Globālie izaicinājumi.

2020. un 2021. gads fundamentāli satricināja muzeju pasauli. Atmiņas institūcijas – muzeji, bibliotēkas un arhīvi –, kas burtiski iemieso Rietumu civilizācijas vērtības, nodrošina tradīcijas pēctecību un kalpo par drošu, kontrolētu publisko telpu socializēšanās, mācīšanās un demokrātijas procesa uzturēšanai, tika slēgtas. Pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara 90 procenti pasaules muzeju uz nenoteiktu laiku nevarēja uzņemt apmeklētājus klātienē.

Likumsakarīgi, ka globālā Covid-19 pandēmija deva izšķirošu grūdienu jaunajām tehnoloģijām. Muzeji pielāgojās un katrs pēc savām iespējām centās apgūt digitālos rīkus, lai sasniegtu mērķauditorijas e-vidē. Daudzas tiešsaistes darba organizēšanas platformas un sociālie mediji īsā laikā kļuva par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu profesionālās dzīves organizēšanā – vienlīdz institūciju iekšējā un ārējā komunikācijā. Sekoja pirmās attālinātās muzejpedagoģijas nodarbības, ekskursijas un pasākumu translācijas tiešsaistē, virtuālās izstādes –piedāvājums e-vidē, kas neprasīja lielus materiāltehniskos ieguldījumus.

Ar lielākiem resursiem un inovāciju potenciālu apveltīti muzeji iemēģināja roku podkāstu veidošanā, multimediju gidu veidošanā e-vidē iekštelpām un ārtelpai, tiešsaistes konferenču organizēšanā, kolekciju digitalizēšanā un izstādīšanā dažādos e-formātos, arī virtuālās realitātes pilotprojektu izstrādē.

Darba dzīvei faktiski pārceļoties uz virtuālo telpu, nozīmīga kļuva digitālā koprade. Valsts līdzfinansētos hakatonos (ideju maratonos) tika izstrādāti prototipi jauniem e-pārvaldības risinājumiem muzejos, un ar valsts atbalstu Latvijā tika ieviesta centralizēta attālinātā biļešu tirdzniecības sistēma. Kopumā – pirmie soļi e-vides apgūšanā ārkārtas situācijā tika sperti, lai 2021. gada nogalē varētu teikt, ka Latvijas akreditēto muzeju darbinieki ir būtiski uzlabojuši digitālās prasmes, bet auditorijas ieguvušas daudzveidīgāku saturu. Daļai šo muzeju Covid-19 laiks ir bijis neapstrīdams atspēriena punkts digitālajai transformācijai, jaunu tehnoloģiju un inovāciju ieviešanai muzeja komunikācijas darbā. Apgūtās prasmes un iemaņas jau šobrīd ir apkopojamas un izmantojamas lietpratīgai tālākai muzeju attīstībai hibrīdsituācijā, kad apmeklējums klātienē no jauna var tikt ierobežots un komunikācijas darbs būs pārsvarā jāturpina e-vidē. Nepastarpinātais Covid-19 laika secinājums, ko piedāvā ikgadējais Muzeju inovāciju barometrs: muzejiem ir jāpārvērtē attieksme pret tehnoloģiju lietojumu – tehnoloģijas nav mākslas darbs ekspozīcijā, bet pakalpojuma nodrošinātājs un pamatnepieciešamība. Ja muzeji tehnoloģijas uztver kā rīku, nevis mākslas darbu, tad tas var palīdzēt sasniegt ilgtspējīgāku ietekmi uz muzeja misijas īstenošanu.

No šī secinājuma izrietošais praktiskais jautājums ir: kā muzeji var tikt pie šiem rīkiem un tos apgūt, un vai viņi tos varēs atļauties uzturēt tehnoloģiju straujās attīstības nosacījuma dēļ?

Ja muzeja filozofija attiecībā pret jaunajām tehnoloģijām ir atvērta, nevis noraidoša, tad atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša. Pozitīvā atbilde izriet no fundamentālā pavērsiena digitālajā pasaulē, kur muzejiem, ja vien tie nav nacionāla mēroga resursiem bagāti “milži”, ne vienmēr vajadzētu “kodēt” pašiem savus digitālos rīkus. Tā vietā šobrīd jau var paļauties uz gatavām un pārbaudītām platformām, kas uzņemas pilnīgu atbildību par jauno tehnoloģiju risinājumu programmēšanu, ieviešanu un uzturēšanu.

Veidojot muzeja digitālo stratēģiju, īpaši – maza un vidēja lieluma muzejiem, digitālās platformas ir optimāls veids, kā attīstīt, testēt un piedāvāt lietotājiem digitālo saturu. Pieslēgšanās gatavām digitālajām platformām daudzkārt samazina izmaksas un uzlabo ilgtspēju, jo tās nepaļaujas uz viena muzeja kapacitāti, atjaunojot un uzlabojot tehnoloģiskos risinājumus. Digitalizācija un jaunās tehnoloģijas, īpaši Covid-19 situācijā, ir apliecinājušas sevi mantojuma institūcijās un turpmāk spēlēs arvien lielāku lomu.

Muzeju inovāciju barometrs ar summējošo jēdzienu “digitālais muzejā” apzīmē: inovācijas, digitālos produktus, digitālo saturu, digitālo ražošanu, izpēti un analītiku. Šajā rokasgrāmatā īpaša uzmanība pievērsta labās prakses piemēriem – inovācijām –, atklājot vienlīdz metodoloģiju un pašas metodes, kā reģionālajiem muzejiem turpināt uzsākto digitālo ceļojumu.

Tāpat izšķiroša loma Muzeja 2025 mērķu sasniegšanā tiek piešķirta kopradei tās dažādajās formās.