceturksnī Latvija beidzot varēja uzrādīt ekonomisko izaugsmi pēc deviņiem ceturkšņiem, kuru laikā kopprodukts sa mazinājās. Tā kā ekonomiskās prognozes stabili uzlabojās, valdībai radās iespēja samazināt ieplānotos taupības pasākumus. Finanšu krīze bija beigusies, bet tās sekas būs jūtamas vēl gadiem ilgi.

2010. gada marts – jūnijs: Igaunija izpilda eiro ieviešanas kritērijus Par spīti finanšu krīzei, kas bija pārņēmusi pasauli, Igaunija klusi bruģēja savu ceļu uz iestāšanos Ekonomikas un monetārajā savienībā. 2010. gada 12. maijā Eiropas Komisija laida klajā ikgadējo konverģences ziņojumu. Komisija atzīmēja, ka Igaunija izpildījusi ar cenu stabilitāti, budžeta bilanci, valsts parādu un valūtas kursa stabilitāti saistītos kritērijus, un secināja, ka tā izpildījusi konverģences kritērijus un ka “Igaunija atbilst eiro ieviešanas kritērijiem”.1 13. jūlijā ES finanšu ministri pieņēma izšķirošo lēmumu un nolēma saglabāt esošo maiņas kursu attiecībā pret eiro. 2011. gada 1. janvārī Igaunija bez sarežģījumiem ieviesa eiro. Igaunija ir uzskatāms piemērs citām valstīm, kurās darbojas valūtas padome. No vienas puses, tā pierādījusi, ka ir iespējams izpildīt Māstrihtas kritērijus finanšu krīzes laikā. No otras puses, tā arī pierādījusi, cik bīstama ir inflācija. Kaut gan Igaunija savu valūtu nedevalvēja un pārcieta smagu recesiju, tās inflācija pakāpeniski palielinājās un 2010. gada novembrī sasniedza 5,1 procentu, savukārt gados rēķinātā IKP izaugsme 2010. gada trešajā ceturksnī bija ne mazāk kā 5 procenti. Acīmredzot galvenais drauds bija nevis recesija vai deflācija, bet gan inflācija. Tādā gadījumā devalvācija nešķita pamatota. Bulgārijas, Lietuvas un Latvijas valdības dedzīgi interesējās par Igaunijas pieredzi un ar prieku uztvēra ziņu par tās iekļaušanos eirozonā. Visas šīs valstis ir apņēmušās panākt, lai 2012. gada budžeta deficīts nepārsniegtu 3 procentus no IKP un 2014. gadā tām būtu ļauts ieviest eiro. Igaunijas iekļaušanās apliecināja, ka eirozonas vārti vēl joprojām ir atvērti. 144 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Sākot ar 2010. gada martu, kad parādījās pirmās pazīmes iespējamai Igaunijas iekļūšanai EMS, trīs lielās reitingu aģentūras pamazām paaugstināja prognozes un pēc tam arī reitingus trim Baltijas valstīm, kas “atguvās ātrāk nekā domāts”. Moody’s analītiķe, kas nodarbojās ar Baltijas valstīm, komentēja Latvijas situāciju: “Iespēja, ka notiks hao tiska valūtas devalvācija, šobrīd šķiet ļoti neticama.”2 Grieķijas finanšu krīze, kas norisinājās 2010. gada aprīlī un maijā, Latvijai nekaitēja. Notika tieši pretējais: šī notikuma gaismā valsts varēja padižoties kā drosmīga un veiksmīga pirmatklājēja. Latvijas priekšzīme apliecināja, ka devalvācija nav nepieciešama. Demokrātiska, uz vispārējo labklājību vērsta Eiropas valsts spēj īstenot iekšējo devalvāciju, samazinot savu budžeta deficītu par vairāk nekā desmitdaļu no IKP, pārsvarā samazinot publiskos tēriņus. “Grieķijas situācija ir līdzīga Latvijas situācijai tādā ziņā, ka nav citas iespējas kā vien samazināt izdevumus,” intervijā telekanālā Bloomberg atklāja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. “Mēs esam ļoti apmierināti ar to, ka Latviju aizvien biežāk min kā piemēru citām valstīm, jo pirms gada ļaudis domāja, ka mēs bankrotēsim. Šobrīd Latvija vairāk vai mazāk izkļuvusi no bedres.”3

2010. gada oktobrī notikušās Saeimas vēlēšanas – tautas izrādīts atbalsts krīzes risinājumam 2010. gada 2. oktobrī Latvijā tika rīkotas kārtējās Saeimas vēlēšanas. Tajās uzmanība galvenokārt tika vērsta uz izkļūšanu no krīzes pēc kopprodukta samazināšanās kopumā par 25 procentiem un bezdarba līmeņa 20 procentu apmērā, kā arī nepieciešamajiem papildu taupības pasākumiem 2011. gada budžetā. Vēlēšanu rezultāti deva pārliecinošu uzvaru esošajai valdībai. Gatavojoties oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, Tautas partija jau 2010. gada martā izstājās no valdības koalīcijas, nevēlēdamās, lai tās vārds tiktu saistīts ar taupības pasākumiem. Partijas līderis Andris Šķēle uzstājīgi atbalstīja devalvāciju. Brīdī, kad līdz kārtējām vēlēšanām atlicis tikai pusgads, valdībai nebija iemesla atkāpties. Tā turpināja vadīt valsti ar mazākuma atbalstu Saeimā, un likumdošanas process gandrīz apstājās. 2010. gada maijā valdība nolēma sadalīt Parex banku divās bankās, izveidojot “slikto banku” ienākumus nenesošajiem kredītiem un labo banku. Bija paredzēts, ka sliktā banka pārdos samazinātas vērtības aktīatveseļošanās sākums, 2010. gads

145

vus, lai valsts saņemtu normālu atdevi, un pēc tam tiks slēgta, bet labo Parex bankas daļu, pārdēvētu par “Citadeli”, varēs pārdot. Zviedrija šo paņēmienu izmantoja savas banku krīzes laikā 20. gadsimta 90. gadu sākumā, tomēr pret šo plānu dedzīgi iebilda opozīcija, it īpaši “Saskaņas centrs” un Tautas partija. Šīs puses mēģināja plānu aizkavēt, izmantojot likumdošanas iniciatīvas; iemesls droši vien bija abu bijušo Parex bankas īpašnieku intereses, bet šīs iniciatīvas neguva vairākuma atbalstu. Opozīcija mēģināja destabilizēt valdību, pieprasot vairāku ministru demisiju. Maijā opozīcija ierosināja balsot par neuzticības izteikšanu iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei (“Jaunais laiks”) un jūnija sākumā to pašu atkārtoja ar citu “Jaunā laika” biedru, ekonomikas ministru Arti Kamparu, balsojot vairākas reizes, tomēr arī šie centieni nevainagojās panākumiem. Pirms vēlēšanām notika politisko partiju konsolidācija. Labēji centriskā pusē “Jaunais laiks” apvienojās ar “Pilsonisko savienību” un “Sabiedrību citai politikai”, izveidojot politisko apvienību “Vienotība”. Oligarhu labējā spārnā A. Šķēle un A. Šlesers apvienoja savas partijas (Tautas partiju un “Latvijas Pirmo partiju/Latvijas ceļu”) jaunā blokā “Par labu Latviju”, kas ieņēma valdībai pretēju nostāju. Krievu pusē vadošā loma bija “Saskaņas centram”, kas viedokļu aptaujās pastāvīgi guva augstāko novērtējumu. “Zaļo un zemnieku savienība”, kas jau sen darbojās valdībā, turējās nostāk, tomēr vēl joprojām bija populāra. Politiskā skatuve bija konsolidējusies, izņemot divas mazākas latviešu un krievu nacionālistu partijas. Vēlēšanu kampaņas laikā izvērsās cīņa starp trim vadošajiem kandidātiem uz Ministru prezidenta amatu: Jāni Urbanoviču no “Saskaņas centra”, Aināru Šleseru no “Par labu Latviju” un mani. Debatēs galvenokārt tika apspriesta ekonomiskā krīze un Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības programma. “Par labu Latviju” un “Saskaņas centrs” kritizēja valdības taupības politiku, SVF un zviedru bankas, izmantojot populistiskus saukļus un apgalvojot, ka izmaksas bijušas daudz lielākas nekā nepieciešams, kā arī atbalstot devalvāciju un mazākus publisko tēriņu samazinājumus. Tipisks Šlesera paziņojums skanēja šādi: “Latvijai nevajadzētu klanīties SVF priekšā (..).”4 Šīs partijas arī apgalvoja, ka balsot par mani nozīmētu balsot par Lembergu, kura “Zaļo un zemnieku savienība” noteikti iekļautos jaunajā valdībā, ja to vadītu “Vienotība”. 146 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

“Vienotība” atbalstīja godīgu un efektīvu valsts pārvaldi, cīņu ar korupciju un ēnu ekonomiku, fiskālo disciplīnu un uz eksportu orientētu ekonomikas atveseļošanos. Tās nostāju iespējams izteikt ar vienu frāzi: “Mēs esam uz pareizā ceļa.” 9. augustā es paziņoju: “Recesija ir pārvarēta un ir pamats teikt, ka otrajā pusgadā Latvijas tautsaimniecība beidzot atgriezīsies pie izaugsmes (..). Tas nozīmē pozitīvākus šī un nākamā gada valsts kopprodukta, nodokļu ieņēmumu, nodarbinātības un citus rādītājus.”5 “Vienotība” uzstāja, ka neviens nevarētu izvest valsti no krīzes nesāpīgākā ceļā. Tā atzina, ka krīze bijusi ļoti dziļa, bet vainoja iepriekšējo valdību bezatbildīgo politiku. 2. oktobrī vēlētāji pauda nepārprotamu atbalstu pie varas esošajai labēji centriskai mazākuma valdībai. Pārliecinošs uzvarētājs bija “Vienotība”, iegūstot 31,2 procentus balsu un 33 vietas Saeimā. Tās koalīcijas partneris “Zaļo un zemnieku savienība” ieguva 19,7 procentus balsu un 22 mandātus (skat. 6.1. tab.). Kopā šīm abām partijām piederēja balsu vairākums. “Saskaņas centrs” salīdzinājumā ar 2006. gadā iegūtajiem 14,4 pro centiem balsu šoreiz ieguva daudz vairāk – 26 procentus. Tāpat kā “Jau najam laikam”, arī “Saskaņas centram” nāca par labu atrašanās opozīcijā valdībai, kas ieveda Latviju krīzē. Bet vēlāk šī partija kritizēja veiksmīgās, pret krīzi strādājošās valdības politiku, izrādot atbalstu daudz lielākam budžeta deficītam un rotaļājoties ar devalvācijas iespēju. Populistiskās priekšvēlēšanu kampaņas laikā “Saskaņas centra” reitings samazinājās. Vispostošāko triecienu saņēma oligarhu populisms. Lielākais zaudētājs bija “Par labu Latviju”, ko vadīja A. Šlesers un A. Šķēle. Saņēmuši zemus novērtējumus viedokļu aptaujās, viņi apvienoja savas partijas, lai saglabātu vietu Saeimā, bet kopējais balsu skaits no 2006. gadā saņemtajiem 28,2 procentiem kritās līdz 7,7 procentiem. “Par labu Latviju” nepalīdzēja pat apjomīgas kampaņas finansēšana un piekļuve plašsaziņas līdzekļiem. Viens no iemesliem, iespējams, bija arvien nozīmīgākā loma, ko Latvijas ziņu telpā ieņēma internets. Šīs vēlēšanas ir gluži kā piemērs no mācību grāmatas, kas ilustrē, kā nopietna, kompetenta valdība var uzvarēt vēlēšanās pat stingras taupības politikas apstākļos, ja vien spēj pārliecināt savus vēlētājus.6 Es notikušo komentēju šādi: “Balsotāji nepārprotami pavēstījuši, ka dod priekšroku stabilitātei un esošā kursa turpināšanai.”7 Populisms šajā pasaules atveseļošanās sākums, 2010. gads

147

6.1. tabula. Parlamenta vēlēšanu rezultāti 2006. un 2010. gadā 2006

2010

Balsis (%)

Mandāti

19,6

7,7

Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš

8,6

n.p.

Zaļo un zemnieku savienība

16,7

19,7

Partija Tautas partija

6,9

Jaunais laiks

Tēvzemei un brīvībai

16,4

Saskaņas centrs

14,4 6,0

Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā Citas partijas Kopā

Partija Par labu Latvijua

Balsis (%)

Mandāti

7,7

31,2

26,0

1,4

10,0

6,0

100,0

100

100,0

100

Vienotībab

n.p. – nepiedalījās a – 2010. gadā Tautas partija un “Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš“ apvienojās, izveidojot “Par labu Latviju” b – 2010. gadā “Jaunais laiks” kopā ar “Pilsonisko savienību” un “Sabiedrību citai politikai” izveidoja politisko bloku “Vienotība” Avots: Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija, www.cvk.lv (iegūts 30.11.2010.)

nostūrī vairs nebija īpaši iecienīts, toties labvēlīgu attieksmi izpelnījās ekonomiska racionalitāte. Beigu beigās izrādījās, ka pie varas esošā valdība šķiet uzticamāks ekonomikas vadītājs. Vēlēšanas apstiprināja, ka Latvija, smagi strādājot, izkļuvusi no savas dziļās ekonomiskās krīzes. SVF/Eiropas Savienības programma bija ne vien ekonomiski, bet arī politiski veiksmīga. Devalvācija nebija ne vajadzīga, ne neizbēgama. Iekšējā devalvācija bija dzīvotspējīga un politiskā ziņā populārāka politika. Vērotājiem no malas šīs valdības uzvara sagādāja lielu pārsteigumu. Tās bija “labas ziņas Latvijai un labas ziņas ekonomikai,” ko mentēja Larss Kristensens no Danske Bank.8 Jarkins Sebeki (Yarkin Cebeci) no JPMorgan Chase & Co sacīja: “Pateicoties ekonomikas programmas dzelžainajai īstenošanai, Latvija izvairījās no devalvācijas, kam būtu daudz smagākas sekas.”9 Esošajai koalīcijas valdībai atbalsts Saeimā palielinājās no 45 līdz 63 balsīm. Loģiski spriežot, tai vajadzēja turpināt valdīt, jo Latvijas tauta acīmredzami atbalstīja šīs valdības taupības programmu, fiksēto valūtas kursu un sadarbību ar SVF/Eiropas Savienību, tomēr tika 148 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

apspriestas arī izmaiņas. “Par labu Latviju”, protams, nevarēja piedalīties valdībā, jo tā veidoja populistisku kampaņu, vērsdamās pret valdības politiku, un cieta sagrāvi. Arī “Saskaņas centram” bija līdzvērtīgi populistiska priekšvēlēšanu kampaņa, toties tā ieguva daudz lielāku ietekmi. “Vienotība” aicināja “Saskaņas centru” pievienoties valdībai, bet izvirzīja dažus nosacījumus. “Saskaņas centram” vajadzētu atzīt, ka Padomju Savienība Otrā pasaules kara laikā okupējusi Latviju, ka latviešu valoda arī turpmāk būs vienīgā valsts valoda un ka arī turpmāk ārpolitika būs orientēta uz Rietumiem. Tomēr “Saskaņas centrs” iebilda pret šādiem nosacījumiem un nebija gatavs atzīt, ka Latvija tikusi okupēta. Šī partija arī balsoja pret Latvijas turpmāko militāro dalību Afganistānā, tādējādi atkal izslēgdama sevi no valdības. “Sabiedrība citai politikai”, viena no diviem “Jaunā laika” partneriem “Vienotības” blokā, atteicās atbalstīt “Visu Latvijai!/Tēvzemei un brīvībai/LNNK” iekļaušanu valdībā, jo šī apvienība esot pārāk nacionālistiska. Rezultātā es turpināju vadīt valdību, ko veidoja divu bloku koalīcija – “Vienotība” un “Zaļo un zemnieku savienība”, mūžīgā valdības partija; šai koalīcijai bija vairākums – 55 balsis. Prezidents Valdis Zatlers nominēja mani par Ministru prezidenta kandidātu tieši mēnesi pēc vēlēšanām, un 3. novembrī Saeima ar 63 balsīm par un 35 pret nobalsoja par koalīciju. Tā bija neliela valdība ar tikai 14 Ministru kabineta locekļiem – astoņiem no “Vienotības” un sešiem no “Zaļo un zemnieku savienības”. “Vienotība” rūpējās par ekonomiku, ārlietām, aizsardzību un tieslietām, bet visi sociālo lietu, zemkopības, vides aizsardzības un reģionālās attīstības portfeļi tika nodoti zaļajiem un zemniekiem. Finanšu ministrs Einars Repše jau iepriekš bija paziņojis, ka vēlas pamest politiku. Viņa vietu ieņēma Andris Vilks, bijušais SEB bankas galvenais ekonomists Latvijā. Starp citu, Latvijas attiecības ar Krieviju pēc finanšu krīzes uzlabojās. Abpusējās problēmas pakāpeniski tika atrisinātas vai izskaustas. Strīds par robežu tika atrisināts jau 2007. gada martā. Maskava atstāja labvēlīgu iespaidu uz Rīgu, necenšoties izmantot Latvijas finanšu krīzi un 2009. gada janvāra grautiņus savās interesēs. 2010. gada decembrī prezidents Zatlers saņēma uzaicinājumu doties oficiālā vizītē uz Krieviju. Latvijas attiecības ar Krieviju bija labākas nekā jebkad kopš neatkarības atgūšanas. atveseļošanās sākums, 2010. gads

149

2011. gada budžets Sākoties 2010. gadam, Latvijai šķietami bija izdevies uzlabot ekonomikas virzību, un visi ekonomiskie rādītāji bija labāki nekā cerēts. Pateicoties šim negaidīti straujajam atveseļošanās procesam 2010. gadā, par ko liecina arī lielāki nodokļu ieņēmumi, Latvijas valdība varēja paziņot, ka 2011. gadā vairs nebūs nepieciešami tik apjomīgi samazinājumi, kā iepriekš plānots. 2010. gada budžeta deficīts bija paredzēts 8,5 procentu apjomā no IKP (EKS95 izteiksmē), bet faktiskais deficīts bija nedaudz mazāks, sasniedzot 8,3 procentus no IKP. 2011. gadam valdība pieņēma budžetu, kurā bija paredzēts 5,4 procentu deficīts no IKP (EKS95 izteiksmē), un tas bija nedaudz mazāks nekā 6 procenti no IKP, par kuriem bija noslēgta vienošanās ar SVF un Eiropas Savienību. 20. decembrī Saeima apstiprināja 2011. gada budžetu, kurā paredzēta turpmāka fiskālā konsolidācija 2,2 procentu apmērā no IKP. Koalīcijas partneriem “Zaļo un zemnieku savienībai” izsakot iebildumus pret izdevumu samazinājumiem, 2011. gada budžetā fiskālā konsolidācija notika galvenokārt uz nodokļu rēķina, it īpaši pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielinājuma no 21 līdz 22 procentiem un samazinātās PVN likmes maiņas no 10 uz 12 procentiem, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa mājokļiem, kas tika divkāršots. Toties iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika samazināts no 26 līdz 25 procentiem un palielināts neapliekamais minimums, bet sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas palielinātas no 33 līdz 35 procentiem no algas. Automašīnu nodoklis tika padarīts progresīvāks, jo tas bija mazāks mazākiem automobiļiem un lielāks lielākiem. Turklāt arī minimālā alga tika palielināta no 180 līdz 200 latiem mēnesī, jo valdība to uzskatīja par iespēju apkarot ēnu ekonomiku, kuras ietvaros tiek maksātas lielākas algas nekā deklarēts.10 Tomēr SVF un Eiropas Komisijas misijas nebija vienisprātis ar valdību par fiskālās konsolidācijas patieso apmēru. Vienotā SVF un Eiropas Komisijas komanda, kas viesojās Rīgā no 7. līdz 14. decembrim, aicināja ieviest “augstas kvalitātes papildu strukturālos pasākumus vismaz 50 miljonu latu apmērā” (0,4 procenti no IKP) 2011. gadā, kas “būs pietiekams, lai samazinātu valsts budžeta deficītu zem programmā 150 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

paredzētajiem griestiem 2011. gadam”. Apvienotā komanda piekodināja Latvijas valdībai samazināt “2012. gada valsts budžeta deficītu ievērojami zem 3 procentiem no IKP”, ieņemot stingrāku nostāju nekā iepriekš.11 Vērotājam no malas rodas iespaids, ka SVF un Eiropas Komisija vēlējās papildu nodrošinājumu, savukārt Latvijas valdība redzēja, cik strauji atveseļojas ekonomika un palielinās nodokļu ieņēmumi, tāpēc nevēlējās uzspiest jau daudz cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem lielākas grūtības nekā absolūti nepieciešams. Atšķirība slēpās nevis pašā principā, bet gan ekonomikas attīstības novērtējumā un motivācijā. Eiropas Savienība arī vēlējās, lai Latvijas valdība sagatavo privatizācijai nolemto valsts uzņēmumu sarakstu, bet valdība iebilda pret agru privatizāciju, jo uzskatīja, ka tā būtu pārsteidzīga rīcība. Valdība deva priekšroku iespējai nogaidīt brīdi, kad varēs pieprasīt lielāku cenu, ekonomikai pamazām atveseļojoties. Šī bija tipiska nesaprašanās starp kreditoru, kas vēlas panākt ātru aktīvu pārdošanu, lai nodrošinātu parāda atmaksu, un parādnieku, kas cer sagaidīt labāku cenu nākotnē. Turklāt privatizācija bija arī politiski kutelīgs jautājums, jo vēlēšanu kampaņas laikā Šlesers apgalvoja, ka valdība noslēgusi slepenu vienošanos ar starptautiskajiem donoriem par liela mēroga privatizāciju, kas notiks tūlīt pēc vēlēšanām.12 Latvijas valdība bija nokļuvusi jaunā un izdevīgākā situācijā, jo finanšu krīze, kas sākās 2007. gada nogalē, praktiski bija beigusies. Latvijai pat nebija nepieciešama liela daļa no piedāvātā starptautiskā finansiālā atbalsta. Tā jau bija saņēmusi 4,4 miljardus eiro jeb 58 procentus no 7,5 miljardus eiro lielās starptautiskā kredīta paketes. 2,2 mil jardi eiro, ko piedāvāja Ziemeļvalstis, Čehija un Polija, netika aizskarti (skat. 3.2. tab.).13 2010. gadā valdība sāka izlaist divu un trīs gadu Valsts kases obligācijas. Finanšu ministrs A. Vilks uzskatīja, ka Latvijas valdība varētu atgriezties starptautiskajā obligāciju tirgū 2011. gada otrajā pusē, kad būs noticis vēl viens kredītreitinga pacēlums. Moody’s saglabāja Latvijas reitingu investīciju līmenī, bet Standard & Poor’s to paaugstināja. Gan Standard & Poor’s, gan Fitch Ratings Latvija bija vienu pakāpi zem investīciju līmeņa. A. Vilks vēlējās, lai viena no šīm abām aģentūrām paceltu reitingu līdz investīciju līmenim. 2011. gada 15. martā to atveseļošanās sākums, 2010. gads

151

izdarīja Fitch Ratings. Latvijas 5,5 procentu obligāciju ienesīgums, kuru dzēšanas termiņš bija 2018. gada marts, sasniedza virsotni – 12 procentus – 2008. gada martā. 2010. gada beigās tās tika pārdotas ar 5,2–5,3 procentu ienesīgumu, un tas bija mazāk nekā izmaksātu divpusējie valdības kredīti.14 2011. gada februārī Latvija rīkoja izsoli latu obligācijām ar dzēšanas termiņu pēc desmit gadiem, un viss piedāvātais apjoms – 10 miljoni latu – tika pārdots par vidējo procentu likmi 6,72 procentu apmērā. Latvijas finansiālā situācija tomēr vēl joprojām bija nedroša. Par ekonomiku atbildīgais valdības sektors šķita nokļuvis lamatās: koalīcijas partneris “Zaļo un zemnieku savienība” pretojās visiem iecerētajiem fiskālās konsolidācijas pasākumiem, toties Eiropas Savienība un SVF ieņēma tikpat stingru nostāju kā vienmēr. 2011. gada februārī “Vienotības” ministriem beidzot izdevās pierunāt koalīcijas partnerus atbalstīt papildu konsolidācijas pasākumus, lai apmierinātu Eiropas Savienības un SVF prasības. Aprīlī budžeta grozījumi tika atbalstīti Saeimā un, pieņemot budžeta grozījumus, labāku ieņēmumu prognožu un papildu konsolidācijas pasākumu rezultātā gaidāmais budžeta deficīts tika bū tiski samazināts līdz 4,2 procentiem no IKP. Arī Eiropas Savienības un SVF misija atzina pieņemtos budžeta grozījumus par atbilstošiem pārskatītajam 2011. gada budžeta deficīta mērķim – zem 4,5 procentiem no IKP (iepriekšējā 6 procentu no IKP mērķa vietā). Interesanti, ka politiskā ziņā sarežģītāk bija pieņemt šo fiskālo konsolidāciju 0,4 procentu apmērā no IKP nekā īstenot jostas savilkšanu 11 procentu apmērā no IKP 2009. gadā. Krīzes laikā radās bažas saistībā ar SVF aprēķiniem, ka Latvijas valsts parāds sasniegs 90 procentus no IKP. 2010. gada beigās tas tomēr sasniedza tikai 44,7 procentus no IKP (EKS95 izteiksmē), un SVF pesimistiski prognozēja, ka parāds palielināsies vēl līdz 50 procentiem no IKP, proti, būs krietni zemāks par Māstrihtas kritērijos noteikto valsts parāda mērķapjomu – 60 procentiem no IKP. Par nopietnu Latvijas rūpju iemeslu tāpat kā pirms krīzes bija kļuvusi inflācija. 2010. gada decembrī uz gada bāzes rēķinātā patēriņa cenu inflācija jau bija sasniegusi 2,5 procentus gadā, un 2011. gada janvārī, kad tika palielināts PVN, inflācija sasniedza 3,7 procentus.15 152 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Atgriežas ekonomiskā izaugsme Triju gadu laikā – no 2008. līdz 2010. gadam – Latvija pārdzīvoja dramatisku krīzi un sagaidīja augšupeju. Ekonomiskā politika šajā periodā bija daudzšķautņaina. Galvenās rūpes sagādāja finansiālās stabilitātes atjaunošana. To panākot, valdība arī vēlējās uzlabot ekonomisko konkurētspēju un publisko pakalpojumu efektivitāti. Tika sperti lieli soļi šajā virzienā, un pēc diviem gadiem atkal sākās ekonomiskā izaugsme. Latvijas iedzīvotāji bija pārcietuši mokošu laiku – deviņus secīgus ceturkšņus no 2008. gada otrā līdz 2010. gada otrajam ceturksnim, kad uz gada bāzes rēķinātais IKP arvien samazinājās. Kopējais IKP kritums bija 25 procenti. Visdrūmākais laiks bija 2009. gads, kad IKP kritās par 17,7 procentiem. Bezdarba līmenis sasniedza virsotni – 20,7 procentus 2010. gada sākumā (skat. 5.4. att.). Problēmu saasināja nekustamā īpašuma krīze: šajā jomā atsevišķos sektoros cenas 2009. gada sākumā bija kritušās par 70 procentiem salīdzinājumā ar krasi sasniegto virsotni 2007. gada sākumā.16 Latvijas krīzei bija tikai finansiāli cēloņi. Nebija nekādu piedāvājuma vai pieprasījuma satricinājumu, nebija arī tirgus izmaiņu. Latvija cieta tāpēc, ka dzīvoja no pārmērīgiem banku īstermiņa kredītiem, un krīze pieņēmās spēkā, jo šie kapitāla ieplūdumi piepeši vairs nebija pieejami. Ekonomiskās lejupslīdes iemesls bija nevis ārējā pieprasījuma trūkums, bet gan iekšzemes pieprasījuma sabrukums, jo to vairs nebija iespējams finansēt. 2009. gadā patēriņš kritās par 22,6 procentiem un kopējie kapitālieguldījumi par 37,4 procentiem, tādējādi veicinot lejupslīdi. Kaut gan eksports samazinājās, tomēr neto eksports 2009. gadā pārsteidzoši pozitīvi ietekmēja IKP, jo eksporta daļa no IKP bija nemainīga, bet imports samazinājās par 20 procentiem vairāk nekā eksports (skat. 6.2. tab.). Kopējie kapitālie ieguldījumi jeb investīcijas, kas 2007. gadā sasniedza 40,4 procentus no IKP, 2009. gadā bija divkārt mazāki – 19 procenti no IKP, bet šis skaitlis tik un tā bija salīdzinoši liels. Galvenais lejupslīdes iemesls bija kopējo valsts uzkrājumu summas milzīgais palielinājums: 2008. gadā tie bija 20 procenti no IKP, bet 2009. gadā jau 30,8 procenti. Tādējādi radās liela starpība investīcijām un uzkrājumiem – 11,8 procenti no IKP (skat. 6.3. tab.).17 atveseļošanās sākums, 2010. gads

153

6.2. tabula. Kopējā pieprasījuma izaugsme, 2007.–2011. gads (%) Sastāvdaļa Reālais IKP Privātais patēriņš Valsts patēriņš Kopējie kapitālieguldījumi Preču un pakalpojumu eksports Preču un pakalpojumu imports

2007 9,6 14,3 4,9 7,9 10 16,1

2008 ‐3,3 ‐5,8 1,6 ‐13,8 2 ‐10,8

2009 ‐17,7 ‐22,6 ‐9,4 ‐37,4 ‐14,1 ‐33,3

2010 ‐0,3 0,4 ‐9,7 ‐12,2 11,5 11,5

2011 5,5 4,4 1,3 24,6 12,6 20,7

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

Šis uzkrājumu palielinājums nebija gluži labprātīgs; to veicināja starptautiskās likviditātes apsīkums. Latvijas Banka nedrīkstēja palielināt naudas piedāvājumu, nepakļaujot riskam valsts finansiālo stabilitāti. Latvieši vainoja zviedru bankas, kas drastiski samazināja izsniegto kredītu apjomu, bet arī šīm bankām bija radušās problēmas. ECB bija viena no finanšu institūcijām, kas varētu parūpēties par likviditāti, taču tā necentās palīdzēt ne Latvijai, ne pārējām Baltijas valstīm. Tikai 2009. gada jūnijā Zviedrijas Riksbank saņēma atļauju aizņemties no ECB ierobežotu summu – 3 miljardus eiro.18 Tomēr 2010. gadā Latvijas ekonomikas atveseļošanās kļuva straujāka. Ik ceturksni tās rādītāji bija labāki nekā prognozēts, un IKP no 16,8 procentu krituma 2009. gada ceturtajā ceturksnī uzšāvās līdz 2,9 procentu kāpumam 2010. gada trešajā ceturksnī un 3,7 procentiem ce turtajā ceturksnī (skat. 6.1. att.). Sākoties 2010. gadam, vidējās prognozes vēstīja par ekonomiskā kopprodukta samazināšanos 3,5 līdz 4 procentu apmērā 2010. gada laikā, bet faktiskie rezultāti parādīja, ka IKP kritums bija pavisam neliels – tikai 0,3 procenti.19 Kā jau parasti, kad no recesijas izkļūst neliela, atvērta ekonomika, vispirms pozitīvi rezultāti tika novēroti ārējās tirdzniecības un finanšu jomā, jo tās ir 6.3. tabula. Noguldījumi un ieguldījumi, 2007.–2011. gads (% no IKP)

Sastāvdaļa Kopējie valsts noguldījumi Kopējais pamatkapitāls Privātie ieguldījumi

2007 17,6 40,0 33,6

2008 18,1 31,2 26,4

2009 29,1 20,5 16,1

Avots : Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati un Latvijas Bankas aprēķini

154 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2010 23,9 20,9 17,0

2011 24,9 26,2 22,0

6.1. attēls. IKP izmaiņas pa ceturkšņiem, 2007.–2011. gads Procenti salīdzinājumā ar atbilstošo periodu iepriekšējā gadā 15 10 5 0 ‐5 ‐10 ‐15 ‐20 Q1 Q2 Q3 Q4 Q1 Q2 Q3 Q4 Q1 Q2 Q3 Q4 Q1 Q2 Q3 Q4 Q1 Q2 Q3 Q4 2007 2008 2009 2010 2011 Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

pārmaiņu pirmās vēstneses. Agrākās un ievērojamākās izmaiņas skāra ārējo tirdzniecību. Ekonomisko atveseļošanos iesāka piepešs eksporta bums: eksporta apjoms 2010. gadā palielinājās par 30 procentiem, apgāžot apgalvojumu, ka Latvijai nav nekā daudz, ko eksportēt. Jau kopš krīzes sākuma 2008. gadā eksporta rādītāji pārsniedza importu (skat. 6.2. tab.). Rezultātā Latvijai no 2009. gada sākuma bija tekošā konta pārpalikums, ko valsts nebija piedzīvojusi kopš neatkarības atgūšanas. 2009. gadā tas kļuva par apjomīgu pārpalikumu 8,6 procentu apmērā no IKP un arī 2010. gadā saglabāja pozitīvu līmeni 3,0 procentu apmērā no IKP (skat. 6.3. att.). Nelielajam ražošanas sektoram bija vadošā loma Latvijas eksporta uzplaukumā, liecinot, ka ekonomikas struktūra ir mainījusies un kļuvusi dzīvotspējīgāka. Būvniecība, mājokļu tirgus un finanses vēl joprojām nīkuļoja, bet ražošana 2010. gadā palielinājās par 14 procentiem.20 Atveseļošanos veicināja galvenokārt palielinātais pieprasījums pēc Latvijas koka un metāla preču eksporta, tam palīdzēja arī iekšzemes pieprasījums.21 Tomēr ražošanas apjoms joprojām bija mazāks nekā 2008. gadā, un tam vēl jāpalielinās. atveseļošanās sākums, 2010. gads

155

Finanšu tirgus apstākļi ir stabilizējušies, tomēr vēl nebūt nav normāli. Banku noguldījumi atgriezušies pirmskrīzes līmenī, bet kreditēšana joprojām krītas. Saglabājas augsts nodrošinājuma līmenis, un bankās uzkrājas zaudējumi. Bankas cenšas to risināt ar rekapitalizāciju, tā izraisot ilgstošu parādsaistību samazināšanos. Latvijas bankas uzrādīja kopējo kapitālu – aktīvu koeficientu ne mazāk kā 14 procentu apjomā, un tas nozīmē, ka bankas ir gatavas paplašināt kreditēšanu, kad atradīs maksātspējīgus aizņēmējus. 2010. gadā valdībai nācās risināt jaunu ar bankām saistītu problēmu, jo valstij piederošajai, smagus zaudējumus cietušajai Hipotēku un zemes bankai (HZB) bija nepieciešama valsts nodrošināta rekapitalizācija 0,6 procentu apmērā no IKP, kaut gan jau 2009. gadā tai divas reizes bija palielināts kapitāls.22 Neviena no ārvalstu bankām Latviju nepameta. Arī Latvijas ārzemju valūtas rezerves vieš uzticēšanos, jo kopš 2009. gada jūlija tās vienmērīgi atjaunotas, pateicoties dāsnajai starptautiskajai finanšu palīdzībai, it īpaši lielajiem ES maksājumiem (skat. 5.5. att.). Latvijas Banka jau kopš 2009. gada rudens gandrīz nemaz nav īstenojusi neto ārzemju valūtas intervenci. Latvijai tika piedāvāti starptautiskie kredīti 7,5 miljardu eiro ap jomā, bet valsts izmantojusi tikai 4,5 miljardus eiro, tas ir, par 3 miljardiem eiro mazāk nekā prognozēja starptautiskā sabiedrība. Ir trīs svarīgākie iemesli, kāpēc neradās nepieciešamība pēc lielākiem līdzekļiem. Pirmkārt, lielāko ietaupījumu nodrošināja tas, ka banku krīze bija daudz vieglāka nekā gaidīts, un būtībā skāra tikai Parex banku. Banku krīzes risināšanai 2008.–2009. gadā tika izmantoti tikai 5 procenti no 2008. gada IKP,23 kaut gan pastāvēja bažas, ka vajadzēs 15 vai 20 procentus no IKP.24 Latvijas Banka cer, ka laika gaitā kopējās Parex izmaksas sasniegs tikai 2 procentus no IKP. Valdība banku finansējumam rezervēja 2,7 miljardus eiro no starptautiskās palīdzības paketes, bet bija nepieciešami tikai 800 miljoni eiro Parex bankai, tātad tika ietaupīti 1,9 miljardi eiro, un to lielākoties nodrošināja apstāklis, ka netika samazināta valūtas vērtība. Ārvalstu privātās bankas cieta ievērojamus zaudējumus un veica nepieciešamo rekapitalizāciju savos mātesuzņēmumos. Otrs iemesls bija Latvijas iedzīvotāju savaldība; pēc 2008. gada tie nesteidzās izņemt naudu no bankām vai samainīt to pret ārzemju valūtu. Treškārt, jau no paša sākuma krīzes risināšanai tika izmantoti radikāli pasākumi, un to dēļ bija iespējams izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem pēc 2009. gada jūnija. 156 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

atveseļošanās sākums, 2010. gads

157

Imports

Eksports

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

‐60%

‐40%

‐20%

20%

40%

60%

Procenti salīdzinājumā ar atbilstošo periodu iepriekšējā gadā

6.2. attēls. Ikmēneša eksporta un importa dinamika, 2008.–2012. gads

j a n vā r feis 2 b ru00 m ār 8 apartis mrīlis jū aijss se au jūnijs pt gulijs e n ok mbsts o ja d vetmobrris e n vācem b is r r feis 2 briiss br 00 u m ār 9 apartis s mrīli jū aijss se au jūnijs pt gulijs e nook mbsts jandevetmobrris vācembris r feis 2 briiss b ru01 m ār 0 apartis mrīlis jū aijss se au jūnijs pt gulijs e nook mbsts jandevetmobrris vācembris r feis 2 briiss br 01 u m ār 1 apartis s mrīli jū aijss se au jūnijs pt gulijs e nook mbsts j d v to ris e b a e m n vācem brris r f eis 2 briiss b 0 r uā12 ris

6.3. attēls. Tekošā konta bilance pa ceturkšņiem, 2000.–2011. gads Procenti no IKP 20 15 10 5 0 -5 -10 -15 -20 -25 -30 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 Avots: Latvijas Banka

Latvijas fiskālā korekcija bija neparasti apjomīga, un arī fiskālās konsolidācijas vērtējumi ir līdzīgi. Pasaules Banka aprēķinājusi, ka no 2008. līdz 2010. gadam šie samazinājumi kopumā sasniedza 13,3 procentus no IKP, to skaitā 10,4 procentus nodrošināja IKP tēriņu samazinājumi un 2,8 procentus – palielinātie ieņēmumi (skat. 6.4. tab.). Latvijas Finanšu ministrija rēķina, ka kopējie samazinājumi šajā laika posmā sasniedza 14,1 procentu no IKP, un 2011. gadam pievienojusi korekciju 2,2 procentu apmērā no IKP, kopā veidojot 16,3 procentus no IKP (skat. 6.4. att.). Latvija īstenoja sešus korekcijas pasākumu kopumus: 2008. gada decembrī, 2009. gada jūnijā, 2009. gada novembrī, 2010. gada decembrī, 2011. gada aprīlī un 2011. gada decembrī. Vairākums korekcijas pasākumu tika veikti 2009. gadā. Oficiāli korekcijai vajadzēja 2009. gadā sasniegt 11 procentus no IKP, kaut gan beigu beigās tie bija 9,5 procenti no IKP, jo daudzi pasākumi tika īstenoti gada vidū (skat. 6.4. att.). Ironiski, ka politiskā ziņā vissmagākie korekciju kopumi bija 2010. gada decembrī un 2011. gada aprīlī, jo tobrīd valsts jau bija nogurusi 158 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

6.4. tabula. Fiskālā korekcija no 2008. līdz 2010. gadam (% no IKP) 2008 Sastāvdaļa

2010

Faktiskais

Bāze

Prognoze

Pasākumi

Kopējie ieņēmumi

35,2

36,8

39,6

2,8

Kopējie tēriņi

38,5

58,2

47,8

10,4

Fiskālā bilance

–3,3

–21,4

–8,1

13,3

Avots: Pasaules Banka, Latvia: From Exuberance to Prudence. A Public Expenditure Review of Government Administration and the Social Sectors, ziņojums Nr. 56747-LV, 2. sējums, 27.09.2010., 21

no šīm korekcijām. Daudz vienkāršāk bija īstenot fiskālos samazinājumus sākumā, kad valstij bija jācīnās ar skaidri saprotamām, reālām briesmām. 2009. gadā īstenotie fiskālie pasākumi paredzēja apmēram trīs ce turtdaļas tēriņu samazinājumu, ko toreiz ieviest bija daudz vieglāk, nekā 6.4. attēls. Fiskālā konsolidācija, 2008.–2012. gads 6.4. attēls. Fiskālā konsolidācija, 2008.–2012. gads Procenti no IKP 10 Tēriņi 9 Ieņēmumi 8

6,7

7 6 5 4

1,9

3 2,8

2,1

1 0

0,7 1,6 0,4 0,3

0,5 2008

2009

2010

2011

2012

Avots: LR Finanšu ministrijas novērtējums, 02.03.2012.

atveseļošanās sākums, 2010. gads

159

pacelt nodokļus. Publiskie tēriņi tik un tā no 38,5 procentiem no IKP 2008. gadā palielinājās līdz prognozētajiem 47,8 procentiem no IKP 2010. gadā (skat. 6.4. tab.), jo samazinājās IKP, bet šis līmenis, visticamāk, kritīsies ekonomiskās atlabšanas rezultātā. Mūsuprāt, Latvijai veicies, jo tā tik uzstājīgi mudināja uz tēriņu samazinājumu 2009. gadā. Latvijas pieredze ilustrē trīs idejas: ir iespējams īstenot apjomīgus bu džeta deficīta samazinājumus demokrātiskā valstī, ja tas nepieciešams, ir ārkārtīgi svarīgi jau sākumā rīkoties radikāli, turklāt daudz vienkāršāk un saprātīgāk ir veikt fiskālo korekciju tēriņu samazināšanas, nevis no dokļu palielināšanas ceļā. Taupības centieni veicināja lielas strukturālas reformas, kas bija nepieciešamas jau sen. Sabiedrības atbalstu izpelnījās valsts pārvaldes reforma, kurā ietilpa arī 50 procentu valsts aģentūru likvidēšana un valsts ierēdņu skaita samazināšana par 30 procentiem no 2008. gada sākuma līdz 2010. gada trešajam ceturksnim (skat. 5.2. att.). Šī valsts aparāta samazināšana bija viena no lielākajām, kas veikta miera laikā, un to pavadīja apjomīga administratīvā sloga samazināšana. Latvija jau bija saņēmusi augstu novērtējumu Pasaules Bankas Doing Business indeksā un vēl pakāpās par desmit pozīcijām no 31. vietas 2011. gadā uz 21. vietu 2012. gadā. Galvenais iemesls šādai virzībai uz augšu bija uzlabojumi, kas tika īstenoti uzņēmumu slēgšanas, īpašumu reģistrēšanas un industriālo elektrības pieslēgumu atvieglošanas jomās.25 Valsts veselības aprūpes un izglītības sistēma īstenoja jau sen ne pieciešamo efektivitātes uzlabošanu. Pasaules Banka secināja: “Latvija tikai dažu mēnešu laikā ieviesusi sarežģītas strukturālas reformas, kas citos apstākļos būtu īstenojamas vairāku gadu garumā.” Bija vērojamas “nepārprotamas liecības par pārmaiņām tēriņos veselības aprūpes jomā, dodot priekšroku intensīvākai profilakses un ambulatoro procedūru izmantošanai”, un “smagā nasta, ko budžetam sagādāja skolu un skolotāju pārpilnība, kļuvusi manāmi vieglāka”.26 No vienas puses, skolu direktoriem un pašvaldībām tika piešķirta zināma rīcības brīvība izglītības nodrošināšanā. No otras puses, šīm pusēm tika piedāvātas iespējas uzlabot gan efektivitāti, gan kvalitāti, izmantojot budžeta finansējumu, kas balstīts uz attiecīgo iestādi apmeklējošo skolēnu skaitu, nevis ieguldījumiem (skolām un skolotājiem). Rezultātā skolu skaits samazinājās no 992 iestādēm 2007.–2008. gadā līdz 877 skolām 160 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2009.–2010. gadā, proti, tika slēgtas 115 skolas jeb 12 procenti no vispārējā skolu skaita. Kopējais skolu darbinieku skaits viena gada laikā – no 2008. līdz 2009. gadam – samazinājās par 4000 cilvēkiem jeb 14 procentiem. Tomēr valdības tēriņi par izglītību, kas 2008. gadā sasniedza 4,4 procentus no IKP, 2009. gadā jau bija 5,1 procents no IKP, un 2010. gada sākumā skolotājiem tika piešķirts liels algas pielikums (tiesa, koriģējot 2009. gadā veiktos dramatiskos samazinājumus).27 Veselības aprūpes reforma bija sarežģītāka un ne tik radikāla, bet tās mērķis bija līdzīgs: lielāka efektivitāte un labāka kvalitāte. Valsts darbinieku skaits veselības aprūpes sistēmā 2008.–2009. gadā samazinājās par 2700 cilvēkiem jeb 8 procentiem.28 Šādas valsts sektora reformas gandrīz vienmēr uzlabo valsts produktivitāti. Vidējā nominālā alga valsts sektorā no 2008. gada novembra līdz 2009. gada novembrim samazinājās par 26 procentiem – apmēram tikpat, cik noteikts likumā, bet privātā sektora algu kritums bija daudz mazāks (skat. 5.3. att.). Darba vienības izmaksas ražošanas jomā no 2008. gada vidus līdz 2009. gada vidum samazinājās par 21 procentu. Rezultātā nodarbinātība privātajā sektorā mazinājās krasāk un 2009. gadā samazinājums sasniedza 33 procentus, rēķinot uz gada bāzes.29 Šādos deflācijai labvēlīgos apstākļos inflācija samazinājās daudz straujāk nekā prognozēts, bet deflācijas cikls, ko pareģoja pesimisti, nemaz nesākās. Cenas visstraujāk kritās 2010. gada pirmajā ceturksnī, kad gados rēķinātā deflācija bija 3,7 procenti (skat. 2.4. att.), tomēr šī situācija ilgi neturpinājās. 2010. gada beigās uz gada bāzes rēķinātā Latvijas inflācija bija 2,5 procenti, apliecinot, ka inflācijas drauds vēl joprojām ir reāls, kaut gan vidējā deflācija 2010. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu bija 1,1 procents. Valdības partiju noslēgtā vienošanās ar sociālajiem partneriem 2009. gada jūnijā, brīdī, kad valsti bija pārņēmusi trauksme saistībā ar devalvāciju, izrādījās veiksmīga. Valdība daudz uzmanības veltīja neaizsargātāko sociālo slāņu aizsardzībai krīzes laikā. Tā uzsvēra nepieciešamību pēc sociālas vienlīdzības un miera, un šķiet, ka iedzīvotāji šo vēstījumu uztvēra nopietni. Būtiks valdības izaicinājums pēc krīzes pārvarēšanas ir pensiju reforma un sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšana. Tēriņi pensijām ir lieli, un pensionēšanās vecums relatīvi zems, turklāt daudzas kategoriatveseļošanās sākums, 2010. gads

161

jas saņēma iespēju priekšlaicīgi pensionēties, bet pati saņemtā pensija bija niecīga. 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē Latvija pakāpeniski paaugstināja Padomju Savienības laikā noteikto zemo pensionēšanās vecuma slieksni – 60 gadi vīriešiem un 55 sievietēm – līdz 62 gadiem abiem dzimumiem. 2001. gadā Latvija ieviesa Pasaules Bankas prototipa pensiju sistēmu ar trim pīlāriem: valsts nodrošinātu minimālo pensiju (paaudžu solidaritātes shēma), obligātu individuālo uzkrājumu jeb fondēto pensiju un brīvprātīgu privāto pensiju. Bija paredzēts, ka pamazām arvien lielāka pensiju maksājuma daļa tiks novirzīta uz fondēto pensiju shēmu. 2008. gadā šī daļa bija sasniegusi jau 8 procentus no ienākumiem, bet 2009. gadā to samazināja līdz 2 procentiem, lai glābtu valsts pensiju līdzekļus, un tā saglabāja šo līmeni līdz 2012. gadam.30 Drīzumā nepieciešams turpināt pensiju reformu. 2009. gada jūnijā valdība mēģināja samazināt pensijas par 10 procentiem, bet Satversmes tiesa šo lēmumu atcēla un lika izmaksāt ieturētās pensijas pilnā apmērā. Kopprodukta lielā samazinājuma un pensiju iesaldēšana dēļ krīzes laikā palielinājās pensiju daļa no IKP. Turklāt no 2005. līdz 2009. gadam vidējā pensija, kas izmaksājama jaunajiem pensionāriem, palielinājās par 69 procentiem.31 Pensiju reforma apturēta arī tāpēc, ka radies konflikts starp fondēto pensiju uzkrājumu izveidi un valsts pensiju finansēšanu, kas krīzes apstākļos guva priekšroku. 2010. gada otrajā pusē Latvijā atgriezās manāma ekonomikas iz augsme, un krīze pierima. Tekošais konts uzrādīja pārpalikumu, ražošanas eksports pieauga, un nepatīkami augstais bezdarba līmenis vienmērīgi samazinājās. Banku sistēma krīzi bija pārcietusi un parūpējusies par labu kapitalizāciju. Iespējams, Latvija arī turpmāk izmantos daļu starptautiskā finansiālā atbalsta, bet nepieciešamība vairs nav steidzama. Jau kopš 2009. gada pavasara valdība bija apņēmusies 2014. gadā ieviest eiro, un šī apņemšanās ir spēkā arī šobrīd, turklāt šķiet realizējama. Ironiski, ka lielākās raizes atkal sagādā inflācija, kas 2011. gada janvārī sasniedza 3,7 procentus, rēķinot uz gada bāzes, un apliecināja, ka devalvācija ne brīdi nebija nepieciešama.

Piezīmes 1

European Commission, “Convergence Report 2010,” European Economy, no. 3 (2010, provisional edition, 11–14).

162 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Milda Seputyte, “Baltic Rating Outlooks Raised by Moody’s on Recovery,” Bloomberg, March 31, 2010.

Agnes Lovasz, “Greece Must Copy Baltic Debt Crisis Model to Survive, Finance Chiefs Say,” Bloomberg, April 23, 2010.

Petr Telegrafov, “Shlezers: pravitel’stvo ne dolzhno klanyat’sya pered MVF” [“Shlezers: The Government Should Not Bow before the IMF”], Telegraf, September 30, 2010.

Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Prime Minister: The Recession Is over, Growth Expected in the Second Half of the Year,” State Chancellery, August 9, 2010, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.).

Aaron Eglitis, “Latvia Ruling Coalition Win Reelection: Dombrovskis Stays Prime Minister,” Bloomberg, October 3, 2010.

BBC News, “Latvia’s ruling centre-right coalition wins elections,” October 3, 2010, www.bbc.co.uk.

Aaron Eglitis, “Latvia’s Dombrovskis Rewarded with Win after Austerity,” Bloomberg, October 4, 2010.

Turpat.

BNS, “Prinyat Byudzhet-2011 s konsolidatsiei v 290 mln latov” [“The 2011 Budget Is Approved with a Consolidation of 290 Million Lats”], December 20, 2010.

International Monetary Fund and European Commission, “Joint Statement at the Conclusion of a Staff Visit to Latvia,” press release no. 10/495, December 16, 2010.

Polina Elksne, “Gospredpriyatiya mogut prodat’, chtoby pokryt’ mezhdunarodnyi zaem” [“State-Owned Enterprise May Be Sold to Cover International Debt”], Telegraf, September 16, 2010, www.telegraf.lv.

BNS, “Latvia does not plan to receive further installments of international loan,” December 28, 2010.

Aaron Eglitis, “Latvian Economy Probably Ended EU’s Longest Decline on Increasing Exports,” Bloomberg, November 4, 2010; Aaron Eglitis, “Latvia May Return to Eurobond Market Next Year, Finance Chief Vilks Says,” Bloomberg, December 17, 2010.

BNS, “Inflation in Latvia to Grow Steeper in H1 Than Expected—Finmin,” February 8, 2011.

Bas B. Bakker and Anne-Marie Gulde, “The Credit Boom in the EU New Member States: Bad Luck or Bad Policies?” IMF Working Paper 10/130, Washington: International Monetary Fund, 2010, 11.

Turpat, 24.

atveseļošanās sākums, 2010. gads

163

Riksbanken, “Riksbanken lånar av ECB” [“The Riksbank Borrows from the ECB”], press release, June 10, 2009, www.riksbank.se.

“Latvian Q4 GDP Growth Fastest in Three Years,” Reuters, February 7, 2011.

Central Statistical Bureau of Latvia, Table RU13: Manufacturing Production Output, www.csb.gov.lv (iegūts 7.03.2011.).

Eglitis, “Latvian Economy Probably Ended EU’s Longest Decline on Increasing Exports.”

International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Third Review under the Stand-By Arrangement and Financing Assurances Review,” July 6, 2010, 3–4, 10–11, 17, www.imf.org.

Turpat, 25.

Intervija ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču 2011. gada 4. februārī.

Doing Business 2012, International Finance Corporation/World Bank, www. doingbusiness.org (iegūts 7.03.2012.).

World Bank, Latvia: From Exuberance to Prudence, 6–7.

Turpat, 156, 159, 167–68.

Turpat, 186.

International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Third Review,” 3, 6, 7.

European Commission, “Cross-Country Study: Economic Policy Changes in the Baltics,” Occasional Papers 58 (Brussels, February 2010).

World Bank, Latvia: From Exuberance to Prudence, 9.

7 Mācība Latvijai un pasaulei

Mēs ceram, ka šī grāmata ir devusi vielu pārdomām. Latvijas ekonomikas pārkaršanu nav viegli attaisnot, bet veids, kādā šī valsts ir tikusi cauri krīzei un galu galā to pārvarējusi, sniedz vērtīgu mācību gan pašai Latvijai, gan arī visai pasaulei. Galvenais jautājums šajā laikā bija valūtas kursa politika. Mēs vairākkārt esam apgalvojuši, ka Latvijas pieņemtais lēmums neveikt lata devalvāciju bijis pareizs, un turpmākajā nodaļā mēs to atkārtosim. Pēc tam atsevišķi iztirzāsim tās mācības, ko krīzes pārvarēšanas procesā guvusi tieši Latvija, un tās, ko var gūt pārējā pasaule. Visbeidzot aplūkosim Latvijas izvirzītos mērķus ekonomikā, eiro ieviešanu un Eiropas ekonomisko konverģenci.

Kādēļ lēmums nedevalvēt latu bija pareizs Šobrīd ir skaidrs, ka Latvijā lata devalvācija netiks veikta. Lata piesaiste eiro ir noturēta nemainīgā līmenī, un 2010. gada trešajā ceturksnī Latvijā ir atjaunojusies ekonomiskā izaugsme. Ir pierādījies, ka visi pesimisti, kas uzstāja, ka agri vai vēlu notiks lata devalvācija, kļūdījās. Tā kā šādu dziesmu dziedāja lielākā daļa ekonomistu, kā minēts 4. nodaļā, mēs atkārtoti aplūkosim savus argumentus, izejot no šā brīža situācijas. Nopietnas krīzes apstākļos veiksmīgi īstenotu politiku raksturo vienkārši, skaidri un visiem saprotami mērķi. Līdz ar to tādi nomināli 165

7.1. attēls. Valsts parāds, 2008.–2012. gads Procenti no IKP 60% 50% 40% 30% 20% 10% 0% 2008

2009

2010

2011

2012p

Avots: Valsts kase

faktori kā valūtas kursu piesaiste, budžeta sabalansēšana un ar naudu saistīti jautājumi ir iecienīti līdzekļi problēmu risināšanai. Krīzes periodā Latvijas valdība un Latvijas Banka bija uzstādījusi divus vienkāršus un saprotamus mērķus: nemainīga lata kursa uzturēšana pret eiro valūtu un budžeta deficīts, kas ir zemāks par 3 procentiem no IKP līdz 2012. gadam, kas padarītu iespējamu eiro ieviešanu 2014. gadā. Jāatzīst, starp 2008. gada novembri un 2009. gada maiju plānotais termiņs pievienoties Ekonomikas un monetārajai savienībai (EMS) attālinājās par trim gadiem – līdz laika posmam no 2011. līdz 2014. gadam, tomēr tas nav nogremdējis šo mērķi. Lata piesaiste eiro nodrošināja Latvijai zināmu stabilitātes enkuru, kas bija nepieciešams krīzes pārvarēšanai. Lielu, patīkamu pārsteigumu sagādāja fakts, ka banku zaudējumu atstātās pēdas valsts izdevumos ir izrādījušās mazākas nekā gaidīts. Kaut gan Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) sākotnēji paredzēja, ka banku zaudējumi veidos 15–20 procentus no IKP, laikā no 2008. līdz 2009. gadam tie sasniedza tikai 5 procentus jeb Parex bankas rekapitalizācijas sākotnējās izmaksas.1 Turklāt tās ir bruto izmaksas, un lielāko daļu no tām būs iespējams atjaunot, kad valdība pārdos Parex banku un tās aktīvus. Devalvācija būtu palielinājusi šīs izmaksas, jo tai sekotu 166 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

7.2. attēls. Ārējais parāds, 2005.–2011. gads Procenti no IKP 180 Kopējais ārējais parāds 160 Tīrais ārējais parāds 140 120 100 80 60 40 20 0 2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

Avots: Latvijas Banka

citu banku sabrukums un nepieciešamā rekapitalizācija. Teorētiski valdība būtu spējusi izvairīties no šādām izmaksām, bet, ja jau tas neizdevās Īrijai, kādas izredzes bija Latvijai? Rezultātā 2010. gada beigās Latvijas valsts parāds joprojām bija salīdzinoši neliels – 44,7 procentu apmērā no IKP (skat. 7.1. att.), kas veido pusi no vidējā valsts parāda eirozonas valstīs. Nekāda cita īstenotā politika nebūtu spējusi noturēt valsts parādu tik zemā līmenī. Ārējais kopējais parāds līdz ar IKP kritumu ir pieaudzis, tomēr nav dubultojies, kā būtu noticis devalvācijas gadījumā. Ārējais parāds sa sniedza virsotni 2010. gada otrajā ceturksnī ar 165 procentiem no IKP un ārējo neto parādu tikai 58 procentu apmērā no IKP (skat. 7.2. att.). Ilgtspējīgs ārējā privātā parāda līmenis dažādās valstīs ievērojami atšķiras, bet, tā kā ārvalstu kreditori krīzes periodā refinansēja Latvijas parādus, viņi to visdrīzāk turpinās darīt arī tad, kad atjaunosies ekonomiskā izaugsme un aktīvu cenas. Tirdzniecība ar ārvalstīm vairāk nekā jebkas cits ir pretrunā ar pe simistu prognozēm. Eksporta apjomi auga līdz 2008. gada septembrim, tad četru mēnešu laikā strauji samazinājās un turējās zemā līmenī septiņus mēnešus, līdz 2009. gada septembrī atkal “atdzīvojās”. 2010. gada mācība latvijai un pasaulei

167

septembrī eksporta apjoms jau bija sasniedzis savu 2008. gada septembra nominālo līmeni. Tā kā importa apjoms mazinājās daudz straujāk, Latvijā 2009. gada janvārī pirmo reizi vairāku gadu laikā tika sasniegts tekošā konta pārpalikums (skat. 6.2. un 6.3. att.). Brīdī, kad finansējums tiek novirzīts ražošanai, nevis mājokļiem, būvniecībai vai patēriņam, tā spēj uzplaukt. Fiksētā valūtas kursa iespaidā Latvija bija spiesta ieviest vairākas strukturālas reformas, kas veicināja augstāku produktivitāti nekā gadījumā, ja reformas netiktu veiktas. Tas ir stratēģisks sasniegums. Izvairīšanās no devalvācijas pozitīvi ietekmēja sociālās vienlīdzības un miera veicināšanu, kā rezultātā politika un sociālie procesi kļuva vieglāk kontrolējami. Bez šaubām, atšķirības ienākumu un turības lī menī uzplaukuma gados pieauga, kas ir raksturīgi inflācijas gadījumā. Turpretī taupības režīma ieviešana nodrošināja to, ka tika turpināta sociālās palīdzības sniegšana trūcīgajiem un pensijas vecuma iedzīvotājiem, samazinot turīgu augsta līmeņa amatpersonu algas. Devalvācija būtu atstājusi pretēju iespaidu – turīgie eksportētāji gūtu labumu uz visu pā rējo iedzīvotāju rēķina. Līdz ar to nebūt nepārsteidz ziņa, ka par devalvāciju iestājās lielākoties bagāti uzņēmēji. Būtiskākais arguments pret lata devalvāciju ir fakts, ka inflācija šobrīd jau kļuvusi par galveno problēmu, sasniedzot 2,5 procentus 2010. gada decembrī par spīti briesmīgajai finanšu krīzei. Tas nozīmē, ka de valvācijai nekad nav bijis attaisnojuma. Kā fiksēta valūtas kursa at balstītāji mēs jau no paša sākuma esam apgalvojuši, ka gadījumā, ja Latvijā būtu notikusi lata devalvācija, eiro ieviešana attālinātos vēl par vairākiem gadiem. Latvijai ir iespēja pievienoties EMS 2014. gadā, un pēc tam valstij vairs nebūs jāuztraucas par iespēju, ka tai tiks liekta piekļuve starptautiskajai likviditātei, kā tas notika 2008. gada beigās un 2009. gadā. Devalvācijas atbalstītājiem atlikuši divi argumenti. Pirmais: IKP kritums varēja būt arī mazāks. Tas ir maz ticams, bet nav iespējams noteikt atbilstošo hipotētisko skaitli. Likviditātes radītās grūtības un valdības krīze būtu notikusi jebkurā gadījumā. Devalvācija būtu sagrāvusi Latvijas banku sistēmu un izraisījusi masveida bankrotu valūtas kursu nesakritības dēļ. Devalvācijas radītās nekārtības, iespējams, būtu izplatījušās uz Lietuvu un Igauniju un izraisījušas Zviedrijas banku 168 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

krīzi. Visu šā reģiona peldošo valūtas kursu – Zviedrijas kronas, Polijas zlota, Krievijas rubļa un Čehijas kronas – vērtības būtu strauji kritušās. Iespējams, būtu sācies reģionāls finanšu haoss un straujas valūtu devalvācijas – līdzīgi kā 1992. gada Eiropas Monetārās sistēmas sabrukšanas laikā, un tas radītu nopietnas sekas visās iesaistītajās valstīs. Jāpiemin, ka Latvijas valsts galvenā problēma bija nevis eksports, bet gan strauja kapitāla ieplūšana, kas pēkšņi mitējās. Šeit vietā ir salīdzinājums ar Ukrainu. 2008. gadā tajā notika valūtas devalvācija par 40 procentiem (galvenais iemesls bija eksporta cenu kritums), tomēr 2009. gadā Ukrainas IKP samazinājās par 15 procentiem, savukārt Latvijas IKP samazinājās par 17,7 procentiem. Bez šaubām, devalvācija īstermiņā būtu mazinājusi Latvijas IKP kritumu, tomēr šāda soļa riska faktori un atstātais iespaids uz sociālo sfēru nebūtu atsvēris iegūto la bumu. Ilgtermiņā fiksētā valūtas kursa rosinātās strukturālās reformas visdrīzāk veicinās tālāku izaugsmi. Otrais, nopietnākais arguments par labu devalvācijai: tās rezultātā varētu mazināties bezdarba līmenis – pēc devalvācijas būtu ievērojami samazinājušās eiro izmaksātās algas, bet līdz ar to arī dzīves līmenis. Latvijā sāpīgs ir emigrācijas jautājums, un pēc devalvācijas emigrācijas apjomi visdrīzāk būtu pieauguši vēl vairāk, jo algas eiro izteiksmē ārvalstīs būtu krietni augstākas. Emigrācijas apjomi pieauga gan 2009., gan 2010. gadā, kad tie sasniedza 0,37 procentus, pie tam oficiālā statistika, iespējams, ir nepilnīga, jo ne visi cilvēki reģistrē pagaidu pārcelšanos uz citu valsti. Izceļojušo skaits varētu būt bijis daudz lielāks, ja algas eiro izteiksmē būtu krasi samazinājušās. Šobrīd argumenti par labu fiksētā valūtas kursa ieviešanai šķiet pārliecinoši, tomēr ne neapgāžami. 2009. gada novembrī viens no šīs grāmatas autoriem (Dombrovskis) izteica savu viedokli par devalvāciju: Devalvācija būtu neselektīva katra valsts iedzīvotāja reālo ienākumu samazināšana, kas kārtējo reizi vissāpīgāk sistu pa trūcīgākajiem. Ciestu arī iedzīvotāju uzkrājumi, t.sk. obligātie fondēto pensiju shēmas uzkrājumi. Vēl vairāk saasinātos kredītņēmēju problēmas, jo 85 procenti no kredītiem ir ņemti eiro. Latvija ir ļoti maza un atvērta ekonomika. Tas nozīmē, ka arī iespējamais konkurētspējas iegu vums būtu ļoti īss un nenozīmīgs, jo momentā pieaugtu importēto mācība latvijai un pasaulei

169

energoresursu un komponentu cenas. Vēl ļaunāk – devalvējot mēs zaudētu gaismu tuneļa galā. Mēs nespētu īstenot “izejas stratēģiju” – Latvijas pievienošanos eirozonai 2014. gadā.2 Jebkāda veida devalvācija būtu saistīta ar lielu risku. Kāpēc uzņemties risku, ja no tā nav redzama labuma?

Latvijas īpatnības Latvieši ir neliela, sena, laikmetu griežos daudz cietusi tauta, kas padara to unikālu. Nav daudz tautu, kas tik daudz cietušas un tomēr izdzīvojušas. Jācer, ka ciešanas ir nesušas līdzi arī gudrību, un tautas allaž gūst mācību no savas vēsturiskās pieredzes. Kad 1991. gadā Latvija atguva neatkarību no Padomju Savienības, tā daudz iemācījās. Tāpat kā Igaunija un Lietuva, arī Latvija kļuva par racionālu varoņu nāciju, par cilvēkiem, kuri savas dzīves gaitā saprata, ka ir vērts būt varonīgiem un iestāties par savu sapni. Latvieši ir izgājuši caur uguni un ūdeni par savas valsts neatkarību, un viņi bija gatavi darīt to vēlreiz bailēs no tā, ka finanšu krīze varētu apdraudēt viņu neatkarību. Haosā, kas iestājās pēc Padomju Savienības sabrukuma, latvieši saprata, ka tirgus ekonomikas veidošana un valsts finanšu stabilizācija ir jāveic strauji un ar lieliem apgriezieniem. Īslaicīgs IKP kritums nebija nozīmīgs nākotnes labklājības kontekstā. Daudz būtiskāk bija sakārtot ekonomisko sistēmu. Līdz ar to nesenās krīzes laikā Latvijai par labu nāca netipiski skaidra izpratne par ekonomiskajiem procesiem sabiedrības līmenī. Financial Times rakstīja: “Briesmīgais ekonomiskais pagrimums pēc Padomju Savienības sabrukšanas 90. gados padarīja latviešus izturīgus.”3 Tā kā latvieši saskārās ar vienām un tām pašām dilemmām un guva no tām vienas un tās pašas mācības, valstī drīz vien radās neparasti visaptveroša politiska vienprātība. Gandrīz visas politiskās partijas izrādīja atbalstu brīvajam tirgum un piederēja pie labēji centriskā spārna. Bieži vien cilvēki izdara secinājumus tikai no pašu pieredzes, bet latvieši guva labumu arī no zināšanām par situāciju kaimiņvalstīs, sevišķi Igaunijā, kas veica visradikālākās reformas.4 Trīs Baltijas valstis savstarpēji analizēja gūto pieredzi, un ierastais secinājums Latvijā bija, ka jātur170 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

pina reformu ieviešana. Latvija ņēma vērā arī Zviedrijas un Somijas banku krīzes un devalvācijas pieredzi 90. gadu sākumā, izdarot secinājumu, ka no banku sabrukuma un devalvācijas katrā ziņā jāizvairās. Eiropas Komisijas un Ziemeļvalstu nodrošinātais līdzfinansējums mazināja parasto SVF lomu ekonomikas uzturēšanā, kā rezultātā Latvijas amatpersonām bija iespēja risināt neierasti atklātas pārrunas. Latvija iemantoja daudzus draugus, pateicoties priekšzīmīgas Eiropas Savienības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) un Ziemeļvalstu–Baltijas valstu sadarbības dalībvalsts statusam, tāpēc sākotnēji Latvijai bija pieejams plašs finansējums. Tā nebija unikāla, bet tomēr neierasta situācija. Atšķirībā no lielākās daļas valstu ar fiksētu valūtas kursu Latvijai bija uzstādīts acīmredzams un nepieciešams mērķis: eiro ieviešana. Tas bija būtiski gan Latvijas sadarbības partneriem Eiropas Savienībā, gan Latvijas sabiedrībai, kas atbalstīja dziļāku integrāciju Eiropā. Visas Austrumeiropas valstis piedzīvoja gandrīz desmit gadus ilgu ekonomiskās izaugsmes periodu laikā no 2000. līdz 2007. gadam, bet Latvijas ekonomiskā izaugsme bija visiespaidīgākā. Daudzi eksperti brīdināja, ka viss norit pārāk labi un ka nenovēršami tuvojas nelaime. Līdzīgs domu gājiens bija vērojams Dienvidkorejā, kas savas grūtības laikā no 1997. līdz 1998. gadam uztvēra ar tādu pašu pārsteidzošu nosvērtību. Galu galā vidējais izaugsmes rādītājs Latvijā no 2000. līdz 2010. gadam – tātad arī krīzes laikā – bija 42 procenti, kas atbilst vidējam izaugsmes rādītājam jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs Austrumeiropā.5

Latvijas sniegtās mācības pasaulei Mēs uzskatām, ka Latvijas finanšu krīzes atrisinājums var dot vērtīgas mācības citām valstīm, kas atrodas krīzes situācijā. Volters Bedžets (Walter Bagehot), žurnāla Economist radītājs, reiz teica: “Vislielāko prieku dzīvē sagādā iespēja paveikt to, ko, kā citi apgalvo, paveikt nav iespējams.” Mēs atkal un atkal konstatējam, ka Latvijā krīzes apstākļos tika paveikts tas, kas uzskatīts par neiespējamu, un tas acīmredzami bija labākais risinājums. Mēs vēlamies uzsvērt deviņas mācības par ekonomiku finanšu krīzes apstākļos un politekonomiju, ko guvusi Latvija un kas varētu būt noderīgas citām valstīm. mācība latvijai un pasaulei

171

Pirmkārt, devalvācija ne brīdi nav bijusi nepieciešama, neizbēgama vai noderīga, jo tā nebūtu atrisinājusi Latvijas problēmas. Latvijā bija notikusi ekonomikas pārkaršana, kas bija jārisina, ierobežojot apjomīgo īstermiņa kapitālu ieplūšanu. Lai to paveiktu, devalvācija nebija ne pieciešama. Finanšu krīze sākās pārlieku strauja starptautiskās likviditātes apsīkuma dēļ, kā rezultātā bija nepieciešama papildus likviditātes mobilizācija, kas nebija saistīta ar devalvāciju. Radās nepieciešamība uzlabot valsts sektora konkurētspēju, un to panāca, samazinot pārmērīgi lielos valsts izdevumus un algas, un valūtas kursa stabilitāte piespieda Latviju ieviest jau ilgi pirms tam nepieciešamās strukturālās reformas. Gaidītais risks, ka sāksies nevaldāms deflācijas procesu apburtais loks, īstenībā nemaz nepastāvēja, jo Latvijas mazajā un atvērtajā ekonomikā cenas lielākoties nosaka apkārtējie tirgi. Inflācijas atstātā iespaida rezultātā devalvācija nebūtu bijusi efektīvs konkurētspējas atjaunotājs. Šā brīža makroekonomikas diskursā devalvācija ir pārlieku plaši izplatīts līdzeklis ekonomisku problēmu gadījumos. Vairākos nesen iz dotos SVF dokumentos ir manāms zināms apjukums par šo tēmu. Kādā empīriskā pētījumā izteikts apgalvojums, ka vidējie valūtas kursu režīmi ir nodrošinājuši labākos izaugsmes rādītājus.6 Cita pētījuma rezultāti liecina, ka valūtas kursa elastīgums ir palīdzējis mazināt krīzes atstāto iespaidu.7 Uzplaukuma gadu laikā valūtas padomes valstīs Austrumeiropā bija labāks fiskālais līdzsvars un augstāki izaugsmes rādītāji nekā valstīs ar mainīgiem valūtas kursiem, un piemēri Baltijā demonstrē, ka iekšējā devalvācija ir dzīvotspējīga izvēle.8 20. gadsimta 90. gados gūtā pragmatiskā mācība atkal kļuvusi aktuāla: nepastāv tāda valūtas kursa politika, kam priekšroku dotu visi. Pareizākā izvēle ir atkarīga no ap stākļiem konkrētajā valstī.9 Otrkārt, eiro ieviešanas izvirzīšana par mērķi, kas liek ievērot disciplīnu, bija vērtīga pieredze, noderīga citām valstīm, kas atradās līdzīgā situācijā. Latvijas sabiedrību motivēja vēlme pilnībā integrēties Eiropā ar eiro ieviešanas palīdzību. Šīs vēlmes rezultātā uzsvars tika likts uz diviem nomināliem pamata faktoriem: fiksētu valūtas kursu un budžeta deficītu zem 3 procentiem no IKP, lai Latvija varētu pievienoties EMS pēc iespējas ātrāk. Šie pamata faktori padarīja Latvijas ekonomisko politiku stabilu un skaidru. Treškārt, Latvijas pieredze fiskālās korekcijas jautājumā ir pārliecinājusi mūs, ka “jostas savilkšanai” pēc iespējas agrākā posmā piemīt 172 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

vairākas universālas priekšrocības. Vislabāk ir koncentrēt grūtības īsā laika periodā, kad cilvēki ir gatavi kaut ko upurēt; Lešeks Balcerovičs (Leszek Balcerowicz) to dēvē par “ārkārtējas politikas” periodu.10 Latvija guva panākumus, veicot visus fiskālās korekcijas procesus pirmo astoņu mēnešu laikā pēc krīzes sākuma. Vēlākie “jostas savilkšanas” posmi ir apjomā mazāki, bet no politiskā viedokļa apgrūtinošāki. Ceturtkārt, Latvijas pieredze, ka divas trešdaļas no sākotnējās fiskālās korekcijas veido valsts izdevumu samazinājumi, norāda uz to, ka šādi samazinājumi gan no ekonomiskā, gan no politiskā viedokļa ir labāki par nodokļu celšanu.11 Vislielāko atzinību no visām īstenotajām budžeta korekcijām izpelnījās augsta līmeņa ierēdņu un valsts uzņēmumu vadītāju atalgojuma samazināšana, kā arī valsts iestāžu štata vietu skaita samazināšana, savukārt viens no nepopulārākajiem soļiem bija pievienotās vērtības nodokļa (PVN) celšana, un sabiedrība izrādīja plašu pretestību nodomam ieviest progresīvo ienākuma nodokli. Latvieši joprojām aizstāv proporcionālo ienākuma nodokli. Piektkārt, apjomīgie un jau agrīnā krīzes posmā veiktie starptautiskie glābšanas pasākumi bija atbilstoši situācijai un ir noritējuši veiksmīgi. Tomēr rīkošanās vēl agrāk būtu nākusi par labu, jo kopprodukta samazināšanos lielākoties izraisīja straujais uzkrājumu pieaugums, kas savukārt bija likviditātes trūkuma sekas. Gan finansējuma, gan reformu lielākā daļa ir jānodrošina krīzes sākumposmā. Šobrīd, kad apjomīga palīdzība ir sniegta Grieķijai, Īrijai un visai eirozonai kopumā, ir grūti saprast, kāpēc Latvijai sniegtās palīdzības apjoms varētu tikt uzskatīts par pretrunīgu. Globalizācijas rezultātā bija nepieciešami daudz lielāki ārkārtas aizdevumi, proporcionāli pret IKP, un tieši starptautiskās likviditātes trūkums bija galvenais “smagās piezemēšanās” iemesls Latvijā. Šis krīzes risinājums palīdzēja atbrīvoties no aizspriedumiem pret apjomīgiem finanšu aizdevumiem ar ātru, agrīnu izmaksu, kas cita starpā tika izmantoti arī budžeta finansējumam, jo budžeta deficīta galvenais cēlonis bija īslaicīgs valsts ieņēmumu kritums saistībā ar ievērojamo kopprodukta samazināšanos. Sestkārt, laika gaitā ir nostiprinājies savāds mīts, kas vēstī, ka pārtikušas, demokrātiskas valstis ir politiski nespējīgas samazināt valsts izdevumus. Gan Latvija, gan tās kaimiņvalstis Baltijā pierādīja, ka bez grūtībām spēj samazināt valsts izdevumus apmēram vienas desmitās mācība latvijai un pasaulei

173

daļas no IKP apjomā viena gada laikā. Sabiedrībā nesākās nemieri. Lie lākā daļa Latvijas kopējās fiskālās korekcijas – 17,5 procenti no IKP laika posmā no 2008. gada decembra līdz 2011 .gada decembrim – tika veiktas starptautiskā aizdevuma programmas pirmo astoņu mēnešu laikā. Tā kā izdevumu samazināšana notika selektīvā veidā, tā veicināja strukturālo reformu norisi, kā rezultātā valsts iestādēs notika ne tikai štatu samazināšana, bet arī pakalpojumu kvalitātes uzlabošanās. Latvijas gadījumā makroekonomiskā krīze veicināja reformu īstenošanu.12 Septītkārt, stabilas valdības priekšrocības ir ievērojami pārspīlē13 tas. Valdībā būtiskāka ir tās atbilstība esošajai situācijai, nevis stabilitāte, un pirmskrīzes laika valdība reti kad spēj būt efektīva krīzes pārvarēšanas periodā. Latvijai par labu nāca spēja krīzes laikā ātri nomainīt valdību. Jaunā valdība netika vainota krīzes izraisīšanā, un tai bija lielāks sabiedrības uzticības mandāts pretkrīzes pasākumu īstenošanai. Tas bija iespējams, pateicoties nestabilām valdības koalīcijām, kas ir raksturīgas parlamentārai valsts iekārtai ar proporcionālu vēlēšanu sistēmu. Līdz ar to parlamentārā iekārta, kurā darbojas liels skaits partiju, tiek veidotas koalīcijas un bieži notiek valdības maiņa, var būt noderīga situācijā, kad jāpārvar makroekonomikas krīze. Šis novērojums ir pretrunā ar šā brīža politiskās ekonomikas literatūrā paustajām atziņām,14 kurās uzsvars tiek likts uz ikdienišķu politikas izstrādi, kas ievērojami atšķiras no krīzes pārvarēšanas procesiem. Astotkārt, kopumā ņemot, nopietnas krīzes apstākļos populisms nav populārs, jo sabiedrība apzinās krīzes nopietnību un vēlas valdību, kas spēj īstenot krīzes pārvarēšanai nepieciešamos, kaut arī nepopulāros pasākumus. Šī iemesla dēļ Latvijas krīzes pārvarēšanas valdība uzvarēja Saeimas vēlēšanās 2010. gada 2. oktobrī. Valdībai par labu nāca rūpīgi izvērtēti krīzes sociālie aspekti un noslēgtās vienošanās ar sociālajiem un sadarbības partneriem par taupības politikas galvenajiem virzieniem. Lielākie zaudētāji 2010. gada vēlēšanās bija oligarhi, kuri bija mēģinājuši izmantot populismu. Visbeidzot, starptautiskā makroekonomiskā diskusija bija ne vien nederīga, bet pat kaitīga. Tā norāda uz intelektuālu un morālu krīzi, kas veiksmīgi ilustrēta Čārlza Fērgusona Oskara balvu ieguvušajā dokumentālajā filmā Inside Job. Līdzko kaut kur sākās krīze, populāru ekonomistu koris no dažādām pasaules valstīm apgalvoja, ka tā ir “tieši 174 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

tāda pati” kā cita nesen sākusies krīze, turklāt jo smagāka krīze, jo iecienītāka kļūst paralēļu vilkšana. Kad 2008. gada oktobra sākumā sabruka Islandes ekonomika, virkne ekonomistu apgalvoja, ka tas pats notiks arī Latvijā, kaut gan Islandē bija peldošs valūtas kurss, augstas procentu likmes un hipertrofēta iekšzemes banku sistēma. Drīz vien prominenti ekonomisti ar New York Times komentētāju Polu Krugmanu priekšgalā paziņoja, ka “Latvija ir jaunā Argentīna”. Šīs problēmas pamatā ir ekonomistu paļaušanās uz īsu “stilizētu faktu” sarakstu, nepārliecinoties par realitāti. Ārvalstu bankas ir populārs strīdu objekts Latvijā un citās krīzes skartajās Austrumeiropas valstīs. Ārvalstu investori labprātāk iegādājās lielas bankas, kurām ir nozīmīga ietekme uz Austrumeiropas tirgu. Šādas bankas vidēji bija mazāk ienesīgas, bet labāk kapitalizētas nekā bankas, kas palika valsts rezidentu īpašumā.15 Pateicoties pieejai finansējumam, kas bija lētāks nekā vietējām bankām pieejamais, ārzemju bankas laika gaitā kļuva ienesīgākas nekā vietējās bankas,16 un to īpašniekiem radās motivācija arī turpmāk palikt konkrētajā valstī. Latvijā esošās Zviedrijas bankas ir pelnīti saņēmušas pārmetumus par pārāk lielu aizdevumu izsniegšanu uzplaukuma gados, tomēr tās pirmās sajuta krīzes tuvošanos un 2007. gada vidū samazināja aizdevumu izsniegšanas apjomu Latvijā. Krīzes karstumā kredītu apjomi ievērojami saruka visā pasaulē, jo tikai dažas centrālās bankas varēja atļauties palielināt likviditāti. Parex bankas sabrukums ilustrēja risku, ar ko saistīta lielas vietējās bankas paļaušanās uz īstermiņa ārvalstu finansējumu. Četras lielās ārvalstu bankas krīzes gaidās ierobežoja kreditēšanu un savus zaudējumus pārcieta pašas (vai ar mātesbanku palīdzību). Šobrīd, pēc krīzes beigām, pilnībā integrētās starptautiskās bankas, šķiet, atrodas priviliģētā situācijā, tomēr ir nepieciešama efektīva Viseiropas banku regulēšana.17 Finanšu krīze Latvijā ir ievērības cienīga saistībā ar visu, kas tās laikā nenotika. Netika novērota vērā ņemama pretreakcija uz globalizāciju, kapitālismu, Eiropas Savienību vai eiro. Nenotika neviens ievērojams streiks vai sabiedriski nemieri, tomēr sabiedrība iestājās pret populismu un nepamatotām valsts privilēģijām. No politiskā un finan siālā viedokļa vislielākie zaudētāji bija oligarhi, savukārt politisku uzvaru guva lēmumus pieņemt spējīgie labēji centriskie politiskie spēki. mācība latvijai un pasaulei

175

Latvijas sabiedrība vēlējās, lai tās valdība rīkojas pārliecināti un risina valsts problēmas. Politiskā ekonomika šajā laikā līdzinājās agrīnajam pēckomunisma pārejas periodam, kad radikālas reformas un demokrātija gāja roku rokā. Ideoloģiskie vēji pūta izteiktā liberālisma un brīvā tirgus virzienā, tomēr aktuāla bija arī sociālā atbildība, kas deva priekšroku tīrākas tirgus ekonomikas izveidei un nelielai labklājības valsts ierobežošanai. Latvijas sabiedrība neprotestēja pret labklājības valsti, bet viņi vēlējās, lai sociālā sistēma tiktu sakārtota, kļūtu efektīvāka un darbotos to labā, kam tā patiešām vajadzīga, nevis tiktu novirzīta turīgajiem iedzīvotājiem. 2009. gada pirmajā pusē par Latviju bieži vien ziņoja kā par valsti, uz kuru globālā finanšu krīze atstājusi vissliktāko iespaidu, un parādījās minējumi, ka tā no finanšu viedokļa varētu apdraudēt visu Ziemeļeiropu. 2009. gada vasaras beigās krīze Latvijā atslāba, un 2010. gada pavasarī Grieķija, Portugāle, Īrija un Spānija bija kļuvušas par tām valstīm, kas krīzes iespaidā cieš visvairāk. Šodien Latvija citu valstu starpā izceļas kā piemērs tam, kādā veidā krīze būtu jārisina: agrīni, ātri un operatīvi, mobilizējot sabiedrības izpratni un atbalstu. Cerams, ka šī nelielā nācija būs piemērs jautājumā par radikālu iekšējo devalvāciju Grieķijai un citām krīzes skartajām valstīm eirozonā, jo EMS dalībvalstīs devalvācija kā rīcības variants nepastāv.

Ar skatu nākotnē: eiro ieviešana un Eiropas konverģence Galvenais Latvijas ekonomiskās politikas nolūks ir ilgtermiņā uzturēta Latvijas tautas ekonomiskā labklājība, kas krīzes periodā ievērojami kritās. 2007. gadā noteikto IKP apjomu uz cilvēku, ko izsaka vienlīdzīgas pirktspējas līmenis, valsts spēs sasniegt tikai 2014. gadā (skat. 7.3. att.). 2005. gada līmenī IKP atgriezās tikai 2010. gadā. Trīs buma gadi (2005– 2007), kuros izaugsmes kopējais apjoms sasniedza 33 procentus, pagaisa trīs krīzes gados (2008–2010), kad izaugsmes apjoms kritās par 25 procentiem. Ekonomikas pārkaršana ir atstājusi smagas sekas, un tā nedrīkst atkārtoties. Latvijai jācenšas sasniegt augstu, bet noturīgu ekonomiskās 176 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

izaugsmes līmeni, kas balstīts uz cilvēkkapitāla uzlabojumiem, paaugstinātu efektivitāti un augošiem kapitāla ieguldījumiem. Tomēr ar to nepietiek: Latvijai ir jānodrošina arī makroekonomiskā stabilitāte. Līdz ar to valsts mērķis ir eiro ieviešana pie pirmās izdevības, un tas varētu notikt 2014. gadā. Nelielā, atvērtā ekonomikā, kurā starptautiskie darījumi notiek lielākoties vienā valūtā – eiro, nepieciešams uzturēt fiksētu valūtas kursu, lai tā nekļūtu par valūtas kursa svārstību upuri. Latvijai vajadzētu arī pēc iespējas samazināt valūtas riskus, kas pastāv iekšzemes ekonomikā un kuru iemesls ir kredītu tirgus plašā pāreja uz eiro. Nav reāli uzskatīt, ka iespējams samazināt eiro izmantošanu brīvā tirgū, kāds valda Latvijā, tāpēc vienīgais veids, kā atbrīvoties no šī valūtas riska, ir eiro ieviešana. Kā jau minējām, galvenais iemesls milzīgajam Latvijas kopprodukta kritumam bija piepešais starptautiskās likviditātes trūkums, kas pierādīja, cik nozīmīga Latvijai ir likviditāte. Ieviešot eiro, Latvijai tiktu nodrošināta pieeja vienīgajam uzticamajam liela apjoma likviditātes avotam – Eiropas Centrālai bankai (ECB), kas krīzes karstumā palīdzēja eirozonas valstīm un to bankām, izsniedzot bagātīgus kredītus. Divas eirozonas valstis, Īrija un Spānija, pārcieta Latvijas situācijai līdzīgu pārkaršanu. Arī tajās bija uzpūsts banku sektors, ko finansēja ārvalstu kredīti, un pārāk lieli ieguldījumi nekustamajā īpašumā. Taču ļoti maza, atvērta Eiropas ekonomika nespēj regulēt savu banku sistēmu stingrāk nekā tās kaimiņi, jo bankas bez sarežģījumiem var pārcelt savus darījumus uz citām valstīm. Cerams, ka četras jaunās ES organizācijas, kuras paredzētas finanšu pārraudzībai starp ES valstīm, spēs kontrolēt aktīvu burbuļus, kas iepriekš tika ignorēti, jo neviens par tiem nebija tieši atbildīgs. Šīs četras organizācijas – Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK), Eiropas Banku iestāde (EBI), Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju iestāde (EAFPI) un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) – sāka darbu 2011. gada 1. janvārī. ESRB, kuras pienākums ir ieviest kopējo rādītāju sarakstu, lai novērtētu ar konkrētu finanšu institūciju darbību Eiropas Savienībā saistītu risku, reaģētu uz pārmērīgu privāto ārējo parādu un valūtas atšķirībām.18 Visticamāk, vairs neatkārtosies tā visaptverošā nevērība attiecībā uz Māstrihtas kritērijiem, kā arī Stabilitātes un izaugsmes paktu, kāda valdīja vairākumā eirozonas valstu. Fiskālās atslābinātības sekas ir tik mācība latvijai un pasaulei

177

178 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

1992

1994

1998

2000

2002

Avots: SVF, World Economic Outlook datu bāze, 2012. gada aprīlis

1996

2004

IKP uz 1 cilvēku, balstoties uz pirktspējas paritāti (kreisā ass) Daļa no ES vidējā rādītāja (labā ass)

* SVF prognozes

2 000

4 000

6 000

8 000

10 000

12 000

14 000

16 000

18 000

20 000 Dolāri

2006

2008

2010

2012*

10%

20%

30%

40%

50%

Procenti 60%

7.3. attēls. Latvijas ekonomiskā konverģence ar Eiropas Savienību, 1992.–2012. gads

acīmredzamas, ka lielākā daļa valstu sevi kontrolēs, bet, ja tas nenotiks, tām savu gribu droši vien uzspiedīs pārējās EMS dalībvalstis. Šī krīze uz ilgu laiku ir mainījusi ar ekonomisko politiku saistīto domāšanu. Turklāt, kad ECB valdē iestāsies valstis, kurām ir fiskālās disciplīnas pieredze, piemēram, Igaunija un Latvija, radīsies pārliecība, ka monetāra disciplīna tiks nodrošināta arī turpmāk. Galvenais jautājums ir, vai krīzes spēcīgi ietekmētā Latvija tuvākajā nākotnē kļūs par valsti ar veiksmīgu, modernu ekonomiku, izglītotu sabiedrību un augsti kvalificētu darbaspēku, kur pasaules izcilākās kompānijas vēlēsies ieguldīt savus līdzekļus. Latvijai jāpieņem vēsturisks lēmums: vai nu atkāpties pa stagnācijas un atpalicības ceļu, vai arī uzskatīt sevi par spēcīgu valsti, vienu no Eiropas veiksmes stāstiem, un apvienoties kopīgos centienos piepildīt šo mērķi.

Piezīmes 1 International Monetary Fund, Republic of Latvia, “Third Review under the Stand-By Arrangement and Financing Assurances Review,” July 6, 2010, 25, www.imf.org. 2 Cabinet of Ministers of the Republic of Latvia, “Address by Prime Minister Valdis Dombrovskis to the Saeima Members,” State Chancellery, November 5, 2009, www.mk.gov.lv (iegūts 15.12.2010.). 3 “The Lex Column: Greece/Latvia,” Financial Times, May 7, 2010. 4 Mart Laar, The Little Country That Could (London: Centre for Research into Post-Communist Economies, 2002). 5 Anders Åslund, The Last Shall Be the First: The East European Financial Crisis, 2008–10 (Washington: Peterson Institute for International Economics, 2010, 49). Balstīts uz SVF prognozi, kas pielāgota patiesajai IKP izaugsmei 2010. gadā 6 Atish R. Ghosh, Jonathan D. Ostry, and Charamlambos Tsangarides, “Exchange Rate Regimes and the Stability of the International Monetary System,” IMF Occasional Paper no. 270 (Washington: International Monetary Fund, 2010). 7

Pelin Berkmen, Gaston Gelos, Robert Rennhack, and James Walsh, “The Global Financial Crisis: Explaining Cross-Country Differences in the Output Impact,” IMF Working Paper 09/280 (Washington: International Monetary Fund, 2009).

mācība latvijai un pasaulei

179

Åslund, The Last Shall Be the First, 111–12.

Stanley Fischer, “Exchange Rates: Is the Bipolar View Correct,” in IMF Essays from a Time of Crisis: The International Financial System, Stabilization, and Development, Stanley Fischer (Cambridge, MA: MIT Press, 2005, 227–54).

Leszek Balcerowicz, “Understanding Postcommunist Transitions,” Journal of Democracy 5, no. 4 (1994): 75–89.

Šo argumentu labi izskaidrojuši Vito Tanzi un Ludger Schuknecht, Public Spending in the 20th Century (Cambridge: Cambridge University Press, 2000).

Allen Drazen and Vittorio Grilli, “The Benefit of Crises for Economic Reforms,” American Economic Review 83, no. 3 (1993): 598–607.

Daži politikas pētnieki pat uzskata politisko stabilitāti par īsto mērķi: Jon Elster, Claus Offe un Ulrich K. Preuss, Institutional Design in Post Communist Societies (Cambridge: Cambridge University Press, 1998, 292–93).

Torsten Persson un Guido Tabellini pirmie ar to iepazīstināja darbā: Political Economics: Explaining Economic Policy (Cambridge, MA: MIT Press, 2000); Economic Effects of Constitutions (Cambridge, MA: MIT Press, 2003); un “Constitutions and Economic Policy,” Journal of Economic Perspectives 18, no. 1 (Winter 2004): 75–98.

Olena Havrylchyk and Emilia Jurzyk, “Inherited or Earned? Performance of Foreign Banks in Central and Eastern Europe,” IMF Working Paper 10/4 (Washington: International Monetary Fund, 2010).

John Bonin, Iftekhar Hasan, and Paul Wachtel, “Bank Performance, Efficiency and Ownership in Transition Countries,” Journal of Banking and Finance 29, no. 1 (2005): 31–53; R. De Haas un I. van Lelyveld, “Foreign Banks and Credit Stability in Central and Eastern Europe: A Panel Data Analysis,” Journal of Banking and Finance 30 (2006): 1927–52.

Peter Zajc, “A Comparative Study of Bank Efficiency in Central and Eastern Europe: The Role of Foreign Ownership,” International Finance Review 6 (2006): 117–56; Rainer Haselmann, “Strategies of Foreign Banks in Transition Economies,” Emerging Markets Review 7, no. 4 (December 2006): 283–99.

Eiropas Banku iestāde darbojas Londonā, Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju iestāde, kā arī Eiropas Sistēmisko risku kolēģija – Frankfurtē, bet Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde darbojas Parīzē. EBI reaģētu, ja atkārtotos kaut kas līdzīgs zviedru banku izvērstajai darbībai Latvijā 2005.–2006. gadā.

Epilogs Latvijas stabilizācijas programma un reformas vainagojušās panākumiem

Finanšu krīzes plosītajā Eiropā Latvija rāda priekšzīmi pārējām valstīm. Mēs uzskatām, ka šāds rezultāts sasniegts divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Latvijai ārējās likviditātes krīzes apstākļos vienkārši nebija citas izejas; otrkārt, valsts pieņēma un īstenoja vairākus saprātīgus lēmumus. Lai to pierādītu, šajā epilogā salīdzināti krīzes pārvarēšanas rezultāti Latvijā un pagaidām ne īpaši veiksmīgie centieni trijās ES dienvidu valstīs – Grieķijā, Itālijā un Portugālē. Viens no mūsu mērķiem ir parādīt iespējamo alternatīvo ceļu Latvijai, bet otrs – atklāt, cik daudz Latvija patiesībā ir paveikusi. Taču nedrīkst aizmirst, ka sākotnējie apstākļi Latvijā un Dienvideiropā bija ļoti atšķirīgi, tādēļ salīdzinot nedrīkstam vilkt pārāk daudz paralēļu. Latvija finanšu krīzes laikā ir ļoti smagi cietusi. Posmā no krīzes virsotnes līdz zemākajam punktam IKP samazinājās par 25 procentiem, un 2010. gada sākumā bezdarba līmenis sasniedza augstāko atzīmi – nedaudz virs 20 procentiem. Tomēr pēc diviem gadiem krīze Latvijā bija pierimusi, un 2010. gada otrajā pusē, izlēmīgi un veiksmīgi pār varējusi krīzi, valsts atgriezās pie ekonomiskās izaugsmes. 2011. gada decembrī SVF (2011c) laida klajā pēdējo – piekto – Latvijas aizdevuma programmas pārskatu. Ziņojums bija nepārprotami labvēlīgs: 181

Ekonomika ir atveseļojusies, un vērojama strauja izaugsme (..). Uzlabojusies konkurētspēja, un ir koriģēti milzīgie pirmskrīzes tekošā konta deficīti. Varas iestādes saglabāja ilgstošo piesaisti eiro un turpina īstenot savu mērķi – vienotās valūtas ieviešanu 2014. gadā. Ļoti apjomīgās fiskālās konsolidācijas īstenošana programmas laikā – apmēram 15 procentpunktu apmērā no IKP, un lielākā daļa no šā samazinājuma notika 2009. gadā, – novērsusi ievērojamu strukturālo fiskālo deficītu un devusi Latvijai labas izredzes 2012. gadā izpildīt Māstrihtas fiskālā deficīta kritēriju. 2011. gadā Latvijas ekonomikas izaugsme sasniedza 5,5 procentus, un Eiropā togad straujāk attīstījās tikai Igaunijas un Lietuvas ekonomika. Latvija bija izmantojusi vien 60 procentus no ES, SVF un citu finanšu institūciju un kaimiņvalstu piedāvātajiem ārkārtas finanšu līdzekļiem. Valstij nebija nepieciešams pieņemt divas pēdējās SVF aizdevuma daļas, un tā neizmantoja arī divpusējos kredītus. 2011. gada jūnijā Latvija veiksmīgi atsāka normālu aizņemšanos no finanšu tirgiem, izdodot eiroobligācijas 500 miljonu dolāru vērtībā ar desmit gadu termiņu un tikai 5,25 procentu ienesīgumu. SVF prognozē, ka 2012. gadā Latvijas budžeta deficīts būs mazāks par 2,5 procentiem no IKP. Centrāleiropas un Austrumeiropas (CAE) valstīs finanšu krīze sākās 2008. gadā, un līdz 2010. gadam tās visas (izņemot Ungāriju) bija krīzi pārvarējušas. Taču 2010. gadā smaga fiskālā krīze sākās Dienvideiropā, un tā vēl joprojām nav beigusies. Šīs krīzes manāmi atšķīrās viena no otras: CAE valstīs pārsvarā norisinājās tekošā konta krīze privātajā sektorā, savukārt Dienvideiropas valstīs lielākoties novērojama publisko finanšu krīze. Dažās ir pārāk liels valsts parāds (Itālija), dažās – pārlieks budžeta deficīts (Spānija), bet citās novērojami abi minētie faktori (Grieķija un Portugāle). Tomēr visas šīs krīzes saistītas ar finansēm, un galvenais mērķis valstīm ir atgūt konkurētspēju un investoru uzticību.

Latvijas makroekonomiskā krīze ir pārvarēta Turpmāk izvērstajā analīzē mēs centīsimies atbildēt uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, vai šīm četrām valstīm izdevies gūt kontroli pār savu 182 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

makroekonomisko situāciju? Otrkārt, vai tās izpildījušas visus noteikumus, lai atsāktos strauja ekonomiskā izaugsme? Starp Latvijas un Dienvideiropas valstu izaugsmes modeļiem vērojams spilgts kontrasts. No 2000. līdz 2007. gadam Latvija piedzīvoja milzīgu bumu, kura laikā gada vidējā izaugsme sasniedza 8,8 procentus, bet Itālijā un Portugālē ikgadējā izaugsme vidēji bija tikai 1,5 procenti, savukārt Grieķija – 4,3 procenti. 2009. gadā Latvijā piedzīvotais 18 pro centu IKP kritums bija ļoti jūtams, savukārt Itālijas ekonomika zaudēja 5,5, bet Portugāle un Grieķija – tikai 2,5 procentus. Portugālē un Itālijā 2010. gadā pat bija vērojama neliela izaugsme, bet Grieķijā sākās pastāvīga, smaga recesija, kas ilgst jau piecus gadus, un kopējais kritums sasniedz Latvijā piedzīvotos apjomus. Arī Itālijā un Portugālē ir atgriezusies nomoka nezūdoša recesija. Latvijā nav atjaunojies iepriekšējais ļoti straujais attīstības temps, ko veicināja pārmērīgais kredītu pieaugums, taču 2011. gadā tās izaugsme sasniedza 5,5 procentus, un tuvākajos gados Latvijā neapšaubāmi būs ievērojami straujāka izaugsme nekā Dienvideiropā (skat. E.1. att.). Pasaulē ļoti reti ir piedzīvotas tik spējas tekošā konta izmaiņas, kā das bija vērojamas Latvijā. Kāpums izrādījās neticami straujš: 2008. gadā E.1. attēls. IKP pieaugums, 2000.–2012. gads 15

Procenti

10 5 0 2000

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011E 2012F

-5 -10 -15 -20

Latvija

Grieķija

Itālija

Portugāle

Avots: Starptautiskais Valūtas fonds, World Economic Outlook datu bāze, 2011. gada septembris; JP Morgan Global Data Watch, 02.03.2012.; "Greece: Preliminary Debt Sustainablility Analysis, February 15, 2012"; "Statement by the EC, ECB, and IMF on the Third Review Mission to Portugal"; "Republic of Latvia: Fifth Review Under the Stand-By Arrangement…", 2012. gada februāris

epilogs

183

E.2. attēls. Tekošā konta bilance, 2007. un 2010. gads Procenti no IKP Latvija

Grieķija

Itālija

Portugāle

0 -5 -10 -15 -20 -25 2007

2010

-30 Avots: Starptautiskais Valūtas fonds, World Economic Outlook datu bāze, 2011. gada septembris; "Republic of Latvia: Fifth Review Under the Stand-By Arrangement…", 2012. gada februāris

Latvijas tekošā konta deficīts bija 13 procenti no IKP, bet 2009. gadā tam jau bija 9,4 procentu pārpalikums – tātad 22 procenti no IKP viena gada laikā, un līdz šim tekošā konta bilance ir palikusi pozitīva. Jāatzīst, ka šādu tekošā konta uzlabojumu pārsvarā izraisīja ārējā finansējuma trūkums, taču tika pierādīts, ka tik strauja tekošā konta izmaiņa ir iespējama. 2010. gadā nevienai no CAE valstīm tekošā konta deficīts nebija lielāks par 4,5 procentiem no IKP. Savukārt Grieķijai un Portugālei 2010. gadā vēl joprojām saglabājās tekošā konta deficīts 10 procentu apmērā no IKP, turklāt Portugālē laikā no 2007. līdz 2010. gadam nebija vērojams nekāds uzlabojums (skat. E.2. att.). 2008. gada maijā inflācija Latvijā sasniedza augstāko punktu – 17,9 procentus, bet pēc tam, globālās recesijas apstākļos valdošās deflācijas ietekmēta, inflācija kredītu samazināšanās rezultātā strauji kritās. Tā kā Dienvideiropas valstīs nebija ne buma, ne pārkaršanas, inflācija tajās bija niecīga un svārstījās 2–4 procentu robežās gadā. 2011. gadā vairumā valstu saglabājās neliela inflācija 3–4 procentu apmērā. Deflācijas ietekme un deflācijas cikla draudi bija krietni pārspīlēti – 2009. gadā Latvija piedzīvoja niecīgu deflāciju 1 procenta apmērā. Ce nas palika iepriekšējā līmenī, jo tik nelielā un atvērtā ekonomikā dau184 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

E.3. attēls. Inflācija, 2000.–2012. gads 18 16

Vidējās patēriņa cenas, procentu izmaiņas

14 12 10 8 6 4 2 0 -2

2000

2001

2002

Latvija

2003

2004

2005

Grieķija

2006

2007 Itālija

2008

2009

2010

2011E 2012F

Portugāle

Avots: Starptautiskais Valūtas fonds, World Economic Outlook datu bāze, 2011. gada septembris; Republic of Latvia: Fifth Review Under the Stand-By Arrangement...", 2012. gada februāris; OECD Economic Outlook datu bāze, 2011. gada decembris

dzas cenas nosaka starptautiskais tirgus. Daudz bīstamāka izrādījās inflācija, kas 2011. gadā sasniedza 4,4 procentus un vēl joprojām ir lielākais potenciālais šķērslis Latvijas plāniem 2014. gadā iestāties Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS). Valdība plāno 2012. gadā samazināt inflāciju līdz 2,4 procentiem (skat. E.3. att.). Latvijas budžeta deficīts laikā no 2000. līdz 2007. gadam bija neliels, kaut gan valstij pārkaršanas apstākļos vajadzēja nodrošināt ievērojamu pārpalikumu. Budžeta deficīts palielinājās kopprodukta krituma dēļ, taču Latvijā nekad nav bijis tik liels budžeta deficīts kā Grieķijā un Portugālē. Virsotni – 9,7 procentus no IKP – deficīts sasniedza 2009. gadā, bet Grieķijā tobrīd deficīts bija 15,8 procenti no IKP. Īpaši pārsteidz fakts, ka Grieķijā budžeta deficīts četrus gadus nenokritās zem 9 procentiem un Portugālē šāds stāvoklis saglabājās divus gadus. 2012. gadā Latvija apņēmusies ierobežot budžeta deficītu zem 2,5 procentiem no IKP, bet Grieķija ieplānojusi saglabāt lielu deficītu – 7 procentus no IKP, kaut gan parasti tas ir vēl lielāks, nekā cerēts. Patiesība ir vienkārša: Grieķija un Portugāle vēl nav īstenojušas nepieciešamās fiskālās korekcijas. Rezultātā nevienu neizbrīna tas, ka šo valstu parādi turpina nesamērīgi augt, bet kopprodukts – samazināties (skat. E.4. att.). epilogs

185

E.4. attēls. Budžeta deficīts, 2005.–2012. gads Procenti no IKP 0 -2 -4 -6 -8 -10 -12 -14 -16 -18 2005

2006 Latvija

2007

2008 Grieķija

2009

2010 Itālija

2011E

2012F

Portugāle

Avots: Eurostat (iegūts 02.03.2012.); OECD Economic Outlook datu bāze, 2011. gada decembris; IVF Fiscal Monitor Update, 2012. gada janvāris; SVF "Republic of Latvia: Fifth Review Under the Stand-By Arrangement...", 2012. gada februāris

Krīzes laikā palielinājās publisko tēriņu proporcija pret IKP. Pirms krīzes ES-15 valstīs vidējie publiskie tēriņi bija 46–47 procenti no IKP. Latvijā šie tēriņi, kas 2007. gadā bija vien 36 procenti, 2009. gadā jau sasniedza 44 procentus no IKP. Šādu kāpumu lielākoties izraisīja IKP samazināšanās, vidējo pensiju pieaugums un citu sociālo izmaksu palielinājums, kas saistīts ar pieaugušo bezdarba līmeni. Tomēr Latvija pārsvarā atturējās no valsts uzņēmumu subsidēšanas, kas krīzes laikā Rietumeiropā bija ļoti izplatīta, un tagad cenšas panākt publisko tēriņu pakāpenisku samazināšanu līdz iepriekšējam līmenim. Toties Itālijā, Portugālē un Grieķijā publiskie tēriņi jau sākotnēji bija apjomīgi un saglabājušies pārmērīgi augstā līmenī – apmēram 50 procentu apmērā no IKP. Dienvideiropa atšķirībā no Latvijas neizrāda apņēmību publiskos tēriņus samazināt. Kaut arī Grieķijā norisinājās skaļi ielu protesti pret “krasajiem” publisko tēriņu samazinājumiem, patiesībā tie laikā no 2009. līdz 2011. gadam samazinājušies tikai par 5 procentiem no IKP (skat. E.5. att.). Savā pirmajā krīzes gadā (2009) Latvija īstenoja 60 procentus no visām nepieciešamajām fiskālajām korekcijām, bet Grieķijas fiskālā korekcija pirmajā gadā sasniedza tikai ceturtdaļu no kopējā nepieciešamā apjoma. 186 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

E.5. attēls. Publiskie tēriņi kā daļa no IKP, 2005.–2011. gads 55

Procenti no IKP

30 2005

2006

2007 Latvija

2008 Grieķija

2009 Itālija

2010

2011E

Portugāle

Avots: Starptautiskais Valūtas fonds, World Economic Outlook datu bāze, 2011. gada septembris (iegūts 02.03.2012.)

Izanalizējot šos kritērijus (IKP izaugsmi, tekošā konta bilanci, inflāciju, budžeta bilanci un valsts parādu), var secināt, ka Latvija makroekonomisko krīzi ir pārvarējusi. Valstī atkal vērojama stabila ekonomiskā izaugsme, tiesa gan, tā norisinās lēnāk nekā pirms krīzes. Tekošais konts ir aptuveni līdzsvarots. Budžeta deficīts ir pieticīgs, un tiek paredzēts, ka tas vēl samazināsies. 2011. gadā Latvijas valsts parāds sasniedza virsotni – 43 procentus no IKP, un šis līmenis ir daudz zemāks par Māstrihtas robežu – 60 procentiem no IKP. Savukārt Dienvideiropas valstis joprojām ir recesijas varā, un gaidāms, ka tajās krīze turpināsies vēl ilgi.

Vai radīti apstākļi straujai ekonomiskai izaugsmei? Otrs jautājums, par kuru interesējamies: vai ir radīti piemēroti apstākļi straujai ekonomiskai izaugsmei nākotnē? Daudzās jomās Latvija strukturālo reformu ziņā jau sasniegusi vairāk nekā citas valstis ar līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni, un tas bija viens no iemesliem Latvijas iepriekšējai straujajai ekonomiskajai izaugsmei. Salīdzinājumā epilogs

187

E.6. attēls. Uzņēmējdarbības vides kvalitātes novērtējums, 2012. gads Zemāks rezultāts norāda uz pieejamāku uzņēmējdarbības vidi

Latvija

Grieķija

Itālija

Portugāle

20 40 60 80 100 120 Avots: Pasaules Banka un SVF, "Doing Business Report, 2012" (iegūts 02.03.2012.)

ar Grieķiju un Itāliju Latvija izceļas labvēlīgā nozīmē, un krīzes laikā tā ir guvusi ievērojamus panākumus. Pirmā strukturālo reformu mērvienība ir novērtējums Pasaules Bankas Uzņēmējdarbības vides kvalitātes indeksā. Tajā Latvija apsteigusi pārējās CAE valstis, iegūstot 21. vietu 183 valstu starpā. Latvija atrodas arī 60. vietā pasaulē, mērot IKP uz iedzīvotāju pirktspējas paritātes izteiksmē, un tas norāda uz ievērojamām turpmākas izaugsmes iespējām. Ļoti pārsteidzoša ir atklāsme, ka pēc šī rādītāja Itālija ieņem 87. vietu, bet Grieķija – 100. vietu (skat. E.6. att.). Latvijā nesen ievies tās reformas atvieglojušas vairāku procedūru veikšanu – īpašuma reģistrēšanu, maksātnespējas pieteikšanu, nodokļu nomaksu, uzņēmējdarbības sākšanu un līguma izpildes panākšanu. Tam bija apsveicami rezultāti: 2011. gadā jaunu uzņēmumu skaits Latvijā pieauga par 18 041 vienībām jeb vairāk nekā 10 procentiem, līdz to kopējais skaits sasniedza 184 459. Šis bija lielākais jaunu uzņēmumu skaits kopš 1994. gada, un tas atspoguļo uzņēmējdarbības gara atdzimšanu Latvijā. Uzlabotā uzņēmējdarbības vidē mazinās korupcija. Organizācijas Transparency International Korupcijas uztveres indeksā Latvija ir ne daudz labākās pozīcijās nekā Grieķija un Itālija, bet Portugāle ieņem 188 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

E.7. attēls. Korupcijas uztveres indekss, 2011. gads 7

Ļoti godīgi = 10, ļoti korumpēti = 0

6 5 4 3 2 1 0

Latvija

Grieķija

Itālija

Portugāle

Avots: Transparancy International, Korupcijas uztveres indekss 2011 (iegūts 02.03.2012.)

daudz augstāku vietu. Tas atspoguļo faktu, ka korupcija ir inertāka nekā deregulācija (skat. E.7. att.). Apjomīgās strukturālās izmaiņas, kas notika Latvijā, atstājušas ma nāmu iespaidu uz reālajām darbaspēka vienības izmaksām, kas saruka gan nominālo algas samazinājumu, gan dažādu racionalizācijas pasākumu ietekmē. Aplūkojot Eiropu kopumā, Latvijā reālās darbaspēka vienības izmaksas samazinājušās visvairāk – par 16,4 procentiem laikā no 2008. līdz 2011. gadam, bet Itālijā, Portugālē un Grieķijā tās gandrīz nemaz nav mainījušās (skat. E.8. att.). Tas nozīmē, ka Latvijas konkurētspēja ir ievērojami uzlabojusies, bet Dienvideiropai vajadzētu nopietnāk izturēties pret reformām. Reālais efektīvais maiņas kurss (REER, balstīts uz darbaspēka vienības izmaksām) sniedz tikpat skaidru ainu. Atšķirības, salīdzinot 2008. un 2010. gadu, ir pārsteidzošas. Latvija atkal izceļas uz visas Eiropas fona. Tās REER samazinājās par 17 procentiem, bet Dienvideiropā bija vērojams pat neliels kāpums (skat. E.9. att.). Izmaiņas tikai divu gadu laikā ir milzīgas, atklājot, cik lielā mērā Latvija uzlabojusi savu konkurētspēju, izmantojot iekšējo devalvāciju, kurā iekļauta gan uzlabota efektivitāte, gan samazinātas algas. epilogs

189

E.8. attēls. Reālās darba vienības izmaksas, 2008.–2011. gads 110

Indekss, 2008 =100 105 100 95 90 85 80 2008 Latvija

2009

2010

Grieķija

Itālija

2011 Portugāle

Avots: Eurostat Statistical Database (iegūts 28.02.2012.)

E.9. attēls. Reālais efektīvais maiņas kurss, 2008.–2010. gads 110

Indekss, 2008 =100

105 100 95 90 85 80 75 70 2008 Latvija

2009 Grieķija

Avots: Eurostat Statistical Database (iegūts 02.03.2012.)

190 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2010 Itālija

Portugāle

Konkurētspējas uzlabošanās rezultātā Latvijā strauji kāpj eksporta apjomi. Laikā no 2010. gada otrā ceturkšņa līdz 2011. gada trešajam ceturksnim eksports pieaudzis robežās no 18 līdz 32 procentiem katrā ceturksnī salīdzinājumā ar to pašu ceturksni iepriekšējā gadā. Savukārt Portugāles un Itālijas eksporta apjomi palielinājās 15 procentu apmērā, bet Grieķija nesagādāja pārsteigumus un atpalika no pārējām valstīm (skat. E.10. att.). Eksporta kāpuma iespaidā kopprodukts visās valstīs atveseļojās, un to veicināja tikpat straujš ražošanas pieaugums. Latvijas eksporta līmeņa iepriecinošie rādītāji ir zināmā mērā pat pārsteidzoši, un te rodas ļoti svarīgs secinājums: nomināla naudas vērtības samazināšana (devalvācija) nav nedz nepieciešama, nedz noderīga eksporta apjomu palielināšanai, kaut gan vispārpieņemtais uzskats ir gluži pretējs. Devalvācijai vajadzētu samazināt eksporta cenas, un normāla cenu elastīguma apstākļos eksporta līmenim vajadzētu palielināties, bet patiesībā izvēle bija nevis starp nominālu vērtības samazināšanu un stabilu valūtas maiņas kursu, bet gan starp nominālo vai iekšējo devalvāciju. CAE valstis, kurās bija fiksēts valūtas maiņas kurss, īstenoja daudz apjomīgākas strukturālas izmaiņas nekā tās, kurās valūtas maiņas kurss bija mainīgs (Polija, Ungārija un Čehija). Sakarības ir acīmredzamas. Valstis ar fiksēto maiņas kursu īstenoja vairāk fiskālo korekciju un strukturālo reformu, un rezultāts bija straujāka eksporta un kopprodukta palielināšanās. Šie novērojumi sniedz patīkamu cerību tām eirozonas valstīm, kurās nepieciešami strukturāli uzlabojumi. Bieži dzirdētais apgalvojums, ka devalvācija ir nepieciešama konkurētspējas uzlabošanai, gluži vienkārši nav patiess. Turpmākas izaugsmes veicināšanai būtiski svarīgi ir ieguldījumi cilvēku un mantiskajā kapitālā. Balstoties uz attīstības līmeni, visam reģionam kopumā varētu būt nepieciešams investīciju koeficients apmēram 25 procentu apmērā no IKP vai nedaudz vairāk. Buma augstākajā punktā CAE valstu investīciju koeficienti bija pat pārāk lieli, un Latvijā tie sasniedza virsotni 40 procentu apmērā no IKP 2006. un 2007. gadā. Vēlāk, 2009. gadā, šis koeficients strauji kritās, tomēr ne zemāk kā līdz 20 procentiem no IKP, jo ES fondu finansējums veicināja investīcijas. 2011. gadā Latvijas investīciju koeficients jau palielinājās līdz 23 procentiem no IKP, un tas, visticamāk, turpinās palielināties. Turpretī Dienvideiropā investīciju koeficients ir ļoti zems, un Grieķija un epilogs

191

E.10. attēls. Kopējais eksports, izmaiņas procentos, 2009.–2011. gads, YOY YOY, statistika par ceturkšņiem 40

Izmaiņas procentos, YOY

30 20 10 0

2009Q1 2009Q2 2009Q3 2009Q4 2010Q1 2010Q2 2010Q3 2010Q4 2011Q1 2011Q2 2011Q3

-10 -20 -30 Latvija

Grieķija

Itālija

Portugāle

Avots: Eurostat Statistical Database (iegūts 08.03.2012.)

Portugāle to būtiski samazinājušas krīzes laikā (skat. E.11. att.). Šīm valstīm ievērojami jāpalielina investīcijas, lai tās atkal piedzīvotu jūtamu ekonomikas izaugsmi. Kā jau iepriekš minēts, visām Eiropas valstīm vajadzētu samazināt publiskos tēriņus līdz 35–40 procentiem no IKP, lai sāktos stabila ekonomiskā izaugsme (Jeffrey D. Sachs un Andrew Warner, 1996; Vito Tanzi un Ludger Schuknecht, 2000). Latvija jau veiksmīgi sākusi šo procesu un ir atjaunojusi nosacījumus turpmākai straujai ekonomiskai izaugsmei, bet Dienvideiropā vairākumā jomu vēl joprojām ir ļoti lielas problēmas.

Reformu politiskā ekonomika krīzes apstākļos Kā Latvija spēja tik ātri īstenot nepieciešamos un veiksmīgos pasākumus? Reformu politiskā ekonomika ir īsta māksla, un par to ir sarakstītas daudzas grāmatas. Galvenais jautājums ir šāds: kā īstenot nepieciešamās reformas ekonomiskās krīzes atrisināšanai un panākt vēlamo ekonomisko izaugsmi? Džona Viljamsona (John Williamson) grāmata 192 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

E.11. attēls. Investīcijas kā daļa no IKP, 2005.–2011. gads 45

Procenti no IKP

40 35 30 25 20 15 10 2005

2006

2007

Latvija

2008

Grieķija

2009

Itālija

2010

2011E

Portugāle

Avots: Starptautiskais Valūtas fonds, World Economic Outlook datu bāze, 2011. gada septembris (iegūts 31.10.2011.)

E.12. attēls. Tirdzniecības nosacījumi, 2001.–2010. gads 15

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

-5

-10

-15 Latvija

Itālija

Portugāle

Grieķija

Avots: Pasaules Banka, pasaules attīstības rādītāji (iegūts 08.03.2012.)

epilogs

193

“Reformu politiskā ekonomika” (The Political Economy of Policy Reform, 1994) sniedz lielisku, mūsu mērķiem noderīgu pārskatu. Ir skaidri saskatāma ķēde, kurā kopš krīzes sākuma ietilpst ideja, politiskais izrāviens, politiskā vadība, zinoši politikas veidotāji, operatīva politikas noformulēšana un parlamenta pausts atbalsts tās īstenošanai. Jebkuras ķēdes izturība ir tieši atkarīga no tās vājākā posma. Latvijas krīzes risināšana kalpo par piemēru gandrīz visiem nozīmīgajiem elementiem, un tie visi tika veiksmīgi īstenoti dzīvē. 1. Reāla krīzes izjūta šādās situācijās var būt ļoti noderīga. Protams, jo dziļāka krīze, jo labāk cilvēki apzinās tās esamību un jo lielāka iespējamība ieviest strukturālas reformas. Latvija pārdzīvoja neparasti krasu un apjomīgu IKP kritumu. Šī nelaime visus nobiedēja, veicinot vērienīgas korekcijas. Protams, neviens neapgalvotu, ka kritums nepieciešams reformu dēļ, bet bieži vien tikai krīze spēj rosināt vajadzīgo reformu ieviešanu (Allen Drazen un Vittorio Grilli, 1993). Milzīgā krituma cēloņiem pārsvarā bija ārējs raksturs: to izraisīja starptautiskais likviditātes sasalums, starptautisko finanšu “spējā apstāšanās”, kuras dēļ Latvija bija spiesta krasi palielināt valsts uzkrājumus, samazinot gan investīcijas, gan patēriņu. Mazai valstij ir vieglāk piemēroties jaunajiem apstākļiem, jo atkarība no ārējiem spēkiem, ko valsts nevar ietekmēt, ir ļoti skaidri redzama. 2. Krīze var izraisīt jaunu domāšanas veidu ar jauniem, skaidri definētiem principiem. Jāatzīst, ka idejas, kas krīzes laikā Austrumeiropā izvirzījās priekšplānā (pārsvarā tās bija saistītas ar publisko tēriņu samazināšanu un valsts sektora efektivitātes uzlabošanu), nebija jaunas, tomēr tās bija pretrunā ar iepriekš valdošo oligarhu savtīgajām interesēm. Jaunie politikas veidotāji saprata, ka vecā, paviršā finanšu politika vairs nav dzīvotspējīga. Izvirzot uzstādījumu par naudas un oligarhu lomas samazināšanu politikā, Latvijas reformu piekritēji guva tautas atbalstu, kas palīdzēja īstenot pārmaiņas. Neko daudz nevarētu paveikt, ja nebūtu jaunu, spilgtu ideju. Kā secinājis Džons Viljamsons, reformām vajadzīga “griba un spēja vērsties tieši pie sabiedrības un apiet savtīgās intereses”. 3. Lai pārvarētu krīzi, nepieciešama jauna vadība. Latvijā krīzes laikā valdība mainījās divas reizes. Vadoņi, kas bija ieveduši valsti krīzē, nebija spējīgi īstenot radikālās pārmaiņas ar mērķi glābt valsti, 194 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

labojot viņu pašu iepriekš iedibināto politiku. Parasti valdības maiņa notiek pirms reformām, jo jaunai valdībai, kas ir spiesta cīnīties ar krīzi, ir citi mērķi nekā pirmskrīzes perioda valdībai. Parastie politiķi mēdz būt pieredzējuši tā dēvētajā zirgu mīšanas un kompromisu mākslā, bet krīzes pārvarēšanai nepieciešama pretēja pieeja, proti, jaunas idejas un apņēmība. “Veiksmīgas iekšējās reformas atkarīgas no dedzīgas politiskās vadības.” (Jeffrey D. Sachs, 1994.) Jauna līdera meklēšana bieži vien ir uz atkārtojumiem balstīts process, tāpēc politiskā nestabilitāte var radīt labvēlīgus apstākļus piemērota līdera atrašanai. Kad reformas bija nobriedušas, Latvijas sabiedrība tās atbalstīja. Izplatītais pieņēmums, ka vēlētāji sodīs valdību, kas ievieš stingras taupības programmu vai ir pie varas brīdī, kad krasi samazinās kopprodukts, izrādījās nepatiess. Tā kā galveno problēmu radīja vecā elite, demokrātija bija nevis šķērslis, bet gan labākais līdzeklis tās uzveikšanai. Kamēr Latvija pārvarēja krīzi, Saeimas vēlēšanās 2010. un 2011. gadā sakāvi cieta oligarhu partijas, kuru rokās jau divas desmitgades bija valsts vara. 4. Krīzes risināšanas apstākļos priekšplānā izvirzās zinoši politikas veidotāji. Latvijā šāds piemērs bija finanšu ministrs Andris Vilks, kurš pirms pievienošanās valdībai bija zviedru SEB bankas galvenais ekonomists. Šādi politikas veidotāji, kas iepriekš nav uzturējušies politiskajā vidē, ir ļoti vērtīgi palīgi brīžos, kad nepieciešama efektīva rīcība, jo viņiem ir citas zināšanas un citāds skatījums uz notiekošo, viņi nav vecās politiskās spēles ķīlnieki. 5. Visaptveroša, operatīva reformu programma parasti tiek izstrādāta tūlīt pēc jaunas valdības izveides. Krīzes apstākļos līderiem uzmanība jāpievērš galvenajām problēmām, netērējot laiku citiem jautājumiem, kas neļauj koncentrēties uz būtisko un izraisa liekus strīdus. Galvenais ir atjaunot ekonomikas pamatus. Latvijas ekonomikas stabilizēšanas programma bija saprātīga un konsekventa, bet vienlaikus vienkārša un ne pārāk apjomīga. Ikviena aizkavēšanās raisīja plašu kritiku sabiedrībā. Reformām nepieciešama vienkāršība un saprotamība, nevis sīkas nianses. 6. Parlamenta atbalsts ir vajadzīgs, bet mērķus iespējams sasniegt arī tādā gadījumā, ja valdībai parlamentā ir tikai neliels vairākums. Latvijas valdību parasti veido vairāku partiju koalīcijas. 2010. gada epilogs

195

pavasarī valdība zaudēja parlamenta vairākuma atbalstu un 2011. gada rudenī, gadu pēc iepriekšējām vēlēšanām, bija spiesta piedalīties jaunās vēlēšanās, tomēr tā ieguva vajadzīgo vietu skaitu. Bieži izmantotie argumenti par nepieciešamību pēc politiskas stabilitātes un liela parlamenta vairākuma, lai reformas gūtu panākumus, šoreiz neattaisnojās. Reformu gaitā parasti notiek cīņa starp jauno un iedibinātām, nereti savtīgām atsevišķu grupu interesēm. Šīs interešu grupas savukārt mēdz izveidot ciešas attiecības ar jebkuru valdību, kas ilgstoši paliek savos krēslos (A. Oslunds, 2007). Pietiek uzmest skatienu Eiropai, lai secinātu, ka stabilākās valdības īstenojušas vismazāk reformu. 7. Mērījumi ir ārkārtīgi svarīgs priekšnosacījums, lai neļautu politikai novirzīties no galvenajiem mērķiem. Visu, kas tiek izmērīts, ir iespējams paveikt. Makroekonomikas mērījumu veikšana notiek jau daudzus gadus, bet līdz pat 20. gadsimta 90. gadu beigām neviens nemērīja biznesa vidi un korupciju. Pēc tam tika atklātas vairākas metodes korupcijas mazināšanai, un daudzās valstīs tās līmenis jau krītas. Pasaules Bankas un Starptautiskās Finanšu korporācijas (2011) indekss, kas atspoguļo, cik kvalitatīva ir uzņēmējdarbības vide, ļoti palīdzēja Latvijai krīzes laikā samazināt birokrātijas radītos šķēršļus. 8. Svarīgs faktors ir starptautiskais atbalsts un pietiekams finansējums. Latvijas starptautiskā aizdevuma programmai nozīmīgākās starptautiskās institūcijas bija Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Savienība. Tām bija iespēja izsniegt apjomīgu finansējumu bez nepieciešamības pieņemt lēmumu likumdošanas līmenī, un tas tika izdarīts. Tomēr SVF programmas eksistence pati par sevi nebija pietiekami pārliecinošs arguments attiecībā uz strukturālo reformu ieviešanu. Tas bija instruments, ko valdība varēja izmantot reformu labā, jo bija ieinteresēta tā rīkoties. SVF programmas ietvaros Latvija īstenoja apjomīgas reformas, bet Ungārija un Rumānija paveica daudz mazāk. Latvija saņēma krīzes sākumā nepieciešamo starptautisko atbalstu. Nozīmīga loma bija gan programmas lielajam apjomam, gan saprātīgām procentu likmēm. SVF un ES līdzekļi tika piedāvāti ar likmi 3–3,5 procenti gadā, un tas bija ļoti svarīgi, lai izvairītos no iestigšanas parādu lamatās. Divpusējais finansējums Latvijai noderēja kā glābšanas riņķis, bet Latvija to neizmantoja: viens no galvenajiem iemesliem bija augstā likme – ap 6 procentiem gadā. Runājot Lorensa Samersa (Lawrence 196 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Summers, 2011) vārdiem, “vāji programmu pieteikumi, kas cenšas lēti nopirkt stabilitāti, biežāk saasina problēmas nekā tās atrisina”. 9. Nozīme ir arī taisnīgumam. Latvija savu korekciju programmu veidoja tā, ka nasta vairāk tika uzlikta turīgo pleciem, vienlaikus rūpējoties par sociālo drošību. Tika ieviesta valsts pārvaldes vienotā atalgojuma sistēma, un augstākstāvošajām amatpersonām algu samazināja vairāk nekā jaunākajiem valsts darbiniekiem. Tika ieviests papildu sociālās drošības tīkls, kas sniedza atbalstu krīzes visvairāk skartajām iedzīvotāju grupām. Valdīja uzskats, ka progresīvo ienākuma nodokli būtu neiespējami iekasēt, turklāt tas arī nāktu par sliktu, jo mazinātu motivāciju vairāk nopelnīt. Citus nodokļus varēja koncentrēt uz turīgajiem, piemēram, tika ieviests vai palielināts nekustamā īpašuma nodoklis, kapitāla pieauguma un kapitāla ienākuma nodoklis, vieglo automobiļu nodoklis tika pārveidots par progresīvo nodokli un tamlīdzīgi. 10. Noderīgs ir arī sociālais pakts. Jau kopš 2009. gada pavasara Latvijas valdība daudz uzmanības veltīja sociālajam dialogam. Sadarbojoties ar darba devēju organizāciju, arodbiedrību un pašvaldību pārstāvjiem, tā izveidoja reformu vadības grupu un vienlaikus gatavoja ierosinājumus 2009. gada budžeta grozījumiem un 2010. gada budžetam. 2009. gada vasarā visu šo pušu pārstāvji piekrita sāpīgajiem bu džeta samazinājumiem un parakstīja vienošanos, tādējādi palīdzot saglabāt sociālo līdzsvaru. 11. Vissvarīgākais punkts ir ātra un izlēmīga pretkrīzes programmas īstenošana. Latvijai un pārējām Baltijas valstīm tas izdevās. Re formu valdība strauji sāka reformas, nepārprotami apliecinot sabiedrībai, ka paradigma ir mainījusies, un tādējādi ieguva cilvēku uzticību. Politiskā ziņā palīdzēja arī tas, ka pretkrīzes pasākumi vissmagākie bija tieši sākumposmā. Rezultātā izdevās ātri pārvarēt ekonomikas zemāko punktu, un tas raisīja pārliecību par turpmāko veiksmi. Labāk rīkoties strauji un varbūt arī nedaudz kļūdīties nekā darīt visu nevainojami, bet pārāk vēlu. Lešeks Balcerovičs (1994) nosauca jaunās valdības neilgo politisko medusmēnesi pašā krīzes vidū par “neparastu politiku”, kad sabiedrība pieņem neparasti radikālas reformas. Bijušais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs (Mart Laar) apgalvoja: “Vilcināties nozīmē ciest neveiksmi.” Citējot Lorensu Samersu: “Kur politika guvusi panākumus, (..) tā bijusi epilogs

197

balstīta uz skaidru rīcību, kas pārsniedz nepieciešamo minimumu situācijas stabilizēšanai.” Institucionālās ekonomikas pārstāvji apgalvo, ka visu vajadzētu veidot lēni un organiski, bet krīzes risināšanas apstākļos nepieciešama pretēja pieeja. Pēc šādiem principiem vadoties, varētu ieteikt ugunsdzēsēju brigādei braukt uz ugunsgrēka vietu nesteidzoties. Vācijas ekonomiskā brīnuma tēvs Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard, 1957) veica valūtas reformu un deregulāciju 1948. gadā viena apjomīga pasākumu kompleksa ietvaros, un tas izskaidro gūtos panākumus par spīti milzīgajai pretestībai. 12. Svarīga ir valstij piešķirtā iespēja pārraudzīt krīzes pārvarēšanas programmu. Šobrīd SVF uzskata, ka ir svarīgi panākt, lai krīzes pārņemtas valsts valdība pati īsteno krīzes pārvarēšanas programmu. Diemžēl SVF mēdz noteikt, kas valdībai jādara, un nepaklausības gadījumā konkrētā valsts nesaņem ārkārtas kredītus. Tomēr Latvijas varas iestādes uzstāja, ka saglabās valūtas stabilitāti, kaut gan SVF pret to iebilda. Tādējādi Latvija uzņēmās vadību pār stabilizācijas programmu, un tā bija izteikta priekšrocība. Visbeidzot, nozīmīga loma bija pasniegšanas spējai un caurspīdīgumam. 2009. gada pavasarī jaunā Latvijas valdība nepārprotami pavēstīja sabiedrībai, cik slikta situācija izveidojusies un ka ir divas alternatīvas. Viena bija slikta, otra vēl sliktāka. Bija acīmredzams, ka priekšroka dodama sliktajai iespējai. Šī pesimistiskā apņēmība guva panākumus. Krīzes dēļ rodas baumas un aizdomas, tāpēc valdības programmai jābūt visiem pieejamai, skaidrai un saprotamai. Jaunajiem reformu ministriem jāvēršas pie sabiedrības un plašsaziņas līdzekļiem, skaidrojot programmu tik bieži, cik vien vajadzīgs. Nobeigumā jāatzīst, ka politikas reformu galvenais mērķis ir atjaunot uzticēšanos valstij, un to veicina strauja, apņēmīga un konsekventa rīcība. Latvijai, Igaunijai un Lietuvai tas izdevās. Tā kā lielākā daļa reformas aktivitāšu notika krīzes pārvarēšanas gaitas pirmajā pusgadā, nesākās vērienīga pretestība, jo pēc pusgada vairākums krīzes indikatoru jau bija krituši no savām virsotnēm. Politiskās ekonomikas prasības saskan ar argumentiem par labu agrām, radikālām un visaptverošām reformām.

198 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Centrāleiropā un Austrumeiropā gūtie secinājumi un to izmantošana eirozonas valstīs Globālās finanšu krīzes laikā Latvijā notikusī krīzes pārvarēšana noritēja veiksmīgi. Tā var sniegt dažas interesantas mācības, ko varētu izmantot eirozonas valstis. Ļoti nozīmīgs secinājums vēsta, ka devalvācija nebija nepieciešama un arī nenāktu par labu konkurētspējas atgūšanai. Pierādījies tieši pretējais: ja valsts saglabā fiksētu valūtas maiņas kursu, tā ir spiesta īstenot vairāk strukturālo reformu, un ir lielāka iespējamība, ka tas tiešām notiks. Fiksētie valūtas maiņas kursi bija lielāko fiskālo un strukturālo korekciju iemesls CAE valstīs. Latvijas veiktā krīzes pārvarēšana pierādīja, ka iekšējā devalvācija ir īstenojama un tai ir pat zināmas priekšrocības. Fiksētie valūtas maiņas kursi ne vien neaizkavēja korekcijas, bet pat veicināja tās. Tas attiecināms arī uz EMS dalībvalstīm. Šķiet, valūtas maiņas kursu režīmu īpašā loma tiek pārspīlēta. Moriss Obstfelds (Maurice Obstfeld) un Kenets Rogofs (2001) runāja par “ar vien vājākām saitēm starp maiņas kursu un praktiski jebkādiem makroekonomiskajiem kopumiem”. Citas politikas vienkārši ir svarīgākas. Tātad pat nepieciešamība pēc lielām izmaksu korekcijām nav iemesls, lai pamestu eirozonu. Iespējams arī secināt, ka politiskā ekonomika bija pietiekami profesionāla, bet nekādā ziņā ne maģiska. Labas politiskās ekonomikas noteikumi ir kopēji un piemērojami vairākumam valstu. Latvija pierādīja, ka radikāls tēriņu samazinājums un strukturālas reformas ir lieliski īstenojamas labi funkcionējošas demokrātijas apstākļos. Šī pieredze iezīmējusi priekšrocības, kas rodamas, lielāko daļu jostas savilkšanas pasākumu veicot iespējami agri, īstenojot radikālas un visaptverošas korekcijas. Kraso, laicīgo fiskālo pasākumu dēļ vairākums indeksu, kas atspoguļo ekonomikas rādītājus, sasniedza zemāko punktu 2009. gada vidū. Piemēram, tas notika ar rūpniecisko ražošanu, patērētāju uzticību, tirgus procentu likmēm un akciju tirgu. Tādējādi valdībai izdevās jau ļoti agri atjaunot pārliecību par turpmāko. Latvijas pretkrīzes programmas, vērstas uz darba paveikšanu pirmajā posmā, izraisīja minimālu pretestību no sabiedrības puses. Latvijā vardarbīgas demonstrācijas notika tikai vienu dienu, 2009. gada janvārī, epilogs

199

vēl pirms krīzes pārvarēšana bija pilnvērtīgi sākusies. Toties lēnie, nokavētie un nepietiekamie pasākumi Grieķijā izraisīja skaļus protestus, jo valdība nepārliecināja sabiedrību par to nepieciešamību, rīkojoties strauji un izlēmīgi. Arodbiedrību tradīcijām ir nozīme, tomēr svarīgāka ir politikas uzticamība. Centrālās un Austrumeiropas iedzīvotāji kopumā ir pieņēmuši domu, ka labāk ir samazināt tēriņus nekā palielināt nodokļus. Trīs ceturtdaļas no agrīnās fiskālās korekcijas Latvijā notika uz publisko tēriņu samazināšanas, nevis nodokļu celšanas rēķina. Apjomīgi, mērķēti samazinājumi veicina vērtīgas strukturālās reformas. Tie ne tikai samazina valsts aparātu, bet bieži vien arī uzlabo sniegto pakalpojumu kvalitāti, veicot administrēšanas, veselības aprūpes un izglītības reformas. Alberto Alesina un Silvija Aragna (2009) sniedz statistikā sakņotus pierādījumus tēzei, ka “fiskālās korekcijas, (..) balstītas uz tēriņu samazinājumiem bez nodokļu palielināšanas, visticamāk, samazina deficītu un parādu koeficientus salīdzinājumā ar IKP veiksmīgāk, nekā to spētu uz nodokļu palielināšanu balstītas korekcijas”. Izcils piemērs valstīm, kas veikušas radikālu fiskālo korekciju un panākušas straujāku izaugsmi, ir Zviedrija un Somija 20. gadsimta 90. gadu sākumā. SVF (2010) centās apstrīdēt šos pierādījumus, bet koncentrēja uzmanību uz ļoti īsu laika posmu. Tomēr SVF atzīst, ka “parasti vērojams tīrā eksporta pieaugums, un tas ierobežo iespaidu uz IKP”, un “centrālās bankas parasti atvieglo daļu no samazinājuma radītā spiediena, samazinot plānotās likmes”. Turklāt SVF uzskata, ka “uz tēriņiem balstītiem budžeta samazinājumiem (..) ir niecīgāks samazinošais iespaids nekā korekcijai, kas balstīta uz nodokļiem”. Būtībā tas ir tas pats, ko esam šeit izklāstījuši, un laika posms ir ilgāks, ļaujot apšaubīt SVF izvirzītos argumentus. Krīzes dēļ visas valstis bijušas spiestas samazināt savu publisko sektoru un uzlabot jau iepriekš veiksmīgi funkcionējošās ekonomiskās sistēmas, tādējādi padarot tās vēl konkurētspējīgākas. Vairāku iemeslu dēļ Latvija un pārējās Baltijas valstis izceļas citu vidū. Tās rīkojās nekavēdamās un ļoti agri veica apjomīgas izmaiņas. Šīs valstis nolēma samazināt savus pārmērīgos tēriņus, nevis paaugstināt nodokļus. Taupības režīms tika izmantots, lai ieviestu plašas strukturālās reformas, un ļoti iespējams, ka tās veicinās ekonomikas izaugsmi. Nevienā no šīm val200 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

stīm kopprodukta samazināšanās neilga vairāk kā divus gadus. 2011. gadā trīs Baltijas valstis piedzīvoja straujāko ekonomikas izaugsmi visā Eiropā.

Piezīmes Alesina, Alberto F. Silvia Ardagna, “Large Changes in Fiscal Policy: Taxes Versus Spending,” NBER Working Paper 15438 (Cambridge: National Bureau of Economic Research), 2009. Åslund, Anders, “How Capitalism Was Built: The Transformation of Central and Eastern Europe, Russia, and Central Asia,” New York: Cambridge University Press, 2007. Bakker, Bas B., Anne–Marie Gulde, “The Credit Boom in the EU New Member States: Bad Luck or Bad Policies?” IMF Working Paper 10/213. Washington, DC: International Monetary Fund, 2010. Balcerowicz, Leszek, “Understanding Postcommunist Transitions,” Journal of Democracy, 1994, 5 (4): 75–89. Calvo, Guillermo A., “Capital Flows and Capital–Market Crises: The Simple Economics of Sudden Stops,” Journal of Applied Economics, 1998, 1, no.1: 35–54. Darvas, Zsolt, Jean Pisani–Ferry, “Avoiding a New European Divide,” Bruegel Policy Brief, 2008, no. 10, (Brussels: Bruegel, December). Dornbusch, Rudiger, Ilan Goldfajn, Rodrigo O. Valdés, “Currency Crises and Collapses,” Brookings Papers on Economic Activity, 1995, 26, 2: 219–293. Drazen, Allen, Vittorio Grilli, “The Benefit of Crises for Economic Reforms,” American Economic Review, 1993, 83 (3): 598–607. Erhard, Ludwig, “Wohlstand für Alle” (“Welfare for All”), 1957, Düsseldorf: Econ. Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības Banka (ERAB), Transition Report 2011. London: EBRD. Eiropas Komisijas (2011) Statistikas datu bāze (Eusrostat). Pieejama: http://epp. eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/eurostat/home/ (iegūts dažādos datumos 2011. gada jūnijā–decembrī). Starptautiskais Valūtas fonds (2011a), World Economic Outlook datu bāze, 2011. gada septembris (iegūts 2011. gada decembrī). Starptautiskais Valūtas fonds (2011b), World Economic Outlook. Washington, DC: IMF, October. epilogs

201

Starptautiskais Valūtas fonds (2011c), “IMF Concludes Fifth and Final Review under Stand–By Arrangement with Latvia,” Press Release no. 11/481, December 21. Starptautiskais Valūtas fonds (drīzumā), “How Emerging Europe Came Through the Global Crisis: An Inside Account by IMF Staff”. Washington, DC: International Monetary Fund. Obstfeld, Maurice, Kenneth S. Rogoff, “The Six Major Puzzles in International Macroeconomics: Is There a Common Cause?” In NBER Macroeconomics Annual 2000, eds. Ben S. Bernanke and Kenneth S. Rogoff, 2001, Cambridge: MIT Press, pp. 339–390. Purfield, Catriona, Christoph Rosenberg, “Adjustment under a Currency Peg: Estonia, Latvia and Lithuania during the Global Financial Crisis 2008–9.” IMF Working Paper 10/213. Washington, 2010, DC: International Monetary Fund. Sachs, Jeffrey D., “Life in the Economic Emergency Room,” in John Williamson, ed., The Political Economy of Policy Reform. Washington, 1994, DC: Institute for International Economics, pp. 501–523. Sachs, Jeffrey D., Andrew Warner, “Achieving Rapid Growth in the Transition Economies of Central Europe,” 1996, Harvard Institute for International Development, Development Discussion Paper no. 544. Summers, Lawrence H., “Five Grim and Essential Lessons for World Leaders,” Financial Times, November 3, 2011. Tanzi, Vito, Ludger Schuknecht, “Public Spending in the 20th Century.” 2000, Cambridge: Cambridge University Press. Williamson, John, ed., “The Political Economy of Policy Reform.” 1994, Washington, DC: Institute for International Economics. Pasaules Banka un Starptautiskā Finanšu korporācija, Doing Business in 2011: Creating Jobs, Washington, DC: World Bank. Pieejams: http://www.doingbusiness.org/ (iegūts 21.11.2011.).

Latvijas vadošās amatpersonas

Dombrovskis, Valdis. Dzimis 1971. gadā. Ministru prezidents kopš 2009. gada; finanšu ministrs 2002.–2004. gadā; Saeimas deputāts; Eiropas Parlamenta deputāts; partijas “Jaunais laiks” , vēlāk “Vienotības” valdes loceklis. Godmanis, Ivars. Dzimis 1951. gadā. Eiropas Parlamenta deputāts kopš 2009. gada; Latvijas Ministru prezidents 1990.–1993. gadā un 2007.–2009. gadā; “Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa” līdzpriekšsēdētājs. Kalvītis, Aigars. Dzimis 1966. gadā. Uzņēmuma “Latvijas balzams” valdes priekšsēdētājs; Tautas partijas līderis; Ministru prezidents 2004.– 2007. gadā. Lembergs, Aivars. Dzimis 1953. gadā. Ventspils mērs kopš 1988. gada; vadošs uzņēmējs; neoficiālais “Zaļo un zemnieku savienības” līderis. Repše, Einars. Dzimis 1961. gadā. Latvijas Bankas prezidents 1991.– 2001. gadā; Ministru prezidents 2002.–2004. gadā; finanšu ministrs 2009.–2010. gadā; “Jaunā laika” dibinātājs.

203

Rimšēvičs, Ilmārs. Dzimis 1966. gadā. Latvijas Bankas prezidents kopš 2001. gada decembra; nav nevienas partijas biedrs. Šķēle, Andris. Dzimis 1958. gadā. Vadošs uzņēmējs; Ministru prezidents 1995.–1997. gadā un 1999.–2000. gadā; Tautas partijas līderis. Slakteris, Atis. Dzimis 1956. gadā. Tautas partijas līderis 2002.–2006. gadā; zemkopības ministrs 2000.–2002. gadā; aizsardzības ministrs 2004. un 2006.–2007. gadā; finanšu ministrs 2007.–2009. gadā. Šlesers, Ainārs. Dzimis 1970. gadā. Vadošs uzņēmējs; “Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa” līderis; satiksmes ministrs 2004.–2009. gadā; ekonomikas ministrs 1998.–1999. gadā. Urbanovičs, Jānis. Dzimis 1959. gadā. Saeimas deputāts; “Saskaņas centra” līderis. Ušakovs, Nils. Dzimis 1976. gadā. Rīgas mērs kopš 2009. gada; “Saskaņas centra” līderis. Zatlers, Valdis. Dzimis 1956. gadā. Saeimas deputāts; Valsts prezidents 2007.–2011.gadā; pēc profesijas ķirurgs; 2011. gadā dibinātās Zatlera reformu partijas līderis.

Notikumu hronoloģija

1918. gada 18. novembris – Latviešu Nacionālā padome pasludina Latviju par neatkarīgu un suverēnu valsti. 1919.–1920. gads – neatkarības cīņas. 1920. gada 11. augusts – Latvija paraksta miera līgumu ar Padomju Krieviju, un Padomju Krievija tajā atzīst Latvijas neatkarību un suverenitāti. 1939. gada 23. augusts – Padomju Savienība un nacistiskā Vācija no slēdz Molotova-Ribentropa neuzbrukšanas līgumu, piešķirot trīs Baltijas valstis Padomju Savienībai. 1940. gada jūnijs – padomju karaspēks iebrūk Latvijā, līdz ar Igauniju un Lietuvu iekļaujot to Padomju Savienībā. 1941. gada jūnijs – iebrūk nacistiskās Vācijas karaspēks. 1944. gads – Sarkanā Armija atgriežas un okupē Latviju. Latvija tiek iekļauta Padomju Savienībā. 1990. gada marts – Latvijas Tautas fronte iegūst divu trešdaļu balsu pārsvaru pirmajās salīdzinoši brīvajās vēlēšanās kopš Padomju Savienības veiktās okupācijas Otrā pasaules kara laikā. 205

1990. gada maijs – Latvijas Saeima izsludina Latvijas Republikas de jure neatkarību. Latvijas Tautas frontes biedrs Ivars Godmanis kļūst par Ministru prezidentu. 1991. gada 21. augusts – pēc neveiksmīgā stingrā režīma piekritēju sarīkotā apvērsuma Maskavā Latvijas Saeima izdod konstitucionālo likumu, pasludinot Latviju par neatkarīgu, demokrātisku republiku saistībā ar 1922. gada konstitūciju jeb Satversmi. 1991. gada 6. septembris – Padomju Savienība atzīst Latvijas neatkarību. 1991. gada 17. septembris – Latvija kļūst par ANO dalībvalsti. 1992. gada 19. maijs – Latvija pievienojas Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) un Pasaules Bankai. 1992. gada jūlijs – Latvija atdalās no rubļa zonas un ievieš savu va lūtu – latu. 1992. gada septembris – Latvija pabeidz pirmo SVF rezerves programmu. 1993. gada jūnijs – notiek pirmās patiesi brīvās Latvijas 100 deputātu parlamenta jeb Saeimas vēlēšanas. 1994. gada 31. augusts – Latvijas teritoriju pamet pēdējās krievu karaspēka daļas. 1995. gads – Latviju pārņem banku krīze. 1995. gada 13. oktobris – Latvija iesniedz pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. 1998. gada 17. augusts – Krievija devalvē savas valsts obligācijas un atsakās pildīt saistības. 1999. gada 10. februāris – Latvija kļūst par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalsti. 1999. gada 13. oktobris – Eiropas Komisija iesaka dalībvalstīm sākt pārrunas ar Latviju par iestāšanos ES. 206 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2004. gada 29. marts – Latvijas kļūst par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalsti. 2004. gada 1. maijs – Latvija iestājas Eiropas Savienībā. 2006. gada oktobris – Latvijā notiek Saeimas vēlēšanas. Aigara Kalvīša vadītās koalīcijas valdības partijas iegūst balsu vairākumu. 2007. gada marts – Latvija paraksta robežas nospraušanas līgumu ar Krieviju. 2007. gada decembris – Ministru prezidents Kalvītis atkāpjas no amata pēc mēģinājuma atlaist valsts pretkorupcijas iestādes vadītāju. Pie varas atgriežas tā pati koalīcija, bet jaunais Ministru prezidents ir Ivars Godmanis.

2008. gads 15. septembris – Bankrotē Lehman Brothers. Iestājas globāls likviditātes sasalums. 28. oktobris – SVF paziņo par tās darbinieku noslēgtu vienošanos ar Ungāriju, apņemoties izsniegt 12,5 miljardu eiro aizdevumu (15,7 miljardi dolāru). 6. novembris – SVF izpilddirektoru valde apstiprina 15,7 miljardu dolāru aizdevumu un rezerves vienošanos ar Ungāriju uz 17 mēnešiem, nekavējoties piešķirot 6,3 miljardus dolāru. 14. novembris – Latvijas parlaments pieņem 2009. gada budžetu. 19. novembris – Ungārija paraksta saprašanās memorandu ar Ekonomisko un finanšu jautājumu padomi par palīdzību līdz 6,5 miljardu eiro apmērā. 19. decembris – SVF paziņo par tā darbinieku noslēgtu vienošanos ar Latviju par 1,7 miljardu eiro rezerves vienošanos, kas ir daļa no koordinētas starptautiskā finansējuma atbalsta paketes 7,5 miljardu eiro apmērā. notikumu hronoloģija

207

23. decembris – SVF izpilddirektoru valde apstiprina 2,35 miljardu dolāru rezerves vienošanos ar Latviju uz 27 mēnešiem, kā arī izsniedz pirmo finansējuma daļu 586 miljonu eiro (860 miljonu dolāru) apmērā.

2009. gads 13. janvāris – Rīgā vairāki simti demonstrantu iesaistās sadursmē ar policiju. 20. janvāris – Ekonomisko un finanšu jautājumu padome apstiprina vidēja termiņa finansiālo palīdzību Latvijai 3,1 miljarda eiro apjomā saskaņā ar maksājumu bilances mehānismu dalībvalstīm, kas neietilpst eirozonā. 26. janvāris – Rīgā tiek parakstīts saprašanās memorands, nosakot, ka Eiropas Savienība sniegs Latvijai finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardu eiro apmērā. 20. februāris – Ministru prezidents Godmanis atkāpjas no amata. Valdošā koalīcija sabrūk, un iedzīvotāju vidū izplatās neapmierinātība. 25. februāris – Eiropas Komisija izmaksā Latvijai pirmo finansiālās palīdzības daļu 1 miljarda eiro apmērā. 12. marts – Valdis Dombrovskis dod Ministru prezidenta zvērestu, gatavodamies vadīt jaunu, piecu partiju veidotas koalīcijas valdību. 25. marts – SVF paziņo, ka tā darbinieki noslēguši vienošanos ar Rumāniju par aizdevumu 12,95 miljardu eiro apmērā, kas ir daļa no koordinēta finansiāla atbalsta. 4. maijs – SVF izpilddirektoru valde apstiprina 17,1 miljarda dolāru rezerves vienošanos ar Rumāniju uz 24 mēnešiem. 6. jūnijs – Latvijā notiek Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Jūnijs – Latvijas valdība, arodbiedrības un darba devēji vienojas par lieliem publisko tēriņu samazinājumiem papildu budžetā. 208 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2. jūlijs – Eiropas Komisija nolemj izmaksāt otro daļu no 1,2 miljardus eiro aizdevuma 27. jūlijā. 27. jūlijs – SVF darbinieki vienojas ar Latvijas varas iestādēm par pirmo pārbaudi saskaņā ar rezerves vienošanos. 27. augusts – SVF pabeidz pirmo pārbaudi saskaņā ar rezerves vienošanos ar Latviju un atbalsta 195 miljonu eiro (279 miljonu dolāru) izsniegšanu; tādējādi kopējā izmaksātā summa ir 781 miljons eiro (1,14 miljardi dolāru). 1. decembris – Saeima apstiprina 2010. gada budžetu.

2010. gads 17. februāris – SVF veic otro pārbaudi saistībā ar rezerves vienošanos ar Latviju un atbalsta 200 miljonu eiro (275 miljonu dolāru) izmaksu; tādējādi kopējā izmaksātā summa ir 1 miljards eiro (1,37 miljardi dolāru). 26. februāris – tiek noslēgts jauns papildu saprašanās memorands ar Eiropas Savienību. 11. marts – Eiropas Komisija piešķir Latvija trešo aizdevuma izmaksu 500 miljonu eiro apmērā. Marts – Tautas partija, lielākā koalīcijas partija, pamet valdību pēc atkārtotiem strīdiem par taupības pasākumiem un atņem valdībai balsu vairākumu. 2. maijs – ES samits saistībā ar Grieķijas finanšu krīzi. 9.–10. maijs – ES samits saistībā ar eirozonas finanšu krīzi. 13. jūlijs – ES finanšu ministri ļauj Igaunijai ieviest eiro 2011. gada 1. janvārī. 21. jūlijs – SVF veic trešo pārbaudi saistībā ar rezerves vienošanos ar Latviju un apstiprina 106 miljonu eiro (136 miljonu dolāru) izmaksu; tādējādi kopējā izmaksātā summa ir 1,15 miljardi eiro (1,48 miljardi dolāru). notikumu hronoloģija

209

2. oktobris – Latvijā notiek Saeimas vēlēšanas. Tajās uzvar pie varas esošā “Vienotība”, ko var uzskatīt arī par Dombrovska valdības uzvaru. 3. novembris – Dombrovskis kopā ar “Zaļo un zemnieku savienību” izveido divu bloku vairākuma valdību. 20. decembris – Saeima apstiprina 2011. gada budžetu.

Avots: Icon Group International, Latvia: Webster’s Timeline History, 1054– 2007 (ICON Group International, Inc., 2010); Latvian Institute, “History of Latvia: A Timeline,” www.li.lv (iegūts 21.11.2010.); BBC News, Latvian Timeline, November 4, 2010, http://news.bbc.co.uk; International Monetary Fund, www.imf.org; Gateway to the European Union, http://europa.eu/ index_en.htm.

Komentāri 21. gadsimta sākums. Latvijas stratēģiskās izvēles

Mārtiņš Bondars, biedrības “Ekonomistu apvienība 2010” valdes loceklis Latvijai būtiskā iekļaušanās ES un NATO tika realizēta vairākus gadus ilgušas kampaņas rezultātā. Tas bija nepieciešams solis sabiedrības labā, un šī sadaļa tika izpildīta atzīstami un rezultatīvi. Procesa un panākumu iedvesmota, sabiedrība dzīvoja vispārēja pacēluma vilnī, kura atslēgas vārdi bija “jaunas iespējas”. Pēc labi paveikta darba bija iestājusies sociālā eiforija un radies uzskats, ka iekļaušanās lielajās starptautiskajās organizācijās ir garants un aizsardzība pret jebkura veida satricinājumiem. Šajos gados zaudētā modrība un piesardzība bija būtisks iemesls Latvijas katastrofālajai 2008./2009. gada finanšu un ekonomikas krīzei. Šo krīzi padziļināja izteikti negatīvie finanšu un ekonomikas procesi pasaulē. Valstu valdības bija aizņemtas ar savu finanšu sektoru un ekonomiku glābšanu, uzņēmumi meklēja izdzīvošanas veidus ļoti neskaidras un svārstīgas politiskās un biznesa vides apstākļos. 2008. gada beigās izvēloties uzņemties krīzes izmaksas un pieņemot pakāpenisku krīzes pārvarēšanas plānu, Latvija patlaban vēl arvien ir spiesta meklēt valsts izdzīvošanas modeli. Pievienojoties minētajām pārnacionālajām organizācijām, Latvijas drošības, politiskie un ekonomiskie riski samazinājās. Savukārt riski, kuri bija saistīti ar iekļaušanos globalizācijas procesos (brīva preču, pa kalpojumu, kapitāla un cilvēku kustība), pieauga. Risku samazinājums

211

palielināja naudas apjomu, kurš ieplūda Latvijā, un naudas cenu, par kādu Latvijas uzņēmumi un mājsaimniecības finansēja savas vajadzības un vēlmes atbilstoši tābrīža situācijas izpratnei. Vieglā un lētā piekļūšana naudai pārsvarā notika, bankām kreditējot mājsaimniecības un uzņēmumus. Kreditēšanas apjoma pieaugums četru gadu laikā bija ievērojams: 2004. gadā pirms iestāšanās NATO un ES banku aktīvu kopsumma bija 6 miljardi latu, bet 2008. gada septembra beigās – jau 22,8 miljardi latu.* Aizņemtās naudas straujš pieaugums, amatpersonu bezdarbība risku novēršanā un privātā sektora vēlme izmantot jaunās iespējas kļuva par pamatu milzīgam tekošā konta deficītam un augstai inflācijai. Papildus tam politiķi atļāvās koķetēt ar budžeta deficītu straujas ekonomiskās izaugsmes laikā un turpināja cieti piesaistītas valūtas kursa politiku. Šāds naudas politikas režīms pasliktināja Latvijas eksportspēju un ļāva naudas aizdevējiem un aizņēmējiem nedomāt par valūtu riskiem. Ar globalizāciju saistītie riski prasīja cita veida pārvaldību un izpratni nekā piedāvāja amatpersonas. Šādā situācijā izšķirīgs faktors ir valsts politiskās, ekonomiskās un idejiskās elites spēja analizēt un prognozēt situāciju, pieņemt stratēģiski pareizus lēmumus, savstarpēji sadarboties sabiedrības interesēs un būt atklātiem pret sabiedrību par savu rīcību un prognozējamām sekām. No 2004. līdz 2007. gadam mēģinājumi novērst ar kreditēšanas pieaugumu saistītos riskus nebija dienas kārtībā ne valsts politiskajā, ne ekonomiskajā vidē. Netika izmantoti ne valdības, centrālas bankas un banku regulatora normatīvie instrumenti, ne sabiedrisko attiecību iespējas. Finanšu sektors ar piedāvātās naudas masu un cenu cīnījās par tirgus daļu un ietekmi, savukārt cilvēki izmantoja tirgus piedāvāto lēto un viegli pieejamo naudu bez nojausmas par sekām, kādas varētu rasties pēkšņas likviditātes samazināšanās gadījumā. Daļai sabiedrības straujo ienākumu kāpums nebija saistīts ar viņu spēju, talantu un ieguldīto pūliņu novērtējumu vai konkurētspēju globālajā tirgū, bet gan ar banku radīto vēlmi sadalīt aktīvu un klientu tirgu. Sabiedrībai kopumā bija grūti pretoties jaunajām iespējām, jo no individuālajām veiksmēm ieguva arī sabiedrība, un šie veiksminieki radīja nepareizu priekšstatu par ieguldījumu un atdeves kopsakarībām. * http://www.fktk.lv/lv/statistika/kreditiestades/ceturksna_parskati/.

212 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

2007. gada vasarā parādījās pirmie simptomi, kas liecināja par pro b lēmām ASV – pasaules lielākajā ekonomikā un finanšu tirgū. 9. augustā BNP Paribas paziņoja dažu savu fondu investoriem, ka nespēj izmaksāt naudu 2 miljardu ASV dolāru apmērā.* Amerikas hipotekāro ķīlas zīmju tirgus, kurā šie fondi bija veikuši ieguldījumus, bija kļuvis nelikvīds un ar neskaidru vērtību. Reakcija finanšu tirgos bija nekavējoša. Iespēja piesaistīt finansējumu samazinājās un sadārdzinājās, jo investoriem ra dās bažas par finanšu institūciju spēju pildīt savas saistības. Šie notikumi, kas risinājās tālu ārpus Latvijas robežām, atstāja iespaidu uz valsts finanšu tirgus dalībniekiem. Ja 2007. gada 1. ceturksnī kreditēšanas pieaugums Latvijā salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni bija 10,7%, 2. un 3. ceturksnī attiecīgi 9,5% un 7,3%, tad 4. ceturksnī – jau 5,5% un 2008. gada 1. ceturksnī – 1,9%.** 2008. gada otrajā pusē Latvijā bija sākusies recesija. Septembrī, sabrūkot Lehman Brothers, pasaules līdzšinējā finanšu kārtība bija uz sabrukuma robežas. Latvija šo jauno situāciju sagaidīja ar hronisku te košā konta deficītu un inflāciju, kas bija augstāka nekā Māstrihtas kritēriju pieļaujamā norma, ar problēmām, kas saistītas ar budžeta deficītu un pārvērtētas un fiksētas valūtas kursu, kā arī ar privāto kreditoru ienākumu samazināšanos, kas izraisīja nespēju turpināt apkalpot uzņemtās saistības. Kļuva skaidrs, ka bez starptautiskās palīdzības Latvija nebūs spējīga atrisināt gaidāmās likviditātes problēmas un pārmaiņas. 2008. gada novembrī Latvija atteicās no iespējām izmantot tābrīža priekšrocības sarunās gan ar starptautiskajām organizācijām un valdībām, kuru mītnes zemēs atradās bankas ar būtisku ekspozīciju Latvijā un to saistītiem riskiem, gan ar individuāliem finanšu tirgus dalībniekiem. Decembra beigās Latvija un SVF parakstīja vienošanos, kas paredzēja: 1) risināt Latvijas īstermiņa likviditātes problēmas – nodrošināt finansiālo stabilitāti; 2) ievērot fiskālo disciplīnu – budžeta samazinājumu un atbilstoši valsts ekonomiskajām iespējām vidējā termiņā (2012. gadā) sasniegt deficīta līmeni, kas nav augstāks par 3% no IKP; 3) veikt strukturālās reformas izglītībā, veselības aizsardzībā un valsts pārvaldē. * Andrew Ross Sorkin, Too Big to Fail (Viking Penguin, Penguin Books ltd., USA, 2009), 88. http://www.fktk.lv/lv/statistika/kreditiestades/ceturksna-parskati/. ** http://www.fktk.lv/lv/statistika/kreditiestades/ceturksna_parskati/. Komentāri

213

Ar SVF un Eiropas Komisiju parakstītais memorands bija palīdzība Latvijai, lai tā: 1) glābtu Parex banku; 2) saglabātu esošo lata kursa piesaisti eiro; 3) vidējā termiņā sasniegtu budžeta deficītu, kurš atbilst Māstrihtas kritērijiem. Šāda notikumu attīstība apmierināja starptautisko sabiedrību un aizdevējus (SVF, Eiropas Komisiju un valstis, kuras divpusējā kārtā bija gatavas sniegt aizdevumu Latvijai), jo, pirmkārt, tika novērsti starptautiski pārstāvēto banku operatīvie darbības sarežģījumi. Banku akcionāru mītņu valstu valdībām un centrālajām bankām izpalika likviditātes un kapitāla intervences nepieciešamība. Šāda intervences nepieciešamība – vismaz reģionāli, ņemot vērā notikumus pasaules finanšu tirgos un investoru noskaņojumu, – varēja radīt neparedzamas sekas. Otrkārt, izpalika būtiski draudi citām fiksētā kursa valūtu valstīm Centrāleiropā un Austrumeiropā. Treškārt, visus izdevumus par krīzes tālāku neizplatīšanos un novēršanu uzņēmās tikai Latvija un tās nākotnes nodokļu maksātājs. Šāda rīcība šķietami varētu liecināt par Latvijas rūpēm un atbildību par starptautisko ekonomisko un finanšu stabilitāti. Tomēr, iespējams, ka pieņemtie lēmumi patiesībā norāda uz amatpersonu izpratnes trūkumu par iesaistīto pušu solidāro atbildību. Rezultātā Latvija nespēja panākt solidāru izmaksu un zaudējumu uzņemšanos krīzes risinājuma atrašanas un ieviešanas posmā. 2008. gada oktobrī Latvijas vadība zināja par nopietno finanšu krīzi pasaulē, briestošajām problēmām Parex bankā un straujo ienākumu kritumu Valsts kasē. Par spīti skaidriem un nepārprotamiem signāliem par tuvojošos finanšu katastrofu, Saeima pēc valdības ieteikuma 16. oktobrī nolēma paaugstināt noguldījumu garantiju fonda garantējamo atlīdzību no 20 000 uz 50 000 eiro, tādā veidā netieši palielinot gan likviditātes spiedienu uz Valsts kasi, gan saistības, kuras uzņēmās Latvija, ja kāda vai kādas no Latvijā licenzētajām bankām nonāktu maksātnespējā vai bankrotētu. Dažas nedēļas vēlāk valdība, kā vienu no svarīgiem argumentiem minot būtiskās izmaksas gadījumā, ja banka netiktu glābta, nolēma kļūt par Parex bankas akcionāru un nodrošināt tai nepieciešamo likviditāti. Šajā laikā Latvijai bija iespējami arī citi krīzes pārvarēšanas risinājumi. Piemēram, diametrāli pretējs virziens – neglābt Parex banku, nesteigties palielināt noguldījumu garantijās izmaksājamo naudu, ieviest kontrolēti peldošu lata kursu un lūgt starptautisko palīdzību, lai norē214 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

ķinātos ar bankrotējušo banku noguldītājiem, tādējādi absorbējot sociālos satricinājumus un nepieciešamības robežās nodrošinot likviditāti biznesa videi. Īstenojot šādu scerāriju, Latvija būtu spiesta daudz straujāk atrisināt tās makroekonomiskās problēmas, ar kurām valsts sagaidīja krīzi. Minētā rīcība izraisītu: 1) strauju lata vērtības samazināšanos attiecība pret citām valūtām. Tādā veidā izzustu viens no konkurētnespējas un krīzes cēloņiem; 2) rekapitalizācijas un naudas termiņstruktūras jautājumu risināšanu pašās bankās. Šis solis veicinātu dzīvotspējīgo komercbanku bilanču atveseļošanu un banku vēlmi līdzdarboties ekonomikas atdzimšanā; 3) eksporta konkurētspējas palielināšanos un importa samazināšanos. Sarūkot importam, varētu rasties importa aizvietotāji (ar laiku tie varētu kļūt par eksporta produktiem, jo būtu attīstījušies vietējā tirgū); 4) nepieciešamību valdībai un Saeimai nekavējoties risināt krīzes skartas valsts operatīvos pārvaldes jautājumus. Valsts un pašvaldību sektoram obligāti būtu jākļūst funkcionālākam un cilvēkiem noderīgākam. Šā risinājuma priekšrocības būtu straujāka krīzes pārvarēšana, savu cilvēku masveidīga nepazaudēšana (citās ekonomikās bija iestājusies recesija un darba tirgi nealka pēc jaunām darba rokām), kā arī iespēja nekavējoši ķerties pie ilgtspējīgas ekonomikas radīšanas. Šādas ekonomikas pamatā būtu attīstība, kas balstīta uz Latvijas dabiskām ekonomiskām priekšrocībām, – ģeogrāfiskā novietojuma (tranzīts un tūrisms), mežiem, lauksaimniecības, kā arī industrijām, kurām ir eksportspējas potenciāls un kuras cietušas no resursu pārvilināšanas nekustamā īpašuma burbuļa veidošanās laikā. Viens no būtiskiem argumentiem, kādēļ netika izvēlēts iepriekš minētais scenārijs, bija rūpes par Latvijas finanšu sektora stabilitāti. Bažas, ka pie šāda krīzes pārvarēšanas modeļa lielākās bankas varētu pamest tirgu, ir finansiāli nepamatotas. 2008. gada oktobrī Latvijas komercbanku kopējie aktīvi bija 22,8 miljardi latu, kredīti – 16,6 miljardi (73% no bilances), noguldījumi – 10,1 miljards (44,3%) (rezidentu 5,6 miljardi, nerezidentu 4,4 miljardi), saistības pret finanšu sektoru – 9,6 miljardi (42,4%), kapitāls – 1,8 miljardi latu (8,2%).* Pieņemot, ka komercbanku sektors sabruktu, Latvijas saistības pret noguldītājiem no+teikti būtu mazākas par kopējo aktīvu privatizācijas * http://www.fktk.lv/lv/statistika/kreditiestades/ceturksna_parskati/. Komentāri

215

nākotnes vērtību. Savukārt pieņēmums, ka lielākās bankas pamestu tirgu, ir iespējams vien mātesbanku bankrotu gadījumā. 2008. gada beigās Latvijas trīs lielāko banku ekspozīcija pret noguldītājiem Latvijā un savām mātēm vai finanšu sektoru bija sekojoša: Swedbank bilancē noguldījumu attiecība pret pasīviem – aptuveni 28% un mātesbankas ekspozīcija (aizdevumi plus kapitāls) pret vietējo Swedbank – aptuveni 68%, * SEB – aptuveni 36%/59% ** un DNB – aptuveni 20%/76%***. Jāpiemin arī šo banku reputācijas riski, ja bankas pieņemtu lēmumu izbeigt biznesu Latvijā un turpināt darboties starptautiskajos finanšu tirgos. Ārzemju bankām pamest savas Latvijas struktūras būtu bijis ļoti dārgi un neizdevīgi. Latvijas izvēlētais krīzes pārvarēšanas modelis ir ļāvis valstij pa sargāt savu finanšu sektoru no būtiskiem satricinājumiem un devis tam iespēju absorbēt zaudējumus ilgtermiņā. Tika novērsts iespējamais starptautiskais finanšu “cunami” 2008. gada beigās, kā arī īstermiņā ieguts laiks, lai pielāgotos dzīvei samazinātu ienākumu, zemākas labklājības un jaunos iespējamos attīstības apstākļos. Savukārt izvēlētā modeļa ēnas puse ir ievērojami palielinātais valsts parāds: no 9% no IKP 2008. gadā uz 45% no IKP 2011. gadā.**** Tāpat jāatzīst, ka valsts socializējusi privātos zaudējumus un parādus, būtiski samazinājusi sa vus darbspējīgos cilvēkresursu un nākotnes IKP potenciālu, samazinājusi iedzīvotājiem sniegtos valsts pakalpojumus. Ir palielināti nodokļi; nekustamā īpašuma burbuļa vietā ir izveidojies sociālais burbulis; un valsts vēl joprojām turpina cīnīties ar tām pašām hroniskajām makroekonomiskajām kaitēm (inflācija, budžeta deficīts ekonomikas pieauguma laikā, pārvērtēta valūta, importa pārsvars pār eksportu, liels valsts kopējais ārējais parāds), ar kurām sagaidīja krīzi. Krīzes dēļ Latvija ir saņēmusi dārgas un sāpīgas mācības, kuras būtu jāņem vērā nākotnē. Dažādu sabiedrības grupu atziņas šajā sakarā atšķiras, taču būtiski ir gūt izpratni par valsts un sabiedrības kopīgajām * http://www.swedbank.lv/lib/lv/internetam_IV_cet_lv_.pdf. ** http://www.seb.lv/data/Parskati/2008_audits_lv.pdf. *** http://www.dnb.lv/static/files/443.dnb_nord_finansu_parsk_2008.pdf. **** http://epp.eurostat.ec.europa.eu/statistics_explained/indexphp?title=File: Deficit_Debt_2007_2010_October_2011_3.png&filetimestamp= 2 0111025082630.

216 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

interesēm. Pirmkārt, Latvijai ir nepieciešama pārvaldība, kas spēj vadīt starptautiskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem atvērtu valsti. Ir svarīgi, lai amatpersonas spētu analizēt un prognozēt starptautisko un vietējo risku mijiedarbību un to ietekmi. Ņemot vērā valsts mērķus un izpratni par situāciju, sabalansēt Latvijas intereses ar starptautisko atbildību. Otrkārt, jāveido tādas politikas un jātiecas uz tādiem kvantitatīviem rādītājiem, kurus sasniedzot, tiek nodrošināta Latvijas ilgtspēja. Jāizvairās atkārtoti pakļaut mērķus operatīvajai darbībai – tai jākalpo mērķu sasniegšanai. Treškārt, ir jāmazina riski to uzņēmumu, piegādātāju un sadarbības partneru ietekmei uz valsts budžetu un darbību, kuru rīcība var izraisīt nepieciešamību pārņemt uzņēmumus, in vestēt tajos milzīgus nodokļu maksātāju līdzekļus vai spert soļus, kas ir pretstatā valsts stratēģiskajām interesēm.

Krīzes mācības

Uldis Osis, LZA korespondētājloceklis, ekonomikas doktors, profesors Pēc iepriekšējām finanšu krīzēm 1995. un 1998. gadā, sākot ar 2000. gadu, ekonomiskā situācija Latvijā ievērojami uzlabojās. Daudziem sāka likties, ka valstī beidzot ir iestājies “zelta” laikmets un tas turpināsies ja ne bezgalīgi, tad vismaz pietiekami ilgi. Politiskās un finanšu elites domas bija aizņemtas ar iestāšanos ES. Savukārt arī ES kopumā bija pārņēmusi viegla eiforija par kopienas vērienīgajām attīstības perspektīvām sakarā ar gatavojamo paplašināšanos. Pirmās krīzes pazīmes ASV un Eiropā bija vērojamas jau 2007. gada nogalē kā banku krahu ķēdes reakcija,* bet visā plašumā izvērsās 2008. gada pirmajā pusē. Latvijā un pārējās Baltijas valstīs krīze aizsākās ar manāmu nobīdi – 2009. gada sākumā, toties ar dramatisku gandrīz visu galveno finanšu un ekonomisko rādītāju kritumu, kas turpinājās visu gadu un vēl arī 2010. gada sākumā. Tiek minēti dažādi iemesli, kādēļ šī krīze Latvijā izrādījās tik postoša. Kā viens no galvenajiem iemesliem, par kuru vairums ekspertu ir vienisprātis, – banku ekspansija kreditēšanas jomā, it īpaši nekustamo īpašumu sektorā. Tā loģiski izrietēja no vispārējās nevērības pasaulē (Eiropā un Latvijā it īpaši) pret finanšu tirgu regulēšanas jautājumiem. Ja Latvijas kā jaunas valsts gadījumā to vēl varētu skaidrot * Viena no pirmajām 2007. gada septembrī maksātnespējīga kļuva Lielbritānijas vidēja izmēra banka Northern Rock.

218

ar zināšanu un pieredzes trūkumu, tad Baltijas finanšu tirgu ietekmējošo, daudz pieredzējušāko skandināvu banku un to valdību rīcība ir grūti izprotama. Nākamais daudz diskutētais jautājums: vai lata devalvācija būtu bijusi veiksmīgāks krīzes pārvarēšanas variants salīdzinājumā ar faktiski realizēto iekšējo jeb aktīvu devalvāciju? Šajā jautājumā Latvijā saskārušies divi pretēji, varētu teikt – radikāli, viedokļi. Viens, ka Latvijai jāsaglabā stingra lata kursa piesaiste eiro, bet radušās finanšu problēmas jārisina, īstenojot iekšējo devalvāciju, kuras galvenais elements bija valsts un pašvaldību izdevumu samazināšana jeb t.s. budžeta konsolidācija. Šo viedokli pārstāvēja Latvijas Banka un valdība, un tās šo pieeju arī realizēja. Otru viedokli pārstāvēja virkne neatkarīgu Latvijas un ārvalstu ekspertu, iesakot devalvēt latu par 30 vai vairāk procentiem. Diskusijas starp abu viedokļu pārstāvjiem turpinājās visu krīzes laiku, un par vienas vai otras stratēģijas pareizību kopīgs vai vismaz tuvs viedoklis tā arī nav panākts. Arī pasaules pieredze šajā jomā nav viennozīmīga, lai gan veiksmīgu valūtas devalvācijas piemēru ir ievērojami vairāk nekā aktīvu devalvāciju. Latvijas gadījumā katram no abiem iespējamās rīcības variantiem bija gan savi ierobežojošie, gan veicinošie priekšnosacījumi, kas izrietēja no konkrētā brīža ekonomiskās situācijas. Kā rāda citu valstu pieredze valūtas devalvācijas gadījumos, lata vērtībai attiecībā pret eiro un citām valūtām pazeminoties, uzlabotos Latvijas eksportspēja. Eksportējošās nozares iegūtu jūtamas priekšrocības iekšējā un ārējā tirgū. Tās spētu nekavējoties paplašināt ražošanas apjomus, piesaistot papildu darbaspēku no citām nozarēm, kuras krīzes dēļ bija spiestas samazināt aktivitāti, bet būtiskas priekšrocības no de valvācijas nebūtu guvušas (piemēram, celtniecība). Tas būtu ļāvis valstī saglabāt daudzas darbavietas un mazinātu motivāciju cilvēku aizbraukšanai. Lai gan vairums ekonomistu un starptautisku ekspertu atzīst šādu valūtas devalvācijas iespējamu pozitīvu efektu krīzes pārņemtā ekonomikā, taču uzskata to par pārāk īslaicīgu (2–3 gadi), lai izmantotu tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībā. Tam var daļēji piekrist, ja runa ir par ekonomiski attīstītām valstīm, taču valstīs, kur uz eksportu orientētās nozarēs ir zems vai vidējs tehnoloģiskās attīstības un produktu kvalitāKomentāri

219

1. attēls. Argentīnas IKP dinamika pirms un pēc Argentīnas peso devalvācijas

2. attēls. Argentīnas ārējā tirdzniecība 220 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

tes līmenis, valūtas devalvācija pie pareizi īstenotas valsts atbalsta politikas var iniciēt ilgstošāku un noturīgāku attīstības procesu. Devalvācijas inficētie eksporta papildu ieņēmumi var aizsākt tālāku ķēdes reakciju, kalpojot par pamatu industriālās modernizācijas uzsākšanai kā tas bija uzskatāmi vērojams, piemēram, Argentīnas gadījumā. Pēc Argentīnas peso piesaistes ASV dolāram atcelšanas 2002. gada sākumā tā vērtība piedzīvoja milzu kritumu – no sākotnējās paritātes 1:1 līdz 1:4 peso pret ASV dolāru gada laikā. Taču, sākot jau no nākamā, 2003. gada, šīs valsts ekonomika uzņēma strauju attīstības tempu (skat. 1. att.). Pēc devalvācijas strauji pieaugošā eksporta radītā naudas plūsma izraisīja tautsaimniecības industrializācijas bumu, un valdībai ar fiskālām metodēm nācās to pat nedaudz piebremzēt, lai nepieļautu valstī pārāk augstu inflāciju (skat. 2. att.). Jāpiezīmē, ka Argentīnai gan pēc peso devalvācijas, gan turpmāk, arī krīzes pārņemtajā 2009. gadā, saglabājās stabili pozitīva tirdzniecības bilance, jo veiksmīgi bija nostrādājis mehānisms: devalvācija–eksports–investīcijas–modernizācija–konkurētspēja. Taču Latvijas gadījumā lata devalvācijas variantam piemita arī būtiski trūkumi un riski. Ņemot vērā brīvo kapitāla plūsmu finanšu tirgū un jau minēto bezrūpīgo banku darbību un vaļīgo regulēšanas politiku, pagājušās desmitgades vidū bija izveidojusies situācija, kad lielākā daļa kredītu mājsaimniecībām un uzņēmumiem tika piešķirti ārvalstu valūtās, it īpaši nekustamā īpašuma sektorā, kas pārsvarā nav spējīgs ģenerēt ienākumus ārvalstu valūtā. Rezultātā, sākot aptuveni ar 2000. gadu, Latvijas finanšu tirgū, veidojās dažādu valūtu “kokteilis”, kur lati dominēja tekošajā apgrozījumā, bet eiro – kredītu tirgū. Strauja lata devalvācija šādā situācijā varētu izrādīties postoša gan kredītu ņēmējiem, gan aizdevējiem. Krasi samazinātos vairuma kredītu ņēmēju iespējas atmaksāt aizņēmumus, līdz ar to, iespējams, izprovocējot sērijveida valūtas devalvācijas arī pārējās Baltijas valstīs. Tas savukārt satricinātu Baltijas banku sistēmu kopumā. Līdz ar to bankas būtu spiestas būtiski palielināt savus kapitālus un veidot ievērojamas papildu rezerves un uzkrājumus. Atšķirībā no valūtas devalvācijas aktīvu “saspiešanas” (tajā skaitā budžeta izdevumu samazināšanas) stratēģijas pozitīva iezīme izpaudās tādējādi, ka beidzot tika uzsāktas radikālas reformas visā tautsaimnieKomentāri

221

cībā, it īpaši publiskajā sektorā. Ievērojami samazinājās institūciju skaits medicīnas, izglītības u.c. jomās, tika racionalizēts tajās strādājošo skaits, kā arī optimizētas organizatoriskās struktūras. Šīs reformas bija briedušas jau vairāku pēdējo gadu laikā, taču arvien bija pietrūcis politiskās izšķiršanās, līdz finanšu krīze radīja situāciju, kad vilcināties ar reformām vairs nebija iespējams. Lai gan šī stratēģija tika īstenota visai vienkāršotā veidā – pārsvarā kā aritmētiska izmaksu apcirpšana, Latvijai izdevās pārsteidzoši īsā laikā ne tikai stabilizēt valsts budžetu un ekonomisko situāciju kopumā, bet 2011. gadā pat nodrošināt mērenu ekonomikas izaugsmi. Īpaši strauji pieauga eksporta apjomi, kas jau 2010.gada otrajā pusē pārsniedza pirmskrīzes līmeni, un tādējādi to varētu salīdzināt ar efektu, kādu dotu lata devalvēšana. Taču līdzības ar to arī beidzās, jo radās vairākas būtiskas problēmas. No darba tika atlaisti tūkstošiem strādājošo, tie papildināja bezdarbnieku rindas, bet ar nelielo bezdarbnieku pabalstu nespēja atmaksāt parādus. Savukārt valsts un pašvaldību budžetos strauji pieauga sociālo pabalstu izmaksas. Mājsaimniecību parādus finanšu institūcijām papildināja pieaugošie komunālie parādi par elektroenerģijas, gāzes, ūdens piegādēm un apsaimniekošanu. It kā labāk vadāmā, taču lēnā aktīvu devalvācijas stratēģija slēpa daudz nopietnākas problēmas. Latvija zaudēja ievērojamu daļu darbspējīgo iedzīvotāju, lielāko daļu aizbraukušo – uz visiem laikiem. Lai gan emigrācija bija ievērojama arī tā sauktajos treknajos gados un agrāk, augstais, ilgstošais bezdarba līmenis to acīmredzami pastiprināja. Sabiedrības noskaņojums strauji kritās, cilvēkus bija pārņēmusi bezcerība. Strādātspējīgie iedzīvotāji darba meklējumos bija spiesti emigrēt uz citām valstīm tādā skaitā, ka gaužām nepārliecinošs šķiet nereti minētais arguments, ka citā krīzes pārvarēšanas variantā emigrācija būtu vēl lielāka. Strādātspējīgo skaita samazināšanās jau samērā tuvā nākotnē neapšaubāmi būs viens no valsts ekonomiskās attīstības bremzējošiem faktoriem, kura negatīvo ietekmi būs iespējams mazināt, tikai veicinot strādājošo piesaisti no citām valstīm. Šajā gadījumā jārēķinās, ka, lai paaugstinātu iebraukušā darbaspēka kvalifikāciju līdz Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamā līmeņa, valstij nāksies ieguldīt ievērojamus līdzekļus profesionālajā apmācībā un iebraucēju sociālajā un kultūras adaptācijā. 222 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Aktīvu devalvācijas lielākais trūkums no ekonomiskā viedokļa ir tās pasīvi defensīvais raksturs – izmaksu ekonomija, institūciju un darbavietu skaita samazināšana un tml. Šī stratēģija bremzē uzņēmumu, ģimeņu un valsts ieņēmumu palielināšanu, ierobežo eksportspējīgo nozaru konkurētspējas kāpumu. Kā redzams 3. attēlā, lai gan Latvijas eksports kopš 2009. gada beigām ir strauji audzis, vēl krasāks pieaugums bija vērojams importa apjomā, kas jau tā allaž pārsniedzis eksportu. Līdz ar to arī tirdzniecības bilance ir hroniski negatīva. Turklāt, kā redzams 4. attēlā, pēdējā laikā tās negatīvā tendence ir pat pastiprinājusies. Situāciju neglābj arī pakalpojumi: maksājumu bilances tekošais konts 2012. gadu aizsāka ar negatīvu saldo. No tā var secināt, ka, īstenojot aktīvu devalvācijas stratēģiju, Latvija no krīzes ir izkļuvusi novājināta un nestabila, tai nav izdevies iegūt tās priekšrocības, kuras sniedz valūtas devalvācija.

3. attēls. Latvijas eksporta un importa dinamika Komentāri

223

4. attēls. Latvijas ārējās tirdzniecības bilance

Apkopojot Latvijas finanšu krīzes pārvarēšanas pieredzi, var secināt, ka abām devalvācijas stratēģijām piemīt virkne priekšrocību, taču tās slēpj arī tik nopietnus trūkumus un riskus, ka ne vienas, ne otras stratēģijas pielietošanu tīrā veidā nevar uzskatīt par pieņemamu. Daudz veiksmīgāka būtu bijusi stratēģija, kas balstītos uz valūtas un aktīvu devalvācijas elementu kombināciju. Proti, atkarībā no iekšējo un ārējo faktoru mijiedarbības konkrētajā situācijā lata kurss būtu pakāpeniski pazemināms (vadāma “peldoša” valūta). Vienlaicīgi būtu veicami arī izmaksu ekonomijas un strukturālo reformu pasākumi. Izvērtēt šādas stratēģijas priekšrocības būtu iespējams, ja savlaicīgi tiktu veikta rūpīgāka situācijas analīze un prognozēšana, izmantojot atšķirīgas metodiskās pieejas. Daudzkārt minēts, ka lēmums par aktīvu devalvāciju pieņemts, lielā mērā balstoties uz ekonomiski matemātiskās modelēšanas rezultātiem, kuri liecinājuši par lielāku zaudējumu iespējamību, ja tiktu veikta lata devalvācija. Šā raksta autora daudzu gadu pieredze dažādu ekonomisko metožu praktiskā pielietošanā liecina, ka, pirmkārt, ekonomisko procesu analīzē 224 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

un prognozēšanā vienas atsevišķas metodes izmantošana ir nepietiekama. Otrkārt, tradicionālo ekonometrisko metožu izmantošana krīzes procesos, uz ko vairākkārt atsaukušies atsevišķi analītiķi, reti dod ticamus rezultātus daudzu indikatoru nelineāru un negatīvu trendu dēļ. Treškārt, ir nepietiekami svarīgus lēmumus krīzes situācijās balstīt tikai uz makroekonomiskiem apsvērumiem un finanšu pasākumiem. Ne ma zāk būtiska, iespējams, pat nozīmīgāka ir mikroekonomikas, it īpaši uzņēmējdarbības, iespēju mobilizēšana un izmantošana, bet šis aspekts gandrīz nemaz netika ņemts vērā. Tādēļ ekonomiskajā politikā lēmumi jāpieņem, ievērojot divus galvenos, savstarpēji cieši saistītus aspektus, – valsts ekonomisko attīstību un ekonomisko izaugsmi. Pirmajā gadījumā runa ir par iedzīvotāju labklājību, nodarbinātību, nabadzības slieksni, izglītības un zinātnes attīstību, industriālo un inovāciju vidi un tml. Savukārt izaugsmi raksturo IKP, tirdzniecības bilance, valsts bu džeta sabalansētība un citi agreģētie makroekonomiskie rādītāji. Diemžēl Latvijā līdz šim realizētājā ekonomiskajā politikā nav izdevies organiski apvienot abus minētos aspektus. Tas arī ir saprotams, jo valstī nekad nav pastāvējis reāls, vienots attīstības plāns, saskaņā ar kuru tiktu noteiktas galvenās attīstības prioritātes un izstrādāts valsts budžets nevis vienam, bet vairākiem gadiem, noformulēti valsts atbalsta pamatvirzieni, veicamie uzdevumi, resursu nodrošinājums utt. Ar novēlošanos, tomēr sācies darbs pie jauna Nacionālā attīstības plāna izstrādes. Šī ir retā iespēja valsts pārvaldes un attīstības lietas savest kārtībā, nepiemirstot arī, ka ekonomika attīstās cikliski. Krīzes bija un būs, tāpēc visai naivi būtu cerēt, ka turpmāko Latvijas attīstību varētu raksturot kā vienu varenu izrāvienu. Mums vajadzīgs reāls, sabalansēts Nacionālās attīstības plāns ar tajā jau iestrādātu profesionālu īstenošanas mehānismu.

Kā izvest valsti no krīzes? Latvijas eksperiments

Juris Gulbis, SIA “Lattelecom” valdes priekšsēdētājs

Ievads 2008.–2010. gada Latvijas finanšu krīze nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem pēdējā laika notikumiem, kas atstās ilgstošu ietekmi uz valsts ekonomisko un politisko attīstību. A. Oslunda un V. Dombrovska grāmatā ļoti detalizēti atspoguļota krīzes norise un valdības paveiktais tās pārvarēšanā, un tā noteikti ir izmantojama kā labs atskaites punkts krīzes mācību apguvei un analīzei nākotnē. Diskutēt par to, cik pareizi vai nepareizi šajos krīzes gados rīkojās valdība, pat īsti nav jēgas, jo mēs nezinām, kāds būtu iznākums citai rīcībai. Manuprāt, daudz svarīgāk ir saprast, kādas būs krīzes un tās novēršanas pasākumu sekas pašlaik un turpmāk un ko mums darīt, lai attīstītu valstī sabalansētu ekonomikas modeli un harmonisku sabied rību.

Devalvēt vai nedevalvēt? Grāmatā daudz tiek diskutēts par lata kursa piesaisti eiro un tā noturēšanas svarīgumu. Patlaban, kad jau trešais gads pēc krīzes ir iesācies ar 226

IKP izaugsmi, ir diezgan grūti apstrīdēt to, ka fiksēta valūtas kursa noturēšana bija pareizā izvēle. Iespējams, ka piedzīvotās grūtības ir attaisnojamas salīdzinājumā ar potenciāli nenovēršamo banku sistēmas krīzi un iespējamajām sekām visā Austrumeiropā un it īpaši Lietuvā un Igaunijā. Taču, lai arī sabiedriskās domas vairākums sliecas uz viedokli, ka jāsaglabā fiksēts lata kurss, līdz šim nav pietiekami apspriests jautājums par lata devalvācijas plusiem un mīnusiem un to, kā tas varētu ietekmēt ekonomiku. Turpinot fiksētā lata kursa politiku un plānu 2014. gadā pievienoties eirozonai, mums būtu skaidri jāsaprot, vai tas patiesībā ir izdevīgi Latvijas tautai vai kādai šaurai grupai. Kādi būs ieguvumi salīdzinājumā ar iemaksām, kas būs jāveic ekonomiski vājāko valstu glābšanai? Igaunijas piemērs pagaidām nešķiet pārliecinošs: strauji pieaugusi inflācija, valstij jāsedz Grieķijas glābšanas izmaksas, gaidītais investīciju pieaugums nav noticis. Gluži pretēji – saskaņā ar Eesti Pank datiem 2011. gadā tiešās investīcijas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir par 1% mazākas. Turklāt ļoti iespējams, ka Latvijai, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas attīstības tempu, var nākties mākslīgi bremzēt valsts izaugsmi, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus un 2014. gadā iestātos eirozonā. Uz šādu absurdu iespējamību vairakkārt norādījis ekonomists Gatis Kokins. Proti, pieaugot kopproduktam, pieaug arī pakalpojumu cenas jeb inflācija, kas visiem eirozonā tikt gribētājiem ir jānotur noteiktā līmenī. Mēģinājumus iespraukties šajā šaurajā eirozonas logā, kas mums ir atvēries, G. Kokins salīdzina ar šaušanu pašiem savā kājā. Tādēļ, iespējams, detalizētāk būtu jāpēta, kādi ieguvumi, atrodoties ārpus eirozonas, ir tādām valstīm kā Dānija, Zviedrija, Lielbritānija u.c. Varbūt tas ir arī Latvijas ceļš?

Emigrācija un imigrācija Viens no traģiskākajiem 2009.–2010. gada krīzes rezultātiem ir taupības pasākumu radītā masveida emigrācija. Latvijā mēs divreiz vairāk mirstam, nekā dzimstam (2012. gada februārī Latvijā piedzima 1480 cilvēku, nomira 2800), un emigrācija šo situāciju padara vēl bēdīgāku. Komentāri

227

Kā liecina Valsts zemes dienesta dati, Latvijā par izmirušiem var uzskatīt 482 ciemus – vietas, kurās nav nevienas ēkas un neviena iedzīvotāja. Visvairāk šādu vietu ir Latgalē. Protams, tas nav tikai un vienīgi pēdējo gadu ekonomiskās emigrācijas rezultāts, taču tieši emigrācija lielā mērā ir brutāli iztukšojusi daudzas apdzīvotas vietas. Pēdējā tautas skaitīšana Latvijā uzrādīja vairs tikai nedaudz vairāk par 2 miljoniem iedzīvotāju, un sabiedrība uzskata, ka arī šis skaitlis ir radies politiski motivētu statistikas manipulāciju rezultātā. Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans, kurš padziļināti pētījis pēdējo gadu emigrācijas apjomus, aplēsis, ka Latviju desmit gados pametuši 200 000 cilvēku, kamēr grāmatā tās autori pat tuvu nesauc šādus skaitļus, un reālā aizbraukušo situācija nezin kādēļ tiek noklusēta. Grāmatā tiek operēts ar oficiālajiem emigrācijas datiem, kas, protams, neparāda reālo situācijas dramatismu. Bezdarba kritums arī atlabšanas sākumā notika, lielā mērā pateicoties emigrācijai. Diemžēl arī pašlaik, 2012. gadā, nevaram runāt par šīs problēmas mazināšanos vai arī izceļojušo iedzīvotāju atgriešanos. Šādā situācijā ir apdraudēta ekonomikas un arī valsts attīstība, jo neviens nevēlas izvietot ražotnes vai investēt teritorijās ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Patlaban atvērt pēc pasaules mērogiem nelielu ra žotni, piemēram, ar 5000 darbiniekiem, ir praktiski nereāli, jo nebūtu iespējams atrast pietiekamu daudzumu kvalificēta darbaspēka. Valdība šo jautājumu nav risinājusi krīzes laikā un arī pašlaik nav skaidra plāna, kā apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā. Īpaši traģiska situācija ir atsevišķos valsts reģionos, piemēram, Latgalē, kur dažos pagastos iedzīvotāju skaits pēdējā desmitgadē ir sarucis daudz būtiskāk nekā vidēji valstī. Šodien, kad ekonomika lēnām atkopjas, ir pēdējais laiks formulēt valsts prioritātes tādās jomās kā • atbalsts jaunajām ģimenēm; • aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanās motivēšana; • reģionālās attīstības politika, kas veicinātu cilvēku koncentrēšanos reģionos ar ilgtspējīgu attīstības perspektīvu;

228 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

• saprātīgas imigrācijas politikas izstrāde ar mērķi piesaistīt iedzīvotājus no teritoriāli un kultūras ziņā tuvākām valstīm

Cīņa ar ēnu ekonomiku Cīņa ar nodokļu nemaksātājiem nav notikusi un joprojām nenotiek pietiekamā apmērā, es pat to sauktu par simbolisku. Tā vietā tiek uzlikti nemitīgi žņaugi legālai uzņēmējdarbībai. Masīvā štatu samazināšana Valsts ieņēmumu dienestā, ar ko lepojas grāmatas autori, nebija efektīva. Tā vietā drīzāk vajadzēja darbiniekiem palielināt algas un nosūtīt viņus darbā uz valsts robežu ķert kontrabandistus. Ja Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku atalgojums tiktu piesaistīts rezultātam tāpat, kā tas notiek privātā biznesā, budžeta ieņēmumu pieaugums būtu fantastisks.

Pensijas Ar demogrāfiju cieši ir saistīts jautājums par pensijām. Grāmatā tiek runāts par pensiju samazināšanu krīzes laikā un to, ka jāceļ pensionēšanās vecums. Arī nauda, ko novirza 2. līmeņa pensijām, samazināta no 8% (2008. gadā) līdz 2% pašlaik. No finansiālā viedokļa tas ir pareizs risinājums. Diemžēl manai paaudzei šī krīze nozīmē arī atklāsmi, ka līdz pensijai vai nu vispār nenodzīvosim, vai arī pirktspējas ziņā tā būs vēl niecīgāka nekā šodienas pensionāriem. Valstij būtu jāatbild uz jautājumu, kāpēc mums pašlaik būtu jāmaksā astronomiskais sociālais nodoklis, ja nākotnē no tā neko nesaņemsim. Iespējams, jāstimulē privāto uzkrājumu veidošana, piešķirot lielākas nodokļu atlaides iemaksām 3. līmeņa pensiju fondos. Vienlaicīgi pensiju problēmu var risināt ar saprātīgas imigrācijas politikas palīdzību. Ne viens, ne otrs jautājums pašlaik nav valdības dienas kārtībā.

ES fondu izmantošana Autori piemin ES fondu apguves būtisko ietekmi uz ekonomikas atlabšanu. Tomēr arī šajā jomā vēl daudz darāmā. Krīzes gados virkne proKomentāri

229

jektu tika novilcināti līdz pēdējam brīdim, piemēram, e-veselības ieviešana, skolu datorizācija un informācijas sistēmu modernizācija. Arī 2011. gadā ap 100 miljoniem eiro ir palikuši neapgūti, un šī tendence turpinās arī šogad. ES fondu apguvei ir jābūt vienai no valdības prioritātēm – gan lai noslēgtu esošo fondu apguves periodu, gan lai saņemtu no ES pienācīgu fondu apjomu arī pēc 2013. gada. Pašlaik šķiet, ka pēc 2013. gada fondu apjoms strauji samazināsies, un tas atstās negatīvu ietekmi uz valsts ekonomiku. Nepatīkami, ka saistībā ar nopietniem trūkumiem fondu naudas apguves vadībā un uzraudzībā Eiropas Komisija apturējusi naudas iz maksāšanu Latvijai uzņēmējdarbības un inovācijas, kā arī infrastruktūras un pakalpojumu fondu programmām.

Valsts pārvaldes reformas Nenoliedzami, ka valsts pārvaldē 2009.–2010. gadā tika veiktas grandiozas štatu un algu samazināšanas. Tomēr, manuprāt, tās bija mehāniskas griešanas, neiedziļinoties ne valsts veicamajās funkcijās, ne salīdzinošajos rādītājos citās valstīs. To var saprast, jo laika detalizētai analīzei praktiski nebija. Valsts kancelejas izveidotā Funkcionālā audita darba grupa bija tikai farss, kur katrs mēģināja kaut ko noīsināt citā ministrijā. Līdz reālai valsts funkciju un nepieciešamo resursu analīzei tā arī nenonāca. Kā rakstīts arī grāmatā, atalgojums valsts struktūrās vienmēr ir bijis augstāks nekā privātajā biznesā. Turklāt 2011. gadā valsts struktūrās atalgojums jau atkal ir sācis augt: Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka sabiedriskajā sektorā vidējā alga ir 381 lats mēnesī (+3,8%),bet privātajā sektorā – 343 lati mēnesī (+6%). Šķiet, ka, parādoties kaut nelielām ekonomikas izaugsmes pazīmēm, valsts pārvalde nezin kāpēc sāk uzvesties pēc trekno gadu sliktākajiem paraugiem. Uzskatu, ka valsts pārvaldē joprojām ir lielas rezerves un lieki re sursi, kas jāidentificē un jāgriež nost. To parāda arī nesen uzsāktās Roberta Ķīļa reformas Izglītības un zinātnes ministrijā. Vislielākais kaitējums, protams, tika nodarīts, likvidējot valsts uzņēmumu padomes un pielīdzinot lielo uzņēmumu vadītāju algas pārējiem valsts pārvaldes darbiniekiem. Tika iznīcināts pasaulē atzīts uzņē230 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

mumu pārvaldības modelis (šeit es nerunāju par atsevišķām neprofe sionālām, politiski angažētām personām, kuras bija nonākušas šajās padomēs) un zudusi iespēja valsts lielāko uzņēmumu vadībā iesaistīt spējīgus darbiniekus. Tā vietā, lai noteiktu politiski motivētas niecīgas algas, uzņēmumu vadītāju atalgojums ir jāpiesaista rezultātiem un izmērāmu mērķu izpildei. Tikpat kaitīgs ir arī valsts amatpersonu statuss valsts uzņēmumu valžu un padomju locekļiem, kas neveicina spējīgu cilvēku piesaisti šiem amatiem. Labi, ka tagad, diskutējot par vienoto valsts kapitāldaļu pārvaldības koncepciju, šie jautājumi ir atgriezušies dienas kārtībā. Skumji, ka netika izmantota Eiropas fondu nauda, lai sakārtotu un centralizētu valsts IT saimniecību, ieviestu vienas pieturas aģentūru un daudzus būtiskus e-pakalpojumus, kas atvieglotu pilsoņu saziņu ar valsti un padarītu to efektīvāku un lētāku arī pašai valstij. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju arvien pieaugošo vēlmi rīkot referendumus, jau sen vajadzēja ieviest elektronisko balsošanu. Tā izmaksātu lētāk un arī ļautu pilsoņiem plašāk iesaistīties demokrātijas procesos.

Arodbiedrības Grāmatā pozitīvi vērtēta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) loma krīzes pasākumu apstiprināšanā. Valstiskā līmenī šādam vērtējumam var piekrist, taču uzņēmumu līmenī situācija ir pavisam cita, jo LBAS nebija un nav centralizētas politikas attiecībā uz sadarbību ar darba devējiem krīzes seku mazināšanā un uzņēmumu izmaksu elastības nodrošināšanā. Tieši pretēji – uzņēmumi, kuros bija arodbiedrības un koplīgumi, izrādījās daudz sliktākā situācijā nekā tādi, kur to nebija. Nozaru arodbiedrību līderi stingri turējās pie treknajos gados noslēgto koplīgumu neadekvātajām normām, kam nebija nekāda sakara ar darba ražīgumu un uzņēmumu ilgtermiņa izdzīvošanas prioritātēm. Arī tagad, pēc krīzes beigām, tādos uzņēmumos kā “Lattelecom”, “Latvijas pasts” un “Latvenergo” ir spēkā trekno gadu koplīgumi, kas apgrūtina uzņēmumu konkurētspēju. Igaunija ir sapratusi šīs problēmas kritiskumu, un Igaunijas parlaments ir apstiprinājis grozījumus likumā par kolektīvajiem līgumiem, kas ļauj darba devējam vienpusēji lauzt neadekvātus Komentāri

231

koplīgumus. Latvijai ir jāseko šim pozitīvajam piemēram un jāierobežo no padomju laikiem mantotā arodbiedrību patvaļa.

Privatizācija 2010. gada otrajā pusē pasaule sāka atgūties no finanšu krīzes šoka, un tirgos valdīja pacēlums. Šajā brīdī netika realizēta viena no krīzes laika iespējām – valsts uzņēmumu privatizācija. To varēja veikt 2010. gada otrajā pusē un 2011. gada pirmajā pusē, kad pasaule sāka atgūties un optimisms bija augošs. Uzskatu, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību jomās ar augstu konkurenci un sakārtotu tirgu. Spilgtākais piemērs, protams, ir telekomunikāciju sektors, kur diskusijas par LMT un “Lattelecom” privatizāciju iestiepjas jau otrajā gadu desmitā. Jācer, ka jaunās valsts aktīvu pārvaldīšanas koncepcijas pieņemšana veicinās šo procesu.

Infrastruktūra Krīze ļoti spilgti parādīja, ka Latvijas valsts ar esošo ekonomiskās aktivitātes un iedzīvotāju skaitu nespēj pilnvērtīgi nodrošināt kvalitatīvu infrastruktūras uzturēšanu. Šajā sakarā var minēt autoceļus, elektroapgādi, ūdensapgādi un kanalizāciju, sabiedrisko transportu. Iemesls ir esošā infrastruktūra, kas lielākoties saglabājusies vēl no padomju laikiem un ir paredzēta lielākam iedzīvotāju skaitam un augstākam ekonomiskās aktivitātes līmenim. Arī šis jautājums ir aktualizējams un risināms. Valstij ir jāveicina iedzīvotāju migrācija uz pilsētām un blīvāk apdzīvotām teritorijām, iespējams, kompensējot izmaksas. Tas ļaus optimālāk izmantot gan brīvo dzīvojamo fondu, gan infrastruktūras kapacitāti un veicinās ekonomisko aktivitāti kompaktākos attīstības centros. Šādos centros būtu arī vieglāk piesaistīt ārvalstu investīcijas. Nobeigumā vēlos atzīmēt V. Dombrovska un A. Oslunda veikuma vēsturisko aspektu. Premjerministrs, kurš ir izvedis valsti no pēdējo gadu dziļākās krīzes Eiropā, ir ļoti vērtīgs pirmavots šādai analītiskai grāmatai, un to būs interesanti lasīt ne tikai citu valstu līderiem un ekonomistiem, bet arī pašmāju uzņēmējiem, ekonomikas pētniekiem, studentiem un citiem interesentiem. 232 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Kā zināms, vēsture atkārtojas cikliski, un šī nebūt nav pēdējā krīze Latvijas un pasaules ekonomikā. Tomēr neparastā risinājuma (eksperimenta) sasniegtie rezultāti neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus, ko varētu izmantot nākotnē Latvijā vai citās valstīs, tāpēc šī grāmata kalpos kā detalizēta ilustrācija kādai neparastai Latvijas vēstures lappusei.

Darba devēju atziņas par finanšu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu

Elīna Egle, Valsts prezidenta ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības padomniece, LDDK ģenerāldirektore (2004–2011), Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas locekle, NVA konsultatīvās padomes priekšsēdētāja (2008–2011) Finanšu ekonomiskās krīzes mācības uzņēmējdarbībā un sociāli ekonomisko procesu pārvaldībā ir pārbaudījums gan politisko spēku briedumam, gan sabiedrības spējai piemēroties straujām pārmaiņām. Sociālajā dialogā ar valdību pārstāvot uzņēmēju viedokli, esmu guvusi vairākas ļoti būtiskas atziņas. Pirms sniegt vērtējumu par sasniegto finanšu ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, finanšu sektora stabilizēšanā un ekonomikas konkurētspējas atjaunošanā laikā no 2008. līdz 2011. gadam, vēlos vērst lasītāju uzmanību uz sociālo partneru – Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) – sadarbībai 2006. un 2007. gadā, pirmskrīzes periodā. Tolaik sociālie partneri saskaņoja būtiskas pozīcijas un veidoja partnerības ar citām nevalstiskām organizācijām, lai pretdarbotos ekonomisko procesu nonākšanai pašplūsmā. Pārkarsušo Latvijas ekonomiku pārvaldīja politiķi, kuri de monstrēja integrētas pieejas trūkumu finanšu vadībā, nodokļu politikas un produktivitātes kāpināšanā. Šauru politisko interešu lobēšana tautsaimniecības struktūru padarīja trauslu un neilgtspējīgu, veidoja neadek234

vāti apjomīgu birokrātisko aparātu, un valsts budžeta ieņēmumi tika novirzīti valstij neraksturīgu funkciju nodrošināšanai. Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē (NTSP), apspriežot ar 2007., 2008. un 2009. gada valsts budžeta sagatavošanu saistītos jautājumus, dominēja uzskats par valsts izdevumu samazināšanas nepieciešamību. Pirmie mēģinājumi ieklausīties uzņēmēju viedoklī aizsākās 2007. gada NTSP sēdēs, kad toreizējais Ministru prezidents Aigars Kalvītis uzklausīja LDDK informāciju par atalgojumu privātajā sektorā, kas bija krietni zemāks par vidējiem rādītājiem valsts administrācijā, un finanšu ministrs Oskars Spurdziņš izstrādāja ekonomikas stabilizācijas plānu un grozījumus Publisko iepirkumu likumā. Tomēr rīcība ekonomikas pārvaldībā bija nepietiekama, uzņēmēji 2007. gadā bija sa traukti par situāciju valstī: ekonomisko nestabilitāti arvien negatīvāk ietekmēja pieaugošā politiskā nestabilitāte. LDDK konstatēja, ka Latvijā nav valstiski domājošu politisko spēku. LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs tolaik norādīja, ka spēks, kas spēj apvienot iedzīvotājus, ir Valsts prezidents, un LDDK pauda gatavību maksimāli atbalstīt Valsts prezidenta Valda Zatlera centienus stabilizēt politisko situāciju. 2008. gads uz eksportu orientētiem uzņēmumiem aizsākās ar strauju biznesa pamatfunkcijām neatbilstošu izdevumu samazināšanu un darbaspēka izmaksu optimizēšanu, sekojot pieprasījuma mazināšanās tendencēm pēc Latvijas produktiem un pakalpojumiem starptautiskos tirgos. 2008. gada janvārī LDDK līderu brokastīs Valsts prezidents V. Zatlers un Ministru prezidents Ivars Godmanis uzsvēra korporatīvās sociālās atbildības un partnerības lomu Latvijas tautsaimniecības turpmākā attīstībā. I. Godmaņa valdības darbs aizsākās gana spraigs: valdības sēdes tika sasauktas divas reizes nedēļā, raisījās aktīvs valdības dialogs ar uz eksportu orientētām nozaru uzņēmēju asociācijām, un pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē LDDK padomes sēdē Ministru prezidents uzklausīja uzņēmēju bažas par 2008. gada ekonomiskajām perspektīvām. I. Godmanis aicināja LDDK padomi sniegt atbalstu, redzējumu un priekšlikumus par: • nozaru atbalsta formām – stiprinot prioritārās nozares vai izstrādājot noteiktas valsts atbalsta programmas visām nozarēm; Komentāri

235

• nepieciešamām nodokļu politikas izmaiņām attiecībā uz reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli, nekustamā īpašuma nodokļa ietekmi uz uzņēmumu attīstību un efektīvākajiem eksporta atbalsta risinājumiem; • gatavību energoresursu cenu kāpumam un energoefektivitātes u.c. pa sākumu ieviešanai; • izglītības kvalitātes un efektivitātes kāpināšanu atbilstoši darba tirgus vajadzībām, piedaloties nozaru darba devēju organizācijām, kā arī par kvalificētu speciālistu piesaistes kārtību valstī un diskriminējošu no devu samazināšanu Latvijas darba devējiem, lai tās būtu adekvātas salīdzinājumā ar citu Baltijas valstu darba devēju izmaksām; • atalgojuma politikas sakārtošanu publiskā un privātā sektorā, minimālās darba algas un neapliekamā minimuma celšanu, kā arī darbnespējas lapu apmaksas kārtību u.c. jautājumiem sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupu atbalstīšana. Lai izturētu strauji pieaugošo inflāciju un IKP samazināšanos, 2008. gada pavasarī LDDK par prioritāti izvirzīja ekonomiskās aktivitātes atbalstīšanu, tautsaimniecības pārstrukturēšanu un publiskās pārvaldes izmaksu samazināšanu. Apzinoties ekonomiskās situācijas no pietnību un atbildīgo valsts pārvaldes institūciju mazspēju sekmīgi veikt to pamatfunkcijas, LDDK atsaucās Ministru prezidenta I. Godmaņa aicinājumam sadarboties atbalsta programmu izstrādei par tautsaimniecībā nozīmīgāko nozaru konkurētspējas saglabāšanu starptautiskajos tirgos. LDDK biedri uz savu finanšu ekonomisko rādītāju bāzes modelēja ietekmi, kuru uz uzņēmumu konkurētspēju atstās atsevišķu nodokļu izmaiņas. ES struktūrfondu apguve jāīsteno, nepalielinot valsts institūciju administratīvo kapacitāti un ierēdniecībā nodarbināto skaitu. Tika uzsvērts, ka steidzami jāmazina nepamatotās birokrātijas iz maksas, balstoties uz salīdzinošo datu analīzi pārējās Baltijas valstīs, un jāmazina valsts un pašvaldību iestāžu skaits, pārskatot un apvienojot funkcijas, kā arī deleģējot neatbilstošās funkcijas privātajam un nevalstiskajam sektoram, kas konkurences apstākļos nodrošinās zemākas iz maksas. Analizējot situāciju valsts pārvaldē, tika atklātas daudzas funkcijas, kas savstarpēji pārklājās, vispār nav nepieciešamas vai arī kuras 236 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

ir iespējams ieviest centralizēti. Diemžēl daudzu funkciju dublēšanās pastāv joprojām, un darbs, ko LDDK turpināja ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski 2009. gada izveidotajā Reformu vadības grupā un Funkciju audita komisijā, joprojām nav beidzies. Ernst & Young sadarbībā ar LDDK pēc Valsts kancelejas pasūtījuma veica pētījumu par administratīvajiem šķēršļiem, kura ietvaros 2010. gadā tika konstatēts, ka valsts pārvaldes izdevumi kontroles funkcijām vien sasniedz 80,6 miljonus latu un ir iespējams ekonomēt uzņēmēju izdevumus administratīvajās procedūrās 27,2 miljonu, bet valsts iestādēs – 10,3 miljonu latu apmērā. Valstij uzņemoties starptautiskās finanšu saistības, sociālajiem partneriem bija fragmentāra informācija par finansējuma mērķiem, no sacījumiem un sarunu procesu. Sociālo partneru atbalsts tika meklēts, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā un palielinātu tās uzticēšanos uzsāktajiem pasākumiem, kas bieži vien bija paredzēti īstermiņam un neliecināja par patieso krīzes dziļumu. Piemēram, valsts administrācijas izdevumu samazinājums 2008. gada nogalē tika veikts, proporcionāli samazinot valsts iestāžu izdevumus un likvidējot formālās vakances, kas kalpoja par piemaksu avotu valsts iestādēs strādājošajiem, bet iestāžu funkciju nepieciešamība un ierēdņu kvalifikācija un atdeve netika ņemta vērā. Rezultātā daudzi ierēdņi kļuva par bezdarbniekiem ar nepamatoti augstām sociālajām garantijām. Strauji pieaugošā emigrācija un uzņēmējdarbības ieiešana “pagrīdē” jeb ēnu ekonomikā ir sabiedrības protesta forma, kuras fenomens ir dziļas izpētes vērts. Šādas protesta formas radītais zaudējumu apmērs Latvijas valstij nākotnē ir nenovērtējams. Finanšu krīze starptautiskajos tirgos, apstrādes rūpniecības un augstas pievienotās vērtības pakalpojumu nenozīmīgā loma tautsaimniecības struktūrā raisīja pieaugošu uzņēmēju pesimismu. Pieprasījuma kritums pašmāju un ārvalstu tirgū ievērojami audzēja bezdarbu, uzņēmēji un strādājošie nespēja pildīt saistības pret bankām, sekoja bankrotu un emigrācijas vilnis. Bezdarba pieaugums būtu pusbēda, ja uzņēmumos būtu bijusi iespēja saņemt aktīvo nodarbinātības pasākumu atbalstu un saglabāt darbavietas. Papildus jāatzīst, ka risku un krīžu vadības sistēmas trūkumu izjuta gan valdība, gan daudzi uzņēmumi, kas sastapās ar satricinājumiem nesagatavoti. 2009. gada sākums radīja papildu sprieKomentāri

237

dzi uzņēmumos un uzņēmumu attiecībās ar valsts institūcijām, kas izda rīja nepārdomātu spiedienu uz uzņēmumiem, radīja jaunus apgrūtināju mus to finanšu ilgtspējai, īstenojot represīvas metodes ar neskaitāmām pārbaudēm un auditiem. Pateicoties starptautisko aizdevēju izpratnei par ekonomikas atveseļošanas nepieciešamību, daudzus no uzņēmumu apgrūtinošiem administratīvajiem šķēršļiem izdevās iekļaut Latvijas Ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmā. Atziņas par paveikto jāsāk ar uzstādījumu, ka krīzi iespējams pār varēt, tikai atjaunojot uzticību politiskajai pārvaldībai. Politiķiem jāsniedz skaidrs redzējums par veicamajām darbībām finanšu sistēmas stabilizācijā, uzņēmējdarbības un darbavietu atbalstam. 2009. gada feb ruārī LDDK, LBAS un Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) izvirzīja vienotas prasības valdībai krīzes pārvarēšanai, tomēr joprojām nozīmī gāko nacionālo organizāciju iesaiste krīzes pārvarēšanā bija formāla. LDDK un LBAS vērsās pie Eiropas Komisijas ar aicinājumu starptau tiskā aizdevuma uzraudzībā iesaistīt sociālos partnerus. Krīzes pārvarēšanas analīzē tradicionāli netiek analizēts apstāklis, ka investīcijas Latvijā tika uzkrātas finanšu starpniecības un pakalpo jumu jomā, kas neveido ilgtspējīgu tautsaimniecības struktūru. Trans ports, sakari un rūpniecība ilgstoši tiek ignorētas, bet tās ir jomas, kuras atbalsta tautsaimniecības produktīvo sektoru.

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

238

Kā Latvija pārvarēja finanšu Krīzi

Krīzes laikā izvēlētie risinājumi audzēja ēnu ekonomikas īpatsvaru tautsaimniecībā. Salīdzināmi un periodiski Latvijas pētnieku dati par ēnu ekonomiku nav publiski pieejami. Tāpēc LDDK savos secinājumos un sadarbībā ar Saeimu 2009. gada nogalē balstījās uz pēdējiem aktuālajiem datiem no neatkarīgas starptautiskas pētījumu kompānijas A. T. Kearney, vēlāk šo informāciju apstiprināja arī Pasaules Banka. Vērtējot pieejamos datus, LDDK nebija pamats domāt, ka situācija kopš 2006. gada būtu uzlabojusies un sasniegusi pasaules attīstīto valstu līmeni. Sociālajiem partneriem neizprotams šķita fakts, ka valstiski svarīgus jautājumus, kā, piemēram, par sociālo drošību un 2009. gada valsts budžeta grozījumiem, izskata valdības sēdes slēgtajā daļā bez sociālo partneru klātbūtnes. 2009. gada 30. aprīlī LDDK un LBAS iesniedza premjeram V. Dombrovskim adresētu vēstuli ar lūgumu to pārstāvjiem piedalīties valdības sēdes slēgtajā daļā. Pēc Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča uzstāšanās LDDK padomes sēdē 2009. gada jūnijā LDDK mobilizēja savus partnerus LBAS un LPS un kopīgi vērsās pie Valsts prezidenta V. Zatlera ar aicinājumu izvērtēt valsts budžeta izdevumu samazināšanas iespējas, uzticot to mēneša laikā izdarīt sociālajiem partneriem – LDDKun LABS, kā arī LPS. 8. jūnijā Rīgas pilī notika vēsturiska tikšanās par šiem jautājumiem ar koalīcijas partijām, piedaloties starptautisko aizdevēju pārstāvjiem. Sociālais miers bija tuvu sprādzienam, to nosargāja tikai sociālo partneru, LPS un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras iesaistīšanās krīzes procesos, kas sabiedrības acīs leģitimizēja valdības pasākumus un vairoja informācijas pieejamību. Tomēr valdības partneriem nebija iespējams uzsākt strukturālās reformas pēc būtības, ieviest aktīvās nodarbinātības pasākumus, piemēram, izmantojot pieejamos ES fondus energoefektivitātei vai ceļu būvei, kas būtu mazinājis bezdarba un emigrācijas apmērus un vairojis valsts budžeta ieņēmumus. Migrācijas saldo Latvijā rada draudus kvalitatīva darbaspēka pieejamībai nākotnē. Zemais pieprasījums tirgū un samērā augstās kredītlikmes radīja saspringumu banku un uzņēmumu attiecībās. Tas bija viens no nozīmīgākajiem žņaugiem uzņēmumu konkurētspējas pozīciju saglabāšanā un finanšu pieejamības risku mazināšanā. Jāsecina, ka kredītu tirgus nedarbojās apmierinoši un tas negatīvi ietekmēja jau tā zemo uzņēmējdarbības Komentāri

239

Latvijas migrācijas saldo 2009.–2011.gadā

Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde

aktivitāti Latvijā. Iedzīvotāji ar augstu kvalifikāciju nespējas kļūt par pašnodarbinātajiem vai individuālajiem komersantiem, jo jaunu ideju īstenošanai nepieciešams sākotnējais kapitāls un pieprasījums pašmāju tirgū. Bija jārod valstiska pieeja situācijai atbilstošas finanšu pieejamības programmas izstrādē. Atbildīgajām valsts institūcijām bija jāpalielina izpratne par ris kiem, ar kādiem sastopas Latvijas bizness, un jāpiedāvā pārmaiņu vai reformu stratēģija, kuru iestrādnes bija sagatavojušas uzņēmēju organi zācijas. Eiropas Komisijas paziņojums, ka Latvija, iespējams, neapgūs ES struktūrfondu līdzekļus un Saeimas atbalsts investīciju samazināša nai attīstībā gan 2009., gan 2012. gada valsts budžetā, nozīmē, ka pēc finanšu tirgus stabilizācijas netiek plānoti nākamie soļi ekonomikas stabilizācijai. Biznesa sabiedrība šādos apstākļos bija proaktīva, noso dīja pasīvu raudzīšanos uz politiskām domstarpībām un vadības prasmju trūkumu valsts pārvaldē, atsakoties no kompetentiem darbiniekiem un uzņēmēju nākotnes perspektīvām. Sociālie partneri un sabiedrība nepārtraukti cerēja, ka starptautiskie aizdevēji var radīt ne tikai “mīkstu spilvenu” finanšu sektoram, bet arī reālajai ekonomikai. LDDK biedri pauda cerību, ka globālo līderu pie mēri ar atbalsta instrumentu izstrādi savām tautsaimniecībām mazinās nevarību un/vai nevēlēšanos atbalstīt reālus pakalpojumus un produktus ražojošās industrijas. 240

Kā Latvija pārvarēja finanšu Krīzi

Krīzes pārvarēšanā izkristalizējas pieci attīstības virzieni publiskā un privātā sektora sadarbībai. Atbalsts bija nepieciešams, pirmkārt, stratēģisku finanšu ieguldījumu nodrošināšanai sabiedrības vajadzībām: transporta pakalpojumu pieejamībai, lai neapdraudētu reģionālo mobilitāti, infrastruktūras attīstību un ieguldījumus izglītības kvalitātes un pielietojamās zinātnes, kā arī veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmās. Bija jāizstrādā modeļi finansējuma pieejamības radīšanai privātajam sektoram un partnerības attīstībai (tajā skaitā ar pašvaldībām). Otrkārt, bija savlaicīgi jāstimulē privātās investīcijas, jāpiesaista ārvalstu investori tādām jomām kā, piemēram, enerģētika, dabas resursu padziļināta izstrāde, atjaunojamo resursu izmantošana un infrastruktūras projekti. Protams, tiesiskais regulējums bija jāpadara liberālāks un jā mazina ierobežojumi. Tas ļauj attīstīt ne tikai nozari ar augstu pievienoto vērtību, bet arī sniedz risinājumus apstrādes rūpniecībai, kā piemēroties klimata pārmaiņām un nodrošināt izejvielu plūsmu, attīstot loģistikas piegāžu tīklus. Tādējādi var samazināt ne tikai izmaksas, bet arī kāpināt konkurētspēju. Trešais virziens, manuprāt, bija nepieciešamā savlaicīgā vienošanās starp sociālajiem partneriem un valdību par to, kā padarīt investīcijas darbaspēkā ienesīgākas. Latvijā ir viens no ES lielākajiem nodokļu slogiem darbiniekiem un viens no zemākajiem nomaksātajiem nodokļu apmēriem pret IKP, kas liecina par nesamērīgu nastu sociāli atbildīgajiem uzņēmējiem. Pārkarsušajā ekonomiskajā situācijā darba devējiem bija grūti kāpināt atalgojumu darbiniekiem, tomēr augstā inflācija un pieaugošie emigrācijas riski lika pieņemt lēmumu par darbinieku nodokļu sloga samazinājumu. Savlaicīgi domājot par risinājumiem iedzīvotāju dzīves kvalitātes saglabāšanai un finanšu plānošanas prasmēs, varēja mazināt sociālo spriedzi un apdraudējumus sociālajam mieram. Šāda vienošanās mudinātu privātos investorus ieguldīt attīstībā un saglabāt darbavietas, izmantot atbalsta mehānismus, kas līdz ar 2009. gada budžeta pieņemšanu tika iestrādāti uzņēmumu ienākuma nodokļa grozījumos. Ceturtais virziens saistāms ar finanšu sektoru – tā ir kredītu pieejamības veicināšana, ko patlaban kautri mēģināja darīt Latvijas Banka un Ekonomikas ministrija. Kredītresursu sadārdzināšanās bija viens no būtiskākajiem draudiem ekonomikas veselībai valstī. Ievērojama atbildība par uzņēmumu rīcībspēju šajā situācijā bija jāuzņemas Valsts Komentāri

241

ieņēmumu dienestam un citām kontrolējošām institūcijām, kas pastiprināja represīvās funkcijas un iedarbināja neadekvātas soda sankcijas, izraisot uzņēmumu maksātnespēju. Piektais virziens bija vēl joprojām aktuālā vajadzība mazināt valsts iejaukšanos ekonomikā un uzņēmējdarbībā, radot sektorālus monopolus un īstenojot pakalpojumus, kurus lētāk var sniegt privātais sektors, jo tirgū šādus pakalpojumus piedāvā arī uzņēmēji un biedrības (piemēram, kvalitātes vadības un finanšu pakalpojumi, licenzēšana un sertificēšana). Atalgojuma sistēmas pārskatīšana, brīvo štata vietu likvidēšana un ģeometriskā progresijā pieaugošās prēmēšanas ierobežošana nenozīmē, ka nav jāpārskata ministriju un aģentūru funkcijas un to lietderība. Nododot valsts pārvaldei neatbilstošās funkcijas privātajam sektoram, realizējot atklātus un pārdomātus iepirkumus, privātais sektors var pārņemt valsts sektorā strādājošos un mazināt viņu bezdarba risku. Krīzes pārvarēšana bija laiks, kad nacionālā līmeņa sociālajiem partneriem LDDK un LBAS bija jāuzsāk intensīvāks savstarpējo konsultāciju process noslēgtās ģenerālvienošanās ietvaros. Partneriem bija jāsabalansē atsevišķu publisko pakalpojumu nozaru prasības ar ekonomiskajām iespējām, jāvienojas par kvalitatīvām pārmaiņām, lai uzlabotu izglītības, veselības un drošības pakalpojumus iedzīvotājiem. Publiskā sektora darbinieku vajadzības bija jāskata kontekstā ar citu tautsaimniecības nozaru darbinieku vajadzībām un iespējām. Pārbaudījums divpusējā sociālā dialoga kvalitātei bija, piemēram, Darba likuma grozījumu apspriešana Saeimā. Konsultācijas par Darba likumu grozījumiem noritēja gausi jau ilgāk nekā pusotru gadu. Pasaules Bankas pētījums Doing Business jau vairākus gadus uzrāda, cik arhaiski ir politiķi un ierēdņi jautājumos par elastību un drošību darba tiesiskajās attiecībās, ko cenšas attaisnot ar sacensību par elektorātu. Joprojām politiķi apliecina ierobežotas spējas raudzīties uz nodarbinātības politiku ES un starptautiskās konkurētspējas kategorijās. Noslēdzot atskatu uz krīzes pārvarēšanas vēsturiskajiem notikumiem un to laiku raksturojošām atziņām, uzskatu, ka pamats ekonomikas atveseļošanai, stabilitātei sabiedrībā un dzīves kvalitātes kāpināšanai ir uzņēmējdarbības aktivitāte un darbavietas: tām ir jākļūst par ikviena Latvijas strādāt griboša un varoša iedzīvotāja prioritāti.

Latvijas krīzes pārvarēšana nav sekmīga

Jānis Ošlejs, ekonomists un uzņēmējs Latvija vispasaules ekonomikas krīzi sagaidīja ar ļoti zemu valsts parāda apjomu. Valdības kopš 2005. gada veidoja puslīdz sabalansētus budžetus, kas vienlaikus ar strauji augošu ekonomiku nozīmēja ātru parāda relatīvā apmēra kritumu – no 15% no IKP 2005. gadā līdz 9% no IKP 2007. gadā. Sākoties krīzei, Latvijas valsts parāds bija viens no zemākajiem pasaulē un trešais zemākais ES. Tas tikai nedaudz pārsniedza Igaunijas 4% un Luksemburgas 7% un tālu atpalika no vidējā parāda apjoma ES valstīs, kas 2007. gadā bija 59% no IKP.* Pretēji valdības prātīgumam privātais sektors, optimisma pārņemts pēc Latvijas pievienošanās ES, masveidā ņēma kredītus, jo paredzēja sava dzīves līmeņa un nekustamā īpašuma cenu strauju kāpumu līdz Eiropas vidējiem rādītājiem. Paļaujoties uz drīzu iestāšanos eirozonā (Latvijas Banka solīja, ka tas varētu notikt jau 2007.–2008. gadā)** un izmantojot iespēju Eiropas naudas tirgos lēti pirkt eiro, gandrīz visi kredīti tika izsniegti eiro. Ne Latvijas Banka, ne Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) neiebilda šādai praksei un bezatbildīgo banku rīcību nekādi neierobežoja, * Eurostat dati. ** http://www.bank.lv/presei/latvijas-bankas-prezidenta-raksti-runas-intervijas/arhivs/latvijas-bankas-prezidenta-ilmara-rimsevica-runa-konference-bankasun-finanses-baltija-2004?pop=1&tmpl=component.

243

kaut gan iespējas bija, it īpaši Latvijas Bankai.* Rezultātā privātais sektors ļoti ātri aizņēmās milzu summas un “uzspridzināja” Latvijas ekonomiku, kā to pareizi savā grāmatā parāda V. Dombrovskis un A. Oslunds. Apzinoties, ka tieši privātā sektora dzīvošana pāri saviem līdzekļiem radīja krīzi, liktos pareizi, ja krīzes risinājumu meklējumos pirmām kārtām tiktu domāts par to, kā stabilizēt pārkarsušo privāto sektoru – rūpniecību, nekustamā īpašuma biznesu, bankas un pakalpojumu sfēru – un radīt ilgtspējīgu ekonomiku. Taču tā vietā grāmatas autori, gluži kā visas Latvijas pēckrīzes valdības, kā vienīgo risinājumu privātā sektora krīzei piedāvā valsts tēriņu samazināšanu. Valsts tiešām pašlaik netērē daudz vairāk par to, cik spēj nodokļos samaksāt būtiski samazinātais privātais sektors, tomēr ekonomika ir piedzīvojusi katastrofālu samazinājumu. V. Dombrovska un A. Oslunda grāmatā par centrālo tēmu izvirzīta valūtas stabilitāte un uzsvērts, ka Latvija ir sasniegusi īpašus, unikālus panākumus, spējot pārvarēt krīzi bez lata kursa maiņas pret citām valūtām. Tomēr Latvijas krīzes pārvarēšanas metode nav unikāla – bez de valvācijas parādu krīzes dažkārt risināja agrākajos gadsimtos, piemēram, zelta standarta laikā (lai gan devalvācijas notika arī tad). Valstis krīzes kaut kā pārvarēja, iztiekot bez devalvācijas, tikai metodes cena bija milzu ekonomiskais posts un nereti arī politiskais ekstrēmisms, tostarp komunisms un fašisms. Laikam ritot un ekonomistiem labāk izprotot krīzes laiku notikumus, tika izstrādāts tipveida krīzes pārvarēšanas modelis, kas ietvēra valūtas kursa maiņu – devalvāciju, un mūsu dienās to plaši pielieto visā pasaulē. Kopš 20. gadsimta 70. gadu sākuma devalvācija kā krīzes risināšanas paņēmiens īstenota vairāk nekā 130 reižu. Tāpēc ir saprotams, kā to grāmatā parāda arī V. Dombrovskis un A. Oslunds, ka praktiski visi pasaules vadošie ekonomisti aicināja Latviju devalvēt latu. Latvijas izvēlētā “sekmīgā” iekšējās devalvācijas politika nu ir novedusi Latviju pie ilgstošas stagnācijas un milzīga sociālā posta. Devalvācijas ir notikušas daudzkārt, un ir labi zināms, kādas ir to ekonomiskās sekas. Valstis, kas finanšu krīzes risina devalvējot, * Baker B., Gulde A., The Credit Boom in the EU New Member States: Bad Luck or Bad Policies?, IMF Working Paper 10/130, May 2010.

244 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

piedzīvo vidēji 4,5% IKP kritumu salīdzinājumā ar augstāko sasniegto līmeni pirms devalvācijas.* Latvija zaudēja 25% no IKP. Vēl svarīgāk ir tas, ka vidēji pēc trim gadiem kopš krīzes sākuma savu valūtu devalvējušajās valstīs IKP pārsniedz pirmskrīzes līmeni par 6,5%. Latvijā trešajā gadā pēc krīzes sākuma IKP ir par 21% zemāks nekā pirms krīzes. Turklāt 2012. gadā un arī pēc tam Latvijas izaugsmes temps saglabāsies ļoti lēns, tāpēc SVF plāno, ka Latvija 2008. gada IKP apmēru sasniegs tikai 2016. gadā. Latvijas ekonomika turpinās augt lēnāk par vidējo izaugsmes tempu jaunattīstības valstīs, tātad arvien vairāk Āfrikas un Āzijas valstu pamazām kļūs bagātākas par mums. Un tas viss notiek, neraugoties uz mūsu dalību ES, ģeogrāfiskajām un kultūras priekšrocībām! Latvijas izvēle nedevalvēt latu acīmredzami ir izrādījusies kļūdaina un neparasti dārga. Ja Latvija būtu bijusi vismaz vidēji sekmīga krīzes pārvarēšanā, tad katru gadu mūsu ienākumi – algas un uzņēmumu peļņa – būtu par 2 miljardiem latu lielāki. Tā ir milzu zaudēta bagātība! Apjomīgi zaudējumi ir arī cilvēkkapitāla jomā. Var piekrist grāmatas autoriem, ka iekšējās devalvācijas politika radīja augstāku bezdarbu nekā Latvija būtu pieredzējusi, devalvējot latu. Sekas ir īpaši strauja emigrācija, turklāt, kā norāda Latvijas Universitātes pētnieks Mihails Hazans, šoreiz Latviju vairāk pamet tieši izglītotie cilvēki. Kādai bija jābūt Latvijas krīzes pārvarēšanas politikai? V. Dombrovskis un A. Oslunds uzsver, ka lata devalvācija būtu radījusi vēl lielākus zaudējumus, jo grūtībās nokļūtu kredītņēmēji, kas kredītus ņēmuši eirovalūtā, un līdz ar tiem arī bankas. Finanšu sektora sabrukums izraisītu vēl dziļāku krīzi. Lai arī grāmatā pareizi atspoguļota SVF nostāja, pieprasot devalvēt latu, un pieminēti daudzi pasaules vadošie ekonomisti, kuri arī uzstāja uz lata devalvāciju, tomēr autori nav pamanījuši devalvācijas plānu, kas paredzēja kredītu konvertāciju, vienlaikus daļēji kompensējot banku zaudējumus. Šis priekšlikums tika apspriests gan starptautiskajā finanšu presē,** gan jo plaši Latvijā – tam bija veltītas vairākas ekonomistu konferences, raksti presē, raidījumi televīzijā un radio un diskusijas * Weisbrot M., Ray R., Latvia’s Internal Devaluation: A Success Story?, CEPR, December 2011. ** How To Break a Curency Peg, Lex, Financial Times, June 8, 2009. Komentāri

245

politisko partiju sanāksmēs, Latvijas Bankā un valdībā. Plāns paredzēja konvertēt visus privātos eiro kredītus uz latiem un tad devalvēt latu par 40%. Kredītu konvertācija, kas ir likumīga saskaņā ar Latvijas likumdošanu, radītu bankām zaudējumus 7 miljardu eiro apmērā. SVF un ES aizdevums tiktu izlietots, lai ar Latvijas valsts obligācijām segtu pusi banku zaudējumu. Darījuma rezultātā bankas būtu ieguvušas maksātspējīgus klientus, kuri varētu segt savus par 40% samazinātos parādus. Vienlaikus bankas būtu apmainījušas slikti maksājošus klientus pret drošām Latvijas valsts parādzīmēm. Devalvācija ar parādu konvertāciju un daļēju zaudējumu segšanu radītu aizdotspējīgu banku sektoru, kas nodrošinātu iespējas privātās jomas izaugsmei. Turklāt devalvācija vienmēr palielina naudas daudzumu, kas ieplūst no eksporta, bet samazina importu, un tādējādi ļauj palielināt valsts budžeta izdevumus, jo budžets palielinās inflācijas dēļ. Savukārt īstenotā iekšējās devalvācijas programma, gluži pretēji, lika samazināt valsts izdevumus tik lielā apmērā, ka nevarēja būt ne runas par investīciju palielināšanu. Līdz ar to nebija iespējamas jēgpilnas strukturālās reformas, piemēram, investīcijas vienā lielā slimnīcā, kas aizvietotu desmit mazākas un bez darba palikušajiem mazo slimnīcu ārstiem palīdzētu pārkvalificēties par plastiskajiem ķirurgiem ārvalstu klientiem vai geriatriem mūsu vecajiem cilvēkiem. Tā vietā mēs bijām spiesti vienkārši slēgt mazās slimnīcas, un ārstiem vienīgā izdzīvošanas iespēja bija doties uz Īriju. Netika veikta ražošanas infrastruktūras uzlabošana, nedz arī strukturālās reformas zinātnē, skolu sistēmā un daudzviet citur. Iekšējās devalvācijas sekas ir nopietnas problēmas tautsaimniecībā. Daudzējādā ziņā šobrīd ekonomikas struktūra ir daudz sliktāka nekā pirms krīzes. Ekonomikas attīstības pamats ir bankas, kas nodrošina līdzekļus attīstībai. Pēc FKTK ziņām 2011. gada beigās kredīti 6 miljardu eiro apmērā (gandrīz 30% procenti no kredītportfeļa) ir ar kavējumu virs 30 dienām, atrodas piedziņas procesā vai ir piedzīvojuši defoltu ar vienošanos jeb t.s. pārstrukturēšanu. Šiem kredītiem vēl jāpieskaita tie, kuru atgūšanas process ir nesekmīgi izbeidzies. Tātad banku problemātisko, riskanto kredītu apjoms ir lēšams 35–40% apmērā no kopējā izsniegto kredītu apmēra. Lai arī banku rīcībā ir kredītu ķīlas, tomēr tās droši 246 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

nezin ķīlu nākotnes vērtību. Tās arī nevar paredzēt, cik daudzi no iz sniegtajiem kredītiem tiks atgriezti. Visu Latvijas banku kopējais pašu kapitāls ir tikai 1,5 miljardi latu. Tā kā šaubīgo kredītu summa trīskārši pārsniedz pašu kapitālu, bankas ir nobažījušās, kas notiks, ja kredīti netiks atdoti. Kur ņemt līdzekļus iespējamo nākotnes zaudējumu segšanai? Tāpēc jau kopš krīzes sākuma bankas ļoti strauji samazina kreditēšanu, cenšoties izbrīvēt naudas resursus nākotnes zaudējumu segšanai. Laikā no 2008. gada līdz 2012. gada sākumam kopējā izsniegto kredītu summa ir samazinājusies par 3 miljardiem latu, tajā skaitā 2011. gada laikā par 1 miljardu. Faktiski no Latvijas iedzīvotāju viedokļa situācija ir vēl sliktāka, jo izsniegtajos kredītos ietilpst tie, kas piešķirti nerezidentiem no Krievijas nekustamā īpašuma iegādei Latvijā – šāda kreditēšana ir tikusi īpaši veicināta – un aizdevumu izsniegšana banku meitasuzņēmumiem. Faktiski krīzi Latvijā apstādināja iekšējās devalvācijas politikas pārtraukšana. V. Dombrovskis un A. Oslunds apgalvo, ka Latvijai izdevās pārvarēt krīzi, pateicoties valdības tēriņu samazināšanai. Tas radīja iekšējo devalvāciju – relatīvu izmaksu samazinājumu pret apkārtējām valstīm. Tādējādi varēja palielināties eksports, un tas izraisīja ekonomikas atgūšanos. Ja ekonomikas teorija paredz, ka, samazinot valdības izdevumus, saruks ekonomikas apmērs, radot lejupejošu spirāli, tad kā Latvijai izdevās brīnumaini palielināt samazinot? Kā norāda M. Veisbrots un R. Reja,* kuri pamatojas uz SVF da tiem, Latvijas 2010. gada budžeta deficīts bija tikpat liels kā 2009. gadā, – 7,8% no IKP. Latvija 2010. gadā pārtrauca taupības un iekšējās devalvācijas politiku, un ekonomikā paredzami atgriezās izaugsme. Izaugsmei palīdzēja arī stimuls no īstermiņā mākslīgi palielinātajiem Eiropas fondu tēriņiem, piemēram, nu jau pārtrauktajai ēku siltināšanas programmai, kā arī forsēts izejvielu eksports, proti, krasi palielinātas mežu izciršanas kvotas. Līdz ar valdības taupības programmas pārtraukšanu atsākās inflācija, kas papildus stimulēja ekonomiku, samazinot reālās procentu likmes un palielinot nodokļu ieņēmumus. Taču, tā kā lata kurss * Weisbrot M., Ray R., Latvia’s Internal Devaluation: A Success Story?, CEPR, December 2011. Komentāri

247

ir fiksēts, vienlaikus inflācija Latvijā nozīmē arī konkurētspējas kritumu. Importa preces atkal kļuva relatīvi izdevīgākas, bet eksports – dārgāks. Tāpēc Latvijā ir atsācies straujš importa preču patēriņa pieaugums. Pārāk augstā lata kursa dēļ līdzekļi, ko valdība ieguldīja ekonomikas stimulēšanā, patlaban aizplūst uz ārzemēm, un atkal ir radies tirdzniecības deficīts. Varētu apgalvot, ka ārējā tirdzniecība patiesībā bremzē Latvijas ekonomiku. Lai arī iekšējās devalvācijas aizstāvji īpaši izceļ eksporta straujo kāpumu 2010. un 2011. gadā, viņi mēdz piemirst, ka krīzes sākumā Latvijas eksporta apjoms samazinājās straujāk nekā citās valstīs. Ja par atskaites punktu ņem 2007. gadu, tad patlaban Latvijas eksporta rādītāji ir sasnieguši apmēram pasaules vidējo eksporta pieauguma ātrumu un ir par 10% augstāki nekā 2007. gadā. Nav slikti, un ir nedaudz labāk nekā industrializētajās valstīs. Taču, ja salīdzina ar vidējo rādītāju jaunattīstības valstīs, pie kurām pieder arī Latvija, tajās eksporta izaugsme ir bijusi daudz ātrāka nekā Latvijā un jau par 30% pārsniedz 2007. gada līmeni. Lai gan eksports un rūpnieciskā ražošana ir pārsniegusi pirmskrīzes līmeni, tomēr investīcijas ražošanā vēl arvien ir ļoti mazas, jo banku sektors ir novājināts. Saskaņā ar SVF aprēķiniem* jaudu noslodze Latvijā ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, tāpēc eksporta turpmāka izaugsme būs iespējama, tikai investējot iekārtās, bet to būs grūti izdarīt banku problemātiskās situācijas dēļ. Iekšējās devalvācijas politika ir radījusi Latvijā ekonomikas kritumu, kas ir bijis sešas reizes smagāks par vidējo rādītāju valstīs, kuras devalvējušas savu nacionālo valūtu. Milzu bezdarbs izraisījis masveida emigrāciju, uzliekot ilgtermiņa slogu visiem Latvijas iedzīvotājiem, turklāt šoreiz aizbrauc daudzi augsti kvalificēti Latvijas iedzīvotāji. Ilgstošajiem bezdarbniekiem būs arvien grūtāk atgriezties darba tirgū, radot mūžam zemāku IKP līmeni un izpostot daudzas dzīves. Īstenotā politika nekādā veidā nav atrisinājusi strukturālās problēmas privātajā sektorā, kas vēl arvien ir nepietiekami apgādāts ar finansējumu un tehnoloģijām un tādēļ atpaliek no konkurentiem Rietumvalstīs. * IMF Country Report No 12/31, February 2012.

248 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

Tā kā vajadzēja krasi samazināt valsts budžetu, nebija iespējamas valsts sektora strukturālās reformas, kas liktu pamatu ilgtspējīgai un strauji augošai ražojošanai vai kvalitatīvai valsts pārvaldei. Banku sektors ir sliktā stāvoklī, un tāpēc stagnācija turpināsies vēl ilgus gadus, jo netiks piešķirti līdzekļi investīcijām rūpniecības attīstībai. Zinātnes finansējuma samazināšanas dēļ neizdosies radīt inovatīvu produkciju. Valdībai izdevās apstādināt ekonomikas kritumu tikai tad, kad tā pārtrauca iekšējās devalvācijas politiku un uzsāka ekonomikas stimulēšanu. Tomēr šis stimuls pie pārāk augstā lata kursa atkal ir izraisījis bīstamu inflāciju un importa preču patēriņu, radot makroekonomisku nestabilitāti. Tomēr nevar neuzteikt V. Dombrovska valdības spēju veikt ārkārtīgi sarežģīto iekšējās devalvācijas procesu. Lai arī politika bija stratēģiski nepareiza, tomēr taktiski tā tika īstenota ļoti labi, un Latvijas valdība var kalpot par paraugu daudziem Eiropā.

Pa vai pret straumi

Ģirts Rungainis, IBS “Prudentia” partneris Latvijas risinājums 2008. gada krīzes pārvarēšanai, izvēloties iekšējo devalvāciju – cenu un algu deflāciju – valūtas devalvācijas un inflācijas vietā, patiesi potenciāli nodrošina vietu ekonomikas mācību grāmatās. Līdzās Honkongai 1998. gada dienvidaustrumu Āzijas krīzes laikā tagad šo sarakstu papildina arī Grieķija un vairākas citas ES valstis. Šādu izvēli, manuprāt, noteica specifisks un unikāls ārpolitisku un iekšpolitisku faktoru kopums. • Lata devalvācijas potenciālā negatīvā ietekme uz Skandināvijas (galvenokārt Zviedrijas) banku sistēmu, ar augstu varbūtību izraisot ķēdes devalvācijas Igaunijā un Lietuvā, kā arī masīvus kredītzaudējumus Skandināvu bankām. • Iespējamais turpmākais devalvāciju un banku krīžu domino vilnis Austrumeiropā, kas, savukārt, varētu nopietni destabilizēt Austrijas, Itālijas un Vācijas finanšu sistēmas. • Vācijas un Zviedrijas vēlēšanās ierobežot un atlikt šos sistēmiskos riskus un spēja līdzfinansēt neproporcionāli milzīgo ārkārtas aizdevumu Latvijas stabilizācijai, izmantojot ES un SVF kā pastarpinātu instrumentu un piesegu. • Briestošās Eiropas parādu krīzes priekšvakarā ES kontinentālo lielvalstu piekrišana iekšējās devalvācijas eksperimentam nelielā terito250

rijā – kā potenciālam paraugam nākamajiem strukturālajiem un fiskālajiem vājiniekiem. • Ģeopolitiska apņemšanās nepieļaut ekonomisko haosu ar iespējamu Krievijas ietekmes atjaunošanos Eiropas un Skandināvijas sanitārajā kordonā Baltijā. • Parex bankas finanšu problēmas kā negaidīta iespēja iedzīvoties un izrēķināties ar ietekmes konkurentiem tābrīža valdošajam vairākumam un vienlaikus nevainojams iemesls un attaisnojums Starptautiskā aizdevuma programmas ātrai uzsākšanai gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. • “Trekno” gadu valdošā vairākuma nesodītā korupcija, nepopularitāte, pilnīgs uzticības kredīta trūkums, pašapmierinātība, personību kults, izolācija no ekonomiskās realitātes un rezultātā – pārrēķināšanās, po litiska izolācija un sekojošs politisks bankrots. • Iedzīvotāju augstā uzticība centrālajai bankai un tās neatkarība, nevēlēšanās atteikties no eiro piesaistes un ieviešanas īsā termiņā, kā arī dalīt atbildību par ekonomikas pārkaršanu. • Krīzes laikā valdošā vairākuma orientācija uz luteriskām, ģermāniskām, eiropeiskām vērtībām, sadarbību ar Eiropas institūcijām, vēlēšanās tikt pozitīvi novērtētiem tajās, saglabājot iespēju darboties šajās institūcijās. • Iekšzemes aizdevumu valūtas struktūra, vēlētāju vecuma struktūra, iespēja eksportēt bezdarbniekus uz pārtikušākām ES valstīm, kā arī lauku un mazpilsētu naturālajām saimniecībām, mazinot sociālo spriedzi, vienlaikus saņemot ārvalstīs strādājošo naudas sūtījumus mājās palikušajiem un ES izlīdzinošos un strukturālos maksājumus, kas ļāva būtiski amortizēt ekonomiskās lejupslīdes efektus. • Arodbiedrību un citu nevalstisko organizāciju nespēja, kas principiāli samazināja nodarbinātības, darbaspēka un citu izmaksu neelastību, un vienlaikus zināma institucionāla elastība un mentāls stoicisms, kas ļāva gan elitei, gan iedzīvotāju kopumam pieņemt un izturēt ekonomiskos un politiskos “amerikāņu kalniņus”. Komentāri

251

• Vairākuma pieņēmums, ka esošā ekonomikas, eksporta, importa, uz krājumu struktūra neļautu gūt būtisku un ilglaicīgu labumu no nacionālās valūtas devalvācijas. • Bailes no paredzamā katastrofālā devalvācijas efekta uz vidusslāni, valsts sektorā nodarbinātajiem, pensionāriem, sociāli nenodrošinātajiem un pamatnāciju ar sagaidāmo iznīcinošo protesta balsojumu vē lēšanās. • Patiesa ticība, ka taupība, dzīvošana pieejamo līdzekļu apmērā, “trekno” gadu pārmērību grēku izpirkšana ar smagu darbu, nevis ko rupcija, oportunisms un bezatbildība ir pareizais ceļš, kurš šajā laikā un situācijā tā vai citādi būs jāiet visām Eiropas valstīm. • Reālā iekšējā tirgus un ārējo tirgu dinamika, kas dzīvē kopumā izrādījās Latvijai ievērojami labāka nekā drūmākajās prognozēs. Augsti vērtēju premjerministru Valdi Dombrovski par drosmi uz ņemties valsts vadību kritiskā brīdī, mērķtiecīgi, rimti un līdzsvaroti vadīt valdības darbu, valsts izdevumu salāgošanu ar ieņēmumiem, gatavību celties pretī un pāri visiem izaicinājumiem, kas šajā periodā Latvijai bija jāpārvar. Vienlaikus iegūstot sabiedrības cieņu un starptautisku atzinību, kā arī (cerams – uz visiem laikiem) paceļot valsts vadītāja standarta latiņu no vairāk vai mazāk harizmātiskiem, oportūniskiem un demagoģiskiem sabiedrības uzmanības un pašlabuma meklētājiem uz profesionāla, zinoša, strādīga komandas spēlētāja, godīga un īsta tautas kalpa līmeni. Tomēr, runājot par krīzes ekonomisko politiku, uzskatu, ka tikai iepriekš minēto un arī neminēto faktoru kopums un apstākļu sakritība, nevis gudra, pārdomāta, mērķtiecīga ilgtermiņa un ilgtspējīga tautsaimniecības politika, ir radījusi situāciju, ka Latvijai šis netipiskais krīzes risinājums ir devis šobrīd par pozitīviem uzskatāmus rezultātus un atpazīstamību pasaulē. Risinājums, kas tādējādi bija loģisks un racionāls Latvijai konkrētā laikā, vietā, stāvoklī un situācijā, bet kopumā, manuprāt, kļūs par kuriozu, jāvērtē ilgākā termiņā, no tālāka skatpunkta, ņemot vērā lielo darbspējīgo iedzīvotāju zudumu, dzimstības samazinājumu, būtisko 252 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

ārējā parāda pieaugumu krīzes laikā un pēc tās, izstiepjot laikā valsts pārvaldes, sociālās apdrošināšanas sistēmas un veselības aizsardzības sistēmas neizbēgamās strukturālās reformas. Naudu, kuras mums nebija, bet, kuru ar mums galvenokārt nesaistītu iemeslu dēļ mums bija gatavi aizdot, mēs iztērējām nevis investīcijām nākotnei, bet noēdām tekošos tēriņos, ko patiesībā nevarējām, nevaram un nevarēsim atļauties un ko ilgi un smagi atdosim mēs paši un mūsu arvien sarūkošais bērnu un mazbērnu pulciņš. Augsta cena. Jautājums ir: kā turpmāk rīkoties gudrāk?

Latvijas darba tirgus krīzes laikā

Mihails Hazans, profesors Esam dziļā bedrē uz ilgu laiku. 2008.–2009. gadā notikusī ekonomiskā krīze Latvijas darba tirgu ietekmēja daudz graujošāk nekā vairākumu ES valstu: tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs, Latvijā nodarbinātība kritās tikpat strauji kā IKP, bet citās valstīs šāda parādība netika novērota. Rezultātā kopš 2008. gada otrā ceturkšņa to darba ņēmēju un pašnodarbināto skaits, kuri veic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, mazinājies par 18–20 procentiem (pēc dažādiem rādītājiem) četrus līdz piecus ceturkšņus vēlāk un par 22–25 procentiem 2010. gada 2. ceturksnī. Nodarbinātības kritums bija vēl iespaidīgāks, mērot pilna laika vienībās. Pagaidām darba tirgus atveseļošanās norit lēnām: izmantojot tos pašus rādītājus, vidējā nodarbinātība 2011. gadā bija par 19–22 procentiem zemāka, bet kopējais nodarbinātības līmenis saskaņā ar darbaspēka apsekojumu bija par 17 procentiem zemāks nekā 2008. gadā (skat. 1. att.). Tomēr to nodarbināto cilvēku skaits, kuri iemaksā naudu sociālajā budžetā, 2011. gada beigās bija par 30 000 lielāks nekā gadu iepriekš. Saskaņā ar darbaspēka apsekojuma rezultātiem bezdarbs 2009. gada otrajā ceturksnī pārsniedza 17 procentus un noturējās virs šā līmeņa vēl septiņus ceturkšņus, 2010. gada pirmajā ceturksnī sasniedzot 20 procentus. Tobrīd augstāko virsotni – 18,3 procentus – sasniedza arī reģistrētais bezdarbs (skat. 2. att.). To reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars, kuri 254

1. attēls. Reālā IKP un nodarbinātības dinamika, 2008.–2011. gads (2008/Q2=100)

Avoti: LR CSP un VSAA dati. Nodarbināto personu skaits saskaņā ar darbaspēja apsekojumu; aprēķini ar LR CSP datiem, ņemot vērā jaunākos emigrācijas aprēķinus (Hazans 2011, 2012a)

2. attēls. Bezdarba izmaiņas Latvijā, 2002.–2012. gads

Piezīme: reģistrētā bezdarba līmenis ir augstāks, bet darba meklētāju skaits pēc darbaspēka apsekojuma – zemāks nekā oficiālajos statistikas datos, jo šie rādītāji ir pārrēķināti saskaņā ar jaunākajām emigrācijas aplēsēm (Hazans 2011; skat. arī LR CSP, 2012). Avoti: NVA, Eurostat, autora aprēķini

Komentāri

255

120 100 80 60 40 20 0

Bezdarbnieki uz vienu vakanci

200 000 180 000 160 000 140 000 120 000 100 000 80 000 60 000 40 000 20 000 0 Jan Apr Jūl Okt Jan Apr Jūl Okt Jan Apr Jūl Okt Jan Apr Jūl Okt Jan Apr Jūl Okt Jan Apr

Bezdarbnieku un vakanču skaits

3. attēls. Reģistrētā bezdarba un reģistrēto brīvo darbavietu dinamika, 2007.–2012. gads

2007

2008

2009

2010

2011

2012

Bezdarnieku skaits uz vienu vakanci (labā ass) Reģistrētie bezdarbnieki, visi Reģistrētie bezdarbnieki, bez bezdarbnieka pabalsta Reģistrētie bezdarbnieki, ilgstošie Reģistrētas vacances

Piezīme: mēneša sākumā. Avoti: NVA, VSAA un autora aprēķini

nesaņem bezdarbnieku pabalstus, pieauga no 43 procentiem 2008. gadā līdz 66 procentiem 2010. gadā un 76 procentiem 2011. gadā. Gan to reģistrēto bezdarbnieku skaits, kuri nesaņem pabalstu, gan ilglaicīgo reģistrēto bezdarbnieku skaits sāka samazināties tikai 2011. gada vidū (skat. 3. att.). Par spīti nesenajām pozitīvajām vēsmām darba tirgū (un par spīti apjomīgajai emigrācijai; skat. Hazans 2011), visi jaunākie bezdarba indikatori ir sliktāki nekā 2002. un 2003. gadā. Bezdarbnieku izredzes atrast darbu saglabājās vājas trīs iemeslu dēļ: 1) brīvo vai tuvākajā laikā gaidāmo brīvo darbavietu skaits ir ārkārtīgi niecīgs, mērot gan absolūtos skaitļos, gan attiecībā pret bezdarbnieku skaitu (skat. 3. att.); 2) daudzi bezdarbnieki nav piemēroti brīvajām darbavietām neatbilstošu prasmju dēļ; 3) darba devēji bieži uzskata, ka visi vai vairākums reģistrēto bezdarbnieku nav viņiem piemēroti, un tas vēl vairāk aizkavē darbavietu veidošanu. 256 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

4. attēls. Darba meklētāju īpatsvars pēc iegūtā izglītības līmeņa. Latvija, 2006.–2011. gads

Avoti: LR CSP darbaspēka apsekojuma rezultāti un autora aprēķini

Kuras grupas bezdarbs skāra visjūtamāk? Darba meklētāju īpatsvars īpaši augsts ir mazizglītoto cilvēku vidū (2009.–2011. gadā apmēram 30 procenti no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem), kā arī starp tiem, kas ieguvuši vidējo izglītību (15–20 procenti, bet šis skaits samazinās). Savukārt augstāko izglītību guvušo cilvēku vidū bezdarba līmenis nekad nepārsniedza 11 procentus un 2011. gada beigās atgrie zies gandrīz normālā 5 procentu līmenī. Divām Latvijas iedzīvotāju grupām demogrāfisko procesu kontek stā ir īpaši liela nozīme: jauniešiem – jo šī ir Latvijas sabiedrības daļa, kas emigrē visaktīvāk (skat. Hazans 2011), – un pirmspensijas vecuma ļaudīm, jo šobrīd norisinās kaismīgas debates par pensijas vecuma palie lināšanu. Tāpat kā citur, arī Latvijā bezdarba līmenis jauniešu vidū (apmēram 34 procenti ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 24 gadiem 2009.–2010. gadā, 29 procenti 2011. gadā) ir augstāks nekā citās vecuma grupās. Tomēr šis rādītājs varētu būt maldinošs, jo jau Komentāri

257

5. attēls. Jauniešu, kas nestrādā un nestudē (NEET), īpatsvars Eiropas valstīs, 2008. un 2010. gads

jaunieši, kas nestrādā un nestudē (%)

15 NEET-2010, negrib strādāt 10

NEET-2010, grib strādāt

NEET-2008

BG IT IE ES Latvia RO GR CR EE SK UK LT EU-27 FR HU PT BG PL FI CZ DE SE AT SI DK NO

Avoti: Eurostat un autora aprēķini

niešu vidū ekonomiskās aktivitātes līmenis ir salīdzinoši zems. Šā iemesla dēļ bieži tiek ņemts vērā to jauniešu īpatsvars, kas nav nodarbināti vai iesaistīti izglītības vai mācību procesā (NEET), un darba mekletāju īpatsvars visu (nevis ekonomiski aktīvo) jauniešu vidū (Eiropas Komisija, 2010: 130.–132., 165. lpp.). Kā redzams 5. attēlā, pirms krīzes Latvijā nestrādāja un nestudēja 11 procenti jauniešu – tikpat, cik vidēji ES-27, taču 2010. gadā šajā riska grupā iekļāvās jau 18 procenti Latvijas jauniešu, turklāt lielākā daļa no tiem gribēja strādāt. Līdz ar to Latvija bija starp piecām ES valstīm ar vissliktāko jauniešu situāciju. Vienlaikus, atšķirībā no situācijas ES kopumā, citu (it īpaši pirmspensijas) vecuma grupu cilvēki Latvijā ir vēl grūtākā stāvoklī darba tirgū nekā jaunieši. 6. attēlā redzams, ka gan buma, gan recesijas laikā vidēji ES-27 darba meklētāju īpatsvars jauniešu vidū ir bijis augstāks, bet 50–59 gadu veco vidū – zemāks nekā starp iedzīvotājiem vecumā 25–49 gadi. Turpretī Latvijā, sākot ar 2010. gada 2. ceturksni un līdz 2011. gada beigām, visaugstākais darba meklētāju īpatsvars ir vērojams vecumā 50–59 gadi, bet viszemākais – jauniešu vidū. Vienīgais gads, kad visgrūtāk darbā tirgū klājās tieši jauniešiem, ir 2009. gads. 258 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

6. attēls. Darba meklētāju īpatsvars pa vecuma grupām. Latvija vs. ES-27, 2006.–2011. gads

Avoti: Eurostat un autora aprēķini

Pēdējā laikā cilvēki vecumā līdz 35 gadiem kā galveno pretkrīzes stratēģiju izmantoja emigrāciju, savukārt bez darba palikušie vecumā 45 gadi un vairāk pārsvarā paļāvās uz NVA palīdzību. Nodarbinātības un izglītības politikas veidotājiem jāpatur prātā šādi mērķi: veicināt potenciāliem aizbraucējiem pievilcīgu darbvietu veidošanu, palīdzēt ieiet darba tirgū jauniešiem ar zemu izglītības līmeni, kā arī palīdzēt atgriezties darba tirgū (vai noturēties līdz pensijas vecumam) tiem, kuri vecāki par 45 gadiem. Nebija ieviests drošības tīkls. Latvijas sociālās apdrošināšanas sis tēma nebija gatava cīņai ar apjomīgu, ilgstošu bezdarbu. Pretstatā Liel britānijai, Īrijai, Skandināvijas valstīm, Vācijai un Nīderlandei, kur dar binieks ar pietiekamu sociālās apdrošināšanas iemaksu vēsturi un ienākumiem 67–100 procentu apmērā no vidējās algas, saņem aptuveni 70 procentus no iepriekšējiem neto ieņēmumiem bezdarbnieka pabalsta veidā (pirmā bezdarba gada laikā) vai apvienojumā ar sociālo palīdzību un mājokļa pabalstu (līdz 5 gadiem). Latvijā jau pēc 9 bezdarba mēnešiem (un iedzīvotājiem, kuri jaunāki par 35 gadiem vai citu iemeslu dēļ sociā lajā apdrošināšanas sistēmā piedalījušies mazāk nekā 20 gadus, – jau pēc sešiem mēnešiem) ienākumu aizvietošanas līmenis sasniedz tikai aptuveni 40 procentus, pat pieskaitot sociālo palīdzību un mājokļa pabalstu, ja tāds tiek saņemts (Eiropas Komisija, 2011: II.2.3–II.2.4 grafiki). Komentāri

259

1.6

1.4

18 16

Izdevumi , % no IKP

1.2

1.0

0.8

0.6

8 6

0.4

0.2

Darba meklētāju īpatsvars, %

7. attēls. Bezdarba līmenis un pasīvajiem darba tirgus pasākumiem veltītie tēriņi: Latvija vs. ES-15 un ES-12, 2005.–2010. gads

2 0

0.0 2005

2006

2007

2008

2009

2010

Izdevumi bezdarbnieku pabalstiem, ES-15 Izdevumi bezdarbnieku pabalstiem, ES-12 bez Latvijas Izdevumi bezdarbnieku pabalstiem, Latvija Darba meklētāju īpatsvars, ES -15 (labā ass) Darba meklētāju īpatsvars, ES-12 bez Latvijas (labā ass) Darba meklētāju īpatsvars, Latvija (labā ass)

Piezīme: ES-15 izdevumu dati par 2010. gadu ir prognoze. Avoti: Eurostat, autora apkopojums

7. attēlā redzams, ka gan pirmskrīzes, gan krīzes gados Latvijā izmaksātie bezdarbnieku pabalsti veidoja daudz mazāku IKP daļu nekā vecajās ES dalībvalstīs, turklāt krīzes laikā bezdarba līmenis Latvijā bija divreiz augstāks nekā ES-15. ES statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem vēsta, ka to Latvijas mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir lielas grūtības segt ikdienas izdevumus, palielinājies no 13 procentiem 2008. gadā līdz 24 procentiem 2010.–2011. gadā, un šis līmenis ir krietni augstāks par jauno dalībvalstu vidējo rādītāju – 16 procentiem, nemaz nerunājot par ES-15 vidējo rādītāju – 9 procentiem (skat. 8. att.). Radikālais mājsaimniecības ienākumu kritums un situācija darba tirgū, kā arī arvien pieaugošā neapmierinātība ar valstī notiekošajiem procesiem izraisīja eksplozīvu emigrācijas pieaugumu. 2009.–2010. gadā Latvijas valstspiederīgo neto emigrācija sasniedza 80 000 (3,7 % no pirmskrīzes iedzīvotāju skaita) – tikpat, cik iepriekšējo 5 gadu laikā 260 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

8. attēls. Mājsaimniecību daļa, kurām ir lielas grūtības segt ikdienas izdevumus, 2008.–2011. gads: Latvija vs. ES

Avoti: Eurostat, autora apkopojums

pēc ES paplašināšanās (Hazans 2011: 2.16. logs). Vēl 30 000 – 40 000 pameta valsti 2011. gadā (Hazans 2012a). Pretkrīzes pasākumi: labi izpildīti, bet nepietiekami. Kad strauji palielinājās to bezdarbnieku skaits, kas nesaņēma bezdarbnieka pabalstu vai saņēma ļoti niecīgu summu, Labklājības ministrija un NVA ar Pasau les Bankas atbalstu un ciešā sadarbībā ar pašvaldībām centās šo situāciju risināt, izstrādājot ārkārtas pagaidu sabiedrisko darbu programmu (simt latnieku programmu), kuru pašvaldības un NVA kopumā veiksmīgi rea lizēja laikā no 2009. gada septembrim līdz 2011. gada decembrim (skat. Hazans 2010; 2012b; LR Ministru kabinets, 2009). Ņemot vērā, ka bez darba līmenis “uzskrēja debesīs” jau 2009. gada 1. ceturksnī, programmas sākums bija nokavēts, bet tam bija objektīvs iemesls – pašvaldību reforma un pašvaldību vēlēšanas 2009. gada vasarā. Savukārt tam, ka tikai ar 2009. gada 1. jūliju tika (daļēji un uz laiku) atceltas tieši pirms krīzes nesavlaicīgi (un nepamatoti) pieņemtas izmaiņas bezdarbnieku pabalsta izmaksāšanas kārtībā un ilgumā, objektīvo attaisnojumu nav. Simtlatnieku programmas ieviešanu papildināja krass tēriņu pieau gums par sabiedriskajiem darbiem un citiem aktīvā darba tirgus pasā kumiem (arī dažos no tiem bija iekļautas stipendijas, un šis solis Komentāri

261

palīdzēja aizvietot trūkstošos bezdarbnieku pabalstus), ko pārsvarā finansēja ESF. Visā pastāvēšanas laikā simtlatnieku programma bija ļoti pieprasīta: pārsvarā programmas ietvaros strādāja apmēram 20 000 cilvēku mēnesī (17–20 procenti no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem, kas nesaņem bezdarbnieka pabalstu), un kā patiesu sasniegumu var novērtēt to, ka šis līmenis tika sasniegts tikai trīs mēnešu laikā. Tomēr gaidītāju saraksts bija gandrīz divreiz lielāks (skat. Hazans 2012b: 4.1. attēls). Citiem vārdiem sakot, programmas apmērs bija neliels salīdzinājumā ar nepieciešamību (un pieprasījumu). Kopumā no 83 305 darbavietām, kas tika radītas simtlatnieku programmas ietvaros, labumu guva vairāk nekā 74 000 cilvēku. Kopējās izmaksas uz vienu darbavietu mēnesī sasniedza 123 latus (ieskaitot stipendiju). Ārkārtas sabiedriskā darbavietu radīšanas līmenis svārstījās pa NVA filiālēm no 4 līdz 24 procentiem no vidējā reģistrēto bezdarbnieku skaita (Hazans 2012b: 4.2. attēls). Pašvaldībās, kur bezdarba līmenis bija augstāks, parasti tika radīts vairāk darbavietu uz 1000 bezdarbniekiem. Svarīga loma bija vēl diviem faktoriem: konkrētām personām, kas atbildēja par programmu katrā pašvaldībā, kā arī pašvaldību uzņēmumu (tostarp veselības un sociālās aprūpes sektorā) juridiskam statusam. Lai izvairītos no darbinieku aizvietošanas efekta, SIA un AS nedrīkstēja piedalīties programmā, un tas ietekmēja dažas pašvaldības vairāk nekā citas. Simtlatnieku programmas novērtējuma pētījums parādīja (skat. Ferré, Azam & Ajwad, 2012; Hazans 2012b), ka programma • bija precīzi adresēta: gan dalībnieki, gan gaidītāji piederēja pie trūcīgākās sabiedrības daļas (vidējais dalībnieks – pie 1. kvintiles, bet 90% – pie 1. vai 2. kvintiles); • pildīja nozīmīga drošības tīkla lomu, pozitīvi ietekmējot sociālo klimatu un darba tirgu; • kopumā bija efektīvi administrēta un labi īstenota. Kaut gan pastāvēja bažas par simtlatnieku programmas iespējamo demotivējošo ietekmi, ievērojama daļa pašreizējo un bijušo dalībnieku ziņo par paaugstinātu vēlmi meklēt darbu, uzlabotām komunikācijas spējām, kvalifikāciju, spēju strādāt pastāvīgā darbā un vēlmi paaugstināt 262 Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi

kvalifikāciju, bet ļoti reti saņemtas ziņas par negatīvu ietekmi (Hazans 2012b, 4.7. attēls). Programmas veiksmīgo ieviešanu sekmēja ļoti rūpīga plānošana, iepriekš veikta riska faktoru analīze, ārkārtīgi detalizēti noteikumi, kā arī labas prakses piemēru apmaiņa pašvaldību starpā programmas īstenošanas gaitā. Programmas ieviešanas gaitā lielas grūtības sagādāja spiediens no ietekmes grupu puses; tas ir saistāms ar konkurences cīņu par ESF finansējumu. Plašākā kontekstā vietējo pašvaldību spēja salīdzinoši īsā laikā radīt ievērojamu skaitu sabiedriskā darba vietu, paļaujoties uz interaktīvu labas prakses piemēru apmaiņu, ir ļoti svarīga mācība. Rezumējot jāatzīst, ka izvēlētās krīzes pārvarēšanas stratēģijas rezultātus darba tirgū grūti kvalificēt kā veiksmes stāstu. Simtlatnieku programma ir izņēmums, kas ar savas esamības faktu tikai apstiprina šo secinājumu. Nobeigumā divi ieteikumi pensijas vecuma reformas kontekstā. Pirmkārt, ņemot vērā augstu bezdarba risku pirmspensijas vecuma cilvēku vidū, uzskatu par lietderīgu pārejas periodā (līdz 2016. gadam) nepalielināt priekšlaicīgās pensionēšanās vecumu. Otrkārt, ņemot vērā augstu bezdarba un emigrācijas risku jauniešu vidū, piedāvāju ieviest dalītas darbavietas pēc sekojošās shēmas. Ja, personai A sasniedzot “veco” pensijas vecumu, tiek atrasts jaunietis B, kas vismaz 6 mēnešus ir bezdarbnieks un ir gatavs sākt strādāt A vietā, tad, kamēr A nesasniegs “jauno” pensijas vecumu, A un B dala šo darbavietu (gan pienākumus, gan atalgojumu): A saņem X% no savas iepriekšējās algas, bet B – (vismaz) (100–X)%; kamēr par abiem kopsummā tiek maksātas VSAOI ne mazāk kā vidēji par A (iepriekšējo 12 mēnešu vidējais), A saņem arī (100–X)% no aprēķinātās pensijas. Proporciju X%, savstarpēji vienojoties, nosaka A, B un uzņēmums; tā var mainīties laika gaitā, bet nedrīkst būt mazāka par 10% (varbūt pat 20%), tādējādi mazinot risku, ka jaunietis “pārdomās”, bet A negribēs atsākt strādāt. Persona A tātad it kā aizies pensijā priekšlaicīgi, kādu laiku turpinot strādāt, bet tā nav pārāk augsta cena par to, ka jaunietis atstās bezdarbnieku rindas un komfortabli ieies darba tirgū. Arī uzņēmumam tas samazinās apmācības izmaksas. Šī shēma noderēs arī gadījumos, kad personai A ir jau grūti strādāt pilnu slodzi. Komentāri

263

Piezīmes European Commission, 2010. Employment in Europe 2010. Luxembourg: Publications Office of the European Union. http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catI d=738&langId=en&pubId=593. European Commission, 2011. Labour Market Developments in Europe, 2011. http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/publication_summary-20110809_en.htm Ferré, C., M. Azam and M. I. Ajwad (2012). Did Latvia’s public works program mitigate the impact of the 2008-2010 crisis? Washington, D.C.: World Bank (mimeo). Hazans, M., 2010. “Simtlatnieku” programma domāta neatliekamam bezdarbnieku atbalstam. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/mihails-hazans-simt latnieku-programma-domata-neatliekamam-bezdarbnieku-atbalstam.d?id= 30777253. Hazans, M., 2011. Latvijas emigrācijas mainīgā seja: 2000–2010, “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2010./2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja”, red. Brigita Zepa un Evija Kļave. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 70.–91. lpp. http://www.biss.soc.lv/downloads/resources/TAP/Latvija_TAP_2011. pdf. Hazans, M., 2012a. The changing face of Latvian emigration and the changing face of Latvia. Presentation at American Chamber of Commerce in Latvia Outlook seminar, March 1, 2012, http://www.amcham.lv/data/Latvia%20 -%20 changing%20face_Hazans_AmCham.pdf. Hazans, M., 2012b. What works when the labour market doesn’t? Host country discussion paper for the Peer Review on “Workplace with Stipend (WWS) Emergency Public Works Programme”. Mutual Learning Programme, LATVIA, 26th - 27th of April, 2012. LR Centrālā statistikas pārvalde, 2012. Par 2011. gada tautas skaitīšanu. http:// www.csb.gov.lv/statistikas-temas/par-2011gada-tautas-skaitisanu-33593. html. LR Ministru kabinets, 2009. Ministru kabineta 2009.gada 14.jūlija Noteikumi Nr.774 “Noteikumi par darbības programmas “Cilvēkresursi un nodarbinātība” papildinājuma 1.3.1.5. aktivitātes “Vietējo nodarbinātības veicināšanas pa sākumu plānu ieviešanas atbalsts” pirmo kārtu”. http://www.likumi.lv/doc. php?id=195347&from=off.

1. Būtiska nozīme krīzes pārvarēšanā bija Eiropas Komisijas izpratnei. Valda Dombrovska pirmās tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu (pa labi) kopš stāšanās Ministru prezidenta amatā. Brisele, 2009. gada 11. jūnijs. Foto: Valsts kanceleja.

2. 2009. gada 19. jūnijā notika pirmā Eiropadomes sanāksme, kurā Latviju pārstāvēja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (otrajā rindā otrais no labās). Daļa valstu vadītāju viņu jau pazina, bet ar daļu ciešas attiecības izveidojās krīzes pārvarēšanas laikā. Foto: Eiropadome.

3. Pārvarot krīzi, Valdim Dombrovskim izveidojās cieša sadarbība ar Ekonomikas un monetāro lietu komisāru Hoakinu Almunju (otrais no labās), kurš Latviju apmeklēja vairākkārt. 2009. gada 6. maijs. Foto: Valsts kanceleja.

4. Valdis Dombrovskis Iļģuciema vidusskolas (bij. Rīgas 58. vidusskola) apmeklējuma laikā kopā ar savu vidusskolas klases audzinātāju Āriju Dundi (centrā) un toreizējo skolas direktori Viju Skrūzkalni. 2009. gada 20. maijs. Foto: Valsts kanceleja.

5. Valdība lielu uzmanību veltīja uzņēmējdarbības aktivitātes stimulēšanai, un bieži apmeklēja uzņēmumus. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis iepazīstas ar maizes ceptuves “Lāči” darbību. 2009. gada 31. jūlijs. Foto: AFI.

6. Baltijas vienotībai bija milzīga nozīme, un tieši krīzes laikā tā nostiprinājās vairāk nekā jebkad iepriekš. Valdim Dombrovskim izveidojās ciešas attiecības ar Lietuvas un Igaunijas valdību vadītājiem. No kreisās: Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Lietuvas premjerministrs Andrjus Kubiļus un Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips Baltijas ceļa 20. gadadienas svinību laikā Viļņā 2009. gada 23. augustā. Foto: Valsts kanceleja.

7. Otrā pasaules kara atceres pasākumu laikā Polijā 2009. gada 2. septembrī Valdim Dombrovskim (trešais no labās) bija iespēja tikties ar Eiropas valstu un Krievijas līderiem. Foto: Valsts kanceleja.

8. Vidzemes vizītes laikā zemnieku saimniecībā “Rožkalni” Valdis Dombrovskis sēdās pie kombaina stūres; līdzās saimniecības īpašnieks Ivars Ādamsons. 2009. gada 11. septembris Foto: AFI.

9. Nozīmīga loma bija Latvijas un Zviedrijas politiskajam dialogam. Viena no Valda Dombrovska un Zviedrijas valdības vadītāja Fredrika Reinfelda tikšanās reizēm Briselē, 2009. gada 17. septembris. F. Reinfelds Latviju apmeklēja oficiālā vizītē 2011. gadā. Foto: © Thierry Monasse/europolitiquephoto.eu.

10. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis apskata mēbeļu ražotnes “Dores fabrika” jauno ražošanas līniju. 2009. gada 21. septembris. Foto: Valsts kanceleja.

11. Eiropa centās sniegt atbalstu Latvijai, tostarp ar augstu amatpersonu vizītēm. Viena no tām bija 2009. gada 1. oktobrī, kad Latviju apmeklēja Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Ježijs Buzeks (centrā). Foto: Valsts kanceleja.

12. Krīzes pārvarēšanā nozīmīga loma bija valdības sociālajiem partneriem. Valdis Dombrovskis sasveicinās ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Astrīdu Harbacēviču un viņas vietnieku Jāni Krastiņu (centrā). 2009. gada 7. oktobris. Foto: Valsts kanceleja.

13. Latvijas Pašvaldību savienības un valdības parakstītais domstarpību un vienošanās protokols par valsts budžetu krīzes laikā bija viens no vairāk diskutētajiem dokumentiem. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (no labās) un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis paraksta Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2010. gada domstarpību un vienošanās protokolu. 2009. gada 27. oktobris. Foto: Valsts kanceleja.

14. Eiropadomes priekšsēdētāja amatā apstiprinātais Hermanis van Rompejs (no kreisās) kā vienu no pirmajām valstīm apmeklēja Latviju (neskatoties uz to, ka Latvija šim augstajam amatam bija izvirzījusi savu kandidāti – bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu). H. Rompeja un V. Dombrovska preses brīfings Rīgā 2009. gada 2. decembrī. H. Rompejs Latviju atkārtoti apmeklēja arī 2011. gadā. Foto: Valsts kanceleja.

15. Viens no pamanāmākajiem protestiem pret konsolidācijas pasākumiem un krīzes ietekmi bija telšu pilsētiņa pretim Ministru kabinetam. 2009. gada nogalē Valdis Dombrovskis divreiz tikās ar tās iemītniekiem. Telšu pilsētiņa kā protesta forma noturējās vairākus mēnešus, arī ziemā. Foto: Valsts kanceleja.

16. Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzruna par savas valdības gada laikā paveikto: valsts maksātnespēja ir novērsta, panākta finanšu un ekonomikas sistēmas stabilizēšanās. 9. Saeimas plenārsēde 2010. gada 11. martā. Foto: Saeimas kanceleja.

17. Talkojot ar valdības sociālajiem partneriem Lielajā talkā Krimuldā 2010. gada 24. aprīlī. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (pirmais), Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs (otrais), Latvijas Brīvo arodbiedrību priekšsēdētājs Pēteris Krīgers (trešais). Foto: Valsts kanceleja.

18. 2010. gada maijā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (otrais no kreisās) uzstājās Pasaules ekonomikas forumā par Eiropu, stāstot par Latvijas krīzes pārvarēšanas galvenajiem secinājumiem. Foto: Youssef Meftah, World Economic Forum (www.weforum.org).

19. ASV vizītes laikā Valdis Dombrovskis tikās arī ar ASV Valsts sekretāri Hilariju Klintoni. 2010. gada 15. jūnijs. Foto: Latvijas vēstniecība ASV.

20. Vācijas kancleres Angelas Merkelas vizītei Latvijā 2010. gada septembrī bija nozīmīga loma, demonstrējot ietekmīgo Eiropas valstu atbalstu Latvijai krīzes pārvarēšanas procesā. Foto: Valsts kanceleja.

21. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis darba vizītē apmeklē a/s “Valmieras stikla šķiedra” ražotni. Uzņēmuma prezidents Andris Oskars Brutāns (pa labi) iepazīstina ar ražošanas procesu. 2010. gada 19. septembris. Foto: Valsts kanceleja.

22. Vecgulbenes muižas svētkos 2010. gada 18. septembrī. Foto: Valsts kanceleja.

23. “Latvijas Avīzes” organizētajās grāmatu dienās Cesvainē 2011. gada 25. februārī. Foto: Valsts kanceleja.

24. Pie Brīvības pieminekļa, tiekoties ar rīdziniekiem komunistiskā genocīda upuru piemiņas 70. gadskārtas pasākumā 2011. gada 14. jūnijā. Foto: Valsts kanceleja.

25. Starptautiskā aizdevuma misija Latvijā darbu uzsāka pēc Ivara Godmaņa valdības palīdzības lūguma 2008. gada nogalē, un to veiksmīgi noslēdza Valda Dombrovska trešās valdības laikā 2011. gada 22. decembrī. No kreisās: EK misijas vadītājs Latvijā Gabriele Džudiče, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un Starptautiskā Valūtas fonda misijas Latvijā vadītājs Marks Grifits preses brīfingā 2011. gada 3. novembrī. Foto: Valsts kanceleja.