2012. gadā jūs esat pabeiguši Ilūkstes 1. vidusskolu. Jūs esat aizvēruši aiz sevis skolas durvis, un jums priekšā vesela dzīve! Jūs gaida darbs, prieks, laime, panākumi, jūs sastapsiet arī rūpes un zaudējumus, jo tas viss kopa veido dzīvi. Taču šeit, Ilūkstes 1. vidusskolā, jūsu skolā, vienmēr dzīvos jūsu skaistākās atmiņas par skolas draugiem, priekiem, pirmo mīlestību, nerātnībām, bērnišķīgam bēdām… Kad jums gribēsies vēl kaut drusciņ justies kā bižainai meitenei vai nerātnam puikam, kad gribēsies satikt savas jaunās dienas – nāciet uz skolu! Kad gribēsies pastāstīt par savu dzīvi, savu paveikto – nāciet uz skolu! Lai jums katram izdodas atrast savu laimi – to lielo, kas dod gandarījumu dzīvei, un to mazo, ikdienišķo, kas piešķir dzīvei krāsu un smaržu! Skolas direktore Velta Šterna
Mani mīļie divpadsmitie!!! Mēs satikāmies, kad jūs uzsākāt mācības piektajā klasē. Ātri paskrēja spurainie tīņu gadi, un drīz skanēja jūsu pirmais izlaiduma valsis. Kādreiz, skatoties uz lielajiem vidusskolēniem, jums šķita, ka tas laiks, kad paši tādi būsiet ir tālu, tālu. Nu tas pienāca neticami ātri, un jūs jau desmitās klases skolēni. Man liels prieks, ka mums pievienojās Pāvils, Katrīna un Jānis. Izveidojās jauns un interesants klases kolektīvs. Piedzīvoti un pārdzīvoti gan laimes brīži, gan nelielas vilšanās un domstarpības. Prātā nāk gatavošanās dažādiem pasākumiem, slinkuma pārvarēšana, kad mācīties galīgi negribējās, jo bija interesantākas lietas darāmas. Neaizmirstams piedzīvojums bija ekskursija uz Stokholmu. Pēdējais gads Ilūkstes 1.vidusskolā bija īpašs- 1.septembris, Skolotāju diena, Ziemassvētku pasākums un, protams, Žetonu vakars. Bet nu jūs aizejat katrs savu ceļu. Katram no jums tagad ir vietiņa manā sirdī. Ja jums klāsies labi, es būšu laimīga. Ja kādam neveiksies, sirds sāpēs arī man. Šobrīd jūsu dzīve ielikta pašu rokās. Mans galvenais novēlējums - dariet dzīvē to, kas patīk. Nebaidieties no grūtībām, sapņojiet lielus sapņus, tad tie noteikti piepildīsies. Sanda Ozoliņa ievadvārdi fotogrāfiju grāmatai „Nosargāt sapni”: „Vai esat mēģinājuši sapņot ar atvērtām acīm? Ziniet, tā ir labāk. Vai sapņi mēdz piepildīties? Nemēdz, ja vien tos neņem aiz rokas un neaizved līdz ielejai, kur cilvēks sapņus pārvērš īstenībā. Sākumā jūs redzat durvis, pēc tam jāmēģina sataustīt durvju rokturi. Tas nepadosies uzreiz, taču neviens cits jums nepalīdzēs durvis atvērt. Tikai pats. Tas nav grūti, ja vien cilvēks ļoti vēlas. Mēģiniet stumt ar plecu, piepūtiet vaigus... Nesanāk? Nebēdājiet - sākums nevienam darbam nav bijis viegls. Bet, ja reiz esat sācis, tad ziniet - grūtākais jau aiz muguras. Jo cilvēka dabā visatbildīgākais ir uzdrīkstēšanās, pirmais solis. Nebaidieties to spert, jo tikai ejot jums ir iespēja nokļūt galamērķī ” Lai piepildās jūsu sapņi un ieceres.!!!
Jūsu klases audzinātāja un krievu valodas skolotāja Aiva Šaršūne
Katrs mirklis ir ļoti steidzīgs. Cik nesen vēl bija 2000./2001. mācību gada rudens! “Mazās “ skolas ābeļdārzs bija pilns ar āboliem, puķudobē ziedēja asteres un dālijas. Ziņkārīgiem, sparīgiem, nedaudz bailīgiem zēniem un meitenēm ieskanējās pirmais skolas zvans. 24 pirmklasnieki- Agris un Linda, Kristīne un Stanislavs, Laura un Austra, Edgars un Viktorija, Einārs un Gatis, Emīlija un Elvis, Viesturs un Mareks, Zanda un Imants, Dmitrijs un Ivans, Agris un Gerda, Ausma un Einārs, Atis un Edvards pārkāpa sākumskolas slieksni. Bikli iesēdās solā un izsāka mācības. Visi kopā mēs bijām četrus gadus. Mācījāmies, piedalījāmies dažādos konkursos. Skolēni bija tik ziņkārīgi, dzīvespriecīgi, bet ļoti gudri, drosmīgi un varoši. Skolēniem ļoti patika organizēt pasākumus klasē. Es mācījos priecāties kopā ar viņiem. Man bija prieks, lepnums par skolēnu sasniegumiem. Ne vienmēr tā pildspalva klausīja, ne vienmēr gribējās vārdus likt kopā, ne vienmēr tie cipari rindojās pareizi. Kopā mums izdevās! Nebija neviena nesekmīgā! Un pa vidu, protams, gadījās pa blēņai kādai – kautiņš, sasista vāze, grozīšanās stundā. Neaizmirstamas bija ekskursijas uz Daugavpili, Sauleskalnu, Teiču rezervātu, Siguldu! Bija skumji šķirties, kad sākumskolas zvans teica: “Tev nu, skolēn, jāsāk mācīties “lielajā “ skolā!” Jūs jau mācāties 12. klasē. Neesat tie divdesmit četri, kas bija kādreiz kopā vienā klasē. Daļa no skolēniem mācās citur. Novēlu neapstāties pie grūtībām un sasniegt iecerēto! Būt kustībā vienmēr, būt ceļā, kas ved pret gudrības virsotņu laimi; būt debesīm, zvaigzni tumsā, kas met, un izzināt kāro saimē! Būt krietnam un mīlošam, lepnumu just par laiku, kas skolā ir vadīts, un savam mērķim nepieļaut zust, bet pamatus drošus tam radīt! /K.Apškrūma/ Skolotāja Sandra Davne
Katrīna, Gati, Pāvil un Jāni! Jūs esat izauguši pavisam lieli un sperat nākamo soli lielajā dzīvē! Esmu jums pateicīga par kopā pavadīto laiku. Starp mums bija daudz patiešām skaistu un gaišu brīžu! Es ar prieku atceros to ceļa posmu, ko mēs gājām kādreiz kopā. Pagājis jau diezgan daudz laika, bet tagad, domājot par jums, par mums visiem kopā, tas atmiņā ataust kā dzirkstoša prieka pilns notikums. Šodien es jums novēlu kļūt arvien laimīgākiem, arvien apmierinātākiem ar visu, kas notiek jūsu dzīves ceļā. Novēlu, lai jūs nemaldītos šaubu, neziņas, nesapratnes, izmisuma, nosodīšanas un augstprātības brikšņos. Lai jūsu ceļš arvien ir Gaismas ceļš, kad jūs labi saprotat, kur ejat, ar ko ejat un kāpēc jūs ejat. Es patiesi jūs mīlu un pateicos Dievam, ka Viņš man deva jūs manā ceļā. Piedodiet, ja kādreiz biju pārāk skaļa un barga. Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Jūsu ceļa biedrs - skolotāja Līga
Mīļie 12-tie! Pa šiem gadiem, kuros es jums mācīju svarīgākos mācību priekšmetus jūsu dzīvē, jūs man patiešām esat kļuvuši ļoti mīļi. Un man ļoti žēl, ka nākamā gada 1.septembrī mēs vairs nesatiksimies... Jums būs sākusies pavisam cita dzīve: jauna mācību iestāde, jauni studiju biedri, jauni pasniedzēji. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk... Tāpēc es jums gribu novēlēt: 1) Neaizmirstiet savu skolu! Lai arī varbūt te kāds jūs apvainojis vai nodarījis pāri, saglabājiet pašas labākās, skaistākās atmiņas par to, ko jūs šeit esat piedzīvojuši. Atcerieties savus klasesbiedrus! Brauciet uz skolas salidojumiem! 2) No ikviena cilvēka, ko sastapsiet savā dzīvē, var kaut ko iemācīties. Esiet atvērti visam jaunajam! Ceļojiet, lasiet grāmatas, apmeklējiet koncertus un teātra izrādes! Mīliet dzīvi, un tad dzīve mīlēs jūs. 3) Lai profesija, kurā jūs strādāsiet, sniedz jums patiesu gandarījumu! Lai jums ir laba un stipra ģimene! Lai jums no rīta gribas iet uz darbu un vakarā gribas atgriezties mājās pie savējiem! Lai viss izdodas!
Jūsu latviešu valodas un literatūras skolotāja Andželika Pabērza
12.a klasei!
Skaitļu sistēma ir kā cilvēka dzīve.
Es Jums gribētu pastāstīt kādu pasaku: Liels sausums bija nācis pār zemi. Vispirms zāle kļuva brūna un pelēka. Lietus nelija, rīts ausa bez rasas atspirdzinājuma. Liels daudzums zvēru bija izslāpuši, jo tikai dažiem bija pieticis spēka aizbēgt no šīs tuksnešainās vietas. Sausums ieilga. Pat stiprākie un vecākie koki, kuru saknes sniedzās dziļi zemē, zaudēja savas lapas. Visas akas un upes, avoti un strauti bija izsusējuši.Viena vienīga puķīte vēl bija palikusi dzīva, jo kāds mazs avots tai deva pāris pilienu ūdens. Taču avots sāka šaubīties:” Viss izsusēs, izkaltīs un izmirs. Es taču tur neko vairs nespēju mainīt. Kāda gan tur jēga,ka es tos pāris pilieniem ļauju nokrist uz zemes?” Netālu stāvēja kāds spēcīgs koks. Tas dzirdēja avota žēlošanos un teica: ”Neviens no tevis negaida, ka tu ļautu uzziedēt tuksnesim. Tavs uzdevums ir dot dzīvību kādai puķei. Vairāk nē.” Novēlu jums katrai dienai un katram brīdim izvirzīt mērķi, to piepildīt un palīdzēt to izdarīt vēl kādam sev blakus. Tad ne tikai jūs paši kļūsiet bagātāki un skaistāki, bet arī visa pasaule ap jums! Skolotāja Vita Anspoka
Naturālie skaitļi ir veselie un pozitīvie. Maza bērna skaitļi. Taču cilvēka apziņa izplešas. Bērns atklāj ilgas, tie ir negatīvie skaitļi. Tie formalizē sajūtu, ka kaut kā trūkst. Un apziņa joprojām paplašinās un aug, un bērns atklāj intervālus starp akmeņiem, starp ķērpjiem uz akmeņiem, starp cilvēkiem. Un starp skaitļiem. Tas noved pie daļskaitļiem. Veselie skaitļi plus daļskaitļi veido racionālos skaitļus. Bet apziņa vēl neapstājas. Tā grib pārkāpt pāri saprāta robežām. Tā pievieno tik absurdu darbību kā kvadrātsaknes vilkšanu. Un dabū irracionālos skaitļus. Tas ir sava veida vājprāts. Jo irracionālie skaitļi ir bezgalīgi. Tie nav uzrakstāmi. Tie piespiež apziņu ietiekties nebeidzamajā. Un irracionālos skaitļus pieskaitot racionālajiem, dabū reālos skaitļus. Tas nebeidzas, tas nekad nebeidzas. Jo, lūk, tepat uz vietas mēs reālos skaitļus paplašinām ar kvadrātsaknēm no negatīviem skaitļiem. Tie ir skaitļi, ko mēs nespējam iedomāties, skaitļi, ko parasti apziņa nespēj aptvert. Un, kad tos mēs pieskaitām pie reālajiem skaitļiem , iegūstam skaitļu sistēmu, kuras ietvaros ir iespējams rast pietiekamu pārskatu par ledus kristāliņu veidošanos. Tā ir kā liela, plaša ainava. Horizonti. Tu dodies tiem pretim, un tie turpina atkāpties... Būtībā tas ir garais ceļš matemātikas stundās, ko mēs kopā veicām no 5.klases līdz pat 12.klasei. Bet tas nav beidzies! Katrā no Jums ir atmodies pētnieks, jaunatklājējs. Un nu tikai uz priekšu! Jo cilvēks līdzinās daļskaitlim - skaitītājs ir tas, kas viņš ir, bet saucējs tas, ko viņš no sevis iztēlojas. Jo lielāks saucējs, jo mazāks daļskaitlis. Lai turpmākajās gaitās Jums izdodas palielināt katram savas dzīves daļskaitli! Matemātikas skolotāja Biruta Gičevska
Ziedi nevēlas tukši noziedēt. Ziedi cenšas savu skaistumu attaisnot – izlolot augļus, nobriedēt sēklas – tāpat kā cilvēks savu mūža gājumu piepildīt. /Lija Brīdaka/ *** Ceļa sākumā mūs pārņem bailes; mēs gribam visu izdarīt pareizi. Bet dzīve mums tikai viena – kurš tad izgudrojis šo „pareizi”. Paraugs noder vien salīdzināšanai, lai mēs redzētu, kā citi izprot dzīvi. Mēs bieži apbrīnojam citu cilvēku gājumu un tikpat bieži varam mācīties no citu cilvēku kļūdām. Taču, kā veidot savu dzīvi labāku, - katra paša ziņā. /Paulu Koelju/ *** Visā pasaulē cilvēki sapņo par laimi. Jau senās pasakas stāsta par laimes meklētājiem. Laimi mēs vēlam un laimi lejam. Tomēr katram ir sava laime,un otram tā nederēs,to nevar pielaikot,nevar ne atdot,ne aizdot un,reiz pazaudētu,grūti būs atgūt.Pats galvenais, ko vajadzētu saprast: laime ir izjūtas, nevis lietas. Īsta laime ir nonākt saskaņā ar sevi. /Lija Brīdaka/ *** Sēžot zem viena koka, varam iedomāties, ka esam pasaules viducī, varam nelikties ne zinis, kas visapkārt notiek, bet varam arī paplašināt savu garīgo apvārsni un iepazīt pat tās norises, kas Visuma tālēs sakņojas. Cilvēkam jācenšas gan robežas apjaust, gan uz bezgalību tiekties. Rainis mācīja: priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus! Tas ir nebeidzams darba lauks un mūžam jaunas iespējas. /Lija Brīdaka/ *** Lai piepildās visi pārdrošie sapņi! Bioloģijas skolotāja Inese Kokina
Paldies par sirsnību, atsaucību un ideālo disciplīnu stundās! Neņemiet ļaunā, ja kādreiz biju pārāk prasīga, jo visvairāk jau mēs sagaidām no tiem, kuru spējām un sasniegumiem ticam. Novēlu jums realizēt dzīvē visskaistākos sapņus un ieceres! Lai no visām dzīves ķīmiskajām reakcijām jums vairāk sanāk savienošanās un apmaiņas reakcijas, savukārt izdodas izvairīties no aizvietošanas un sadalīšanās! Jūsu ķīmijas un angļu valodas skolotāja Iveta Megne
Dzīve atgādina milzīgu velotreku, kurā ikvienam jāseko savam liktenim. Pie starta līnijas mēs visi esam viena pulkā, smaidīgi, draudzīgi un degsmes pārpilni. Bet, sacīkstei uzņemot gaitu, jautro satraukumu aizstāj patiesi izaicinājumi: nogurums, vienmuļība, šaubas par savām spējām. Mēs redzam, ka daži mūsu draugi šos izaicinājumus atgrūž – viņi gan vēl ir trasē, bet tikai tāpēc, ka ceļa vidū nav tik vienkārši apstāties. Viņu ir daudz; tie min pedāļus, bet viņiem līdzās brauc drošības mašīna; tie pavada laiku sarunās un kaut kā tiek galā ar savu uzdevumu. Drīz vien mēs esam aizsteigušies tālu viņiem priekšā un, it kā pamesti, stājamies pretī vientulībai, pārvarām nezināmus ceļa pagriezienus, labojam riteni. Visbeidzot arī mums prātā iezogas jautājums – vai tas viss ir šo pūliņu vērts? Jā, ir. Tikai nepadodies! / P. Koelju /
Novēlu pilnveidoties, vienlaicīgi nepazaudējot savu unikalitāti, prātu izvirzīt labus mērķus un apņēmību tos sasniegt! Lai veicas!
Sporta skolotāja Sandra Dilāne
Rudenī, 2. septembrī, kad es ieraudzīju Jūs, 12. a klasi, man kļuva tik bail…es padomāju, ko es darīšu ar Jums divas reizes nedēļā…Jūs bijāt tik lieli, tik pļāpīgi, tik aktīvi…Bet tagad es gaidu trešdienu un piektdienu, jo man tā patīk mūsu stundas! Jūs esat ļoti - ļoti aktīvi, radoši, jautri, talantīgi!!! Paldies Jums par stundām!!! Lai Jums katru dienu spīd saule!
Angļu valodas skolotāja Liene Kvedere 12.a klasei Nelaidiet garām mirkli, nelaidiet garām to brīnišķīgo mirkli, kurš eksistē ap Jums un Jūsos, nelaidiet garām to un netraucieties ar domām aizskriet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Nav pagātnes un nav nākotnes bez Jums, viss, kas būs tur, kā Jūs uzskatāt– priekšā, tas tiek radīts Jūsos tagad, lūk, šajā mirklī. Tieši ar katru mirkli, kurš plūst Jūsos, Jūs formējat to nākotni, kura Jūs tā interesē. Un katram no Jums ir ārkārtīgi svarīgi sajust šī katra mirkļa pilnību un skaistumu. Mācieties dzīvot mirklī. Mirklis ir brīnišķīgs, un tas ir bezgalīgs. Fizikas skolotājs Pēteris Kalvāns
Jūsu informātikas skolotāja Inna:) P.S. Mīļumiņš, lai arī Jums spīd saule:):):)