4.2. Grūtības matemātikā

uzmanību atsevišķiem burtiem, kas veido vārdu (Casas, 1998).

27 Savukārt fonoloģisko procesu var definēt kā spēju izmantot fonoloģiskos kodus, un līdz ar to tā panākumi ir atkarīgi no vairākām pamatprasmēm, piemēram, būtisko skaņu nodalīšanas no nebūtiskajām, pareizas skaņu iegaumēšanas, skaņu virknēšanas pareizā secībā, kā arī skaņu analīzes un sintēzes vārdu veidošanā.

Lasīšana nav tikai vārdu atšifrēšana, tā nozīmē arī teksta vēstījuma izpratni, jo izpratne ir lasīšanas galējais mērķis. Izpratne ir rakstītu vēstījumu satura vai nozīmes uztveršana. Šīs divas lasīšanas sastāvdaļas, t.i, dekodēšana un izpratne, ir nepieciešamas, un nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka tie ir divi antagonistiski procesi. Tie darbojas paralēli un interaktīvi, taču ir svarīgi paturēt prātā, ka to attiecības ir asimetriskas – dekodēšanas procesi var notikt patstāvīgi, savukārt izpratnei ir absolūti nepieciešama cilvēka līdzdalība.

Ja bērnam ir grūti lasīt, ja viņš nevar saprast lasīto, ir acīmredzams, ka viņš nejutīs prieku par lasīšanu. Ja papildus tam, neskatoties uz centieniem, nav uzlabojumu lasīšanas tehnikā vai izpratnes līmenī, bērns ļoti drīz zaudēs interesi un līdz ar to arī motivāciju lasīt. Runājot par lasītprasmes apguvi, mēs domājam gan lasīšanas, gan rakstīšanas prasmju veidošanos un attīstību. Lasīšanas apguves grūtības bieži iet roku rokā ar rakstīšanas grūtībām. Speciālisti šo grūtību definēšanai lieto dažādus vārdus, taču neatkarīgi no definīcijas ir svarīgi saprast, ka lēna rakstīšana un slikts rokraksts nenozīmē, ka bērns necenšas pietiekami daudz. Daudziem bērniem pat pareiza zīmuļa satvere un burtu noturēšana uz līnijas var būt liels izaicinājums. Disortogrāfisku personu raksturo grūtības rakstīt vārdus. Ir sarežģīti atcerēties jau zināmus vārdus, un tāpēc pareizrakstības problēmas noved pie kļūdām. Tiek izlaisti vai rakstīti lieki burti. Rakstītais var būt neskaidrs. Disortogrāfijas gadījumā papildus pareizrakstības kļūdām var būt izmaiņas arī teikumu morfosintaktiskajā struktūrā, ko rada, piemēram, grūtības ar dzimtes, skaitļa un darbības vārda laika saskaņošanu, elementu izlaišana teikumā vai kļūdas pieturzīmju lietojumā.

4.2. Grūtības matemātikā

Ne visām disleksiskām personām ir diskalkulija, taču lasīšanas grūtības (disleksija) diezgan bieži pavada grūtības ar matemātiku – dažādi pētījumi liecina, ka 30 līdz 70% disleksijas slimnieku saskaras arī ar matemātikas problēmām (piemēram, Badian, 1999; Kovas et al., 2007; Landerl un Moll, 2010; White, Moffitt un Silva, 1992)

Disleksiska bērna raksturīgākās problēmas matemātikā ir šādas: skaitļu, daudzumu, matemātisko zīmju jaukšana, darbību jaukšana, apjukums virknēšanas vai telpiskās orientēšanās laikā, grūtības saprast un atcerēties matemātikas jēdzienus. Disleksijas slimniekiem (pat ja viņiem nav diskalkulijas) matemātika joprojām var būt problēma, jo viņu sliktā lasītprasme un zemais izpratnes līmenis neļauj pareizi lasīt un saprast instrukcijas un vārdu problēmas. Virknēšanas prasmju nepietiekama attīstība rada problēmas ar spēju atšifrēt un izpildīt rakstveida daudzpakāpju instrukcijas vai veikt aritmētiskās darbības pareizajā secībā.

27 Fernando Pessoa universitāte - Cilvēka un sociālo zinātņu fakultāte, mācīšanās traucējumu novērtēšana un intervence - Disleksija - skolas vecumā, Porto, 2018.