VIDE UN ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA

VIDE UN ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA

Redaktori Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis

vide-00-nodala.indd 1

2010.07.16. 17:21:19

vide-00-nodala.indd 2

2010.07.16. 17:21:21

VIDE UN ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA Redaktori Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis

vide-00-nodala.indd 3

2010.07.16. 17:21:21

UDK

Grāmata sagatavota un izdota ar Norvēģijas finanšu projekta LV 0044 «Vides zinātnes studiju satura a īstība un studiju materiālu izstrāde» atbalstu.

Grāmatas autors izsaka pateicību KAM?

Izmantotos a ēlus noformējuši: Sanita Reide, Ieva Tiltiņa, Laura Kļaviņa, Linards Kļaviņš

Vāka foto:

vide-00-nodala.indd 4

2010.07.16. 17:21:21

SATURS PRIEKŠVĀRDS

9

PIENĀCIS LAIKS JAUNAM REDZĒJUMAM

11

Konnija Hēdegorda

KAS IR LABĀKAIS VIDEI?

13

15

Andris Piebalgs

1. IEVADS

17

Larss Ridēns Kas ir attīstība? Neatjaunojamie resursi un enerģijas dilemma Medaļas otra puse – klimata izmaiņas Enerģijas dilemmas risināšana Planētas robežas Ietekme uz vidi un ekosistēmu pakalpojumiem Rūpnieciskās ražošanas un ekonomikas uzlabošanas risinājumi 1.8. Ilgtspējīga dzīve 1.9. Kurp mēs dodamies? Ekonomika un izaugsmes robežas: kas ir ilgtspējīga attīstība? Deniss Medouzs

18 19 20 21 22 23

Ilgtspējīga attīstība: studenta viedoklis Izaks Stodards

28

2. EKOSISTĒMU PAKALPOJUMI

29

1.1. 1.2. 1.3. 1.4. 1.5. 1.6. 1.7.

24 25 25 26

49

3.4. Zemes dzīļu resursi 3.5. Meža resursi 3.6. Enerģētiskie neatjaunojamie un atjaunojamie

resursi 3.6.1. Akmeņogles 3.6.2. Kūdra 3.6.3. Nafta 3.6.4. Dabasgāze 3.6.5. Urāna rūdas 3.6.6. Atjaunojamie energoresursi Hidroelektrostacijās saražotā elektroenerģija Saules enerģija Ģeotermālā enerģija Vēja enerģija Jūras viļņu un plūdmaiņas enerģija Biomasa 3.7. Zemes izmantošanas iespējas cilvēces nodrošināšanai 3.8. Augsnes resursi 3.9. Ūdeņu resursi

4. CILVĒKS UN VIDE

50 51 52 53 55 57 58 58 59 59 60 60 61 62 63 63 63 64 65 65 67

69

Māris Kļaviņš, Viesturs Melecis

Viesturs Melecis 2.1. Ko nozīmē jēdziens «ekosistēmu pakalpojumi»? 2.2. Provīzijas nodrošināšana 2.2.1. Ūdens 2.2.2. Pārtika 2.2.3. Koksne 2.2.4. Tekstilšķiedras 2.2.5. Ārstniecības līdzekļi 2.2.6. Augsne 2.3. Vides parametru regulācija 2.3.1. Skābekļa daudzums gaisā 2.3.2. Oglekļa aprite 2.3.3. Slāpekļa aprite 2.3.4. Mikroklimata regulācija 2.3.5. Ekosistēmu loma noteces regulācijā 2.4. Atbalsta pakalpojumi 2.4.1. Apputeksnēšana 2.4.2. Organisko vielu atlieku noārdīšana 2.5. Nemateriālie pakalpojumi 2.6. Cik maksā ekosistēma?

3.1. Dabas un vides resursi, to vērtība 3.2. Dabas resursu klasifikācija 3.3. Dabas resursu noplicināšana, izsmelšana un

pārvaldība

Janešs Potočniks

NĀKOTNES ATTĪSTĪBA

3. RESURSI Oļģerts Nikodemus, Valdis Segliņš, Dagnija Blumberga

Kristīne Jakobsone

30 30 30 32 33 34 35 36 39 39 40 41 42 43 44 44 44 47 47

4.1. Zemes sistēmas: litosfēra, hidrosfēra,

atmosfēra, biosfēra 4.1.1. Vides zinātne – zinātne par vides sistēmām 4.1.2. Atmosfēra, hidrosfēra un litosfēra 4.1.3. Biosfēra 4.2. Vielu un enerģijas aprite uz Zemes 4.2.1. Enerģijas aprite un Zemes klimats Zemes enerģijas bilance Siltumnīcefekta gāzu ietekme uz Zemes klimatu 4.2.2. Hidroloģiskais cikls 4.2.3. Oglekļa cikls 4.2.4. Slāpekļa bioģeoķīmiskās aprites cikls Slāpekļa savienojumu aprite 4.2.5. Fosfora bioģeoķīmiskās aprites cikls

5. VIDES PIESĀRŅOJUMS

70 70 71 72 77 77 78 79 80 82 83 83 85

87

Māris Kļaviņš, Gunta Spriņģe 5.1. Vides piesārņojums un vides kvalitātes

degradācija 5.2. Gaisa, ūdeņu un augsnes piesārņojums 5.2.1. Gaisa piesārņojums 5.2.2. Ūdeņu piesārņojums 5.2.3. Augsnes piesārņojums un degradācija

88 89 89 90 90

5

vide-00-nodala.indd 5

2010.07.16. 17:21:21

5.3. Globālās vides piesārņojuma problēmas 5.3.1. Zemes ozona slānis un tā sabrukšanas

sekas Ozons un tā īpašības Ozona slāni degradējošās vielas Ozona cauruma veidošanās ietekmes Ozona slāņa aizsardzība 5.3.2. Globālā sasilšana Klimats un tā mainība Kas ir globālā sasilšana? Zemes klimats nākotnē Kāds būs klimats Latvijā 21. gadsimtā? 5.4. Reģionālā vides piesārņojuma ietekmes 5.4.1. Sēra savienojumi 5.4.2. Slāpekļa savienojumi 5.4.3. Putekļi un aerosoli 5.5. Iekštelpu gaisu piesārņojošās vielas 5.6. Nozīmīgākās ūdeņu piesārņojuma problēmas 5.6.1. Ūdeņu piesārņojums ar biogēnajiem elementiem 5.6.2. Ūdeņu eitrofikācija

6. VIDES VESELĪBA

91 91 91 93 94 94 96 96 96 97 99 100 100 101 103 104 106 106 106

109

Maija Eglīte 110 110

cilvēku un ekosistēmām 6.3.1. Toksiskās iedarbības veidi 6.3.2. Vidi piesārņojošo vielu un faktoru ietekme uz cilvēku 6.3.3. Gaisu piesārņojošo vielu iedarbība uz elpošanas un asinsrites sistēmas orgāniem 6.3.4. Vidi piesārņojošo vielu un faktoru iedarbība uz nervu sistēmu 6.3.5. Vides piesārņotāju ietekme uz iekšējo orgānu darbību 6.3.6. Vides piesārņotāju ietekme uz imūnsistēmu 6.3.7. Vidi piesārņojošo vielu ietekme uz endokrīno sistēmu 6.3.8. Vidi piesārņojošo vielu un faktoru genotoksiskā iedarbība 6.3.9. Vidi piesārņojošo vielu un faktoru kancerogēnā iedarbība 6.3.10. Teratogēnās vielas 6.4. Kaitīgās iedarbības faktoru ietekme uz cilvēku un ekosistēmām 6.4.1. Radioaktīvais starojums, radioaktīvie elementi un to iedarbība 6.4.2. Trokšņa ietekme uz cilvēku 6.5. Vides piesārņojuma un kaitīgās iedarbības faktoru ietekmju normēšana

111 111 112

Pirmsindustriālais periods Industriālais periods Pēcindustriālais periods

8. EKONOMIKA  VIDE  AUGSME

155

Ivars Brīvers, Dzintra Atstāja, Jānis Malzubris, Džineta Dimante, Tatjana Tambovceva, Aija Graudiņa, Biruta Pūle 8.1. Vide, ekonomika, attīstība 8.2. Ekonomika un ilgtspējīga attīstība 8.2.1. Ekonomika un tautsaimniecības

156 156

ilgtspējīga attīstība 8.2.2. Ekonomikas un vides mijiedarbība 8.2.3. Ietekme uz vidi – to noteicošie faktori un

113 115 116 116 117 119 119 121 122 122 124 126

129 130 135 136

156 158 159

8.2.4. Vide kā kapitāls: ekonomiskā augsme un

attīstība

159 161 162 162

8.3. Ilgtspējīga tautsaimniecības attīstība un vide 8.4. Vides ekonomika un tirgus mehānisms 8.4.1. Konkurences tirgus mehānisms 8.4.2. Vides problēmas kā tirgus nepilnību

rezultāts

163 164

8.4.3. Piesārņojuma samazināšanas metodes

Jānis Zaļoksnis 7.1. Dabas katastrofu raksturojums 7.2. Dabas katastrofu efekti un fizikālās izpausmes 7.3. Zemestrīces

139 139 142 143 144 146 148 151 152 152 152 153

principi

6.1. Vides veselības koncepcija 6.2. Kā novērtēt vielas iedarbības bīstamību? 6.3. Piesārņojošo vielu un faktoru iedarbība uz

7. DABAS KATASTROFAS

Zemestrīces Latvijā 7.4. Plūdi 7.4.1. Pali un plūdi Latvijā 7.4.2. Latvijas pretplūdu pasākumi 7.5. Ugunsbīstamība 7.6. Karstuma viļņi un sausums 7.7. Vētras 7.8. Vides riska modeļi 7.9. Pielāgošanās apkārtējai videi

8.5. Vides ekonomiskā vērtība un vērtēšanas

metodes 8.5.1. Vides vērtības noteikšanas nepieciešamība 8.5.2. Vides kopējā ekonomiskā vērtība 8.5.3. Vides ekonomiskās vērtēšanas metodes 8.5.4. Izmaksu un ieguvumu analīze un diskontēšana 8.5.5. Apdrošināmie riski 8.5.6. Valsts nodokļu politika kā līdzekļu piesaistes paņēmiens, īstenojot vides aizsardzības projektus 8.6. Vides aizsardzības un ekonomikas augsmes līdzsvara meklējumos

9. DABAS AIZSARDZĪBA

167 167 167 168 170 171

172 173

175

Liene Auniņa, Ilona Mendziņa, Inga Račinska 9.1. Dabas aizsardzības vēsture 9.2. Kāpēc nepieciešama bioloģiskās daudzveidības

saglabāšana un dabas aizsardzība?

176 179

9.3. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās

pasaulē un Latvijā: cēloņi un sekas 9.3.1. Bioloģiskā daudzveidība pasaulē 9.3.2. Bioloģiskā daudzveidība Latvijā 9.4. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas paņēmieni 9.4.1. Īpaši aizsargājamo teritoriju izveidošana

179 179 180 183 183

6

vide-00-nodala.indd 6

2010.07.16. 17:21:21

9.4.2. Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana 9.4.3. Aizsargājamo sugu ieguves regulēšana 9.4.4. Tirdzniecība ar dažādām sugām – tās

ierobežošana

185 185 185

9.4.5. Apvidum neraksturīgu sugu ieviešanas

ierobežošana 9.5. Dabas aizsardzības plānošana un pasākumi 9.6. Galvenās prasības Eiropas Savienības dabas

aizsardzības politikā 9.7. Starptautiskā sadarbība dabas aizsardzībā 9.8. Iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju loma

vides un dabas aizsardzībā 9.8.1. Nozīmīgākās sabiedriskās dabas aizsardzības organizācijas Latvijā 9.8.2. Sabiedrības izglītošana dabas aizsardzībā

10. STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA VIDES AIZSARDZĪBĀ UN ILGTSPĒJĪGĀ ATTĪSTĪBĀ

186 186 188 189 191 191 193

Dzeramā ūdens sagatavošana Notekūdeņu attīrīšana 11.3.3. Atkritumu saimniecības pārvaldība Atkritumu iedalījums un to sastāvs Atkritumu glabāšana sanitāros poligonos Atkritumu dedzināšana Atkritumu kompostēšana 11.4. Klimata tehnoloģijas 11.4.1. Klimata tehnoloģijas 11.4.2. CO2 piesaiste un glabāšana CO2 piesaiste CO2 glabāšana

12. VIDES VADĪBA: POLITIKA, LIKUMDOŠANA, INSTITŪCIJAS

195

10.1. Kopīga sadarbība un attīstība 10.2. Starptautiskās vides problēmas 10.3. Starptautiskajā vides aizsardzībā iesaistītās

196 197

institūcijas 10.3.1. Starptautiskās vides organizācijas 10.3.2. Vides aktīvistu grupas 10.3.3. Starptautiskās korporācijas 10.4. Zinātnes un zinātnieku loma vides problēmu apzināšanā un risināšanā Stāsts par stratosfēras ozona slāni 10.5. Starptautiskās sadarbības attīstība 10.5.1. Pirmā fāze – jūru resursi 10.5.2. Otrā fāze – vides aizsardzības kustības pasākumi un ANO 10.5.3. Trešā fāze – no Stokholmas 1972. gadā līdz Riodežaneiro 1992. gadā 10.5.4. Ceturtā fāze – integrācijas periods 10.6. Mūsdienu iezīmes starptautiskajā sadarbībā vides aizsardzībā un ilgtspējīgā attīstībā ANO Tūkstošgades attīstības mērķi Kā dzīvosim Latvijā 2015. gadā?

199 200 201 202

12.1. Vides politika 12.2. Vides vadības sistēma – no vīzijas līdz

203 204 206 207 207 208 210

12.3.

211 213 213

215

12.4.

Dagnija Blumberga 11.1. Vides tehnoloģiju izstrādes principi 11.1.1. Vides tehnoloģiju iedalījums 11.1.2. Vides piesārņojuma samazināšanas

iespējas ražošanā 11.2. Kā padarīt ražošanu videi draudzīgu 11.2.1. Tīra ražošana 11.2.2. Tīrāka ražošana 11.2.3. Produkta ekodizains 11.2.4. Izejvielu un resursu efektīva

izmantošana 11.2.5. Enerģijas efektīva izmantošana

216 216

12.5. 12.6.

217 217 217 218 219 219 221

11.3. Vides piesārņojuma samazināšanas

tehnoloģijas 11.3.1. Gāzu attīrīšanas tehnoloģijas 11.3.2. Ūdeņu apstrāde

239

Jānis Zaļoksnis, Silvija Meiere,

Jānis Zaļoksnis

11. VIDES TEHNOLOĢIJAS

224 228 231 231 234 235 235 236 236 237 237 237

222 222 224

12.7.

240

īstenošanai 12.2.1. Vides politikas izveides vīzijas apspriešana un apstiprināšana 12.2.2. Vides problēmu un to cēloņu noteikšana 12.2.3. Vides politikas mērķu izvirzīšana 12.2.4. Vides politikas uzdevumu izpildes veidi 12.2.5. Vides politikas mērķu īstenošanas programmas izstrāde 12.2.6. Vides politikas plāna īstenošana un kontrole Vides monitorings Latvijas vides monitoringa programma Vides politikas un vides kvalitātes indikatori 12.2.7. Procesa tālāka attīstība Vides vadības institucionālie un administratīvie līdzekļi 12.3.1. Vides ministrija 12.3.2. Valsts vides dienests un reģionālās vides pārvaldes 12.3.3. Valsts SIA «Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs» 12.3.4. Vides aizsardzība pašvaldībās Finanšu un ekonomiskie līdzekļi vides aizsardzībai un ilgtspējīgai attīstībai Brīvprātīgie vides politikas līdzekļi ilgtspējīgai attīstībai Dabas un vides aizsardzības programmas 12.6.1. Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma 12.6.2. Ūdens resursu apsaimniekošana 12.6.3. Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 12.6.4. Klimata pārmaiņu samazināšanas programma Vides aizsardzības tiesiskā regulēšana 12.7.1. Tiesības kā vides aizsardzības līdzeklis Tiesību izpratne Tiesību saistošais raksturs 12.7.2. Tiesības un vides zinātne

241 241 242 244 244 245 246 246 247 247 248 249 250 250 251 252 252 254 256 256 256 257 258 259 259 259 260 260

7

vide-00-nodala.indd 7

2010.07.16. 17:21:21

12.7.3. Tiesības un vides ētika 12.8. Vides tiesiskās aizsardzības principi 12.9. Vides aizsardzības tiesiskā regulēšana 12.9.1. Pieejas tiesiskā regulējuma veidošanā 12.9.2. Vides tiesiskās regulēšanas līdzekļi 12.9.3. Dialogs ar sabiedrību.

Sabiedrības loma vides aizsardzības veicināšanā

261 261 262 262 263

264

14.5.4. Kas jādara, lai samazinātu ekoloģisko

pēdu

attīstība 14.6.2. Ilgtspējīga patēriņa koncepcija 14.6.3. Patēriņa efektivitāte – dematerializācija 14.6.4. Dzīvesveida izmaiņu ietekme uz vides

slodzi

13. KULTŪRVIDE

267

Ojārs Spārītis 13.1. Vides estētiskais potenciāls 13.2. Kultūrainavas konteksts vides izpratnei 13.3. Lauku un pilsētas kultūrvide 13.3.1. Latvijas lauku kultūrvides būtiskākās

sastāvdaļas 13.3.2. No dabas iegūtā kultūrvide 13.3.3. Citi sociāli nozīmīgi lauku kultūrvides 13.4. 13.5. 13.6. 13.7. 13.8.

komponenti Urbānās vides struktūra un komponenti Industriālā vide un tās saglabāšanas iespējas Unikālās kultūrvides saglabāšanas perspektīva Kultūrvides kvalitāte Kultūrvides degradācija un tās uzlabošanas iespējas

268 269 269 270 272 273 274 276 277 279 281

297 297

14.6. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana 14.6.1. Resursu pieejamība un cilvēces

14.6.5. Patēriņa radītā vides slodze 14.6.6. Politikas metodes ilgtspējīga patēriņa

veicināšanai 14.7. Latvijas ilgtspējīga attīstība

15. STUDENTU LOMA ILGTSPĒJĪGĀ ATTĪSTĪBĀ: RADĪT PIEVILCĪGU, ILGTSPĒJĪGU NĀKOTNI

297 299 299 300 302 302 303

307

Jakobs Grandins, Lilija Apine, Oleksandra Kovbasko, Jūlija Žuka 15.1. Ilgtspējīga attīstība kā paaudžu jautājums 15.2. Izglītība ilgtspējīgai attīstībai 15.3. Instrumenti pārejai uz ilgtspējīgu attīstību 15.3.1. Sadarbības tīklu veidošana 15.3.2. Darbs ar sabiedrību ilgtspējīgas

attīstības īstenošanai

308 308 309 309 311

15.3.3. CEMUS: studentu virzīta izglītība

14. ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA

283

Jānis Brizga, Kristīne Āboliņa, Māris Kļaviņš 14.1. Izaugsmes robežas 14.1.1. Izaugsmes un sabiedrības attīstības

raksturs 14.1.2. Attīstības ierobežojumi 14.1.3. Pārsniedzot robežas 14.2. 14.3. 14.4. 14.5.

Ilgtspējīgas attīstības koncepcija Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas izveide Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi Ekoloģiskā pēda 14.5.1. Ekoloģiskās pēdas aprēķina metodika 14.5.2. Mūsdienu sabiedrības ekoloģiskā pēda 14.5.3. Latvijas ekoloģiskā pēda

labākai pasaulei organizācijas izveide universitātē

284 284 287 288 289 290 292 293 294 295 296

311

15.3.4. Kā īstenot sapņus jeb studentu 15.4. Uz priekšu!

PĒCVĀRDS

313 315

317

Latvijas iedzīvotāju skatījums uz ilgtspēju kā dzīvesveidu un dzīves ritma elementu Juris Paiders

GRĀMATĀ IZMANTOTĀS INFORMĀCIJAS, ATTĒLU, TABULU AVOTI

321

ALFABĒTISKAIS RĀDĪTĀJS

329

8

vide-00-nodala.indd 8

2010.07.16. 17:21:22

PRIEKŠVĀRDS

Kristīne Jakobsone, Baltijas Universitātes programmas (Upsalas Universitāte, Zviedrija) direktore

Latvija ir viena no valstīm, kas nopietni pievērsusies uzdevumam iepazīstināt iedzīvotājus ar vides izglītības un ilgtspējīgas a īstības jautājumiem. 2006. gadā Saeimā tika pieņemts likums, kurā noteikts, ka augstskolu un koledžu visu studiju programmu obligātajā daļā jāiekļauj vides aizsardzības kurss, bet visu augstskolu un koledžu pedagogu studiju programmās jāiekļauj kurss par ilgtspējīgu a īstību. Šī grāmata ir svarīgs līdzeklis likuma prasību īstenošanai Latvijā, lai paplašinātu Latvijas augstskolu studentu interesi un zināšanu bāzi par vides izglītību un ilgtspējīgu a īstību. Grāmata būs noderīga arī citiem interesentiem. Ilgus gadus Baltijas Universitātes programmas galvenais uzmanības objekts ir bijis Baltijas jūras reģiona ilgtspējīga a īstība. Jaunā pieeja a īstības virzībai ir priekšnosacījums Baltijas jūras reģiona izaugsmei nākotnē, kas veicinās mūsu līdzcilvēku labklājību. Izglītība ilgtspējīgai a īstībai ir svarīgs paņēmiens un veids, lai īstenotu pāreju uz ilgtspējīgu a īstību. Joprojām pastāvošā kūtrā horizontālā akadēmiskā universitāšu struktūra ir šķērslis ceļā uz ilgtspējīgas a īstības īstenošanu, tāpēc tā ir jāpielāgo starpdisciplināras sadarbības veicināšanai un fakultāšu savstarpējo sakaru dibināšanai. Baltijas jūras reģionā pastāv labas iespējas, lai varētu veikt jaunos uzdevumus, jo ir ilga sadarbības vēsture un pastāv daudzas organizācijas, kas aktīvi darbojas ilgtspējīgas a īstības īstenošanas jomā. 1998. gadā tika apstiprināta Baltijas jūras reģiona valstu rīcības programma «Baltic 21». Šī programma joprojām ir spēkā un darbojas Baltijas jūras valstu padomes pārraudzībā. Baltijas jūras reģionam salīdzinājumā ar citām vietām pasaulē raksturīgs augsts izglītības līmenis un stabila politiskā situācija. Reģions ir bagāts ar resursiem, relatīvi mazapdzīvots un ilgtermiņā var tikt pašnodrošināts ar nepieciešamo enerģiju. Eiropas Savienībā 2009. gadā tika pieņemta Baltijas jūras reģiona a īstības stratēģija. Tā ir pirmā makroreģionu stratēģija, kurai sekos arī citas, tādas kā Donavas un Vidusjūras reģiona a īstības stratēģija. Baltijas Universitātes programma ir saņēmusi īpašu uzdevumu šīs stratēģijas īstenošanā, lai kopā ar Lietuvas institūcijām uzlabotu brīvprātīgo sadarbību starp augstskolām Baltijas jūras reģiona virzībā uz ilgtspējīgu a īstību. Grāmata noteikti būs noderīga arī šajā kontekstā.

Ekosistēmu pakalpojumiem pasaulē ir izšķiroša nozīme. Lielā mērā šos pakalpojumus ikviens izmanto kā pašus par sevi saprotamus, un ikkatra cilvēka dzīve ir atkarīga no tiem. Daļa ekosistēmu pakalpojumu ir nodrošināšanas pakalpojumi, kas ietver apgādi ar enerģiju, pārtiku, gaisu, kas nepieciešams elpošanai, un dzeramo ūdeni. Citi ir vides parametrus regulējoši pakalpojumi, piemēram, klimats, barības vielu plūsmas, ūdens paša īrīšanās un noteces regulācija, augu apputeksnēšana. Ekosistēmas nodrošina arī kultūras pakalpojumus, tādus kā estētiskas dabas ainavas un pievilcīga dzīvesvide. Bioloģiskā daudzveidība ir viens no visapdraudētākajiem resursiem, un arvien vairāk sugu katru gadu nonāk izzūdošo sugu sarakstā. Invazīvo sugu izplatīšanās, piemēram, ar kuģu balasta ūdeņiem vai ievedot eksotiskus dzīvniekus un augus, ir draudi ekosistēmu a īstībai nākotnē, tāpat kā neapdomīga zemes izmantošana lauksaimniecībā, mežsaimniecībā vai pilsētu infrastruktūru veidošanā. Ikvienam šīs grāmatas lasītājam būtu jāapsver iespējas dot savu ieguldījumu ekosistēmu pakalpojumu pārvaldībā, lai ierobežotu vai nepieļautu to turpmāku degradāciju. Cita ļoti nozīmīga joma, kurā iespējams uzlabot situāciju, ir resursu izmantošana – jācenšas izmantot resursus pēc iespējas efektīvāk, kā arī arvien vairāk aizstāt neatjaunojamos resursus ar atjaunojamiem resursiem. Jāizvirza mērķis samazināt kopējo atkritumu apjomu, un jāmaina vispārējie uzskati, lai cilvēki atkritumus sāktu uzskatīt par resursu citu produktu ražošanai. Šajā gadījumā ir piemērojama prasība – samazināt, izmantot atkārtoti, pārstrādāt (Reduce, Reuse, Recycle – 3R). Ikkatram ir jādod savs ieguldījums, lai veidotu resursu efektīvas izmantošanas sabiedrību! Vēl viens būtisks resursu veids ir enerģija – tās ieguve un patēriņš. Liela daļa enerģijas, ko patērē Baltijas jūras reģiona valstis, joprojām ir fosilais kurināmais, kura degšanas laikā tiek emitēta ogļskābā gāze, kas veicina klimata pārmaiņas. Pašlaik jau norit pāreja uz atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu, taču process ir jāpaātrina. Tikpat svarīgi ir radīt efektīvākus dzinējus transportam, kā arī būvmateriālus un konstrukciju tehnoloģijas tādu ēku celtniecībai, kurām nebūs nepieciešami enerģijas avoti apsildei un dzesēšanai. Liela nozīme ir un būs enerģijas taupībai. Ekonomiskā a īstība neatkarīgi no fosilā oglekļa patēriņa ir iespējama, kā to pierādījušas dažas Baltijas jūras reģiona valstis, piemēram, Zviedrija. Vide Baltijas jūras reģionā un pasaulē kopumā daudzus gadu desmitus ir bijusi pakļauta piesārņojuma ietekmei. Tomēr ir daži veiksmes stāsti, piemēram, ozona slāņa noārdīšanās procesu palēnināšanās, kā arī skābo nokrišņu, pesticīdu, tādu kā DDT, un dažu smago metālu savienojumu, galvenokārt dzīvsudraba, piesārņojuma samazināšanās. Lai sa-

9

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:51:41

sniegtu ilgtspējīgu a īstību, jānovērš piesārņojuma avotu rašanās, nevis tikai jāa īra piesārņotās vietas. Tā ir viena no atšķirībām starp vides aizsardzību un ilgtspējīgu a īstību. Ilgtspējīgā a īstībā pasākumi tiek plānoti un veikti tā, lai novērstu tādu problēmu rašanos, kas varētu ietekmēt nākamās paaudzes. Nodrošinot vides aizsardzību, galvenokārt tiek novērstas radītās sekas. Tātad jāpievērš lielāka vērība pašu pasākumu īstenošanas sekām un profilaktiskām darbībām. Nesen tika publicēts pētījums par vairāku pasaulē nozīmīgu procesu robežsliekšņiem jeb planētas ierobežojumiem. Robežas tika definētas deviņiem procesiem, kas iedalīti trīs grupās: siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas at mosfērā; ātrums, ar kādu samazinās bioloģiskā daudzveidība; slāpekļa un fosfora plūsmu apjoms biosfērā. Šajā pētījumā analizēti ierobežojošie faktori pasaulē un norādīts, uz ko jākoncentrē centieni nākotnes labā. Pasaulē, kur valda uzņēmējdarbība un rūpniecības industrija, priekšstati par vides vadības sistēmām un korporatīvo sociālo atbildību, kā arī par tīrāku ražošanu ir svarīgi situācijas uzlabošanai. Jāatceras, ka izvēle, kādus produktus iegādāties, ir patērētāju ziņā, tādēļ jāpieprasa atbilstoša informācija, kas palīdzētu ikvienam izvēlēties pareizo preci. Pareizā izvēle kļūs par dzīvesveidu un tādējādi ietekmēs katra indivīda dzīvi. Tehnoloģiju a īstība, likumdošana, nodokļu un subsīdiju politika, iepirkumu virzība, infrastruktūras uzlabošana, piemēram, komunikācijai un ceļojumiem, būs svarīgi līdzekļi, lai paātrinātu pāreju uz ilgtspējīgu a īstību. Baltijas jūras reģions ir tikai viena pasaules daļa, ko arī ir skārusi globālā nabadzības krīze. Dažas valstis ir cietušas smagāk nekā citas. Tiek prognozēts, ka pasaules iedzīvotāju skaits nākotnē būtiski palielināsies, tajā pašā laikā klimata pārmaiņas nopietni

ietekmēs lielas teritorijas, it īpaši dienvidu reģionos. Līdz ar to būs vajadzīga vēl lielāka efektivitāte, ražojot pārtiku un lopbarību, kā arī izmantojot pārējos resursus. Varētu būt, ka tuvākajā nākotnē tīrs ūdens un pārtika būs pieejama nepietiekamā apjomā, un problēma arvien turpinās pieaugt. Arī aramzemes vērtība palielināsies, jo tā būs nepieciešama, lai aizvien intensīvāk ražotu pārtiku un enerģiju. Savas darbības laikā Baltijas Universitātes programmā esmu pamanījusi, cik svarīgas ir studentu aktivitātes un studentu iniciatīva. Ilgāk nekā desmit gadus mēs esam organizējuši ikgadējās studentu konferences. Kopš 2008. gada tās notiek divas reizes gadā. Katru vasaru mēs esam veidojuši studentu grupas, lai ar buru kuģi apceļotu Baltijas jūras ostas un vienlaikus iemācītos vairāk par ilgtspējīgu a īstību. Komandas veidošana un personības izaugsme, iepazīstot cilvēkus ar līdzīgām vērtībām, ir devusi draugus uz mūžu, kā arī ir bijis spēcīgs mudinājums īstenot pārmaiņas. Piemēram, rektoru konferencē, ko mēs organizējām 2009. gada oktobrī, studenti iesniedza divas deklarācijas (par izglītību ilgtspējīgai a īstībai un par klimata pārmaiņām), kas bija sagatavotas studentu konferencē. Tas pārliecināja rektorus, cik svarīga ir Baltijas Universitātes programma un tās darbības virziens kā papildinājums parastajiem universitātes kursiem. Visbeidzot, mēs visi esam nozīmīgi, un mums katram ir sava vieta un uzdevums šajā aizraujošajā un nepieciešamajā pārejas periodā uz ilgtspējīgu a īstību. Vairāk nekā desmit gadu ilgajā darbā ilgtspējīgas a īstības jomā Baltijas jūras reģionā esmu ievērojusi, kāds milzīgs potenciāls rodas, cilvēkiem strādājot kopā neatkarīgi no valsts un akadēmiskajām robežām. Mūsu ierosme un pārliecība var mainīt pasauli – tikai jāatceras, ka viss ir atkarīgs no katra paša iniciatīvas!

10

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:51:41

PIENÄ€CIS LAIKS JAUNAM REDZÄ’JUMAM

Konnija HÄ“degorda (Connie Hedegaard), ES klimata politikas komisÄ re

Ir bĹŤtiski izvÄ“lÄ“ties piemÄ“rotu laiku, lai kaut ko darÄŤtu, un tas a iecas arÄŤ uz klimata pÄ rmaiĹ†Ä m. TÄ ir gan problÄ“ma, gan iespÄ“ja. CilvÄ“kiem ir grĹŤti aptvert, ka problÄ“mas jÄ risina nekavÄ“joties, ja to sekas pamanÄ mas lÄ“ni. Laika apvÄ rťņi ir pÄ rÄ k tÄ li, un tas ietekmÄ“ mĹŤs gan kÄ indivÄŤdus, gan kÄ politiġus. Mums visiem ir raksturÄŤgi vispirms risinÄ t neatliekamas problÄ“mas – pat uz ilgtermiņa labklÄ jÄŤbas rÄ“ġina. Var teikt, ka rÄŤkoĹĄanÄ s tagad, lai novÄ“rstu nopietnas klimata pÄ rmaiņas, pielÄŤdzinÄ ma apdroĹĄinÄ ĹĄanas iemaksai. TaÄ?u mÄ“s parasti neapdroĹĄinÄ m nÄ kamÄ s paaudzes vai cilvÄ“kus, kas dzÄŤvo otrÄ zemeslodes pusÄ“. KÄ formulÄ“t ĹĄo jautÄ jumu ÂŤĹĄeit un tagadÂť, motivÄ“jot uz rÄŤcÄŤbu mĹŤsdienu paaudzi a ÄŤstÄŤtajÄ s valstÄŤs? Eiropas SavienÄŤbÄ esam ieviesuĹĄi emisÄłas kvotu tirdzniecÄŤbas sistÄ“mu, kas liek uzņēmumiem kontrolÄ“t siltumnÄŤcefekta gÄ zu emisÄłu. Ja uzņēmums pÄ rsniedz tam pieťġirto emisÄłas kvotu, par to jÄ maksÄ . Ĺ ÄŤs prasÄŤbas neievÄ“roĹĄana paredz Äźoti bargas soda sankcÄłas. TÄ kÄ uzņēmumi nevÄ“las maksÄ t lielas soda naudas, tie rĹŤpÄŤgi kontrolÄ“ emisÄłu un seko lÄŤdzi tam, lai nepiecieĹĄamÄŤbas gadÄŤjumÄ iegÄ dÄ tos papildu kvotas. LielÄ ka emisÄła izmaksÄ dÄ rgi, bet mazÄ ka emisÄła nes peğņu. TÄ dÄ“jÄ di likumdoĹĄana liek uzņēmumiem domÄ t ÂŤĹĄeit un tagadÂť kategorÄłÄ s, un tas ir reÄ ls progress. KÄ panÄ kt, lai ĹĄÄ di domÄ tu arÄŤ individuÄ las personas? Mums jÄ pieņem, ka cilvÄ“ka dabÄ ir censties izvairÄŤties no grĹŤtÄŤbÄ m un atlikt tÄ s uz vÄ“lÄ ku laiku. No otras puses, ir veiksminieki, kas stÄ jas pretÄŤ grĹŤtÄŤbÄ m, kad tÄ s saskata, vai pat paredz potenciÄ las grĹŤtÄŤbas, lai bĹŤtu tÄ m labÄ k sagatavoti. Mana pieredze liecina, ka bieĹži vien notiek pÄ“dÄ“jais. Ja mÄ“s varam ietaupÄŤt nebaltai dienai, tÄ pat mÄ“s varam ieguldÄŤt lÄŤdzekÄźus tagad, lai ieekonomÄ“tu vÄ“lÄ k. Pat ja mums jÄ aizņemas, lai ieguldÄŤtu, mÄ“s parasti apzinÄ mies labumu, ko tÄ dÄ“jÄ di gĹŤsim. PretÄ“jÄ gadÄŤjumÄ tikai nedaudziem cilvÄ“kiem piederÄ“tu privÄ tmÄ ja vai automaĹĄÄŤna.

ENERGOAPGÄ€DES DROĹ ÄŞBA Kad 2009. gada janvÄ rÄŤ tika pÄ rtraukta gÄ zes piegÄ de no KrievÄłas, daĹžÄ s Eiropas valstÄŤs nÄ cÄ s slÄ“gt skolas un rĹŤpnÄŤcas. Tas bÄła ĹĄokÄ“joĹĄs atgÄ dinÄ jums par to, kÄ dÄ mÄ“rÄ mĹŤsu enerÄŁÄ“tiskais nodroĹĄinÄ jums ir atkarÄŤgs no citiem. Cik atkarÄŤgi patiesÄŤbÄ esam? Der

atcerÄ“ties, ka daudzi cilvÄ“ki, kuriem mÄ jÄ s ir centrÄ lÄ apkure, paliktu aukstumÄ , ja tiktu pÄ rtraukta elektrÄŤbas padeve, kas darbina centrÄ lapkures sistÄ“mas sĹŤkņus un termostatus. Es negribu apgalvot, ka elektrÄŤbas padeve tiks pÄ rtraukta; es tikai gribu norÄ dÄŤt, ka reizÄ“m mÄ“s esam daudz neaizsargÄ tÄ ki nekÄ domÄ jam. Liela daÄźa enerÄŁÄłas Eiropas SavienÄŤbas vajadzÄŤbÄ m tiek importÄ“ta. PaĹĄlaik Eiropa importÄ“ 54% no kopÄ“jÄ s patÄ“rÄ“tÄ s enerÄŁÄłas. 2008. gada cenÄ s ĹĄis importa apjoms lÄ“ĹĄams 350 miljardos eiro vai apmÄ“ram 700 eiro uz katru ES pilsoni gadÄ . Ĺ…emot vÄ“rÄ iedzÄŤvotÄ ju skaita un jauno ekonomiku pieaugumu, kÄ arÄŤ faktu, ka jauni degizrakteņu ieguves avoti izrÄ dÄ s dÄ rgi, pastÄ v ievÄ“rojams risks, ka degizrakteņu cenas nÄ kamajos gados strauji kÄ ps. StarptautiskÄ EnerÄŁÄ“tikas aÄŁentĹŤra (International Energy Agency) pÄ“dÄ“jÄ ÂŤPasaules enerÄŁÄ“tikas apskatÄ Âť (World Energy Outlook) lÄ“ĹĄ, ka, turpinoties ÂŤdarÄŤsim kÄ parastiÂť scenÄ rÄłam, lÄŤdz 2030. gadam na as patÄ“riņť pasaulÄ“ pieaugs par 1% gadÄ . MÄ“s pieredzÄ“jÄ m Äźoti strauju preÄ?u cenu kÄ pumu 2007. gadÄ , un 2008. gadÄ na as cenas sasniedza augstÄ ko lÄŤmeni – 147 dolÄ rus par barelu. Pat tagad, kad pasaules ekonomika vÄ“l nav pilnÄŤbÄ atguvusies no nesenÄ s ďŹ nansiÄ lÄ s un ekonomiskÄ s krÄŤzes, naftas cenas svÄ rstÄ s ap 80 dolÄ riem par barelu, bet eiro vÄ“rtÄŤba pÄ“dÄ“jo mÄ“neĹĄu laikÄ ir kritusies. TÄ dÄ“Äź degvielas cenas uzpildes stacÄłÄ s ir ievÄ“rojami augstÄ kas nekÄ pirms daĹžiem mÄ“neĹĄiem. PatiesÄŤbÄ cenas uzpildes stacÄłÄ s nebÄła daudz augstÄ kas, kad na as cenas sasniedza augstÄ ko lÄŤmeni. Ja na as cenas atkal ievÄ“rojami celtos vai ja eiro vai valsts valĹŤtas vÄ“rtÄŤba salÄŤdzinÄ jumÄ ar ASV dolÄ ru kristos, mums nÄ ktos novirzÄŤt enerÄŁÄłas rÄ“ġinu apmaksai vÄ“l lielÄ ku daÄźu ikmÄ“neĹĄa ienÄ kumu. Ĺ Ä dÄ perspektÄŤvÄ bĹŤtu prÄ tÄŤgi pacensties un samazinÄ t enerÄŁÄłas patÄ“riņu, uzlabojot individuÄ lo energoefektivitÄ ti. Es ticu, ka tas bĹŤtu gudrs solis, kas jÄ sper labÄ k agrÄ k nekÄ vÄ“lÄ k. Esmu pÄ rliecinÄ ta, ka vispareizÄ k ir rÄŤkoties tieĹĄi tagad.

ZEMO OGLEKÄťA EMISIJU EKONOMIKA NODARBINÄ€TÄŞBAI UN ATTÄŞSTÄŞBAI AtjaunojamÄ s enerÄŁÄłas tehnoloÄŁÄłu skaistums un to kontrasts ar tehnoloÄŁÄłÄ m, kas izmanto fosilo kurinÄ mo, slÄ“pjas apstÄ klÄŤ, ka nav jÄ maksÄ par kurinÄ mo. Protams, ir tĹŤlÄŤtÄ“jas izmaksas, investÄ“jot ĹĄajÄ s tehnoloÄŁÄłÄ s. TaÄ?u pÄ“c tam uzturÄ“ĹĄanas izmaksas ir ievÄ“rojami zemÄ kas, pateicoties tam, ka daudzÄ m atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas (hidroenerÄŁÄłas, saules, vÄ“ja, ÄŁeotermiskÄ s, paisuma un bÄ“guma un jĹŤras viğņu enerÄŁÄłas) tehnoloÄŁÄłÄ m nav kurinÄ mÄ izmaksu. ZemÄ kas uzturÄ“ĹĄanas izmaksas laika gaitÄ kompensÄ“s lielÄ kus sÄ kotnÄ“jos izdevumus investÄ“jot, un, jo augstÄ kas bĹŤs fosilÄ kurinÄ mÄ cenas, jo ÄŤsÄ ks bĹŤs atmaksÄ ĹĄanÄ s laiks.

11

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:51:41

JÄ ievÄ“ro arÄŤ fakts, ka liela daÄźa fosilÄ kurinÄ mÄ jÄ importÄ“ no a ÄŤstÄŤbas valstÄŤm, tÄ dÄ“Äź nauda aizplĹŤst no Eiropas SavienÄŤbas. PretstatÄ tam, ņemot vÄ“rÄ , ka daudzas atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas tehnoloÄŁÄłas mÄ“s paĹĄi raĹžojam pasaules lÄŤmenÄŤ, nauda, ko par tÄ m izdodam, paliek Eiropas ekonomikÄ . TurklÄ t EiropÄ tiek radÄŤtas darbvietas. NesenÄ Eiropas KomisÄłas pÄ“tÄŤjumÄ atzÄŤts, ka Eiropas atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas mÄ“rġu sasniegĹĄana 2020. gadÄ ievÄ“rojami veicinÄ s ekonomikas a ÄŤstÄŤbu un radÄŤs daudzas darbvietas ES.1 Politikas pilnveidoĹĄana tÄ , lai 2020. gadÄ varÄ“tu sasniegt mÄ“rġi – 20% atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas no kopÄ“jÄ enerÄŁÄłas patÄ“riņa, sniegs nozÄŤmÄŤgu rezultÄ tu: darbvietu skaita palielinÄ jumu par apmÄ“ram 410 tĹŤkstoĹĄiem un iekĹĄzemes kopprodukta pieaugumu par 0,24%. Darbvietas EiropÄ rada ienÄ kumus ÄŁimenÄ“m un indivÄŤdiem, kas, savukÄ rt, ĹĄos ienÄ kumus tÄ“rÄ“, tÄ dÄ“jÄ di veicinot mĹŤsu ekonomiku. TÄ dÄ“Äź gan no ekonomikas, gan energoapgÄ des droĹĄÄŤbas perspektÄŤvas ĹĄie ir lietderÄŤgi soÄźi, kas dod reÄ lu labumu un, protams, labvÄ“lÄŤgi ietekmÄ“ klimatu. JÄ ievÄ“ro arÄŤ raĹžoĹĄanas perspektÄŤva. Lai ekonomika plauktu, mums jÄ raĹžo tas, ko cilvÄ“ki vÄ“las. TÄ kÄ pasaulÄ“ palielinÄ s pieprasÄŤjums pÄ“c enerÄŁÄłas un tÄ s kğōst arvien mazÄ k, turklÄ t arvien vairÄ k cilvÄ“ku apzinÄ s klimata pÄ rmaiņas, daudzi vÄ“lÄ“sies paplaĹĄinÄ t energoefektÄŤvÄ s un atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas tehnoloÄŁÄłas. Jo augstÄ k kÄ ps enerÄŁÄłas cenas, jo lielÄ kas bĹŤs konkurences priekĹĄrocÄŤbas tiem uzņēmumiem, kuriem ir viszemÄ kÄ s enerÄŁÄłas izmaksas. Eiropa ir priekĹĄgalÄ atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas jomÄ : Eiropas SavienÄŤbas valstu uzņēmumi ir visÄ pasaulÄ“ pazÄŤstami ar inovÄ cÄłÄ m un tehnoloÄŁisko izcilÄŤbu. ArÄŤ daudzi mazie uzņēmumi a ÄŤsta inovatÄŤvas tehnoloÄŁÄłas, kas patÄ“rÄ“tÄ jiem palÄŤdz ietaupÄŤt enerÄŁÄłu un naudu. NÄ kotne

1

pieder tÄ du produktu raĹžoĹĄanai, kas pielÄ goti drÄŤzÄ k rÄŤtdienas, nevis vakardienas vajadzÄŤbÄ m. Runa nav tikai par ÂŤzaÄźuÂť ekonomiku; runa ir par investÄ“ĹĄanu zeÄźoĹĄÄ , nevis novecojuĹĄÄ , lejupslÄŤdoĹĄÄ ekonomikÄ . KÄ izvairÄŤties no svÄ rstÄŤgajÄ m enerÄŁÄłas cenÄ m? Cik varam atÄźauties maksÄ t, lai nodroĹĄinÄ tu raĹžoĹĄanas bÄ zi, kas pielÄ gota pasaulei, kura pakÄ peniski, tomÄ“r aizvien vairÄ k pievÄ“rĹĄ uzmanÄŤbu energoapgÄ des droĹĄÄŤbai un klimata pÄ rmaiĹ†Ä m? Kaut arÄŤ ekonomiskÄ modelÄ“ĹĄana vÄ“l pienÄ cÄŤgi neietver ĹĄÄŤs priekĹĄrocÄŤbas, tÄ s ir ÄŤstas priekĹĄrocÄŤbas ar ÄŤstu vÄ“rtÄŤbu. Britu ekonomists Niklass Sterns, kas veicis visaptveroĹĄÄ ko man zinÄ mo pÄ“tÄŤjumu klimata pÄ rmaiņu ekonomikÄ , nepÄ rprotami secina, ka bezdarbÄŤbai ir ievÄ“rojami augstÄ kas izmaksas nekÄ darbÄŤbai. Ĺ ÄŤ atziņa tagad ir tikpat patiesa kÄ 2006. gadÄ , kad viņť publicÄ“ja pÄ“tÄŤjuma rezultÄ tus. BezdarbÄŤbas izmaksas var pieaugt lÄŤdz pat 5–20% zaudÄ“ta iekĹĄzemes kopprodukta (IKP) katru gadu. SalÄŤdzinÄ jumam – Eiropas KomisÄła aprÄ“ġinÄ jusi, ka klimata un enerÄŁÄ“tikas paketes izmaksas 2020. gadÄ varÄ“tu bĹŤt 0,32% no IKP. Pat ja lÄŤdz 2020. gadam izdotos par 30% samazinÄ t siltumnÄŤcefekta gÄ zu emisÄłu, tas izmaksÄ tu aptuveni 0,5% no IKP. TÄ ir salÄŤdzinoĹĄi neliela cena, ko maksÄ t par energoapgÄ des droĹĄÄŤbas priekĹĄrocÄŤbÄ m, par nodroĹĄinÄ ĹĄanos pret na as cenu nepastÄ vÄŤbu, pieaugot na as pieprasÄŤjumam pasaulÄ“, un par raĹžoĹĄanas transformÄ cÄłu, ko paredz zemu oglekÄźa emisÄłu ekonomika. Patlaban ir piemÄ“rots laiks pievÄ“rsties klimata pÄ rmaiņu jautÄ jumam. Pie tam nevis tikai klimata pÄ rmaiņu radÄŤto izaicinÄ jumu dÄ“Äź – kaut arÄŤ tas pats par sevi ir pietiekams iemesls –, bet arÄŤ tÄ dÄ“Äź, ka tam ir saprÄ tÄŤgs ekonomiskais pamatojums gan ĹĄÄŤs paaudzes, gan nÄ kamo paaudĹžu perspektÄŤvÄ .

EmployRES (2009) The Impact of Renewable Energy Policy on Economic Growth and Employment in the European Union. April.

12

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:51:41

KAS IR LABĀKAIS VIDEI?

Janešs Potočniks (Janez Potočnik), Eiropas vides komisārs

Kas ir labākais videi? Kā videi draudzīgākie risinājumi var dot ieguldījumu ilgtspējīgā a īstībā? Ar šiem jautājumiem mēs katru dienu saskaramies, izvēloties dzīvesveidu, un tie ir arī visas Eiropas kā a īstītas ekonomikas problēma. Pieņemot, ka mums tiešām rūp mūsu rīcības ietekme uz vidi, rodas jautājums – kā mēs to varam samazināt un izmērīt? Mēs esam pavadījuši 40 gadus, veidojot vides likumus, kas devuši eiropiešiem tīrāku ūdeni un gaisu, tai pašā laikā uzņēmējiem nodrošina vienlīdzīgākas darba iespējas. Un, protams, jaunākās tehnoloģijas ir rokas stiepiena a ālumā. Tomēr mums – gan ražotājiem, gan patērētājiem – joprojām ir jāmaina domāšana. Cilvēku skaita pieaugums pasaulē, sabiedrība, kas noveco, un citas problēmas atstāj milzīgu ietekmi uz planētu. Resursu izmantošanas efektivitāte ir labākais veids, kā panākt nepieciešamās pārmaiņas. Pārvaldot resursus, samazināt to izmantošanas ietekmi uz vidi, dzīvot, ražot un patērēt tik, cik ļauj mūsu planētas fi ziskās un bioloģiskās iespējas, – tā ir īstena ilgtspējīga domāšana. Mums jādomā ne tikai par enerģiju, bet par visiem materiālajiem un dabas resursiem. Resursu izmantošanas efektivitāte būs mūsu nākotnes ekonomiskās stratēģijas pamatā, un tā ir mūsu desmit gadu EU2020 stratēģijas svarīgākā sastāvdaļa. Mēs vēlamies ar tās palīdzību veidot tādu ilgtspējīgu a īstību, lai saudzīgāk izmantotu enerģiju un resursus. Ar resursu izmantošanas efektivitātes palīdzību es vēlos atsaistīt ekonomisko izaugsmi no resursu izmantošanas, atbalstīt pārmaiņas zemu oglekļa emisiju ekonomikas virzienā, palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, modernizēt transporta nozari un veicināt energoefektivitāti. Konkurētspēja un resursu efektivitāte nav pretrunā: mēs jau zinām, ka valstis, kas efektīvi izmanto resursus, ir arī konkurētspējīgākas. Resursu izmantošanas efektivitātes priekšnoteikums ir saistības – bez tām resursu izmantošanas efektivitāte kļūs par vēl vienu tukšu saukli bez seguma. Saistībām, savukārt, jābalstās uz izpratni par to, kas ir resursu izmantošanas efektivitāte un kas mums visiem jādara, lai to nodrošinātu. Resursu izmantošanas efektivitāte būs jāīsteno, izmantojot valdības daudzlīmeņu stratēģiju, jo tā aptver daudzas politikas jomas, valstis un reģionus.

Protams, būs nepieciešama privātā sektora palīdzība – galu galā, tie ir cilvēki, kas izmanto resursus, un viņi labāk nekā pārējie saprot, ko tieši nozīmē mazāk ieguldīt un vairāk saņemt («less in – more out»). Arīdzan Eiropas patērētājs ir jāņem vērā. Tas būs īsts pārbaudījums – lai gan resursu izmantošanas efektivitāte nav jauna ideja, tās realizēšana būs atkarīga no tā, vai izdosies atrast praktiskus, mūsdienu dzīvei atbilstošus īstenošanas paņēmienus. Mūsu darbs tiks organizēts, integrējot resursu izmantošanas efektivitāti visās saistītajās politikas nozarēs, īpaši laikā, kad resursi kļūst arvien vērtīgāki, pat tādi resursi kā atkritumi. Mūsu darbu nenosaka vajadzība pēc ārišķīgas politikas. Parādās arvien spēcīgāki morāli un ekonomiski argumenti par resursu labāku izmantošanu. Nesenais ziņojums «Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika» (TEEB) darīja zināmu, ka ekosistēmu pakalpojumu zaudējumi mums izmaksā aptuveni 50 miljardus eiro gadā. Mums jāatspoguļo resursu īstā vērtība cenās – ne tikai ar inovācijām, bet arī ar veicināšanas pasākumiem. Fiskālo politiku vajadzēs pielāgot tā, lai tā pārorientētos no ieņēmumu gūšanas uz jauna veida a īstību; nevajadzīgas subsīdijas, kas saglabā neefektīvas tehnoloģijas un biznesa struktūras, būs pamazām jālikvidē. Relatīvo cenu regulēšana veicinātu inovācijas. Pieprasījumu vistiešāk ietekmē videi draudzīgs valsts iepirkums. Valsts iepirkums veido 17% no IKP, un ir iespējams ievērojami ietaupīt, izvēloties labākus un videi draudzīgākus risinājumus. Tam būs vajadzīgas jaunas idejas un risinājumi, piemēram, tādi kā jaunā dzīves cikla novērtējuma rokasgrāmata, kas palīdzēs uzņēmumiem, valsts amatpersonām un politikas veidotājiem rūpīgāk novērtēt viņu darbības ietekmi uz vidi. Nekas tā nemaina patērētāju paradumus kā cenas, un nekas tā neveicina inovācijas kā tirgus apstākļu pārmaiņas. Ekoinovācijas rada jaunus biznesa modeļus. Tās rada arī jaunus veidus, kā domāt par biznesu. Piemēram, tā kā atkritumi ir kļuvuši vērtīgāki, mēs redzam, ka to apstrādē tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas un ka a īstās jauni tirgi to pirkšanai un pārdošanai. Dažas pārmaiņas ir vienkāršākas. Maksas iekasēšana par plastmasas maisiņiem lielveikalos ir mudinājusi cilvēkus izmantot maisiņus otrreiz. Mājās tiek uzstādīti gudri enerģijas skaitītāji. Šie ir vienkārši un efektīvi veidi, kā palīdzēt cilvēkiem izdarīt pareizo izvēli, dažkārt pašiem to pat nenojaušot! Mēs varam izvēlēties vienu no divām atšķirīgām pieejām: mainīt uzņēmējdarbību, tirgu un cenas tā vietā, lai mainītu vides likumdošanu un ieviestu sankcijas, pat ja nepieciešamas ir abas. Viens no steidzamākajiem uzdevumiem būs izveidot precīzus resursu efektivitātes rādītājus. Lai

13

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:51:41

panāktu pareizās pārmaiņas, visu līmeņu politikas veidotājiem būs vajadzīgi pareizie rādītāji un mērķi. Tas nozīmē domāt tālāk par IKP un atrast praktiskos un pragmatiskos rādītājus, kas veicinās politikas pārmaiņas.

Mūsdienu politikas veidotājiem jāizmanto likumdevēja vara, lai iesaistītu un vadītu plašāku sabiedrību, jo, tikai mainot mūsu visu a ieksmi, mēs varam gūt labumu no darba vides jomā un panākt ilgtspējīgu a īstību.

14

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:51:42

NĀKOTNES ATTĪSTĪBA

Andris Piebalgs, Eiropas attīstības komisārs

Mēs dzīvojam vēl nepieredzētu pārmaiņu pasaulē. Kopš industriālās revolūcijas sākuma cilvēku darbība izraisījusi arvien lielākas ainavas un biosfēras pārmaiņas. Pēdējo 50 gadu laikā pasaules iedzīvotāju skaits ir gandrīz trīskāršojies, sasniedzot teju septiņus miljardus. Cilvēki ir pamatīgi mainījuši ekosistēmas, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc pārtikas, ūdens, kokmateriāliem, šķiedras, medikamentiem un degvielas. Tiek paredzēts, ka līdz 2030. gadam pasaules iedzīvotāju skaits palielināsies vēl par diviem miljardiem. Šis pieaugums iet roku rokā ar mērķi izskaust galēju nabadzību. Ja netiks veikti efektīvi atbildes pasākumi, prognozējama vēl nepieredzēta negatīva ietekme uz ekosistēmām. Tiek izcirsti meži, augsne tiek pielāgota lauksaimnieciskiem mērķiem, urbanizācijai un infrastruktūrai, lai nodrošinātu arvien vairāk pasaules iedzīvotāju un paātrinātu ekonomisko izaugsmi. Ik dienas mēs saņemam satraucošas ziņas par klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Okeāni ir pārmērīgi izzvejoti, un daudzas zivju sugas ļoti ātri izmirst. Vairāki svarīgi ziņojumi pārliecinoši dokumentē vides pārmaiņas.1 Ekonomiskā un finansiālā krīze pasliktina šo situāciju, it īpaši nabadzīgāko valstu un to iedzīvotāju dzīves apstākļus. Vides problēmas pārsniedz politikas robežas. Globalizācija rada vajadzību pēc starptautiska vides problēmu risinājuma. Zinot satraucošās tendences, mums nevajadzētu būt bezrūpīgiem. Cilvēce vienmēr ir a īstījusi jaunas tehnoloģijas un prasmes, lai palielinātu dabas resursu izmantošanas efektivitāti, kas ir ekonomiskās attīstības pamatā. Ir panākti ievērojami uzlabojumi a iecībā uz paredzamo dzīves ilgumu un cilvēces vispārējo labklājību. Svarīgs ir jautājums, kā tā vietā, lai pārmērīgi izmantotu dabas resursus un spēcīgi iespaidotu mūsu iztiku, mēs resursus iztikai izmantotu veiksmīgi. Ir būtiski nodrošināt dabas resursu atbildīgu izmantošanu, lai ražošanas un patēriņa veidi nepārsniedz Zemes resursu kapacitāti vai planētas spēju absorbēt atkritumus un izmešus, kas rodas a īstoties. Tas ir pamatīgs pārbaudījums pasaules sabiedrībai, īpaši jauna īstības valstu ekonomikām. 1

Ilgtspējīga a īstība var piedāvāt atbildi uz šo fundamentālo jautājumu. 1987. gada G. H. Bruntlandes ziņojumā ilgtspējīga a īstība tika defi nēta kā a īstība, kas apmierina tagadnes vajadzības, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Tā ir a īstība, kas balstās uz tādiem patēriņa un ražošanas veidiem, kuri nenoplicina dabas resursus, aizsargā vidi, veicina taisnīgu resursu sadali un mazina nabadzību. Starptautiskajā vidē ir daudz paveikts, lai a īstītu šīs idejas un panāktu starptautisku izpratni un vienošanos, kā tās risināt. Pēdējos 50 gados ir pieņemtas daudzas konvencijas un daudzpusēji vides līgumi, kas risinājuši gandrīz visus nozīmīgākos vides jautājumus, piemēram, klimata pārmaiņas, bioloģisko daudzveidību, ķīmisku vielu pārvaldību u. c. Tas ir pamats, lai panāktu vides problēmu globālus risinājumus. Vispazīstamākās konvencijas ir tā sauktās Riodežaneiro konvencijas par klimata pārmaiņām, bioloģisko daudzveidību un pārtuksnešošanos, kas pieņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par vidi un a īstību 1992. gadā Riodežaneiro. Ilgtspējīga a īstība ir bijusi Eiropas Savienības pamatmērķis kopš 1997. gada, izlolota kā ilgtermiņa mērķis Lisabonas līguma 2. pantā. Tiek paredzēts, ka ilgtspējīga a īstība būs visu ES politisko lēmumu un rīcības pamatā kā vienojošs princips. Eiropas Savienības Ilgtspējīgas a īstības stratēģija 2006. gada redakcijā ir pamats vīzijai par ilgtspēju, kurā ekonomiskā izaugsme, sociālā kohēzija un vides aizsardzība iet roku rokā un cita citu papildina. Turklāt Eiropas Savienība ir panākusi visvairāk starptautisku vienošanos par vides saistībām un ir vienmēr apzinājusies, ka nepieciešams palīdzēt a īstības valstīm pildīt to pienākumus. Liela daļa šo saistību ietvertas Johannesburgas Īstenošanas plānā no ANO Pasaules samita par ilgtspējīgu a īstību, kas notika 2002. gadā. A īstības valstis ir kopumā neaizsargātākas un lēnāk spēj pārvarēt ekonomiskus un vides satricinājumus. Turklāt tās ir vismazāk atbildīgas par klimata pārmaiņām, kas ietekmē pasauli. Patiešām, vide vistiešāk ietekmē cilvēkus, kuri dzīvo nabadzībā un kuru iztika ir atkarīga no ekosistēmu pakalpojumiem. Tāpēc ir svarīga tādu resursu kā ūdens, enerģija, augsne, meži, mitrāji, dzīvā daba un zivju krājumi ilgtspējīga izmantošana. Gaisa un ūdens piesārņojums stipri ietekmē trūcīgo ļaužu dzīvi, īpaši pilsētu iedzīvotājus. A īstības valstu īpašie apstākļi tiek atzīti daudzpusējos vides līgumos, kuros pausta ideja par kopīgu, bet diferencētu atbildību. Šī ideja a īstījās no kopējā cilvēces mantojuma idejas un iemieso

Sk., piem., Tūkstošgades ekosistēmu novērtējumu, Sterna ziņojumu par klimata pārmaiņu ekonomiku un ziņojumu «Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika».

15

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:51:42

vispārīgus taisnīguma principus starptautiskajās tiesībās.2 Riodežaneiro deklarācijā apgalvots: «Ņemot vērā dažādo ieguldījumu gobālajā vides degradācijā, dalībvalstīm ir kopēja, bet diferencēta atbildība. A īstītās valstis atzīst savu atbildību starptautiskajos centienos pēc ilgtspējīgas a īstības, ņemot vērā gan ietekmi, kāda šo valstu sabiedrībai ir uz pasauli, gan tām pieejamās tehnoloģijas un finanšu resursus.»3 A īstības sadarbību var izmantot, un tā jāizmanto, lai veicinātu ilgtspējīgu a īstību, vairojot iztikas līdzekļus tādā veidā, ka tiek nodrošināta pastāvīga piekļuve dabas resursiem, ieskaitot ilgtspējīgu enerģiju, un tiek novērsta vides degradācija. Uzlabojot gaisa un ūdens kvalitāti, nodrošinot ķīmisku vielu un atkritumu drošu pārvaldību un cīnoties ar piesārņojumu, var uzlabot veselību. Klimata pārmaiņu nelabvēlīgā ietekme vairos trūcīgo iedzīvotāju neaizsargātību, tāpēc klimata pārmaiņas jāiekļauj visos a īstības pānošanas aspektos. Eiropas Savienība atbalsta vides aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas pārvaldības centienus līdzsvarot globalizācijas ietekmi uz sociāliem procesiem. Šai sakarā ES ir uzņēmusies saistības, kas prasīs lielu ieguldījumu.4 Piemēram, 2008. gada decembrī ES pieņēma Klimata un enerģētikas likumdošanas paketi, kas nosaka ambiciozus mērķus Eiropas Savienībai, ieskaitot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 20% līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar 1990. gadu. ES ir gatava paaugstināt šo skaitli līdz 30%, ja citas industriāli a īstītās valstis uzņemtos līdzīgas saistības un a īstītākās jauna īstības valstis samazinātu emisiju pieauguma ātrumu. ES arīdzan

2 3 4

ir nosacījusi mērķi līdz 2020. gadam palielināt atjaunojamo energoavotu īpatsvaru un energoefektivitāti par 20%. Kā noteikts Klimata un enerģētikas likumdošanas paketē, ES ir uzņēmusies segt 10% transporta degvielas patēriņa no atjaunojamiem energoresursiem. Tāpat ES ir saistoši ilgtspējas kritēriji biodegvielai, kas noteikti atjaunojamās enerģijas direktīvā un degvielas kvalitātes direktīvā. Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāns palīdzēs uzlabot produktus tā, lai tie būtu draudzīgāki videi, veicinās ilgtspējīgāku preču un ražošanas tehnoloģiju pieprasījumu un inovācijas. A iecībā uz a īstības sadarbību vairākas ES iniciatīvas ir devušas ieguldījumu ilgtspējīgas a īstības sasniegšanā. Starp tām ir progresa ziņojumi, piepildot Tūkstošgades a īstības mērķus, Pasaules klimata pārmaiņu alianse, ES Katastrofu riska mazināšanas stratēģija a īstības valstīm, Eiropas Stratēģiskā pamatprogramma starptautiskai sadarbībai zinātnē un tehnoloģijās, vides integrācijas uzlabošanas a īstība un Meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības rīcības plāns. Pēdējais ietver brīvprātīgus partnerības līgumus ar a īstības valstīm. Šādi līgumi ir noslēgti ar Ganu, Kongo Republiku un Kamerūnu, tiek risinātas sarunas ar vairākām citām valstīm. Visbeidzot, Eiropas Komisija un ES dalībvalstis pašlaik izstrādā kopēju stratēģiju, lai integrētu vidi a īstības sadarbībā. Saistībā ar a īstības sadarbību Eiropas Komisija finansē vairākas programmas un projektus, kas veicina ilgtspējīgas a īstības sadarbību, kam piekritušas a īstības valstis un reģionālas organizācijas.

www.cisdl.org/pdf/brief_common.pdf www.unep.org/Documents.Multilingual/Default.asp?DocumentID=78&ArticleID=1163 Sk. Eiropas Komisijas paziņojumu par ilgtspējīgas a īstības iepludināšanu ES politikā: 2009. gada Pārskats par Eiropas Savienības Ilgtspējīgas a īstības stratēģiju.

16

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:51:42

1.

IEVADS

Larss Ridēns (Lars Rydén), Upsalas Universitātes (Zviedrija) profesors

Šajā nodaļā ieskicētas cilvēces līdzšinējās attīstības problēmas, jo mēs stāvam uz pārmaiņu sliekšņa, – tās skars mūsu sabiedrību un izvirzīs jaunus attīstības mērķus. Aizvien vairāk faktu liecina, ka mēs dzīvojam pāri planētas nestspējas robežām. Pašreizējais cilvēces attīstības veids turpmāk vairs nevarēs nodrošināt līdzšinējos sabiedrības izaugsmes tempus. Kaut arī daļa cilvēku dzīvo šķietamā labklājībā, miljoni citu cieš trūkumu, un nevienlīdzība pieaug. Cilvēces attīstības gaita ir novedusi pie vides kvalitātes pasliktināšanās, vides piesārņojuma un daudzu dzīvo organismu bojāejas – bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Šīs situācijas risinājums ir jauna attīstības modeļa – ilgtspējīgas attīstības – īstenošana.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:51:42

1.1. KAS IR ATTĪSTĪBA? Pasakas «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» pašā sākumā meitene pamana baltu trusi, kurš kaut kur steidzas, skatīdamies savā pulkstenī (!) un žēlodamies, ka viņš kavē. Alise seko trusim un iekrīt dziļā truša alā. Viņa nesasitusies a opas garas zāles galā, un stāsts turpinās: «Zāles abās pusēs bija neskaitāmas durvis, bet visas aizslēgtas, izmēģinājusies visas pēc kārtas atvērt – sākumā vienā, tad otrā pusē –, Alise skumīgi devās uz zāles vidu, prātodama, kā varētu izkļūt no šejienes laukā. Pēkšņi viņa savā priekšā ieraudzīja mazu trijkāju galdiņu no bieza stikla; uz galdiņa atradās viena vienīga maza zelta atslēdziņa, un Alisei tūdaļ iešāvās prātā doma, ka ar atslēdziņu droši vien var atslēgt kādas no zāles durvīm, bet – tavu nelaimi! – atslēga bija vai nu pārāk maza, vai arī slēdzeņu caurumi pārāk lieli – un nevienas durvis atslēgt nevarēja. Apstaigājot zāli pa otram lāgam, Alise ieraudzīja zemu aizkaru, ko līdz šim nebija pamanījusi, un aiz tā atradās mazas, apmēram piecpadsmit collas augstas durtiņas; viņa ielika zelta atslēdziņu slēdzenē – un, par laimi, atslēga derēja!

Situācija, kādā Alise a opas šajā klasiskajā bērnu (un pieaugušo) stāstā, ir izvēlēta, lai ilustrētu mūsdienu sabiedrību un mūsu pašu dzīvi: tumša zāle (grūtības), laika trūkums, daudzas durvis (iespējamie ceļi), vienas no tām var atvērt ar zelta atslēdziņu, un šis ceļš ved uz skaistu dārzu. Meitene nezina, kā izkļūt pa durvīm, tomēr ir pārliecināta, ka tiks galā, – ir maz patiesi neiespējama! Tie, kuri grāmatu izlasījuši, zina, ka vēlāk tiešām seko daudz negaidītu notikumu. Alises problēma lieliski parāda mūsu a īstības dilemmu. Kur lai tagad dodas? Ar a īstību saistītas dilemmas un grūti pārbaudījumi nav nekas jauns; mums jāpatur prātā, ka vēsturē (arī nesenā vēsturē) sabiedrība ir daudzkārt mainījusi a īstības virzienu un pat tās modeli; mēs esam noteikuši jaunus virzienus un izvirzījuši jaunus mērķus. Pēdējo gadsimtu laikā vien ir bijušas četras šādas virziena maiņas (sk. tabulu). Rūpnieciskā revolūcija, kas sākās agrāk, bija radikāls pagrieziens tādā ziņā, ka būtiski mainīja mūsu sabiedrību un ietekmi uz apkārtējo vidi. 1.1. tabula. Cilvēces attīstības nozīmīgākie virzieni pēdējo 500 gadu laikā

1.1. attēls. Alise Brīnumzemē

Alise atslēdza durvis, aiz tām pavērās mazs gaitenis, ne lielāks par žurkas alu. Viņa nometās četrrāpus un ieraudzīja, ka gaitenis ved uz pasakainu dārzu, kādu jūs droši vien nekad nebūsit redzējuši. Ai, kā Alise vēlējās izkļūt no šīs tumšās zāles un paklejot starp košo puķu dobēm un vēsajām strūklakām, bet pa mazajām durvīm viņa nevarēja izbāzt pat galvu! «Un, ja arī mana galva varētu izspraukties pa durvīm,» nabaga Alise sprieda, «bez pleciem tai nebūtu nekādas nozīmes. Ai, kaut es būtu sabīdāma kā teleskops! Domāju, ka viss ir iespējams, tikai jāzina, ko darīt.» Redzat, pēdējā laikā bija noticis tik daudz dažādu brīnumu, un Alise nodomāja, ka diez vai ir kaut kas tāds, kas patiesi nav iespējams.»1 1

Gads Attīstības virziens Attīstībai raksturīgās iezīmes (aptuveni) Zinātniskā Modernās dabaszinātnes, resursu 1600 revolūcija izmantošana Attīstība, kas balstīta uz zinātni un 1750 Apgaismība intelektuālu izpratni Rūpnieciskā revo- Dažādu preču masveida ražošana; 1850 lūcija, urbanizācija fosilā kurināmā plaša izmantošana Sociālisms, Stiprāka pilsoniska sabiedrība: 1900 demokrātija attīstības iespējas katram Marksisms un kapi1920 tālisms (Austrumos Jauna ekonomiska kārtība un Rietumos) Valsts un tirgus; ekonomiska 1950 Modernisms izaugsme Neoliberālais 1980 M. Tečere, R. Reigans; globalizācija kapitālisms Meklējam jaunu 2000 Ilgtspējīga attīstība attīstības virzienu!

Pēdējo pāris gadu desmitu laikā jaunas tehnoloģijas, ekonomiski ieguldījumi un politiskas reformas ir uzlabojušas neskaitāmu cilvēku dzīves apstākļus. Mums pieder daudz vairāk mantu, dzīvojam labāk, ir lielākas iespējas ceļot; arī veselības aprūpe ir labāka, un ir vieglāk sazināties. Daudzās valstīs šādas pārmaiņas ir notikušas ilgākā laikposmā. Tomēr plašākā skatījumā visas valstis Baltijas jūras reģionā tiek atzītas par bagātām. Pārmaiņas, kas notikušas pēdējo gadu desmitu laikā, ir jaunākais periods šajā a īstības virzienā, kas ir progresējis jau kopš apgaismības laikmeta 18. gadsimtā, bet, iespējams, pat vēl kopš agrākiem laikiem – no modernās zinātnes aizsākumiem. Kopumā šo

Kerols L. (2002) Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. Tulk. E. Melbārzde. Rīga: Zvaigzne ABC, 10. lpp.

18

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:51:46

a ÄŤstÄŤbas virzienu var vÄ“rtÄ“t kÄ nepÄ rtrauktus uzlabojumus, un tikai pavisam nesen esam sapratuĹĄi, ka tam ir arÄŤ sava cena – esam dzÄŤvojuĹĄi uz vides rÄ“ġina. Politiġi un ekonomisti, mĹŤsu sabiedrÄŤbas reformÄ“tÄ ji, savos aprÄ“ġinos nav iekÄźÄ vuĹĄi dabu vai vidi. Vide lÄŤdz ĹĄim vienmÄ“r tikusi uzlĹŤkota kÄ fons – vienmÄ“r pieejama, sniedzoĹĄa, neierobeĹžota, stipra, tÄ da, kurai nav iespÄ“jams nodarÄŤt pÄ ri. Marksisma ekonomikÄ dabas loma tieĹĄi tÄ arÄŤ tika formulÄ“ta: daba un dabas resursi tika uzskatÄŤti par brÄŤvi pieejamiem lÄŤdzekÄźiem bez cenas. KapitÄ lismÄ dabas resursus izmantoja un pÄ rdeva, bet dabas izmantoĹĄanai netika piemÄ“rota cena – tÄ tika pieskaitÄŤta pie Ä rÄ“jiem apstÄ kÄźiem. TÄ bÄła un joprojÄ m ir klasiska tirgus kğōda. NevienÄ no minÄ“tajÄ m sistÄ“mÄ m nebÄła iekÄźauta vides cena sabiedrÄŤbas uzturÄ“ĹĄanai un apgÄ dÄ ĹĄanai ar visu nepiecieĹĄamo, sÄ kot no dzÄŤvesvietas, pÄ rtikas un patvÄ“ruma lÄŤdz pat savvaÄźas dabas skaistumam, un tas joprojÄ m netiek darÄŤts. TÄ vietÄ mÄ“s esam uzkrÄ juĹĄi vÄ“l lielÄ ku vides parÄ du. TajÄ paĹĄÄ laikÄ mÄ“s dabu izmantojam aizvien vairÄ k. Statistika ir graujoĹĄa: laikÄ no 1900. lÄŤdz 2000. gadam pasaules iedzÄŤvotÄ ju skaits pieaudzis Ä?etrkÄ rt – no 1,5 lÄŤdz 6 miljardiem cilvÄ“ku, turklÄ t katrs cilvÄ“ks vidÄ“ji izmanto Ä?etrreiz vairÄ k resursu. TÄ dÄ“jÄ di resursu izmantoĹĄana ĹĄajÄ laika periodÄ ir pieaugusi gandrÄŤz seĹĄpadsmit reizes (daĹžÄ du resursu izmantoĹĄana pieaugusi neviendabÄŤgi), un to labi parÄ da a ÄŤstÄŤbas raksturs 20. gadsimta laikÄ : â–Ş pasaules ekonomiskais apgrozÄŤjums palielinÄ jies 14 reizes, â–Ş raĹžoĹĄanas apjoms pieaudzis 40 reizes, â–Ş enerÄŁÄłas izmantoĹĄana palielinÄ jusies 16 reizes (gandrÄŤz pilnÄŤbÄ uz fosilÄ kurinÄ mÄ rÄ“ġina), â–Ş oglekÄźa dioksÄŤda izmeĹĄu apjoms pieaudzis 17 reizes, â–Ş sÄ“ra dioksÄŤda izmeĹĄu apjoms pieaudzis 13 reizes, â–Ş okeÄ na nozvejas apjoms pieaudzis 35 reizes, â–Ş cĹŤku skaits pieaudzis 9 reizes.

1.2. attÄ“ls. Termoelektrostacija (Belhatova, Polija) Belhatovas lignÄŤta (brĹŤnogÄźu) spÄ“kstacija PolijÄ ir raksturÄŤgs elektroenerÄŁijas raĹžoĹĄanas piemÄ“rs – tÄ ir ES lielÄ kais vides piesÄ rņotÄ js. PriekĹĄplÄ nÄ â€“ lignÄŤta raktuves.

SituÄ cÄła, kÄ dÄ mÄ“s atrodamies 21. gadsimta sÄ kumÄ , ir unikÄ la, tai nav precedenta ne mĹŤsu sabiedrÄŤbas, ne visas Zemes vÄ“sturÄ“. Ja mÄ“s uzmanÄŤgÄ k pasekojam a ÄŤstÄŤbai laika gaitÄ , redzams, ka izaugsmes Ä trums aizvien pieaug. Resursu izmantoĹĄana pieaug eksponenciÄ li. Protams, tas nevar turpinÄ ties bezgalÄŤgi. Izaugsmei ir ierobeĹžojumi – tos nosaka mĹŤsu planÄ“ta. Daudzviet ĹĄÄŤ a ÄŤstÄŤba ir notikusi aizvien Ä trÄ k, tÄ s tempam dubultojoties, ko var izteikt arÄŤ ar konstantu procentu pieaugumu gadÄ . MÄ“s to esam pieraduĹĄi uzlĹŤkot par ekonomikas izaugsmes mÄ“rġi, tomÄ“r, ja runa ir par resursu ĹĄÄ du izmantoĹĄanu, tiks piedzÄŤvots sabrukums, jo resursu daudzums ir ierobeĹžots. Ĺ ÄŤ iemesla dÄ“Äź mums nepiecieĹĄams cits a ÄŤstÄŤbas virziens – nevis tÄ ds, kas virzÄ s uz sabrukumu, bet gan ilgtspÄ“jÄŤga a ÄŤstÄŤba.

1.2. NEATJAUNOJAMIE RESURSI UN ENERĢIJAS DILEMMA PaĹĄreizÄ“jo a ÄŤstÄŤbu visuzskatÄ mÄ k raksturo enerÄŁÄłas izmantoĹĄana. TÄ pat kÄ daudzu citu resursu izmantoĹĄana, tÄ ir vairÄ kkÄ rt pieaugusi, bet tas rada jaunas problÄ“mas. KopumÄ pasaulÄ“ 85% enerÄŁÄłas raĹžoĹĄana balstÄ s uz fosilÄ kurinÄ mÄ izmantoĹĄanu (akmeņogles, na a, dabasgÄ ze). Ĺ ie oglekÄźa krÄ jumi ir veidojuĹĄies miljoniem gadu ilgos dabas procesos. Tie ir neatjaunojami pavisam vienkÄ rĹĄa iemesla dÄ“Äź – mÄ“s tos izmantojam apmÄ“ram miljons reiĹžu Ä trÄ k, nekÄ tie izveidojuĹĄies, un tas nozÄŤmÄ“, ka pienÄ ks brÄŤdis, kad resursi izbeigsies, gluĹži tÄ pat kÄ izbeigtos nauda bankÄ , ja to izņemtu miljonkÄ rt Ä trÄ k nekÄ noguldÄŤtu. PlanÄ“tas akmeņogÄźu, na as un dabasgÄ zes krÄ jumi ir ierobeĹžoti, un neseni aprÄ“ġini liecina, ka aptuveni puse no ĹĄiem krÄ jumiem ir jau izlietota.

2008. gadÄ tika sasniegts globÄ lais na as ieguves maksimums. PaĹĄlaik ieguves apjoms sÄ cis samazinÄ ties, un ar katru gadu iegĹŤtais na as daudzums samazinÄ sies, bet pieprasÄŤjums joprojÄ m bĹŤs liels. Cenas aizvien pieaugs, un bĹŤs nepiecieĹĄams atrast jaunus enerÄŁÄłas avotus. Cik enerÄŁÄłas mÄ“s izmantojam? Daudz vai maz? Lai labÄ k saprastu, salÄŤdzinÄ sim ar to enerÄŁÄłas daudzumu, kas mums nepiecieĹĄams katru dienu visu ġermeņa funkcÄłu nodroĹĄinÄ ĹĄanai – apmÄ“ram 2,5 kW¡h vai 2100 kcal, pÄ rrÄ“ġinot uz nepiecieĹĄamÄ s pÄ rtikas daudzumu. Tas nozÄŤmÄ“, ka viena aktÄŤva cilvÄ“ka darbÄŤbas efekts lÄŤdzinÄ s 100 W parastai elektrospuldzei. MÄ“s jĹŤtam paĹĄu saraĹžoto siltumu, kad atrodamies slikti vÄ“dinÄ tÄ telpÄ , kurÄ sapulcÄ“jies daudz cilvÄ“ku.

19

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:51:47

Ieguves apjoms

Izmantojot vienu kW·h enerÄŁÄłas, var paveikt Äźoti daudz. Viena kW¡h ne tikai spÄ“j 10 stundas nodroĹĄinÄ t visas skrienoĹĄa cilvÄ“ka ġermeņa funkcÄłas – tas ir arÄŤ pietiekams enerÄŁÄłas daudzums, lai paceltu vieglo automaĹĄÄŤnu lÄŤdz EifeÄźa torņa virsotnei. MÄ“s izmantojam enerÄŁÄłu daĹžÄ dÄ m funkcÄłÄ m: raĹžoĹĄanai, transportam, apsildÄŤĹĄanai. MĹŤsdienu Rietumu sabiedrÄŤbÄ katrs tÄ s loceklis izmanto gandrÄŤz 100 reiĹžu vairÄ k enerÄŁÄłas nekÄ bĹŤtu nepiecieĹĄams sevis uzturÄ“ĹĄanai. MĹŤsu sabiedrÄŤbas enerÄŁÄłas izmantoĹĄanÄ pastÄ v problÄ“mas: â–Ş tiek izmantoti galvenokÄ rt neatjaunojamie enerÄŁÄłas resursi – ogles, na a, gÄ ze, â–Ş enerÄŁÄła lielÄ koties tiek izmantota Ä rkÄ rtÄŤgi neefektÄŤvi, â–Ş tiek izmantots pÄ rÄ k daudz enerÄŁÄłas. PirmsindustriÄ lajÄ sabiedrÄŤbÄ tika izmantoti tikai atjaunojami resursi – piemÄ“ram, dzirnavÄ s graudus mala, izmantojot vÄ“ju vai ĹŤdeni, bet mÄ jokli apsildÄŤja ar malku. Na as pieejamÄŤba noveda pie krasÄ m pÄ rmaiĹ†Ä m. Litrs na as satur Äźoti daudz enerÄŁÄłas, lÄŤdz ar to dzÄŤve kÄźuva vienkÄ rĹĄÄ ka, un jaunais enerÄŁÄłas avots pavÄ“ra ceÄźu jaunÄ m iespÄ“jÄ m. A ÄŤstÄŤjÄ s daĹžÄ das rĹŤpniecÄŤbas nozares, un maĹĄÄŤna ar na as frakcÄłas darbinÄ tu motoru bÄła efektÄŤvÄ ka nekÄ zirgs, kam pietika ar mieĹžiem. Na a tika izmantota, lai raĹžotu degvielu, ťġčdinÄ tÄ jus, plastmasas produktus, minerÄ lmÄ“slus. ĜčmiskÄ rĹŤpniecÄŤba paĹĄlaik ir lielÄ kais ES raĹžoĹĄanas sektors, un visi tÄ s produkti, kas raksturÄŤgi modernajai sabiedrÄŤbai, ir raĹžoti, izmantojot fosilo kurinÄ mo.

0

1000

2000 Gads

3000

4000

1.3. attÄ“ls. Naftas laikmeta uzplaukums un gals CilvÄ“ces attÄŤstÄŤbas posmus var saukt par laikmetiem: akmens laikmets, dzelzs laikmets, bet mĹŤsdienas var saukt par naftas laikmetu. Neatjaunojamie fosilÄ kurinÄ mÄ krÄ jumi, neapĹĄaubÄ mi, drÄŤz beigsies. Naftas laikmets civilizÄ cijas vÄ“sturÄ“ bĹŤs visai ÄŤss, tikai kÄ di 100 lielraĹžoĹĄanas gadi.

VÄ“sturiski ir pagÄ jis salÄŤdzinoĹĄi neilgs laiks, kopĹĄ sabiedrÄŤba a ÄŤstÄ s, izmantojot fosilo kurinÄ mo (1.3. attÄ“ls). PaĹĄlaik mÄ“s dzÄŤvojam na as laikmetÄ , bet, naftai izsÄŤkstot, tas beigsies. Mums bĹŤs jÄ tiek skaidrÄŤbÄ , kÄ izdzÄŤvot, izmantojot atjaunojamos enerÄŁÄ“tiskos resursus, kÄ iztikt ar mazÄ ku enerÄŁÄłas apjomu un arÄŤ – kÄ nepiecieĹĄamo enerÄŁÄłu izmantot efektÄŤvÄ k. KÄ lai ĹĄos mÄ“rġus sasniedz, izvairoties no katastrofas, bet panÄ kot saprÄ tÄŤgÄ kas sabiedrÄŤbas izveidoĹĄanos?

1.3. MEDAÄťAS OTRA PUSE ďšť KLIMATA IZMAIĹ…AS FosilÄ kurinÄ mÄ izmantoĹĄana enerÄŁÄłas ieguvei nav saistÄŤta tikai ar neatjaunojamo resursu izlietoĹĄanu, kas galu galÄ radÄŤtu sareŞģčjumus nÄ kamajÄ m paaudzÄ“m, kurÄ m ĹĄie resursi vairs nebĹŤtu pieejami. BĹŤtiska ir arÄŤ ĹĄÄŤ procesa otra puse, respektÄŤvi, radÄŤtais piesÄ rņojums. Ir jÄ pievÄ“rĹĄ uzmanÄŤba trim jautÄ jumiem: 1) no kurienes tiek ņemti resursi, 2) kÄ resursi tiek izmantoti, 3) kÄ di atkritumi rodas no resursu izmantoĹĄanas. Dedzinot fosilo kurinÄ mo, vienmÄ“r rodas oglekÄźa dioksÄŤds – CO2, kas nokğōst at mosfÄ“rÄ . Protams, oglekÄźa dioksÄŤds rodas daĹžÄ dos sadegĹĄanas procesos, ieskaitot arÄŤ to, ka mÄ“s un citas dzÄŤvas bĹŤtnes elpojam. SavukÄ rt oglekÄźa dioksÄŤdu fotosintÄ“zes procesÄ uzņem augi un ağģes. FosilÄ kurinÄ mÄ sadedzinÄ ĹĄana sagÄ dÄ problÄ“mas tÄ pÄ“c, ka to nespÄ“j lÄŤdzsvarot oglekÄźa dioksÄŤda uzņemĹĄana ekvivalentÄ apmÄ“rÄ . Process ĹĄajÄ gadÄŤjumÄ ir nevis ciklisks kÄ dabÄ , bet lineÄ rs – no izejvielas avota lÄŤdz atkritumiem. IntensÄŤva fosilÄ kurinÄ mÄ izmantoĹĄana noved pie tÄ , ka at mosfÄ“rÄ oglekÄźa dioksÄŤds uzkrÄ jas lielÄ apjomÄ . FosilÄ kurinÄ mÄ izmantoĹĄana aizsÄ kÄ s lÄŤdz ar rĹŤpnieciskÄ s revolĹŤcÄłas sÄ kumu 18. gs. otrajÄ pusÄ“.

KopĹĄ tÄ laika oglekÄźa dioksÄŤda daudzums at mosfÄ“rÄ ir pieaudzis no 280 lÄŤdz 387 miljonajÄ m daÄźÄ m no atmosfÄ“ras gÄ zu kopÄ“jÄ tilpuma 2009. gadÄ (1.4. a Ä“ls). Ĺ ie dati bĹŤtu jÄ salÄŤdzina ar iegĹŤtajiem, analizÄ“jot Arktikas un Antarktikas ledus paraugus (ĹĄÄ dÄ veidÄ iespÄ“jams noteikt gaisa sastÄ vu, kÄ ds bÄłis pirms simtiem tĹŤkstoĹĄu gadu). Ir skaidrs, ka vismaz pÄ“dÄ“jo 800 000 gadu laikÄ oglekÄźa dioksÄŤds at mosfÄ“rÄ nekad nav sasniedzis tik augstu koncentrÄ cÄłu. Izmaiņas ir tik krasas, ka mainÄ s atmosfÄ“ras sastÄ vs. OglekÄźa dioksÄŤds un ĹŤdens tvaiki ir visnozÄŤmÄŤgÄ kÄ s siltumnÄŤcefekta gÄ zes, lÄŤdz ar to tÄ m ir bĹŤtiska loma planÄ“tas klimata veidoĹĄanÄ . KÄ jau bÄła gaidÄ ms, oglekÄźa dioksÄŤda koncentrÄ cÄłas pieaugums atmosfÄ“rÄ ir izraisÄŤjis Zemes vidÄ“jÄ s temperatĹŤras paaugstinÄ ĹĄanos. Klimata pÄ“tnieki nÄ kotnes notikumu prognozÄ“ĹĄanai izmanto sareŞģčtus modeÄźus – un secinÄ jumi ir biedÄ“joĹĄi. Ja oglekÄźa dioksÄŤda uzkrÄ ĹĄanÄ s atmosfÄ“rÄ apstÄ sies paĹĄreizÄ“jÄ lÄŤmenÄŤ, gada vidÄ“jÄ temperatĹŤra paaugstinÄ sies aptuveni par 2 °C, bet, ja oglekÄźa dioksÄŤda emisÄła atmosfÄ“rÄ turpinÄ sies, temperatĹŤra pieaugs vÄ“l vairÄ k. LÄŤdz ar oglekÄźa dioksÄŤda koncentrÄ cÄłas palielinÄ ĹĄanos jÄ Ĺ†em vÄ“rÄ arÄŤ citu siltumnÄŤcefektu izraisoĹĄo gÄ zu ietekme (seviťġi metÄ na, kura

20

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:51:54

Novirze no vidējās temperatūras (1961-1990) C˚C)

10 8 6 4 2 0 -2 -4 -6 -8 -10 400 000

300 000

200 000 Gadi pr. Kr.

100 000

0

300 000

200 000 Gadi pr. Kr.

100 000

0

450

CO2 (m. d.)

400 300 250 200 150 400 000

1.4. attēls. Oglekļa dioksīda un temperatūras izmaiņas laika gaitā Krievijas, ASV un Francijas zinātnieki no 3600 metru dziļuma zinātniskās pētniecības stacijā «Vostok» Antarktīdā ieguvuši ledus serdi, kas ļauj spriest par atmosfēras sastāvu un klimatiskajiem apstākļiem Zemes pagātnē. Pašreizējā oglekļa dioksīda koncentrācija ievērojami pārsniedz tā koncentrāciju pēdējo 400 000 gadu periodā. Pastāv tieša sakarība starp oglekļa dioksīda koncentrāciju atmosfērā un vidējo gada temperatūru – tas ļauj spriest par Zemes klimata izmaiņām.

koncentrācija at mosfērā pieaug), kā arī citi faktori, piemēram, pastiprinošais atgriezeniskās saites efekts, kuru konstatējuši klimata pētnieki. Visi šie faktori kopā varētu vēl straujāk veicināt globālo sasilšanu. Protams, prognozes nevar būt precīzas, bet kurš gan varētu tās apstrīdēt, jo līdz šim planētas vidējā gada temperatūra jau ir palielinājusies par 0,76 °C.

Kādas būs sekas tam, ja vidējā globālā temperatūra paaugstināsies par dažiem grādiem? Vai tam vispār ir nozīme? Lai labāk saprastu, ko nozīmē globālās temperatūras izmaiņas par dažiem grādiem, veikts salīdzinājums ar neseno ledus laikmetu. Vidējā planētas gada temperatūra tolaik bija aptuveni par 5 °C zemāka nekā mūsdienās – tātad dažiem grādiem ir nozīme! 2003. gadā vidējā vasaras temperatūra Eiropā sasniedza līdz šim augstāko vērtību, un tiek lēsts, ka 2025. gadā šāda ievērojami augstāka temperatūra varētu kļūt par ikdienišķu parādību. 2003. gada vasarā lielā karstuma dēļ gāja bojā aptuveni 35 000 cilvēku, bet ražas samazinājās par apmēram 25%. Temperatūras paaugstināšanās radītu nopietnus draudus veselībai – ne tikai tiešā veidā, bet arī palielinot kukaiņu pārnēsāto slimību izplatību. Tā varētu izraisīt lauksaimniecības produkcijas apjoma samazināšanos un nokrišņu rakstura izmaiņas, kas negatīvi ietekmētu ekonomisko stāvokli. Sakarā ar jūras līmeņa celšanos varētu mainīties krasta līnija, kā arī veidoties ekstremāli laika apstākļi, kas radītu nopietnus postījumus. Pat ja klimata izmaiņas būs jūtamas visur, tās visnopietnāk skars teritorijas, kur jau pašlaik ir ekstremāli laika apstākļi. Tādējādi sausās un daļēji sausās teritorijas kļūs sausākas, piekrastes teritorijas, kuras jau tagad applūst, cietīs vēl vairāk, bet vietās, kur trūkst ūdens, to atrast būs daudz grūtāk. Vairums šo teritoriju atrodas dienvidos – Āfrikā, Āzijā, Austrālijā, ASV dienvidu daļā un Meksikā. Kad plašas teritorijas kļūs tikpat kā neapdzīvojamas, sagaidāma ekoloģisko bēgļu problēma. Mums ir jāierobežo fosilā kurināmā izmantošana, jāaptur oglekļa dioksīda nokļūšana at mosfērā un jāizmanto citi, daudz saprātīgāki veidi, kā nodrošināt nepieciešamo enerģiju.

1.4. ENERĢIJAS DILEMMAS RISINĀŠANA Vai ir iespējams nodrošināt sabiedrības vajadzības bez fosilā kurināmā, rīkoties saprātīgāk nekā tikai izrakt ogles un tās sadedzināt? Jā, mēs varam izmantot atjaunojamos enerģijas resursus – vēja, ūdens, Saules un biomasas enerģiju (koksni, biogāzi, etanolu). Tehnoloģijas efektīvai neizsmeļamo enerģijas resursu izmantošanai ir gan veiksmīgi ieviestas, gan arī tiek būtiski a īstītas – hidroenerģijas izmantošana ir a īstīta visvairāk. Mūsdienās tai kā otrā seko vēja enerģijas izmantošana. Daļēji ieviesti (bet lielākoties gan inženieru rasējumos) ir arī viļņu enerģijas un daži Saules enerģijas izmantošanas veidi. Šīs tehnoloģijas tiek lietotas gan lielākā, gan mazākā mērā. Nelielas hidroelektrostacijas un vēja ģeneratori var nodrošināt ar enerģiju atsevišķas mājsaimniecības vai nelielus ražošanas uzņēmumus.

1.5. attēls. Hidroelektrostacija (Porjusa, Zviedrija) Daudzos Ziemeļeiropas reģionos atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai tiek izmantota ūdens enerģija. Porjusas hidroelektrostacija Zviedrijā celta 1915. gadā.

21

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:51:54

1.6. attÄ“ls. BiogÄ zes rĹŤpnÄŤca (Upsala, Zviedrija) ZviedrijÄ biogÄ ze (metÄ ns) tiek iegĹŤta mikrobioloÄŁiskÄ procesÄ , izmantojot lauksaimniecÄŤbas un pÄ rtikas atkritumus, notekĹŤdeņu attÄŤrÄŤĹĄanas dōņas. BiogÄ zi izmanto apkurei vai kÄ automaĹĄÄŤnu un autobusu degvielu.

Parasti kÄ nepiecieĹĄamo pÄ rmaiņu ťġÄ“rslis tiek minÄ“tas raĹžoĹĄanas izmaksas, bet veiktie aprÄ“ġini ne vienmÄ“r ir korekti. Lai salÄŤdzinÄ tu degvielas ieguves izmaksas – vienalga, fosilÄ s vai cita veida, ir jÄ salÄŤdzina arÄŤ investÄŤcÄłu apjoms enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanÄ un izmantoĹĄanÄ . DaudzÄ s valstÄŤs jau tagad neizsmeÄźamo resursu izmantoĹĄana ir lÄ“tÄ ka, jo ieguldÄŤjumi atmaksÄ jas pÄ“c pÄ ris gadiem. DaĹžÄ s valstÄŤs tiek piedÄ vÄ ti ekonomiski atvieglojumi, lai stimulÄ“tu alternatÄŤvÄ s enerÄŁÄłas ieguves a ÄŤstÄŤbu. UzmanÄŤba jÄ pievÄ“rĹĄ arÄŤ tam, ka neatkarÄŤba no importa degvielas palielina enerÄŁÄ“tisko droĹĄÄŤbu, un daudzÄ m valstÄŤm tas ir bĹŤtisks arguments par labu pÄ rmaiĹ†Ä m. IlgtermiĹ†Ä ir jÄ veido sabiedrÄŤba, kas balstÄ s uz atjaunojamiem enerÄŁÄłas resursiem tieĹĄÄ veidÄ (izmantojot neizsmeÄźamos resursus) vai arÄŤ netieĹĄi (izmantojot bioenerÄŁÄłu). EnerÄŁÄłas izmantoĹĄana EiropÄ mĹŤsdienÄ s bieĹži vien ir apjomÄŤga un neefektÄŤva. TÄ kÄ sabiedrÄŤbu ir izlutinÄ jusi lÄ“ta enerÄŁÄła, tÄ s saprÄ tÄŤgai izmantoĹĄanai nav bÄłusi augsta prioritÄ te. ÄŞstermiĹ†Ä enerÄŁÄłas izmantoĹĄanas efektivitÄ tes palielinÄ ĹĄana ir visizdevÄŤgÄ kais veids, lai pakÄ peniski atbrÄŤvotos no fosilÄ kurinÄ mÄ atkarÄŤbas. PiemÄ“ram, uzlabojot Ä“ku siltinÄ ĹĄanu vai centralizÄ“to siltumapgÄ di, enerÄŁÄłas

1.7. attÄ“ls. Atkritumu ťġiroĹĄana (BerlÄŤne, VÄ cija) Lai nodroĹĄinÄ tu ilgtspÄ“jÄŤgu sabiedrÄŤbu, obligÄ ta labas atkritumu apsaimniekoĹĄanas prasÄŤba ir mÄ jsaimniecÄŤbas atkritumu ťġiroĹĄana.

izmantoĹĄanu varÄ“tu ievÄ“rojami samazinÄ t. LÄŤdzÄŤgi varÄ“tu krasi uzlabot arÄŤ elektrÄŤbas lietoĹĄanas efektivitÄ ti, nomainot neekonomiskÄ s kvÄ“lspuldzes ar modernÄ kÄ m, kas patÄ“rÄ“ ievÄ“rojami mazÄ k enerÄŁÄłas. VisgrĹŤtÄ k veikt pÄ rveidojumus transporta jomÄ , bet izmaiņas ir vÄ“rojamas arÄŤ tur – pamazÄ m notiek pÄ reja no benzÄŤna uz biodegvielu vai, vÄ“l labÄ k, uz elektromobiÄźiem. VÄ“lamais process lÄ“nÄ m sÄ kas, bet tÄ norisei uzmanÄŤgi jÄ seko. SalÄŤdzinot ES dalÄŤbvalstis, var konstatÄ“t, ka vairumÄ valstu enerÄŁÄłas apgÄ des apjomi nepalielinÄ s, tomÄ“r ekonomiskais apgrozÄŤjums, a iecinÄ ts uz 1 kW¡h, variÄ“ pat 10 reiĹžu, bet a iecÄŤbÄ uz 1 tonnu fosilÄ kurinÄ mÄ robeĹžas ir vÄ“l plaĹĄÄ kas, ÄŤpaĹĄi ņemot vÄ“rÄ atjaunojamo energoresursu ÄŤpatsvara palielinÄ ĹĄanos. MÄ“ÄŁinot atsaistÄŤt ekonomisko izaugsmi no fosilÄ oglekÄźa kurinÄ mÄ izmantoĹĄanas pieauguma, tiek uzsÄ kts ceğť uz ekonomikas neatkarÄŤbu. TomÄ“r tas neizdodas tik labi, kÄ iecerÄ“ts, jo valstis joprojÄ m ir Äźoti atkarÄŤgas no tradicionÄ lajiem enerÄŁÄłas avotiem. Papildu grĹŤtÄŤbas rada tÄ sauktais atsitiena efekts. TÄ bĹŤtÄŤba ir apstÄ klÄŤ, ka, nodroĹĄinot augstu energoefektivitÄ ti, sÄ k palielinÄ ties patÄ“riņť. Lai ÄŤstenotu ilgtspÄ“jÄŤgu sabiedrÄŤbas a ÄŤstÄŤbas modeli, nÄ kotnÄ“ jÄ sper daudz krasÄ ki soÄźi.

1.5. PLANÄ’TAS ROBEĹ˝AS FosilÄ s enerÄŁÄłas izmantoĹĄana ir likusi sÄ pÄŤgi apzinÄ ties mĹŤsu sabiedrÄŤbas un ekonomikas izaugsmes robeĹžas. ÂŤIzaugsmes robeĹžasÂť ir pasaulÄ“ plaĹĄi pazÄŤstama grÄ mata, kas publicÄ“ta 1972. gadÄ , bet vÄ“lÄ k tulkota vairÄ k nekÄ 50 valodÄ s. TÄ s pamatÄ ir pÄ“tÄŤjums par to, kas notiks ar mĹŤsu pasauli, ja izaugsme turpinÄ sies atbilstoĹĄi tÄ saucamajam ÂŤviss kÄ parastiÂť (no angÄźu val. – business as usual) a ÄŤstÄŤbas modelim, kas neizbÄ“gami noved pie resursu pÄ rtÄ“riņa, maksimumpunkta sasniegĹĄanas un sabrukuma (1.8. a Ä“ls).

Protams, daĹžÄ du parametru prognozes bĹŤs atťġirÄŤgas. KÄ jau minÄ“ts, na as patÄ“riņa maksimums tika sasniegts 2008. gadÄ . PÄ rtÄ“riņť un sabrukums ir novÄ“rots daudzÄ s kopienÄ s, ÄŤpaĹĄi salÄ s, kur robeĹžas (pieejami resursi un dzÄŤves telpa) ir acÄŤmredzamas un bieĹži vien viegli nosakÄ mas. ArÄŤ mĹŤsu planÄ“tu Zemi var salÄŤdzinÄ t ar salu VisumÄ . ApmÄ“ram tajÄ laikÄ , kad ÂŤIzaugsmes robeĹžasÂť nÄ ca klajÄ , dabas resursu patÄ“riņť un izmantoĹĄana

22

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:52:01

Resursu pārtēriņš

Robežu pārsniegums

Nestspēja

š

riņ

tē

Pa

1970

Laiks

1.8. attēls. Pārtēriņš un sabrukums Ja izaugsme kādā sistēmā turpinās nepārtraukti, tā nenovēršami patērē vairāk resursu, nekā saražo (pārtēriņš), un kādā brīdī var sabrukt. Vienlaikus tiek degradēta resursu bāze.

pārsniedza apjomu, ko vide spēj nodrošināt, un kopš tā laika mēs dzīvojam, patērējot vairāk resursu, nekā globāli ir pieļaujams ilgtermiņā. Nesen tika veikts pētījums, kas precīzāk noteica robežas dažādiem procesiem uz Zemes. Tos sauc par planētas robežām, un tās aprēķinātas deviņiem dažādiem procesiem un resursiem. Trīs no šīm robežām jau ir pārkāptas. Tās ir ▪ siltumnīcefekta gāzu koncentrācija at mosfērā, ▪ ātrums, ar kādu samazinās bioloģiskā daudzveidība, ▪ slāpekļa un fosfora savienojumu daudzums biosfērā. Skaidrs, ka šīs tendences jāmaina, lai aizsargātu dzīvību nākotnē.

1.6. IETEKME UZ VIDI UN EKOSISTĒMU PAKALPOJUMIEM vienu no visapdraudētākajiem resursiem. Saskaņā ar aprēķiniem sugu izmiršana ir 100–1000 reižu straujāka, nekā tā būtu bez cilvēka iejaukšanās. Visdramatiskākais milzīgas bioloģiskās daudzveidības apdraudējums ir tropiskajos mežos, bet arī Baltijas jūras reģiona bioloģiskā daudzveidība ir samazinājusies. Tas īpaši a iecināms uz Baltijas jūru, kur dažu gadu desmitu laikā dzīvo organismu daudzveidība ir strauji mainījusies. Vietas, kur vēl saglabājusies augsta dabas dažādība, ir rūpīgi aizsargājamas. Dabas aizsardzība un atjaunošana ir ilgtspējīgas a īstības būtiskas sastāvdaļas. Daba ir ne tikai patīkama apkārtne. Tā sniedz mums ekosistēmu pakalpojumus. Pārtikas, ūdens un tīra gaisa nodrošināšana ir apgādājošie pakalpojumi. Daba regulē tādas vides daļas kā klimatu, barības vielu apriti, ūdens paša īrīšanos, nodrošina 900 000 800 000 700 000 Nozveja, tonnas

Enerģija ir tikai viens no pakalpojumiem, ko mums sniedz vide. Ir vēl daudzi citi – arī pārtika, ūdens un svaigs gaiss. Tas viss ir dzīvei nepieciešams, bet to apdraud mūsu sabiedrības ietekme uz vidi. Augsne, ūdens un gaiss ir piesārņots, un piesārņojošās vielas nonāk augos, dzīvniekos un galu galā mūsu pārtikā. Piesārņojums tradicionāli ir bijis galvenais «zaļās» kustības un vides zinātnes jautājums. Lai gan ir ievērojami panākumi vides piesārņojuma samazināšanā, darāmā vēl ir daudz. Īpaši svarīgi apzināties, ka piesārņojumu izraisa mūsu ekonomikas sistēmas trūkumi, ražojot preces, nodrošinot pārtiku un pakalpojumus. Lai situāciju labotu, nepieciešams reformēt šīs sistēmas. Piesārņojums tomēr nebūt nav vienīgais, pat ne visnopietnākais faktors, kas ietekmē vidi. Vēl lielāku ainavas pārveidošanos izraisa mežu izciršana, lauksaimniecības zemju un pilsētu teritorijas un infrastruktūras paplašināšana. Tas viss ir samazinājis neskartās dabas teritoriju un pasliktinājis dzīves apstākļus neskaitāmām sugām. Bioloģiskā daudzveidība – dzīvības formu daudzveidība – kļuvusi par

600 000 500 000 400 000 1992 300 000 200 000 100 000 0 1860

1.9. attēls. Cūkdelfīns Baltijas jūrā Baltijas jūrā apdraudēta mūsu vienīgās delfīnu sugas – cūkdelfīna – pastāvēšana.

1880

1900

1920 1940 Gads

1960

1980

2000

1.10. attēls. Mencu zveja Ņūfaundlendā Bioloģisko atjaunojamo resursu pārmērīga izmantošana var beigties ar to iznīcināšanu. Ņūfaundlenda bija viena labākajām mencu zvejas vietām pasaulē. Kad 1990. gadā Kanāda atcēla ierobežojumus, mencas tika izzvejotas, 1992. gadā to resursi izsīka un vēl nav atjaunojušies. Turklāt vienā mirklī 40 000 zvejniecībā nodarbināto cilvēku zaudēja darbu!

23

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:52:09

augu apputeksnēšanu. Tie ir regulējošie ekosistēmu pakalpojumi. Visbeidzot, dabas skaistums un prieks, ko gūstam pastaigājoties, ceļojot kājām, pa ūdensceļiem vai vienkārši atpūšoties, kopumā ir ekosistēmu kultūras pakalpojumi. Protams, tā ir nenovērtējama bagātība, bez kuras mūsu dzīve nav iedomājama. Un tomēr to var arī aprēķināt naudas izteiksmē. 1997. gadā visiem iedzīvotājiem tika sniegti ekoloģiskie pakalpojumi apmēram 16 triljonu latu apmērā. Tas ir vairāk nekā visas šajā gadā pirktās un pārdotās preces un pakalpojumi kopā. Īstenībā mēs reti par šiem pakalpojumiem maksājam, tomēr mūsu pienākums ir labāk rūpēties par dabu un vidi. Dabas resursi būtu jāizmanto, rūpīgi

ievērojot to pašatjaunošanās spējas. Pēc mežizstrādes mežam jāļauj atlabt, un mežziņi to labi saprot. Diemžēl atsevišķi lauksaimnieki nav tik uzmanīgi a iecībā uz augsnes saglabāšanu, tāpēc notiek zemju pārtuksnešošanās, pārsāļošanas un piesārņošana. Taču vissmagāko slogu rada zvejas apjomu pieaugums, kas apdraud okeānu zivju populācijas. Diemžēl jāatzīst, ka vairums ekosistēmu ir pakļautas degradācijai. Pēc 2005. gada pasaules mēroga aprēķiniem (Millennium Ecosystems Assessment) izrādījās, ka liela daļa ekosistēmu sniegto pakalpojumu samazinājušies. Šis pagaidām apjomīgākais pārskats vēlreiz apliecina, ka mūsu sabiedrībā nepieciešama pārorientācija.

1.7. RŪPNIECISKĀS RAŽOŠANAS UN EKONOMIKAS UZLABOŠANAS RISINĀJUMI Ilgtspējīgai sabiedrībai jābūt ekonomiski dzīvotspējīgai. Skaidrs, ka videi ir jāfunkcionē, lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu ekonomiku. Pretējā gadījumā nebūs ne lauksaimniecības, ne mežsaimniecības, ne zivsaimniecības, ne enerģētikas. Un ne tikai tas vien. Visām ekonomikas vienībām – uzņēmumiem, sabiedriskajam sektoram un mājsaimniecībām – jādarbojas tā, lai gūtu peļņu un nodrošinātu labklājību, neizraisot vides katastrofu un arvien lielāku resursu patēriņu. Pastāv vairāki veidi, kā sasniegt šo mērķi. Ražošanas sektorā svarīga ir tīrākas ražošanas ieviešana. Tā ir ražošana, kurā efektīvi tiek izmantoti resursi un netiek radīts piesārņojums. Tīrākai ražošanai raksturīgi vairāki tehniski uzdevumi: kā atkārtoti pārstrādāt jau lietotus materiālus, kā samazināt enerģijas un materiālu zudumus un kā risināt ķīmiskā piesārņojuma problēmas. Ar šiem jautājumiem sistemātiski nodarbojas vides pārvaldības sistēmas un institūcijas. Uzņēmumi, kas ar tām sadarbojas, var tikt sertificēti atbilstoši kādai no starptautiskām sistēmām. Plašāk pazīstama ir Starptautiskā Standartizācijas organizācijas ISO 14001 sertifikācija (International Organization of Standardization – ISO). Saskaņā ar ISO 14001 prasībām sertificēto uzņēmumu lielais skaits liecina par panākumiem tīrākas ražošanas ieviešanā. Tas nav nekāds pārsteigums, jo, neapšaubāmi, ir labāk pārvērst resursus produkcijā, ko var pārdot, nekā piesārņojošās vielās, par ko uzņēmēju apliek ar nodokli vai naudas sodu. Ieguldījumi tīrākas ražošanas pasākumu ieviešanā parasti drīz vien atmaksājas. Turklāt daudzi patērētāji pieprasa, lai ražotājiem būtu vides sertifikāts, un tas vienlaikus palīdz veidot pozitīvu uzņēmuma tēlu. Tas a iecas ne tikai uz uzņēmumiem, bet arī uz sabiedriskām organizācijām un struktūrām – ministrijām, pašvaldībām, augstskolām, slimnīcām un gandrīz uz jebkuru darbības veidu, kurā var ieviest vides pārvaldības sistēmu. Svarīgs ir ne tikai veids, kā produkts tiek ražots. Uzmanība jāpievērš arī produkta ražošanai

nepieciešamo resursu ieguvei, produkta izlietojumam un tā atkritumu utilizācijai, tas ir, visam produkta aprites ciklam. Visiem šiem elementiem jābūt videi un ekonomikai nekaitīgiem. Visgrūtāk ir risināmas utilizācijas problēmas. Pārāk bieži atkritumi nonāk izgāztuvēs, un no tā pēc iespējas būtu jāizvairās. Tā vietā ieteicama rekomendācija «samazināt, izmantot vēlreiz vai pārstrādāt». «Samazināt» nozīmē, ka jācenšas iztikt bez kādas lietas vai iekārtas. Piemēram, ne jau katram nepieciešams kopētājs – to var lietot kolektīvi. «Izmantot vēlreiz» parasti nozīmē salabot, tas ir, nevis izmest lietu, bet gan rūpēties par to. Visbeidzot, «pārstrādāt» a iecas uz materiālu, no kā lietas izgatavotas. Svarīgi panākt, lai mājsaimniecībās atkritumi tiktu šķiroti un sagatavoti pārstrādei.

1.11. attēls. Zema enerģijas patēriņa (energoefektīva) māja ar Saules baterijām Bedingtonas dzīvojamā rajona celtniecība lielākajai ilgtspējīgai kopienai Lielbritānijā tika pabeigta 2002. gadā. Salīdzinājumā ar vidējo patēriņu valstī tur patērē par 50% mazāk elektroenerģijas un par 20% mazāk enerģijas apkurei. Plānojums, ieskaitot Saules baterijas un paneļus, nodrošina iedzīvotājiem siltumu, ļauj uzlabot dzīves un ūdens kvalitāti un rosina vairāk iet kājām, nevis braukt.

24

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:52:10

Nākotnes sabiedrībai nepieciešama visu materiālu aprite. Galu galā jāpanāk, lai izveidojas tāda sabiedrība, kurā materiālu cikls beidzas tur, kur tas sācies: kad lieta ir izmantota, materiāli, no kā tā izgatavota, atgriežas kā izejviela jaunai lietai. Ekonomiskā izaugsme vispār ir iespējama tikai tad, ja

tiek ievēroti materiālu aprites likumi. Tas attiecas arī uz pakalpojumu sfēru, kas arvien pieaug, īpaši uz ceļošanu, kur šos likumus ir grūti ievērot, un te nepieciešams rast kardinālus risinājumus. Pirmie soļi ilgtspējas virzienā ietver materiālu pareizu apriti.

1.8. ILGTSPĒJĪGA DZĪVE Daži domā, ka visas ar vidi saistītās problēmas var atrisināt ar tehnoloģiju a īstību un labu pārvaldības sistēmu. Tā gluži nav. Drīzāk vajadzīga pieeja, kas apvieno ▪ tehnoloģiju a īstību, ▪ noteikumus, nodokļus un likumus, kas vērsti uz ilgtspējīgiem risinājumiem, ▪ jaunu infrastruktūru, piemēram, saziņai un ceļošanai, ▪ dzīvesveida izmaiņas. Lai izmantotu tikai atjaunojamos enerģijas avotus, nepieciešama tehnoloģija, kas ražotu enerģiju ar Saules baterijām vai paneļiem, vēja un jūras viļņu elektrostacijām. Taču nepieciešami arī politiskie līdzekļi un noteikumi, kas to veicina. Enerģētikas sektorā valsts noteikto tarifu (garantētas cenas) politika atjaunojamiem elektroenerģijas resursiem tiek atzīta par galveno regulējošo paņēmienu. Nepieciešama arī struktūra, kas uzlabo sabiedrisko transportu un nodrošina atjaunojamu degvielu, vislabāk elektroenerģiju, automašīnām. Visbeidzot, dzīvesveida izmaiņas var ievērojami samazināt enerģijas patēriņu.

Eksperimenta veidā vairākām Stokholmas ģimenēm lūdza dzīvot, taupot resursus, cik vien tas iespējams. Pēc neilga laika šīs ģimenes sāka pirkt mazāk, vairāk laika pavadīja kopā ar bērniem un atklāja, ka viņiem nepieciešams mazāk naudas, tāpēc samazināja darba laika ilgumu. Šī pieredze sniedz atbildes uz tiem jautājumiem, kas parasti tiek uzdoti diskusijās par ilgtspējīgas dzīves veidu. Pirmkārt, ilgtspējīgas dzīves labā nepieciešama dematerializācija – apsveicami, ja cilvēks dara kaut ko, kas nepalielina materiālu apriti, piemēram, pavada laiku ar ģimeni vai draugiem. Otrkārt, ilgtspējīga dzīve paver iespējas samazināt darba slodzi – to reizēm sauc par «lēno dzīvi». Mūsu patēriņa apjomam ir robežas, bet tas obligāti neizraisa dzīves kvalitātes kritumu. Pētījumā noskaidrojies, ka labklājības jeb laimes izjūta sabiedrībā kopumā pieaug līdz ar ekonomikas augšupeju līdz zināmai robežai un tad samazinās. Rietumu sabiedrībā labklājības izjūtas līmenis kopš 20. gs. 70. gadiem pakāpeniski samazinās. Secinājums: kad mums bija mazāk materiālo labumu, mēs bijām laimīgāki.

1.9. KURP MĒS DODAMIES? Nav viegli novērtēt pašreizējo situāciju no malas, taču daži galvenie fakti ir acīmredzami. Vērtējot vēstures perspektīvā, mēs, cilvēku sabiedrība, atrodamies jaunā un ļoti kritiskā periodā, antropocēnā – ērā, kurā dominē cilvēks. Patlaban Zemi apdzīvo gandrīz 6,8 miljardi cilvēku, kuru skaits drīz droši vien sasniegs vismaz 9 miljardus, un šis skaitlis ir draudīgs. Situācija prasa izmaiņas sabiedrībā. Mums jārada «vienas planētas sabiedrība», tas ir, sabiedrība, kurai nav nepieciešams vairāk resursu kā vien tie, ko spēj nodrošināt planēta, uz kuras dzīvojam. Vienas planētas dzīvesveids ir arī Pasaules Dabas fonda jaunākā projekta nosaukums. Tajā izvirzīta prasība samazināt ekoloģisko pēdu līdz izmēram, kad sākam taisnīgi dalīties ar resursiem (ekoloģiskā pēda ir veids, kā aprēķināt un ilustrēt resursu izmantojumu). Mums nāksies pārdomāt enerģijas pārvaldību, ēšanas paradumus un ceļošanas ieradumus. Īstermiņā dažas nepieciešamās pārmaiņas varētu

tikt uzskatītas par apgrūtinājumu, taču daudz kas – varbūt viss – mainīsies uz labo pusi. Kāds skolotājs Visbijā, Gotlandes salā, kas atrodas Baltijas jūrā, mēdz uzdot saviem skolēniem izplānot kosmisko kuģi ļoti ilgam ceļojumam. Viņiem jānoskaidro, ko ņemt līdzi. Kuģa ietilpība ir ierobežota. Bērni strīdas par to, kas ir vissvarīgākās lietas, bet pēc ilgām pārrunām izrādās, ka viņi tomēr ir vienisprātis par galvenajām lietām, kas nepieciešamas saprātīgai eksistencei. Atšķirības var būt personisko lietu izvēlē. Tikai ilgās diskusijās bērni sāk salīdzināt kosmisko kuģi ar mūsu planētu Zemi. Un, protams, tieši tāda arī ir mūsu planēta – transporta līdzeklis, kas ceļo kosmosā, griežas ap dzīvības devēju Sauli, un mēs visi esam Zemes pasažieri. Mēs nevarēsim pārcelties kaut kur citur. Mums jāplāno sava iedzīve un jādzīvo atbilstoši apstākļiem – mūsu pašu labā, nākamo paaudžu labā un visu pārējo dzīvības formu labā uz mūsu brīnišķīgās zilās pērles, kas ceļo bezgalīgajā Visumā.

25

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:52:18

EKONOMIKA UN IZAUGSMES ROBEŽAS: KAS IR ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA?

Deniss Medouzs (Dennis Meadows), Ņūhempšīras Universitātes (ASV) profesors

Pirms 40 gadiem es strādāju Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, veidojot vienkāršu datormodeli, kas demonstrētu, kā mūs ietekmē izaugsmes robežas. Mūsu uzdevums bija nevis izveidot modeli nākotnes pareģošanai, bet nodrošināt, lai cilvēces a īstības scenāriji parādītu aptuvenas nākotnes notikumu iezīmes. Palūkosimies uz sākotnējo scenāriju (1.12. a ēls). Sarkanā vertikāle rāda, kur mēs atradāmies, kad modelis tika izveidots. Sākotnējais ziņojums

Mūsdienas

Rūpnieciskā ražošana Piesārņojums Iedzīvotāji

Resursi Pārtika

1900

1950

2000

2050

Gads

1.12. attēls. Cilvēces attīstības rādītāju iespējamā mainība

1972. gadā mēs dažādos scenārijos paredzējām vēl 40–80 izaugsmes gadus. Galvenā atšķirība, ko saskatu pašlaik, ir tāda, ka viss, šķiet, a īstās daudz straujāk. Daži mūsu apskatītie scenāriji beidzās ar pakāpenisku situācijas pasliktināšanos, bet vairums – ar sabrukumu. Daudzi uzskata, ka stāvokli var mainīt tehnoloģijas, taču arī tās nevar novērst izaugsmes beigšanos vai situācijas pasliktināšanos. Gadījumos, kad mēs veidojām modeļus, izmantojot fantastiski optimistiskus pieņēmumus, tie atvirzīja pasliktināšanās laiku tikai par dažiem gadiem. Lai panāktu labāku iznākumu, nepieciešamas izmaiņas sabiedrībā. Svarīgi saprast, ka tas, ko patlaban uzskatām par problēmām, piemēram, klimata izmaiņas, enerģijas deficīts un augsnes erozija, īstenībā nav problēmas. Tie ir spēki, kas nenovēršami pieaugs, līdz pilnībā neitralizēs mūsu pūliņus saglabāt pastāvīgu fizisku izaugsmi noslēgtā pasaulē. Problēma pastāv mūsu apmātībā ar izaugsmi. Zināmā mērā to var pielīdzināt šādai situācijai: jums ir draugs, kurš slimo ar vēzi, un slimības dēļ

viņš cieš no galvassāpēm. Tas ir nepatīkami, tāpēc jūs iedodat draugam pretsāpju zāles, bet, kad galvassāpes izzūd, jūs taču neiedomājaties, ka esat novērsis problēmu. Problēma ir vēzis, un tikmēr, kamēr problēma nebūs novērsta, parādīsies citi slimības simptomi. Ja izdosies novērst galvassāpes, sāpes parādīsies citur. Mūsdienās daudz runā par klimata izmaiņām. Es paredzu, ka pēc trim četriem gadiem klimata izmaiņas vairs nebūs centrālais temats. Mēs runāsim par enerģijas deficītu vai pārtikas trūkumu, vai izsīkstošiem ūdens krājumiem. Tas nebūs tāpēc, ka būsim tikuši galā ar klimata izmaiņām, bet gan tāpēc, ka tā ir tikai viena no daudzu problēmu kopas, kas pieaugs, līdz fiziskā izaugsme pilnībā apstāsies. Turklāt politiķi un mediji pēc tam, kad viņi salīdzinoši neilgu laiku koncentrējušies uz kādu tēmu, pārstāj par to interesēties. Agrāk mūsu modeļi rādīja, ka mēs dzīvojam pāri planētas iespējām. Tagad mēs par to lasām laikrakstos un saņemam faktu apstiprinājumu. 1972. gadā biju izbrīnīts, jo cilvēki uzskatīja, ka nav nekādu robežu. Sākotnēji mēs pieņēmām, ka cilvēki ir vienkārši neinformēti. Ja mēs spētu iepazīstināt viņus ar faktiem, viņi mainītu savus uzskatus. Nekas 40 gadu laikā nav liecinājis, ka cilvēki būtu izmantojuši zināšanas un mainījušies. Cilvēki, kas vēlas izaugsmi, vienmēr atradīs kādu pamatojumu, ka tā ir iespējama. Tā kā šādu prātojumu ir bezgalīgi daudz, visus mums nekad neizdosies atspēkot. Pakavēsimies pie mūsu modeļa svarīgākiem pieņēmumiem. Mēs izmantojam Zemes telpu trīs veidos: resursu ieguvei, saimnieciskajai darbībai un atkritumu izvietošanai. Pirmais un trešais veids saistās ar izmaksām. Ja ir pieejami kādi resursi 100% apjomā, var sākt tos izmantot, pat nepamanot izmaksu īpašu palielināšanos. Tikai tad, kad izlietoti 50 vai 60% resursu, ievērojam, ka ieguves izmaksas ir radikāli pieaugušas. Tāda pati tendence a iecas uz atkritumu izvietošanu vai novadīšanu – gaisā, zemē, ūdenī. Kad kādā vidē atkritumu apjoms kļūst pārāk liels, arī izmaksas sāk strauji palielināties. Industriālā izaugsme notiek tāpēc, ka lielāks kapitāls dod vairāk produkcijas; lielāks produkcijas daudzums ļauj vairāk investēt, un lielākas investīcijas ļauj palielināt akciju kapitālu. Tā ir pozitīvās atgriezeniskās saites reakcija. Kamēr investīcijas pārsniedz amortizācijas izdevumus, notiek izaugsme – eksponenciāla izaugsme – un vērojami strauji pieauguma tempi. Ļaudis kļūst bagātāki. Taisnīgā sabiedrībā daudzi kļūst bagātāki. Taču, kad resursi izsīkst, arvien vairāk kapitāla jāiegulda ieguvē un atkritumu izvietošanā un arvien mazāka to daļa atliek patēriņam. Galu galā nonākam situācijā, kad uzturēt ražošanu visā ražošanas kapitāla ciklā tā, lai izaugsme turpinātos, vairs nav iespējams. Mūsu pasaules modelis rāda, ka pasaules ekonomikas kritumu izraisa nespēja saražot tik daudz, lai

26

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:52:18

pietiktu līdzekļu kapitāla reinvestēšanai. Reālā ekonomika patlaban iegājusi šajā periodā. Tie, kas analizē mūsu modeļa līknes, varētu iedomāties, ka visgrūtākie laiki sagaidāmi pēc kulminācijas punkta sasniegšanas, tad, kad sākas kritums. Domāju, ka tā nav. Patlaban visā pasaulē mēs (korporatīvie, politiskie un reliģiskie līderi) saspringti strādājam, lai saglabātu izaugsmi. Augsme apstāsies, kad negatīvais spiediens sasniegs apmērus, kas būs līdzvērtīgi mūsu pozitīvajiem centieniem. Tas ir pašreizējais laiks, un es paredzu, ka tieši nākamajās pāris desmitgadēs mēs saskarsimies ar sevišķi nopietnām grūtībām. Vēl kāds piemērs. Laikā pēc mūsu grāmatas iznākšanas CO2 koncentrācija at mosfērā ir palielinājusies paātrināti. Kāpēc? Ikviens visā pasaulē vēlas, lai siltumnīcefekta gāzu emisija samazinātos, taču

īstenībā tās apjoms turpina pieaugt. Jāņem vērā, ka CO2 emisijas apjoms ir atkarīgs no četriem faktoriem: 1) cilvēku skaita; 2) kapitāla daudzuma uz vienu cilvēku, kas ir arī dzīves līmeņa rādītājs; 3) enerģijas daudzuma, kas nepieciešams, lai izveidotu un pārvaldītu šo kapitālu; 4) enerģijas daļas, kas iegūta no fosilām izejvielām. Līdz šim mūsu bažas par klimata izmaiņām izpaudās kā centieni paaugstināt efektivitāti un apgūt alternatīvus enerģijas avotus, izmantojot tehnoloģiskās iespējas. Diemžēl mēs ignorējām demogrāfiskās un kultūras a īstības tendences. Pirmo divu faktoru pieaugums turpina neitralizēt pēdējo divu faktoru rādītāju uzlabojumus. Līdz tam laikam, kamēr mēs būsim sapratuši, kā samazināt pirmo divu faktoru palielināšanos, klimata izmaiņas turpināsies.

27

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:52:19

ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA: STUDENTA VIEDOKLIS

Izaks Stodards (Isak Stoddard), Upsalas Universitātes students

Milzīgie izaicinājumi, ar ko saskaras sabiedrība un kas tuvākajā nākotnē izvirzīs lielas prasības, nedrīkst tikt uzņemti vieglprātīgi. Ilgtspējīga a īstība a iecas uz mums visiem – kādas savstarpējās saiknes mēs veidojam cits ar citu, ar dabu un vidi, un kādai ir jābūt mūsu a ieksmei pret Zemi kopumā, lai netiktu sagrauts resursu pamats. Būt studentam šajā pārmaiņu laikā ir lieliska iespēja, kurai līdzi nāk arī liela atbildība. Mums, studentiem, ir privilēģija būt tādas nākotnes veidotājiem, kādu mēs vēlamies redzēt paši sev un saviem bērniem. Mūsu pienākums ir iekļauties sabiedrības pārejā uz ilgtspējīgu a īstību. Šīs nepieciešamās pārmaiņas ir tik grandiozas, ka ir salīdzināmas ar lauksaimniecisko un rūpniecisko revolūciju. Šis būs ļoti aizraujošs laiks! Mūsu paaudzei nāksies gan inovatīvi risināt vēl nebijušus sociālos un tehniskos jautājumus, gan arī meklēt jauninājumus mākslas un garīgajā pasaulē, kas padarīs iespējamu sabiedrības pāreju uz augstāku a īstības līmeni. Šo faktu pašlaik jau saprot daudzas organizācijas, uzņēmumi, valdības un sociālās dzīves līdzdalībnieki. Aizvien vairāk pieaug pieprasījums pēc profesionāļiem, kuriem ir zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai strādātu ar sabiedrību laikā, kad nedrīkst pārsniegt planētas pieļaujamās robežas. Pašreizējā augstskolu struktūra – stingrs sadalījums disciplīnās un zinātņu nozarēs – līdz šim ir bijusi ļoti efektīva, lai uzkrātu detalizētas zināšanas par pasaules fizisko veidolu un lai sagatavotos jaunu tehnoloģiju izstrādei. Tomēr šāda sistēma nav piemērota, lai risinātu mūsu laikmeta vissvarīgākos jautājumus. Tādēļ augstskolām, ņemot vērā pieejamās pētniecības un izglītības iespējas, vēlreiz jāpārskata izvirzītās prioritātes, lai varētu radīt un sekmēt uzlabojumus sabiedrībā un vidē. Pārmaiņu process jau

ir sācies. Daudzas valstis iestājas par to, ka izglītības sistēmās un augstskolu tiesību aktos jāievieš izglītība ilgtspējīgai a īstībai. Studentiem ir jāpieprasa, lai pasniedzēji un universitātes kopumā pildītu savas saistības. Mums ir jāizmanto iespēja jaunā kvalitātē atklāt saikni starp to, ko mācāmies universitātē, un to, kas notiek pasaulē ārpus augstskolas sienām. Pārejai uz ilgtspējīgu a īstību būs nepieciešamas visas cilvēka spējas un dotības, lai radošā doma un izdomas spējas svinētu uzvaru. Grāmatas «Izaugsmes robežas» autori, pamatojoties uz sarežģītu sistēmdinamisko pieeju, jau 1972. gadā modelēja globālo sistēmu, lai izvērtētu sekas, ko var radīt strauji pieaugošais pasaules iedzīvotāju skaits un neapdomīgā resursu izmantošana, kā arī piedāvāja samērā vienkāršu pieeju, lai varētu virzīt sabiedrību uz ilgtspējīgu a īstību. Svarīgākie paņēmieni ir saziņas tīklu veidošana, vīzijas jeb redzējuma izstrādāšana, balstīšanās uz patiesību, mācīšanās un mīlestības pilna a ieksme. Izklausās neticami, bet, efektīvi izmantoti, šie paņēmieni var būt ļoti nozīmīgi sabiedrības pārstrukturēšanas procesā. Ir daudzi būtiski iemesli, lai runātu par cilvēku dzīvi nākotnē uz mūsu planētas. Nelineārā planētas robežu pārsniegšanas dinamika kombinācijā ar globālo nabadzības krīzi padara mūsu nākotni neskaidru un grūti prognozējamu. Ir skaidrs, ka mums jārīkojas steidzami, lai izvairītos no bīstamiem pavērsieniem Zemes ekoloģiskajās un sociālajās sistēmās. Cilvēki ir spējīgi pielāgoties. Kā suga mēs jau agrāk esam izdzīvojuši skarbos apstākļos, taču pašreizējās krīzes mērogs un milzīgais cilvēku skaits uz Zemes liek cilvēcei saskarties ar jaunu situāciju. Ir pienācis laiks rīkoties. Līdzīgi domājošiem cilvēkiem ir jāapvienojas un jāizvirza kopīgs mērķis: radīt pievilcīgu, taisnīgu un ilgtspējīgu nākotni. Būt iesaistītiem globālo pārmaiņu procesā un strādāt ilgtspējīgas pasaules labā nozīmē konsekventi analizēt pasaules procesus. Reizēm gadīsies kļūdīties, bet no kļūdām jāmācās, vienmēr atceroties izvirzīto mērķi. Ceļojums uz ilgtspējīgu dzīvi brīžiem būs ļoti grūts, tomēr nepieciešams un caurstrāvots ar prieku. Kas var būt aizraujošāks un iedvesmojošāks par iesaistīšanos procesā, īstenojot, iespējams, visgrandiozākās pārmaiņas cilvēces vēsturē?

28

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:52:19

2.

EKOSISTĒMU PAKALPOJUMI

Viesturs Melecis, Latvijas Universitātes profesors

Ekosistēmas veido dažādu sugu dzīvie organismi – augi, dzīvnieki, sēnes, baktērijas – un nedzīvās dabas elementi, kas nodrošina to eksistenci, – ieži, ūdens un gaiss. Šīs sistēmas nodrošina cilvēka pastāvēšanu. Gandrīz visu, kas nepieciešams cilvēkam un cilvēces pastāvēšanai, mēs saņemam no dabas, turklāt pilnīgi bez maksas! Šādus bezmaksas pakalpojumus sniedz ekosistēmas. Ekosistēma ir mijiedarbībā esošu dzīvās un nedzīvās dabas elementu kopums, un tās galvenā funkcija ir nodrošināt enerģijas plūsmu starp dzīvās dabas elementiem – dažādu sugu organismiem, kā arī vielu riņķojumu starp dzīvās un nedzīvās dabas elementiem. Bez ekosistēmām mums nebūtu ne gaisa skābekļa elpošanai, ne tīra ūdens, ne maizes, ne daudzu citu lietu un procesu, no kuriem ikdienā esam tieši vai netieši atkarīgi. Mūsdienās daudzas pazīmes liecina par cilvēka darbības radītu ekosistēmu degradāciju vairākos pasaules reģionos. Ja ekosistēmas pārstās cilvēcei sniegt savus pakalpojumus, tā ir lemta bojāejai.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:52:21

2.1. KO NOZĪMĒ JĒDZIENS EKOSISTĒMU PAKALPOJUMI? 19. gadsimta sākumā lielākā daļa cilvēku dzīvoja lauku naturālās saimniecības apstākļos, kur gandrīz visu, sākot ar pārtiku un beidzot ar apģērbu un dzīvojamām ēkām, ražoja paši. Taču jau naturālajās saimniecībās radās pirmie amatnieki, kuru nodarbošanās nebija zemkopība vai lopkopība, bet kuri nopelnīja iztiku, sniedzot īpašus pakalpojumus citiem sabiedrības locekļiem. Tāds bija kopienas kalējs, kurpnieks, skārdnieks, bet vēlāk arī ārsts un skolotājs. Būtiskākā darba dalīšana sākās līdz ar pilsētu izveidošanos. Mūsdienās cilvēks aizvien mazāk cenšas darīt pats, bet savas daudzveidīgās vajadzības apmierina, saņemot dažādus pakalpojumus, ko piedāvā pārējie sabiedrības locekļi. Mēs visi esam pakalpojumu saņēmēji un pakalpojumu sniedzēji. Tādējādi pakalpojumi ir mūsu eksistences pamats. Saņemot pakalpojumus, mēs vēlamies, lai tie būtu gan kvalitatīvi, gan lēti. Samērā reti pakalpojumu sniedzēji mūs iepriecina ar bezmaksas pakalpojumiem – tie parasti tiek piedāvāti reklāmas nolūkā. Vai mēs varam iedomāties situāciju, ka ļoti nepieciešami pakalpojumi tiek sniegti pilnīgi bez maksas? Diezin vai. Tomēr šādus bezmaksas pakalpojumus cilvēkam sniedz ekosistēmas (no grieķu val. oikos – ‘māja, dzimtene’). Tās ir sistēmas ar ļoti sarežģītu struktūru.

Ekosistēmu sniegto pakalpojumu klāsts ir tik plašs, ka nepieciešama īpaša klasifikācijas sistēma. Šajā sistēmā tiek nodalītas piecas pakalpojumu grupas: ▪ izdzīvošanas nodrošināšana (provīzijas pakalpojumi), ▪ vides parametru regulācija, ▪ atbalsta pakalpojumi, ▪ nemateriālie pakalpojumi, ▪ sistēmas pašsaglabāšanās nodrošināšana. Pirmās četras ekosistēmu pakalpojumu grupas ir vistiešākā veidā saistītas ar ikdienas dzīvi, bet sistēmas pašsaglabāšanās nodrošināšana tikai netieši ir saistīta ar cilvēkam sniegtajiem pakalpojumiem. Lai ekosistēma varētu nodrošināt cilvēka eksistencei būtiskos pakalpojumus, tai ir jābūt pilnvērtīgai, nebojātai. Cilvēks nav pārāk rūpīgi izvēlējies līdzekļus, lai no ekosistēmām saņemtu vairāk, nekā tās var dot. Apbrīnojami, bet arī šādos apstākļos ekosistēmas mēģina pielāgoties, pārstrukturēties, pašsaglabāties, un mēs joprojām saņemam to pakalpojumus. Taču ekosistēmu pašsaglabāšanās spējas nav bezgalīgas. Mēs parasti neprotam novērtēt to, kas mums tiek dots par velti. Lai cilvēku populācija neizzustu no planētas, ir pēdējais laiks kļūt pateicīgiem par ekosistēmu pakalpojumiem un respektēt ekosistēmu spējas mums šos pakalpojumus nodrošināt.

2.2. PROVĪZIJAS NODROŠINĀŠANA 2.2.1. ŪDENS Dodoties ceļojumā uz dienvidu zemēm, mēs tiekam brīdināti dzert vienīgi uzticamās tirdzniecības vietās iegādātu, slēgtās pudelēs pildītu ūdeni, lai izvairītos no saslimšanas. Nepilna gadsimta laikā ūdens, kas gluži tāpat kā gaiss arvien ticis uzskatīts par bezmaksas resursu, ir kļuvis par laba biznesa nišu daudzām firmām visā pasaulē, ne tikai sausā klimata zemēs (2.1. a ēls).

2.1. attēls. Mūsdienās tirdzniecības vietas piedāvā plašu dzeramā ūdens izvēli

Ūdens ir cilvēkam visnozīmīgākais ķīmiskais savienojums. Visi dzīvie organismi pamatā sastāv no ūdens, dažas medūzas satur pat 98% ūdens. Cilvēka organismā ir 55–60% ūdens. Dzīvība ir radusies ūdens vidē, apaugļošanās un embrija a īstība notiek šķidrā vidē. Visas bioķīmiskās reakcijas organismu šūnās norisinās tikai ūdens vidē un ar ūdens līdzdalību. Augi var uzņemt minerālvielas tikai no augsnes šķīduma, un, lai nodrošinātu plūsmas nepārtrauktību, tie nemitīgi izdala gaisā uzņemto ūdeni tvaiku veidā caur lapām. Dzīvnieki, savukārt, ūdeni zaudē elpojot un izvadot no organisma vielmaiņas atkritumproduktus. Tādēļ visiem dzīvajiem organismiem pastāvīgi jāatjauno ūdens daudzums organismā. Cilvēkam diennaktī vidēji nepieciešams uzņemt 2 litrus ūdens. Cilvēks var iztikt bez ūdens, augstākais, 7 diennaktis. Bet no slāpēm var iet bojā gan tuksnesī, gan okeānā, tādēļ svarīgs ir ne vien pieejamā ūdens daudzums, bet arī tā kvalitāte. Jāatzīst, ka ūdens kvalitāte pasaulē arvien vairāk pasliktinās cilvēka saimnieciskās darbības un vides piesārņojuma dēļ. Cilvēka vajadzībām, tai skaitā zemju apūdeņošanai, mājsaimniecībām un rūpniecībai, izmantotā ūdens daudzums pasaulē pēdējos 40 gados ir dubultojies. Pašlaik vairāk nekā miljardam zemeslodes

30

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:52:35

100% 80% 60% 40% 20% 0%

Āfrika

Austrumāzija

Dienvidāzija

Vidējie Austrumi

LatīņIndustriāli amerika attīstītās valstis

2.2. attēls. Pasaules reģioni, kuros pieejams veselībai nekaitīgs dzeramais ūdens un sanitārām prasībām atbilstoši dzīves apstākļi

iedzīvotāju nav pieejams veselībai nekaitīgs dzeramais ūdens (2.2. a ēls), bet 40% ūdens trūkuma dēļ nevar nodrošināt sanitārām prasībām atbilstošus dzīves apstākļus. Daudzās pasaules valstīs ieviestas ūdens taupīšanas programmas. ASV valdība ik gadus izlieto apmēram 1 miljardu latu, lai nodrošinātu tīra ūdens resursus. Tik dramatiskā stāvoklī cilvēce nonākusi tikai tādēļ, ka ir nepārdomāti a eikusies no ekosistēmu pakalpojumiem, ko tās piedāvā ūdens a īrīšanai, neprasot par to nekādu samaksu. Ūdenī ļoti labi šķīst daudzas ķīmiskas vielas. Un pat tās, kas ūdenī nešķīst, bieži vien atrodas tajā sīku daļiņu – duļķu vai mikroskopisku pilienu – veidā. Ūdens ir pateicīga vide arī dažādu mikroorganismu – vīrusu, baktēriju, parazitāro vienšūņu un tārpu – eksistencei.

Patiesībā ūdens nekad nav pilnīgi tīrs. Arī lietus ūdens satur ķīmiskus piemaisījumus, dažkārt pat mikroorganismus, ko gaisa masas pacēlušas at mosfērā no zemes. Ķīmiski tīrs ir vienīgi destilēts ūdens. Avota ūdens, ko parasti uzskata par tīra ūdens etalonu, tāds nebūt nav, jo satur dažādus sāļus, kas izšķīduši, ūdenim sūcoties cauri pazemes iežiem. Avota ūdens pārsvarā ir veselībai nekaitīgs vai pat īpaši ieteicams kā noteiktu cilvēka organismam nepieciešamu minerālvielu avots, taču dīķa, ezera vai upes ūdeni mūsdienās iesaka lietot tikai novārītu. Un, drošs paliek drošs, ja vien iespējams, ir vērts pārbaudīt arī tā ķīmisko sastāvu, veicot a iecīgas analīzes. Dzeramais ūdens, pirms tas nokļūst pilsētas ūdensvadā un no krāna mūsu krūzē, tiek rūpīgi a īrīts, filtrēts, dezinficēts ar ozonu vai hloru, tādēļ par katru litru patērētājam tiek sastādīts rēķins. Dabiskā filtra loma ūdens a īrīšanā ir ekosistēmām. Visnozīmīgākie ūdeņu a īrītāji ir meži un mitrāji, kas izfiltrē tos caur koku lapotnēm, sūnām un augsni, pirms tie nokļūst pazemes ūdeņos un ieplūst upēs. Galvenais priekšnoteikums ūdens sekmīgai attīrīšanai ir tā plūsmas ātruma samazināšana, jo bioloģiskajiem a īrīšanas procesiem nepieciešams laiks. Jo lēnāka ūdens plūsma, jo lielāka varbūtība, ka bioloģiskajos procesos tas pagūs a īrīties. Tāpēc ūdens a īrīšanā ļoti svarīga ir ekosistēmu struktūra sateces baseinā (sateces baseins ir teritorija, no kuras upē vai ezerā saplūst nokrišņu sanestie virszemes un pazemes ūdeņi) (2.3. a ēls). Jo vairāk sateces baseinā mežu un purvu, jo lēnāka ūdens plūsma. Ja cilvēka darbības dēļ dabiskā veģetācija ir iznīcināta un augsnes sablīvētas, ūdens

Nokrišņi

Nokrišņi Virszemes notece

Virszemes notece • Augsts plūdu risks

• Zems plūdu risks • Intensīva ūdens bioloģiskā pašattīrīšanās

Infiltrācija

• Zema ūdens bioloģiskā pašattīrīšanās

Infiltrācija

2.3. attēls. Ūdens plūsma un dabiskās pašattīrīšanās spējas atkarībā no ekosistēmas struktūras Dabiskajā vidē ūdens plūsmas ātrums nav liels, notiek intensīvi bioloģiskās pašattīrīšanās procesi, kā arī ūdens infiltrācija pazemes slāņos. Šādos apstākļos samazinās arī plūdu iespējas. Antropogēni pārveidotā vidē dominē virszemes notece, bet bioloģiskā pašattīrīšanās ir vāja, kā arī pastāv augsta plūdu varbūtība.

31

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:52:36

filtrācija gandrīz nenotiek. Ūdens aiztek, pa ceļam noskalojot no jumtiem, asfalta un bruģa tur uzkrājušās piesārņojošās vielas, mājdzīvnieku ekskrementus un mikroorganismus. Visu to virszemes noteces ūdeņi aiznes sev līdz un iepludina upē vai ezerā. Ja pie apdzīvotām vietam vai ražošanas uzņēmumiem nefunkcionē a īrīšanas iekārtas, virszemes noteces atnesto piesārņojumu papildina notekūdeņi. Ja dabiskie sauszemes filtri nedarbojas, cīņā ar piesārņojumu jāiesaistās upes ekosistēmai. Labāku ūdens a īrīšanu veicina mazāks plūsmas ātrums. Upes straumes ātrumu ievērojami palēnina tādi dabiskie šķēršļi kā ūdenī iekrituši koki, siekstas un ūdensaugu audzes, bet it īpaši bebru veidotie aizsprosti. Bebru darbības dēļ upē rodas ūdenskrātuve, kurā izgulsnējas duļķes ar upē ienestām piesārņojošām vielām (2.4. a ēls).

2.4. attēls. Bebru celts dambis Bebru darbība tiek vērtēta dažādi. No vienas puses, bebru dēļ palielinās upes pašattīrīšanās spējas, bet, no otras puses, tie traucē cilvēka saimniecisko darbību, appludinot mežu teritorijas un veicinot lauksaimniecībā izmantojamo zemju pārpurvošanos.

Piesārņojošās vielas – organiskie un smago metālu savienojumi, radionuklīdi u. c. – parasti pielīp pie sīkajām duļķu daļiņām. Ūdens plūsmai palēninoties, piesārņojums līdz ar duļķēm nosēžas upes dibenā, aplīp ap ūdensaugiem, nogrimušiem kokiem un akmeņiem.

2.2.2. PĀRTIKA Mūsdienās cilvēks ir lielā mērā zaudējis saikni ar tiem dabiskajiem procesiem, kas ir pārtikas ražošanas pamatā. Lielākoties pārtiku mēs saņemam gatavā, fasētā veidā no veikala plaukta. Pie kases samaksājot par pakalpojumu – maizi, pienu vai gaļu, patērētājs nemaz neapzinās, ka patiesībā maksā nevis par pašu produktu, bet gan par citu cilvēku darbu, kas ieguldīts šo pārtikas produktu izejvielu audzēšanā, pārstrādē un piegādē veikalam. Graudi, no kuriem cepta maize, piens, kas izslaukts no govs, gaļa, kas iegūta, lopus nokaujot,

patiesībā nemaksā neko. Šo izejvielu radīšanā cilvēks būtībā nemaz nav piedalījies – šo pakalpojumu viņam ir nodrošinājušas ekoloģiskās sistēmas. Jāatceras, ka ir pārtikas līdzekļi, kurus cilvēks vairumā gadījumu var saņemt par brīvu, – meža ogas, sēnes, rieksti, arī zivis un medījumi, ja vien to iegūšanai nav jāpērk licence. Graudkopības nozares pamats ir labības augu spēja fotosintēzes procesā, izmantojot Saules starojuma enerģiju, no ogļskābās gāzes, ūdens un augsnes minerālvielām radīt ogļhidrātus, kas ietilpst labības grauda sastāvā. Arī ganību zāle vai skābbarība, kas ir galvenie lopbarības komponenti, veidojas fotosintēzē. Savukārt piena veidošanos govs organismā nodrošina fizioloģiski procesi. Teorētiski ir iespējams šo produktu analogus radīt mākslīgi sintēzes ceļā, taču tad gala produkts būs ievērojami dārgāks. Pašlaik pārtikas ražošanas procesā cilvēks vienīgi pievieno savu darbu jau gatavam, ekosistēmu radītam produktam. Taču produkta veidošanas gaitā cilvēks mijiedarbojas ar ekosistēmu procesiem. Cilvēka mērķis ir šos procesus intensificēt, lai dabiskais iznākums – biomasa, graudi vai piens – būtu pēc iespējas lielāks. Tas tiek panākts, izmainot vides faktorus, kas nosaka ekoloģisko procesu virzību un intensitāti, – pievadot augu barības elementus mākslīgā mēslojuma veidā, selekcionējot augstražīgākas laukaugu un lopu šķirnes un veicot citus pasākumus. Tomēr, pilnībā nepārzinot ekoloģiskās likumsakarības, cilvēks nereti panāk pretēju efektu – vai nu padara galaproduktu kaitīgu veselībai, vai arī degradē vidi, kurā tas tiek ražots. Pievienojot savu pakalpojumu, cilvēks ekosistēmas pakalpojumu var gan uzlabot, gan sabojāt. Visbīstamākā situācija veidojas gadījumā, ja cilvēka darbības dēļ ekosistēmas nespēj nodrošināt savus pakalpojumus. Ekosistēmu pakalpojumi pārtikas nodrošināšanā realizējas ekoloģiskajā barības ķēdē. Tās sākumposms ir zaļie augi, kas fotosintēzē saražo organiskās vielas. Augi fotosintēzei nepieciešamo enerģiju saņem no Saules un iegulda organisko vielu molekulās, ko pamatā savirknē no ogļskābās gāzes (CO2) oglekļa atomiem, pievienojot daudzus citus ķīmiskos elementus, ko saņem no augsnes. Tādējādi augi akumulē gan vielu, gan enerģiju. Augēdāji, piemēram, govis, saņem dzīvības procesu nodrošināšanai nepieciešamās vielas un enerģiju, apēdot augus. Augu valsts pārtikas vienības radīšanai ekosistēma izlieto caurmērā 10 reizes mazāku enerģijas daudzumu nekā dzīvnieku valsts pārtikas produkta vienības radīšanai atbilstoši likumam par enerģijas plūsmām ekoloģiskajā barības ķēdē. Tāpēc dzīvnieku valsts produkcijas vienības saražošanai izdarītais spiediens uz vidi ir caurmērā 10 reižu lielāks nekā augu valsts produkcijas vienības saražošanai vajadzīgais. Lai iegūtu vairāk pārtikas, cilvēks nemitīgi cenšas uzlabot ekosistēmu pakalpojumus. Viens no ražības paaugstināšanas ceļiem ir jaunu augu un dzīvnieku šķirņu selekcija. Taču tā nebūtu iespējama, ja

32

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:52:37

10 000–50 000 no tām ir ēdamas

150–200 tiek izmantotas pārtikā

samazinājies mencu daudzums, kuras vēl pagājušā gadsimta vidū bija viens no galvenajiem šī reģiona iedzīvotāju zivju produktiem.

2.2.3. KOKSNE Ir zināmas 250 000–300 000 augu sugas

3 sugas – rīss, kukurūza un kvieši – nodrošina gandrīz 60% kaloriju, kas tiek uzņemtas ar pārtiku

2.5. attēls. Pārtikā izmantojamo augu sugu skaits no kopējā pasaulē sastopamo augu sugu skaita

ekosistēmas jau pašos cilvēces pirmsākumos nebūtu tai «uzdāvinājušas» savvaļas augu un dzīvnieku sugas, kuras gadu tūkstošu gaitā tika padarītas par kultūraugiem un mājdzīvniekiem. Tā, piemēram, kviešu un miežu šķirņu savvaļas priekšteči aug Āzijā un Āfrikā, kartupeļi un kukurūza nākusi no Dienvidamerikas un Meksikas, bet soja, rīss un tēja – no Ķīnas un Japānas. Cilvēks vēl nebūt nav izmantojis visas ekosistēmu piedāvātās savvaļas sugas pārtikas vajadzībām. Pasaulē ir zināmas aptuveni 300 000 augu sugas. No tām aptuveni 50 000 sugu ir ēdamas, taču pārtikā plaši tiek izmantotas tikai kādas 200 sugas (2.5. attēls). Tikai trīs sugas – rīss, kukurūza un kvieši – nodrošina gandrīz 60% cilvēces pārtikas kaloriju. Viens no mūsdienu intensīvās lauksaimniecības trūkumiem ir izmantojamo šķirņu ģenētiskā materiāla unifikācija, audzējot tikai vienu izvēlēto šķirni milzīgās platībās. Šāda pieeja draud ar katastrofāliem ekonomiskiem satricinājumiem kultūraugu slimību masveida izplatības gadījumā. Šķirņu daudzveidība ir nepieciešama, lai kritiskos gadījumos nodrošinātu jaunu, pret slimībām izturīgu šķirņu izveidošanu krustošanas un atlases ceļā, aizstājot ar tām iepriekš audzētās neizturīgās šķirnes. Piemēram, 1840. gadā Īrijā kartupeļu neražas dēļ, ko izraisīja parazītiska sēne, kas rada kartupeļu puvi, apmēram miljons cilvēku nomira bada nāvē, bet vairāk nekā miljons emigrēja no valsts. Dažus nozīmīgus pārtikas produktus cilvēks iegūst no ekosistēmām tieši, piemēram, zivis. Zivis ir galvenais dzīvnieku valsts olbaltumvielu avots aptuveni 20% Āfrikas un Āzijas iedzīvotāju. Ekoloģiski pieļaujamais ikgadējais pasaulē nozvejojamais zivju daudzums līdz šim bija ap 85 miljoni tonnu. Diemžēl cilvēks ir izmantojis jūru un okeānu ekosistēmu sniegtos pakalpojumus pārāk nesaudzīgi, ar modernajiem zvejas līdzekļiem palielinot nozveju līdz tādam apjomam, ka zivju populācijas vairs nespēj atjaunoties. Deviņās no pasaules galvenajām zvejas vietām ir konstatēta zivju krājumu samazināšanās. Piemēram, Baltijas jūrā ir katastrofāli

Papīra lapa, uz kuras iespiests šis teksts, tikai daļēji ir papīrfabrikas ražojums. Ja to sadedzinātu, tad gaismas un siltuma veidā atbrīvotos maza daļiņa Saules enerģijas, ko fotosintēzē bija akumulējušas koka šūnas, veidojot šķiedru, no kuras papīrs sastāv. Būtībā papīrs ir meža ekosistēmas ražojums, tāpat kā galds, pie kura strādājam vai ēdam. Cilvēka nopelns ir vienīgi tas, ka viņš iemācījies šiem dabas ražojumiem piešķirt citu formu (2.6. a ēls).

2.6. attēls. Koks ir ekosistēmas produkts, ko cilvēks jau kopš seniem laikiem izmanto ļoti daudzveidīgu priekšmetu un materiālu izgatavošanai

Kopš 17. gadsimta, kad papīra ražošanai vēl izmantoja linšķiedru, papīrrūpniecība ir piedzīvojusi neiedomājami strauju a īstību. Papīra ražošanai pasaulē izmanto dažādu koku – egles, priedes, apses, bērza, lapegles un pat eikalipta – koksni. Lai saražotu 1 tonnu augstas kvalitātes rakstāmpapīra, nepieciešams nocirst aptuveni 24 vidēja izmēra kokus – 15–20 centimetrus resnus un 12 metrus garus (2.7. a ēls).

1 tonna

2.7. attēls. Lai saražotu 1 tonnu augstas kvalitātes rakstāmpapīra, vajadzīgi 24 vidēja izmēra koki

33

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:52:37

Lai iespiestu grāmatas, kas gadā tiek pārdotas ASV, jānocērt ap 30 miljonu koku. Taču papīra patēriņa tempi turpina pieaugt. Lai samazinātu papīra patēriņa pieaugošo spiedienu uz dabisko mežu ekosistēmām, mūsdienās koksni papīra ražošanai cenšas nodrošināt, audzējot kokus plantācijās, kā arī paplašinot otrreizējo izejvielu – makulatūras un dabīgo šķiedru audumu atlieku – izmantošanu. Diemžēl dabas resursus taupošā papīrrūpniecība pasaulē nav dominējošās pozīcijās. Tikai 8% visa papīra tiek ražoti no citām izejvielām, nevis koksnes. 70% no 335 miljoniem tonnu pasaulē saražotā papīra joprojām nāk no dabiskajiem mežiem. Piemēram, ar mežiem bagātajā Kanādā pat 90% papīra ražošanā izmantojamās koksnes iegūst no valsts teritorijā augošajiem pirmatnējiem mežiem. Papīrs ir tikai viens no ekosistēmu saražotās koksnes produktiem. Koksni plaši izmanto gan būvniecībā, gan mēbeļu ražošanā, gan kā kurināmo. Koksnes kopējais patēriņš pasaulē salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta vidu ir pieaudzis gandrīz par divām trešdaļām. Plastmasu un sintētisko materiālu izmantošana celtniecībā, it īpaši privātmājās, vairs nav modē. Plastikāta logus atkal nomainījuši koka rāmji. Koka ēkās dzīvot ir veselīgāk, tādēļ daudzi izvēlas atgriezties pie senču arhitektūras – guļbaļķu būvēm jaunā izskatā. Lai apmierinātu masveida pieprasījumu pēc lētiem būvmateriāliem un mēbelēm, mūsdienās tos lielākoties ražo no koksnes atkritumiem vai fragmentiem, tos sapresējot un salīmējot ar sintētiskām vielām. Šādi lielos daudzumos tiek ražotas skaidu plates, saplāksnis un dēļi. No tiem top vienas dienas mēbeles, kuras bojājumu gadījumā restaurēt praktiski nav iespējams – lētāk ir iegādāties jaunas. Vidusmēra pilsonis jau sen ir samierinājies ar šādām mēbelēm, ko var bieži mainīt atbilstoši modes prasībām. Mēbeļu industrijai, savukārt, ir ļoti izdevīga šādu koka izstrādājumu ražošana, laiku pa laikam mainot to dizainu, jo nav grūti iedomāties, kas notiktu ar mēbeļu ražošanas biznesu, ja cilvēki iegādātos mēbeles uz mūžu un vēl ar nodomu atstāt tās bērnubērniem. Ekosistēmas nespēj nodrošināt katru planētas iedzīvotāju ar īstu riekstkoka vai ozolkoka rakstāmgaldu. Pieprasījums ievērojami pārsniedz piedāvājumu, tāpēc vērtīgas koksnes izstrādājumi ir ļoti dārgi.

Nepareizi būtu domāt, ka dārgo mēbeļu īpašnieku izdarītais spiediens uz ekosistēmām ir mazāks nekā skaidu plašu mēbeļu pircēju pieprasījuma spiediens. Īpaši cieš tropiskie meži, kas ir vienīgās ekosistēmas, kuras nodrošina mahagoni, rožkoka un citu retu koku sugu koksnes piegādi ekskluzīvu mēbeļu ražošanai. Brazīlija valsts parādu nolīdzināšanai vēl pagājušajā gadsimtā pārdeva lielas tropu meža platības transnacionālajām mežizstrādes kompānijām, kas tās nesaudzīgi izcirta. Kopš pagājušā gadsimta vidus jau iznīcināta 1/5 daļa tropisko mežu. Dabisko mežu sniegtie pakalpojumi kokrūpniecībai izrādījušies nepietiekami. Rūpniecības pieprasījums pēc koksnes ir radījis nepieciešamību ierīkot kokaugu plantācijas, lai atslogotu dabisko mežu ekosistēmu izmantošanu koksnes ieguvei. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem kokaugu plantāciju kopējā platība pasaulē ir pieaugusi desmit reizes un tuvojas 200 miljoniem hektāru. Lai gan plantāciju kopplatība ir tikai 5% no pasaules kopējās mežu platības, tās dod aptuveni 35% pasaules apaļkoksnes produkcijas, un ir gaidāms, ka 2020. gadā varētu sasniegt 44%. Pagaidām tomēr lielākais koksnes daudzums tiek iegūts, izcērtot dabiskos mežus.

2.2.4. TEKSTILŠĶIEDRAS Pirmos cilvēkus – Ādamu un Ievu – mēdz a ēlot pilnīgi kailus, piesegtus tikai ar vīģes lapu. Ja ekosistēma radības kroņa ģērbkambarim būtu atvēlējusi tikai vīģes lapu, tas nebūtu pārdzīvojis ne ledus laikmetu, ne sausuma periodus, kas piemeklējuši planētu pēdējās tūkstošgadēs. Ekosistēmas ir parūpējušās par to, lai cilvēka apģērbs ne vien pasargātu ķermeni no sala un karstuma, bet lai tas būtu arī pietiekami grezns. Pirmatnējā mednieka apģērbs bija darināts no zvērādām, senajam lopkopim, lai apģērbtos, dzīvnieki obligāti nebija jānogalina – viņš prata pagatavot tērpu no aitu vilnas, bet senajam zemkopim augu valsts sagādāja vēl lielāku izvēli – dabiskās augu šķiedras – linus un kokvilnu. Ķīnas iedzīvotāji auduma izgatavošanā iesaistīja pat kukaiņus – zīdtārpiņus (2.8. a ēls).

2.8. attēls. Zīdtārpiņi un to kokoni, no kuriem iegūst zīda pavedienu, pēc iekūņošanās

34

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:52:41

2.9. attēls. Aitkopība gadsimtiem ilgi ir bijusi vērtīgās vilnas tekstilšķiedras ieguves avots

Lai paplašinātu vilnas ražošanu, eiropieši ieveda aitas arī Austrālijā, kur tās diemžēl degradēja unikālās vietējās ekosistēmas, atņemot barību un dzīves telpu vietējai faunai – somaiņiem. Sena šķiedraugu kultūra ir arī lini. Jau senie ēģiptieši lietoja linu audumu mūmiju ievīstīšanai. Mūsdienās sakarā ar kokvilnas ekspansiju pasaulē linu audzēšana ir ļoti samazinājusies. Kokvilna ir tipiska dienvidu zemju tekstilšķiedru kultūra, kuras audzēšanas pirmsākumi meklējami pirms vairākiem tūkstošiem gadu (2.10. a ēls). Eiropā kokvilnas izstrādājumi parādījās viduslaikos (2.11. a ēls). Kokvilnas audzēšana, izmantojot koloniju darbaspēku, izrādījās lēta, tādēļ šī tekstilšķiedra ļoti ātri pārpludināja pasaules tirgu un atspieda otrajā plānā gan vilnu, gan linus. Mūsdienās tā veido 40% no visiem dabisko tekstilšķiedru veidiem pasaulē. Saražotie kokvilnas apjomi pēdējo 40 gadu laikā ir dubultojušies. Kokvilnu audzē apūdeņojamās zemes platībās. Nepieciešamība pēc liela ūdens daudzuma pievadīšanas kokvilnas plantācijām un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas kokvilnas kaitēkļu apkarošanā šajos reģionos ir radījusi virkni ekoloģisku problēmu – augsnes degradāciju un vides piesārņojumu. Vidusāzijas valstis, kas izmanto Amudarjas un Sirdarjas ūdeņus kokvilnas plantāciju apūdeņošanai, noveda līdz iznīcībai Arāla jūru. Tagad no tās atlikušas tikai atsevišķas savstarpēji nesaistītas jūras paliekas.

Zvērādas, vilna, kokvilna un zīds – tie ir galvenie dabisko tekstilšķiedru un materiālu veidi, kas ir greznojuši un sildījuši cilvēci tūkstošiem gadu. Mēģinājumi a eikties no šiem ekosistēmas pakalpojumiem, to vietā izmantojot ķīmiskās šķiedras, tādas kā kaprons, neilons, viskoze, stikla šķiedra un citas, nav bijuši tik veiksmīgi, lai pilnībā aizstātu dabiskās tekstilšķiedras, jo tās arvien izrādījušās cilvēka ķermenim draudzīgākas un valkātājam patīkamākas. Tomēr, pieaugot cilvēku skaitam uz Zemes un pieprasījumam pēc lēta apģērba, cilvēka sacensība ar dabu tekstilšķiedru veidošanā joprojām turpinās, jo dabiskie materiāli kļūst aizvien dārgāki. Senajam cilvēkam zvērādas bija ikdienas apģērbs, taču mūsdienās no tām tiek šūdināti dārgi kažoki un apmetņi. Dāmu skaits, kuras var šādus apmetņus atļauties, ievērojami pārsniedz dabā mītošo reto kažokzvēru skaitu. Daudzas sugas intensīvu medību dēļ ir uz iznīcības robežas. Tā kā ekosistēmu pakalpojumi kažokādu sagādē daudzviet pasaulē ir izsmelti medījamo dzīvnieku populāciju pārmērīgas izmantošanas dēļ, cilvēks ir spiests līdzās ekosistēmu piedāvātajām iespējām audzēt dzīvniekus kažokzvēru fermās. Vilnas apģērbs gadsimtiem ilgi bijis viens no iecienītākajiem apģērbu veidiem pasaulē. Aitu baru ganības lielā mērā veidoja Eiropas, Tuvo Austrumu un Vidusāzijas ainavu (2.9. a ēls).

Pirms Aleksandrs Flemings 1928. gadā atklāja antibiotiku penicilīnu – vielu, ko vidē izdala Penicillum ģints pelējuma sēnītes pret konkurējošiem mikroorganismiem, – ik gadus no bakteriālām infekcijām un karos gūtajiem ievainojumiem mira tūkstošiem cilvēku. Antibiotikas (no grieķu val. anti – ‘pret’, bios – ‘dzīvība’) ir vielas, kas nonāvē baktērijas vai nomāc to vairošanos. Antibiotikas dabā producē dažādu mikroorganismu sugas, lai nomāktu savu

2.10. attēls. Kokvilna ir pasaulē visvairāk audzētā kultūra tekstilšķiedru iegūšanai

2.11. attēls. Viduslaiku priekšstats par kokvilnas augšanu Kad eiropieši iepazina kokvilnu, izplatījās nostāsti, ka pūkaino šķiedru iegūst no maziem jēriņiem, kas aug lielu koku zaros. Zari ir lokani un noliecas līdz zemei, ļaujot jēriņiem baroties, kad tie ir izsalkuši. Tā kokvilna ieguva savu nosaukumu daudzās Eiropas valodās.

2.2.5. ĀRSTNIECĪBAS LĪDZEKĻI

35

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:52:41

konkurentu – citu mikroorganismu sugu – a īstību. Ir izstrādātas speciālas tehnoloģijas šo derīgo mikroorganismu kultivēšanai rūpnieciskos apjomos un antibiotiku iegūšanai medicīnai nepieciešamā daudzumā. Kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem ārstniecībā ieviestas ap 100 dažādas antibiotikas (streptomicīns, penicilīns, oksacilīns, tetraciklīns, amficilīns un citas). Nepareizas antibiotiku lietošanas dēļ (ārstniecības kursa ilguma un zāļu dozu neievērošana) daudzām slimību ierosinātājām baktērijām, piemēram, stafilokokiem, ir izstrādājusies izturība pret konkrētām antibiotikām, tāpēc saslimšanas gadījumā tās vairs nepalīdz. Lai atrisinātu šo problēmu, zāļu ražotāji spiesti meklēt arvien jaunas antibiotikas, kā arī izstrādāt īpašus preparātus, kas palīdz novērst slimību ierosinātāju izturību pret antibiotikām. Mūsdienās daudzi, neiedziļinoties lietas būtībā, tautas medicīnas līdzekļus mēdz pretnostatīt antibiotikām, jo tā esot ķīmija, no kuras lietošanas pēc iespējas vajadzētu izvairīties. Bez šaubām, daudzi ārstniecības preparāti mūsdienās tik tiešām tiek sintezēti ķīmiskā ceļā, taču bieži vien tie ir ķīmiski analogi dabā sastopamām vielām. Antibiotikas šai ziņā nevar uzskatīt tikai par ķīmisku ražojumu, jo tās ir vielas, ko mums ir uzdāvinājusi pati daba mikroorganismu veidā. Netiešā veidā antibiotikas bija pazīstamas jau Senajā Ķīnā, Ēģiptē un Grieķijā, kur ārstniecībā un brūču dziedināšanā izmantoja pelējumus. Dabā atrodamos ārstniecības līdzekļus – augu un dzīvnieku valsts produktus – cilvēce ir izmantojusi kopš sirmas senatnes un joprojām izmanto arī mūsdienās (2.12. a ēls). Ārstniecības augu dziedinošās īpašības izskaidrojamas ar to sastāvā esošajām organiskajām vielām, to skaitā alkaloīdiem, glikozīdiem, vitamīniem, ēteriskajām eļļām. Tieši no ārstniecības augiem iegūst daudzus vērtīgus ārstniecības līdzekļus, piemēram, morfīnu, kodeīnu, hinīnu un citus. Laikam grūti būs atrast cilvēku, kurš kaut reizi mūžā nebūtu baudījis ārstniecības kumelīšu, liepziedu, vīgriežu vai pelašķu tēju. Daudzi augi satur mikroorganismus nomācošas vielas – fitoncīdus, piemēram, ķiploki un sīpoli,

eikaliptu lapas, aloje un citi. Daudzos augos ir vielas, kas spēcina organisma imunitāti un palēnina šūnu novecošanās procesus, piemēram, leģendām apvīta ir žeņšeņa sakne. Bez augiem nav iedomājama arī parfimērijas rūpniecība, nozīmīgākie ir rozes un lavandas. Rožu eļļa pēc vērtības līdzinās zelta cenai. Kopumā pasaulē medicīnā tiek izmantotas aptuveni 35 000 augu sugas. Vairums pasaulē ražoto medikamentu – aptuveni 80% – ir vielas, ko producē dzīvie organismi – mikroorganismi, augi un dzīvnieki. Amazones pamatiedzīvotāju ciltis ārstnieciskos nolūkos izmanto vismaz 1300 augu sugas. No 150 recepšu medikamentiem, ko lieto ASV, 118 ir dabiska izcelsme, tai skaitā 74% tiek ražoti no augiem, 18% no sēnēm, 5% no baktērijām un 3% no dzīvniekiem. Ekosistēmas sevī slēpj milzīgas vēl neapzinātas medicīnisko preparātu rezerves. Līdz šim ķīmiskā sastāva izpēte veikta apmēram 1% tropu mežā sastopamo augu sugu. Viena Madagaskarā sastopamā kapmiršu suga ir 80 leikēmijas ārstēšanā izmantotu alkaloīdu avots. 70% no visiem ASV Nacionālajā vēža institūtā reģistrētajiem augiem ar pretvēža īpašībām aug vienīgi tropiskajos mežos. Mazāk nekā augi ārstniecības nolūkos tiek izmantoti dzīvnieki. Virkni vērtīgu vielu cilvēks iegūst no bitēm – bišu indi, peru pieniņu, propolisu un vasku. Plaši medicīnas preparātos tiek izmantota čūsku inde. Tās audzē serpentārijos. Mūsdienās no jauna atdzimusi senajos laikos un viduslaikos plaši praktizētā medicīnas dēļu izmantošana ārstniecībā.

2.2.6. AUGSNE Kopš aizvēsturiskiem laikiem zemkopība ir bijusi cilvēces pārtikas ražošanas pamats. Senās civilizācijas veidojās vietās, ko pati daba bija nodrošinājusi ar auglīgām augsnēm, – upju ielejās un mežiem bagātos reģionos. Diemžēl vēsturē aprakstīti arī gadījumi, kad seno civilizāciju pastāvēšana pēkšņi beigusies, un kā galvenos faktorus arheologi min neražu un badu, ko izraisījusi augsnes noplicināšanās. Kas ir tie apstākļi,

2.12. attēls. Pļavās bieži sastopamas parastās vīgriezes un pelašķi

36

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:52:44

kas rada augsnes noplicināšanos, un kā ekosistēma pati spēj nemitīgi nodrošināt augsnes auglību? Senajiem cilvēkiem izpratne par augsnes auglību lielākoties aprobežojās ar augiem nepieciešamā mitruma daudzuma uzturēšanu. Zemju apūdeņošanas paņēmieni bija zināmi jau senajām civilizācijām, taču viņi vēl neizprata būtiskāko augsnes auglību nodrošinošo faktoru – barības elementu un organisko vielu – nozīmi. Senajā Eiropā un tropiskās joslas zemēs līdz pat mūsdienām izplatīta līdumu zemkopība. Tās pamatā ir meža nogabala izciršana vai nodedzināšana, augsnes atbrīvošana no celmiem un koku saknēm, tos sadedzinot un pelnus izkaisot no meža atbrīvotajā vietā. Tā kā pelni satur augu barības elementus, augsne zināmu laiku bija ar tiem nodrošināta, un zemkopis no šādi «iekoptiem» laukiem ieguva pietiekami labas ražas. Augu barības vielas ir ķīmiskie elementi, kas augiem pieejami galvenokārt ūdenī šķīstošu sāļu veidā, kurus tie iegūst, uzņemot kopā ar ūdeni no augsnes. Izšķir makroelementus – N, P, K, Ca, S, Mg, kuri augos ietilpst relatīvi lielā daudzumā, un mikroelementus, kuri tajos ir mazāk nekā tūkstošdaļas procenta, taču bez kuriem augi nīkuļo vai a īstās kroplīgās formās. Par mikroelementiem uzskata Fe, Mn, Cu, Zn, Mo, Co, Ni, Cr, V, Cl, B, I un F. Gadu no gada kopā ar ražu zemkopis aiznesa no lauka arī daļu augiem nepieciešamo barības vielu. Līdz ar to augsnē pamazām izveidojās to deficīts. Augsne strauji zaudēja auglību, un zemkopi piemeklēja neraža. Tad neatlika nekas cits kā noplicināto lauku pamest un ķerties pie jauna līduma ierīkošanas. Pamestie lauki pamazām aizauga ar mežu, un augsnes auglība gadu desmitu gaitā atkal atjaunojās. Līdumu zemkopība deva apmierinošus rezultātus mērenā klimata joslā, kur ekoloģiskā vielu aprite notiek samērā lēni un augsnē ir lielas organisko vielu un barības elementu rezerves. Tropos vielu aprite ir ļoti intensīva – atmirušās augu daļas un dzīvnieku līķi tiek ātri mineralizēti, barības elementus tūlīt pat uzņem augu saknes, bet liekas organiskās vielas augsnē tikpat kā neuzkrājas. Tāpēc, ierīkojot plantācijas tropu mežiem atkarotajās teritorijās, augsnes labvēlīgais efekts parasti ir īslaicīgs. Jau pēc pāris gadiem augsne ir noplicināta, zaudē struktūru un to viegli izskalo lietusgāzes, izveidojot zemē dziļas erozijas vagas. Lauks kļūst lauksaimniecībai nederīgs, un nepieciešams jauns līdums. Diemžēl pētījumi rāda, ka tropu lietus mežu ekosistēmas ir trauslākas nekā mērenās joslas mežu ekosistēmas, to atjaunošanās notiek ļoti lēni. Sekundārie meži, kas veidojas šādās vietās, nesasniedz tādu sugu daudzveidību, kāda bijusi pirms līduma ierīkošanas. Tropu mežu izciršana, neapšaubāmi, ved pie planētas bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Augsnes veidošanās process ilgst simtiem, pat tūkstošiem gadu. Tas sākas uz kailiem, nedzīviem iežiem – cilmiežiem, dažkārt uz purvu nogulumiem. Cilmieži var būt, piemēram, smilts, māls, grants vai

pat cieta granīta virsma, kā tas ir daudzviet Ziemeļeiropā. Augsnes īpašības un auglību lielā mērā nosaka cilmieža ķīmiskais sastāvs un daļiņu lielums. Smilšainas augsnes parasti ir mazāk auglīgas nekā mālainas. Tomēr nedzīvs cilmiezis – tā vēl nav augsne. Augsnes veidošanās nav iedomājama bez mikroorganismu, augu un dzīvnieku līdzdalības. Mikroorganismi un augu saknes ne tikai uzņem no augsnes barības vielas un ūdeni, bet arī izdala ārējā vidē vielas, kas ķīmiski mijiedarbojas ar iežiem, tos šķīdinot un pārveidojot. Dzīvie organismi nemitīgi aug, vairojas un atmirst. Atliekas patērē un sasmalcina augsnē dzīvojošie kukaiņi, ērces un tārpi. Tie bagātina augsni ar saviem ekskrementiem un aktivizē mikroorganismu darbību. Sadalīšanās sākuma stadijā pēc atmirušo organismu daļām vēl var izšķirt, kādiem organismiem tās piederējušas, taču, sadalīšanās procesam turpinoties, atlieku masa kļūst viendabīga. Ir izveidojušies trūdi jeb humuss. Mikroorganismu producētās vielas un sadalīšanās produkti ķīmiski mijiedarbojas, veidojot specifiskus sarežģītas uzbūves ķīmiskos savienojumus – humusvielas. Tās salipina iežu daļiņas un pussadalījušos augu daļas, veidojot auglīgai augsnei raksturīgo drupataino struktūru. Augsnes veidošanā būtiska nozīme ir klimatam. Mitrā klimatā lietus ūdeņi ieskalo šķīstošās vielas no augsnes virskārtas dziļumā un tālāk gruntsūdeņos. Sausā klimatā, augsnei no virspuses žūstot, gruntsūdeņi pa šaurām augsnes spraugām kā pa kapilāriem paceļas augšup un iztvaiko, virspusē atstājot ūdenī izšķīdušos sāļus. Tādējādi mitrā klimatā augsnes izskalojas, bet sausā klimatā sasāļojas. Ūdenim un tajā izšķīdušajām vielām filtrējoties cauri augsnei, tā iegūst slāņainu struktūru. Parasti augsnes virsējais slānis jeb horizonts ir tumšākā krāsā, jo tas satur vairāk organisko vielu. Tajā koncentrēti arī augu barības elementi, visintensīvāk notiek dzīvības procesi. Ieži, augu un dzīvnieku atliekas, humuss, mikroorganismi, augu saknes un augsnes dzīvnieki – tie ir augsnes ekosistēmas komponenti, kas mijiedarbojoties nodrošina cilvēka eksistencei vitāli svarīgo ekosistēmu pakalpojumu – uztur gan savvaļas augus un dzīvniekus, gan kultūraugus un mājdzīvniekus visā sugu un šķirņu daudzveidībā. No 1950. līdz 1980. gadam kultivēto zemju platības pasaulē palielinājās vairāk nekā visa 18. gadsimta laikā un 19. gadsimta pirmajā pusē, un mūsdienās tās aptver nozīmīgu Zemes daļu (2.13. a ēls). Salīdzinājumā ar zemkopības pirmsākumiem civilizācijas a īstības gaitā cilvēku prasības pret augsni kā eksistences nodrošinātāju ir nesamērīgi augušas. Cilvēks vairs nesamierinās ar to, ko augsne spēj sniegt dabiskā ceļā. Viņš dažādiem līdzekļiem cenšas piespiest augsni dot aizvien vairāk un vairāk viņam nepieciešamās biomasas. Lai iznīcinātu kultūraugu konkurentus – savvaļas augus, ko cilvēks dēvē par nezālēm, – tiek izmantoti dažādi augsnes virskārtas apstrādes paņēmieni un ķīmiskas vielas – herbicīdi (no latīņu val. herba – ‘zāle’).

37

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:52:48

2.13. attēls. Cilvēka kultivētās platības (teritorijas, no kurām vismaz 30% tiek apstrādātas)

Herbicīdi ir ķīmiskas vielas, kas kavē auga augšanu vai to iznīcina. Herbicīdus izsmidzina uz augu lapām, caur kurām tie nonāk auga organismā un iedarbojas uz tā vielmaiņas procesiem. Parasti lauksaimniecībā lieto selektīvos herbicīdus, kas iznīcina, piemēram, divdīgļlapu nezāles, atstājot neskartus viendīgļlapjus – labību, vai otrādi – iznīcina viendīgļlapju nezāles, piemēram, vārpatu, bet neiedarbojas uz divdīgļlapjiem, piemēram, bietēm. Neselektīvos herbicīdus parasti izmanto krūmu iznīcināšanai. Virskārtas apvēršana, arot augsnes, ekosistēmai nozīmē katastrofu. Aršana gan daļēji iznīcina savvaļas augāju, uzirdina to un izceļ virspusē dziļāk ieskalotos augu barības elementus, taču sausa klimata apstākļos var novest pie augsnes degradācijas vēja erozijas dēļ. Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados bijušajā PSRS tika pieņemts politisks lēmums apgūt neskartās zemes – Dienvidkrievijas un Kazahijas melnzemes stepju rajonus, kur augsnes izceļas ar īpaši augstu organisko vielu un barības elementu saturu. Tur bija paredzēts izveidot valsts maizes klēti – iegūt bagātas kviešu ražas. Taču šajā reģionā bieži plosās putekļu vētras, kas jau pirmajos gados aiznesa ar augāju nenostiprināto auglīgo lauka virskārtu, atkailinot un izžāvējot labības augu saknes. Simtiem hektāru sējumu aizgāja bojā, un valstī iestājās akūts baltmaizes trūkums. Lai novērstu vēja eroziju, tika izstrādāta īpaša aršanas metode, ar kuru nogrieztā velēna netika apvērsta. Lai augsne ražotu sausa un karsta klimata apstākļos, sējumiem un stādījumiem ir nepieciešama mākslīga apūdeņošana, kas tiek nodrošināta, pievadot laukiem ūdeni no upēm vai akām pa īpašām drenāžas sistēmām. Taču, ja apūdeņošanai izmantotajos ūdeņos ir augsta sāļu koncentrācija, ūdeņiem iztvaikojot, sāļi pamazām uzkrājas augsnes virsējā slānī, un tā kļūst nederīga lauksaimniecībai. Zemkopības pirmsākumos tieši augšņu sasāļošanās bija viens no cēloņiem tam, ka iznīka senās civilizācijas un zemes pārvērtās tuksnešos. Diemžēl arī mūsdienās pārtuksnešošanās process turpinās un ik gadus zūd aptuveni 200 000 kvadrātkilometru lauksaimniecībā izmantojamo zemju (apmēram trīs Latviju apmērā).

Cilvēks iznīcina augsnes dabisko spēju sniegt ekoloģiskos pakalpojumus gan noplicinot augsni un ar ražu aiznesot prom no lauka augu barības vielas, gan, gluži otrādi, augsni pārmēslojot ar slāpekļa mēslojumu. Pirmajā gadījumā augsne vispār nenodrošina ražu, taču otrajā gadījumā tā dod ne vien ar nitrātiem piesārņotus augus, bet piesārņo arī dzeramo ūdeni. Lai novērstu ar augšņu mēslošanu saistītās problēmas, cilvēks mēģināja a eikties no tās sniegtajiem pakalpojumiem. Tika izstrādāta metode augu audzēšanai bez augsnes – hidroponika (no grieķu val. hydros – ‘ūdens’, ponos – ‘darbs’) (2.14. a ēls). Hidroponika ir augu audzēšana nevis augsnē, bet ar augu barības vielām piesātinātā šķīdumā. Lai saknes augu varētu noturēt vertikāli, par cieto substrātu izmanto plastikāta vai keramikas granulas vai plātnītes, kur saknes augot nostiprinās. Hidroponika dod iespēju ļoti precīzi dozēt augiem nepieciešamo barības vielu koncentrāciju ūdens šķīdumā. Ar hidroponikas metodi bieži audzē siltumnīcu kultūras, tai skaitā gurķus un tomātus. Hidroponikas izmantošana novērš problēmas, kas saistītas ar augsnes neviendabīgo sastāvu, nezālēm un kaitēkļiem, ļauj precīzi sekot līdz šķīduma barības vielu sastāvam, piegādāt to augiem automātiskā režīmā. Taču metodei ir arī trūkumi – pat nelielas novirzes barības šķīduma ķīmiskajā sastāvā var radīt

2.14. attēls. Augu audzēšana ar hidroponikas metodi

38

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:52:48

augu bojāeju vai ražas zudumus. Augsne uz savu daļiņu virsmas absorbē augiem toksiskās vielas, bet augsnes aizstājēji to nespēj. Hidroponikas kultūras var viegli invadēt baktērijas un sēnes, kas izraisa augu slimības un dabiskajā augsnē atrodas nemitīgā citu mikroorganismu

kontrolē. Līdz ar to hidroponikas kultūru ražas pašizmaksa ir daudz augstāka nekā ražai, kas audzēta uz lauka. Hidroponikas kapitālās izmaksas ir aptuveni 35 000 latu par hektāru, kas daudzkārt pārsniedz izmaksas, audzējot augus augsnē, kur daļu rūpju par ražu uzņemas augsnes ekosistēma.

2.3. VIDES PARAMETRU REGULĀCIJA 2.3.1. SKĀBEKĻA DAUDZUMS GAISĀ 2007. gada martā laikrakstā «The New York Times» redaktora slejā parādījās aicinājums ASV valdībai ieviest elpošanas nodokli. Tā autors velk paralēles starp rūpnieciskās ražošanas uzņēmumu un valsts pilsoni. Kā viens, tā otrs, pēc viņa domām, patērē skābekli un izdala at mosfērā ogļskābo gāzi. Šādus prātojumus varētu uzskatīt par nenopietniem, ja neņem vērā globālo ekoloģisko krīzi, uz kuras fona tie radušies. At mosfēras sastāvā ir 21% skābekļa (O2). Tas nepieciešams, lai nodrošinātu elpošanu visiem uz Zemes mītošajiem aerobajiem organismiem, tai skaitā cilvēkam. Nesaņemot skābekli, cilvēka smadzeņu šūnas parasti iet bojā piecās minūtēs. Kritiskā skābekļa koncentrācija gaisā daudziem dzīvniekiem un cilvēkam ir 14–15%. Ikdienā mēs par skābekli parasti nedomājam. Ar tā trūkumu cilvēks saskaras vienīgi ekstremālos apstākļos – zemūdeņu avārijās un šahtu iegruvumos, kā arī plānojot ilgus kosmiskos lidojumus. Šķietamo skābekļa pārpilnību Zemes at mosfērā nodrošina zaļie augi fotosintēzē (2.15. a ēls), kā arī aļģes Pasaules okeānā.

Cilvēkam līdz šim vēl nav izdevies konstruēt tehniskas sistēmas, kas efektivitātes ziņā spētu līdzināties zaļajiem augiem. Vienas tonnas biomasas sintēzei zaļie augi no at mosfēras uzņem aptuveni 2,0 tonnas CO2 un izdala 1,5 tonnas O2. Viens vidēja lieluma lapu koks gada laikā saražo skābekļa daudzumu, kāds nepieciešams divu cilvēku elpošanai. ASV zinātnieki aprēķinājuši, ka valsts piepilsētu meži vien gadā producē 67 miljonus tonnu skābekļa, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu elpošanu aptuveni 2/3 ASV iedzīvotāju. Rūpnieciski saražota skābekļa cena ir aptuveni Ls 0,11 par 1 kilogramu. Japānas un Lielbritānijas lielpilsētās pastāv skābekļa bāri, kuros uzstādīti skābekļa automāti (2.16. a ēls). Porcija tīra gaisa, kurā ir 40% skābekļa, maksā Ls 3.

Skābeklis

2.16. attēls. Skābekļa bārs (Sandjego, ASV)

Ogļskābā gāze

Ūdens

Makroelementi un mikroelementi

Glikoze un citas organiskās vielas

2.15. attēls. Fotosintēzes procesā no ogļskābās gāzes un ūdens augos Saules enerģijas ietekmē veidojas glikoze

Fotosintēze ir process, kurā Saules starojuma enerģijas ietekmē augos no vienkāršu ķīmisku vielu molekulām – ogļskābās gāzes (CO2) un ūdens (H2O) – tiek sintezētas sarežģītu organisko vielu (cukuru, cietes) molekulas. At mosfērā kā šī procesa galaprodukts izdalās brīvs skābeklis.

Cilvēks vidēji gadā patērē 260 kilogramus skābekļa. Ja tas elpošanai būtu jāiegādājas veikalā, līdzīgi kā dzeramais ūdens, elpošanas nodrošināšanai gadā būtu jāizdod ne mazāk kā Ls 30–50. Ekosistēmas šo pakalpojumu nodrošina par brīvu, taču cilvēka saimnieciskā darbība var veicināt vai, gluži otrādi, kavēt šo ekosistēmas funkciju. Aprēķināts, ka zaļie augi ik gadus biosfērā ievada 2,9 × 1013 tonnu skābekļa. Lielāko daļu (73–87%) producē aļģes Pasaules okeānā, pārējo – sauszemes ekosistēmas. Uz sauszemes visefektīvāk fotosintēzi nodrošina kokaugi, jo to lapotnēm ir vislielākā kopējā fotosintezējošā virsma a iecībā pret zemes platību, ko tie aizņem. Fotosintezējošo augu saražoto

39

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:52:48

skÄ bekli patÄ“rÄ“ dzÄŤvnieki, aerobie mikroorganismi, kÄ arÄŤ paĹĄi augi elpoĹĄanas procesÄ . DaÄźa skÄ bekÄźa tiek patÄ“rÄ“ta ġčmiskajos oksidÄ cijas procesos, tai skaitÄ degĹĄanÄ . Dabiskas izcelsmes ugunsgrÄ“kos izlietotÄ skÄ bekÄźa daudzums tomÄ“r ir niecÄŤgs salÄŤdzinÄ jumÄ ar to daudzumu, ko izmanto cilvÄ“ks, sadedzinot fosilo kurinÄ mo – ogles, na u un gÄ zi. PiemÄ“ram, braucot automaĹĄÄŤnÄ ar Ä trumu 50 km/h, vienÄ stundÄ tiek izlietoti vairÄ k nekÄ 22 kilogrami O2. Tikpat daudz skÄ bekÄźa elpojot patÄ“rÄ“tu 750 velorikĹĄu, ja automaĹĄÄŤnas vietÄ mĹŤsu pÄ rvietoĹĄana bĹŤtu uzticÄ“ta viņiem. Parasti, apskatot globÄ lÄ s vides problÄ“mas, par skÄ bekÄźa koncentrÄ cÄłas potenciÄ lajÄ m izmaiĹ†Ä m atmosfÄ“ras gaisÄ netiek runÄ ts, radot nepareizu priekĹĄstatu, ka tÄ daudzums ir konstants un nemainÄŤgs – 21%. PaleontoloÄŁiskie pÄ“tÄŤjumi rÄ da pretÄ“jo. SkÄ bekÄźa saturs ir ievÄ“rojami svÄ rstÄŤjies daĹžÄ dos planÄ“tas vÄ“stures periodos. PiemÄ“ram, perma perioda sÄ kumÄ pirms 290–248 miljoniem gadu tas sasniedzis pat 35%, bet triasÄ pirms 248–208 miljoniem gadu noslÄŤdÄ“jis lÄŤdz 13–14%. TerciÄ ra periodÄ pirms 65 miljoniem gadu O2 saturs gaisÄ bÄłis 26%, bet tad pamazÄ m samazinÄ jies lÄŤdz mĹŤsdienu lÄŤmenim – 21%. SkÄ bekÄźa koncentrÄ cÄła ir pakÄźauta arÄŤ ievÄ“rojamÄ m vietÄ“jÄ m svÄ rstÄŤbÄ m, ko ietekmÄ“ tÄ patÄ“riņa apjomi un veÄŁetÄ cÄłas spÄ“jas skÄ bekli atjaunot. PÄ“tÄŤjumi ASV Alabamas ĹĄtatÄ parÄ dÄŤja svÄ rstÄŤbas 19–22% robeĹžÄ s, bet Ä€zÄłas valstu lielpilsÄ“tÄ s skÄ bekÄźa koncentrÄ cÄła var nokristies pat lÄŤdz kritiskajai robeĹžai – 14–15%. Ĺ Ä dos apstÄ kÄźos tiek nopietni ietekmÄ“ta cilvÄ“ku veselÄŤba un palielinÄ s nÄ ves gadÄŤjumu skaits. Mehiko gaisa piesÄ rņojuma dÄ“Äź pÄ“dÄ“jos 10 gados ik gadu gÄ juĹĄi bojÄ 5000–15 000 cilvÄ“ku.

virskÄ rtÄ un zemei pieguloĹĄajÄ at mosfÄ“ras slÄ nÄŤ, CO2 koncentrÄ cÄła var sasniegt 0,5–4%. Aerobie organismi ir jutÄŤgi pret paaugstinÄ tu ogÄźskÄ bÄ s gÄ zes saturu gaisÄ . Ja CO2 koncentrÄ cÄła ir tikai 1%, cilvÄ“ka paĹĄsajĹŤta ievÄ“rojami pasliktinÄ s, bet, pÄ rsniedzot 10%, cilvÄ“ks iet bojÄ . OglekÄźa dioksÄŤds ir viens no galvenajiem komponentiem vulkÄ niskajÄ s gÄ zÄ“s, tas izdalÄ s no pazemes karstajiem avotiem un ezeru nogulumiem. PiemÄ“ram, 1986. gadÄ KamerĹŤnÄ no vulkÄ niskajai darbÄŤbai pakÄźautÄ Niosas ezera pÄ“kťņas noslÄŤdeņu izraisÄŤtas CO2 izplĹŤdes dÄ“Äź ezera apkÄ rtnes ciematos aizgÄ ja bojÄ 1700 cilvÄ“ku un 3500 mÄ jlopu. TÄ dÄ“jÄ di ogÄźskÄ bÄ s gÄ zes dabiskie avoti ir â–Ş dzÄŤvo organismu elpoĹĄana, â–Ş organisko vielu sadalÄŤĹĄanÄ s (pĹŤĹĄana un rĹŤgĹĄana), â–Ş zibens izraisÄŤtie ugunsgrÄ“ki, â–Ş vulkÄ niskie procesi. LÄŤdz ar ĹĄiem procesiem CO2 daudzumam at mosfÄ“rÄ vajadzÄ“tu nemitÄŤgi palielinÄ ties, taÄ?u, tÄ kÄ ĹĄÄŤ gÄ ze labi ťġčst ĹŤdenÄŤ, veidojot ogÄźskÄ bi, lielus tÄ s daudzumus akumulÄ“ Pasaules okeÄ ns, kur tÄ reaÄŁÄ“ ar ĹŤdenÄŤ esoĹĄiem kalcÄła joniem un nogulsnÄ“jas kağġakmeņu veidÄ . Augiem ogÄźskÄ bÄ gÄ ze ir vitÄ li nepiecieĹĄama kÄ barÄŤbas viela. Augi to uzņem no atmosfÄ“ras gaisa un fotosintÄ“zes procesÄ izveido no tÄ s organiskÄ s vielas. FotosintÄ“zi var uzskatÄŤt par elpoĹĄanai pretÄ“ju procesu – atseviťġi oglekÄźa atomi tiek savirknÄ“ti ġÄ“dÄŤtÄ“s, organisko vielu molekulÄ s, un katrÄ ÄˇÄŤmiskajÄ saitÄ“ tiek noglabÄ ta neliela daÄźa Saules enerÄŁÄłas. Ĺ ÄŤ enerÄŁÄła un organiskÄ s vielas kğōst pieejamas augÄ“dÄ jiem, kas tieĹĄÄ veidÄ Saules enerÄŁÄłu izmantot nespÄ“j. TÄ dÄ“jÄ di oglekÄźa atomi atrodas nemitÄŤgÄ apritÄ“: gaiss → organisms → gaiss.

2.3.2. OGLEKÄťA APRITE Visu organisko vielu galvenÄ sastÄ vdaÄźa ir ogleklis. OgÄźskÄ bÄ gÄ ze rodas, organisko vielu molekulÄ m saťġeÄźoties un oglekÄźa atomiem savienojoties ar skÄ bekli. Tas notiek gan organiskÄ s vielas sadedzinot, gan dzÄŤvajiem organismiem elpojot, gan pĹŤĹĄanas un rĹŤgĹĄanas procesÄ , piemÄ“ram, mikroorganismiem pÄ rveidojot cukuru spirtÄ . DedzinÄ ĹĄanÄ vienmÄ“r izdalÄ s enerÄŁÄła – siltums un gaisma, ko mÄ“s redzam kÄ liesmu. Kompostkaudze mikrobiÄ lÄ s sadalÄŤĹĄanÄ s procesÄ tikai uzkarst, bet elpoĹĄana pÄ“c sava rakstura ir lÄ“nÄ dedzinÄ ĹĄana. ElpoĹĄanÄ sadedzinÄ mÄ viela parasti ir cukurs – glikoze, bet, ja tÄ s pietrĹŤkst, – tauki. ElpoĹĄanÄ izdalÄŤtÄ enerÄŁÄła tiek izmantota organisma augĹĄanai, kustÄŤbÄ m, bet daÄźa izdalÄ s kÄ siltums, nodroĹĄinot pastÄ vÄŤgu ġermeņa temperatĹŤru. Izelpotais gaiss satur vidÄ“ji 4% CO2, kas ir 100 reiĹžu vairÄ k nekÄ ieelpotajÄ gaisÄ . OgÄźskÄ bÄ gÄ ze bĹŤtÄŤbÄ ir aerobo organismu dzÄŤvÄŤbas procesu atkritumprodukts. VidÄ“ji ogÄźskÄ bÄ s gÄ zes ÄŤpatsvars at mosfÄ“ras gaisÄ ir 0,03%. TaÄ?u vietÄ s, kur koncentrÄ“jas vairÄ k elpotÄ ju, piemÄ“ram, augsnes

KamÄ“r oglekÄźa atoms atrodas augu masÄ , tas ir izslÄ“gts no aprites. Augi parasti spÄ“j saraĹžot vairÄ k organisko vielu, nekÄ dzÄŤvnieki un mikroorganismi patÄ“rÄ“. TÄ pÄ“c organiskÄ s vielas un arÄŤ ogleklis pakÄ peniski uzkrÄ jas augsnÄ“ un nogulumos. PlanÄ“tas vÄ“sturiskajÄ a ÄŤstÄŤbÄ daÄźa oglekÄźa ĹĄÄ di tika izslÄ“gta no aprites un deponÄ“ta akmeņogÄźu, na as vai kĹŤdras veidÄ . TÄ dÄ“jÄ di, piemÄ“ram, daÄźa ogÄźskÄ bÄ s gÄ zes, ko izelpoja dinozauri vai mamuti, tika ieslÄ“gta tÄ laika augu atliekÄ s, ko mĹŤsdienÄ s atrodam organiskajos nogulumos. Ĺ ajos nogulumos kÄ milzÄŤgÄ akumulatorÄ ir uzkrÄ jusies arÄŤ tÄ laika Saules starojuma enerÄŁÄła. KopĹĄ cilvÄ“ks iemÄ cÄŤjies iegĹŤt un uzturÄ“t pavardÄ uguni, viņť ĹĄo bagÄ tÄŤgi uzkrÄ to enerÄŁÄłu izmanto savÄ m vajadzÄŤbÄ m – apkurei, pÄ rtikas sagatavoĹĄanai, rĹŤpniecÄŤbas iekÄ rtu un transportlÄŤdzekÄźu darbinÄ ĹĄanai. Tiek dedzinÄ ta malka, kĹŤdra, akmeņogles, na a un gÄ ze, bet, ĹĄiem desmitu, simtu un miljonu gadu laikÄ uzkrÄ tajiem organiskajiem materiÄ liem sadegot, izdalÄ s tÄ ds daudzums CO2, ko vairs nespÄ“j saistÄŤt ne Pasaules okeÄ ns, ne planÄ“tas veÄŁetÄ cÄła. StÄ vokli pasliktina tas, ka cilvÄ“ks ir ievÄ“rojami samazinÄ jis

40

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:52:54

augu spējas saistīt ogļskābo gāzi, iznīcinot dabisko veģetāciju (mežu izciršana, apbūve, lauksaimniecība). Tāpēc līdz ar cilvēka darbību ogļskābās gāzes daudzums at mosfērā divu pēdējo gadsimtu laikā ir strauji pieaudzis. CO2 satura palielināšanās at mosfērā neļauj Zemes virsmai atstarot no Saules saņemto siltumu atpakaļ kosmiskajā telpā, līdzīgi kā siltumnīcas stikls traucē aizplūst projām Saules atnestajam siltumam no zemstikla telpas, kurā gaiss uzkarst. Tāpēc novērojama globālā sasilšana. Klimata pasiltināšanās ietekmē CO2 saturs at mosfērā draud pieaugt vēl straujāk, jo atkūst un intensīvi sāk noārdīties arktiskajās augsnēs gadu tūkstošiem gulējušie nesadalītās organiskās vielas un purvu kūdras krājumi. Pagarinoties siltajai sezonai, arī mērenās joslas mežos augsnē deponētās organiskās vielas sāk sadalīties straujāk. CO2 daudzuma palielināšanos gaisā varētu kavēt zaļie augi. Daudzi pētījumi rāda, ka paaugstināta ogļskābās gāzes koncentrācija gaisā palielina augu biomasu. Šo likumsakarību plaši izmanto siltumnīcu saimniecībās, mākslīgi palielinot CO2 koncentrāciju siltumnīcas gaisā. Pēdējā gadsimta laikā paralēli ogļskābās gāzes daudzuma pieaugumam tik tiešām ir reģistrēta straujāka augu masas palielināšanās, piemēram, koksnes biomasas un dažu lauksaimniecības kultūru ražības pieaugums. Izteiktas optimistiskas prognozes, ka CO2 koncentrācijas pieaugums padarīs leknāku un bagātāku planētas veģetāciju. Taču daži jaunākie eksperimenti rāda, ka šim optimismam nav pamata. Augu augšanai bez CO2 nepieciešams arī slāpeklis un citas barības vielas – ja to pietrūkst, CO2 koncentrācijas palielināšanās vien nedod vēlamo efektu. Liela daļa CO2 izšķīst Pasaules okeānā, veidojot ogļskābi. Bet, pietrūkstot kalcijam okeāna ūdenī, var palielināties okeāna ūdeņu skābums, kas novedīs pie daudzu okeānā dzīvojošu organismu, tai skaitā koraļļu, dzīves apstākļu pasliktināšanās un bojāejas.

2.3.3. SLĀPEKĻA APRITE Slāpeklis (N2) kā gāzveida viela ir gaisa pamatsastāvdaļa (78%), bet slāpeklis kā ķīmisks elements ietilpst visu dzīvībai svarīgo organisko vielu molekulās, tai skaitā olbaltumvielās, enzīmos un DNS. Paradoksāli, bet augi un dzīvnieki, kaut arī burtiski peld slāpeklī, to no at mosfēras uzņemt nespēj. Vienīgais ceļš, kā at mosfēras slāpeklis var nokļūt augos un dzīvniekos, ir caur augsni. Bet pirms tam gāzveida slāpekli nepieciešams pārvērst augu saknēm uzņemamā ķīmiskā formā. Šo svarīgo ekoloģisko pakalpojumu spēj nodrošināt tikai īpašas augsnes baktērijas – slāpekļa saistītājas. Dažas šo baktēriju sugas dzīvo brīvi, bet citas pielāgojušās abpusēji izdevīgai sadzīvei – simbiozei ar augu saknēm. Augi baktērijām no virszemes piegādā fotosintēzē saražotās vielas, savukārt baktērijas augiem – no augsnes gaisa uzņemto slāpekli.

Baktērijām atmirstot, augsnē nokļūst šūnās saistītais slāpeklis galvenokārt nitrātu NO3– un amonija NH4+ jonu veidā. Nitrātu un amonija joni augsnes ūdenī kļūst pieejami augu saknēm. No augiem slāpeklis izplatās visā ekoloģiskajā barības ķēdē – zālēdājos, plēsējos, un ar pārtiku to saņem arī cilvēks. Simbiotiskās baktērijas nebūt nespēj sadzīvot ar visiem augiem, bet tikai ar dažām privileģētu dzimtu sugām. No mērenajā joslā sastopamajiem augiem jāmin tauriņzieži, kurus pārstāv, piemēram, zirņi un pupas, bet no kokaugiem tāds ir tikai baltalksnis. Pārējie augi slāpekli var uzņemt tikai jonu veidā no augsnes ūdens. Slāpekļa saistīšanai no gaisa un tā ķīmisko formu apritei augsnē ir fundamentāla nozīme lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā. Ja augiem trūkst slāpekļa, tie nīkuļo, neveidojas biomasa. Lauksaimnieciskās darbības dēļ dabiskā slāpekļa aprite tiek vairāk vai mazāk deformēta – lieli slāpekļa daudzumi līdz ar citiem augu barības elementiem tiek ar ražu aiznesti projām no lauka. Mērenajā joslā ar graudaugiem ik gadus tiek aiznesti aptuveni 90– 100 kilogrami slāpekļa no katra lauka hektāra. Līdz ar to viena no galvenajām zemkopības problēmām arvien ir bijusi augu apgāde ar slāpekli, lai nodrošinātu augstu ražību. Senie zemkopji tad, kad tīrums vairs nedeva ražu, noplicināto zemi pameta un nolīda jaunu meža platību. Jaunākos laikos, pieaugot iedzīvotāju blīvumam un samazinoties pieejamo zemju resursiem, zemkopji iemācījās atjaunot augsnes auglību, to mēslojot ar lopu ekskrementiem, zaļmēslojumu, kā arī ieviešot augu seku, kurā viena no obligātām kultūrām bija tauriņzieži. Apvērsumu zemkopībā radīja mākslīgā mēslojuma – minerālmēslu – ieviešana. Slāpekļa minerālmēslus, galvenokārt nitrātu sāļu veidā, ražo rūpnieciski. Katru gadu pasaulē tiek saražots simtiem miljonu tonnu slāpekļa minerālmēslu amonija nitrāta, šķidrā amonjaka un citu ķīmisko savienojumu formā, bet ražošanas procesā tiek patērēts daudz enerģijas. Mikroorganismi slāpekļa atgriešanu atpakaļ augsnē nodrošina par brīvu, turpretī rūpnieciski ražotā slāpekļa mēslojuma izmaksas ir atkarīgas no slāpekļa ražošanai izlietoto neatjaunojamo enerģētisko resursu – dabas gāzes – cenām pasaulē. Dabas gāzes cenas enerģētiskās vienības palielināšanās par Ls 1 palielina slāpekļa minerālmēslu cenu vidēji par Ls 60 tonnā. Neierobežotās iespējas pievadīt augsnei mākslīgi saistīto slāpekli drīz vien izrādījās jaunu, vēl nebijušu problēmu cēlonis. Problēmas radīja gan slāpekļa deficīts, gan tā pārbagātība augsnē. Ja augsnes mēslošanai ilgstoši izmanto tikai minerālmēslus, augsne pamazām zaudē organiskās vielas. Pēc ražas novākšanas uz lauka palikušais atlieku daudzums ir nepietiekams normālam humusvielu atjaunošanās procesam. Humuss nodrošina augsnes struktūru un augu barības vielu uzkrāšanos augsnes virsējā, saknēm cauraustajā slānī.

41

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:52:54

Sadaloties humusam, augsne degradējas, pārputekļojas, kļūstot par blīvu nedzīvu substrātu. Augiem nepieciešamās barības vielas, tai skaitā nitrātus, nokrišņu ūdeņi viegli ieskalo gruntsūdeņos un ūdenstilpēs, izraisot upju un ezeru «pārbarošanu» jeb eitrofikāciju. Eitrofikācijas dēļ ūdenī savairojas cianobaktērijas jeb zilaļģes, kas izdala cilvēka un dzīvnieku veselībai bīstamus toksīnus. Minerālmēsli negatīvi ietekmē arī augsnes dzīvniekus, tai skaitā sliekas, kas ir viens no galvenajiem augsnes veidotājiem mērenajā joslā. Augšņu pārsātinātība ar nitrātiem negatīvi ietekmē lauksaimniecības produktu kvalitāti. Tajā vairākkārt pieaug nitrātu saturs. Ar nitrātiem piesārņota pārtika cilvēkam izraisa methemoglobinēmiju – skābekļa pārneses traucējumus organismā, kā arī palielina saslimšanas risku ar ļaundabīgajiem audzējiem, jo nitrātu ķīmiskās transformācijas dēļ gremošanas traktā veidojas kancerogēnas vielas – nitrozoamīni. Slāpekļa piesārņojums ir kļuvis par vienu no galvenajām problēmām intensīvas lopkopības rajonos. Tur novērojams ne tikai pārtikas, bet arī aku ūdeņu piesārņojums ar nitrātiem. Mūsdienās ievērojamu slāpekļa piesārņojumu rada autotransporta izplūdes gāzes, kas satur slāpekļa savienojumus, galvenokārt oksīdus NO un NO2. Tie, gaisā reaģējot ar ūdens tvaikiem, veido slāpekļskābi un izkrīt kā skābie nokrišņi. Skābo nokrišņu iedarbībā no augsnes tiek izskaloti augu barības elementi, it īpaši kālija joni (K+). Mežu augsnēs tie izjauc augu barības elementu līdzsvaru, un tas negatīvi ietekmē skujkoku augšanu un a īstību.

2.3.4. MIKROKLIMATA REGULĀCIJA Tveicīgā vasaras dienā nekas nespēj nodrošināt labāku patvērumu no karstajiem Saules stariem kā liela koka lapotne. Tur, kur koku nav, cilvēks ir spiests iegādāties vismaz saulessargu vai ieguldīt naudu nojumes vai ēkas celtniecībā. Koki paēnu nodrošina par velti (2.17. a ēls). Mežā karstā laikā temperatūra ir caurmērā par 10 °C zemāka nekā atklātā vietā.

Koku lapotnes aizkavē augsnes izžūšanu. Mežs ievērojami palēnina vēju. Vēja ātrums divu metru augstumā virs koku galotnēm sasniedz 3–4 metrus sekundē, taču egļu audzes iekšienē tas samazinās vairāk nekā divas reizes. Lielās vienlaidus aramzemju platības, kādas mūsdienās ir ne vien stepju joslā, bet arī mērenajā klimata zonā, pavasarī, kamēr laukaugu kultūras vēl nav sazēlušas, cieš no vēja erozijas. Starp vienlaidus laukiem iesaka stādīt mežu joslas, kas ievērojami samazina vēja eroziju. Kokaugiem ir būtiska nozīme lielpilsētas mikroklimata regulācijā. Vasaras saulē pilsētas teritorija uzkarst ievērojami vairāk nekā tai piegulošās neapbūvētās lauku teritorijas. Asfalts, ēku sienas, jumti un bruģis, sakarstot saulē, uzkarsē arī gaisu. Siltajam gaisam paceļoties augšup virs pilsētas, rodas vilkmes efekts – gaiss ar zemāku temperatūru no perifērijas plūst uz pilsētas centru. Šajā gadījumā ļoti svarīga ir pilsētas centrā ieplūstošā gaisa kvalitāte. Ja pilsētas perifērijā izvietoti rūpniecības uzņēmumi vai intensīvas satiksmes mezgli, centrā ieplūstošais gaiss var atnest līdzi vairāk piesārņojošo vielu, nekā rodas pašā centrā (2.18. a ēls).

Pilsētas centrs 29 28 26 25

2.18. attēls. Atmosfēras temperatūras shematisks sadalījums pilsētas siltumsalā

2.17. attēls. Vasaras dienā liela koka lapotne nodrošina lielisku aizsardzību pret karstajiem Saules stariem

Turpretī, ja ap pilsētu izvietoti mežu masīvi, tie darbojas līdzīgi gāzmaskas respiratoram – izfiltrē putekļus, uzņem ogļskābo gāzi un bagātina pilsētā ieplūstošo gaisu ar skābekli. Lai uzlabotu dzīves kvalitāti pilsētā, plānojot tās apbūvi, ir būtiski saglabāt piepilsētas mežus, kur vien tas iespējams, lai tie varētu nodrošināt šo cilvēkam tik būtisko ekoloģisko pakalpojumu – a īrīt elpošanai nepieciešamo gaisu. Pilsētas centrā gaisu a īra arī parki un ielu apstādījumi. Tur augošie koki ar lapu virsmām absorbē putekļus, uzņem ogļskābo gāzi un bagātina gaisu ar skābekli (2.19. a ēls).

42

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:52:54

CO2

s

be kl

um

rst

Ka

a an

ēš

ēr

ļi

Sk ā

t pa

2

tek

is

CO

Pu

o Tr

Gaisa atdzesēšana

ig sg ai ss Sv a

a an

āš in

az

Pie sā vie rņojo las šā s

am

s ņa kš

Gaisa filtrēšana

Tro

ksn

is

2.19. attēls. Koku ietekme uz pilsētas vidi

2.3.5. EKOSISTĒMU LOMA NOTECES REGULĀCIJĀ Ūdens dabā ir pakļauts nepārtrauktam riņķojumam. Tas nokļūst at mosfērā, iztvaikojot gan no ūdenstilpju virsmas, gan no augsnes un augiem. Augi ūdeni uzsūc ar saknēm no augsnes, bet izvada atmosfērā caur lapām, kuru virsmā ir mikroskopiskas atveres – atvārsnītes (2.20. a ēls). Šo procesu sauc par transpirāciju, kuras rezultātā at mosfērā izvadītā ūdens daudzums ievērojami pārsniedz pat iztvaikošanu no ūdens virsmas. At mosfērā ūdens tvaiki kondensējas, veidojot mākoņus. Atkarībā no gaisa temperatūras ūdens atgriežas uz zemes kā nokrišņi – sniegs vai lietus, retāk kā

2.20. attēls. Lapas virsmā atrodas īpašas šūnas, kas norobežo atvārsnītes lapas audos Caur atvārsnītēm notiek gāzu apmaiņa un ūdens iztvaikošana jeb transpirācija. Atkarībā no vides temperatūras un mitruma apstākļiem augs spēj regulēt atvārsnīšu atvēruma pakāpi.

krusa. Daļa nokrišņu ūdens iesūcas augsnē, bet daļa aiztek pa augsnes virsmu, veidojot virszemes noteci. Jo stāvāka nogāze un jo sliktāka augsnes ūdens uzsūkšanas jeb infiltrācijas spēja, jo lielāka daļa nokrišņu aiziet virszemes notecē. Ja ir vāja infiltrācija, ilgstošu un spēcīgu lietavu laikā virszemes noteces apjomi strauji pieaug, pārplūst upes un reljefa pazeminājumi. Plūdi ik gadus pasaulē rada simtiem miljonu latu lielus zaudējumus. Ekosistēmas šādos gadījumos mums kalpo kā milzu sūklis, palielinot infiltrāciju un samazinot virszemes noteces apjomu. Visefektīvāk ūdens infiltrācija notiek mežu ekosistēmās, kur ūdeni aiztur gan sūnu sega, gan biezais trūdu slānis. Reģioni ar augstu mežainības pakāpi intensīvu lietavu laikā parasti daudz retāk cieš no plūdiem nekā apdzīvotas vietas, kur meži izcirsti, augsnes virsma sablīvēta un lielās platībās klāta ar asfaltu vai bruģi. Visbīstamākā situācija veidojas kalnu rajonos, uz kuru nogāzēm izcirsti meži. Tur samitrinātā augsnes virskārta var veidot noslīdeņus un dubļu lavīnas, kas nereti aprok veselus ciemus ar visiem iedzīvotājiem. Kalnu mežus zināmā mērā var uzskatīt par ielejās dzīvojošo cilvēku dzīvības sargiem. Meži kalpo ne vien kā reģionāla līmeņa noteces regulatori, bet arī kā klimata regulatori. Koki transpirē at mosfērā milzīgus ūdens daudzumus, tādēļ gaisā virs mežu masīviem arvien ir daudz ūdens tvaiku. Tvaikam kondensējoties pilienos un mākoņos, tā tilpums virs kontinenta samazinās. Tas rada mitrā gaisa plūsmu virzienā no okeāna uz kontinenta iekšieni. Ar to izskaidrojams tas, kādēļ mežiem bagātu kontinentu iekšienē, piemēram, Dienvidamerikas ekvatoriālajā zonā, klimats ir mitrs, bet Austrālijas vidienē valda sausums. Meža ekosistēmas arī ievērojami regulē ogļskābās gāzes daudzumu planētas at mosfērā. Meži klāj 30% planētas sauszemes un satur vairāk nekā 300 gigatonnu no gaisa absorbētā oglekļa, kas ir par pusi vairāk nekā pašreizējais kopējais oglekļa daudzums atmosfērā. Lai nodrošinātu planētas meža ekosistēmas kā klimata regulatorus, mūsdienās nepieciešams ne vien samazināt fosilā kurināmā un koksnes izmantošanu enerģētikā, bet arī pārtraukt mežu izciršanu un palielināt to platības. Līdz pat pagājušā gadsimta vidum pasaulē, tai skaitā arī Eiropā, bija vērojama strauja mežu platību samazināšanās. Tagad ir iezīmējusies pozitīva tendence – vairākās Eiropas un Āzijas valstīs mežu platības palielinās. Saskaņā ar ANO datiem 2007. gadā pasaulē iestādīts vairāk nekā miljards koku. Tostarp daudzās nabadzīgās tropu joslas valstīs, piemēram, Indonēzijā, Brazīlijā un Filipīnās, straujā mežu izciršana turpinās.

43

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:52:56

2.4. ATBALSTA PAKALPOJUMI 2.4.1. APPUTEKSNĒŠANA Evolūcijas gaitā starp daudziem ziedaugiem un kukaiņiem ir izveidojušās savstarpēji izdevīgas a iecības – mutuālisms. Kukaiņi – bites, tauriņi, mušas, vaboles – barojas ar nektāru un ziedputekšņiem. Daudzām augu sugām, lai veidotos sēklas, obligāti nepieciešams, lai to ziedi tiktu apaugļoti ar ziedputekšņiem no cita sugas indivīda. Kukaiņi, barojoties ar nektāru, apmeklē simtiem ziedu. Noskaidrots, ka parastā medus bite izlidojuma laikā var apmeklēt 500–1000 ziedu, bet dienā bite veic 10–15 šādus izlidojumus. Tostarp bišu saimē aktīvo nektāra vācēju skaits sasniedz vairākus tūkstošus. Parasti kukaiņu skaits ir pietiekams, tādēļ augu apputeksnēšana dabā ir nodrošināta. Savvaļā augošajām entomofilajām ziedaugu sugām apputeksnētāji kukaiņi ir būtiski nepieciešami, lai nodrošinātu šo sugu vairošanos un izplatību. Daudzām savvaļas augu sugām ir vienalga, kādi kukaiņi pārnes to putekšņus. Taču daži ziedaugi evolūcijas procesā ir pielāgojušies sadzīvei tikai ar stingri noteiktām kukaiņu sugām – šo kukaiņu ķermeņa forma, snuķīša garums un izlidošanas laiks ir precīzi saskaņoti ar auga zieda formu, ziedkausa dziļumu un ziedēšanas laiku. Ja a iecīgās kukaiņu sugas indivīdu skaits kādu iemeslu dēļ samazinās, apdraudēta ir arī no tās atkarīgās ziedaugu sugas pastāvēšana. Ļoti nopietnas problēmas rodas tajos gadījumos, ja netiek apputeksnēti lauksaimniecības augi. Lielākās daļas (76%) cilvēka izmantoto pārtikas augu ražība ir atkarīga no apputeksnētājiem kukaiņiem. No Eiropā kultivētajām augu šķirnēm 84% ir atkarīgas no apputeksnētājiem kukaiņiem. ASV medus bites, apputeksnējot dažādas laukaugu kultūras, kopumā ik gadus nodrošina ražu, kuras vērtība ir apmēram 7 miljardi latu. Dažās Āzijas valstīs, tostarp Japānā un Ķīnā, konstatēta katastrofāla apputeksnētāju bišu skaita samazināšanās. Tas radījis nopietnas problēmas šo valstu augļkopībā. Piemēram, Sičuaņas

2.21. attēls. Sarkanā āboliņa apputeksnēšanā galvenā loma ir kamenēm

provincē, Ķīnā, bišu skaita samazināšanās dēļ, lai nodrošinātu ražu apstākļos, kad ekosistēma šo pakalpojumu vairs nespēj veikt, augļkoku apputeksnēšanā tiek iesaistīti cilvēki – daudzas meitenes augļkoku ziedēšanas laikā apstaigā augļu dārzus un ar īpašām slotiņām rūpīgi apstrādā katru ziedošo koka zaru. Vēl pagājušā gadsimta vidū Eiropā problēmas radīja sarkanā āboliņa ražas samazināšanās. Izrādījās, ka cēlonis ir kameņu skaita sarukums. Kamenes ir vienīgie kukaiņi, kuru snuķīša garums ir pietiekams, lai varētu iegūt nektāru no sarkanā āboliņa stobrveida ziedkausa dibena (2.21. a ēls). Mājas bites to paveikt nespēj, tādēļ sarkanā āboliņa laukus gandrīz neapmeklē. Kameņu skaita samazināšanās bija saistīta ar intensīvajai lauksaimniecībai raksturīgo lauku platības palielināšanas tendenci. Lielās platībās izzuda neapstrādātas ežas un pļaviņas – biotopi, kādos kamenes veido savas ligzdas. Lai piesaistītu kamenes lauksaimniecības platībām, izstrādātas metodes to komerciālai pavairošanai. Tās audzē vairākās pasaules valstīs, arī Eiropā, ASV, Kanādā un Izraēlā. Gada laikā pasaulē tiek pārdots vairāk nekā miljons komerciāli audzēto kameņu koloniju. Tās izmanto tomātu, zemeņu, pupu, avokado, kivi un citu kultūraugu apputeksnēšanā. Vienas kameņu ligzdas tirgus cena ir Ls 50, vienas kamenes cena ir Ls 1. Lai nodrošinātu tomātu apputeksnēšanu lielā siltumnīcā, tajā nepieciešams ievietot vismaz 3 kameņu ligzdas.

2.4.2. ORGANISKO VIELU ATLIEKU NOĀRDĪŠANA Jebkurš atmiris organisms, vai tas būtu augs, dzīvnieks vai cilvēks, nonāk ekosistēmas trofiskās ķēdes noslēguma blokā, kur tas kļūst par barību mikroorganismiem un augsnes dzīvniekiem. Dzīves laikā augu un dzīvnieku ķermenī ir uzkrājies pietiekami daudz ķīmisko elementu un Saules enerģijas, lai tie pēc nāves kļūtu par pievilcīgu barību saprotrofiem. Ik gadus uz Zemes rodas aptuveni 130 miljardi tonnu atmirušu organisko vielu, tai skaitā augu nobiras un saknes, dzīvnieku līķi un ekskrementi. No šiem atkritumiem ap 30% ir radušies cilvēka darbībā. Mērenās joslas mežu ekosistēmās gada laikā uz augsnes virsmas nobirst 1–5 tonnas atmirušu lapu. Ja visa šī organisko vielu masa netiktu noārdīta, Zeme īsā laikā pārklātos ar metriem biezu atlieku slāni. Par to, ka tas tā nenotiek, gādā augsnē dzīvojošie saprotrofi. Lielākoties tie ir mikroskopiski vai ļoti sīki organismi, par kuru eksistenci parastam cilvēkam nav pat nojausmas. Piemēram, Dānijas ganību augsnēs veiktajos pētījumos konstatēts, ka vienā kvadrātmetrā augsnes dzīvo aptuveni 50 000 sīkslieku un slieku, 50 000 augsnes ērču un kukaiņu un ap 12 miljonu nematožu. Baktēriju un sēņu ir daudz vairāk. Vienā tējkarotē auglīgas augsnes ir vairāk nekā 30 000 aug-

44

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:52:56

snes vienšūņu, 50 000 augsnes aļģu, 400 000 mikroskopisko sēņu un vairāki miljardi baktēriju šūnu. Šie neredzamie organismu miljoni veic neatsveramu pakalpojumu cilvēkam, a īrot vidi no dažādiem bioloģiskas izcelsmes atkritumiem un vienlaikus atgriežot augsnē augiem nepieciešamās barības vielas. Augsnes saprofāgi ir specializējušies dažādu organisko vielu noārdīšanā, pie tam katrai vielas sadalīšanās stadijai ir raksturīgs noteikts augsnes organismu sugu komplekss. Visātrāk tiek sadalītas olbaltumvielas un tauki. Tie sapūst dažu stundu vai dienu laikā – jo augstāka temperatūra un jo lielāks mitrums, jo ātrāk notiek sadalīšanās. Tā kā dzīvnieku līķi pamatā sastāv no olbaltumvielām un taukiem, to sadalīšanās sākumstadijas norit ļoti ātri, un tajās piedalās galvenokārt baktērijas, sēnes, mušu kāpuri un nematodes. Kā sadalīšanās ķīmiskie produkti šajā procesā izdalās sērūdeņradis, merkaptāni un citas vielas ar nepatīkamu līķa smaku. Skelets, ragviela, āda un apmatojums sadalās ievērojami lēnāk, un arī šīs vielas sadala speciālas mikroorganismu un augsnes dzīvnieku sugas. Augu daļas pamatā sastāv no celulozes un lignīna, tāpēc tās sadalās lēni. Mērenās joslas mežos nobirušas lapas pilnībā sadalās apmēram 2–3 gados, skujas – 4–5 gados, bet kritušu koka stumbru vai celmu augsnes organismi pārstrādā tikai 10–20 gados. Tropu lietus mežā nobiru un koksnes sadalīšanās notiek ievērojami ātrāk – dažu mēnešu laikā to ļoti efektīvi paveic termīti. Tā kā mērenās joslas mežos organisko vielu producēšana ir pārsvarā par to noārdīšanu, pilnīgi un daļēji sadalītās atliekas un humuss pakāpeniski uzkrājas, veidojot 5–20 centimetrus biezu tumšas krāsas augsnes slāni. Tropu lietus mežā parasti šāds slānis neveidojas – pēc sadalīšanās uzreiz rodas minerālvielas, ko tūlīt pat steidz uzņemt augu saknes. Savi atkritumi ekosistēmai nekad nav radījuši problēmas. Cita lieta ir cilvēka radītie atkritumi, kuri bieži vien papildina dabiskos un rada ekosistēmai papildu slodzi. Diemžēl ne visi cilvēka radītie atkritumi ir ekoloģiski noārdāmi. Kokvilnas lupatu ekosistēma spēj sadalīt 1–5 mēnešos, papīru 2–5 mēnešos, novalkātas vilnas zeķes 1–5 gados, vecus ādas apavus 25–40 gadu laikā. Taču cilvēks piesārņo vidi arī ar tāda veida atkritumiem, kuru noārdīšanai ekosistēmas miljoniem gadu ilgas evolūcijas gaitā nav pielāgojušās. Tā, piemēram, neilona auduma lupatas varētu augsnē uzglabāties gandrīz 30–40 gadus, alumīnija konservu kārbas 80–100 gadus, bet stikla un plastmasas pudeles varētu gaidīt sabrūkam ne ātrāk kā miljons gadu laikā un nevis bioloģisku, bet fizikālu un ķīmisku procesu gaitā, piemēram, oksidēšanās reakcijās vai korozijā. Tomēr daudzu pārtikas un sadzīves atkritumu pārstrādi cilvēks var uzticēt ekosistēmai. Jau izsenis dārzkopības un pārtikas atkritumu utilizēšanai tiek izmantota kompostēšanas metode. Daudzās pasaules valstīs ļoti populāri ir nelieli pārtikas atkritumu pārstrādes reaktori (2.22. a ēls), kuros atliekas sadala mikroorganismi.

2.22. attēls. Sadzīves atkritumu kompostēšanai paredzēti speciāli minireaktori

Kompostējot atkritumi tiek sakārtoti tā, lai tiem būtu nodrošināta gaisa piekļuve un mērens mitruma daudzums. Augsnes dzīvnieki un mikroorganismi kompostā parasti ieviešas paši. Mikroorganismi un to sporas ir visur. Potenciālie noārdītāji atrodas uz koku lapām, kamēr tās vēl ir kokos. Taču noārdīšanu ievērojami paātrina mēslu vai veca komposta pievienošana kaudzei. Kompostos ar lauksaimniecības dzīvnieku – govju vai zirgu – mēsliem īsā laikā savairojas milzīgs daudzums baktēriju un sēņu, kas uzsāk organisko atlieku bioķīmisko noārdīšanu. To dzīvības procesos izdalās tāds siltuma daudzums, ka kompostkaudze uzkarst. Augstajā temperatūrā aiziet bojā parazītu, tai skaitā cērmju, oliņas, kā arī slimību ierosinātāji. Kad augsnes dzīvnieki un mikroorganismi savu darbu ir paveikuši, organisko atlieku

2.23. attēls. Kvalitatīva humusa iegūšanā plaši tiek izmantotas sliekas

45

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:52:57

kaudze ir pārvērtusies viendabīgā tumšā masā – humusā. Process ilgst aptuveni 1–2 gadus. Lai iegūtu kvalitatīvāku humusu, kompostēšanā tiek izmantota īpaša slieku šķirne – Kalifornijas sliekas, kas izceļas ar augstu darba ražīgumu (2.23. a ēls). Gan kompostu, gan pārtikas atkritumu pārstrādē veidojas vērtīgs, ar humusvielām un augu barības elementiem bagāts substrāts, ko veiksmīgi var izmantot gan istabas augu mēslošanā, gan dārza augsnes uzlabošanai. Lai novērstu vides piesārņošanu ar plastikāta maisiņiem, mūsdienās tie tiek ražoti no materiāla, kas pakļaujas bioloģiskai noārdīšanai (2.24. a ēls).

patērē mirušus augus, bet augēdāji – dzīvus. Tāpat kā augēdājiem, arī augsnes saprofāgiem uzglūn dažādi plēsēji – augsnē dzīvojošas plēsīgas vaboles, ērces, simtkāji un zirnekļi. Tādējādi augsnē veidojas paralēla ekoloģiskā barības ķēde, ko sauc par detrīta barības ķēdi. Augsnes baktērijas un sēnes ir mikroskopiski organismi, kas dzīvo augsnes ūdenī starp augsnes daļiņām vai ūdens plēvītē uz augsnes daļiņu virsmas. Sevišķi daudz baktēriju un sēņu koncentrējas ap augu saknēm, kur notiek aktīva vielu apmaiņa ar augsni un kur vidē ir daudz barības vielu. Baktēriju skaits var sasniegt 3 miljardus vienā gramā augsnes, bet to sugu skaits var būt pāris tūkstoši. Augsnes dzīvnieki ir ļoti daudzveidīgi, sākot ar mikroskopiskiem vienšūnas organismiem un beidzot ar sliekām un kurmjiem. Augsnē dzīvo vai ar to ir saistīti 95% visu sauszemes dzīvnieku sugu. Mērenās joslas ekosistēmās lielākā sugu daudzveidība ir koncentrēta tieši augsnē. Augsnes dzīvniekus parasti iedala trīs grupās pēc to ķermeņa vidējiem izmēriem: mikrofauna (< 0,2 mm), mezofauna (0,2–10 mm) un makrofauna (> 10 mm) (2.25. a ēls). Pie mikrofaunas pieder augsnes vienšūņi un sīki tārpi, galvenokārt nematodes. Vienšūņi, līdzīgi baktērijām, apdzīvo augsnes ūdeni un barojas ar tām. Vienā gramā augsnes var būt līdz 100 000 vienšūņu. No tārpiem augsnē parasti visvairāk, līdz 10 milj./m2, atrodamas nematodes – ļoti sīki (0,4–2,0 mm) bālgani tārpi, starp kuriem ir gan saprofāgas, gan plēsīgas sugas, gan augu un dzīvnieku parazīti.

Baktērijas, sēnes

2.24. attēls. Plastikāta maisiņi, kas bioloģiski noārdās

Saprotrofi ir baktērijas, sēnes un augsnes dzīvnieki, kas barības vielas un enerģiju dzīvības procesiem saņem, patērējot atmirušu organismu atliekas. Saprotrofus iedala saprozojos un saprofāgos. Pie saprozojiem pieder mikroskopiski vienšūnas dzīvnieki un dažas sēnes, kas augsnes ūdenī izkliedētās organisko un neorganisko vielu daļiņas uzņem tieši caur sava organisma šūnu virsmu, jo tiem nav speciālas mutes atveres. Pie saprofāgiem, savukārt, pieder augsnes dzīvnieki, kuriem ir mutes atvere, piemēram, sliekas, mitrenes, tūkstoškāji, un kas organisko vielu daļiņas norij. Daudziem saprofāgiem, piemēram, tūsktoškājiem, ir labi a īstīti žokļi, ar kuriem tie spēj sagrauzt atmirušu organismu daļas, piemēram, nobirušas lapas. Saprofāgi augsnē ir uzskatāmi par augēdāju ekvivalentiem virszemē. Atšķirība tikai tā, ka saprofāgi

Mikrofauna

Mezofauna

Makrofauna

2.25. attēls. Organiskās atliekas noārda augsnes organismu kopums Augsnes baktērijas un sēnes veic bioķīmisko sadalīšanu, izdalot vidē fermentus. Augsnes fauna pamatā organiskās atliekas mehāniski sasmalcina un bagātina augsni ar ekskrementiem. Augsnes faunu iedala trīs grupās pēc ķermeņa izmēriem: mikrofauna, mezofauna un makrofauna.

46

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:52:58

2.5. NEMATERIĀLIE PAKALPOJUMI Faraonu kapeņu pētnieki bija pārsteigti, piramīdu iekšienē blakus augstdzimušo ēģiptiešu mūmijām atrodot tūkstošiem iebalzamētu kaķu mūmiju. Kaķis Senajā Ēģiptē tika uzskatīts par svētu dzīvnieku, un par tā tīšu vai pat nejaušu nogalināšanu draudēja nāvessods (2.26. a ēls).

2.26. attēls. Kaķis – svēts dzīvnieks Senajā Ēģiptē

Civilizētajos eiropiešos neizpratni varētu radīt indiešu iecietība un cieņa, ko tie izrāda svētajām govīm, kas neviena netraucētas klīst pa lielpilsētu ielām, taču jāatceras, ka arī viņi paši nav brīvi no arhaismiem, piemēram, baltā stārķa veidolā. Ar šo garkājaino putnu ir saistīts vesels ticējumu kopums, un, lai gan vairums mūsdienu izglītoto cilvēku tos uztver kā joku, viņi labprāt atvēl stārķim ligzdu veidošanai gan māju jumtus, gan elektrolīniju stabus. Par stārķa ligzdas izpostīšanu milzīgs sods nedraud, taču pamatīgs sabiedrības nosodījums gan. Mūsdienās daudzās pasaules valstīs joprojām tiek cienīti un godā turēti gan dažādu sugu dzīvnieki, gan augi. No augiem īpašā statusā ir koki, piemēram, ozoli, olīvkoki, platānas, ābeles, egles un citi. Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcija, kas radās 13. gadsimtā un ko, pēc vēsturnieku domām, esot iedibinājuši tirgotāji, kas piederēja pie Melngalvju brālības, izplatījusies pa visu pasauli. Mūsdienās īpašas aizsardzības statuss tiek piešķirts svētajām birzīm un svētajiem mežiem, lai gan rituāli, kuru izpildei tie bija paredzēti, jau sen izzuduši no tautu atmiņas.

Civilizācija ir a īstījusies ciešā kontaktā ar dabas vidi. Katrā tautā atkarībā no tā, kādā dabas reģionā notikusi tās veidošanās un a īstība, vietējo ekosistēmu īpatnības atstājušas neizdzēšamu zīmogu cilvēku psiholoģijā, valodā, reliģijā, ticējumos, folklorā un paražās. Ekosistēmas mežu, lauku un ūdeņu ainavu veidolā tieši ietekmē kultūru un mākslu, izpaužas grāmatu saturā, žurnālos, filmās, fotogrāfijās, tēlotājmākslā, mūzikā, dejās, nacionālajos simbolos, modē, arhitektūrā un pat reklāmā. Daudzu literāro darbu pamatā ir iedvesma, ko autori smēlušies dabā, un daudzi literārie un mākslas darbi ir tiešs slavinājums dabas skaistumam, varenumam un harmonijai. Amerikāņu naturālists Džons Muirs rakstīja, ka neskartā daba atspoguļo dievišķīgo, lolo cilvēcīgo un atraisa garu. Mūsdienās industrializācija, intensīvās lauksaimniecības a īstība un urbanizācija ir radījušas tiešus draudus ekosistēmu nemateriālo pakalpojumu nodrošināšanai milzīgam skaitam planētas iedzīvotāju. Ekonomiskās a īstības vārdā tiek iznīcinātas un degradētas neskaitāmas dabas ainavu teritorijas ar augstu estētisko vērtību, jo pēdējo naudas izteiksmē ir visgrūtāk pamatot. Tai pašā laikā pasaulē veiktie pētījumi ir parādījuši, ka degradēta, neestētiska vide graujoši iedarbojas uz cilvēka psihi. Šāda vide vairo stresu un izraisa slimības. Tātad cilvēka estētiskās kvalitātes korelē ar ekoloģiskajām kvalitātēm. Par to, cik lielā mērā mūsdienu cilvēks vēlas izrauties dabā no pilsētvides, liecina tādu jomu kā lauku tūrisma, ekotūrisma un putnu vērošanas popularitātes pieaugums a īstīto valstu iedzīvotājos. Ekotūrismu pēdējos desmit gados īpaši iecienījuši eiropieši, kuri dodas uz a āliem pasaules reģioniem ar augstu bioloģisko daudzveidību, nebīstoties par iespējamiem veselības apdraudējumiem bez pilsētvidē ierastā komforta. Lai nodrošinātu lauku tūrisma un ekotūrisma a īstību, šajās zemēs ir nepieciešama a iecīga infrastruktūra, tūrisma gidi, apkalpojošās institūcijas. Tā kā šo pakalpojumu nodrošināšana ir ekonomiski izdevīga, bet nav iedomājama bez nemateriālajiem ekosistēmu pakalpojumiem, tas veicina lielāku izpratni par dabas vērtību saglabāšanas un aizsardzības nozīmi šajās zemēs.

2.6. CIK MAKSĀ EKOSISTĒMA? Cilvēkam arvien ir bijis raksturīgi nenovērtēt to, kas tam pieder. Kad vācu tūristi apturēja autobusu un aizgrābtībā vēroja un fotografēja stārķus, kas uz vienas kājas stāvēja savās ligzdās Latvijas telefona stabos, vietējie zemnieki smaidot noskatījās viņos kā mazliet jukušos. Ir pats par sevi saprotams, ka stārķis katru pavasari atlido un apmetas mūsu jumta korē.

Satraukums mūs pārņemtu tad, ja tas kādu gadu pēkšņi vairs neatgrieztos. Pētījumi liecina, ka lielpilsētu iedzīvotāji daudz augstāk novērtē dabisko ainavu nekā lauku iedzīvotāji. Tādējādi var prognozēt, ka līdz ar urbanizācijas palielināšanos cilvēku tieksme pēc dabiskās vides aizvien vairāk pieaugs. Šie procesi novedīs pie paradoksālas situācijas, kad lielākā

47

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:53:02

daļa pasaules iedzīvotāju būs koncentrēti lielpilsētās un tai pašā laikā sapņos par neskartu dabu, kuras patiesībā sen vairs nebūs. Tieši tad cilvēce pa īstam sapratīs, kāda vērtība ir ekosistēmām, jo tās vajadzēs restaurēt gluži kā senās pilis vai mākslas darbus. Līdzšinējā pieredze ekosistēmu restaurācijā liecina, ka šis pasākums ir ne vien sarežģīts, bet arī dārgs. Piemēram, Dānijā Skjernas upes mitrzemju restaurācijas projektā, lai atjaunotu agrāk nosusinātas mitrzemes 2200 hektāru platībā, tika ieguldīti aptuveni 25 miljoni latu. Seišelu salu projekts paredz 14 šī arhipelāga salu ekosistēmu restaurāciju, lai saglabātu unikālo vietējo zīdītāju un putnu faunu. Lai to realizētu, plānots izmainīt veģetācijas struktūru un izskaust invazīvās sugas. Projekta aptuvenās izmaksas atkarībā no salas lieluma tika lēstas ap Ls 250–1300 par 1 hektāru. Taču minēto pasākumu realizācija neietver pilnīgu ekosistēmas atjaunošanu, bet tikai uzlabošanu, kad ar lielāko daļu ekosistēmas elementu, tai skaitā mikroorganismiem, kukaiņiem un augiem, nekādas manipulācijas veiktas netiek. Sugu nomaiņa a iecas tikai uz ierobežotu skaitu mērķobjektu, piemēram, abinieku un dažu augu sēklu ieviešanu atjaunotajās mitrzemēs vai agresīvu skudru un žurku sugu izskaušanu okeāna salās. Tādu mākslīgu ekosistēmu, kas nodrošina cilvēka eksistenci, izveidošanas izmaksas ir daudz lielākas. Šāds uzdevums tika paredzēts unikālajā eksperimentā «Biosfēra-2», kas realizēts ASV. Eksperimenta laikā 8 brīvprātīgie divus gadus dzīvoja no ārpasaules izolētā īpašas konstrukcijas celtnē – Zemes modelī, kur elpojamā gaisa un dzeramā ūdens sastāvu, kā arī pārtikas resursus nodrošināja miniatūras ekosistēmas – 1900 m 2 tropu meža, 1300 m 2 savannas, 1400 m 2 piekrastes tuksneša, 450 m 2 mangrovju audžu, 850 m 2 okeāna ar koraļļu rifu, kā arī

2500 m 2 lauksaimniecības platības augu un dzīvnieku pārtikai. Kopā ar eksperimenta dalībniekiem paredzētajām dzīvojamām telpām un laboratorijām būves aizņemtā kopplatība bija divarpus futbola laukumu lielumā – 12 700 m2. Eksperimenta kopējās izmaksas bija 100 miljoni latu. Problēmas, kas radās eksperimenta gaitā, parādīja, cik nepilnīgas ir mūsu līdzšinējās zināšanas par ekosistēmu funkcionēšanu. «Biosfēra-2» tā arī nespēja divu gadu garumā nodrošināt Zemes modeļa iemītniekiem normālus eksistences apstākļus. Eksperimenta laikā radās daudz problēmsituāciju, kad skābekļa saturs gaisā samazinājās līdz kritiskajam līmenim – 14%, bija novērojamas lielas oglekļa dioksīda un slāpekļa oksīda svārstības, kas reizēm sasniedza cilvēka dzīvībai bīstamu līmeni. Eksperimenta laikā aizgāja bojā 19–25 mugurkaulnieku sugas, tai skaitā putni un zīdītāji, kā arī visi apputeksnētāji, kuriem vajadzēja nodrošināt augļu un sēklu ienākšanos mākslīgi veidotajās ekosistēmās. Vienlaikus savairojās agresīvi vīteņaugi, aļģes, skudras, prusaki un sienāži. Tādējādi līdzšinējie mēģinājumi uzbūvēt telpiski norobežotus ekosistēmu moduļus, kas spētu nodrošināt ilgstošu cilvēka eksistenci, izrādījušies neveiksmīgi. Tas parāda, ka cilvēka zināšanas par ekosistēmu struktūru un funkcijām ir ļoti nepilnīgas. Tādēļ, pārveidojot ekosistēmas un biosfēru, cilvēkam būtu jārīkojas maksimāli piesardzīgi. Ņemot vērā to, cik izmaksā ekosistēmu restaurācija, cilvēka ekonomiskiem ieguvumiem uz ekosistēmu un biosfēras degradācijas fona ir mīnusa zīme. Cilvēks nevar vadīt biosfēru. Biosfēra ierobežo viņa paša darbību, un tas ir stingri jāievēro. Neveiksmīgu eksperimentu dārgā biosfēras modulī cilvēks var pārtraukt jebkurā laikā, ja rodas viņa dzīvībai bīstami apstākļi, bet degradētu biosfēru pamest nebūs iespējams.

LITERATŪRA

INTERNETA RESURSI

Hooper D. U., Chapin F. S., Ewel J. J. (2005) Effects of Biodiversity on Ecosystem Functioning: A Consensus of Current Knowledge. Ecological Monographs 75. Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs M., Āboliņa K. (2008) Vides zinātne. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Millennium Ecosystem Assessment (2005) Ecosystems and Human Well-Being: Synthesis. Washington: Island Press.

Millennium Ecosystem Assessment. Pieejams: www.millennium assessment.org/en/index.aspx Ecosystem Services. Pieejams: www.ecosystemservicesproject.org/ html/overview/index.htm Biodiversity & Human Health. Pieejams: www.ecology.org/biod/value/ EcosystemServices.html

48

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:53:10

3.

RESURSI

Oļģerts Nikodemus, Latvijas Universitātes profesors

Valdis Segliņš, Latvijas Universitātes profesors

Dagnija Blumberga, Rīgas Tehniskās universitātes profesore

Latvija ir bagāta ar resursiem, un tie ir ne tikai Latvijas zeme un daba, bet arī cilvēki. Dabas resursu ieguve un pārstrāde nodrošina planētas iedzīvotāju vajadzības un arvien pieaugošās prasības pēc komforta, dzīves līmeņa celšanās un pārvietošanās brīvības. Iedzīvotāju skaita pieaugums uz Zemes un prasības pēc noteikta labklājības standarta palielina pieprasījumu pēc dabas resursiem. Resursu ilgtspējīgu izmantošanu var nodrošināt ar labu pārvaldību – resursu saglabāšanu vai palēninātu ekspluatāciju līdz tādam apjomam, kad daba tos spēj atražot. Cilvēce ilgā laika posmā nav spējusi efektīvi apsaimniekot dabas resursus. To noteicis iedzīvotāju skaita pieaugums, daudzu resursu pieejamības samazināšanās un atlikušo dabas resursu pastiprināta izmantošana. Pieaugot cilvēku skaitam un pilnveidojoties tehnoloģijām, ietekme uz vidi neizbēgami palielināsies.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:53:10

3.1. DABAS UN VIDES RESURSI, TO VĒRTĪBA Lai cik bagāta būtu mūsu planētas daba un lai cik daudzveidīgi būtu tās resursi, šīs rezerves nav bezgalīgas. Pieaugot to patēriņam, daļa resursu izsīks daudz ātrāk, nekā spēj atjaunoties, vai ātrāk, nekā zinātne un ražošana spēj piedāvāt risinājumus to aizvietošanai ar citiem resursiem vai izejvielām. Tāpēc daudzu valstu a īstības un vides politikas dokumentos, kā arī starptautisko organizāciju darbībā dabas un vides resursu izmantošanas un pārvaldības jautājumiem veltīta liela uzmanība. Dabas resursi ir dabas dotumi, kurus cilvēce izmanto vai potenciāli var izmantot materiālo bagātību radīšanai, lai nodrošinātu tās eksistenci un labklājības paaugstināšanu. Tie ir dabas elementi vai to īpašības noteiktā teritorijā, kuriem ir zināms tautsaimniecisks izmantojums, piemēram, gaiss, ūdens, veģetācija, derīgie izrakteņi, augsne. Parasti dabas resursiem var noteikt ekonomisko vērtību. Aizvien biežāk vides politikā un a īstības plānošanā tiek lietots jēdziens «vides resursi». Vides resursi mūsdienu izpratnē ir dabas resursi noteiktā teritorijā ar būtisku pašreizējo vai nākotnes vērtību. Šajā nozīmē jēdziens «vides resursi» paplašina dabas resursu jēdzienu un ietver arī augu un dzīvnieku sugu daudzveidību, ainavas estētisko kvalitāti, vides resursu izglītojošo vai izpētes un emocionālo vērtību. Vides resursu vērtība visbiežāk nav mērāma ekonomiskās kategorijās. Resursu ekonomiskā vērtība ir tieši saistīta ar dabas resursu izmantošanu un ienākumu gūšanu. Daudzus gadsimtus resursu ekonomisko vērtību noteica, par pamatu ņemot tiešos ienākumus, kurus gūst, pārstrādājot konkrētus dabas resursus (derīgos izrakteņus, kokmateriālus) un produkciju pārdodot. Pagājušā gadsimta otrajā pusē aizvien lielāka uzmanība dabas resursu vērtēšanā tika pievērsta resursu netiešai izmantošanai. Papildienākumus, piemēram, no meža resursiem, gūst, izmantojot tos cilvēku veselības uzlabošanā, tūrismā, izziņas un atpūtas vajadzībām (3.1. a ēls). Piemēram, papildienākumi no atpūtai izmantotajiem piepilsētas mežiem parasti

pārsniedz ienākumus, kurus gūst no mežu izciršanas un koksnes pārstrādāšanas. Pēdējā laikā vides resursu un atsevišķos gadījumos arī dabas resursu aprakstīšanā un vērtēšanā izmanto piecas dažādas vērtības. Viena no tām ir ētiskā vērtība, ko var uzskatīt par patieso vērtību. Tas nozīmē, ka jebkuram dabas objektam (ezeram, kalnam, putniem) ir tiesības pastāvēt, neņemot vērā to izmantošanu. Patiesās vērtības ir ekocentriskas (uz vidi centrētas). Pārējās četras resursu vērtības, ieskaitot ekonomisko vērtību, sauc par ārējām vērtībām (3.2. a ēls). Tās ir vērtības, kas saistītas ar resursu īpašībām, kuras nodrošina cilvēka vajadzības. Šīs vērtības ir antropocentriskas (uz cilvēku centrētas). Tās ir utilitārākas (utilitārs – ‘praktisks, derīgs’) nekā patiesās vērtības, tāpēc tiek vairāk apspriestas politiskās un ekonomiskās debatēs saistībā ar resursu izmantošanu un pārvaldību. Resursu estētiskā vērtība ir saistīta ar cilvēka sajūtām: redzi, dzirdi un ožu. Daudzi cilvēki, piemēram, piešķir augstu vērtību pastaigai gar jūru saulrietā. Vides resursu estētiskā kvalitāte nosaka atsevišķu tautsaimniecības nozaru, piemēram, tūrisma, a īstību, kā arī cilvēku dzīvesvietas izvēli. Tā kā daudzi cilvēki vēlas dzīvot skaistās vietās, pieprasījums pēc tām palielinās, tādējādi nosakot šo vietu ekonomisko vērtību. Resursu emocionālā vērtība ir saistīta ar vietas uztveri, sajūtām un atmiņu. Dažiem cilvēkiem, piemēram, ir a īstītas stipras emocionālās saites ar noteiktu dabas teritoriju vai noteiktām augu vai dzīvnieku sugām. To dažkārt sauc par vietas izjūtu. Psihologi uzskata, ka dabiskie biotopi ir svarīgi mentālajai veselībai, īpaši bērnu mentālajai veselībai. Apzinoties vides resursu dažādo nozīmi, aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ekosistēmu pakalpojumiem. Liela daļa vides problēmu rodas, ja resursi tiek vērtēti, par pamatu ņemot resursu īstermiņa ekonomisko vērtību, jo tādā veidā ilgtermiņā mākslīgi tiek samazināta resursu patiesā vērtība. To daļēji nosaka apstākļi, ka resursu izmantošana sniedz tūlītēju ieguvumu.

3.1. attēls. Tiešie un netiešie ienākumi no meža resursu izmantošanas Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, pilsētas un piepilsētas mežos lielāko to vērtības daļu veido netiešie ienākumi.

50

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:53:16

Vides resursu potenciālās vērtības Ārējās vērtības Antropocentriskās vērtības

Patiesās vērtības Ekocentriskās vērtības

Estētiskā vērtība Emocionālā vērtība Ekonomiskā vērtība Vides pakalpojumi

Ētiskā vērtība

3.2. attēls. Vides resursu vērtību veidi

Vienlaikus produkcijas ieguve, izmantojot vides resursus, var samazināt vai arī iznīcināt citas resursu vērtības. Resursu kompleksu novērtēšanu ietekmē arī tas, ka resursu ekonomisko vērtību ir vieglāk aprēķināt, jo ētiskās un emocionālās vērtības bieži ir subjektīvas un grūti vērtējamas. Ja sabiedrība produktu cenā ietvertu visas vides resursu netiešās vērtības, tas parādītu īstās vides izmaksas un veicinātu saudzīgāku to izmantošanu. Ekonomisti, pārvēršot naudas izteiksmē dabas resursu kopumu, kuru izmanto vai var izmantot dažādu preču ražošanā, lieto jēdzienu «dabas kapitāls». Pēdējos gados minētā jēdziena saturs ir paplašināts, un tas ietver ekosistēmu sniegtos produktus un pakalpojumus naudas izteiksmē. Ekonomisti mēģina izmantot dažādas vērtības noteikšanas metodes, lai izteiktu izjūtas un emocijas, kuras cilvēki gūst, baudot vides resursu sniegtos labumus. Bieži tiek analizētas nekustamā īpašuma

tirgus vērtības atšķirības, meklējot likumsakarības, kā tās korelē ar dabas vērtībām nekustamā īpašuma teritorijā vai tās tuvumā, pieņemot, ka šādos gadījumos cilvēki ir gatavi maksāt vairāk. Citos gadījumos tiek pētīts, cik cilvēki maksā, lai nokļūtu līdz tam vai citam viņus interesējošam dabas objektam, pieņemot, ka tas zināmā mērā atspoguļo to, kā konkrētie indivīdi vērtē šo objektu. Iespējams veikt arī iedzīvotāju aptaujas, noskaidrojot, cik viņi būtu gatavi maksāt par to, lai, piemēram, saglabātu to vai citu dabas objektu. Ir izstrādātas dažādas metodes, ar kuru palīdzību var mēģināt noteikt ekosistēmu sniegto pakalpojumu vērtību naudas izteiksmē. Piemēram, Šveicē liela daļa pilsētu iedzīvotāju, mājokli izvēloties pie parkiem, ir gatavi maksāt par 35% vairāk salīdzinājumā ar dzīvi blīvi apbūvētā teritorijā. Savukārt Rīgā tikai neliela daļa iedzīvotāju ir gatavi maksāt vairāk par mājokli parku tuvumā. Tas tikai parāda, ka ekosistēmu sniegto pakalpojumu vērtību iespaido cilvēku dzīves līmenis un citi faktori. Vienlaikus jāapzinās, ka pašreiz tomēr nav iespējams precīzi matemātiski aprēķināt konkrēto ekosistēmu nozīmi bioloģiskās daudzveidības un hidroloģiskā režīma saglabāšanā, kā arī citos dabas procesos. Ne vienmēr nepieciešams precīzi aprēķināt ekosistēmu sniegto pakalpojumu summāro vērtību, bet gandrīz vienmēr ir svarīgi apzināties, ka vides resursu izmantošana nav saistīta tikai ar konkrētu produktu iegūšanu. Dabas resursu izmantošana jāvērtē daudz plašākā kontekstā.

3.2. DABAS RESURSU KLASIFIKĀCIJA Dabas resursus var iedalīt vairākās grupās, un šāda klasifikācija sniedz priekšstatu par resursu veidošanos, to izmantošanas iespējām, krājumu nozīmīgumu un atjaunošanos. Izšķir reālos jeb konstatētos un potenciālos dabas resursus. Pie reālajiem dabas resursiem pieder tie resursi, kuri ir apzināti, novērtēti un kuru izmantošana ir ekonomiski pamatota. Tādi resursi ir gandrīz visi derīgie izrakteņi, augsnes, koksne, kā arī aizsargājamās dabas teritorijas, smilšainas pludmales, dzīvei un atpūtai piemērots mikroklimats. Vēsturiskā skatījumā šāda klasifikācija ir dinamiska, jo mainās sabiedrības vajadzības, tomēr šo klasifikāciju būtiski ietekmē tehnikas un tehnoloģiju a īstība. Pie potenciālajiem dabas resursiem pieder tie resursi, kas vēl nav atklāti, pietiekami apzināti vai kuru izmantošana ekonomiski nav pamatota. Raksturīgi piemēri ir jūras viļņu un zemestrīču enerģija, aisbergu saldūdens. Starp šādām grupām ir grūti novilkt krasu robežu. Piemēram, Sibīrijas lapegļu koksnes bagātības taigā būtu jāpieskaita pie reālajiem dabas resursiem, jo tie ir aprēķināts vai pārbaudēs apstiprināts lielums, taču par reālo dabas resursu šo koksni var uzskatīt tikai tad, ja notiek šo resursu ekonomiski pamatota ieguve un ir izveidota satiksmes infrastruktūra,

kas nodrošina koksnes izvešanu un tālāku izmantošanu. Līdzīgi var vērtēt, piemēram, ūdens apjomu Grenlandes ledājos, siltumu, kas izdalās no Atlantijas okeāna vulkāniskās kalnu grēdas aktīvās joslas vai būvmateriālu dabiskās izejvielas no Vezuva. Ja no resursu potenciālās vērtības atņem ceļu un citas infrastruktūras izveidošanas izmaksas, tad kļūst saprotams, ka šie resursi ir klasificējami tikai kā potenciālie resursi. Tradicionāli dabas resursus iedala pēc to pieejamā daudzuma un vielas aprites cikla ātruma: ▪ neizsmeļamie resursi, ▪ nosacīti neizsmeļamie resursi, ▪ izsmeļamie – daļēji atjaunojamie resursi, ▪ izsmeļamie – neatjaunojamie resursi (3.3. a ēls). Jāņem vērā, ka arī šāda klasifikācija ir nosacīta un atsevišķu dabas resursu piederība pie tās vai citas grupas var tikt pārskatīta, būtiski var atšķirties arī klasifikācijas populāros izdevumos un zinātniskos pētījumos. Neizsmeļamie dabas resursi ir resursi, kuru krājumi izmantojot nesamazinās, piemēram, Saules enerģija, vēja enerģija un Zemes dzīļu siltums. Ilgi pie neizsmeļamiem dabas resursiem pieskaitīja ūdens resursus, bet mūsdienās daudzi tos uzskata par nosacīti neizsmeļamiem vai arī

51

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:53:20

3.3. attÄ“ls. Dabas resursu klasifikÄ cija

DABAS RESURSI

IzsmeÄźamie dabas resursi

Neatjaunojamie dabas resursi (zemes dzÄŤÄźu bagÄ tÄŤbas)

Dağēji atjaunojamie dabas resursi (augsne, kōdra)

NeizsmeÄźamie dabas resursi

NeizsmeÄźamie dabas resursi

NosacÄŤti neizsmeÄźamie dabas resursi

Saules enerÄŁija Atjaunojamie dabas resursi (augi, dzÄŤvnieki)

VÄ“ja enerÄŁija

ĹŞdens resursi

ĢeotermÄ lÄ enerÄŁija

Gaisa resursi

Paisuma un bēguma enerģija

izsmeÄźamiem atjaunojamiem dabas resursiem, ņemot vÄ“rÄ saldĹŤdens ÄŤpaĹĄo nozÄŤmi dzÄŤvÄŤbas uzturÄ“ĹĄanÄ un tÄ patÄ“riņa pieaugumu pasaulÄ“. Resursu iedalÄŤĹĄanÄ atjaunojamos un neatjaunojamos resursos svarÄŤgs ir laika periods – cik ilgÄ laikÄ izmantotie dabas produkti tiek aizstÄ ti ar jauniem produktiem. Tiek pieņemts, ka atjaunojamie dabas resursi var tikt aizvietoti ar citiem resursiem daĹžu paaudĹžu laikÄ . TÄ di ir, piemÄ“ram, koksne, medÄŤjamie dzÄŤvnieki, zivis un citi. Neatjaunojamie resursi nevar tikt atjaunoti nekad, piemÄ“ram, fosilie kurinÄ mie (na a un ogles) un metÄ lu rĹŤdas. AtjaunoĹĄanÄ s laika periodu ir nepiecieĹĄams noteikt, jo daĹži resursi atjaunojas Äźoti ilgÄ laika posmÄ . Na a vai ogles ir veidojuĹĄÄ s pat miljoniem gadu ilgÄ periodÄ . Ĺ o resursu veidoĹĄanÄ s notiek tĹŤkstoĹĄiem reiĹžu lÄ“nÄ k, nekÄ cilvÄ“ce tos patÄ“rÄ“.

DaĹžu dabas resursu iekÄźauĹĄana atjaunojamos dabas resursos nav pietiekami pamatota. PiemÄ“ram, jĹŤras resursi (zivis, vÄ“ĹžveidÄŤgie) ilgi tika uzskatÄŤti par izsmeÄźamiem atjaunojamiem dabas resursiem. Zivju patÄ“riņť uz vienu Zemes iedzÄŤvotÄ ju 19. un 20. gadsimta mÄłÄ bÄła ~16 kilogrami. DaudzÄ m tautÄ m zivis un citas jĹŤras veltes ir svarÄŤgÄ kÄ pÄ rtika ikdienas uzturÄ . Savulaik tika novÄ“rtÄ“ts, ka kopÄ“jÄ pieÄźaujamÄ zivju un citu jĹŤras dzÄŤvnieku ieguve pasaulÄ“ ir 85 miljoni tonnu gadÄ . TomÄ“r tas netika ņemts vÄ“rÄ un tika izzvejots arvien vairÄ k zivju, pÄ rsniedzot sugu atjaunoĹĄanÄ s spÄ“ju robeĹžu. 47–50% zivju un citu ĹŤdens dzÄŤvnieku populÄ cÄłu ir samazinÄ juĹĄÄ s tik strauji, ka tikpat kÄ nav iespÄ“jama to dabÄŤgÄ atjaunoĹĄanÄ s, 15– 18% ir potenciÄ li apdraudÄ“tas, 9–10% ir samazinÄ juĹĄÄ s, bet iespÄ“jama to dabÄŤgÄ atjaunoĹĄanÄ s, 21% ir vidÄ“ji ekspluatÄ“tas, bet tikai 4% populÄ cÄłu nav ietekmÄ“tas.

3.3. DABAS RESURSU NOPLICINĀŠANA, IZSMELĹ ANA UN PÄ€RVALDÄŞBA PasaulÄ“ ir Äźoti daudz piemÄ“ru, ka nepÄ rdomÄ tas un nesaimnieciskas dabas resursu izmantoĹĄanas dÄ“Äź bĹŤtiski samazinÄ juĹĄies, pilnÄŤbÄ zuduĹĄi vai iznÄŤcinÄ ti atseviťġu resursu krÄ jumi. VislabÄ k cilvÄ“ku saimnieciskÄ s darbÄŤbas negatÄŤvo ietekmi uz dabas resursiem raksturo daudzu medÄŤjamo dzÄŤvnieku populÄ cÄłu samazinÄ ĹĄanÄ s vai arÄŤ to pilnÄŤga iznÄŤcinÄ ĹĄana. Tiek uzskatÄŤts, ka pÄ“dÄ“jo 3000 gadu laikÄ izzuduĹĄi vairÄ k nekÄ 100 zÄŤdÄŤtÄ ju, kÄ arÄŤ apmÄ“ram 150 putnu sugu un pasugu. Daudzos gadÄŤjumos dzÄŤvnieki pasaulÄ“ izzĹŤd ne tikvien to tieĹĄas iznÄŤcinÄ ĹĄanas dÄ“Äź, bet arÄŤ vides apstÄ kÄźu izmaiņu dÄ“Äź – vairs netiek nodroĹĄinÄ ti dzÄŤvnieku populÄ cijÄ m atbilstoĹĄi dzÄŤves un vairoĹĄanÄ s apstÄ kÄźi. LÄŤdz ar to dabas resursu ilgtspÄ“jÄŤga izmantoĹĄana ir saistÄŤta ne tikai ar konkrÄ“tu resursu tieĹĄu izmantoĹĄanu, bet arÄŤ ar daudziem citiem vides apstÄ kÄźiem. CilvÄ“ce no Zemes dzÄŤlÄ“m iegĹŤst daĹžÄ das vielas un enerÄŁÄłu. Vielas kÄ resursa izsmelĹĄana ir saistÄŤta ar tÄ s izkliedÄ“ĹĄanu. No Zemes dzÄŤlÄ“m iegĹŤstamÄ s vielas parasti ir koncentrÄ“tas noteiktos ÄŁeoloÄŁiskajos nogulumos. Jau vairÄ kus gadsimtus pasaulÄ“ tiek izmantotas

tikai Äźoti bagÄ tas rĹŤdas. NodroĹĄinÄ jums ar bagÄ tu rĹŤdu krÄ jumiem un resursiem neveicina pieticÄŤgÄ ku (liesÄ ku) rĹŤdu izmantoĹĄanu, kÄ arÄŤ bĹŤtisku rĹŤdu ieguves un pÄ rstrÄ des tehnoloÄŁÄłu uzlaboĹĄanu. Parasti resursu ieguve pieaug eksponenciÄ li un resursu izsÄŤkĹĄanÄ novÄ“rojamas lÄŤdzÄŤgas likumsakarÄŤbas. Resursu ieguve Äźoti strauji pieaug, kad sabiedrÄŤba atklÄ j to izmantoĹĄanas iespÄ“jas. Visu Zemes resursu pieejamÄŤba ir noteiktÄ veidÄ ierobeĹžota – nepietiekami krÄ jumi, sareŞģčta ieguve vai transportÄ“ĹĄana, neatbilstoĹĄa ieguves un pÄ rstrÄ des tehnoloÄŁÄła. LÄŤdz ar to pienÄ k brÄŤdis, kad pieprasÄŤjums pÄ“c noteiktiem resursiem pÄ rsniedz to ieguvi. Ĺ ajÄ laikÄ sabiedrÄŤba parasti pĹŤlas iegĹŤt vairÄ k resursu, palielinot derÄŤgo izrakteņu izpÄ“ti un ieguvi, kÄ arÄŤ pilnveidot ieguves tehnoloÄŁijas. TomÄ“r minÄ“tÄ s darbÄŤbas pamazÄ m nonÄ k pretrunÄ ar dilstoĹĄÄ raŞčguma likumu. Tas noteic, ka, vienam resursam esot nemainÄŤgÄ apjomÄ , katra nÄ kamÄ resursa (viena vai vairÄ ku) izlietotÄ vienÄŤba, pÄ rsniedzot noteiktu produkta izlaides apjomu, dos arvien mazÄ ku produkta apjoma pieaugumu.

52

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:53:20

Samazinoties nodroĹĄinÄ jumam ar dabas resursiem, pieaug cenas, palielinÄ s bezdarbs, un daudzviet pasaulÄ“ tieĹĄi dabas resursu pieejamÄŤba nosaka iedzÄŤvotÄ ju migrÄ cÄłas plĹŤsmu un jauna apdzÄŤvojuma veidoĹĄanos vai apdzÄŤvoto vietu pameĹĄanu. VÄ“sturiski pasaulÄ“ sabiedrÄŤba uz resursu pieejamÄŤbas samazinÄ ĹĄanos ir atbildÄ“jusi ar produkcÄłas cenu pieaugumu vai arÄŤ viena resursa nomaiņu ar citu resursu. PiemÄ“ram, LielbritÄ nÄłÄ ap 1800. gadu, kad meĹži bÄła masveidÄ iznÄŤcinÄ ti, malkas vietÄ izmantoja akmeņogles, bet gadsimtu vÄ“lÄ k par primÄ ro enerÄŁÄłas resursu kÄźuva nafta, jo tÄ bÄła lÄ“ta un plaĹĄi pieejama. Ĺ Ä da shÄ“ma, kad sabiedrÄŤba pÄ riet no viena neilgtspÄ“jÄŤga resursa uz citu, ilgi bÄłusi noteicoĹĄÄ un virzÄŤjusi cilvÄ“ces a ÄŤstÄŤbu. CilvÄ“ces a ÄŤstÄŤba un planÄ“tas iedzÄŤvotÄ ju nodroĹĄinÄ ĹĄana ar pÄ rtiku un dzeramo ĹŤdeni ir cieĹĄi saistÄŤtas. Pasaules iedzÄŤvotÄ ju skaits ik gadu pieaug par 83 miljoniem, un tiek prognozÄ“ts, ka 2012. gadÄ tas sasniegs 7 miljardus. IedzÄŤvotÄ ju skaita pieaugums pasaules reÄŁionos nav vienmÄ“rÄŤgs – 99% pieauguma ir Ä€frikas, Ä€zÄłas, Latčņamerikas un OkeÄ nÄłas a ÄŤstÄŤbas valstÄŤs, kur arÄŤ aizvien bieĹžÄ k vÄ“rojams pÄ rtikas trĹŤkums. PÄ“c paĹĄreizÄ“jÄ m iedzÄŤvotÄ ju skaita pieauguma prognozÄ“m, 2025. gadÄ tikai trÄŤs valstis (ASV, KrievÄła un JapÄ na) no paĹĄlaik vairÄ k a ÄŤstÄŤtajÄ m valstÄŤm paliks visvairÄ k apdzÄŤvotÄ s valstis pasaulÄ“. SaistÄŤbÄ ar pasaules iedzÄŤvotÄ ju skaita pieaugumu pastÄ v atťġirÄŤgi uzskati par resursu pietiekamÄŤbu. SabiedrÄŤbas ilgtspÄ“jÄŤgu a ÄŤstÄŤbu var nodroĹĄinÄ t vides un dabas resursu pieejamÄŤbas robeĹžu nepÄ rsniegĹĄana, un tas ir saistÄŤts ar dabas resursu izmantoĹĄanu. IlgtspÄ“jÄŤgas a ÄŤstÄŤbas principi dabas resursu izmantoĹĄanÄ ir ĹĄÄ di. 1. princips. Vielas, kas iegĹŤtas no litosfÄ“ras, nedrÄŤkst sistemÄ tiski akumulÄ“ties vidÄ“. Ĺ is princips tiek pÄ rkÄ pts, piemÄ“ram, gadÄŤjumos, kad no fosilÄ s degvielas izmantoĹĄanas veidojas skÄ bie nokriťņi vai kad, iegĹŤstot un izmantojot fosfora savienojumus, tie uzkrÄ jas ĹŤdeņos. 2. princips. CilvÄ“ka radÄŤtÄ s vielas nedrÄŤkst sistemÄ tiski akumulÄ“ties vidÄ“. Ĺ is princips tiek pÄ rkÄ pts, kad, piemÄ“ram, ekosistÄ“mÄ s uzkrÄ jas noturÄŤgi organiskie piesÄ rņotÄ ji.

3. princips. RaĹžoĹĄanas un dabas daudzveidÄŤbas ďŹ ziskie apstÄ kÄźi nedrÄŤkst sistemÄ tiski pasliktinÄ ties. Ĺ is princips, piemÄ“ram, tiek pÄ rkÄ pts, izcÄ“rtot meĹžus, kam seko pÄ rtuksneĹĄoĹĄanÄ s un zemes auglÄŤbas samazinÄ ĹĄanÄ s. 4. princips. Resursu izmantoĹĄanai ir jÄ bĹŤt efektÄŤvai, respektÄ“jot cilvÄ“ku eksistenciÄ lÄ s vajadzÄŤbas. Tas ir Ä“tiskas dabas princips. 5. princips. JÄ saglabÄ dabas kapitÄ la daudzums. Jebkura resursa samazinÄ ĹĄana, no kuras nav iespÄ“jams izvairÄŤties, ir jÄ kompensÄ“ ar resursu pieaugumu citÄ vietÄ (veidÄ ), tÄ dÄ“jÄ di saglabÄ jot kopÄ“jo apjomu nesamazinÄ tu. Daudzu zinÄ tnieku darbos tiek uzsvÄ“rts, ka cilvÄ“ce ilgÄ laika posmÄ nav spÄ“jusi efektÄŤvi apsaimniekot dabas resursus, tÄ pÄ“c ir nepiecieĹĄama resursu ilgtspÄ“jÄŤga izmantoĹĄana. To nosaka iedzÄŤvotÄ ju skaita pieaugums, daudzu resursu pieejamÄŤbas samazinÄ ĹĄanÄ s un lÄŤdz ar to atlikuĹĄo dabas resursu pastiprinÄ ta izmantoĹĄana. Pieaugot cilvÄ“ku skaitam un pilnveidojoties tehnoloÄŁÄłÄ m, ietekme uz vidi neizbÄ“gami paaugstinÄ sies. VÄ“sturiskÄ pieredze rÄ da, ka viena vai otra resursa ieguves un izmantoĹĄanas ierobeĹžoĹĄana vai pÄ rtraukĹĄana vienmÄ“r noved pie ieinteresÄ“to puĹĄu konikta. PiemÄ“ram, mencu populÄ cÄłas samazinÄ ĹĄanÄ s BaltÄłas jĹŤrÄ 21. gadsimta sÄ kumÄ izraisÄŤja Äźoti lielas diskusÄłas par to nozvejas ierobeĹžoĹĄanu. VairÄ kas Eiropas SavienÄŤbas valstis uzskatÄŤja, ka mencu zveja pilnÄŤgi jÄ aizliedz, bet citas – ka tikai jÄ ierobeĹžo. Eiropas KomisÄła ĹĄÄ dÄ situÄ cÄłÄ pieņēma kompromisa lÄ“mumu, kas paredzÄ“ja katru gadu samazinÄ t mencu nozvejas kvotu par 15%. Daudzu valstu ekonomiskÄ izaugsme un iedzÄŤvotÄ ju skaita pieaugums nÄ kotnÄ“ radÄŤs cilvÄ“ces a ÄŤstÄŤbai nozÄŤmÄŤgu dabas resursu, enerÄŁÄłas, pÄ rtikas un ĹŤdens trĹŤkumu. GlobÄ lÄ sabiedrÄŤba saskarsies ar grĹŤtiem un sareŞģčtiem vides uzdevumiem. Ĺ Ä dos apstÄ kÄźos tikai kopÄŤga izpratne par viena vai otra resursa optimÄ lu izmantoĹĄanu spÄ“s nodroĹĄinÄ t to pastÄ vÄ“ĹĄanu ilgÄ ku laiku. Ĺ…emot vÄ“rÄ daudzu ieinteresÄ“to puĹĄu ekonomiskÄ s, politiskÄ s un vides intereses, jebkurĹĄ lÄ“mums par resursu izmantoĹĄanas ierobeĹžoĹĄanu mĹŤsdienu pasaulÄ“ ir vÄ“rtÄ“jams kÄ nozÄŤmÄŤgs panÄ kums.

3.4. ZEMES DZÄŞÄťU RESURSI Bez atjaunojamiem bioloÄŁiskajiem resursiem, augsnes un dinamiskajiem resursiem (gaisa, ĹŤdens) liela nozÄŤme ir arÄŤ neatjaunojamiem zemes dzÄŤÄźu resursiem, kurus bieĹži sauc par derÄŤgajiem izrakteņiem. ÂŤDerÄŤgie izrakteņiÂť ir plaĹĄi lietots termins, kas kopÄ apzÄŤmÄ“ visus tos materiÄ lus un noderÄŤgÄ s ÄŤpaĹĄÄŤbas, kas tiek izmantoti vai var tikt izmantoti saimnieciskajÄ dzÄŤvÄ“. Termina plaĹĄums un tÄ lietojums vÄ“sturiski ir visai atťġirÄŤgs un joprojÄ m var tikt daĹžÄ di skaidrots daĹžÄ dÄ s zemÄ“s, jo nenoteiktÄŤba ir vÄ rdkopas abos komponentos – derÄŤgs un izrakt. Pirms 40 gadiem

par derÄŤgiem neviens nesauktu minerÄ lus, tantala vai niobÄła rĹŤdu, neuzskatÄŤtu mÄ lus par otro svarÄŤgÄ ko alumÄŤnÄła rĹŤdu, bet brĹŤnogÄźu dedzinÄ ĹĄanu indija ieguvei droĹĄi vien sauktu par fantastiku. LÄŤdz pat 17. gadsimtam svarÄŤgs derÄŤgais izraktenis bÄła krams (militÄ rÄ m vajadzÄŤbÄ m), bet meteorÄŤtu dzelzs kÄ vienÄŤgÄ dzelzs izstrÄ dÄ jumu izejviela bÄła gandrÄŤz divus tĹŤkstoĹĄus gadu. DaĹžÄ da nozÄŤme ir arÄŤ terminam ÂŤizraktenisÂť, jo Äźoti daudzus derÄŤgos izrakteņus nevis izrok, bet iegĹŤst no ÄŤpaĹĄi iekÄ rtotiem un aprÄŤkotiem urbumiem (na u, gÄ zi, ĹŤdeni, sÄ li, sÄ“ru un daudzus

53

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:53:21

citus). Ir ne mazums arī tādu izrakteņu, kas paši izlīst jeb fontanē, ja ir paaugstināts zemes dzīļu spiediens. Derīgie izrakteņi ir neorganiskas vai organiskas izcelsmes veidojumi, kuru izmantošana ir praktiski iespējama un ekonomiski izdevīga. Derīgo izrakteņu atradne ir dabisks tādu derīgo izrakteņu sakopojums, kuru daudzums, kvalitāte un ieguves apstākļi ir izvērtēti un kuru praktiska izmantošana ir iespējama. Resursi ir prognozēti derīgie izrakteņi – derīgo izrakteņu apjomu aplēses pamatojas uz teorētiskiem pieņēmumiem, vispārīgām ģeoloģiskajām likumsakarībām a iecīgajā teritorijā, kā arī uz atsevišķu objektu izpētes rezultātiem. Derīgo izrakteņu krājumi tiek noteikti atradnes detalizētā izpētē, kad tiek konstatētas derīgo izrakteņu īpašības un to daudzums noteiktās robežās. Tikai krājumiem ir noteikta komerciāla vērtība, kuru veido paši derīgie izrakteņi un zināšanas par tiem. Tātad krājumi primāri ir ekonomiska kategorija un tikai sekundāri tehnoloģiska, un, visbeidzot, ģeoloģiska. Tā, piemēram, ilgāk nekā pusgadsimtu ir zināms, ka jūras ūdens satur gandrīz visus ķīmiskos elementus, vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem ir izdevies vairumu no tiem arī eksperimentāli iegūt, tomēr joprojām tikai dažos pasaules reģionos ir ekonomiski lietderīgi iegūt dzeramo ūdeni, retāk – ūdeni lauksaimniecības kultūru laistīšanai. Mūsdienās, lai iegūtu kādu noteiktu komponentu no

jūras ūdens, tā cenai pasaules tirgū ir jāpieaug vismaz desmit un vairāk reižu, tāpēc joprojām tiek izmantotas zemes dzīles, kur saimniecībā nepieciešamo komponentu koncentrācija ir augstāka. Pašreizējais resursu patēriņš un tā prognozes balstās uz pēdējos gados fiksēto vidējo patēriņu pasaulē, par pamatu pieņemot konkrētā resursa eksporta tirgu (3.1. tabula). Tabulas dati rāda, ka derīgo izrakteņu ieguves apjomi ir salīdzinoši stabili un augoši (izteikti gala pārstrādes produkta vienībās) nozīmīgākajos tautsaimniecības sektoros un enerģētikā. Zīmīgi, ka pamata metāla un enerģijas avotu resursu patēriņa lielāko daļu nosaka strauji augošā industrializācija Dienvidaustrumāzijā. Dārgmetālu un urāna patēriņa izteiktas līderes ir ASV un a īstītās Eiropas valstis. Nav pieņemami, ja arī nākotne būs tādi pati kā tagadne – pašlaik miljardiem cilvēku cīnās par izdzīvošanu, un tajā pašā laikā ASV, kur ir tikai 3% pasaules iedzīvotāju, patērē 20–25% no visā pasaulē iegūtajiem derīgajiem izrakteņiem, bet kopā ar Eiropu un citām a īstītām valstīm, kurās ir 20% pasaules iedzīvotāju, patērē līdz 80% neatjaunojamo fosilo enerģijas avotu. Minētais liecina par patēriņa koncentrēšanos noteiktos reģionos. Derīgo izrakteņu ieguve mūsdienās nav monopolizēta, un tai ir noteiktas intensitātes konsekvences (3.2. tabula). Tieši pretēji, ļoti daudz ir to valstu,

3.1. tabula. Apzinātais resursu patēriņš pasaulē kopā Resursu veids Nafta Dabasgāze Ogles Alumīnijs* Varš Dzelzs Mangāns Svins Niķelis Alva Urāns Sudrabs Zelts

Mērvienība milj. barelu dienā miljardi m3 miljardi t milj. t metāla milj. t metāla milj. t metāla milj. t koncentrāta milj. t metāla milj. t metāla milj. t metāla tk. t metāla tk. t metāla tk. t metāla

2004 83,04 2397 5,26 29,8 14,6 1340 9,35 3,15 1,40 0,264 40,25 19,73 2,43

2005 89 2571 5,45 31,2 14,9 1520 9,79 3,09 1,50 0,280 42,89 20,30 2,44

Patēriņš uz vienu cilvēku gadā, kg 0 līdz > 10 000 0 līdz > 520 0 līdz > 5000 0–35 0–15 0,1–78 0,8–31,5 0–6,9 0–5,2 0–2,9 – 0–23 0–0,021

Vidējais gadā uz vienu iedzīvotāju 8,03 t 38 m3 0,84 t 4,8 kg 2,3 kg 234 kg 1,5 kg 0,48 kg 0,23 kg 0,04 kg 0,07 kg 0,001 kg 0,0004 kg

* Visiem metāliem, nerēķinot atkārtotu izmantošanu un lūžņu pārstrādi.

3.2. tabula. Izejvielu ražošana Resursu veids Nafta Dabasgāze Ogles Alumīnijs Varš Dzelzs Mangāns Svins Niķelis Alva Urāns Sudrabs Zelts

Deklarētie krājumi ekspluatācijā esošās atradnēs trilj. barelu 1,29 151,4 trilj. m3 trilj. t 1,01 milj. t tīra metāla 900 milj. t tīra metāla 470 milj. t tīra metāla 51 000 milj. t 46–48% koncentrāta 430 milj. t tīra metāla 67 milj. t tīra metāla 62 milj. t tīra metāla 6,1 milj. t tīra metāla 0,72 milj. t tīra metāla 0,27 milj. t tīra metāla 0,042 Mērvienības

Aprēķinātie un ekonomiski novērtētie resursi 3,5 175 1,167 13 000 940 230 000 5200 140 140 11 1,885 0,57 0,090

Valstu skaits, kurās notiek izejvielu ieguve 124 91 76 57 34 15 17 41 13 35 29 94 71

54

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:53:21

kurās derīgie izrakteņi tiek iegūti un arī pārstrādāti. Minerālizejvielas nav atsevišķu valstu vai to grupu kontrolēts piedāvājums, un arī mūsdienīgas pārstrādes tehnoloģijas ir pieejamas ļoti daudzās valstīs, kurās koncentrētas ne tikai derīgo izrakteņu krājumu atradnes, bet arī resursi izejvielu ieguvei nākotnē. A iecībā uz metāliem papildus ir jāņem vērā, ka, izņemot dārgmetālus, pārējie iegūstamie komponenti mūsdienās ir visai viegli savstarpēji aizvietojami. Tādēļ vairāku metālu rūdas (vara, niķeļa, dzelzs un alumīnija rūdas) jau vairākus gadu desmitus vispār netiek meklētas, un to zināmie daudzumi ir maz mainīgi, bet neliecina par šo rūdu trūkumu vai neiespējamību atklāt jaunas atradnes. Lai novērtētu resursus tālākā perspektīvā, viens no pašiem svarīgākajiem rādītājiem ir iegūstamā elementa koncentrācija rūdā. Pasaulē joprojām tiek izmantotas tikai ļoti bagātas rūdas, un vēsturiskie dati rāda, ka rūpniecības prasības pēdējā pusgadsimta laikā ir visai nedaudz mainījušās. Nodrošinājums ar bagātu rūdu krājumiem un resursiem neveicinās pieticīgāku (liesāku) rūdu izmantošanu arī šajā gadsimtā, un tās droši vien būs tas, ko atstāsim nākamajam gadsimtam. Vērtējot potenciālās rūdu izmantošanas iespējas, jāņem vērā, ka rūdām ir arī ekonomiska un tehnoloģiska nozīme. Šeit būtu vietā apskatīt vara rūdas. Mūsdienās izmanto tikai bagātas vara rūdas. Tās ir tieši tās pašas rūdas, kuras savulaik ieguva Senajā Romā. Mainījušies ir tikai daudzumi, ekstrakcijas pilnīgums, produkta tīrība un atradņu ģeogrāfiskais izvietojums. Tajā pašā laikā rūpnieciskās tehnoloģijas un pašreizējās metālu tirgus cenas ļauj ar peļņu iegūt varu no rūdām, kurās vara koncentrācija ir zemāka par 2%. Ja ieguve pēc 150 gadiem nosvērsies uz liesākām rūdām, šādu krājumu pietiks 380 gadiem. Loģisks ir jautājums – vai no tādām rūdām, kurās vara saturs nesasniedz 2,0%, vispār var iegūt vara metālu rūpnieciskos daudzumos? Un arī uz to ir apstiprinoša atbilde – šādas rūdas izmanto jau vairāk nekā 30 gadus daudzas pasaules valstis, tomēr ekonomiski tas nav pamatoti, ja netiek iegūts vēl kāds derīgais komponents. Vara rūdu gadījumā tie ir niķelis un platīns – šo komponentu dēļ ieguve kļūst rentabla, bet rūdas tiek klasificētas kā niķeļa rūdas un vara rūdu sadaļā netiek iekļautas. Šādām rūdām ir būtisks

apgrūtinājums – tās satur visai daudz sēra, tādēļ to pārstrāde ir sarežģīta aizvien lielāku vides aizsardzības prasību dēļ. Jebkuram minerālam ekonomiski izdevīgas ieguves koncentrācija var tikt pazemināta, ja vien kapitāls, enerģija un tehnoloģija ļauj izmantot nabadzīgākas rūdas vai ja paaugstinās pieprasīto izejvielu cenas. Ekonomiski pieļaujamas ieguves koncentrācijai vajadzētu samazināties no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem reižu, lai no parastiem iežiem kļūtu izdevīgi iegūt vairumu metālu. Pašlaik nav iespējams atļauties tērēt tādu enerģijas daudzumu, lai iegūtu vielas no mazkoncentrētiem minerāliem. Bez tam process kļūtu nesaudzīgs pret vidi. Pasaules tautsaimniecība izmanto ap diviem miljardiem tonnu nekurināmo derīgo izrakteņu gadā. Šīs materiālu plūsmas lielais ātrums pazemina rūdas kvalitāti, palielina enerģijas patēriņu un atkritumu daudzumu, piepilda izgāztuves un rada vides piesārņojumu. Pat ja turpmāk nebūs augsmes, pašreizējie materiālu izmantošanas ātrumi nespēs nodrošināt līdzsvarotu a īstību ilgā laika posmā. Pasaules iedzīvotāju kļūst arvien vairāk, un, ja viņi vēlēsies saņemt materiālus pietiekamā daudzumā arī nākotnē, būs steidzīgi nepieciešams izmantot visas materiālu ieguves samazināšanas, efektīvas lietošanas un otrreizējās izmantošanas tehnoloģijas. Materiālus nāksies izmantot kā ierobežotu un vērtīgu dabas dāvanu, kā patiesībā arī ir. Pašlaik nenoliedzama dominante ir patēriņa un sabiedrības interešu globalizācija, nemitīgi pieaugošais iedzīvotāju (patērētāju) skaits un to vajadzību dažādošanās. Pašreizējā saimniekošana veicina tikai pašu bagātāko rūdu un citu dabisko izejvielu ieguvi («krējuma nosmelšanu»), un šādu dabas izejvielu nekad nepietiks. Lai arī mūsdienās kalnrūpniecība vairs tik ļoti neietekmē zemes lietojuma maiņu, kā arī pilsētu a īstībai un transporta un komunikāciju infrastruktūrai nepieciešamās teritorijas, zemes dzīļu resursu ieguvei ir negatīvas sekas vidē. Tās ir saistītas ar lauksaimniecības un meža zemju, biotopu zaudējumiem – šajās teritorijās tiek deformēts dabiskais pazemes ūdens līmenis, un visas šīs teritorijas noteikti ir uzskatāmas par potenciāli piesārņotām, līdz vide tajās nav atbilstoši sakopta.

3.5. MEŽA RESURSI Pasaulē meži aizņem apmēram 30% no sauszemes teritorijas un atrodas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tā kā milzīgas teritorijas klāj tuksneši, kalni un ledāji, pamatoti var pieņemt, ka mežs ir vislielākā ekosistēma Zemes sauszemes daļā. Meža zemju kopējā platība ir 4,14 miljardi hektāru, bet pietiekamas biezības mežaudzes ir apmēram 3 miljardi hektāru. Minētais liecina, ka aptuveni ceturtajā daļā meža zemju aug zemas biezības mežaudzes, un tikai 1,9

miljardi hektāru ir produktīvas mežaudzes. Milzīgas platības aizņem krūmāji un degradētas meža zemes, uz kurām mežs kādreiz audzis. Tomēr pasaule joprojām ir ļoti bagāta ar mežiem (3.3. tabula). Laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam ar mežiem klātās platības Dienvidamerikā un Āfrikā ir samazinājušās aptuveni par 3,9–4,2 miljoniem hektāru gadā, platības samazinās arī Ziemeļamerikā un Centrālamerikā (par 0,3 miljoniem hektāru gadā) un

55

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:53:21

3.3. tabula. Meži pasaulē, svarīgākie rādītāji Reģions Valstu skaits Iedzīvotāju skaits, milj. Platība, milj. ha Meža zemju kopējā platība Citas ar mežiem klātās platības Meža zemju platības maiņa 1990.–2000. g., tk. ha Koksnes pieaugums meža zemēs Koksnes pieaugums, milj. m3 (ciešmetros) Koksnes krājas pieaugums, m³/ha Koksnes krājas pieaugums uz vienu iedzīvotāju, m³

Eiropa 40 729 2260 1039 29 881

Ziemeļamerika un DienvidCentrālamerika amerika 34 14 478 341 2136 1754 549 886 335 69 -570 -3711

116 448 112 160

Okeānijā (par 0,4 miljoniem hektāru gadā). Platības stabili palielinās tikai Eiropā (par 0,6–0,8 miljoniem hektāru gadā) un minētajā laika posmā arī Āzijā (par gandrīz 1 miljonu hektāru gadā). Visai atšķirīga ir mežu struktūra a iecībā uz to dabiskumu – statistikas dati rāda, ka 2005. gadā pasaulē ir saglabājušies tikai 36,4% pirmatnējo mežu, pārveidoti dabiskie meži ir 52,7%, daļēji dabiskie – 7,1%, mākslīgi mežu stādījumi (plantācijas) – 3,0%, bet mežu stādījumi augsnes erozijas ierobežošanai ir 0,8%. Skaitļi liecina, ka meži pasaulē joprojām ir salīdzinoši dabiskas sistēmas, un tā ir vērtība, kas īpaši sargājama un aprūpējama. Ilgi kļūdaini tika uzskatīts, ka meža resursu lielākā vērtība ir koksne. Koksnes resursi ir pamats daudzu rūpniecības nozaru a īstībai: mēbeļu ražošanai, celulozes un papīra rūpniecībai, atsevišķām ķīmiskās rūpniecības nozarēm, būvmateriālu ražošanai. Mežu apsaimniekošana un mežizstrāde, piemēram, sniedz būtisku ieguldījumu lauku iedzīvotāju nodarbinātībā. Bet no mežu izmantošanas mērķa 2005. gadā tikai 34,1% mežu ir paredzēti koksnes ieguvei un 33,8% dažādiem citiem mērķiem. Tātad pasaulē ir ievērojami palielinājušās to mežu platības, kuras paredzētas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai (11,2%), ūdeņu un augsnes aizsardzībai (9,3%), sociāliem mērķiem (3,7%), bet 7,8% mežu izmantošanas mērķis nav zināms. Lai nodrošinātu koksnes tirgu ar resursiem, svarīgi ir uzturēt mežu produktīvās īpašības un vitalitāti, kā arī saglabāt mežu platības. Daudzu valstu mežsaimniecības praksē aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ātraudzīgu plantāciju ierīkošanai, lai nodrošinātu tautsaimniecību ar koksnes resursiem. Plantāciju mežsaimniecībai salīdzinājumā ar tradicionālo mežsaimniecību nepieciešama intensīva teritorijas apsaimniekošana (kopšana, mēslošana, atzarošana un citi pasākumi) un relatīvi lieli līdzekļu ieguldījumi, lai pēc iespējas īsākā laikā panāktu līdzekļu atdevi. Lielākā daļa plantāciju tiek ierīkotas uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, līdz ar to nodrošinot lielāku koksnes pieaugumu. Tomēr meža nozīme ir ievērojami plašāka, piemēram, meži ir svarīgs tūrisma un rekreācijas resurss. Mežiem klātajos apvidos iespējams a īstīt lauku tūrismu, medību tūrismu, ekotūrismu un citus tūrisma veidus. Medību tūrisma a īstībai daudzviet ierīko

67 329 123 141

110 826 125 325

49 3634 3085 548 142 -364

20 30 849 198 424 -365

56 767 2978 65 430 -5262

Pasaulē kopā 213 5978 13 064 3869 1430 -9391

34 506 63 9

10 771 54 359

46 472 72 61

386 352 100 65

Āzija

Okeānija

Āfrika

speciālus briežu dārzus. Mežiem ir ļoti liela nozīme teritorijas bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanā, ūdens a īrīšanā no piesārņojuma un augsnes erozijas ierobežošanā. Tāpēc visā pasaulē meža resursu ilgtspējīga izmantošana ir saistīta ar meža daudzo funkciju un vērtību saglabāšanu – tās ir tautsaimniecības nodrošināšana ar koksnes resursiem, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, vides aizsardzība, rekreatīvās funkcijas, ainavu veidošanas un kultūrvēsturisko vērtību aizsardzība. Svarīgi ņemt vērā, ka mežs ir ekosistēma, kurā galvenais organiskās masas ražotājs ir koki. Mežs ir sarežģīta sistēma – tajā ietilpst gan dažāda vecuma koki, gan pameža un zemsegas augi un meža dzīvnieki, gan augsne ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm un citām sīkbūtnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs. Eiropas Savienības valstīs meža nozarē ir vērojama liela dažādība gan meža tipu, gan teritorijas pārklājuma, gan mežu piederības un uz mežiem a iecināmo sociālo un ekonomisko nosacījumu ziņā. Kopumā 2007. gada sākumā meži un meža zemes Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs aizņēma apmēram 117 miljonus hektāru, turklāt apmežošanas programmu īstenošanas un dabīgās augsekas dēļ ar mežu klātā platība palielinās vidēji par 0,4% gadā pēdējo 10 gadu laikā. Mežu ekoloģiskā vide Eiropas Savienības teritorijā atšķiras ar augstu daudzveidību, jo tie ir sastopami no Zviedrijas un Somijas pašiem ziemeļiem līdz Vidusjūrai gan kalnos, gan līdzenumos. No visiem Eiropas biotopiem tieši mežos mājo visvairāk augu un dzīvnieku sugu, un meži pilda tādas svarīgas vides funkcijas kā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ūdens un augsnes aizsardzība. Tāpēc apmēram 12% mežu platību ir aizsargājamas dabas teritorijas. Apmēram 60% mežu ES ir privātīpašums, kas pieder aptuveni 15 miljoniem mežu privātīpašnieku. Privāto meža īpašumu vidējā platība ir 13 hektāri, bet lielākoties tā ir mazāka par 3 hektāriem. Eiropas Savienība kopumā ir viena no pasaulē lielākajām meža nozares produkcijas ražotājām, tirgotājām un patērētājām. Mežsaimniecībā un ar meža nozari tieši saistītās nozarēs ir nodarbināti apmēram 2,5 miljoni strādnieku, kas gadā saražo produkciju apmēram 460 miljardu eiro vērtībā (2005. gada dati).

56

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:53:21

Meža platību pieaugums prognozējams arī turpmāk, jo turpinās lauksaimniecībā neizmantoto zemju dabiska aizaugšana, kā arī to mākslīga apmežošana. Kokiem augot, katru gadu veidojas koksnes pieaugums, kas, pēc pašreizējiem aprēķiniem, Latvijā varētu būt līdz 16,5 miljoniem kubikmetru gadā. Katru gadu zināms daudzums koku tiek nocirsts, ievācot izaugušās koksnes ražu galvenajā cirtē, kā arī cērtot kokus kopšanas un sanitārajās cirtēs mežaudzes stāvokļa uzlabošanai. Tā 2005. gadā Latvijā tika nocirsti 11,26 miljoni kubikmetru koksnes. Latvijā mežs tiek atjaunots, un meža atjaunošanas mērķis ir izaudzēt augstražīgas un bioloģiski noturīgas mežaudzes, lai nodrošinātu tautsaimniecību ar nepieciešamajiem koksnes resursiem, vienlaikus saglabājot vides ekoloģisko līdzsvaru un uzlabojot meža rekreācijas un estētiskās īpašības. 2006. gadā valstī kopā atjaunoti 29,5 tūkstoši hektāru meža. Lielās mežu platības ir labvēlīga vide dažādu sugu dzīvotnēm, tādēļ īpaši svarīgi ir saglabāt tos mežus, kur ir daudz aizsargājamām sugām nozīmīgu pārmitro platību, ieskaitot mitro mežu platības, purvus. 60 50

Meži Lauksaimniecībā izmantojamā zeme

40

Platība, %

ES gadā vidēji saražo gandrīz 450 miljonus kubikmetru kokmateriālu, patērējot tikai nedaudz vairāk par 60% no mežu gada pieauguma. Tomēr arī Eiropas Savienībā meži ir apdraudēti un tiem ir nepieciešama papildu aizsardzība. Lielā mērā mežus ietekmē arī gaisa piesārņojums, vētras un meža ugunsgrēki, tā, piemēram, katru gadu izdeg apmēram 0,5 miljoni hektāru mežu un meža zemju, galvenokārt Vidusjūras reģiona valstīs. Līdz ar neseno ES paplašināšanos ievērojami a īstījusies arī meža nozare, un tas atspoguļojas gan mežu platībā, gan ražošanas un ekonomiskā potenciālā. Daudzās jaunajās dalībvalstīs ir atjaunotas īpašuma tiesības, ir privatizētas mežu platības un citas ar mežiem saistītas vērtības, un vairākas ar meža apsaimniekošanu saistītas darbības, kas iepriekš bija valsts pārziņā, uzticētas privātajam sektoram. Tomēr jaunajām dalībvalstīm joprojām pieder proporcionāli daudz vairāk mežu nekā Eiropas Savienības vecajām valstīm. Meži Latvijā aizņem 2 950 267,3 hektārus no valsts platības, un salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvija pieskaitāma pie mežiem bagātām valstīm. Valsts apsaimniekošanā atrodas 1 481 715,9 hektāri (50,2%) mežu, bet pārējie meži valstī ir 1 468 551,4 hektāru jeb 49,8%. Ļoti bieži dažādos informācijas avotos apgalvots, ka meži tiek izcirsti, ka drīz mežu nebūs vispār, un tamlīdzīgi. Mežu izciršana patiešām ir aktuāla daudzās valstīs, kur nesaprātīgi tiek izcirsti tropu meži, bet Latvijā jau daudzus gadus ir vērojama pretēja situācija, jo gan dabisko faktoru (augšņu īpašības, klimats), gan cilvēka darbības ietekmē (samazinās lauksaimniecībā izmantoto platību apjoms) meža platību īpatsvars laika periodā no 1923. gada (tad mežainums bija 23%) līdz 2005. gadam (tad mežainums bija 45,2%) ir gandrīz dubultojies (3.4. a ēls).

30 20 10 0

1923 1929 1935 1949 1960 1970 1980 1992 2000 2004 2006 2009

3.4. attēls. Meža un lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības maiņa pēdējā gadsimta laikā Latvijā

3.6. ENERĢĒTISKIE NEATJAUNOJAMIE UN ATJAUNOJAMIE RESURSI Pašreiz pasaulē vislielākā uzmanība pievērsta enerģētiskajiem resursiem, jo to izmantošana parasti ir neatgriezeniska, bet tradicionālie fosilā kurināmā (nafta, dabasgāze) krājumi strauji izsīkst.

Tāpēc pasaulē pēdējās desmitgadēs liela uzmanība tiek pievērsta atjaunojamiem enerģijas resursiem, kā arī energoefektivitātes paaugstināšanai.

3.4. tabula. Enerģijas avoti un to īss raksturojums Enerģijas avots Nafta Dabasgāze Ogles (akmeņogles, brūnogles) Atomenerģija Hidroelektrostacijas Saules enerģija Vēja enerģija Ģeotermālā enerģija Biomasas enerģija Paisuma un bēguma enerģija Elektrība Ūdeņradis

Īss apraksts Fosilais kurināmais, iegūst no Zemes dzīlēm Fosilais kurināmais, iegūst no Zemes dzīlēm Fosilais kurināmais, iegūst no Zemes dzīlēm Urāna atomu kodolu dalīšanās enerģija, urāna rūdu iegūst no Zemes dzīlēm Enerģija no ūdens dabiskās kustības Enerģija no Saules starojuma Enerģija no gaisa kustības Enerģija no Zemes dzīlēm Enerģija, kuru iegūst, augus ķīmiski pārstrādājot gāzē vai eļļā Enerģija no ūdens masu pārvietošanās okeānā vai jūrā paisuma un bēguma laikā Enerģija tiek ģenerēta no primārajiem enerģijas avotiem Ūdeņradi iegūst no ūdens vai citām vielām

Avota tips mūsdienās Neatjaunojams Neatjaunojams Neatjaunojams Neatjaunojams Atjaunojams Atjaunojams Atjaunojams Atjaunojams Atjaunojams Atjaunojams Sekundārs Sekundārs

57

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:53:22

3.6.1. AKMEĹ…OGLES Akmeņogles parasti tiek uzskatÄŤtas par paĹĄu raksturÄŤgÄ ko fosilo kurinÄ mo. MĹŤsdienÄ s ogles prioritÄ ri izmanto enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanÄ , kÄ arÄŤ koksa iegĹŤĹĄanai dzelzs un tÄ“rauda raĹžoĹĄanÄ . ZemÄ kas kvalitÄ tes ogles tiek izmantotas cementa un pÄ rtikas raĹžoĹĄanÄ , kÄ arÄŤ daĹžÄ dÄ s mazÄ k nozÄŤmÄŤgÄ s nozarÄ“s. ZinÄ tnieki vairÄ kkÄ rt mÄ“ÄŁinÄ juĹĄi noteikt, kÄ di ir Zemes dzÄŤlÄ“s apslÄ“ptie akmeņogÄźu daudzumi. PaĹĄreiz pilnÄŤgÄ kie novÄ“rtÄ“jumi ir veikti 2006. gadÄ , un konstatÄ“ts, ka enerÄŁÄłas ieguvei piemÄ“roti ogÄźu resursi ir 1,081 triljons tonnu, kas pÄ“c enerÄŁÄ“tiskÄ s vÄ“rtÄŤbas sasniedz 4,789 miljardus barelu na as ekvivalentÄ . Lai arÄŤ ogles nereti tiek uzskatÄŤtas par vispÄ rizplatÄŤtu derÄŤgo izrakteni un ir sastopamas visos kontinentos komerciÄ los mÄ“rogos, tomÄ“r 67% krÄ jumu, kuru ieguve ir ekonomiski pamatota, koncentrÄ“ti tikai Ä?etrÄ s lielvalstÄŤs: ASV (27%), KrievÄłÄ (17%), ĜčnÄ (13%) un IndÄłÄ (10%). TieĹĄi ĹĄÄŤs valstis nodroĹĄina ~65% no ogÄźu ieguves pasaulÄ“. AktÄŤvi ogles komerciÄ liem mÄ“rġiem iegĹŤst 50 valstÄŤs pasaulÄ“, un ogÄźu kopÄ“jais iegĹŤstamais apjoms ar katru gadu pieaug. Augstas kvalitÄ tes ogÄźu ieguve pÄ“dÄ“jo 25 gadu laikÄ ir pieaugusi par 50%, sasniedzot 3639 miljonus tonnu gadÄ , tajÄ skaitÄ ÄśÄŤnÄ â€“ 1171 miljonu tonnu, ASV – 899, IndÄłÄ â€“ 310, AustrÄ lijÄ â€“ 259 un DienvidÄ frikÄ â€“ 225 miljonus tonnu gadÄ . IzpÄ“tÄŤtie ogÄźu krÄ jumi un to ieguve ÄŁeogrÄ ďŹ ski ir Äźoti nevienmÄ“rÄŤga, tÄ dÄ“Äź ogles lÄŤdz ar dzelzs un alumÄŤnÄła rĹŤdÄ m ietilpst komerciÄ lo pÄ rvadÄ jumu pirmajÄ trÄłniekÄ un ir Äźoti nozÄŤmÄŤgs pasaules tirgus globalizÄ cÄłas dzinulis. 2005. gadÄ pasaulÄ“ izpÄ“tÄŤtie ogÄźu krÄ jumi kopÄ bÄła 795 miljardi tonnu, bet, ņemot vÄ“rÄ Äźoti atťġirÄŤgos izmantoĹĄanas veidus, atseviťġi ir jÄ nodala divas pamata grupas – augstas kvalitÄ tes ogles (ieskaitot antracÄŤtu) un zemas kvalitÄ tes ogles (tikai enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanai).

3.5. attÄ“ls. BrĹŤnogÄźu ieguve (Garcveilera, VÄ cija)

KopumÄ ogles ir izplatÄŤts un plaĹĄi pieejams resurss pasaules tirgĹŤ, labi un viegli transportÄ“jams un uzkrÄ jams. TÄ priekĹĄrocÄŤba ir iespÄ“jas to sadedzinÄ t kopÄ ar biomasu un citiem cietÄ kurinÄ mÄ veidiem, samazinot ietekmi uz vidi un paplaĹĄinot atjaunojamo resursu izmantoĹĄanu.

3.6.2. KĹŞDRA KĹŤdra ir melns, brĹŤns vai dzeltenÄŤgi brĹŤns nogulumiezis, kas sausÄ veidÄ satur vairÄ k nekÄ 50% organisku vielu. To veido vairÄ k vai mazÄ k sadalÄŤjuĹĄÄ s un palielinÄ ta mitruma apstÄ kÄźos uzkrÄ juĹĄÄ s augu atliekas. KĹŤdra veidojas lÄ“ni, un tiek pieņemts, ka tĹŤkstoĹĄ gados izveidojas aptuveni vienu metru biezs kĹŤdras slÄ nis. KĹŤdru veidojoĹĄo augu botÄ niskais sastÄ vs, paĹĄas kĹŤdras veidoĹĄanÄ s apstÄ kÄźi un kĹŤdras sadalÄŤĹĄanÄ s pakÄ pe nosaka tÄ s ġčmisko sastÄ vu, ďŹ zikÄ lÄ s ÄŤpaĹĄÄŤbas un struktĹŤru. KĹŤdru iedala pÄ“c vairÄ kÄ m pazÄŤmÄ“m. PÄ“c kĹŤdras sadalÄŤĹĄanÄ s pakÄ pes izťġir maz sadalÄŤjuĹĄos (sadalÄŤĹĄanÄ s pakÄ pe <20%), vidÄ“ji sadalÄŤjuĹĄos (20–35%) un labi sadalÄŤjuĹĄos (>35%) kĹŤdru. KĹŤdru klasiďŹ cÄ“ arÄŤ pÄ“c to veidojoĹĄiem augiem, tas ir, pÄ“c botÄ niskÄ sastÄ va, un izťġir vairÄ k nekÄ 40 veidu kĹŤdru. TomÄ“r visplaĹĄÄ k tiek lietota klasiďŹ kÄ cÄła pÄ“c kĹŤdras veidoĹĄanÄ s apstÄ kÄźiem. KĹŤdra ir atjaunojamais resurss, un tas veidojas arÄŤ mĹŤsdienÄ s pÄ rmitrÄ s vietÄ s un purvos. KĹŤdras resursi pasaulÄ“ ir izplatÄŤti nevienÄ di. KĹŤdras slÄ nis tiek atzÄŤts par piemÄ“rotu izmantoĹĄanai, ja tas dabiskÄ vidÄ“ ir biezÄ ks par 30 centimetriem. KĹŤdras platÄŤbas, kas pasaulÄ“ sasniedz 271,391 miljonu hektÄ ru, starp daĹžÄ diem pasaules reÄŁioniem sadalÄ s nevienÄ di. Izteikti visvairÄ k kĹŤdras resursu ir ZiemeÄźamerikÄ , gandrÄŤz divas reizes mazÄ k to ir EiropÄ , un tai seko kĹŤdrÄ ju aizņemtÄ s platÄŤbas Ä€zÄłÄ , bet vismazÄ k (nevÄ“rtÄ“jot AntarktÄŤdu) ĹĄÄ du platÄŤbu ir AustrÄ lÄłÄ un OkeÄ nÄłÄ . VÄ“stures dati liecina, ka kĹŤdras ieguve pasaulÄ“ pagÄ juĹĄajÄ gadsimtÄ ir bĹŤtiski mainÄŤjusies. PÄ“c PirmÄ pasaules kara tika iegĹŤti nepilni 15 miljoni tonnu gadÄ , 30. gados ĹĄis skaitlis pieauga lÄŤdz 31 miljonam tonnu, un straujĹĄ kÄ pums bÄła vÄ“rojams pagÄ juĹĄÄ gadsimta 50. gadu beigÄ s, a ÄŤstoties lauksaimniecÄŤbai, un pÄ“c 1974. gada, tĹŤlÄŤt pÄ“c pirmÄ s na as krÄŤzes. PÄ“dÄ“jais kÄ pums – 370 miljoni tonnu gaissausas kĹŤdras gadÄ â€“ bÄła ieguves absolĹŤtais maksimums, un tas tik augsts saglabÄ jÄ s nepilnus 10 gadus. VÄ“lÄ k kĹŤdru iegĹŤt kÄźuva ekonomiski neizdevÄŤgi, jo daudz vieglÄ k un lÄ“tÄ k ir pieejami na as produkti, bet kopĹĄ 80. gadiem – arÄŤ dabasgÄ ze. Ĺ ajÄ laikÄ ievÄ“rojami palielinÄ jÄ s sabiedrÄŤbas interese par dabas aizsardzÄŤbu, tÄ dÄ“Äź ne tikai samazinÄ jÄ s kĹŤdras ieguve un dabas aizsargÄ jamo platÄŤbu skaits purvos, bet arÄŤ daudzÄ s valstÄŤs tika noteikti tik augsti izmeĹĄu normatÄŤvi termocentrÄ lÄ“m, kas praktiski izslÄ“dz kĹŤdras izmantoĹĄanu ĹĄÄ diem mÄ“rġiem. LÄŤdz ar to kopĹĄ pagÄ juĹĄÄ gadsimta 90. gadu vidus kĹŤdras ieguve pasaulÄ“ tikai nedaudz pÄ rsniedz tos daudzumus, kas tika iegĹŤti gadsimta sÄ kumÄ . MĹŤsdienÄ s visvairÄ k kĹŤdras iegĹŤst dÄ rzniecÄŤbÄ m – apstÄ dÄŤjumu un meĹža stÄ du ieaudzÄ“ĹĄanai. KĹŤdra tiek iegĹŤta komerciÄ liem mÄ“rġiem, un vairÄ k nekÄ 95% no kopapjoma iegĹŤst nedaudz vairÄ k par 800 kompÄ nÄłÄ m, kas saraĹžo aptuveni 55 miljonus tonnu gaissausas kĹŤdras gadÄ . LatvÄłÄ kĹŤdras purvi un daĹži slapjo meĹžu tipi kĹŤdras augsnÄ“s (kur kĹŤdras slÄ Ĺ†a biezums ir lielÄ ks par

58

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:53:22

3.6.3. NAFTA EnerÄŁÄłas raĹžoĹĄanÄ na u saturoĹĄie derÄŤgie izrakteņi kÄ izejvielas tiek stingri nodalÄŤti divÄ s atseviĹĄÄˇÄ s daÄźÄ s – na a un na as slÄ nekÄźi. Na a ir viens no galvenajiem fosilÄ s enerÄŁÄłas avotiem mĹŤsdienÄ s. Parasti tas ir eğğains ťġidrums ar speciďŹ sku smarĹžu, na as krÄ sa ir no gaiĹĄi brĹŤnas lÄŤdz melnai. PÄ“c sastÄ va na a ir sareŞģčts ogğōdeņraĹžu maisÄŤjums, kurÄ vienmÄ“r ir arÄŤ piemaisÄŤjumi – lÄŤdz 20% izťġčduĹĄu gÄ zu, ĹŤdens un minerÄ lsÄ Äźu. VÄ“sturiski na as daudzumu mÄ“ra barelos, vienkÄ rĹĄotos aprÄ“ġinos pieņemot, ka 1 barels ir 0,1589873 kubikmetri. Na as izcelĹĄanÄ s nav droĹĄi zinÄ ma, tomÄ“r vairums zinÄ tnieku sliecas atzÄŤt, ka na as sastÄ va veidoĹĄanÄ piedalÄŤjuĹĄÄ s organiskas izcelsmes vielas. EksperimentÄ li pierÄ dÄŤts, ka dabiskai na ai lÄŤdzÄŤgus savienojumus iespÄ“jams iegĹŤt no neorganiskas izcelsmes vielÄ m. DabÄ na a sastopama kÄ ĹĄÄˇidrums, kas aizņem tukĹĄumus, plaisas un kavernas ieĹžos, veidojot iegulas antiklinÄ lÄ s krokÄ s, ieliecÄ“s platformas nomalÄ“s, priekĹĄkalnu ieliecÄ“s, retÄ k reÄŁenerÄ“to kalnu ieplakÄ s. Na a sastopama arÄŤ saistÄŤtÄ veidÄ , tÄ aizpilda poras vai klÄ j ieĹžu graudiņus. Ĺ Ä da na a var veidot ar naftu piesÄ tinÄ tus smilĹĄakmeņus un kağġakmeņus vai arÄŤ plastiskas un cietas garozas slÄ Ĺ†us, un to visbieĹžÄ k sauc par dabÄŤgo asfaltu vai na as slÄ nekli. Zemes dzÄŤlÄ“s na a kÄ ĹĄÄˇidrums parasti atrodas 0,3–5 kilometru dziÄźumÄ , bet dziÄźÄ k tÄ sastopama tikai kÄ piemaisÄŤjums dabasgÄ zes atradnÄ“s. SeklÄ k ieguloĹĄos slÄ Ĺ†os na a visbieĹžÄ k ir oksidÄ“jusies un zaudÄ“jusi savas ťġidruma ÄŤpaĹĄÄŤbas. PasaulÄ“ zinÄ mas un ar urbumiem pÄ rbaudÄŤtas vairÄ k nekÄ 100 tĹŤkstoĹĄi na as iegulu. No zinÄ majiem aptuveni 14,7–17 triljoniem barelu na as ar pÄ“tÄŤjumiem apstiprinÄ ti tikai 12,9 triljoni barelu, un no tiem ar paĹĄreiz Äźoti augstajÄ m na as produktu cenÄ m ekonomiski pamatoti var iegĹŤt tikai 9 triljonus barelu. TomÄ“r na as ieguvei nepiecieĹĄamÄ izpÄ“te un atbilstoĹĄÄ infrastruktĹŤra ir izveidota ierobeĹžotam na as atradņu skaitam (~800 atradnÄ“m), un tajÄ s ir

800

Miljards barelu

700 600 500 400 300 200

Ä€zija, AustrÄ lija un OkeÄ nija

Ä€frika

Persijas lÄŤÄ?a valstis

Austrumeiropa un bijusÄŤ PSRS

Rietumeiropa

CentrÄ lamerika un Dienvidamerika

0

ZiemeÄźamerika

100

3.6. attÄ“ls. Naftas krÄ jumi izpÄ“tÄŤtÄ s atradnÄ“s, kurus ir ekonomiski lietderÄŤgi iegĹŤt (miljardos barelu) 35 Miljardi barelu gadÄ (Gb/a)

30 centimetriem) aizņem 10,4% valsts teritorÄłas. PaĹĄreiz kĹŤdras ieguves lauku platÄŤba veido 0,4% valsts teritorÄłas, bet tiek izmantoti apmÄ“ram 25% kĹŤdras iegĹŤĹĄanai sagatavoto kĹŤdras lauku. Vienlaikus Eiropas SavienÄŤba savÄ enerÄŁÄ“tikas a ÄŤstÄŤbas programmÄ orientÄ“jas uz vietÄ“ji izmantojamo biomasu, pie kuras pieder arÄŤ kĹŤdra. TomÄ“r purvi ir nozÄŤmÄŤgi gan klimata, gan ĹŤdensreŞčma uzturÄ“ĹĄanÄ un kÄ ekosistÄ“mas aizņem 4,9% valsts teritorÄłas. TaÄ?u, tÄ kÄ biotopus klasiďŹ cÄ“ pÄ“c augu sabiedrÄŤbÄ m, par purvu var saukt ikvienu vietu, kurÄ ir purvam raksturÄŤgÄ augu valsts. Purvos ir izveidojusies speciďŹ ska augu un dzÄŤvnieku valsts, tajos saglabÄ juĹĄÄ s sugas – pÄ“cleduslaikmeta relikti. Daudzu purvu ekosistÄ“mas LatvÄłÄ paĹĄlaik tiek aizsargÄ tas kÄ dabas liegumi un rezervÄ ti, un ĹĄo teritorÄłu skaits pastÄ vÄŤgi tiek papildinÄ ts.

30 25 20 15

GÄ zes kondensÄ ts PolÄ rie reÄŁioni Dziğōdens krÄ tuves SmagÄ s naftas frakcijas VidÄ“jie Austrumi Citas valstis Krievija Eiropa ASV

10 5 0 1930 1940 1950 1960 1970 1980 1990 2000 2010 2020 2030 2040 2050

3.7. attēls. Naftas ieguves un izmantoťanas prognoze

koncentrÄ“ti tikai 1,05 triljoni barelu na as, bet vairÄ kÄ s atradnÄ“s, ņemot vÄ“rÄ dabas aizsardzÄŤbas prasÄŤbas, pÄ“dÄ“jo 10 gadu laikÄ ieguve ir liegta. Galvenie potenciÄ lie na as ieguves reÄŁioni ir PersÄłas lÄŤcis un ArÄ bÄłas pussala, tiem seko RietumÄ frika, ASV ziemeÄźi un KanÄ da, ceturtajÄ vietÄ ir Dienvidġčna un piektajÄ â€“ KarÄŤbu baseins. ReÄŁionÄ lÄ griezumÄ na as krÄ jumu novÄ“rtÄ“jumi ir Äźoti lÄŤdzÄŤgi (3.6. a Ä“ls). Tikai neliela daÄźa na as tiek pÄ rstrÄ dÄ ta tajÄ s valstÄŤs, kur tiek iegĹŤta. TÄ dÄ“Äź blakus oglÄ“m na as un na as produktu tranzÄŤta pÄ rvadÄ jumi ir grandiozi (2005. gadÄ nedaudz vairÄ k kÄ 2,5 miljardi tonnu jeb 7 miljoni tonnu dienÄ ). DominÄ“joĹĄÄ s na as eksportÄ“tÄ jvalstis pÄ“c to lomas pasaulÄ“ (2004–2005) ir kÄ rtojamas ĹĄÄ di: SaĹŤda ArÄ bÄła (12,2%), ASV (10,5%), KrievÄła (10,2%), IrÄ na un Meksika (katra 4,6%), Ĝčna un NorvÄ“ÄŁÄła. ArÄŤ prognozes liecina, ka aptuveni ĹĄÄ ds valstu secÄŤgums pÄ“c to nozÄŤmÄŤguma saglabÄ sies tuvÄ kos 5–7 gadus. Na as produktu patÄ“riņť ir Äźoti dinamisks, mÄ“rot desmitgadÄ“s, un kopĹĄ 2000. gada piecu gadu laikÄ visvairÄ k na as produktu tiek patÄ“rÄ“ts degvielas un smÄ“rvielu raĹžoĹĄanÄ (62%), ġčmiskajÄ rĹŤpniecÄŤbÄ (17%), enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanÄ (15%), apkurÄ“ (5%), bet visÄ s pÄ rÄ“jÄ s nozarÄ“s tikai 1%.

3.6.4. DABASGÄ€ZE DabasgÄ ze vismaz 2500 gadus pazÄŤstama ĜčnÄ , kur to izmanto ne tikai Ä“dienu gatavoĹĄanÄ un daĹžÄ dos rituÄ los, bet arÄŤ metÄ lu kausÄ“ĹĄanÄ un keramikas

59

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:53:33

VÄ cija

Zviedrija

Ĺ veice

Ukraina

Somija

Lietuva

Ĝčna

LielbritÄ nija

JapÄ na

Ä€zija, AustrÄ lija un OkeÄ nija

Ä€frika

Persijas lÄŤÄ?a valstis

Austrumeiropa un bijusÄŤ PSRS

Rietumeiropa

CentrÄ lamerika un Dienvidamerika

0

ZiemeÄźamerika

500

Krievija

1500 1000

Francija

%

2000

90 80 70 60 50 40 30 20 10 0

ASV

2500

Beğģija

Miljardi kubikpēdu

3000

3.8. attÄ“ls. DabasgÄ zes atradnÄ“s aprÄ“ġinÄ tie un ieguvei ekonomiski pamatotie krÄ jumi, triljonos kubikpÄ“du

3.9. attÄ“ls. KodolenerÄŁijas loma elektrÄŤbas raĹžoĹĄanÄ atseviĹĄÄˇÄ s valstÄŤs (2005. gadÄ )

izstrÄ dÄ jumu apdedzinÄ ĹĄanÄ . TomÄ“r gÄ zes atradņu izpÄ“te tehniski ir Äźoti sareŞģčta, un lÄŤdz pat Otrajam pasaules karam gÄ zes atradnes atseviťġi netika meklÄ“tas un tika izmantota na as atradnÄ“s bieĹži sastopamÄ dabasgÄ ze kÄ blakusprodukts. MĹŤsdienÄ s ir izpÄ“tÄŤtas un tiek izmantotas vai tiek gatavotas izmantoĹĄanai atradnes, kas atrodas 100 metru lÄŤdz pat 9,15 kilometru dziÄźumÄ , un to platÄŤba ir no daĹžiem desmitiem hektÄ ru lÄŤdz pat simtiem kvadrÄ tkilometru. KopumÄ ir zinÄ mi vairÄ ki desmiti tĹŤkstoĹĄi komerciÄ las nozÄŤmes dabasgÄ zes koncentrÄ cÄłas vietu un atradņu, un vairÄ k nekÄ 6000 atradnÄ“m ir tautsaimnieciska nozÄŤme. DabasgÄ zes daudzumu mÄ“ra kubikpÄ“dÄ s (aprÄ“ġinos 1 kubikpÄ“da ir 0,02831685 kubikmetri), gÄ zes enerÄŁÄ“tiskÄ vÄ“rtÄŤba tiek noteikta kÄ 38 megadĹžouli (10,6 kW¡h), bet sadedzinÄ tÄ s gÄ zes enerÄŁÄła tiek mÄ“rÄŤta britu termÄ lajÄ s vienÄŤbÄ s (1 kubikpÄ“da dabas gÄ zes sadedzinot dod 1031 britu termÄ lo vienÄŤbu jeb BTU). EkspluatÄ cÄłai pieejamais dabasgÄ zes krÄ jumu apjoms tiek vÄ“rtÄ“ts kÄ 6112,144 triljoni kubikpÄ“du (3.8. a Ä“ls). KopĹĄ tĹŤkstoĹĄgades mÄłas lielÄ ko dabasgÄ zes eksportÄ“tÄ jvalstu loma globÄ lajÄ tirgĹŤ bĹŤtiski atťġiras no tradicionÄ lÄ s iepriekĹĄÄ“jos gadu desmitos. PÄ“dÄ“jos gados KrievÄła eksportÄ“ 25% dabasgÄ zes (no krÄ jumiem pasaulÄ“), ASV – 22%, KanÄ da – 7%, LielbritÄ nÄła – 4%, mazÄ k – AlŞčrÄła un NÄŤderlande, pÄ rÄ“jo valstu loma ir mazÄ ka par vienu procentu. RaksturÄŤgi, ka ASV, KanÄ da un LielbritÄ nÄła ir arÄŤ vienas no lielÄ kajÄ m dabasgÄ zes importÄ“tÄ jÄ m, un tas tikai izceÄź mĹŤsdienu pasaules globalizÄ cÄłas tendences.

turpmÄ kÄ atomelektrostacÄłu un reaktoru izbĹŤve noritÄ“ja strauji augoĹĄÄ tempÄ lÄŤdz pat ÄŒernobiÄźas atomelektrostacÄłas katastrofai. PaĹĄreiz pasaulÄ“ darbojas vairÄ k nekÄ 400 atomreaktoru enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanai (neskaitot militÄ rÄ m vajadzÄŤbÄ m izveidotos). UrÄ ns 2006. gadÄ tika iegĹŤts 61 pasaules valstÄŤ, tomÄ“r daudzÄ s valstÄŤs ieguve ir apsÄŤkusi saraĹžotÄ s rĹŤdas pÄ rprodukcÄłas dÄ“Äź. Lai arÄŤ faktiskais kodolenerÄŁÄłas avotu patÄ“rÄ“tais daudzums pieaug (2004. gadÄ kopÄ“jais urÄ na patÄ“riņť sasniedza 76 tĹŤkstoĹĄus tonnu), tikai daÄźa ĹĄo izejvielu tiek iegĹŤtas raktuvÄ“s, jo intensÄŤvi tiek pÄ rstrÄ dÄ ti kodolieroÄ?u uzkrÄ jumi (no kopÄ“jÄ enerÄŁÄłas izejvielu daudzuma tie paĹĄreiz veido lÄŤdz 65%). Ĺ ie enerÄŁÄłas avoti ir lÄ“ti un bĹŤtiski ietekmÄ“ ieguves rĹŤpniecÄŤbas konkurÄ“tspÄ“ju, tomÄ“r paredzams, ka tie tiks pÄ rstrÄ dÄ ti lÄŤdz 2020. gadam. AtomenerÄŁÄłas loma elektrÄŤbas raĹžoĹĄanÄ pasaulÄ“ vidÄ“ji ir 17%, un tÄ ir maz mainÄŤjusies kopĹĄ 1990. gada (3.9. a Ä“ls). Eiropas SavienÄŤbas valstÄŤs elektrÄŤbas raĹžoĹĄanai patÄ“rÄ“tÄ atomenerÄŁÄła veido aptuveni vienu treĹĄdaÄźu no kopÄ“jÄ enerÄŁÄłas daudzuma, bet vairÄ kÄ s dalÄŤbvalstÄŤs – vairÄ k par 60%, un nav pamata domÄ t, ka nÄ kotnÄ“ atomenerÄŁÄłas patÄ“riņť samazinÄ sies. KodoltehnoloÄŁÄłas dod iespÄ“ju iegĹŤt enerÄŁÄłu un mazinÄ t ietekmi uz klimata izmaiĹ†Ä m, bet vienlaikus tÄ s ir nopietns izaicinÄ jums valdÄŤbÄ m, izvÄ“loties scenÄ rÄłus enerÄŁÄ“tikas nozares a ÄŤstÄŤbas plÄ noĹĄanÄ . Ja ir iegĹŤts sabiedrÄŤbas atbalsts, nepiecieĹĄami vismaz 10 gadi ĹĄÄ da projekta ÄŤstenoĹĄanai. Jaunu kodolreaktoru izveidoĹĄanas izmaksÄ s jÄ iekÄźauj arÄŤ tÄ s izmaksas, kas saistÄŤtas ar izlietotÄ s kodoldegvielas glabÄ ĹĄanu un kompensÄ cÄłÄ m potenciÄ lo kaitÄ“jumu gadÄŤjumos. LÄŤdz ar to kodolenerÄŁÄłu nav iespÄ“jams saukt par lÄ“tu, ja tÄ ir iegĹŤta droĹĄÄ veidÄ .

3.6.5. URÄ€NA RĹŞDAS Pats izplatÄŤtÄ kais urÄ na un arÄŤ torÄła minerÄ ls ir uranÄŤts, tas gandrÄŤz vienmÄ“r satur reto minerÄ lu piemaisÄŤjumus, it ÄŤpaĹĄi tehnÄ“cÄłu un rÄ dÄłu, arÄŤ dzelzi, svinu, hÄ“lÄłu. TÄ ir pati bagÄ tÄ kÄ un rĹŤpnieciski gandrÄŤz vienÄŤgÄ izmantojamÄ urÄ na rĹŤda un vienÄŤgÄ rÄ dÄła rĹŤda. Pirmie kodolreaktori tika radÄŤti, lai izstrÄ dÄ tu plutonÄłu kodolieroÄ?iem, un tikai pagÄ juĹĄÄ gadsimta 50. gadu vidĹŤ tika radÄŤti pirmie kodolreaktoru projekti nemilitÄ riem mÄ“rġiem. PirmÄ komerciÄ lÄ atomelektrostacÄła sÄ ka darbu 1956. gadÄ , un

3.6.6. ATJAUNOJAMIE ENERGORESURSI CilvÄ“ces a ÄŤstÄŤba ir Äźoti cieĹĄi saistÄŤta ar enerÄŁÄłas ieguvi un izmantoĹĄanu. Kaut arÄŤ rĹŤpniecÄŤbÄ un mÄ jsaimniecÄŤbÄ ienÄ k jaunas tehnoloÄŁÄłas, ar katru gadu pasaulÄ“ palielinÄ s enerÄŁÄłas patÄ“riņť, bet enerÄŁÄ“tisko resursu trĹŤkums daudzviet kavÄ“ tautsaimniecÄŤbas a ÄŤstÄŤbu, izraisa iedzÄŤvotÄ ju protestus un asas diskusÄłas starp valstu vadÄŤtÄ jiem. DaĹžÄ du enerÄŁÄłas avotu

60

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:53:34

PrimÄ rie enerÄŁijas avoti

Veids

EnerÄŁijas pÄ rveide dabÄ

TehniskÄ enerÄŁijas pÄ rveide

SekundÄ rÄ enerÄŁija

Biomasa

Biomasas raĹĄanÄ s

PÄ rveidoĹĄanas stacijas

SiltumenerÄŁija, elektroenerÄŁija, kurinÄ mais

HidroenerÄŁija

Iztvaikoťana, nokriťņi, kuťana

Hidroelektrostacijas

ElektroenerÄŁija

Atmosfēras kustčba

VÄ“ja turbÄŤnas

ElektroenerÄŁija

Viğņu kustčba

Viğņu elektrostacijas

ElektroenerÄŁija

OkeÄ na straumes

OkeÄ na straumju elektrostacijas

ElektroenerÄŁija

Zemes virsmas un atmosfēras sildčťana

Siltumsōkņi

SiltumenerÄŁija

OkeÄ na termÄ lÄ s enerÄŁijas pÄ rveide

ElektroenerÄŁija

FotolÄŤze

KurinÄ mais

Saules radiÄ cija

Saules baterijas

ElektroenerÄŁija SiltumenerÄŁija, elektroenerÄŁija

SiltumenerÄŁija, elektroenerÄŁija

VÄ“ja enerÄŁija

SAULE

Saules radiÄ cija

MÄ’NESS

GravitÄ cija

Paisums un bēgums (plōdmaiņa)

Saules kolektori, Saules termÄ lÄ s elektrostacijas Paisuma un bÄ“guma (plĹŤdmaiņas) elektrostacijas

ZEME

GalvenokÄ rt izotopa sabrukĹĄana

Ģeotermija

ĢeotermÄ lÄ s koÄŁenerÄ cijas stacijas

ElektroenerÄŁija

3.10. attēls. Atjaunojamie enerģētiskie resursi

loma enerÄŁÄłas ieguvÄ“ pasaulÄ“ gadu gaitÄ ir mainÄŤjusies. 19. gadsimtÄ enerÄŁÄłas ieguvÄ“ dominÄ“ja ogles, 20. gadsimts sÄ kÄ s ar na as izmantoĹĄanas strauju pieaugumu, bet 20. gadsimta 50. gadi bÄła atomenerÄŁÄłas uzplaukuma laiks. LielÄ kÄ daÄźa primÄ rÄ s enerÄŁÄłas avotu ir fosilie enerÄŁÄłas avoti. To izmantoĹĄanu nÄ kotnÄ“ var ierobeĹžot krÄ jumu samazinÄ ĹĄanÄ s, kÄ arÄŤ to ieguves sadÄ rdzinÄ ĹĄanÄ s. TÄ pÄ“c valstis meklÄ“ risinÄ jumus, kÄ fosilo kurinÄ mo aizstÄ t ar atjaunojamiem enerÄŁÄłas avotiem. AtjaunojamÄ s enerÄŁÄłas galvenais avots ir Saule un gravitÄ cÄłas spÄ“ks. To loma daudzÄ s pasaules valstÄŤs aizvien pieaug, galvenokÄ rt ES un citÄ s ekonomiski a ÄŤstÄŤtÄ s valstÄŤs, kur dabas resursu izmantoĹĄana vai iedzÄŤvotÄ ju pozitÄŤvÄ a ieksme, vides apziņa un ilgtermiņa skatÄŤjums ir orientÄ“ts uz ilgtspÄ“jÄŤgu a ÄŤstÄŤbu. Tiek prognozÄ“ts, ka nÄ kotnÄ“ pasaules enerÄŁÄ“tikÄ strauji pieaugs tieĹĄi atjaunojamo enerÄŁÄłas avotu un atomelektroenerÄŁÄłas nozÄŤme, kas piedzÄŤvoja stagnÄ cÄłas periodu pÄ“c ÄŒernobiÄźas atomelektrostacÄłas avÄ rÄłas 1986. gadÄ . TradicionÄ li pie atjaunojamiem enerÄŁÄłas avotiem pieskaita Saules, ĹŤdens, vÄ“ja, ÄŁeotermÄ lo un gravitÄ cÄłas enerÄŁÄłu (3.10. a Ä“ls). PaĹĄreiz cilvÄ“ce atjaunojamos enerÄŁÄ“tiskos resursus pilnÄŤbÄ neizmanto galvenokÄ rt augsto tehnoloÄŁisko izmaksu dÄ“Äź. KopumÄ atjaunojamo enerÄŁÄłas avotu loma pasaules energobilancÄ“ ir maznozÄŤmÄŤga (mazÄ ka par 0,7%, neskaitot ĹŤdens enerÄŁÄłu), bet primÄ rÄ s enerÄŁÄłas raĹžoĹĄana tikai izņēmumu gadÄŤjumos pÄ rsniedz 2%. ASV 2005. gadÄ no visa veida atjaunojamiem enerÄŁÄłas avotiem kopÄ tika iegĹŤti 6% enerÄŁÄłas, un to veidoja hidroenerÄŁÄła (45%), visa veida biomasa (46%), ÄŁeotermÄ lÄ enerÄŁÄła (6%) vÄ“ja enerÄŁÄła (2%) un Saules enerÄŁÄła (1%). EkonomiskÄ s sadarbÄŤbas un a ÄŤstÄŤbas organizÄ cijas (OECD) valstÄŤs 2005. gadÄ no ÄŁeotermÄ liem, Saules un vÄ“ja avotiem tika iegĹŤti 0,8% no visas primÄ ri saraĹžotÄ s enerÄŁÄłas, savukÄ rt no kombinÄ“tiem daĹžÄ diem biomasas avotiem (ieskaitot visa veida atkritumus) – 4,4%, pie kuriem vÄ“l nosacÄŤti var pieskaitÄŤt 2,3% enerÄŁÄłas, kas iegĹŤta hidroelektrostacÄłÄ s.

ES dalÄŤbvalstÄŤs 2006. gadÄ visa veida atjaunojamo enerÄŁÄłas avotu devums (arÄŤ to, kas paredzÄ“ti vietÄ“jam patÄ“riņam Ä rpus centralizÄ“tiem enerÄŁÄłas pÄ rvades tÄŤkliem un kÄ papildinÄ jums tradicionÄ liem fosilajiem enerÄŁÄłas avotiem un hidroenerÄŁÄ“tikai) sasniedza 6,38%, bet politiski ir izvirzÄŤts mÄ“rġis ĹĄo lielumu 2020. gadÄ paaugstinÄ t lÄŤdz 20%. Eksperti uzskata, ka paaugstinÄ t ĹĄo ieguldÄŤjumu lÄŤdz 25% var neizdoties vismaz lÄŤdz 2050. gadam, jo ES dalÄŤbvalstÄŤs Äźoti strauji pieaug enerÄŁÄłas patÄ“riņť. LatvÄłÄ atjaunojamo resursu izmantoĹĄana enerÄŁÄ“tikas bilancÄ“ ieņem nozÄŤmÄŤgu vietu. GalvenokÄ rt tiek izmantota koksne un hidroresursi, mazÄ kÄ apjomÄ vÄ“ja enerÄŁÄła, biogÄ ze un salmi, kas ir gandrÄŤz 30% no visiem izmantotajiem enerÄŁÄłas resursiem. PÄ rÄ“jo daÄźu veido importÄ“tie enerÄŁÄ“tikas resursi: dabasgÄ ze, na as produkti, ogles un elektroenerÄŁÄła. Lai nodroĹĄinÄ tu lielÄ ku enerÄŁÄ“tisko neatkarÄŤbu, nepiecieĹĄams paaugstinÄ t energoefektivitÄ ti, sÄ kot ar enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanu un beidzot ar patÄ“rÄ“tÄ ju. Seviťġi liela nozÄŤme ĹĄajÄ procesÄ ir mÄ jsaimniecÄŤbÄ m – Ä“ku siltumapgÄ dei. Bez tam nepiecieĹĄams a ÄŤstÄŤt enerÄŁÄłas raĹžoĹĄanu LatvÄłÄ vai arÄŤ sadarbojoties ar citÄ m valstÄŤm BaltÄłas jĹŤras reÄŁionÄ . Viens no svarÄŤgÄ kajiem LatvÄłas enerÄŁÄ“tiskÄ s neatkarÄŤbas paaugstinÄ ĹĄanas risinÄ jumiem ir palielinÄ t atjaunojamo enerÄŁÄ“tikas resursu izmantoĹĄanu.

HIDROELEKTROSTACIJÄ€S SARAĹ˝OTÄ€ ELEKTROENERĢIJA ĹŞdens kinÄ“tisko enerÄŁÄłu graudu malĹĄanai, eğğas spieĹĄanai un koku zÄ ÄŁÄ“ĹĄanai cilvÄ“ce izmanto jau gadu tĹŤkstoĹĄus. LatvÄłÄ pirmÄ s ĹŤdensdzirnavas tika uzbĹŤvÄ“tas 13. gadsimtÄ , bet jau 19.–20. gadsimta mÄłÄ valsts teritorÄłÄ bÄła vairÄ k nekÄ 700 ĹŤdensdzirnavu. 1926. gadÄ LatvÄłÄ darbojÄ s 26 mazÄ s HES. PaĹĄlaik kopÄ“jÄ atjaunojamo enerÄŁÄ“tikas resursu energobilancÄ“ vislielÄ kais ieguldÄŤjums ir PÄźaviņu, Äśeguma un RÄŤgas hidroelektrostacÄłai (vairÄ k par 40% kopÄ“jÄ valsts elektroenerÄŁÄłas bilancÄ“). PÄ“c LatvÄłas neatkarÄŤbas

61

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:53:34

atjaunošanas valstī daudzviet tika atjaunotas vai uzbūvētas jaunas mazās hidroelektrostacijas. Tās tika likvidētas pagājušā gadsimta 60.–70. gados, būvējot lielās HES un veidojot centralizētu elektroapgādi PSRS ziemeļrietumu reģionā. 2009. gadā Latvijā darbojās 138 mazās HES, kas saražoja tikai 1,1% no patērētā elektroenerģijas daudzuma. Latvijā teorētiski mazās HES var saražot līdz pat 10% no lielo HES saražotās elektroenerģijas daudzuma. Pašlaik tiek izmantoti tikai 20–25% no iespējamā mazo un lielo upju hidroenerģētiskā potenciāla. Tomēr jārēķinās ar to, ka hidroelektrostaciju ūdenskrātuvju izveidošana parasti saistās ar upju ieleju applūdināšanu, tādējādi var tikt iznīcināti daudzi reti un unikāli biotopi. Hidroelektrostaciju aizsprosti, savukārt, traucē zivju migrāciju, bet turbīnu darbības režīms rada biežas ūdens līmeņa un caurplūduma svārstības mazūdens periodos, tā ietekmējot ūdens un piekrastes ekosistēmas. Tāpēc valstī reāli nav iespējams izmantot visu hidroenerģētisko potenciālu, bet jaunas hidroelektrostacijas būvniecība pieļaujama tikai pēc visaptveroša novērtējuma par ietekmi uz vidi.

SAULES ENERĢIJA

Saules enerģijas izmantošanai ir ASV dienvidrietumu daļa, Tuvie Austrumi un plašas teritorijas Āfrikā, Austrālijā, Āzijā un Dienvidamerikā. Ziemeļeiropā un Latvijā Saules starojuma maksimālais lielums ir 1100 kW·h/m2 gadā. Tomēr, ņemot vērā siltuma pārvadi un lietderības koeficientu, reāli no tā var izmantot tikai 400–450 kW·h/m2. Latvijā Saules enerģiju visvairāk iespējams izmantot no aprīļa pēdējās dekādes līdz septembra pirmajai dekādei, kad starojuma intensitāte sasniedz 170 kW·h/m2. Perspektīvākie reģioni Saules enerģijas izmantošanā Latvijā ir teritorijas, kurās ir vismazākais apmākušos dienu skaits, – Kurzemes piekraste, Rīgas līča piekraste un Zemgale. Saules enerģiju var izmantot gan siltuma, gan elektrības ražošanai. Izšķir šādas Saules enerģijas izmantošanas iespējas: ▪ pasīvā Saules enerģijas izmantošana – ēku novietojums, Saules enerģiju labi absorbējošu materiālu izmantošana ēku būvniecībā; ▪ aktīvā Saules enerģijas izmantošana – Saules enerģijas kolektori, elektrostacijas (3.11.–3.13. a ēls). Saules enerģijas aktīvā izmantošana pasaulē a īstās divos virzienos. Pirmkārt, ar Saules enerģijas kolektoriem un baterijām tiek aprīkotas atsevišķas ēkas. Kolektoru paneļos Saules enerģija tiek pārvērsta siltumā

Saules enerģija ir visizplatītākais resurss uz Zemes. Stundas laikā Zemes virsma saņem tik lielu enerģijas daudzumu, kas ir aptuveni vienāds ar to, ko visa cilvēce patērē gada laikā. Tās intensīvāku izmantošanu ierobežo tehnoloģiju augstās izmaksas un to nepietiekamā spēja absorbēt Saules radiāciju – it īpaši reģionos, kur Saules starojuma plūsma nav tik intensīva, piemēram, Latvijā. Pasaules enerģētikas a īstībā pastāv prognozes, ka straujš Saules enerģijas izmantošanas pieaugums sāksies ap 2015. gadu, bet 2050. gadā tai būs galvenā loma pasaules enerģētikā. Zemei pieplūstošās Saules radiācijas ilgums un intensitāte ir atkarīga no gadalaika, laika apstākļiem un valsts ģeogrāfiskā stāvokļa. Gada globālais starojums uz horizontālas virsmas tuksnešos var sasniegt 2200 kW·h/m 2. Pasaulē optimālie reģioni

Kolektoru paneļi

3.12. attēls. Saules paneļi uz mājas sienas Vācijā Siltuma apmaiņa un glabāšana Aktīvā solārā sistēma

Sūknis

Sūknis

Siltums Radiators Kolektora «siena» Siltums

Pasīvā solārā sistēma Logs

3.11. attēls. Saules enerģijas izmantošanas iespējas ēku apsildē

3.13. attēls. Saules elektrostacija Lielbritānijā

62

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:53:34

vai elektroenerģijā, kuru izmanto karstā ūdens sagatavošanai telpu apkurei, peldbaseiniem, lauksaimniecības produktu žāvētavām ar karsto gaisu. Vairākās valstīs (Japānā, Izraēlā), kur īpaša uzmanība pievērsta Saules enerģijas izmantošanai, liela daļa ēku ir apgādātas ar Saules enerģijas kolektoriem. Latvijā Saules enerģiju izmanto eksperimentālā veidā atsevišķu ēku un skolu apsildīšanā (Aizkraukles rajonā). Otrkārt, aktīvo Saules enerģiju izmanto lielās Saules enerģijas elektrostacijās. Tuvākajos gados tādas ir paredzēts uzbūvēt Ķīnā, Austrālijā un ASV. ES zinātnieki un enerģijas kompānijas ir paredzējuši uzsākt Saules elektrostacijas būvniecību Sahāras tuksnesī – tā spētu daļēji atrisināt energoapgādi Eiropā un arī Āfrikā.

3.14. attēls. Latvijas lielākais vēja ģeneratoru parks Liepājas rajonā

ĢEOTERMĀLĀ ENERĢIJA Videi draudzīga un ilgtermiņā stabila ir ģeotermālā enerģija, ko iespējams izmantot siltumenerģijas un elektroenerģijas ieguvē. Zemes dzīlēs siltums ir radies planētas veidošanās gaitā, un tas pastāvīgi tiek papildināts, sabrūkot radioaktīvajiem elementiem. Ģeotermālās enerģijas izmantošana ir sevišķi aktuāla vietās, kur ir piemēroti ģeoloģiskie apstākļi, galvenokārt tektonisko plākšņu lūzumu vietās (piemēram, Īslandē). Pēdējā laikā ģeotermālās enerģijas nozīme pieaug arī citās pasaules un ES valstīs (Polijā, Vācijā, Ungārijā, Francijā). Enerģijas ieguvei un māju apsildīšanai izmanto karsto ūdeni, kura temperatūra ir 50–90 °C. Ģeotermālās enerģijas ieguves veids ir videi draudzīgs, jo tas nerada nekādus atkritumus. Vienīgi limitējošs ir karstā ūdens izmantošanas apjoms, jo izmantotais ūdens ir jāatgriež atpakaļ ūdens ieguves avotos. To izmantojot lielā apjomā, var pazemināties ūdens temperatūra avotā, ja ūdens nesasilst tik ātri, kā tiek atdzesēts. Tomēr ģeotermālie rajoni to bīstamības dēļ ir maz apdzīvoti, bet tālu transportēt karsto ūdeni neatmaksājas. Latvijā, pilnveidojot ūdens ieguves un izmantošanas tehnoloģijas, ģeotermālos ūdens resursus iespējams izmantot ēku apsildei valsts dienvidrietumos – Liepājas rajonā un dienvidos – Dobeles rajonā. Tur ūdens temperatūra aptuveni 1000 metru dziļumā sasniedz 38–40 °C. Papildus nesildot, šādas temperatūras ūdeni iespējams izmantot peldbaseinos, augsnes sildīšanai un zivju mazuļu audzēšanā.

VĒJA ENERĢIJA Vējš rodas Zemes rotācijas un tās virsmas nevienmērīgas sasilšanas dēļ. Enerģijas ieguvē pasaulē pēdējos gados strauji palielinās vēja nozīme. Vēja enerģiju izmanto jau ļoti sen. Eiropā vēja enerģiju graudu malšanā un ūdens sūknēšanā lieto jau ilgāk nekā 800 gadu. Pašlaik pasaulē darbojas tūkstošiem vēja ģeneratoru, kas ražo elektroenerģiju. Vēja enerģijas potenciāls ir atkarīgs no vēja ātruma. Vēja ģeneratoru būvniecība ir iespējama vietās, kur dominē stipri vēji. Vēja ātrums palielinās, a ālinoties no Zemes virsmas, tāpēc arī turbīnas jāslej

vismaz 120–150 metru augstumā. Tanī pašā laikā nelielu vēja ģeneratoru enerģijas ieguvei vienas mājsaimniecības vajadzībām iespējams izbūvēt pat pagalmā un ne pārāk augstu. Līdz šim vēja ģeneratori tika uzstādīti galvenokārt sauszemē, taču pēdējā laikā tie tiek izvietoti arī jūrā, kur parasti ir lielāks vēja ātrums un vairāk vējainu dienu. Pasaules praksē enerģijas ieguvei veido vēja ģeneratoru parkus (3.14. a ēls). Lielākais vēja ģeneratoru parks, kura saražotās elektroenerģijas apjoms nodrošina 230 000 mājsaimniecību apgādāšanu ar elektrību, ir uzbūvēts ASV Teksasas štatā. Parkā ir izvietotas 627 turbīnas, un tā platība veido aptuveni 400 kvadrātkilometrus. Tomēr vēja ģeneratori būtiski ietekmē ainavu un putnu migrāciju. Ir aprēķināts, ka «Altamont Pass» vēja parkā ASV sadursmēs ar turbīnām un elektropārvades līnijām katru gadu iet bojā aptuveni pieci tūkstoši putnu. Savukārt pētījumi Vācijā rāda, ka paipalas, griezes, kuitalas, dzeltenie tārtiņi, sudrabkaijas, dzērves un vairākas zosu sugas (baltvaigu, baltpieres, baltvēdera zosis) nelido turbīnām tuvāk par 200 metriem. Vēja malšanu necieš arī ķīvītes, meža, sējas, melngalvas un īsknābja zosis, cekulpīles, lauči, brūnkakļi, gaigalas un ziemeļu gulbji. Pētījumi Lejassaksijā, kur 2000. gadā uzbūvēts vēja parks ar 44 ģeneratoriem, pierādīja, ka iespējama arī mierīga līdzāspastāvēšana: no 21 sugas gājputniem trīs sugu putnu skaits samazinājies, astoņu sugu putni sastopami tikpat bieži, bet 10 sugu putnu skaits ir pat palielinājies. Lai samazinātu bojā gājušo putnu skaitu, speciālisti iesaka turbīnu izvietojumā rēķināties ar putnu migrācijas augstumu un ceļu.

JŪRAS VIĻŅU UN PLŪDMAIŅAS ENERĢIJA Elektroenerģiju var ražot, izmantojot okeānu un jūru viļņu kustības enerģiju. Ja 1 metru augsts un 25 metrus garš vilnis triecas pret krastu, izdalās aptuveni 120 kilodžoulu enerģijas. Ja to pārvērstu elektriskajā enerģijā, tās pietiktu galda lampas apgaismojumam aptuveni vienu stundu. Viļņu jauda 5 kilometrus garā krastmalas posmā ir aptuveni

63

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:53:36

10 miljardi džoulu vienā stundā jeb 2,5 megavati. Tas būtu pietiekami 500 māju apgādāšanai ar elektroenerģiju. Ūdens neplūst līdz ar vilni, tas kustas tikai augšup un lejup. Šo kustību izmanto ģeneratoru darbināšanai. Ar okeāna enerģiju var darbināt arī plūdmaiņas ģeneratorus. Tajos izmanto upes estuārā ieplūstošo paisuma un izplūstošo bēguma ūdeni. Viļņu enerģijas izmantošana ir uzsākta pavisam nesen, uzbūvējot eksperimentālos ģeneratorus. Dažus ģeneratorus paredzēts novietot piekrastē, bet citus – jūras dzīlēs, kur viļņu enerģija ir daudz spēcīgāka.

BIOMASA Pēdējos gados aizvien lielāka uzmanība pasaulē tiek pievērsta tam, lai palielinātu biomasas izmantošanu enerģijas ieguvē. Biomasa ir bioloģiski noārdāma frakcija lauksaimniecības, mežsaimniecības un ar tām saistīto nozaru produktos, atkritumos un atliekās (tostarp augu un dzīvnieku izcelsmes vielās), kā arī bioloģiski noārdāma frakcija rūpniecības un sadzīves atkritumos. Tā sastāv no organiskajām vielām, kas veidojas fotosintēzē pašlaik, pretēji fosilajam kurināmajam, kas veidojies pirms miljoniem gadu. Galvenie biomasas veidi ir ▪ malka, ▪ mežizstrādes blakusprodukti (šķelda), ▪ sadzīves atkritumi, ▪ salmi, ▪ plantāciju augi (krūmi, koki, graudaugi), kas speciāli tiek audzēti biomasas enerģijas ieguvei, ▪ kūtsmēsli. Pašlaik ES no biomasas iegūst tikai 4% tai nepieciešamās enerģijas. Ja tā pilnībā izmantotu savas iespējas, ES dalībvalstis varētu palielināt biomasas izmantošanu vairāk nekā divas reizes, vienlaikus ievērojot labu lauksaimniecības praksi, saglabājot biomasas ilgtspējīgu ražošanu un būtiski neietekmējot vietējo pārtikas ražošanu. No vairākiem zinātniskiem un ekonomiskiem pētījumiem izriet, ka biomasas izmantošanas pieaugums varētu radīt šādus ieguvumus: ▪ Eiropas energoresursu nodrošinājuma dažādošana, palielinot atjaunojamās enerģijas īpatsvaru par 5% un samazinot atkarību no importētās enerģijas gandrīz par pusi; ▪ siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums par 30 miljoniem tonnu CO2ekv. gadā; ▪ darba nodrošināšana līdz pat 300 000 cilvēku, galvenokārt lauku apvidos. Latvijā tradicionāli ēku apkurei izmanto malku. Pēdējos desmit gados ir palielinājusies koksnes šķeldas, kokapstrādes atlikumu un skaidu, granulu un brikešu nozīme. Koksnes granulas un briketes, kas ir augstvērtīgs kurināmais, izmanto galvenokārt individuālo māju apkurē, bet malku, koksnes šķeldu, kokapstrādes atlikumus – centralizētai siltumapgādei. 21. gadsimta sākumā, pateicoties daudzu katlu

3.15. attēls. Šķeldas katlu māja Ludzā

māju rekonstrukcijai, kurināmā bilancē Latvijā malka ir otrajā vietā aiz dabasgāzes. Salmu izmantošana Latvijā nav izplatīta, taču plaši tiek praktizēta Dānijā, Francijā, Zviedrijā un Vācijā. Pēdējos gados arī atsevišķu katlu māju apkurē Latvijā izmanto salmu ķīpas. Pēdējā laikā, izbūvējot jaunos sadzīves atkritumu poligonus, kā biomasu enerģijas ieguvei Latvijā izmanto atkritumus, kas bioloģiski sadalās. Organisko atkritumu masa (pārtikas atkritumi, zaļie dārza atkritumi, koksnes atkritumi, notekūdeņu dūņas) sadalās mikroorganismu darbībā. Šajā procesā notiek daļēja vai pilnīga atkritumu pārveide, veidojas biogāze, kas galvenokārt sastāv no metāna un oglekļa oksīdiem. Metānu, aizvadot uz krāsnīm un sadedzinot, izmanto siltumenerģijas un elektroenerģijas ieguvē. Daudzas pasaules valstis aizvien lielāku uzmanību pievērš biodegvielas ražošanai. Biodegviela ir iekšdedzes dzinējos izmantojama šķidra vai gāzveida degviela, ko iegūst no biomasas. Nozīmīgākais biodegvielas veids ir biodīzeļdegviela. To iegūst, augu eļļas, piemēram, sojas eļļu, pāresterificējot ar zemākajiem spirtiem (metilspirtu, etilspirtu). Biodīzeļdegvielas iegūšana ir bezatkritumu process, jo radušies blakusprodukti – spraukumi, jēlglicerīns, nātrija vai kālija fosfāti – ir izmantojami dažādās tautsaimniecības nozarēs. Biodīzeļdegvielas ražošana strauji a īstās Francijā, Itālijā un Vācijā. Pašlaik Francijā gadā saražo 200 000 tonnu etanola un 500 000 tonnu biodīzeļa. Etanolu ražo no cukurbietēm vai graudaugiem, savukārt biodīzeli ražo galvenokārt no rapša. 1 hektārs rapša stādījumu Francijā dod izejvielas aptuveni 1,4 tonnām biodīzeļa, 1 hektārs graudaugu – 2,6 tonnām etanola un 1 hektārs cukurbiešu – 5,8 tonnām etanola. Biodīzeļdegvielas (rapša eļļas metilestera) ražošana un izmantošana strauji a īstās ES dalībvalstīs, jo to nosaka arī ES direktīvas, kas paredz, ka biodegvielas patēriņam ik gadus jāpieaug par 0,75% un jāsasniedz vismaz 5,75% no transporta degvielu kopējā patēriņa. Tajā pašā laikā prioritāte ir enerģijas racionāla izmantošana – energoplānošana, taupīšana un patēriņa ierobežošana, it īpaši siltumapgādē un mājsaimniecībā.

64

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:53:38

3.7. ZEMES IZMANTOŠANAS IESPĒJAS CILVĒCES NODROŠINĀŠANAI Zeme nenoliedzami ir viens no pašiem nozīmīgākajiem dabas elementiem un resursiem cilvēku dzīvē visā vēsturiski zināmajā sabiedrības a īstības posmā. Ne velti mēdz teikt, ka tieši zeme dod visu nepieciešamo cilvēces eksistēšanai. Cilvēces rīcībā ir 149 miljoni kvadrātkilometru sauszemes, bet kopējais pasaules zemes fonds, izņemot Antarktikas ledāju klātās teritorijas, ir 134 miljoni kvadrātkilometru. Visa sauszemes teritorija nav saimnieciski izmantojama, jo daļu no tās aizņem kalni, klintis, tuksneši, piekrastes smiltāji, tropiskie meži un purvi, daļu klāj sauszemes ledāji. Šis zemes fonds atšķiras gan pēc zemes izmantošanas struktūras, gan sadalījuma pa reģioniem un pēc zemes resursu daudzuma, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Speciālajā literatūrā jēdziens «zeme» tiek skaidrots kā ļoti plašs un visaptverošs, tas pārstāv visu dabas resursu kompleksu. Ar jēdzienu «zeme» tiek apzīmēta visa platība, kas nav klāta ar pasaules okeāniem un jūrām neatkarīgi no tā, ar ko šī platība ir aizņemta. Tādējādi zeme ietver lauksaimniecības un meža zemi, platības zem purviem un ledājiem, kalnus, platības zem rūpniecības, satiksmes un sakaru objektiem, pilsētām un pagalmiem, kā arī zem sauszemes ūdens objektiem – upēm, ezeriem un dīķiem, kanāliem, grāvjiem un mākslīgām ūdenskrātuvēm. Lauksaimniecībā izmantojamo zemi veido intensīvi apstrādājamā aramzeme, dabiskās pļavas un ganības. Savukārt lauksaimniecību veido divas nozares – zemkopība un lopkopība. Visvairāk ganību ir Austrālijā, Dienvidamerikas dienvidos un atsevišķos reģionos Āfrikā. Kopumā pasaulē lielāku platību aizņem pļavas un ganības nekā aramzeme. Šīs atšķirības un teritoriālo izvietojumu visbiežāk skaidro ar konkrētā reģiona klimata tipu un augsnes auglīgumu,

apdzīvojuma blīvumu un citiem faktoriem. Raksturīgi, ka vislielākās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības ir mērenajā joslā. Zemes izmantošana pēdējo gadsimtu laikā ir strauji mainījusies, stipri ietekmējot vidi. Piemēram, galvenās izmaiņas Eiropā (izņemot Krieviju) pēdējos 40 gados ietver mežu pieaugumu par apmēram 10%, aramzemju samazināšanos par apmēram 11% un pastāvīgo ganību samazināšanos par apmēram 11%. Kopumā zemes izmantošanu nosaka vairāki faktori, starp kuriem izceļami resursi un infrastruktūra: ▪ dabas resursi: klimats, veģetācija, ūdens un hidroloģiskie apstākļi, zemes pašreizējais izmantošanas veids un augsne; ▪ cilvēku resursi: iedzīvotāji, viņu vecuma struktūra un izglītība, zemes īpašuma tiesības; ▪ kapitāla resursi: fondi – kā privātie, tā pašvaldības un valsts, kurus var ieguldīt noteiktas darbības uzsākšanai; ▪ infrastruktūra: satiksmes, komunikācijas un cita tehniskā infrastruktūra. Latvijā ilgstoša cilvēku saimnieciskā darbība ir būtiski pārveidojusi dabisko ainavu – tās vietā radusies kultūrainava, kas atspoguļo dažādus zemes izmantošanas veidus. Ieviešot zemkopību, cilvēks izcirta lapu koku mežus un to vietā iekopa tīrumus, bet, kad augsnes auglība bija zudusi, noplicinātos laukus pameta, un tie aizauga. Latvijā aptuveni 40% valsts teritorijas aizņem lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Visvairāk tīrumu, pļavu un dārzu ir Zemgales līdzenumā, upju ielejās un augstieņu lēzenajās nogāzēs. Aptuveni 43% valsts teritorijas aizņem meži un krūmāji, kas galvenokārt saglabājušies mazauglīgās augsnēs, bet 10% valsts teritorijas aizņem purvi.

3.8. AUGSNES RESURSI Viens no svarīgākajiem atjaunojamiem dabas resursiem ir augsne – zemes virsējais bioloģiski aktīvais slānis, kuram piemīt unikāla īpašība – auglība. Augsnes veidošanās ir pakāpenisks, ilgs un ļoti sarežģīts process. Par augsni parasti sauc Zemes garozas virsējo slāni, ko veido minerālu daļiņas, organiskās vielas, ūdens, gaiss un dzīvie organismi. Augsne ir kontaktzona un mijiedarbības vide starp zemi, gaisu un ūdeni un mājotne lielākajai daļai biosfēras. Augsnes auglība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka zemes izmantošanu konkrētā vietā. Augsnes īpašības nosaka vietas piemērotību ▪ lauksaimniecības produkcijas ražošanai, tajā skaitā zemkopības vai lopkopības a īstībai, ▪ mežsaimniecības a īstībai, tajā skaitā koku sugu ieaudzēšanai,

▪ tūrisma taku ierīkošanai, ▪ golfa un sporta laukumu izveidošanai. Augsnes tips un sastāvs var būtiski ietekmēt ▪ audzējamās kultūras veidu, ▪ zemes izmantošanas veidu dominējošās augsnēs, ▪ alternatīvu apsaimniekošanu specifiskajās augsnēs, ▪ zemes apstrādi un uzlabošanu, ▪ apūdeņošanas vai drenāžas veidus, ▪ lietotā mēslojuma veidu un daudzumu, ▪ augsnes aizsardzības pasākumus. Lauku teritorijās augsnes auglība nosaka zemes tirgus vērtību, un daudzās valstīs to izmanto zemes kadastrālās vērtības noteikšanai. Tā kā augsnes veidošanās process ir ārkārtīgi lēns, augsni būtībā var uzskatīt par neatjaunojamu resursu. Augsne ir pārtikas, biomasas un izejvielu avots.

65

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:53:41

Tā funkcionē kā sava veida pamats cilvēka darbībām, ir ainavas elements un kultūras mantojuma krājums, un tai ir izcila nozīme kā dzīvotnei un gēnu fondam. Augsnē uzkrājas, filtrējas un pārveidojas daudzas vielas, arī ūdens, barības vielas un ogleklis. Svarīgi ņemt vērā, ka augsne ir oglekļa aprites cikla nozīmīga daļa, un šīs funkcijas jāaizsargā gan to sociālās, gan ekonomiskās, gan ekoloģiskās nozīmes dēļ. Zināms, ka viens no sekmīgas un konkurētspējīgas lauksaimniecības a īstības priekšnoteikumiem ir augsnes auglība. Lai arī dažādu augu šķirņu audzēšanai ir dažādas prasības, tomēr visām kopīgas ir prasības pēc noteikta mitruma daudzuma, barības vielām, pietiekama dziļuma saknēm un piemērota enerģijas režīma fotosintēzei un biomasas ražošanai. Augsne ir ārkārtīgi sarežģīta un mainīga vide. Eiropā vien ir noteikti vairāk nekā 320 nozīmīgi augsnes tipi, un katrā no šiem tipiem ir ārkārtīgi plašas fizikālo, ķīmisko un bioloģisko īpašību variācijas. Augsnes spēja pildīt savas funkcijas ir atkarīga no tās struktūras, bet jebkurš bojājums augsnes struktūrā nozīmīgi skar un ietekmē arī citas dabiskās vides un ekosistēmas. Augsne ir pakļauta dažādiem noārdīšanās procesiem un apdraudējumiem – to ietekmē erozija, organisko vielu satura samazināšanās, piesārņojums, zemes sablīvēšanās, sēšanās, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās, sāļu uzkrāšanās, plūdi un zemes nogruvumi. Vairākums šo apdraudējumu iedarbojas reizē, un, ja šī ietekme ir nozīmīga, tad arīdos vai subarīdos klimatiskajos apstākļos tiek veicināta teritoriju pārtuksnešošanās. Augsnes degradācija tieši ietekmē ūdens un gaisa kvalitāti, bioloģisko daudzveidību un klimata pārmaiņas. Tās dēļ var pasliktināties iedzīvotāju veselība un tikt apdraudēts pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīgums. Arī Eiropas Savienībā augsnes degradācijas procesi dažādās valstīs atšķiras apdraudējuma veidu ziņā, un tiem ir dažādas pakāpes. Augsnes degradācija ir visas ES problēma. Aptuveni 115 miljoni hektāru jeb 12% Eiropas kopējās zemes platības ir pakļauti erozijai ūdens ietekmē, bet 42 miljoni hektāru – erozijai vēja ietekmē. Gandrīz 45% Eiropas augšņu ir niecīgs organisko vielu saturs, lielākoties Eiropas dienvidos, kā arī Francijas teritorijā. ES dalībvalstīs ir aptuveni 3,5 miljoni potenciāli piesārņotu vietu. Lai nodrošinātu pasaules iedzīvotājus ar pārtiku, nepieciešams ierobežot zemes degradāciju. Kopējā degradēto zemju platība pasaulē pašlaik ir vairāk nekā 1,9 miljardi hektāru. Tas ir vairāk nekā kopējā pasaules aramzemes platība. Visvairāk degradēto zemju ir Āzijā (748 milj. ha), Āfrikā (495 milj. ha) un Latīņamerikā (305 milj. ha). Eiropā degradētās zemes aizņem 218 miljonus hektāru. Pasaules Resursu institūts ASV savā pārskatā saistībā ar zemes degradāciju atzīmē, ka gandrīz 40% pašlaik lauksaimniecībā izmantoto zemju ir dažādā mērā degradētas, un tas nākotnē var vēl vairāk apgrūtināt iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtikas produktiem. Zemes degradāciju izraisa ļoti daudzi tiešie un netiešie faktori: mežu iznīcināšana, pārmērīga ganīšana, nepiemērota zemes pārvaldība, iedzīvotāju skaita

Zemes degradācija Tieša ietekme Iedzīvotāju Nepiemērota skaita Mežu Pārganīšana pieaugums zemes iznīcināšana pārvaldība un pārapdzīvotība

Netieša ietekme

Zemes īpašumtiesības

Nabadzība

3.16. attēls. Zemes degradācijas cēloņi

pieaugums noteiktā reģionā (3.16. a ēls). Āfrikā ir viens no lielākajiem iedzīvotāju skaita pieaugumiem pasaulē, un tas rada nepieciešamību pēc jaunām lauksaimniecības zemēm un veicina pārmērīgu mežu un krūmāju izciršanu. Koki un krūmi tiek izmantoti arī kā kurināmais ēdiena gatavošanā. Mežu izciršanas ietekmē paātrinās vielu izskalošana no augsnes, izmainās mitruma režīms un pasliktinās augsnes fizikālas īpašības, līdz ar to samazinās augsnes auglība. Mežu izciršana un krūmāju nodedzināšana, lai varētu ierīkot lauksaimniecības zemes, veicina pārtuksnešošanās procesus. Pārtuksnešošanās izpaužas kā dabiskās veģetācijas zaudēšana, kas rada augsnes auglības strauju samazināšanos un vēlāk augsnes segas pilnīgu izžūšanu augsnes erozijas dēļ. Šajā procesā izmainās augsnes mitruma režīms, notiek augsnes sasāļošanās un sablīvēšanās. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pārtuksnešošanās ir visraksturīgākā tuksnešu un pustuksnešu klimatiskajā zonā. Nozīmīgs pārtuksnešošanās cēlonis ir arī savannu regulāra dedzināšana. Savannai raksturīgi dabiskie ugunsgrēki, tomēr mūsdienās vairums no tiem ir cilvēku apzināti izraisīti. Uguns plašā izmantošana zāles un krūmāju dedzināšanā ir ietekmējusi savannas augsnes, tās daudzviet ir noplicinātas, un tuksnešiem un pustuksnešiem piegulošajā zonā uguns ir sekmējusi smiltāju uzvirzīšanos (3.17. a ēls). Zemes degradāciju izraisa arī teritoriju pārlieka noganīšana. Arīdajos apgabalos tradicionāli tiek piekopta nomadu klejotāju tipa lopkopība, kas saistīta ar pastāvīgu sezonālu pārvietošanos jaunu ganību meklējumos. Tādējādi tiek noganītas arvien jaunas un jaunas platības. Pie tam mūsdienās lopkopībai tiek atstāti mazāk auglīgie, tuksnešainākie apgabali ar nenoturīgu zemsedzi, kas nav derīgi zemkopībai. Palielinoties

3.17. attēls. Smiltāju uzvirzīšanās semiarīdajā zonā Āfrikā

66

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:53:41

3.18. attēls. Augsnes auglīgā slāņa biezums Latvijā samazinās vēja (a) un ūdens erozijas (b) dēļ

iedzīvotāju skaitam, pieaug arī mājlopu skaits, līdz ar to palielinās ietekme uz dabiskajām ekosistēmām. Ar noganīšanu degradējot zemsedzi, augsne šajos apgabalos tiek pakļauta erozijai un pārtuksnešošanās procesam. Ganot augsne tiek sablīvēta, un tas būtiski ietekmē augsnes ūdens un gaisa režīmu. Vidusjūras reģionā mājlopu, konkrēti, aitu un kazu, lielais blīvums bija par iemeslu zemes degradācijas procesu a īstībai Itālijā, Spānijā un Grieķijā. Tika iznīcināta veģetācijas sega, un tas sekmēja vēja un ūdens erozijas a īstību. Pārtuksnešošanās galvenokārt notiek a īstības valstīs, kur straujais iedzīvotāju pieaugums rada pārmērīgu slodzi uz lauksaimniecības un mežu resursiem, un tas, savukārt, noved pie intensīvas mežu izciršanas un augsnes degradācijas. Visbīstamākā situācija ir Āfrikā, kur 40% teritorijas ļoti cieš no cilvēka saimnieciskās darbības un līdz ar to draud pārvērsties tuksnesī. Apdraudētas ir arī lielas teritorijas Latīņamerikā, Āzijā un Austrālijā.

Latvijā nav raksturīgs zemes pārtuksnešošanās process tā klasiskā izpausmē, bet ir vērojama zemes degradācija, kas saistīta ar augsnes eroziju (3.18. attēls) un augsnes piesārņošanu, lauksaimniecībā izmantojamo zemju nepareizu apsaimniekošanu, kā arī dažādu atpūtas vietu izveidošanu. Cilvēces turpmākā a īstība būs iespējama, ja tiks ierobežota zemes degradācija un tiks paaugstināta lauksaimniecībā izmantojamo zemju produktivitāte, neradot kaitējumu videi. Pamatfaktoriem, kā tiek sasniegta augsta ražība, ir jābūt šādiem: uzlabota zemkopības prakse, augu barības elementu sabalansētība, kaitēkļu izplatības ierobežošana ar mūsdienīgām metodēm, augsnes un ūdens aizsardzība un cilvēka augsta atbildība. Pesticīdu un mēslojuma pilnveidošana un izmantošana ir uzlabojusi augu produktivitāti, bet vienlaikus radījusi vides piesārņojumu. Turpmākais uzdevums ir panākt mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu efektīvāku izmantošanu, neradot vides piesārņojumu.

3.9. ŪDEŅU RESURSI Pasaules saldūdens krājumu kvalitātes pasliktināšanās un to izsīkšana atsevišķos pasaules reģionos 21. gadsimtā var kļūt par vienu no aktuālākajām sabiedrības problēmām. Kvalitatīvs dzeramais ūdens 2005. gadā nebija pieejams 2 miljardiem pasaules iedzīvotāju. ANO prognozē, ka līdz 2025. gadam saldūdens trūkumu izjutīs 2,8 miljardi iedzīvotāju 48 pasaules valstīs, no kurām 40 valstis atrodas Rietumāzijā un Ziemeļāfrikā. Pašlaik starptautiskā sabiedrība neredz problēmas risinājumu, tāpēc hronisks saldūdens deficīts 2050. gadā tiek prognozēts jau 4 miljardiem pasaules iedzīvotāju. Lai arī saldūdens resursi uz Zemes ir milzīgi, tomēr liela to daļa dažādu apstākļu dēļ (izvietoti augstkalnu apgabalos, atrodas dziļi) nav viegli pieejama, vai arī to kvalitāte neļauj tos izmantot pārtikā. Tomēr saldūdens pieejamība daudzviet jau izraisījusi konfliktus starp cilvēkiem un valstīm, un eksperti brīdina, ka ūdens dēļ nākotnē konflikti iespējami starp Turciju,

Sīriju un Irāku, ja Turcija uzcels aizsprostus uz Tigras un Eifratas. Āfrikā cīņa risinās par Nigēras ūdeņiem, bet Āzijā – par Mekongu, Indu un Gangu. Ūdens resursu izmantošana būtiski atšķiras dažādās valstīs. To nosaka valsts a īstības līmenis un ūdens resursu pieejamība. Ekonomiski a īstītās valstīs viena iedzīvotāja vidējais ūdens patēriņš sasniedz 200–800 litru dienā, bet a īstības zemēs tas visbiežāk nepārsniedz 60–150 litru dienā. Saldūdenim ir ļoti plašs izmantojums. ANO dati rāda, ka pasaulē cilvēku patēriņam sadzīvē tiek izmantoti tikai 12% saldūdens, enerģētikā un rūpniecībā – 8%, bet lauksaimniecībā – gandrīz 70% saldūdens. Ūdens lauksaimniecībā tiek izmantots mājlopu dzirdināšanā un barības sagatavošanā, zemju laistīšanā un apūdeņošanā. Lai iegūtu lielākas ražas, daudzviet zemnieki ir pārgājuši uz ūdensietilpīgām apūdeņošanas metodēm. Piemēram, Spānijā 14% apūdeņoto lauksaimniecības zemju nodrošina vairāk nekā 60%

67

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:53:44

kopējā lauksaimniecības produktu apjoma. Lauksaimniecības zemju apūdeņošanas dēļ atsevišķās vietās sāk izsīkt virszemes ūdeņu resursi, samazinās pazemes ūdens krājumi, un daudzviet sāļie ūdeņi ieplūst saldūdenī, padarot to neizmantojamu pārtikā. Klimata pārmaiņas un sausākās vasaras daudzviet Dienvideiropā un citur pasaulē palielina ūdens resursu izmantošanu, tādēļ vietās, kur agrāk ūdens netrūka, mūsdienās ūdeni nākas ievest. Zinātnieki uzskata, ka, ES dalībvalstīm apņemoties līdz 2020. gadam palielināt biodegvielas daudzumu līdz 10% no transportā izmantotās degvielas daudzuma, ūdens izmantošana lauksaimniecībā ievērojami pieaugs. Daudz sarežģītāka situācija ir Bahreinā, Saūda Arābijā un Apvienotajos Arābu Emirātos, kā arī daudzās citās pasaules valstīs, kas saldūdens deficīta dēļ ir spiestas lielā apjomā atsāļot jūras, sāļo ezeru vai iesāļos pazemes ūdeņus. Atsāļošanas jeb desalizācijas iekārtu skaits pasaulē pārsniedz 15 000 ar kopējo jaudu 34 miljoni kubikmetru diennaktī. Kaut arī dažādus sāļus saturošs ūdens pasaulē ir pietiekamā daudzumā, tā izmantošanu pārtikā un lauksaimniecībā arī turpmāk ierobežos pieejamais elektroenerģijas daudzums (ūdens atsāļošanai nepieciešams 4,7– 5,7 kW·h/m3) un atsāļotā ūdens augstā pašizmaksa, kas svārstās no 1 līdz 3 latiem par kubikmetru ūdens.

3.19. attēls. Pašlaik vislielāko dzeramā ūdens trūkumu izjūt Ziemeļāfrikas iedzīvotāji

Kaut gan ūdens krājumi pasaulē ir milzīgi, daudzviet to nepietiek izmantošanas vietā vai arī piekļūšana tiem ir apgrūtināta. Nākotnē jārēķinās, ka saldūdens izmantošana aizvien vairāk palielināsies, un tas var radīt apdzīvotu vietu a īstības ierobežojumus, cilvēku pastiprinātu migrāciju, piesārņojuma draudu palielināšanos un citas sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas grūtības.

LITERATŪRA Asafu-Adjaye J. (2007) Environmental Economics for Non – Economists. New Jersey: World Scientific. Atjaunojamo energoresursu potenciāls Latvijā (2007) Rīga: Būvniecības, enerģētikas un mājokļa valsts aģentūra. Bringezu S., Schütz H., Steger S., Baudisch J. (2004) International Comparison of Resource Use and Its Relation to Economic Growth: The Development of Total Material Requirement, Direct Material Inputs and Hidden Flows and the Structure of TMR. Ecological Economics, 51. Joosten H., Clarke D. (2002) Wise Use of Mires and Peatland – Background and Principles Including a Framework for DecisionMaking. International Mire Conservation Group / International Peat

Society, Jyväskylä. Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs M., Āboliņa K. (2008) Vides zinātne. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Segliņš V. (2007) Zemes dzīļu resursu izsīkšanas maldi. Terra, 49. The Global Forest Resources Assessment (2000) Main Report, FAO Forestry Paper 140. Rome: FAO, 2001. Tilton J. E., More D. (1996) Economic Growth and the Demand for Construction Material. Resources Policy, 22. Water Resources Across Europe – Confronting Water Scarcity and Drought (2009) European Environment Agency. Withgott J., Brennan S. (2006) Environment. The science behind the stories. San Francisco: Pearson.

INTERNETA RESURSI Mineral Information Institute. Pieejams: www.mii.org/teacher helpers. html Energy Information Administration-Official Energy Statistics from the U.S Government. Pieejams: www.eia.doe.gov/emeu/aer/contents. html United States Geological Survey. Pieejams: http://minerals.usgs.gov/ minerals/pubs/commodity/ United Nations Statistics Division. Pieejams: http://unstats.un.org/ unsd/industry/icsy_intro.asp BGS Minerals UK Centre for Sustainable Mineral Development. Pieejams: www.bgs.ac.uk/mineralsuk/commodity/home.html Sustainable Europe Research Institute. Pieejams: www.seri.at/ MOSUS. Pieejams: www.mosus.net/ EUROSTAT. Pieejams: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/ European Comission. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/natres/ pdf/datasetc.xls World Resources Institute. Pieejams: http://materials.wri.org/topic_data_ trends.cfm Soil Science Education Homepage. Pieejams: http://soil.gsfc.nasa.gov/ United States Department Of Agriculture Natural resources Conservation Service. Pieejams: http://soils.usda.gov/ The International Union of Soil Sciences. Pieejams: www.iuss.org/ European Soil Bureau. Pieejams: http://eusoils.jrc.it/

European Soil Data Center. Pieejams: http://eusoils.jrc.ec.europa.eu/ library/esdac/index.html World Soil Surveys Archive and Catalogue. Pieejams: www.wossac. com/index.htm World Soil Information. Pieejams: www.isric.org/UK/About+Soils/ Introduction+to+Soils/ Global InfoMine. Pieejams: www.infomine.com/commodities/coal.asp World Energy Council. Pieejams: www.worldenergy.org/ Energy Information Administration Official Energy Statistics from the U.S government. Pieejams: www.eia.doe.gov/emeu/international/ coalprice.html The Wise Use of Mires and Peatlands. Pieejams: www.mirewiseuse.com/ International Peat Society. Pieejams: www.peatsociety.org/index.php?id=1 Latvijas daba. Pieejams: http://latvijas.daba.lv/biotopi/purvi.shtml United Nations Statistics Division. Pieejams: http://unstats.un.org/ unsd/energy/yearbook/default.htm World Energy Council. Pieejams: www.worldenergy.org/ The Oilfield Information Source. Pieejams: www.worldoil.com/ InfoCenter/statistics_main.asp U.S Census Bureau. Pieejams: www.census.gov/ipc/www/worldpop.html San Joaquin Geological Society. Pieejams: www.sjgs.com/history.html Energy Information Administration Official Energy Statistics from the U.S Government. Pieejams: www.eia.doe.gov/oiaf/ieo/nat_gas.html

68

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:53:50

4.

CILVĒKS UN VIDE

Māris Kļaviņš, Latvijas Universitātes profesors

Viesturs Melecis, Latvijas Universitātes profesors

Pasaule ap mums ir izkārtota noteiktā sistēmā. Dzīvie organismi un arī cilvēks var ietekmēt uz Zemes noritošos procesus, piemēram, vielu plūsmas, klimatu, ūdeņu apriti. Zemi veido noteiktas sfēras: atmosfēra, hidrosfēra, litosfēra un biosfēra. Procesus šajās Zemes sfērās un īpaši dzīvību uz Zemes nosaka enerģijas plūsma, kuru Zeme saņem no Saules. Procesi katrā Zemes sfērā ir savstarpēji saistīti, un tos raksturo vielu un ķīmisko elementu plūsmas, kuras sauc par bioģeoķīmiskajiem aprites cikliem. Vielu aprite un enerģijas plūsmas nodrošina dzīvības pastāvēšanai labvēlīgus apstākļus, ietekmējot gan Zemes klimatu, gan arī dzīvo organismu attīstībai nepieciešamo elementu un vielu pieejamību. Šajā nodaļā aplūkoti jautājumi par to, kas ir vielu aprites bioģeoķīmiskie cikli; kas nosaka to pastāvēšanu; kā vielu aprites un enerģijas plūsmas ir saistītas; kā cilvēka darbība spēj ietekmēt vielu un enerģijas plūsmas uz Zemes; kā izmaiņas var ietekmēt procesus biosfērā un cilvēci.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:53:51

4.1. ZEMES SISTĒMAS: LITOSFĒRA, HIDROSFĒRA, ATMOSFĒRA, BIOSFĒRA 4.1.1. VIDES ZINĀTNE  ZINĀTNE PAR VIDES SISTĒMĀM Viss ir saistīts ar visu! Visi dzīvās un nedzīvās dabas elementi un procesi ir savstarpēji saistīti – tie ietekmē cits citu. Tomēr šajās neskaitāmajās sakarībās iezīmējas atsevišķu elementu vai procesu grupas, kas ir saistītas ciešāk, piemēram, pulksteņa mehānisma sastāvdaļas, datora mikroshēmas komponenti vai vienas ģimenes locekļi. Jebkuram minēto elementu kopumam piemīt noteiktas funkcijas: pulkstenis rāda laiku, dators apstrādā informāciju, ģimene audzina jaunos sabiedrības locekļus. Savstarpēji saistītu elementu kopumu, kas veic noteiktas funkcijas, sauc par sistēmu (no grieķu val. systema – ‘vesels; tāds, kas sastāv no daļām’). Sistēmu teorija klasificē sistēmas pēc to sarežģītības pakāpes. Dabas sistēmas, kuras veido Zeme un viss, kas uz tās atrodas, ir ļoti sarežģītas sistēmas. Pirms apmēram 4,6 miljardiem gadu, kondensējoties gāzu un putekļu mākonim starpzvaigžņu telpā, izveidojās Saule un planētas. Zeme funkcionē kā noteiktas sistēmas (sfēras): at mosfēra, hidrosfēra un litosfēra, starp kurām pastāv vielu un enerģijas plūsmas. Zemes sfēras atšķiras pēc sastāva, masas un tajās noritošajiem procesiem (4.1. tabula), kuros attiecīgo sfēru veidojošās vielas apmainās (piemēram, ūdens iztvaikošanas, kondensācijas, ūdeņu noteces cikls) (4.2. tabula). 4.1. tabula. Zemes struktūras galvenie elementi Ķīmiskie elementi un vielas Atmosfēra N2, O2, H2O, CO2, Ar H O (ūdens, ledus), ūdenī izšķīdušas Hidrosfēra 2 vielas (Na+, Ca2+, Cl–) Biosfēra organiskas vielas, H2O Litosfēra: garoza silikāti, karbonāti, sulfīdi, oksīdi mantija silikāti (olivīns, piroksēns) kodols dzelzs un niķelis

Vielas stāvoklis gāzveida šķidrs, ciets šķidrs, ciets ciets ciets šķidrs (kodola centrs – ciets)

4.2. tabula. Zemes galveno sastāvdaļu masa un vielu aprites laiks tajās

Biosfēra Atmosfēra Hidrosfēra Garoza Mantija Kodols

Masa, kg 4,2 × 1015 5,2 × 1018 1,4 × 1021 2,4 × 1022 4,0 × 1024 1,9 × 1024

Aprites laiks, gadi 60 0,2 1600 >3 × 107 >108 nemainās

Sistēmas var būt atvērtas vai slēgtas. Atvērtā sistēmā vielas un enerģijas plūsmas netiek ierobežotas.

4.1. attēls. Zeme no kosmosa

Okeāns ir atvērta sistēma a iecībā pret Zemes ūdeņu kopumu – hidrosfēru. Zeme ir uzskatāma par slēgtu sistēmu a iecībā pret vielu plūsmām (Zemes masu papildina relatīvi neliels daudzums nokritušo meteorītu, un nedaudz vielas aizplūst Visumā no atmosfēras augšējiem slāņiem), bet par atvērtu sistēmu a iecībā pret enerģijas plūsmām (Zeme saņem enerģiju no Saules, bet daļu saņemtās enerģijas atstaro kosmiskajā telpā). Sistēmas raksturo to spēja reaģēt uz dažādām ietekmēm – atgriezeniskā saite, kas var būt pozitīva vai negatīva. Atbildes reakcija ir pašregulējoša vai stabilizē sistēmas stāvokli un nodrošina sistēmas uzturēšanu relatīvi konstantos apstākļos. Pozitīva atgriezeniskā saite veidojas, ja iedarbība uz sistēmu noved pie sistēmas darbības pieauguma. Klasisks negatīvās atgriezeniskās saites piemērs nedzīvajās, tehniskajās sistēmās ir Vata regulators (4.2. a ēls), kurš, palielinoties svērteņa rotācijas ātrumam, samazina tvaika padevi cilindrā un tādējādi nodrošina pastāvīgu dzinēja apgriezienu skaitu.

Centrbēdzes mehānisms

Tvaika mašīna

Tvaika padeves vārsts Tvaika padeve

4.2. attēls. Negatīvās atgriezeniskās saites princips Vata regulatorā Jo intensīvāk darbojas tvaika mašīna, jo ātrāk griežas centrbēdzes mehānisms, tādēļ tvaika padeves vārsts aizvien ciešāk noslēdz tvaika padevi, regulējot mašīnas darbību.

70

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:53:56

4.1.2. ATMOSFĒRA, HIDROSFĒRA UN LITOSFĒRA At mosfēra ir viena no trim Zemes sastāvdaļām (at mosfēra, hidrosfēra un litosfēra). Visās šajās daļās pastāv dzīvība. At mosfēra sastāv no vielām gāzveida stāvoklī (O2, N2), hidrosfēra sastāv no ūdens un tajā izšķīdušām vielām. Lielu daļu Zemes masas veido litosfēra, bet pēc uzbūves tā ir izteikti heterogēna. Kopējā at mosfēras masa ir 5,2 × 1018 kilogrami jeb apmēram viena miljonā daļa no visas Zemes masas, un salīdzinājumā ar hidrosfēras un litosfēras masu tā ir relatīvi niecīga (4.2. tabula). At mosfēru raksturo intensīvi vielu un enerģijas aprites procesi, un salīdzinājumā ar pārējām Zemes sfērām tā ir vismainīgākā. At mosfērai ir liela nozīme Zemes siltuma bilancē. At mosfērā tiek izkliedēta Saules enerģija, tā uzturot siltuma bilanci un klimatu. Ūdens tvaiki un ogļskābā gāze, kas ir at mosfēras sastāvā, atstaro atpakaļ daļu no Zemes virsmas izstarotā siltuma, tādējādi ievērojami paaugstinot temperatūru uz Zemes. Zemes a īstības laikā at mosfēras sastāvs ir mainījies, un pašreiz tas atspoguļo zināmu dinamiskā līdzsvara stāvokli, ko veido ģeoķīmiskie, dzīvajā dabā noritošie procesi un cilvēka darbība. Vienlaikus at mosfēra tās pašreizējā veidā ir ilgas evolūcijas iznākums. Pēc Zemes izveidošanās sākotnējā at mosfēra sastāvēja no metāna, amonjaka, ūdens tvaikiem un ūdeņraža. Šī at mosfēra pat ar visai īsu viļņa garumu neaizkavēja elektromagnētisko starojumu no kosmiskās telpas, un tā iedarbojās ķīmiski reducējoši. Tāpēc pirmie dzīvie organismi a īstījās ūdens vidē, kas pasargāja no elektromagnētiskā starojuma ar īsu viļņa garumu un nepieļāva organisko vielu (īpaši DNS, olbaltumvielu) sabrukšanu. At mosfēras sastāva izmaiņas ietekmēja fotosintezējošo organismu a īstība – tie spēj saistīt ogļskābo gāzi un ūdeni, veidojot ogļūdeņražus un skābekli. Vienlaikus, pieaugot skābekļa koncentrācijai gaisā, izveidojās Zemes ozona

slānis un at mosfēras sastāvs, kāds pastāv mūsdienās. At mosfēras evolūcijai bija raksturīga arī ūdeņraža koncentrācijas pazemināšanās, tam saistoties ķīmiskos savienojumos, kā arī izkliedējoties kosmiskajā telpā. Līdz ar to fotosintēze un dzīvo organismu attīstība uzskatāma par galveno faktoru kopumu, kas nosaka skābekli saturošu at mosfēru mūsdienās. Kaut arī at mosfēras masa nav liela (0,00009% no Zemes masas, 0,044% no Zemes garozas masas, 0,6% no hidrosfēras masas), tās loma ir milzīga, at mosfēras atomi atrodas pastāvīgā vielas apmaiņā ar litosfēru, biosfēru un hidrosfēru, aktīvi līdzdarbojas daudzos vielu un elementu migrācijas procesos. At mosfēras pastāvēšana ir dzīvības priekšnosacījums uz Zemes, savukārt dzīvības procesi ļoti būtiski iespaido tās sastāvu. Cilvēka darbības dēļ notiek izmaiņas visās Zemes sistēmās, bet visvairāk tās skar tieši at mosfēru. At mosfēras īpatnības ir kustīgums un tajā notiekošās fizikāli ķīmiskās pārvērtības, kas būtiski ietekmē procesus uz Zemes. At mosfēru var uzskatīt par barjeru, kas pasargā dzīvības procesus uz Zemes, jo at mosfērā tiek absorbēts kosmiskais starojums un liela daļa Saules elektromagnētiskā starojuma, kas varētu radīt dzīvos organismus veidojošo organisko vielu sabrukšanu. Starojums ar lielāku viļņa garumu un mazāku enerģiju var sasniegt Zemes virsmu, taču starojums ar īsāku viļņa garumu (ultravioletais starojums, rentgenstari, γ stari) tiek saistīts at mosfēras augšējos slāņos. Liela ir at mosfēras loma Zemes siltuma bilances veidošanā. At mosfēras sastāvā esošo ogļskābo gāzi augi izmanto fotosintēzei, bet skābekli – dzīvie organismi elpošanai. At mosfērai ir izšķiroša loma vielu aprites globālajos ciklos (oglekļa, sēra, slāpekļa, metālu) un ūdens hidroloģiskajā ciklā. At mosfērā sadeg arī ievērojama daļa meteorītu masas, kuri nāk no kosmiskās telpas. At mosfēras lielais kustīgums nodrošina to, ka piesārņojums, kas rodas vienā Zemes reģionā, tiek pārnests uz citiem reģioniem un var tikt izkliedēts pat 120

TERMOSFĒRA

100

80 Augstums (km)

Faktors, kas nozīmīgi ietekmē uz Zemes noritošos procesus, ir dzīvo organismu kopums uz tās – biosfēra. Dzīvība aizsākās apmēram 1,6 miljardus gadu pēc Zemes izveidošanās, un tā ir ļoti būtiski ietekmējusi planētu. Kopš dzīvības izcelšanās daudzi organismu veidi ir a īstījušies, piedzīvojuši uzplaukumu un izzuduši. Cilvēku eksistence uzskatāma tikai par vienu posmu Zemes a īstības vēsturē. Tomēr no cilvēka redzes viedokļa tas ir pats nozīmīgākais posms Zemes pastāvēšanā, un līdz ar to arī izpratne par to, kā mēs varam ietekmēt ap mums esošo vidi, ir būtiska. Cilvēka darbība mūsdienās spēj ietekmēt uz Zemes noritošos procesus. Visu Zemes ūdeņu kopumu (hidrosfēru), troposfēru un Zemes garozas augšējo daļu ietekmē dzīvība. Jebkuras zinātnes nozares mērķis ir pētīt kādu konkrētu objektu. Vides zinātne pēta sarežģītas sistēmas, līdz ar to vides zinātni var definēt arī kā zinātni par Zemes sistēmām, to mijiedarbību un cilvēka ietekmi uz tām.

MEZOSFĒRA 60

40 STRATOSFĒRA 20 TROPOSFĒRA 0 -100

-80

-60

-40

-20 20 0 Temperatūra (°C)

40

60

4.3. attēls. Zemes atmosfēras un temperatūras mainība atkarībā no attāluma līdz Zemes virsmai

71

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:53:58

globālā mērogā. Liela daļa biosfērā noritošo procesu, neapšaubāmi, ir atkarīgi no gaisa sastāva, kas tiek izmantots dzīvības procesu nodrošināšanā, un vispirms tas a iecas uz organismiem, kuru uzbūve ir sarežģītāka. Toksiskās vielas pat mikrodaudzumā, ja tās tiek uzņemtas ilgāku laiku, var ievērojami ietekmēt cilvēka veselību. Atkarībā no augstuma visai ievērojami var mainīties arī temperatūra un at mosfēras ķīmiskais sastāvs. At mosfērai ir slāņaina uzbūve, tāpēc atkarībā no attāluma līdz Zemes virsmai daudzi tās raksturlielumi un sastāvs mainās neviendabīgi (4.3. a ēls). Augšējie at mosfēras slāņi pēc sastāva stipri atšķiras no apakšējiem, kuri ir ievērojami blīvāki un kuros koncentrēta at mosfēras gāzu pamatmasa (gaisa masa Zemes virsmai tuvākajos 30 kilometros veido 99% no at mosfēras kopējās masas). Zemes at mosfēra atrodas dinamiskā līdzsvara stāvoklī. Ja at mosfēras spiediens mainās vienmērīgi, temperatūras izmaiņas notiek lēcienveidā atkarībā no a āluma līdz Zemei. At mosfēras augšējos slāņos kosmiskās telpas elektromagnētiskais starojums ar augstu enerģiju rada at mosfēras sastāvdaļu jonizāciju, kas spēj sašķelt pat stabilās ūdens vai slāpekļa molekulas. Lielajā retinājumā sadursmes ar elektromagnētiskā starojuma kvantiem piešķir gāzu molekulām lielu ātrumu. Vienlaikus šie procesi nosaka elektromagnētiskā starojuma sorbciju, kas ir visintensīvākā tieši at mosfēras augstākajos slāņos, bet ievērojamā mērā notiek arī zemākās atmosfēras zonās. Zemes virsmai tuvāko zonu sauc par troposfēru. Troposfēras augstumu un tajā noritošos procesus ietekmē Zemes forma, gaisa masu kustības raksturs un daudzi citi faktori, arī antropogēnie. Pie troposfēras augšējās robežas notiek ūdens tvaiku kondensācija, un līdz ar to tiek novērsta to nokļūšana augstākos atmosfēras slāņos, kur ūdens molekulas fotoķīmiskās reakcijās varētu sadalīties, bet veidotais ūdeņradis izkliedēties kosmiskajā telpā. Stratosfēru raksturo gaisa temperatūras pieaugums, palielinoties a ālumam no Zemes virsmas, – to nosaka tajā noritošās fotoķīmiskās reakcijas, kuras vispirms saistās ar ozona molekulu veidošanos un sabrukšanu, kā arī intensīvu ultravioletā starojuma sorbciju. At mosfēras augšējos slāņus veidojošo gāzu koncentrācija ir ievērojami zemāka – tās eksistē jonizētā stāvoklī un ir pakļautas augstas enerģijas elektromagnētiskā starojuma iedarbībai, kas nāk no Saules un kosmiskās telpas, tādēļ molekulu kustības ātrums retinātajā vidē ievērojami pieaug. Šajās at mosfēras daļās norit reakcijas, kuru raksturs ievērojami atšķiras no reakcijām Zemes virsmas tuvumā. Hidrosfēra ir Zemes virsmas un tai tuvējās Zemes garozas daļas ūdeņu kopums, kura lielāko daļu aizņem Pasaules okeāns. Vielu aprite lielā mērā saistās ar ūdens apriti uz Zemes. Ūdens nosaka dzīvības procesu norisi un raksturu uz Zemes un ir galvenā viela, kas veido augstākos dzīvos organismus. Ūdens veido hidrosfēru, bet būtiski ietekmē arī procesus

dens (0

niskā Okeā za garo ) (5 km

Jūras ū

K on

) –5 km

tine ntālā garo (20– 60 k za m)

Lit (50– osfēra 200 km) Aste nosf ēra

ējā Augš ija t man 400 k

m

6 70 k

P vidē ārejas z o jais man na jeb tijas slān is Apa kšējā man tija

m

29 0 0

km

5100

Pāre jas je b «D Ārēja » slā is ko nis dols

km Iekš

ējais

km 6378

kod ols

4.4. attēls. Zemes iekšējā uzbūve

biosfērā, at mosfērā un, nosakot daudzu ģeoloģisko procesu raksturu, arī litosfērā. Ūdens lomu vidē lielā mērā nosaka ne tikai tā kopējais daudzums uz Zemes, bet arī ūdens kā vielas īpašības. Hidrosfēras masa ir 1,5 × 1018 tonnu. Hidrosfēras kopplatība (okeāns + ledāji + ezeri + upes + purvi + mitrzemes) ir 383 miljoni kvadrātkilometru, un salīdzinājumā ar Zemes virsmas kopplatību (510 miljoni kvadrātkilometru) hidrosfēra aizņem 75% no tās. Zemes ārējā cietā daļa – litosfēra – sniedzas līdz 200 kilometru dziļumam. Tā ietver Zemes garozu un mantijas augšējo daļu. Zem litosfēras atrodas astenosfēra un augšējā mantija, kuru veido daļēji izkusuši ieži un šķidrs materiāls, kas Zemes virsmu var sasniegt vulkānu izvirdumu laikā. Zemes ārējais kodols ir šķidrs un veido ~30% no Zemes masas, bet iekšējais kodols ir ciets un galvenokārt sastāv no dzelzs un niķeļa (4.4. a ēls).

4.1.3. BIOSFĒRA Par biosfēru sauc Zemes daļu, kurā ir izplatīti dzīvie organismi. Biosfēra aptver augšējo litosfēras daļu, apakšējo at mosfēras daļu (troposfēru) un visu hidrosfēru. Biosfēra ir gan dzīvo būtņu kopums (biomasa), gan arī dzīves vide. Biosfēra ir telpa, kurā mājo dzīvie organismi dažādā koncentrācijā – no dažām baktērijām kubikmetrā at mosfēras augstākajos slāņos līdz ekvatoriālās zonas tropiskajiem mežiem, kuriem raksturīga ne vien augsta bioloģiskā daudzveidība, bet arī milzīgs īpatņu skaits noteiktā tilpuma vienībā. Biosfēra ir ārkārtīgi sarežģīta dinamiska sistēma, ko iespaido milzīgs skaits dažādu ārēju faktoru, tai skaitā nejaušu: Zemes garozas tektoniskie procesi, apledojumi un klimatiskas katastrofas. Kopējais pašlaik zināmo augu un dzīvnieku sugu skaits ir gandrīz 3 miljoni, no tām apmēram 300 000 ir autotrofas sugas (spēj radīt primāro biomasu). Visi

72

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:53:58

pārējie organismi ir heterotrofi – primārās biomasas patērētāji. Starp augiem visvairāk ir segsēkļu un sēņu, starp dzīvniekiem – kukaiņu, molusku, posmkāju un mugurkaulnieku. Kopējā dzīvās vielas masa vērtējama no 2,4 × 1012 tonnām līdz 1 × 1013 tonnām sausas vielas, kurā dominē fitomasa (jūras fitoplanktons, meži, zālaugi), bet zoomasas daudzums vērtējams ap 2–10% no kopējā biomasas daudzuma. Dzīvās vielas gada produkcija ir apmēram 2,3 × 1011 tonnu. Dzīvā viela veido 0,01% no Zemes garozas masas, bet, to vienmērīgi izkliedējot Zemes virsmā, izveidotos 2 centimetrus biezs slānis. Visvairāk biomasas ir koncentrēts tropu mežos – vidēji 65 kg/m3, taigā 20–25 kg/m3, melnzemes joslas stepēs – 1 kg/m3, tuksnešos – 0,25 kg/m3. Pēc biomasas koncentrācijas tuksnešiem tuvs ir Pasaules okeāns, kas atsevišķās vietās salīdzināms ar stepēm un savannām. Tomēr jūras organismi ātrāk vairojas un arī sadalās, bioloģiskā aprite ir daudz intensīvāka. Planktons ir lielākā un nozīmīgākā planētas biocenoze. Lai gan dzīvās vielas masa salīdzinājumā ar Zemes garozas masu ir niecīga, tomēr tās aprite ir intensīva. Ir aplēsts, ka visā dzīvības pastāvēšanas laikā planktona radītā un apritē esošā biomasa ievērojami pārsniedz Zemes garozas masu. Dzīvās sistēmas atšķirībā no nedzīvajām sistēmām aktīvi mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, nemitīgi uzņemot no tās organiskās un neorganiskās vielas un enerģiju un izdalot vidē dzīvības procesu atkritumproduktus. Galvenās dzīvo sistēmu kategorijas ir šūna, organisms, populācija un biocenoze. Šūnām un organismiem piemīt kairināmība – tie aktīvi reaģē uz izmaiņām vidē, aug, a īstās un vairojas. Šūna ir organisma uzbūves pamatelements, vienas sugas organismi veido populāciju, bet sugas, kas ir savstarpēji saistītas vai kurām ir līdzīgas prasības pret apkārtējo vidi, veido sugu sabiedrības jeb biocenozes. Biocenoze un nedzīvā vide (biotops), kurā sugas mājo un kuru tās izmanto un pārveido, kopā veido vēl augstākas kategorijas sistēmu – ekosistēmu, kas apvieno dzīvās un nedzīvās dabas komponentus. Katra suga ir unikāla un neatkārtojama, un tai ir specifiskas un raksturīgas funkcijas ekosistēmā. Visas uz Zemes dzīvojošās organismu sugas iedala četros lielos nodalījumos – valstīs: baktērijas, sēnes, augi un dzīvnieki (vīrusi šajā klasifikācijā netiek iekļauti).

biotops

biotops + biocenoze = ekosistēma

4.5. attēls. Ekosistēmu veido nedzīvās dabas elementu kopums (biotops) un dzīvo organismu kopums (biocenoze)

Kaut arī klasificēto sugu skaits ir milzīgs, tiek uzskatīts, ka lielāko daļu zinātnieki vēl nav atklājuši, jo saskaņā ar prognozēm kopējais sugu skaits uz planētas varētu būt vismaz 13 miljoni. Ekosistēmas dzīvos komponentus veido dažādu sugu organismi, kas apdzīvo vienu un to pašu telpas daļu, parasti savstarpēji mijiedarbojas un veido barības ķēdi. Ekosistēmā ietilpstošo sugu kopumu sauc par biocenozi. Visu nedzīvās dabas komponentu (iežu, ūdens, gaisa) kopumu, kurā atrodas biocenoze, sauc par biotopu (4.5. a ēls). Ekosistēmas var būt dažāda lieluma, sākot no mikroekosistēmām (piemēram, trūdošs celms vai ūdens peļķe) un beidzot ar mezoekosistēmām un makroekosistēmām (piemēram, meža nogabals, ezers, Madagaskaras sala vai Klusais okeāns). Visas planētas ekosistēmas apvienotas megaekosistēmā – biosfērā (4.6. a ēls). Ekosistēmas ir atvērtas sistēmas. Tas nozīmē, ka tās nepārtraukti uzņem un izvada enerģiju un dažādas vielas.

Megaekosistēma (biosfēra)

Makroekosistēma (bioms)

Mezoekosistēma (mežs)

Mikroekosistēma (trūdošs celms)

4.6. attēls. Hierarhiskas ekosistēmas Visaugstākā līmeņa ekosistēma ir biosfēra. Biosfērā var nodalīt lielākas un pēc dabas apstākļiem viendabīgas teritorijas – biomus. Savukārt biomos var nodalīt mezoekosistēmas, piemēram, atsevišķus meža vai zālāju platības, purvus, ezerus.

Ekosistēmas galvenā funkcija ir dzīvības nepārtrauktības nodrošināšana, ko tā veic, no vienkāršām neorganiskām vielām (gāzēm, ūdens, sāļiem) nemitīgi sintezējot organiskās vielas ar sarežģītu molekulu struktūru – celulozi, cukurus, olbaltumvielas, taukus. Organismiem atmirstot, tie atkal tiek sadalīti vienkāršās vielās. Ekosistēmas tomēr nevar aprakstīt tikai telpiskās kategorijās, jo starp ekosistēmām nav iespējams novilkt precīzas robežas, ja vien tās nav iezīmējusi pati daba, piemēram, kā līniju starp sauszemi un ūdeni. Visbiežāk starp ekosistēmām ir izteikta pārejas zona – ekotons (4.7. a ēls). Tādēļ ekosistēmu kartēs iezīmētās robežas ir visai nosacītas, dabā tādas nepastāv. Ekosistēmu raksturo saites jeb a iecības starp dažādām sugām un nedzīvās dabas elementiem, un tās ir ļoti daudzveidīgas. Ekosistēmas iekšienē šīm saitēm ir jābūt ciešākām nekā starp ekosistēmām.

73

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:53:59

Pļavas ekosistēma

Mežmala – ekotons

Meža ekosistēma

4.7. attēls. Meža ekosistēma robežjoslā ar pļavas ekosistēmu veido mežmalas ekotonu – krūmāju, kurā sastopamas gan pļavas, gan meža sugas

Neapšaubāmi, svarīgākās ir barības jeb trofiskās attiecības (no grieķu val. trophos – ‘baroties’), kad viena suga izmanto otru kā barību. Trofiskās a iecības pastāv, piemēram, starp augēdāju sugām un augu sugām, starp plēsējiem un upuriem, starp parazītiem un saimniekiem – sugām, uz kurām parazīti dzīvo. Taču bez trofiskajām saitēm ir arī citas starpsugu a iecību formas, piemēram, abpusēji labvēlīgas a iecības jeb simbioze (4.8. a ēls) un tām pilnīgi pretējas – sugu konkurence par barības resursiem vai dzīves telpu. Starpsugu a iecības pastāv arī tajos gadījumos, ja viena suga pārtiek no otras sugas barības atliekām, atrod mājvietu otras sugas apdzīvotās vai pamestās vietās vai tikai nejauši brīdina otru sugu par draudošām briesmām. Sugu trofiskās a iecības ir ekoloģisko barības ķēžu un trofisko tīklu uzbūves pamatā (4.9. a ēls). Caur ekoloģisko barības ķēdi plūst enerģija un vielas. Trofiskās ķēdes pirmo posmu veido primārie producenti – zaļie augi, kas fotosintēzē ražo organiskās vielas no minerālvielām, ūdens un ogļskābās gāzes, izmantojot Saules enerģiju. Pārējie ķēdes locekļi Saules enerģiju tiešā veidā izmantot nespēj – tie var patērēt tikai to enerģiju, kas ieslēgta zaļo augu masā. Augu saražotās organiskās vielas un tajās uzkrātā enerģija vispirms ir pieejama augēdājiem kukaiņiem, putniem, zīdītājiem un citiem dzīvniekiem, kas pārtiek no augu barības. Augi pamatā sastāv no celulozes – grūti sagremojamas organiskās vielas.

Celulozi augēdājiem palīdz sagremot mikroorganismi, kuri kā simbionti dzīvo to gremošanas traktā. Šajā simbiozē dzīvnieks nodrošina mikroorganismiem patvērumu savā gremošanas traktā, bet mikroorganismi dzīvniekam palīdz sagremot norīto augu barību. Celulozei kā barībai ir zema enerģētiskā vērtība, tāpēc, lai nodrošinātu sevi ar nepieciešamo enerģiju, zālēdājiem jāēd bieži un ļoti daudz. Ekoloģiskā barības jeb trofiskā ķēde atspoguļo organismu barošanās hierarhiju ekosistēmā, kā arī vielu un enerģijas plūsmu tajā. Ekoloģiskajā barības ķēdē izšķir 3–4 trofiskos līmeņus. Pirmais līmenis ietver autotrofos organismus, kuri sava ķermeņa vielu veido, izmantojot Saules enerģiju un no augsnes vai ūdens uzņemtas neorganiskas vielas. Autotrofi ir visi zaļie augi, tai skaitā ūdenstilpēs sastopamās aļģes. Zaļie augi biomasu veido fotosintēzes ceļā, tādēļ tos sauc par producentiem. Mazāk izplatītas ekosistēmās ir autotrofās baktērijas, kas savu šūnu vielu sintēzei izmanto ķīmisko enerģiju. Visi pārējie barības ķēdes līmeņi ietver patērētājus jeb konsumentus. Otrais līmenis ietver augēdājus jeb fitofāgus. Augēdāji enerģiju un vajadzīgās vielas iegūst, patērējot barībā augus. Trešais līmenis ietver pirmās kārtas plēsējus jeb zoofāgus un parazītus. Tie barībā izmanto augēdājus. Daudzās ekosistēmās arī pirmās kārtas plēsēji ir apdraudēti, jo tos barībā izmanto otrās kārtas plēsēji. Saules enerģijas daudzums, kas pieejams katram nākamajam ekoloģiskās barības ķēdes līmenim, ir ne vairāk kā 10–15%. Tas tādēļ, ka lielākā daļa enerģijas tiek patērēta katra līmeņa organismu vielmaiņai, augšanai, vairošanās procesam un tiek zaudēta siltuma veidā. Tādēļ arī barības ķēdes nemēdz

2. kārtas plēsēji

1. kārtas plēsēji

Augēdāji

Producenti, zaļie augi

Ekskrementi, augu un dzīvnieku atliekas

Reducenti, organisko atlieku noārdītāji

4.8. attēls. Ķērpis ir aļģes un sēnes simbioze

4.9. attēls. Ekoloģiskā barības jeb trofiskā ķēde

74

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:53:59

būt garas. Enerģijas daudzuma samazināšanos barības ķēdē parasti atspoguļo katra līmeņa organismu skaits un kopējā biomasa. Augēdāju parasti ir mazāk nekā augu, bet plēsēju – mazāk nekā upuru. Šo likumsakarību atspoguļo ekoloģiskās piramīdas (4.10. a ēls).

2. kārtas plēsēji

1. kārtas plēsēji

Augēdāji

Zaļie augi

4.10. attēls. Ekoloģiskā skaita piramīda Enerģijas deficīts un zudumi trofiskajā barības ķēdē ir cēlonis tam, ka ekosistēmā parasti augēdāju ir mazāk nekā augu un plēsēju mazāk nekā upuru.

Barības ķēdē ietilpst arī reducenti, kas enerģiju un vajadzīgās vielas iegūst, sadalot visā barības ķēdē uzkrājušās organismu atliekas un ekskrementus. Šādus organismus sauc par saprotrofiem (no grieķu val. sapros – ‘sapuvis’, trophos – ‘baroties’). Ekoloģiskās barības ķēde ir abstrakts jēdziens, jo daudzas sugas izmanto barībā gan augus, gan dzīvniekus, piemēram, lācis. Tādēļ viena un tā pati suga var ietilpt vairākos trofiskos līmeņos. Barības a iecības starp sugām atspoguļo trofiskais tīkls, kurā katrs mezgla punkts simbolizē konkrētu sugu, bet saišu daudzums ar citiem mezgla punktiem – trofiskās a iecības ar citām sugām ekosistēmā. Ekoloģiskā barības ķēde tādējādi atspoguļo nevis attiecības starp sugām, bet gan enerģijas un vielu plūsmu ekosistēmā vispār. Trofiskās a iecības starp konkrētām sugām redzamas trofiskajā tīklā (4.11. a ēls). Dažādu hierarhijas līmeņu ekosistēmas nav norobežotas cita no citas, tās ir saistītas neskaitāmām saitēm. Tādēļ procesi, kas notiek zemāka ranga sistēmā, ietekmē gan vienā līmenī blakus esošas sistēmas, gan arī visas augstāka hierarhijas līmeņa ekosistēmas. To, kāds būs migrējošas putnu sugas, piemēram, melnā stārķa, indivīdu skaits kādā Latvijas rajonā, nosaka šīs sugas izdzīvošanas sekmes Āfrikā. Amazones lietus mežu izciršana rada ne vien vietējā klimata izmaiņas, bet arī visa Amazones baseina, Dienvidamerikas un Klusā okeāna reģiona izmaiņas kopumā, jo šīs ekosistēmas ar intensīvo

ūdens iztvaikošanu un at mosfērā izdalītajām specifiskajām vielām nosaka lietus mākoņu veidošanās augstumu virs reģiona, kas ietekmē arī globālo klimatu. Jāapzinās, ka mūsdienu priekšstati par cēloņu un seku likumsakarībām ekosistēmās vēl ir visai nepilnīgi. Teorētiski nevar izslēgt iespēju, ka nelielas izmaiņas vienā sistēmas elementā var radīt būtiskas izmaiņas visā ekosistēmā. Šo parādību mēdz dēvēt arī par tauriņa spārna efektu, pārfrāzējot teicienu, ka tauriņa spārna vēziens Dienvidamerikas lietus mežā var izraisīt viesuļvētru Eiropā. Neliels fosfora un slāpekļa savienojumu koncentrācijas pieaugums ezerā, ja ir labvēlīga ūdens temperatūra, rada aļģu un cianobaktēriju (zilaļģu) lavīnveida savairošanos, kas būtiski ietekmē visu ezera ekosistēmu. Ekosistēmu hierarhiskā uzbūve telpiski izpaužas kā biotopu daudzveidība vienā ekosistēmā. Liela biotopu daudzveidība raksturīga ainavu līmeņa ekosistēmām, kur dažāda tipa mežu ekosistēmas mijas ar sausu un mitru pļavu ekosistēmām, augstajiem un zemajiem purviem, kāpu un ezeru ekosistēmām. Savukārt ainavu līmeņa ekosistēmas ar zemu biotopu daudzveidību mēdz būt lieli cilvēka stādīti mežu masīvi, vienlaidu sējumu platības vai ganības. Ekosistēmas dzīvais komponents ir sugu sabiedrības – biokopas. Biokopu veido baktērijas, sēnes, augi un dzīvnieki. Šie organismi ir atkarīgi no vides faktoriem (temperatūras, mitruma, augsnes auglības u. c.) un vienlaikus arī paši tos pārveido. Piemēram, augi ar saknēm un nobirām, kā arī dzīvnieki ar rakšanu un ekskrementiem pārveido nedzīvos iežus, un veidojas augsne. Šajā ziņā izcila nozīme ir sliekām. Ievērojamais angļu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins (Charles Darwin) tās savulaik salīdzinājis ar zemkopja arklu, jo tārpi, kuru skaits mērāms simtos uz kvadrātmetru, nemitīgi barojas augsnē, un caur to gremošanas traktu gada laikā iziet gandrīz visa lauka augsnes virskārta. Slieku ekskrementus sauc par

4.11. attēls. Trofiskais tīkls Sugas ar daudzveidīgu barošanos veido tīkla mezgla punktus, bet sugas, kas specializējušās tikai viena barības objekta patērēšanā, tīklam ir piesaistītas ar vienu pavedienu.

75

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:54:06

kaprolītiem. Tie ir ķīmiski stabili augsnes struktūras elementi un augsnes mikrobioloģisko procesu aktivitātes centri, kas nosaka augsnes auglību. Biokopu raksturo sugu daudzveidība, ko mēra ar tajā ietilpstošo sugu skaitu. Vislielākā sugu daudzveidība ir tropu lietus mežu un koraļļu rifu ekosistēmās. Piemēram, entomologs Terijs Ervins konstatējis, ka Panamas lietus meža koka lapotnē mitinās caurmērā 1200 vaboļu sugu. Ziemeļu un mērenās joslas mežu ekosistēmās, kur vides apstākļi ir skarbāki, protams, sugu daudzveidība ir ievērojami mazāka. Piemēram, skujkoku mežā augu sugas var viegli saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Toties meža augsnē mitinās desmitiem dažādu sīku posmkāju un tārpu sugu. Ekosistēmas nemitīgi mainās, a īstās. Vienu biokopu nomaina cita, atšķirīga pēc sugu sastāva. Šo ekosistēmu a īstības procesu dēvē par ekoloģisko sukcesiju. Ekoloģisko sukcesiju uzskatāmākie piemēri ir tīruma aizaugšana ar nezālēm, pārveidošanās par pļavu, pļavas aizaugšana ar krūmiem, krūmāju pārveidošanās par mežu (4.12. a ēls). Ekoloģiskās sukcesijas var būt gan relatīvi īsas, gan arī ļoti ilgas. Laika ziņā īsas ir mikrosukcesijas, kas notiek dažās nedēļās. Turpretī ezera pakāpeniska aizaugšana un pārveidošanās par purvu ilgst gadu tūkstošus (4.13. a ēls). Ezera dibenā nogulsnējas ūdensaugu un ūdens dzīvnieku atliekas, tas kļūst aizvien seklāks. Aizaugšana notiek arī no ezera krastiem, ezera virsma pamazām sarūk, līdz izzūd pavisam. Ekoloģiskās sukcesijas galvenā pazīme ir sugu sastāva maiņa ekosistēmā, taču paralēli tam mainās arī saražoto organisko vielu masa un produktivitāte – noteiktā laika vienībā saražotās biomasas daudzums. Izmainās arī kopējā dzīvo augu un dzīvnieku biomasa ekosistēmā un tās produktivitāte – saražotās biomasas daudzums vienā laika vienībā. Izšķir primāro un sekundāro sukcesiju. Primārajā sukcesijā ekosistēmas a īstības process sākas uz kailiem iežiem, piemēram, uz vulkāniskās

Tīrums

Pļava

Krūmājs

Lapkoku mežs

Egļu mežs

Laiks

4.12. attēls. Ekoloģiskā sukcesija Tīruma aizaugšana un egļu meža izveidošanās notiek aptuveni 80–100 gadu laikā. Šajā procesā var nodalīt vairākas stadijas. Katrai no tām raksturīga biokopa ar specifisku augu un dzīvnieku sugu sastāvu.

4.13. attēls. Ekoloģiskā sukcesija

lavas, smilšu kāpā vai grants karjerā. Pirmie parādās mikroorganismi, aļģes, ķērpji un sūnas. Šiem organismiem atmirstot, pamazām uzkrājas organiskās vielas, veidojas augsne, ieviešas augu un dzīvnieku sugas, kas, ekosistēmai a īstoties, nomaina cita citu. Sekundārajā sukcesijā ekosistēmas a īstība sākas pēc kāda spēcīga ārēja faktora, piemēram, ugunsgrēka, viesuļvētras, meža izciršanas, augsnes uzaršanas u. tml., iedarbības uz ekosistēmu. Šajā gadījumā ekosistēmā jau ir vairāk vai mazāk izveidojusies augsne un biokopa. Saskaņā ar sukcesiju teoriju ekosistēma savas a īstības gaitā virzās uz noteiktu galamērķi – ekoloģisko klimaksu, kuru sasniedzot tā vairs tālāk nemainās. Arī cilvēks ir ekosistēmas sastāvdaļa – viena no dzīvo organismu sugām, kas atšķirībā no pārējiem organismiem spēj visbūtiskāk ietekmēt šīs sistēmas, izmantot tajās saražoto bioloģisko produkciju, izmainīt sugu sastāvu sev vēlamajā virzienā. Taču, lai sekmīgi apsaimniekotu ekosistēmas, ir labi jāpārzina to funkcionēšanas likumsakarības un sugu struktūra. Cilvēks ar savu rīcību spēj planētas ekosistēmas gan uzturēt, gan sagraut. Tā kā biosfēras sagraušanas gadījumā nebūtu iespējama arī viņa paša turpmākā eksistence, cilvēks ir objektīvi ieinteresēts ekosistēmu ilgtspējīgā a īstībā. Gadījumos, kad nav pietiekamas informācijas par sistēmu, iejaukšanās tajā drīkst notikt, tikai ievērojot maksimālas piesardzības principu. Nav pieļaujamas darbības, ja pastāv aizdomas, ka tām varētu būt kaitējošas sekas. Iejaukšanās sistēmā veicama soli pa solim, pēc katra soļa rūpīgi izvērtējot tā sekas, pirms tiek sperts nākamais.

76

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:54:06

4.2. VIELU UN ENERĢIJAS APRITE UZ ZEMES Dēdēšana un erozija Nogulumiežu uzkrāšanās kontinentos un okeānos

Pieaug temperatūra un spiediens

Uz Zemes notiek nemitīga elementu, vielu un enerģijas aprite, kuru apraksta vielu aprites cikli. Vielu aprites ciklus sauc par bioģeoķīmiskiem cikliem, jo tie ietver daudzas ķīmiskās pārvērtības, ģeoloģiskos procesus, un to veidošanā aktīvi piedalās dzīvie organismi. Vielu (piemēram, ūdens) un elementu (piemēram, skābekļa, sēra, oglekļa) avots ir litosfēra, no kuras vielas var nokļūt at mosfērā un hidrosfērā vulkānu izvirdumos vai iežiem dēdējot. Vielas un elementi no hidrosfēras nokļūst at mosfērā, turklāt nozīmīgi ir procesi, kas saistās ar ūdens apriti dabā. Dzīvie organismi biosfērā asimilē vielas no litosfēras, hidrosfēras un at mosfēras, bet pēc to bojāejas vielas atgriežas ar biosfēru saistītajās vidēs. Vielu un elementu apriti virza enerģijas plūsmas, kas Zemi sasniedz no Saules. Enerģijas plūsmas nosaka fizikālos procesus (piemēram, ūdens iztvaikošanu un kondensēšanos; at mosfēras cirkulāciju, kas rada vēju), kā arī vidē notiekošās ķīmiskās reakcijas. Saules enerģija ir pamatā dzīvo organismu a īstībai. Bioģeoķīmiskai apritei ir pakļauti gan ķīmiskie elementi (piemēram, slāpeklis, magnijs, sērs), gan arī vielas (piemēram, ūdens). Daudzi vielu aprites elementi veido dzīvo organismu pamatmasu. Ogleklis un skābeklis veido līdz 80% no cilvēka masas. Citi elementi ir atrodami Zemes garozā un ūdeņos mikrodaudzumā, bet arī tie ir nepieciešami dzīvības procesu nodrošināšanai (piemēram, fosfors, bors, varš). Tātad vielu un elementu apriti nosaka gan bioloģiskie, gan ģeoloģiskie procesi, bet pēc būtības vielu un elementu aprites koncepcija atklāj ģeoloģisko pārvērtību raksturu, fizikālos procesus un ķīmiskās reakcijas vidē, kā arī bioloģisko sistēmu (dzīvo organismu) pārvērtības. Vielu aprite ģeoloģiskajā vidē ietver procesus, kas sākušies pēc Zemes izveidošanās. Zemes a īstības gaitā notika cietas garozas rašanās, kuru ietekmēja šķidrā Zemes kodola masas periodiska izlaušanās līdz Zemes virskārtai (4.14. attēls), veidojot izvirdumiežus. Izvirdumiežiem dēdējot (sabrūkot), to sastāvs pārvērtās un veidojās

Nonāk zemes virspusē

NOGULUMI

Nogulumu litifikācija

MAGMATISKIE IEŽI

Nonāk zemes virspusē

Temperatūra un spiediens

NOGULUMIEŽI

Temperatūra un spiediens

Atdzišana METAMORFIE IEŽI Izkušana MAGMA

4.15. attēls. Iežu aprites cikls dabā

nogulumieži, kas, savukārt, sablīvējoties veidoja metamorfos iežus (piemēram, pārveidojoties kaļķakmenim, radās marmors). Gandrīz visi minerāli uz Zemes ir radušies ģeoloģiskos procesos. Minerāli, kas radušies Zemes dzīlēs vai tās virspusē, var ilgi saglabāties gandrīz nemainīgi. Ja pēc minerālu izveidošanās fizikālie un ķīmiskie apstākļi un apkārtējās vides sastāvs ievērojami mainās, notiek sākotnējo minerālu īpašību un sastāva pārvērtības: tie sāk noārdīties, veidojas jauni minerāli vai to sakopojumi, kas ir vairāk piemēroti jaunajiem apstākļiem. Šādas minerālu pārvērtības notiek nepārtraukti. Ir zināmi minerāli, kuru izmaiņas notiek lēni, un tās nav samērojamas ar cilvēka mūža garumu vai pat ģeoloģisko laiku, turpretī citi minerāli ir izteikti neizturīgi pret ārējo apstākļu maiņu un var strauji izmainīties Saules gaismas, gaisa vai mitruma ietekmē. Tāpēc Zemes garozas veidošanā dažādiem minerāliem ir visai atšķirīga nozīme. Daļa minerālu ir noturīgi, stabili un, mainoties spiedienam, temperatūrai un videi, ir spējuši saglabāties. Citi, savukārt, ir dinamiski, vairākkārt mainījuši savu minerālo formu un aktīvi piedalās Zemes garozas sastāva un īpašību pārmaiņās. To sauc par iežu aprites ciklu (4.15. a ēls), kas noturīgiem minerāliem var ilgt miljardiem gadu.

4.2.1. ENERĢIJAS APRITE UN ZEMES KLIMATS

4.14. attēls. Nogulumiežu slānis (Devona, Lielbritānija) Nogulumieži radušies, pārveidojoties Zemes cietā apvalka minerāliem. Tie pārvietojās ar ūdeņu plūsmām un izgulsnējās ūdenstilpēs. Atšķirīga sastāva slāņi parāda vides apstākļu mainību atmosfērā, hidrosfērā un biosfērā.

Galvenais enerģijas avots uz Zemes ir Saule. Galvenie faktori, kas nosaka Saules enerģijas pieplūdi, ir ▪ starojuma veiktais a ālums, ▪ leņķis, kādā Saules starojums sasniedz Zemes virsmu, ▪ at mosfēras sastāvs, Saules un kosmiskās telpas starojuma mijiedarbība ar Zemes at mosfēru veidojošām gāzēm.

77

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:54:07

ZEMES ENERĢIJAS BILANCE Zemi sasniedz gan Saules elektromagnētiskais starojums, gan jonizētu daļiņu plūsma (piemēram, ūdeņraža vai hēlija atomu kodoli) un elementārdaļiņas, gan arī no kosmiskās telpas nākošu daļiņu un starojuma plūsma (kosmiskais starojums). Zemes klimatu galvenokārt ietekmē elektromagnētiskā starojuma plūsma. No Saules Zemi sasniedz starojums, kas atbilst pilnam elektromagnētiskā starojuma spektram: γ stari, rentgenstarojums, ultravioletais starojums, kā arī redzamā gaisma, infrasarkanais starojums un radioviļņi. Elektromagnētiskā starojuma enerģija samazinās, pieaugot viļņa garumam, tāpēc lielākajai daļai starojuma, kas sasniedz Zemi, ir augsta enerģija un relatīvi īss viļņa garums. Ievērojama daļa Saules starojuma (γ stari, rentgenstari un ultravioletais starojums ar īsu viļņu garumu) Zemes virsmu nesasniedz, bet tiek saistīta at mosfēras augšējos slāņos vai arī atstarota atpakaļ kosmiskajā telpā. Augstas enerģijas Saules starojuma pārvērtības Zemes at mosfērā nosaka γ staru, rentgenstarojuma un ultravioletā starojuma ar īsu viļņu garumu mijiedarbība ar at mosfēru veidojošām gāzēm. Redzamā gaisma (viļņu garums ir aptuveni 0,40– 0,70 μm) ir būtiska zaļo augu un daudzu dzīvnieku dzīvības nodrošināšanai. Redzamā gaisma nodrošina enerģiju, kas vajadzīga fotosintēzē, bet dzīvniekiem regulē reprodukcijas laiku, migrāciju un daudzas citas dzīvības norises. Infrasarkanajam starojumam (siltumstarojumam) ir ievērojami zemāka enerģija, taču tas ir nozīmīgs Zemes klimata veidošanā, jo nodrošina at mosfēras apakšējo slāņu un Zemes virsmas sasilšanu. Saules starojuma enerģija ir aptuvenā līdzsvarā ar Zemes virsmas atstarotās enerģijas daudzumu (4.16. a ēls). Enerģijas plūsma, kas sasniedz Zemes at mosfēras augšējos slāņus, ir ~1370 W/m2. Lielākā daļa šīs enerģijas tiek atstarota kosmiskajā telpā vai arī tiek absorbēta, mijiedarbojoties ar gāzēm, kas veido Zemes at mosfēru. Enerģijas plūsma, kas sasniedz troposfēras augšējo virsmu, ir vairs tikai 342 W/m2. Aptuveni 30% Saules starojuma tiek atstaroti atpakaļ Visumā, pie tam daļu šīs enerģijas atstaro

107 W/m2

Atstarotais Saules starojums

342 W/m2

107 W/m2

Saules starojums

235 W/m2

No Saules nākošais starojums

mākoņu sega un sīkās daļiņas, kas atrodas at mosfērā. Saules starojumu absorbē Zemes virsma, un šī enerģija tiek izlietota iztvaikošanā, Zemes virsmas infrasarkanā starojuma veidā un konvekcijas un advekcijas procesos. Teorijai, ka Zemes at mosfēras sastāvs var ietekmēt no Saules saņemto enerģijas daudzumu un Zemes klimatu, ir vairāk nekā 100 gadu. Saules starojums Zemes virsmu sasilda, un līdz ar to Zeme izstaro siltumu. Tomēr, tā kā Zemes virsmas temperatūra ir ievērojami mazāka nekā Saules virsmas temperatūra, starojuma enerģija, ko Zeme izstaro, ir ievērojami zemāka, un starojuma viļņu garums – ievērojami lielāks nekā starojumam, kas nāk no Saules. No Zemes virsmas galvenokārt tiek izstarots infrasarkanais starojums, kas spēj mijiedarboties ar at mosfēru veidojošām gāzēm. Vairākas at mosfēru veidojošās gāzes spēj intensīvi absorbēt infrasarkano starojumu. Šādas gāzes ir ogļskābā gāze (oglekļa dioksīds CO2), metāns (CH4), ozons (O3) un ūdens tvaiki, kā arī slāpekļa(I) oksīds (N2O) un cilvēka darbības dēļ at mosfērā nokļuvušas gāzes – hlorfluorogļūdeņraži (freoni). Ogļskābā gāze, metāns un arī ūdens tvaiki at mosfērā darbojas līdzīgi kā stikls siltumnīcā (4.17. a ēls). Tās caurlaiž Saules starojumu, bet aiztur no Zemes virsmas atstaroto infrasarkano starojumu. Šāda efekta dēļ gāzes sauc par siltumnīcefekta gāzēm. Jo augstāka ir siltumnīcefekta gāzu koncentrācija at mosfērā, jo vairāk infrasarkanā starojuma tiek aizturēts Zemes at mosfērā, un līdz ar to pieaug Zemes virsmas temperatūra. Ja Zemes at mosfēru veidotu tikai slāpeklis un skābeklis – gāzes, kas nepiedalās siltumnīcefekta veidošanā, Zemes gada vidējā temperatūra būtu tikai +6 °C (faktiski tā ir aptuveni +15 °C). Hipotēzi par siltumnīcefektu veidojošo gāzu un pirmkārt par CO2 lomu Zemes klimata veidošanā Svante Arēniuss (Svante Arrhenius) izteica jau 1896. gadā. Viņa aprēķini, ka CO2 koncentrācijas dubultošanās at mosfērā var izraisīt Zemes vidējās temperatūras pieaugumu par 5–6 °C, mūsdienās pilnībā apstiprinās. Pat nelielas siltumnīcefekta gāzu daudzuma izmaiņas at mosfērā izraisa temperatūras izmaiņas uz Zemes, līdz ar to mainot ledāju platības, okeāna līmeni, straumju režīmu, biotopu izplatību un klimatu.

Emitētais infrasarkanais starojums

Infrasarkanais starojums

2

236 W/m

Absorbēts atmosfērā

2

165 W/m

Siltumnīcefekta gāzes

67 W/m2

Atstarots no Zemes virsmas

324 W/m2

30 W/m2 350 W/m2 168 W/m2

Absorbēts

4.16. attēls. Zemes enerģijas bilance

390 W/m2

Atgrieztais starojums 324 W/m2

Absorbēts

4.17. attēls. Saules elektromagnētiskā starojuma absorbcijas princips Zemes atmosfērā un siltumnīcā

78

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:54:09

SILTUMNĪCEFEKTA GĀZU IETEKME UZ ZEMES KLIMATU

izvadīti no at mosfēras nokrišņu veidā, bet metāns fotoķīmiski oksidējas par oglekļa dioksīdu un ūdeni. Oglekļa dioksīds tiek saistīts, tam izšķīstot ūdenī, bet slāpekļa(I) oksīdam (N2O) raksturīgs ļoti augsts noturīgums un stabilitāte. Īpaši noturīgas ir daudzas cilvēka darbības dēļ at mosfērā nokļuvušās vielas, piemēram, freoni, kas spēs ietekmēt at mosfērā noritošos procesus vēl ilgu laiku.

Katru no siltumnīcefekta gāzēm (4.3. tabula) raksturo atšķirīga spēja saistīt un atgriezt atpakaļ uz Zemi Saules starojumu. Starojuma daudzumu izsaka vatos uz kvadrātmetru (W/m2), un tas parāda, kā a iecīgā gāze ietekmē enerģijas daudzumu, kas sasniedz Zemes virsmu, un līdz ar to, cik lielā mērā tā spēj ietekmēt klimatu. Ja radiācijas daudzuma vērtība ir pozitīva, tad gāze sekmē Zemes temperatūras paaugstināšanos, bet, ja negatīva, – temperatūras pazemināšanos. Dabīgā siltumnīcefekta pastāvēšana nodrošina to, ka mūsdienās temperatūra uz Zemes atbilst dzīvības pastāvēšanas priekšnoteikumiem. Siltumnīcefekts pastāv ne tikai uz Zemes. Tiek uzskatīts, ka tas nosaka klimatu arī uz Venēras, un siltumnīcefekta dēļ temperatūra uz šīs planētas sasniedz pat +450 °C. Daudzām siltumnīcefektu izraisošām gāzēm raksturīgs augsts noturīgums, kuru var novērtēt kā laiku, kas paiet, kamēr tās tiek saistītas vai izvadītas no at mosfēras (4.3. tabula). Ūdens tvaiki relatīvi ātri tiek

Saules starojuma daudzums (W m-2) -1 0 1

2

Halogēnogļūdeņraži

CH4 Stratosfēra

Ozons

Troposfēra

Ūdens tvaiki stratosfērā

Aerosoli

0,48 [0,43 – 0,53] 0,16 [0,14 – 0,18] 0,34 [0,31 – 0,37] -0,05 [-0,15 – 0,05] 0,35 [0,25 – 0,65]

-0,5 [-0,9 – -0,1] -0,7 [-1,8 – -0,3] 0,01 [0,003 – 0,03]

Saules starojums

0,12 [0,06 – 0,30]

Cilvēka darbība kopā

1,6 [0,6 – 2,4]

4.18. attēls. Globālais vidējais starojuma daudzums nozīmīgākajiem Zemes klimata sistēmu ietekmējošiem faktoriem Saules starojuma daudzuma vērtība (radiācijas daudzums) parāda atstarotās enerģijas izmaiņas pie troposfēras augšējās robežas, kuras notiktu, ja attiecīgais komponents tiktu pilnīgi izslēgts no atmosfēras.

350

2000

CH4 (mlrd. d.)

330

400

400

350

350

1500

300

N2O (mlrd. d.) 400

0,4

300

350

300

1800 1900 2000 Gads

1800 1900 2000 Gads

0,2

1000

300

0,1

300

1

1800 1900 2000 Gads

270 0

0

0 500

250 10000

1

5000

0

10000

~7 Gg

8,4 120 10 000 45 260

Dažādas siltumnīcefektu veidojošās gāzes var atšķirīgi ietekmēt Zemes klimatu gan ņemot vērā to spēju atstarot atpakaļ infrasarkano starojumu, gan arī to koncentrāciju atmosfērā. Ja CO2 potenciālo ietekmi uz Zemes klimatu pieņem par 1, tad citu siltumnīcefektu izraisošo vielu relatīvais potenciāls ietekmēt Zemes siltuma bilanci var būt ievērojami lielāks: metānam (CH4) tas ir 11, slāpekļa(I) oksīdam (N2O) – 270, bet freonam 11 (CF3Cl) – 3400. Zinot siltumnīcefekta gāzu radiācijas daudzumu, var novērtēt, kādas izmaiņas radīs to koncentrācijas pieaugums atmosfērā un kāda būs tā ietekme (4.18. a ēls, 4.3. tabula). Pēdējo 10 000 gadu laikā, bet it īpaši pēdējā gadsimta laikā trīs nozīmīgāko siltumnīcefekta gāzu koncentrācija Zemes atmosfērā ir ievērojami pieaugusi, un līdz ar to palielinājies Saules starojuma daudzums, kas tiek atgriezts atpakaļ uz Zemes virsmas (4.19. a ēls).

-0,2 [-0,4 – 0,0] 0,1 [0,0 – 0,2]

Tiešā iedarbība Mākoņu albedo izmaiņas

CO2 (mlrd. d.)

26,4 GT1 600 Tg 16,4 Tg N ~2 Gg

* Koncentrācija izteikta kā miljonā daļa. ** Koncentrācija izteikta kā miljardā daļa.

Saules starojuma daudzuma -2vērtība (W m )

0,07 [0,02 – 0,12] Zemes lietojuma izmaiņas

Virsmas albedo

Mūža Emisijas ilgums apjoms, atmosfērā, gadā gadi

1,66 [1,49 – 1,83]

CO2 N2O

Gāzes koncentrācija atmosfērā, triljonā daļa 1998 1750 365 278 Ogļskābā gāze CO2* Metāns CH4** 1745 700 314 270 Slāpekļa(I) oksīds N2O** 3 0 Perfluoretāns C2F6 268 0 Freons 11 CFCl3 Freons 23 CHF3 14 0 Siltumnīcefekta gāze

5000 Laiks (pirms 2005)

0

10000

5000

0

Saules starojuma daudzums (W m-2)

-2 Noturīgās siltumnīcefekta gāzes

4.3. tabula. Siltumnīcefektu veidojošo gāzu koncentrācijas mainība atmosfērā un tās ietekme uz Zemes enerģētisko bilanci

4.19. attēls. Siltumnīcefektu izraisošo gāzu koncentrācijas izmaiņas un to ietekme uz saņemtā Saules starojuma daudzumu pēdējo 10 000 gadu laikā

Šeit un turpmāk siltumnīcefektu radošo gāzu koncentrācija izteikta tilpuma un skaita daļās – a iecīgi: m. d. – miljonās daļas (parts per million – ppm); mlrd. d. – miljardās daļas; t. d. – triljonās daļas. Šis koncentrācijas apzīmējums norāda uz vielas daudzumu kopējā gaisa daudzumā. 300 m. d. nozīmē, ka miljons gaisu veidojošo gāzu molekulu satur 300 molekulas a iecīgās siltumnīcefekta gāzes vai arī miljons tilpuma vienību gaisa (piemēram, kubikcentimetri) satur 300 cm3 a iecīgās gāzes. Peta (P) – 1015 Tera (T) – 1012 Giga (G) – 109 Mili (m) – 10 -3 Mikro (μ) – 10 -6 Nano (n) – 10 -9

79

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:54:09

Gan ūdeņu, gan sauszemes biosfēra ietekmē atmosfēras sastāvu, saistot ogļskābo gāzi, bet atbrīvojot skābekli un ūdens tvaikus. Biosfērai ir centrālā vieta oglekļa aprites ciklā. Kaut arī klimata sistēmas elementus raksturo atšķirīgs ķīmiskais sastāvs, fi zikālās īpašības un ietekme uz Zemes klimata veidošanos, starp tiem notiek vielu un enerģijas apmaiņa. Jebkuras izmaiņas klimata sistēmā neatkarīgi no tā, vai tās nosaka dabiski procesi vai cilvēka darbība, var ietekmēt citus sistēmas elementus un radīt klimata izmaiņas. Klimata mainības cēloņi var būt gan dabiski procesi, gan cilvēka darbība, vispirms ietekmējot at mosfēras sastāvu, kā arī zemes lietojumu.

Augsne (0,41%) Upes un ezeri (0,82%)

Pazemes ūdeņi (20,58%)

Ledāji (78,19%)

Saldūdeņi Upes un ezeri (0,02%) Pazemes ūdeņi (0,50%) Ledāji (1,90%)

Augsne (0,01%)

Okeāni un jūras (97,57%)

4.20. attēls. Ūdeņu krājumu sadalījums uz Zemes

4.2.2. HIDROLOĢISKAIS CIKLS 4.4. tabula. Ūdeņu krājumi uz Zemes

Ūdens ir dabas resurss, kas atjaunojas, un tas uztur dzīvību uz Zemes. Tas ir mūsu un visu pārējo sugu svarīgākais eksistences līdzeklis. Dabas ūdeņus klasificē pēc to kopējās mineralizācijas pakāpes (tajos izšķīdušo minerālvielu daudzuma), atsevišķi nodalot saldūdeņus (to kopējais sāļu daudzums ir līdz 1 g/l), iesāļūdeņus (1–10 g/l), sāļūdeņus (10–35 g/l) un sālsūdeņus (35 g/l un vairāk). Saldūdens ir neliela visu uz Zemes esošo ūdeņu daļa – aptuveni 3%. Nedaudz vairāk kā divas trešdaļas saldūdens ir saistītas ar ledājiem un sniega segu, viena trešdaļa – ar pazemes ūdeni, bet upes un ezeri veido ļoti nelielu saldūdens daļu (4.20. a ēls, 4.4. tabula). Ūdeņu apriti apraksta hidroloģiskais cikls (4.21. a ēls), kurā var nodalīt piecas nozīmīgākās daļas: ūdeņus okeānos, at mosfērā, ledājos, pazemē

Ūdeņu veids Okeāni Pazemes ūdeņi t. sk. saldūdens pazemes ūdeņi Augsnes mitrums Ledāji un sniega sega Saldūdens ezeri Sāļie ezeri Upju ūdeņi Ūdens atmosfērā

Tilpums, km3 1 338 000 000 23 900 000 10 530 000 16 500 24 064 100 91 000 85 400 2120 12 900

un saldūdeņu resursus. Hidroloģiskais cikls parāda saistību starp šiem galvenajiem ūdens avotiem un atspoguļo iztvaikošanas un arī at mosfēras nokrišņu izkrišanas procesu lielo lomu ūdens bilances veidošanā. Galvenais enerģijas avots, kas nosaka ūdens iesaistīšanos globālās aprites ciklā, ir Saule, kuras

Ūdens atmosfērā Kondensācija Ūdens krājumi sniegā un ledū Nokrišņi

Evapotranspirācija

Saldūdens krājumi Virszemes notece

Infiltrācija Upes Gruntsūdens notece

Iztvaikošana

Okeāna virsma Ūdens krājumi jūrās un okeānā

4.21. attēls. Hidroloģiskais cikls

80

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:54:10

siltuma ietekmē Zemes virskārtā esošās ūdens masas sasilst un iztvaiko. Iztvaiko ne tikai ūdens no jūru un okeānu virsmas, bet arī augsnes mitrums, ledāji un Zemes sniega sega. Iztvaikojušais ūdens nokļūst at mosfērā, kur ūdens tvaiki atdziest un kondensējas. Par kondensācijas centriem kalpo atmosfērā esošās putekļu daļiņas. Ūdens kondensāciju var radīt arī kosmiskās telpas starojuma iedarbībā radušās daļiņas. Kondensācijas procesi norit troposfēras augšējos slāņos, kā arī uz Zemes virsmas. Nokrišņi var izkrist lietus, sniega un krusas veidā. Ūdens tvaikiem nonākot at mosfērā, tie tiek pakļauti vielu izkliedes procesiem, kas raksturīgi at mosfērai, respektīvi, ūdens tvaiki, kas pārsvarā veidojas virs jūru un okeānu virsmas, pārvietojoties gaisa masām, var tikt pārnesti lielos a ālumos un izkrist virs kontinentiem. At mosfēras nokrišņi var veidot sniega segu, tos var asimilēt augi, tie var iesūkties augsnē un papildināt pazemes ūdeņu krājumus. Tomēr par vienu no svarīgākajām ūdeņu kustības plūsmām uzskata to akumulāciju upju baseinos un ūdeņu virszemes noteci ar upju ūdeņiem. Līdz ar to ūdens aprites cikls noslēdzas. Katrā aplūkotajā vidē ūdens var aizkavēties atšķirīgu laika posmu (ūdens aprites laiks). Ūdens aprites laiku nosaka ūdens masa a iecīgajā vidē (piemēram, okeānos atrodas lielākā daļa hidroloģiskajā ciklā esošās ūdens masas), kā arī tas, cik intensīviem procesiem pakļauti ūdeņi konkrētajā vidē. Ūdens aprites laiks jūrās un okeānos tiek vērtēts kā apmēram 4000 gadi, ezeros un ūdenstilpēs – apmēram 10 gadi, pazemes ūdeņos – no dažām nedēļām līdz apmēram 10 000 gadiem, ledājos – 100– 10 000 gadi, at mosfērā – apmēram 10 dienas. Hidroloģiskā cikla būtisks elements ir lielākās ūdeņu masas – okeānu un jūru ūdeņu plūsmas – raksturs (jūru un okeānu straumes). Straumes okeāna virskārtā rodas vēja, Zemes griešanās spēka (t. s. Koriolisa spēka) un termisko faktoru mijiedarbībā. Līdz ar ūdeni siltās virsūdens straumes pārvieto milzīgu siltuma enerģijas daudzumu no Pasaules okeāna tropiskajiem rajoniem uz mērenā un aukstā klimata joslām, tādējādi padarot daudz maigāku klimatu plašos sauszemes apgabalos. Savukārt aukstās straumes atdzesē tropiskos apgabalus. Ūdens ir viena no cilvēka visvairāk patērētajām vielām – milzīgi ūdens daudzumi tiek izmantoti gan sadzīves vajadzībām, gan arī ražošanā, bet visvairāk ūdens tiek lietots lauksaimniecībā (4.22. a ēls). Galvenokārt tiek patērēts kvalitatīvs saldūdens, bet cilvēka darbībā veidojas notekūdeņi, kuri bieži netiek pietiekami a īrīti. Pasaulē visvairāk ūdens tiek patērēts lauksaimniecībā (69%), rūpniecībā (23%), mājsaimniecībās un pakalpojumu sniegšanā (aptuveni 8%). Rūpniecībā ūdeni izmanto visdažādākajos tehnoloģiskajos procesos. Ņemot vērā salīdzinoši lielo ūdens daudzumu, kas nepieciešams rūpnieciskās produkcijas ražošanai, tieši saldūdeņu pieejamība daudzos gadījumos ir galvenais faktors rūpnieciskās ražošanas būvju

izvietošanai. Mūsdienās, kad nozīmīgi ir arī daudzi citi ekonomiskie faktori, lielākajā daļā rūpniecisko tehnoloģiju ūdens tiek izmantots atkārtoti, to a īrot un atkal iesaistot ražošanā. Daudz ūdens tiek patērēts mājsaimniecībās. Zināms, ka cilvēkam atkarībā no āra temperatūras un svara ik dienas personiskam patēriņam ir nepieciešami 2,5–3 litri ūdens. Aprēķināts, ka mērenajā joslā viens pilsētas iedzīvotājs diennaktī patērē aptuveni 200–220 litru ūdens, bet, lai apmierinātu visas viena cilvēka vajadzības, ieskaitot pārtikas un preču ražošanu, kā arī pakalpojumu sniegšanu, tiek patērēts vairāk nekā 320 litru ūdens diennaktī. Baltijas jūras reģionā iedzīvotāji un tautsaimniecība ir nodrošināti ar saldūdens krājumiem – to nosaka relatīvi augstais nokrišņu daudzums un zemā iztvaikošana. Pašreiz Baltijas jūras baseina ziemeļu daļā ūdens pieejamība iedzīvotāju nelielā blīvuma dēļ neietekmē cilvēku dzīves kvalitāti un ekonomiku, bet Vācijā un Polijā ūdens resursi ir limitējošais faktors lauksaimniecības turpmākai a īstībai. Tā, piemēram, Polijā jau mūsdienās izmanto 18% no kopējās ūdens noteces upēs, kas tiek uzskatīts par maksimālo ūdens daudzumu, ko var patērēt, neietekmējot ūdens ekosistēmas. Savukārt Vidusjūras valstīs saldūdens apjoms ir nepietiekams un būtiski ierobežo tradicionālo lauksaimniecības veidu a īstību, tāpēc tautsaimniecība pārorientējas uz pakalpojumu nozarēm (galvenokārt tūrismu). Intensīvā lauksaimniecība ir nozare, kas patērē visvairāk ūdens. A īstītās valstīs šāds ūdens patēriņš nepārsniedz 20–25%, taču a īstības zemēs apūdeņošanai tiek patērēti 80% un pat vairāk. Latvija ir bagāta ar ūdeņiem, kas pilnībā nodrošina iedzīvotāju, dabas saglabāšanas un tautsaimniecības vajadzības. Virszemes ūdeņi aizņem 2543 kvadrātkilometrus jeb 3,7% valsts teritorijas. Latvijā pavisam ir 12 500 upes un 2256 ezeri, kas lielāki par 1 hektāru. Ūdeņu bagātību papildina aptuveni 800 mākslīgās ūdenstilpes – hidroelektrostaciju ūdenskrātuves, zivju dīķi un saglabājušies dzirnavu dīķi.

30 000

km3

20 000

Lauksaimiecība 10 000

Ražošana Komunālais patēriņš 1960

1975

2000

2030

2060

4.22. attēls. Ūdens patēriņa mainības tendences un tās prognozes dažādos tautsaimniecības sektoros

81

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:54:11

50 km

N

4.23. attÄ“ls. ArÄ la jĹŤras platÄŤba 2008. gadÄ Ar nepÄ rtrauktu lÄŤniju atzÄŤmÄ“ta jĹŤras platÄŤba 1960. gadÄ .

CilvÄ“ka negatÄŤvo ietekmi uz ĹŤdens aprites procesiem ilustrÄ“ ArÄ la jĹŤras izsÄŤkĹĄana (4.23. a Ä“ls), ko rada tajÄ ieplĹŤstoĹĄo upju ĹŤdeņu intensÄŤva izmantoĹĄana lauku apĹŤdeņoĹĄanai (galvenokÄ rt audzÄ“jot kokvilnu). 1960. gadÄ ArÄ la jĹŤras platÄŤba bÄła 67 000 kvadrÄ tkilometri, bet 2008. gadÄ tÄ s platÄŤba jau bÄła sarukusi lÄŤdz 17 000 kvadrÄ tkilometriem, un tiek prognozÄ“ts, ka pÄ rredzamÄ nÄ kotnÄ“ tÄ var izzust pilnÄŤbÄ , atstÄ jot savÄ vietÄ sÄ ls tuksnesi.

4.2.3. OGLEKÄťA CIKLS Ogleklis ir nozÄŤmÄŤgÄ kais dzÄŤvos organismus veidojoĹĄais elements. Ogleklis ir relatÄŤvi maz sastopams, jo tÄ vidÄ“jÄ izplatÄŤba uz Zemes ir 350 mg/kg. TomÄ“r vielu apritÄ“ ogleklim ir ÄŤpaĹĄa loma. OglekÄźa aprite (bioÄŁeoġčmiskÄ s aprites cikls) ietver viena oglekÄźa savienojuma pÄ rvÄ“rĹĄanos citos, un tÄ notiek at mosfÄ“rÄ , hidrosfÄ“rÄ , litosfÄ“rÄ un biosfÄ“rÄ . LitosfÄ“rÄ ogleklis ietilpst karbonÄ tu nogulumieĹžu sastÄ vÄ (kağġakmens – CaCO3, dolomÄŤts – CaMg(CO3)2 un citi), kÄ arÄŤ veido fosilÄ kurinÄ mÄ nogulas

(akmeņogles, na a, degakmens). IevÄ“rojami daudzumi oglekÄźa savienojumu (ogÄźskÄ bÄ gÄ ze un metÄ ns) atrodas mōŞčgÄ sasaluma joslÄ s un veido organisko vielu sadalÄŤĹĄanÄ s produktus augsnes masÄ un ĹŤdenstilpju nogulumu sastÄ vÄ . HidrosfÄ“rÄ oglekÄźa savienojumi ietilpst dzÄŤvÄ s organiskÄ s vielas sastÄ vÄ , karbonÄ tjonos un hidrogÄ“nkarbonÄ tjonos kÄ izťġčdusÄŤ ogÄźskÄ bÄ gÄ ze un metÄ ns. At mosfÄ“rÄ atrodas 760 miljardi tonnu oglekÄźa ĹĄÄ du savienojumu veidÄ : oglekÄźa(II) oksÄŤds (CO), oglekÄźa(IV) oksÄŤds (CO2), metÄ ns (CH4). OglekÄźa savienojumiem katrÄ aprites cikla posmÄ ir atťġirÄŤgs aprites laiks: at mosfÄ“rÄ tas ir visai ÄŤss – 3 gadi, augsnÄ“ – 25 gadi, okeÄ nos – 350 gadi, bet karbonÄ tu ieĹžu aprites laiks pÄ rsniedz simtiem miljonu gadu. OglekÄźa ciklÄ nozÄŤmÄŤgas funkcÄłas ir biosfÄ“ras dzÄŤvajiem, fotosintezÄ“joĹĄiem organismiem, kas nepÄ rtraukti saista CO2 no at mosfÄ“ras, veidojot organiskus savienojumus. CO2 pilns aprites cikls at mosfÄ“rÄ ir Ä trs un notiek apmÄ“ram 4,5 gados. Ne visi atmiruĹĄie organismi un augi sadalÄ s uzreiz. Neliela to daÄźa pÄ rvietojas uz iekĹĄzemes ĹŤdenstilpju, jĹŤru un okeÄ nu dziÄźÄ kajÄ m vietÄ m un uzkrÄ jas nogulumu veidÄ . Organiskais materiÄ ls, kas lÄ“ni sadalÄ s, iekÄźaujas ieĹžu veidoĹĄanÄ s procesÄ un var atkal tikt ienests at mosfÄ“rÄ dabiskÄ ceÄźÄ (piemÄ“ram, erozÄłas procesÄ ). OglekÄźa dioksÄŤds no at mosfÄ“ras var nonÄ kt ĹŤdeņos un izťġčst, kur to izmanto ağģes lÄŤdzÄŤgÄ veidÄ , kÄ to saista sauszemes augi. Papildus tam daĹži ĹŤdenÄŤ dzÄŤvojoĹĄie dzÄŤvnieki ekstrahÄ“ kalcÄłu un oglekÄźa dioksÄŤdu no ĹŤdens, veidojot kalcÄła karbonÄ ta Ä?aulas. Organismiem atmirstot, tÄ s nogulsnÄ“jas ĹŤdenstilpju dibenÄ un veido kağġakmeni. Ĺ Ä dÄ veidÄ daÄźa oglekÄźa pievienojas ieĹžu aprites ciklam. NÄ kotnÄ“, iespÄ“jams, ieĹžu aprites cikls uznesÄŤs kağġakmeni atpakaÄź Zemes virspusÄ“, kur erozÄłas process un dÄ“dÄ“ĹĄana to sadalÄŤs, un ogleklis izťġčduĹĄÄ veidÄ atgriezÄŤsies atpakaÄź okeÄ nÄ un iekğōs at mosfÄ“rÄ kÄ CO2. OglekÄźa oksÄŤdu un metÄ na emisÄłas apjoma pieaugums var kğōt par faktoru, kas negatÄŤvi ietekmÄ“s vidÄ“ noritoĹĄos procesus un oglekÄźa aprites ciklu. Tiek 12 10 CO2 emisija (GtC/ gadÄ )

BaltÄłas jĹŤrai kÄ iekĹĄzemes jĹŤrai ir raksturÄŤga ierobeĹžota ĹŤdens apmaiņa, relatÄŤvi zems sÄ Äźums, neliels dziÄźums, plaĹĄs sateces baseins un liela saldĹŤdens pieplĹŤde, kas kopÄ nosaka tÄ s ÄŤpaĹĄo jutÄŤgumu pret piesÄ rņojumu. TÄ pÄ“c jĹŤrÄ novadÄŤtÄ s kaitÄŤgÄ s vielas saglabÄ jas salÄŤdzinoĹĄi ilgi, uzkrÄ jas ĹŤdenÄŤ, nogulumos un dzÄŤvajos organismos. Kaut arÄŤ hidroloÄŁiskajÄ ciklÄ iesaistÄŤtÄ s ĹŤdens masas ir milzÄŤgas, tomÄ“r cilvÄ“ka darbÄŤba ietekmÄ“ ĹŤdeņu plĹŤsmas. PaĹĄlaik cilvÄ“ces ĹŤdens patÄ“riņť ir salÄŤdzinÄ ms ar bĹŤtisku daÄźu no pasaules upju noteces. Jau tuvÄ nÄ kotnÄ“ cilvÄ“ka ĹŤdens patÄ“riņť varÄ“tu pÄ rsniegt dabisko ĹŤdeņu plĹŤsmu iespÄ“jas.

8 6 4 2 0 1700

1750

1800

1850 Gadi

1900

1950

2000

4.24. attÄ“ls. OgÄźskÄ bÄ s gÄ zes emisijas apjoma izmaiņas pÄ“dÄ“jo gadsimtu laikÄ

82

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:54:11

4.25. attēls. Oglekļa aprites cikls Apjomi izteikti PgC, bet plūsmas – PgC gadā.

Atmosfēra 750 CO2

5,5 0,5 121,3 60

Veģetācija 610 Enerģijas ražošana, autotransports, rūpniecība 4000

1,6

60

Augsnes 1580

92

90

Upes Okeāna virsma 1020

50 40

Jūras biota 3

91,6

100

6 4 Izšķīdis organiskais ogleklis <700

Okeāna dziļūdens slāņi 38 100 6

Akmeņogles, nafta, karbonātieži

0,2 Nogulumi 150

vērtēts, ka pēdējo 100 gadu laikā CO2 antropogēnās emisijas apjoms pieaudzis vidēji par 2,5% gadā (4.24. a ēls). CO2 saturu gaisā ietekmē arī mežu platību samazināšanās. Pašreizējais CO2 antropogēnās emisijas apjoms ir 9,0 ± 0,5 GtC gadā, bet atkarībā no iedzīvotāju skaita pieauguma modeļa tiek lēsts, ka 2100. gadā tas var sasniegt pat līdz 35,8 GtC gadā. Cilvēka saimnieciskā darbība izmaina oglekļa apriti un sekmē litosfērā uzkrāto oglekļa savienojumu nokļūšanu at mosfērā. Fosilā kurināmā izmantošana un mežu izciršana veicina CO2 pāreju no litosfēras un biosfēras at mosfērā daudz ātrāk, nekā tas notiktu dabiskā ceļā. Tajā pašā laikā tā atgriešana no atmosfēras dabiskā ceļā norisinās daudz lēnāk, nekā cilvēka saimnieciskā darbība to papildina, tādēļ CO2 daudzums at mosfērā palielinās. Nozīmīgu vietu oglekļa aprites ciklā ieņem metāns. Metāns absorbē infrasarkano starojumu daudz efektīvāk nekā CO2, tādēļ tā loma siltumnīcefekta palielināšanā ir ļoti nozīmīga, kaut arī metāna koncentrācija atmosfērā ir salīdzinoši zemāka. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad tika uzsākti metāna koncentrācijas mērījumi atmosfērā, tā daudzums kopumā pieaudzis par aptuveni 1% gadā. Daļa metāna rodas, audzējot rīsus, kā arī mājlopus, īpaši liellopus. Vēsturiski metāna koncentrācijas izmaiņas, tāpat kā CO2 izmaiņas, ir saistītas ar klimata izmaiņām ledus laikmetu un starpledus laikmetu laikā. Tomēr pēdējo gadu pētījumi liecina, ka ģeoloģiskie procesi var būt nozīmīgs metāna avots un, piemēram, tādas dabas parādības kā dubļu vulkāni, var būt uzskatāmas par izcelsmes avotu gandrīz 10% atmosfērā nonākušā metāna. Ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā ir pieaugusi no 280 miljonajām daļām pirmsindustriālajā laikmetā līdz 385 miljonajām daļām 2008. gadā (4.24. a ēls).

Pētot kontinentālajos ledājos ieslēgtā gaisa sastāvu, pierādīts, ka mūsdienās CO2 koncentrācija ir ievērojami augstāka, nekā tā bijusi pēdējo 650 000 gadu laikā (180–300 m. d.). Galvenais faktors, kas nosaka CO2 koncentrācijas paaugstināšanos, ir cilvēka darbība, kas spēj ietekmēt visu oglekļa aprites ciklu.

4.2.4. SLĀPEKĻA BIOĢEOĶĪMISKĀS APRITES CIKLS Slāpeklis veido 76% no at mosfēras masas, ietilpst olbaltumvielu un DNS sastāvā un tāpēc ir viens no dzīvo organismu pastāvēšanai nepieciešamajiem elementiem. Tajā pašā laikā litosfērā un hidrosfērā slāpekļa savienojumu koncentrācija ir ievērojami zemāka, bet atšķirībā no skābekļa slāpeklis ir inerts, un tiešā veidā lielākā daļa dzīvo organismu nespēj to izmantot, jo saite starp atomiem slāpekļa molekulā ir ļoti stabila. Līdz ar to slāpekļa aprites ciklā norit dažādi procesi, kas nodrošina at mosfēras slāpekļa (N2) saistīšanu tādu savienojumu veidā, kas ir pieejami dzīvajiem organismiem.

SLĀPEKĻA SAVIENOJUMU APRITE Slāpekļa savienojumi vidē sastopami kā slāpekļa(I) oksīds (N2O), slāpekļa(II) oksīds (NO), slāpekļa(IV) oksīds (NO2), slāpekļskābe (HNO3), amonjaks (NH3) un amonija sāļi. Citi slāpekļa savienojumi vai nu veidojas kā starpprodukti dažādās reakcijās, vai arī ir nestabili un ātri sadalās. Slāpekļa savienojumi ir savstarpēji saistīti, un tie var pārvērsties cits citā (4.26. a ēls). Liela loma slāpekļa aprites ciklā ir mikroorganismu izraisītām reakcijām, jo hidrosfērā un litosfērā tieši tie nosaka lielāko daļu slāpekļa

83

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:54:19

N2 + O2

N2

2NO

N2O Nokrišņi Asimilācija

Dzīvo organismu sadalīšanās produkti

Denitrifikācija

Organiskās vielas Amonifikācija NH4+ Nitrāti (NO3) Nitrifikācija Nitrifikācija Nitrīti (NO2)

Gumiņbaktērijas

Izskalošana

4.26. attēls. Slāpekļa savienojumu dabiskie procesi vidē Slāpekļa fiksēšanu (pārvēršanos reaģētspējīgos un bioloģiski pieejamos savienojumos) nodrošina atmosfērā noritošās reakcijas un dzīvo organismu darbība.

savienojumu pārvērtību, līdz ar to nodrošinot biosfēras dzīvo organismu pastāvēšanai nepieciešamo slāpekļa savienojumu sintēzi. Tikai neliela daļa slāpekļa savienojumu iesaistās tā apritē, jo at mosfērā notiek reakcijas starp slāpekli un skābekli. Šo reakciju norisei nepieciešama augsta enerģija, kas veidojas tikai zibens izlādes laikā vai augstākajos at mosfēras slāņos. Galvenais process slāpekļa aprites ciklā ir tā saistīšana (asimilācija) – reakcijas, kurās mikroorganismi saista at mosfēras slāpekli, pārvēršot to amonjakā. Slāpekli spēj saistīt baktērijas un arī zilaļģes. Mikroorganismi producē 1–5 kg N/ha, bet gumiņbaktērijas 100–300 kg N/ha. Asimilācijā veidojas slāpekļa organiskie savienojumi. Tiem sadaloties, veidojas amonjaks vai amonija sāļi (amonifikācija), kuri tālāk pārvēršas par

nitrātiem un nitrītiem (nitrifikācija). Nitrifikāciju var uzskatīt arī par organisko un neorganisko slāpekļa savienojumu oksidēšanos. Noslēdzošais slāpekļa aprites cikla posms ir slāpekļa atgriešanās at mosfērā – N2 veidošanās (denitrifikācija). Šis process norit augsnē, un denitrifikācijā var veidoties arī N2O. Slāpekļa(I) oksīds (N2O) dabiski ir sastopams atmosfērā kā dažādu bioloģisku pārvērtību produkts. N2O antropogēnās emisijas apjoms ir niecīgs, un līdz ar to piesārņojums ar slāpekļa(I) oksīdu, īpaši ņemot vērā tā zemo toksiskumu, nav uzskatāms par bīstamu dzīvajiem organismiem. Šī viela ir bez smakas un garšas, ķīmiski inerta. N2O at mosfērā nokļūst galvenokārt denitrifikācijas procesos, pārveidojoties lauksaimniecībā izmantotajiem slāpekļa savienojumiem gan augsnē, gan arī ūdeņos, un tā ikgadējās emisijas apjoms ir 100 miljoni tonnu gadā. Kopējais N2O daudzums at mosfērā ir 2 miljardi tonnu. Tā aprites periods ir 120 gadu, bet N2O saturs at mosfērā pēdējā gadsimta laikā pieaug par 0,3% gadā. Līdz ar to N2O uzskatāms par vienu no svarīgākajām siltumnīcefektu izraisošām gāzēm. Līdzīgi kā citus elementus, arī slāpekļa apriti apraksta tā bioģeoķīmiskās aprites cikls (4.27. a ēls). 1914. gadā vācu ķīmiķi Fricis Hābers (Fritz Haber) un Karls Bošs (Carl Bosh) izstrādāja rūpniecisku metodi gaisa slāpekļa izmantošanai amonjaka ražošanā – tā radīja pamatu liela mēroga minerālmēslu rūpniecības a īstībai. Mūsdienās minerālmēslu ražošanas kopapjoms ir apmēram 100 miljoni tonnu gadā, kas aptuveni atbilst tam slāpekļa apjomam, kas tiek fiksēts mikroorganismu darbības rezultātā (100–200 miljoni tonnu gadā) (4.28. a ēls). Tātad cilvēka darbība jau pašlaik pēc apjoma ir salīdzināma ar dabiskajiem

N2 atmosfērā

N2 fiksēšana atmosfērā 125 Rūpnieciskā N2 fiksēšana, fosīlā kurināmā sadedzināšana 125

N2 fiksēšana augsnē 110 Notece 20 Augsnes

Slāpekļa savienojumu pārvērtības: denitrifikācija 100 N2 fiksēšana hidrosfērā 140

Slāpekļa savienojumu pārvērtības: denitrifikācija 240

6

Slāpekli saturošie nogulumieži 0,2

4.27. attēls. Slāpekļa bioģeoķīmiskās aprites cikls Plūsmas izteiktas PgC gadā.

84

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:54:20

300 Plānotais N saistīšanas apjoms

TgN/gadā

250 200

Kopējais

Dabiskā N fiksēšanas apjoms

150

Minerālmēsli

100

N fiksēšana lauksaimniecībā Fosilā kurināmā dedzināšana

50 0 1900

1920

1940

1960

1980 Gads

2000

2050

1860

4.28. attēls. Slāpekļa fiksēšanas apjoms dabiskajos un cilvēka darbības procesos pasaules mērogā

slāpekļa bioģeoķīmiskās aprites cikla procesiem, bet paredzams, ka tuvā nākotnē tos pārsniegs. Ņemot vērā slāpekļa savienojumu ražošanas ievērojamos apjomus, tie var negatīvi ietekmēt gan vidē noritošos procesus, gan arī cilvēku un dzīvnieku veselību. Slāpekļa savienojumi pieder pie augu a īstībai nepieciešamajām barības vielām, kuras lauksaimniecībā tiek ievadītas augsnē, lai nodrošinātu kultivējamo augu a īstību un lielāku ražību. Tomēr liela daļa izmantoto slāpekļa savienojumu nokļūst pazemes un virszemes ūdeņos, bet līdz ar virszemes noteci – jūrās un okeānos. Slāpekļa savienojumi izkrīt arī ar at mosfēras nokrišņiem (4.29. a ēls), un tie pārsātina gan ūdeņus, gan augsni, bet nākamajos etapos rada eitrofikāciju. Kopumā slāpekļa savienojumu emisija mūsdienās Eiropā ir kļuvusi par vienu no bīstamākajiem vides piesārņojuma faktoriem. Īpaši aktuāli šie jautājumi ir Baltijas jūras reģiona valstīs, kur slāpekļa savienojumu slodze izraisa daudzus negatīvus procesus, tajā skaitā Baltijas jūras piesārņojumu. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par slāpekļa savienojumu plūsmu, to lietošanas apjomu un emisijas ierobežošanu.

1990

2050 5

4.2.5. FOSFORA BIOĢEOĶĪMISKĀS APRITES CIKLS Vidē noritošos procesus un vides kvalitāti ietekmē ne tikai makroelementi, bet arī vielas, kuras atrodamas mikrodaudzumos. Šādu vielu piemēri ir fosfors, daudzi metāli un to savienojumi un citi elementi (jods, broms, arsēns, selēns un citi). Fosfors ir īpaši nozīmīgs dzīvo organismu dzīvības procesu nodrošināšanā, jo ietilpst ģenētiskās informācijas nesēju molekulu sastāvā (DNS, RNS), daudzu olbaltumvielu sastāvā, kā arī to molekulu sastāvā, kas nodrošina enerģijas pārnesi šūnās, – ATF, ADF. Fosfora aprite (4.30. a ēls) ir īpaši nozīmīga tāpēc, ka fosfors bieži ir dzīvo organismu a īstību limitējošs elements – tieši organismu a īstībai pieejamais daudzums nosaka dzīvo organismu a īstības intensitāti.

25

50

100

250

500

750

1000

2000

5000

4.29. attēls. Slāpekļa savienojumu izkrišana ar atmosfēras nokrišņiem – apjomu mainība pēdējo gadsimtu laikā un apjomu prognoze

Fosfora aprites cikls atšķiras no citu elementu (oglekļa, slāpekļa, sēra u. c.) aprites cikliem ar to, ka tas neietver vielas gāzes fāzē, jo lielākā daļa fosfora savienojumu ir mazgaistoši. Fosfora savienojumu daudzums at mosfērā ir niecīgs. Fosfora savienojumi galvenokārt tiek iegūti no litosfēras nogulumiežiem dažādu apatītu veidā (galvenokārt kalcija fosfātu veidā), un tie parasti ir veidojušies seklās jūrās pirms desmitiem miljonu gadu. Dzīvniekiem patērējot augus, fosfāti nokļūst dzīvnieku organismā, bet ar izkārnījumiem vai pēc dzīvnieku bojāejas tiem

85

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:54:21

4.30. attēls. Fosfora bioģeoķīmiskās aprites cikls

Veģetācija Sauszemes dzīvie organismi

Augsnes

Fosfora minerālmēslu un savienojumu ražošana

Izmantošana lauksaimniecībā, sadzīvē, ražošanā

Notece

Upes Ūdeņu dzīvie organismi

Izgulsnēšanās Fosforu saturošie nogulumieži

sadaloties fosfāti atgriežas augsnē un ūdeņos. Daļa fosfora savienojumu saistās kā stabili ķīmiski savienojumi augsnē un ūdeņu nogulumos, veidojot fosforu saturošus nogulumiežus. Fosfora savienojumu dabiskās aprites procesi nav intensīvi, tāpēc ieži, kas satur fosforu, ir koncentrēti nedaudzos pasaules reģionos, bet to dēdēšana ir lēna. Pārsvarā (~90%) fosfora savienojumus izmanto kā minerālmēslus lauksaimniecībā. Globālais minerālmēslu patēriņš tiek vērtēts kā 15 miljoni tonnu gadā.

Otra lielākā fosfora savienojumu izmantošanas joma ir mazgāšanas līdzekļu ražošana – to sastāvā fosfora savienojumi ietilpst kā ūdens mīkstinātāji. Faktiski visas fosfora savienojumu lietojuma jomas saistās ar to, ka fosfora savienojumi pēc to izmantošanas vai arī sadaloties dzīvajām organiskajām vielām nokļūst hidrosfērā un to iedarbība pastiprina ūdenstilpju eitrofikācijas procesus. Kopumā cilvēka darbība ir kardināli izmainījusi fosfora plūsmu raksturu tā bioģeoķīmiskās aprites ciklā.

LITERATŪRA Begon M., Townsend C., Harper J. L. (2005) Ecology. From Individuals to Ecosystems. Boston: Blackwell Publ. Berner E. K., Berner A. B. (1996) Global Environment. Water, Air and Geochemical Cycles. N.Y.: Prentice Hall. Botkin D., Keller E. (2000) Environmental Science: Earth as a Living Planet. N.Y.: J. Wiley. Cunningham W. P., Saigo B. W. (2001) Environmental Science: a Global Concern. N.Y.: McGraw-Hill. Enger E. D., Smith B. F. (2006) Environmental Science: A Study of Interrelationships. 10th ed. Boston: McGraw Hill.

Environmental Science (Ed. L. Ryden) (2003) Uppsala: Baltic University Press. Geochemical Cycles (1991) Chapter 23 In: Inorganic Geochemistry (G. Faure Ed.), N.Y.: Macmillan Pub. Lovelock J. (2007) The Revenge of Gaia. London: Penguin Books Ltd. Montgomery C. W. (1997) Environmental Geology. 5th ed. Boca Raton: McGraw-Hill. Nebel B. J. (1990) Environmental Science: The Way the World Works. Upper Saddle River: Prentice Hall. Stinkule A., Kļaviņš M. (1998) Ģeoķīmija. Rīga: LU.

INTERNETA RESURSI Environmental Microbiology. Pieejams: www-micro.msb.le.ac.uk/109/ Environmental.html Biogeochemical Cycles. Pieejams: www.enviroliteracy.org/subcategory. php/198.html

Leopold Education Project. Pieejams: www.lep.org/ World Resources Institute. Pieejams: http://materials.wri.org/topic_ data_trends.cfm;

86

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:54:23

5.

VIDES PIESĀRŅOJUMS

Māris Kļaviņš, Latvijas Universitātes profesors

Gunta Spriņģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore

Gaisa piesārņojums – joprojām viena no svarīgākajām vides problēmām. Vide ap mums vienmēr ir bijusi tā, no kuras var ņemt cilvēkam nepieciešamo (ūdeni, resursus) un kur izvadīt, izmest to, kas nav vajadzīgs. Cilvēka darbība ir būtiski izmainījusi ne tikai cilvēka dzīves vidi, bet arī biosfēru kopumā. Būtiskākais cilvēka radītais drauds ir vides piesārņojums – tādu vielu un fizikālu faktoru veidošanās, kas vai nu dabiski vidē nav atrodami, vai arī nevar tieši ietekmēt cilvēku un citus dzīvos organismus. Vides piesārņojuma veidošanās un vides kvalitātes degradācija uzskatāma par nozīmīgāko negatīvo cilvēka ietekmes veidu uz vidi. Šajā nodaļā apskatīts, kādi ir vides degradācijas veidi un kā vides piesārņojums var ietekmēt cilvēci, cilvēku individuāli un biosfēru kopumā. Aplūkoti jautājumi par cilvēka darbības ietekmi uz globāliem procesiem un piesārņojuma ietekmi gan reģionāli (piemēram, Ziemeļeiropā un Baltijas valstīs), gan arī cilvēka dzīves vidē.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:54:24

5.1. VIDES PIESĀRŅOJUMS UN VIDES KVALITĀTES DEGRADĀCIJA Dzīvība uz Zemes ir trausla, un katra dzīva būtne var pastāvēt tikai tās dzīvībai piemērotos vides apstākļos. Dzīvā organisma, bet plašākā kontekstā – dzīvības bojāeju var izraisīt temperatūras paaugstināšanās virs optimuma vai pazemināšanās zem tā, intensīvas elektromagnētiskā starojuma plūsmas (jonizējošais starojums) vai ķīmisku vielu iedarbība. Arī izsīkstot barības vielām, dzīvie organismi iet bojā. Dzīvajiem organismiem nelabvēlīgus dzīves apstākļus var radīt dabisku faktoru iedarbība. Zemes pastāvēšanas laikā daudzas reizes sugu skaits pēc dažādām katastrofām ir samazinājies pat vairāk nekā par pusi. Piemēram, iespējams meteora trieciens Jukatanas pussalas rajonā izraisīja dinozauru bojāeju Juras laikmeta beigu posmā pirms apmēram 60 miljoniem gadu. Ne mazāk dramatiskas sekas var būt arī pašu dzīvo būtņu radītajām dzīves vides izmaiņām. Lielā mērā var uzskatīt, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē sabiedrības apziņas veidošanos un interesi par vides problēmām, ir bijušie, pastāvošie un iespējamie draudi, kurus mūsdienu sabiedrībai ir radījuši vides piesārņojums un degradācija. Piesārņojoša ir jebkura viela, kas nokļūst vidē cilvēka darbības rezultātā vai dabiskos procesos un kurai ir kaitīga iedarbība uz dzīvajiem organismiem. Vides degradācija nozīmē, ka vide kļūst neizmantojama tai paredzētajiem uzdevumiem vai arī tajā tiek kavēta dzīvo organismu un to kopienu a īstība. Vides piesārņojumu un degradāciju var radīt ķīmiskas vielas, fizikāli faktori vai nevēlamu dzīvo organismu a īstība (bioloģiskie faktori). Var nodalīt atšķirīgas iedarbības vielas vai faktorus. Par toksisku sauc jebkuru ķīmisku, bioloģisku vai fizikālu faktoru, kas rada nevēlamu bioloģisku reakciju. Visas toksiskās vielas ir bīstamas, bet ne visas bīstamās vielas ir toksiskas.

Vielu bīstamību var noteikt tas, ka tās ir, piemēram, sprāgstošas, viegli uzliesmojošas, kodīgas (5.1. a ēls). Līdz ar to šo vielu izmantošanu nepieciešams kontrolēt un, ar tām strādājot, jāievēro īpaši drošības pasākumi, kas bīstamo vielu radīto risku var ievērojami samazināt vai izslēgt. Toksiskas vielas var būt dabiskas izcelsmes vai arī svešdabīgas – tādas, kas neatrodas dabas vidē, bet ir iegūtas sintezējot vai kas veidojas kā blakusprodukti citu vielu iegūšanas gaitā. Visai bieži ar vides piesārņojumu asociējas vides ķīmiskais piesārņojums. Vides piesārņojums ar ķīmiskām vielām ir iedalāms atkarībā no vielu īpašībām un uzbūves un turpmāk tiks aplūkots detalizēti. Vispirms nodalāms vides piesārņojums ar metāliem (Cu, Pb, Co, Hg un citiem) un toksiskajiem mikroelementiem (F, B, As, Se un citiem). Dabas vidi negatīvi var ietekmēt organiskas piesārņojošas vielas, piemēram, pesticīdi. Vides piesārņojums ar organiskām vielām var veidoties, sadaloties sadzīvē izmantojamiem produktiem, apkarojot augu kaitēkļus ar pesticīdiem un herbicīdiem, kā arī no rūpnieciskajā ražošanā radītā piesārņojuma. Vides piesārņojuma bīstamība ievērojami pieaug, ja vidē nokļuvušās organiskās vielas ir noturīgas, respektīvi, saglabājas vidē ilgu laiku. Šādas vielas augsnē saglabājas pat vairākus desmitus gadu, un pie šīs vielu grupas pieder pesticīds DDT, dioksīni, polihlorētie bifenili un citas vielas. Vidi var piesārņot arī ķīmiski vairāk vai mazāk inerti savienojumi, ja tie atrodas sīku daļiņu veidā. Sīkas daļiņas gaisā var veidot aerosolus, bet ūdenī – suspendētas vielas. Vidē nokļūst aizvien vairāk dažādu ķīmisku savienojumu (5.2. a ēls). Pašlaik ir zināmi ap 10 miljoni dažādu ķīmisku vielu, no kurām liela daļa dabas vidē nepastāv. Ap 120 000 ķīmisku savienojumu tiek

250

Oksidējoša viela Kaitīga vai kairinoša viela

Degoša vai ugunsbīstama viela

Milj. tonnu

200

KMR vielas Hroniski toksiskas vielas Ļoti toksiskas vielas Toksiskas vielas Bīstamas vielas

150

100

50

Toksiska viela

Bīstams videi

Eksplozīva vai sprādzienbīstama viela 0 1995

Kodīga viela

5.1. attēls. Vielu bīstamības simboli Vielu bīstamības simboli raksturo ķīmisko vielu un tās saturošo produktu bīstamās iedarbības veidus.

1997

1999

2001 ES-15

2002

2005

2004 2008 ES-25

5.2. attēls. Bīstamu ķīmisko vielu ražošanas apjomi Eiropas Savienības dalībvalstīs KMR – kancerogēns, mutagēns, reprotoksisks. KMR vielas – vielas, no kuru iedarbības var pieaugt ļaundabīgo audzēju rašanās risks, var veidoties mutācijas vai arī var tikt ietekmētas nākamās paaudzes.

88

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:54:29

rūpnieciski ražoti un plaši izmantoti, bet 11 000 vielu tiek ražotas daudzumos, kas pārsniedz 500 kilogramus gadā, pie tam rūpnieciski ražoto vielu skaits katru gadu papildinās ar 1000–3000 jaunām vielām. Vides degradāciju izraisošos faktorus var iedalīt atkarībā no to dabas. Vides kvalitātes pasliktināšanos var radīt fizikāli faktori, piemēram, elektromagnētiskais starojums, kura iedarbība ir atkarīga no viļņu garuma un var būt visai atšķirīga. Elektromagnētiskais starojums ar īsu viļņa garumu (γ starojums) aktīvi iedarbojas uz dzīvajiem organismiem, un tā avoti ir radioaktīvie elementi vai pārvērtības atomu kodolos. Arī ultravioletais starojums, kam ir lielāks viļņa garums, var būtiski ietekmēt, piemēram, cilvēka ādu vai planktona a īstību virszemes

ūdeņos. Pie fizikāliem vides piesārņojuma faktoriem var pieskaitīt trokšņa piesārņojumu, respektīvi, paaugstinātu skaņas stiprumu dzīves vai darba vidē. Paaugstināta siltuma daudzuma (enerģijas plūsmas) nokļūšana vidē var radīt visai daudzpusīgu negatīvu ietekmi (vides termālais piesārņojums). Piemēram, termoelektrostaciju silto notekūdeņu vai ražošanas procesu dzesēšanas ūdeņu ievadīšana vidē rada negatīvas sekas, ietekmējot ūdeņu dzīvo organismu attīstības raksturu. Arī dzīvie organismi var radīt būtisku un nopietnu vides piesārņojumu, tie var būt infekciju izraisītāji, parazīti, kā arī dzīvie organismi, kuru vielmaiņas vai sadalīšanās produkti var būt nevēlami cilvēkam vai citiem dzīvajiem organismiem.

5.2. GAISA, ŪDEŅU UN AUGSNES PIESĀRŅOJUMS

Gaisa un ūdeņu aizsardzībai no piesārņojuma ir piešķirama liela vērība. Gaiss ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nosaka dzīvību uz Zemes. Atkarībā no ķermeņa uzbūves cilvēks diennaktī patērē 6–12 kubikmetrus gaisa, bet lielas fiziskas slodzes gadījumā pat vairāk. Līdz ar to arī kaitīgu vielu mikrodaudzums gaisā var ietekmēt cilvēka veselību. Piesārņojošās vielas ātri izplatās at mosfērā diezgan lielos a ālumos, tādēļ at mosfēras piesārņojuma problēma uzskatāma par starptautiski risināmu, un liela loma ir starptautiskai sadarbībai. Par īpašu gaisa piesārņojuma problēmu jāuzskata gaisa tīrība dzīvojamās telpās un darba vidē, jo gan sadzīvē, gan arī darba gaitā cilvēkam aizvien biežāk jāsastopas ar kaitīgām un toksiskām vielām. Jau uguns atklāšana lika senajam cilvēkam saskarties ar gaisa piesārņojumu. Mūsdienu skatījumā nav šaubu, ka vissenāko cilvēku veselību un pat dzīvību apdraudēja tādas gaisu piesārņojošas vielas kā tvana gāzes (oglekļa oksīda CO)

paaugstināts saturs, kas varēja izdalīties, nepilnīgi sadegot kurināmajam, un citi degot radušies savienojumi (5.3. a ēls). Krasi gaisa piesārņojuma bīstamība pieauga līdz ar pirmo ražošanas un kalnrūpniecības procesu a īstību. Jau Senajā Romā tika novērota svina un dzīvsudraba atradņu kaitīgā ietekme. Industrijas a īstība pagājušajā gadsimtā vispirms iezīmējās ar rūpnīcu skursteņu dūmu astēm (5.4. a ēls). Taču daži ražošanas procesi, piemēram, sodas ražošana, bija saistīti ar ļoti daudzu agresīvu un toksisku vielu nokļūšanu apkārtējā vidē. Pirmie gaisa piesārņojuma upuri bija rūpnīcu strādnieki, kā arī rūpnīcu tuvumā dzīvojošie cilvēki. Upurus, protams, prasīja arī ražošanas avārijas. Tā kā darba aizsardzība bija viens no jautājumiem, kas aktīvi tika risināts paralēli citiem strādnieku sociālās aizsardzības jautājumiem, ar laiku šajā jomā tika sasniegts zināms progress. Tomēr ražošanas vispārējā a īstība un kaitīgo vielu emisija sasniedza tādus apjomus, ka tikai strādnieku aizsardzība darbavietās nevarēja viņus pasargāt. 1952. gadā nelabvēlīgu meteoroloģisko apstākļu dēļ Londonā

5.3. attēls. Tā saucamā «melnā virtuve» (Etnogrāfijas muzejs Švarcvaldē, Vācijā) Virtuves ar dūmvadu viduslaikos tika izbūvētas tikai pārtikušākās mājās un pilsētās, bet liela daļa iedzīvotāju izmantoja kurtuves, kurās ēdiena gatavošanā radušies dūmi izkliedējās visā mājā.

5.4. attēls. Naftas pārstrādes rūpnīca (Itālija) Naftas, akmeņogļu pārstrādes un ķīmiskās ražošanas rūpnīcas ir viens no svarīgākajiem gaisa vides piesārņojuma avotiem.

5.2.1. GAISA PIESĀRŅOJUMS

89

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:54:30

izveidojÄ s vairÄ kas nedÄ“Äźas ilgs smogs, no kura cieta ap 4000 cilvÄ“ku. Ĺ ajÄ laikÄ tika novÄ“rots fotoġčmiskais smogs ASV (LosandĹželosÄ ) un JapÄ nÄ . 70. gados uzmanÄŤba tika pievÄ“rsta nokriťņu pH izmaiĹ†Ä m, bet 80. gadu sÄ kumÄ â€“ stratosfÄ“ras ozona slÄ Ĺ†a izmaiĹ†Ä m. Kaut arÄŤ paĹĄlaik tiek ÄŤstenoti daudzi gaisa aizsardzÄŤbas pasÄ kumi, joprojÄ m tiek vÄ“rtÄ“ts, ka zaudÄ“jumi, kurus rada piesÄ rņota gaisa ietekme uz cilvÄ“ka veselÄŤbu, tikai Eiropas SavienÄŤbas valstÄŤs ir vairÄ ki simti miljoni eiro gadÄ . Tos veido gan Ä rstniecÄŤbas izdevumi, gan arÄŤ darbaspÄ“ju zudums. IndustriÄ lais un antropogÄ“nais piesÄ rņojums pÄ rsvarÄ rodas ZiemeÄźamerikas, Eiropas un Ä€zÄłas industriÄ li a ÄŤstÄŤtajos reÄŁionos. NozÄŤmÄŤgÄ kie antropogÄ“nÄ piesÄ rņojuma avoti, kas ietekmÄ“ arÄŤ gaisa kvalitÄ ti, ir enerÄŁÄ“tika un apkure, transports, rĹŤpnieciskÄ raĹžoĹĄana un lauksaimniecÄŤba. SavukÄ rt nozÄŤmÄŤgÄ kÄ s gaisa vidi piesÄ rņojoĹĄÄ s vielas ir a) sÄ“ra savienojumi; b) slÄ pekÄźa savienojumi; c) oglekÄźa savienojumi; d) halogÄ“norganiskÄ s vielas; e) metÄ li un to savienojumi; f) aerosoli un putekÄźi; g) radioaktÄŤvie elementi. Gaisa piesÄ rņojumu ietekmÄ“ ne tikai rĹŤpnieciskie procesi, bet arÄŤ apkure. BĹŤtiski gaisu piesÄ rņo sadzÄŤves atkritumu dedzinÄ ĹĄana. No tradicionÄ lajiem kurinÄ majiem visvairÄ k piesÄ rņojuma dod akmeņogles. Otra bĹŤtiska piesÄ rņojuma avotu grupa ir autotransports. Tas saistÄ ms ar to, ka motoru izplĹŤdes gÄ zes satur daĹžÄ das kaitÄŤgas vielas. Motora izplĹŤdes gÄ zu sastÄ vs ir stipri atkarÄŤgs no braukĹĄanas un motora darbÄŤbas reŞčma, degvielas pieplĹŤdes un kvalitÄ tes. Degvielas ogğōdeņraĹžu nepilnÄŤgas sadegĹĄanas procesÄ notiek to pÄ rvÄ“rtÄŤbas un veidojas kondensÄ“tie aromÄ tiskie ogğōdeņraĹži – kancerogÄ“nas vielas. MĹŤsdienu lielpilsÄ“tÄ s autotransports pÄ“c daĹžu piesÄ rņojoĹĄo vielu emisÄłas kopapjoma ir kÄźuvis par Äźoti nozÄŤmÄŤgu piesÄ rņojuma avotu. Ir daudzi raĹžoĹĄanas procesi, kurus raksturo speciďŹ sku piesÄ rņojoĹĄo vielu emisÄła. MĹŤsdienÄ s rĹŤpniecÄŤbÄ un saimniecÄŤbÄ tiek izmantotas Äźoti daudzas kaitÄŤgas vielas, kuras gÄ zes, tvaiku, aerosolu vai putekÄźu veidÄ var nokğōt vai nu darba zonas, vai atmosfÄ“ras gaisÄ . Lai aizsargÄ tu strÄ dniekus, kÄ arÄŤ iedzÄŤvotÄ jus, eksistÄ“ vairÄ ki kritÄ“rÄłi (robeĹžkoncentrÄ cÄła), kuri limitÄ“ maksimÄ li pieÄźaujamo daĹžÄ du kaitÄŤgo vielu koncentrÄ cÄłu gaisÄ . AnalizÄ“jot gaisa piesÄ rņojumu, parasti tiek analizÄ“ta gaisa kvalitÄ te brÄŤvÄ dabÄ . TajÄ paĹĄÄ laikÄ cilvÄ“ka veselÄŤbu ievÄ“rojami vairÄ k var ietekmÄ“t gaisa piesÄ rņojums

PutekÄźi un aerosoli

28%

17%

EitroďŹ kÄ ciju izraisoĹĄas vielas

11% 9%

32%

PaskÄ binÄ ĹĄanos izraisoĹĄas vielas 0%

31%

14%

10%

32%

20% 40% 60% EnerÄŁijas raĹžoĹĄana RĹŤpniecÄŤba Pakalpojumi un mÄ jsaimniecÄŤba

5.2.2. ĹŞDEĹ…U PIESÄ€RĹ…OJUMS ĹŞdens tiek piesÄ rņots, ja vielas vai ďŹ zikÄ li faktori ietekmÄ“ ĹŤdens kvalitÄ ti un ekosistÄ“mu funkcionÄ“ĹĄanu vai ja tiek ierobeĹžotas ĹŤdens izmantoĹĄanas iespÄ“jas konkrÄ“tiem mÄ“rġiem. Izťġir divu tipu piesÄ rņojuma avotus: â–Ş punktveida piesÄ rņojuma avoti, â–Ş difĹŤzÄ piesÄ rņojuma avoti. Tipiski ĹŤdens punktveida piesÄ rņojuma avoti ir â–Ş cauruÄźvadi, pa kuriem ĹŤdenskrÄ tuvÄ“s, upÄ“s, ezeros un jĹŤrÄ s tiek ievadÄŤti pilsÄ“tu vai rĹŤpnÄŤcu a ÄŤrÄŤti vai nea ÄŤrÄŤti notekĹŤdeņi, â–Ş lauksaimniecÄŤbas notekĹŤdeņi, â–Ş cauruÄźvadi, no kuriem izplĹŤst na as produkti. DifĹŤzÄ piesÄ rņojuma avoti ir izkliedÄ“ti, un tos identiďŹ cÄ“t un novÄ“rtÄ“t ir ievÄ“rojami grĹŤtÄ k. Tipiski difĹŤzÄ piesÄ rņojuma avoti ir virszemes notece no lauksaimniecÄŤbÄ izmantojamÄ m zemÄ“m, celtniecÄŤbas platÄŤbÄ m, virszemes notece no lauksaimniecÄŤbÄ izmantojamÄ m zemÄ“m, lietus ĹŤdeņu notece no urbanizÄ“tÄ m teritorÄłÄ m, notece no pamestÄ m un ekspluatÄ cÄłÄ esoĹĄÄ m raktuvÄ“m, karjeriem, vielu izkriĹĄana ar nokriťņiem, noplĹŤdes no atkritumu izgÄ ztuvÄ“m. DifĹŤzais ĹŤdens piesÄ rņojums ir grĹŤtÄ k kontrolÄ“jams nekÄ punktveida avotu piesÄ rņojums. NozÄŤmÄŤgÄ kÄ s ĹŤdens vidi piesÄ rņojoĹĄÄ s vielas ir augu barÄŤbas vielas (biogÄ“nie elementi – slÄ pekÄźa un fosfora savienojumi), virsmas aktÄŤvÄ s vielas, metÄ li un mikroelementi. Par ÄŤpaĹĄi bÄŤstamu jÄ uzskata dabas ĹŤdeņu piesÄ rņojums ar na u vai tÄ s produktiem un vielÄ m, kurÄ m raksturÄŤgs augsts noturÄŤgums (stabilitÄ te) vidÄ“ un starp kurÄ m ÄŤpaĹĄu vietu ieņem noturÄŤgie organiskie piesÄ rņotÄ ji (NOP). PÄ“c lietojuma veida un izcelsmes NOP var iedalÄŤt 3 grupÄ s: a) NOP saturoĹĄi augu aizsardzÄŤbas lÄŤdzekÄźi (aldrÄŤns, DDT, dieldrÄŤns, endrÄŤns, heksahlorbenzols, heptahlors, hlordÄ ns, mirekss, toksafÄ“ns); b) NOP saturoĹĄi rĹŤpniecÄŤbÄ izmantojami ġčmiskie produkti (heksahlorbenzols, polihlorÄ“tie bifenili); c) NOP saturoĹĄi blakusprodukti (polihlorÄ“tie dibenzo-p-dioksÄŤni, polihlorÄ“tie dibenzofurÄ ni, poliaromÄ tiskie ogğōdeņraĹži).

44%

4% 21%

13%

tÄ dzÄŤves vidÄ“ – dzÄŤvojamÄ s telpÄ s un darba vidÄ“. Nopietnu iekĹĄtelpu gaisa piesÄ rņojumu var radÄŤt daĹžÄ di vietÄ“jie avoti: virtuves, krÄ snis, arÄŤ mÄ“beles, polimÄ“ri, krÄ sotas virsmas, mÄ jdzÄŤvnieki. To, kÄ ds ir vides piesÄ rņojuma lÄŤmenis, ietekmÄ“ arÄŤ telpu vÄ“dinÄ ĹĄana, kuras intensitÄ tei jÄ bĹŤt sabalansÄ“tai ar nepiecieĹĄamÄŤbu saglabÄ t optimÄ lu temperatĹŤru dzÄŤvojamÄ s telpÄ s.

6%

27%

80% 100% Autotransports LauksaimniecÄŤba

5.5. attÄ“ls. NozÄŤmÄŤgÄ kÄ s gaisa vidi piesÄ rņojoĹĄÄ s vielas un to avoti

5.2.3. AUGSNES PIESÄ€RĹ…OJUMS UN DEGRADÄ€CIJA Visai bieĹži piesÄ rņojoĹĄÄ s vielas nonÄ k augsnÄ“ un iedarbojas uz tajÄ esoĹĄiem dzÄŤvajiem organismiem. TomÄ“r par bĹŤtiskÄ ku uzskatÄ ma ietekme, ko var radÄŤt augsnÄ“ vai litosfÄ“rÄ nonÄ kuĹĄo vielu iedarbÄŤba gan uz

90

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:54:34

AromÄ tiskie ogğōdeņraĹži 13%

Fenoli Citi 5% 1%

CianÄŤdi 1%

HalogÄ“norganiskÄ s vielas 13%

Smagie metÄ li 31%

PoliaromÄ tiskie ogğōdeņraĹži 16%

Naftas produkti 20%

5.6. attÄ“ls. NozÄŤmÄŤgÄ kÄ s vielu grupas – ES valstu pilsÄ“tu un rĹŤpnieciskÄ s izmantoĹĄanas augťņu raksturÄŤgÄ kÄ s piesÄ rņotÄ jas

ietekmÄ“t a iecÄŤgÄ reÄŁiona dzÄŤvnieku un cilvÄ“ku veselÄŤbu. Ir pat pierÄ dÄŤts, ka kuņģa vÄ“Ĺža izplatÄŤba noteiktos gadÄŤjumos saistÄ ma ar augsnes sastÄ va ÄŤpatnÄŤbÄ m. CilvÄ“ka darbÄŤbas izraisÄŤtais augsnes piesÄ rņojums var bĹŤt ne tikai vietÄ“js, tas var skart lielas teritorÄłas. PiemÄ“ram, ÄŒernobiÄźas kodolreaktora avÄ rÄłÄ tika piesÄ rņotas lielas teritorÄłas (5.7. a Ä“ls), un radioaktÄŤvais piesÄ rņojums pakÄ peniski nokğōst gruntsĹŤdeņos.

137

RV

Ä’Ģ

IJA

O

Cs koncentrÄ cija, kBq/m2 1480 185 40 10 2

A

SO

M

IJA

IE

DR

N

IJ

ZV

ra

IGAUNIJA

ija

s

jĹŤ

K R IE V IJ A LATVIJA

lt

DÄ€NIJA

Ba

ĹŤdeņu, gan sauszemes dzÄŤvniekiem un ekosistÄ“mÄ m un ko nosaka piesÄ rņojoĹĄo vielu akumulÄ cÄła barÄŤbas virknÄ“s. LitosfÄ“ras un augsnes piesÄ rņojuma galvenÄ ÄŤpatnÄŤba ir visai ierobeĹžotÄ piesÄ rņojuma izkliede no tÄ avotiem. To nosaka augsnes un litosfÄ“ras ieĹžus veidojoĹĄo materiÄ lu ÄŤpaĹĄÄŤbas. TajÄ paĹĄÄ laikÄ augsnes vides kustÄŤgais komponents – ĹŤdens – var nodroĹĄinÄ t piesÄ rņojoĹĄo vielu visai Ä tru izkliedi ar pazemes ĹŤdeņiem. TÄ tad augsnes un litosfÄ“ras videi raksturÄŤga piesÄ rņojuma koncentrÄ“ĹĄanÄ s tÄ izplĹŤdes vietÄ s, bet arÄŤ iespÄ“jamÄŤba piesÄ rņojumam Ä tri izkliedÄ“ties un intensÄŤva mÄłiedarbÄŤba ar augsni veidojoĹĄiem ieĹžiem. Cita nozÄŤmÄŤga augsnes vides ÄŤpatnÄŤba ir tÄ da, ka piesÄ rņojoĹĄo vielu degradÄ cÄłas procesi tajÄ notiek relatÄŤvi lÄ“ni, un to nosaka nereti ierobeĹžotÄ barÄŤbas vielu, ĹŤdens un skÄ bekÄźa pieejamÄŤba mikroorganismu darbÄŤbas nodroĹĄinÄ ĹĄanai. Augsnes vidi un litosfÄ“ru var piesÄ rņot gan tajÄ tieĹĄi nokÄźuvuĹĄÄ s vielas, gan arÄŤ vielas no atmosfÄ“ras nokriťņiem vai ĹŤdeņiem. SÄ“ra un slÄ pekÄźa oksÄŤdi, ar atmosfÄ“ras nokriťņiem nokğōstot augsnÄ“, spÄ“j bĹŤtiski izmainÄŤt tÄ s sastÄ vu un ietekmÄ“t pat gruntsĹŤdeņus. NozÄŤmÄŤgs augsnes degradÄ cÄłas cÄ“lonis ir atkritumu izgÄ ĹĄana, kuras dÄ“Äź var veidoties vietÄ“js, bet, piesÄ rņojumam izkliedÄ“joties, arÄŤ reÄŁionÄ ls augsnes vai pat visai dziÄźu gruntsĹŤdeņu piesÄ rņojums. NoglabÄ jot piesÄ rņojoĹĄÄ s vielas pazemÄ“, piemÄ“ram, iesĹŤknÄ“jot lielÄ dziÄźumÄ , var tikt ierobeĹžota piesÄ rņojoĹĄo vielu tĹŤlÄŤtÄ“jÄ iedarbÄŤba, bet ĹĄÄ das iedarbÄŤbas sekas var izpausties tÄ lÄ kÄ nÄ kotnÄ“. Praktiski visas vielu grupas, kuras tiek uzskatÄŤtas par bĹŤtiskÄ m piesÄ rņojoĹĄÄ m vielÄ m, var veidot augsnes un litosfÄ“ras piesÄ rņojumu – tie ir organiskie savienojumi (gaistoĹĄie organiskie savienojumi, halogÄ“norganiskÄ s vielas, na as produkti, viegli degradÄ“jamÄ s organiskÄ s vielas) un neorganiskie savienojumi (radioaktÄŤvie elementi, smagie metÄ li, toksiskie mikroelementi). Augsnes piesÄ rņojums ar biogÄ“najiem elementiem un augu aizsardzÄŤbas lÄŤdzekÄźu atliekÄ m var veidoties lauksaimnieciskajÄ darbÄŤbÄ . Tiek uzskatÄŤts, ka augsnes sastÄ vs var visai ievÄ“rojami iespaidot cilvÄ“ka veselÄŤbu. Augsnes sastÄ vs var ietekmÄ“t augus, kas tajÄ aug, un lÄŤdz ar to netieĹĄi arÄŤ cilvÄ“ka pÄ rtikas sastÄ vu. Augsnes sastÄ vs nosaka mikroelementu daudzumu, ko cilvÄ“ks uzņem ar pÄ rtiku. Ĺ Ä du mikroelementu piemÄ“rs ir selÄ“ns, kura trĹŤkums vai arÄŤ pÄ rmÄ“rÄŤgi augsts daudzums cilvÄ“ka barÄŤbÄ var izraisÄŤt speciďŹ skas slimÄŤbas. LÄŤdzÄŤgi uora, arsÄ“na un bora saturs augsnÄ“ var ievÄ“rojami

LIETUVA KRIEVIJA

VÄ€CIJ A

B A LTK R IE V IJ A

P OL IJ A ÄŒernobiÄźas AES

ÄŒE H IJ A

U K R A IN A

5.7. attÄ“ls. CentrÄ leiropas un ZiemeÄźeiropas augťņu piesÄ rņojums ÄŒernobiÄźas kodolreaktora avÄ rijÄ PÄ“c kodolreaktora avÄ rijas lielÄ kÄ daÄźa radioaktÄŤvo izotopu (kÄ tas redzams 137Cs piemÄ“rÄ ) izkrita avÄ rijas vietas tieĹĄÄ tuvumÄ , bet nozÄŤmÄŤga daÄźa radioaktÄŤvo elementu ar gaisa masÄ m tika pÄ rnesta un sasniedza SkandinÄ vijas valstis.

5.3. GLOBÄ€LÄ€S VIDES PIESÄ€RĹ…OJUMA PROBLÄ’MAS 5.3.1. ZEMES OZONA SLÄ€NIS UN TÄ€ SABRUKĹ ANAS SEKAS OZONS UN TÄ€ ÄŞPAĹ ÄŞBAS Ozons (O3) ir viena no skÄ bekÄźa molekulas formÄ m, kuru veido trÄŤs savstarpÄ“ji saistÄŤti skÄ bekÄźa

atomi. Ozons ir gÄ ze viegli zilganÄ krÄ sÄ , blÄŤvÄ ka nekÄ gaiss. Ozons veidojas, reaÄŁÄ“jot skÄ bekÄźa molekulÄ m, ja tÄ m tiek pievadÄŤta enerÄŁÄła, piemÄ“ram, elektromagnÄ“tiskais starojums. KÄ ÄˇÄŤmiska viela ozons ir spÄ“cÄŤgs oksidÄ“tÄ js. Ozona klÄ tbĹŤtne at mosfÄ“rÄ , tÄ veidoĹĄanÄ s un sabrukĹĄanas reakcÄłas nosaka Saules ultravioletÄ starojuma saistÄŤĹĄanu.

91

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:54:35

UV O3 +

5.8. attēls. Ozona molekulu veido trīs savstarpēji saistīti skābekļa atomi

O O2

UV-A

UV-C

40

UV-B

Ozona daudzums Zemes virsmas tuvumā ir ~0,001 tilpuma procents, bet stratosfērā tā koncentrācija var būt pat 100 reižu lielāka. Tomēr arī stratosfērā ozona koncentrācija ir niecīga, jo šajā at mosfēras zonā gaiss pamatā sastāv no slāpekļa (78%), skābekļa (21%) un argona (~1%). Ozona slānis (tā biezums at mosfērā normālos apstākļos ir ap 2,5 mm) pasargā biosfēru no Saules starojuma spektra ultravioletās daļas. Ozona koncentrācija atmosfērā ir stipri atkarīga no ģeogrāfiskā platuma, gadalaika, Saules aktivitātes un citiem faktoriem. Maksimālais ozona slāņa biezums ir 25–30 kilometru augstumā ekvatoriālajos apvidos, bet ap 15–20 kilometru augstumā polu tuvumā (5.9. a ēls).

35

Augstums (km)

30 25 20 15 10

1998. gada 29. jūlijs 1997. gada 8. oktobris 1998. gada 3. oktobris

5 0 0

5 10 15 Ozona parciālais spiediens (mPa)

20

5.9. attēls. Ozona koncentrācijas mainība virs Antarktīdas un ultravioletā starojuma sorbcija atmosfērā atkarībā no UV starojuma viļņa garuma

Ozona koncentrāciju at mosfērā izsaka, izmantojot gāzu koncentrācijas izteikšanas mērvienības (mg/m3, μg/m3) vai speciālu mērvienību – Dobsona vienību (nosaukta par godu G. M. B. Dobsonam (G. M. B. Dobson, 1889–1976) – vienam no pirmajiem zinātniekiem, kurš pētījis at mosfēras ozonu). 1 Dobsona vienība (Dobson Unit – DU) ir 0,01 milimetru biezs ozona slānis, ja ir standarta temperatūra un atmosfēras spiediens. Ozona molekulas sintēzes pirmā stadija ietver skābekļa molekulas ierosināšanu, absorbējot ultravioletā starojuma enerģiju (5.10. a ēls). Ierosinātā skābekļa molekula sabrūk, izdalot skābekli atomārā stāvoklī, kas spēj reaģēt ar skābekļa molekulu, veidojot ozonu. Tātad, veidojoties ozona molekulai, tiek saistīts UV starojums, bet arī jaunā ozona molekula pati spēj sorbēt ultravioleto starojumu. Tajā pašā laikā ultravioletais starojums ar īsāku viļņa garumu (augstāku

O2 +

O

O2 O3

5.10. attēls. Ozona molekulu veidošanās ultravioletā starojuma iedarbībā

enerģiju) spēj izraisīt ozona molekulu sabrukšanu. Tāpēc at mosfēras augstākajos slāņos ozona koncentrācija samazinās. Tātad Zemes ozona slānis ir reģions at mosfērā, kurā ozona molekulu sintēzes un sabrukšanas reakcijas ir zināmā līdzsvara stāvoklī, līdz ar to šajā at mosfēras daļā pieaug ozona koncentrācija. Ozona koncentrāciju būtiski ietekmē tā pārnese ar gaisa masām, dabiskie, sezonālie un citi procesi. Būtiska loma ozona slāņa sabrukšanas procesos ir at mosfēras antropogēnajam piesārņojumam. Dabiskie ozona sabrukšanas procesi ietver reakcijas ar skābekļa atomu līdzdalību, bet, iesaistoties citiem elementiem ozona sintēzes un sabrukšanas reakcijās, notiek vairāki katalītiski procesi, kuros ozona destrukcijas ātrums pieaug (5.11. a ēls). Ozona sabrukšanu spēj paātrināt slāpekļa savienojumi, piemēram, slāpekļa(II) oksīds, kura avoti ir kurināmā sadedzināšana, automašīnu, lidmašīnu un raķešu izplūdes gāzes un citi. Tā kā ozons ir spēcīgs oksidētājs, tas spēj pārvērst slāpekļa(II) oksīdu par slāpekļa(IV) oksīdu (NO2). Savukārt atomārais skābeklis, kura koncentrācija stratosfērā ir paaugstināta, var reducēt NO2 par NO, veidojot skābekli. Tātad reakciju kopumā (tā saucamajā slāpekļa ciklā) ozona molekula saista reaģētspējīgo skābekļa atomu, veidojot divas skābekļa molekulas.

+ Cl

Hlora cikls . . Cl + O3 → ClO + O2 . . O + ClO → Cl + O2

O3

O2

O + O3 → 2O2

O

ClO

O2

+ NO

Slāpekļa cikls NO + O3 → NO2 + O2 O + NO2 → NO + O2

O3

O2

O + O3 → 2O2

O

NO2

O2

5.11. attēls. Ozona molekulu katalītiskās sabrukšanas reakcijas

92

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:54:36

Līdzīgi ozona molekulu sabrukšanu var izraisīt halogēnu (galvenokārt hlora) savienojumi (5.11. a ēls). Nokļūstot at mosfērā, šie savienojumi ultravioletā starojuma iedarbībā sabrūk, veidojot augsti reaģētspējīgas daļiņas – brīvos radikāļus (daļiņas, kuru ārējā elektronu apvalkā ir nesapāroti elektroni). Arī šādas daļiņas aktīvi var iesaistīties reakcijā ar ozona molekulām, izraisot to sabrukšanu un vienlaikus saistot skābekli atomārā stāvoklī, kas nepieciešams ozona molekulu sintēzei. Faktiski slāpekļa oksīda molekulas un hlora atomi darbojas kā ozona sabrukšanas reakcijas katalizatori, un teorētiski viena šāda molekula var izraisīt bezgalīgi daudzu ozona molekulu sabrukšanu. Katra slāpekļa oksīda molekula vai hlora atoms katalizē ozona molekulu sabrukšanu, līdz iesaistās reakcijās ar ūdens molekulām. Tā veidojas noturīgi savienojumi (HCl, HClO, HNO3), un kopā ar at mosfēras nokrišņiem tie tiek izvadīti no stratosfēras. Dažādu katalītisko reakciju intensitāte ir atkarīga no a āluma līdz Zemes virsmai. Virs 35 kilometru augstuma liela nozīme ir hlora ciklam, zem 35 kilometru augstuma – slāpekļa ciklam. Arī CO2, CH4 un citu vielu koncentrācijas pieaugums būtiski ietekmē ozona sabrukšanas dinamiku. Ozona molekulu degradāciju rada arī atmosfērā nonākošie putekļi un aerosoli. No troposfēras stratosfērā nokļūst dažādi antropogēnas izcelsmes savienojumi. Ultravioletā starojuma iedarbībā tie sadalās, veidojot reaģētspējīgus molekulu fragmentus – brīvos radikāļus (NO., Cl , ClO u. c.). Šie brīvie radikāļi var pārvērsties stabilākos rezerves savienojumos (HNO3, ClONO2), kuri var disociēt, veidojot radikāļus UV starojuma iedarbībā. Šādi rezerves savienojumi var arī atgriezties troposfērā.

OZONA SLĀNI DEGRADĒJOŠĀS VIELAS Par videi īpaši bīstamu tiek uzskatīts at mosfēras piesārņojums ar halogēnogļūdeņražiem, kas tiek ražoti relatīvi lielos daudzumos (5.1. tabula). 5.1. tabula. Nozīmīgākās ozona slāni ietekmējošās vielas Viela

Izmantošana

aerosolos, dzesējošais šķidrums aerosolos, šķīdinātājs CFC-12 CF2Cl2 šķīdinātājs CFC-22 CHFCl2 Hloroforms, CHCl3 šķīdinātājs, reaģents Tetrahlorogleklis, CCl4 šķīdinātājs, ugunsdzēsībā Slāpekļa oksīdi, NOx rūpniecībā, enerģētikā Metāns, CH4 lauksaimniecībā, rūpniecībā

Freoni, CFC-11 CFCl3

Dzīves laiks atmosfērā, gadi 55 116 400 0,7 4,7 dažas dienas 10,5

Halogēnogļūdeņražu molekulas sastāv no oglekļa, ūdeņraža un halogēna (F, Cl, Br, I) atoma. Halogēnogļūdeņražus, kuru molekulas satur vienu vai divus oglekļa atomus, bet atlikušie ūdeņraža atomi aizvietoti ar fluora vai hlora atomiem, sauc par freoniem. Šīs vielas rūpnieciskos daudzumos sāka ražot 20. gs. 30. gados, ņemot vērā to plašās izmantošanas iespējas tautsaimniecībā. Sākotnēji freoni tika izmantoti,

lai saldēšanas iekārtās aizstātu bīstamas un toksiskas gāzes – amonjaku (NH3) un sēra dioksīdu (SO2). Tā kā freoni ir maztoksiski un nedegoši, tiem tika atrasts plašs lietojums arī citās ražotnēs. 80. gadu beigās freonu ražošanas kopapjoms sasniedza 1,2 miljonus tonnu gadā. Freoniem raksturīgs ilgs uzturēšanās laiks vidē. Vielas uzturēšanās laiks vidē ir atkarīgs no vielas daudzuma, piemēram, atmosfērā, un tās pieplūdes vai izvadīšanas ātruma no vides. Vielas emisijas avots var būt process, vieta, ražotne vai dabisks avots (vulkāns, procesi okeānos – fotosintēze). Vielas uzturēšanās laiku vidē var aprakstīt, izmantojot vielas koncentrācijas izmaiņas laikā, kā arī vielas dzīves laiku vidē τ. Vielas dzīves laiks vidē ir laiks, kurā vielas koncentrācija pazeminās apmēram par 37% no sākotnējās vielas koncentrācijas, ja nenotiek vielas pieplūde. Plaši izmanto arī vielas pussabrukšanas vai pusizvadīšanās laika jēdzienu τ1/2. Vielas pussabrukšanas (pusizvadīšanās) laiks ir laiks, kurā vielas koncentrācija vidē samazinās par 50%. Vielas stabilitāte – vielas uzturēšanās laiks vidē – ir uzskatāms par galveno kritēriju, kas nosaka piesārņojuma bīstamību ar aplūkojamo vielu. Apkārtējā vidē šie un citi potenciāli bīstamie savienojumi nokļūst tehnoloģisko procesu īpatnību dēļ (saldējamās iekārtas), pēc ražojuma izmantošanas (aerosoli) vai tehnoloģiskos procesos (mikroshēmu tīrīšana). Tādējādi atmosfērā nokļūst ievērojams daudzums halogēnogļūdeņražu, arī freonu. Freonu dzīves laiks atmosfērā ir no 29 līdz 500 gadiem. Pēc nokļūšanas atmosfērā freoni, mijiedarbojoties ar ultravioleto starojumu, disociē, veidojot atomāro hloru vai fluoru, kas pēc tam var iesaistīties ozona degradācijas reakcijās. Nozīmīgākie freoni ir freons-11 (CFCl3), freons-12 (CF2Cl2), freons-13 (CFCl3), kā arī etāna atvasinājumi: forāns-114 (CF2ClCF2Cl) un forāns-113 (CFCl2CF2Cl). Šīs gāzveida vai viegli sašķidrināmās vielas galvenokārt tiek izmantotas ▪ kā siltumnesēji dzesēšanas iekārtās, ▪ kā putu veidotāji porainu polimēru ražošanā, ▪ mikroelektronikā, ▪ ķīmiskajā rūpniecībā. Tik plašu šo vielu lietošanas sfēru nosaka daudzas unikālas freonu īpašības, no kurām vispirms jāatzīmē šo vielu augstā ķīmiskā stabilitāte (tās nesadalās ūdens vidē, skābju, bāzu un oksidētāju iedarbībā). Freoniem raksturīgs arī zems akūtais toksiskums. Pie mazmolekulāriem hlororganiskiem savienojumiem, kuri var radīt ozona slāņa degradāciju, pieskaitāmi metāna un etāna hloratvasinājumi. Tipiski pie šīs vielu grupas pieder metāna hloratvasinājumi (tetrahlorogleklis CCl4, hloroforms CHCl3, metilēnhlorīds CH2Cl2, metilhlorīds CH3Cl), etāna vai etilēna hloratvasinājumi. Šīs vielas nodalāmas atsevišķā grupā, ņemot vērā to ražošanas ievērojamo apjomu un līdzīgo toksikoloģiskās iedarbības spektru. Tipiski zemākie hlorogļūdeņraži ir šķidras vielas (izņemot metilhlorīdu un vinilhlorīdu, kas ir gāzes). Vinil hlorīda (CH2 = CHCl) ražošanas apjoms gadā ir līdz 10 miljoniem tonnu. Ievērojamos daudzumos

93

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:54:36

tiek ražots arī 1,2-dihloretāns (13 miljoni tonnu gadā) un tetrahlorogleklis (1 miljons tonnu gadā). Ievērojamos daudzumos trihalogēnmetāni veidojas ūdens hlorēšanā. Zemākos halogēnogļūdeņražus plaši izmanto kā šķīdinātājus un polimēru ražošanā (vinilhlorīds). Plašais izmantošanas apjoms un lietojuma veids nosaka to, ka šīs vielas ievērojamos daudzumos nokļūst vidē, kā arī var ietekmēt cilvēka veselību dzīves un darba vidē. Zemākie hlorogļūdeņraži, tos ieelpojot, darbojas kā anestezējošas vielas, kas viegli var radīt saindēšanos, īpaši ietekmējot aknu darbību. Pierādīta dažu hlorogļūdeņražu kancerogēnā iedarbība. Dažādu freonu iespējas ietekmēt ozona slāni atšķiras, un vispirms to nosaka šo vielu sadalīšanās ātrums troposfērā un stratosfērā noritošajās fotoķīmiskajās reakcijās. Lai raksturotu šīs freonu un citu ozona slāni degradējošo vielu īpašības, ieteikts izmantot ozona slāņa degradācijas potenciālu (ODP). Augstākais ozona degradācijas potenciāls ir freonam CFC-11 (CFCl3), jo šī viela vidē ir ļoti stabila. Daudzu citu freonu un halogēnogļūdeņražu spējas sagraut ozonu ir ievērojami zemākas – tie ir nestabilāki, un tāpēc šīs vielas var izmantot saldēšanas ierīcēs (tajā skaitā ledusskapjos), lai ar tām aizvietotu freonus ar augstu ODP.

OZONA CAURUMA VEIDOŠANĀS IETEKMES Ozona koncentrācijas pazemināšanās (ozona slāņa izzušana) vispirms tika novērota virs Antarktīdas, kur dabiskie procesi izraisa īpaši intensīvu ozona molekulu destrukciju (5.12. a ēls). 70. gadu sākumā ozona cauruma platība virs Antarktīdas bija ap dažiem miljoniem kvadrātkilometru, taču pašlaik tā pārsniedz 25 miljonus kvadrātkilometru. Ozona cauruma veidošanos virs Antarktīdas teritorijas lielā mērā nosaka polārie stratosfēras mākoņi šajā teritorijā ziemas laikā. Polārie stratosfēras KNMI/ESA

mākoņi veidojas ~20 kilometru augstumā. No zemes tie atgādina spalvu mākoņus. Polārie stratosfēras mākoņi veidojas polārās nakts laikā, kad ziemā Saules stari nesasniedz Zemes virsmu. Šajā laikā Antarktīdas gaisa masas ir izolētas, tās iekļaujas gaisa masu cirkulācijas procesā, un to temperatūra pazeminās līdz pat –85 °C. Šādos apstākļos atmosfērā esošie slāpekļa oksīdi, reaģējot ar ūdens tvaikiem, pārvēršas par slāpekļskābi, kuras molekulas kalpo par ūdens tvaiku kondensācijas centriem. Hlora atomi un radikāļi spēj iesaistīties reakcijās arī ar slāpekļa savienojumiem, veidojot reaģētspējīgus savienojumus (ClONO2, HCl, HClO). To tālākās pārvērtībās veidojas hlora radikāļi, radot ozona slāņa destrukciju. Šīs reakcijas notiek uz tādu ledus kristālu virsmas, kuri veido polāros stratosfēras mākoņus, un tās ir ātras. Visas šīs reaģētspējīgās molekulas paātrina ozona molekulu sabrukšanu un nosaka ozona cauruma veidošanos. Protams, beidzoties polārajai ziemai, stabilais at mosfēras cirkulācijas raksturs tiek sagrauts un reaģētspējīgās molekulas, kuras sekmē ozona molekulu sabrukšanu, iesaistās reakcijās, kas paātrina to izkliedi un izvadīšanu no at mosfēras. Arī virs Zemes ziemeļpola, Grenlandes un Sibīrijas var veidoties polārie stratosfēras mākoņi un noturīgi anticikloni, kas var veicināt ozona koncentrācijas samazināšanos at mosfērā un palielināt UV starojumu. UV starojums sasniedz Zemes virsmu, skarot arī Eiropas teritoriju.

OZONA CAURUMU VEIDOŠANĀS SEKAS UN BĪSTAMĪBA Ozona koncentrācijas samazināšanās stratosfērā palielina ultravioletā starojuma daudzumu, kas sasniedz Zemes virsmu. Atkarībā no bioloģiskās iedarbības UV starojumu iedala trīs starojuma intervālos ar atšķirīgu viļņa garumu: UV-C (viļņa garums λ < 290 nm); UV-B (λ = 290–320 nm) un UV-A (λ = 320–400 nm). UV-A un UV-B starojums sasniedz Zemes virsmu, un to aiztur, piemēram, loga stikls. UV-C un liela daļa UV-B starojuma tiek aizturēta stratosfērā. Tiek uzskatīts, ka ozona slāņa samazināšanās par 5% būtiski palielinās UV-B un UV-C starojuma intensitāti, tas sasniegs Zemes virsmu un palielinās mirstību ar ļaundabīgām ādas slimībām par 20%. Palielināts UV starojums var iedarboties uz imūnsistēmu, redzi, iespējama kataraktas izplatība. UV starojuma intensitātes pieaugums var ietekmēt lauksaimniecisko ražošanu, dzīvo organismu, īpaši planktona, a īstību Pasaules okeānā, un planktona a īstība, savukārt, var ietekmēt zivju barības bāzi. Ievērojama var būt ietekme uz Zemes siltuma bilanci.

OZONA SLĀŅA AIZSARDZĪBA

<150 175 200 225 250 275 300 325 350 375 400 425 450 475 >500

5.12. attēls. Ozona cauruma profils virs Antarktīdas

Ozona slāņa degradācija un Zemes virsmu sasniegušā ultravioletā starojuma intensitātes pieaugums rada nozīmīgas sekas. Ultravioletā starojuma iedarbības negatīvo seku samazināšana ir kļuvusi

94

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:54:36

Monreālas protokols «Par ozona slāni noārdošām vielām» Labojumi Monreālas protokolam (Londonas labojumi) Labojumi Monreālas protokolam (Kopenhāgenas labojumi) Labojumi Monreālas protokolam (Monreālas labojumi) ES direktīva «Par vielām, kas noārda ozona slāni»

Stājās spēkā Konvencijas mērķis – 1985. g. nodrošināt valstu sadarbību martā pētījumu veikšanā un sākt ozona slāņa aizsardzību Noteiktas vielas, kas 1987. g. degradē ozona slāni, un septembrī termiņi vielu izņemšanai no saimnieciskās aprites Saraksts papildināts, 1990. g. un mainīti termiņi vielu jūnijā izņemšanai no aprites Pārskatīts ozona slāni 1992. g. noārdošo vielu saraksts novembrī 1999. g. janvārī

Reglamentēta jaunu ozona 2000. g. slāni apdraudošu vielu jūnijā ražošanas uzsākšana

Izmaiņas atmosfērā: sastāvs, cirkulācija

60 000

Freoni

40 000

20 000

0

1986 1990 1992 1994 1996 1998 2000 2002 2004 2006 2007

Vides likumdošana ozona slāņa degradācijas ierobežošanai lielā mērā sāka efektīvas vides likumdošanas sistēmas izveidi. Vides tiesību akti, kuru mērķis ir ierobežot ozona slāni degradējošo vielu izmantošanu, paredz starptautiskas aktivitātes ozona slāņa izpētē un monitoringā, ierobežojumus ozona slāni degradējošo vielu izmantošanai, kā arī kompensācijas nodrošināšanu nabadzīgākajām valstīm, lai segtu zaudējumus, kurus rada alternatīvu tehnoloģiju augstās izmaksas. Starptautiskā likumdošana ir ļāvusi visai ievērojami samazināt ozona slāni degradējošo vielu izmantošanu (5.13. a ēls) un izstrādāt alternatīvus risinājumus jomās, kur ir būtiski izmantot vielas ar freoniem analogām īpašībām. Ir pamats uzskatīt (to apliecina arī nesen veiktie ozona slāņa mērījumi), ka jau pašlaik sākusies ozona slāņa atjaunošanās, bet nākotnē ozona slāni degradējošo vielu klātbūtne atmosfērā var būtiski samazināties (5.14. a ēls).

Raksturojums

Pārskatīts ozona slāni noārdošo vielu saraksts

Metilbromīds Halogēnogļūdeņraži ar zemu ODP Haloni

5.13. attēls. Ozona slāni degradējošo vielu ražošanas apjoma mainība ES dalībvalstīs

5.2. tabula. Nozīmīgākie starptautiskie tiesību akti, kuru mērķis ir pasargāt Zemes ozona slāni Starptautiskie tiesību akti Vīnes konvencija «Par ozona slāņa aizsardzību»

80 000

Patēriņš, tonnas

par būtisku vides aizsardzības politikas uzdevumu. Ilgu laiku iedegums tika uzskatīts par veselīga dzīvesveida un labas veselības rādītāju, taču mūsdienās a ieksme pret sauļošanās veselīgumu ir visai būtiski mainījusies. Pieaug dažādu kosmētisko līdzekļu un saulesbriļļu piedāvājums, kas pasargā ādu un acis no UV starojuma iedarbības. Ņemot vērā iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz ozona slāni, ir pieņemti vairāki tiesību akti, kuru mērķis ir samazināt nelabvēlīgo ietekmi (5.2. tabula). Likumdošanas izveide ozona slāņa aizsardzībai sākās 1985. gadā, un nozīmīgākais tiesību akts ir Monreālas protokols (pie 1985. gada Vīnes konvencijas «Par ozona slāņa aizsardzību»), kura mērķis ir panākt, lai tiktu ierobežota ozona slāni degradējošo vielu ražošana.

Izmaiņas hidroloģiskajā ciklā

Atmosfēra

N2, O2, Ar, H2O, CO2, CH4, N2O, O3 Aerosoli Atmosfēras un ledus segas mijiedarbība

Atmosfēras un biosfēras mijiedarbība

Nokrišņi Iztvaikošana Sauszemes izstarotā radiācija

Siltumapmaiņa

Cilvēka ietekmes

Ledāji

Ledus plātnes

Augsnes un biosfēras mijiedarbība Zemes virsmas un atmosfēras Ledus segas un Hidrosfēra: mijiedarbība okeāna upes un ezeri mijiedarbība Izmaiņas kriosfērā: sniega sega, zemes sasalums, ledus plātnes, Izmaiņas uz Zemes virsmas: Izmaiņas Pasaules okeānā: jūras ledus, ledāji Zemes lietojumveids, veģetācija, ekosistēmas plūsmas, līmenis, sastāvs Hidrosfēra: okeāns

5.14. attēls. Globālās klimata sistēmas galvenie elementi un to mainību ietekmējošie procesi

95

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:54:37

400

5.3.2. GLOBĀLĀ SASILŠANA

2000

CILVĒKA DARBĪBAS IETEKME UZ ZEMES KLIMATU Tāpat kā daudzi jautājumi saistībā ar klimata mainību, cilvēka ietekmes apjoms un ietekmes raksturs joprojām tiek pētīts un analizēts. Tomēr nav šaubu par to, ka cilvēka rīcība spēj ietekmēt klimatu. Ir neapgāžami pierādījumi tam, ka klimatu izmaina arī cilvēka darbības sekas, piemēram, gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums, pārapdzīvotība. Tomēr tieši un skaidri pierādīt, kurus klimata izmaiņas procesus

(CH4)

350

1600

(N2O) 1400 1200

300

CH4 (mlrd. d.)

(CO2)

1000 800

250

0

500

1000 Gads

1500

2000

600

5.15. attēls. Oglekļa dioksīda (CO2), slāpekļa(I) oksīda (N2O) un metāna (CH4) koncentrācijas mainība atmosfērā pēdējo 2000 gadu laikā

ir veicinājusi cilvēka darbība un kuri ir dabisks a īstības process, ir visai sarežģīti. Antropogēnās ietekmes pieaugumam raksturīga strauja dažādu gāzu (to avots ir cilvēka darbība) koncentrācijas palielināšanās atmosfērā (5.15. a ēls). Aplūkojot diagrammā a ēloto laika posmu, redzams, ka periodā, kurā rūpnieciskā ražošana bija mazāk intensīva, gāzu daudzums ir ievērojami mazāks, bet pēdējo gadsimtu laikā šo gāzu daudzums ir ievērojami palielinājies. Tieši pēdējo 500 gadu laikā, sākot ar industriālo revolūciju, ir palielinājusies siltumnīcefekta gāzu koncentrācija. Ir pamats uzskatīt, ka straujais vides piesārņojuma pieaugums kopš industrializācijas sākuma ietekmē klimata izmaņas, tātad pašreizējais klimata mainības process ir sasteigts un nedabīgs, kas arī var radīt daudzas mūsdienās novērotās globālās klimata problēmas.

KAS IR GLOBĀLĀ SASILŠANA? Vārdu savienojums «globālā sasilšana» apzīmē ne tikai Zemes vidējās temperatūras (5.16. a ēls) palielināšanos (parasti nosakot gada vidējo temperatūru), bet būtiskas visas klimata sistēmas izmaiņas.

7 Novirze no vidējās temperatūra s (1961–1990)(°C)

Klimats ir laikapstākļu, meteoroloģisko parādību un notikumu apkopojums ilgā laika posmā, kas var apvienot pāris gadus, gadu desmitus un pat gadu tūkstošus. Klimatu raksturo vidējotas un ilglaicīgas atmosfēras fizikālo rādītāju vērtības, kas raksturīgas Zemei kopumā (globālais klimats) vai noteiktai teritorijai (valstij vai reģionam). Konkrētas teritorijas klimats ir daudz pastāvīgāks nekā laika apstākļi, un klimatu nosaka Saules starojuma daudzums un sadalījums gada laikā, atmosfēras cirkulācijas raksturs, Zemes virsmas raksturs. Zemes klimats ir ļoti sarežģīta sistēma, un galvenais to veidojošais faktors ir enerģijas plūsmas, kuras Zeme saņem no Saules. Klimats veidojas, Saules enerģijai izkliedējoties un mijiedarbojoties ar Zemi, līdz ar to klimata sistēma sastāv no atmosfēras, hidrosfēras, kriosfēras (Zemes ledāju un sniega segas un mūžīgā sasaluma), litosfēras un biosfēras (5.14. a ēls). At mosfēra ir klimata sistēmas visnestabilākā un straujāk mainīgā sadaļa, kuru veido gāzes, ūdens tvaiki, kā arī putekļi un aerosoli. Visi aplūkotie klimata sistēmas elementi mijiedarbojas, turklāt mijiedarbības raksturs ir mainīgs gan laikā, gan telpā. Katru klimata sistēmas elementu atšķirīgi ietekmē Saules starojums. Klimata sistēma, protams, ir pakļauta arī kosmiskās telpas ietekmēm, piemēram, Saules starojuma un kosmiskā starojuma mainībai. Zemes klimatu ļoti būtiski var ietekmēt arī ģeoloģiskas katastrofas (vulkānu katastrofiskie izvirdumi, kontinentu pārvietošanās), kosmiskas katastrofas (meteorītu triecieni) vai arī cilvēka darbība (atomieroču izmantošana, upju noteces kontinentāla mēroga pārdale). Klimata mainība notiek lēni un pakāpeniski, taču, iespējams, kādos negaidītos procesos (vulkāna izvirdumi, meteorītu krišana) klimata izmaiņas var norisināties strauji un neparedzami. Pētot ilgtermiņā veiktus laikapstākļu novērojumus, ir iespējams konstatēt klimata pārmaiņas, piemēram, tā saukto mazo ledus laikmetu, kas pastāvēja Ziemeļeiropā starp 15. un 18. gadsimtu. Zemes vēsturē ir novēroti ne tikai šādi ledus laikmeti, bet arī pasiltināšanās periodi. Tajā pašā laikā īpaši nozīmīgas ir strauji noritošās klimata pārmaiņas, kas noris mazāk nekā gadsimta laikā. Šīs straujās pārmaiņas un iespējas tās analizēt ir nozīmīgas, lai varētu prognozēt turpmākās klimata pārmaiņas.

CO2 (m. d.), N2O (mlrd. d.)

1800

KLIMATS UN TĀ MAINĪBA

6 5 4

Prognoze

3 2 1 0 -1

Instrumentālie Temperatūras rekonstrukcija novērojumi -2 1000 1100 1200 1300 1400 1500 1600 1700 1800 1900 2000 2100 Gads

5.16. attēls. Temperatūras mainība ziemeļu puslodē pēdējo 1000 gadu laikā un iespējamo izmaiņu prognozes

96

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:54:38

Temperatūra (˚C)

0,5

Vidējā temperatūra

14,5 Decembris

0,0

14,0

Februāris

1,5

Marts

1 -0,5

Novirzes 1961–1990 (mm)

Novembris

Janvāris 2,5 2 T, °C

0,5

13,5 Oktobris

50,0

Aprīlis

0

Vidējais jūras līmenis

0

Septembris

Maijs

-50 -100

Augusts

5.18. attēls. Mēneša vidējās temperatūras ikmēneša pieaugums Rīgā (1851–2008; I–XII – janvāris līdz decembris)

Ziemeļu puslodes sniega segas platība Platība (milj. km2)

Jūnijs Jūlijs

-150

4

40

0

36

-4

32 1850

1900

1950

2000

Gads

5.17. attēls. Gaisa temperatūras, jūras līmeņa un sniega segas platības izmaiņas pēdējo 150 gadu laikā

Pēdējo gadu laikā klimats Latvijā un Baltijas valstīs kļuvis siltāks. Ziemas ir īsākas, ar mazāku sniega segas biezumu. Ir garāks siltais periods un mazāk dienu ar zemu gaisa temperatūru. Vidējā temperatūra uz visas planētas ir pieaugusi apmēram par 0,7 ± 0,2 °C (5.17. a ēls). Vasarā ir novērojami gari sausuma periodi. Gaisa sasilšana raksturīga ne tikai virs kontinenta, bet arī virs jūrām un okeāniem. Pieaugot temperatūrai, samazinās sniega segas saglabāšanās ilgums. Gaisa sasilšana kalnu reģionos ir saistīta ar mūžīgā sasaluma zonas samazināšanos, kalnu ledāji paliek mazāki un izvietojas augstāk, tas ietekmē šļūdoņu garumu un raksturu, no kā ir atkarīgas kalnu upes. Kūstot ledājiem un samazinoties sniega segas apjomam, paaugstinās pasaules jūru un okeānu līmenis. Temperatūras pieaugums ziemeļu puslodē un īpaši Baltijas jūras reģionā nav novērojams vienmērīgi visa gada garumā, tas galvenokārt raksturīgs ziemas mēnešiem (5.18. a ēls). Globālās sasilšanas izpausmes visos Zemes reģionos nav vienādi intensīvas. Globālā sasilšana ietekmē arī nokrišņu daudzumu – tie pēdējā laikā kļuvuši nevienmērīgi, atstājot dažus reģionus gandrīz bez nokrišņiem un radot ilglaicīgus sausuma periodus, savukārt citur tie ir daudz biežāki nekā līdz šim. Dažos reģionos, piemēram, Ķīnā, ilgs sausums apvienojas ar spēcīgiem plūdiem, tādējādi mazinot iespējas nodarboties ar lauksaimniecību. Nokrišņus veido saldūdens, un, satekot jūrās un okeānos, tie izmaina saldūdens un sālsūdens a iecību un līdz ar to arī okeāna silto straumju plūsmu raksturu. Nokrišņi un ledāju kušana paaugstina okeāna ūdens līmeni, un tas, savukārt, samazina cietzemes platību un apdzīvojamo

platību. Globālā sasilšana un ar to saistītās klimata izmaiņas var radīt arī nopietnas ekonomiskas problēmas. Klimata pārmaiņas var ļoti apgrūtināt lauksaimniecisko ražošanu. Vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās un ziemas nenoturīgums ietekmē augu valsti. Daudzi augi siltā laika dēļ sāk ātrāk ziedēt pavasarī un izsalst, kad pēkšņi uznāk salnas. Salnas pavasarī ir bijušas arī pirms lielajām klimata pārmaiņām, bet pašlaik siltajās ziemās augi sāk zaļot pirms pavasara iestāšanās. Daudzas pasaules valstis savu ekonomiku galvenokārt balsta uz lauksaimniecību, un šādām valstīm klimata izmaiņas rada zaudējumus un varbūt pat ekonomisko krīzi. Tāpat nopietnus kaitējumus izraisa nokrišņu nestabilitāte un mainīgums, jo gan lielas lietavas, gan sausuma periodi samazina ražu. Trešās pasaules valstīm, kurām nav uzkrāti lieli līdzekļi ārkārtas gadījumiem, var rasties vēl lielākas problēmas nodrošināt iedzīvotājus ar iztiku.

ZEMES KLIMATS NĀKOTNĒ Klimata sistēmas mainību var prognozēt, izmantojot klimata modeļus. Tos parasti lieto, kad nav iespējams tieši pētīt vajadzīgo objektu vai parādību. Uz Zemes visas ar klimata izmaiņām saistītās problēmas ir savstarpēji vienotas – ja mainīsies gaisa temperatūra, mainīsies arī nokrišņu daudzums un okeānu ūdens līmenis, un ikkatrs no šiem faktoriem ietekmē pārējos. Šis princips ir pamatā klimata pārmaiņu modelēšanai. Globālā sasilšana un tās izaugsme ir ļoti atkarīga no siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas un emisijas apjoma. Tāpēc, lai prognozētu temperatūru, ir jāprognozē gāzu emisijas daudzums, kas ir atkarīgs no cilvēku dzīvesveida. Apvienoto Nāciju Organizācijas eksperti izšķir vairākus iespējamos sabiedrības a īstības un klimata izmaiņu modeļus: ▪ A1 («nulles» a īstības) scenārijs. Saglabājas 2000. gada siltumnīcefekta gāzu koncentrācija at mosfērā, nenotiek ekonomiskā izaugsme, un iedzīvotāju skaits nemainās, klimata izmaiņas nosaka klimata sistēmas inerce.

97

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:54:38

▪ B1 (ilgtspējīgas a īstības) scenārijs. Dabiskais pieaugums notiek līdz 21. gadsimta vidum, tad samazinās, notiek ekonomiskā izaugsme. ▪ A2 («rīcība kā līdz šim») scenārijs. Apraksta neviendabīgu pasauli, kurā notiek paļaušanās uz 2090–2099

2020–2029

0 0,5 1 1,5 2 2,5 3 3,5 4 4,5 5 5,5 6 6,5 7 7,5 (˚C)

5.19. attēls. Prognozētais Zemes vidējās temperatūras pieaugums Zemes vidējās temperatūras pieaugums prognozēts no 2020. gada līdz 2029. gadam un no 2090. gada līdz 2099. gadam attiecībā pret temperatūru no 1980. gada līdz 1999. gadam atkarībā no iespējamiem sabiedrības attīstības un klimata mainības scenārijiem: B1; A1B; A2 (no augšas uz leju). Tas parāda, kā var izmainīties temperatūra uz Zemes atkarībā no sabiedrības attīstības scenārija.

Mūsdienas

DJF

Mūsdienas

JJA

Novērotais

10 8 6 4 3 2,5 2 1,5 1 0,5 0,25 mm/dienā

DJF

Mūsdienas

JJA

Modelēšanas rezultāts

Mūsdienas

10 8 6 4 3 2,5 2 1,5 1 0,5 0,25

500

DJF

Izmaiņas (2090–2099)

JJA 20 10 5 -5 -10 -20 %

5.20. attēls. Prognozētā nokrišņu daudzuma mainība Nokrišņu daudzuma mainība prognozēta no 2090. gada līdz 2099. gadam (decembris, janvāris, februāris (DJF) un jūnijs, jūlijs, augusts (JJA)) attiecībā pret nokrišņu daudzumu no 1980. gada līdz 1999. gadam (iespējamais sabiedrības attīstības un klimata mainības scenārijs A1B). Tas parāda prognozējamo nokrišņu daudzumu, balstoties uz 20. gadsimta nogalē savāktajiem datiem.

Jūras līmeņa izmaiņas (mm)

mm/dienā

Izmaiņas (2090–2099) Modelēšanas rezultāts

pašu spēkiem un resursiem, cilvēku skaits pastāvīgi pieaug, ekonomiskā izaugsme notiek atsevišķos reģionos. ▪ A1B (tehnoloģiskā progresa) scenārijs. Apraksta pasauli ar strauju ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju skaita pieaugumu un tehnoloģisko progresu, kas ļauj samazināt materiālo resursu patēriņu. Nākotnē klimata izmaiņu scenārijs paredz, ka gaisa temperatūra vidēji pieaugs par 1–8 °C un paredzamais sasilšanas temps būs straujāks, nekā tas bijis 20. gadsimtā (5.19. a ēls). Globālā sasilšana noteikti ietekmēs nokrišņu daudzumu uz Zemes (5.20. a ēls). Reizē ar temperatūras paaugstināšanos pieaugs mitruma daudzums un līdz ar to arī nokrišņu daudzums, kas nebūs vienmērīgs, un daudzās vietās pastāvēs sausuma periodu risks. Nokrišņu daudzuma izmaiņas var ietekmēt uz Zemes notiekošos procesus, piemēram, lieli nokrišņu daudzumi polārajos reģionos var ietekmēt ledāju stabilitāti un okeānu straumes. Gan nokrišņu daudzuma izmaiņas, gan globālā sasilšana ietekmē okeānu ūdens līmeni. Sen nevienam nav noslēpums, ka, sasilstot Zemei, sāk kust polāro apgabalu ledāji, un mūžīgā sasaluma robeža, izrādās, nemaz nav tik mūžīga, tā ietekmē ūdens daudzumu okeānā. Klimata mainības modeļi paredz, ka līdz 2100. gadam ūdens līmenis jūrās un okeānos būs pieaudzis par 0,09 līdz 0,88 metriem (5.21. a ēls). Pieaugs arī okeānu un jūru vidējā ūdens temperatūra – tas nozīmē, ka ledāju kušana un ūdens līmeņa celšanās turpināsies simtiem gadu pēc siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizēšanās. Pieaugot jūru un okeānu līmenim, samazināsies sauszemes daudzums, paliks mazāk apdzīvojamas teritorijas. Kūstot ledājiem, okeānos un jūrās ieplūdīs daudz saldūdens, kas var izmainīt sālsūdens dzīvnieku valsti, kā arī mainīt jūras straumju virzienu un aukstuma, siltuma režīmu. Klimata mainīgumu nevar prognozēt precīzi, jo pastāv iespējas, ka ar klimata izmaiņām saistītie procesi var norisināties straujāk, lēcienveidā, radot globālas kataklizmas.

Novērtējums

Novērojumi

Prognozes

400 300 200 100 0 -100 -200 1800

1850

1900

1950

2000

2050

2100

5.21. attēls. Pierādītās un prognozētās jūras līmeņa izmaiņas Attēlā redzams, kā var mainīties jūras un okeānu ūdens līmenis no 2000. līdz 2100. gadam.

98

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:54:39

5.3. tabula. Novērotās izmaiņas Zemes atmosfērā, klimatā, biofizikālajās sistēmās 20. gadsimta laikā Indikators Koncentrācijas indikatori CO2 koncentrācija atmosfērā CO2 saistīšanas spēja Zemes biosfērā CH4 koncentrācija atmosfērā N2O koncentrācija atmosfērā Citas siltumnīcefekta gāzes Laika apstākļu indikatori Zemes virsmas temperatūra

Novērotās izmaiņas No 1000. līdz 1750. gadam CO2 koncentrācija atmosfērā bija 280 m. d., 2000. gadā – 368 m. d. (31 ± 4% pieaugums ) No 1800. līdz 2000. gadam piesaistītā oglekļa dioksīda daudzums bija aptuveni 30 GtC; 20. gs. 90. gados tas samazinājies par 14 ± 7 GtC No 1000. līdz 1750. gadam – 700 mlrd. d., 2000. gadā – 1750 mlrd. d. (151 ± 25% pieaugums ) No 1000. līdz 1750. gadam – 270 mlrd. d., 2000. gadā – 316 mlrd. d. (17 ± 5% pieaugums) Vispārējs pieaugums pēdējos 50 gados

20. gadsimta laikā pieaugusi par 0,6 ± 0,2% °C, pie tam vairāk sauszemē nekā okeānā Salīdzinājumā ar citiem laika posmiem pēdējos 1000 gados temperatūra 20. gadsimtā pieaugusi visvairāk No 1950. līdz 2000. gadam sauszemes teritorijā samazinājusies. Temperatūras minimums Diennakts temperatūras amplitūda naktī pieaudzis divas reizes salīdzinājumā ar dienas maksimālo temperatūru Karstās dienas/ karstuma indekss Pieaudzis Aukstums/sals (dienas ar temperatūru zem 0 °C ) 20. gadsimtā sauszemē samazinājies 20. gadsimtā ziemeļu puslodē pieauguši par 5–10%, tomēr dažos reģionos – Āfrikas Nokrišņi (kontinentāli) rietumos un ziemeļos, Vidusjūras reģionos – samazinājušies Dabas kataklizmas ar palielinātu nokrišņu Pieaug vidējos un augstākajos ziemeļu platuma grādos daudzumu Sausuma pieaugums vasaras mēnešos saistīts ar sausuma perioda biežuma palielināšanos Sausuma periodu biežums un intensitāte dažos apgabalos. Dažos reģionos – teritorijās Āfrikā, Āzijā – sausuma periodu intensitātes un biežuma pieaugums novērots pēdējā dekādē Bioloģiskie un fizikālie indikatori Jūras līmenis 20. gadsimtā pieaudzis vidēji par 1–2 mm gadā Ledus segas pastāvēšanas perioda ilgums upēs 20. gadsimtā samazinājies aptuveni par 2 nedēļām vidējos un augstākajos platuma grādos un ezeros ziemeļu puslodē Ledus segas biezums un platība Ziemeļu Ledus Vasaras beigās un agros rudeņos pēdējā dekādē ledus segas biezums sarucis par 40%. Kopš okeānā 1950. gada pavasara un vasaras par 10–15% samazinājusies ar ledu klātā teritorija Ledāji Plaši izplatīta ledāju atkāpšanās 20. gadsimtā Sniega sega No 20. gs. 60. gadiem, kad novērojumiem sāka izmantot satelītus, samazinājusies par 10%. Mūžīgais sasalums Sācis atkust un sarukt polārajos, subpolārajos un kalnu reģionos Pēdējo 40 gadu laikā pagarinājusies par 1–4 dienām dekādē ziemeļu puslodē, it īpaši Veģetācijas sezona augstākajos platuma grādos Augu, kukaiņu, putnu un zivju izplatības areāls paplašinājies uz ziemeļiem un augstkalnu Augu un dzīvnieku izplatība rajoniem Agrāka augu ziedēšana un putnu atceļošana, agrāka vairošanās sezona, kā arī kukaiņu Ziedēšanas, vairošanās un migrācijas sezona strauja savairošanās ziemeļu puslodē Koraļļu rifu izbalošana Palielinās, īpaši El Niño efekta ietekmē Ekonomiskie indikatori Pēdējos četrdesmit gados pieaudzis klimata pārmaiņu un ekstremālu klimatisko parādību Ar klimatu saistītie ekonomiskie zaudējumi radīto zaudējumu apjoms un nozīme Temperatūra ziemeļu puslodē

KĀDS BŪS KLIMATS LATVIJĀ 21. GADSIMTĀ? Klimata modelēšana paver iespējas prognozēt klimata mainības raksturu nākotnē. Baltijas jūras reģionā klimata reģionālie klimata mainības scenāriji izstrādāti Zviedrijā (Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūtā) projekta SWECLIM ietvaros, Vācijā (Potsdamas Klimata mainības institūtā) un Somijā (Somijas Vides institūtā). Šie klimata mainības modeļi ļauj novērtēt ne tikai klimata mainības vidējotās vērtības, bet arī ekstremālo dabas parādību varbūtību un to mainību pētītajā laika posmā. Klimata mainības modeļi ļauj gūt priekšstatu par klimata mainības raksturu un līdz ar to samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju pieauguma radītās sekas, kā arī izstrādāt risinājumus, lai piemērotos klimata pārmaiņām. Klimata mainības modeļi ļauj novērtēt ikmēneša vidējās temperatūras mainības raksturu laika posmā līdz 2100. gadam. Tiek prognozēts, ka vispirms ziemas var kļūt ievērojami siltākas: Latvijas teritorijā janvāra vidējā temperatūra, sākot no 2040. gada, var

būt 0–5 °C, kas ir ievērojami augstāk nekā pašlaik. Līdzīgi būtiskas klimata izmaiņas var ietekmēt gaisa temperatūru vasaras mēnešos (jūlijā, augustā) (5.22., 5.23. a ēls). Saskaņā ar šo modeli līdz 2100. gadam gada vidējā temperatūra salīdzinājumā ar gada vidējo temperatūru 2000. gadā pieaugs par 5–7 °C. Klimata mainības modeļi ļauj novērtēt arī mēneša maksimālās temperatūras palielināšanos, un saskaņā ar SWECLIM mainības modeli mēneša maksimālā temperatūra var pieaugt par 6 °C un īpaši vasaras mēnešos ievērojami biežākas var būt maksimālās temperatūras. Bet saskaņā ar Potsdamas Klimata mainības institūta modeli gada maksimālā temperatūra var pieaugt pat par +8 °C. Respektīvi, biežāk var parādīties tā saucamie karstuma viļņi. Klimata pārmaiņu modeļi ļauj novērtēt arī tādus rādītājus kā Saules spīdēšanas ilguma, nokrišņu daudzuma, vēja stipruma, sniega segas stāvēšanas ilguma un citas izmaiņas, kuras arī Latvijas teritorijā ir būtiskas. Piemēram, tiek prognozēts, ka sniega segas biezums apmēram pēc 100 gadiem būtiski būs

99

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:54:41

2000

2050

-14,0 -11,6 -9,2 -6,8 -4,4 -2,0 0,4 2,8 5,2 7,6 10 10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

2100

2000/2100

66Ëš

66Ëš

66Ëš

66Ëš

64Ëš

64Ëš

64Ëš

64Ëš

62Ëš

62Ëš

62Ëš

62Ëš

60Ëš

60Ëš

60Ëš

60Ëš

58Ëš

58Ëš

58Ëš

58Ëš

56Ëš

56Ëš

56Ëš

56Ëš

54Ëš

54Ëš

54Ëš

54Ëš

52Ëš

52Ëš

52Ëš

30Ëš

10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

30Ëš

10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

30Ëš

52Ëš 10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

3,0 3,8 4,6 5,4 6,2 7,0 7,8 8,6 9,4 10,2 11,0

30Ëš

5.22. attÄ“ls. Vasaras mÄ“neĹĄu (jĹŤnija, jĹŤlija, augusta) vidÄ“jÄ temperatĹŤra 2000., 2050., 2100. gadÄ un temperatĹŤras pieaugums (°C) 2100. gadÄ salÄŤdzinÄ jumÄ ar 2000. gadu 2000

2050

6,8 8,4 10,8 13,2 15,6 18,0 20,4 22,8 25,2 27,6 30,0 10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

2100

2000/2100

66Ëš

66Ëš

66Ëš

66Ëš

64Ëš

64Ëš

64Ëš

64Ëš

62Ëš

62Ëš

62Ëš

62Ëš

60Ëš

60Ëš

60Ëš

60Ëš

58Ëš

58Ëš

58Ëš

58Ëš

56Ëš

56Ëš

56Ëš

56Ëš

54Ëš

54Ëš

54Ëš

54Ëš

52Ëš

52Ëš

52Ëš

30Ëš

10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

30Ëš

10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

30Ëš

52Ëš 10Ëš

15Ëš

20Ëš

25Ëš

1,0 2,0 3,0 4,0 5,0 6,0 7,0 8,0 9,0 10,0 11,0

30Ëš

5.23. attÄ“ls. Ziemas mÄ“neĹĄu (decembra, janvÄ ra, februÄ ra) vidÄ“jÄ temperatĹŤra 2000., 2050., 2100. gadÄ un temperatĹŤras pieaugums (°C) 2100. gadÄ salÄŤdzinÄ jumÄ ar 2000. gadu

samazinÄ jies SkandinÄ vÄłas valstÄŤs, SomÄłÄ , bet LatvijÄ tipiskas var kğōt bezsniega ziemas. Citu bĹŤtisku klimata pÄ rmaiņu ietekmju nozÄŤmÄŤba saskaĹ†Ä ar Potsdamas Klimata mainÄŤbas institĹŤta pÄ“tÄŤjumu rezultÄ tiem saistÄ s ar jĹŤras lÄŤmeņa izmaiĹ†Ä m. JĹŤras lÄŤmenis lÄŤdz ĹĄÄŤ gadsimta beigÄ m var pieaugt par 0,8 metriem, lÄŤdz ar to iespÄ“jama zemÄ ku teritorÄłu applĹŤĹĄana, kÄ arÄŤ pastiprinÄ ta piekrastes erozÄła. MeteoroloÄŁisko parametru mainÄŤbas un globÄ lÄ s sasilĹĄanas iespÄ“jamÄ ietekme saistÄ ma ne tikai ar noteiktu meteoroloÄŁisko parametru izmaiĹ†Ä m visai

pÄ rredzamÄ nÄ kotnÄ“, bet arÄŤ ar to, ka ĹĄÄŤs pÄ rmaiņas var ietekmÄ“t daudzas ikvienam cilvÄ“kam nozÄŤmÄŤgas dzÄŤves jomas. GlobÄ lÄ s sasilĹĄanas sekas var skart lauksaimniecÄŤbu, meĹžsaimniecÄŤbu, zvejniecÄŤbu, rekreÄ cÄłas un tĹŤrisma nozari, enerÄŁÄ“tiku, ÄŤpaĹĄi hidroenerÄŁÄ“tiku, pÄ rtikas rĹŤpniecÄŤbu, medicÄŤnisko aprĹŤpi un daudzas citas jomas. Ĺ Ä du dabas katastrofu varbĹŤtÄŤbas pieaugums, kuras saistÄ mas ar klimata mainÄŤbu, var ietekmÄ“t ikvienu. TÄ pÄ“c ir nozÄŤmÄŤgi turpinÄ t pÄ“tÄŤt klimata pÄ rmaiņu raksturu un izstrÄ dÄ t risinÄ jumus, lai mazinÄ tu to nelabvÄ“lÄŤgÄ s sekas.

5.4. REĢIONÄ€LÄ€ VIDES PIESÄ€RĹ…OJUMA IETEKMES 5.4.1. SÄ’RA SAVIENOJUMI SÄ“ra savienojumu nozÄŤmÄŤgÄ kais avots at mosfÄ“rÄ mĹŤsdienÄ s ir saimnieciskÄ darbÄŤba. 2006. gadÄ cilvÄ“ka saimnieciskÄ s darbÄŤbas dÄ“Äź at mosfÄ“rÄ nokÄźuva ap 65% no kopÄ“jÄ sÄ“ra savienojumu daudzuma at mosfÄ“rÄ , pie tam 90% no tÄ veidoja sÄ“ra dioksÄŤds (SO2). SÄ“rs uzskatÄ ms par izplatÄŤtu elementu uz Zemes, un lielÄ kÄ daÄźa sÄ“ra savienojumu atrodas litosfÄ“rÄ un hidrosfÄ“rÄ . SÄ“ra savienojumu nokğōťana vidÄ“ ir ievÄ“rojami pieaugusi kopĹĄ intensÄŤvas cilvÄ“ka saimnieciskÄ s darbÄŤbas uzsÄ kĹĄanas, un vispirms tÄ saistÄ ma ar rĹŤpnieciskÄ s revolĹŤcÄłas sÄ kumu. Galvenie procesi, kuros sÄ“ra savienojumi izdalÄ s no litosfÄ“ras, ir rĹŤdu ieguve (daudzi metÄ li atrodas sulfÄŤdu un sulfÄ tu rĹŤdu veidÄ ), kurinÄ mÄ (ogÄźu, na as, kĹŤdras) sadedzinÄ ĹĄana un minerÄ lmÄ“slu raĹžoĹĄana. SÄ“ra dioksÄŤda emisÄłas galvenie avoti ir enerÄŁÄ“tika, respektÄŤvi, enerÄŁÄłas ieguve, sadedzinot daĹžÄ da veida kurinÄ mo. BĹŤtiski piesÄ rņojuma intensitÄ ti ietekmÄ“

gan sadedzinÄ ĹĄanas process, gan arÄŤ kurinÄ mÄ kvalitÄ te. Sadedzinot akmeņogles, at mosfÄ“rÄ izdalÄ s ap 70% no kopÄ“jÄ antropogÄ“nÄ s emisÄłas apjoma. SÄ“ra savienojumu saturs oglÄ“s ir 1,0–4%. Na Ä sÄ“ra saturs ir 0,3–3%. TehnikÄ izmanto sÄ“ra dioksÄŤdu, ko iegĹŤst, sadedzinot sÄ“ru un sÄ“rĹŤdeņradi, kÄ arÄŤ metÄ lu sulfÄŤdus. ArÄŤ ĹĄie procesi ir SO2 emisÄłas avoti. SÄ“ra dioksÄŤds at mosfÄ“rÄ nokğōst arÄŤ ogÄźu un na as pÄ rstrÄ des procesÄ , raĹžojot sÄ“rskÄ bi, dedzinot sadzÄŤves atkritumus. LatvÄłÄ un BaltÄłas valstÄŤs sÄ“ra dioksÄŤda galvenais avots ir tÄ saucamie stacionÄ rie emisÄłas avoti – enerÄŁÄ“tikas objekti, no kuriem vispirms minams Narvas enerÄŁÄ“tiskais komplekss (IgaunÄłÄ ). No svarÄŤgÄ kajÄ m vidi piesÄ rņojoĹĄÄ m vielÄ m LatvÄłÄ SO2 emisÄłas apjomi ir lielÄ kie: pÄ“dÄ“jÄ s desmitgadÄ“s tie ir samazinÄ juĹĄies, bet, pieaugot rĹŤpnieciskajai raĹžoĹĄanai, neizbÄ“gami palielinÄ sies (5.24. a Ä“ls). Eiropas SavienÄŤbas valstÄŤs kopumÄ SO2 emisÄłas apjomi pÄ“dÄ“jÄ s desmitgadÄ“s ir ievÄ“rojami samazinÄ juĹĄies, tomÄ“r emisÄłas kopapjoms joprojÄ m ir augsts (5.25. a Ä“ls).

100

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:54:41

140

Emisija, tūkst. tonnu

120 100 80 60 40 20 0

1990

1992

1994

1996

1998

2000

2005

2015

5.24. attēls. Sēra dioksīda emisijas apjoms un tā mainība Latvijā 8000

Elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana Rūpnieciskā ražošana Naftas pārstrāde

Emisija, tūkst. tonnu

6000

4000

2000

0

2000

2002

2004

2006

5.25. attēls. Sēra dioksīda emisijas kopapjoma mainība ES dalībvalstīs

Dabiskie sēra savienojumu avoti ir ūdens iztvaikošana no ūdenskrātuvēm, vulkānu darbība, mežu ugunsgrēki. Bioloģisko sēra emisijas avotu darbības dēļ at mosfērā visvairāk nokļūst sērūdeņradis un sulfāti. Sērūdeņraža dzīves laiks at mosfērā ir tikai dažas stundas. Turpretī sēra dioksīds un sulfāti saglabājas visai ilgi un ar gaisa masām var tikt pārnesti lielos a ālumos. Galvenais antropogēnais sēra dioksīda avots ir fosilā kurināmā sadedzināšana (5.26. a ēls). Vidi piesārņojošo vielu faktiskā koncentrācija Latvijas pilsētu gaisā uzskatāma par relatīvi niecīgu (5.4. tabula). It īpaši tas a iecas uz sēra dioksīda koncentrāciju, jo šīs vielas galvenais avots ir enerģijas ieguve, sadedzinot kurināmo.

Citi avoti 18% Jūras transports 2% Elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana 59%

Individuālo māju apkure 6% Naftas pārstrāde 7% Rūpnieciskā ražošana 8%

5.26. attēls. Sēra dioksīda emisijas apjoms atkarībā no tā avotiem Eiropas Savienības valstīs (2007. gads)

Sēra dioksīds ir bezkrāsas gāze ar asu smaku. Tā ir viegli sašķidrināma, labi šķīst ūdenī, veidojot vidēji stipru skābi – sērpaskābi (H2SO3). Sēra dioksīds atmosfērā oksidējas viegli, reaģē ar atmosfērā esošajiem ūdens tvaikiem, un kā šo pārvērtību galaprodukts veidojas sērskābes šķīdums. Sēra dioksīdam oksidējoties, rodas savienojumi, kas izkrīt gan kā lietus un sniegs (mitrie nosēdumi), gan kā putekļi (sausie nosēdumi). Sēra dioksīds lielā koncentrācijā izraisa stipru elpošanas orgānu kairinājumu. Tā kā sēra dioksīds labi šķīst ūdenī, ieelpojot tas sorbējas jau deguna un elpvada gļotādās, turpretī, ja sēra dioksīds atrodas aerosola veidā, tas iekļūst plaušās. Tieši šis ir viens no faktoriem, kas nosaka smoga kaitīgo iedarbību, jo tas veidojas mitrā gaisā un tam raksturīgs augsts putekļu saturs. Sēra dioksīda koncentrācijai sasniedzot 500 μg/m3 (vidēji diennaktī), pasliktinās astmas un plaušu slimnieku stāvoklis. Hospitalizācijas nepieciešamības pieaugums novērots, sēra dioksīda koncentrācijai sasniedzot 750 μg/m3. Londonas smoga laikā 1952. gadā sēra dioksīda koncentrācija gaisā sasniedza 4000 μg/m3. Negatīvi sēra dioksīds ietekmē arī augu a īstību. Augsta sēra dioksīda koncentrācija var izraisīt augu lapu nekrozi (atmiršanu), bet hroniskai iedarbībai raksturīga hloroze – augu lapu izbalēšana vai dzeltēšana. Sēra dioksīda ietekme pieaug, palielinoties gaisa mitrumam. Sēra dioksīda iedarbības pamatā ir fotosintēzes kavēšana, augu elpošanas procesu un šūnu membrānu bojāšana. Augu bojājumu pakāpe ir atkarīga no barības elementu un mikroelementu sabalansētības un arī no bāzisko iežu klātbūtnes augsnē, kurā augs a īstās. Netiešā sēra dioksīda ietekme, kas izraisa vides paskābināšanos, pazeminoties nokrišņu pH, ietekmē gan augu un mežu stāvokli, gan arī procesus ūdeņos un to ekosistēmu stāvokli. No citiem sēra savienojumiem, kuru klātbūtne gaisā var nelabvēlīgi ietekmēt tā kvalitāti, jāatzīmē sērūdeņradis H2S. 5.4. tabula. Gaisu piesārņojošo vielu gada vidējā koncentrācija, μg/m3 Pilsēta Izplatītākie rādītāji Eiropas pilsētās Daugavpils Jūrmala Liepāja Rīga Rēzekne Ventspils

SO2

NO2

20–50

40–60

60–70

<10 <20 <10 10–30 <10 <10

20–40 27–65 32–39 45–75

100–200 100–200 <100 100–200 <100 <100

15–25

Putekļi

5.4.2. SLĀPEKĻA SAVIENOJUMI Slāpeklis veido 76% no at mosfēras masas, bet tās sastāvā kā gaisu piesārņojošas vielas var atrasties arī vairāki slāpekļa oksīdi: slāpekļa(I) oksīds (N2O), slāpekļa(II) un(IV) oksīdi (NO, NO2) un pat slāpekļskābe (HNO3). Slāpekļa(I) oksīds (N2O) at mosfērā veidojas galvenokārt dabiskos procesos, un cilvēka darbība tā

101

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:54:43

N2 + O2 → 2NO 2NO + O2 → 2NO2 Šīs reakcijas ātrums ir atkarīgs no temperatūras, respektīvi, no pievadītās enerģijas daudzuma, bet NO veidojas, piemēram, degot cigaretei. 2000 °C temperatūrā NO, N2 un O2 molekulu savstarpējā reakcija ir līdzsvarā. NO veidošanās procesu intensitāti ietekmē tas, cik ātri izveidotā molekula tiek izvadīta no reakcijas zonas. Tātad slāpekļa oksīdi veidojas visos procesos, kuri norit augstā temperatūrā: plazmā, sadedzināšanas un eksplozijas procesā. Slāpekļa oksīdi veidojas arī, darbojoties automobiļu dzinējiem. No darba aizsardzības viedokļa bīstama var būt ievērojama slāpekļa oksīdu izdalīšanās elektrometināšanas procesu gaitā, it īpaši slēgtās telpās. Stratosfērā nokļuvušie slāpekļa oksīdi var piedalīties ozona sabrukšanas ciklā. Stratosfērā vērā ņemams slāpekļa oksīdu avots ir virsskaņas lidmašīnas. Slāpekļa oksīdiem atmosfērā oksidējoties, veidojas slāpekļskābe HNO3, kura galvenokārt izkrīt ar nokrišņiem gan skābes, gan sāļu veidā, kopā ar sēra savienojumiem izraisot nokrišņu un vides paskābināšanos. Tā kā slāpekļa oksīdu pārvērtības un to izvadīšana no atmosfēras norit visai ātri, tad nokrišņu paskābināšanās

Emisija, tūkst. tonnu

koncentrāciju ietekmē netieši. Šī viela ir bez smakas un garšas, ķīmiski inerta, un to izmanto kā narkozes līdzekli medicīnā, tehnikā kā inertu gāzi, bet toksiska iedarbība nav konstatēta. N2O at mosfērā nokļūst galvenokārt no denitrifikācijas procesiem augsnē, un tā ikgadējās emisijas apjoms ir 100 miljoni tonnu. Kopējais N2O daudzums at mosfērā ir 2 miljardi tonnu. Tā aprites periods ir 120 gadu, un N2O saturs at mosfērā pieaug par 0,3% gadā. Līdz ar to N2O uzskatāma par vienu no galvenajām siltumnīcefektu izraisošām gāzēm. No vides piesārņojuma viedokļa īpaša vērība piešķirama slāpekļa(II) oksīdam NO un slāpekļa(IV) oksīdam NO2. Slāpekļa(II) oksīds NO ir bezkrāsaina gāze, bez smakas, nedegoša. Tomēr gaisā tā viegli oksidējas par NO2, tāpēc parasti aplūko abu šo oksīdu summu NOx. Slāpekļa(II), kā arī slāpekļa(IV) oksīdi ir stipri toksiski. Slāpekļa(II) oksīds galvenokārt veidojas, paaugstinātā temperatūrā savstarpēji reaģējot at mosfēras gaisu veidojošām gāzēm.

18000 16000 14000 12000 10000 8000 6000 4000 2000 0

NH3 emisijas NOx emisijas

1990

1992

1994

1996

1998

2002

2000

Slāpeklis (N2 ) Skābeklis (O2 ) Degšana Slāpekļa oksīds (NO) Skābeklis (O2 ) Slāpekļa dioksīds (NO2 ) UV stari

Emisija, tūkst. tonnu

Slāpekļa oksīds (NO) un

80

2006

no slāpekļa savienojumu klātbūtnes būtiski ietekmē apvidu piesārņojuma avotu tuvumā. Ņemot vērā slāpekļa oksīdu producēšanas ievērojamos apjomus (globālās emisijas kopapjoms ir 86 miljoni tonnu gadā, Latvijā ap 30 000 tonnām, 5.27. a ēls), tie var negatīvi ietekmēt gan vidē noritošos procesus, gan cilvēku un dzīvnieku veselību. Kopumā slāpekļa oksīdu, kā arī citas vidi piesārņojošas vielas – amonjaka – emisija mūsdienās ir kļuvusi par vienu no bīstamākajiem vides piesārņojuma faktoriem Eiropā. Kaut arī emisijas apjoms ievērojami samazinās, tas tomēr ir augsts (5.28. a ēls). Īpaši aktuāli šie jautājumi ir Baltijas jūras baseina valstīs, kur slāpekļa savienojumu slodze nosaka daudzus negatīvus procesus, kas norit šajā reģionā. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par slāpekļa oksīdu emisijas kontroli – tās ierobežošanu. Autotransporta kustība uzskatāma par vienu no svarīgākajiem slāpekļa oksīdu avotiem, kas tieši ietekmē gaisa kvalitāti pilsētās (5.29. a ēls).

Ūdens tvaiki (H2 O)

100

2004

5.28. attēls. Slāpekļa oksīdu un amonjaka emisijas apjoms un tā mainība Eiropas Savienības dalībvalstīs

Skābekļa atoms (O)

Slāpekļa oksīds (NO) un

Ogļūdeņraži

Peroksiacilnitrāti

Slāpekļskābe (HNO3 )

60 Skābeklis (O2 )

40

Ozons (O3 )

0

Skābais lietus

Gaistošie ogļūdeņraži

20 1990

1992

1994

1996

1998

2000

2005

2015

5.27. attēls. Slāpekļa oksīdu emisijas apjoms un tā mainība Latvijā

Dažādi piesārņotāji

5.29. attēls. Autotransporta darbībā emitēto slāpekļa oksīdu loma smoga, skābo nokrišņu un ozona veidošanās reakcijās

102

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:54:43

5.4.3. PUTEKĻI UN AEROSOLI At mosfēras gaisā var atrast visdažādākā tipa, sastāva un izmēru daļiņas. To izmēri var mainīties no mikrona līdz milimetra daļām. Daļiņas, kuras ir lielākas par 10 μm, sauc par putekļiem. Arī šķīdumu mikropilītes (migla) pieskaitāmas pie aerosoliem. Galvenie putekļu un aerosolu veidošanās avoti ir dažādi dabiski procesi – augsnes un to veidojošo minerālu daļiņu nokļūšana at mosfērā ar vēju, putekļu vētras (5.30. a ēls), vulkānu izvirdumi, mežu ugunsgrēki, iztvaikošana no jūru un okeānu virsmas (veidojas jūras sāļu aerosoli). Tomēr mūsdienās cilvēka darbība nosaka daudzu aerosolu un putekļu nokļūšanu gaisā. Galvenie antropogēnās izcelsmes avoti ir tādi procesi kā enerģijas ieguve, celtniecības materiālu ražošana un kalnrūpniecība, lauksaimniecība, aviotransports un citi (5.5. tabula). Aerosoli var veidoties, kā arī gaisā nokļuvušu daļiņu sastāvs var mainīties dažādās ķīmiskās reakcijās. Šādos procesos liela loma ir sēra un slāpekļa oksīdiem. Tā kā gaisā esošās cieto vielu daļiņas kalpo par kondensācijas centru ūdens tvaikiem, visas šādas reakcijas norit ūdens vidē vai ūdens klātbūtnē, un tipiskākie piemēri saistāmi ar skābo nokrišņu veidošanos. Aerosolu un putekļu daļiņām ir liela virsma, tādēļ uz tām var sorbēties at mosfēras gāzes, ķīmiskas vielas, mikroorganismi un ūdens tvaiki. Sorbcijas process līdz ar to nosaka visai sarežģīto aerosolu sastāvu. At mosfērā esošie aerosoli un putekļi var būtiski ietekmēt Zemes klimatu. To pierāda gan Zemes klimata ilgtermiņa izmaiņu analīze, gan vulkānu izvirdumos at mosfērā nokļuvušo putekļu pieaugošā ietekme uz klimatu. Nozīmīga aerosolu grupa ir organiska sastāva aerosoli. To avots var būt gan dabiskie procesi (augi, mežu ugunsgrēki, organisko vielu sadalīšanās), gan arī antropogēnie procesi. Cilvēka veselību īpaši nelabvēlīgi var ietekmēt metālu (Pb, Hg, Cu, Ni, Be), radioaktīvo izotopu un organisko vielu klātbūtne aerosolu sastāvā. Aerosolu iedarbība viskrasāk izpaužas tādu daļiņu ieelpošanas gadījumā, kuras tiek aizturētas plaušās (rupjākās putekļu daļiņas tiek aizturētas deguna dobumā un augšējos elpvados, bet smalkākās daļiņās var tikt izelpotas). Šādus aerosolus sauc par ieelpojamiem aerosoliem, bet to izmēri bieži ir mazāki par 2,5 μm (šādus putekļus apzīmē PM 2,5 – no angļu val. particulate ma er). Aerosolu iedarbība var izpausties šādi: ▪ uz daļiņu virsmas sorbētās vielas var desorbēties un pāriet asins vai limfātiskajā sistēmā. Šāda iedarbība ir īpaši raksturīga dažādiem degšanas produktiem. Degšanas produktu aerosoli sastāv no oglekļa, un uz šādu aerosolu virsmas parasti visai augstā koncentrācijā atrodas dažādas organiskās vielas, kuras radušās gan no nepilnīgas sadegšanas, gan arī termosintēzes procesā;

5.30. attēls. Smilšu vētra Sahārā

5.5. tabula. Aerosolu un putekļu emisijas avoti Avoti Dabiskie Jūras sāļi Augsne Vulkāni Mežu ugunsgrēki Antropogēnie Ogļu sadedzināšana Naftas sadedzināšana Koksnes sadedzināšana Atkritumu sadedzināšana Lauksaimniecība Cementa ražošana Dzelzs/tērauda ražošana Citi

Miljoni tonnu gadā 1000 200 4 3 36 2 8 4 10 7 9 16

▪ īpaši smalkas daļiņas var no plaušām nokļūt asinīs vai limfātiskajā sistēmā, piemēram, azbesta šķiedras; ▪ daļiņas var palikt plaušās un tikt apkaļķotas, tādējādi kļūstot par pastāvīga kairinājuma avotu. Šāds aerosolu iedarbības tips raksturīgs profesionālām slimībām – azbestozei un silikozei, kuras izraisa ar minerālu daļiņām piesārņota gaisa ieelpošana; ▪ uz putekļu daļiņām esošie mikroorganismi, baktērijas vai sēnītes var radīt alerģiskas reakcijas, kā arī saslimšanu. Par īpašu aerosolu grupu var uzskatīt ziedputekšņus, koksnes, miltu un citu organisku vielu putekļus. Tā kā šīs vielas ir organiskas, to sastāvs ievērojami atšķiras no tradicionālo putekļu sastāva, bet šādi aerosoli spēj izraisīt alerģijas. Aerosoli un putekļi var negatīvi iedarboties arī uz augiem. Šo iedarbību raksturo fotosintētisko procesu inhibēšana un toksisko vielu iedarbība, tām desorbējoties. Tā kā aerosoli var nelabvēlīgi iedarboties uz cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un ēkām un tā kā pēc savas masas aerosoli un putekļi uzskatāmi par lielāko at mosfēru piesārņojošo savienojumu grupu, ir svarīgi ierobežot to emisiju galvenajās aerosolu veidošanās nozarēs, proti, rūpniecībā un enerģētikā.

103

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:54:44

5.5. IEKŠTELPU GAISU PIESĀRŅOJOŠĀS VIELAS

Veselības riska faktors, %

Raksturojot gaisa vides piesārņojumu, parasti tiek vērtēta gaisa kvalitāte brīvā dabā, pilsētas gaisā. Tajā pašā laikā cilvēka veselību ievērojami vairāk var ietekmēt gaisa piesārņojums tā dzīves vidē – dzīvojamās un darba telpās (5.31. a ēls). Gaisa piesārņojumu nosaka vairāki faktori, no kuriem vispirms jāmin gaisa piesārņojums cilvēka dzīves vidē – to izraisa ārējā gaisa pieplūde. Šādas situācijas piemērs var būt paaugstināts svina un poliaromātisko ogļūdeņražu saturs dzīvojamās telpās automaģistrāļu tuvumā. Nopietnu iekštelpu gaisa piesārņojumu var radīt dažādi lokālie avoti – virtuves, krāsnis, arī mēbeles, polimērie materiāli, krāsotas virsmas, dzīvnieki. Cits faktors, kas ietekmē gaisa kvalitāti telpās, ir jaunu materiālu un vielu radīšana – tādējādi cilvēka dzīves vidē palielinātā daudzumā nokļūst jaunas vielas, to piesārņojot. Piemēram, jauni siltumizolācijas materiāli, tīrīšanas līdzekļi, kosmētiskie preparāti, šķīdinātāji, augu aizsardzības līdzekļi rada cilvēka kontaktu ar vielām, kuru toksiskās īpašības ir pierādītas. Cilvēka dzīves vides piesārņojums var radīt dažādas sekas, arī tūlītēju nāvi. Nereti ir cilvēku bojāejas gadījumi, saindējoties ar tvana gāzi, kas izplūst no krāsnīm, kamīniem, gāzes apkures ierīcēm. Tomēr arī a īstītās valstīs telpu piesārņojums var būt nāves cēlonis, kā to pierāda nāves gadījumi no legionelozes. Ievērojami plašāk izplatīta un nozīmīgāka ir dzīves vides piesārņojuma ilgtermiņa iedarbība uz cilvēka veselību. Tā var izpausties pēc ievērojama laika, pat pēc desmitiem gadu, un līdz ar to, izmantojot mūsdienu pētījumu metodes (īpaši epidemioloģisko pētījumu rezultātus), kaitīgo vielu iedarbību ir grūti pierādīt. Pie vielām, kuras pirmkārt raksturo šāds iedarbības veids, jāpieskaita radons, azbests, formaldehīds un citas. Tomēr tieši dzīves telpu gaisa piesārņojums mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem dažu slimību, piemēram, plaušu vēža, cēloņiem. Gaisa vides piesārņojumu var radīt gan organiskas un neorganiskas vielas, gan arī mikroorganismi (5.6. tabula). 6

5.6. tabula. Tipiskas piesārņojošās vielas cilvēka dzīves vidē Piesārņojošā viela Formaldehīds NO2 CO Poliaromātiskie ogļūdeņraži SO2 Cl2 Gaistošas organiskas vielas Putekļi un aerosoli

Kurināmā sadedzināšana Balinātāji, hlorēts ūdens Krāsas, sadzīves ķīmija, polimēri Kurināmā sadedzināšana, pārtikas sagatavošana, siltumizolācijas materiāli, paklāji, smēķēšana Pelējuma sēnīšu attīstība, mājdzīvnieki Ēkas, augsne, ūdens

Mikroorganismi, vīrusi Radons

Tipiska slimība, kuru izraisa dzīves vides gaisa piesārņojums ar mikroorganismiem, ir legioneloze. Leģionāru slimības cēlonis ir baktērija Legionella pneumophila, kas ir viena no vairāk nekā 20 līdzīgām baktērijām, kuru izraisīto saslimšanu sauc par legionelozi. Legionelozes uzliesmojumi novēroti ASV 1981., 1985., 1988., 1992. gadā, kā arī citās valstīs, un, ņemot vērā slimības augsto letalitāti, tā ir visai plaši pētīta. Legioneloze ir plaušu slimība, kuru izraisa vides piesārņojums (tā neizplatās no cilvēka un cilvēku) ar baktērijām Legionella. Šīs baktērijas var savairoties ūdenī, slēgtās ūdens cirkulācijas sistēmās, dīķos, arī gaisa kondicionēšanās iekārtās un, izsmidzinot ūdeni (dušas, krāsnis, dārza laistīšanas iekārtas un citas ierīces), aerosolu veidā var tikt ieelpotas. Kā aerosoli baktērijas var tikt pārnestas pat relatīvi lielos a ālumos. Lai pasargātos no legionelozes, ir svarīgi pareizi izveidot un ekspluatēt ūdens cirkulācijas sistēmas. Praktiski tas nozīmē nepieciešamību novērst baktēriju savairošanās iespējas. Arī alerģisko alveolītu var izraisīt gaisā esošie mikroorganismi. Alveolīta akūtā forma izpaužas 6–8 stundas pēc kontakta kā akūta respiratorā saslimšana, drudzis, elpas trūkums, klepus un muskuļu sāpes. Ja kontakts ar slimības izraisītājiem tiek pārtraukts, tā var ilgt dažas dienas. Slimības hroniskā

Slimības, kas rodas no iekštelpu gaisa piesārņojuma, % no kopējā Slimības, kas rodas no ārtelpu piesārņojuma, % no kopējā

5

Vielas avots Kokskaidu plāksnes, smēķēšana, siltumizolācjas materiāli Gāzes apkure Krāsnis, autotransporta izplūdes gāzes Koksnes, ogļu, benzīna degšana

Formaldehīds Benzols

4

Putekļi Slāpekļa oksīdi

3 Sēra dioksīds

2

Oglekļa oksīds 1 0

Oglekļa dioksīds Koncentrācija (μg/m3) Indija

Āfrika

Ķīna

Āzija

Latīņ- Industrializētās amerika valstis

5.31. attēls. Iekštelpu un ārtelpu gaisa piesārņojuma relatīvā ietekme uz cilvēka veselību dažādos pasaules reģionos (veselības riska faktoru daļa)

1

10

102

103

104

105

106

107

5.32. attēls. Iekštelpu ( ) un pilsētvides ( ) gaisu piesārņojošo vielu tipisku koncentrāciju salīdzinājums un koncentrāciju intervāls iekštelpu gaisā ( )

104

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:54:47

forma ir vairāk izplatīta, ja ir pastāvīgs zema līmeņa piesārņojuma avots, piemēram, mājdzīvnieki. Šīs slimības cēlonis ir sēnītes, kuras, piemēram, izraisa alerģiju pret sienu, īpaši pelējušu. Šie paši mikroorganismi var a īstīties arī gaisa kondicionēšanas un vēdināšanas iekārtās. Sēnīšu, baktēriju un citu mikroorganismu klātbūtne dzīvojamās vides gaisā var izraisīt arī tādas saslimšanas kā astma, alerģiskais rinīts un, piemēram, slimās ēkas sindroms. Pēdējais izpaužas kā vairāki atšķirīgi simptomi, kas parādās, dzīvojot vai strādājot noteiktās telpās, un pāriet, telpas atstājot. Tipiskas šāda sindroma izpausmes ir acu iekaisums un asarošana, izdalījumi no deguna, galvassāpes, dažkārt astma. Arī gaisa kondicionēšanas un mitrināšanas sistēmas var būt infekcijas slimību cēlonis. Tā kā a īstītajās valstīs līdz 70% sava laika cilvēks pavada telpās, gaisa kvalitātei tajās piešķirama īpaša vērība. Arī dažādām neorganiskām vielām var būt visai liela loma kopējā piesārņojuma līmeņa veidošanā. NO2 koncentrācija lauku un tīrā pilsētas gaisā ir 0,01– 0,02 mg/m3, taču dzīves telpās ar gāzes apkuri virtuvē tā var būt 0,07–0,15 mg/m3, bet piesmēķētās telpās pat līdz 1,2 mg/m3. Paaugstināts slāpekļa oksīdu saturs pirmkārt var ietekmēt bērnu veselību, palielinot risku saslimt ar elpošanas ceļu slimībām. Piemēram, pierādīts, ka NO2 koncentrācijas pieaugums par 15% iekštelpās bērniem par 40% paaugstina saslimšanas gadījumu skaitu ar elpošanas ceļu slimībām. Arī dzīves vides gaisa piesārņojums ar azbestu ir plaši pētīts, un pierādīta negatīvā ietekme uz cilvēka veselību. Tomēr arī mākslīgi ražotie šķiedrainie materiāli (stikla vate, stikla šķiedras, akmens vate), īpaši tiem nolietojoties, var radīt līdzīgu piesārņojumu. Aktuāls var būt dzīves vides gaisa piesārņojums ar vielām, kuras ir tipiskas āra gaisa piesārņojuma gadījumos: sēra oksīdi, smagie metāli, aerosoli un citas. Tikai cilvēka darba un dzīves vidē aktuāls ir gaisa piesārņojums ar azbestu. Azbests ir vispārējs apzīmējums šķiedrveida silikātu minerāliem. Par azbestu veidojošiem minerāliem uzskata hrizotilu, krokidolītu, antofilītu, tremolītu, aktinolītu un amozītu. Šīs dažādās azbesta formas sastāv no silīcija dioksīda (40– 60%), kā arī dzelzs, magnija un citu metālu oksīdiem vai silikātiem. Apkārtējā vidē azbests nonāk, dēdējot kalnu iežiem, kā arī nolietojoties azbestu saturošiem izstrādājumiem. Vide var tikt piesārņota, izmantojot azbestcementu, azbesta audumus un azbestu kā siltumizolācijas materiālu. Azbesta robežkoncentrācija gaisā ir 2 šķiedras uz mililitru. Azbesta iedarbības kaitīgās sekas rada tā mehāniskā iedarbība uz dzīvajiem audiem, ar kuriem tas nonāk saskarē. Azbesta iedarbības pakāpe un veids atkarīgs no tā šķiedru garuma. Ar azbesta šķiedrām piesārņota gaisa ieelpošanas gadījumā smalkās šķiedras nokļūst plaušās, kur relatīvi liela daļa no tām var tikt aizturēta. No ilgstošas azbesta putekļu iedarbības var a īstīties plaušu fibroze – azbestoze, kas saistīta ar pleiras apkaļķošanos un iespējām a īstīties plaušu vēzim. Azbestozei raksturīgs liels slimības latentais periods – 14–35 gadi.

Radons (Rn) ir radioaktīva viela, kuras radītais vides piesārņojums ir aktuāls vispirms iekštelpām un darba videi. Radons ir cēlgāze, kas veidojas kā starpprodukts radioaktīvā elementa urāna (238U) vai torija (232Th) sabrukšanas procesā. Radons ir bezkrāsaina gāze, blīvāka par gaisu. Radona un tā sabrukšanas produktu daudzumu mēra bekerelos kubikmetrā (Bq/m3). Radona koncentrācija 1 Bq/m3 nozīmē, ka vienā kubikmetrā gaisa vienā sekundē sabrūk viens radona atoms. Radons kā gāze ir inerta viela un cilvēka organismā netiek aizkavēta. Radona bīstamību nosaka to atomu iedarbība, kuri veidojas radona sabrukšanas procesā, kamēr gāze atrodas cilvēka plaušās. Radona sabrukšanas produkti ir reaģētspējīgi metāli, kas cilvēka organismā veido oksīdus un citus savienojumus, kuri deponējas. Taču, tā kā arī šie savienojumi ir nestabili un sadalās tālāk, tad šādā veidā cilvēka organisms saņem iekšējo apstarojumu. Šāda apstarojuma sekas pārsvarā gadījumu ir ļaundabīgo audzēju (vispirms plaušu vēža) a īstība. Tiek uzskatīts, ka Zviedrijā līdz 25% nāves gadījumu no plaušu vēža ir izraisījis radons. Vides piesārņojums ar radonu ir cilvēka dzīves vides piesārņojuma tipiska problēma, jo paaugstināta radona koncentrācija var akumulēties tikai noslēgtā vidē ar ierobežotu gaisa apmaiņu. Līdz 80% radona emisijas avotu ir augsne un iežu dēdēšanas process. Tā kā radons kā gāze ir ļoti caurspiedīga, caur plaisām un atverēm ēku pamatos tā nonāk cilvēka dzīves vidē. Būtisks radona avots var būt arī dzeramais ūdens. Oglekļa oksīds (tvana gāze) CO vispirms var būt nozīmīgs no cilvēka dzīves vides un darba zonas piesārņojuma viedokļa. Galvenie antropogēnās emisijas avoti ir iekšdedzes dzinēji, to izplūdes gāzes, kā arī fosilā kurināmā nepilnīgas sadegšanas produkti. Īpaši bīstams var būt cilvēka dzīves vides piesārņojums ar oglekļa oksīdu. Sadzīvē bīstamas var būt krāšņu un citu apkures sistēmu nepilnīgas sadegšanas gāzes, automobiļu izplūdes gāzes, īpaši slēgtās telpās. Ņemot vērā oglekļa oksīda augsto toksiskumu, cilvēka dzīves vidē ir būtiski samazināt tā emisiju dažādos degšanas procesos. Vispirms tas panākams, kontrolējot iekšdedzes dzinēju gāzu sastāvu. CO saturs pazeminās, izmantojot «liesāku» (ar degvielu nabadzīgāku) degmaisījumu, kā arī izplūdes gāzu katalītisku oksidēšanu. Oglekļa oksīda toksiskās iedarbības pamatā ir tā spēja aizstāt skābekli hemoglobīnā, veidojot karboksihemoglobīnu, kas nespēj transportēt skābekli. Karboksihemoglobīna veidošanās reakcija ir apgriezeniska, tāpēc saindēšanās gadījumā ar tvana gāzi, ieelpojot gaisu vai tīru skābekli, hemoglobīna spēja pārnest skābekli var tikt atjaunota. Ja karboksihemoglobīna daudzums sasniedz 10–20% no kopējā hemoglobīna daudzuma asinīs, saindēšanās simptomi izpaužas kā vieglas galvassāpes, vājums, diskomforta sajūta, ja 20–30% – var parādīties reiboņi, apziņas zudums, bet, ja par karboksihemoglobīnu ir pārvērsti 60–70% hemoglobīna, iestājas nāve. Jāuzsver, ka CO toksiskā iedarbība ir ļoti atkarīga no ieelpotā gaisa daudzuma, respektīvi, no tā darba rakstura, kuru

105

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:54:48

cilvÄ“ks veic. SaindÄ“ĹĄanÄ s bÄŤstamÄŤbu ar oglekÄźa oksÄŤdu palielina tas, ka tÄ ir bezkrÄ saina gÄ ze, bez smarĹžas un garĹĄas, kuru sajust nav iespÄ“jams, bet jau pat niecÄŤgs tÄ s daudzums var ietekmÄ“t cilvÄ“ka rÄŤcÄŤbspÄ“ju.

Ĺ…emot vÄ“rÄ iekĹĄtelpu gaisa kvalitÄ tes lielo ietekmi uz cilvÄ“ka veselÄŤbu, jautÄ jumiem, kas saistÄ s ar cilvÄ“ka dzÄŤves vides gaisa piesÄ rņojumu, pieťġirama ÄŤpaĹĄa vÄ“rÄŤba.

5.6. NOZÄŞMÄŞGÄ€KÄ€S ĹŞDEĹ…U PIESÄ€RĹ…OJUMA PROBLÄ’MAS CilvÄ“ka darbÄŤbas dÄ“Äź ĹŤdeņu sastÄ vÄ nokğōst no dabiskajos procesos veidotÄ m atťġirÄŤgas vielas, kuras bĹŤtiski ietekmÄ“ ĹŤdeņu sastÄ vu un ÄŤpaĹĄÄŤbas. TÄ s ir neorganiskÄ s vielas (biogÄ“nie elementi, neorganiskie sÄ Äźi, toksiski mikroelementi, radionuklÄŤdi), organiskÄ s vielas (bioloÄŁiski viegli degradÄ“jamÄ s vielas, na as produkti, pesticÄŤdi, virsmas aktÄŤvÄ s un citas vielas), kÄ arÄŤ ďŹ zikÄ lÄ iedarbÄŤba. LatvÄłas apstÄ kÄźos piesÄ rņojums ar biogÄ“niem un organiskajÄ m vielÄ m ir nozÄŤmÄŤgs un plaĹĄi izplatÄŤts, taÄ?u citi piesÄ rņojuma veidi un elementi ir raksturÄŤgi tikai lokÄ liem punktveida piesÄ rņojuma avotiem. TÄ dÄ“Äź turpmÄ kajÄ s sadaÄźÄ s detalizÄ“tÄ k apskatÄŤti dominÄ“joĹĄie piesÄ rņojuma veidi un elementi.

5.6.1. ĹŞDEĹ…U PIESÄ€RĹ…OJUMS AR BIOGÄ’NAJIEM ELEMENTIEM Par biogÄ“najiem elementiem ĹŤdeņos sauc slÄ pekÄźa savienojumus – neorganiskos jonus (NH4+, NO2+, NO3-) un organiskos savienojumus, fosfora savienojumus – neorganiskos (PO43-, HPO42-, H2PO4-, polifosfÄ tjonus) un organiskos savienojumus, kÄ arÄŤ dzelzs un silÄŤcÄła savienojumus daĹžÄ dÄ s oksidÄ“ĹĄanas pakÄ pÄ“s un atraĹĄanÄ s formÄ s, ņemot vÄ“rÄ to lielo nozÄŤmÄŤbu dzÄŤvÄŤbas procesu nodroĹĄinÄ ĹĄanÄ ĹŤdenstilpÄ“s. Amonjaks (amonÄła joni) veidojas ĹŤdenskrÄ tuvÄ“s, heterotrofÄ m baktÄ“rÄłÄ m sadalot organiskÄ s slÄ pekli saturoĹĄÄ s vielas. TomÄ“r bieĹžÄ k tÄ satura lÄŤmeni nosaka organisku atkritumu (vircas, notekĹŤdeņu, ekskrementu), sadzÄŤves un rĹŤpniecisko atkritumu ieplĹŤde ĹŤdenskrÄ tuvÄ“s, kurÄ s slÄ peklis var atrasties organisko vielu (olbaltumvielu, aminoskÄ bju, amÄŤnu, nukleÄŤnskÄ bju) sastÄ vÄ . Sadaloties organiskajÄ m vielÄ m, kÄ starpprodukti veidojas relatÄŤvi daudz daĹžÄ du slÄ pekÄźa savienojumu, tomÄ“r to akumulÄ cÄła ĹŤdeņos nenotiek, tÄ kÄ to bioloÄŁiskÄ stabilitÄ te ir zema. AmonÄła joni ir toksiski, ÄŤpaĹĄi ņemot vÄ“rÄ to iedarbÄŤbu uz zivÄŤm. AmonÄła jonu saturs dabas ĹŤdeņos ir atkarÄŤgs no bioloÄŁisko procesu rakstura tajos, un lÄŤdz ar to amonÄła jonu koncentrÄ cÄłu ietekmÄ“ sezonÄ lie procesi. Tipiski vasaras sezonÄ notiek intensÄŤva amonÄła jonu asimilÄ cÄła, bet ziemas laikÄ to koncentrÄ cÄła ĹŤdeņos pieaug. NitrÄŤtjoni (NO2-) galvenokÄ rt veidojas kÄ slÄ pekÄźa savienojumu transformÄ cÄłas starpprodukti – oksidÄ“joties NH4+ vai reducÄ“joties NO3-. NepiesÄ rņotos ĹŤdeņos nitrÄŤtjoni atrodami mikrodaudzumos ( > 0,001 mg/l NO2-), un to koncentrÄ cÄłas pieaugums ir bĹŤtisks piesÄ rņojuma rÄ dÄŤtÄ js. NitrÄ tjoni (NO3-) atrodami jebkÄ dÄ s ĹŤdenskrÄ tuvÄ“s. TÄŤros virszemes ĹŤdeņos nitrÄ tjonu koncentrÄ cÄła parasti ir 0,4–8 mg/l, bet piesÄ rņotos – pat lÄŤdz 50 mg/l

NO3-. Galvenie piesÄ rņojuma avoti ir minerÄ lmÄ“slu izskaloĹĄanÄ s no augsnes, organisko un neorganisko vielu pÄ rvÄ“rtÄŤbas un transformÄ cÄłas procesi. SlÄ pekÄźa savienojumu formas ir savstarpÄ“ji saistÄŤtas, un tie var pÄ rvÄ“rsties cits citÄ . SlÄ pekÄźa savienojumu apriti nosaka mikroorganismu darbÄŤba. Galvenie procesi ĹĄajÄ aprites ciklÄ ir slÄ pekÄźa saistÄŤĹĄana, kura norit fotosintÄ“zes gaitÄ (asimilÄ cÄła). AsimilÄ cÄłas rezultÄ tÄ veidojas slÄ pekÄźa organiskie savienojumi. Tiem sadaloties, veidojas amonjaks – amonÄła sÄ Äźi (amoniďŹ kÄ cÄła), kuri tÄ lÄ k pÄ rvÄ“rĹĄas par nitrÄ tiem un nitrÄŤtiem (nitriďŹ kÄ cÄła). NitriďŹ kÄ cÄłu var saukt arÄŤ par organisko un neorganisko slÄ pekÄźa savienojumu oksidÄ“ĹĄanos. PrimÄ rais slÄ pekÄźa savienojumu avots ir atmosfÄ“ras slÄ pekÄźa ďŹ ksÄ cÄła, ko nodroĹĄina daĹžas baktÄ“rÄłu sugas un zilağģes slÄ pekÄźa ďŹ ksÄ cÄłas reakcÄłÄ s. MĹŤsdienÄ s ar bioloÄŁiski asimilÄ“jamu dabiski saistÄŤtÄ slÄ pekÄźa apjomu ir salÄŤdzinÄ ma rĹŤpnieciskÄ slÄ pekÄźa saistÄŤĹĄana, kuras pirmÄ stadÄła ir amonjaka sintÄ“ze un pÄ“c tam slÄ pekÄźa minerÄ lmÄ“slu un citu slÄ pekÄźa savienojumu sintÄ“ze. LÄŤdz ar to slÄ pekÄźa savienojumu avots ĹŤdeņos ir atmosfÄ“ras nokriťņi, tieĹĄa slÄ pekÄźa asimilÄ cÄła un virszemes notece. Fosfora savienojumu lomu ĹŤdens vidÄ“ noritoĹĄajÄ s reakcÄłÄ s nosaka to nozÄŤme ĹŤdeņu dzÄŤvo organismu metabolismÄ un tas, ka tikai relatÄŤvi niecÄŤgi fosfora daudzumi ir pieejami hidrosfÄ“rÄ . SalÄŤdzinÄ jumÄ ar citiem elementiem, kuru klÄ tbĹŤtne nepiecieĹĄama dzÄŤvo organismu a ÄŤstÄŤbai (C, H, O, N, Fe, S), fosfors ir ievÄ“rojami mazÄ k izplatÄŤts, un lÄŤdz ar to tieĹĄi tÄ pieejamÄŤba bieĹži limitÄ“ dzÄŤvo organismu a ÄŤstÄŤbu. ĹŞdeņos fosfors var atrasties daudzu savienojumu formÄ . FosfÄ tjoni (H2PO4-, HPO42-, PO43-) palielinÄ tÄ daudzumÄ ĹŤdeņos nokğōst galvenokÄ rt cilvÄ“ka saimnieciskajÄ darbÄŤbÄ . Fosfora savienojumiem ir liela nozÄŤme ĹŤdenskrÄ tuvju eitroďŹ kÄ cijas procesos. FosfÄ tu saturs saimnieciskos notekĹŤdeņos var sasniegt augstu lÄŤmeni, un, lai no tiem atbrÄŤvotos, nepiecieĹĄamas ÄŤpaĹĄas tehnoloÄŁÄłas. Fosfora savienojumi, nonÄ kot ĹŤdenstilpju ĹŤdeņos, asimilÄ“jas ĹŤdeņu dzÄŤvajos organismos, bet sadaloties lielÄ mÄ“rÄ akumulÄ“jas nogulumos. Nogulumos akumulÄ“tie fosfora savienojumi, mainoties vides apstÄ kÄźiem, var tikt atbrÄŤvoti, veidojot tÄ saucamo iekĹĄÄ“jo piesÄ rņojuma slodzi.

5.6.2. ĹŞDEĹ…U EITROFIKÄ€CIJA KarstÄ s vasaras dienÄ s, kad vÄ“lamies atveldzÄ“ties ĹŤdeņos, daudzu ezeru un upju krasti ir tik Äźoti aizauguĹĄi, ka ĹŤdeņiem grĹŤti piekğōt, bet pie jĹŤras pludmali klÄ j pĹŤstoĹĄu ağģu masa. KÄ dÄ“Äź veidojas ĹĄÄ di apstÄ kÄźi?

106

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:54:48

Ražojamās produkcijas pieaugums

Pasaules iedzīvotāji

miljardi

6 4 2 0

Pieaug augu barības vielu zaudējumi (erozija, difūzie piesārņojuma avoti utt.)

Pieaug novadāmo notekūdeņu, utilizējamo dūņu apjomi

1950 1960 1970 1980 1990 2000

5.33. attēls. Ūdeņu eitrofikāciju ietekmējošie procesi

Liela mēroga eitrofikācija

Pieaug minerālmēslu izmantošana

Pieaug ūdens avotu piesārņojums ar biogēnajiem elementiem

Biogēnie elementi virszemes ūdeņos lielākos vai mazākos daudzumos nonāk vienmēr, un tos saturošās barības vielas nodrošina organisko vielu veidošanos ūdens organismos, kas spēj radīt šīs vielas no neorganiskajām ar Saules gaismas palīdzību. Tie ir fotosintezējošie augi, pie kuriem pieder dažādas aļģes, augstākie ūdens augi, piemēram, niedres, meldri, glīvenes, ūdensziedi un citi, kā arī dažas baktērijas. Ja biogēnos elementus saturošo vielu pieplūde pieaug, palielinās to koncentrācija ūdeņos un notiek pastiprināta augu, galvenokārt aļģu, a īstība, kas tālāk izraisa visu ūdenī mītošo organismu masas palielināšanos. Šo procesu sauc par eitrofikāciju (no sengrieķu val. – eu- ‘labi’ + trophē – ‘barība’ = ‘labi barots’). Eitrofikācijas procesā svarīgs ir ne tikai barības vielu pieaugums, bet arī biogēno elementu a iecības. Ir zināms, ka, piemēram, aļģu a īstībai optimālā a iecība starp oglekli, slāpekli un fosforu ir C : N : P = 106 : 16 : 1. Tas barības elements, kuram ir viszemākā koncentrācija a iecībā pret a iecīgā organisma dzīves prasībām, nosaka organismu a īstību. Tā kā fosfora dabā ir salīdzinoši maz, parasti fosfors ir elements, kura daudzums ierobežo jeb limitē dzīvo organismu a īstību ūdeņos. Tātad fosfors parasti ir limitējošais elements, kura pieaugums ūdenī ir viens no galvenajiem eitrofikāciju veicinošiem faktoriem. Vienkāršoti tiek pieņemts, ka eitrofikācija notiek, ja kopējā fosfora koncentrācija ūdenī pārsniedz 15 μg/l. Ievērojami retāk eitrofikāciju limitējošais elements ir slāpeklis, tas raksturīgs galvenokārt jūru ūdeņiem. Ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka ūdeņos norit intensīvs eitrofikācijas process. Dažas no tām ir viegli pamanāmas, piemēram, ja ir daudz barības vielu, savairojas aļģes, ūdens kļūst duļķaināks, samazinās tā caurredzamība un nevar saredzēt dziļāk par 0,5 metriem; uz akmeņiem un augiem redzami apaugumi un pavedienveida aļģes; ziemā zemledus apstākļos vai arī vasarā zivis slāpst; pūstot augu un dzīvnieku atliekām, burbulīšu veidā izdalās gāzes. Ir arī citas pazīmes: ūdenī samazinās skābekļa daudzums, dziļākajos slāņos tā var nebūt vispār; izzūd dzīvnieku sugas, kas pielāgojušās dzīvei tīros, barības vielām nabadzīgos ūdeņos, piemēram, lašveidīgās zivis. Tomēr visvairāk pamanāmā eitrofikācijas pazīme ir ūdeņu aizaugšana. Eitrofikācija ir globāla problēma, un arī Latvijā tā ir viena no galvenajām problēmām gan ezeros, gan upēs, gan jūrā.

Tā kā ūdeņi vienmēr ir saistīti ar vielu pieplūdi no sateces baseina un at mosfēras, bagātināšanās ar barības vielām notiek nepārtraukti. Tātad eitrofikācija ir dabisks process, taču tā atšķiras upēs, ezeros un jūrās. Vielas, kas nokļūst ūdenī, izmanto ūdens augi un dzīvnieki, kuri gan vairojas, gan atmirst, veidojot jaunas organiskās vielas. Tai pašā laikā ūdens mikroorganismi, augi un dzīvnieki spēj pārstrādāt ūdeņos esošās organiskās vielas – uzņemt tās sevī un pārveidot par neorganiskiem savienojumiem. Līdz ar ūdenī notiekošiem fizikāliem (piemēram, skābekļa uzņemšana no at mosfēras vēja darbības rezultātā) un ķīmiskiem procesiem ūdens iemītnieki piedalās ūdenī esošo organisko vielu noārdīšanā – ūdens pašatīrīšanās procesā. Vielu noārdīšanai pamatā ir vajadzīgs skābeklis. Tas ūdeņos iekļūst no at mosfēras un izdalās fotosintēzē. Upēs liela loma ūdens bagātināšanā ar skābekli ir straumei – jo spēcīgāka un ātrāka straume, jo vairāk un dziļāk skābeklis iekļūst ūdenī. Arī ezeros notiek ūdens paša īrīšanās, bet tur skābeklis no atmosfēras neiekļūst tik intensīvi. Līdz ar to ezeros vielas netiek pilnīgi sadalītas, tās nogulsnējas, pakāpeniski samazinot ezeru dziļumu. Ezeros eitrofikācija ir lēna un dabiska – ezeri pamazām aizaug, izveidojas purvi, un beigu beigās ezeri ātrāk vai lēnāk pārvēršas sauszemē. Liela nozīme ir ūdeņu lielumam un dziļumam – jo lielāki un dziļāki ir ezeri, jo eitrofikācija ir lēnāka. Arī tas, cik liels ir sateces baseins a iecībā pret ezeru virsmu, nosaka eitofikāciju – jo šī a iecība lielāka, jo straujāka eitrofikācija. Tāpat arī mazās un seklās upes aizaug ātrāk nekā lielās. Savukārt Baltijas jūras eitrofikāciju veicina ne tikai vielu pieplūde no lauksamniecības zemēm, rūpnīcām, pilsētām un kuģu transporta, bet arī ierobežotā ūdens apmaiņa ar skābekli bagātajiem Ziemeļjūras ūdeņiem. Kopš rūpniecības un ekonomiskās a īstības uz Zemes, palielinoties cilvēku skaitam, barības vielas, kas radušās cilvēku darbības rezultātā, ūdeņos ieplūst arvien vairāk, notiek tā sauktā antropogēnā eitrofikācija jeb cilvēka darbības izraisītā eitrofikācija. Tiek uzskatīts, ka antropogēnajai eitrofikācijai pasaulē ir trīs periodi: 1) līdz 1850. gadam: mežu izciršana ganībām un aramzemēm, zemju nosusināšana un mēslošana; 2) no 1850. gada līdz 1950. gadam: lauksaimniecības intensifikācija, rūpniecības pieaugums, urbanizācija, notekūdeņu izplūdes, dabisko ūdensteču pārveidošana; 3) kopš 20. gs. 50. gadiem: eksplozīvs iedzīvotāju skaita pieaugums un urbanizācija, ceļu būve un transporta pieaugums, rūpniecības un lauksaimniecības intensifikācija, notekūdeņu, barības vielu, smago metālu, organisko piesārņotāju, minerālvielu notece, raktuvju darbība, izplūdes gāzes at mosfērā. Antropogēnās eitrofikācijas tempi ievērojami pārsniedz dabiskās eitrofikācijas gaitu. Antropogēnās eitrofikācijas galvenās sekas Latvijā ir ezeru (5.34. attēls) un upju (5.35. a ēls) aizaugšana, aļģu savairošanās Rīgas līcī un Baltijas jūrā.

107

Vide.indb 21

2010.07.16. 16:54:48

5.34. attēls. Masveidā savairojusies zaļaļģu suga Enteromorpha intestinalis L.

5.35. attēls. Aizaudzis Lielupes posms starp Bausku un Mežotni

Zinot, ka barības vielas ūdeņos nokļūst nepārtraukti, rodas jautājums, ko iespējams darīt, lai šo vielu ieplūdi ierobežotu. Jāatceras, ka galvenie antropogēnās eitrofikācijas cēloņi ir saistīti ar to, kā tiek izmantota un apsaimniekota zeme sateces baseinā (piemēram, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai); kas un kā tiek darīts pašās ūdenstilpēs; kā notiek vielu ieplūde no atmosfēras. Izpratne par to, kas rada eitrofikāciju un kā tā notiek, radījusi vides likumdošanu, kas vērsta uz eitrofikācijas ierobežošanu. Šāda pieeja īpaši a īstījusies kopš 20. gs. 90. gadiem. Kaut arī pastāv visai apjomīga likumdošanas sistēma un lielas investīcijas ūdeņu aizsardzības jomā un aktīvi darbojas vides aizsardzības institūcijas, faktisko eitrofikāciju izraisošo vielu koncentrāciju Eiropā virszemes ūdeņos (upēs) pēdējās desmitgadēs ir izdevies samazināt visai nedaudz. Ņemot vērā, ka barības vielu pieplūde ūdeņos notiek no visa sateces baseina, galvenie eitrofikācijas ierobežošanas pasākumi ir visu upju un ezeru sateces baseinu apsaimniekošana tā, lai samazinātu barības

vielu ieplūdi ūdeņos. Uz šo principu balstās visu Eiropas Savienības un Latvijas ūdeņu apsaimniekošana un aizsardzība. Galvenie eitrofikāciju ierobežojošie pasākumi ir notekūdeņu saimniecības sakārtošana un aizliegums ievadīt ūdeņos nea īrītus notekūdeņus; labas lauksaimniecības prakses ieviešana, piemēram, nevajadzīga mēslojuma samazināšana, izstrādājot un ievērojot mēslošanas plānus; aizsargjoslu ievērošana ūdeņu krastos, kurās ir ierobežota saimnieciskā darbība. Tā kā ūdeņos ieplūstošās barības vielas aiztur koku, krūmu un lakstaugu audzes ūdeņu krastos, jāuztur krastu apauguma zona, piemēram, jāievēro aizliegums izcirst mežus uz nogāzēm. Izpratne par to, kas ir eitrofikācija, kā tā notiek un kā iespējams to samazināt, ir svarīga ikvienam, jo mēs ar savām ikdienas darbībām varam būt eitrofikācijas veicinātāji (piemēram, izvēloties veļas pulveri; upju un ezeru krastos ugunskurus kurinot tikai atļautās vietās; neizmīdot zemsedzi kāpu joslā, upju un ezeru krastos).

LITERATŪRA Aulika B., Avota M., Baķe M. Ā., Dundurs J., Eglīte M., Jēkabsone I., Sprūdža D., Vanadziņš I. (2008) Vides veselība. Rīga: RSU. Baird C., Cann M. (2005) Environmental Chemistry. N.Y.: W.H. Freement and Company. Berner E. K., Berner R. A. (1996) Global Environment. Upper Saddle River: Prentice-Hall Inc. Botkin D., Keller E. (2000) Environmental Science: Earth as a Living Planet. N.Y.: John Wiley and Sons, Inc. Hill M. K. (1997) Understanding Environmental Pollution. Cambridge: Cambridge University Press. Jacobson M. Z. (2002) Atmospheric Pollution: History, Science and Regulation. Cambridge: Cambridge University Press. Millers A., Rūse I. (1995) Vispārīgā radiobioloģija un praktiskā

radioekoloģija. Rīga: LU. O’Hare G., Sweeney J., Wilby R. (2005) Weather, Climate and Climate Change. London: Pearson Education Ltd. Raipulis J. (1999) Vides piesārņojuma ietekme uz iedzimtību. Rīga: Vērmaņparks. UNEP-WCMC (2000) Global Biodiversity: Earth’s Living Resources in the 21st Century. Cambridge: World Conservation Press. Van Loon G. W., Duffy S. J. (2008) Environmental Chemistry: a Global Perspective. Oxford: Oxford University Press. Weiner R. F., Matthews R. (2003) Environmental Engineering. Amsterdam: Elsevier. Williams I. (2005) Environmental Chemistry. Chichester: J. Wiley.

INTERNETA RESURSI World Health Organization. Pieejams: www.who.int/topics/en Electromagnetic Fields and the Risk of Cancer. Pieejams: www.hpa. org.uk/radiation/publications/ European Environment Agency. Pieejams: www.eea.eu.int European Monitoring and Evaluation Programme. Pieejams: www. emep.int World Health Organisation. Pieejams: www.who.int/ Indoor and Outdoor Air Pollution. Pieejams: www.lbl.gov/Education/ ELSI/pollution-main.html Air Pollution. Pieejams: www.nlm.nih.gov/medlineplus/airpollution.html Air Quality in EU. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/air/ index_en.htm

Air Pollution. Pieejams: www.eea.europa.eu/themes/air Air Quality in Europe. Pieejams: www.airqualitynow.eu/ Air Pollutants. Pieejams: www.epa.gov/ebtpages/airairpollutants.html US EPA. Pieejams: www.epa.gov/ozone/resource/public.html United Nations Environment Programme. Pieejams: www.unep.org/ themes/ozone/ Ozone Depletion. Pieejams: www.nearctica.com/geology/global/ ozone.htm OZONE Internet Resources. Pieejams: www.ciesin.org/TG/OZ/oz-net.html Ozone Layer. Pieejams: www.questia.com/library/science-andtechnology/ozone-layer.jsp

108

Vide.indb 22

2010.07.16. 16:54:48

6.

VIDES VESELĪBA

Maija Eglīte, Rīgas Stradiņa universitātes profesore

Vides veselība ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka veselību un dzīves kvalitāti ietekmējošos ārējos faktorus – vides ķīmiskos, fizikālos, bioloģiskos, sociālos un psihosociālos faktorus, kā arī šo faktoru īstermiņa un ilgtermiņa iedarbību un savstarpējo sakarību lokālā, reģionālā un globālā līmenī. Tas attiecas uz mums visiem, jo mēs atrodamies vidē, elpojam gaisu, lietojam ūdeni un uzturu. No daudziem vides riska faktoriem var izvairīties, ja ir zināšanas par tiem un to izraisītām iespējamām riska situācijām. Dabisko un cilvēka pārveidoto vidi, kā arī tās piesārņojuma ietekmi uz cilvēku pēta vides medicīna. Mūsdienās, kad ir pavērušās jaunas pētījumu iespējas, uzkrājusies informācija par to, kas ietekmē cilvēka veselību, ir mainījusies arī medicīnas izpratne par cēloņsakarībām starp cilvēka darbību un ekosistēmām. Uz cilvēku iedarbojas ne vien dabiskie vides faktori, bet arī vidi piesārņojošās vielas. Arī dabiskiem vides faktoriem var būt gan veselību veicinoša, gan negatīva iedarbība. Vides medicīna ir medicīnas nozare, kas izskaidro slimību cēloņus saistībā ar vides apstākļiem.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:54:50

6.1. VIDES VESELĪBAS KONCEPCIJA Cilvēces pastāvēšana un a īstība ir kļuvusi atkarīga no to ķīmisko vielu daudzuma, kuras tiek izmantotas dažādos ražošanas procesos un sadzīvē. Vielas, kuras ir būtiskas ikvienam cilvēkam, ir polimēri, augu aizsardzības līdzekļi un medikamenti. Šīs vielas tiek izmantotas apģērba ražošanā, celtniecībā, sadzīvē, un to lietošana būtiski pagarina cilvēka dzīves kvalitāti un mūža garumu. Var apgalvot, ka jebkuras ķīmiskas vielas ražošana saistās gan ar ieguvumiem no tās izmantošanas, gan arī ar risku, kuru var radīt nevēlamas vielas īpašības. Tieši tāpat kā ķīmiskas vielas, cilvēka veselību var ietekmēt dažādi fi zikāli faktori, piemēram, elektromagnētiskais starojums, troksnis un siltums. Elektromagnētiskais starojums ar augstu starojuma enerģiju un īsu viļņa garumu (γ starojums) spēj sagraut šūnu struktūru, ietekmēt biomolekulas, kuras nosaka organismā noritošo reakciju gaitu, līdz ar to lielas šī starojuma devas ir nāvējošas cilvēkam. Elektromagnētiskais starojums ar lielāku viļņu garumu (200–400 nm) (ultravioletais starojums) var izraisīt ādas pigmentācijas (iedeguma) veidošanos, bet, ilgstoši iedarbojoties, var sekmēt ādas vēža rašanos. Cits fi zikālais vides piesārņojuma faktors – troksnis – var radīt ne tikai nepatīkamas sajūtas – izraisīt sāpes ausīs vai pasliktināt dzirdi, bet, iedarbojoties ilgstoši, var ietekmēt cilvēka psihisko veselību. Arī dzīvie organismi (vides

bioloģiskais piesārņojums) var ietekmēt gan cilvēku veselību, gan ekosistēmas. Līdz ar to aizvien aktuālāka kļūst nepieciešamība novērtēt vielu un dažādo faktoru iedarbību ne tikai uz cilvēku, kas tās ražo un izmanto, bet arī uz citiem dzīvajiem organismiem un to kopienām – ekosistēmām, kā arī prognozēt to atrašanos dabas vidē nākotnē un novērot to daudzumu. Lielā mērā šos uzdevumus ļauj risināt vides medicīnas metodes, tai skaitā vielu iedarbības riska analīze. Vides veselība pēta cilvēka veselību un dzīves kvalitāti ietekmējošos ārējos faktorus – vides ķīmiskos, fizikālos, bioloģiskos, kā arī sociālos un psihosociālos faktorus. Tas a iecas arī uz to vides faktoru vērtēšanu, koriģēšanu, kontroli un profilaksi, kas potenciāli var nodarīt kaitējumu pašreizējo vai nākamo paaudžu veselībai. Vides veselība ir starpdisciplināra zinātne, kuras galvenie uzdevumi ir ▪ novērtēt tos cilvēka veselības aspektus, kurus nosaka dažādie vides faktori, ▪ izstrādāt teorētisku un praktisku pamatojumu vides riska faktoru novērtēšanai, ▪ organizēt vides riska faktoru vērtēšanu un kontroli (monitoringu), ▪ veikt vides riska faktoru koriģēšanu (vadīšanu) un šo faktoru profilaksi, lai izslēgtu nelabvēlīgu iedarbību uz cilvēka veselību.

6.2. KĀ NOVĒRTĒT VIELAS IEDARBĪBAS BĪSTAMĪBU? Jebkuras vielas, kā arī faktora iedarbība uz dzīvajiem organismiem ir atkarīga ne tikai no vielas iedarbības rakstura (toksiskuma), bet arī no vielas daudzuma, kas nokļūst organismā. Vielas daudzumu, ko dzīvais organisms uzņem noteiktā laika periodā, sauc par devu. Jebkura viela ir nekaitīga, ja tās deva, kas iedarbojas uz organismu, ir pietiekami zema, bet jebkura sadzīvē labi zināma un plaši lietota viela lielās devās kļūst organismam bīstama. Izšķir vairākus vielu devu veidus: ▪ kontakta deva – vielas daudzums, kas tiek uzņemts no apkārtējās vides, ▪ absorbētā deva – faktiskā vielas daudzuma daļa, kas nokļūst organismā, ▪ kopējā deva – atsevišķu devu summa. Vielas devas un organisma reakcijas kopsakarības ir pamatā vielas bīstamības un tās iedarbības riska novērtēšanai. Šo kopsakarību izpēte ļauj novērtēt vielas toksiskumu, jo parasti toksiskā reakcija ir atkarīga no pētāmā savienojuma devas un vielas koncentrācijas tajā organisma vietā, kuru viela ietekmē vispirms. Parasti vielas iedarbība ir toksiska, ja pastāv mijiedarbība starp savienojumu un noteiktu

receptoru organismā. Receptors var būt enzīms, kura darbība tiek kavēta (inhibēta). Saistīšanās ar receptoru var būt gan atgriezeniska, gan neatgriezeniska, un līdz ar to nozīmīgs ir toksiskās vielas iedarbības ilgums. Kaut arī vielas koncentrācija audos ir tieši proporcionāla savienojuma devai, tomēr vairāki faktori var ietekmēt to vielas daudzumu, kas organismā sasniedz toksiskās vielas iedarbības mērķi – receptoru. Vielas absorbcija, tās sadalījums organismā, metaboliskie procesi un izdalīšanās mehānismi var ietekmēt tās koncentrāciju, molekulām sasniedzot receptoru. Vienlaikus, lai novērtētu organisma reakciju uz uzņemto vielas daudzumu, jāievēro arī citi faktori un vielas iedarbības apstākļi. Nozīmīgākie apstākļi, kas ietekmē vielas iedarbību, ir devu skaits, uzņemšanas raksturs (nepārtraukta, noteiktās devās), uzņemšanas biežums un kopējais vielas iedarbības laiks. Vielas daudzuma sadalīšana atsevišķās devās samazina vielas iedarbības toksiskumu, jo vielas metabolisma rezultātā tiek pārveidotas vai izvadītas no organisma. Organisma reakciju atkarībā no uzņemtās vielas devas parāda līknes 6.1. a ēlā.

110

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:54:58

Nāve

Reakcija uz vielas iedarbību

Neatgriezenisks bojājums

Atgriezenisks bojājums a Homeostāze

b 0

Robežkoncentrācija

Vielas deva

6.1. attēls. Dzīvo organismu reakcijas raksturs atkarībā no uzņemtās vielas daudzuma a) viela nepieciešama organisma funkcionēšanai; b) viela organismam nav nepieciešama.

Vielas iedarbība uz dzīvo organismu ir atkarīga ne tikai no vielas īpašībām, bet arī no tā organisma, uz kuru viela iedarbojas, vecuma un dzimuma, iedarbības ilguma un devas atkārtotības, vielas iekļūšanas veida organismā, vielas pārvēršanās vidē un organismā. Piemēram, toksiskas vielas dioksīna iedarbība uz dažādiem organismiem ir stipri atšķirīga. Dioksīna toksiskās iedarbības raksturs ir atkarīgs arī no pārbaudē izmantotā organisma dzimuma. Vienā vielas pārbaudes grupā (populācijā) vielas iedarbības sekas var mainīties visai plašās robežās – var būt īpatņi, kuriem raksturīga gan zema, gan augsta noturība pret vielas iedarbību. Vielu iedarbības pamatā ir dzīvo organismu reakcija uz mainīgām pētāmās vielas devām vai koncentrācijām. Tajā pašā laikā vielas toksiskums uzskatāms par vienu no vielas īpašībām, kas ir atkarīga no vielas molekulārās uzbūves (tādu pašu kā vielas molekulmasa, gaistamība vai spēja adsorbēties uz cietas virsmas). Līdz ar to toksiskuma novērtēšanai var izmantot arī kopsakarību izpēti starp vielas uzbūvi un tās toksiskumu. Toksisku iedarbību rada vielas nokļūšana organismā. Viela var tikt uzņemta vienā reizē, bet tās

iedarbība var arī summēties, un līdz ar to var būt nepieciešams novērtēt vielas devu, kas var tikt uzņemta ilgākā laika periodā. Vienkāršākais toksiskuma novērtēšanas kritērijs ir mirstība (letalitāte), kaut gan šis rādītājs sniedz visai maz informācijas par tiem procesiem, kas nosaka toksisko iedarbību. Viena no visplašāk izmantojamām metodēm toksiskuma novērtēšanai ir toksiskās vielas letālās devas noteikšana. Letālā deva (LD) ir vielas daudzums, kas izraisa organisma bojāeju. Devu, kas izraisa pārbaudei izmantoto dzīvnieku grupas fiksētas daļas (parasti 50%) nāvi pēc kontakta ar analizējamo vielu noteiktā laika posmā (parasti 24, 48 vai 96 stundas), apzīmē LD50. Letālo devu izsaka miligramos a iecībā pret dzīvsvara kilogramu (mg/kg). Toksiskām vielām LD50 parasti ir mazāks par 15 mg/kg (6.1. tabula). LD50 vērtība var mainīties atkarībā no iedarbības laika un populācijas rakstura. 6.1. tabula. Dažu vielu LD50 vērtība Viela Etanols Nātrija hlorīds Morfīna sulfāts Fenobarbitāls DDT Strihnīna sulfāts Nikotīns Tetrodotoksīns Dioksīns Botulīna toksīns

Pārbaudē izmantotie dzīvnieki Peles Peles Žurkas Žurkas Žurkas Žurkas Žurkas Peles Žurkas Žurkas

LD50 (mg/kg ķermeņa masas) 10 000 4000 900 150 100 2 1 0,1 0,001 0,0001

Akūto toksiskumu var defi nēt kā kopējo negatīvo efektu summu, kuru rada toksiskā viela, uzņemta vienreizējas devas veidā. Analogi akūtam toksiskumam par hronisko toksiskumu var saukt kopējo negatīvo efektu summu, kuru izraisa toksiskā viela, tai iedarbojoties uz dzīvo organismu ilgu laika periodu. Līdzīgi kā toksisku vielu iedarbību var novērtēt un pētīt fizikālu vai bioloģisku faktoru iedarbību, analizējot to devas (iedarbības intensitātes un apjoma) un organisma reakcijas kopsakarības.

6.3. PIESĀRŅOJOŠO VIELU UN FAKTORU IEDARBĪBA UZ CILVĒKU UN EKOSISTĒMĀM 6.3.1. TOKSISKĀS IEDARBĪBAS VEIDI Atkarībā no tā, kāds ir organismā radīto bojājumu veids, toksisko vielu iedarbību var iedalīt šādās kategorijās: ▪ tieša toksiska iedarbība: audu bojājumi, ▪ bioķīmisko reakciju izmaiņas, ▪ neirotoksiska iedarbība, ▪ imunotoksiska iedarbība, ▪ mutagēna iedarbība,

▪ genotoksiska iedarbība, ▪ kancerogēna iedarbība, ▪ endokrīnās regulācijas procesus ietekmējoša iedarbība. Kaut arī izmaiņas, kuras var radīt toksiskās vielas iedarbība, ir ļoti daudzpusīgas, iespējams izcelt dažus dominējošos toksiskās iedarbības veidus. Cilvēka organisma normāla funkcionēšana ir cieši saistīta ar vidi. Obligāti dzīvības priekšnoteikumi ir gan nepārtraukta vielu, enerģijas un informācijas

111

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:54:58

apmaiņa starp organismu un vidi, gan arī organisma spēja tādā mērā norobežoties no vides, lai vides fizikālķīmisko parametru maiņa nespētu būtiski ietekmēt dzīvības pamatnorises. Jebkurš dzīvs organisms (arī cilvēks) ir šūnu, audu un orgānu nedalāma vienība. Dažādu audu un orgānu funkcionālo vienotību nodrošina regulācijas mehānismi, bet organisma relatīvo neatkarību no dažādu ārējās vides faktoru iedarbības – speciāli aizsargmehānismi: ▪ homeostāze – organisma spēja uzturēt stabilu iekšējās vides un dažādu organisma funkciju stāvokli mainīgos iekšējās un ārējās vides apstākļos. Homeostāzi regulē sarežģīti organisma pašregulācijas mehānismi; ▪ adaptācija – dzīvo organismu spēja pielāgoties mainīgiem eksistences apstākļiem, kas izstrādājušies evolūcijas gaitā. Organisma adaptācijas norisēs iekļaujas dažādas orgānu sistēmas, tomēr galvenā nozīme ir nervu sistēmas un hormonālās sistēmas regulācijas mehānismiem. Adaptācijas procesā izšķir vairākas stadijas, bet, vides apstākļiem krasi mainoties, vispirms pārsvarā novērojami organisma funkciju traucējumi, kuriem seko kompleksas pielāgošanās reakcijas. Organisms aktīvi meklē piemērotu stāvokli, kas atbilstu jaunajiem apstākļiem, un pēc tam (labvēlīgā gadījumā) funkcijas stabilizējas, jo notikusi pielāgošanās. Ja organismā nonāk svešas ķīmiskās vielas, adaptācijas procesā pastiprinās enzīmu darbība – tie ķīmiskās vielas pārveido un sagrauj. Ja vides faktoru iedarbība pārsniedz organisma adaptācijas spēju, tā tiek izjaukta un sākas izsīkuma fāze, kurā sāk strādāt kompensācijas mehānismi, kas darbojas pret patoloģiskā procesa rašanos un progresēšanu. Nelabvēlīgu vides faktoru un piesārņojuma iedarbība ir atkarīga galvenokārt no organisma veselības stāvokļa, vecuma un dzimuma. Bērni un veci cilvēki pret piesārņotāju kaitīgo iedarbību ir daudz jutīgāki nekā pieaugušie. Tas pats a iecas arī uz grūtniecēm un viņu vēl nedzimušajiem bērniem, slimiem cilvēkiem un cilvēkiem ar dažādiem patoloģiskiem stāvokļiem, piemēram, zemu barojumu, avitaminozi. Cīņai ar nelabvēlīgiem vides faktoriem organismā ir izveidojušās dažādas aizsargsistēmas, kas nodrošina organisma spēju pretoties kaitīgām vides ietekmēm. Barjeras funkcijas veic āda un gļotādas, tie orgāni, kuri atrodas uz robežas starp vidi un organismu (elpošanas un gremošanas orgānu sistēma, limfātiskā sistēma un urīnizvadsistēma), kā arī imūnsistēma, mononukleāro fagocītu sistēma, aizsargrefleksi. Imūnaizsardzības būtība ir organisma aizsardzība pret ģenētiski svešām šūnām un vielām. Organisma imūnaizsardzību veic limfātisko audu un orgānu sistēma. Elpošanas sistēmas aizsargfunkcijas: bronhu epitēlija skropstiņu kustības un gļotu izdalīšana no bronhu dziedzeriem, bronhu muskulatūras kontrakcijas,

plaušu makrofāgu sistēmas darbība, imūnglobulīnu izdalīšana no elpceļu gļotādas un plaušu alveolu stabilitātes nodrošināšana, ko veic sarežģīta pašregulējoša virsmas aktīvu vielu sistēma. Organisma aizsargsistēma evolūcijas procesā ir ļoti labi izveidojusies cīņai ar dabiski toksiskām vielām un citiem nelabvēlīgiem faktoriem. Tomēr vides piesārņojums izraisa arī cilvēka organisma iekšējās vides piesārņojumu. Putekļi uzkrājas plaušās, metālu savienojumi deponējas kaulos, mīkstajos audos un orgānos. Cilvēka organisma piesārņojums izraisa organisma iekšējās vides fizikālķīmisko parametru izmaiņas. Liels vides un organisma piesārņojums var radīt traucējumus organisma aizsargsistēmas darbībā. Ja vides apstākļi ir ļoti kaitīgi vai arī tie iedarbojas ilgstoši, pārsniedzot organisma adaptēšanās spēju, kaitīgie vides faktori kļūst par riska faktoriem dažādiem patoloģiskiem stāvokļiem, slimībai vai pat nāvei. Vides faktoru iedarbība var būt ģenētiska un somātiska. Ķīmiskās vielas, jonizējošā radiācija, vīrusi u. c. var izraisīt kvalitatīvas vai kvantitatīvas pārmaiņas ģenētiskajā materiālā. To sauc par mutagēno darbību. Tā var rasties ļaundabīgie audzēji, cilvēka reproduktīvās funkcijas traucējumi, iedzimti a īstības traucējumi bērniem. Somatiskās patoloģijas rada pārmaiņas organisma imūnsistēmā, kas, savukārt, var izraisīt ▪ organisma pretestības spēju samazināšanos un saslimstības riska paaugstināšanos; ▪ organisma sensibilizāciju (paaugstinātu jutību) pret dažādām ārējā vidē sastopamām vielām un mikroorganismiem; ▪ vides slimības un ar vidi saistītas slimības; ▪ arodslimības un ar darbu saistītas slimības; ▪ negatīvu ietekmi uz jebkuras slimības norisi un iznākumu. Vides slimības ir plaša grupa slimību, kas saistītas ar dažādu vides faktoru iedarbību, piemēram, ar ▪ nepietiekamu vai pārmērīgu makroelementu, mikroelementu un vitamīnu daudzumu uzturā; ▪ vides ķīmisko, bioloģisko, fizikālo faktoru (klimata, trokšņa, radiācijas) iedarbību; ▪ infekcijas slimībām, ko izraisījis ūdens piesārņojums ar patogēnām baktērijām, vīrusiem un parazītiem (piemēram, holēra, malārija, dzeltenais drudzis); ▪ dabiskās izcelsmes toksisko un sensibilizējošo vielu iedarbību (augu, aļģu, mikroorganismu toksiskās vielas, sēņu toksīni, ziedputekšņi); ▪ dabas katastrofām.

6.3.2. VIDI PIESĀRŅOJOŠO VIELU UN FAKTORU IETEKME UZ CILVĒKU Vidi piesārņojošās ķīmiskās vielas un bioloģiskie faktori (dzīvie organismi) var atrasties gaisā, ūdenī, augsnē un uzturā, bet organismā var nokļūt caur

112

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:54:58

elpceļiem, kuņģa un zarnu traktu, ādu, acu konjunktīvu, placentu. Iekļūšanas ceļi ir atkarīgi no vielu agregātstāvokļa un savienojumu fizikālķīmiskajām īpašībām. Lai kāds būtu uzsūkšanās veids, visas ķīmiskās vielas nonāk asinīs un pēc tam dažādos orgānos un audos. Bakterioloģiski piesārņots ūdens ir gremošanas orgānu, ādas, acu un daudzu citu slimību izraisītājs. Aptuveni 80% pasaulē reģistrēto slimību un vairāk nekā trešdaļa nāves gadījumu jauna īstības valstīs ir tieši saistīti ar piesārņota ūdens izmantošanu. Visraksturīgākie vides fizikālie piesārņotāji ir troksnis, vibrācija, nejonizējošais elektromagnētiskais starojums un jonizējošais starojums. No vides piesārņotāju iedarbības visvairāk cieš tie orgāni un sistēmas, kuri galvenokārt veic barjeras funkcijas uz robežas starp vidi un organismu, uzturot un saglabājot tīru organisma iekšējo vidi. Slimības a īstības iespēju no vides piesārņotāju iedarbības nosaka cilvēka uzņēmība. Kaut arī patogēnais efekts vienmēr ir atkarīgs no ekspozīcijas intensitātes un ilguma, pret slimībām uzņēmīgākas personas saslimst arī pēc mazākas saskarsmes ar kaitīgo faktoru. Uzņēmību nosaka bioloģiskie faktori (vecums, dzimums, iedzimtība, citas slimības), dzīvesveids (uztura režīms, smēķēšana, alkohola lietošana, spriedze), vides maiņa, ja agrākajā dzīves vai darba vietā vide bijusi citāda. Pieaugot ekspozīcijai, uzņēmības atšķirības mazinās – ļoti kaitīgos apstākļos slimo gan uzņēmīgas, gan mazāk jutīgas personas, bet bērni un veci cilvēki ir jutīgāki pret vides piesārņotājiem. Cilvēku populācijas bioloģiskās atbildes reakcijas uz vides piesārņotāju iedarbību var a ēlot piramīdas veidā (6.2. a ēls). Piramīdas pamatne ir visplašākā daļa. Tā atspoguļo vājāko iedarbības veidu – piesārņotāju uzkrāšanos organismā. Mazākajai iedarbības daļai – nāvei – atbilst piramīdas šaurākā, augšējā daļa. A ēlā parādīts, ka ne visa populācija vienādi reaģē uz to vai citu vides faktoru. Lielākajai daļai

Nāve

Slimības

Augšējā aisberga daļa, kuru parasti konstatē praktiskā medicīna

Slimību priekšstadijas

Fizioloģiskas, bioķīmiskas, imunoloģiskas, morfoloģiskas u. c. pārmaiņas organismā

Piesārņotāju uzkrāšanās organismā

6.2. attēls. Populācijas bioloģiskās atbildes reakcijas uz vides piesārņotāju

populācijas kā reakcija uz piesārņotāju iedarbību organismā a īstās dažādas fizioloģiskas, bioķīmiskas, imunoloģiskas, morfoloģiskas pārmaiņas un slimību priekšstadijas. Šādas pārmaiņas parasti var atklāt tikai mērķtiecīgos pētījumos, bet praktiskajā medicīnā konstatē tikai slimības vai nāvi. Vides piesārņotāju iedarbība uz cilvēka organismu ir ļoti plaša un daudzveidīga. Tā var būt ▪ tieša – vides piesārņotāji izraisa slimības, saindēšanos, nāvi; ▪ netieša – darbojas kā riska faktors, piemēram, samazinot cilvēka imūnsistēmas aktivitāti un līdz ar to organisma pretošanās spēju citiem kaitīgiem faktoriem vai slimībām; ▪ a āla – izpaužas kā šīs iedarbības sekas, izraisot paātrinātu novecošanos, agrīnu aterosklerozi. Mūsdienu medicīnas un citu zinātņu nozaru a īstība ir ļāvusi atklāt daudzveidīgus vides piesārņotāju iedarbības veidus uz cilvēka organismu. Tie var būt šādi: ▪ dažādu orgānu un sistēmu patoloģija (elpošanas orgānu, kuņģa un zarnu trakta, asinsrites, nervu un endokrīnās sistēmas, imūnsistēmas, urīnizvadsistēmas un reproduktīvās sistēmas patoloģijas), ▪ organisma sensibilizācija un dažādas alerģiskas slimības, ▪ ādas, gļotādu un zobu patoloģija, ▪ onkoloģiskas slimības, ▪ infekcijas slimības, ▪ iedarbība uz gēniem.

6.3.3. GAISU PIESĀRŅOJOŠO VIELU IEDARBĪBA UZ ELPOŠANAS UN ASINSRITES SISTĒMAS ORGĀNIEM Gaisa piesārņošana ir bijusi viena no svarīgākajām problēmām visās sabiedrībās dažādu ekonomiskās a īstības pakāpju laikā. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, pasaulē vairāk nekā 1,5 miljardi cilvēku dzīvo pilsētās ar ļoti augstu gaisa piesārņojumu. Cilvēka veselību negatīvi ietekmē ne tikai at mosfēras gaisa piesārņotāji, bet arī gaisa piesārņotāji telpās – mājās, sabiedriskās vietās, darbā, kā arī transportlīdzekļos. Gaisu piesārņojošās vielas var būt ▪ kairinātāji; ▪ hronisku augšējo elpošanas ceļu un plaušu slimību izraisītāji; ▪ sensibilizētāji un alergēni; ▪ neirotoksīni; ▪ mutagēni; ▪ kancerogēni; ▪ teratogēni; ▪ endokrīno sistēmu ietekmējošas vielas. Gaisa piesārņotāju iedarbību uz organismu nosaka to fizikālās un ķīmiskās īpašības, kā arī toksiskums.

113

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:54:58

Piesārņotāju daļiņu izmēri nosaka to iekļūšanas dziļumu elpceļos. Daļiņas, kuru izmērs ir lielāks par 100 μm, var izraisīt deguna gļotādas kairinājumu. Putekļu daļiņas, kas mazākas par 10 μm, veido tā saucamo ieelpojamo putekļu frakciju, jo tās iekļūst augšējos elpceļos. Aerosolu daļiņas, kas mazākas par 10 μm, var iekļūt dziļi elpceļos un tur izgulsnēties. Cilvēka veselībai visbīstamākie ir putekļi, kuru diametrs ir mazāks par 5 μm, jo tie iekļūst dziļi elpošanas orgānos, kā arī kuņģa un zarnu traktā. Ja daļiņu izmērs ir mazāks par 1 μm, pastāv lielāka varbūtība, ka tās netiks izvadītas, bet uzkrāsies plašu audos un izraisīs plaušu slimības (6.3., 6.4. a ēls). Pēdējā desmitgadē pasaulē veiktie pētījumi ļauj labāk izprast gaisā esošo cieto vielu daļiņu iedarbību uz organismu (6.4. a ēls). Ultrasīkās daļiņas ļoti mazo izmēru dēļ var nonākt plaušu kapilāros un tikt transportētas uz aknām, kaulu smadzenēm un sirdi, tieši vai netieši ietekmējot šo orgānu funkciju. Īpaši jāatzīmē nanodaļiņas, kuru izmērs ir mazāks par 0,1 μm jeb 100 nm. Tās spēj iziet cauri šūnu membrānām. Nanodaļiņu toksiskās īpašības vēl nav labi izpētītas, bet domājams, ka tās ir atkarīgas no daļiņu izcelsmes, skaita, izmēriem un virsmas īpašībām. Tā kā

6.3. attēls. Normāli plaušaudi

nanotehnoloģijas (kosmosa tehnoloģijas, elektronika, medikamentu ražošana, kosmētikas rūpniecība) strauji a īstās, nanodaļiņu ietekme uz cilvēka organismu var kļūt par svarīgu problēmu. Vides piesārņotāji vispirmām kārtām iedarbojas uz augšējo elpceļu gļotādu, tādēļ tajā bieži rodas patoloģiskas pārmaiņas. Daļu putekļu pie ieejas degunā aiztur matiņi, daļa nosēžas uz deguna eju mitrās gļotādas, citas putekļu daļiņas tiek aizturētas rīkles un balsenes gļotādā. Deguna gļotāda ne vien aiztur putekļu daļiņas, bet, pateicoties baktericīdajām īpašībām, arī nonāvē baktērijas. Putekļu iedarbības dēļ sākumā var rasties akūts iekaisums, kas vēlāk pāriet hroniskā. Gaisa piesārņotājiem samērā bieži piemīt alerģiskas īpašības, tādēļ tie var izraisīt alerģiskas slimības gan elpošanas orgānos (alerģisko rinītu, rinofaringolaringītu, hronisko astmatisko bronhītu, bronhiālo astmu, eksogēno alerģisko alveolītu), gan citos orgānos (alerģisko konjunktivītu, dermatītu, ekzēmu). Tipisks alerģisko slimību izraisītājs ir mājas putekļu ērces. Vidē esošie putekļi un ķīmiskās vielas var iekļūt ādā, tauku un sviedru dziedzeru atverēs. Tās var būt par cēloni ādas iekaisumslimībām. Putekļiem un ķīmiskām vielām iedarbojoties uz acīm, var rasties konjunktivīts. Gaisa piesārņotāji var būt arī dažādi mikroorganismi, kas var ierosināt elpošanas orgānu infekcijas slimības, piemēram, legionelozi, tuberkulozi. Gaisa piesārņotāju aerosola sastāvā var būt kancerogēnas vielas, kas var izraisīt elpošanas orgānu onkoloģiskās slimības. Gaisā esošās cieto vielu sīkās daļiņas caur elpošanas ceļiem nonāk plaušās. Cieto vielu daļiņu iedarbība uz elpceļu epitēliju nosaka to iedarbības efektu ne tikai uz elpošanas, bet arī uz asinsrites sistēmu un visu organismu. Pašas daļiņas vai produkti, kas izdalās reakcijās ar elpošanas ceļiem, var stimulēt elpošanas ceļu sensoros nervus un ganglijus, radot pārmaiņas plaušu funkcijā un autonomajā nervu sistēmā, kura, savukārt, ietekmē sirds funkciju. Deguna dobums

Aizturēšanas pakāpe, %

100 Traheja

80

60 Alveolas 40

20

0,01

6.4. attēls. Ogļu putekļi plaušā

0,1

1,0

10 100 Daļiņu diametrs, μm

6.5. attēls. Gaisā esošo cieto vielu daļiņu aizturēšanas pakāpe elpošanas sistēmā

114

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:54:59

Apkārtējā vidē esošo cieto vielu daļiņu ieelpošana var izraisīt elpceļu iekaisumu, kas, savukārt, var radīt somatiskas atbildes reakcijas visā organismā, piemēram, paaugstinātu asins viskozitāti un koagulācijas spēju un līdz ar to paaugstinātu miokarda infarkta risku pacientiem ar smagu koronāro sirds slimību. Daudzās a īstītās valstīs asinsrites sistēmas slimības kā nāves cēlonis ir pirmajā vietā. Par galvenajiem šo slimību cēloņiem ir atzīts mazkustīgums, nepareizs uzturs, smēķēšana. Pēdējās desmitgadēs arvien skaidrāku pierādījumu iegūst vides piesārņotāju iedarbība uz asinsrites slimību a īstību. Amerikas Sirds asociācija ir sākusi lietot terminu «vides kardioloģija». Pētnieku jaunākie darbi liecina par gaisa piesārņotāju nelabvēlīgo iedarbību uz asinsrites sistēmu. Aizvien vairāk ir klīnisko un epidemioloģisko novērojumu, ka palielināts stenokardijas lēkmju, sirds aritmiju, miokarda infarktu un insultu skaits atbilst gaisa piesārņotības līmenim.

6.3.4. VIDI PIESĀRŅOJOŠO VIELU UN FAKTORU IEDARBĪBA UZ NERVU SISTĒMU Pēdējos gadu desmitos daudzās pasaules valstīs vides veselības speciālisti sākuši nopietni pētīt vides faktoru ietekmi uz cilvēku psihoemocionālo stāvokli un garīgo veselību. 20. gadsimta 80. gados amerikāņu psihiatri novēroja korelāciju starp palielinātu at mosfēras gaisa piesārņojumu un tādu psihiatriskās slimnīcās hospitalizēto pacientu skaitu, kuriem bija psihozes. Plašos epidemioloģiskos pētījumos Krievijā industriāli a īstītās pilsētās ar piesārņotu vidi 46% bērnu konstatēti astēniski un neiroloģiski traucējumi, 20% – atmiņas koncentrēšanas traucējumi un 18% – veģetatīvi traucējumi, kas statistiski ticami atšķiras no šiem rādītājiem bērniem salīdzinoši tīros rajonos. Dažādi vides faktori un piesārņotāji var izraisīt pārmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā dažādos veidos: ▪ tieši – ķīmiskām vielām uzsūcoties organismā un iedarbojoties uz smadzenēm un citiem orgāniem; ▪ netieši – ķīmiskām vielām izplatot nepatīkamu smaku, radot kairinājumu acīs un elpošanas ceļos un tā izraisot bailes par iespējamo kaitīgo iedarbību; baiļu sajūta cilvēku pakļauj stresam; ▪ tieši un netieši – fizikāliem faktoriem, piemēram, troksnim, vibrācijai, jonizējošam starojumam, gan iedarbojoties uz smadzenēm tieši, gan radot stresu. No vidē sastopamajām ķīmiskajām vielām īpaši jāatzīmē smago metālu, galvenokārt dzīvsudraba un svina savienojumu, iedarbība. Ļoti nopietni vides piesārņotāji, kas var izraisīt centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus, ir pesticīdi. Stabilie

hlororganiskie pesticīdi cirkulē dabā, tie iekļūst barības ķēdēs un vielu apritē. Iedarbība uz nervu sistēmu ir cēlonis lielākajai daļai akūto saindēšanās gadījumu. Tādas vielas kā kaujas gāzes (zarīns, tabūns, V-gāze), kā arī, piemēram, botulīna toksīns, ir neirotoksīni – toksiskas vielas, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Dzīvnieku augsto jutību pret šādu vielu iedarbību nosaka nervu sistēmas būtiskā loma dažādu veģetatīvo procesu norisē. Bez tam nervu šūnas ir jutīgas pret jebkuru bojājumu, arī metabolisma traucējumiem. Nervu šūnu bojājumi bieži ir neatgriezeniski. Indivīda bojāeju galu galā bieži nosaka toksisko vielu iedarbība tieši uz nervu šūnām, pat ja skarta tiek cita audu grupa. Tā, piemēram, kardiotoksīni (atropīns) vai vielas, kuras ietekmē elpošanu (CO, HCN), izraisa nāvi tāpēc, ka tiek traucēta skābekļa piegāde neironiem. Psihosociālie vides faktori, troksnis, vibrācija u. c. rada organisma stresu. Stress jeb vispārējais adaptācijas sindroms ir organisma emocionālā reakcija uz dažādiem nelabvēlīgiem vides faktoriem. Kanādiešu fiziologa H. Seljes (Hans Selye) darbos stresa jēdziens skaidrots kā organisma nespecifiska reakcija uz veselībai bīstamu situāciju. Pēc H. Seljes teorijas, neatkarīgi no stresu izraisošā faktora organisma reakcijā izšķirošā nozīme ir sistēmas hipotalāms – hipofīze – virsnieru dziedzeru garoza aktivācijai un simpātiskās nervu sistēmas uzbudinājumam. Šajos procesos hipofīze pastiprināti izdala adrenokortikotropo hormonu, kurš, savukārt, veicina virsnieru dziedzeru garozas hormonu kortikosteroīdu izdalīšanos, bet simpātiskās nervu sistēmas uzbudinājuma rezultātā pastiprināti izdalās hormoni kateholamīni (galvenokārt adrenalīns). Šie hormoni atbild par ķermeņa trauksmes stāvokli un sagatavo to cīņai vai bēgšanai no stresu izraisošas situācijas. H. Selje apraksta trīs stresa fāzes: 1) trauksmes reakcija; 2) pretestības fāze; 3) izsīkums (resursu iztērēšana). Organisms vienmēr atrodas nelielā stresa stāvoklī, kas noteiktās situācijās palielinās, atstājot vai nu labvēlīgu, vai postošu ietekmi atkarībā no tā, vai organisma reakcija ir pietiekama kādas noteiktas prasības apmierināšanai, vai arī šī prasība nav izpildāma. Noteikts stresa līmenis stimulē organismu un ļauj tam sasniegt savu mērķi, atgriežoties normālā stāvoklī, kad stimuls pārtraukts. Ja stresora iedarbība turpinās, iestājas paguruma stāvoklis un ir iespējamas funkcionālas vai organiskas orgānu izmaiņas. Tās ir tā saucamās adaptācijas slimības: šie simptomi izraisa uztraukumu, kas, savukārt, saasina simptomus, tādējādi radot noslēgtu apburto loku. Mūsdienās cilvēkiem ir jābūt informētiem par stresu un tā ietekmi uz veselību, lai varētu pretoties vides stresoru iedarbībai un panākt organisma adaptāciju sarežģītajiem vides apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka noteikts stresa daudzums ikdienā ir pat nepieciešams. Kad smadzenes saņem impulsus par potenciālu stresa situāciju, organismā palielinās adrenalīna daudzums, kas, veicot kādu

115

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:54:59

darbību, indivīdam var izraisīt spēka un enerģijas pieplūdi, dot stimulu būt aktīvam un domāt par problēmu labāku risinājumu. Tātad nevajadzētu pilnīgi noliegt stresa nozīmi mūsu dzīvē, taču nav pieļaujama pārmērīga stresa kaitīgā iedarbība uz veselību.

6.3.5. VIDES PIESĀRŅOTĀJU IETEKME UZ IEKŠĒJO ORGĀNU DARBĪBU Vidi piesārņojošās vielas cilvēki ne tikai ieelpo, bet tās kopā ar gaisu var tikt norītas vai uzņemtas ar šķidrumiem. Ķīmiskās vielas mutes dobumā un tālāk kuņģa un zarnu traktā var nonākt arī no netīrām rokām vai nejauši apēdot. Gremošanas orgānu sistēma darbojas kā fizioloģiska barjera, kas aiztur un padara nekaitīgas dažādas no vides uzņemtās vielas. Īpaši liela nozīme ir aknām, kuras nodrošina organisma aizsargbarjeras funkcijas, – organismā uzņemto ķīmisko vielu biotransformēšanās visbiežāk notiek aknās. Cilvēkiem ilgi atrodoties piesārņotā vidē, aknas veic aizsargfunkciju, bet šajā procesā var ciest pašas. Var mainīties ne tikai aknu slimību gaita (tās var pārvērsties par hroniskām slimībām), bet var ciest arī citas sistēmas un orgāni, kas ar aknām funkcionāli cieši saistīti. Rajonos, kur ir augsts vides piesārņojums ar pesticīdiem, saslimstība ar hronisko hepatītu ir 3–5 reizes lielāka nekā rajonos ar tīru vidi. Urīnizvadsistēmai ir nozīmīga loma organisma iekšējās vides tīrības aizsargāšanā un saglabāšanā. Ar urīnu organisms izdala kaitīgos produktus, bet vides piesārņojums ar toksiskām vielām rada pastiprinātu slodzi nierēm. Pētījumi liecina, ka nieru funkciju traucējumi un slimības biežāk tiek novērotas iedzīvotājiem piesārņotos rajonos salīdzinājumā ar mazāk piesārņotu rajonu iedzīvotājiem. Turklāt biežāk sastopamas nefropātijas, urīnizvadsistēmas anomālijas, patoloģiskas pārmaiņas urīna sastāvā, kā arī purīna, skābeņskābes un kalcija maiņas traucējumi. Tas pats a iecas arī uz bērniem. Sibīrijā rūpnieciski piesārņotajos rajonos bērniem nefropātija (nieru patoloģija) un iedzimta nieru patoloģija novērota divas reizes biežāk nekā mazāk piesārņotos rajonos.

6.3.6. VIDES PIESĀRŅOTĀJU IETEKME UZ IMŪNSISTĒMU Imūnsistēma – limfoīdo audu un orgānu sistēma, kas aizsargā organismu pret ģenētiski svešām šūnām un vielām. Tai ir liela loma organisma aizsardzībā pret svešu vielu iedarbību, kuras nonāk organismā no ārējās vides. Imūnsistēma un aknas vienoti piedalās organismam svešo ķīmisko vielu atindēšanā. Pārmaiņas imūnsistēmā tiek izmantotas kā viens no rādītājiem par vides piesārņotāju iedarbību uz organismu. Pēc dažādu pētījumu datiem, ķīmiskās vielas vidē koncentrācijā, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamo 1,2–1,5 reizes, izraisa pārmaiņas imūnsistēmā. Lielās industriālās pilsētās iedzīvotājiem bie-

žāk novērojama imūnsistēmas nepietiekamība nekā iedzīvotājiem salīdzinoši tīrākos rajonos. Ar imūnsistēmas traucējumiem var izskaidrot alerģisko slimību plašo izplatību, kā arī daudzus jaunus, pēdējās desmitgadēs aprakstītus sindromus, kuru iemesls ir vidē esošo stabilo ķīmisko piesārņotāju iedarbība (hroniska noguruma sindroms, paaugstināts individuālais jutīgums pret ķīmiskām vielām). Vides piesārņojuma nelabvēlīgā ietekme uz imūnsistēmu var būt tieša, piemēram, radioaktīvajam starojumam traucējot imūnšūnu dalīšanos vai izraisot tajās nelabvēlīgas pārmaiņas. Līdzīgi var iedarboties arī dažādas aktīvas ķīmiskas vielas. Apkārtējās vides piesārņojums var skart imūnsistēmas funkcijas arī netieši, ar citu organisma sistēmu starpniecību. Tā, piemēram, stress nelabvēlīgi ietekmē organisma imūnās aizsargsistēmas funkcijas. Imūnsistēmas darbība ir atkarīga arī no endokrīnās sistēmas. Toksisko vielu iedarbība, kas spēj ietekmēt imūnsistēmu, var izpausties kā ▪ alerģiskas reakcijas, ▪ autoimūnreakcija, ▪ imūnsistēmas nomākšana, ▪ imūnsistēmas stimulēšana. Bez tam toksisku vielu saistīšanās ar seruma globulīnu var izraisīt antigēnu veidošanos. Šādas vielas sauc par hapteniem. Izveidojušies antigēni iedarbojas uz limfoīdajām šūnām, radot to spēju atbildēt uz šādu iedarbību. Vielas sākumdevas iedarbība patoloģisku reakciju nerada, bet vielas nākamās porcijas var radīt atšķirīgas pakāpes reakciju, pat nāvi. Šo parādību sauc par hipersensitivitāti jeb alerģiju. Tā var būt gan tūlītēja, gan latenta. Alerģiju izraisošas antivielas reaģē ar antigēniem vai haptenu, un dažu minūšu laikā var tikt ietekmēti visi organisma audi. Galvenokārt šo reakciju izraisa tādas vielas kā histamīns vai serotonīns. Šīs vielas vispirms iedarbojas uz asinsvadu šūnām un gludo muskulatūru. Alerģija ir organisma pastiprināta vai izkropļota reakcija uz svešu vielu (antigēnu). Cits nozīmīgs ietekmes veids ir imūnsistēmas nomākšana – imunosupresija. Imunosupresija rodas, tieši iedarbojoties uz imūnsistēmu un nomācot tās funkcionēšanu. Šādu reakciju var radīt iedarbība uz kādu no imūnsistēmas komponentiem (piemēram, tīmu, kas producē B limfocītus, vai mugurkaula smadzeņu šūnām, kas nodrošina leikocītu veidošanos). Vielas, kuras nomāc imūnsistēmas reaktivitāti (imunosupresori), var tikt izmantotas medicīnā, lai nomāktu, piemēram, organisma dabisko reakciju audu pārstādīšanas gadījumā. Tomēr ir pierādīts, ka daudzas vidi piesārņojošas vielas var nomākt imūnsistēmu, respektīvi, tās uzskatāmas par imunosupresoriem. Imūnsistēmas nomākšana var ietekmēt gan cilvēkus, gan dzīvniekus, un tās sekas parasti ir ievērojami paaugstināta jutība pret infekcijas slimībām. Ir pierādīts, ka aromātiskie (benzols), bet īpaši poliaromātiskie ogļūdeņraži un polihlorētie bifenili ir spēcīgi imunosupresori. Īpaši spēcīgi

116

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:55:00

imūnsistēmu nomāc dioksīni, kas var radīt tīma atrofiju un ietekmēt imūnsistēmu. Šajā gadījumā tiek ietekmētas tīma epitēlijšūnas, kuras satur dioksīna receptoru. Arī vairāki fosfororganiskie pesticīdi un ozons nomāc imūnsistēmu. Iedarbība uz imūnsistēmu uzskatāma par nozīmīgu vidē esošo vielu iedarbības veidu, kaut arī šī nozīme ne vienmēr tiek apzināta.

6.3.7. VIDI PIESĀRŅOJOŠO VIELU IETEKME UZ ENDOKRĪNO SISTĒMU Endokrīnā sistēma ir iekšējās sekrēcijas dziedzeru sistēma, kas ar dziedzeros sintezēto hormonu starpniecību regulē daudzas organisma funkcijas (6.6. attēls). Šīs sistēmas darbību regulē hormoni (no grieķu val. hormaein – ‘kairināt, modināt’), kas niecīgos daudzumos tiek sintezēti organisma dziedzeros. Sievišķie organismi producē estrogēnos, bet vīrišķie – androgēnos hormonus. Cilvēka organismā endokrīnie dziedzeri ir vairogdziedzeris, epitēlijķermenīši, aizkrūts dziedzeris, dzimumdziedzeri, virsnieru un aizkuņģa dziedzeris. Endokrīnās sekrēcijas funkcijas piemīt arī placentai, nierēm, aknām, taukaudiem un endotēlijam. Hormoni ir īpašas vielas, kas tiek sintezētas dažādu audu šūnās (endokrīno dziedzeru šūnās), izdalās

Hipotalāms Hipofīze Epifīze

Epitēlijķermenīši

Vairogdziedzeris Aizkrūts dziedzeris

Virsnieru dziedzeris

Olnīcas Priekšdziedzeris

6.6. attēls. Hormonus producējošie cilvēka dziedzeri

no tām starpšūnu šķīdumā, izplatās pa (vai kopā ar) šiem šķīdumiem un regulē mērķa šūnu funkcijas un procesus visā organismā. Hormoni organismā tiek pārnesti vai nu brīvā veidā, vai saistīti ar olbaltumvielām. Tie regulē organisma a īstību, augšanu un ietekmē izturēšanos, regulē reproduktīvo ciklu (menstruāciju ciklu, grūtniecības iestāšanos un norisi) un būtiski ietekmē organisma a īstību un funkcionēšanu (kaulu, asinsrites sistēmas, smadzeņu un imūnsistēmas darbību). Tipiski dzimumhormonu piemēri ir estradiols, estrons un estriols. Taču ir arī daudzas vielas, kuru struktūra un īpašības ir līdzīgas tām vielām, kuras var aktīvi ietekmēt endokrīnās sistēmas darbību. Šādas vielas var ietekmēt organismu tā embrionālajā vai augļa a īstības fāzē, kā arī reproduktīvo, centrālo nervu sistēmu, imūnsistēmu un endokrīnās regulācijas procesus. Tipiski šādas iedarbības vielām raksturīga zemas koncentrācijas ierosināta iedarbība, kā arī efekti, kas var izpausties tikai nākamajās paaudzēs. Tāpat kā kancerogēnās vielas, endokrīno sistēmu ietekmējošās vielas nepieder pie vienas noteiktas vielu grupas, bet šāda iedarbība ir daudzām strukturāli atšķirīgām vielām. Visplašāk pētītā endokrīno sistēmu ietekmējošo vielu grupa ir vides estrogēni jeb eksoestrogēni. Šīs vielas, iedarbojoties uz dzīvo organismu, ▪ imitē endogēno (organismā sintezēto) estrogēnu darbību, saistoties to saistīšanās vietās ar estrogēnu receptoriem, globulīniem, augšanas faktoriem, dažādām receptoru sistēmām un enzīmiem, kas piedalās estrogēnu sintēzē. Tā kā šīs vielas ietekmē organisma regulācijas procesus, iedarbojas jau ļoti niecīgas vielu devas. Endokrīno sistēmu ietekmējošās vielas spēj radīt efektus, kas līdzīgi endogēno steroīdu iedarbībai. Normāli endogēnie steroīdie hormoni funkcionē, mijiedarbojoties ar specifiskām steroīdu receptoru olbaltumvielām. Endokrīno sistēmu ietekmējošās vielas vai nu var aizvietot organismam tipiskus steroīdus, vai arī izmainīt steroīdu receptoro olbaltumvielu īpašības, līdz ar to ietekmējot šūnā noritošos procesus. Vielas, kuras darbojas pēc šāda mehānisma, parasti sauc par vides estrogēniem; ▪ bloķē, novērš vai izmaina hormonu saistīšanos ar to receptoriem, līdz ar to ietekmējot to daudzumu un iedarbības veidu šūnā. Šādas vielas sauc par antiestrogēniem vai antiandrogēniem; ▪ izmaina dabiski veidoto hormonu producēšanas vai sabrukšanas ātrumu; ▪ ietekmē hormonu receptoru struktūru vai arī to veidošanos organismā. Dzimumhormonu producēšanas intensitāte, piemēram, cilvēka organismā, mainās atkarībā no vecuma, dzimuma un reproduktīvajiem cikliem. Piemēram, sievietes organismā tiek producēts vairāk estrogēna nekā vīrieša organismā, estrogēna veidošanās pieaug, a īstoties auglim, bet sarūk pēc

117

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:55:00

menopauzes iestÄ ĹĄanÄ s. LÄŤdz ar to vides estrogÄ“niem var bĹŤt atťġirÄŤga iedarbÄŤba atkarÄŤbÄ no estrogÄ“na lÄŤmeņa organismÄ . Parasti dabisko dzimumhormonu iedarbÄŤbas intensitÄ te ir ievÄ“rojami augstÄ ka nekÄ vides estrogÄ“niem (izņemot tÄ das vielas kÄ dietilstilboestrols un pretapaugÄźoĹĄanÄ s lÄŤdzekÄźi). PierÄ dÄŤts, ka daudzÄ m strukturÄ li atťġirÄŤgÄ m vielÄ m piemÄŤt spÄ“ja ietekmÄ“t endokrÄŤno sistÄ“mu. Vides estrogÄ“niem raksturÄŤgi gan sinerÄŁiski, gan antagonistiski efekti: antiestrogÄ“nie savienojumi var neitralizÄ“t vides estrogÄ“nu iedarbÄŤbu, bet citu savienojumu kopÄ“jÄ iedarbÄŤba var bĹŤt intensÄŤvÄ ka nekÄ katrai vielai atseviťġi. DabiskÄ s izcelsmes hormoni ir nestabili, un pÄ“c izveidoĹĄanÄ s tie daĹžu minĹŤĹĄu, ilgÄ kais, daĹžu stundu laikÄ sabrĹŤk. AtťġirÄŤbÄ no dabiskas izcelsmes vielÄ m vides estrogÄ“ni ir noturÄŤgi un var pat akumulÄ“ties dzÄŤvajos audos. BĹŤtiskÄ kÄ atťġirÄŤba starp cilvÄ“ka un dzÄŤvnieku organismÄ producÄ“tajiem hormoniem un endokrÄŤno sistÄ“mu degradÄ“joĹĄÄ m vielÄ m ir to izcelsme un iespÄ“jamais uzņemĹĄanas ceğť. Ĺ…emot vÄ“rÄ daĹžÄ du eksoestrogÄ“no vielu plaĹĄos lietoĹĄanas apjomus, ir pierÄ dÄŤta augsta to koncentrÄ cÄła vidÄ“ (6.2. tabula). EndokrÄŤno sistÄ“mu degradÄ“joĹĄo vielu plaĹĄÄ izplatÄŤba vidÄ“ saistÄ ma arÄŤ ar to augsto noturÄŤgumu metaboliskajÄ s pÄ rvÄ“rtÄŤbÄ s, kÄ arÄŤ ġčmiskajos un bioloÄŁiskajos degradÄ cÄłas procesos. Daudzas endokrÄŤno sistÄ“mu degradÄ“joĹĄas vielas ir visai gaistoĹĄas un lÄŤdz ar to var tikt pÄ rnestas ar gaisa masÄ m, bet parasti tÄ s izplatÄ s ar ĹŤdeņiem. Ĺ Ä du vielu piemÄ“ri ir pesticÄŤds DDT, polimÄ“ru raĹžoĹĄanÄ plaĹĄi izmantota viela bisfenols A, sintÄ“tisks estrogÄ“ns dietilstilboestrols, kÄ arÄŤ daĹžÄ das dabiskas izcelsmes vielas (6.2. tabula). Vides estrogÄ“ni ir â–Ş pesticÄŤdi – daudziem pesticÄŤdiem pierÄ dÄŤta estrogÄ“na aktivitÄ te (DDT, endosulfÄ ns, dieldrÄŤns, kepons, dikofols, toksafÄ“ns, hlordÄ ns, alahlors, atrazÄŤns, nitrofÄ“ns, benomils, mankozebs, aldokarbs, tributilalva); â–Ş vielas, kuras izmanto polimÄ“ru raĹžoĹĄanÄ (bisfenols A, alÄ ti); â–Ş Ä rstnieciskÄ s vielas (dietilstilboestrols, cimetidÄŤns); â–Ş sadzÄŤvÄ“ izmantotas ġčmiskas vielas (virsmas aktÄŤvo vielu sabrukĹĄanas produkti – nonilfenols un oktilfenols); â–Ş daudzas vidi piesÄ rņojoĹĄas vielas (polihlorÄ“tie bifenili, dioksÄŤni, poliaromÄ tiskie savienojumi); â–Ş smagie metÄ li un to savienojumi (svins, dzÄŤvsudrabs, kadmÄłs). 6.2. tabula. Vielas ar estrogÄ“nu aktivitÄ ti un to tipiska koncentrÄ cija vidÄ“ Viela Estrons Estradiols Nonilfenols FtÄ lskÄ bes esteri TetrahlordibenzodioksÄŤns PolihlorÄ“tie bifenili (PHB)

KoncentrÄ cija (1,4–76) Ă— 10 -9 g/l (2,7–48) Ă— 10 -9 g/l (0,15–2,8) Ă— 10 -6 g/l 3,2 Ă— 10 -6 g/l 29,3 Ă— 10 -3 g/kg 14,1 Ă— 10 -3 g/kg

Vide Notekōdeņi Notekōdeņi Notekōdeņi Kaiju olas Kaiju olas Notekōdeņi

Par nozÄŤmÄŤgÄ ko endokrÄŤno sistÄ“mu ietekmÄ“joĹĄo vielu uzņemĹĄanas avotu var uzskatÄŤt pÄ rtiku: gan ĹĄÄŤs vielas saturoĹĄus pÄ rtikas produktus, gan arÄŤ pÄ rtikas iepakojumu un pÄ rtikas piedevas. EndokrÄŤnÄ s sistÄ“mas regulÄ cÄłas traucÄ“jumi, savukÄ rt, var ietekmÄ“t centrÄ lo nervu sistÄ“mu un imĹŤnsistÄ“mu. TraucÄ“jumi organismÄ var rasties jau embrionÄ lajÄ a ÄŤstÄŤbas fÄ zÄ“. MinÄ“tie endokrÄŤnÄ s regulÄ cÄłas traucÄ“jumi var izraisÄŤt dzimumuzvedÄŤbas pÄ rmaiņas, sekundÄ ro dzimumpazÄŤmju a ÄŤstÄŤbas palÄ“ninÄ ĹĄanos, priekĹĄdziedzera funkcÄłas traucÄ“jumus, spermas daudzuma samazinÄ ĹĄanos, seksuÄ lÄ s aktivitÄ tes pazeminÄ ĹĄanos, reproduktÄŤvÄ s funkcÄłas traucÄ“jumus, vÄŤrieĹĄu feminizÄ cÄłu, ÄźaundabÄŤgu audzÄ“ju veidoĹĄanos. ÄŞpaĹĄi jutÄŤgs pret vides faktoru nelabvÄ“lÄŤgo iedarbÄŤbu ir vairogdziedzeris. IzpÄ“tÄŤts, ka paaugstinÄ ta smago metÄ lu – svina, mangÄ na, dzÄŤvsudraba – koncentrÄ cÄła vidÄ“ izraisa patoloÄŁiskas pÄ rmaiņas vairogdziedzerÄŤ. Äťoti svarÄŤgi atzÄŤmÄ“t, ka vides piesÄ rņotÄ ji var ietekmÄ“t ogÄźhidrÄ tu maiņas procesus. EpidemioloÄŁiskajos pÄ“tÄŤjumos pierÄ dÄŤts, ka saslimstÄŤba ar cukura diabÄ“tu ir augstÄ ka ar hlororganiskajiem pesticÄŤdiem piesÄ rņotos rajonos, kÄ arÄŤ rajonos ar paaugstinÄ tu kalcÄła, silÄŤcÄła, magnÄła un uora saturu apkÄ rtÄ“jÄ vidÄ“. PÄ“tÄŤjumi LielbritÄ nÄłÄ un NÄŤderlandÄ“ liecina par palielinÄ tu cukura diabÄ“ta a ÄŤstÄŤbas risku sakarÄ ar paaugstinÄ tu nitrÄ tu koncentrÄ cÄłu dzeramajÄ ĹŤdenÄŤ. PierÄ dÄŤtie endokrÄŤno sistÄ“mu ietekmÄ“joĹĄo vielu iedarbÄŤbas efekti izpauĹžas kÄ reproduktÄŤvÄ s sistÄ“mas anomÄ lÄłas un a ÄŤstÄŤbas kavÄ“jumi. Ĺ Ä du iedarbÄŤbas efektu pierÄ da gan pÄ“tÄŤjumi laboratorÄłas apstÄ kÄźos, gan gadÄŤjumi, kad endokrÄŤno sistÄ“mu ietekmÄ“joĹĄÄ s vielas nokÄźuvuĹĄas vidÄ“ un ietekmÄ“ dzÄŤvo organismu a ÄŤstÄŤbu. PiemÄ“ram, pÄ“c mÄ tes kontakta ar polihlorÄ“tajiem bifeniliem bÄ“rniem konstatÄ“ts mazÄ ks svars piedzimstot, pavÄ jinÄ ta atmiņa, nervu un muskulatĹŤras sistÄ“mas a ÄŤstÄŤbas kavÄ“jumi. EndokrÄŤno sistÄ“mu ietekmÄ“joĹĄÄ m vielÄ m nokğōstot dabas vidÄ“, novÄ“rojamas daudzpusÄŤgas hormonÄ lÄ s regulÄ cÄłas procesu izmaiņas, protams, atkarÄŤbÄ no vielas ÄŤpaĹĄÄŤbÄ m. TÄ das vielas kÄ polihlorÄ“tie bifenili var ietekmÄ“t dzimuma diferenciÄ cÄłas procesu. Tiek uzskatÄŤts, ka endokrÄŤno sistÄ“mu ietekmÄ“joĹĄÄ s vielas sekmÄ“ ÄźaundabÄŤgo audzÄ“ju a ÄŤstÄŤbu. PiemÄ“ram, dietilstilboestrols tika izmantots kÄ Ä rstniecÄŤbas lÄŤdzeklis, lai samazinÄ tu bÄ“rna neiznÄ“sÄ ĹĄanas risku, bet tikai krietni vÄ“lÄ k tika pierÄ dÄŤts, ka ĹĄo lÄŤdzekli lietojuĹĄo sievieĹĄu meitÄ m ievÄ“rojami palielinÄ jusies saslimstÄŤba ar vÄ“zi. Konkurence ar kortikosteroÄŤdo hormonu saistÄŤĹĄanÄ s vietÄ m var ietekmÄ“t dzÄŤvo organismu spÄ“ju reaÄŁÄ“t uz stresu, kÄ arÄŤ nomÄ kt imĹŤnsistÄ“mas reaktivitÄ ti. No ekotoksikoloÄŁÄłas viedokÄźa par ÄŤpaĹĄi bĹŤtisku atzÄŤta ietekme uz savvaÄźas dzÄŤvnieku populÄ cÄłÄ m. Tiek uzskatÄŤts, ka tieĹĄi endokrÄŤno sistÄ“mu ietekmÄ“joĹĄo vielu iedarbÄŤba iespaido zivju un plÄ“sÄŤgo putnu populÄ cÄłas Lielo ezeru reÄŁionÄ , aligatoru populÄ cÄłu Apopkas ezerÄ (FloridÄ , ASV), kÄ arÄŤ ĹŤdru populÄ cÄłu RietumeiropÄ .

118

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:55:00

6.3.8. VIDI PIESĀRŅOJOŠO VIELU UN FAKTORU GENOTOKSISKĀ IEDARBĪBA Pēc toksiskā iedarbības mehānisma var nodalīt trīs vielu grupas: mutagēni, kancerogēni un teratogēni. To darbība ir saistīta ar šūnu vielmaiņas procesiem un iedarbību uz ģenētiskās informācijas nodošanu (6.7. a ēls). Mutagēnas ir vielas vai faktori, kas izraisa mutācijas – pārmantojamas izmaiņas šūnas genotipā. Tās var būt ķīmiskas vielas vai arī fizikālas dabas faktori – jonizējošais starojums, temperatūra. Ja mutācijas notiek dzimumšūnās, tās ir ģeneratīvās mutācijas, un tajās rodas mutanti organismi. Mutācijas somatiskajās šūnās aptver tikai kādu organisma daļu. Mutācijas var radīt arī vielas «ieķīlēšanās» starp DNS dubultspirāles virknēm. Šāda iedarbība vai nu sagrauj DNS dubultspirāles konformāciju, vai arī no tās tiek nolasīta kļūdaina informācija. Šāda veida mutagēniem savienojumiem raksturīgs tas, ka to telpiskā struktūra un molekulu izmēri atbilst DNS struktūrelementa – nukleotīda – izmēriem. Mutagēnas vielas organismā var nokļūt gan ar barību un ūdeni, gan tās ieelpojot. Galvenie posmi to nokļūšanā līdz mērķa molekulām ir šādi: ▪ mutagēnā viela šķērso segaudus, ▪ pa asinsvadiem nokļūst līdz mērķa šūnām, ▪ šķērso šūnu membrānas, ▪ enzīmu darbības rezultātā notiek mutagēnās vielas metaboliskā pārvēršanās, ▪ mutagēnā viela reaģē ar DNS. Ir zināmas vielas, kuras var inaktivēt mutagēnus savienojumus to ceļā līdz mērķmolekulai, – desmutagēni, kā arī vielas, kuras nomāc mutagēnu iedarbību, tiem nokļūstot šūnā, – antimutagēni.

6.3.9. VIDI PIESĀRŅOJOŠO VIELU UN FAKTORU KANCEROGĒNĀ IEDARBĪBA Viens no svarīgākajiem vidi piesārņojošo vielu iedarbības veidiem saistīts ar to lomu ļaundabīgo audzēju a īstībā. Ļaundabīgie audzēji ir kopīgs apzīmējums vairāk nekā 200 slimībām, kurām raksturīga šūnu nekontrolēta dalīšanās. Ļaundabīgos audzējus, kas a īstās saistaudos, sauc par sarkomu, bet audzējus, kas a īstās epitēlijaudos, – par vēzi. Audzēji raksturīgi ne tikai cilvēkam, bet arī dzīvniekiem un

augiem. Labdabīgie audzēji aug lēni, atbīdot apkārtējos audus, tos bieži ietver kapsula, tie neveido metastāzes, tiem nav recidīvu. Parasti vēža formas nodala pēc tā atrašanās vietas organismā vai atsevišķos orgānos, piemēram, asinsrites sistēmas vēzis, plaušu vēzis, smadzeņu vēzis u. c. Dažādām vēža formām ir dažādi saslimšanas cēloņi. Pagaidām droši pierādīta rinda vēža riska faktoru, piemēram, smēķēšana, radioaktīvais starojums, neveselīga diēta. Saslimstībai ar vēzi ir ļoti atšķirīgi riska faktori un to izraisītās vēža formas. Par vienu no būtiskākajiem riska faktoriem uzskatāma iedzimtība. Ir ģimenes, kurās ir ievērojami augstāks risks saslimt ar vēzi nekā citās. Piemēram, sievietes risks saslimt ar krūts vēzi pieaug 1,5–3 reizes, ja viņas mātei vai māsai bijis krūts vēzis. Dažreiz saslimšana ar krūts vēzi ir saistīta ar specifiskām gēnu mutācijām, kas izplatītas starp atsevišķu etnisko grupu pārstāvjiem vai ģimenēm. Iespēja, ka sievietēm ar šādu gēnu mutāciju izveidosies krūts audzējs, ir ievērojami augstāka. Saslimšanu ar vēzi var izraisīt arī fizikālo faktoru ietekme. Pie šiem faktoriem pieder jonizējošais un ultravioletais starojums. Parasti fizikālo faktoru ietekme izraisa saslimšanu ar specifiskām vēža formām, tādēļ, samazinot to kaitīgo iedarbību, ir iespējams būtiski samazināt atsevišķu vēža formu izplatību. Cilvēki var tikt pakļauti jonizējošam starojumam atsevišķās profesijās, piemēram, medicīnā vadot rentgeniekārtas, apkalpojot kodolreaktorus. Ļoti augstam saslimšanas riskam ir pakļauti urāna ieguvē strādājošie, pie tam smēķētājiem risks vairākas reizes pieaug. Visbiežākās jonizējošā starojuma izraisītās slimības ir plaušu un asins vēzis. Plaušu vēzi izraisa radioaktīvie putekļi, kas nokļūst plaušās, tos ieelpojot. Šie putekļi nonāk uz plaušu virsmas, kur, paliekot ilgu laiku, var izraisīt ļaundabīgu šūnu transformāciju. Cilvēkiem, kuri izdzīvoja pēc Hirosimā un Nagasaki nomestajām atombumbām, ļoti ievērojami pieauga risks saslimt ar leikēmiju. Cilvēks UV starojumam ir pakļauts, uzturoties ārpus telpām. Ilgs un intensīvs UV starojums var izraisīt ādas vēzi. Starojuma intensitāte ir atkarīga no ģeogrāfiskā novietojuma, klimata un stratosfēras biezuma, tādēļ šis faktors ir aktuāls tām valstīm, kuru teritorijā ir liels skaidro dienu skaits gadā, kā arī teritorijām, virs kurām noārdīts ozona slānis. Saskarsme ar ievērojamām UV starojuma devām ir arī specifiskās nozarēs un profesijās, piemēram, krāsu pārklājuma veidošanā un apdrukāšanā, medicīnā (sterilizācija ar UV starojuma lampām), metināšanā.

Kancerogēnās vielas

Mutagēnās vielas

Teratogēnās vielas

Somatiskās šūnas

Dzimumšūnas

Embrija šūnas

Mutācijas

Rekombinācijas

Mutācijas

Transplacentārā kanceroģenēze

Embrija attīstības traucējumi

Slimības dzīves laikā

Ļaundabīgie audzēji

Slimības un defekti nākamajās paaudzēs

Ļaundabīgie audzēji

Iedzimtas slimības

6.7. attēls. Mutagēno, kancerogēno un teratogēno vielu iedarbība uz dzīvajiem organismiem

119

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:55:00

500 km

1325 1152 1002 871 757 659 498 433 377 327 285 248 215 187 163 142 123

6.8. attēls. Vīriešu mirstība ar plaušu vēzi Ziemeļeiropā (milj. iedzīv.)

Nākamais riska faktors pēc saslimšanas gadījumu skaita ir smēķēšana un tabakas izstrādājumu lietošana. Smēķētājiem saslimstība ar plaušu vēzi ir 5–20 reizes augstāka nekā nesmēķētājiem. Kopš 20. gadsimta sākuma plaušu vēža izraisīto nāves gadījumu skaits nepārtraukti pieaug, un nav prognozēts, ka nākotnē tas varētu samazināties. Cigaretes dūmi satur ap 4000 dažādu ķīmisku vielu. Ir pierādīts, ka daudzas no tām ir kancerogēnas. Smēķēšana arī būtiski paaugstina saslimstību ar mutes, balsenes un urīnpūšļa vēzi. Arī neveselīgas ēšanas tradīcijas ir ļoti būtisks vēža riska faktors. Šādai kancerogēno vielu ietekmei ir pakļauti cilvēki, kas neievēro pareizu, veselīgu diētu, tomēr no šīs ietekmes ir viegli izvairīties, lietojot uzturā sabalansētu un pareizi sagatavotu pārtiku. Saslimstība ar vēzi ir būtiska arī Latvijā, jo mirstība no vairākām vēža formām Latvijā uzskatāma par augstu, kā tas redzams, salīdzinot, cik liela ir vīriešu mirstība ar plaušu vēzi Ziemeļeiropā (6.8. a ēls). Vairāku iepriekšminēto faktoru kombinācija, kā arī veselības aprūpes sistēmas kvalitāte, iespējams, ietekmē to, ka saslimstība un mirstība ar ļaundabīgajiem audzējiem Latvijā pēdējo desmit gadu laikā pieaugusi (6.9. a ēls). 500 Saslimstība un mirstība (uz 100 000 iedz.)

450 400

Faktori, kas var izraisīt vēzi: ▪ iedzimta uzņēmība. Tiek uzskatīts, ka tikai 5% saslimstības gadījumu ar vēzi ASV saistāmi ar iedzimtām ģenētiskām mutācijām. Zināms, ka gēnu BRCA1 un BRCA2 klātbūtne genomā saistāma ar paaugstinātu risku a īstīties krūts vēzim, bet mutācijas gēnā HNPCC var radīt risku a īstīties taisnās zarnas vēzim. Tajā pašā laikā agrīnā bērnībā tikai ģenētiskie faktori nosaka vēža a īstību un neveido lielāko daļu no saslimšanu skaita; ▪ vidē esošas kancerogēnas vielas; ▪ iedzimta uzņēmība, kuru pastiprina vēzi izraisošu vielu iedarbība. Tieši šī faktoru grupa uzskatāma par nozīmīgāko vēža cēloni mūsdienās un var noteikt 60–90% no visiem saslimšanas gadījumiem ar vēzi. Ar jēdzienu «vide un tajā esošās vielas» šādā kontekstā saprotams viss tas, kas cilvēku aptver, – ne tikai vielas, kuras var nokļūt organismā ar gaisu un ūdeni, bet arī kontakts ar medikamentiem, barības vielām (un līdz ar to uztura tradīcijas), vielas, ar kurām cilvēks var saskarties darba laikā un sadzīvē; ▪ nezināmi faktori. Vairākas kancerogēnas vielas, iedarbojoties uz šūnām, var būtiski paaugstināt risku a īstīties ļaundabīgiem audzējiem. Šīs iedarbības pamatā ir šo vielu tiešā iedarbība uz genomu, faktiski, uz atsevišķiem tā segmentiem. No dažādiem cēloņiem, kas ietekmē mirstību ar ļaundabīgajiem audzējiem, dominē uzturs un smēķēšana, bet galvenie ietekmes avoti ir vielas, kuras organismā nokļūst smēķējot vai tiek uzņemtas ar pārtiku (6.10. a ēls). Lielā mērā ļaundabīgo audzēju a īstību nosaka ne tikai ģenētiskie faktori un organisma predispozīcija, bet galvenokārt vielu iedarbība uz cilvēka genoma noteiktiem elementiem. Var apgalvot – ja tiktu novērsta vēža a īstību sekmējošo vielu un faktoru iedarbība, saslimstības gadījumu skaits principiāli saruktu. Tajā pašā laikā pierādīt to vai citu nelabvēlīgo faktoru un vielu iedarbību nav vienkārši, jo to sarežģī ilgais laika posms, kas bieži paiet kopš vielas iedarbības un audzēja a īstības. Visbiežāk kancerogēnām vielām ir antropogēna izcelsme, bet tās var būt arī dabiskas izcelsmes vielas, Ģeofizikālie faktori Infekcijas slimības Piesārņojums Medicīna Darba vide Nezināmi Reproduktīvie faktori

Saslimstība Mirstība

350 300

Barības piedevas

250

Smēķēšana

200 150 100 50 0

Diēta 1995

2000

2002

2004

2006

2008

6.9. attēls. Saslimstība un mirstība ar ļaundabīgajiem audzējiem – tās mainība Latvijā pēdējos gadu desmitos

Alkohols

6.10. attēls. Dažādu faktoru ietekme uz mirstību ar ļaundabīgajiem audzējiem

120

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:55:00

6.3.10. TERATOGĒNĀS VIELAS Vēl viena vielu grupa, kas iedarbojas uz dzīvo organismu reproducēšanās funkciju, ir vielas ar teratogēnu iedarbību (no franču val. terat – ‘briesmonis, kroplis’). Tās ir ķīmiskas vielas, no kuru iedarbības veidojas augļa (embrija) defekti. Tāda parādība novērota cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Iedzimtības patoloģijas pētījumos noskaidrots, ka iedzimtas patoloģiskas izmaiņas ir 2–3% jaundzimušo bērnu. 25% no tām ir radušās ģenētiski, tajā skaitā no mutagēnu iedarbības, 5–10% veido teratogēnā iedarbība, un atlikušie 60–65% ir nezināmi iemesli, kas, iespējams, ir ģenētisku un apkārtējās vides faktoru kopējas ietekmes rezultāts. Ir zināmas apmēram 25 ķīmiskas vielas ar teratogēnu iedarbību uz cilvēkiem un līdz 800 vielu, kas ir dzīvnieku teratogēni. Protams, daudzas no pēdējām var būt arī potenciāli cilvēku teratogēni. Embrija a īstības procesā ir vairāki riska periodi. Cilvēka embrijam tāds var būt no grūtniecības 18. līdz 55. dienai, kad notiek embrija orgānu a īstība (6.11. a ēls). Šajā periodā tas ir īpaši jutīgs pret ķīmiskiem faktoriem. Kontakts ar teratogēniem var samazināt šūnu izmērus un skaitu. Tas var izraisīt vitāli

Šūnu dalīšanās Šūnu diferenciācija Šūnu migrācija

Augšanas turpināšanās

Implantācija

Jutības pakāpe Apaugļošanās

piemēram, aflatoksīni, ko veido pelējuma sēnes un kas sekmē aknu vēža a īstību. Ļaundabīgo audzēju izcelšanos izraisa ▪ jebkuras vielas vai faktori, kas rada DNS bojājumus: ķīmiskas vielas (kancerogēni), jonizējošais starojums; ▪ vielas, organismi vai faktori, kas stimulē šūnas dalīšanos. Piemēram, hormoni, kas stimulē šūnu dalīšanos, vīrusi (papilomas vīruss, kas ir dzemdes kakla vēža riska faktors, B un C hepatīta vīrusi, kas var sekmēt vēža a īstību aknās, herpesvīrusi, piemēram, Epšteina-Barra vīruss, kas var sekmēt limfomu a īstību, vai KSHV vīruss, kas sekmē Kapoši sarkomas a īstību). Tomēr, ja šādi stimulētas šūnas nav pakļautas mutācijām, tās nepārveidojas par vēža šūnām. Kancerogēno vielu avots var būt pārtikas produkti un vielas, kas tiek izmantotas kā baudvielas. Daudzas kancerogēnas vielas atrodamas tabakas dūmos. Arī alkohola lietošana, pārtikas produkti ar paaugstinātu tauku saturu un zemu šķiedrvielu saturu var paaugstināt ļaundabīgo audzēju a īstības risku. Pelējums, kas a īstās uz olbaltumvielām bagātiem produktiem (rīsiem, zemesriekstiem), var saturēt pelējumu sēņu producētu toksīnu – aflatoksīnu, kas ir kancerogēns. Arī darba vidē var notikt saskarsme ar kancerogēnām vielām – benzolu, darvas produktiem un radioaktīvo starojumu, un tā var veicināt vēža a īstību. Vīrusi var būt visai nozīmīgs vēža a īstību veicinošs faktors. Piemēram, Epšteina-Barra vīruss pieder pie herpesvīrusu grupas, un infekcija ar to var radīt vēža a īstības risku, bet šī vīrusa infekcija var veicināt arī limfomu a īstību, īpaši, ja imūnsistēma ir nomākta, kā tas, piemēram, ir HIV infekcijas gadījumā.

Funkcionālā nobriešana Histoģenēze Organoģenēze

10

20

30

40

Embrija periods

Piedzimšana 50

60

70

80

90

280

Augļa periods

6.11. attēls. Cilvēka organisma attīstības galvenās fāzes

nepieciešamu orgānu a īstības atpalicību vai embrija augšanas atpalicību vispār. 60. gados miega līdzeklis talidomīds bija cēlonis jaundzimušo nepilnīgi veidotiem locekļiem (piemēram, viena roka īsāka vai tās nav vispār). Bērnu mātes šo līdzekli bija lietojušas grūtniecības pirmajos mēnešos. Teratogēna iedarbība novērota arī no lielu D vitamīna devu un dažu ļaundabīgo audzēju ārstēšanai izmantoto vielu lietošanas. Testi ar dzīvniekiem ir pierādījuši, ka arī samērā parastiem apkārtējās vides piesārņotājiem, piemēram, oglekļa oksīdam CO (rodas automašīnu izplūdes gāzēs un smēķējot), ir teratogēna iedarbība. Oglekļa oksīds var difundēt caur placentu un paaugstināt karboksimetil hemoglobīna koncentrāciju embrija asinīs. Teratogēni ir arī kadmijs, svins un dzīvsudrabs. Teratogenitātes ķīmiskais mehānisms pilnībā nav izpētīts. Nozīmīgākās vielu grupas, kurām piemīt teratogēna iedarbība, apkopotas 6.3. tabulā. Teratogēni ir dažādu klašu savienojumi, un tos visus apvieno spēja difundēt cauri placentai. 6.3. tabula. Nozīmīgākās vielas ar teratogēnu iedarbību Viela Efekts Metāli un to savienojumi Veicina spontānu abortu un nervu sistēmas Svins traucējumus Metildzīvsudrabs Teratogēna iedarbība uz nervu sistēmu Litijs Teratogēna iedarbība uz sirdi Alumīnijs Teratogēna iedarbība uz nervu sistēmu Arsēns Teratogēna iedarbība Medikamenti Dietilstilbosterols Adenokarcinoma Talidomīds Teratogēna iedarbība Retinoīdi Teratogēna iedarbība Ķīmiskas vielas Etilspirts Augļa intoksikācija Hlorētie pesticīdi Veicina spontānu abortu Polihlorētie bifenili Teratogēna iedarbība Etilēna oksīds Veicina spontānu abortu Dioksīns Teratogēna iedarbība

Starp kancerogēnas un mutagēnas iedarbības vielām ir cieša saistība, taču teratogēni nevar tikt pielīdzināti nevienai no šīm grupām.

121

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:55:01

6.4. KAITĪGĀS IEDARBĪBAS FAKTORU IETEKME UZ CILVĒKU UN EKOSISTĒMĀM 6.4.1. RADIOAKTĪVAIS STAROJUMS, RADIOAKTĪVIE ELEMENTI UN TO IEDARBĪBA Radioaktīvais jeb jonizējošais starojums pieskaitāms pie fizikāliem faktoriem, kura ietekme uz dzīvajos organismos noritošiem procesiem ir ļoti būtiska. Kaut arī radioaktīvie elementi un fona radiācijas līmenis cilvēka darbības dēļ ievērojami pieaudzis, starojums ir dabiskās vides elements. Radioaktīvais starojums sastāv no vairākiem komponentiem: α stariem, β stariem un γ stariem. α stari ir hēlija atomu kodolu plūsma (sastāv no 2 neitroniem un 2 protoniem), kuru ātrums ir 15000–20000 km/s, β stari ir elektronu plūsma, bet γ stari ir elektromagnētiskais starojums ar īsu viļņa garumu un augstu enerģiju. Radioaktīvo starojumu var veidot arī neitronu plūsma, kuras avots var būt mākslīgi iegūtie radionuklīdi. Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem radioaktivitāte ir atomu kodolu sabrukšanas process. Elementus ar nestabiliem atomu kodoliem sauc par radioaktīviem elementiem. Sabrukšana var notikt, kodolam izstarojot α daļiņu, elektronus vai enerģiju. Lielā mērā dažādu radioaktīvo elementu un to izotopu bioloģiskās iedarbības intensitāte ir atkarīga no to līdzības tiem elementiem, kas aktīvi piedalās bioloģiskajos procesos un līdz ar to var tikt intensīvi uzņemti. Nosacīti bioloģiskā toksiskuma pakāpe iedalās kā maza, vidēja, liela un ļoti liela (6.4. tabula). 6.4. tabula. Radioaktīvo elementu bioloģiskā toksiskuma pakāpe Toksiskuma pakāpe

Izotopi 3

Maza

32

P, 35S, 137Cs

Vidēja Liela Ļoti liela

H, 14C, 51Cr, 201Tl

45 90

Ca, 59Fe, 89Sr, 131I, 234Pa

Sr, 210Po, 226Ra, 238U, 239Pu

Radioaktivitātes un radioaktīvā starojuma mērīšanai izmanto dažādas mērvienības. Elementus ar vienādām ķīmiskajām īpašībām, bet dažādu atommasu sauc par izotopiem. Izotopu apzīmēšanai lieto elementa vietu periodiskajā sistēmā (Z), kas ir arī protonu skaits, un atommasu (A). A Elementu izotopu apzīmējumus pieraksta šādi: ZX, 232 piemēram, 90 Th. Radioaktīvās sabrukšanas procesā izdalīto enerģiju mēra enerģijas mērvienībās – elektronvoltos (eV). Radioaktivitātes mērvienība ir bekerels (Bq). Viens bekerels apzīmē radioaktivitātes daudzumu, kas izdalās, 1 sekundē sabrūkot 1 atomam. Plaši izmanto radioaktivitātes mērvienību kirī, kas apzīmē radioaktīvā starojuma daudzumu, kāds rodas, ja

vienā sekundē sabrūk 3,7 × 1010 atomu vai kuru izstaro 1 grams rādija (226Ra). Radioaktīvās sabrukšanas ātruma apzīmēšanai izmanto pussabrukšanas periodu τ1/2, kas ir laiks, kurā radioaktīvās vielas kodolu skaits samazinās divas reizes. Pussabrukšanas laiks ir katram elementam raksturīgs lielums. Radioaktīvā starojuma devas apzīmēšanai bieži izmanto mērvienību rentgens (R). Lai raksturotu absorbēto starojuma enerģiju, izmanto mērvienību rads (rad), kas atbilst enerģijas daudzumam (izsakot ergos), kāds absorbēts dzīvajā organiskajā vielā. Dažāda veida radioaktīvā starojuma bioloģiskās iedarbības raksturs atšķiras, tāpēc starojuma devas aprēķināšanai izmanto tā saucamo kvalitātes faktoru, kas rāda, cik reižu dotā starojuma bioloģiskā efektivitāte ir lielāka par γ staru bioloģiskās iedarbības intensitāti. Rentgenstaru, γ staru, β staru kvalitātes faktors ir 1, neitronu plūsmas kvalitātes faktors ir 10, bet α stariem tas ir 20. Radioaktīvā piesārņojuma avoti var būt gan dabiski procesi, gan cilvēka darbība. Radioaktīvā starojuma antropogēnie avoti saistās ar kodolenerģijas izmantošanu (kodoldegvielas iegūšana, pārstrāde, kodolreaktoru ekspluatācija, to avārijas, izmantotā kodoldegviela), radioaktīvo elementu izmantošanu militāriem mērķiem (kodolieroči, to ražošana un izmēģināšana), kā arī radioaktīvo elementu izmantošanu zinātnē, medicīnā un tehnikā. Radioaktīvā starojuma iedarbība uz dzīvajiem organismiem ietekmē to funkcionēšanai nozīmīgu molekulu uzbūvi (ribonukleīnskābes, ogļhidrāti, lipīdi, olbaltumvielas). Tajā pašā laikā visnozīmīgāk jonizējošais starojums iedarbojas uz ūdens molekulu, veidojot stabilus ūdens radiolīzes produktus: hidroksilradikāļus, ūdeņradi, ūdeņraža peroksīdu un skābekli. Radioaktīvais starojums, iedarbojoties uz DNS, spēj izraisīt mutācijas: ▪ gēnu jeb punktveida mutācijas, kuras skar tikai atsevišķus gēnus, ▪ hromosomu mutācijas, kuras saistītas ar dziļām ģenētiskā materiāla izmaiņām un pat atsevišķu hromosomas daļu bojāeju. Šīs mutācijas saskatāmas mikroskopā kā hromosomu un hromatīdu aberācijas jeb pārrāvumi. Mutācijas var rasties kā organisma somatiskajās šūnās, tā dzimumšūnās, un pēc bioloģiskās nozīmes tām ir liela atšķirība, jo somatisko šūnu mutācijas izraisa a iecīgo šūnu bojājumus vai pat bojāeju. Ņemot vērā to, ka somatisko šūnu skaits organismā ir ļoti liels – daudzi miljoni, vienas šūnas vai šūnas grupas inaktivācijai nav būtiskas nozīmes. Somatisko šūnu mutācijas var būt cēlonis ļaundabīgo audzēju a īstībai vai arī pāragrai organisma novecošanai. Tādas pārvērtības saistītas ar vienu organismu, un pēc tā bojāejas sugu tālāk neietekmē. Jebkurā

122

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:55:02

Staru slimība var saistīties ne tikai ar lielu vienreizēju radioaktīvā starojumu devu saņemšanu, bet arī ar ilgstošu niecīgu starojumu devu iedarbību (hroniska staru slimība jeb hroniska radioaktīvā starojuma iedarbība). To izraisa ▪ ilgstošs vispārējs organisma apstarojums, kas ievērojami pārsniedz pieļaujamo devu, un organismā uzkrājušās radioaktīvās vielas; ▪ lokāls apstarojums, tam ilgstoši iedarbojoties uz kādu noteiktu ķermeņa daļu. Arī hroniskai staru slimībai raksturīga viegla, vidēja un smaga forma. Staru slimības klīniskās izpausmes formām un tām slimībām, kuras a īstās no apstarojuma, ir izteikts latentais periods (6.12. a ēls). Citas vēža formas

Varbūtība saslimt ar vēzi

spermatozoīdu, olšūnas vai apaugļotas zigotas a īstības stadijā tās var radīt nopietnus bojājumus pēcnācējiem vai arī izraisīt to pāragru bojāeju. Radioaktīvā starojuma iedarbības ģenētiskais risks saistīts ar mutāciju skaita strauju pieaugumu. No radioaktīvā starojuma iedarbības a īstās staru slimība jeb starojuma izraisīti bojājumi, kuru intensitāte ir atkarīga no starojuma devas un tā iedarbības laika, kā arī no paša dzīvā organisma īpašībām. Lielas starojuma devas rada dzīvo organismu audos specifiskas izmaiņas, kuru kompleksu sauc par akūtā starojuma sindromu jeb akūto staru slimību. Akūtam starojuma sindromam a īstoties, tā klīniskās izpausmes var saistīties ar centrālās nervu sistēmas, kuņģa un zarnu trakta un asinsrades audu sindromu, bet sindroma a īstība ietver audu tiešā bojājuma fāzi, bioloģiskās reakcijas inkubācijas un reakcijas uzliesmojuma fāzi. Lielas starojuma devas var izraisīt cilvēka nāvi dažu stundu laikā pēc apstarojuma, vispirms ietekmējot nervu sistēmu, bet mazākas starojuma devas vispirms ietekmē asinsrades sistēmu un asins šūnas. Akūtu staru slimību var izraisīt organisma apstarojums, kā arī organismā nokļuvuši augstas aktivitātes radionuklīdi. Staru slimības tipiski simptomi ir izmaiņas asins sastāvā un ietekme uz asinsradošajiem orgāniem, asins izplūdumi dažādās ķermeņa daļās, matu izkrišana un citi. Atkarībā no apstarojuma devas izšķir četras staru slimības formas: ▪ viegla staru slimības forma, kuru izraisa apstarojums, kas mazāks par 200 rad; ▪ vidēji smaga slimības forma (rodas pēc 200– 400 rad apstarojuma); ▪ smaga staru slimības forma (400–600 rad). Mirstība pēc šādu apstarojuma devu saņemšanas sasniedz 30–80%, ja netiek veikta savlaicīga ārstēšana. Šīm staru slimības formām raksturīgas izteiktas slimības fāzes, kuras ir saistītas ar audu bojājumu raksturu un organisma reakciju uz tām: a) sākuma fāze (primārā reakcija), kas ilgst no dažām stundām līdz 2–3 dienām un kuras simptomi ir centrālās nervu sistēmas traucējumi un kuņģa un zarnu sindroms; b) latentā fāze, kuras laikā pēc primārās slimības fāzes simptomi praktiski izzūd; c) staru slimības uzliesmojuma fāze, kad cietušā stāvoklis strauji pasliktinās, tiek nomākta imūnsistēmas darbība, jo kaulu smadzeņu bojājumu dēļ tiek nomākta leikocītu veidošanās, var parādīties asinsizplūdumi, un bieži nāves cēlonis ir smagi asinsizplūdumi vai infekcijas slimības. Tipiski slimības simptomi ir arī ādas apsarkuma veidošanās un matu izkrišana; d) atveseļošanās fāze sākas pamazām un turpinās vairākus mēnešus; ▪ ļoti smaga staru slimības forma izveidojas, ja apstarojuma deva ir 600–1200 rad. Šīs staru slimības formas gadījumā izredzes izveseļoties ir niecīgas, jo organismā notikušās izmaiņas ir neatgriezeniskas, un cietušā nāve iestājas 5–15 dienu laikā.

Leikozes

0

10 20 Gadi pēc apstarošanas

30

6.12. attēls. Saslimstība ar leikozēm un citām vēža formām – dinamika pēc Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanas

Mazu starojuma devu iedarbībai raksturīgi, ka to primārās sekas bieži ir organisma funkciju stimulēšana, kas pēc laika izzūd vai ilgstoša hroniska starojuma gadījumā pāriet negatīvā reakcijā. Mazas starojuma devas tipiski nebojā audu struktūru, bet spēj ietekmēt to funkcijas, turklāt vispirms tiek ietekmētas funkcionāli jutīgākās organisma sistēmas, piemēram, centrālā nervu sistēma, gremošanas trakts, asinsrades orgāni, asinsvadu kapilāri, dzimumorgāni, acis. Staru slimības un pat niecīgu jonizējošā starojuma devu iedarbībai raksturīga ne tikai akūta, bet arī vēlīna iedarbība. Jo mazāka apstarojuma deva, jo vairāk palielinās starplaiks starp starojuma devas saņemšanu un tās sekām, un tas var sasniegt pat vairākus desmitus gadu. Tipiski starojuma iedarbības vēlīnā ietekme saistās ar ļaundabīgo audzēju a īstību un šūnu sklerotiskām vai deģeneratīvām izmaiņām (iekšējos orgānos, acīs, nervu sistēmā un citos orgānos). Jonizējošā starojuma kancerogēnai iedarbībai raksturīgs ilgs latentais periods (5–20 gadi), un audzēju formas ir atkarīgas no starojuma iedarbības rakstura un intensitātes, kā arī no tā, kādi orgāni vispirms ir cietuši. Starojuma iedarbības vēlīno izpausmju tipisks simptoms ir leikozes un kataraktas a īstība. Starojuma vēlīnās iedarbības saistās ar organisma priekšlaicīgu novecošanos. Vides radioaktīvā piesārņojuma avoti var būt daudzi. Nozīmīgs vides piesārņojuma avots ir kodolenerģijas ražošana, kam gan ir liela nozīme daudzu

123

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:55:02

6.4.2. TROKŠŅA IETEKME UZ CILVĒKU Ar jēdzienu «troksnis» visbiežāk tiek apzīmēta nevēlamas intensitātes skaņa, kas rodas, gaisa vai ūdens vides viļņveida svārstībām iedarbojoties uz dzīvo organismu, tai skaitā cilvēka, dzirdes orgāniem. Trokšņa līmeni nosaka skaņu viļņu amplitūda un frekvence. Praksē ir pieņemts troksni vērtēt pēc diviem parametriem: skaņas spiediena līmeņa, ko mērī decibelos – dB (subjektīvi – skaļums), un pēc frekvenču spektra, ko mērī hercos – Hz (subjektīvi – stiprums; 6.13. a ēls).

130

Skaņas spiediena līmenis, dB

valstu enerģētikā (2005. gadā 440 atomelektrostacijās tika saražoti 2625 miljoni kW·h enerģijas, kas veido 15% no globāli saražotā elektroenerģijas apjoma). Kodolenerģētika var radīt vides piesārņojumu ▪ kodolreaktoru avārijā, ▪ nepareizas reaktoru ekspluatācijas dēļ, ▪ radioaktīvo atkritumu likvidēšanas gaitā. Kaut arī pastāv augsti a īstīti tehnoloģiskie risinājumi, kuri tiek izmantoti kodolenerģētikā, ir bijušas daudzas ļoti nopietnas kodolreaktoru avārijas, kas radījušas ievērojamu vides piesārņojumu lielās teritorijās. Lielas kodolreaktoru avārijas ir notikušas daudzās valstīs, piemēram, Losalamosā (ASV) 1967. gadā, notiekot sprādzienam reaktora aktīvajā zonā, tās saturs tika izkliedēts reaktora telpā. Lielākā kodolavārija notika 1986. gada 26. aprīlī Černobiļā (PSRS), kad at mosfērā nokļuva ap 3–4% no reaktora radioaktivitātes (1018 Bq), kas ekvivalenta 30–40 atombumbu sprādzieniem. Černobiļas atomreaktora avārija un tās seku likvidēšana izraisīja ne tikai daudzu cilvēku nāvi, bet arī radīja intensīvu radioaktīvo piesārņojumu lielā teritorijā. Lai gan aizvien pieaug drošības standartu prasības, kodolreaktori joprojām uzskatāmi par nozīmīgu paaugstināta riska objektu, kuru potenciālie draudi ir ļoti ievērojami. Joprojām neatrisināts ir jautājums par kodolreaktoru darbībā radušos radioaktīvo atkritumu pārstrādes iespējām. Par būtisku draudu cilvēces pastāvēšanai var uzskatīt gan tos kodolieročus, kuri milzīgos apjomos ir lielvalstu rīcībā (ASV, Krievijas, Ķīnas, Lielbritānijas, Francijas), gan arī tos, kurus izstrādā a īstības valstis (Indija, Pakistāna un citas). Ievērojamu vides radioaktīvo piesārņojumu radīja pirmā kodolieroču lietošana 1945. gadā Japānā, pierādot šo ieroču izmantošanas nepieļaujamību. Kodolieroču izmēģinājumā radušies radionuklīdi joprojām ir nozīmīgs vides piesārņojuma avots. Tajā pašā laikā uzkrātais kodolieroču daudzums uzskatāms par pastāvīgu draudu visas cilvēces pastāvēšanai. Arī ierīces, kuras satur radioaktīvos elementus (kodolreaktori uz kuģiem, zemūdenēm, enerģētiskā tipa atomreaktori kosmiskajos kuģos) var būt nozīmīga vides piesārņojuma avots. Neņemot vērā kodoltehnoloģiju izmantošanas iespējamos vilinājumus, to iedarbības negatīvās sekas uzskatāmas par ļoti būtiskām, tās liek rūpīgi kontrolēt un maksimāli ierobežot radioaktīvos elementus saturošus izstrādājumus un tehnoloģijas. Gan pašlaik, gan arī nākotnē vides piesārņojums ar radioaktīvajiem elementiem uzskatāms par ļoti nopietnu un būtisku draudu cilvēcei. Jebkurās cilvēku darbībās ar jonizējošo starojumu pastāv risks dzīvībai, tāpēc Starptautiskā Radioloģiskās aizsardzības komisija (International Commision on Radiological Protection – ICRP) ir novērtējusi cilvēkam pieņemamu riska līmeni un atbilstoši tam noteikusi apstarošanas devu robežvērtības. Eiropas Savienībā un arī Latvijā izmanto ICRP izstrādātos principus, kuros apstiprinātas devu robežvērtības iedzīvotājiem.

110

Dzirdamības apgabals

90 Mūzika 70 Sarunvaloda

50

30

10

20

200

2k

20k Frekvence, Hz

6.13. attēls. Kopsakarības starp skaņas frekvenci un stiprumu

Skaņa var būt ▪ nepārtraukta vienmērīga (ventilatora darbības troksnis), ▪ nepārtraukta nevienmērīga (sirēna), ▪ impulsveida (šāvieni), ▪ periodiska (pāļu dzinēja darbības troksnis). Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas atzinumu troksnis ir nozīmīgs faktors, kas ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti un veselību. Saskaņā ar ES noteiktajiem trokšņa pieļaujamajiem normatīviem, tas nedrīkst pārsniegt 55 dB. Skaņas pieaugumu par 10 dB cilvēka auss uztver kā skaņas skaļuma dubultošanos. Trokšņa iedarbībā uz organismu ir svarīgs ne vien skaņas stiprums un frekvence, bet arī tās ilgums. Skaņa, kuras līmenis pārsniedz 87 dB un kuras iedarbības ilgums uz cilvēku ir vairāk nekā 8 stundas dienā, jāuzskata par potenciāli kaitīgu. Visspēcīgākā iedarbība uz organismu ir nepārtrauktam, ilgstošam un stipram troksnim, kā arī stipriem negaidītiem impulsveida trokšņiem. Galvenie cilvēka darbības radītie trokšņa avoti ir ▪ autotransports, ▪ lidaparāti (lidmašīnas, helikopteri, raķetes), ▪ dzelzceļš, ▪ celtniecība, ▪ rūpniecība, ▪ sadzīve.

124

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:55:02

Visstraujāk trokšņa līmenis pasaulē pieaug autotransporta un gaisa transporta sfērā. Tādēļ daudzās valstīs tiek veikti īpaši pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai pret trokšņiem. Pie automaģistrālēm, kas ved cauri apdzīvotām vietām, ieteicams izvietot troksni slāpējošas aizsargbarjeras. Tiek nomainīti novecojuši lidmašīnu modeļi, lai samazinātu trokšņa līmeni lidostu apkārtnē. Tomēr jāatzīst, ka gaisa satiksmes intensifikācija, lidostu paplašināšanās un jaunas lidojumu trases, kas nereti iet virs aizsargājamām teritorijām un dabas rezervātiem, trokšņa problēmu tikai saasina. Arī dzelzceļa transports uzskatāms par nopietnu trokšņa avotu, taču atšķirībā no iepriekšminētajiem tam nav tendence palielināties. Rūpniecības trokšņa problēma joprojām ir aktuāla atsevišķu nozaru uzņēmumu strādniekiem. Piemēram, kokapstrādes rūpniecībā skaņas līmenis pārsniedz 106 dB, metālapstrādes un kuģubūves uzņēmumos, kā arī tekstilrūpniecībā trokšņa līmenis nereti ir 92– 136 dB. No celtniecības un sadzīves trokšņiem visvairāk cieš pilsētu iedzīvotāji. Galvenais sadzīves trokšņu avots ir sadzīves un dārza tehnika (putekļu sūcēji, zāles pļāvēji, motorzāģi, mūzikas instrumenti un atskaņotāji). Šo trokšņu avotu skaļumam mūsdienās ir tendence pieaugt. Pētījumi rāda, ka stereoatskaņotāji un pastiprinātāji, ko izmanto rokkoncertos un diskotēkās, nodrošina skaņu līmeni pat virs 140 dB (6.14. a ēls). Troksnis mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no sabiedrības veselību apdraudošiem faktoriem, kura

nozīme aizvien pieaug. Līdz šim vislabāk izpētītais trokšņa iedarbības efekts uz cilvēka organismu ir dzirdes pasliktināšanās. Pasaulē aptuveni 120 miljoniem cilvēku ir dzirdes traucējumi. Saskaņā ar ASV pētījumu datiem ap 10 miljoniem amerikāņu dzirdes traucējumu cēlonis ir trokšņa iedarbība. Eiropā vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo trokšņainā vidē, bet trešdaļai troksnis traucē naktsmieru. Rūpnieciski attīstītās valstīs 4–5 miljoni jeb 12–15% nodarbināto tiek pakļauti paaugstinātam trokšņa līmenim (>87 dB). Nodarbinātajiem no pastāvīga, ilgstoša trokšņa iedarbības var a īstīties arodvājdzirdība, kas ir viena no visvairāk izplatītajām arodslimībām pasaulē. Ja cilvēkam ir arodvājdzirdība, viņam tiek maksāta algas kompensācija. Trokšņa ilgstoša iedarbība var izraisīt ▪ dzirdes pavājināšanos, ▪ miega traucējumus, ▪ centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus, ▪ darbaspēju samazināšanos, ▪ fizioloģiskus traucējumus, ▪ novirzes sociālajā uzvedībā. Cilvēkam piedzimstot, iekšējā auss, kurā izvietoti skaņas uztveršanas receptori, dzirdes šūnas un nervu šūnas, ir pilnīgi a īstīta. Cilvēkam, kā arī visiem zīdītājiem, dzirdes šūnas pēc bojājuma neatjaunojas. Pastāvīga trokšņa iedarbība ar skaņas spiedienu 70 dB lielākajai daļai cilvēku dzirdes traucējumus nerada. Pieauguša cilvēka auss spēj izturēt impulsveida trokšņa līmeņus līdz 140 dB, bērnu ausij

Līmenis dB (A) 325 000

45 49 54 59 64 >69

322 500

320 000

317 500

315 000

312 500

310 000

307 500

305 000

320 500

300 000

297 500 0

1

2

487 500

4 Kilometri 490 000

492 500

495 000

497 500

500 000

502 500

505 000

507 500

510 000

512 500

515 000

517 500

520 000

522 500

525 000

527 500

6.14. attēls. Kopējo trokšņu avotu radītās diennakts trokšņa vērtības Rīgā

125

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:55:02

šī iedarbība nedrīkstētu pārsniegt 120 dB. Troksnim pārsniedzot minētos līmeņus, sākotnēji novērojami pārejoši dzirdes traucējumi, kad pēc skaņas iedarbības izbeigšanās dzirde pamazām atjaunojas, taču, troksnim sistemātiski atkārtojoties, iestājas neārstējama dzirdes pavājināšanās. Lai gan vairumā gadījumu dzirdes pasliktināšanās ir saistīta ar cilvēka nodarbošanos, tomēr mūsdienu urbanizētajā vidē aizvien lielāku nozīmi iegūst sadzīves trokšņi. Pilsētu iedzīvotāji ir vairāk pakļauti trokšņa iedarbībai, tomēr pētījumi rāda, ka dzirdes problēmas konstatētas arī lauku bērniem, un tās ir saistītas ar traktoru izmantošanu lauku fermās. Skaļa mūzika ir viens no rokmūziķu dzirdes degradācijas cēloņiem. Troksnis ir viens no biežākajiem miega traucējumu faktoriem. Ja miega traucējumi kļūst hroniski, tiem ir negatīva ietekme uz cilvēka veselību. Troksnis var laiku pa laikam pamodināt gulētāju un kļūt par cēloni cilvēka sūdzībām par nogurumu nākamajā dienā. Taču troksnis var izraisīt arī tādas organisma reakcijas, kuras pats gulētājs nemaz neapzinās. Šīs reakcijas saistītas ar pāreju no dziļās miega fāzes uz seklo fāzi, plakstiņu vibrācijām un ķermeņa kustībām miegā, kā arī asinsrites sistēmas izmaiņām. Pētījumi parādījuši, ka impulsveida trokšņi ir daudz iedarbīgāki nekā nepārtraukti tāda paša skaļuma trokšņi. Veci cilvēki un bērni ir daudz jūtīgāki pret miega traucējumiem nekā jauni cilvēki. Miega traucējumi ir izteiktāki agrās rītā stundās, kad cilvēks pārsvarā

atrodas seklajā miega fāzē. Lai novērstu miega traucējumus, trokšņa līmenis naktī guļamtelpā nedrīkstētu pārsniegt 35 dB. Pat mērens ilgstošs troksnis var pastiprināt baiļu sajūtu, samazināt sociālās līdzjūtības un palīdzības izpausmes un palielināt naidīgumu. Šie efekti savā ziņā palīdz izprast mūsdienu urbanizētās vides «dehumanizāciju». ES trokšņa direktīvā īpaši uzsvērta trokšņa radītā riska novēršana un trokšņa samazināšana pirmkārt ar kolektīvajiem aizsardzības līdzekļiem. Maksimālais trokšņa līmenis, kādam darbinieks drīkst tikt pakļauts savā darba vietā, noteikts 87 dB. Šī direktīva prasa, lai mašīnas un darba galdi tiktu projektēti un ražoti, samazinot trokšņa emisiju līdz minimumam. No ražotājiem tiek pieprasīta trokšņa emisiju deklarēšana, lai potenciālie pircēji varētu izvēlēties mazāk kaitīgu mašīnu vai iekārtu, aprēķināt trokšņa ietekmi darba vietā un izstrādāt trokšņa samazināšanas plānus. Pētījumi liecina, ka izveidot klusākus ražošanas procesus ir gandrīz desmit reizes lētāk nekā projektēt un veidot troksni izolējošas barjeras un ekrānus. Latvijā a iecībā uz aizsardzību pret troksni spēkā ir normatīvie dokumenti, kas nosaka akustiskā trokšņa pieļaujamos normatīvus dienā, vakarā un naktī, lai nodrošinātu cilvēku aizsardzību pret trokšņa nelabvēlīgo iedarbību telpās, kā arī nosaka pieļaujamās trokšņa līmeņa robežvērtības un ekspozīcijas ilgumu darba vidē.

6.5. VIDES PIESĀRŅOJUMA UN KAITĪGĀS IEDARBĪBAS FAKTORU IETEKMJU NORMĒŠANA Jau Paracelzs norādījis, ka jebkura viela ir nekaitīga, ja tās deva ir pietiekami maza. Tātad ir iespējams noteikt vielu daudzumus (vides kvalitātes normatīvus – vielu un fi zikālo faktoru robežkoncentrācijas) apkārtējā vidē (gaisā, pārtikā, dzeramajā ūdenī), kurus nepārsniedzot neveidojas vides un arodslimības, kā arī citas patoloģijas. Vides kvalitātes normatīvus izstrādā, izmantojot vielu un fi zikālo faktoru iedarbības bīstamības izpētes rezultātus, izpratni par to iedarbības mehānismiem un informāciju par gadījumiem, kad cilvēki vai dzīvnieki ir bijuši pakļauti bīstamo vielu vai faktoru iedarbībai. Ir noteikta maksimāli pieļaujamā koncentrācija (MPK) putekļiem, ķīmiskām un bioloģiski aktīvām vielām at mo sfēras gaisā; maksimāli pieļaujamais līmenis (MPL) troksnim, vibrācijai, radioaktīvajam starojumam; arodekspozīcijas robežvērtības (AER) ķīmiskām vielām darba vides gaisā un citi vides kvalitātes normatīvi. Tā kā vielu iedarbība ir atkarīga no kontakta ilguma, dažos gadījumos vides kvalitātes normatīvus nosaka noteiktam kontakta laika periodam, piemēram, gaisu piesārņojošām vielām un laikam, kurā cilvēks ir uzturējies piesārņotajā vidē.

Nepieciešams sabalansēt vides un cilvēka organisma savstarpējās a iecības. Vides faktoru normēšana ir galvenais profilakses pamats. Vides kvalitātes normatīvus izstrādā ar zināmu rezervi, izmantojot eksperimentus ar dzīvniekiem un matemātiskas formulas. Kā saprast terminus MPK, MPL, AER? Tie ir tādas vielu koncentrācijas vai faktoru līmeņi, kuri garantē cilvēkiem dzīvības un veselības saglabāšanu. Ja viela nepārsniedz MPK vai faktors – MPL, tad cilvēkam visā viņa dzīves laikā neradīsies somatiskas un psihiskas slimības, kompensatoras pārmaiņas organismā, kā arī slimības pēcnācējiem. Piemēram, AER ir tāda ķīmiskās vielas koncentrācija darba vides gaisā, kura visā darba laikā, strādājot 8 stundas dienā (vai arī vielai iedarbojoties citādu laiku, bet ne vairāk par 40 stundām nedēļā), periodiski vai ilgstoši iedarbojoties uz strādājošā organismu, nerada ne viņam, ne viņa pēcnācējiem somatiskas vai psihiskas slimības (to skaitā slēptas vai īslaicīgi kompensētas) vai veselības novirzes, kas pārsniedz pielāgošanās spējas un ar mūsdienu pētīšanas metodēm ir atklājamas tūlīt vai vēlīnākā dzīves periodā. Aroda ekspozīcijas robežvērtības tiek izstrādātas, pamatotas un apstiprinātas, izmantojot zinātniskās atziņas un literatūras

126

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:55:04

datus, kas iegūti eksperimentālos un epidemioloģiskos pētījumos, kā arī izpētot tehnoloģisko procesu. Aroda ekspozīcijas robežvērtības pamatojas uz t. s. sliekšņa koncentrācijas noteikšanu. Svarīgi noteikt tādu kaitīgā faktora minimālo koncentrāciju, kuru ievadot dzīvnieka organismā parādās pirmās veselības rādītāju novirzes, kas ir atgriezeniskas. Eksperimentā iegūtos datus var ekstrapolēt uz cilvēku, tikai ņemot vērā dzīvnieku sugu jutību, vielas kumulatīvo darbību, iekļūšanas ceļus organismā, toksisko koncentrāciju diapazonu (no sliekšņa koncentrācijas līdz letālai), kā arī ievērojot nenoteiktības un drošības jeb rezerves koeficientu. Koeficienti palīdz noteikt, par cik reizēm tiek samazināta sliekšņa deva, lai iegūtu ķīmiskās vielas aroda ekspozīcijas robežvērtību darba vidē. Lai izvērtētu vidi piesārņojošo vielu iedarbību uz cilvēku, izmanto minimālā riska devas (MRD) jēdzienu. Minimālā riska deva ir vielas daudzums, kas, neņemot vērā risku a īstīties ļaundabīgajiem audzējiem, raksturo vielas daudzumu, kura uzņemšana būtiski neietekmē cilvēka veselību. Tipiski šo rādītāju izsaka masas vai koncentrācijas mērvienībās uz dzīvā organisma masas vienību dienā. MRS raksturo to, kāda ir organisma spēja metaboliski detoksificēt vai izvadīt uzņemtās vielas, neradot būtisku kaitējumu veselībai (6.5. tabula). 6.5. tabula. Vidi piesārņojošo vielu minimālā riska devas Viela

Uzņemšanas ceļš

Amonjaks

Ieelpojot Uzņemot orāli

Antracēns

Uzņemot orāli

Benzols

Ieelpojot

Akūts

Kadmijs

Uzņemot orāli

Hronisks

0,0002 mg/kg/dienā

Ieelpojot Uzņemot orāli Ieelpojot Formaldehīds Uzņemot orāli

Hronisks Hronisks Hronisks Hronisks

0,02 mg/m3 0,01 mg/kg/dienā 0,008 mg/m3 0,2 mg/kg/dienā

Hloroforms

Kontakta Minimālā riska deva ilgums Akūts 0,5 mg/m3 Hronisks 0,3 mg/m3 Hronisks 0,3 mg/kg/dienā 10 mg/kg/dienā 0,05 mg/m3

Naftalīns

Uzņemot orāli

Hronisks

0,05 mg/kg/dienā

Selēns

Uzņemot orāli

Hronisks

0,005 mg/kg/dienā

Akūts

0,01 mg/m3

Sēra dioksīds Ieelpojot

Higiēnas normatīvi izstrādāti arī ūdenim, augsnei, pārtikas produktiem, drēbēm, apaviem. Lai nodrošinātu sabiedrību ar informāciju par gaisa piesārņojuma līmeni valstī, ja ir pārsniegti iedzīvotāju informēšanas rādītāji, mērķlielumi vai ilgtermiņa mērķi, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs informē vides un veselības aizsardzības institūcijas, plašsaziņas līdzekļus, patērētāju tiesību aizsardzības un citas ieinteresētās sabiedriskās organizācijas. Ja tiek pārsniegts robežlielums vai trauksmes līmenis, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs par to nekavējoties informē Vides ministriju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu,

vietējo pašvaldību, a iecīgo reģionālo vides pārvaldi (6.6., 6.7. tabula). 6.6. tabula. Gaisa kvalitātes normatīvi, rādītāji un trauksmes līmenis sēra dioksīdam Robežlielumus izsaka μg/m3 (standarta tilpums, temperatūra 293 °K un spiediens 101,3 kPa). Robežlieluma veids

Noteikšanas periods

Robežlieluma skaitliskā vērtība

Stundas robežlielums 350 μg/m3 (nedrīkst pārsniegt vairāk kā 1 stunda cilvēka veselības 24 reizes kalendāra gadā) aizsardzībai Dienas robežlielums 125 μg/m3 cilvēka veselības 24 stundas (nedrīkst pārsniegt vairāk kā trīs reizes kalendāra gadā) aizsardzībai Robežlielums kalendāra ekosistēmu 20 μg/m3 gads aizsardzībai Trauksmes līmenis ir 500 μg/m3 mērījumos, kas izdarīti trīs stundas pēc kārtas, ja monitoringa stacijas, kurās izdarīti mērījumi, attiecas uz teritoriju, kas pārsniedz 100 km2, vai uz visu zonu vai aglomerāciju.

6.7. tabula. Iedzīvotāju informēšanas rādītāji slāpekļa oksīdiem Koncentrācija Cilvēka veselības aizsardzības rādītāja īslaicīgā vērtība – 200 μg/m3 NO2

Noteikšanas periods 1 stunda

Cilvēka veselības aizsardzības rādītāja ilglaicīgā vērtība – 40 μg/m3 NO2

1 gads

Veģetācijas aizsardzības rādītājs – 30 μg/m3 NO + NO2

1 gads

MK noteikumi «Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kvalitātes kārtība» nosaka obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim, kārtību, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība šo noteikumu prasībām, kā arī dzeramā ūdens monitoringa un kontroles kārtību. Noteikumi a iecas uz virszemes un pazemes ūdeni, kas neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēka uzturā, uztura pagatavošanai, izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai, kā arī izmantošanai pārtikas ražošanā (apstrādē, pārstrādē, konservēšanā) neatkarīgi no piegādes veida (pa ūdensvadu, cisternās vai fasējumā). Dzeramā ūdens piegādātājs ir atbildīgs par iedzīvotāju precīzu informēšanu par viņiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti un nekaitīgumu, par korektīviem pasākumiem, ko piegādātājs ir veicis dzeramā ūdens kvalitātes un nekaitīguma nodrošināšanai, kā arī par iespējamo korektīvo rīcību, kas jāveic pašiem iedzīvotājiem. Valsts sanitārā inspekcija sagatavo informatīvos materiālus, lai informētu sabiedrību par dzeramā ūdens nekaitīgumu un kvalitāti, pasākumiem piesārņojuma gadījumos, kā arī konsultē patērētājus, uzņēmējus, ūdens piegādātājus un ūdensvada īpašniekus par iespējamo rīcību dzeramā ūdens

127

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:55:04

kvalitātes uzlabošanai vai pasākumiem, kas veicami, lai novērstu dzeramā ūdens neatbilstību šo noteikumu prasībām. Dzeramais ūdens nedrīkst saturēt mikroorganismus, parazītus un vielas tādā daudzumā (skaitā vai koncentrācijā), kas rada draudus patērētāju veselībai.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs nodrošina piesārņojošo vielu reģistra datu un informācijas pieejamību internetā, kā arī sagatavo un sniedz nepieciešamo informāciju par piesārņojošo vielu emisiju apjomiem Eiropas Vides aģentūrai un Eiropas Komisijai.

LITERATŪRA Darba vides riska faktori un strādājošo veselības aizsardzība (2001) Red. V. Kaļķis un Ž. Roja. Rīga: Elpa. Eglīte M. (2000) Darba medicīna. Rīga: RSU. Eglīte M., Aulika B., Avota M., Baķe M. Ā., Dundurs J., Jēkabsone I., Sprūdža D., Vanadziņš I. (2008) Vides veselība. Rīga: RSU. Eglīte M., Matisāne L., Vanadzins I. (2007) Darba apstākļi un riski Latvijā. Rīga: Inspecta. Information Notices on Diagnosis of Occupational Diseases (2009)

Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities. Investigation Environmental Diseases Outbreaks: A Training Manual. (1991) Geneve: WHO. Kļaviņš M. (2009) Vides piesārņojums un tā iedarbība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Kļaviņš M., Zaļoksnis J. (2005) Ekotoksikoloģija. Rīga: Elpa 2. Lindberga Z. (1991) Higiēna. Rīga: Zinātne.

INTERNETA RESURSI Information Toxicology International. Pieejams: www.infotox.com/ European Centre for Ecotoxicology and Toxicology of Chemicals. Pieejams: www.ecetoc.org/ A Small Dose of. Pieejams: www.asmalldoseof.org/ Toxicology Source. Pieejams: www.toxicologysource.com/

Hazard Database. Pieejams: www.evol.nw.ru/~spirov/hazard/ The Pollution Information Site. Pieejams: www.scorecard.org/healtheffects/ Agency for Toxic Substances. Pieejams: www.atsdr.cdc.gov

128

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:55:04

7.

DABAS KATASTROFAS

Jānis Zaļoksnis, Latvijas Universitātes docents

Iespējams, ka pirms 65 miljoniem gadu Zemē ietriecās asteroīds, kura diametrs bija apmēram 10 kilometri. Vai dabas katastrofas ir likteņa nolemtība? 2004. gada 26. decembra rīts atnesa lielu postu. Notika zemestrīce Indijas okeānā ar epicentru pie Sumatras salas un radīja vairāk nekā 10 metru augstu cunami vilni, kas nogalināja apmēram 230 000 cilvēku.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:55:04

7.1. DABAS KATASTROFU RAKSTUROJUMS Dabas katastrofa ir traģēdija cilvēkiem, dabai un radītajām vērtībām. Arī cilvēku nepārdomātas darbības izraisītās briesmas var apdraudēt dzīvību un veselību vai nodarīt kaitējumu videi un īpašumam. Kopumā tas negatīvi ietekmē gan sabiedrību, gan vidi. Dabas stihija ir ļoti spēcīga, postoša dabas parādība, bet dabas katastrofa – pēkšņa, liela dabas parādības izraisīta nelaime vai posts. Mūsdienu skatījumā postu, kas piemeklē cilvēkus, var vērtēt kā nepietiekami apzinātu un nepārdomātu esošo risku vadības sekas. Briesmas, kas skar mazapdzīvotas teritorijas, nevar radīt katastrofālas sekas lielām ļaužu masām. A īstības valstīs, kurās ir liels iedzīvotāju blīvums, par katastrofām nākas maksāt milzu cenu, jo vairāk nekā 95% nāves gadījumu notiek tieši tur. Arī katastrofu radītie zaudējumi ir reizes divdesmit lielāki nekā industriāli a īstītās valstīs, vērtējot procentos no nacionālā kopprodukta. Dabas katastrofas ir ekstremāli ģeofizikāli notikumi, bioloģiskie procesi un lielas tehnoloģiskas avārijas, kas ir saistītas ar milzīgas enerģijas izdalīšanos vai materiālu pārvietošanos. Dabas katastrofas rada lielus un neparedzētus draudus cilvēku dzīvībai un var nodarīt ievērojamu kaitējumu materiālām vērtībām un videi. Par katastrofu var uzskatīt katru traģisku gadījumu, ja tajā (arī ugunsgrēkā vai autoavārijā) ir cietis vismaz viens cilvēks. Savukārt dabas katastrofa ir dabas izraisītas briesmas, kas var radīt ciešanas cilvēkiem un radīt postījumus vidē. Daudzas dabas katastrofas saistās ar zemestrīcēm, vētrām, sausumu vai plūdiem. To sekundārās sekas ir slimības, trūkums un pat bads. Dabas katastrofām, ņemot vērā to būtisko ietekmi uz cilvēkiem, tika pievērsta uzmanība jau senatnē, tomēr sistemātiski pētījumi veikti tikai kopš pagājušā gadsimta. Informācija tiek uzkrāta nacionāla vai starptautiska līmeņa centros, bet datu analīzes rezultāti rāda, ka vairumā gadījumu cietušie paši vainojami nelaimē, jo dažādu iemeslu dēļ tie ir atradušies

ietekmes zonā. Līdz ar to priekšplānā izvirzās riska analīzes un profilaktiskie jautājumi. Cilvēku ievainojamību izraisa nepietiekamā ārkārtas situāciju vadība, kas ne vien pilnībā nenovērš tiešu fizisku ietekmi, bet rada arī ievērojamu kaitējumu īpašumam un materiālajām vērtībām. Kaitējuma lielums ir atkarīgs no iedzīvotāju spējām izvairīties, piemēroties vai pretoties dabas katastrofām. Nelaime notiek, ja briesmas skar nesagatavotus un tāpēc vieglāk ievainojamus cilvēkus. Nozīmīgākās dabas katastrofas un antropogēnās nelaimes ir šādas: autoavārijas, rūpnieciskās avārijas, bads, cikloni, cunami, epidēmijas, insektu invāzijas, karstuma vai aukstuma viļņi, lavīnas, noslīdeņi, orkāni, personu pārvietošana vai pārvietošanās, plūdi, sabiedrības nemieri, sausums, taifūni, ugunsgrēki, vētras, vulkānu izvirdumi, zemestrīces. 20. gs. 80. gados dabas nelaimes kļuva iespaidīgākas – ilgais sausums Centrālajā Āfrikā, Peru anšovu populācijas krasa samazināšanās, bargās ziemas Ziemeļamerikā. Šīs stihijas pievērsa uzmanību tam, cik jutīgas kļuvušas atsevišķas valstis, pat ekonomiski a īstītas. Savukārt 1970. gada postošais ciklons Bangladešā un 1976. gada zemestrīce Ķīnā parādīja, ka pat vāji a īstītas valstis, ja tās balstās uz humāniem principiem, var diezgan ātri atgūties no milzīgiem zaudējumiem. Pastāv korelācija starp vāju ekonomiskās a īstības līmeni un stihiju graujošo efektu, īpaši a īstības valstīs. Industriāli a īstītās valstīs par nopietnu draudu kļūst rūpnieciskās avārijas – dioksīna noplūde Seveso (Itālija) 1976. gadā un avārija kodolelektrostacijā «Three Mile Island» (ASV) 1979. gadā. Par pagrieziena punktu kļuva metilizocianāta noplūde Bhopālā (Indija) 1984. gadā. Tas lika paplašināt starpdisciplināros pētījumus, kas parādīja, ka sāk mazināties atšķirības starp dabas katastrofām un lielām avārijām cilvēku veidotās sistēmās. Pēdējo 1000 gadu laikā apmēram 100 000 dabas katastrofās ir gājuši bojā vismaz 15 miljoni cilvēku.

7.1. tabula. Dabas katastrofu raksturojums no 1980. līdz 2008. gadam

Sausums Vētras Zemestrīces Cunami Plūdi Epidēmijas Karstuma viļņi Vulkānu izvirdumi Nogruvumi Tornado Lavīnas Mežu un stepju ugunsgrēki Insektu invāzijas

Katastrofu skaits 410 1211 706 18 2887 1039 126 140 366 182 73 294 75

Bojāgājušo skaits 558 565 402 911 385 630 229 551 195 843 183 278 89 889 25 197 20 008 4780 3532 1666 0

Cietušo skaits 1 551 455 112 496 639 560 136 333 515 2 481 879 2 809 481 489 19 411 394 4 614 411 4 080 791 7 031 523 12 710 204 69 637 5 766 092 2200

Ekonomiskie zaudējumi, Ls 38 474 744 000 266 685 437 000 175 539 877 500 5 023 000 000 198 666 942 500 nav noteikts 10 994 929 500 1 435 384 500 3 030 000 15 755 330 500 403 745 000 21 403 352 500 114 600 000

130

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:55:06

20. gadsimta otrajā pusē ir bijušas 250 ievērojamas dabas katastrofas. Vairāk nekā 1 miljardam cilvēku nodarīts kaitējums, kā arī radušies milzīgi materiālie zaudējumi. Gadā pasaules ekonomika vāji a īstītās valstīs dabas stihiju dēļ zaudē apmēram 30 miljardus latu. 7.2. tabula. Dabas katastrofu raksturojums Eiropā no 1980. līdz 2008. gadam un Latvijā no 1999. līdz 2006. gadam Eiropa Katastrofu skaits 1190 Bojāgājušo skaits 121 644 Bojāgājušo skaits, vidēji gada laikā 4195 Cietušo skaits 33 031 632 Cietušo skaits, vidēji gada laikā 1 139 022 Ekonomiskie zaudējumi, Ls 133 459 462 000 Ekonomiskie zaudējumi, 4 602 051 000 vidēji gada laikā, Ls

Latvija 7 82 10 102 13 162 750 000

120°W

Valsts Spānija Francija Albānija Moldova Ukraina PSRS Maķedonija Krievija Lietuva Krievija

Katastrofa Sausums Vētra Sausums Vētra Plūdi Zemestrīce Meža ugunsgrēki Sausums Vētra Plūdi

Gads 1990 1999 1989 2000 1995 1988 2007 2003 1993 1994

Valsts

90°W

60°W

30°W

0°

Cietušo skaits 6 000 000 3 400 000 3 200 000 2 600 000 1 700 000 1 642 000 1 000 000 1 000 000 780 000 775 500

7.4. tabula. Desmit lielākās dabas katastrofas Eiropā no 1980. līdz 2008. gadam (pēc ekonomiskiem zaudējumiem)

20 344 000

Dabas stihijas prasa vairāk dzīvību nabadzīgākajās valstīs, bet absolūtā vai relatīvā ietekme tiek aprēķināta, pamatojoties uz to iedzīvotāju skaitu, kas ir pakļauti riskam. 1990. gada jūnijā Irānas ziemeļrietumos notika spēcīga zemestrīce (7,3 balles). Epicentra tuvumā tika sagrauti 60–90% ēku, padarot par bezpajumtniekiem apmēram 500 000 cilvēku. Šajā zemestrīcē gāja bojā apmēram 40 000, bet tika ievainoti ap 60 000 cilvēku. Lielākā daļa ekonomisko zaudējumu dabas stihijās rodas a īstītās valstīs, īpaši Ziemeļamerikā. Vairāk nekā 70% zaudējumu ASV saistās ar plūdu un orkānu izraisītiem postījumiem. Ja ekonomiskie zaudējumi tiek vērtēti kā proporcija no valsts labklājības līmeņa, daudz lielāku slodzi izjūt mazās un ekonomiski vājās valstis. Labi a īstītās valstīs būtiskākās dabas stihijas reti rada

150°W

7.3. tabula. Desmit lielākās dabas katastrofas Eiropā no 1980. līdz 2008. gadam (pēc cietušo skaita)

Katastrofa

Itālija PSRS Vācija Itālija Francija Itālija Lielbritānija Vācija Itālija Spānija

Gads

Zemestrīce Zemestrīce Plūdi Plūdi Vētra Plūdi Plūdi Vētra Zemestrīce Sausums

1980 1988 2002 1994 1999 2000 2000 1990 1997 1990

Ekonomiskie zaudējumi, Ls 10 000 000 7 000 000 5 800 000 4 700 000 4 000 000 4 000 000 2 900 000 2 800 000 2 400 000 2 300 000

zaudējumus, kas lielāki par 0,1% no nacionālā kopprodukta, bet vāji a īstītās valstīs ietekme var būt pat 30–40 reizes lielāka. Dažos pasaules reģionos dabas katastrofas vairāk ietekmē ekonomiku nekā citos. To apliecina šādi dati: 1985. gada Meksikas zemestrīces radītie zaudējumi

30°E

60°E

90°E

120°E

150°E

180°

60° N

60°N

30° N

30°N

0°

30° S

0°

10 Augsts risks 9 8 7 6

30°S

5 4 3 2 1 Zems60°S risks 0 Nezināma iedarbība

60°S

150° W

120°W

90°W

60°W

30°W

0°

30°E

60°E

90°E

120°E

150°E

180°

7.1. attēls. Dabas katastrofu sadalījums pasaulē pēc dzīvības zaudēšanas varbūtības

131

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:55:06

bija 3% no nacionālā kopprodukta, 1986. gada Salvadoras zemestrīces – 24%, 1987. gada Ekvadoras zemestrīces – 10%, bet 1988. gada Nikaragvas orkānu radītie zaudējumi bija 40%. Postošas dabas katastrofas nav vienmērīgi sadalītas pa visu zemeslodi. 20. gadsimtā palielinājās ekonomiskie zaudējumi labi a īstītās valstīs, vienlaikus samazinoties upuru skaitam, vismaz a iecībā uz meteoroloģiskajām dabas stihijām. Kaut gan apdraudētajās piekrastes zonās nepārtraukti palielinās iedzīvotāju skaits, precīzākas laika prognozes un drošāki būvniecības noteikumi, kā arī iepriekš izplānoti civilās aizsardzības pasākumi samazina risku. Tomēr ekonomiskie zaudējumi orkānu, tornado un taifūnu dēļ joprojām palielinās. Jebkurš briesmu samazinājums drīzāk atspoguļo īslaicīgus uzlabojumus nekā patiesu riska samazināšanos. Kaut arī ir panākts zināms progress, samazinot dabas stihiju upuru skaitu labklājības zemēs, pasaulē kopumā joprojām palielinās nāves gadījumu absolūtais skaits un ekonomiskais kaitējums, kas gan vairāk ir saistīts ar pieaugošo jutīgumu vāji a īstītās valstīs. Pastāv vairāki apstākļi, kas palielina dabas stihiju negatīvo ietekmi, pat ja ekstremālās dabas parādības nekļūst biežākas un palielinās profilaktisko pasākumu kvalitāte un apjoms. Negatīvās atgriezeniskās saites darbība pastiprinās, ja dabas stihija iznīcina vietējo ražu vai produkciju. Lai to segtu, nākas izmantot a īstībai paredzētos līdzekļus. Tādas nopietnas dabas katastrofas kā sausums Āfrikas tuksnešu zonā ne vien sagrauj vietējo ekonomiku, bet pasliktina arī apstākļus kaimiņu valstīs, rada bēgļu straumes un prasības pēc starptautiskas palīdzības, tādējādi radot savstarpēju atkarību pasaules mērogā. Globālā temperatūras paaugstināšanās izraisīs būtiskas klimata izmaiņas turpmākajās desmitgadēs. Šīs izmaiņas būs lielākas un straujākas nekā jebkad pēdējo 10 000 gadu laikā. Iespējamās sekas būs ļoti plašas, sākot ar daudz biežākiem plūdiem zemās piekrastes zonās, līdz spēcīgākiem upju plūdiem, ko izraisīs strauja ledāju kušana kalnos. Visvairāk cietīs tās valstis, kuru pastāvēšana ir ļoti atkarīga no dabas resursu intensīvas izmantošanas,

tiks nelabvēlīgi ietekmēta lauksaimniecības un mežsaimniecības a īstība, bet hidromeliorācijas un upju baseinu pārvaldīšanas procesi kļūs sarežģītāki. Izmaiņas slimību izplatības apgabalos atkal sāks apdraudēt dzīvnieku un cilvēku populācijas. Pasaules iedzīvotāju skaits 2010. gadā pārsniedza 6,7 miljardus, tātad ir pieaudzis arī vides riskam pakļauto iedzīvotāju skaits, īpaši tāpēc, ka apmēram 90% pieauguma a iecas uz a īstības valstīm. Ļoti nabadzīgās valstīs cilvēku tieksme pārmērīgi izmantot dabas resursus ir radījusi problēmas ar pārtikas apgādi un pasliktinājusi mājokļu drošības apstākļus. Tikai ceturtā daļa Āfrikas iedzīvotāju saņem veselībai drošu dzeramo ūdeni, miljoniem cilvēku nākas iztikt ar nepietiekamu pārtikas daudzumu aktīva dzīvesveida uzturēšanai, bet postošie sausuma periodi kļūst par nacionālu nelaimi. Pretēji procesi ir vērojami labklājības valstīs, kur, pateicoties labai sociālā nodrošinājuma sistēmai, strauji palielinās veco iedzīvotāju īpatsvars. Tomēr šiem cilvēkiem ir nepieciešama papildu palīdzība dabas katastrofu gadījumos. Urbanizācija – iedzīvotāju migrācija no laukiem uz pilsētām, ko izraisa lauksaimniecisko apstākļu pasliktināšanās un globālie ekonomiskie apstākļi, rada cilvēku koncentrāciju un pilsētu pārmērīgu augšanu. Katru gadu apmēram 20–30 miljoni nabadzīgāko planētas iedzīvotāju pamet laukus. Daudzas pilsētas atrodas vietās, kas pakļautas zemestrīču vai vulkānu izvirdumu riskam. Nabadzīgāko valstu pilsētās pat vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo pagaidu apmetnēs. Ļoti strauji palielinās iedzīvotāju skaits pilsētās, kas atrodas okeānu krastos un ir pakļautas spēcīgai viesuļvētru darbībai. Pat labi a īstītās valstīs, piemēram, ASV un Japānā, daudzas pilsētas atrodas piekrastes seismiski aktīvā zonā, bet to izplešanās notiek uz piesārņotu, pamestu vai nepiemērotu vietu rēķina, kuras arī parasti visvairāk cieš zemestrīču laikā. Pārmērīgā ietekme uz zemi palielina problēmas, jo gandrīz 1 miljards cilvēku apdzīvo teritorijas, kas cieš no vides degradācijas. A īstības valstīs vairāk nekā 80% iedzīvotāju ir atkarīgi no lauksaimniecības, tomēr daudziem nav adekvāta pieeja zemes resursiem.

7.2. attēls. Dabas katastrofu radītie gada vidējie ekonomiskie zaudējumi pasaules valstīs no 1980. līdz 2008. gadam Valstu izmēri ir izmainīti atbilstoši gada vidējiem ekonomiskajiem zaudējumiem.

132

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:55:09

Nabadzība liek izmantot neilgtspējīgas zemes apsaimniekošanas metodes, tāpēc valstīs, kur pārmērīgi izcērt mežus vai ir pārlieku liels spiediens uz augsni, nākas saskarties ar vides pasliktināšanos, un tajās palielinās arī dabas stihiju negatīvā ietekme. Tas īpaši a iecas uz sausumu un plūdiem. Zemajos piekrastes rajonos tiek izcirstas mangrovju audzes, lai palielinātu zemes platības, iekārtotu zivju audzēšanas dīķus vai iegūtu sāli a īstības valstīs, kā arī veidotu tūristu atpūtas vietas labi a īstītās valstīs, tādējādi padarot šīs teritorijas ļoti jutīgas pret vētrām. A īstoties pasaules ekonomiskajai sistēmai, palielinoties pasaules rūpniecības sarežģītībai un izmaksām, kas saistītas ar nepieciešamās produkcijas izlaidi, jārēķinās, ka ikkatrai dabas stihijai tiek pakļauts arvien lielāks materiālo vērtību apjoms. Profilaktiskie pasākumi, lai aizsargātos pret dabas stihijām, prasa arvien lielākus izdevumus rūpniecības infrastruktūras uzturēšanai un pilsētu aizsardzībai. Ņemot vērā, ka pilsētās arvien palielinās zemes cenas, rūpniecībā parasti tiek izmantotas lētākas, bet mazāk piemērotas teritorijas, no kurām daudzas atrodas riska zonā. Tā kā brīvā laika kļūst arvien vairāk, pavērusies iespēja plašai atpūtas mājokļu celtniecībai. Šīs būves, ņemot vērā to izmantošanas raksturu, ļoti bieži tiek celtas dabas stihiju apdraudētās vietās, piemēram, kalnos, okeāna vai jūras piekrastē. Tehnoloģiju uzlabošanās labklājības valstīs tiek vērtēta kā darbība, kas palīdz novērst nelaimes, izmantojot labāku prognožu sistēmu un drošākus būvniecības risinājumus. Tomēr, jo vairāk sabiedrība kļūst atkarīga no modernajām tehnoloģijām, jo lielāka kļūst nelaimes varbūtība gadījumos, ja tehnoloģijas nespēj nodrošināt paredzētās funkcijas. Jauno laiku iezīmes ir debesskrāpji, milzīgi aizsprosti, sarežģītas iekārtas uz mākslīgi veidotām salām vai piekrastes zonā, paļaušanās uz vieglas konstrukcijas un tāpēc lētām būvēm, transporta sistēmas, īpaši gaisa transporta sistēmas, paplašināšanās. Tādējādi veidojas papildu riska priekšnosacījumi un palielinās jutīgums pret dažādām nelaimēm. A īstības valstīs pat zema līmeņa tehnoloģiju ieviešana, piemēram, būvējot jaunu ceļu kalnainā apvidū, var radīt nogruvumus, ja nogāzēs ir izcirsti meži, bet paneļu dzīvojamo ēku būvniecība palielina draudus zemestrīces gadījumā. Jutīgums pret dabas stihijām ir cieši saistīts ar ekonomiskajām atšķirībām starp bagātajiem un nabagiem. Āzijā un Vidējos Austrumos apmēram trešdaļa cilvēku dzīvo nabadzībā, bet Sahāras Āfrikā tādu ir apmēram puse. Dabas stihijas ietekmē ļoti plašu personu loku. Tie ir ne tikai cietušie katastrofas zonā, bet arī visa pasaules sabiedrība, kas gatava palīdzēt, tikko no plašsaziņas līdzekļiem saņem ziņu par nelaimi. Vides riska pētījumi kļūst kompleksāki, bet arī šaurāki un detalizētāki atsevišķās apakšnozarēs. Tomēr dabas zinātniekiem un sociālo zinātņu pārstāvjiem

Mirušie Katastrofas vieta Ievainotie Pajumti zaudējušie

Valsts

Dezorganizētie Nodokļu maksātāji Tie, kas jūt neērtības

Reģions Pasaule

Palīdzības sniedzēji Tie, kurus informējuši plašsaziņas līdzekļi

7.3. attēls. Dabas stihijas ietekmes piramīda Tā parāda saistību starp katastrofas vietu un pasauli, ņemot vērā iesaistītās personas, līdzekļus un institūcijas.

joprojām ir atšķirīgi uzskati par vides un sabiedrības mijiedarbību. Dabas zinātnieki vairāk orientējas uz pašiem dabas procesiem, to būtību, norises mehānismu un biežumu. Savukārt sociālās zinātnes meklē atbildes, izzinot sabiedrības reakcijas kritiskos apstākļos, un veido uzvedības modeļus. Tas neapmierina lēmumu pieņēmējus, kuriem ir nepieciešamas rekomendācijas problēmas risinājumam, nevis teorētiskas diskusijas. Daudzas valstis sāk a eikties no fizikālas aizsardzības, ko var nodrošināt inženiertehniskās struktūras, un vairāk izmanto modernās plānošanas metodes, kas ļauj izvairīties no daudzām dabas stihijām. Savukārt apdraudējuma gadījumā cilvēki brīvprātīgi piedalās nepieciešamajos sabiedriskajos darbos. Vides stihijas ir pievērsušas sabiedrības uzmanību tik lielā mērā, ka 1989. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pēdējo pagājušā gadsimta desmitgadi izziņoja par Starptautisko dabas stihiju samazināšanas desmitgadi. Kā mērķis tika izvirzīta starptautiska sadarbība, lai a īstības valstīs samazinātu nāves gadījumus, īpašuma zudumu un kaitējumu, kā arī sociālo un ekonomisko spriedzi, kas rodas no dabas stihijām – zemestrīcēm, vētrām, plūdiem, vulkānu

7.4. attēls. Plūdu apdraudētās vietās iedzīvotāji paši veic aizsardzības priekšdarbus

133

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:55:10

izvirdumiem, mežu un stepju ugunsgrēkiem, zemes noslīdeņiem vai klinšu nogruvumiem, siseņu invāzijām, ilgstoša sausuma. ASV ilgtermiņa statistika parāda, ka nedēļas laikā dabas katastrofās vidēji iet bojā 23 cilvēki, bet 96 tiek ievainoti. Tikai ceturtā daļa cietušo iet bojā, un puse tiek ievainoti plašāk izplatīto katastrofu gadījumos. Pārējie gadījumi saistās ar zibeni, avārijām miglas dēļ un vietējas nozīmes zemes noslīdeņiem. Kopumā ASV dabas stihijas ir cēlonis 0,01% nāves gadījumu. Katru gadu dabas stihijas rada ap vienu miljardu latu kaitējumu īpašumam – ceļiem, ūdens sistēmām, ēkām. A īstības valstīs risks iet bojā dabas stihijās ir daudzkārt lielāks – pat 12 reizes. Briesmas var prioritizēt atbilstoši varbūtības pakāpei, savukārt korelāciju starp briesmām un to varbūtību var izmantot, lai noteiktu vispārējo riska lielumu. Kaut gan kaitējums, kas tiek nodarīts īpašumam vai videi, var būt ļoti liels ekonomiskā un sociālā izpratnē, tomēr tiešu dzīvības apdraudējumu cilvēki uztver kā daudz bīstamāku. Vairums sociālo un ekonomisko darbību tiek vērtētas kā vidēji vai ikdienišķi apstākļi. Tomēr, pārsniedzot kādu robežu, var parādīties to kaitīgums un tos

sāk vērtēt kā draudīgus vai bīstamus. Lielas lietusgāzes var izraisīt plūdus, bet, ja lietus nelīst nemaz, var sākties sausums, kas iznīcina ražu. Kaitējuma robežas iezīmē divi aspekti – apjoms, kas tiek izteikts kā maksimālā novirze no robežas, un kaitīgās ietekmes ilgums. Dabas stihijas risks var mainīties laika gaitā līdz ar izmaiņām fizikālās ekspozīcijas ziņā un cilvēka jutīguma noteiktā atrašanās vietā. Cilvēki ir visjutīgākie pie tolerances robežām, kad nelielas fizikālas izmaiņas var radīt lielu sociālekonomisku ietekmi, piemēram, sausuma ietekme uz lauksaimniecību pussausās teritorijās. Tomēr robeža ne vienmēr iezīmējas asi, un ir maz ticams, ka a iecības starp notikuma intensitāti un stihijas ietekmi varētu būt lineāras. Modernajā pasaulē ir vairākas vides problēmas, kas saistās ar mežu izciršanu, tuksnešu paplašināšanos, stratosfēras ozona slāņa izzušanu, globālo temperatūras paaugstināšanos. Tās nav stihijas klasiskajā izpratnē, jo negatīvā ietekme palielinās ilgā laikā un nav tiešas piesaistes noteiktai vietai. Augsnes erozija vai rūpnieciskais piesārņojums reti rada draudus dzīvībai vietējās kopienas līmenī.

7.5. tabula. Dabas stihiju un antropogēno nelaimju klasifikācija Atsevišķi apstākļi vai procesi ATMOSFĒRAS FAKTORI Temperatūra, gaisa mitrums, vējš, lietus, sniegs, zibens HIDROSFĒRAS FAKTORI Virszemes notece, sniega sega uz zemes, pazemes ūdens, viļņi, ledus, kalnu un kontinentālie ledāji, aisbergi ĢEOLOĢISKIE FAKTORI Seismiskā aktivitāte, vulkānisms, iežu materiālu plūsmas, Zemes siltums BIOLOĢISKIE FAKTORI Baktērijas, vīrusi, protozoji, sēnes, aļģes, augi, insekti, dzīvnieki TEHNOLOĢISKIE FAKTORI Bīstamas (toksiskas, eksplozīvas, kancerogēnas, mutagēnas, radioaktīvas) vielas, uguns, bīstamas būves un iekārtas, medicīniskās un farmaceitiskās metodes SOCIĀLĀ VARDARBĪBA Ieroči (šaujamie, aizdedzinošie, ķīmiskie, bioloģiskie, vidi iznīcinošie), bruņotie spēki, valdības, teroristi

Kompleksi bīstami notikumi Migla, negaiss, pērkona negaiss, lietus, vētra, virpuļviesulis, sniega vētra, krusa, apledojums, tropiskā vētra, taifūns, tornado, orkāns, karstuma vai aukstuma viļņi Upju plūdi, jūras piekrastes uzplūdi, pēkšņi atkušņi, dabiskie aizsprosti un ūdenskrātuves, jūras vētras, lavīnas, vižņi, sausums, piekrastes erozija, dambju avārijas, kas rodas, paaugstinoties ūdens līmenim jūras vētru dēļ Zemes virskārtas svārstības, zemestrīces, noslīdeņi, nogruvumi, dubļu lavīnas, augsnes erozija, sanesu veidošanās, vulkānu izvirdumi, jūras dibena noslīdeņi, iežu daļiņu nogulsnēšanās Slimības, epidēmijas, pandēmijas, augu un dzīvnieku invāzijas, kukaiņu uzlidojumi, indīgi augi un dzīvnieki, plēsīgi dzīvnieki, zivju, vēžveidīgo un mīkstmiešu piesārņojums, mežu un stepju ugunsgrēki Bīstamu vielu noplūde, gaisa, ūdens, augsnes un pārtikas piesārņojums, inženiertehnisko būvju sabrukšana, kalnrūpniecības, ražošanas un transporta avārijas, nelaimes gadījumi, izmantojot riskantus medicīniskos paņēmienus un farmaceitiskos līdzekļus Parastie, bioloģiskie, ķīmiskie un radioaktīvie masu iznīcināšanas līdzekļi, bombardēšana, aviācijas uzlidojumi, karš, partizāņu karš, terorisms, valsts apvērsums, sabotāža, genocīds, blokāde

KOMPLEKSĀ BĪSTAMĪBA Smogs = migla + gaisa piesārņojums + Saules starojums Smogs = inversija + gaisa piesārņojums + piesārņojums Aizsprosta sabrukšana = avārija + ūdens vilnis Aviācijas uzlidojums = bombardēšana + plaši ugunsgrēki Bads = sausums + neraža + pārtikas trūkums + nabadzība Bēgļu krīze = bads + karš Toksiskie plūdi = aizdambējuma pārrāvums + toksiskās vielas + plūdi Radioaktīvo ieroču izmēģinājumi = kodolierīces uzspridzināšana + vides piesārņojums + atmosfēras cirkulācija + radioaktīvie nokrišņi

134

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:55:11

7.2. DABAS KATASTROFU EFEKTI UN FIZIKĀLĀS IZPAUSMES Tiešie dabas katastrofu efekti ir sekas, kas parādās nekavējoties pēc katastrofas, – nāve, ievainojumi, ekonomiskie zaudējumi, sagrūstot ēkām zemestrīces laikā. Netiešie efekti parādās vēlāk, un tos dažkārt ir grūti identificēt un saistīt ar katastrofu. Tās var būt garīgās slimības, kas a īstās pēc šoka, smaga zaudējuma un nepieciešamības pārvietoties uz citu vietu. Materiālie efekti ir tie, kuriem iespējams noteikt zaudējumus monetārā izteiksmē, piemēram, sabojātā īpašuma atjaunošanai nepieciešamie līdzekļi. Nenosakāmie efekti ir reāli, tomēr tiem nav iespējams noteikt apjomu naudas izteiksmē. Cilvēka dzīvības zaudējums ir konstatējams medicīniski un juridiski, bet tā ekonomiski finansiālās vērtības noteikšana rada grūtības, jo jāņem vērā daudzi faktori, piemēram, cik lielu vērtību cilvēks varētu radīt, ja turpinātu dzīvot un strādāt. Tiešajiem zaudējumiem ir visskaidrāk nosakāmās sekas, piemēram, zibens izraisītā ugunsgrēkā nodegušas mājas vērtība. Kaut gan glābšanas un palīdzības sniegšanas fāze parāda sabiedrības labākās īpašības, ja vien tā ir veselīga kopiena, tomēr psiholoģiskais stress tiešā un netiešā veidā ietekmē gan upurus, gan cietušo ģimenes un glābšanas dienestu darbiniekus. Simptomi ir ne vien šoks un stress, bet arī apātija un pārmērīga alkohola lietošana. Pēc daudzām stihijām ir vērojama vainas sajūta, aizvainojums un naidīgums. Daudzas pirmsstihijas sociālās problēmas uzliesmo, un bieži vien labākais risinājums ir evakuācija vai pārcelšanās uz jaunu vietu. Sliktākajā gadījumā laiks un telpa saplūst, radot ļoti lielus zaudējumus. Laikam ir liela nozīme, īpaši saistībā ar pārsteiguma efektu, kam bieži vien ir izšķiroša nozīme dabas katastrofas norisē. Tomēr pastāv liela neatbilstība starp ekstremālo ģeofizisko notikumu laika skalu un pašlaik dzīvojošo cilvēku laika izpratni. Dabas stihijas atkārtošanās laiks ir vidējais laika periods starp divām sekojošām dabas stihijām. Dabas stihijas graujošais potenciāls ir koncentrēts nelielā skaitā lielu, bet retu notikumu. Enerģijas daudzums, kas izdalās zemestrīcēs un rada milzīgu postu, parasti ir pat 30 000 reizes lielāks nekā kopējā enerģija, kas izdalās nelielās, bet biežās zemestrīcēs, kuras nerada lielus zaudējumus. Starp pagājušā gadsimtā notikušajām zemestrīcēm tikai piecās lielākajās bojāgājušo kopskaits bija tikpat liels kā visās pārējās. Vairumam dabas stihiju var izmērīt kādu fizikālo parametru un veidot atbilstošu zinātniski pieņemamu skalu. Zemestrīču raksturošanai izmanto Rihtera skalu, tornado – Fudžitas skalu, orkānu (viesuļvētru) – Saffira-Simpsona skalu. Visbīstamākās ir vietas ap tektoniskajiem lūzumiem, parasti tie ir augsti kalni, kuros notiek

tektoniskie vai vulkāniskie procesi un iespējamas spēcīgas lietusgāzes, kā arī zemas piekrastes joslas. Iedzīvotāju skaita palielināšanās šādās vietās ievērojami paaugstina risku. Apmēram puse pasaules iedzīvotāju ir apmetušies 60 kilometru joslā no piekrastes, ļoti daudzi dzīvo lielu upju deltās, kas ir pakļautas spēcīgiem plūdiem gan no jūras, gan sauszemes puses. Trijās ceturtdaļās šādu pārapdzīvotu vietu, kur mīt apmēram 10% pasaules iedzīvotāju, pastāv iespēja, ka var notikt vismaz viena no dabas stihijām. Pasaulē dabas stihijām ir pakļauti apmēram 25% iedzīvotāju, tomēr vairākums dzīvo a īstības valstīs, kur valda nabadzība, diskriminācija un trūkst politiskās aizsardzības. Nabadzīgiem cilvēkiem ir mazas izredzes izdzīvot, īpaši graustu rajonos vai degradētā lauku vidē. Dzīvības zaudēšanas un materiālā kaitējuma dēļ visvairāk cieš tās teritorijas, kur ir koncentrēti nabadzīgie iedzīvotāji. Pilsētu graustu rajonos iedzīvotāju blīvums var sasniegt 150 000 iedzīvotāju uz kvadrātkilometru, bet bagātajos rajonos blīvums ir reizes desmit mazāks. Daudzas ēkas ir uzbūvētas uz stāvām nogāzēm, plūdu apdraudētas zemes vai vējam pakļautās vietās, reizēm nemākulīgi un izmantojot zemas kvalitātes materiālus un vāju darba pieredzi. Blīvi apdzīvotās lauku vietās iedzīvotāju skaits var pārsniegt 1000 cilvēku uz kvadrātkilometru. Lielajiem pārtikas tirgotājiem dabas stihijas ir ekonomiski izdevīgas – pārtikas cenas strauji ceļas, bet šādus apstākļus nabadzīgie iedzīvotāji izjūt īpaši smagi. Riska lielums ir atkarīgs arī no cilvēku fiziskajām iespējām, tai skaitā no vecuma. Piemēram, Bangladešā 1970. gada ciklona laikā vairāk nekā pusē nāves gadījumu gāja bojā bērni vecumā līdz 10 gadiem. Cieta tikai viena trešdaļa vīriešu vecuma grupā no 15 līdz 45 gadiem. Īpaši liels risks ir bērniem un veciem ļaudīm. Savukārt atraitnēm ir ārkārtīgi grūti atjaunot ģimenes pirmskatastrofas materiālo stāvokli. Cilvēkiem ar fiziskiem ierobežojumiem, kuri ir novājējuši vai slimo ar hroniskām slimībām, arī ir ļoti grūti nodrošināt savu eksistenci. Labi nodrošinātas ģimenes, kurām ir pieeja kapitālam, zemei, iekārtām un aprīkojumam un kuras var piesaistīt speciālistus, daudz vieglāk spēj pārdzīvot dabas katastrofas. Pieeja informācijai un sociālo 7.6. tabula. Rīcības spējas atjaunošanās (Losandželosas zemestrīce 1994. gadā) Pagājušais laiks Uzreiz pēc katastrofas Iestājoties tumsai Pēc 24 stundām Pēc 3 dienām Pēc 10 dienām

Ietekmēto cilvēku skaits 2 000 000 1 100 000 725 000 7500 Rīcības spējas praktiski atjaunojušās

135

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:55:11

komunikÄ cÄłu tÄŤkls Äźauj saņemt palÄŤdzÄŤbu no Ä rienes un palielinÄ t izdzÄŤvoĹĄanas iespÄ“jas. NabadzÄŤgie vai bezpalÄŤdzÄŤgie iedzÄŤvotÄ ji vecuma, dzimuma, veselÄŤbas vai etniskÄ s izcelsmes dÄ“Äź ir vÄ jÄ k pasargÄ ti dabas stihÄłas gadÄŤjumÄ . ArÄŤ nÄ kotnÄ“ tiem varÄ“tu bĹŤt mazas iespÄ“jas saņemt adekvÄ tu savas kopienas palÄŤdzÄŤbu.

TomÄ“r arÄŤ labklÄ jÄŤbas valstis nav pilnÄŤbÄ pasargÄ tas, jo, piemÄ“ram, 20% ASV iedzÄŤvotÄ ju eksistÄ“ zem vidÄ“jÄ nodroĹĄinÄ juma lÄŤmeņa, un ĹĄai proporcÄłai ir tendence palielinÄ ties, pieaugot vidÄ“jam vecumam. VecÄ ki cilvÄ“ki nav arÄŤ tik kustÄŤgi un nespÄ“j iesaistÄŤties aizsardzÄŤbas vai paĹĄaizsardzÄŤbas pasÄ kumos, piemÄ“ram, evakuÄ cÄłÄ .

7.3. ZEMESTRÄŞCES ZemestrÄŤces un vulkÄ nu izvirdumi notiek galvenokÄ rt ap litosfÄ“ras plÄ tņu saskares robeĹžÄ m. SaskaĹ†Ä ar litosfÄ“ras plÄ tņu tektonikas teorÄłu no 6 lÄŤdz aptuveni 200 kilometru biezais, cietais Zemes Ä rÄ“jais apvalks – litosfÄ“ra – sastÄ v no daĹžÄ da izmÄ“ra plÄ tnÄ“m, kas vietÄ m virzÄ s viena prom no otras (diverÄŁÄ“), citur virzÄ s viena pretÄŤ otrai (konverÄŁÄ“) vai paslÄŤd viena zem otras, bet vÄ“l citur virzÄ s viena gar otru (tÄ m ir transformas robeĹžas). PlÄ tņu diverÄŁentÄ s robeĹžas ir vietÄ s, kur okeÄ nu vidusgrÄ“dÄ s vai ri u ielejÄ s no Zemes dzÄŤlÄ“m nÄ k siltuma plĹŤsma un paceÄźas magma, kuras spÄ“ks atbÄŤda litosfÄ“ras plÄ tnes citu no citas (AtlantÄłas okeÄ na vidusgrÄ“da, SarkanÄ jĹŤra). PlÄ tņu konverÄŁentÄ s robeĹžas ir tur, kur divas kontinentÄ lÄ s litosfÄ“ras plÄ tnes saduras (Himalaju kalni) vai kur okeÄ na plÄ tne paslÄŤd zem kontinentÄ lÄ s plÄ tnes (JapÄ nas salas, Andu un Kordiljeru kalni). VisvairÄ k un visspÄ“cÄŤgÄ kÄ s zemestrÄŤces notiek pie plÄ tņu konverÄŁentajÄ m robeĹžÄ m. ApbrÄŤnojami, cik precÄŤzi saskan litosfÄ“ras plÄ tņu robeĹžu un Zemes seismiskÄ s aktivitÄ tes kartes. ZemestrÄŤces ir Zemes iekĹĄÄ“jo procesu sekas – spriegums var izraisÄŤt ieĹžu elastÄŤgu deformÄ cÄłu, pÄ“kťņi var sÄ kties plaisÄ ĹĄana un rasties Zemes garozas pÄ rrÄ vumi. PÄ rrÄ vumi vai vÄ“lÄ kas pÄ“kťņas kustÄŤbas esoĹĄajos pÄ rrÄ vumos izraisa zemestrÄŤces neregulÄ rÄ laika intervÄ lÄ . Pat daudzus gadus var atkÄ rtoti veidoties lĹŤzumi, kas rada arvien jaunu ieĹžu masu pÄ rvietoĹĄanos.

ZemestrÄŤces var izraisÄŤt ne vien procesi litosfÄ“rÄ , bet arÄŤ kodolieroÄ?u izmÄ“ÄŁinÄ jumi un ťġidro atkritumu iesĹŤknÄ“ĹĄana dziÄźi pazemÄ“, jo tÄ iniciÄ“ seismisko aktivitÄ ti. ZemestrÄŤces parasti raksturo divi parametri – hipocentrs un epicentrs. Hipocentrs ir sÄ kotnÄ“jÄ s kustÄŤbas punkts, bet epicentrs – punkts virszemÄ“ tieĹĄi virs tÄ . Epicentrs ne vienmÄ“r atrodas pÄ rrÄ vumÄ , jo pÄ rrÄ vums ne vienmÄ“r sasniedz virszemi un ne vienmÄ“r ir vertikÄ ls, tÄ dÄ“jÄ di atrodas a Ä lu no epicentra. ZemestrÄŤces primÄ rais efekts saistÄ s ar zemes drebÄ“ĹĄanu un vertikÄ lÄ m vai horizontÄ lÄ m zemes svÄ rstÄŤbÄ m. Tas izraisa spÄ“cÄŤgu ietekmi uz cilvÄ“kiem un infrastruktĹŤrÄ m – Ä“kÄ m, tiltiem, ceÄźu pÄ rvadiem, aizsprostiem un cauruÄźvadiem. SekundÄ rie zemestrÄŤces efekti ir saistÄŤti ar daĹžÄ da veida ieĹžu masu pÄ rvietoĹĄanos, piemÄ“ram, klinĹĄu nogruvumiem un noslÄŤdeņiem. ZemestrÄŤces stiprumu var noteikt, izmantot Rihtera skalu, – zemestrÄŤces spÄ“ks tiek izteikts ar izdalÄŤtÄ s enerÄŁÄłas lielumu, ko var mÄ“rÄŤt pÄ“c seismogrÄ fa rÄ dÄŤtÄ ja amplitĹŤdas apjoma. PÄ“c Rihtera skalas zemestrÄŤce tiek vÄ“rtÄ“ta kÄ maznozÄŤmÄŤga, ja tÄ s stiprums ir lÄŤdz 4 ballÄ“m, neliela – 4–5 balles, kaitÄ“joĹĄa – 5–6, destruktÄŤva – 6–7, spÄ“cÄŤga – 7–8 un graujoĹĄa, ja pÄ rsniedz 8 balles. Katra nÄ kamÄ pakÄ pe Rihtera skalÄ ir 10 reizes lielÄ ka nekÄ iepriekĹĄÄ“jÄ â€“ tÄ tad 5 ballu zemestrÄŤce nozÄŤmÄ“, ka tÄ ir 10 reizes spÄ“cÄŤgÄ ka nekÄ 4 ballu, bet

EirÄ zijas plÄ tne EirÄ zijas plÄ tne

Reikjanas grēda

Ĝčnas apakĹĄplÄ tne

Huana de Fuka plÄ tne FilipÄŤnu plÄ tne

Transformas robeĹža

ZiemeÄźamerikas plÄ tne

Vidusatlantijas okeÄ na grÄ“da

KarÄŤbu plÄ tne

Kokosu plÄ tne Indijas okeÄ na vidus grÄ“da

Transformas robeĹža

IndoaustrÄ lijas plÄ tne

Indijas okeÄ na dienvidaustrumu grÄ“da

Ä€frikas plÄ tne

KlusÄ okeÄ na plÄ tne KlusÄ okeÄ na austrumu pacÄ“lums

ArÄ bijas plÄ tne

Naskas plÄ tne

Transformas robeĹža

AntarktÄŤdas plÄ tne

Dienvidamerikas plÄ tne

SomÄ lijas apakĹĄplÄ tne

Dienvidaustrumu Indijas okeÄ na grÄ“da

7.5. attÄ“ls. Zemes litosfÄ“ras plÄ tnes

136

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:55:11

7.6. attēls. Litosfēras plātņu diverģence (a) un konverģence (b)

6 balles stipra zemestrīce ir 100 reizes spēcīgāka par 4 ballu zemestrīci. Katrā nākamajā Rihtera skalas vienībā enerģijas izdalīšanās ir apmēram 30 reizes lielāka. Destruktīvas 6 ballu zemestrīces gadījumā izdalās enerģija, kas salīdzināma ar ūdeņraža bumbas eksploziju, un tā ir ekvivalenta 1 megatonnai (1 miljons tonnu) trinitrotoluola jeb trotila. Graujošas zemestrīces laikā izdalās enerģija, kas ir ekvivalenta 60 000 ūdeņraža bumbu eksplozijai. Zemestrīču stipruma noteikšanai izmanto arī Merkalli skalu. Ar tās palīdzību ballēs no I līdz XII var noteikt, kādu iespaidu zemestrīce atstājusi uz cilvēkiem, ēkām un apkārtējo vidi. Šī skala ir nosacīta – tā nav pamatota ar konkrētu fizikālo lielumu mērījumiem. Vienu un to pašu zemestrīci var raksturot ar abām skalām. Pēc Rihtera skalas zemestrīces vērtējums ballēs vienmēr būs mazāks nekā pēc Merkalli skalas. Piemēram, zemestrīce, kuras stiprums pēc Rihtera skalas ir 7 balles, pēc Merkalli skalas ir vērtējama kā X balles stipra. 1970. gada 31. maijā Nevado Vaskarana kalnos Peru Andos notika liela dabas katastrofa. Tā sākās ar 7,7 ballu zemestrīci pēc Rihtera skalas netālu no Klusā okeāna piekrastes. Varētu būt, ka tā bija visgraujošākā jebkad reģistrētā zemestrīce rietumu puslodē. Tā noslaucīja no Zemes virsmas gandrīz visas kleķa mājiņas ļoti plašā apkārtnē un izraisīja tūkstošiem nelielu noslīdeņu. Zemestrīce nobirdināja no 6768 metru augstā kalna miljoniem tonnu klinšu bluķu un ledāju. Tie nogruva apmēram 900 metru zemāk, kur veidojās klinšu, ledus un dubļu haotiski un nepārejami gruveši, no kuriem, kūstot ledum, izveidojās ūdens,

dubļu un akmeņu maisījums, kas sāka slīdēt uz leju un sasniedza ātrumu apmēram 500 kilometri stundā. Šī masa uztriecās Jungai ciematam un to pilnīgi iznīcināja, nogalinot vismaz 20 000 iedzīvotāju. Visā reģionā aizgāja bojā apmēram 70 000 cilvēku.

7.7. attēls. Jeloustonas nacionālais parks ASV. Dzelteno minerālu plūsma Biskvitas (Biscuit) baseinā Jeloustona ir viena no seismiski aktīvākajām vietām rietumu puslodē. Hidrotermisko aktivitāti palīdz uzturēt zemestrīces, kas nodrošina dabisko karsto ūdeņu plūsmu. Krāsainie minerāli – dzelteni, brūni, balti, sarkani un zaļi – radušies baktēriju darbības rezultātā. Tiem plūstot, ir veidojusies abstrakta dabas glezna, kas laika gaitā mainās. Netālu no šīs vietas pirms apmēram 50 gadiem notika 7,5 balles stipra zemestrīce. Kalnu svārstības izraisīja noslīdeņus un nogruvumus, kas paņēma 28 cilvēku dzīvības. Pēc zemestrīces radās daudzi jauni geizeri, kas periodiski izšļāc vārošu ūdeni pat 30 metru augstumā.

7.7. tabula. Rihtera skalas mērvienības Balles Izdalītā enerģija, ergi Bāzes pakāpe

1–2 4,47 × 1012 31,6

3 7,94 × 1014 1000

4 2,51 × 1016 31 600

5 7,94 × 1017 1 × 106

6 2,51 × 1019 31,6 × 106

7 7,94 × 1020 1 × 109

8 2,51 × 1022 31,6 × 109

7.8. tabula. Merkalli skalas mērvienības Balles I Izjūt iedzīvotāji neviens Tiek bojāts Ietekme uz struktūrām Struktūru iznīcināšana

II daži

III IV V VI nedaudzi daudzi ļoti daudzi visi stikls skursteņi

VII

VIII

ļoti vāja

vāja

IX

X

XI

XII

mērena vidēja stipra ļoti stipra dažas daudzas visas

137

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:55:12

7.8. attēls. Cunami vilnis Ao Nangā, Taizemē, 2004. gada 26. decembrī

7.11. attēls. Zemestrīces sagrautās ēkas Sičuaņas provincē

7.9. attēls. Cunami brīdinājuma zīme

30°

60°

90°

120°

150°

7.12. attēls. Ķīnas Tautas Republikas armijas kareivji iesaistīti palīdzības sniegšanā pēc Sičuaņas zemestrīces

180°

60°

60°

30°

30°

0°

0° 30°

60°

90°

120°

150°

180°

7.10. attēls. 2008. gada maijā Āzijā notika 122 zemestrīces Lielais sarkanais kvadrāts parāda Sičuaņas (Čendu) zemestrīces vietu, bet mazākie kvadrāti – citu lielu zemestrīču vietas.

7.13. attēls. 2008. gada 19. maijā Tjaņaņmeņas laukumā Pekinā notika piemiņas brīdis Sičuaņas zemestrīces upuriem

2004. gada 26. decembra Indijas okeāna zemestrīces (Sumatras – Adamanas) epicentrs bija pie Sumatras salas (Indonēzija) rietumu krasta, un tā izraisīja milzīgu cunami vilni, kas piekrastes apdzīvotās vietās nogalināja apmēram 230 000 cilvēku 11 valstīs – galvenokārt Indonēzijā, Šrilankā, Indijā un Taizemē. Zemestrīces spēks pēc Rihtera skalas bija trešais jebkad reģistrētais pasaulē (9,1 balle). Tas lika nosvārstīties visai planētai gandrīz 10 minūtes un izraisīja daudzas zemestrīces citās vietās – pat Aļaskā. Vēlāk,

novērtējot zaudējumus, tie izrādījās milzīgi. Savukārt pasaules iedzīvotāju kopējie ziedojumi pārsniedza apmēram 15 miljardus latu. 2009. gada 12. maija Sičuaņas zemestrīce Ķīnā (8,0 balles) nogalināja apmēram 70 000 un ievainoja gandrīz 400 000 cilvēku, bet mājokli zaudēja 5 miljoni. Tieši zemestrīces ietekmes zonā dzīvoja 15 miljoni cilvēku. Hipocentrs bija 19 kilometru dziļumā, bet epicentrs atradās 80 kilometrus uz ZR no Čendu – Sičuaņas provinces galvaspilsētas. Ķīnas valdība

138

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:55:15

paziņoja, ka zemestrīces radīto zaudējumu novēršanai nākamo 3 gadu laikā būs nepieciešams viens triljons juaņu (~70 miljardi latu).

ZEMESTRĪCES LATVIJĀ Pēc skandināvu speciālistu datiem, Latvijā ik gadus tiek konstatēti 150 līdz 200 seismiskie notikumi. Tie ir parasti tektoniskie notikumi, parasti sprādzieni un viltus seismiskie notikumi jeb aparatūras kļūdas. Reizēm Latvijā novērojamas vietējās zemestrīces, kad pazemes ūdeņi izskalo viegli šķīstošus iežus un iegrūst zeme. Latvijā, par laimi, zemestrīču postījumi nav novēroti. Mēs dzīvojam seismiski neaktīvā zonā un izjūtam vienīgi Eiropā notiekošo zemestrīču atbalsis. 1821. gada 21. februāra naktī Kokneses tuvumā Bilstiņu muižā atskanēja stiprs rībiens. Nesen uzceltās rijas sijas krakšķēja, ēka līgojās, un no baļķu starpām krita zemē putekļi un sodrēji. Vairākās turpmākajās dienās līdzīgi novērojumi bija līdz 10 kilometru a ālumam no Kokneses. Pazemes troksnis, zemes grūdieni un drebēšana novērota arī 1853. gada februārī Sausnējā, bet 1876. gada 2. janvārī – Aizkrauklē. 1904. gada 23. oktobrī daudzi Kurzemes un Rīgas iedzīvotāji pamanīja, ka zupa šķīvī viļņojas un krēsli kustas. Liepājā daudzi jutās kā uz kuģa klāja. Daudziem reiba galva. Petrolejas lampas un galdi drebēja, grīdas krakšķēja. Ventspilī acīm redzami kustējās Locmaņa tornis. Zemestrīces epicentrs bija Skageraka šaurumā. 2004. gada 21. septembra zemestrīces pazemes grūdieni divas reizes tika sajusti vairākās Latvijas vietās – Liepājā, Rīgā, Valmierā. Zemestrīces epicentrs bija pie Kaļiņingradas apgabala (Krievijas Federācija)

un Polijas robežas. Grūdieni bijuši jūtami arī Polijas ostas pilsētās Gdaņskā un Gdiņā, kā arī visā Polijas austrumu daļā. Abos gadījumos hipocentrs bija 10 kilometru dziļumā, jo Baltijas jūras reģionā 10–20 kilometri ir vidējais seismisko kustību dziļums. Pirmā zemestrīce notika pulksten 14.05 pēc Latvijas laika un bija 4,8 balles pēc Rihtera skalas, otrā – pulksten 16.32, un tās spēks sasniedza 5 balles. Retāk Latvijā notiek vietējas zemestrīces. 2009. gada 27. jūlijā pirmo reizi, kopš Latvijā darbojas seismiskā stacija, tika reģistrēta vietējas izcelsmes zemestrīce, kuras epicentrs atradās nevis ārpus Latvijas, bet gan Kurzemes ziemeļrietumos. Zemestrīci pulksten 19.48 fiksēja netālu no Slīteres bākas novietotā seismiskā stacija. Zemestrīces hipocentrs bija 15 kilometru dziļumā, spēks – 3,4 balles pēc Rihtera skalas. Vietējie iedzīvotāji par zemestrīces laikā piedzīvoto teikuši – «sajūta bija tāda, ka zeme zvārojas». Pērnava

Tartu Igaunija

Baltijas jūra Rīgas jūras līcis

Pleskava Valmiera

Ventspils Rīga

Krievija

Liepāja

Rēzekne

Jelgava Lietuva

Daugavpils

Apzīmējumi: Konstatēta seismogēnā zona Potenciāla seismogēnā zona Intensitāte pēc MSK-64 12 ballu skalas

Ignalinas atomelektrostacija Pļaviņu hidroelektrostacija Inčukalna dabasgāzes pazemes glabātava

Baltkrievija

7.14. attēls. Latvijas seismiskās aktivitātes karte

7.4. PLŪDI Plūdi ir neregulāra ūdens līmeņa celšanās jebkurā gadalaikā un vietā, kad notiek lielu ūdenstilpei piegulošo teritoriju applūšana. Plūdu laikā ūdenstilpē ūdens paceļas virs krastiem un izplūst plašā ūdenstilpei piegulošā teritorijā. Plūdi parasti saistīti ar upju gultnēm, mazāk ar ezeriem, īpaši lieliem ezeriem, kuri spēj uzņemt lielu ūdens daudzumu, ievērojami nepaaugstinoties ūdens līmenim. Mērenā joslā plūdiem ir sezonāls raksturs un tos parasti izraisa sniega segas strauja kušana pavasaros, spēcīgas un ilgstošas lietusgāzes galvenokārt siltajā gada sezonā, ledus un vižņu sastrēgumi pavasarī un rudenī. Ja līst ilgs un rasinošs lietus vai arī pavasaros vienmērīgi nokūst sniega sega, upēs plūdi var veidoties lēnām, stabili ceļoties ūdens līmenim, tādēļ upes var iziet no krastiem. Nereti plūdus iedala pēc izcelsmes veida – palos un plūdos. Ar paliem tiek saprasta upes ūdens

režīma fāze, kam raksturīgs gadā lielākais ūdenīgums, ilgstoši augsts ūdens līmenis, kas atkārtojas katru gadu noteiktā sezonā, un parasti arī palieņu applūšana noteiktā vietā. Latvijā pali ir novērojami pavasarī sniega kušanas laikā, parasti martā–aprīlī. Palu augsto līmeni rada gan intensīva ūdeņu pieplūde no baseina, gan ledus sastrēgumi un vižņu sablīvējumi. Savukārt plūdi ir upes ūdens režīma fāze, kam raksturīga neregulāra (jebkurā gadalaikā un vietā) un strauja, bet īslaicīga ūdens līmeņa celšanās, kuras laikā notiek lielu ūdenstilpei piegulošo teritoriju – palieņu un citu teritoriju – applūšana. Plūdus visbiežāk izraisa stiprs lietus un vējš. Piemēram, upju grīvās plūdus var izraisīt stipras vētras jūras piekrastē. Šajās vietās plūdi veidojas arī vairāku procesu kombinācijas dēļ, piemēram, augsts paisuma līmenis sakrīt ar spēcīgu jūras vēju, kas neļauj izplūst ūdenim, un tā līmenis strauji paaugstinās.

139

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:55:18

7.15. attēls. Ziemeļjūras uzplūdu epizode naktī no 11. uz 12. oktobri, 1634. gadā

7.16. attēls. Plūdi, ko izraisa sniega strauja kušana, var radīt nopietnu apdraudējumu cilvēkiem un materiālām vērtībām

Līdzīgā veidā tropiskie cikloni rada jūras ūdeņu uzplūdus piekrastes teritorijās. Plūdu draudus var radīt arī cilvēka saimnieciskā darbība. Piemēram, mežu izciršana kalnu reģionos veicina noteci, tādējādi palielinot plūdu iespējamību. Lielākajā daļā Eiropas purvi pamatā ir nosusināti, gandrīz visas lauksaimniecības zemes ir meliorētas, tādēļ šīs teritorijas neveic «sūkļa» funkciju, un pēc nokrišņiem notece ir ļoti strauja, tā palielinot plūdu risku. Strauja sniega kušana un spēcīgas lietusgāzes var izraisīt plūdus ļoti daudzās pasaules vietās. Pilsētās šīs parādības sagādā vairāk sarežģījumu, jo dabiskā Zemes virsma ir apbūvēta ar ūdens necaurlaidīgiem materiāliem. Vienā un tajā pašā teritorijā plūdi var atkārtoties reti vai pat vairākas reizes gadā. Plūdi nerada īpašas briesmas, ja vien upe spēj pietiekami ātri novadīt ūdeņus pa gultni un ūdens līmenis nepaceļas augstāk par krastiem. Ja cilvēki plūdu apdraudētās vietās ir uzbūvējuši mājas vai lielākas apdzīvotas vietas un izveidojuši nepieciešamo infrastruktūru, tad plūdu risks palielinās un briesmas var būt ievērojamas. Plūdu briesmas būtiski samazinās, ja cilvēki un infrastruktūra atrodas tālāk no ūdens malas.

Plūdu ietekme var izpausties kā primāra fizikāla ietekme ļoti plašā diapazonā – no bojātām automašīnām līdz sagrautiem tiltiem, ēkām un aizsprostiem. Bez tam noslīkst cilvēki un dzīvnieki, kā arī var izcelties epidēmijas saistībā ar ūdens vides izraisītām slimībām. Sekundārās ietekmes dēļ pasliktinās ūdens kvalitāte – dažkārt tīrs dzeramais ūdens kļūst nepieejams. Piesārņotais ūdens rada nehigiēniskus apstākļus, un var izplatīties slimības. Plūdi var iznīcināt kultivēto augu tīrumus, tā izraisot badu. Savukārt palieņu tīrumu kvalitāte uzlabojas, jo plūdi atnes auglīgas dūņas. Ilgstošu plūdu gadījumā, kad ūdens pārklāj augus vai citas sugas, tās var aiziet bojā noslāpšanas dēļ. Tomēr plūdiem var būt arī labvēlīga ietekme uz upju ekosistēmām, gruntsūdeņu papildināšanu un augsnes auglību. Plūdu ilgtermiņa sekas parādās ekonomikā, izraisot prasību pēc papildu līdzekļiem, lai likvidētu plūdu sekas – atrisinātu pārtikas apgādi, atjaunotu mājokļus, infrastruktūru un tūrismu. Daudzās pasaules valstīs, kur pastāv plūdu briesmas, tiek izstrādātas ilgtermiņa programmas un ikgadējie rīcības plāni. Tiek būvētas ūdenskrātuves, aizsprosti, nostiprināti un paaugstināti upju krasti. Ja šīs inženiertehniskās

7.17. attēls. Pēkšņa applūšana, ko izraisa ļoti spēcīgas, bet īslaicīgas lietusgāzes negaisa laikā Elizabetes un Marijas ielas krustojums Rīgā 2009. gada 16. jūlijā.

140

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:55:18

būves tiek apdraudētas, tiek steidzīgi būvēti nostiprinājumi un barjeras, izmantojot smilšu maisus vai ūdens novadīšanas cauruļu sistēmas. 2008. gadā Sanktpēterburgā tika izveidots milzīgs pretplūdu komplekss, lai vētru laikā aizsargātu pilsētu no jūras plūdiem (11 aizsprosti – 25 kilometrus gari un 8 metrus augsti, kurus izmanto arī kā apvedceļus). Lielbritānijā inženieri izveidoja pretplūdu barjeru, lai novērstu iespējamos plūdus pa Temzas upi un aizsargātu Londonu, kad ūdens no Ziemeļjūras tiek dzīts pa upi uz augšu. Tērauda vārtus parasti atstāj atvērtus, lai kuģi var brīvi iet cauri, bet nepieciešamības gadījumā tos var aizvērt 30 minūšu laikā. «Thames Barrier» vārti būvēti no 1974. līdz 1984. gadam un ir slēgti vairāk nekā 100 reizes, lai novērstu plūdu briesmas.

Ēģiptē Nīlas plūdus, kas regulāri apdraudēja daudzus desmitus miljonus cilvēku, regulē Asuānas aizsprosts, kas uzcelts 1976. gadā. Eiropā plūdi visbiežāk notiek vidienē un dienvidu daļā nokrišņu un citu dabas parādību dēļ un skar aptuveni 1,5% iedzīvotāju. No 1998. līdz 2002. gadam plūdi veidoja apmēram 43% no visām dabas katastrofām. Šajā periodā Eiropā notika apmēram 100 postoši plūdi, kuros dzīvību zaudēja ap 700 cilvēku, apmēram pusmiljonam cilvēku piespiedu kārtā nācās mainīt dzīvesvietu, un vismaz 18 miljardus latu nācās izmaksāt apdrošināšanas kompānijām. Plūdi skar aptuveni vienu miljonu kvadrātkilometru lielu teritoriju (platības, kurās plūdi šajā periodā atkārtojušies, tiek skaitītas vairākkārt). Plūdu biežuma, norises vietu, kā arī intensitātes atšķirības rodas sezonāla un reģionāla nokrišņu daudzuma un citu laika apstākļu īpatnību, kā arī ilgtermiņa klimata pārmaiņu dēļ. Šajā procesā nozīmīga loma ir arī cilvēku darbībai, jo kalnu reģionos tiek izcirsti meži, iztaisnotas upju gultnes, nosusināti purvi, celtas mājas plūdu apdraudētajās teritorijās. Upju teritorijas laika posmā no 1998. līdz 2005. gadam applūdušas vienu reizi divas reizes trīs reizes

7.18. attēls. Temzas pretplūdu aizsargbarjera pie Londonas

četras reizes piecas reizes sešas un vairāk reizes

Ņūorleānas (ASV) apvidū, kur 35% teritorijas atrodas zem jūras līmeņa, pēc orkāna «Katrīna» uzbūvēti simtiem kilometru aizsprostu un ļoti daudzi plūdu vārti. Tomēr tur pēdējā laikā veido arī mitrājus, pat privātajos īpašumos, kas plūdu laikā var kalpot kā ūdens sūkļi. Jāņem vērā, ka ASV valdība neplāno privātpersonu īpašuma aizsardzības programmas, ja teritorijas pakļautas lielam plūdu riskam. 7.9. tabula. Plūdi, kas prasījuši vairāk par 100 000 cilvēku dzīvībām Bojā gājušo skaits

Notikums

Vieta

Gads

2 500 000 – 3 700 000 Lielie Ķīnas plūdi

Ķīna

1931

900 000 – 2 000 000 Huanhes plūdi

Ķīna

1887

Ķīna

1938

Bankviao aizsprosta avārija, ko izraisīja Ķīna taifūns «Ņina»

1975

500 000 – 700 000 231 000 86 000 noslīka un 145 000 mira no slimībām 300 000 145 000 100 000 100 000 100 000

Huanhes plūdi

Indijas okeāna cunami

7.19. attēls. Eiropas applūstošo teritoriju karte

Indija, Taizeme, Šrilanka, 2004 Indonēzija, Maldīvu salas Ķīna 1935

Jandzi upes plūdi Sv. Feliksa plūdi, ko izraisīja jūras vētra Nīderlande un uzplūdi Hanojas un Sarkanās Vjetnama upes deltas plūdi Jandzi upes plūdi Ķīna

1530 1971 1911

Atgriešanās normālā dzīvē pēc plūdiem un vides sakopšana dažkārt var būt bīstama. Potenciālās briesmas ietver atrašanos ūdeņos, kas sajaukušies ar nea īrītiem kanalizācijas notekūdeņiem, elektriskās strāvas triecienus, ko var izraisīt pārtrūkuši vadi, pa kuriem plūst elektriskā strāva, ūdeņos esošas bīstamas ķīmiskās vielas, patogēnie mikroorganismi, cilvēku organisma izdalījumi vai bojāgājuši cilvēki un dzīvnieki. Cilvēki var gūt ievainojumus, saskarties ar karstām vai aukstām plūsmām, tikt ievainoti,

141

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:55:22

darbojoties ar dažādiem mehānismiem, nonākt ugunsgrēkos un arī noslīkt, veicot sakopšanas vai glābšanas darbus. Plūdiem pakļautās vietas bieži ir izskalotas un nestabilas, peldošie vai nogrimušie objekti var būt asi. Tāpēc iesaistītās personas jāapgādā ar ķiverēm, aizsargbrillēm, glābšanas vestēm, atbilstošiem apaviem un apģērbu. Regulāri un ne pārāk spēcīgi plūdi var nest arī labumu – tiek papildināti vai atjaunoti pazemes un virszemes ūdens krājumi, īpaši sausos un pussausos reģionos, uzturēta ekosistēmu un bioloģiskā daudzveidība upes koridoros un palienēs. Īpaša nozīme ir augsnes daļiņu atnešanai ar plūdu ūdeņiem un to nosēšanās uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Tas bija īpaši svarīgi senajās lauksaimnieciskajās kopienās un kultūrās (Tigra–Eifrata, Nīla, Inda un Ganga, Huanhe un Jandzi). Mēģinājumiem izprast plūdu dabu un radīt mehānismus, lai varētu puslīdz droši nodarboties ar lauksaimniecību palieņu tīrumos, ir veltīti aptuveni 6000 gadu. Mūsdienās, kad strauji a īstās datortehnika un cilvēkiem pieaug izpratne par procesiem dabā, plaši tiek lietota plūdu modelēšanas metode. Plūdu apdraudēto teritoriju un riska novērtēšanā ir svarīgi zināt iespējamo plūdu atkārtošanās biežumu noteiktā laika periodā. Plūdu atkārtojamību aprēķina, izsniedzot būvatļaujas ēku un citu objektu celtniecībai plūdu riska teritorijās. Pētījumi rāda, ka Eiropā saistībā ar globālā klimata pasiltināšanos 20. gadsimta beigās ir pieaudzis plūdu gadījumu skaits un arī samazinājies to atkārtošanās intervāls. Savukārt 21. gadsimta beigām tiek prognozēts, ka plūdi, kuru atkārtošanās biežums bijis vienu reizi simts gados, notiks jau reizi piecdesmit gados. Plūdu briesmu mazināšanai tiek piedāvāti vairāki risinājumi. Kanālu veidošana padziļina vai paplašina esošo gultni, vai arī to iztaisno, lai atvieglotu lielu ūdens masu caurplūdi atsevišķos upes posmos. Diemžēl tas palielina ūdens noplūdi lejtecē un var izraisīt eroziju augštecē. Plūdu novēršanas aizsprosti palīdz noturēt un uzkrāt plūdu ūdeņus noteiktā tilpumā, lai vēlāk vienmērīgi novadītu uz leju. Aizsprostiem dažkārt ir tikai sekundāra plūdu novēršanas nozīme, jo tie celti elektroenerģijas ražošanai, irigācijas vajadzībām vai atpūtas vietu izveidošanai. Aizsprostu ūdenskrātuves akumulē arī suspendētās daļiņas un pēc noteikta laika uzpildās pilnībā un vairs nespēj veikt savas tiešās funkcijas. Uzkrātā ūdens masa var spēcīgi ietekmēt pamatni, reizēm pat izraisot vietēja mēroga zemestrīces. Diemžēl gadās arī traģēdijas, kad aizsprosti neiztur ūdens spiedienu un sabrūk, izraisot vēl graujošākus plūdus nekā tos, kādus bija paredzēts novērst. Dažkārt tiek būvēti uzbērumi gar upes krastiem, īpaši vietās, kur nav dabisku vaļņu vai krauju. Tie var būt pastāvīgi vai arī pagaidu, kad tos veido plūdu laikā no smilšu maisiem. Tomēr var rasties nopietnas grūtības, ja šāds uzbērums tiek pārrauts. Kad ūdens jau ir noskrējis pamatgultnē, tas var vēl ilgi saglabāties aiz uzbēruma plašās teritorijās.

Pasaulē 70% plūdu notiek Āzijā. Piekrastes rajonos plūdus izraisa cunami viļņi un tropisko ciklonu darbība. Tāpat plaši plūdi izceļas, kad līst ļoti stiprs lietus un upes iziet no krastiem. 20. gadsimta apmēram pēdējos 10 gados plūdi ir ietekmējuši ap 1,5 miljardu pasaules iedzīvotāju.

7.4.1. PALI UN PLŪDI LATVIJĀ Latvijā pali un plūdi ir citādāki nekā citās Eiropas valstīs, parasti tiem ir sezonāls raksturs. Galvenokārt tie veidojas pavasaros, kad kūst sniegs, upēs ceļas ūdens līmenis un veidojas ledus sastrēgumi Daugavā. Arī stiprs vējš ūdeni no Rīgas līča iepūš Daugavā, paaugstinot ūdens līmeni Rīgas pilsētas teritorijā. Senajās hronikās atrodami dati par plūdiem jau no 14. gadsimta. Visvairāk ziņu ir saglabājušās par plūdiem Daugavā pie Rīgas – augstākais plūdu līmenis varētu būt sniedzies 4,68 metrus virs vidējā jūras līmeņa. To apstiprina arī plāksne Māras (Doma) baznīcā, kur iecirsts augstākais 1709. gada plūdu ūdens līmenis. 19. gadsimta beigās Daugavas grīvas posmā tika sākti plaši regulēšanas darbi, izbūvēti dambji, daudzas agrākās upes a ekas iznīcinātas, bet upes galvenā gultne padziļināta, lai ledus un plūdu ūdeņi varētu ieplūst jūrā bez kavēkļiem. Lielākos palu ūdeņus pagājušajā gadsimtā Daugava nesusi 1931., 1956. un 1981. gadā, kad ziemas bija ļoti bargas un garas un uzkrājās daudz sniega. 1981. gada ziemā sala periodi mijās ar atkušņiem, upē izveidojās biezs vižņu slānis, un pavasara ledus iešanas laikā lielākā daļa Jēkabpils applūda. Arī Lielupē ledus iešana saistīta ar ledus sastrēgumu veidošanos, kad zemo krastu dēļ veidojas plaši applūdumi. Lielākie plūdi Lielupes baseinā bija 1951. gadā. Ventā un Gaujā vislielākie ledus un vižņu sastrēgumi un plūdi veidojas lejtecē. Izbūvējot Daugavas HES kaskādi, ir novērsti plūdu draudi Daugavas lejteces posmā no Rīgas līdz Pļaviņām, bet joprojām plūdu draudi

7.20. attēls. Plūdu atceres zīme Rīgas Doma baznīcā

142

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:55:24

7.21. attēls. Paaugstināta applūšanas riska teritorijas Latvijā

Valka

Limbaži

Valmiera

Ventspils

Alūksne

Cēsis

Talsi

Gulbene

Sigulda

Balvi

Kuldīga Madona Aizpute

Saldus

Liepāja

Ludza Rēzekne

Jēkabpils Bauska

Līvāni

Preiļi

Upju un ezeru palienes Daugavpils

Polderi 20

0

20

40

60

pastāv apdzīvotās vietās augšpus Pļaviņu ūdenskrātuves, Jēkabpilī un Daugavpilī. Eiropas Komisija ir izstrādājusi direktīvu «Par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību», kas paredz izveidot vienotu sistēmu rīcībai a iecībā uz plūdu riskiem visā ES. Direktīva uzdod novērtēt plūdu risku visā dalībvalsts teritorijā, noteikt plūdu apdraudētās teritorijas un sagatavot plūdu riska pārvaldības plānus katram upju baseinu apgabalam. Atbilstoši šai direktīvai Latvijā izstrādāta «Plūdu riska novērtēšanas un pārvaldības nacionālā programma 2008.–2015. gadam». Programmas mērķis – izveidot tādu ūdeņu aizsardzības sistēmu, kas sekmētu plūdu ietekmes samazināšanu, kā arī tādu plūdu radītu apdraudējumu izvērtēšanas un pārvaldības sistēmu, lai mazinātu ar plūdiem saistīto nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, kultūras mantojumu un saimniecisko darbību. Saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu Latvijas teritorija sadalīta četros upju baseinu apsaimniekošanas apgabalos: Ventas, Lielupes, Daugavas un Gaujas apgabalā. Lai sa sniegtu izvirzīto mērķi, programmā akcentēti praktiski un minētajā

7.22. attēls. Daugavas plūdi Jēkabpils apkaimes vasarnīcu rajonā «Laši» 2007. gada martā

Krāslava

80 kilometri

laika periodā realizējami pasākumi un izvirzīti šādi apakšmērķi un uzdevumi: ▪ plūdu apdraudēto teritoriju detalizēta izpēte atbilstoši plūdu riska kritērijiem; ▪ plūdu riskam pakļauto teritoriju plūdu riska izvērtējums un tālākās rīcības plānošana; ▪ praktiska plūdu riska novēršana un plūdu apdraudējuma samazināšana prioritārajās teritorijās.

7.4.2. LATVIJAS PRETPLŪDU PASĀKUMI Latvijā ir izstrādāta koncepcija par pasākumiem, kas veicami, lai Jēkabpilī un tās apkārtnē novērstu plūdu draudus. Pēc Pļaviņu HES celtniecības un ūdenskrātuves izveides 1965. gadā ūdens līmenis Daugavā pie Aizkraukles mākslīgi tika pacelts kopumā par 40 metriem un sasniedza 72 metrus virs jūras līmeņa. Tas radīja izmaiņas Daugavas ūdens režīmā posmā no Aizkraukles līdz Jēkabpilij. Veidojās vižņu sablīvējumi, kas rada krasu ūdens līmeņa celšanos. Agrāk rudeņos vižņu un ledus masas gar Jēkabpili, Sakas salu un Pļaviņām virzījās strauji uz leju, taču tagad Daugavas aizsalšanas periodā Jēkabpils–Pļaviņu posmā ik gadus vērojama intensīva ledus uzkrāšanās un sastrēgumu veidošanās, kas izraisa plūdus. Ja ūdens caurplūdums Daugavā pie Jēkabpils ir lielāks par vidējo un straumes ātrums lielāks par 0,5 m/s, tad Daugava aizsalst, temperatūrai vairākas dienas turoties zem -12 °C. Jo caurplūdums upes aizsalšanas laikā lielāks, jo ilgāku laiku veidojas vižņi un garākā Daugavas posmā tie uzkrājas, radot ievērojamus sablīvējumus seklākajās un upes šaurākajās vietās, uz krācēm un saliņām. Sevišķi sarežģīta situācija veidojas, kad pēc pirmreizējās aizsalšanas iestājas izteikts atkušņa periods, kam seko atkārtota upes aizsalšana (atkušņa laikā ūdenskrātuvē no Baltkrievijas un pat Krievijas nonāk tur izveidojusies ledus un vižņu masa).

143

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:55:30

Tā tas notika 1980.–1981. gada rudenī un ziemā. Pastāvot samērā augstam ūdens līmenim pie Aiviekstes upes ietekas Daugavā, sablīvējās un 6 metru dziļumā sasala liels vižņu daudzums, kas posmā no Pļaviņām līdz Līvāniem sasniedza ap 20 miljonus kubikmetru. 1981. gada pavasara lielajos plūdos Jēkabpilī, kur caurplūdums bija 3000 m3/s, applūda trešā daļa pilsētas (65 ielas, 650 mājas, 2 skolas, 3 katlu mājas, kā arī 60 lauku mājas Salas pagastā). Plūdi radīja zaudējumus 10 miljonu rubļu apmērā. Pēc 1989. gada pavasara plūdiem bija pieņemts lēmums par aizsprostu celtniecību Jēkabpils pilsētas

teritorijā abos upes krastos. Aizsargdambja celtniecība izmaksāja vairākus miljonus rubļu. Tomēr iedzīvotāji nevar būt pilnīgā drošībā, jo aizsprosti tika būvēti lielā steigā no hidrotehniskajām būvēm vāji piemērotiem materiāliem, un to pārrāvuma gadījumā var izveidoties kritiska situācija, uz kuru efektīvi reaģēt nebūs iespējams. Pretplūdu inženiertehniskās būves (augšpus Daugavpils) kopējās izmaksas pēc aptuveniem aprēķiniem varētu būt ap 120 miljoni latu. Visdārgāk izmaksātu Daugavpils HES būves celtniecība un komplektēšana – ap 80 miljoni latu.

7.5. UGUNSBĪSTAMĪBA Ugunsgrēks ir nekontrolēta uguns izplatīšanās, kas var notikt apdzīvotās vietās vai dabā. Dabas faktoru izraisītie ugunsgrēki pārsvarā notiek mežos, bet var degt arī sausa zāle (savannās un stepēs), krūmājs un kūdras purvi. Mežu ugunsgrēki izceļas ar paaugstinātu degšanas intensitāti, izplatīšanās ātrumu un skartās teritorijas plašumu. Ugunsgrēki dabā viegli pārvar šķēršļus (ceļus, upes, pļavas) un spēj negaidīti un strauji mainīt izplatīšanās virzienu. Ugunsgrēkus raksturo izplatīšanās ātrums, degošā materiāla daudzums, laika apstākļi (skaidrs vai lietains, vidējā gaisa temperatūra, vēja ātrums un virziens, mitrums), topogrāfija, ģeogrāfiskā vieta, izcelšanās iemesls. Fosiliju pētījumi un cilvēces vēstures dati par ugunsgrēkiem liecina, ka tie notikuši visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, un tiem piemīt cikliskums. Ugunsgrēki rada ievērojamus zaudējumus gan cilvēkiem (nāve, ievainojumi, apdegumi, nosmakšana dūmos, saindēšanās ar dūmiem), gan īpašumam un materiālām vērtībām. Ugunsgrēki dažkārt dod arī labumu, īpaši dažām sugām, kuru augšanas apstākļi un izplatīšanās var notikt, tikai pateicoties ugunsgrēkiem. Tomēr kopumā ugunsgrēkiem dabā ir negatīvs ekoloģiskais efekts.

Plašas savvaļas teritorijas bieži vien ir ļoti atkarīgas no uguns režīma. Dažu ekosistēmu atsevišķas sugas bez cilvēka klātbūtnes izdzīvo, pateicoties uguns cikliem. Adaptācija ietver arī fizikālu aizsardzību pret karstumu un pastiprinātu augšanu pēc ugunsgrēka, kas tādējādi nodrošina labākus konkurences apstākļus. Bieza miza, apakšējie zari, kas nobirst, augsts ūdens saturs ārējās struktūrās palīdz aizsargāt visu augu pret augstu temperatūru. Ugunsizturīgas sēklas, atvašu rezerves, kas dzen asnus tūlīt pēc ugunsgrēka, rada lieliskas augšanas un a īstības iespējas, kad pārējie, agrāk konkurējošie augi, ir gājuši bojā. Dūmi, pārogļojušās daļiņas un karstums parasti stimulē dīgšanu un a īstību. Kad pārējie augi ir iznīcināti, piemēram, sekvojas atbrīvo sēklas no čiekuriem un izmanto paplašinātās teritorijas. Eikaliptu dzimtas augi ar cietām lapām labi pacieš karstumu un sausumu, tie labāk nekā citi augi izdzīvo ugunsgrēkos. Pašreiz tiek pieļauta un pat atbalstīta nelielu ugunsgrēku izraisīšana dažos reģionos, lai gūtu kādu citu labumu. Mežu un krūmāju ugunsgrēki var apdraudēt apdzīvotas vietas, kas atrodas netālu no meža vai uz robežas starp mežu, neskartu dabu un cilvēku

7.23. attēls. Spēcīgs meža ugunsgrēks (Kalifornija, ASV)

7.24. attēls. Izdedzis mežs (Ziemeļu Kaskādu kalni, Vašingtonas pavalsts, ASV)

144

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:55:38

7.25. attēls. Pēc ugunsgrēka Josemitu nacionālajā parkā (ASV) uzlabojas sarkankoku augšanas apstākļi

7.26. attēls. Ugunspuķes ir pionieraugi, kas pēc ugunsgrēka ātri kolonizē plašas teritorijas

pārveidotām teritorijām. 2009. gada sauso krūmāju ugunsgrēkā Viktorijas štatā Austrālijā gāja bojā gandrīz 200 cilvēki, tika iznīcinātas vairāk nekā 2000 mājas un 3500 inženiertehniskās struktūras. Ugunsgrēki dabā izplatās ļoti ātri, ja vien degošais materiāls ir pietiekami blīvs un bez pārrāvumiem. Mežos uguns izplatīšanās ātrums var sasniegt 11, bet sausos zālājos pat 22 kilometrus stundā. Degšanas laikā izdalās liels karstums un daudz dūmu. Dūmi var maskēt ugunsgrēka izplatīšanās virzienu, tādējādi apgrūtinot nelaimē nokļuvušo cilvēku vai ugunsdzēsēju orientēšanos un palielinot neizdzīvošanas risku. Kā lieli ugunsgrēki klasificējami tie, kas deg 1–400 km2 platībā, kā mazi – sākot ar 1000 m2 vai mazāki. Ugunsgrēks var izcelties, ja uguns nonāk saskarē ar degošo materiālu, tiek pievadīts noteikts daudzums siltuma un gaisa skābekļa. Liels mitrums mazina aizdegšanās iespēju un mazina liesmu izplatīšanos, jo nepieciešama augstāka temperatūra, lai degmateriālā iztvaicētu ūdeni un sasniegtu uzliesmošanas un aizdegšanās punktu. Degot mežam, gaiss var uzkarst līdz 800 °C, bet tas veicina degmateriāla izžūšanu līdz uzliesmošanas temperatūrai. Augstā temperatūra un plašā degmateriāla pieejamība veicina liesmas strauju izplatīšanos. Uguns fronti uztur nepārtraukta degšana, kad liesmu mēles nonāk saskarē ar vēl degšanā neiesaistīto materiālu un izraisa gruzdēšanu, kas vēlāk pāriet degšanā. Vējš un vertikālās konvekcijas plūsmas paceļ gaisā degošas daļiņas, plēksnes un zarus, tādējādi pārvarot šķēršļus – upes un ceļu joslas. Uguns var iemesties koku galotnēs un aizvirzīties tālu uz priekšu no galvenās frontes, veidojot sausus laukumus, kur vēlāk var vieglāk veidoties skrejuguns ceļi. Austrālijas krūmāju ugunsgrēkos novērots, ka atsevišķi laukumi izdeg pat 10 kilometrus uz priekšu no galvenās uguns frontes. Dabiskie cēloņi, kas rada ugunsgrēkus, ir zibens, vulkānu izvirdumi, dzirksteles akmens nogruvumos un spontāna aizdegšanās. Pazemes ogļu slāņu

gruzdēšana var izraisīt virsējos slāņos esošā degmateriāla aizdegšanos. Tomēr daudzi ugunsgrēki izceļas cilvēku neapdomīgas rīcības (nomesta nenodzēsta cigarete, dzinēju vai iekārtu radītās dzirksteles) vai apzināti ļaunprātīgas rīcības dēļ. Ugunsgrēki ir pieminēti gan Bībelē, gan klasisko rakstnieku darbos (kopš Homēra līdz mūsdienām), tomēr ne savvaļas ugunsgrēki, jo interese bija tikai par gadījumiem, kas saistīti ar cilvēkiem. Ugunsgrēki tika izmantoti kā pirmie termiskie ieroči senajās kaujās. Teritorijās ap Baltijas jūru uguns tika izmantota, veidojot lauksaimniecības zemes no neolīta perioda līdz pat mūsdienām. Lieli ugunsgrēki var ietekmēt gan klimatu, gan laika apstākļus, jo rada reģionālu un pat globālu piesārņojumu. Šis piesārņojums satur arī siltumnīcefektu izraisošas gāzes. Meža ugunsgrēkos Indonēzijā 1997. gadā atmosfērā nonāca apmēram 2 Gt CO2, kas atbilst apmēram 13–40% CO2 izmešu no ikgadējās fosilā kurināmā sadedzināšanas. Bez tam šajos ugunsgrēkos radušās kvēpu daļiņas teorētiski varēja palielināt Saules radiācijas absorbciju ziemas mēnešos pat par 15%. Ugunsgrēku nepieļaušana ietver pasākumus, kas izslēdz iespēju tiem sākties vai samazina izcelšanās biežumu un izplatību. Efektīva preventīvā darbība ļauj uzraugošām institūcijām kontrolēt gaisa kvalitāti, saglabāt ekoloģisko līdzsvaru un bioloģisko daudzveidību, sekot līdzi mežu resursu stāvoklim un nepieļaut ugunsgrēku izcelšanos. Mežos tiek stratēģiski veidotas un izcirstas stigas un joslas, tās veido barjeras uguns izplatībai ugunsgrēku gadījumā, kā arī kalpo kā ceļi, lai ugunsdzēsēji varētu vieglāk piekļūt uguns skartajām vietām. Dzēšanā plaši tiek izmantoti motorzāģi un smagā tehnika (ekskavatori, buldozeri). Būvniecības noteikumi ietver prasības izmantot ugunsdrošus materiālus un veidot ugunsdrošības zonas (5–10 m) starp mežu un apdzīvotu vietu un ap infrastruktūras objektiem. Šīs zonas tiek atjaunotas katru gadu un tiek īpaši uzraudzītas ugunsbīstamības periodos.

145

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:55:40

7.27. attēls. Ugunsgrēka dūmi, kas pacēlās no Svifta strauta ielejas ASV 2007. gada 11. janvārī

Svarīgs elements ir meža ugunsgrēka ātra atklāšana, tā vietas un apjoma novērtēšana, kas dod iespēju ātri uzsākt dzēšanu gan dienā, gan naktī. Šim nolūkam tiek celti mežu novērošanas torņi, kas ir aprīkoti ar novērošanas aparatūru un sakaru sistēmām. Pēdējā laikā izmanto arī novērojumus no kosmosa. Satelītu un aerālais monitorings dod iespēju iegūt īpašu informāciju, kā arī sniegt ieskatu par notikumiem ļoti plašās un pat zema riska teritorijās. Katru gadu izceļas vairāk par 10 000 ugunsgrēku, kas rada milzīgus zaudējumus, tie vērtējami miljardos latu. Uguns dzēšanai izmanto dažādas ierīces un tehnoloģijas, ieskaitot smilšu mešanu, liesmas slāpēšanu ar zariem, ūdens liešanu vai izsmidzināšanu, nokrišņu izraisīšanu ar sudraba jodīdu, helikopteru un lidmašīnu izmantošanu, lai izkaisītu retardantus (liesmas

7.28. attēls. Mežu ugunsgrēki Balkānos 2007. gada jūlijā (satelīta attēls)

slāpētājus) vai uzlietu ūdeni. Galvenais uzdevums ir noslāpēt liesmas, pirms tās kļūs nekontrolējamas. Ugunsbīstamos periodos tiek organizētas plašas informatīvas kampaņas.

7.6. KARSTUMA VIĻŅI UN SAUSUMS Karstuma viļņi ir ilgstoši karsta laika periodi. To izpausme ir atkarīga no konkrētās vietas klimatiskajiem apstākļiem, jo tādi apstākļi, ko karstāka klimata cilvēki uzskata par normāliem, vēsākā klimatā var izpausties kā karstuma vilnis. Spēcīgi karstuma viļņi, kas var būt arī ļoti reti (reizi gadsimtā), var izraisīt katastrofisku kaitējumu lauksaimniecības kultūrām, tūkstošiem cilvēku izraisīt nāvi no hipertermijas (pārkaršanas) un radīt enerģijas apgādes traucējumus, pastiprināti izmantojot gaisa kondicionēšanas iekārtas. 2003. gada vasarā virs Eiropas rietumdaļas izveidojās stabils anticiklons, kas neļāva veidoties nokrišņiem un veicināja temperatūras paaugstināšanos par 20–30% virs vidējā līmeņa. Karstuma viļņa laikā ievērojami paaugstinājās nakts temperatūra, kas pat pārsniedza vidējos temperatūras radītājus dienā normālos apstākļos. Tas lielā mērā bija saistīts ar vispārējo globālo temperatūras paaugstināšanos. Karstuma vilnis izraisīja arī anomālas parādības Vidusjūrā, jo Atlantijas–Jonijas straume mainīja virzienu un intensitāti. Tas ietekmēja arī zvejniecību, īpaši komerciālo zivju nozveju. 2003. gada vasaras karstuma vilnis Dienvideiropā saistījās ar vienu no viskarstākajām vasarām, īpaši

Francijā. Tas izraisīja veselības krīzi vairākās valstīs, jo priekšlaikus nomira gandrīz 40 000 cilvēku. Savukārt sausums būtiski samazināja graudaugu ražu. Francijā gandrīz 15 tūkstoši cilvēku nomira no karstuma, pārsvarā gados vecāki cilvēki. Francijā vasaras parasti nav ļoti karstas, īpaši tās ziemeļu daļā, bet 2003. gada jūlijā un augustā 7 dienas temperatūra pārsniedza +40 °C. Cilvēki, kas bija pieraduši pie mēreni karstām vasarām, nezināja, kā rīkoties ļoti augstas temperatūras apstākļos, un nenovērtēja dehidratācijas (organisma atūdeņošanās) briesmas. Daudzās dzīvojamās ēkās – gan daudzdzīvokļu, gan ģimenes mājās, kas bija uzbūvētas pēdējo 50 gadu laikā, nebija ierīkota gaisa kondicionēšanas sistēma. Bez tam nacionālajos plānos aizsardzībai no dabas katastrofām nebija iekļauti karstuma viļņi. Ierastajā vasaras brīvdienu laikā ļoti daudzi ārsti, ierēdņi un valsts augstākās amatpersonas atpūtās un nevarēja aktīvi piedalīties ārkārtas situācijas normalizēšanā. Savukārt daudzi vecāki cilvēki, kurus tuvinieki bija atstājuši mājās vienus, nevarēja saņemt palīdzību un aprūpi un gāja bojā. 2003. gada augusta sākumā Lielbritānijā tika reģistrēta rekordaugsta temperatūra (+38,5 °C), kad

146

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:55:44

7.29. attēls. Karstuma viļņi Eiropā 2003. gadā. Novirzes no vidējās temperatūras Eiropā

mirstība palielinājās divas reizes. Karstuma dēļ radās sarežģījumi ar dzelzceļa transportu, jo izliecās sliedes (sliedes sakarsa līdz pat +60 °C). Itālijā no karstuma nomira gandrīz 20 tūkstoši cilvēku, kad temperatūra vairākas nedēļas pārsniedza +38 °C. Savukārt Portugālē karstuma vilnis (līdz pat +48 °C) bija cēlonis ļoti plašiem un intensīviem mežu ugunsgrēkiem, kuros tika iznīcināts ap 5% valsts un 10% mežu teritorijas (apmēram 4000 km2). 18 cilvēki sadega liesmās, bet apmēram 2 tūkstošiem karstuma vilnis izraisīja nāvi. 2003. gada 1. augusts Portugālē bija viskarstākais gadsimta laikā, kad pat naktī temperatūra pārsniedza +30 °C. Stāvokli nākamajā nedēļā pasliktināja karstais Sahāras vējš. Šveicē tika reģistrēta rekordaugsta temperatūra (+41,5 °C). Pastiprināta kalnu ledāju kušana Alpos izraisīja nogruvumus un lavīnas, kā arī straujus plūdus. Karstuma vilnis Dienvideiropā ietekmēja arī augu valsti, jo ilgstošā sausuma dēļ kviešu raža ievērojami samazinājās (Lielbritānijā par 12%, Itālijā – 13%, Francijā – 20%, Moldāvijā – 80%). Daudzās citās valstīs raža kritās par 10%, bet ES kopējā kviešu raža samazinājās par 10 miljoniem tonnu, kas radīja lielus zaudējumus lauksaimniecībai. Savukārt Viktorijas štatā Austrālijā, kur 2009. gadā trīs dienas temperatūra pārsniedza +43 °C, sākās plaši krūmāju ugunsgrēki Melburnas apkaimē. Sausums parasti turpinās ilgāku laiku – vairākus mēnešus un pat gadus, tādēļ reģionā veidojas izteikts ūdens deficīts. Parasti tas notiek, ja nokrišņu daudzums krītas zem kādas vidējās vērtības. Tam ir būtiska ietekme uz ekosistēmām un lauksaimniecisko darbību. Pat īslaicīgs sausums var izraisīt lielu

kaitējumu vietējai ekonomikai. ANO ir konstatējusi, ka sausuma, mežu izciršanas un klimata nestabilitātes dēļ katru gadu auglīgas augsnes platības pasaulē samazinās apmēram Ukrainas lielumā. Ilgstošs sausums var būt iemesls masveida emigrācijai un humānajai krīzei, kas raksturīgi Sahāras reģionam Āfrikā. Sausums ir tā dabas katastrofa, kas pieminēta kopš vissenākajiem laikiem (eposs «Gilgamešs», Bībeles fragments par Jāzepa ierašanos Senajā Ēģiptē un aizceļošanu no tās). Lielā seno cilvēku (mednieku un augu vācēju) migrācija no Āfrikas pirms apmēram 12 tūkstošiem gadu saistījās ar klimata izmaiņām un sausuma iestāšanos. Mūsdienās cilvēki spēj pietiekami labi sevi pasargāt no sausuma briesmām un tā radītā kaitējuma, izmantojot lauku mākslīgo apūdeņošanu (irigāciju) un augu seku. Tomēr tas saistās ar lieliem papildu izdevumiem, īpaši ņemot vērā iedzīvotāju skaita

7.30. attēls. Pārkaltusi zeme

147

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:55:46

palielināšanos. Daudzos gadījumos rodas masveida pārtikas trūkums, un diemžēl tas atkārtojas. Šāds stāvoklis, kad pārtuksnešošanās saistās ar strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu, var izraisīt nopietnus etniskus konfliktus (Dārfūras konflikts, kurā iesaistītas Sudāna un Čada, jo arābu nomadi, meklējot ūdeni saviem ganāmpulkiem, virzās uz Āfrikas dienvidiem, ieceļojot teritorijās, kurās dzīvo citas tautas). Lielākās katastrofas saistībā ar sausumu: ▪ 1900. gada sausums Indijā, kas nogalināja 0,25– 3,25 miljonus cilvēku; ▪ 1921.–1922. gada sausums Padomju Krievijā, kad vairāk nekā 5 miljoni cilvēku gāja bojā no bada; ▪ 1928.–1930. gada sausums ZR Ķīnā, kad vairāk nekā 3 miljoni cilvēku gāja bojā no trūkuma un bada; ▪ 1936. un 1941. gada sausums Sičuaņas provincē, Ķīnā, izraisīja a iecīgi 5 un 2,5 miljonu cilvēku nāvi; ▪ Dažos Austrālijas štatos sausums ir turpinājies 5–10 gadus, un 2006. gadā tas pirmo reizi nopietni ietekmēja arī pilsētu iedzīvotājus; ▪ 2006. gada sausums Sičuaņas provincē, Ķīnā, bija drausmīgākais pēdējā laikā, kad no ūdens trū-

kuma cieta 8 miljoni cilvēku un 7 miljoni mājlopu. Sausums var izraisīt šādas sekas: ▪ krasi samazināt kultūraugu ražas un mājlopu izdzīvošanas iespējas; ▪ radīt smilšu un putekļu vētras, kas izraisa pārtuksnešošanos, pastiprina augsnes eroziju un mazina auglību; ▪ izraisīt badu, trūkumu un slimības, ja neizdodas atrast ūdens avotus vai nodrošināt apūdeņošanu; ▪ radīt kaitējumu gan sauszemes, gan ūdens ekosistēmām un sugām; ▪ veicināt masveida migrāciju, kas ietver iekšzemes apdzīvotās vietas maiņu vai bēgļu gaitas ārvalstīs; ▪ samazināt elektroenerģijas ražošanas apjomu, izsīkstot upēm, kas nenodrošina ūdens apjomu HES vai dzesēšanu TEC; ▪ izraisīt indīgu dzīvnieku vai kukaiņu migrāciju un koncentrēšanos, kas var palielināt sakošanas risku; ▪ radīt sociālus nemierus un pat karadarbību par dabas resursiem, pārtiku un ūdeni.

7.7. VĒTRAS Vētra ir ļoti stiprs vējš, kura summārais ātrums 10 minūšu laikā parasti sasniedz vismaz 24 m/s, bet vēja ātrums brāzmās var sasniegt pat 100 m/s (360 km/h) lielu ātrumu. Visstiprākais vējš pasaulē novērots 1934. gada 12. aprīlī Vašingtona kalnā Ņūhempšīras pavalstī, ASV, kad vēja brāzmas sasniedza 103,3 m/s. Vētras notiek ▪ ciklonu un anticiklonu mijiedarbības dēļ, kad strauji paaugstinās, bet visbiežāk pazeminās atmosfēras spiediens; ▪ pārejot pāri teritorijai lielam ciklonam vai tornado; ▪ vietējā vai frontālā pērkona negaisa laikā, pirms at mosfēras frontes vai tās laikā.

7.31. attēls. Pērkona negaiss

Viesuļvētra ir ārkārtīgi spēcīga, postoša virpuļkustības vētra, kuras centrā ir ļoti zems at mosfēras spiediens, bet tās ārējā malā plosās negaiss ar spēcīgu vēju un lietusgāzēm. Arī tropiskais ciklons ir viesuļvētra, bet precīzāka tropiskā ciklona defi nīcija ir šāda: tropiskais ciklons ir ciklons starp 10° un 20° paralēli abās puslodēs, pasātu joslā, virs okeāniem. Tuvāk ekvatoram tie veidojas ļoti retos gadījumos, tāpēc ka tos ietekmē Koriolisa spēks, kas ziemeļu puslodē novirza vējus pa labi, bet dienvidu puslodē pa kreisi, taču ekvatora tuvumā līdzinās nullei. Tropiskie cikloni salīdzinājumā ar mēreno joslu cikloniem ir mazāki pēc apjoma, bet daudz postošāki. Indijas okeāna reģionā, pārsvarā DA Āzijā, tropiskos ciklonus sauc par taifūniem. Amerikā ļoti spēcīgus tropiskos ciklonus sauc par orkāniem. Tropiskie cikloni veidojas tikai virs okeāniem, kur ir silts ūdens, kas kalpo kā enerģijas avots, galvenokārt tikai tropu zonā, tāpēc šīs vētras dēvē arī par tropiskajiem cikloniem. Siltais ūdens pastāvīgi iztvaiko, veidojot lielas mitra gaisa masas. Ūdenim kondensējoties, veidojas mākoņi, kas savērpjas virpulī. Tornado (virpuļviesulis) ir postošs, straujš un trakojošs piltuvveida at mosfēras virpulis ar lietu un negaisu. No a āluma izskatās, ka šis gaisa virpulis savieno debesis ar zemi. Lielākajai daļai tornado vēja ātrums ir no 60 līdz 180 km/h, bet tā diametrs pārsvarā ir ap 75 metriem, kaut gan lielākais sasniedzis pat 1600 metrus. Parasti tornado ir īslaicīgi, cik

148

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:55:49

pēkšņi tie uzrodas, tikpat ātri beidzas. Šajā laikā tie veic tikai dažus kilometrus. Nav divu vienādu tornado, katram ir savādāka forma un izmēri, un nav tādu tornado, kuri uzvestos tāpat kā citi. Pat neliels putekļu virpulis, kas izveidojies pie pašas zemes virskārtas, var būt tornado. Šāda virpuļa postījumi nemēdz būt postoši. Zinātniski par tornado uzskatāmi tikai tie gaisa virpuļi, kuru vēja ātrums virpuļa ārējā malā sasniedz 60 km/h. Tornado var rasties jebkurā pasaules vietā, izņemot Antarktīdu. Pats slavenākais reģions ir Amerikas centrālā un dienvidu daļa, kas pazīstama kā «Tornado aleja». Katru gadu ASV veidojas apmēram 1000 tornado. Tornado rodas pērkona negaisa laikā, parasti no spēcīgiem pērkona negaisiem, lai gan tie dažreiz var

notikt arī viesuļvētras laikā. Uzskata, ka tornado rodas tad, kad vēsās, sausās gaisa straumes satiekas ar siltajām, mitrajām gaisa straumēm, piespiežot siltajam gaisam pēkšņi celties uz augšu. Tornado izraisītie bojājumi ir saistīti ar lielo vēja ātrumu un vēja nestajām atlūzām. Ir izmērīts, ka vēja ātrums tornado iekšienē var būt līdz pat 480 km/h. Tornado sezona Ziemeļamerikā parasti ir no marta līdz oktobrim, lai gan tornado var izveidoties jebkurā laikā. Ir gadījumi, kad tornado ir izpostījis vienu un to pašu pilsētu vairākus gadus pēc kārtas. Orkāns atgādina milzīgu riņķojošu plati, kuras diametrs var sa sniegt līdz 500, bet retos gadījumos pat līdz 1000 kilometriem. Orkāni nekad neveidojas virs sauszemes, bet tikai virs jūras vai okeāna, ja temperatūra ūdens virsējos slāņos ir vismaz +27 °C. Orkāni rodas tikai tropu joslā, kur Saule sasilda ūdens augšējos slāņus. Mitrais un siltais gaiss no milzīgas teritorijas paceļas 12–15 kilometru augstumā. Orkāna pavadoņi ir augstie viļņi, kas, nonākot cietzemes krastā, spēj applūdināt lielu teritoriju. Ūdens līmeni, savukārt, paaugstina lietusgāzes. Orkāni galvenokārt jauna īstības valstīs prasa lielus cilvēku upurus. Lai laikus brīdinātu cilvēkus par tuvojošos nelaimi, nepieciešams pēc iespējas agrāk konstatēt orkāna kustības virzienu un paredzēt tā turpmāko gaitu, kaut gan tas ir ļoti grūti. Meteoroloģiskās stacijas spēj jau laikus brīdināt par orkāniem, jo šie milzīgie gaisa virpuļi nāk pāri okeānam tālu ceļu.

1

2

3

7.32. attēls. Tornado Tornado sastāv no 3 daļām: horizontāliem virpuļiem mākonī, piltuves (2), papildu virpuļiem, kas veido kaskādi, (3) un futlāra (1).

7.33. attēls. Orkāns «Katrīna» no kosmosa (5. kategorija; 2005. gada 28. augusts)

149

Vide.indb 21

2010.07.16. 16:55:50

7.34. attēls. Orkāna «Katrīna» pārvietošanās Saffira–Simpsona orkānu skala Tropiskā depresija 0–62 km/h Tropiskā vētra 63–117 km/h 1. kategorija 119–153 km/h 2. kategorija 154–177 km/h 3. kategorija 178–209 km/h 4. kategorija 210–249 km/h 5. kategorija ≥250 km/h

Orkāns «Katrīna» izveidojās 2005. gada 23. augustā, bet izkliedējās 30. augustā. Maksimālais vēja ātrums bija 280 km/h, bet zemākais spiediens – 902 milibāri. Orkāns izveidojās virs Bahamu salām un kā pirmās kategorijas viesuļvētra šķērsoja Floridas pavalsti, izraisot atsevišķus nāves gadījumus un vietēja rakstura plūdus. Ieejot Meksikas līča siltajos ūdeņos, orkāns «Katrīna» strauji pieauga spēkā un sasniedza piekto – augstāko kategoriju ar vēja ātrumu līdz pat 280 km/h (aptuveni 77 m/s). Tuvojoties ASV Luiziānas pavalsts piekrastei, vētras spēks samazinājās līdz trešajai kategorijai. Zemā at mosfēras spiediena, vēja dzīto viļņu un spēcīgā lietus ietekmē izraisījās milzīgi plūdi Misisipi pavalstī, tika pārrauti Ņūorleānas aizsargdambji, un 80% pilsētas tika applūdināti. Viesuļvētras izraisītie postījumi gar Meksikas līci stiepās no Floridas pavalsts līdz pat Teksasai. Lai gan tika evakuēta liela daļa iedzīvotāju, tomēr ASV bojā gāja 1836 cilvēki un 705 tiek uzskatīti par pazudušiem. Radītie zaudējumi pārsniedza 40 miljardus latu. Orkāns «Katrīna» bija 2005. gada spēcīgākā Atlantijas okeāna viesuļvētra un viena no piecām nāvējošākām viesuļvētrām ASV vēsturē.

Negaisa mākoņi parasti veidojas mitrās, tveicīgās dienās, kad intensīvi iztvaiko liels daudzums ūdens, kas spēcīgās augšup vērstās gaisa straumēs, kuru ātrums pārsniedz 200 km/h, veido masīvus gubu mākoņus. Bieži šādus negaisus pavada spēcīgs lietus. Lietus ir dabisks elements ūdens aprites ciklā, kas veidojas no ūdens tvaikiem. Parasti nokrišņi saistās ar zema gaisa spiediena apgabaliem. Dažos gadījumos spēcīgas un ilgstošas lietusgāzes var izraisīt katastrofālas sekas. Negaisi var būt arī ar lietusgāzēm, krusu un brāzmainu vēju. Krusa ir sasaluši ūdens pilieni, kas, krītot ar lielu ātrumu, var nodarīt lielu kaitējumu augiem un pat radīt infrastruktūras bojājumus. Visbīstamākie negaisi ir tie, kas veidojas mitrās un tveicīgās vasaras dienās, kad temperatūra pārsniedz +30 °C aukstās at mosfēras frontes priekšpusē. Parasti šādi negaisi ir bargi un iespējams novērot virpuļviesuli. Negaisa laikā spēcīgas gaisa strāvas izraisa mākonī lietus lāšu un krusas graudu sadursmes, radot elektriskos lādiņus. Uzzibsnī milzīga dzirkstele – zibens, kas lielākoties nesasniedz zemi. No lielā siltuma tuvējais gaiss strauji izplešas, izraisot pērkona dārdus.

7.35. attēls. ASV Krasta apsardzes gvards meklē cietušos pēc orkāna «Katrīna» norimšanas

7.36. attēls. Negaiss Baltijas jūrā

150

Vide.indb 22

2010.07.16. 16:55:53

7.37. attēls. Grandioza un bīstama dabas stihija – zibens

Latvijā vasaras periodā negaiss ir diezgan bieža dabas parādība. Vidēji no maija līdz augustam negaisi notiek 17 reizes, bet maksimālais skaits ir bijis virs 40 (1961. gadā Priekuļos). Vistipiskākais zibens ir līnijveida, kas izlādējas dzirksteļu veidā ar atzariem, kuru garums ir

2–3 kilometri vai atsevišķos gadījumos līdz pat 20 kilometriem un vairāk, un ar diametru daži desmiti centimetru. Viena zibens ilgums visbiežāk ir sekundes desmitdaļas, taču atsevišķos gadījumos ilgāk. Īpaši ir plakanais un lodveida zibens. Uz Zemes vienlaikus notiek ap pusotra tūkstoša negaisu. Zibeņu intensitāte ir vidēji 46 reizes sekundē. Uz Zemes virsmas negaisi sadalās nevienmērīgi. Virs okeāniem negaisu ir aptuveni 10 reizes mazāk nekā virs kontinentiem. Tropu un subtropu joslās (no 30° dienvidu platuma līdz 30° ziemeļu platuma) koncentrējas ap 78% visu Zemes negaisu. Visvairāk to ir Āfrikas vidienē. Polārajos rajonos aiz polārajiem lokiem negaisu nav. Negaisu intensitāte katrā atsevišķā vietā ir atkarīga no Saules starojuma: visvairāk negaisu ir vasarā (ziemeļu puslodē no jūnija līdz augustam) un dienvidu puslodē no decembra līdz februārim), bet vismazāk to ir ziemā. Negaisu biežums mainās arī diennakts gaitā: visvairāk to ir dienas vidū un pēcpusdienā, bet vismazāk – naktī un īsi pirms saullēkta. Negaisu biežumu ietekmē arī vietas reljefs – daudz vairāk negaisu ir vasarā kalnos, kas rada šķērsli mitrā gaisa masu virzībai.

7.38. attēls. Zibeņu biežuma karte (reizes gadā/km2)

7.8. VIDES RISKA MODEĻI Dabas stihiju un vides riska interpretācija no cēloņu, seku un aizsardzības līdzekļu viedokļa laika gaitā ir mainījusies. Vissenākie cilvēku mēģinājumi pasargāt sevi no dabas stihijām saistās ar plūdu briesmām. Pirmie mēģinājumi izvairīties no šī riska bija dabas spēku apzināšana un aizsargdambju celtniecība, lai aizsargātu auglīgos līdzenumus pie Nīlas, Tigras un Eifratas jau pirms 3000–4000 gadu.

Pakāpeniski samazinājās hidrobūvju inženieru neveiksmes, bet līdz ar to palielinājās antropogēnā ietekme uz vidi. Modernais vides inženierzinātņu virziens sāka a īstīties ASV 30. gados sakarā ar augsnes erozijas un plūdu briesmu apzināšanu. Kaut gan augsnes un ūdens saglabāšanas mērķi atrodas ārpus publiskās būvinženierijas, pretplūdu būves tika veidotas, balstoties uz ideju, ka ģeofizikālās ekstremālās situācijas

151

Vide.indb 23

2010.07.16. 16:55:56

ir dabas stihiju cēlonis. Tomēr dabas stihijas ir prognozējamas un iespēju robežās kontrolējamas, uzlabojot antropogēno vidi un efektīvi novēršot kaitējuma iespēju. Vispārējā uzvedības modeļa pamatnostādnes: ▪ balstoties uz vides monitoringu un ģeofizikālo procesu zinātnisku izskaidrošanu, tiek prognozēta dabas stihijas norise un iespējamais kaitējums; ▪ precīzai procesa norises izsekošanai tiek izmantotas agrās brīdināšanas sistēmas un atgriezeniskās saites iekārtas; ▪ nepieciešama fizikālo procesu vadība un kontrole, kas izriet no vides infrastruktūras veidošanas pieredzes, piemēram, pretplūdu aizsargdambju vai pretlavīnu nostiprinājumu drošuma; ▪ ļoti būtiska ir profilakses plānu un ārkārtas pasākumu izstrādāšana un izmantošana; ▪ svarīga nozīme ir bruņotajiem spēkiem, jo tikai militāras organizācijas var veikt nepieciešamās darbības dabas stihijas piemeklētajā teritorijā. No 70. gadiem sāka a īstīties alternatīvs modelis ar atšķirīgu interpretāciju. Tas nav tik specifiski saistīts ar dabas stihijām, un tajā par daudz iespaidīgākiem uzskatīti institucionālie spēki, nevis individuāla rīcība. Šāda alternatīva filozofija bija nepieciešama, lai atrisinātu grūtības, kas nebija iespējams ar iepriekšējo modeli, jo tas pietiekami efektīvi nenovērsa dabas stihiju negatīvo ietekmi, īpaši vājāk a īstītajās valstīs. Strukturālo modeli pārsvarā veidoja un a īstīja sociālās zinātnes, norādot, ka nepieciešams atrast

kopsakarības starp dabas stihijām daudzās pasaules valstīs. Tas balstījās uz pārliecību, ka ciešanas no dabas stihijām vāji a īstītās valstīs vairāk ceļas no nepilnībām pasaules globālajā sistēmā un sociālajā noslāņotībā nekā no pašas ģeofizikālās norises. Tika pausts viedoklis, ka nepieciešams skaidrāk nodalīt dabas stihijas tiešo izpausmi un ekonomiskās, sociālās un politiskās problēmas vājāk a īstītās valstīs. Strukturālajā modelī izpaužas vairākas būtiskas iezīmes: ▪ dabas stihiju negatīvā ietekme nav primāri atkarīga no ģeofizikāliem procesiem, jo vāji a īstītās valstīs pieaugošā nabadzība palielina iedzīvotāju jutīgumu, tādējādi dabas stihijas negatīvās ietekmes smagums vispirms ir saistīts ar cilvēku ekspluatācijas līmeni, tiek apšaubīts pieņēmums, ka dabas stihiju bardzība vairāk izpaužas a īstības valstīs; ▪ tiek noliegts apgalvojums, ka dabas spēku izraisītās vētras vai sausums ir ilgāki nekā antropogēnās darbības, piemēram, urbanizācija; ▪ adekvāta pretdarbība vai profilakse dabas stihijām, kas regulāri atkārtojas nabadzīgās valstīs, nav iespējama nepieciešamo resursu trūkuma dēļ; ▪ tiek noraidīts apsvērums, ka dabas stihijas upuri ir likteņa neveiksminieki – tiem pietiek izpratnes par notiekošo, un to uzvedība pārsvarā ir adekvāta reālajām briesmām, tomēr viņi ir cieši saistīti ar riskanto vietu un to nevar izmainīt eksistenciālo apsvērumu dēļ.

7.9. PIELĀGOŠANĀS APKĀRTĒJAI VIDEI PIRMSINDUSTRIĀLAIS PERIODS Tradicionālajās pirmsindustrijas laikmeta kopienās nebija iespējams kontrolēt apkārtējo vidi vai to nopietni pārveidot. Cilvēki izmantoja izdomu, lai pasargātos no briesmām, un eksperimentējot guva atzīstamus panākumus pat bez modernām tehnoloģijām. Nelielās koka un papīra mājiņas Japānā bija izturīgas pret zemestrīcēm. Pat ja namiņš sagruva, tas nebija pārāk bīstami. Alpu zemju ciematos mājām veidoja stāvus jumtus, lai uzkritušais sniegs tās nesalauztu. Bez tam mājas netika celtas uz lavīnbīstamām nogāzēm, kas tika atklātas daudzu paaudžu laikā. Zemnieki tropiskās savannās iemācījās audzēt augus tā, lai tiem tiktu nodrošināta aizsardzība pret sausumu, lauku darbus – sēšanu un pļauju – saskaņoja ar musonu periodiem. Šāda sistēma nodrošināja pietiekamu aizsardzību, un tikai īpaši spēcīgu dabas stihiju reizēs bija lieli zaudējumi. Daudzos gadījumos tika veikti ievērības cienīgi darbi, lai pasargātos no draudīgās vides. Holandieši būvēja dambjus gar jūras krastu, ķīnieši

nostiprināja upju krastus, bet Tuvo Austrumu tautas veidoja irigācijas sistēmas starp Tigru un Eifratu.

INDUSTRIĀLAIS PERIODS Lai pasargātos no bīstamām parādībām dabā, arvien lielākos apjomos un tempā tika konstruētas un celtas tehnoloģiskās aizsardzības sistēmas. Ir uzbūvētas daudzas lielas ūdenskrātuves, lai mazinātu plūdu postu un uzkrātu ūdeni apūdeņošanas vajadzībām, izmantotas dažādas tehnoloģijas, lai izkliedētu miglu, novērstu krusu un lavīnas. Jūras krastu nostiprinājumi ir ļāvuši mazināt krasta noskalojumus, bet vaļņi upju krastos pasargā tīrumus un apbūvētās teritorijas no plūdiem līdzenās vietās. Cīnoties pret bioloģisko faktoru izraisītām nelaimēm, cilvēki sāka lietot milzīgas pesticīdu devas. Tomēr arvien labāk aizsargājoties pret dabas stihijām, to nodarītie zaudējumi arvien pieauga. Tam bija vairāki iemesli: ▪ rēķinot zaudējumus naudas izteiksmē, parasti netika ņemta vērā inflācija, kas palielināja absolūtos skaitļus;

152

Vide.indb 24

2010.07.16. 16:55:58

▪ kaut gan stihiju, iespējams, nekļuva vairāk (nav precīzu datu par pagātni), zaudējumi tomēr tika rēķināti visos gadījumos; ▪ palielinājās iedzīvotāju skaits un blīvums, kā arī materiālo vērtību apjoms, un stihijas gadījumā zaudējumi ir ļoti lieli, jo, pieaugot bagātībai, palielinās arī izdevumi tās aizsardzībai; ▪ atsevišķos gadījumos aizsardzības sistēmu reāla pastāvēšana rada pārlieku lielu pašpārliecinātību, kas var novest pie nelaimes. Citos gadījumos, ja ir vājas aizsardzības sistēmas pret stihiju vai arī to nav vispār, uzticēšanās aizsargspējām ir saistīta ar plaši izplatītajām bailēm no tehnoloģijas varenības un spējas tās pārvaldīt. Tas neizslēdz nelaimes – agri vai vēlu tās notiek; ▪ nodrošināties 100% apmērā pret visām stihijām ir pārāk dārgi, tāpēc iedzīvotāji nemaz necenšas pasargāties no liela mēroga stihijām, kuras gan notiek reti, tomēr notiek; ▪ dažos gadījumos pārsvaru pār risku gūst ekonomiski, estētiski vai izcili atpūtas apstākļi, jo valda uzskats, ka uzturēšanās riska zonā nav pastāvīga un tāpēc arī nelaimes varbūtība ir niecīga; ▪ bieži izvēli par labu lielākam riskam nosaka arī cerība, ka nelaimes gadījumā būs iespēja saņemt kompensāciju no valdības un sabiedrības.

PĒCINDUSTRIĀLAIS PERIODS Neņemot vērā visus sasniegumus, tehnoloģiju izmantojums aizsardzībai no dabas katastrofām tomēr nav pietiekams, jo vēl pastāv nepārvarami tehniski ierobežojumi un grūti paredzama cilvēku sociālā un ekonomiskā a ieksme pret vidi nākotnē. Tomēr modernās tehnoloģijas dabas stihiju kontrolē un vadībā var pavērt ceļu vēl lielākām nelaimēm, kā arī veicināt valdības rīcībspējas atkarību no lielu privātu organizāciju prasībām. Pašlaik tiek meklēti elastīgi modeļi, kas nodrošinātu aizsardzības metožu lietojumu, apvienojot gan sociālo, gan ekonomikas, gan vides politiku. Pastāv vairākas iespējas sasniegt nosacīta līdzsvara stāvokli: ▪ kopīgi dalot un nomaksājot zaudējumus (piekrišana), ▪ aizsargājoties no dabas stihijām ar tehnoloģiskiem paņēmieniem (tehnoloģiskā kontrole), ▪ veidojot sociālu noskaņošanos (normatīvā regulācija), ▪ lietojot radikālas metodes (pārvietošana), ▪ izstrādājot profilakses programmas. Latvijas Republikā civilās aizsardzības sistēmu katastrofu pārvaldīšanai, nodrošinot tās darbības tiesiskos un organizatoriskos pamatus cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai katastrofu gadījumos un pastāvot katastrofas draudiem, nosaka Civilās aizsardzības likums (Saeima, 2006. gada 5. oktobris) un Ministru kabineta noteikumi.

LITERATŪRA Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. London: Routledge. Dermans P. (2000) Drošība ekstremālās situācijās. Rīga: Jumava. Fragile Earth – Views of a Changing World (2006) London: Collins. Global Catastrophic Risks (2009) Eds. Bostrom N., Cirkovic M. Oxford University Press. Hewitt K. (1997) Regions of Risk. A geographical introduction to disasters. Addison Wesley Longman Ltd. Ilvess G. (1999) Katastrofas, kas satricināja pasauli. Rīga: Lauku Avīze. Keith S. (2001) Environmental Hazards. Assessing risk and reducing disaster. London: Routledge.

Marshak S. (2008) Earth. Portrait of a Planet. New York: W. W. Northon & Co. Newson L. (1998). Atlass of the World’s Worst Natural Disasters. London: Dorling Kindersley. Planet Earth. An Illustrated History (2008) New York: Time. Spārītis O. (2007) Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais Apgāds. State of the World (2009) A Worldwatch institute report on progress toward a sustainable society. London: Earthscan. Tyler Miller G. T. (1992) Living in the Environment. Belmont: Wadsworth Publishing Co.

INTERNETA RESURSI Vides ministrija. Pieejams: www.vidm.gov.lv Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Pieejams: www. lvgma.gov.lv Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Pieejams: www2.112.lv Civilā aizsardzība. Pieejams: www.iem.gov.lv/lat/diskusijas/civila_ aizsardziba__ugunsdrosiba__ugunsdzesiba_un_glabsana Katastrofu informācijas tīkls (Disaster News Network – DNN). Pieejams: www.disasternews.net ANO Pasaules Veselības organizācijas Dabas katastrofu epidemioloģijas pētniecības centra datu mājaslapa un datubāze

(WHO Collaborating Centre for Research on the Epidemiology of Disasters – CRED); Emergency Events Database EM-DAT. Pieejams: www.emdat.be The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters – CRED. Data and statistics. Pieejams: www.preventionweb.net/english/ hazards/statistics Globālo katastrofu trauksmes un koordinācijas sistēma (The Global Disaster Alert and Coordination System – GDACS). Pieejams: www. gdacs.org Pasaules drausmīgākās dabas katastrofas. Pieejams: http://across.co.nz/WorldsWorstDisasters.html

153

Vide.indb 25

2010.07.16. 16:55:58

154

Vide.indb 26

2010.07.16. 16:55:58

8.

EKONOMIKA – VIDE – AUGSME

Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors

Dzintra Atstāja, Banku augstskolas asociētā profesore

Jānis Malzubris, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes lektors

Vides ekonomika – ekonomikas virziens, kas saistīts ar attiecībām starp ekosistēmām un sociāli ekonomiskajām sistēmām plašā nozīmē, attiecībām, kas risina daudzas mūsdienu problēmas un ir vajadzīgas ilgtspējīgas nākotnes veidošanai. Vides ekonomikas būtība izriet no uzņēmējdarbības vides tirgus ekonomiskajiem apstākļiem. Jebkura uzņēmējdarbības veicināšana ir saistīta ar noteiktām funkcijām. Uzņēmējdarbības funkcijas aptver ražošanu un mijiedarbību ar vides elementiem. Visām vides ekonomikas sastāvdaļām ir kopīgas problēmas, kas saistītas ar izmaksu veidošanu un investīciju efektivitātes novērtēšanu. Šajā nodaļā apskatīts šo mijiedarbību raksturs un sekas ilgtspējīgas attīstības kontekstā, svarīgākie ekonomikas jēdzieni un pamatprincipi, vides funkcijas, kas ir nozīmīgas no ekonomiskā viedokļa, kā arī ekonomikas loma ilgtspējīgas attīstības īstenošanā.

Vide.indb 1

Džineta Dimante, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docente Palīdzību sniedza arī Tatjana Tambovceva, Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes docente, Aija Graudiņa, Banku augstskolas asociētā profesore, Biruta Pūle, Banku augstskolas docente

2010.07.16. 16:55:58

8.1. VIDE, EKONOMIKA, ATTĪSTĪBA Cilvēka dzīve un darbība norit mijiedarbībā ar dabu. Cilvēks – sabiedrība – daba: šī triāde laika gaitā radījusi daudzas problēmas, kuru aktualitāte jo īpaši nozīmīga ir mūsdienās. Industrializētajā pasaules daļā izveidojies ideoloģisks konflikts starp vides aizsardzību un sabiedrības tehnoloģiskās a īstības nodrošināšanu. Pārdomāta vides politika samazina videi bīstamu darbību veikšanu. Savukārt tehnoloģiju a īstība ir vērsta uz to, lai ar sarežģītāku tehnoloģiju palīdzību panāktu vēlamo dzīves līmeni. Pēdējos gados sabiedrībā šis uzskats stipri mainījies par labu vides aizsardzībai. Cilvēki ir sapratuši, ka ne visus resursus var atjaunot; sapratuši, ka tīrs ūdens un gaiss ir cilvēka izdzīvošanas neatņemama sastāvdaļa. Mūsdienās notiek pāreja uz tīrām tehnoloģijām un ražošanas procesā tiek samazināta dabas resursu nelietderīga izmantošana, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību, piemēram, produkta aprites cikla analīzi un lietošanu, atkritumu pārstrādi un izvietošanu videi draudzīgā veidā. Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei bija ierobežota izpratne par cilvēka un dabas savstarpējo mijiedarbību. Mūsdienās zinām, ka dabas resursi nav bezgalīgi un ka jebkura cilvēka darbība ietekmē dabu gan īslaicīgi, gan ilgā laika posmā. Sabiedrība un biznesa pasaule ir mainījušas savu a ieksmi pret vidi – ar to saistītie jautājumi bieži vien ir kļuvuši par nopietniem argumentiem lēmumu pieņemšanā. Daudzi uzņēmumi, īpaši mazie un vidējie, labāk īsteno vides prasības, tomēr tiem ne vienmēr ir pieejama informācija un trūkst resursu. Iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšana nav iedomājama bez apkārtējās vides stāvokļa uzlabošanas. Vides kvalitātei pazeminoties, zaudē gan sabiedrība, gan tautsaimniecība – vides kvalitātes pasliktināšanās negatīvi ietekmē cilvēka veselību, dabisko ekosistēmu stabilitāti, kā arī dabas resursu pieejamību un kvalitāti. Degradēta vide postoši ietekmē arī

sabiedrības apziņu kopumā. Lai samazinātu nevēlamo ietekmi uz vidi, kardināli jāmaina gan lēmumu pieņemšanas ceļi tautsaimniecībā, gan sabiedrības a ieksme pret vidi kopumā, jo kvalitatīva vide un maz pārveidota daba ir cilvēka pilnvērtīgas dzīves, valsts un sabiedrības ilgtspējīgas a īstības neatņemami priekšnosacījumi. Vides politikas īstenošanā arvien lielāka nozīme tiek piešķirta ekonomiskajiem līdzekļiem. Tie sevišķi efektīvi darbojas tirgus ekonomikas apstākļos un ietekmē ražotāja iespējas vai arī patērētāja uzvedību tirgū. Ekonomisko līdzekļu mērķi ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un patēriņu, veicināt jaunu un pilnveidotu tehnoloģiju ieviešanu, lai samazinātu vides piesārņojumu, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus. Ilgtspējīga a īstība nav iedomājama bez ekonomisko un vides mērķu apvienošanas. Ilgtspējīgas lauksaimniecības ražošanas metodēm, enerģijas izmantošanai, dabas resursu pārvaldībai un industriālajai ražošanai ir nozīmīgs potenciāls, bet nepieciešams plašāks lietojums. Ilgtspējīga globālā ekonomika netieši norāda arī uz iedzīvotāju skaita un materiālu patēriņa ierobežošanu. Ekonomisko aktivitāšu ilgtspējas izvērtējums un izmantojums jau ir kļuvis par galveno vadlīniju un turpmākajās desmitgadēs kļūs vēl svarīgāks. Ekonomika sniedz būtisku ieguldījumu to vides problēmu izpratnē un risināšanā, ar kurām sastopas mūsdienu sabiedrība. Cilvēki pievērš daudz lielāku uzmanību vides ekonomiskajai vērtībai un saimnieciskās darbības ietekmei uz vidi. Daļēji to nosaka sabiedrībā pieaugošais satraukums par tādām vides problēmām kā klimata izmaiņas un kultūrvēsturisku dabas ainavu izzušana. Daļēji to veicina arvien lielākā politiķu interese par ieguvumiem un zaudējumiem, īstenojot noteiktu vides aizsardzības politiku.

8.2. EKONOMIKA UN ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA 8.2.1. EKONOMIKA UN TAUTSAIMNIE CĪBAS ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA Ekonomika bieži vien tiek saprasta kā zinātne par materiālo vēlmju apmierināšanu, par naudas pelnīšanas prasmi. Tas ir visnotaļ nepilnīgs viedoklis par ekonomiku. Tulkojumā no grieķu valodas vārds «ekonomika» nozīmē ‘mājas kārtība’. Tātad ekonomika ir zinātne par to, kā panākt, lai mājā būtu kārtība, lai cilvēkiem tur būtu laba dzīve. Materiālo vēlmju apmierināšana un nauda ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums tam, lai cilvēks justos labi.

Tautsaimniecība ir saimniecisko darbību kopums un vide, kurā tās norisinās. Tautsaimniecības mērķis ir panākt, lai visi cilvēki dzīvotu labi un justos laimīgi, taču pašreizējā labā dzīve nedrīkst apdraudēt labo dzīvi nākotnē. Notikumi Latvijā un pasaulē rada šaubas, vai pareizi ir izprasta šī mērķa būtība. Reizēm tautsaimniecības mērķis tiek skaidrots kā strauja ekonomikas izaugsme ilgtermiņā ar ierobežotu vides piesārņojumu. Ekonomika ir zinātne par tautsaimniecību, par to, kā veikt saimnieciskās darbības, lai celtu visu cilvēku labklājību, turklāt tā, lai tas neapdraudētu labklājību nākotnē. Bieži labklājības jēdziens tiek uzskatīts

156

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:56:01

par pārāk nekonkrētu, lai to varētu izvirzīt par mērķi. Tas tā nav. Labklājībai ļoti būtiskas ir tādas vērtības kā veselība, drošība un mājoklis. Vairums cilvēku pie vērtībām pieskaitīs arī ģimeni un darbu, svaigu gaisu, dzidru ūdeni, tīru vidi ar zaļojošiem kokiem un skaidrām debesīm. Nauda, izglītība un drošība nākotnē – reizēm arī šie tiek minēti kā faktori, kas veido labklājību. Protams, katram indivīdam ir savas prioritātes un sava vērtību sistēma. Kā mēs, vairojot pašreizējo labklājību, varam apdraudēt labklājību nākotnē? Pirmkārt un galvenokārt pasliktinot vides kvalitāti – gan ekoloģiskā, gan etniskā, sociālā, kultūras un citos aspektos. Tas visbiežāk notiek, sajaucot vietām mērķi un līdzekļus – uzskatot par galveno mērķi strauju ekonomikas izaugsmi, inflācijas un valsts budžeta deficīta samazināšanu. Ilgtspējīga a īstība nenozīmē to, ka pašreizējai paaudzei būtu jānodrošina nākamo paaudžu labklājība – katrai paaudzei pašai ir jārūpējas par savu labklājību. Ja mēs to izdarīsim nākamās paaudzes vietā, kā gan tā spēs rūpēties par tālāko paaudžu labklājību? Taču mūsu paaudze nedrīkst nostādīt nākamo paaudzi sliktākā sākuma pozīcijā, sabojājot vidi un liekot tai maksāt mūsu parādus. Ilgtspējīgas a īstības jēdziens parādījās 20. gadsimta otrajā pusē, kad cilvēku a ieksme pret materiāliem labumiem mainījās, uzskatot to iegādi par pašpietiekamu vērtību. Jau 19. un 20. gadsimta mijā izcilais amerikāņu ekonomists Torstens Veblens formulēja pārspīlētā patēriņa jēdzienu, norādot, ka cilvēki iegādājas materiālos labumus ne tikai tāpēc, ka tie viņiem būtu vajadzīgi, bet, lai parādītu sev un citiem, ka viņi var tos iegādāties, tādējādi gūstot pašapliecinājumu. Lietas ir zaudējušas cieņpilno attieksmi pret tām un tajās ieguldīto darbu, tāpēc tās ar vieglu roku tiek izmestas atkritumos. Līdz ar to dabas resursi tiek pārvērsti par atkritumiem, neradot patiesu labklājības pieaugumu. Iespējams, tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc 20. gadsimta otrajā pusē cilvēce sāka apzināties, ka tās a īstība ir zaudējusi savu ilgtspēju. Ilgtspējīga a īstība tā arī var palikt tikai skaists un utopisks mērķis, ja netiks pētīts, kā panākt, lai sabiedrība un katrs indivīds atsevišķi izprastu šo mērķi, pieņemtu to kā savējo un savu ikdienas darbību pakļautu mērķim. Pat ja lielākā sabiedrības daļa to darīs, pietiks ar atsevišķu indivīdu darbību, kas neatbilst mērķim, lai tas tiktu apdraudēts. Ko darīt, lai tas nenotiktu? Tikai ar likuma bardzību vai tikai ar audzināšanu un labu piemēru to diez vai var panākt. Katram cilvēkam ir sava prioritāšu sistēma. Kā panākt, lai cilvēka darbība viņa individuālā mērķa sasniegšanai nav pretrunā ar sabiedrības interesēm? Cilvēku darbības, lai īstenotu izvirzīto mērķi, var skaidrot, izmantojot spēļu teorijas pamatnostādnes – Pareto efektivitātes un Neša līdzsvara jēdzienu. Šāda pieeja ir tipiska sabiedrībai, jo atsevišķa indivīda labums ir atkarīgs ne tikai no viņa paša izturēšanās, bet arī no visu pārējo sabiedrības locekļu izturēšanās.

Situāciju, kurā nevienam tās dalībniekam nav iespējams atrast kādu citu situāciju, kurā viņa labums palielinātos, vienlaikus nesamazinoties neviena cita dalībnieka labumam, sauc par Pareto efektīvu situāciju. Situāciju, kurā nevienam tās dalībniekam nav iespējams palielināt savu labumu, izmainot savu izturēšanos (ja citi savu izturēšanos nemaina), sauc par Neša līdzsvara situāciju. Katru dienu ik uz soļa mēs saskaramies ar to, kā sabiedrība ieslīgst Neša līdzsvara situācijās, kas nav Pareto efektīvas. Vai arī ikkatrs no mums nav spriedis: «Es saprotu, ka tas, kas notiek, ir slikti. Taču, ja es gribēšu ko mainīt, pats no tā dabūšu ciest. Tāpēc labāk cietīšu klusu, gan jau kāds cits uzņemsies pārmaiņu iniciatora lomu.» Ja situācija (sabiedrības locekļu izturēšanās kopums) nav Pareto efektīva, tad vienmēr var atrast kādu labāku situāciju. Tātad sabiedrības locekļu izturēšanās kopumam, kas atbilst ilgtspējīgai a īstībai, ir jābūt Pareto efektīvam. Tai pašā laikā ne jebkura Pareto efektīva situācija atbildīs ilgtspējīgai a īstībai. Tātad Pareto efektivitāte ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums, lai situācija atbilstu ilgtspējīgai a īstībai. Pirmā labklājības ekonomikas pama eorēma apgalvo – brīvais tirgus nodrošina to, ka resursu izlietojums ekonomikā būs Pareto efektīvs. Tas reizēm tiek minēts kā arguments, ka brīvais tirgus pats par sevi ir mehānisms, kas nodrošina ekonomikas ilgtspējīgu a īstību. Taču skaidrojums ir aplams šādu iemeslu dēļ: 1) minētā teorēma ir a iecināma tikai uz ideālu pilnīgas konkurences modeli, kas mūsdienu ekonomikā neeksistē, 2) par efektivitātes kritēriju tiek pieņemts peļņas rādītājs naudas izteiksmē, kas no ilgtspējīgas a īstības viedokļa ir pārlieku vienkāršoti un nav korekti. Pieņemsim, ka tiktu atrasta tāda Pareto efektīva situācija, kas atbilstu ilgtspējīgai a īstībai. Pieņemsim, ka vairums sabiedrības locekļu to atzītu par pareizu un apņemtos ievērot. Vai ar to būtu pietiekami, lai šī Pareto efektīvā situācija īstenotos dzīvē? Labklājības teorijas liberālais paradokss apgalvo, ka paļaušanās tikai uz cilvēku brīvu rīcību un Pareto efektīvas situācijas sasniegšana ir nesavienojamas lietas. Pareto efektivitāti apdraud Neša līdzsvars – ja kaut viens sabiedrības loceklis atkāpsies no Pareto efektīvā stāvokļa, jo tādējādi pieaugs viņa individuālais labums (kaut arī citiem sabiedrības locekļiem tas samazināsies), arī citi sabiedrības locekļi, to redzot, sāks domāt: «Ja jau citi tā dara, kāpēc man ir jābūt godīgam muļķim?» Līdz ar to sabiedrība ieslīgs Neša līdzsvara stāvoklī, kur katrs sabiedrības loceklis saprot, ka situācija ir slikta, taču, ja kāds to sāks mainīt, viņš pats no tā tikai cietīs. Kā panākt, lai tiktu saglabāts Pareto efektīvais stāvoklis, ja tas nav Neša līdzsvara stāvoklis? Amerikāņu ekonomists Torstens Veblens savos darbos apskatījis tādus jēdzienus kā «instinkti» un «institūti». Institūti ir gadsimtu gaitā sabiedrībā veidojušos normu kopums, kuras tiek ievērotas ne aiz

157

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:56:01

bailēm no soda, bet gan tāpēc, ka šo normu pārkāpuma neiespējamība cilvēkam ir ieaudzināta jau no mazām dienām. To, ko dara guļamistabā vai tualetē, nedara uz ielas, un otrādi. Institūti ar likumu attur indivīdus no tādas darbības, kas var apdraudēt sabiedrību. Tos zaudējot, sabiedrības labklājība tiek būtiski apdraudēta. Domājams, ka visdrošākais ir gadsimtu gaitā sevi a aisnojušais ceļš – noteiktu principu iedzīvināšana sabiedrībā vispārpieņemtu normu veidā. Pašlaik valdošā augstprātīgā a ieksme pret vērtībām, kuras nodrošina šādu normu ievērošanu, proti, ģimeni, tautu, valsti, tikumību, reliģiju, nopietni apdraud virzību uz mērķi – ilgtspējīgu a īstību.

8.2.2. EKONOMIKAS UN VIDES MIJIEDARBĪBA Saimnieciskā darbība vienmēr ietekmē vidi. Tendence, kas novērota a īstītākās pasaules valstīs, rāda, ka cilvēce patērē aizvien vairāk resursu, nekā būtu nepieciešams tās pamatvajadzību apmierināšanai. Tas izriet no likumsakarības – jo augstāks dzīves līmenis, jo lielāka pirktspēja. Lai apmierinātu savas pamatvajadzības, cilvēki patērē siltumu, enerģiju, pārtiku, apģērbu, mēbeles un jaunākās tehnoloģijas. Lai radītu produktus un sniegtu pakalpojumus, tiek izmantotas dabas bagātības. Neracionālas saimnieciskās darbības dēļ šo krājumu var nepietikt nākamajām paaudzēm. Vidi apdraud ražošanas un patērēšanas procesā radušies atkritumi, kuru apjomi

Ekoloģiskais cikls

Saules enerģija

Piesārņojums un atkritumi DABA Preces un pakalpojumi Produktu tirgus

7 1 Firmas 4 10

8 2

Ekonomiskais cikls Mājsaimniecības 5

6

Faktoru tirgus

3 9

Ražošanas faktori

Dabas resursi un vides pakalpojumi

Atkritumu siltums

8.1. attēls. Ekonomikas un vides mijiedarbības modelis 1 – preču un pakalpojumu piegāde; 2 – preču un pakalpojumu pieprasījums; 3 – resursu piegāde; 4 – resursu pieprasījums; 5, 6 – otrreizējā izmantošana, pārstrāde un atjaunošana; 7 – atlikums no ražošanas; 8 – atlikums no patēriņa; 9, 10 – iegūtie dabas resursi.

aizvien palielinās, jo arī cilvēku skaits uz Zemes nemitīgi pieaug. 8.1. a ēlā shematiski parādītas materiālu plūsmas starp vidi un ekonomiku. Cilvēka un vides savstarpējo mijiedarbību nosacīti var raksturot divējādi: 1) cilvēka un vides mijiedarbība, 2) cilvēku mijiedarbība. Ekonomikai svarīgi ir pakalpojumi, ko sniedz vide: ▪ vide kā resursu avots, ▪ vide kā atkritumu izvietošanas telpa, ▪ vide kā dzīves telpa un eksistences nodrošinājums. Vide ekonomikā tradicionāli tikusi uztverta kā atjaunojamo un neatjaunojamo resursu avots un vieta, kur izvietot atkritumus. Tā ir izteikta vides ekspluatēšanas pieeja. No ekonomikas viedokļa svarīgi ir tas, ka uzskaitīti tie resursi, kam ir īpašnieks un par kuru izmantošanu tiek maksāts. Daļa vides resursu bija un ir bezmaksas. Būtiska ir resursu intensīva izmantošana un fakts, ka daļai resursu nav noteikta īpašnieka. Vides intensīva ekspluatācija saimnieciskās darbības veikšanai ir novedusi pie tā, ka vides izmaiņas 20. gadsimta vidū kļuva par nopietnu problēmu globālā mērogā, kas izpaužas kā ārējo izmaksu palielināšanās. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu a īstību, katrs process jāizvērtē pēc trim pamatprincipiem: ▪ vajadzības – uzsverot pasaules nabadzīgās daļas (a īstības valstu un sabiedrības nabadzīgo slāņu) vitālās vajadzības, kam jānodrošina visaugstākā prioritāte. Tas ir vienlīdzības un godīguma princips, jo cilvēki visur ir vienādi, ar vienādām tiesībām uz pārtiku, mājokli, izglītību, arī uzmanību un mīlestību; ▪ vides ierobežotās iespējas nodrošināt pašreizējās un nākotnes vajadzības saistībā ar mūsdienu tehnoloģiju un sociālās organizācijas a īstības līmeni. Tas ir piesardzības jeb ilgtermiņa redzējuma princips – nekad neņemt vairāk kā nepieciešams, nenovērtēt par zemu iespējamos riskus. Pirms kaut ko pērkam, pārdomāsim – vai mums to tiešām vajag, pirms ieviešam jaunu tehnoloģiju vai produktu – vai tie tiešām ir droši visos aspektos, pirms ko nolaužam vai nomedījam – vai mums to vajag un vai mirkļa prieks par savu visspēcību nav nenozīmīgāks par dzīvās dabas daudzveidību, par kuru gribētu priecāties arī nākamās paaudzes; ▪ sistēmisms – mijiedarbības ievērošana starp vidi, sabiedrību un tautsaimniecību, ko parasti atspoguļo trīs kapitālu modelī, tajā ietverot dabas kapitālu, cilvēkkapitālu un cilvēku radīto kapitālu. Ilgtspējīga a īstība nozīmē risināt jebkuru ekonomikas, sabiedrības vai vides jautājumu tā, lai pieņemtais lēmums būtu labvēlīgs vai pēc iespējas mazāk nelabvēlīgs pārējo nozaru a īstībai. Ilgtspējīgas a īstības koncepcija ietver fiziskos apstākļus, politiskas vīzijas, jēdzienu par dzīves kvalitāti vai labklājību un optimizētu ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu tās resursu pieejamību nākamajām paaudzēm.

158

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:56:01

8.2.3. IETEKME UZ VIDI  TO NOTEICOŠIE FAKTORI UN PRINCIPI Ietekmi uz vidi nosaka materiālās labklājības pieaugums. Tas nozīmē lielāku materiālu un enerģijas plūsmu, bet tās samazināšana – mazāk ietekmētu vidi. Ar likumu noteikta prasība potenciāli bīstamiem saimnieciskās darbības objektiem veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), tas ir viens no vides aizsardzības politikas instrumentiem. IVN ir procedūra, kas tiek piemērota, lai novērtētu paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi un izstrādātu priekšlikumus nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai. Pretstatā normatīvajiem aktiem, kas regulē kādu konkrētu vides sektoru, piemēram, ūdens vai gaisa izmantošanu, IVN ir vērsta uz visu vidi ietekmējošo darbību izvērtēšanu. Šis izvērtēšanas process ir jāuzsāk pēc iespējas agrākā paredzētās darbības plānošanas, projektēšanas un lēmumu pieņemšanas stadijā. Veicot IVN, jānovērtē paredzētās darbības izraisītas tiešas vai netiešas pārmaiņas vidē, kuras ietekmē vai var ietekmēt ▪ cilvēku, viņa veselību un drošību, ▪ bioloģisko daudzveidību, ▪ augsni, gaisu, ūdeni un klimatu, ▪ ainavu, kultūras un dabas mantojumu, ▪ materiālās vērtības, ▪ visu minēto jomu mijiedarbību. Svarīga loma IVN procedūrā ir atvēlēta sabiedrībai, kurai dotas plašas iespējas līdzdarboties vides jautājumu izvērtēšanā, kā arī ietekmēt lēmumu pieņemšanas gaitu un rezultātu. Nosacīti izšķir divus galvenos virzienus – ekonomisko un vides virzienu. Pie šiem diviem virzieniem jāpieskaita vēl viens – vides un ekonomikas ciešā saistība, kad ekonomisko risinājumu pieņemšana balstās uz racionālas dabsaimniecības principiem un vides aizsardzību. Vides un ekonomisko mērķu savstarpējā mijiedarbība atainota 8.2. a ēlā.

Vide

Vide

Ekonomika

Ekonomisko mērķu dominante

Vide

Ekonomika

Vides mērķu dominante

Ekonomika

Vides un ekonomisko mērķu savstarpēja saskaņa

8.2. attēls. Vides un ekonomisko mērķu mijiedarbība

Ekonomisko mērķu dominantes gadījumā vides prasības tiek pieņemtas tikai tādā mērā, kādā to pieprasa tiesību akti. Vides mērķu dominante nozīmē apzinātu ekonomisko interešu ierobežošanu, ieskaitot ienākumus un konkurenci. Vides ekonomika ietver pretrunu izlīdzināšanu starp ekonomiku un ekosistēmām, dabas saimniecības pasākumu apvienošanu ar ražojamās produkcijas izmaiņām, pašu ražošanu un pārvaldības procesiem.

Ilgtspējīgas a īstības koncepcija piedāvā tradicionālās ekonomikas maiņu, tās galveno principu humanizāciju, ekonomisko un vides sistēmu a īstības saskaņotību un kopīgu pieeju meklēšanu. Viena no galvenajām vides ekonomikas kā zinātnes atšķirībām no tradicionālās ekonomikas un ekoloģijas ir lielāka mēroga un ilgtspējīga pieeja cilvēku darbībai telpā un laikā, kas iekļauj veselu tīklu dažādu līmeņu ekonomisko un ekoloģisko sistēmu, kuras savstarpēji mijiedarbojas. Tradicionālā ekonomika ir orientēta uz individuāliem patērētājiem, kuru gaume un izvēles ir noteicošās. Tehniskā progresa un aizvietojamības dēļ dabas resursi tiek uzskatīti par neierobežotiem. Vides ekonomikas koncepcija balstās uz citiem principiem – cilvēki tiek uzskatīti tikai par vienu, kaut arī ļoti svarīgu apvienotās vides – ekonomiskās sistēmas – komponentu. Ietekmi uz vidi nosaka vairāki sociālekonomiski faktori: iedzīvotāju skaits, materiālās labklājības līmenis un izmantotās tehnoloģijas. Tā ir IPAT formula: I=P×A×T, kur I – ietekme uz vidi; P – iedzīvotāju skaits; A – pārticība, materiālā labklājība, ko var izteikt kā IKP/ iedzīv.; T – tehnoloģijas. Ja iedzīvotāju skaits nepieaug, lielāku nozīmi iegūst materiālā labklājība un tehnoloģijas. Materiālo labklājību tradicionāli vērtē ar iekšzemes kopproduktu uz iedzīvotāju. Materiālās labklājības pieaugums ilgi tika uzskatīts un aizvien tiek uzskatīts par nozīmīgu valsts sekmīgas darbības rādītāju. Tā kā šāda pieeja ir tipiska tirgus ekonomikas valstīm, materiālās labklājības pieaugumam ir raksturīgas arī visas tirgus nepilnības. Tirgus mehānisms nosaka cenas, kuras ietver uzņēmēja izmaksas, bet neietver sabiedrības zaudējumus, kādi rodas preču ražošanas un sadales procesā. Nozīmīgākā tirgus nepilnība ir ārējie efekti, kurus var vērtēt kā ārējās izmaksas, ko pakalpojumu sniedzēji un preču ražotāji uzliek sabiedrībai. Tādējādi ekonomiskā darbība rada negatīvu ietekmi vidē (ārējie efekti) un rodas zaudējumi, kas jāsedz degradētās vides izmantotājiem. Ārējās izmaksas ir zaudējumi, ko subjekts A ar savu darbību rada citam subjektam B vai subjektam C bez iepriekšēja nodoma un nekompensējot šos zaudējumus. Analizējot vides stāvokli un saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi, ir lietderīgi izmantot vides indikatoru sistēmu, kas redzama 8.3. a ēlā.

8.2.4. VIDE KĀ KAPITĀLS: EKONOMISKĀ AUGSME UN ATTĪSTĪBA Ekonomiskā augsme kļuvusi par ekonomiskās analīzes centrālo problēmu, jo, ņemot vērā pastāvīgu iedzīvotāju skaita palielināšanos, ekonomikas a īstībai jānodrošina iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās.

159

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:56:02

R Rīcība D Virzošie spēki

vērā cenu līmeņu atšķirības. Šādu rādītāju sauc par IKP/iedzīv. pēc pirktspējas paritātes standartiem. IKP/iedzīv. = IKP/iedzīvotāju skaits

P Slodze

I Ietekme

Tā kā pasaulē iedzīvotāju skaits nemitīgi palielinās un daudzviet pieaug IKP uz iedzīvotāju, ir nepieciešams arvien vairāk resursu, rodas vairāk atkritumu, un mēs tuvojamies vides kapacitātes robežu pārsniegumam.

S Stāvoklis

Globālā vide

8.3. attēls. Vides indikatoru sistēma D – virzošie spēki – sociāli ekonomiskie faktori, kas veicina vides kvalitātes rādītāju izmaiņas; P – slodzes indikatori – raksturo cilvēka saimnieciskās darbības radīto slodzi vidē (izmešu daudzums, atkritumu ražošana, nozvejas apjoms); S – stāvokļa indikatori – raksturo vidi gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi (piesārņojošo vielu koncentrācija, sugu skaits utt.); I – ietekmes indikatori – raksturo vides izmaiņu ietekmi uz ekosistēmām, cilvēku vai vidi kopumā (izzudušo sugu skaits, saslimstība); R – rīcības indikatori – raksturo valsts politiku un pasākumus vides kvalitātes uzlabošanai, izmešu samazināšanai (valsts programmas, soda naudas).

Daži ekonomisti apgalvo, ka ekonomikas augsme jebkurā gadījumā rada dzīves līmeņa pieaugumu visiem iedzīvotājiem. Tomēr reālā ekonomika rāda, ka daudzās valstīs šis process nerada būtisku dzīves līmeņa pieaugumu trūcīgajiem iedzīvotājiem. Ilgtspējīgā a īstībā ar jēdzienu «a īstība» tiek saprasta ne tikai augsme (ražošanas, nacionālā kopprodukta, labklājības), bet arī sociālās un ekonomiskās jomas a īstība, vienlaikus nodrošinot dabisko ekosistēmu un cilvēka dzīves vides saglabāšanu. Kāpēc augsme nav tas pats, kas a īstība? Ekonomikas augsme – ar reālā iekšzemes kopprodukta procentuālo pieaugumu mērīta saimnieciskās darbības apjoma palielināšanās konkrētā laika posmā. A īstība ir plašāks jēdziens, kas ietver dzīves līmeņa pieaugumu un nabadzības samazinājumu. Ekonomikas augsme nodrošina dzīves līmeņa pieaugumu tikai nelielai iedzīvotāju daļai, bet lielākā daļa iedzīvotāju slīgst nabadzībā. Tas, kā ekonomikas augsme ietekmē dažādus iedzīvotāju slāņus, nosaka ekonomikas a īstības līmeni. Tātad ir iespējama ekonomikas augsme bez a īstības vai ar nelielu a īstību. Par valsts a īstību var spriest, analizējot tās ekonomiskos raksturlielumus. Vēsturiski IKP tika izmantots kā galvenais raksturlielums izaugsmes novērtēšanai. IKP kā dzīves līmeņa rādītāju parasti izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni dažādās valstīs. Valstīs ar lielāku iedzīvotāju skaitu ir jābūt lielākam IKP nekā valstīs ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Lai salīdzinātu dzīves līmeni dažādās valstīs, lieto IKP uz vienu iedzīvotāju (no latīņu val. per capita – ‘uz katru galvu’). Tā kā cenu līmenis dažādās valstīs atšķiras, IKP/iedzīv. tiek pārrēķināts, ņemot

Globālā vide

Globālā vide

Globālā ekonomika

Globālā ekonomika

Globālā ekonomika

Pagātne

Tagadne

Nākotne ?

8.4. attēls. Ekonomiskās augsmes iespējamās sekas

Robežpārsniegums ir stāvoklis, kurā aizkavētie vides signāli nav pietiekami spēcīgi, lai apturētu augšanu. Šādā stāvoklī sabiedrībai vēl ir izdevība rīkoties, atgriezties vides ietilpības robežās un izvairīties no sabrukuma (8.4. a ēls.). Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā ņemta vērā ES nostādne par to, ka ekonomiskā augsme jāatsaista no resursu izmantošanas, lai tautsaimnieciskie un sociālie panākumi netiktu gūti uz dabas resursu pārmērīgas izmantošanas un vides kvalitātes pasliktināšanās rēķina. Tāpēc nepieciešamais nosacījums ir nodrošināt resursu izmantošanas ilgtspējību. Pastāv dažas nepilnības, kuras vajadzētu ņemt vērā, analizējot ekonomikas augsmi un pamatojoties uz IKP: ▪ IKP aprēķinos ņem vērā ēnu ekonomikas ietekmi, tomēr par tās apjoma precizitāti drošu garantiju nav; ▪ IKP atspoguļo nevis kvalitatīvo, bet galvenokārt kvantitatīvo pieeju. Līdz ar to IKP pilnībā neparāda iedzīvotāju dzīves līmeņa kvalitāti, bet vides un dabas aizsardzība tiek upurēta ražošanai. Nacionālais kopprodukts (NKP) ir to gala produktu kopējā vērtība, kas gada laikā radīti ar valsts iedzīvotājiem piederošajiem ražošanas līdzekļiem. Starpība starp IKP un NKP rāda ārvalstnieku gūto tīro ienākumu. Ja IKP pārsniedz NKP, valsts iedzīvotāji ārvalstīs nopelna mazāk nekā ārvalstnieki nopelna mūsu valstī. Lai nodrošinātu būtisku iedzīvotāju labklājības pieaugumu, vajadzīga stabila un ilgtspējīga ekonomiskā augsme, bet to lielā mērā ietekmē dabas resursu patēriņš un vides piesārņojums. Ekonomisti izvirzījuši ideju, ka ekonomikai ir trīs produkcijas līmeņi: 1) primārā produkcija saistīta ar izejvielu iegūšanu no lauksaimniecības, zvejniecības, mežsaimniecības un ieguves rūpniecības. Pārsvarā šis līmenis raksturīgs valstīm, kurās ir zems ienākumu līmenis;

160

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:56:02

2) sekundārā produkcija ietver industriālo produkciju, kas saistīta ar ražošanu un būvniecību. Pārsvarā šis līmenis raksturīgs valstīm ar vidēju ienākumu līmeni; 3) terciārā produkcija saistīta ar pakalpojumu sniegšanu (izglītība, tūrisms). Šis līmenis dominē augsti a īstītās valstīs. Ja valstij ir liels trešā līmeņa produkcijas piedāvājums, tas nozīmē, ka ekonomika ir savā brieduma posmā un izaugsmes procesā. Valstu ekonomikas a īstība sākas ar primārās produkcijas ražošanu, tad pāriet uz otrā līmeņa

produkcijas ražošanu un tikai pēc tam uz trešo līmeni. Līdz ar ekonomikas augsmi un ienākumu pieaugumu palielinās arī pieprasījums pēc lauksaimniecības precēm. Tātad, ja ienākumi augs, pieprasījums pēc šīm precēm augs proporcionāli straujāk, tāpēc augs arī otrais līmenis. Palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, palielināsies pieprasījums pēc pakalpojumiem, tādā veidā augs un a īstīsies trešais līmenis. Dažās mazāk a īstītās valstīs tūrisma dēļ terciārais līmenis ir ļoti nozīmīgs, bet sekundārais līmenis – vājš. Ekonomisti konstatējuši, ka tāda situācija valstij varētu būt riskanta.

8.3. ILGTSPĒJĪGA TAUTSAIMNIECĪBAS ATTĪSTĪBA UN VIDE Ekonomiskās a īstības novērtēšanā grūtākais ir izvēlēties vienotus raksturlielumus, kas vislabāk atspoguļotu virzību uz ilgtspējīgu a īstību, kā arī ekonomiskos procesus un to ietekmi uz vidi. Ekonomikas indikatori pārsvarā ir izteikti monetārās vienībās, vides indikatori – fizikālās vienībās (izcirsto mežu platība hektāros, apdraudēto sugu skaits, piesārņojuma apjoms), bet sociālie indikatori var būt saistīti ar reālās dzīves apstākļiem (nodarbinātības līmenis, nabadzība) vai cilvēciskajām vērtībām, ko ietekmē kultūra, morāle un reliģija. Daudzi indikatori ļauj novērtēt dažādu ilgtspējīgas a īstības politikas izvirzīto mērķu sasniegšanu, tomēr nedod priekšstatu par kopējo situāciju, izmaksām un ekonomisko stāvokli. Pasaulē ir izstrādāti vairāki kompleksie indeksi, kas paplašina un apkopo vides, sociālos un ekonomiskos indikatorus vienotā shēmā, tādējādi atvieglojot progresa novērtēšanu ceļā uz ilgtspējīgu a īstību. Vides vadības analīze ļauj secināt, ka jāpilnveido vides ekonomiskās efektivitātes noteikšanas un regulēšanas kārtība vidi saudzējošu lēmumu pieņemšanai saimnieciskajā darbībā nozaru uzņēmumos un tautsaimniecībā kopumā. Katru ražošanas procesu var nosacīti iedalīt trīs daļās: 1) izlietotie resursi – izejmateriāli, palīgmateriāli, energoresursi, darbaspēks, 2) ražošanas process – mehāniska, ķīmiska vai cita veida materiālu apstrāde, 3) iegūtais rezultāts – produkcija (arī atkritumi, emisijas augsnē, ūdenī, gaisā, troksnis, putekļi, smakas). No vides viedokļa īpaši svarīgi ir novērtēt ieguvumus. Lai gan saimnieciskās darbības procesā veidojas piesārņojums, ne vienmēr tas ir būtisks risks atsevišķiem ražošanas posmiem. Dažos ražošanas procesos pastāv lielāks emisiju risks nevis ūdenī, bet gan gaisā. Ja emisiju veidošanās iespējamība ir apmēram vienāda, jāizvērtē to ietekme uz vidi, noskaidrojot, vai emisijas ūdenī var radīt

nopietnāku ietekmi uz vidi nekā emisijas gaisā. Piemērojot šo shēmu konkrētam ražošanas uzņēmumam, vieglāk var atrast tās ražošanas procesa daļas, kur nepilnību dēļ saimnieciskās darbības veicējs pārkāpj piesārņojošās darbības atļaujā minētos nosacījumus. Saistībā ar investīcijām sevišķi svarīgs posms ir lēmuma pieņemšana par investīciju izmantošanu. No tā, cik pareizi tiks izstrādāti investīciju projekti, atkarīgs investīciju atmaksāšanās ilgums un saimnieciskās darbības objekta a īstības perspektīvas. Atkarībā no projektu veida starptautiskajā praksē reālo investīciju projektu efektivitātes novērtēšanai lieto dažādas metodoloģiskās pieejas un pamatprincipus, ko var nosacīti apvienot divās grupās: 1) metodes, kas neparedz lietot diskontēšanas koncepciju: ▪ grāmatvedības peļņas normas vērtēšanas metode, ▪ investīciju atmaksāšanās perioda vērtēšanas metode; 2) metodes, kas pamatojas uz diskontēšanas koncepcijas izmantošanu: ▪ tīrā diskontētā ienākuma vērtēšanas metode, ▪ investīciju rentabilitātes vērtēšanas metode, ▪ iekšējās ienesīguma (ienākuma) normas vērtēšanas metode (sk. 8.5.4. nodaļu). Vērtējot investīcijas, ir svarīgi ņemt vērā ne tikai tiešos ieguvumus, bet arī dažādus netiešos labumus. Izpētot Pasaules Energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonda normatīvus publiskā un privātā fi nansējuma piesaistīšanai, kas paredz nodrošināt globālu piekļuvi klimatam labvēlīgiem, lētiem un drošiem energopakalpojumiem, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka pieprasījums pēc enerģijas līdz 2030. gadam pasaulē pieaugs par vairāk nekā 60%. Tiek lēsts – lai apmierinātu šo pieprasījumu, nākamajos 25 gados enerģētikas nozarē būs jāiegulda apmēram 8 triljoni latu. Izmantojot parasto investīciju piesaistīšanas plānu, rastos nozīmīgas fi nansiālas grūtības, turklāt šis plāns nenodrošinātu ilgtspējīgu nākotni.

161

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:56:02

InvestÄŤcÄłas atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas izmantoĹĄanÄ un energoefektivitÄ tÄ“ ir tipiski sabiedriskie labumi, kas sniedz bĹŤtiskus ieguvumus gan no vietÄ“jÄ , gan globÄ lÄ viedokÄźa, piemÄ“ram, zemas siltumnÄŤcefektu izraisoĹĄo gÄ zu un piesÄ rņotÄ ju emisÄłas. Tas palÄŤdz uzlabot energoapgÄ des droĹĄÄŤbu, izmantojot tÄ dus vietÄ“jÄ mÄ“rogÄ pieejamus enerÄŁÄłas avotus kÄ vÄ“ja, saules, ÄŁeotermiskÄ vai biomasas enerÄŁÄła. Aizvien plaĹĄÄ ka efektÄŤvas atjaunojamo energoresursu tehnoloÄŁÄłas izmantoĹĄana mazinÄ s fosilÄ kurinÄ mÄ ietekmi uz vidi un veselÄŤbu, kÄ arÄŤ spriedzi energoresursu tirgos. TÄ sekmÄ“s vietÄ“jo nodarbinÄ tÄŤbu un ienÄ kumu radÄŤĹĄanu, piemÄ“ram, nodroĹĄinot enerÄŁijas lietderÄŤgu izmantoĹĄanu, ÄŤpaĹĄi a Ä los apgabalos, kur elektropiegÄ des paplaĹĄinÄ ĹĄana nav ekonomiski izdevÄŤga. Ja pilnÄŤbÄ Ĺ†em vÄ“rÄ sabiedrisko labumu, tad atjaunojamo energoresursu un energoefektivitÄ tes projekti bieĹži vien kğōst ekonomiski pievilcÄŤgi, ÄŤpaĹĄi valstÄŤs, kur enerÄŁÄłas raĹžoĹĄana parasti ir neefektÄŤvÄ ka un vairÄ k piesÄ rņo apkÄ rtÄ“jo vidi nekÄ industrializÄ“tÄ s valstÄŤs, kur ir spÄ“kÄ mĹŤsdienÄŤgi tiesÄŤbu akti vides jomÄ . Lai investori atmaksÄ ĹĄanÄ s laiku neuzskatÄŤtu par papildu riska faktoru, obligÄ ti jÄ veic investÄŤcÄłu atmaksÄ ĹĄanÄ s laika aprÄ“ġins un novÄ“rtÄ“jums. Vides mÄ“rÄŤjumus vÄ“lams saistÄŤt ar aprites cikla pieeju, kas identiďŹ cÄ“ galvenÄ s problÄ“mas, kÄ arÄŤ ar produkta ietekmi uz vides aizsardzÄŤbas pasÄ kumiem. SaimnieciskÄ s darbÄŤbas radÄŤtÄ piesÄ rņojuma novÄ“rtÄ“ĹĄanÄ , veicot aprites cikla analÄŤzi, ir grĹŤti izlemt, kurÄ stadÄłÄ produkts ÄŤsti rodas. KÄ piemÄ“ru var minÄ“t gumÄłas riepu. Var aplĹŤkot procesu lÄŤdz na as ieguvei, lai radÄŤtu sintÄ“tisku gumÄłu, vai arÄŤ iekÄźaut nepiecieĹĄamÄ urbĹĄanas ekipÄ“juma raĹžoĹĄanu, lai iegĹŤtu na u, vai pat raĹžoĹĄanas iekÄ rtas un ekipÄ“jumu, kas nepiecieĹĄams, lai apkalpotu urbĹĄanas ierÄŤces. LatvÄłas apstÄ kÄźiem raksturÄŤgs piemÄ“rs saistÄ s ar tekstilrĹŤpniecÄŤbu – vai tekstilizstrÄ dÄ juma aprites cikls sÄ kas no ťġiedras pÄ rstrÄ des vai linu audzÄ“ĹĄanas? PiesÄ rņojuma novÄ“rtÄ“ĹĄanai jÄ noťġir

saimnieciskÄ s darbÄŤbas procesi, lai iegĹŤtu visu apkÄ rtÄ“jÄ s vides kompleksu mÄłiedarbÄŤbu ekonomiskajÄ sistÄ“mÄ . Lietojot izlietoto resursu un sasniegto rezultÄ tu (Input-Output – I-O) analÄŤzi, iespÄ“jams pilnÄŤbÄ aprakstÄŤt visu netieĹĄo un tieĹĄo piesÄ rņojumu, ko rada konkrÄ“ta tehnoloÄŁÄła, kas nodroĹĄina gan produkcÄłas raĹžoĹĄanu, gan raĹžoĹĄanas procesÄ izlietoto citu nozaru produkcÄłu. I-O analÄŤze Äźauj vismaz teorÄ“tiski veikt aprites cikla analÄŤzi produktam vai raĹžoĹĄanas tehnoloÄŁijÄ m. I-O analÄŤzi var arÄŤ lietot, lai aprÄ“ġinÄ tu tieĹĄos un netieĹĄos izmantoĹĄanas efektus daĹžÄ dÄ m tehnoloÄŁÄłÄ m. Lai lietotu I-O analÄŤzi, nepiecieĹĄama informÄ cÄła par izmaksÄ m, izlaidi un piesÄ rņojumu, tÄ pÄ“c, kaut arÄŤ no teorÄłas viedokÄźa I-O metode ir pievilcÄŤga, tÄ netiek plaĹĄi lietota produkta aprites cikla analÄŤzes posmos. Pat vienkÄ rĹĄota I-O metode parÄ da ietekmju nozÄŤmi aprites cikla laikÄ : â–Ş tehnoloÄŁÄłas, kas visaptveroĹĄi samazina resursu izmantoĹĄanu, vienmÄ“r ir pieskaitÄ mas pie tÄŤrÄ m tehnoloÄŁÄłÄ m; â–Ş tehnoloÄŁÄłas, kas aizstÄ j kÄ du netÄŤru procesu ar citu tÄŤrÄ ku (aizstÄ ĹĄanas tehnoloÄŁÄłas), var arÄŤ nebĹŤt tÄŤrÄ s tehnoloÄŁÄłas. DetalizÄ“ta I-O metode Äźauj droĹĄi konstatÄ“t, vai plÄ notais tÄŤro tehnoloÄŁÄłu cikls saimnieciskajÄ darbÄŤbÄ patieĹĄÄ m bĹŤs tÄŤrs. Ekonomisti ir atklÄ juĹĄi daudz komplicÄ“tÄ kus I-O modeÄźus, kas ietver daĹžÄ du ekonomikas sektoru un daĹžu galveno piesÄ rņotÄ ju vides ekonomisko efektu veidoĹĄanu. LineÄ rÄ s (matricas) algebras metodes tiek lietotas, lai aprÄ“ġinÄ tu tieĹĄo un netieĹĄo piesÄ rņojumu, ievieĹĄot daĹžÄ dus modernu tehnoloÄŁÄłu kompleksus. Praktiski I-O metode vÄ“l joprojÄ m nav lietojama, lai noskaidrotu detalizÄ“tus jautÄ jumus, piemÄ“ram, vai damasta audums ir tÄŤrÄ ks par vienreizÄ“jai lietoĹĄanai paredzÄ“tu materiÄ lu? TÄ vietÄ I-O metodi lieto plaĹĄÄ ku jautÄ jumu noskaidroĹĄanai, piemÄ“ram, par resursu izmantoĹĄanas un piesÄ rņojuma samazinÄ ĹĄanu kÄ dÄ tautsaimniecÄŤbas nozarÄ“.

8.4. VIDES EKONOMIKA UN TIRGUS MEHÄ€NISMS 8.4.1. KONKURENCES TIRGUS MEHÄ€NISMS Tirgus funkcionÄ“ĹĄanu nosaka pieprasÄŤjums un piedÄ vÄ jums. PieprasÄŤjums parÄ da, cik daudz preÄ?u cilvÄ“ki vÄ“las un spÄ“j nopirkt, un piedÄ vÄ jums – cik daudz preÄ?u raĹžotÄ ji ir gatavi piedÄ vÄ t tirgĹŤ par daĹžÄ dÄ m cenÄ m. MÄłiedarbÄŤba starp pircÄ“jiem un pÄ rdevÄ“jiem palÄŤdz noteikt lÄŤdzsvara cenu, kÄ dÄ pieprasÄŤtais un piedÄ vÄ tais preces daudzums ir vienÄ ds. PieprasÄŤjuma lÄŤkne graďŹ ski a Ä“lo sakarÄŤbu starp pieprasÄŤto preces daudzumu un tÄ s cenu.

PieprasÄŤjuma likums nosaka – ja citi nosacÄŤjumi ir vienÄ di, preces pieprasÄŤtais daudzums samazinÄ s, pieaugot cenai. PiedÄ vÄ juma lÄŤkne graďŹ ski a Ä“lo sakarÄŤbu starp piedÄ vÄ to preces daudzumu un tÄ s cenu. PiedÄ vÄ juma likums nosaka – ja citi nosacÄŤjumi ir vienÄ di, preces piedÄ vÄ tais daudzums palielinÄ s, pieaugot cenai. Citi nosacÄŤjumi, kas ietekmÄ“ preces pieprasÄŤjumu, ir pircÄ“ju ienÄ kumu lÄŤmenis, papildinoĹĄo un aizvietojoĹĄo preÄ?u cenas, pircÄ“ju gaume, nÄ kotnes prognozes. SavukÄ rt piedÄ vÄ jumu bez preces cenas ietekmÄ“ arÄŤ izejmateriÄ lu un darbaspÄ“ka izmaksas, tehnoloÄŁÄłu pieejamÄŤba, pÄ rdevÄ“ju skaits. GraďŹ ski tirgus lÄŤdzsvars ir parÄ dÄŤts 8.5. a Ä“lÄ .

162

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:56:02

Cena (p) Piedāvājums (S) pk

Pieprasījums (D)

qk

Daudzums (q)

8.5. attēls. Tirgus līdzsvars pilnīgas konkurences apstākļos Tirgus līdzsvars rodas, kad preces pieprasītais un piedāvātais daudzums ir vienāds. Grafikā konkurences noteiktā līdzsvara cena ir pk un daudzums – qk.

Pilnīga konkurence – tirgus stāvoklis, ja tajā pastāv gan pircēju, gan pārdevēju konkurence, bet nav savstarpējas pārdevēju vienošanās par preču cenu, un tas atbilst šādiem kritērijiem: ▪ ir ļoti daudz pircēju un pārdevēju, no kuriem neviens nevar ietekmēt tirgus cenu, ▪ pircējiem un pārdevējiem ir brīva iespēja tirdzniecību sākt vai pārtraukt, ▪ tiek piedāvātas vienveidīgas, nediferencētas preces, ▪ pircējiem un pārdevējiem ir iespējams iepazīties ar pilnīgu informāciju par tirgu, ▪ tirgū ir iespējams pirkt vai pārdot jebkādu preču daudzumu. Tirgus pašregulācijas svarīgs priekšnoteikums ir pilnīga konkurence. Tā kā reāli dzīvē visi pilnīgas konkurences nosacījumi pastāv reti, parādās situācijas, kad resursu sadalījums nav efektīvs un ir iespējams uzlabot kādu tirgus dalībnieku situāciju, nepasliktinot neviena cita dalībnieka situāciju.

8.4.2. VIDES PROBLĒMAS KĀ TIRGUS NEPILNĪBU REZULTĀTS Vides problēmu rašanās parāda, ka a iecībā uz vidi un dabas resursiem tirgus mehānisms nav nodrošinājis efektīvāko resursu sadalījumu, kā to paredz teorija. Situācijas, kurās tirgus cenu veidošanās mehānisms nenodrošina sabiedrībai efektīvu resursu sadalījumu, tiek sauktas par tirgus nepilnībām. Galvenās tirgus nepilnības ir ▪ sabiedrisko labumu pieprasījuma noteikšanas grūtības, ▪ pozitīvi un negatīvi ārējie efekti, ▪ nepilnīgas konkurences gadījumi (monopoli, oligopoli, monopolistiskā konkurence), ▪ informācijas asimetrija. Sabiedriskie labumi ir preces un pakalpojumi, kas vienlaikus pieejami daudziem indivīdiem, un viena indivīda patēriņš nesamazina patēriņa iespējas citiem. Kā piemērus sabiedriskiem labumiem var minēt tīru gaisu vai ūdeni, parkus, sabiedriskās kārtības

nodrošināšanu – tie ir pieejami daudziem patērētājiem, un ir neiespējami vai ļoti sarežģīti citus a urēt no to lietošanas, pat ja viņi par to nav maksājuši. Uzskatot piesārņojuma samazināšanu par pakalpojumu, uz kuru tāpat a iecas brīvā tirgus nosacījumi, varētu atrast ekonomiski efektīvu vides piesārņojuma līmeni. Lai noteiktu līdzsvara stāvokli, būtu jākonstruē pieprasījuma un piedāvājuma taisnes. Tā kā vides kvalitātes uzlabojumi ir sabiedrisks labums, rodas grūtības noteikt tās pieprasījumu ar dažādiem cenu līmeņiem. Sabiedriskie labumi reāli netiek tirgoti, un cilvēki nezina, cik viņi par tiem būtu gatavi maksāt, jo tos var izmantot neko nemaksājot. Tomēr ekonomistiem ir izdevies atrast metodes, ar kurām var vismaz aptuveni noteikt sabiedrības pieprasījumu pēc vides kvalitātes uzlabojumiem. Līdzīgi kā citām precēm, kuru tirgus līdzsvars parādīts 8.6. a ēlā, piedāvājuma taisne S parāda piesārņojuma samazināšanas robežizmaksas – izmaksas, kas rodas, samazinot piesārņojumu par vēl vienu vienību dažādos vides kvalitātes līmeņos. Tāpat kā citu preču gadījumā, piedāvājuma līkne būs augošas funkcijas grafiks, jo tādus piesārņojuma apjomus, kuros nekas nav darīts piesārņojuma samazināšanai, samazināt par vienu vienību izmaksā mazāk – pietiek uzstādīt vienkāršu a īrīšanas iekārtu. Taču, uzlabojoties vides kvalitātei, piesārņojuma samazināšana par vēl vienu vienību izmaksā dārgāk, jo ir jāievieš daudz sarežģītākas piesārņojuma samazināšanas tehnoloģijas. Vides kvalitātes pieprasījuma līkne D ir dilstošas funkcijas grafiks, jo ieguvums no piesārņojuma samazināšanas ir lielāks, ja piesārņojuma apjoms ir liels (koordinātu sākumpunkts). Uzlabojoties vides kvalitātei, ieguvumi no vēl vienas vienības piesārņojuma novēršanas kļūst mazāki. Ja pilsētā jau ir ļoti laba gaisa vai ūdens kvalitāte, cilvēki nebūs gatavi maksāt par nelieliem uzlabojumiem tikpat, cik viņi maksātu, ja esošā šo vides pakalpojumu kvalitāte būtu slikta, jo

Izmaksas, ieguvumi (P) S = MC

pE

D = MB

qE

Piesārņojuma samazinājums (Q)

8.6. attēls. Piesārņojuma samazinājuma ekonomiski optimālais līmenis S = MC piedāvājums – sabiedrības robežizmaksas; D = MB pieprasījums – sabiedrības robežieguvumi. Tirgus līdzsvars redzams pieprasījuma un piedāvājuma līknes krustpunktā, kur piesārņojuma samazināšanas robežizmaksas ir vienādas ar sabiedrības robežieguvumiem no piesārņojuma samazināšanas – ekonomiski efektīvais piesārņojuma samazināšanas līmenis ir qE, un tā izmaksas – pE.

163

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:56:03

arī ieguvums no šiem uzlabojumiem ir mazāks. Tātad par pieprasījuma funkciju varam uzskatīt gan cilvēku gatavību maksāt par vides kvalitātes uzlabojumiem, gan arī sabiedrības ieguvumus, kas saistīti ar tīrāku vidi, uzlabotu veselību, labāk funkcionējošām ekosistēmām, estētiku un īpašuma vērtības pieaugumu. No ekonomikas viedokļa efektīvs piesārņojuma līmenis ir tāds, kurā piesārņojuma samazināšanas izmaksas nepārsniedz sabiedrības ieguvumus, ko rada piesārņojuma samazināšana. Tas nav tā saucamais «nulles piesārņojums», ko ar pašreizējām tehnoloģijām varētu panākt, tikai pilnībā atsakoties no elektrības un transporta sistēmas izmantošanas, no dažādām precēm un pakalpojumiem. Vides problēmu risinājumus var meklēt, arī modelējot pieprasījumu un piedāvājumu dažādām precēm un pakalpojumiem, kas rada vides piesārņojumu. Tādā gadījumā tirgus nepilnības ir ārējie efekti un nepilnīga informācija. Ārējie efekti rodas, ja, ražojot vai patērējot preci, rodas papildu izmaksas vai papildu labums kādai trešajai personai, kura nav ne preces pircēja, ne pārdevēja. Ja pilsētā ir rūpnīca, kas ražo cementu un rada kaitīgus izmešus, tad pilsētas iedzīvotājiem rodas papildu izmaksas, jo viņi biežāk slimo, tāpēc jāapmeklē ārsti un jāpērk zāles. Tas ir negatīvs ārējais efekts, kas rada preces cenā neieskaitītas izmaksas, un tiek saražots pārāk daudz šīs preces, jo tirgus cena neatspoguļo visas sabiedrības izmaksas (8.7. a ēls). Ja rūpnīca ievieš jaunu tehnoloģiju vai uzstāda attīrīšanas iekārtas, kas samazina piesārņojumu, tad trešajām personām rodas papildu labums – pilsētas iedzīvotāju veselība uzlabojas, palielinās darba

Izmaksas, derīgums, cena (P)

MSC MPC

pE pK

MPB = MSB

qE

qK

Daudzums (Q)

8.7. attēls. Ārējo efektu ietekme uz konkurences tirgus līdzsvaru MPC – privātās robežizmaksas; MSC – sociālās robežizmaksas (privātās izmaksas plus neieskaitītās izmaksas ārējo efektu dēļ); MPB – privātais robežieguvums; MSB – sociālais robežieguvums; qK – preces konkurences līdzsvara daudzums; qE – preces efektīvais daudzums; pK – preces konkurences cena; pE – preces efektīvā cena. Konkurences apstākļos pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara daudzums būtu qK un cena – pK. Ja privātajām robežizmaksām pieskaitām izmaksas, kas rodas negatīvu ārējo efektu dēļ, sabiedrības robežizmaksu līkne MPC novirzās uz MSC. Redzam, ka sabiedrībai efektīvais līdzsvars ir ar mazāku preces daudzumu qE un augstāku preces cenu pE.

ražīgums, viņi var nopelnīt vairāk – tas ir pozitīvs ārējais efekts, un šī prece tiek saražota par maz, jo tirgus cena neatspoguļo visus sabiedrības ieguvumus. Tirgus nepilnības izraisa arī nepilnīga informācija. Bieži patērētāji neapzinās, kādus ārējos efektus un kādas izmaksas viņu patēriņš rada sabiedrībai kopumā. Negatīvus efektus rada, piemēram, plastmasas maisiņi, kas ārkārtīgi lēni sadalās, pārmērīgs virszemes un gruntsūdens patēriņš nelabvēlīgi ietekmē pārējā ūdens kvalitāti un daudzumu, kā arī no ūdens atkarīgās ekosistēmas. Pozitīvus ārējos efektus rada gaisa vai ūdens a īrīšana, piesārņojuma novēršana, uzlabojoties iedzīvotāju veselībai, pieaugot lauksaimniecības produktu ražai, saglabājoties bioloģiskajai daudzveidībai. Nodrošinot sabiedrību ar informāciju par patēriņa sekām, preču pieprasījums vai gatavība maksāt par vides kvalitātes uzlabojumiem varētu mainīties. Piesārņojuma samazināšana ir politikas līdzeklis, ar kura palīdzību valdības cenšas risināt tirgus nepilnības – regulēt pieprasījumu un piedāvājumu vai nodrošināt vides piesārņojuma samazināšanu. Diemžēl arī valsts iejaukšanās ne vienmēr nodrošina efektīvu iznākumu un tirgus nepilnības netiek pilnībā novērstas.

8.4.3. PIESĀRŅOJUMA SAMAZINĀŠANAS METODES Valdību rīcībā esošos līdzekļus un metodes var iedalīt trijās pamatgrupās: institucionālās pieejas, normatīvie līdzekļi un ekonomiskās ieinteresētības metodes. Institucionālā pieeja ir sabiedriskas preces īpašumtiesību piešķiršana kādam tirgus dalībniekam, transakciju izmaksu samazināšana, informācijas pieejamības nodrošināšana. Normatīvie līdzekļi ir noteiktā kārtībā apstiprināti likumi, noteikumi vai standarti, kas nosaka prasības, kādām jāatbilst ražošanas procesam, precei vai piesārņojumam, – tās ir kvotas, aizliegumi, netirgojamas licences. Tirgus metodes (nodokļi, mērķsubsīdijas, tirgojamas emisiju kvotas) ir politikas iniciatīvas, kas ļauj piesārņotājam izvēlēties ekonomiski izdevīgāko paņēmienu piesārņojuma samazināšanai. Transakciju izmaksas ir saistītas ar pārrunu vešanu starp piesārņotāju un sabiedrības pārstāvjiem, kas cieš no šī piesārņojuma. Izdevumi saistās ar juridiskām konsultācijām, sarunu organizēšanu, telpu un informācijas nodrošināšanu. Institucionālās pieejas teorētiskais pamatojums ir sniegts Kousa teorēmā. 1960. gadā tika publicēts britu izcelsmes amerikāņu ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Ronalda Kousa (Ronald Coase, 1910) ievērojamais darbs «Sociālo izmaksu problēma» («The Problem of Social Cost»). R. Kouss pamatoja, ka, nosakot skaidras īpašuma tiesības, tirgus mehānisms nodrošinās efektīvu problēmas atrisinājumu neatkarīgi no tā, kurai pusei īpašumtiesības ir piešķirtas. Kā nepieciešamie nosacījumi minētas zemas informācijas iegūšanas un transakciju izmaksas.

164

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:56:03

R. Kouss parāda – ja ir definētas īpašuma tiesības, iesaistītās puses, piemēram, ražotāji, kas rada piesārņojumu, un iedzīvotāji, kas cieš no šī piesārņojuma, uzsāks tirgošanos, piedāvājot otrai pusei kompensāciju (8.8. a ēls).

P

Atpūtnieku piedāvātā kompensācija

MSC = MPC + MEC

C

MPC

B pE pK D

Rūpnīcai pieņemamā kompensācija

A MPB = MSB

qE

qK

Q

8.8. attēls. Tirgošanās, ja īpašuma tiesības ir rūpnīcai

Piemēram, ezera krastā ir rūpnīca, kas iepludina savus notekūdeņus ezerā, kā dēļ rodas kaitējums vietējiem iedzīvotājiem un atpūtniekiem, kas ezerā vēlas peldēties, makšķerēt, vizināties ar laivām. Ja īpašumtiesības pieder rūpnīcai, tad tirgošanās sāksies ar noteiktu saražoto preču daudzumu qK, kas atspoguļo konkurences līdzsvaru. Šādā preces daudzumā negatīvu ārējo efektu dēļ atpūtniekiem rodas papildu izmaksas, ko parāda nogrieznis CD. Piedāvājot rūpnīcai kompensāciju, lai tā samazina ražošanas apjomus, atpūtnieki būs ieguvēji tik ilgi, kamēr kompensācijas apmērs būs mazāks par viņiem radīto kaitējumu, kas 8.8. a ēlā ir iezīmēts kā četrstūris ABCD. Rūpnīca būs ieinteresēta samazināt ražošanas apjomu, ja saņemtā kompensācija būs lielāka nekā neiegūtā peļņa (MPB – MPC) par produkcijas daudzuma samazinājumu, kas a ēlā parādīts ar trijstūri ABD. Kamēr atpūtnieku piedāvātā kompensācija ir lielāka par negūto peļņu, rūpnīca būs gatava samazināt ražošanas apjomu, bet atpūtnieki būs ar mieru piedāvāt tikai tik lielu kompensāciju, kas nepārsniedz viņiem radīto kaitējumu (MSC – MPC). Kā redzams a ēlā, produkcijas ražošanas apjoma samazinājums notiks no qK līdz qE, kas atbilst efektīvam līdzsvaram, jo šajā punktā piedāvātās kompensācijas apmērs sakrīt ar negūtās peļņas summu un nevienam nav iespēju savu stāvokli uzlabot. Ja īpašumtiesības būtu atpūtniekiem, tad tirgošanās sāktos ar nostādni, ka rūpnīcai nav tiesību piesārņot ezeru. Rūpnīca sāktu tirgošanos ar atpūtniekiem, piedāvājot kompensāciju, lai varētu uzsākt preces ražošanu. Tādā gadījumā ar jebkādu kompensācijas apjomu, kas būs mazāks par peļņu, rūpnīca būs ieguvēja, savukārt atpūtnieki būs gatavi saņemt jebkuru kompensācijas apjomu, ja vien tas pārsniedz viņiem nodarīto kaitējumu. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā, līdzsvars tiks panākts ar preces daudzumu qE, kad ne rūpnīcai, ne atpūtniekiem nav iespējams vēl vairāk uzlabot savu stāvokli.

Nosacījums par zemām informācijas iegūšanas un transakciju izmaksām ir svarīgs, jo šāda tirgošanās prasa gan informāciju par nodarītā kaitējuma apmēru un tā ekvivalentu naudā, gan pārrunas starp iesaistītajām pusēm, gan juridisku jautājumu risināšanu. Tam nepieciešams laiks un nauda. Taču ne vienmēr ir iespējams noteikt piesārņojuma ietekmes skarto cilvēku loku gan ģeogrāfiskā attāluma, gan laika ziņā. Nereti piesārņojums nav jūtams uzreiz, bet uzkrājas laika gaitā, un cietējas būs nākamās paaudzes. Tomēr jāapzinās, ka ilgtspējīgai a īstībai nepietiek tikai ar tīru vidi. Lai nodrošinātu cilvēku labklājību, nevar iztikt bez ražošanas un lauksaimniecības. Tāpēc sarunas starp piesārņotājiem un cietējiem ir kompromisa meklējumi. Kousa teorēmas kritiķi kā vienu no argumentiem min ārkārtīgi retus šādas kaulēšanās piemērus dzīvē. Taču nevar noliegt, ka ir gadījumi, kad investori, kas vēlas būvēt ražotnes, sastopoties ar vietējo iedzīvotāju pretestību, cenšas panākt vienošanos, ieguldot līdzekļus vietējās infrastruktūras a īstībā, labiekārtojot vidi vai izveidojot a īrīšanas iekārtas. Iespējas realizēt tirgošanos ar piesārņotājiem atvieglo piesārņojošās darbības sabiedriskā apspriešana, kuras nepieciešamība ir noteikta tiesību aktos saistībā ar IVN. Normatīvie līdzekļi nosaka standartus, kvotas, noteiktu vielu izmantošanas aizliegumus vai lietošanas ierobežojumus, lai nodrošinātu sabiedrības veselībai nepieciešamo vides kvalitāti. Taču šie līdzekļi neveicina meklēt izmaksu ziņā efektīvākos piesārņojuma samazināšanas pasākumus. Normatīvo līdzekļu veidi un piemēri ir doti 8.1. tabulā. 8.1. tabula. Normatīvo piesārņojuma samazināšanas līdzekļu veidi Normatīvais līdzeklis Produktu standarti

Apraksts

Piemēri ES un Latvijā

Noteiktu vielu Mazgāšanas līdzekļos koncentrācijas fosfātu saturam jābūt pieļaujamās robežas mazākam par 0,5% no kopējās masas Prasība uzstādīt katalītisko Tehnoloģiju Prasības lietot konvertoru automobiļu prasības noteiktas metodes izpūtējiem vai standartus Prasība izmantot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, lai saņemtu integrētās piesārņojuma kontroles licenci Produkcijas Produktu ražošanas Aizliegts izmantot apjomu kvotas apjoma limiti, ko dzīvsudrabu, pesticīdu DDT, vai aizliegumi nevar nodot citiem azbesta šķiedras Emisiju licences Emisiju apjoma limiti, Emisiju apjomi, kas tiek ko nevar nodot atļauti uzņēmumiem piecitiem sārņojošās darbības atļaujās Kopējās valstī Emisiju apjoms, lai Latvijā maksimāli pieļaujamās nodrošinātu vides pieļaujamais sēra dioksīda emisijas kvalitāti cilvēka vese- (SO2) emisiju apjoms ir lībai nekaitīgā līmenī 101 Kt/gadā Izvietojuma Noteikumi attiecībā uz Dabas rezervātos ir aizliegta kontrole (zonas, vietām, kur var veikt saimnieciskā darbība plānošana) noteiktas darbības

165

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:56:03

No sabiedrības kopējo izmaksu viedokļa normatīvajiem līdzekļiem ir virkne trūkumu. Pirmkārt, standartā noteiktais piesārņojuma līmenis var būt tāls no ekonomiski efektīvā piesārņojuma līmeņa. Tādā gadījumā var būt divas situācijas: vai nu standarts ir noteikts pārāk stingrs un piesārņojuma samazināšanas izdevumi pārsniedz sociālos ieguvumus, vai arī standarta prasības ir pārāk zemas, un, ieguldot papildu līdzekļus piesārņojuma samazināšanā, varētu panākt lielākus sociālus ieguvumus. Nosakot standartus, atbildīgajai institūcijai nav pieejama precīza informācija ne par pieprasījuma, ne piedāvājuma funkcijām, tās var modelēt tikai aptuveni, tāpēc ekonomiski optimālā piesārņojuma līmeņa noteikšanā kļūda ir ļoti iespējama. Otrkārt, nosakot valsts standartu, netiek ņemtas vērā atšķirības starp reģioniem. Optimālo piesārņojuma līmeni nosaka MSB un MSC novietojums, un ļoti iespējams, ka dažādos reģionos vismaz viena no šīm funkcijām atšķiras. Gan sociālās izmaksas, gan ieguvumi var atšķirties ienākumu, izglītības, kā arī iedzīvotāju blīvuma dēļ. Piemēram, rajonā ar lielu bezdarba līmeni un salīdzinoši zemām algām piesārņojuma samazināšana, kas ietver lielu darbaspēka patēriņu, varētu būt lētāka nekā galvaspilsētā. Līdz ar to, pat ja standarts ir efektīvs kādā noteiktā reģionā, tas nenozīmē, ka tas ir efektīvs visā valstī. Treškārt, standarta nodrošināšana nedos efektīvu risinājumu, ja piesārņojošo vielu emisijai nav vienāda ietekme uz apkārtējo vidi. Tas notiek gadījumos, ja ietekme uz vidi nemainās proporcionāli izmešu daudzumam. Atšķirības piesārņojumā rodas arī tad, ja piesārņotāji atrodas dažādā a ālumā no iedzīvotājiem vai ekosistēmas, pat ja piesārņojuma avoti ir identiski. Jo tālāk no iedzīvotājiem atrodas piesārņojuma avots, jo mazāks ir nodarītais kaitējums, tāpēc ka daļa piesārņojuma dabiski izzūd, pateicoties vides asimilācijas spējai. Būtisks standartu trūkums ir arī tas, ka vienotu standartu ieviešanā visiem piesārņojuma avotiem nelietderīgi tiktu izmantoti sabiedrības kopējie resursi, jo piesārņojuma samazināšanas izmaksas atšķiras dažādām vidi piesārņojošām vielām. Piesārņojuma samazināšanas izmaksu atšķirības starp to avotiem izraisa gan ražošanas iekārtu vecums, gan ražošanas faktoru cenu atšķirības dažādos reģionos. Darbaspēka un izejvielu cenas atšķiras pieprasījuma un piedāvājuma, transportēšanas izmaksu un citu iemeslu dēļ. Vienotie standarti paredz, ka gan tām piesārņojošām vielām, kam ir mazas piesārņojuma samazināšanas izmaksas, gan tām, kam tās ir augstas, piesārņojums jāsamazina vienādi. Līdz ar to tiek iztērēts vairāk sabiedrības resursu, nekā būtu nepieciešams. Ja vairāk piesārņojuma līmeni samazinātu tām piesārņojošām vielām, kuru piesārņojuma samazināšanas izmaksas ir zemākas, vairāk tiktu palielināta izmaksu efektivitāte. Kā praksē varētu realizēt to, lai kopējās sabiedrības izmaksas piesārņojuma samazināšanai būtu vismazākās? Tā kā normatīvu pieeja nav efektīva,

risinājums tiek meklēts ar tirgus metožu palīdzību, izmantojot tirgus ieinteresētību un cenu mehānismus, lai nonāktu pie efektīva līdzsvara, nezinot katra uzņēmuma piesārņojuma samazināšanas izmaksas. Tirgum būtu jānodrošina, lai, pieņemot lēmumus, ārējie efekti tiktu iekļauti sabiedrības izmaksās. Tas nozīmē, ka piesārņojumam vajadzētu noteikt cenu. Ja tas tiktu izdarīts, tad pircēji un pārdevēji varētu koriģēt savu uzvedību, ņemot vērā tirgus apstākļu izmaiņas. Pirmais ekonomists, kurš ierosināja nodokli kā piemērotu līdzekli, lai iekļautu ārējo efektu radītās izmaksas preces cenā un tādējādi samazinātu to pieprasījumu, bija Kembridžas Universitātes profesors Arturs Pigū (Arthur Pigou; 1877–1959).

Izmaksas, ienākumi (P)

MSC

MPC + t MPC

pE pK

MPB = MSB 0

qE

qK

Daudzums (Q)

8.9. attēls. Pigū nodokļa grafiskais skaidrojums Konkurences apstākļos pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara daudzums būtu qK un cena – pK. Ja ražotājam jāmaksā nodoklis t, robežizmaksu taisne MPC pavirzās uz augšu, uz MPC + t. Ja nodokļa apjoms noteikts tieši tik liels, cik ir neieskaitītās izmaksas, kas radušās ārējo efektu dēļ, tad jaunais līdzsvars ir ar sabiedrībai efektīvu preces daudzumu qE un preces cenu pE.

A. Pigū priekšlikums bija aplikt ar nodokli katru negatīvus ārējos efektus radošo preces vienību tā, lai, pie privātajām robežizmaksām pieskaitot nodokli, konkurences līdzsvars novirzītos uz efektīvo līdzsvaru. Praksē galvenā problēma ir naudas izteiksmē novērtēt, cik lielas ir neieskaitītās izmaksas un kādam jābūt efektīvā līdzsvara preces daudzumam un cenai. Pigū nodokļa būtība tiek izmantota, ieviešot dažādas piesārņojuma maksas. Maksa vai nodoklis par piesārņojumu – maksa, kuras galvenais mērķis iekļaut ārējos efektus produkta izmaksās, kas atbilst principam «piesārņotājs maksā». Nodoklis un maksa atšķiras ar to, ka nodoklis nonāk kopējā valsts budžetā, bet maksu saņem pakalpojuma sniedzējs vai pašvaldība. Daļa piesārņojuma maksu mainās līdz ar emitētā piesārņojuma daudzumu, bet citas tiek noteiktas kā lietotāja maksas neatkarīgi no reālā piesārņojuma apjoma (8.2. tabula). Ieviešot maksu par piesārņojumu, piesārņojuma radītājam ir iespēja izvēlēties ekonomiski izdevīgāko variantu – vai nu samazināt emisijas, izmantojot videi draudzīgākas tehnoloģijas, samazināt ražošanas un līdz ar to piesārņojuma apjomus,

166

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:56:03

vai turpināt emitēt piesārņojumu un maksāt par to piesārņojuma maksu. Standartu izmantošanas gadījumā šādu izvēles iespēju nav. 8.2. tabula. Maksa par piesārņojumu – tās veidi un piemēri Maksas veids Emisiju vai noplūdes maksa

Apliekamais objekts Piesārņojuma daudzums, kas nonāk vidē

Piemēri

Maksa par atkritumu poligonu izmantošanu Oglekļa nodokļi Slāpekļa nodokļi Francijā un Zviedrijā Minerālmēslojuma un pesticīdu nodokļi Dabas resursu Resursa Maksa par municipālo atkritumu maksas vai izmantošanas savākšanu lietotāja apjoms vai Lidmašīnu radīto trokšņu maksa maksas sabiedrisko Kanalizācijas notekūdeņu maksas pakalpojumu Satiksmes sastrēgumu maksas izmaksas pilsētās Produktu Tiek piemērotas Nodoklis par baterijām maksas piesārņojošiem Nodoklis par plastmasas maisiņu produktiem izmantošanu Nodoklis par iepakojumu Maksa par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem

Subsīdija – maksājums vai nodokļa atlaide, kas nodrošina finansiālu atbalstu par piesārņojuma samazināšanu vai plāniem to samazināt nākotnē. Subsīdijas piešķir vai nu par piesārņojumu samazinošu iekārtu iegādi un uzstādīšanu, vai par reālu piesārņojuma samazinājumu. Līdzīgi kā Pigū nodoklim, subsīdijai jābūt vienādai ar sabiedrības robežieguvumiem efektīvā piesārņojuma līdzsvara gadījumā. Vairākās ES valstīs tiek subsidēta videi draudzīgu automobiļu iegāde, Saules bateriju uzstādīšana, biodegvielas izmantošana, notekūdeņu a īrīšanas iekārtu būvniecība un citas vidi saudzējošas darbības. Depozītu un atmaksas sistēma – sistēma, kurā vispirms ir jāsamaksā par potenciālo piesārņojumu, ko pēc tam atmaksā, ja produkts tiek nodots

atbilstošai iznīcināšanai vai otrreizējai izmantošanai. Šis tirgus līdzeklis apvieno iniciatīvas, kas līdzīgas maksai par piesārņojumu, taču atvieglo kontroles mehānismu, jo piesārņojošās preces pircējs ir ieinteresēts nodrošināt tās atbilstošu utilizēšanu, saņemot iemaksātā depozīta atmaksu. Visbiežāk sistēmu izmanto dzērienu iepakojumiem, svinu saturošām baterijām un akumulatoriem, automašīnu riepām un citiem produktiem, kuru atkritumi ir videi bīstami. Piesārņojuma atļauju tirdzniecības sistēma – tāda tirgus izveidošana, kurā tiek tirgotas atļaujas emitēt piesārņojumu. Zinot vēlamo piesārņojuma samazināšanas līmeni, tiek dota iespēja tirgus mehānismam noteikt piesārņojuma samazināšanas cenu. Piesārņojuma atļauju tirdzniecības sistēmās izmanto vai nu tirgojamus piesārņojuma kredītus, kad piesārņotājs iegūst kredītus tikai tad, ja emitē piesārņojumu mazāk par noteikto standartu, vai piesārņojuma atļaujas, kas dod tiesības piesārņotājam emitēt noteiktu daudzumu piesārņojuma. Sistēmas galvenās sastāvdaļas ir ▪ noteikta skaita atļauju izsniegšana reģionā, ▪ izsniegto atļauju tirdzniecības nodrošināšana starp piesārņojuma avotu īpašniekiem šajā reģionā. Piesārņojuma radītājiem ir iespēja izvēlēties lētāko iespēju – nopirkt piesārņojuma atļauju vai samazināt piesārņojumu. Piemērā par diviem piesārņotājiem ar dažādām piesārņojuma samazināšanas izmaksām pirmais uzņēmums būtu gatavs nopirkt piesārņojuma emisijas atļaujas no otrā uzņēmuma, kuram, savukārt, ir izdevīgi samazināt piesārņojumu savu izmaksu priekšrocību dēļ. Nozīmīgākais šādas metodes trūkums ir tas, ka tiek kontrolēts tikai kopējais piesārņojuma daudzums reģionā. Tas var izraisīt situācijas, kad rodas atsevišķi «karstie punkti», kur koncentrējas liels piesārņojums.

8.5. VIDES EKONOMISKĀ VĒRTĪBA UN VĒRTĒŠANAS METODES 8.5.1. VIDES VĒRTĪBAS NOTEIKŠANAS NEPIECIEŠAMĪBA Vides ekonomiskā vērtēšana vienmēr notiek ar noteiktu mērķi, lai ▪ izvēlētos ekonomiski izdevīgāko variantu konkrēta mērķa sasniegšanai, salīdzinot dažādu vides projektu izmaksas un ieguvumus, ▪ novērtētu vides aizsardzībā ieguldīto līdzekļu efektivitāti, ▪ novērtētu videi nodarīto kaitējumu, ▪ novērtētu ārējo efektu radītās izmaksas vai ieguvumus, ▪ noteiktu prioritātes vides aizsardzības un saglabāšanas projektos,

▪ noteiktu pieprasījumu pēc vides kvalitātes, kas ļautu modelēt efektīvu piesārņojuma līmeni, nosakot standartu un nodokļu likmju lielumu.

8.5.2. VIDES KOPĒJĀ EKONOMISKĀ VĒRTĪBA Nosakot vērtību dažādiem dabas objektiem, jāņem vērā, ka nākas vērtēt to daudzveidīgās funkcijas. Viena no iespējām vides kompleksajā ekonomiskajā novērtēšanā ir ekosistēmu kopējās ekonomiskās vērtības koncepcija. To izmantojot, var novērtēt dažādus ekosistēmu sniegto labumu veidus, tai skaitā tos, kurus nav vienkārši izteikt naudas izteiksmē. Atbilstoši šai

167

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:56:04

koncepcÄłai ekosistÄ“mu kopÄ“jo ekonomisko vÄ“rtÄŤbu veido daĹžÄ du izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤbu un ar izmantoĹĄanu nesaistÄŤtu vÄ“rtÄŤbu summa. KopÄ“jÄ s ekonomiskÄ s vÄ“rtÄŤbas sastÄ vdaÄźas parÄ da vÄ“rtÄŤbu, ko sabiedrÄŤba pieťġir daĹžÄ dÄ m dabas objektu ÄŤpaĹĄÄŤbÄ m. KopÄ“jÄ s ekonomiskÄ s vÄ“rtÄŤbas galvenÄ s sastÄ vdaÄźas ir â–Ş izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba, ko veido tieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤbas un netieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤbas summa; â–Ş ar izmantoĹĄanu nesaistÄŤtÄ vÄ“rtÄŤba, ko veido iespÄ“jamÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤbas, pastÄ vÄ“ĹĄanas vÄ“rtÄŤbas un saglabÄ ĹĄanas vÄ“rtÄŤbas summa.

nekÄ paĹĄlaik, tÄ pÄ“c ka biotopu daudzveidÄŤbas un ÄŁenÄ“tiskÄ fonda saglabÄ ĹĄana ir obligÄ ti priekĹĄnosacÄŤjumi tÄ lÄ kai sabiedrÄŤbas a ÄŤstÄŤbai un jauniem zinÄ tnes atklÄ jumiem.

KopÄ“jÄ ekonomiskÄ vÄ“rtÄŤba IzmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba

Ar izmantoťanu nesaistčta vērtčba

TieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba

IespÄ“jamÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba

NetieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba

PastÄ vÄ“ĹĄanas vÄ“rÄŤba

8.11. attÄ“ls. Vides vÄ“rtÄŤbu nosaka ne tikai materiÄ li izmÄ“rÄ mÄ s, bet arÄŤ estÄ“tiskÄ s vÄ“rtÄŤbas un dabas paĹĄvÄ“rtÄŤbas

SaglabÄ ĹĄanas vÄ“rtÄŤba

8.10. attÄ“ls. Vides kopÄ“jÄ ekonomiskÄ vÄ“rtÄŤba

TieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba ir atkarÄŤga no faktiskÄ s vides izmantoĹĄanas – tÄ atbilst dabas objekta vÄ“rtÄŤbai un dabas objekta ÄŤpaĹĄÄŤbÄ m, kas dod iespÄ“ju sniegt pakalpojumus, no kuriem var iegĹŤt peğņu. TÄ , piemÄ“ram, BaltÄłas jĹŤras tieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba ietver ienÄ kumus no zvejniecÄŤbas, tĹŤrisma, kuÄŁniecÄŤbas. NetieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba saistÄŤta gan ar ekosistÄ“mas funkcÄłÄ m – ďŹ zikÄ liem, ġčmiskiem un bioloÄŁiskiem procesiem, kas nodroĹĄina ekosistÄ“mas paĹĄsaglabÄ ĹĄanos, pretplĹŤdu aizsardzÄŤbu, klimata stabilizÄ cÄłu, augu barÄŤbas vielu aizturÄ“ĹĄanu, oglekÄźa dioksÄŤda absorbÄ“ĹĄanu, pazemes ĹŤdeņu papildinÄ ĹĄanos, gan arÄŤ ar ieguvumiem no kultĹŤrvÄ“sturiskÄ m ainavÄ m, pievilcÄŤgÄ m vietÄ m, neskartÄ s dabas aizsardzÄŤbas. Ĺ ÄŤs funkcÄłas atbalsta ekonomisko darbÄŤbu, aizsargÄ ÄŤpaĹĄumu un veselÄŤbu, tÄ pÄ“c ka saglabÄ vides kvalitÄ ti un vietas stabilitÄ ti. BaltÄłas jĹŤras ekosistÄ“mai netieĹĄÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤbu var saistÄŤt ar tÄ diem pakalpojumiem kÄ piesÄ rņojuma asimilÄ cÄła, klimatu regulÄ“joĹĄas funkcÄłas, atpĹŤtas un atveseÄźoĹĄanas pakalpojumi, dzÄŤvesvietas nodroĹĄinÄ jums vÄ“rtÄŤgiem un retiem biotopiem vai putnu sugÄ m. IespÄ“jamÄ s izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤba, ko sauc arÄŤ par atliktÄ s alternatÄŤvas vÄ“rtÄŤbu, ir saistÄŤta ar vides objekta alternatÄŤvo izmantoĹĄanu un tÄ neatklÄ to potenciÄ lu, kura izmantoĹĄana var tikt atklÄ ta nÄ kotnÄ“. PiemÄ“ram, BaltÄłas jĹŤras baseinÄ paĹĄreiz netiek iegĹŤta na a, taÄ?u iespÄ“jams, ka na u varÄ“tu iegĹŤt nÄ kotnÄ“, izmantojot augstÄ ku tehnoloÄŁÄłu a ÄŤstÄŤbas lÄŤmeni. Ĺ ÄŤ iespÄ“ja, protams, palielina kopÄ“jo ekonomisko vÄ“rtÄŤbu. NÄ kotnÄ“ daudzus dabas objektus varÄ“tu izmantot tÄ , lai tie bĹŤtu noderÄŤgÄ ki sabiedrÄŤbai

PastÄ vÄ“ĹĄanas vÄ“rtÄŤba izpauĹžas tÄ , ka cilvÄ“ki pieťġir vÄ“rtÄŤbu apziņai, ka tiek nodroĹĄinÄ ta biotopu un sugu pastÄ vÄ“ĹĄana. TÄ atspoguÄźo apziņas vÄ“rtÄŤbu, ka ĹĄÄ das vietas eksistÄ“, pat ja cilvÄ“ks pats tÄ s nekad neredzÄ“s vai neizmantos kÄ dÄ citÄ veidÄ , kÄ arÄŤ ietver dabas objekta sociÄ lo nozÄŤmÄŤgumu – zinÄ tnes, audzinÄ ĹĄanas un izglÄŤtÄŤbas nolĹŤkiem, kÄ dabas objekta estÄ“tisko un kultĹŤras vÄ“rtÄŤbu un ekosistÄ“mas vÄ“rtÄŤbu paĹĄu par sevi. SaglabÄ ĹĄanas vÄ“rtÄŤba – sabiedrÄŤba pieťġir vÄ“rtÄŤbu vides objekta saglabÄ ĹĄanai nÄ kamÄ m paaudzÄ“m tÄ pÄ“c vien, ka ĹĄis dabas objekts paĹĄlaik eksistÄ“. Ĺ ÄŤ vÄ“rtÄŤba veidojas no cilvÄ“ku gatavÄŤbas maksÄ t par dabas objekta eksistenci vispÄ r, neatkarÄŤgi no tÄ , vai cilvÄ“ks pats to izmanto vai ne. ZaudÄ“jot unikÄ lus dabas objektus, to reÄ lo vÄ“rtÄŤbu nekad vairs nevar atgĹŤt, jo dzÄŤvo bĹŤtņu gadÄŤjumÄ var tikt zaudÄ“ta ÄŁenÄ“tiskÄ informÄ cÄła un nÄ kotnes evolucionÄ ro izmaiņu iespÄ“jas.

8.5.3. VIDES EKONOMISKÄ€S VÄ’RTÄ’Ĺ ANAS METODES Redzot, cik plaĹĄs ir ekosistÄ“mu sniegto labumu klÄ sts, kğōst skaidrs, ka daudzus no tiem ir gandrÄŤz neiespÄ“jami novÄ“rtÄ“t naudas izteiksmÄ“. Lai varÄ“tu vÄ“rtÄ“t daĹžÄ das a ÄŤstÄŤbas alternatÄŤvas, ieguldÄŤjumu efektivitÄ ti un pieprasÄŤjumu pÄ“c vides kvalitÄ tes, ir nepiecieĹĄams vismaz aptuveni noskaidrot ĹĄos ieguvumus naudas izteiksmÄ“. Izmantojot vÄ“rtÄ“ĹĄanas rezultÄ tus, jÄ Ĺ†em vÄ“rÄ sabiedrÄŤbas uzskats par vÄ“rtÄŤbÄ m un vÄ“rtÄŤbu gradÄ cÄłu. VÄ“rtÄŤbas sabiedrÄŤbas izpratnÄ“ var laika gaitÄ mainÄŤties gan zinÄ tnisko atklÄ jumu dÄ“Äź, gan palielinoties indivÄŤdu izpratnei. VÄ“rtÄ“ĹĄanas rezultÄ tus lielÄ mÄ“rÄ ietekmÄ“ gan izvÄ“lÄ“tÄ s metodes, gan vÄ“rtÄ“tÄ ju a ieksme pret vÄ“rtÄ“jamo objektu, viņu dzÄŤves uzskats un a ieksme pret vidi.

168

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:56:04

Lai izteiktu naudas izteiksmē vērtību, ko patērētāji piešķir dažādiem dabas pakalpojumiem un labumiem, ekonomisti izmanto šādus kritērijus: ▪ tirgus cena, ▪ gatavība maksāt (tā ir summa, kuru patērētājs gatavs maksāt par vides kvalitātes uzlabošanu vai saglabāšanu), ▪ gatavība pieņemt kompensāciju (summa, kuru patērētājs gatavs saņemt par a eikšanos no preces vai pakalpojuma). Tirgus cena ir patērētāja novērtētā labuma zemākā robeža, jo, pērkot preces par tirgus cenām, daļa pircēju tās pirktu arī tad, ja cena būtu augstāka nekā tirgū noteiktā. Līdz ar to tirgus cenas neatspoguļo visu patērētāju gatavību maksāt. Vides labumu ekonomisko vērtību pilnīgāk parāda gatavība maksāt vai pieņemt kompensāciju. Uz tirgus novērtējumiem balstītās metodes izmanto datus par reālajos tirgos notikušiem darījumiem, lai novērtētu ieguvumus vai zaudējumus par vides kvalitātes izmaiņām. Šo metožu grupu izmanto, novērtējot tādus ekosistēmu produktus, kas tiek tirgoti. Šādos gadījumos var izmantot izejvielu un produkcijas tirgus cenas, kas atspoguļo to pieprasījuma un piedāvājuma a iecību. Uz tirgus novērtējumiem balstītās metodes var izmantot, lai noteiktu tikai vides tiešās izmantošanas vērtību un tikai a iecībā uz tādiem labumiem, kas ir tirgus preces. Biežāk izmantotās uz tirgus novērtējumiem balstītās metodes: ▪ aizvietošanas metode, ▪ produktivitātes un ienākuma izmaiņu metode, ▪ atjaunošanas izdevumu metode. Aizvietošanas metodes pamatā ir izmaksas, kas rodas kādas ekosistēmas funkcijas kompensēšanai ar vislētāko aizvietotāju, kas tiek uzskatīts par vides pakalpojuma vērtību. Piemēram, ja ģimene izmanto ūdeni no privātās akas un tuvējās rūpnīcas notekūdeņu piesārņojuma dēļ tās ūdens kļūst dzeršanai nelietojams, ģimenei nākas ūdeni pirkt vai uzstādīt ūdens a īrīšanas ierīces. Izmantojot aizvietošanas metodi, tiktu aprēķinātas patērētā ūdens vai a īrīšanas ierīces uzstādīšanas un ekspluatācijas izmaksas laika periodam, kāds izvēlēts, veicot vērtēšanu. Savukārt, ja dabīgā ūdenstilpē ūdens kvalitāte kļuvusi nepiemērota zivju izdzīvošanai, aizvietošanas izmaksas būtu saistītas ar zivju audzēšanu zivjaudzētavā. Produktivitātes un ienākumu izmaiņu metodi lieto tad, ja vides resursi tiek izmantoti ražošanas procesā. Jebkuras resursu izmaiņas var izmainīt produktivitāti un tādējādi arī ienākumus. Metodi var izmantot, lai aprēķinātu papildu ienākumus, vērtējot paredzamās nozvejas palielināšanos, ieviešot jaunu ūdens a īrīšanas tehnoloģiju, graudu ražas palielināšanos, uzlabojot gaisa kvalitāti, normatīvi nosakot augstākus gaisa kvalitātes standartus. Šīs metodes var izmantot arī, lai novērtētu papildu izmaksas, kas rodas, piemēram, paplašinot dabas

lieguma platību, jo tādēļ samazināsies koksnes un citu dabas resursu ieguve. Atjaunošanas izdevumu metodi kā ekosistēmas vērtības mēru izmanto izmaksu pasākumiem, lai ekosistēma tiktu atjaunota līdz vēlamajai kvalitātei. Piemēram, tās var būt izmaksas, kas nepieciešamas aizauguša ezera a īrīšanai, vai izmaksas, kas nepieciešamas, lai atjaunotu erozijas skartas augsnes auglību. Netiešās izvēles metodes izmanto, lai novērtētu vides pakalpojumus, kuri netiek tirgoti, bet kuru vērtību nosaka, izmantojot tirgus preču cenas, kas saistītas ar vērtēto vides labumu: ▪ hedonisko cenu metode, ▪ ceļojuma izmaksu metode. Ar hedoniskās cenu metodes palīdzību ekosistēmas vai vides pakalpojumu vērtība tiek noteikta, izmantojot to tiešu ietekmi uz kādas citas preces cenu. Visbiežāk tiek izmantotas mājokļu cenu atšķirības, kas saistītas ne tikai ar dažādām mājokļa īpašībām, bet arī ar apkārtnes labiekārtotību un infrastruktūru. Šī metode paredz, ka īpašuma tirgus cenas, tostarp arī mājokļu cenas, atspoguļo vērtību, ko cilvēki piešķir apkārtējās vides kvalitātei. Pieņemsim, ka ir divas dzīvojamās mājas ar vienādām patērēšanas īpašībām (istabu skaits, mājas uzcelšanas gads, apdares līmenis, a ālums no pilsētas centra), izņemot apkārtējās vides kvalitāti – at mosfēras gaisa piesārņojumu, trokšņu līmeni, apkārtnes ainavu, meža, parka vai ūdenstilpes tuvumu. Šo māju cenas visdrīzāk atšķirtos, un šo atšķirību iemesls būtu vides kvalitāte. Izmantojot atbilstošas statistikas metodes, hedonisko cenu pieejā tiek noskaidrots: ▪ cik lielā mērā īpašumu cenu starpību ietekmē konkrētu vides parametru atšķirības dažādos īpašumos; ▪ cik daudz cilvēki ir gatavi maksāt par vides kvalitātes uzlabošanu, un kāda ir uzlabojuma sociālā vērtība. Hedonisko cenu metodes ierobežojums ir tas, ka var izmērīt tikai tos vides ieguvumus, kas ir saistīti ar mājokļu vai citu vērtēšanā izmantoto preču cenām. Pie tam var izmērīt gatavību maksāt tikai par apzinātajām vides kvalitātes atšķirībām un to tiešajām sekām. Ja cilvēki neapzinās saistību starp kādu videi raksturīgu pazīmi un viņu ieguvumiem, vides vērtība neatspoguļosies preču cenās. Ceļojuma izmaksu metodi galvenokārt lieto, lai vērtētu dabas objektus, parkus vai aizsargājamās teritorijas, ko izmanto atpūtas pakalpojumiem. Šādu atpūtas vietu pakalpojumu vērtību nevar mērīt tikai pēc maksas par to izmantošanu, kas parasti ir zema vai pat bezmaksas. Metodes pamatā ir analīze par laika un transporta izdevumiem, ko patērētāji tērē nacionālo parku, dabas pieminekļu un citu īpaši aizsargājamo teritoriju izmantošanas un to skaistuma baudīšanas iespējai. Metodi var lietot arī, lai noteiktu ekonomiski pamatotu ieejas maksu dabas parkā, lai regulētu apmeklētāju skaitu un investētu parka a īstībā.

169

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:56:05

TieĹĄÄ s izvÄ“les metodes: â–Ş konstruÄ“tÄ tirgus jeb kontingenta vÄ“rtÄ“ĹĄanas metode, â–Ş kontingenta izvÄ“les metode. TieĹĄÄ s izvÄ“les metodes izmanto daĹžÄ das aptaujas tehnikas, lai noskaidrotu cilvÄ“ku gatavÄŤbu maksÄ t par kÄ du ekosistÄ“mas pakalpojumu. Ĺ o metoĹžu priekĹĄrocÄŤba ir tÄ , ka iespÄ“jams novÄ“rtÄ“t ne tikai ekosistÄ“mas izmantoĹĄanas vÄ“rtÄŤbu, bet arÄŤ ar izmantoĹĄanu nesaistÄŤto vÄ“rtÄŤbu. KonstruÄ“tÄ tirgus metodes pamatÄ ir ideja noteikt patÄ“rÄ“tÄ ju vÄ“lmi maksÄ t par apkÄ rtÄ“jÄ s vides pakalpojumiem un to derÄŤgumu, par to jautÄ jot patÄ“rÄ“tÄ jiem. Tirgus preÄ?u gadÄŤjumÄ ĹĄo gatavÄŤbu maksÄ t noskaidrot ir vienkÄ rĹĄi, proti – tirgĹŤ. Bet tirgus nevar palÄŤdzÄ“t novÄ“rtÄ“t kvalitÄ ti apkÄ rtÄ“jai videi, kuru nevar ne pÄ rdot, ne nopirkt. RisinÄ jums ir aptaujÄ t iedzÄŤvotÄ jus, kÄ da ir viņu izvÄ“le konkrÄ“tajos apstÄ kÄźos. JautÄ t var, piemÄ“ram, kÄ dai ir jÄ bĹŤt kompensÄ cÄłai cietuĹĄajiem par kaitÄ“jumu no apkÄ rtÄ“jas vides piesÄ rņojuma, vai arÄŤ, cik viņi ir gatavi maksÄ t, lai novÄ“rstu ĹĄos zaudÄ“jumus vai lai ďŹ nansÄ“tu apkÄ rtÄ“jÄ s vides kvalitÄ tes uzlaboĹĄanu. Aptaujas var veikt, nosĹŤtot anketas pa pastu, telefonintervÄłÄ s vai klÄ tienes intervÄłÄ s. Izmantojot aptauju, jÄ Ĺ†em vÄ“rÄ , ka statistiski pamatoti jÄ izvÄ“las aptaujÄ jamie, kuriem tiek lĹŤgts atbildÄ“t uz daudziem sÄŤki izstrÄ dÄ tiem jautÄ jumiem, cik daudz cilvÄ“ki ir gatavi maksÄ t par ekosistÄ“mu pakalpojumiem vai to kvalitÄ ti (piemÄ“ram, par purvu vai neskartas dabas teritorÄłu). Aptauja tiek veidota tÄ , lai respondentiem bĹŤtu tirgus apstÄ kÄźiem lÄŤdzÄŤga izvÄ“le. KonstruÄ“tÄ tirgus izvÄ“les metode ir lÄŤdzÄŤga konstruÄ“tÄ tirgus metodei, taÄ?u neprasa cilvÄ“kiem atbildÄ“t par viņu gatavÄŤbu maksÄ t naudas izteiksmÄ“, bet gan tiek jautÄ ts par viņu prioritÄ tÄ“m. Respondentiem jÄ izvÄ“las starp kÄ du vides pakalpojumu vai raksturojumu grupu par vienu cenu un kÄ du citu pakalpojumu vai raksturojumu grupu par atťġirÄŤgu cenu. Ĺ ÄŤ metode ir piemÄ“rota, lai iegĹŤtu informÄ cÄłu politiskiem lÄ“mumiem par a ÄŤstÄŤbas scenÄ rÄłiem, kas var ietekmÄ“t vides pakalpojumu kvalitÄ ti un dabas resursu stÄ vokli. TÄ ir vÄ“rsta nevis uz vÄ“rtÄŤbas noskaidroĹĄanu naudas izteiksmÄ“, bet gan uz sabiedrÄŤbas prioritÄ tÄ“m. PraksÄ“ tiek izmantotas arÄŤ citas vides vÄ“rtÄ“ĹĄanas metodes, tomÄ“r tÄ s spÄ“j atklÄ t tikai atseviťġas vides kopÄ“jÄ s ekonomiskÄ s vÄ“rtÄŤbas sastÄ vdaÄźas. JÄ uzsver, ka ekosistÄ“mu vÄ“rtÄ“ĹĄanÄ primÄ rais ir vides izmantoĹĄana. TeritoriÄ li ierobeĹžotos resursus var izmantot daĹžÄ di. PastÄ v teritorÄłu harmonizÄ“joĹĄie izmantoĹĄanas veidi, bet diemŞēl daudzi saimnieciskÄ s darbÄŤbas veidi izslÄ“dz vai ierobeĹžo cits citu. PiemÄ“ram, zvejniecÄŤbu var savienot ar atpĹŤtu un tĹŤrismu, bet na as ieguve turpretÄŤ ierobeĹžo gan pirmo, gan otro darbÄŤbas veidu. TurklÄ t daĹžas ekosistÄ“mas funkcÄłas var izslÄ“gt paĹĄreiz, bet saglabÄ t to aktivizÄ“ĹĄanas iespÄ“jas nÄ kotnÄ“. Citos gadÄŤjumos alternatÄŤvu vides izmantoĹĄanas iespÄ“ju var pazaudÄ“t uz visiem laikiem. PiemÄ“ram, teritorÄłas pasludinÄ ĹĄana par ÄŤpaĹĄi aizsargÄ jamu

dabas teritorÄłu izslÄ“dz iespÄ“ju tajÄ nodarboties ar lauksaimniecÄŤbu, bet saglabÄ to kÄ alternatÄŤvu. Bet pilsÄ“tas bĹŤvniecÄŤba uz daudziem gadu desmitiem izslÄ“dz jebkuras teritorÄłas izmantoĹĄanas alternatÄŤvas, piemÄ“ram, lauksaimniecÄŤbai, atpĹŤtas vajadzÄŤbÄ m, meĹža apsaimniekoĹĄanai.

8.5.4. IZMAKSU UN IEGUVUMU ANALÄŞZE UN DISKONTÄ’Ĺ ANA Lai nodroĹĄinÄ tu materiÄ lo labklÄ jÄŤbu, nepiecieĹĄams investÄ“t raĹžotnÄ“s, kas nodroĹĄina preces un pakalpojumus. EkonomikÄ investÄŤcÄłu lietderÄŤbu vÄ“rtÄ“, izmantojot ieguvumu un izmaksu analÄŤzi. IzvÄ“loties investÄŤcÄłu veikĹĄanai piemÄ“rotÄ ko projektu, ieguvumi un zaudÄ“jumi ir jÄ salÄŤdzina, un salÄŤdzinÄ ĹĄana notiek naudas izteiksmÄ“. Faktiski tiek salÄŤdzinÄ ti naudas ieguldÄŤjumi a iecÄŤgÄ projektÄ un ieņēmumi (ieguvumi). TÄ kÄ ieguvumi visbieĹžÄ k ir sagaidÄ mi nÄ kotnÄ“, tie tiek vÄ“rtÄ“ti no mĹŤsdienu viedokÄźa. Var saskaitÄŤt katra perioda sagaidÄ mos labumus vai zaudÄ“jumus un iegĹŤto summu uzskatÄŤt par investÄŤcÄłu izdevÄŤguma vÄ“rtÄ“jumu. Ja ieguvumi ir lielÄ ki par zaudÄ“jumiem, tad projekts ir pieņemams.

8.12. attēls. Pareiza investčciju politika ir priekťnosacčjums ieguldčjumu pareizai izvēlei un lēmumu pieņemťanai

Ĺ Ä ds vienkÄ rĹĄs ieguvumu un izdevumu salÄŤdzinÄ jums ekonomikas teorÄłÄ un praksÄ“ tiek uzskatÄŤts par nepieņemamu vairÄ ku iemeslu dÄ“Äź. Ĺ odienas ieņēmumi tiek uzskatÄŤti par vÄ“rtÄŤgÄ kiem nekÄ rÄŤtdienas ieguvumi. PÄ rfrÄ zÄ“jot pazÄŤstamu parunu: labÄ k zÄŤle rokÄ nekÄ mednis kokÄ . TÄ pÄ“c tiek ņemts vÄ“rÄ laika faktors – diskontÄ“ĹĄana. 100 lati ĹĄodien ir vÄ“rtÄŤgÄ ki nekÄ 100 lati pÄ“c gada vai diviem, jo tos var ieguldÄŤt un ĹĄo summu palielinÄ t ar procentu ienÄ kumiem. ÄŞstenÄŤbÄ tiek salÄŤdzinÄ ti ieguldÄŤjumi dotajÄ projektÄ un alternatÄŤvi ieguldÄŤjumi, piemÄ“ram, noguldÄŤjums bankÄ . Vai arÄŤ tiek salÄŤdzinÄ ts ieguldÄŤjums zinÄ mÄ projektÄ , piemÄ“ram, pÄ“rkot valsts obligÄ cÄłas ar noteiktu ienesÄŤguma procentu. Ja ieguvums no projekta ir lielÄ ks, tiek uzskatÄŤts, ka projekts ir izdevÄŤgs. ReÄ lajÄ darbÄŤbÄ nÄ kas sastapties ar vairÄ kÄ m problÄ“mÄ m, seviťġi, ja ņemam vÄ“rÄ vides aizsardzÄŤbu.

170

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:56:05

Pirmkārt, visi ieguvumi un zaudējumi ir jāizsaka naudas izteiksmē, un daudzos gadījumos tas rada papildu sarežģījumus. Otrkārt, lietojot aprakstīto metodiku, nākotnes kaitējums tiek novērtēts par zemu, jo daudzi ieguvumi vai kaitējumi videi var parādīties pēc daudziem gadiem. Diskontēšana nobīda sabiedrības izmaksas tuvāk sākuma periodam, bet nākotnes izmaksas un ieguvumi tiek novērtēti zemāk nekā sākuma perioda izmaksas un ieguvumi. Līdz ar to tiek pārkāpts galvenais ilgtspējīgas a īstības princips – paaudžu vienlīdzība. Diskontēšana rada daudzas problēmas nākamajām paaudzēm, jo augsta diskonta likme veicina kā atjaunojamo, tā arī neatjaunojamo resursu ātrāku izlietošanu. Arī projektu, jaunu tehnoloģiju radītās izmaksas un ieguvumi, kas rodas tālākā laika periodā, tiek novērtēti par zemu (piemēram, izmaksas, ko veido kodolenerģētikas radītie atkritumi AES apturēšanas posmā). Tādēļ derīgi projekti var tikt noraidīti kā nepieņemami. Ieguvumus vai zaudējumus investīcijām sociāli nozīmīgos projektos ar lielu ieguvumu videi vai kaitējumu videi ir grūtāk novērtēt nekā privātajos investīciju projektos. Galvenais iemesls ir tas, ka nav piemērotas cenu sistēmas. Ne vienmēr izdodas atrast līdzīgas cenas tām, kas tiek izmantotas privātajos projektos, jāvērtē zaudējumi vai ieguvumi objektiem, kam nav tirgus cenas. Neizdodas novērtēt visus ieguvumus un zaudējumus, nākas izmantot hipotētiskas cenas. Vērtējot investīcijas sociāli nozīmīgos projektos, parasti izmanto zemāku diskonta likmi – likmi, kas ir bezriska ieguldījumiem. Par tādu uzskata valsts ilgtermiņa obligāciju procenta likmi.

8.5.5. APDROŠINĀMIE RISKI Vides nozares risku apdrošināšanas iespējas vispirms jāaplūko kā divu nozaru vides un apdrošināšanas saskarsmes punkts – vides riska vieta kopējā risku telpā un priekšnosacījumi apdrošināmā riska atpazīšanai. Apdrošinātajiem riskiem piemīt dubulta daba: ▪ riska iestāšanās gadījums, ▪ riska iestāšanās apstākļi. Ilustrējot vides risku apdrošināšanā, riska iestāšanās gadījums būtu graudaugu iespējamā raža (apdrošināšanas objekts), bet riska iestāšanās apstākļi – vētra, vējš, krusa, sausums, ilgstošas lietavas, trešās personas nodarītie zaudējumi. Personas individuālā a ieksme pret risku var atšķirties un atšķiras no apdrošināšanas sabiedrības profesionālo riska parakstītāju uztveres. Nenoteiktības līmenis konkrētam riskam atkarīgs no a ieksmes pret risku un citiem parametriem. Ja privātpersona zemestrīces, plūdu, viesuļvētru riskus pieņems par trešā līmeņa – visaugstāko – nenoteiktības pakāpi, tad apdrošināšanas sabiedrību un valdības risku vadības speciālisti reālajā kompetencē dabas stihijas a iecinās uz otro – vidējo – nenoteiktības līmeni. Minētās atšķirības a ieksmē pret vienu un to pašu

8.13. attēls. Vides riski (piemēram, krasta erozija, noslīdeņu riski) var būt nozīmīgs šķērslis jebkurai, pat šķietami drošai attīstībai

risku starp privātpersonu un privātajiem apdrošinātājiem vai valdību var veidoties dažādu riska pārvaldīšanas ekonomiskās kapacitātes līmeņu dēļ. Riska pārvaldīšanas ekonomisko kapacitāti raksturo finansiālie, informatīvie un riska vadības parametri − pieejamo līdzekļu apjoms iespējamo zaudējumu kompensēšanai.Pie šādiem riskiem var minēt globālo ekonomisko depresiju, viesuļvētras, plūdus, zemestrīces, graudaugu sējumu ražas iespējamos zudumus dabas stihiju ietekmē. Tas nozīmē, ka zaudējumi noteiktos ģeogrāfiskos reģionos korelē pozitīvi un ir atkarīgi cits no cita, jo, piemēram, zemestrīce neizbēgami radīs lielus zaudējumus medicīnas un īpašuma apdrošināšanā. Šos riskus nav iespējams identificēt un apvienot. Saskaņā ar teoriju, ja risks nav identificējams un apvienojams, tad risku nav iespējams diversificēt, līdz ar to risks nav apdrošināms klasiskā apdrošināšanas izpratnes formā. Apdrošināšanas pamatuzdevums ir izkliedēt risku jeb iespējamos zaudējumus apdrošināšanas fondā. Apdrošināšanas fondu veido apdrošinātāji, apvienojot tajā daudzas līdzīgas vienības, kas raksturo risku. Apdrošināšanas fondu var definēt kā savstarpēju vienošanos starp apdrošinātājiem un apdrošinātajiem − vienādo risku raksturojošo vienību turētājiem − par noteikta veida apdrošināšanu, uzņemoties vienādo risku raksturojošo vienību iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu, jo parasti tikai neliela daļa apdrošināšanas fonda dalībnieku cieš zaudējumus. Pasaules pieredze liecina par jaunu apdrošināšanas formu izmantošanu, apdrošinot fundamentālos, sarežģīti apdrošināmos (sistemātiskos) riskus. Par fundamentālu risku vai sarežģīti apdrošināmu (sistemātisku) risku uzskatāms tāds risks, kura frekvence nav paredzama, bet tā ietekmei vienlaikus pakļauta ievērojama daļa pasaules iedzīvotāju. Fundamentālā riska iedalījums: ▪ dabas riski (zemestrīce, vētra, plūdi), ▪ sabiedrības radīti riski (kodolenerģētika, klimata izmaiņas).

171

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:56:10

Nelielo risku iedarbība raksturīga vienai riskus raksturojošai vienībai (objektam) vai dažām riskus raksturojošām vienībām (objektiem), piemēram, ugunsgrēkā rūpnīcā vai ceļu satiksmes negadījumā vien laikus cietušie 10 autotransporta līdzekļi ir pieskaitāmi pie nelielo risku zaudējumu kategorijas. Nelielo risku iedalījums: ▪ dabas riski (vējš, krusa, sausums, ilgstošas lietavas), ▪ trešās personas radīti riski. Apdrošināmie riski, kuri neskar sabiedrību kopumā, bet a iecas uz personas mantu, īpašumu, veselību, biznesu, piemēram, autotransporta avārija vai autotransporta zādzība, vai ugunsgrēks privātajā īpašumā, nerada globālas problēmas. Šie riski ir identificējami, un tos var apvienot. Tas nozīmē, ka riskus var diversificēt un šie riski ir apdrošināmi. Ideālā gadījumā apdrošināmiem riskiem jāatbilst vairākiem noteikumiem: ▪ riskam jābūt novērtējamam naudas izteiksmē, ▪ apdrošināmais risks jāpārstāv daudzām vienībām, ▪ apdrošināšanas pircējam jābūt pret risku neitrālai personai, ▪ riskam jābūt nelielam, ▪ zaudējumiem jābūt nejaušiem, ▪ riska radītajiem zaudējumiem jābūt identificējamiem, ▪ kompensācijai jābūt ekonomiski pamatotai. Abas risku grupas – fundamentālie un nelielie riski – raksturo vides riskus. Piemēram, Daugavā ūdens var tikt piesārņots ▪ autoavārijā, nokļūstot indīgām vielām ūdenī Latvijas teritorijā (neliels risks), ▪ ķīmiskās rūpnīcas avārijā Baltkrievijas teritorijā (fundamentāls risks). Apdrošināšanas administrēšanas izvēle nosaka apdrošināšanas raksturu: ▪ privātā apdrošināšana – privātais sektors (nelielie riski), ▪ valsts apdrošināšana − publiskais sektors (fundamentālie riski), ▪ kombinētā apdrošināšana − privātais un publiskais sektors (nelielie riski + fundamentālie riski). Vides risku vadībai gan teorētiski, gan praktiski vislabāk izvēlēties kombinētās apdrošināšanas administratīvo modeli − apdrošināšanas shēmu. Apdrošināšanas shēmā veidojas komunikācija starp apdrošināšanas shēmas dalībniekiem. 8.3. tabula. Dabas risku vadības iespējas ES līmenī Latvijā 1. Valdības piešķirtās atlīdzī1. Valdības piešķirtās atlīdzības – speciālie zaudējumu bas – subsīdijas ārkārtas atlīdzināšanas fondi (subsīdigadījumos (valsts budžeta jas ārkārtas gadījumos) līdzekļi) 2. Privātā apdrošināšana: 2. Privātā apdrošināšana: - valsts subsidē apdrošināša- valsts subsidē apdrošināšanas prēmijas nas prēmijas - valsts nesubsidē apdrošinā- valsts nesubsidē apdrošināšanas izmaksas šanas prēmijas

8.5.6. VALSTS NODOKĻU POLITIKA KĀ LĪDZEKĻU PIESAISTES PAŅĒMIENS, ĪSTENOJOT VIDES AIZSARDZĪBAS PROJEKTUS Tradicionāli nodokļu politika ir valsts pasākumu kopums, kas virzīts uz ekonomiskās izaugsmes stimulēšanu, augstu finanšu rezultātu sasniegšanu, ievērojot nodokļu maksātāju intereses un tiesības. Šāds nodokļu politikas definējums atbilst divām no trim ANO Vides un a īstības komisijas ziņojumā minētajām ilgtspējīgas a īstības iespējām, izslēdzot vidi, jo nodokļu kā valsts obligāto maksājumu pamatfunkcija ir fiskālā – nodrošināt valsti ar naudas līdzekļiem un nodrošināt valsts finanšu resursu avotus, kas tiek akumulēti budžetā un izlietoti valsts vispārējo funkciju izpildes nodrošināšanai (aizsardzībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai, izglītībai). No ekonomiskā viedokļa nodokļi ir ekonomisko resursu sadales, nacionālā ienākuma pārdales un makroekonomiskās stabilizācijas līdzeklis, kas atspoguļo reāli eksistējošas ekonomiskās un finanšu a iecības. Nodokļu regulējošā funkcija atspoguļojas nodokļu uzlikšanas diferenciācijā. Iekasējot nodokļus, valsts ietekmē ekonomisko subjektu, fizisko un juridisko personu, uzvedību. Valstij izvirzot dažādus noteikumus dažādām nodokļu maksātāju grupām vai dažādām teritorijām, tiek stimulēta vai traucēta kapitāla un ražošanas koncentrācija, paaugstināta vai samazināta subjektu ekonomiskā aktivitāte. Kopš 90. gadu sākuma plaši ir apspriesta iespēja sasniegt vides aizsardzības jomā izvirzītos mērķus ar nodokļu palīdzību, tomēr joprojām ES līmenī dabas resursu nodoklis netiek regulēts. Dabas resursu nodokli par ūdens resursu ieguvi un ūdeņu piesārņošanu, kā arī ūdensapgādes un kanalizācijas tarifus un maksu par ūdens resursu lietošanu fiziskajām un juridiskajām personām nosaka, ievērojot: ▪ ka fiziskās un juridiskās personas sedz visas izmaksas, kas saistītas ar ūdens resursu lietošanu, arī maksā par ūdens resursiem un videi nodarīto kaitējumu; ▪ principu – piesārņotājs maksā; ▪ ka ūdens resursi lietojami racionāli; ▪ ģeogrāfiskos, ģeoloģiskos un klimatiskos apstākļus, kā arī izvērtējot maksājumu apmēra un maksas piemērošanas sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās sekas. Lai arī sabiedrība vēl nav gatava mainīt savu patērētājas raksturu a iecībā uz vidi, tomēr arvien vairāk uzņēmumu cenšas samazināt vides piesārņojumu, izmantojot videi draudzīgus materiālus, jo dabas resursu nodokļa likmes gadu no gada palielinās. Tādējādi tiek īstenots Dabas resursu nodokļa likumā definētais dabas resursu nodokļa mērķis: veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicinot jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstot

172

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:56:10

tautsaimniecÄŤbas ilgtspÄ“jÄŤgu a ÄŤstÄŤbu, kÄ arÄŤ ďŹ nansiÄ li nodroĹĄinot vides aizsardzÄŤbas pasÄ kumus. Lai atbalstÄŤtu nodokÄźu maksÄ tÄ jus, valsts atÄźauj visus no nodokÄźa maksÄ jumiem iegĹŤtos lÄŤdzekÄźus (nodokÄźa ieņēmumus) izmantot tikai tÄ du pasÄ kumu un projektu ďŹ nansÄ“ĹĄanai, kas tieĹĄi saistÄŤti ar vides aizsardzÄŤbu, sanÄ cÄłu, rekultivÄ“ĹĄanu, videi kaitÄŤgu atkritumu utilizÄ“ĹĄanu vai pÄ rstrÄ di, kÄ arÄŤ resursu izpÄ“ti vai atjaunoĹĄanu. Pasaules dabas resursu paĹĄreizÄ“jÄ ekspluatÄ cÄła nav ilgtspÄ“jÄŤga. SabiedrÄŤbas labklÄ jÄŤbas pilnveidoĹĄana ir jÄ veido saskaĹ†Ä ar vides saglabÄ ĹĄanu un aizsardzÄŤbu. Jaunais vides a ÄŤstÄŤbas modelis atspoguÄźo patÄ“rÄ“tÄ ju sabiedrÄŤbas izraisÄŤtÄ s vides degradÄ cÄłas un klimata pÄ rmaiņu negatÄŤvÄ s sekas mĹŤsdienu pasaulÄ“, aicinot stiprinÄ t zinÄ tnes un izglÄŤtÄŤbas sfÄ“ru un valsts pÄ rvaldes, akadÄ“miskÄ , privÄ tÄ un sabiedrÄŤbas sektora sadarbÄŤbu ilgtspÄ“jÄŤgas a ÄŤstÄŤbas veicinÄ ĹĄanÄ kÄ vietÄ“jÄ , tÄ globÄ lÄ lÄŤmenÄŤ. KopĹĄ 90. gadu sÄ kuma plaĹĄi ir apspriesta iespÄ“ja sasniegt vides aizsardzÄŤbas jomÄ izvirzÄŤtos mÄ“rġus ar nodokÄźu palÄŤdzÄŤbu, tomÄ“r joprojÄ m ES lÄŤmenÄŤ dabas resursu nodoklis netiek regulÄ“ts pretÄ“ji tam, cik detalizÄ“ti tiek harmonizÄ“ts cits ar vides piesÄ rņoĹĄanas ierobeĹžoĹĄanu saistÄŤts maksÄ jums – akcÄŤzes nodoklis na as produktiem. Par ekonomisko lÄŤdzekli vides aizsardzÄŤbÄ uzskatÄ ms arÄŤ akcÄŤzes nodoklis na as produktiem, degvielai un automobiÄźiem. Lai arÄŤ visi ĹĄÄŤ nodokÄźa ieņēmumi netiek novirzÄŤti vides aizsardzÄŤbai, diferencÄ“tÄ s nodokÄźa likmes degvielai veicina kvalitatÄŤvÄ kas un videi draudzÄŤgÄ kas degvielas lietoĹĄanu. ES akcÄŤzes nodoklis tiek ieskaitÄŤts vides nodokÄźu grupÄ , bet LatvÄłÄ tas ir Ä rpus dabas resursu nodokÄźiem. Na as produktu, lÄŤdzÄŤgi kÄ dabas resursu akcÄŤzes nodokÄźa, mÄ“rġis ir ierobeĹžot na as produktu patÄ“riņu to kaitÄŤgÄ s ietekmes dÄ“Äź uz apkÄ rtÄ“jo vidi, kÄ arÄŤ pildÄŤt savu ďŹ skÄ lo funkcÄłu – dot valsts budĹžetam ieņēmumus. Dabas resursu nodoklis sastÄ v no maksas par dabas resursu izmantoĹĄanu un vides piesÄ rņoĹĄanu limitos noteiktajÄ apmÄ“rÄ un no sankcÄłÄ m par virslimita piesÄ rņojumu un resursu pÄ rtÄ“riņu. Dabas resursu nodokli LatvÄłÄ iekasÄ“, lai iegĹŤtu lÄŤdzekÄźus vides atveseÄźoĹĄanai – tas ir dabas resursu nodokÄźa pamatmÄ“rġis. TÄ pÄ“c ar ĹĄo nodokli apliek personas, kas piesÄ rņo apkÄ rtÄ“jo vidi un izmanto dabas resursus savÄ saimnieciskajÄ darbÄŤbÄ . LatvÄłÄ dabas resursu nodokli maksÄ gan juridiskÄ s, gan ďŹ ziskÄ s personas vai to apvienÄŤbas.

8.14. attēls. Arč ainaviskas vides vērtčbas var bōt nozčmčgs investčcijas sekmējoťs faktors

NodokÄźa maksÄ jumu veic par dabas resursu ieguvi, izmantoĹĄanu, kÄ arÄŤ par dabas piesÄ rņojumu. NodokÄźu maksÄ tÄ jiem visu veidu dabas resursu ieguvei un izmantoĹĄanai, kÄ arÄŤ piesÄ rņojoĹĄo vielu ievadÄŤĹĄanai vidÄ“ ir jÄ saņem atbilstoĹĄa atÄźauja vai licence, vai C kategorÄłas (videi mazÄ k bÄŤstamas) piesÄ rņojoĹĄas darbÄŤbas apliecinÄ jums, kuru izsniedz Vides ministrÄłas padotÄŤbÄ esoĹĄas institĹŤcÄłas un paĹĄvaldÄŤbas. AtÄźaujÄ vai licencÄ“ noteiktais maksimÄ lais pieÄźaujamais dabas resursu ieguves, lietoĹĄanas vai emitÄ“jamÄ piesÄ rņojuma daudzums vai C kategorijas piesÄ rņojoĹĄas darbÄŤbas deklarÄ cÄłÄ norÄ dÄŤtais vidÄ“ emitÄ“tais piesÄ rņojuma apjoms ir limitÄ“ts. Ar nodokli apliekamos objektus var strukturÄ“t deviĹ†Ä s grupÄ s: â–Ş dabas resursi, tajÄ skaitÄ ĹŤdens resursi, kÄ arÄŤ parka vÄŤngliemeĹži; â–Ş zemes dzÄŤles, iesĹŤknÄ“jot ÄŁeoloÄŁiskajÄ s struktĹŤrÄ s dabasgÄ zi vai siltumnÄŤcefekta gÄ zes; â–Ş poligoni un izgÄ ztuves, kur tiek glabÄ ti atkritumi, un piesÄ rņojoĹĄu vielu emisÄła gaisÄ un ĹŤdenÄŤ; â–Ş stacionÄ ras tehnoloÄŁiskas iekÄ rtas emitÄ“tais siltumnÄŤcefekta gÄ zu apjoms, kas nav ietverts nodotajÄ s emisÄłas kvotÄ s; â–Ş videi kaitÄŤgas preces; â–Ş preÄ?u un izstrÄ dÄ jumu iepakojums un vienreiz lietojamie galda trauki un piederumi; â–Ş radioaktÄŤvas vielas; â–Ş transportlÄŤdzekÄźi; â–Ş ogles, kokss un lignÄŤts (brĹŤnogles). Dabas resursu nodokli aprÄ“ġina atbilstoĹĄi likmju klasiďŹ kÄ cÄłai un faktiskajam resursu daudzumam vai svaram.

8.6. VIDES AIZSARDZÄŞBAS UN EKONOMIKAS AUGSMES LÄŞDZSVARA MEKLÄ’JUMOS NacionÄ lo un globÄ lo vides problÄ“mu risinÄ ĹĄana ir galvenais uzdevums cilvÄ“cei 21. gadsimtÄ . LielÄ kajai daÄźai problÄ“mu cÄ“lonis ir ekonomiskÄ augsme,

cenĹĄoties nepÄ rtraukti paaugstinÄ t materiÄ lÄ s labklÄ jÄŤbas lÄŤmeni. LÄŤdz ar to risinÄ jumi jÄ meklÄ“ arÄŤ ekonomikas sfÄ“rÄ . Vides aizsardzÄŤbas politika parasti

173

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:56:10

vērtē izmaksas un ieguvumus, un šie ekonomiskie aspekti bieži ir galvenie lēmumu pieņemšanā. Dažos gadījumos nepieciešams kompromiss starp ekonomiku un vides kvalitātes saglabāšanu. Nedrīkst aizmirst arī vides riskus, kuru pilna apzināšana un vērtēšana ir būtiska, veidojot tautsaimniecības a īstības stratēģijas. Lai sasniegtu mērķus ekonomikas un vides a iecību saskaņošanā, tiek izmantotas vairākas ekonomiskās regulēšanas metodes, kas balstītas uz tirgus regulēšanas metodēm. Tomēr tās parāda, ka līdzšinējā pieredze nav pietiekama, lai atrisinātu aizvien pieaugošās tautsaimniecības izraisītās vides problēmas. Ekonomiski svarīgu lēmumu pamatā ir ieguvumu un izmaksu salīdzināšanas metode, kuras izmantošana darbības sfērās, kas skar vidi, nav pilnvērtīgi izstrādāta. Salīdzinot ieguvumus un izmaksas, nākas izvērtēt darbības radītos zaudējumus videi un arī ieguvumus naudas izteiksmē, jo visi lēmumi ekonomikā tiek pieņemti, izvērtējot ieguvumus un izmaksas naudas izteiksmē. Tieši šo metožu tālāka a īstība un plašāka

izmantošana ir būtiska, veidojot ekonomiskās a īstības stratēģiju. Ekonomikā ir skaidri jāformulē vides loma un vieta. Diemžēl pagaidām vides nozīme šādā shēmā neparādās tik būtiski, kā tas ir reālajā pasaulē.

8.15. attēls. Labklājības izpratne, kas ietver arī kvalitatīvu vidi, ir ilgtspējīgas attīstības pamatā

LITERATŪRA Endres A., Holm-Müller K. (1998) Die Bewertung von UmweltschädenTheorie und Praxis sozialökonomischer Verfahren. Stuttgart. Field B. C., Field M. K. (2002) Environmental Economics: an Introduction. 3rd ed., Boston: McGraw-Hill: Irwin. Hackett S. C. (2006) Environmental and Natural Resources Economics. Theory, policy, and the sustainable society. 3rd ed., M. E. Sharpe, Inc. Hussen A. (2004) Principles of Environmental Economics. 2nd ed. London, New York: Routledge.

Rejda G. E. (2003) Principles of Risk Management and Insurance. 8th ed. USA. Skipper H. D. (1998) International Risk and Insurance: an Environmental – Managerial Approach. USA. Thomas J., Callan S. (2007) Environmental Economics: Applications, Policy, and Theory. Thomson South-Western. Tietenberg T. (2000) Environmental and Natural Resource Economics. 5th ed., Massachusetts: Addison-Wesley.

INTERNETA RESURSI 2005 Environmental Sustainability Index. Benchmarking National Environmental Stewardship – Yale Center for Environmental Law and Policy Yale University; Centre for International Earth Science Information Network Columbia University. In collaboration with: World Economic Forum, Geneva, Switzerland, and Joint Research Centre, European Commission, Ispra, Italy. Pieejams: www.yale.edu/esi

Ekonomisko instrumentu un brīvprātīgo vienošanos OECD/EEA datubāze. Pieejams: www2.oecd.org/ecoinst/queries/index.htm Informācija par ES emisiju tirdzniecības sistēmu. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/climat/emission/index_en.htm Informācija par EK klimata pārmaiņu politiku. Pieejams: http://ec.europa.eu/climateaction/index_lv.htm Vides ekonomiskās vērtēšanas metodes. Pieejams: www.ecosystemvaluation.org

174

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:56:15

9.

DABAS AIZSARDZĪBA

Liene Auniņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece

Ilona Mendziņa, Latvijas Republikas Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktores vietniece

Dabas aizsardzība nozīmē bioloģiskās un ainavu daudzveidības un atsevišķu dabas objektu aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu. Nodaļā aplūkota dabas aizsardzības vēsture un sabiedrības loma dabas aizsardzībā. Visbiežāk bioloģisko daudzveidību definē kā dzīvo organismu un ekoloģisko kompleksu daudzveidību trīs līmeņos: 1) vienā sugā (ģenētiskā daudzveidība), 2) starp sugām, 3) ekosistēmu līmenī.

Vide.indb 1

Inga Račinska, Latvijas Dabas fonda projektu vadītāja

2010.07.16. 16:56:18

9.1. DABAS AIZSARDZĪBAS VĒSTURE Pasaulē jau izsenis bijušas dažādas dabas aizsardzības tradīcijas, sākot no sabiedrības vadošo pārstāvju noteiktiem aizliegumiem kādas sugas medībām konkrētā laika periodā līdz meža masīvu nodalīšanai, kuros koku ciršana aizliegta. Apzinoties ciešo saistību ar dabu, visu tautu senajās reliģijās sastopama dažādu dabas objektu un parādību pielūgsme. Sabiedrībai a īstoties, mazinājās reliģijas loma a ieksmē pret dabu, turpretī palielinājās dažādu likumdošanas dokumentu nozīme.

9.1. attēls. Latvijas lauku ainava

Dabas vērtību saglabāšanas nepieciešamība acīmredzot ir ikviena cilvēka zemapziņā, jo pat mūsdienās Latvijā daudzi zemes īpašnieki atstāj ainaviski skaistus koku pudurus lauksaimniecības zemēs, lai gan šādu prasību nav nevienā tiesību aktā. Dabas aizsardzības pirmsākumos iezīmējās divi galvenie virzieni: pirmais – unikālu, zinātniskā, estētiskā vai kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgu teritoriju, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu nodalīšana. Otrais – racionāla dabas resursu izmantošana un saglabāšana. Jau senās Babilonijas ķēniņa Hammurapi (1792.–1750. g. pr. Kr.) kodeksā atrodams likums par mežu aizsardzību un minēti aizsargājamie augi. 19. gadsimtā labas mežsaimniecības prakse balstījās uz 17. un 18. gadsimta franču un vācu mežsaimnieku pieredzi, kas radās, apsaimniekojot un pētot mežus dažādās kolonijās. Vēlāk šī mežsaimniecības prakse tika a īstīta un ieviesta arī ASV un citur. Tomēr dabas aizsardzība mūsdienu izpratnē aizsākās ASV, kur 1872. gadā Kongress nodibināja pasaulē pirmo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju – Jeloustonas nacionālo parku. Iniciatīva par nacionālā parka dibināšanu pieder ģeologam Ferdinandam Vandevēram Heidenam (Ferdinand Vandeveer Hayden), jo tieši viņš pārliecināja ASV Kongresu par šādas rīcības nepieciešamību. Parka teritorija ir 8980 km2, un tā ietver ezerus, kanjonus, upes un kalnu grēdas. Nepārdomāta dabas resursu izmantošana, tai skaitā malu medniecība, bija galvenie draudi šai unikālajai

teritorijai. 1872. gadu var uzskatīt arī par dabas pārvaldības institūciju pirmsākumu, jo tad tika iecelts pirmais nacionālā parka pārvaldnieks. Turpmākajos gados nacionālos parkus sāka veidot arī citās pasaules valstīs: 1878. gadā tika izveidots Karaliskais nacionālais parks Austrālijā pie Sidnejas, 1885. gadā – Klinšu kalnu nacionālais parks Kanādā un 1887. gadā – nacionālais parks Jaunzēlandē. Eiropā par vadošo valsti dabas aizsardzībā 19.– 20. gadsimta mijā var uzskatīt Zviedriju, kas 1909. gadā izdeva divus ar dabas aizsardzību saistītus likumus. Pirmais likums paredzēja aizsargāt dažādus izcilus dabas pieminekļus (piemēram, lielus un vecus kokus), bet otrais deva iespēju veidot nacionālos parkus. Tajā pašā gadā Zviedrijā tika izveidoti deviņi nacionālie parki, kas kļuva par pirmajiem nacionālajiem parkiem Eiropā. Pārējās Eiropas valstis drīz vien sekoja šim piemēram. Minētā procesa a īstībā liela nozīme bija 1. starptautiskajai dabas aizsardzības konferencei, kas notika 1913. gadā Bernē (Šveice). Šajā konferencē sāka lietot arī jēdzienu «dabas aizsardzība». Cilvēka nekontrolētas rīcības dēļ šai laikā pasaulē tika iznīcinātas daudzas unikālas faunas un floras sugas. Tāpēc strauji a īstījās dabas aizsardzība, kuras pamatā ir jebkādas saimnieciskās darbības pārtraukšana aizsargājamās dabas teritorijās. Tās praktisks rezultāts bija nacionālo parku, rezervātu un dabas parku veidošana visos kontinentos, tā saglabājot unikālas ekosistēmas un izcilus dabas pieminekļus.

9.2. attēls. Aizsargjosla Baltijas jūras krastā Mūsdienās Baltijas jūras un Rīgas līča aizsargjoslas platumu, atļautās un aizliegtās darbības nosaka LR Aizsargjoslu likums.

Nākamais nozīmīgais solis dabas aizsardzības a īstībā pasaulē bija ANO Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (Union for Conservation of Nature and Natural Resources – IUCN) nodibināšana 1948. gadā. Tās mērķis ir veicināt dabas daudzveidības saglabāšanu un sekmēt resursu

176

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:56:28

ilgtspējīgu izmantošanu. Savienība dibināšanas gadā publicēja Sarkano grāmatu par zīdītājiu un putnu sugām, kas ir uz izmiršanas robežas. Tā ietvēra informāciju par izmirstošo un ļoti reto dzīvnieku (zīdītāju, putnu, rāpuļu, abinieku un zivju) un augstāko augu sugu izplatību, bioloģiju, pašreizējo stāvokli un iespējamiem izmiršanas cēloņiem. Sarkanā grāmata nav noslēgts dokuments, tā nepieciešamības gadījumā tiek papildināta. Mūsdienās visas Sarkanajā grāmatā iekļautās sugas ir iedalītas septiņās kategorijās. Sugu iekļaušana Sarkanajā grāmatā nenozīmē, ka tās tiek ar likumu aizsargātas. Tā galvenokārt ir informācija sabiedrībai, ka minētās sugas ir apdraudētas un to aizsardzībai ir nepieciešami konkrēti pasākumi. Liela nozīme dabas aizsardzībā pasaulē ir arī ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization – UNESCO). 1970. gadā UNESCO apstiprināja starptautisku programmu «Cilvēks un biosfēra» (UNESCO – MAB), kuras mērķis bija sekmēt starpdisciplinārus pētījumus vides zinātnē. UNESCO panāca, ka tiek izveidoti biosfēras rezervāti, kuru mērķis ir sasniegt līdzsvaru starp dabas daudzveidības saglabāšanu, ekonomisko a īstību un kultūras vērtību saglabāšanu. Pašlaik pasaulē ir 482 biosfēras rezervāti 102 valstīs. Latvijā ir izveidots viens – Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts.

9.3. attēls. Jeloustonas nacionālais parks ASV ir slavens ar unikāliem ģeoloģiskiem objektiem

Latvijā ir dziļas dabas aizsardzības tradīcijas. Senajiem latviešiem daba bija pielūgsmes objekts. Par to liecina tautasdziesmas, teikas un Latvijā plaši sastopamie svētavoti, svētbirzes un svētkoki. Tajā pašā laikā jau izsenis Latvijā notiek ainavas pārveidošana un dabas resursu izmantošana. Piemēram, līdumi vispirms tika līsti platlapju mežu vietā, jo tur bija visauglīgākās augsnes. Vācu mežsaimniecības skolas ietekmē 16.–17. gadsimtā Latvijā bija ļoti stingri medību un meža koku izmantošanas kārtības likumi. 16. gadsimtā, zviedru laikos, Vidzemē tika pieņemti medību likumi un likumi augļu koku aizsardzībai.

19. gadsimta pirmajā pusē, Latvijai esot cariskās Krievijas sastāvā, intensīvi notika koku izciršana jūras piekrastē, tādēļ veidojās ceļojošās kāpas, kas apbēra piejūras ciemus. Tāpēc cariskās Krievijas laikā 1838. gadā Vidzemes un 1839. gadā Kurzemes guberņas pārvalde izdeva rīkojumu par 150 asu (apmēram 320 m), bet sevišķi bīstamās vietās līdz 510 metrus platas aizsargjoslas noteikšanu. Vietām šīs joslas platums sasniedzis pat 2 verstis (2,13 km). Šo rīkojumu var uzskatīt par pirmajām tiesiskajām aktivitātēm dabas aizsardzībai Latvijas teritorijā. Aizsargājamo dabas teritoriju nodalīšana Baltijas valstīs sākās 20. gadsimta sākumā, un liela loma šajā procesā bija dažādām biedrībām, kas apvienoja radošās inteliģences pārstāvjus. Starp nozīmīgākajām jāmin Rīgas Dabas pētnieku biedrība, Latvijas Skolotāju biedrība un Latvijas Zemes un tautas pētīšanas biedrība. Pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija tagadējo trīs Baltijas valstu teritorijā dibināta 1910. gada 14. augustā Igaunijā, Vaikas salās. Dabas lieguma izveidi ierosināja Rīgas Dabas pētnieku biedrības biedrs Kārlis Reinholds Kupfers, kurš, apceļojot salas, bijis pārsteigts par tajās esošo putnu sugu bagātību. Mūsdienās Vaikas salas iekļautas Vilsandi nacionālā parka teritorijā. Pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, Moricsala, tika nodibināta 1912. gadā, un arī tās izveidi ierosināja Kārlis Reinholds Kupfers. Kopš 1957. gada Moricsalai ir piešķirts dabas rezervāta statuss. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā dabas aizsardzības jautājumus risināja Izglītības ministrija un tās Pieminekļu valde, Latvijas Dabaszinātņu biedrība, Lauksaimniecības ministrija, Rīgas Dabas pētnieku biedrība un Meža departaments. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas, 20. gs. 20. gados, tika apstiprinātas 18 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, tanī skaitā 1922. gadā aizsargājamo mežu un parku sarakstā iekļāva Gaujas senieleju pie Siguldas un tās apkārtnes mežus. 1921. gadā tika nodibināts Slīteres rezervāts. Aizsargājamo augu sarakstā bija ietverti tādi augi kā āmulis, pundurbērzs, efeja, ezerrieksts, īve, vairākas introducētas priežu sugas, parastais jeb meža dižskābardis, lapegles un citas introducētas sugas. Pirmie nacionālie parki Latvijas teritorijā tika izveidoti 30. gados – Gaujas senlejas krasts (platība 375 ha; pašreiz ietilpst Gaujas nacionālajā parkā) un Kokneses nacionālais parks (platība 63,4 ha; parka teritorija applūdināta Pļaviņu HES būvniecības laikā). 1936. gadā tika izveidots Grīņu rezervāts. Kopumā līdz 1936. gadam par aizsargājamām bija izsludinātas 12 augu sugas, 7 rezervāti, nacionālie parki un dabas pieminekļi, 53 salas 17 ezeros un citi objekti. Tā, piemēram, peldošā ezerrieksta saglabāšanai 1924. gada 9. februārī Zemkopības ministrija izdeva rīkojumu, kurā bija noteikts: «Sakarā ar retā ūdensstāda – ezerrieksta – Trapa natans aizsardzības nepieciešamību Zemkopības ministrija paziņo, ka Jaunjelgavas apriņķa Biržu pagasta Klaucānu ezera daļās, kurās minētie stādi aug, ar šo pilnīgi tiek

177

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:56:39

aizliegta ikkatra zveja un braukšana ar laivu. Izņēmumi pielaisti vienīgi ar Zemkopības ministrijas katrreizēju rakstisku atļauju.» Vēlāk ezeru nodeva Izglītības ministrijai un tas bija Skolu muzeja pārziņā. Latvijas Republikas laikā līdz 1940. gadam tika aizsargāti arī piekrastes kāpu meži un bija aizliegta to ciršana. Var uzskatīt, ka līdz pagājušā gadsimta 30. gadu beigām īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēma Latvijā vēl nepastāvēja, bet aizsargājamo dabas objektu un teritoriju izvēli noteica ▪ vietas vizuālā pievilcība un popularitāte, ▪ aizsargājamā dabas objekta ierosinātāja (politiķa, zinātnieka, sabiedrības vai kultūras darbinieka) atpazīstamība, ▪ subjektīvais viedoklis. Vienota kritēriju sistēma, izņemot koku apmērus un augstumu, aizsargājamo dabas objektu nodalīšanā nepastāvēja. Tanī pašā laikā liels darbs tika ieguldīts, lai vizuāli pievilcīgās dabas teritorijas popularizētu. Līdz ar to var uzskatīt, ka pagājušā gadsimta 30. gados tika likti pamati dabas tūrisma a īstībai Latvijā. Šai laikā ļoti populāra bija kustība «Apceļo dzimto zemi». Lai vairotu dabas teritoriju popularitāti, vizuāli pievilcīgie senieleju posmi tika dēvēti par Šveicēm (Kurzemes Šveice, Vidzemes Šveice, Viduslatvijas Šveice). Padomju periodā Latvijā dabas aizsardzība tika realizēta trīs jomās: 1) vispārīgo prasību ievērošana visās cilvēka dzīves jomās, balstoties uz normatīviem, standartiem, noteikumiem; 2) specifiski dabas aizsardzības pasākumi vides un dabas resursu aizsardzībai, tanī skaitā aizsargjoslu noteikšana gar upēm un ezeriem (šo joslu kopplatība bija aptuveni 5% no Latvijas teritorijas), gar Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, pasākumi augu un dzīvnieku sugu aizsardzībai; 3) īpaši vērtīgo dabas objektu aizsardzība (aptuveni 5% no Latvijas teritorijas). Pēc Otrā pasaules kara dabas aizsardzības a īstību Latvijā noteica Padomju Savienības likumdošana.

Pirmais īpaši aizsargājamo teritoriju saraksts tika apstiprināts 1952. gadā. Tomēr jāatzīst, ka aizsargājamo teritoriju sistēma īsti tika izveidota 1977. gadā un papildināta 1987. gadā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu «Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR». Šajā laikā īpaši aizsargājamo teritoriju sarakstu papildināja Gaujas nacionālais parks (1973), Krustkalnu dabas rezervāts (1977) un Teiču dabas rezervāts (1982). Aizsargājamo dabas teritoriju sistēmai bija jānodrošina reto sugu atradņu un dzīvotņu, Latvijas unikālo dabas kompleksu un ainavu aizsardzība. Nacionālo parku un aizsargājamo ainavu apvidu mērķis bija arī kultūrvēsturiskās vides aizsardzība. Jau padomju periodā viens no nacionālo parku un dabas parku mērķiem bija iedzīvotāju atpūtas un dabas izglītības nodrošināšana. Tādējādi valdošajā dabas aizsardzībā pakāpeniski iezīmējās tendence to aizstāt ar īpaši aizsargājamo dabas teritoriju daudzfunkcionālu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot dabas vērtību saglabāšanu. Lai varētu nodrošināt īpaši aizsargājamo teritoriju izmantošanu, lielajām aizsargājamām teritorijām tika izstrādāti teritoriju funkcionālie zonējumi, kuros noteikti katras zonas izmantošanas mērķi un ierobežojumi. Īpaši aizsargājamo teritoriju sistēma ietvēra šādas kategorijas: rezervāti, liegumi, to skaitā kompleksie un speciālie (botāniskie, zooloģiskie, purva), nacionālie parki, dabas parki, ainavu aizsardzības teritorijas, dabas pieminekļi. Var uzskatīt, ka šajā periodā izveidojās Latvijas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēma un tīkls, kas kā kodols saglabājās arī pēc valsts neatkarības atgūšanas. Vienlaikus vērtējot tā laika īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēmu, speciālisti atzīmē, ka šīs teritorijas nevienmērīgi klāj valsts teritoriju un lielākā to daļa atrodas Piejūras un Austrumlatvijas zemienē un Gaujas senielejā. Savukārt, vērtējot meža augšanas tipu aizsardzību, atzīmēts, ka pārsvarā valsts teritorijā tiek aizsargāti sausie meža augšanas apstākļu tipi, bet mazāk – meži mitrajās minerālaugsnēs un kūdras augsnēs.

9.4. attēls. Latvijā senākais dabas rezervāts – Moricsala Moricsala ir slavena ar veciem platlapju mežiem, kas bagāti ar bioloģiski nozīmīgām struktūrām – sausokņiem, kritalām un lieliem kokiem (a). Moricsalas meži, tāpat kā visi citi platlapju meži, visskaistākie ir pavasarī, kad zied dzeltenie un baltie vizbuļi, cīrulīši un citi pavasara augi (b).

178

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:56:40

9.2. KĀPĒC NEPIECIEŠAMA BIOLOĢISKĀS DAUDZVEIDĪBAS SAGLABĀŠANA UN DABAS AIZSARDZĪBA? Ar terminu «bioloģiskā daudzveidība» saprot visu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Jēdzienā ir ietverta gēnu, sugu, ekosistēmu un ainavu dažādība. Latviešu valodā atsevišķos gadījumos to aizstāj ar jēdzienu «dzīvās dabas daudzveidība». Savukārt jēdziens «dabas daudzveidība» ietver arī nedzīvo dabu: teritorijas ģeoloģiskos apstākļus, augsnes, klimatu un citus dabas komponentus. Apkopojot dažādos uzskatus par to, kāpēc bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir nepieciešama, var secināt, ka tos vieno trīs atziņas: 1) bioloģiskā daudzveidība nodrošina pašreizējo paaudžu fizisko eksistenci (gaiss, ūdens, pārtika); 2) bioloģiskā daudzveidība rada cerības atrisināt dažādas problēmas pārskatāmā nākotnē (zāles slimību ārstēšanai); 3) bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir nepieciešama estētisku, kultūras un reliģisku iemeslu dēļ. Vides filozofijā, politikā un tiesībās parasti tiek analizēti antropocentrisma un ekocentrisma filozofiskie uzskati, kas iezīmē plašu spektru, kādā var izpausties izpratne par cilvēka un dabas savstarpējām a iecībām. Antropocentrisma pamatā ir uzskats, ka tikai un vienīgi cilvēkam piemīt patiesā vērtība. Cilvēks ir tas, kam pakārtota visa pasaule. Dabai antropocentrismā ir tikai cilvēka noteiktā vērtība – tā ir vērtīga tāpēc, ka nodrošina cilvēka labklājību. No tā izriet antropocentristu uzskati par to, kāpēc dabas aizsardzība

ir nepieciešama un kādā pakāpē tā nodrošināma. Antropocentristu skatījumā dabas aizsardzība vajadzīga cilvēka eksistencei – daba dod pārtiku, gaisu un nodrošina cilvēkam labklājību. Saskaņā ar antropocentrismu viss, kas veicina cilvēka labklājību, ir atbalstāms. Ja cilvēkam ir labāk, ka gaiss un ūdens ir tīrs, tad viņš veic pasākumus, lai šo labumu sasniegtu. Ja cilvēkam prieku sagādā skaista daba, tad ir pamats to saglabāt. Citas motivācijas bez savas labklājības apmierināšanas cilvēkam nav. Atšķirība starp ekocentrismu un antropocentrismu ir izpratne par vērtību. Ekocentrismā dabai piemīt sava, patiesā vērtība un tai ir tiesības pastāvēt neatkarīgi no tā, vai daba cilvēkam sniedz kādu pakalpojumu, labumu vai ne. Piemēram, mencu nozvejas kontrole Baltijas jūrā ir tipiska antropocentrisma pieeja, jo līdz šim nav izskanējis viedoklis, ka sugai ir vērtība pašai par sevi. Menca tiek uzskatīta tikai par cilvēka pārtikas produktu, un ir bažas, ka, pastiprināti to nozvejojot, šis pārtikas produkts varētu kļūt nepieejams. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana par prioritāti dabas aizsardzībā pasaulē kļuva pēc tam, kad 1992. gadā Riodežaneiro tika parakstīta ANO Konvencija par bioloģisko daudzveidību. Konvencijas mērķis ir aizsargāt pasaules ekosistēmas, augu un dzīvnieku sugas un to ģenētisko daudzveidību, vienlaikus pieļaujot ilgtspējīgi izmantot dabas daudzveidību un taisnīgi un līdzvērtīgi sadalīt ģenētisko resursu izmantošanā iegūto labumu.

9.3. BIOLOĢISKĀS DAUDZVEIDĪBAS SAMAZINĀŠANĀS PASAULĒ UN LATVIJĀ: CĒLOŅI UN SEKAS 9.3.1. BIOLOĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA PASAULĒ Sugu skaits pasaulē varētu būt ap 10 miljonu, taču līdz šim ir aprakstīti un apzināti tikai 1,5 miljoni sugu, no kurām lielāko daļu veido kukaiņi (950 000 sugas) un augi (287 655 sugas). Ik gadu tiek atklātas jaunas sugas, un precīzs kopējais sugu skaits uz Zemes nav zināms. Ar sugām bagātākie ir tropiskie lietus meži, taču arī augsnē un jūras dzelmē dzīvojošo organismu skaits ir milzīgs. Daudzi no tiem ir tik niecīgi, ka to identificēšana ir apgrūtināta. No tundras līdz tropu lietus mežiem un no augstkalnu rajoniem līdz jūras dzelmei – visur eksistē dažādas dzīvības formas. Tās pastāv savstarpējā un abiotisko faktoru mijiedarbībā, veidojot ekosistēmas. Pēdējos 10 000 gadus cilvēka arvien lielākā iejaukšanās dabas procesos ir cēlonis ne tikai atsevišķu sugu izzušanai, bet arī daudzām katastrofām, piemēram,

plūdiem, nogruvumiem, kas notiek arvien regulārāk. Cilvēka zināšanas par procesiem dabā nav pilnīgas, līdz ar to cilvēks nedrīkst pārmainīt dabas procesus,

9.5. attēls. Sārtā bezlape Lathraea squamaria ir parazīts, kas barības vielas uzņem no lapkoku vai skujkoku saknēm

179

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:56:48

jo galu galā tas atsauksies uz viņu pašu. Turklāt pārmaiņas dabas procesos rada draudus cilvēka dzīves kvalitātei, jo pasliktinās ekosistēmu pakalpojumi. Piemēram, Arāla jūrā ietekošo upju, Sirdarjas un Amudarjas, novirzīšana uz kokvilnas plantācijām 20. gadsimta laikā ir cēlonis ekoloģiskai un saimnieciskai katastrofai, jo, jūrai izžūstot, palicis tukšs, nereti ar toksiskiem atkritumiem klāts līdzenums, bet putekļu vētras pārvieto veselībai bīstamas vielas, izraisot reģionā paaugstinātu saslimstību ar vēzi un plaušu slimībām.

9.6. attēls. Nelielā platībā tropiskā lietus meža var būt vairāk nekā 200 koku sugu

Galvenie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēloņi ir pārmaiņas dabīgajās dzīvotnēs, kas bieži redzamas kā dabisko biotopu, piemēram, mežu un purvu, platību samazināšanās vai to kvalitātes pasliktināšanās. Tās izraisa intensīva lauksaimnieciskā ražošana, mežu, okeānu, upju, ezeru un augšņu pārmērīga izmantošana, svešu sugu invāzija, piesārņojums un arvien lielākā mērā arī globālā klimata pārmaiņas. Tikpat liela loma ir iedzīvotāju skaita un dabas resursu patēriņa pieaugumam, zināšanu trūkumam par sugām un ekosistēmām, starptautiskai tirdzniecībai, nevienlīdzīgai resursu sadalei un citiem iemesliem. Visos gadījumos ir pierādīts, ka tieši cilvēks ir atbildīgs par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos

9.7. attēls. Arāla jūras platības sarukšanas dēļ tās flote ir pamesta tuksnesī, kas izveidojies izsīkušās jūras vietā

pasaulē gan sugu, gan starpsugu, gan ekosistēmu līmenī. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanos var ilustrēt ar dažādiem indeksiem, platību izmaiņu skaitļiem, sugu skaita izmaiņām. «Vispasaules bioloģiskās daudzveidības pārskats» apliecina, ka vienīgā pozitīvā tendence bioloģiskās daudzveidības jomā ir īpaši aizsargājamu teritoriju aizņemtās platības palielināšanās, bet pārējās tendences ir izteikti negatīvas.

9.3.2. BIOLOĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA LATVIJĀ Latvijas dabas vērtības, tajā skaitā teritorijas bioloģiskā daudzveidība, Latvijas augu un dzīvnieku valsts sastāvs, veģetācijas sega, ainavu daudzveidība, veidojušās dabas un cilvēku mijiedarbībā pēcledus laikmetā aptuveni 10 000 gadu laikā. Pie Latvijas dabas vērtībām var pieskaitīt arī unikālas reljefa formas (senielejas, osu grēdas), atsevišķus ģeoloģiskos objektus (ģeoloģiskos atsegumus, laukakmeņus, alas u. c.), kuri ir daudz vecāki. Latvijas daba ir bagāta ar mežiem, ezeriem, upēm un purviem, tās jūras piekraste stiepjas aptuveni 500 kilometru garumā, taču šīs ekosistēmas daudzviet ir cilvēka ļoti ietekmētas un izmainītas. Dažu ekosistēmu, piemēram, dabisko zālāju un virsāju, platības ir strauji samazinājušās. Vēl 20. gadsimta vidū dabiskie zālāji Latvijā bija sastopami ļoti plaši. Teritorijas lielākajā daļā tie aizņēma 30–50% lauksaimniecībā izmantojamo zemju (aptuveni 13% Latvijas teritorijas). Taču no 20. gs. 50. gadiem līdz mūsdienām dabisko zālāju platības samērā strauji sarukušas. Galvenais šī procesa virzītājs bija straujā lauksaimniecības intensifikācija. Pozitīvs faktors ir tas, ka pēdējos gados dabisko zālāju īpašnieki aktīvi rūpējas par to uzturēšanu. Pašlaik dabiskie zālāji Latvijā aizņem tikai aptuveni 0,3% valsts teritorijas, un visbiežāk tie sastopami upju ielejās. Virsāji Latvijā aizņem tikai dažus tūkstošus hektāru, un lielākā daļa atrodas Latvijas bruņoto spēku poligonā «Ādaži», kur, pateicoties militārajām aktivitātēm un citiem apsaimniekošanas pasākumiem, tiek saglabāti un uzturēti klaji virsāji.

9.8. attēls. Dabiskie zālāji Latvijā

180

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:56:49

9.9. attēls. Virsāji Latvijā

9.10. attēls. Purva aizaugšana ar bērziem pēc tā nosusināšanas

Līdzīgā veidā ir saglabājušās dabas vērtības jūras piekrastē. Tā kā padomju laikā iedzīvotāju piekļūšana piekrastei bija ierobežota, jo tā bija Padomju Savienības robeža, tur saglabājušās cilvēka nepārveidotas dabas teritorijas – kāpas, starpkāpu ieplakas, mežainas jūrmalas kāpas, dažādi savdabīgi zālāji un virsāji. Diemžēl jūras piekrastes biotopus apdraud apbūves izplešanās piekrastē un tūrisma nepārdomāta a īstība. Purvi ir kūdras resurss, un lielākajā daļā Eiropas valstu 90% purvu ir jau izmantoti kūdras ieguvei. Savukārt Latvijā saglabājušies aptuveni 70% neskartu vai mazskartu purvu, taču lielāko daļu no tiem ietekmējusi susināšana. Susināšanas dēļ augstajos purvos pakāpeniski izzūd slīkšņas, lāmas un akači, bet palielinās viršu un priežu segums, vietām ieviešas bērzi. Ietekme uz purva hidroloģiju un augāju visspēcīgāk izpaužas susināšanas grāvju tuvumā. Liela vērtība bioloģiskās daudzveidības ziņā ir mežiem, kas aizņem 46% valsts teritorijas. Sevišķi liela vērtība ir vecām, mežsaimniecībā ilgi neizmantotām meža teritorijām. Tām raksturīgas liela izmēra kritalas, veci lieli koki, sausokņi un specifiskas augu un dzīvnieku sugas, kas nav sastopamas koksnes ražas ieguvei pakārtotos mežos. Diemžēl pēdējo 20 gadu intensīvās mežizstrādes dēļ lielas bioloģiski vērtīgo mežu platības, īpaši privātajos mežos, visticamāk, ir zudušas, un līdz ar to daudzu sugu populāciju lielums ir samazinājies.

Tā, piemēram, Latvijas mežos 90. gadu sākumā ligzdoja ap 1000 melno stārķu, kas ir ap 10% no pasaules populācijas. Pēc jaunākiem datiem, ligzdojošo pāru skaits ir ap 500 līdz 700. Līdz ar to var uzskatīt, ka pēc 1990. gada stārķu skaits ir samazinājies par aptuveni 45%. Viens no grandiozākajiem dabas pārveidošanas projektiem Latvijā ir Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde. Līdz ar projekta īstenošanu ir iznīcināti ne tikai dabiski un ainaviski skaisti upes posmi, vismaz 10 sugu vienīgās atradnes Latvijā, kā arī Latvijā lielākais avots, kas izgulsnē avotkaļķus, – Staburags, bet arī daudzas Latvijas kultūrvēsturiskās vērtības. Latvijā līdz šim zinātnieki ir uzskaitījuši 27 443 sugas un atzīst, ka tā ir tikai daļa sugu. Pēdējos 100 gadus galvenokārt cilvēka darbības dēļ ir izzuduši vai gandrīz izzuduši vairāki desmiti sugu, piemēram, pušķainā jāņeglīte Pedicularis kaufmannii, Eiropas ūdele Mustela lutreola. Daudzu sugu populāciju lielums un izplatība ir būtiski samazinājusies. Gadsimtu gaitā Latvijas zemnieki ir izaudzējuši vairākas vietējiem apstākļiem labi piemērotas kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnes. Šādam ģenētiskajam materiālam ir liela nozīme, jo to īpašības var izrādīties ļoti būtiskas, veidojot jaunas saimnieciski nozīmīgas šķirnes. Tāpēc vietējās izcelsmes šķirņu saglabāšanai jāpievērš vislielākā uzmanība. Plaši audzējot jaunas, augstražīgas un intensīvām

9.11. attēls. Latvijā apdraudētie augi Pašlaik Latvijā no 1937 vaskulāro augu sugām 231 suga tiek uzskatīta par retu un apdraudētu, tai skaitā krustlapu drudzene Gentiana cruciata (a) un vīru dzegužpuķe Orchis mascula (b), kuru izplatība un populācijas lielums samazinājies, pārtraucot dabisko zālāju apsaimniekošanu vai pārveidojot tos par intensīvās lauksaimniecības zemēm.

181

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:56:58

9.12. attēls. Latvijas zilā govs Latvijas zilā govs ir tikai Latvijā reti sastopama sena govju šķirne, un, lai to saglabātu, šīs šķirnes īpašnieki izveidojuši apvienību «Zilā govs». Latvijas zilās govs šķirnes populācija ir ļoti maza – mazāk nekā 50 dzīvnieku.

9.13. attēls. Ozolu meži Latvijā Ozolu meži Latvijā ir sastopami daudz retāk un mazākās platībās, nekā tiem būtu jābūt šajā klimatiskajā un veģetācijas joslā. Līdz 18. gadsimta beigām tie tika gandrīz pilnībā izcirsti koksnes augstās vērtības dēļ vietējā tirgū un eksportā.

tehnoloģijām piemērotas kultūraugu šķirnes, netiek saglabātas tradicionāli audzētās vietējās šķirnes. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās galvenie cēloņi Latvijā pēdējos 100 gados ir intensīva dabas resursu izmantošana un lauksaimnieciskā ražošana, piesārņojums, svešu sugu invāzija un nepārdomāta rīcība padomju varas gados, kad daudzi lēmumi tika pieņemti, klaji ignorējot dabiskos procesus un nacionālās dabas vērtības. Pozitīvi ir tas, ka bioloģiskā daudzveidība Latvijā gan sugu, gan augteņu ziņā ir saglabājusies daudz augstāka, nekā tā ir mērenā klimata zonā Viduseiropā un Skandināvijas dienviddaļā. Diemžēl to veicinājusi dažādu apstākļu sakritība, nevis plānveidīgi pasākumi dabas aizsardzībā. Liela loma bija PSRS laika ierobežojumiem, īpaši jūras piekrastē, kas bija pierobežas zona ar daudzviet liegtu piekļūšanu un saimnieciskajām darbībām, kā arī ekstensīvas lauksaimniecības un ne intensīvas mežsaimniecības politikai visā Latvijas teritorijā. Tagad ir risks zaudēt daudzas Latvijas dabas vērtības, gan valsts, gan pašvaldību līmenī pieņemot tādus lēmumus, kas būtiski apdraud dabas vērtību saglabāšanos. Daudzas privātpersonas, valsts un pašvaldību

institūcijas pauž vēlmi samazināt dabas aizsardzības prasības ekonomisko interešu dēļ. Turklāt, vērtējot argumentus kāda projekta realizācijā vai lēmuma pieņemšanas procesā, tiek uzskatīts, ka dabisko ekosistēmu pakalpojumiem nav ekonomiskās vērtības. Tiek uzskaitīti tikai īslaicīgi ekonomiskie ieguvumi, kas radīsies, iznīcinot dabas vērtības. Valda ilūzija, ka ekosistēmu pakalpojumi Latvijā pastāvēs mūžīgi un neatkarīgi no cilvēku darbības. Zaļā vārna Coracias garrulus vēl 20. gs. 50. gados bija Latvijā bieži sastopama suga, taču tā pakāpeniski izzuda. Viens no iemesliem ir dažādu kaitēkļu apkarošanas ķīmisko līdzekļu pārmērīga izmantošana, jo šī suga barojas ar lielajiem kukaiņiem, kas dzīvo atklātās vietās, galvenokārt lauksaimniecības zemēs. Zaļā vārna Latvijā sastopama vairs tikai dažās vietās. Ilglaicīga nea īrītu notekūdeņu iepludināšana ezeros, ar slāpekļa un fosfora savienojumiem bagātu virsūdeņu iepludināšana no lauksaimniecības zemēm, kā arī ezeru ūdens līmeņa pazemināšana ir cēlonis pastiprinātai ezeru eitrofikācijai Latvijā, kas redzamā veidā izpaužas kā ūdens ziedēšana un bagātīgs aizaugums.

9.14. attēls. Zaļā vārna

9.15. attēls. Ūdeņu eitrofikācijas sekas

182

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:57:14

9.4. BIOLOĢISKĀS DAUDZVEIDĪBAS SAGLABĀŠANAS PAŅĒMIENI Mūsdienās pasaulē ir dažādi veidi, kā sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos, un a īstītajās valstīs tie ir integrēti tiesību aktos. Galvenie paņēmieni, kas tiek izmantoti arī Latvijā, ir šādi: ▪ izveidot īpaši aizsargājamas teritorijas, ▪ atjaunot biotopus un sugu dzīvotnes, ▪ ierobežot tirdzniecību ar aizsargājamām sugām, ▪ ierobežot apvidum neraksturīgu sugu ieviešanu, ▪ integrēt citās nozarēs bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas intereses.

9.4.1. ĪPAŠI AIZSARGĀJAMO TERITORIJU IZVEIDOŠANA Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidošana ir viens no senākajiem paņēmieniem dabas aizsardzībā, taču daudzos gadījumos tas pats par sevi nenodrošina dabas vērtību saglabāšanos šajās teritorijās. Latvijā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek veidotas saskaņā ar likumu «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām». Atkarībā no izveidošanas mērķa un vēlamā apsaimniekošanas un aizsardzības mērķa tiek izšķirtas astoņas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas. Likumā sniegtajā aizsargājamo teritoriju definīcijā noteikts, ka īpaša valsts aizsardzība tiek nodrošināta ne tikai retumiem un unikālām iezīmēm, bet arī tipiskām dabas ekosistēmām un Latvijai raksturīgai ainavai. Lēmumus par dabas un biosfēras rezervātu, kā arī nacionālo parku izveidošanu pieņem Saeima, bet pārējo kategoriju aizsargājamās teritorijas tiek izveidotas ar Ministru kabineta lēmumu. Minētais likums dod tiesības pašvaldībām pieņemt lēmumus par vietējas nozīmes dabas liegumu, dabas parku un dabas pieminekļu apstiprināšanu. Pavisam Latvijā ir 691 ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem apstiprināta īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām, kuras savstarpēji atšķiras ar teritorijas izveidošanas mērķiem, platību un dažādu aizsardzības pakāpi – atļautajām un aizliegtajām darbībām. ▪ Dabas rezervāti (Teiču, Krustkalnu, Grīņu, Moricsalas). To mērķis ir nodrošināt dabisko procesu netraucētu a īstību, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Dabas rezervāti noteikti teritorijās ar gandrīz neskartu dabu, kur uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām. ▪ Nacionālie parki (Slīteres, Ķemeru, Gaujas, Rāznas). Tie ir plaši apvidi, kuros tiek aizsargātas dabas un ainaviskās vērtības un kultūrvēsturiskais mantojums. Nacionālie parki vienlaikus pilda dabas aizsardzības, zinātnes a īstības, vides izglītības un atpūtas veicināšanas funkcijas.

▪ Biosfēras rezervāts (Ziemeļvidzemes). Tā ir plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības tiek saglabātas, nodrošinot ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko a īstību. ▪ Dabas liegumi (259). Tās ir teritorijas, kurās tiek aizsargātas retas vai izzūdošas sugas vai biotopi, parasti cilvēku maz pārveidotas un saskaņoti apsaimniekotas platības. ▪ Dabas parki (42). Tie ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības (piemēram, Gaiziņkalns, Piejūra, Abavas senleja, Ogres ieleja, Daugavas loki, Talsu pauguraine). Dabas parki ir noteikti, lai saglabātu vietai raksturīgo ainavu, izglītotu sabiedrību un nodrošinātu iedzīvotāju atpūtu, vienlaikus uzturot bioloģisko daudzveidību. ▪ Aizsargājamās jūras teritorijas (7). Teritorijas tiek veidotas jūrā, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā vai kontinentālajā šelfā jūras dzīvnieku, tai skaitā migrējošo putnu, kā arī jūras biotopu aizsardzībai. ▪ Aizsargājamie ainavu apvidi (9). Apvidi ir lielas teritorijas, kurās tiek aizsargāta īpaši skaista un daudzveidīga, Latvijai raksturīga vai unikāla ainava un kultūrvide (piemēram, Veclaicene, Vestiena, Ziemeļgauja, Augšdaugava, Augšzeme, Vecpiebalga). ▪ Dabas pieminekļi. Dabas pieminekļi sīkāk iedalās: ▫ aizsargājamie koki, ▫ dendroloģiskie stādījumi, ▫ alejas, ▫ ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi. Latvijā tiek aizsargāti 206 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, 89 dendroloģiskie stādījumi un 60 alejas. Visām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir izveidotas teritoriju administrācijas, kas nodrošina šo teritoriju apsaimniekošanu un aizsardzības režīma ievērošanu, veicina ekonomisko, izglītības un saziņas līdzekļu izmantošanu šajās teritorijās. Lai nodrošinātu aizsargājamo teritoriju aizsardzību un tajās esošo dabas vērtību saglabāšanu, likums paredz iespēju aizsargājamām teritorijām izstrādāt aizsardzības un izmantošanas noteikumus. Tiek izšķirti aizsargājamo teritoriju vispārējie un individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Vispārējie noteikumi ir spēkā visās aizsargājamās teritorijās, ja vien tām nav izstrādāti teritorijas individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi nosaka vienotus nosacījumus saimnieciskai darbībai un tā saucamo uzvedības kodeksu visās vienas kategorijas aizsargājamās teritorijās. Savukārt konkrētai teritorijai specifisku prasību noteikšana, kā arī atkāpes no vispārējo noteikumu

183

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:57:31

Aizsargājamo teritoriju platība, %

16

12

8

4

0

1960

1970

1980

1990

2000

9.17. attēls. Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platības mainība Latvijā (neskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu un aizsargājamās jūras teritorijas) 9.16. attēls. Grīņu dabas rezervāts dibināts 1936. gadā, lai saglabātu Latvijā retu un aizsargājamu augu sugu – grīņa sārteni Erica tetralix

nosacījumiem iespējamas tikai aizsargājamās teritorijas individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos. Likums paredz iespēju arī pašvaldībām veidot dabas liegumus, dabas parkus un dabas pieminekļus, kuri nozīmīgi dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai a iecīgajā teritorijā. Kontrole dabas aizsardzībā ir tikpat nepieciešama un nozīmīga kā citās nozarēs. Latvijā kontroli par dabas aizsardzības tiesību aktu ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās veic Vides ministrijas Dabas aizsardzības pārvalde. Savukārt vides un dabas aizsardzības tiesību aktu ievērošanas kontroli, kā arī dabas resursu izmantošanas un zvejas valsts kontroli ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām veic Valsts vides dienests. Valsts meža dienests kontrolē meža zemju apsaimniekošanu atbilstoši tiesību aktiem. Diemžēl finanšu resursu trūkuma dēļ vides un dabas aizsardzības tiesību aktu ievērošanas kontrole Latvijā ir vāja. Daudzos gadījumos efektīvu rīcību kavē nepilnīgi izstrādātie tiesību akti. Lai arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidošana ir nozīmīga dabas aizsardzības daļa, ar to palīdzību vien nav iespējams nodrošināt izkliedēto sugu un biotopu saglabāšanos, jo tie nav koncentrēti lielā skaitā vai platībās. Tādējādi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās sastopama relatīvi neliela daļa aizsargājamo objektu. Tipisks piemērs ir visas putnu sugas, par kuru aizsardzību Latvijai ir starptautiska atbildība, proti, mazais ērglis, melnais stārķis un grieze. Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteikts – lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa

9.18. attēls. Latvijā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežas dabā tiek apzīmētas ar informatīvām zīmēm, uz kurām attēlota ozollapa

aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja tās funkcionālās zonas to nenodrošina, var veidot mikroliegumus. Mikroliegumu īpaši aizsargājamo putnu sugu indivīdu dzīvotņu aizsardzībai var izveidot, ja ir konstatētas apdzīvotas ligzdas vai riesta vietas teritorijā, kurā ir a iecīgās sugas prasībām piemēroti ligzdošanas vai riesta apstākļi. Savukārt mikroliegumu citu īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugu, augu vai sēņu sugu indivīdu dzīvotņu vai īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzībai var izveidot saskaņā ar vienu no šādiem kritērijiem: ▪ valsts teritorijā konstatēts ne vairāk par desmit a iecīgās sugas indivīdu dzīvotņu vai īpaši aizsargājamu biotopu; ▪ valsts teritorijā konstatēts desmit līdz piecdesmit a iecīgās sugas indivīdu dzīvotņu vai īpaši aizsargājamu biotopu vai to skaits strauji samazinās, kas var izraisīt šīs sugas vai biotopa izzušanu. Mikroliegumiem ir noteikts platības ierobežojums (0,1–20,0 ha). Atšķirībā no īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kuras izveido Saeima vai Ministru kabinets, mikroliegumus izveido Vides ministrija, ja mikroliegums tiek veidots ārpus meža zemes vai īpaši aizsargājamo zivju sugu nārsta vietās, kā arī dabas rezervātos un nacionālajos parkos. Meža zemēs mikroliegumus nosaka Valsts meža dienests, ja

9.19. attēls. Skaņaiskalns Salacas krastā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ir viens no ģeomorfoloģiskiem dabas pieminekļiem

184

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:57:31

mikroliegums tiek noteikts ārpus dabas rezervātiem un nacionālajiem parkiem. Īpaši aizsargājamo zivju sugu nārsta vietu aizsardzībai mikroliegumus nosaka Latvijas Zivju resursu aģentūra. Par būtiskiem kaitējumiem, kas nodarīti īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, paredzēts administratīvais sods, zaudējuma atlīdzība un sanācija.

9.4.2. BIOTOPU UN SUGU DZĪVOTŅU ATJAUNOŠANA Izmaiņas zemes lietošanā un dabas resursu izmantošanā un intensitātē ir ietekmējušas daudzu mežu, zālāju, purvu, saldūdens un piekrastes biotopu izplatību un kvalitāti un līdz ar to arī daudzu sugu dzīvotnes. Daudzviet gan Latvijā, gan citās valstīs nepieciešama biotopu atjaunošana. Kā liecina Latvijas 2007. gada ziņojums Eiropas Komisijai par Biotopu direktīvas izpildi, aizsardzības statuss ir labvēlīgs mazāk nekā pusei starptautisko saistību objektu – 48% sugu un 33% biotopu. Līdzīgs un pat vēl sliktāks stāvoklis ir citās Eiropas valstīs. Tādējādi viena no mūsdienu dabas aizsardzības prioritātēm ir biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana, kas Latvijā ir uzsākta salīdzinoši nesen un tikai atsevišķās teritorijās. Latvijā ir samazināta susināšanas ietekme augstajos purvos, atjaunoti palieņu zālāji un upju straujteču posmi, veidoti upju meandri taisnotās upēs u. tml.

9.4.3. AIZSARGĀJAMO SUGU IEGUVES REGULĒŠANA Īpaši aizsargājamo sugu un biotopu sarakstos tiek iekļautas apdraudētas, izzūdošas vai retas sugas un biotopi vai sugas, kuras apdzīvo specifiskus biotopus. Īpaši aizsargājamās sugas un biotopi atrodas valsts aizsardzībā. Latvijā lielāko daļu īpaši aizsargājamo sugu ir aizliegts iegūt, izņemot piecas zīdītāju, četras putnu, divas bezmugurkaulnieku, četras augu un deviņas zivju sugas, kas tiek klasificētas kā ierobežoti izmantojamas īpaši aizsargājamas sugas. Ierobežoti izmantojamo īpaši

9.20. attēls. Meža silpurene Pulsatilla patens, kas aug sausos priežu mežos, ir viena no 231 īpaši aizsargājamas augu sugas Latvijā

9.21. attēls. Vālīšu staipeknis Lycopodium clavatum ir viena no 24 ierobežoti izmantojamām īpaši aizsargājamām sugām Latvijā, kuras iegūšanai nepieciešama īpaša atļauja

aizsargājamo sugu indivīdus atļauts iegūt limitētos apmēros tiesību aktos noteiktajā kārtībā, ja tas nekaitē a iecīgo sugu populācijas saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā tās dabiskajā izplatības areālā. Aizsargājamo sugu iegūšanu nosaka Sugu un biotopu likums.

9.4.4. TIRDZNIECĪBA AR DAŽĀDĀM SUGĀM  TĀS IEROBEŽOŠANA Pēdējā gadsimta laikā pasaulē strauji a īstījusies tirdzniecība un tūrisms, kā arī pieaudzis dzīves līmenis. Savvaļas sugu preču klāsts ir plašs, sākot ar dzīviem dzīvniekiem un augiem, beidzot ar dažādiem to izstrādājumiem, tai skaitā pārtikas produktiem, ādas izstrādājumiem, medību trofejām, koksni, tūristu suvenīriem, Austrumu tradicionālās medicīnas produktiem. Ir aprēķināts, ka ik gadu dažādu savvaļas sugu tirdzniecības apjomi svārstās vairāk nekā 0,5 miljardu latu robežās, bet lielākais patērētāju tirgus ir ASV un ES. Daudzu savvaļas dzīvnieku un augu sugas tiek komerciāli izmantotas lielos apjomos, un tas kopā ar citiem faktoriem, piemēram, tādiem kā piemērotu dzīvotņu skaita samazināšanās vai izzušana, rada draudus sugu izdzīvošanai vai noved pie to izmiršanas. Lai novērstu savvaļas dzīvnieku un augu sugu izzušanu, 1973. gadā Vašingtonā tika pieņemta Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (The Convention in International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora – CITES). Nepieciešamība pēc tās radās 20. gs. 60. gados, kad jauna īstības valstis lūdza citu valstu palīdzību, lai nosargātu savus dabas resursus, kas tika pārmērīgi ekspluatēti. Tirdzniecība nepazīst robežas, un a īstīto valstu iedzīvotāji lielā skaitā sāka izmantot eksotiskas preces no jauna īstības valstīm – ziloņkaulu, koksni, ādas izstrādājumus. Daudzas savvaļas sugas, kas tiek izmantotas starptautiskajā tirdzniecībā, nav īpaši aizsargājamas vai pat tiek audzētas un pavairotas nebrīvē produkcijas ieguvei (krokodili,

185

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:57:40

čūskas). CITES nosacījumi nodrošina, ka apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugu izmantošana ir ilgtspējīga, līdz ar to šie resursi tiks saglabāti arī nākamajām paaudzēm. Saskaņā ar Sugu un biotopu likumu Latvijā tirdzniecība ar īpaši aizsargājamām sugām ir aizliegta. Šis likums nosaka arī CITES sugu eksporta un importa, kā arī tirdzniecības nosacījumus.

9.4.5. APVIDUM NERAKSTURĪGU SUGU IEVIEŠANAS IEROBEŽOŠANA

9.22. attēls. Sosnovska latvānis

Sugu un biotopu likumā noteikts, ka Latvijas dabai neraksturīgu sugu introdukcija un izlaišana dabā ir aizliegta. Taču, lai apmierinātu neatliekamas ekonomiskās vai sociālās vajadzības, sugu introdukcija drīkst notikt tikai ar atļauju, kuru izsniedz pēc tam, kad ir novērtēta ietekme uz vidi. Diemžēl a iecībā uz daudzām augu un dzīvnieku sugām šie tiesību akti stājās spēkā daudz par vēlu. Usūrijas jenotsuns, Amerikas ūdele, Sosnovska latvānis ir daži spilgtākie piemēri, kuru ieviešana Latvijā radījusi neatgriezeniskas sekas. Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi no Kaukāza Latvijā tika ievests kā lopbarības augs 1948. gadā, tas strauji izplatījās, ir grūti iznīdējams un tagad aizņem vairāk nekā 10 000 hektāru. Tā sula ir toksiska, un pat pieskaršanās šim augam var izraisīt ādas apdegumus un čūlas.

9.5. DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNOŠANA UN PASĀKUMI Dabas aizsardzībā var nodalīt četras pakāpes: 1) informācijas (par dabas objektiem) ieguve un apkopošana, 2) monitorings, 3) pasākumu plānošana, 4) pasākumu realizācija un to efektivitātes monitorings. Katra pakāpe ietver vairākas darbības, kas vairumā a īstītāko valstu ir vienādas. Svarīga loma dabas aizsardzībā ir dabas aizsardzības tiesību aktiem, kas nodrošina pasākumu realizācijas tiesiskos pamatus. Dabas aizsardzības pamatā ir sugu un biotopu, ekosistēmu, reljefa formu, ģeoloģisko objektu, kā arī ainavu pētījumi un inventarizācija, ko veic nozares speciālisti. Ikvienā a īstītā valstī ir zinātniskās institūcijas un sabiedriskās organizācijas, kuras realizē dažādus pētījumu projektus un inventarizācijas. Ja pētījumi aptver visu valsti, var iegūt datus par dabas objektu sastopamību valstī un secināt, kuri dabas objekti ir uzskatāmi par retiem un apdraudētiem. Taču pētījumi par objektu izplatību ir tikai pamats dabas aizsardzībā. A iecībā uz sugām būtiski ir iegūt informāciju par sugu populāciju struktūru, vitalitāti, galvenajiem faktoriem, kas ietekmē sugu populāciju, par sugas dzīvotņu izplatību un faktoriem, kas to ietekmē, kā arī par sugas populācijas dinamiku.

9.23. attēls. Ķikuts

186

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:57:46

9.24. attēls. Augu sugu uzskaite parauglaukumos Tā ir darbietilpīga, taču precīza metode, ar kuru var konstatēt pat nelielas sugu sastāva izmaiņas, un to bieži izmanto zālāju apsaimniekošanas efektivitātes izvērtēšanai.

Līdz 1990. gadam ķikuts Gallinago media tika uzskatīts par Latvijā izzudušu sugu, taču, veicot mērķtiecīgus pētījumus, tika noskaidrots, ka ķikuts joprojām pie mums ligzdo. Tomēr sugas populācija Latvijā ir tikai aptuveni 300 pāri, un to visvairāk ir ietekmējusi palieņu susināšana, jo izzudušas pārmitrās palieņu augsnes, kurās ķikuts spēj baroties. Monitorings ir regulāri mērķtiecīgi pētījumi noteiktās vietās ar noteiktu laika intervālu pēc izstrādātas un aprobētas metodikas. Bioloģiskās daudzveidības monitoringa mērķis ir nodrošināt vides un dabas aizsardzības institūcijas ar informāciju par bioloģiskās daudzveidības stāvokli un izmaiņu tendencēm Latvijā. Monitoringa uzdevumi: ▪ iegūt informāciju par īpaši aizsargājamo biotopu platību, stāvokli un prognozēt to izmaiņas; ▪ sekot īpaši aizsargājamo, biotopiem raksturīgo vai invazīvo sugu populāciju stāvoklim; ▪ noteikt dabisko un antropogēno faktoru ietekmi uz novērojamiem biotopiem un sugām.

Dabas aizsardzības pasākumu plānošana notiek visos līmeņos – gan valsts, gan reģionālā, gan vietējā līmenī. Valsts līmeņa plānošana ietver dažādu programmu un vadlīniju, valsts nozīmes pasākumu plānu, kā arī likumdošanas bāzes sagatavošanu un valsts nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu. Balstoties uz zinātnieku un sabiedrisko dabas organizāciju ekspertu sniegto informāciju par dabas vērtību stāvokli Latvijā, Vides ministrija sadarbībā ar ekspertiem izstrādājusi Vides politikas pamatnostādnes un Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu, kuros paredzēti vairāki dabas aizsardzības pasākumi. Arī īpaši aizsargājamo sugu un biotopu vai biotopu grupu aizsardzības plāni tiek izstrādāti valsts līmenī. Tos sagatavo eksperti un apstiprina vides ministrs. Reģionālā līmenī dabas aizsardzības pasākumi un prasības tiek ietvertas administratīvo dalījumu vienību, piemēram, novadu teritoriju, plānojumos. Savukārt vietējā mērogā tiek plānoti pasākumi galvenokārt īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, un šim nolūkam tiek sagatavoti dabas aizsardzības plāni. Ir sagatavoti dabas aizsardzības plāni vairāk nekā 100 Latvijas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Diemžēl šo plānu ieviešana ir uzsākta tikai apmēram 60 teritorijām un tikai atsevišķi pasākumi tiek realizēti. Pasākumu realizācija arī notiek visos trijos līmeņos. Valsts līmenī tā ietver likumdošanas bāzes un plānošanas dokumentu regulāru caurskatīšanu un labojumu izdarīšanu atbilstoši situācijai valstī un pasaulē, jaunu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, kas a īstītajās valstīs notiek sadarbībā ar a iecīgās nozares ekspertiem un sabiedriskām organizācijām. Vietējā līmenī, lielākoties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tiek realizēti dažādi apsaimniekošanas pasākumi dabas vērtību saglabāšanai, kas notiek saskaņā ar dabas aizsardzības plānu vai sugas vai biotopa aizsardzības plānu. Svarīgi ir veikt apsaimniekošanas pasākumu efektivitātes monitoringu, lai novērtētu, vai izvēlētais pasākums ir bijis sekmīgs.

9.25. attēls. Mākslīgu ligzdu ierīkošana zivjērglim ir grūts un sarežģīts darbs, kas prasa zināšanas, drosmi un iemaņas

187

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:57:54

9.6. GALVENĀS PRASĪBAS EIROPAS SAVIENĪBAS DABAS AIZSARDZĪBAS POLITIKĀ Eiropas Savienības dabas aizsardzības politika ir noteikta divās ES direktīvās: Padomes direktīvā par savvaļas putnu aizsardzību, sauktā arī par Putnu direktīvu (2009/147/EC), un Padomes direktīvā par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, sauktā arī par Biotopu direktīvu (92/43/EEK; 21.05.1992.). Abas direktīvas paredz aizsardzības pasākumus a iecībā uz augu un dzīvnieku sugām, kā arī biotopiem, tai skaitā aizliegtās darbības, monitoringa un zinātniskās izpētes prasības, kā arī nosaka dalībvalstu un Eiropas Komisijas kompetenci dabas aizsardzības jomā. Direktīvu tekstus papildina pielikumi, kuros uzskaitītas augu un dzīvnieku sugas, uz kurām a iecas īpaša ES politika, kā arī citas tehniskās prasības. Pielikumos uzskaitīti gan sauszemes, gan jūras biotopi un sugas. Biotopu direktīvas galvenais mērķis ir panākt labvēlīgu aizsardzības statusu direktīvas pielikumos minētajām sugām un biotopiem. Labvēlīgs aizsardzības statuss nozīmē, ka sugas vai biotopa dabiskais izplatības areāls nesamazinās un nav paredzams, ka tas varētu samazināties tuvākajā

9.26. attēls. Dzeltenā dzegužkurpīte Cypripedium calceolus

nākotnē. Sugu populāciju dinamikas dati rāda, ka suga ilgstoši nodrošina savu eksistenci un sugas ilgtermiņa pastāvēšanai ir pietiekami dzīvotņu izmēri, savukārt biotopam ir visas raksturīgās struktūras un funkcijas, kā arī biotopam raksturīgajām sugām labvēlīga aizsardzība.

N

Valmiera Alūksne

Ventspils

Tukums

Jūrmala

Rīga

Dobele Jelgava

Liepāja

Rēzekne

Jēkabpils

9.27. attēls. Latvijā ir 327 Natura 2000 teritorijas, un tās aizņem aptuveni 12% valsts sauszemes teritorijas

Daugavpils 0

25

50

100 km

40 35 30 25 20 15 10

Lielbritānija

Latvija

Īrija

Francija

Beļģija

Čehija

Dānija

Zviedrija

Lietuva

ES–27

Somija

Igaunija

Luksemburga

Itālija

Portugāle

Grieķija

Spānija

Slovākija

0

Slovēnija

5

9.28. attēls. Sauszemes Natura 2000 teritoriju aizņemtā platība ES dalībvalstīs

188

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:58:05

Putnu direktīvas mērķis ir nodrošināt aizsardzību, saglabāšanu un izmantošanu visām savvaļas putnu sugām, kuras dabiski sastopamas ES dalībvalstu teritorijā. Gan Biotopu, gan Putnu direktīvā atsevišķi nodalītas noteiktas apdraudētas sugas un biotopi, kuru aizsardzībai jāveido aizsargājamās teritorijas. Tā kā teritorijas tiek veidotas visā ES, tad kopīgi tās veido vienoto aizsargājamo teritoriju tīklu Natura 2000. ES nozīmes aizsargājamo teritoriju Natura 2000 tīkls veidots Biotopu direktīvas I pielikumā minēto

biotopu un II pielikumā minēto sugu, kā arī Putnu direktīvas I pielikumā minēto un I pielikumā neminēto migrējošo sugu aizsardzībai. Natura 2000 teritorijas jāveido, balstoties tikai uz zinātniskiem kritērijiem, un teritoriju veidošanā (robežu noteikšanā) nedrīkst ņemt vērā sociāli ekonomiskus apsvērumus. Lielākā daļa dabas liegumu, daži dabas pieminekļi un mikroliegumi, kā arī visi dabas parki, dabas rezervāti un nacionālie parki vienlaikus ir arī Latvijas Natura 2000 teritorijas.

9.7. STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA DABAS AIZSARDZĪBĀ Globalizācija ietekmē ne tikai ekonomiku, bet arī dabas aizsardzību, jo korelācija starp a īstīto valstu patēriņa tirgu un dabas daudzveidības saglabāšanu Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs ir pierādīta. Ekonomiskās a īstības atšķirības starp a īstītajām valstīm un jauna īstības valstīm ietekmējušas daudzas starptautiskās sarunas vides un dabas jomā. Tomēr abām pusēm ir vienots viedoklis, ka valsts ekonomiskā a īstība nav iespējama degradētā vidē, savukārt nav iespējams vidi atjaunot un atveseļot, ja valstī nav ekonomiskās a īstības. Mūsdienās starptautiskā sadarbība izpaužas gan kā starptautisku līgumu ratificēšana un ieviešana, gan starptautisku projektu ieviešana. Starptautiskās dabas aizsardzības organizācijas, tādas kā World Wide Fund For Nature, Wetlands International un citas, kas dibinātas un atrodas a īstītajās valstīs, iegulda lielus līdzekļus dažādu dabas aizsardzības projektu ieviešanā jauna īstības valstīs. Diemžēl ar projektiem vien nav iespējams atrisināt valsts un pat reģiona līmeņa problēmas dabas aizsardzībā. Galvenās vides un dabas problēmas jauna īstības valstīs: dabisko mežu platību strauja samazināšanās, zemju pārtuksnešošanās, ūdens un gaisa piesārņojums, malu medniecība. Turklāt tās ir valstis ar augstāko iedzīvotāju blīvumu pasaulē. Vāji a īstīta lauksaimniecība, kas balstīta uz noplicinošām metodēm,

piemēram, mežu izciršanu un dedzināšanu īslaicīgai lauksaimniecības zemju ierīkošanai, kā arī globālais bizness, kas balstīts uz dabisko mežu izciršanu un dažādu augu kultūru audzēšanu, saistībā ar jaunattīstības valstu vājo vides pārvaldi, lielo kompāniju spēcīgo ietekmi uz valdību, nesakārtoto likumdošanu un augsto korupcijas risku, kā arī politisko nestabilitāti, ir galvenie cēloņi daudzu sugu izzušanai un ekosistēmu degradācijai. Pērkot kafiju vai tēju, kas nav audzēta dabai saudzīgā veidā, mēs netieši sekmējam tropisko lietus mežu vai augstkalnu mežu izciršanu, jo tas tiek darīts plantāciju ierīkošanai. Sākotnēji labā ideja par biodegvielas ražošanu kā alternatīvu tradicionālajai degvielai un dažādās attīstītāko valstu subsīdijas šai nozarei diemžēl sekmēja dabisko mežu izciršanu Indonēzijā, Brazīlijā un citviet. Lai ierīkotu sojas un eļļas palmu plantācijas, kurās iegūst biodegvielu, lielās platībās tika izcirsti dabiskie meži. Dabisko mežu izciršanu jauna īstības valstīs visvairāk ietekmē pieprasījums pēc kokmateriāliem, biodegvielas, derīgajiem izrakteņiem, gaļas un dažādām lauksaimniecības kultūrām globālajā tirgū, ko galvenokārt nosaka a īstītās valstis. Piemēram, Brazīlijā procentuāli lielākā daļa Amazones lietus mežu tiek pārvērsti par liellopu ganībām, jo Eiropas

9.29. attēls. Tējas plantācijas dabisko mežu vietā

9.30. attēls. Eļļas palmu plantācija Indonēzijā

189

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:58:11

tirgū ir augsts pieprasījums pēc liellopu gaļas tieši no Brazīlijas – tas izskaidrojams ar to, ka gandrīz visā valsts teritorijā ir izskausta liellopu mutes un nagu sērga. Tādējādi parādās tieša saikne starp dabas resursu patēriņu a īstītajās valstīs un dabas vērtību saglabāšanu jauna īstības valstīs. Turklāt jauna īstības valstīm ir milzīgi starptautiskie parādi, kas sniedzas miljardos latu, tādēļ liela daļa ienākumu par dabas resursu eksportu tiek izmantota valsts ārējā parāda dzēšanai. Tas netieši sekmē to, ka šajās valstīs turpinās dabas vērtību iznīcināšana. Viens no starptautiskās sadarbības veidiem dabas aizsardzībā ir dažādu konvenciju ratificēšana. Konvencija (daudzpusējs līgums) ir starptautiska vienošanās par kādas noteiktas problēmas risināšanu, nosakot dalībvalstu savstarpējās tiesības un pienākumus. Konvenciju paraksta suverēnas valstis un starptautiskas organizācijas. Dabas un vides aizsardzības konvenciju vājums ir pašu valstu atbildība par to izpildi. Dalībvalstīm nedraud nekādas sankcijas par saistību neizpildi, līdz ar to saistību pildīšana notiek «pēc savām iespējām un vajadzībām». Par konvenciju nepietiekamo efektivitāti liecina arī fakts, ka pasaulē joprojām notiek bioloģiskās daudzveidības samazināšanās visos līmeņos. Latvija ir pievienojusies visām nozīmīgākajām dabas un vides aizsardzības konvencijām, tai skaitā sešām ANO dabas aizsardzības konvencijām: ▪ Ramsāres konvencijai «Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi» (1971). ▪ Konvencijai «Par pasaules mantojuma saglabāšanu» (1972), kas nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt dabas un kultūras mantojuma apzināšanu, aizsardzību, saglabāšanu, popularizēšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. 1997. gadā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts atzīts par starptautiskas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju UNESCO programmā «Cilvēks un biosfēra». ▪ Konvencijai «Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu

sugām» (CITES) (1973), kuras mērķis ir aizsargāt noteiktas apdraudētās sugas no pārmērīgas izmantošanas tirdzniecībā. Tajā iekļauto sugu skaits pārsniedz 34 tūkstošus. Pirmajā pielikumā ir iekļautas sugas, kurām draud izzušana, bet otrajā – sugas, kurām vēl nedraud izzušana, taču tā var draudēt, ja netiks ierobežota tirdzniecība ar šo sugu pārstāvjiem. Savukārt trešajā pielikumā iekļautas sugas, kuras kāda dalībvalsts noteikusi par kontroles objektu savā jurisdikcijā, lai novērstu vai ierobežotu to izmantošanu, un kuru tirdzniecības kontrolei nepieciešama citu valstu palīdzība. Konvencijas dalībvalstis var izvēlēties sugas un pievienot šim pielikumam. No Latvijā sastopamajām sugām CITES aizsargā visas orhideju sugas, ūdru Lutra lutra, medicīnisko dēli Hirudo medicinalis, melno stārķi Ciconia nigra, dzērvi Grus grus, pūces Strigiformes, visus plēsīgos putnus Falconiformes, vilku Canis lupus un lūsi Lynx lynx, kopā 76 sugas. Latvijas CITES uzraudzības institūcija ir Dabas aizsardzības pārvalde, kura ir atbildīga par CITES un atbilstošu ES regulu īstenošanu. Atļauja ir nepieciešama vairāk nekā 5000 apdraudēto dzīvnieku un 15 000 augu sugu ievešanai. Vienmēr jāpatur prātā, ka no ceļojumiem var pārvest arī alternatīvus suvenīrus – vietējo amatnieku izstrādājumus, kuru tapšanā nav atņemta dzīvnieka dzīvība, savu piedzīvojumu fotogrāfijas. Tomēr lidostās regulāri tiek aizturēti pasažieri, kuri iegādājušies izstrādājumus, izgatavotus no apdraudētām savvaļas dzīvnieku vai augu sugām, un kuriem nav CITES atļaujas. ▪ Bernes konvencijai «Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu» (1979), kuras mērķis ir saglabāt savvaļas floru un faunu un to dabiskās dzīvotnes, īpaši tās sugas un dzīvotnes, kuru aizsardzībai nepieciešama vairāku valstu sadarbība, kā arī veicināt šādu sadarbību. Konvencijā un tās pielikumos ietvertās normas Latvijā ir ietvertas Sugu un biotopu aizsardzības likumā un šim likumam pakārtotajos tiesību aktos.

9.31. attēls. Salaca Salaca atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, tā ir ne tikai viena no ainaviski skaistākajām upēm Latvijā, bet arī nozīmīgākā lašupe valstī.

9.32. attēls. Komodo varāns Varanus komodoensis Tas dzīvo tikai dažās nelielās Indonēzijas salās un ir iekļauts CITES I pielikuma sugu sarakstā, jo ir pasaulē ļoti reta un apdraudēta suga.

190

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:58:17

▪ Bonnas konvencijai «Par migrējošo savvaļas dzīvnieku aizsardzību» (1979), kuras galvenais mērķis ir aizsargāt migrējošās sugas. Lai to nodrošinātu, dalībvalstīm ir ▫ jāveicina un jāatbalsta zinātniskie pētījumi, kas saistīti ar migrējošām sugām, kā arī pašām tajos jāpiedalās; ▫ jānodrošina tūlītēja konvencijas I pielikumā iekļauto migrējošo sugu aizsardzība; ▫ jānoslēdz līgumi par konvencijas II pielikumā iekļauto migrējošo sugu aizsardzību un apsaimniekošanu. ▪ Riodežaneiro konvencijai «Par bioloģisko daudzveidību» (1992), kuras visaptverošie mērķi ir ▫ bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un tās komponentu ilgtspējīga izmantošana; ▫ godīga un līdztiesīga ģenētisko resursu patērēšanā iegūto labumu sadale, ietverot gan pienācīgu pieeju ģenētiskajiem resursiem, gan atbilstošu tehnoloģiju nodošanu, ņemot vērā visas tiesības uz šiem resursiem un tehnoloģijām, gan pienācīgu finansēšanu. Šīs konvencijas būtība parāda globālu nepieciešamību raudzīties plašāk uz dabas aizsardzības jautājumiem un integrēt dabas aizsardzības prasības visās nozarēs.

9.33. attēls. Grieze Crex crex Tā ir globāli apdraudēta suga, un Latvijas populācija, kas vērtējama kā 38 0000 pāri, veido būtisku daļu no sugas kopējās populācijas. Grieze ziemo Dienvidaustrumāfrikā, un, lai šo sugu saglabātu, nepieciešams ne tikai saglabāt sugas dzīvotnes Latvijā un Āfrikas valstīs, bet arī nodrošināt daudzus citus priekšnoteikumus, kas saistīti ar lauksaimniecības zemju apsaimniekošanu.

9.8. IEDZĪVOTĀJU UN SABIEDRISKO ORGANIZĀCIJU LOMA VIDES UN DABAS AIZSARDZĪBĀ Sabiedriskās organizācijas tikušas un tiek dibinātas, lai pārstāvētu iedzīvotāju intereses dažādās jomās. Jau 19. gadsimta vidū pasaulē sāka veidoties dažādas sabiedriskās organizācijas, bet to a īstība vienmēr ir atspoguļojusi pasaules a īstību un aktualitātes. Kopš 1850. gada nodibināts vairāk nekā 100 000 bezpeļņas organizāciju, kas darbojas starptautiskā līmenī. Tomēr visaktīvāk sabiedriskās organizācijas veidojās pēc Otrā pasaules kara, dibinoties vidēji 90 starptautiskām sabiedriskām organizācijām katru gadu. Dabas un vides aizsardzība ir jomas, kuru darbības mērķis ir visas sabiedrības labklājības uzlabošana, nodrošinot indivīda tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pēdējās dekādēs gan ES, gan pasaulē ir strauji palielinājies to sabiedrisko organizāciju skaits, kuru mērķis ir vides aizsardzība, tāpat paplašinājusies to loma un funkcijas. To darbība tieši ietekmē vides aizsardzības nozares a īstību gan starptautiskā, gan nacionālā, gan vietējā līmenī. Vides aizsardzība kā starptautiskas nozīmes problēma parādījās 20. gs. 70. gados. Sabiedrību sāka uztraukt tādas problēmas kā dabas resursu noplicināšana, klimata izmaiņas, piesārņojums un vides kvalitātes pasliktināšanās. Mūsdienās visas pasaules uzmanība ir pievērsta dažādām vides aizsardzības problēmām. Vides sabiedrisko organizāciju misija ir meklēt risinājumus,

aicināt uz aktīvu darbību, kā arī uzraudzīt visu līmeņu vienošanos un saistību ieviešanu.

9.8.1. NOZĪMĪGĀKĀS SABIEDRISKĀS DABAS AIZSARDZĪBAS ORGANIZĀCIJAS LATVIJĀ Atbilstoši «Pilsoniskās sabiedrības a īstības politikas pamatnostādnēm» (2005–2013) par sabiedriskajām organizācijām tiek uzskatītas organizācijas, kuras veidojušās uz privātas iniciatīvas pamata bez mērķa gūt peļņu. Sabiedriskās organizācijas Latvijā pašlaik darbojas samērā jaunā un vēl līdz galam neizkoptā tiesiskās un saimnieciskās darbības vidē, valstī, kas vēl nav pieradusi rēķināties ar sabiedriskajām organizācijām visās dabas aizsardzības plānošanas un ieviešanas stadijās. Tomēr Latvijas iedzīvotāji arvien aktīvāk kļūst par politiskā procesa dalībniekiem, un tas izpaužas kā iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju pārstāvju iesaistīšanās politikas plānošanā. Īpaši aktīvi šī līdzdalība realizējas tajās jomās, kas sabiedrībai ir prioritāras un saprotamas, – veselība, izglītība, sociālā integrācija. Sabiedrība pietiekami labi izprot arī vides aizsardzības jautājumus, atbalstot sabiedrisko organizāciju

191

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:58:29

centienus tādās jomās kā atkritumu apsaimniekošana, ūdenssaimniecība un apkārtējās vides saglabāšana. Tomēr dabas aizsardzības sabiedrisko organizāciju darbības mērķus sabiedrība ne vienmēr izprot, un tas lielā mērā saistīts ar zināšanu trūkumu par dabas aizsardzības jautājumiem visos valsts pārvaldes līmeņos. Iepriekš minēto faktoru ietekmē sabiedrības atbalsts dabas aizsardzības sabiedriskajām organizācijām mainās atkarībā no izpratnes par konkrēto risināmo jautājumu aktualitāti. Tā, piemēram, sabiedrība noteikti atbalsta sabiedrisko organizāciju centienus ierobežot mežu ciršanas apjomus un labprāt iesaistās aktivitātēs, kas saistītas ar dabas vērošanu. Tajā pašā laikā tādas aktivitātes kā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dibināšana, zemes transformācijas aizliegumi jūras piekrastē, lai saglabātu piekrastes biotopus, bieži netiek saprastas, un lielākā daļa sabiedrības tās uztver kā nevajadzīgus ierobežojumus.

9.34. attēls. Portāla dabasdati.lv atklāšana Latvijas Dabas fonda un Latvijas Ornitoloģijas biedrības izveidotā portāla atklāšana kopā ar vides ministru R. Vējoni 2008. gadā. Šajā portālā ikviens var iesniegt savus dabas novērojumus un ievietot fotogrāfijas. 2010. gada sākumā portālā bija vairāk kā 15 tūkstoši dažādu sugu novērojumu.

Tradicionāls sabiedrisko organizāciju līdzdalības veids valsts pārvaldē ir līdzdalība tiesību aktu izstrādē, ieviešanā un uzraudzībā. Dabas sabiedrisko organizāciju loma Latvijas dabas aizsardzībā aptver plašāku lauku nekā tradicionālās līdzdalības lomas, jo dabas sabiedriskās organizācijas Latvijā veic arī ekspertu funkcijas (formulē zinātniskos priekšlikumus aizsargājamo teritoriju tīkla Natura 2000 dibināšanai, veic aizsargājamo teritoriju monitoringu u. tml.) un ievieš lielāko daļu sugu un biotopu aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumu valstī (biotopu atjaunošanas pasākumi, dabas aizsardzības plānu izstrāde un sugu un biotopu aizsardzības plānošana). Latvijā darbojas vairākas nacionālas nozīmes dabas aizsardzības sabiedriskās organizācijas. Latvijas Dabas fonds (LDF) ir dibināts 1990. gadā, un tā misija ir Latvijas dabas daudzveidības saglabāšana. Lai to īstenotu, LDF praktiski nodrošina

9.35. attēls. Ķemeru nacionālais parks Ķemeru nacionālais parks ir ievērojams ar dažādiem mitrājiem, tai skaitā augstajiem purviem.

dabas aizsardzību un izglīto sabiedrību par dabas daudzveidības nozīmi. LDF darbības prioritārās jomas ir mežu aizsardzība, lauku a īstības jautājumi, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju saglabāšana, sugu un biotopu saglabāšana un to aizsardzības statusa nodrošināšana. Divdesmit darbības gados Latvijas Dabas fonda realizētos projektos Latvijā ir izveidoti vairāki desmiti īpaši aizsargājamu dabas teritoriju un vairāki simti mikroliegumu Latvijas dabas vērtību saglabāšanai. Latvijas Dabas fonda realizētajā LIFE-Daba projektā «Palieņu pļavu atjaunošana sugu un biotopu aizsardzībai» atjaunoti 2500 hektāri dabisko zālāju upju palienēs, kas atrodas 15 īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Tas ir labākais LIFE-Daba projektu rādītājs ES. Šādu atjaunota biotopa apjomu Latvijas Dabas fondam izdevās sasniegt, tikai pateicoties sadarbībai ar zemes īpašniekiem un iesaistot tos viņiem piederošo zālāju atjaunošanā.

9.36. attēls. Dabisko zālāju atjaunošana ar sabiedrības līdzdalību Nocirstie krūmi dabas liegumā «Sitas un Pededzes paliene».

Pasaules Dabas fonds (WWF) ir dibināts 1991. gadā. WWF darbības prioritārās jomas ir mežu aizsardzība, Baltijas jūras aizsardzība un līdzdalība klimata izmaiņu mazināšanā.

192

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:58:34

9.37. attēls. Zālāju atjaunošana un uzturēšana, izmantojot savvaļas zirgus Latvijā Pēc Pasaules Dabas fonda iniciatīvas pirmo reizi 1999. gadā Latvijā, Papes dabas parkā, tika ieviesti savvaļas zirgu radinieki – poļu Konik Polski, lai atjaunotu un uzturētu atklātu zālāju ainavu. Šos dzīvniekus var aplūkot arī daudzās citās vietās, tai skaitā dabas liegumā «Sitas un Pededzes paliene».

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) ir dibināta 1985. gadā, lai saglabātu daudzveidīgu un dzīvotspējīgu Latvijas savvaļas putnu faunu. LOB ir biedru skaita ziņā lielākā dabas sabiedriskā organizācija Latvijā, kas apvieno vairāk nekā 700 biedru. LOB veic savvaļas putnu izpētes un saglabāšanas, kā arī biedru un plašākas sabiedrības izglītošanas projektus un pasākumus, izdod žurnālu «Putni Dabā». LOB biedri piedalījušies divu Latvijas ligzdojošo putnu atlantu tapšanā, kā arī veic regulāras putnu uzskaites Latvijā, kuru rezultāti tiek izmantoti Latvijas bioloģiskās daudzveidības stāvokļa raksturošanai.

Orhūsas konvencija «Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem» nosaka sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu tiesības un pienākumus vides aizsardzības jomā, bet Informācijas atklātības likums un likums «Par vides aizsardzību» regulē vides informācijas pieejamību, paredzot aktīvu informācijas izplatīšanu – publisku datubāzu, reģistru, interneta mājaslapu veidošanu un uzturēšanu, ziņojumu par vides stāvokli, vides politikas plānu un programmu publicēšanu, skaidrojošu materiālu izdošanu, sabiedrības informēšanu par tiesībām un iespējām saņemt informāciju un līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk parādās informācija par vides jautājumiem. Būtiska ir ne tikai speciālo Latvijas televīzijas un radio raidījumu un periodisko izdevumu loma vides apziņas veidošanā, bet arī regulāras publikācijas žurnālos un laikrakstos. Tomēr ir maz analītisku publikāciju, kas ļautu iedzīvotājiem labāk izprast vides un dabas aizsardzības problēmas, kā arī vides, ekonomikas un sabiedrības savstarpējās likumsakarības.

9.8.2. SABIEDRĪBAS IZGLĪTOŠANA DABAS AIZSARDZĪBĀ Brīvi pieejama, saprotama un izmantojama informācija ir viens no būtiskiem priekšnosacījumiem pilsoniskas un demokrātiskas sabiedrības a īstībai, kā arī veiksmīgas ilgtspējīgas a īstības politikas veidošanai un īstenošanai. Latvijas Saeimā ratificētā

9.39. attēls. Latvijas Dabas fonda sagatavotais un izdotais buklets «Botāniskais ceļvedis pa Dienvidaustrumlatviju» Šis ir tikai viens no daudzajiem bukletiem, kas Latvijā izdoti, lai informētu sabiedrību par Latvijas dabas vērtībām.

9.38. attēls. Informatīvie stendi ir viens no veidiem, kā informēt sabiedrību par dabas vērtībām un to saglabāšanas pasākumiem A – stends Rīgas centrā; B – stendi Gaujas nacionālajā parkā.

193

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:58:47

Citu valstu pieredze liecina, ka vislabākās sekmes dabas aizsardzībā var sa sniegt ar savlaicīgu, mērķtiecīgu un intensīvu sabiedrības izglītošanu, kam Latvijā ne vienmēr tiek atvēlēts pietiekami ilgs laiks. Latvijā sabiedrību izglīto gan sabiedriskās organizācijas, gan valsts institūcijas. Tiek īstenotas dažādas sabiedrības informēšanas

aktivitātes, bet tās notiek kampaņveidā un nepietiekami koordinēti. Nepieciešama nopietna saimniekošanas nosacījumu skaidrošana, lai veicinātu zemes īpašnieku izpratni par dabas vērtībām un sekmētu tādu saimniecisko darbību, kas neapdraud dabas vērtību saglabāšanos nākotnē.

LITERATŪRA Anon. (2001) Latvijas Vides indikatoru pārskats 2001. Latvijas Vides aģentūra. Anon. (2002) Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma. LR Vides un reģionālās attīstības ministrija. Anon. (2003) Nacionālais vides politikas plāns. 2004.–2008. LR Vides ministrija. Anon. (2006) Latvāņu izplatības ierobežošanas programmas 2006.– 2012. gadam kopsavilkums. LR Vides ministrija. Anon. (2009) Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija. 1. redakcija. Rīga. Anon. (2009) Vides politikas pamatnostādnes 2009.–2015. gadam. LR Vides ministrija. Auniņš A. (2008) (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Rīga: Latvijas Universitāte. Auniņš A. (red.) (2010) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Rīga: Latvijas Dabas fonds. Auniņš A., Brizga J., Kļaviņš M. (2009) Atbildība pret vidi: rīcības un morāle. No: Rozenvalds J., Ijabs I. (galv. red.) Pārskats par tautas attīstību, 2008/2009: Atbildīgums. LU Sociālo un politisko pētījumu institūts. Baranovskis Ģ. (2009) Nākamo paaudžu tiesības uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Maģistra darbs. LU Juridiskā fakultāte.

Climate Change and Biodiversity (2004) Lovejoy T. E., Hannah L. (eds.). New Haven & London: Yale University Press. Gavrilova Ģ., Šulcs V. (1999) Latvijas vaskulāro augu flora. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, LU Bioloģijas institūta Botānikas laboratorija. Kļaviņš M. (2010) (red.) Vides zinātne. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Liepa I., Mauriņš A., Vimba E. (1991) Ekoloģija un dabas aizsardzība. Rīga: Zvaigzne. Meffe G. K., Caroll C. R. (1994) Principles of Conservation Biology. Sunderland: Sinauer Associates, Inc. Opermanis O. (2002) (red.) Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā. Rīga: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Pakalne M. (2008) (red.) Purvu aizsardzība un apsaimniekošana īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Latvijā. Rīga: Latvijas Dabas fonds. Priedītis N. (1999) Latvijas mežs: daba un daudzveidība. Rīga: WWF. Putni palieņu pļavās (2008) Latvijas Dabas fonds. Buklets. Raeymaekers G. (1998) Conserving Mires in the European Union. Ecosystems LTD. Sands P. (2003) Principles of International Environmental Law. Second Edition. New York: Cambridge University Press. Sutherland W. (2000) The Conservation Handbook: Research, Management and Policy. N.Y.: Blackwell Science.

INTERNETA RESURSI Normatīvie akti Likumi Aizsargjoslu likums. Pieejams: www.likumi.lv Ietekmes uz vidi novērtējuma likums. Pieejams: www.likumi.lv Likums «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām». Pieejams: www.likumi.lv Medību likums. Pieejams: www.likumi.lv Meža likums. Pieejams: www.likumi.lv Sugu un biotopu aizsardzības likums. Pieejams: www.likumi.lv Vides aizsardzības likums. Pieejams: www.likumi.lv Zvejniecības likums. Pieejams: www.likumi.lv Ministru kabineta noteikumi Aizsargājamās jūras teritorijas. Pieejams: www.likumi.lv Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par Latvijā sastopamo Eiropas Savienības prioritāro sugu un biotopu sarakstu. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par īpaši aizsargājamās dabas teritorijas dabas aizsardzības plāna saturu un izstrādes kārtību. Pieejams: www.likumi.lv Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par teritorijas plānojumiem. Pieejams: www.likumi.lv Medību noteikumi. Pieejams: www.likumi.lv Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi. Pieejams: www.likumi.lv Konvencijas Orhūsas konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv Bernes konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv

Bonnas konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv CITES (Vašingtonas) konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv CITES konvencija. Dabas aizsardzības pārvalde. Pieejams: www.daba. gov.lv Ramsāres konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv Riodežaneiro konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv UNESCO konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv Citi Biodiversity. WWF. Pieejams: www.panda.org Bioloģiskā daudzveidība. Pieejams: www.eea.europa.eu/lv/themes/ biodiversity Dabas aizsardzības pārvalde. Pieejams: www.daba.gov.lv Eiropas Padomes Direktīva 79/409/ EEC «Par savvaļas putnu aizsardzību». Pieejams: www.vidm.gov.lv Eiropas Padomes Direktīva 92/43/EEC «Par dabīgo biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību». Pieejams: www. vidm.gov.lv Ekoloģiskās pēdas nospiedums. Pieejams: www.zb-zeme.lv/dzivesveids/ ekologiska-peda Ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2006. Pieejams: www.meteo.lv Latvijas Dabas fonds. Pieejams: www.ldf.lv Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Pieejams: www.lob.lv Oil Palm, Soy and Tropical Forests: a Strategy for Life. WWF. Pieejams: www.panda.org Pasaules Dabas fonds – Latvija. Pieejams: www.pdf.lv Valsts Vides dienests. Pieejams: www.vvd.gov.lv Valsts Meža dienests. Pieejams: vmd.gov.lv What are the Major Reasons why We are Losing so Much Biodiversity? WWF. Pieejams: www.panda.org Yellowstone National Park. Pieejams: www.yellowstonenationalpark.com Par Latviju bez latvāņiem. Valsts augu aizsardzības dienests. Pieejams: www.vaad.gov.lv

194

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:58:57

10.

STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA VIDES AIZSARDZĪBĀ UN ILGTSPĒJĪGĀ ATTĪSTĪBĀ

Jānis Zaļoksnis, Latvijas Universitātes docents

Brigantīna «Pogoria» Katru gadu aptuveni 40 studenti un pasniedzēji no dažādām Baltijas jūras reģiona valstu augstskolām ar buru kuģi «Pogoria» dodas divu nedēļu ceļojumā. Studentiem uz kuģa tiek lasītas lekcijas par vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību, tiek veikti Baltijas jūras kvalitātes parametru mērījumi dažādās vietās, notiek diskusijas un atpūtas pasākumi. Studenti iegriežas arī Baltijas jūras ostās, kur tiekas ar citu augstskolu studentiem, apmeklē vides pētniecības institūtus. Ceļojuma laikā studenti apgūst arī jūrniecības iemaņas, jo paši kuģa komandas pārraudzībā piedalās kuģa vadīšanā un veic ikdienas pienākumus.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:58:57

10.1. KOPÄŞGA SADARBÄŞBA UN ATTÄŞSTÄŞBA JÄ“dziens ÂŤkopÄŤga sadarbÄŤba un a ÄŤstÄŤbaÂť sÄ kotnÄ“ji tika lietots bioloÄŁÄłÄ a iecÄŤbÄ uz divu savstarpÄ“ji cieĹĄi saistÄŤtu sugu evolucionÄ ru mÄłiedarbÄŤbu, kad raksturÄŤgÄ s ÄŁenÄ“tiskÄ s iezÄŤmes nosaka vienas sugas labÄ ku piemÄ“rotÄŤbu, bet ĹĄÄŤs sugas dominÄ“joĹĄÄ s ÄŁenÄ“tiskÄ s ÄŤpatnÄŤbas lielÄ mÄ“rÄ ietekmÄ“ arÄŤ citas sugas. Skaidrojot, kas ir kopÄŤga a ÄŤstÄŤba, tiek pieņemts, ka pastÄ v mÄłiedarbÄŤba starp bĹŤtiskÄ m pazÄŤmÄ“m vai to daÄźu, bet tÄ s, savukÄ rt, ietekmÄ“ tÄ lÄ ko evolucionÄ ro a ÄŤstÄŤbu. KopÄŤgas a ÄŤstÄŤbas sistÄ“mÄ s a iecÄŤbas var mainÄŤties iepriekĹĄ neparedzamÄ veidÄ . PÄ“c ekonomista RiÄ?arda NorgÄ rda (Richard Norgaard) domÄ m, arÄŤ a ÄŤstÄŤba sabiedrÄŤbÄ var tikt uzskatÄŤta par kopÄŤgu a ÄŤstÄŤbu starp kultĹŤras un ekoloÄŁiskajÄ m sistÄ“mÄ m. Viņť to dÄ“vÄ“ par kopÄŤgas evolĹŤcÄłas modeli un paredz, ka nÄ kotnÄ“ daĹžÄ du kultĹŤru a ÄŤstÄŤbas progresu un harmonÄłu noteiks ÂŤielÄ pu segasÂť principa realizÄ“ĹĄanÄ s iespÄ“jas.

10.1. attÄ“ls. ÂŤIelÄ pu segaÂť

Katrs var tÄ“laini iedomÄ ties BaltÄłas jĹŤras reÄŁionu ar visÄ m tÄ valstÄŤm kÄ segu, veidotu no daĹžÄ du krÄ su ielÄ piem. IelÄ pi labi turas kopÄ BaltÄłas jĹŤras reÄŁiona dienvidu un rietumu daÄźÄ , bet ir ĹĄĹŤti vağčgÄ k virzienÄ no austrumiem uz rietumiem. Katrs ÂŤielÄ psÂť, piemÄ“ram, LatvÄła, savÄ skatÄŤjumÄ a ÄŤsta kultĹŤru un ekonomiku, bet kopÄŤgÄ a ÄŤstÄŤba ietver arÄŤ saites ar kaimiņu valstÄŤm. Bez tam veidojas jaunas saites ar Eiropas SavienÄŤbas valstÄŤm, kÄ arÄŤ 1

saglabÄ jas vecÄ s saites kÄ dreizÄ“jÄ Austrumu blokÄ . ValstÄŤm ap BaltÄłas jĹŤru ir jÄ iesaistÄ s kopÄ“jÄ sadarbÄŤbas procesÄ , izmantojot vietÄ“jÄ s zinÄ ĹĄanas, kas raduĹĄÄ s gadsimtu gaitÄ . SaglabÄ jot vietÄ“jÄ s ÄŤpatnÄŤbas un kultĹŤru daudzveidÄŤbu modernajÄ un dinamiskajÄ pasaulÄ“, BaltÄłas reÄŁiona valstis spÄ“s ÄŤstenot ilgtspÄ“jÄŤgu a ÄŤstÄŤbu. MĹŤsdienÄ s a ÄŤstÄŤtÄ kÄ s valstis kopÄŤgi evolucionÄ“, izmantojot Rietumu zinÄ tnes sasniegumus un fosilo kurinÄ mo (na u, dabasgÄ zi un akmeņogles). Tiek izmantots tÄ ds pats vai lÄŤdzÄŤgs minerÄ lmÄ“slojums un pesticÄŤdi lÄŤdzÄŤgu ťġirņu labÄŤbas audzÄ“ĹĄanai. TomÄ“r kopÄŤgas evolĹŤcÄłas domÄ ĹĄanas pamatÄ bĹŤtu jÄ bĹŤt ilgtspÄ“jÄŤgai a ÄŤstÄŤbai. TÄ dÄ“jÄ di visas tautas tikai iegĹŤtu, pat ja daĹžÄ du valstu a ÄŤstÄŤbas veidi bĹŤtu atťġirÄŤgi. AgrÄ k kultĹŤru daudzveidÄŤba bÄła iespÄ“jama tÄ pÄ“c, ka kultĹŤrÄ m bÄła vairÄ k telpas, daĹžÄ du kultĹŤru cilvÄ“ki nesatikÄ s tik bieĹži un kopienas bÄła atkarÄŤgas no saviem resursiem, darba un tehnoloÄŁijas. MĹŤsdienu pasaulÄ“ notiek globalizÄ cÄła – tirgus ekonomikas paplaĹĄinÄ ĹĄanÄ s un jauna ÄŤstÄŤbas valstu virzÄŤba uz kopÄ“jo tirgu, tÄ dÄ“jÄ di veicinot pasaules vienveidÄŤbas paplaĹĄinÄ ĹĄanos. TomÄ“r arvien mazÄ k valodu tiek izmantots starpkontinentÄ lajos lidojumos, mobilo telefonu un interneta sistÄ“mÄ . Ja Ä tras apkalpoĹĄanas restorÄ ni un lielveikali pÄ rņem stĹŤra veikaliņu un mazo kafejnÄŤcu tirgu, vai tÄ dÄ veidÄ ir iespÄ“jams sasniegt ilgtspÄ“ju? Vai ilgtspÄ“jÄŤgas a ÄŤstÄŤbas ceğť kğōs pietiekami droĹĄs, ja visi, kaut ar grĹŤtÄŤbÄ m, runÄ sim vienÄ valodÄ un Ä“dÄŤsim to paĹĄu pÄ rtiku (ar nelielÄ m vietÄ“jÄ m atťġirÄŤbÄ m)? ZinÄ ĹĄanas, vÄ“rtÄŤbas, tehnoloÄŁÄłas un institucionÄ lÄ struktĹŤra – tas viss ir saistÄŤts ar kopÄŤgu vidi katrÄ atseviĹĄÄˇÄ valstÄŤ, kÄ arÄŤ visÄ BaltÄłas jĹŤras reÄŁionÄ un Eiropas SavienÄŤbÄ kopumÄ . IlgtspÄ“ja var veidoties tikai lÄŤdz ar saudzÄŤgi veiktÄ m darbÄŤbÄ m katrÄ konkrÄ“tÄ vietÄ . ÂŤTradicionÄ lajÄ m zinÄ ĹĄanÄ m ir vietÄ“jÄ s ÄŤpatnÄŤbas, un tÄ s ir tapuĹĄas unikÄ lÄ kopÄŤgÄ a ÄŤstÄŤbÄ starp savdabÄŤgÄ m sociÄ lajÄ m un ekoloÄŁiskajÄ m sistÄ“mÄ m,Âť saka Deivids Orrs1. IlgtspÄ“jai vajadzÄ“tu balstÄŤties ne tikai uz tradicionÄ lo zinÄ ĹĄanu atjaunoĹĄanu un saglabÄ ĹĄanu katrÄ valstÄŤ un ÂŤielÄ pu segÄ Âť, bet arÄŤ uz zinÄ ĹĄanu apmaiņu, ko varÄ“tu veikt daudz plaĹĄÄ kÄ mÄ“rogÄ â€“ ne vien BaltÄłas reÄŁionÄ , bet arÄŤ Eiropas SavienÄŤbÄ un visÄ pasaulÄ“. Ĺ ÄŤs ÂŤielÄ pu segasÂť tÄ“lainÄ bĹŤtÄŤba ir tÄ , ka valstis ap BaltÄłas jĹŤru ir bÄłuĹĄas savstarpÄ“ji saistÄŤtas kopÄŤgos vÄ“sturiskos procesos un izmantojuĹĄas vietÄ“jÄ s zinÄ ĹĄanas, kas nodroĹĄinÄ ja panÄ kumus gadsimtiem ilgi. TÄ s nebĹŤt nebaidÄŤjÄ s vai nekautrÄ“jÄ s bĹŤt savÄ dÄ kas un atťġirÄŤgas. VietÄ“jo ÄŤpatnÄŤbu un kultĹŤru daudzveidÄŤbas uzturÄ“ĹĄana dinamiskajÄ pasaulÄ“, kas mainÄ s nevienmÄ“rÄŤgi, varÄ“tu bĹŤt BaltÄłas reÄŁiona ilgtspÄ“jÄŤgas a ÄŤstÄŤbas svarÄŤga iezÄŤme.

Orr D. W. (1992) Ecological Literacy: Education and the Transition to a Postmodern World. State University of New York Press.

196

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:58:59

10.2. STARPTAUTISKĀS VIDES PROBLĒMAS

0°

30°

l- ja Lietāni i br

60° Norvēģ ija 60°

Nedefinēts limits

Austrālija

Ar ge n

Čīle

tīn

a

60°

30°

90°

90°

Be

z as sīb

2

Tāpēc arī nav noteikti nekādi ierobežojumi, privātā īpašuma robežas vai izmantošanas kvotas. Līdz ar to katrs var turpināt izmantot kopīgo īpašumu savām vajadzībām līdz pat resursa izsīkšanai vai ekosistēmas bojāejai. Jebkura valsts drīkst ievadīt at mosfērā neierobežotu daudzumu siltumnīcefektu izraisošu gāzu vai izķert visas zivis kādā zvejas rajonā. Tādēļ kopīgie resursi pārmērīgi strauji izsīkst. Traģēdija, pēc G. Hārdina domām, ir neizbēgama, jo tiek izpostīti resursu krājumi, kas jau tā ir ierobežoti. Šo problēmu viņš salīdzina ar glābšanas laivu: «Mēs nevaram ļaut laivā iekāpt visiem, ja tajā vietu skaits ir ierobežots.»2 Lai izvairītos no šādas traģēdijas, katram indivīdam jāatbalsta kopīgo resursu autoritatīvas pārvadīšanas nodrošināšana. G. Hārdins iesaka iecelt vadītāju, kas rūpētos par to, ka tiek noteikts izmantošanas sadalījums. Neapšaubāmi, ka pasaules sabiedrībai jāizstrādā kopīgo resursu saglabāšanas nosacījumi. Tomēr tas ir sarežģīts starptautisks uzdevums, jo pārāk daudz ir gan vainīgo, gan cietušo, un ir grūti noteikt atbildību un pienākumus. Pašlaik vienīgais risinājums ir panākt starptautisku vienošanos un pieņemt saistošus starptautiskus daudzpusējus līgumus. Pie kopīgām pasaules vides problēmām pieskaitāma arī Antarktīdas izmantošana nākotnē, jo no tā varētu būt labums ļoti daudziem. Teritoriālās prasības par Antarktīdu nemazinās, bet netiek izskatītas, jo pastāv Antarktīdas līgums, kas parakstīts 1959. gadā. Šis starptautiskais līgums dalībvalstīm uzliek par pienākumu Antarktīdu un tai piegulošās jūras no 60. paralēles uz dienvidiem saglabāt brīvi pieejamas zinātniskiem pētījumiem, kurus gribētu veikt jebkura pasaules valsts. Līgums nepieļauj šīs teritorijas militarizāciju, kodolieroču turēšanu tajā un prasa veikt dabas un vides aizsardzības pasākumus.

pra

70° Jaunzēlande

150°

180°

nc

str Au

ija

ja

āli

120°

120°

Fr a

Daudzas vides problēmas ir starptautiskas un reizēm pat iegūst globālu raksturu politiskā nozīmē, jo a iecas uz plašākām teritorijām nekā nosaka valstu ārējās robežas. Tas saistās ar tādām lielām vides sistēmām kā Zemes at mosfēra un Pasaules okeāns, bet, vērtējot no zinātniskā viedokļa, jāņem vērā, ka visai pasaulei kopīga ir arī biosfēra. Kaut gan tā ekosistēmu veidā ir sadalīta starp valstīm, atsevišķas ekosistēmas līdzsvara zudums var radīt negatīvu ietekmi uz citām ekosistēmām un pat risku normālai biosfēras pastāvēšanai. Tas rada sarežģījumus starpvalstu a iecībās, jo suverēnas valstis diezgan greizsirdīgi aizstāv savu neatkarību, rūpējoties par vides kvalitāti un dabas resursiem. Līdz ar to starptautiskās vides problēmas un to risinājumu katra valsts cenšas vērtēt no sava labuma viedokļa. Atbilstoši ANO Vides programmas (United Nations Environmental Programme – UNEP) klasifikācijai vides kvalitāte un tās mainības tendences iedalāmas četrās kategorijās: ▪ at mosfēra (klimats, ozona slāņa izsīkšana, gaisa piesārņojums – vietējais vai pārrobežu), ▪ ūdens (iekšzemes, piekrastes un jūras ekosistēmas), ▪ zeme (meži, pārtuksnešošanās, zemes izmantošana, augsne), ▪ bioloģiskā daudzveidība. Ņemot vērā sarežģītās starpvalstu diplomātiskās a iecības, starptautisko vides jautājumu risināšanā politiķi cenšas skaidri nodalīt globālos un pārrobežu vides jautājumus vai arī risina tos atsevišķi. Dažos gadījumos – klimats, ozona slāņa izsīkšana, tirdzniecība ar aizsargājamiem dzīvniekiem un augiem – vides aizsardzības būtība ir loģiski pamatota un starptautiski nepieciešama. Citos gadījumos rodas sarežģījumi, piemēram, saistībā ar bīstamo atkritumu pārvietošanu pāri robežām. Tā kā globālā mērogā bīstamo atkritumu rašanās strauji palielinās, daudzas valstis nevar atļauties uzbūvēt drošus bīstamo atkritumu pārstrādes uzņēmumus un glabāšanas poligonus, tāpēc transportē bīstamos atkritumus uz citām valstīm. Tomēr ANO viedoklis šajā gadījumā ir nepārprotams – jāaizliedz a īstīto valstu prakse izvietot bīstamos atkritumus a īstības valstīs. Par svarīgākajām globālajām vides problēmām tiek uzskatītas tās, kas saistītas ar at mosfēru, it īpaši – klimata pārmaiņas, kā arī pārmērīga nozveja Pasaules okeānā. Tās patiešām ir visas cilvēces problēmas, jo visi izmanto at mosfēras gaisu un Pasaules okeāna veltes. Gerets Hārdins (Garre James Hardin) izvirzīja kopīpašuma traģēdijas metaforu, jo šāda veida pasaules dabas resursi ir ļoti jutīgi pret pārmērīgu izmantošanu vai piesārņojumu. Šie resursi nevienam nepieder – ne valstij, ne korporācijai, ne fiziskai personai.

150°

10.2. attēls. Pasaules valstu iespējamās teritoriālās prasības Antarktīdā

Hardin Garre (1968) The Tragedy of the Commons. Science, 162.

197

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:59:00

KamÄ“r AntarktÄŤdas lÄŤgums vÄ“l bÄła samÄ“rÄ elastÄŤgs, tas bÄła pakÄźauts ievÄ“rojamam spiedienam, jo daudzÄ m valstÄŤm bÄła milzÄŤga interese par resursu (na as, minerÄ lvielu, garneÄźu, zivju) izmantoĹĄanu. LÄŤdz ar to radÄ s konikts par vides aizsardzÄŤbas prasÄŤbÄ m. Tagad izvirzÄ s arvien asÄ kas prasÄŤbas modiďŹ cÄ“t AntarktÄŤdas lÄŤgumu. PrasÄŤbas izskan arÄŤ no valstÄŤm, kas nav ĹĄÄŤ lÄŤguma dalÄŤbvalstis (faktiski tÄ s ir valstis, kas nespÄ“j veikt bĹŤtiskus zinÄ tniskos pÄ“tÄŤjumus AntarktÄŤdas teritorÄłÄ ). ArÄŤ nevalstiskÄ s organizÄ cÄłas pieprasa, lai ar ANO starpniecÄŤbu AntarktÄŤdas kontrole tiktu nodota visÄ m pasaules valstÄŤm, nevis tikai lÄŤguma dalÄŤbvalstÄŤm. PastÄ v tendences, kas varÄ“tu novest pie 1988. gada AntarktÄŤdas minerÄ lu resursu izmantoĹĄanas konvencÄłas prasÄŤbu mÄŤkstinÄ ĹĄanas. PaĹĄlaik konvencÄłÄ noteikts, ka minerÄ lu izmantoĹĄana bĹŤtu pieÄźaujama tikai tÄ dos gadÄŤjumos, ja tiktu Äźoti stingri izvÄ“rtÄ“ta ietekme uz vidi un to apstiprinÄ tu konvencÄłas dalÄŤbvalstis. Folklenda salu konikts starp LielbritÄ nÄłu un ArgentÄŤnu bÄła brÄŤdinÄ jums, ka Äźoti pievilcÄŤgie AntarktÄŤdas minerÄ lu krÄ jumi var tikt saistÄŤti ar teritoriÄ lÄ m prasÄŤbÄ m. SaistÄŤbÄ ar Pasaules okeÄ na aizsardzÄŤbu 1954. gadÄ tika pieņemta KonvencÄła par piesÄ rņojuma novÄ“rĹĄanu no kuÄŁiem, lai samazinÄ tu na as un tÄ s atkritumu noplĹŤdi no tankkuÄŁiem un citiem kuÄŁiem. Lai okeÄ nu saglabÄ ĹĄana bĹŤtu efektÄŤva, bÄła nepiecieĹĄams pieņemt arÄŤ ierobeĹžojumus par upju piesÄ rņojumu, par notekĹŤdeņiem, gaisa piesÄ rņojumu u ., jo jĹŤru piesÄ rņojums veidojas arÄŤ no ĹĄiem avotiem. 1958. gadÄ notika pirmÄ konference par JĹŤras likumu, bet 1959. gadÄ ANO nodibinÄ ja Starptautisko JĹŤras organizÄ cÄłu (International Maritime Organization), kurai tika uzdots pilnveidot droĹĄÄŤbas pasÄ kumus jĹŤrÄ , veicinÄ t normatÄŤvo aktu izstrÄ di un samazinÄ t piesÄ rņojumu. 70. gadu sÄ kumÄ jĹŤras valstis saka deklarÄ“t piekrastes ĹŤdeņu iekÄźauĹĄanu savÄ jurisdikcÄłÄ arvien lielÄ kÄ mÄ“rogÄ . Vispirms 3 jĹŤras jĹŤdzes, tad 12 un tagad pat 200 jĹŤras jĹŤdzes. TomÄ“r 1950. gada KonvencÄła par kontinentÄ lo ĹĄelfu nebÄła tik ambicioza, kaut gan ar laiku arvien lielÄ ka kÄźuva interese par ĹĄelfa zonÄ esoĹĄajiem resursiem. Lai risinÄ tu ĹĄos jautÄ jumus, 1974. gadÄ notika TreĹĄÄ konference par jĹŤras likumu. ANO Vides programmas JĹŤras reÄŁionu apakĹĄprogramma aicinÄ ja kopÄ jĹŤras valstis, lai apspriestu raduĹĄos situÄ cÄłu. KonferencÄ“ radÄ s vairÄ ki jĹŤru reÄŁionÄ lie lÄŤgumi, kas saistÄŤjÄ s ar VidusjĹŤru, PersÄłas lÄŤci, RietumÄ frikas jĹŤras reÄŁionu, KlusÄ okeÄ na dienvidaustrumu daÄźu, Sarkano jĹŤru, AustrumÄ frikas jĹŤras reÄŁionu, KlusÄ okeÄ na dienvidu daÄźu. Ĺ ie lÄŤgumi radÄŤja pamatu Vides rÄŤcÄŤbas plÄ nu izstrÄ dÄ ĹĄanai un sadarbÄŤbai piesÄ rņojuma mazinÄ ĹĄanÄ . 1977. gadÄ ZiemeÄźjĹŤra beidza pastÄ vÄ“t kÄ atklÄ ta jĹŤra, jo zvejniecÄŤba un minerÄ lvielu ieguve tika ierobeĹžota, kad Eiropas SavienÄŤba noteica jauno zonÄ“jumu a iecÄŤbÄ uz kontinentÄ lo ĹĄelfu. LÄŤdz ar to ZiemeÄźjĹŤra un lÄŤdzÄŤgÄ veidÄ arÄŤ JapÄ nas, BaltÄłas jĹŤra un VidusjĹŤra kÄźuva par konvencÄłu jeb starptautisko

lÄŤgumu subjektu. Papildus ĹĄÄŤm jĹŤras teritorÄłÄ m savas prasÄŤbas noteica arÄŤ ANO, lai nodroĹĄinÄ tu efektÄŤvÄ ku piesÄ rņojuma kontroli. 1982. gada konference JamaikÄ pieņēma Konvenciju par jĹŤras likumu (The United Nations Convention on the Law of the Sea), vienojoties, ka konvencÄła a iecas uz platÄŤbÄ m lÄŤdz pat 2500 metru dziÄźumam no krasta. 60. gadu beigÄ s BaltÄłas jĹŤrÄ zinÄ tnieki konstatÄ“ja bÄŤstamu un pieaugoĹĄu ĹŤdens piesÄ rņojumu un skÄ bekÄźa koncentrÄ cÄłas samazinÄ ĹĄanos. Visas septiņas BaltÄłas jĹŤras valstis – DÄ nÄła, SomÄła, VÄ cÄłas DemokrÄ tiskÄ Republika, VÄ cÄłas FederatÄŤvÄ Republika, PolÄła, ZviedrÄła un PSRS – piekrita nekavÄ“joties veikt pasÄ kumus, lai samazinÄ tu jĹŤras piesÄ rņojumu. BaltÄłas jĹŤras vides aizsardzÄŤbas konvencÄła (The Convention on the Protection of the Marine Environment of the Baltic Sea Area) tika pieņemta 1974. gadÄ . SaskaĹ†Ä ar ĹĄo konvencÄłu tika izveidota Helsinku komisÄła (Helsinki Commission – HELCOM), lai vadÄŤtu, pÄ rraudzÄŤtu un a ÄŤstÄŤtu kopÄŤgo darbÄŤbas programmu. Tolaik tas bÄła unikÄ ls mÄ“ÄŁinÄ jums vienoties par sadarbÄŤbu, lai risinÄ tu kopÄŤgas vides aizsardzÄŤbas problÄ“mas vienlaikus gan Austrumeiropas, gan Rietumeiropas valstÄŤs. TÄ izveidojÄ s sadarbÄŤbas saikne vides aizsardzÄŤbas un vispÄ rÄ“jÄ s droĹĄÄŤbas pasÄ kumu kopÄŤgas risinÄ ĹĄanas jomÄ . 1984. gadÄ , pirmajÄ BaltÄłas jĹŤras valstu ministru tikĹĄanÄ s reizÄ“, tika pieņemts darbÄŤbas plÄ ns par Ä?etrÄ m sfÄ“rÄ m: piesÄ rņojuma samazinÄ ĹĄanu, zinÄ tniskajiem pÄ“tÄŤjumiem, navigÄ cÄłas droĹĄÄŤbu un na as noplĹŤdes ierobeĹžoĹĄanu. PlÄ nu varÄ“ja uzskatÄŤt par politisku atbalstu zinÄ tniski tehnoloÄŁiskÄ s stratÄ“ÄŁijas a ÄŤstÄŤbai. NacionÄ la rakstura problÄ“mu risinÄ jumi un projektu ÄŤstenoĹĄana gan netika apspriesta, kÄ arÄŤ netika pieņemti saistoĹĄi dokumenti. 1988. gadÄ , otrajÄ ministru tikĹĄanÄ s reizÄ“, tika akceptÄ“ti 78 projekti, tomÄ“r netika skartas daudzas svarÄŤgas problÄ“mas. Daudz kritikas tika izteikts par to, ka gandrÄŤz nav jĹŤtams progress, un tika pieprasÄŤts veikt reÄ lus pasÄ kumus, lai gĹŤtu konkrÄ“tus rezultÄ tus. KopumÄ daudzas a ÄŤstÄŤbas valstis labÄ k vÄ“lÄ“jÄ s redzÄ“t Pasaules okeÄ nu kÄ brÄŤvu koplietoĹĄanas teritorÄłu, lÄŤdzÄŤgu AntarktÄŤdai, nekÄ milzÄŤgo platÄŤbu

10.3. attÄ“ls. TankkuÄŁa ÂŤAmoco CadizÂť avÄ rija pie Bretaņas krastiem (Francija) 1978. gada 16. martÄ

198

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:59:01

nonākšanu de facto to valstu rokās, kuru rīcībā bija vismodernākā tehnika okeāna resursu ieguvei. Pieņemtajās konvencijās un parakstītajos līgumos par starptautisko vides vadību var saskatīt kopīgu tendenci – arvien nozīmīgāka vieta ierādīta

piesardzības principam. Pasaules valstis tiek aicinātas nepieļaut piesārņojuma izplatīšanos avārijās un negadījumos. Tā iemesls bija katastrofālās avārijas Černobiļā, ar tankkuģi «Amoco Cadiz» un citas, kas skāra plašas teritorijas.

10.3. STARPTAUTISKAJĀ VIDES AIZSARDZĪBĀ IESAISTĪTĀS INSTITŪCIJAS Starptautiskajā vides aizsardzībā iesaistīto institūciju un personu skaits ir ļoti liels, tomēr nosacīti par nozīmīgākām vienībām būtu jāuzskata ▪ valstis, ▪ starptautiskas vides organizācijas, ▪ globālās vides kustības, ▪ rūpniecība un bizness (korporatīvais sektors), ▪ eksperti, ▪ plaša sabiedrība, ▪ atsevišķi, spilgti izteikti indivīdi. No visām minētajām grupām tikai valstīm vai arī valdībām, kas tās pārstāv, ir tiesības pieņemt starptautiski saistošus lēmumus. Bez tam tikai suverēnu valstu valdības spēj nodrošināt savu pilsoņu iesaistīšanu starptautisku dokumentu īstenošanā. Tieši valstis pārvalda savu resursu izmantošanu gan ekonomikas a īstībai, gan arī militārām vajadzībām, kā arī, izmantojot savas politiskās tiesības, tās nodrošina tautas labklājības un sociālo mērķu sasniegšanu. Savukārt atbilstoši starptautisko a iecību teorijas pamatnostādnēm valstis iesaistās starptautiskā sadarbībā tikai tad, ja perspektīvā ir paredzama kāda labuma gūšana savai valstij, kas citādi nebūtu iespējama. Praktiski valstis vēlas gūt maksimālu labumu no starptautiskās sadarbības neatkarīgi no sava statusa starptautiskajā valstu saimē. Dažos gadījumos valstis var cerēt tikai uz netiešu labuma gūšanu, piemēram, veicinot labu starptautisko a iecību veidošanos ar citām valstīm. Tomēr augstāks socializācijas līmenis un draudzīgums tiek atzinīgi vērtēts, tas ļauj pretendēt uz lielāku kopīgo pasaules krājumu daļu. Dažkārt valstis savu interešu vārdā pārāk uzkrītoši cenšas tikt pie izdevīga darījuma, pat uz citu valstu rēķina – pieprasot augstu maksu par savu līdzdalību, kas nav adekvāta valsts patiesajām spējām. Dažādās konceptuālās pieejas, nacionālās intereses, valstu atbilstības līmenis un spējas, kā arī darbības efektivitāte kļūst par būtiskiem elementiem starptautisko daudzpusējo līgumu izstrādāšanā, pieņemšanā un īstenošanā. Valstu valdības veido dažādas izpildinstitūcijas, tai skaitā arī vides aģentūras. Tās, savukārt, ir pakļautas dažādām ietekmēm, lai iekšzemes uzņēmēji vai komercdarbība saņemtu atvieglojumus vai kādu labumu saistībā ar dabas resursu izmantošanu vai vides piesārņojumu. Šīs ietekmes dažkārt liek valdībai starptautiskā vidē uzstāties nevis kā vides problēmu risinātājai, bet gan kā prasītājai, kas var spēcīgi ietekmēt

citu valstu vides aizsardzības centienus un pat noraidīt pasaulei visnotaļ nepieciešamus risinājumus. Daudzos gadījumos starptautiskās darba grupās vai sanāksmēs valstis pārstāv atsevišķas ministrijas vai pat aģentūras, kurām ir atšķirīgi viedokļi par izskatāmiem jautājumiem. Dažkārt spiediens tiek izdarīts arī uz valstu oficiālām delegācijām – izmantojot demokrātijas dotās tiesības, pašmāju interešu grupas (ražotāji vai vides aizsardzības aktīvisti) cenšas panākt sev labvēlīgu lēmumu starptautiskā līmenī. Bez tam lēmumu pieņēmējiem ir jārēķinās arī ar sabiedrības vispārējo noskaņojumu. Pasaules valstis ir ļoti atšķirīgas – tām ir dažāds vēsturiskais mantojums, vides stāvoklis un dabas bagātību nodrošinājums. Dažas valstis var uzskatīt par moderno vides aizsardzības ideju paudējām. Pie tām pieder Eiropas Ziemeļvalstis, kurām ir stingras prasības starptautiskajā vides pārvaldības un aizsardzības jomā un kuras aicina piedalīties diskusijās un pat vienpusēji uzņemas paaugstinātas saistības, lai iedrošinātu citas valstis un tautas. Arī Eiropas Savienība iestājas par stingrāku starptautisko vides pārvaldību, atvēlot ievērojamus finanšu līdzekļus šī mērķa īstenošanai. Tomēr saistībā ar ES paplašināšanos sāk iezīmēties arī atšķirīgi dalībvalstu viedokļi. ASV pozīcija par pasaules sabiedrībai nozīmīgām vides problēmām, īpaši par klimata pārmaiņu ierobežošanu un stingrāku globālās vides pārvaldību, ir izpelnījusies nopietnu kritiku. Tomēr pietiekami skaidri ir iezīmējušies vairāki valstu bloki, kurus vieno līdzīga a ieksme. Ziemeļu blokā ietilpst industrializētās Ziemeļamerikas, Eiropas un citu kontinentu labklājības valstis. Dienvidu bloks ir skaitliski lielāks, un to pārstāv Āzijas, Dienvidamerikas un Āfrikas a īstības valstis. Bijušās otrās pasaules (sociālisma nometnes) valstis kopā ar Dienvidaustrumāzijas valstīm veido jauna īstības valstu bloku. Vissmagākais stāvoklis ir ceturtās pasaules valstīs (galvenokārt Āfrikā), kuras ir ļoti nabadzīgas un kuras nomoka kari, nemieri, slimības, pārtikas un sociālās aprūpes trūkums. Jauna īstības valstu bloks izaudzis no 77 valstīm (G-77) līdz 130 valstīm, un tam ir liels īpatsvars starptautisko lēmumu pieņemšanā. Ziemeļu bloks vairāk uzmanības pievērš tādām vides problēmām kā klimata izmaiņas un ozona slāņa izzušana, taču Dienvidu bloka prioritātes ir dzeramā ūdens trūkums un pārtuksnešošanās.

199

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:59:03

Ļoti svarīgi ir izmantotie līdzekļi starptautiskās vides politikas mērķu sasniegšanai. Nozīmīga ir arī atsevišķu valstu loma problēmu izvirzīšanā, sarunu procesā un politisku lēmumu pieņemšanā – arī konvenciju un to protokolu veidā. Dažkārt līderi var būt valstu grupas ar kopīgām interesēm, starptautiskas organizācijas un pat atsevišķi talantīgi cilvēki. Līderiem jābūt ar izteiktu pozitīvu ievirzi, lai mudinātu valstis pieņemt stingrākas prasības globālās vides saglabāšanai. Jārēķinās arī ar valstīm, kas dažādu apsvērumu dēļ iestājas pret kāda vides jautājuma risināšanu, it īpaši gadījumos, kad vairākas šādi domājošas valstis var izveidot «veto koalīciju» un panākt pilnīgu jautājuma svītrošanu no starptautiskās vides politikas veidošanas darba kārtības. Šāda situācija ir izveidojusies saistībā ar starptautiska dokumenta izstrādi par vaļu aizsardzību, jo Īslande, Norvēģija un Japāna konsekventi iestājas pret pilnīga moratorija noteikšanu vaļu medībām. Savukārt ģenētiski modificētās labības eksportētājas valstis – Kanāda, ASV, Argentīna – vājināja Vispārējās konvencijas par bioloģisko daudzveidību Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību, kas stājās spēkā 2003. gadā. Dažkārt atsevišķu valstu grupas var panākt arī stingrāku prasību noteikšanu, kā tas ir Bāzeles konvencijas gadījumā, kad Āfrikas valstis pieprasīja pilnīgu aizliegumu bīstamo atkritumu pārvešanai no Ziemeļu bloka valstīm uz Dienvidu bloka valstīm. Āfrikas valstīm bija izšķiroša nozīme, izstrādājot arī Konvenciju par cīņu pret pārtuksnešošanos un zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā.

10.4. attēls. ANO Hartas parakstīšana 1945. gada 26. jūnijā (Sanfrancisko, ASV)

valstu asociācija (ASEAN). Visām minētajām organizācijām ir būtiska nozīme globālo vides problēmu risināšanā. Tomēr galvenā loma pasaulē ir ANO un tās izveidotajām vides organizācijām. ANO tika nodibināta 1945. gada oktobrī, kad piecdesmit valstis Sanfrancisko, ASV, parakstīja ANO Hartu. Tagad valstu skaits ir sasniedzis 192 un ANO ir uzskatāma par ietekmīgāko pasaules starptautisko organizāciju. Tās sākotnējie uzdevumi bija veicināt mieru pasaulē, nepieļaut konfliktu izcelšanos starp valstīm, kontrolēt ieroču izplatību, aizsargāt cilvēktiesības, veicināt ekonomisko un sociālo a īstību, kā arī rūpēties par globālās vides saglabāšanu.

10.3.1. STARPTAUTISKĀS VIDES ORGANIZĀCIJAS Starptautiskas vides organizācijas pārsvarā ir veidotas, savstarpēji vienojoties valstīm, lai praktiski risinātu globālās vides problēmas. Starptautiskās vides organizācijas lieliski organizē plašas diskusijas, lai sagatavotu vides politikas plānošanas, programmu finansēšanas un īstenošanas projektus. Pašlaik ir apmēram 250 šāda veida starptautisku vides organizāciju, kas pārsvarā ir orientētas uz konvenciju sagatavošanu un īstenošanu gan globālā, gan arī reģionālā mērogā. Šāda veida organizāciju pirmsākumi meklējami laika periodā pēc Otrā pasaules kara, kad pasaulē bija nepieciešams radīt sistēmu, lai vairs nepieļautu kara draudus, atjaunotu izpostīto tautsaimniecību un radītu pamatu normālai a īstībai. Tā tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija, Starptautiskā rekonstrukcijas un a īstības banka (Pasaules Banka), Starptautiskais Valūtas fonds. Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (General Agreement on Tariffs and Trade – GATT) vēlāk pārtapa par Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Kā lielas reģionālas organizācijas sāka veidoties Eiropas Savienība, Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības apvienība (NAFTA) un Dienvidaustrumāzijas

10.5. attēls. ANO galvenā mītne (Ņujorka, ASV)

Lai veiktu paredzētos uzdevumus vides un attīstības jomā, ANO ir izveidojusi atbilstošas programmas – Vides aizsardzības programmu (UNEP) un A īstības programmu (UNDP), kā arī Ilgtspējīgas a īstības komisiju (CSD). Šīs institūcijas pārrauga ANO Sekretariāts, bet par to budžetu lemj ANO Ģenerālā Asambleja.

200

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:59:04

10.6. attēls. ANO galvenās mītnes sēžu zāle Uzstājas ANO ģenerālsekretārs Bans Ki Muns (Ban Ki-Moon) no Korejas Republikas, kurš sāka pildīt amatu no 2007. gada 1. janvāra.

ANO Vides aizsardzības programmas izveides nepieciešamību izvirzīja ANO Cilvēku un vides konference (United Nations Conference on the Humans and the Environment) 1972. gadā Stokholmā, ņemot vērā satraucošo vides kvalitātes pasliktināšanos pasaulē. Vides aizsardzības programmas vadība atrodas Nairobi, Kenijā, bet biroji – arī Ženēvā, Šveicē un citās valstīs. Tās pienākumi ir pārraudzīt starptautisko vides līgumu un lēmumu izpildes gaitu, kā arī nodrošināt diskusiju iespējas par jaunām vides aizsardzības iniciatīvām, apkopot pasaules valstu vides informāciju un atbalstīt nepieciešamos zinātniskos pētījumus. Kopā ar ANO A īstības programmu un Pasaules Banku ANO Vides aizsardzības programma uztur Globālo Vides fondu (GEF), kas, savukārt, finansē projektus, lai risinātu pasaules aktuālākās vides problēmas. Tomēr ANO Vides aizsardzības programmas iespējas ir samērā ierobežotas, tāpēc pasaules valstis risina jautājumu par iespējām tās vietā izveidot Globālo Vides organizāciju (GEO) ar daudz plašākām pilnvarām un labāku finansiālo nodrošinājumu.

10.3.2. VIDES AKTĪVISTU GRUPAS Vides aktīvistu grupas parasti kritizē vides problēmu nepietiekami ātru un kvalitatīvu risināšanu, kaut gan bieži vien tās pievērš sabiedrības uzmanību arī mazāk zināmām vides problēmām. Līdz ar to tās uzskatāmas par nozīmīgu spēku globālās vides pārvaldībā. Vides aktīvistu grupu ir ļoti daudz, un to intereses ir atšķirīgas gan ideoloģijas, gan darbības stratēģijas, gan institucionālās uzbūves, gan arī izvirzīto mērķu ziņā. Globālās vides aizsardzības grupas sevi ir parādījušas pasaules sabiedrībai dažādos veidos. Pārsvarā to darbības dominante ir globālā vides aizsardzība. Pie tādām grupām ir pieskaitāms Pasaules Dabas aizsardzības fonds, «Greenpeace», Klimata aktivitāšu tīkls. Dažas organizācijas vāc datus, kas apliecina pasaules vides degradāciju, piemēram, Pasaules Resursu institūts (World Resources institute), kas atrodas Vašingtonā un gatavo regulārus pārskatus par visām antropogēnās darbības ietekmēm uz vidi.

10.7. attēls. ANO Vides programmas emblēma

Daudzas vides grupas ļoti aktīvi darbojas vietās, kur notiek svarīgas sarunas par pasaules vides vai ilgtspējīgas a īstības jautājumiem, kā arī pasaules vides kongresos. Protestētāji bieži ietērpjas dzīvnieku vai putnu maskās, uz augstām ēkām nostiprina protesta lozungus, aktīvi lobē oficiālo delegāciju vadītājus vai delegātus, bet pēdējā laikā organizē arī paralēlas konferences un vides forumus. Šādas darbības nav iespējams ignorēt, jo vairāk tāpēc, ka liela daļa sabiedrības tās atbalsta. Līdz ar to daudzas protestētāju prasības tiek izskatītas oficiālās darba kārtības sēdēs un pat atspoguļojas noslēguma dokumentos. Sāk iezīmēties arī tendence, ka globālās vides aizsardzības grupas, savstarpēji kooperējoties, izstrādā alternatīvus noslēguma dokumentus, iepazīstina ar tiem sabiedrību, vāc parakstus šo dokumentu atbalstam, kā arī pieprasa to izskatīšanu kopā ar oficiālajiem noslēguma dokumentiem. Piemēram, Bioloģiskās daudzveidības konvencijas projektu sagatavoja Starptautiskā Dabas aizsardzības padome, ko veido dabas aizsardzības grupu tīkls. Vides aizsardzības grupām ir liela nozīme, līdzdarbojoties starptautisko konvenciju un lēmumu īstenošanā, kā arī monitoringa nodrošināšanā. Šie jautājumi parasti ir dalībvalstu kompetencē, bet tām ne vienmēr ir pietiekami daudz iespēju un līdzekļu. Tāpēc liels atbalsts ir tieši vides aizsardzības grupām. Šīs grupas arī ceļ trauksmi, ja valsts nepilda savu starptautisko pienākumu vai tās aktivitātes neatbilst parakstīto un ratificēto starptautisko dokumentu prasībām. Pasaules sabiedrībai ir izšķiroša loma visos nākotnes procesos, ieskaitot vides aizsardzību un ilgtspējīgu a īstību, jo politiskā procesa mērķis ir apmierināt pasaules iedzīvotāju vajadzības. Arī globālās un vietējās vides aizsardzības grupas ir izaugušas

201

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:59:07

10.8. attēls. «Greenpeace» protestē pret kompāniju «Esso/ Exxon Mobil»

no sabiedrības, lai paustu plašu neapmierinātību ar aizvien sliktāko vides stāvokli. Tas, savukārt, veicina sabiedrības demokratizācijas līmeņa paaugstināšanos, kā arī sabiedrības līdzdalības palielināšanos globālās vides pārvaldībā.

10.3.3. STARPTAUTISKĀS KORPORĀCIJAS Pasaules ekonomiskā sistēma, kas ietver atsevišķus uzņēmumus, firmas, akciju sabiedrības un starptautiskās korporācijas, izmanto dabas resursus un savas darbības laikā rada arī vides piesārņojumu. Līdz ar to vienmēr veidojas sarežģījumi un pat konflikti starp ekonomisko a īstību un vides aizsardzību. Daudzi uzskata, ka tieši lielās korporācijas, kurām ir nesamērīgi liela ietekme uz politisko procesu norisi, ir atbildīgas par pašreizējo vides kvalitātes pasliktināšanos un resursu izsīkšanu pasaulē. Vienlaikus korporācijas un pasaules biznesa sistēma cenšas mazināt savas darbības negatīvo ietekmi uz vidi, izstrādājot un ieviešot labas prakses vadības standartus, kā arī parādīt sevi pasaules sabiedrībai «zaļākā» gaismā. Tomēr fakti liecina, ka pastāv cieša sakarība starp ražošanas nozarēm un globālajām vides problēmām. Ražošanas un pakalpojumu sektoram ir liela ietekme ne vien uz vidi, bet arī uz nacionālo valstu valdībām un to politikas un a īstības plānu izstrādi. Tomēr lielas kompānijas vai nozaru asociācijas reti iesaistās politikā tiešā veidā. To parasti dara ar ražotājiem un tirdzniecību saistītās īpašu interešu nevalstiskās organizācijas. Viena no lielākajām tāda veida organizācijām ir Pasaules Biznesa ilgtspējīgas

a īstības padome (World Business Council for Sustainable development – WBCSD), kurā ir pārstāvētas vairāk nekā 170 ražošanas nozares. Šī organizācija izveidota 1991. gadā, neilgi pirms ANO Vides un attīstības konferences, lai apkopotu un paustu biznesa pasaules viedokli par nākotnes virzību. Starptautiskā Tirdzniecības palāta (International Chamber of Commerce – ICC) arī apvieno dažādas un daudzveidīgas organizācijas, lai iesaistītos diskusijās par starptautiski svarīgām vides problēmām. Šāda veida organizāciju darbība starptautiskā vides pārvaldībā izpaužas kā tieša līdzdalība globālos vides forumos vai arī kā lobēšanas process savās valstīs. Dažkārt ir mēģinājumi ietekmēt valdības, tām piedaloties starptautisku noteikumu vai standartu izstrādē, lai varētu gūt gan labāku noietu savām precēm vai pakalpojumiem, gan arī citas priekšrocības un konkurētspējas palielināšanos starptautiskajā un globālajā tirgū. Daudzos gadījumos ražošanas un tirdzniecības sektors grib panākt universālu starptautisku standartu pieņemšanu, lai izslēgtu no konkurences cīņas organizācijā neiesaistītos dalībniekus. Jāņem vērā, ka daudzu globālu vides problēmu risinājums nav iespējams bez ražošanas un tirdzniecības sektora, galvenokārt saistībā ar vides piesārņojumu, kas ir pamatā nevēlamām klimata izmaiņām un ozona slāņa izzušanai. Daudzas nozares ir apdraudētas, jo tiek atzītas par līdzatbildīgām vides problēmu radīšanā, citas, savukārt, ir gatavas piedāvāt risinājumus, vienlaikus gūstot milzīgu labumu. Nav noliedzams, ka ražotāji ieņem arvien nozīmīgāku vietu ne vien savu valstu vides politikas veidošanā, bet arī veidojot jaunas a iecības ar sabiedrību. Brīvprātīgi pieņemtās saistības par videi draudzīgu ražošanu un atbilstošs sertifikācijas un atbilstības kontroles mehānisms ar noteiktu ekomarķējumu gūst atzinību sabiedrībā. 10.1. tabula. Globālās vides problēmas un ar tām saistītās ražošanas nozares Globālā vides proPrimārā ražošana blēma Klimata izmaiņas Fosilā kurināmā ieguve un pārstrāde Bīstamo atkritumu Atkritumu plūsma pārstrāde un glabāšana Bioloģiskās Lauksaimniecības, daudzveidības biotehnoloģijas un biodrošības un farmaceitiskā samazināšanās rūpniecība Ozona slāņa Ķīmiskā rūpniecība izzušana

Sekundārā izmantošana Enerģijas ieguve, transporta sistēmas nodrošināšana Izejvielu otrreizēja izmantošana Minerālmēslu, pesticīdu un modificēto organismu izmantošana fermās

Saldējamo iekārtu, elektronisko izstrādājumu un aerosolu ražošana Noturīgo organisko Ķīmiskā rūpniecība Lauksaimniecība savienojumu izplatība Mežu platību Ķīmiskā rūpniecība Koksnes izstrādājumu samazināšanās un mežrūpniecība ražošana Pasaules okeāna Naftas ieguve un Nozares, kas izmanto piesārņojums transportēšana naftas produktus

202

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:59:08

10.4. ZINĀTNES UN ZINĀTNIEKU LOMA VIDES PROBLĒMU APZINĀŠANĀ UN RISINĀŠANĀ Starptautisku vides politikas dokumentu tapšanā nenoliedzami liela loma ir zinātniekiem. Kaut gan tradicionāli pastāvēja uzskats, ka zinātnieki nav tieši iesaistīti vides aizsardzības procesā, tomēr ANO Cilvēku un vides konference 1972. gadā Stokholmā parādīja to īpašo lomu. Intelektuālajā līmenī problēmas tiek atklātas un zinātniski aprakstītas. Šajā sakarā jāmin Džona Īvlina (John Evelyn) pētījumi un viņa paziņojums, kas publicēts 1661. gadā un kurā viņš norāda, ka Londonas gaisa kvalitāte ir slikta. Līdzīgi franču inženieris Žans Antuāns Fabrē (Jean-Antoine Fabre, 1748–1834) paziņoja par Alpu augsnes erozijas problēmu pēc tam, kad bija veicis pētījumus kalnos. Ž. Fabrē novērojumi saistībā ar augsnes eroziju neatrisināja problēmu. Tas pats a iecas arī uz daudzpusīgi talantīgo poliglotu Džordžu Māršu (George Perkins Marsh), Amerikas vēstnieku Itālijā, kurš 1864. gadā grāmatā «Cilvēks un daba» tā laika zināšanu līmenī izskaidroja upju, krastu un apkārtējo mitraiņu lomu plūdu izcelsmē kontinentālajā Eiropā. Viņš paredzēja plūdu iespējamību tik ilgi, kamēr cilvēks turpinās upes industrializēt un pielāgot savām vajadzībām. Tomēr arī viņš neatrisināja problēmu. 20. gadsimta sākumā zviedru zinātnieks Einars Naumans (Einar Naumann) skaidroja eitrofikācijas principus. E. Naumans atklāja, ka palielināts fosfora un slāpekļa savienojumu daudzums ezeros un upēs rada pastiprinātu bioloģisko aktivitāti. Rezultāti izrādījās pareizi, bet neviens tajos neiedziļinājās, līdz 20. gadsimta 50. un 60. gados problēma kļuva aktuāla, jo notika masveida zivju bojāeja. Tātad zinātnieku pētījumi bija nepieciešami, tomēr izrādījās nepietiekami. Bieži, runājot par zinātniekiem kā problēmas atklājējiem, tiek minēts zviedru ķīmiķis Svante Odens (Svante Oden; 1924–1986), kurš atklāja sarežģīto, liela mēroga acidifi kācijas (paskābināšanās) mehānismu un izpētīja tā saistību ar fosilā kurināmā sadedzināšanu. Vispārīgas zināšanas par to gan bija pieejamas gandrīz veselu gadsimtu. Tomēr S. Odena raksts, kas 1967. gadā tika publicēts Zviedrijas avīzē «Dagens Nyheter», izrādījās izšķirošs, lai problēma iegūtu praktisku risinājumu. S. Odens pievērsās fosilā kurināmā sadedzināšanas sekām. Viņš saprata, ka sēra savienojumi, ko satur kurināmais, dedzināšanas laikā spēj oksidēties un vēlāk pārvērsties par sērskābi, kas postoši ietekmē vidi. Tas tika pārbaudīts, veicot at mosfēras piesārņojuma mērījumus jau kopš 50. gadiem Stokholmas Starptautiskajā meteoroloģijas institūtā. Atšķirībā no iepriekšējām zināšanām nu jau varēja minēt precīzākus un jaunākus datus. Tomēr vissvarīgākais bija tas, ka šādu informāciju bija iespējams parādīt politiķiem, bet viņi to izmantoja lēmumu pieņemšanā. Tādējādi 20. gadsimta 60. gados tika

izstrādāta vides aizsardzības koncepcija un praktiskie uzdevumi. Skābie nokrišņi kļuva par jautājumu, ko varēja izvirzīt apspriešanai politiskajā vidē, bet problēma, ko formulēja S. Odens, kļuva arī par vides problēmu.

10.9. attēls. Zviedru ķīmiķis Svante Odens

19. gadsimtā globālā sasilšana vēl nebija kļuvusi par vides problēmu. Tomēr daži zinātnieki temperatūras paaugstināšanos saistīja ar cilvēkus darbību. Svante Arēniuss (Svante Arrhenius, 1859–1927), Stokholmas Universitātes koledžas fizikoķīmiķis, jau 1896. gadā izvirzīja siltumnīcefekta teoriju. Slavenā zviedru ķīmiķa galvenais ieguldījums zinātnē ir viņa izstrādātā elektrolītu disociācijas teorija. Tomēr S. Arēniuss bija daudzu jaunu ceļu aizsācējs. 1896. gadā viņš izvirzīja teoriju, ka oglekļa dioksīda koncentrācijas paaugstināšanās at mosfērā izraisīs globālās sasilšanas efektu. Iespējams, viņš sāka interesēties par šo problēmu pēc tam, kad tā tika plaši apspriesta sabiedrībā saistībā ar atklājumu par neseno ledus laikmetu. Viņš aprēķināja – ja oglekļa dioksīda koncentrācija dubultosies, gaisa temperatūra paaugstināsies par pieciem grādiem. Šie aprēķini samērā labi sakrīt ar mūsdienu priekšstatiem.

10.10. attēls. Zviedru ķīmiķis Svante Arēniuss

203

Vide.indb 9

2010.07.16. 16:59:08

1938. gadā britu zinātnieks Gajs Stjuarts Kalendars (Guy Stewart Callendar, 1898–1964), publicēja rakstu, kurā šī parādība tika saistīta ar fosilā kurināmā sadedzināšanu. Degšanā izdalās ogļskābā gāze, bet, palielinoties tās koncentrācijai at mosfērā, paaugstinās gaisa temperatūra. Tomēr pat G. Kalendars to neuzskatīja par vides problēmu, jo tā netika atzīta sociāli. Tā netika atzīta līdz pat 1960. gadam, kad jēdziens «siltumnīcefekts» jau tika bieži lietots, bet globālā temperatūras paaugstināšanās bija kļuvusi par aktuālu vides jautājumu. Tomēr globālās sasilšanas process pakāpeniski norisa, un šo problēmu nācās iekļaut cilvēces darbības programmā. Vides problēmas nav jaunas un ir pastāvējušas jau simtiem gadu daudzviet pasaulē. Tās ir parādījušās gan vienā, gan citā vietā, tikušas uztvertas dažādi un arī risinātas atšķirīgi – individuāli un sabiedrības mērogā. To ir darījuši zinātnieki, valdības pārstāvji, vai arī tās vispār nav risinātas, kā tas bija ar Londonas smoga problēmu, par ko londonieši sūdzējās jau 13. gadsimtā, bet praktiski pasākumi tika veikti tikai 20. gadsimta 50. gados – tātad pēc apmēram 700 gadiem. Kad šīs sociālās problēmas parādījās un tika izskaidrotas, to raksturs mainījās. Tās bija problēmas, kurās izpaudās cilvēku nevērīgā a ieksme pret apkārtējo vidi. Veidojot priekšstatu par dabas un vides aizsardzības iespējām, radās spēcīga interpretācijas metode, kas tika nodota žurnālistu, zinātnieku, starptautisko organizāciju un to cilvēku rīcībā, kurus uztrauca vides problēmas. Vides modeļu, priekšstatu un teoriju veidošanā svarīga nozīme bija zinātniekiem – viņi bija vides problēmu aktualizētāji, vienīgie, kas spēja izmantot metodes, lai noteiktu robežu starp «normālo» un «problemātisko». Zinātnieks kā vides problēmu atklājējs veic arī citas nozīmīgas funkcijas mūsdienu sabiedrībā. Zinātnieks kalpo kā skolotājs, izplatot zināšanas par pētījumiem, sekmē cilvēku izglītošanu dabas un vides jautājumos. Viņš ir arī konsultants, kurš palīdz lēmumu pieņēmējiem sagatavot labākos risinājumus, bet kā jaunu zināšanu radītājs izstrādā labākos tehniskos un sociālos risinājumus dabas un vides problēmām. Zinātnieks uzņemas arī atbildīgo intelektuāļa lomu, iesaistoties diskusijās un uzstājoties plašsaziņas līdzekļos, lai skaidrotu vides un politisko jautājumu kopsakarības. Liela nozīme ir vides datu izmantošanai un zinātniskajai interpretācijai, lai novērtētu globālās tendences un izstrādātu nākotnes virzības mērķus. Pamācošs ir gadījums par Dānijas zinātnieku Bjornu Lomborgu (Bjorn Lomborg), kurš 2001. gadā publicēja grāmatu «Skeptiskais vides aizsargātājs», lai pierādītu, ka faktiskais vides stāvoklis globālā skatījumā nav nemaz tik slikts, kā to vērtē citi zinātnieki. B. Lomborgs saņēma iznīcinošu kritiku par atsevišķu vides datu metodiski nepamatotu atlasīšanu, lai izdarītu visaptverošus secinājumus, kas neatbilst patiesībai. Tomēr viņš nav vienīgais, kurš iestājies pret vides problēmu izvirzītājiem. Tā ir bijis ar stratosfēras

ozona slāņa izzušanas problēmu, pašlaik aktuālo klimata pasiltināšanos un arī citos gadījumos. Tas, savukārt, liek vides problēmas izvirzītājiem daudz rūpīgāk strādāt un ņemt vērā parādības komplekso un sarežģīto raksturu, kā arī labāk sagatavoties iespējamiem skeptiķu un kritiķu uzbrukumiem. Zinātnei ir jābūt lepnai, ka tā ir dabas un vides aizsardzības darbības programmu vilcējspēks. Tomēr vēsture nav bijusi lineāra, skaidri nosprausta un progresīva. Drīzāk tā ir meandrējoša virzība, ar daudziem mēģinājumiem, neveiksmēm, kā arī mūsu gadsimta vidū un beigās gūtajiem svarīgajiem sasniegumiem, veidojot dabas un vides modeļus. Zinātne ir nodarījusi arī lielu postu, ieskaitot kaitējumus dabai, tomēr nav iespējams iedomāties, ka nākotnē varētu nerēķināties ar zinātni kā svarīgu faktoru, risinot dabas un vides problēmas, ar kurām jāsaskaras cilvēcei gan Baltijas jūras reģionā, gan visā pasaulē.

STĀSTS PAR STRATOSFĒRAS OZONA SLĀNI No grāmatas Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (2004) Limits to Growth – 30 years update Cilvēce nesen pārsniedza kādu skaidri izteiktu vides ierobežojumu – krasi samazināja ozona koncentrāciju stratosfērā, guva no tā mācību un tagad cenšas atkāpties no pārsniegtās robežas. Stāsts par stratosfēras ozona slāni ir parādījis pasaules ļaudīm un valstīm, ka iespējams vienoties, lai sliktu vērstu par labu. Zinātnieki brīdināja par ozona slāņa sarukšanu un aicināja uz politisku vienošanos, lai, integrējot zināšanas, mazinātu kaitējumu. Bet tas tika izdarīts tikai tad, kad bija pārvarētas dažas cilvēkiem raksturīgas īpašības, emocijas un zināmā mērā arī sava veida aklums. Valdības un korporācijas sākotnēji apšaubīja un kavēja šādu vienošanos, bet vēlāk daudzas kļuva par patiesiem līderiem. Vides aizsardzības entuziasti sākotnēji tika apsaukāti par aprobežotiem trokšņa cēlājiem, tomēr viņi izrādījās nepietiekami novērtēti. ANO parādīja savas iespējas, izplatot ārkārtīgi svarīgo informāciju visā pasaulē, organizējot neitrālas vietas pārrunām un palīdzot valdībām strādāt ar nenoliedzami svarīgu starptautisku problēmu. A īstības valstis ozona krīzē atklāja jaunu spēku, lai darbotos arī savā labā, sākotnēji gan noraidot sadarbību, līdz tām tika garantēts tehniskais un finansiālais atbalsts. Pasaules valstis bija gandarītas, ka tām izdevies pārvarēt kādu ļoti nopietnu barjeru. Nosvērti, kaut arī negribīgi tās nolēma a eikties no izdevīga un derīga rūpniecības produkta – hlorfluorogļūdeņražiem. Par laimi, tas izdevās, pirms radās nopietns risks cilvēku veselībai un būtiskas ekonomiskas vai ekoloģiskas sekas. 1974. gadā neatkarīgi tika publicēti divi zinātniski darbi, kuros izteiktas bažas par stratosfēras ozona slāni. Viens no tiem informēja, ka hlora atomi

204

Vide.indb 10

2010.07.16. 16:59:09

10.11. attēls. Frenks Roulends

stratosfērā varētu būt spēcīgi ozona molekulu iznīcinātāji, bet otrs, ka hlorfluorogļūdeņraži var sasniegt stratosfēru un, tur sadaloties, atbrīvot hlora atomus. No abām publikācijām izrietēja, ka hlorfluorogļūdeņražu izmantošana varētu iniciēt līdz šim neparedzētu vides kvalitātes pasliktināšanos. Šī zinātniskā informācija izraisīja plašus pētījumus visā pasaulē at mosfēras hlora ķīmijas jomā, bet ASV ātri atrada ceļu, lai ietekmētu politiskos procesus. Viens no autoriem – Frenks Roulends (Frank Sherwood Rowland) – šos materiālus nogādāja ASV Nacionālajā zinātņu akadēmijā un ASV Kongresā. Savukārt plašā, labi organizētā vides aizsardzības kustība ASV ātri uzsāka politisko diskusiju. F. Roulends. 1995. gadā kopā ar Mario Molinu (Mario Molina) no Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta ASV un Paulu Krucenu (Paul Crutzen) no Maksa Planka institūta Vācijā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Kad amerikāņu vides aizsardzības aktīvisti izprata hlorfluorogļūdeņražu lomu ozona slāņa izsīkšanā, tika uzsākta efektīva darbība. Viņi sāka vērsties pret izsmidzināmo aerosolu baloniņiem. Viņi teica, ka tas ir ārprāts – apdraudēt dzīvību uz Zemes tikai tāpēc, lai varētu sev uzsmidzināt dezodorantu. Aerosolu baloniņu kā akcijas mērķa izvēle bija ļoti vienkārša, jo tie jau tika izmantoti, tomēr tika norādīts, ka tie ir bīstami, jo sagrauj ozona slāni. Patērētāji to ņēma vērā, un aerosolu baloniņu pārdošana kritās par kādiem 60%. Savukārt politiskais spiediens bija vērsts uz to, lai tiktu pieņemts likums, kas pilnīgi aizliegtu hlorfluorogļūdeņražus saturošu aerosolu baloniņu ražošanu. Bija arī ražotāju pretestība – Dipona koncerna vadība pirms ASV Kongresa sēdes 1974. gadā apgalvoja, ka hlora-ozona hipotēze ir tīri spekulatīva un nebalstās uz konkrētiem pierādījumiem. Tomēr viņi piebilda – ja ievērības cienīgi zinātniskie dati parādīs, ka hlorfluorogļūdeņraži nevar tikt izmantoti bez briesmām veselībai, Dipona koncerns pārtrauks šo savienojumu ražošanu. Četrpadsmit gadus vēlāk Dipona koncerns, pasaules lielākais hlorfluorogļūdeņražu ražotājs, sāka turēt doto vārdu. Likums, kas aizliedza izmantot hlorfluorogļūdeņražus kā aerosolu baloniņu pildvielu, tika pieņemts ASV 1978. gadā. Kopā ar patērētāju darbību, kas jau bija ievērojami samazinājusi aerosolu baloniņu pārdošanu, šis likums par 25% samazināja pasaules hlorfluorogļūdeņražu ražošanu.

1984. gadā Lielbritānijas antarktiskās ekspedīcijas zinātnieki konstatēja, ka ozona koncentrācija stratosfērā ir samazinājusies par 40%. Mērījumi rādīja stabilu lejupslīdi gandrīz desmit gadu garumā. Tomēr zinātnieki negribēja ticēt šiem iegūtajiem datiem, jo ozona koncentrācijas samazināšanās atmosfērā par 40% likās neiespējama. 1985. gada maijā tika publicēts vēsturiskais zinātniskais darbs, kas paziņoja par ozona caurumu dienvidu puslodē. Ziņa atbalsojās visā zinātnes pasaulē. ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) uzsāka at mosfēras ozona pētījumus, izmantojot satelītu «Nimbus-7». Tas apstiprināja britu novērojumus un parādīja, ka ozona līmenis bija pazeminājies virs Dienvidpola jau sen, un deva iespēju iegūt detalizētu ozona cauruma karti. Ozona caurums bija milzīgs, pēc izmēriem salīdzināms ar ASV teritoriju, un katru gadu bija kļuvis arvien lielāks un dziļāks. 1985. gadā notika arī pasaules politiķu konsolidācija – starptautiskās sarunās tika panākta vienošanās ierobežot hlorfluorogļūdeņražu ražošanu, tomēr praktiski netika gūti lieli panākumi. Vīnes konferences laikā, kas notika divus mēnešus pirms paziņojuma publicēšanas par ozona caurumu, tika sagatavota pietiekami laba deklarācija, ka valstīm vajadzētu veikt noteiktus pasākumus, lai aizsargātu ozona slāni, bet netika noteikti termiņi un izvirzītas sankcijas par noteikumu neievērošanu. Rūpniecība atstāja novārtā hlorfluorogļūdeņražu aizstājēju meklējumus, jo nebija īsti skaidrs, ka tos varētu vajadzēt tuvākajā laikā. Atklātais ozona caurums virs Antarktīdas radīja diezgan lielu psiholoģisko efektu, jo tas bija grūti izprotams. Tomēr nebija šaubu, ka ar ozona slāni notiek kaut kas dīvains. Kaut gan vēl nebija stingru pierādījumu, tomēr hlorfluorogļūdeņraži likās vispiemērotākie vaininieku lomai. Jautājums par tiem tika izvirzīts ANO Vides programmā, kas pārzināja un virzīja starptautiskās vides aizsardzības politiskos procesus. Tās darbinieki apkopoja un interpretēja zinātniskos pierādījumus, iesniedza tos valdībām un organizēja augsta līmeņa diskusijas. Sarunu process nebija viegls. Vēl nekad pasaules valstis nebija saskārušās ar globālu vides problēmu, kas gan nebija pilnīgi skaidra, bet tomēr tās sekām acīmredzami bija nevēlama ietekme uz cilvēku veselību un ekonomiku. Vides aizsardzības grupas Eiropā un Ziemeļamerikā izvirzīja prasības savām valdībām, bet zinātnieki vadīja seminārus, lai izskaidrotu ozona problēmu žurnālistiem, parlamentāriešiem un sabiedrībai. Pasaules valstu valdības pārsteidzoši ātri – jau 1987. gadā – Monreālā parakstīja Protokolu par vielu izmantošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kas iznīcina ozona slāni. Monreālas protokols prasīja, lai piecu pasaulē plašāk lietoto hlorfluorogļūdeņražu ražošana tiktu iesaldēta 1986. gada līmenī. Vēlāk ražošanu vajadzētu samazināt par 20% līdz 1993. gadam

205

Vide.indb 11

2010.07.16. 16:59:09

un vēl par 30% līdz 1998. gadam. Monreālas protokolu parakstīja 36 valstis, ieskaitot galvenās hlorfluorogļūdeņražu ražotājas. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka tas hlorfluorogļūdeņražu samazināšanas līmenis, uz ko tika aicināti politiķi, tomēr nav pietiekams. 40

Cl koncentrācija stratosfērā, daļas uz miljardu

Bez ierobežojumiem 30

20

Monreālas protokols 10 Londonas vienošanās

1950

2000

2050

2100

Gads

10.12. attēls. Hlorfluorogļūdeņražu emisijas radītās neorganiskā hlora plānotās un faktiskās koncentrācijas izmaiņas stratosfērā

Pēc tālākām sarunām, kuras vadīja ANO Vides programma, 92 valstu valdību pārstāvji 1990. gadā tikās Londonā un vienojās pārtraukt visu hlorfluorogļūdeņražu ražošanu līdz 2000. gadam.

No šī stāsta var gūt derīgu mācību: ▪ vides politiku vajadzētu veidot starptautiskā mērogā, lai cilvēku darbība nepārsniegtu planētas nestspēju; ▪ cilvēki un valstis parasti nav gatavi risināt sarežģītas vides problēmas starptautiskā mērogā, un tiem ne vienmēr ir nepieciešamās zināšanas vai zinātniskie pierādījumi; ▪ globālo vides problēmu risināšanai nepieciešama starptautiska zinātniska sadarbība, visaptveroša informācijas sistēma un plaši forumi, lai izstrādātu konkrētu nolīgumu projektus; ▪ zinātniekiem, tehnologiem, politiķiem, korporācijām un patērētājiem jādarbojas ātri, ja ir acīmredzama nepieciešamība, tomēr ne pārsteidzīgi; ▪ ja zināšanas ir nepilnīgas, vides aizsardzības nolīgumu dokumenti jāgatavo elastīgi un par rezultātiem jāziņo regulāri, pamatojoties uz monitoringa datiem, lai sekotu līdzi faktiskajam vides stāvoklim; ▪ problēmu risināšanai ir neieciešams: ▫ starptautisko sarunu iniciatori, ▫ nacionālo valdību vēlme uzņemties politiskā līdera lomu, ▫ elastīga un daudzpusēja sadarbība, ▫ zinātnieki, kas var atrast kopīgu valodu ar politiķiem, ▫ vides aizsardzības aktīvisti, lai izdarītu spiedienu uz valdībām, ▫ patērētāju vēlme pareizi izvēlēties produktus un pakalpojumus, ▫ precīza vides informācija, ▫ tehniskie eksperti, kuri var piedāvāt alternatīvus risinājumus.

10.5. STARPTAUTISKĀS SADARBĪBAS ATTĪSTĪBA Vides aizsardzības politika, vismaz tās sākuma posmā, ir tikusi virzīta uz specifiskiem un konkrētiem neparedzētiem gadījumiem vai notikumiem. Sabiedrības uzmanību ir viegli piesaistīt tik acīm redzamām un vispārīgi izprotamām problēmām kā, piemēram, skābajiem nokrišņiem, roņu medībām, lai iegūtu kažokādas, vai piesārņojumam ar pesticīdiem. Salīdzinoši grūtāk ir uzmanību pievērst tām problēmām, kas kļūst redzamas tikai pēc ilgāka perioda, piemēram, globālajām temperatūras izmaiņām, tuksnešu ekspansijai vai bioloģiskās daudzveidības zušanai. Zinātnes kritiskie un problēmu jautājumi ne vienmēr sakrīt ar valdību vai starptautisko organizāciju ieskatiem. Problēma valdības acīs kļūst kritiska tikai tad, kad tai ir pievērsta liela sabiedrības vai prominentu tās locekļu ievērība, kad izdodas tai piesaistīt arī preses uzmanību. Tāpēc starptautiskā vides aizsardzības politika seko gan vides aizsardzības kustības augsmei, gan zinātniskās domas a īstībai par būtiskiem ekolo-

ģiskiem procesiem. Vairums šāda veida panākumu ir gūti 20. gadsimtā. Starptautiskajās politiskajās a iecībās vides aizsardzības problēmas var iedalīt četrās fāzēs. Pirmā fāze sākās 19. gadsimtā ar divpusēju zvejniecības līgumu noslēgšanu un ilga līdz 1945. gadam, kad tika izveidotas jaunas starptautiskas organizācijas. Otrā fāze, kuras laikā veidojās un tika nodibināta vides aizsardzības kustība, sākās reizē ar ANO veidošanos un kulmināciju sasniedza ar ANO Cilvēku un vides konferenci 1972. gadā Stokholmā. Trešā fāze, kas īstenojās laika posmā no 1972. līdz 1992. gadam, bija savdabīga jaunu vides aizsardzības institūciju veidošanās un līgumu pieņemšanas eksplozija. Ceturtā fāze sākās ar ANO konferenci par vidi un a īstību, kas notika Riodežaneiro 1992. gadā. Šim pēdējam periodam ir raksturīgi, ka vides jautājumi tika integrēti visās sabiedriskajās un privātajās jomās, kā arī skāra visu cilvēces darbību.

206

Vide.indb 12

2010.07.16. 16:59:09

10.5.1. PIRMĀ FĀZE  JŪRU RESURSI Sākotnēji starptautiskā vides aizsardzība bija orientēta uz to, lai noskaidrotu un sakārtotu jurisdikcijas jautājumus un nodrošinātu starptautisko ūdeņu izmantošanas pārvaldi, detalizēti izstrādājot nosacījumus par robežupēm un ezeriem. Uzmanības centrā nokļuva arī migrējošās savvaļas sugu populācijas, jo neviena valsts patstāvīgi nespēja garantēt to aizsardzību, kad industriālās ražošanas izaugsme draudēja iznīcināt daudzas dzīvo būtņu sugas. Piemēram, 1872. gadā Šveices valdība ierosināja izveidot starptautisku regulējošu komisiju, lai aizsargātu Eiropas gājputnus, taču neveiksmīgi. Tomēr jau daudz agrāk valdības bija uzsākušas dabas saglabāšanas pasākumus galvenokārt saistībā ar nacionālās ekonomikas interesēm – aizsargāt mežus, iekšzemes ūdeņus, minerālu iegulu vietas un atsevišķas savvaļas sugas. Izņemot roņu aizsardzības līgumu, kas tika pieņemts 1911. gadā, pārējie agrīnie mēģinājumi regulēt kopējo dabas resursu izmantošanu prasīja tik daudz sarunu un apspriešanas, ka izrādījās neefektīvi, un tos bija nepieciešams atlikt uz vēlāku laiku. Vides problēmu risināšanu traucēja tas, ka nebija saistoša pamatojuma, stingru politisko robežu un pastāvēja kultūru atšķirības, kas radīja dažādas pieejas problēmu risināšanai. Mēģinājums nodrošināt starptautisku vaļu aizsardzību kļuva par vienu no nesekmīgākām epizodēm pasaules vides aizsardzības vēsturē. Konvencija par vaļu medību ierobežošanu tika parakstīta 1931. gadā Ženēvā, un 24 valstis to ratificēja vai tai pievienojās līdz 1935. gadam. Tomēr Padomju Savienība un Japāna, kas visintensīvāk nodarbojās ar vaļu medībām, šo dokumentu neparakstīja. Bet arī tām valstīm, kas parakstīja šo konvenciju, bija tikai minimāli pienākumi. Starptautiskā Vaļu medību komisija tika nodibināta 1946. gadā pēc ASV iniciatīvas. Tika formulēts vaļu medību kodekss, un komisija varēja izdarīt labojumus, pat nerīkojot formālas konferences. Tomēr, neņemot vērā komisijai doto varu, nebija iespējams pārvarēt vaļu medību īstermiņa intereses. Komisija neņēma vērā pat savu zinātnisko padomnieku ieteikumus. Konferenču laikā valis tika minēts kā cilvēku antiekoloģiskās uzvedības simbols. Tika organizēti gājieni vaļu aizstāvībai. Rezultātā tika nolemts rekomendēt 10 gadu moratoriju vaļu komerciālām medībām. Tas bija domāts, lai veicinātu Starptautiskās Vaļu medību komisijas darbību. Tomēr bija nepieciešami vēl desmit gadi, līdz moratoriju apstiprināja. Roņu aizsardzības konvencija tomēr palīdzēja pasargāt roņus no cilvēka tiešas ietekmes, nosakot, ka ir jākontrolē medības un populāciju lielums roņu apdzīvotās cietzemes un jūras teritorijās. Starptautiskā sadarbība roņu aizsardzībā bija veiksmīgāka, jo kažokādu roņi ir īpaša pasuga ar viegli paredzamu uzvedību, tiem ir lokalizētas mazuļu audzēšanas teritorijas, kuras viegli varēja kontrolēt atsevišķas valstis. Toties vaļi pārstāv vairākas atšķirīgas pasugas dažādos okeānos. Vaļu uzvedība ir

grūti izprotama, nav iespējams noteikt to skaitu un regulēt populāciju lielumu. Dažādi politiskie, ekonomiskie un ģeogrāfiskie faktori padarīja šo procesu vēl sarežģītāku. Tomēr 1982. gadā Starptautiskā Vaļu medību komisija beidzot nobalsoja par komerciālo vaļu medniecības izbeigšanu uz pieciem gadiem, ievērojot trīs gadu ilgu pārejas periodu. Valstis, kuras bija ieinteresētas vaļu medniecībā – Japāna, PSRS, Brazīlija, Peru, Norvēģija, Īslande un Dienvidkoreja –, joprojām izrādīja pretestību šim balsojumam. Tomēr Starptautiskās Vaļu medību komisijas konferencē 1990. gadā, kad beidzās piecu gadu ilgais moratorijs, tika panākta komisijas locekļu vairākuma piekrišana pagarināt vaļu medniecības aizliegumu. Valstis, kas bija pret šo aizliegumu, tomēr balsojumu akceptēja, jo pretējā gadījumā tās zaudētu savu reputāciju politiskajā un biznesa sfērā.

10.5.2. OTRĀ FĀZE  VIDES AIZSARDZĪBAS KUSTĪBAS PASĀKUMI UN ANO Daudzas nevalstiskās organizācijas, kuru darbības pamatā bija vides aizsardzības jautājumi, sāka veidoties pēc Otrā pasaules kara, un atbalstu tām sniedza valdības gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Tajā laikā pasaules problēmas saistījās ar četrām svarīgām sfērām: 1) ar nukleāro, bioloģisko un ķīmisko ieroču izplatīšanas aizliegšanu, militāro izdevumu samazināšanu un kara nepieļaujamību; 2) ar nabadzības mazināšanu; 3) ar dabas un vides krīzi, kas izpaudās kā resursu izsīkums, kā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, piesārņojuma un atkritumu apjoma palielināšanās; 4) ar cilvēktiesību atzīšanu un nodrošināšanu. Tomēr starptautiskajiem notikumiem katrā valstī bija dažāda a ieksme un ietekme uz sociālo un vides aizsardzības kustību atkarībā no nacionāli politiskās kultūras. Piemēram, Dānijas, Zviedrijas un Nīderlandes vides aizsardzības kustībā tomēr parādījās dažādas nacionālas iezīmes, kas izrietēja no specializācijas un a iecīga profesionālā līmeņa. Dažās vides kustībās bija daudz biedru, bet citas veidoja nelielas ekspertu grupas. Dažas bija saistītas ar vispārējiem vides aizsardzības un a īstības problēmu risinājumiem, bet citas – ar atsevišķu vides jautājumu kārtošanu. 60. gados bija vērojama liela interese par dabu zinātniskā un ekonomiskā aspektā. Tas lielā mērā noteica, kā vides problēmas tika novērtētas intelektuālajās un pat politiskajās aprindās. 1962. gadā Reičela Kārsone (Rachel Louise Carson, 1907–1964) publicēja grāmatu «Klusais pavasaris», kurā tika izvirzīti iebildumi par pesticīdu pārmērīgu izmantošanu un uzsvērta to negatīvā ietekme uz cilvēka veselību un ekosistēmām. Kaut gan zinātnieku aprindās šis darbs tika kritizēts kā pārāk emocionāls, gandrīz visi R. Kārsones minētie pesticīdi tagad ir aizliegti.

207

Vide.indb 13

2010.07.16. 16:59:09

10.13. attÄ“ls. ReiÄ?ela KÄ rsone, jĹŤras bioloÄŁe un rakstniece. Viņas ievÄ“rojamÄ kÄ grÄ mata ÂŤKlusais pavasarisÂť atkÄ rtoti izdota 2002. gadÄ , atzÄŤmÄ“jot trÄŤsdesmitgadi kopĹĄ pirmÄ izdevuma publicÄ“ĹĄanas

1962. gadÄ vÄ“l bÄła lielas neskaidrÄŤbas par faktisko vides stÄ vokli, taÄ?u 1970. gadÄ jau veidojÄ s daudzbalsÄŤgs un nepiekÄ pÄŤgs sabiedrÄŤbas uzskats. NorĹŤpÄ“juĹĄos zinÄ tnieku, administratoru un vides aizsardzÄŤbas entuziastu grupas iniciÄ“ja aizrautÄŤgu masu kustÄŤbas uzplaukumu, kas izplatÄŤjÄ s industrializÄ“tajÄ pasaulÄ“. SavukÄ rt vÄ“lÄ kÄ vides aizsardzÄŤbas kustÄŤba bÄła daudz aktÄŤvÄ ka, plaĹĄÄ k bÄ zÄ“ta, ieinteresÄ“tÄ ka un politiski atsaucÄŤgÄ ka salÄŤdzinÄ jumÄ ar iepriekĹĄÄ“jÄ m dabas aizsardzÄŤbas organizÄ cÄłÄ m. TÄ s loma vides aizsardzÄŤbas starptautisko a iecÄŤbu jomÄ sÄ ka palielinÄ ties. Vides organizÄ cÄłas pastiprinÄ ja spiedienu uz valdÄŤbÄ m, lai tÄ s formulÄ“tu un sÄ ktu ÄŤstenot efektÄŤvu vides aizsardzÄŤbas politiku. Ĺ ÄŤ kustÄŤba bÄła aktÄŤva ne tikai starptautiskajÄ , bet arÄŤ vietÄ“jÄ lÄŤmenÄŤ. NevalstiskÄ s organizÄ cÄłas ar reÄŁionÄ lo un globÄ lo tÄŤklu palÄŤdzÄŤbu savstarpÄ“ji sadarbojÄ s, lai iegĹŤtu informÄ cÄłu un veidotu nepiecieĹĄamo stratÄ“ÄŁÄłu apkÄ rtÄ“jÄ s vides aizsardzÄŤbÄ . VietÄ“jÄ lÄŤmenÄŤ tÄ s organizÄ“ja grupas un piesaistÄŤja individuÄ las personas, lai risinÄ tu neatliekamus jautÄ jumus tuvÄ kÄ s apkÄ rtnes mÄ“rogÄ . TÄ s bija uz dziÄźiem pamatiem tapuĹĄas kustÄŤbas (grassroots movements) ar noteiktu ietekmi starptautiskÄ vides aizsardzÄŤbas politikÄ . No tÄ m izauga arÄŤ augstÄ ka lÄŤmeņa organizÄ cÄłas ar izteikti zinÄ tnisku vai profesionÄ lu ievirzi, piemÄ“ram, StarptautiskÄ ZinÄ tnes savienÄŤbu padome (International Council of ScientiďŹ c Unions) un Pasaules Dabas saglabÄ ĹĄanas savienÄŤba (World Conservation Union). TÄ s aktÄŤvi piedalÄŤjÄ s ANO CilvÄ“ku un vides konferences sagatavoĹĄanÄ StokholmÄ 1972. gadÄ . Starp institĹŤcÄłÄ m un centriem, kas nodarbojas ar vides informÄ cÄłu, izglÄŤtÄŤbu un konsultÄ cÄłÄ m, jÄ min Starptautiskais Vides un a ÄŤstÄŤbas institĹŤts (International Institute for Environment and Develeopment), Eiropas Vides politikas institĹŤts (Institute for European Environmental Policy), Vides aizsardzÄŤbas fonds (Foundation for Environment Conservation) un Pasaules Resursu institĹŤts (World Resources Institute). 50. un 60. gados pasaules ekonomika auga un attÄŤstÄŤjÄ s. TomÄ“r pÄ“c tam sÄ ka veidoties fundamentÄ las problÄ“mas, kas galu galÄ izpaudÄ s kÄ 1973. gada

na as krÄŤze, kas sakrita ar apjausmu par augsmes ierobeĹžojumiem, par kuriem pasaulei ziņoja Romas klubs. Romas klubs kÄ brÄŤva Eiropas zinÄ tnieku, tehnisko darbinieku un politiġu asociÄ cÄła izveidojÄ s laikÄ , kad kapitÄ lisma liberÄ lo demokrÄ tÄłu satricinÄ ja krÄŤzes un sÄ ka dominÄ“t jautÄ jumi par pilsonisko brÄŤvÄŤbu, mieru un vidi. Romas klubs 1972. gadÄ publicÄ“ja ziņojumu ÂŤIzaugsmes robeĹžasÂť, kas balstÄŤjÄ s uz MasaÄ?ĹŤsetas TehnoloÄŁiskÄ institĹŤta (ASV) pÄ“tÄŤjumiem Denisa Medouza vadÄŤbÄ . ÂŤIzaugsmes robeĹžasÂť balstÄŤjÄ s uz prognoĹžu rezultÄ tiem par resursu nemitÄŤgu izsÄŤkĹĄanu, piesÄ rņojuma palielinÄ ĹĄanos un iedzÄŤvotÄ ju skaita pieaugumu. MÄ“rġis bÄła veicinÄ t izpratni par globÄ lÄ s sistÄ“mas ekonomiskajiem, politiskajiem, sociÄ lajiem un vides komponentiem, kÄ arÄŤ sekmÄ“t jaunu uzskatu veidoĹĄanos, risinot politiskÄ s problÄ“mas. ZiņojumÄ tika parÄ dÄŤta pasaules iespÄ“jamÄ a ÄŤstÄŤba lÄŤdz 2100. gadam un aplĹŤkota datoru radÄŤto modeÄźu izmantoĹĄana sistÄ“mu analÄŤzÄ“ (tas bÄła pirmais tÄ da veida gadÄŤjums) un ekstrapolÄ cÄła, par pamatu ņemot iepriekĹĄÄ“jo augsmi laika posmÄ starp 1900. un 1970. gadu. Tika secinÄ ts, ka gadÄŤjumÄ , ja nenotiks strukturÄ las izmaiņas, pasauli lÄŤdz 2100. gadam varÄ“tu skart smagi satricinÄ jumi. Modelis saistÄŤja piecas savstarpÄ“ji atkarÄŤgas a ÄŤstÄŤbas jomas (rĹŤpniecÄŤbu, resursus, piesÄ rņojumu, pÄ rtiku un iedzÄŤvotÄ ju skaitu). Izmaiņas vienÄ atseviĹĄÄˇÄ jomÄ var radÄŤt problÄ“mas arÄŤ citÄ s jomÄ s. Tehniskie risinÄ jumi varÄ“tu veicinÄ t atseviťġas jomas uzlaboĹĄanos, taÄ?u nevarÄ“tu novÄ“rst katastrofas iespÄ“jamÄŤbu. Ziņojums asi vÄ“rsÄ s pret dominÄ“joĹĄo uzskatu, ka tehnoloÄŁÄłas a ÄŤstÄŤba spÄ“tu uzlabot vides aizsardzÄŤbu. Lai gan ĹĄis ziņojums tika kritizÄ“ts par vienpusÄ“ju orientÄ cÄłu uz Rietumu sistÄ“mas analÄŤzi, kÄ arÄŤ par paĹĄu sistÄ“mu dinamikas metodes izmantojumu, tomÄ“r ÂŤIzaugsmes robeĹžasÂť radÄŤja priekĹĄnoteikumus jaunam domÄ ĹĄanas veidam un pasaules mÄ“roga darbÄŤbas programmu apjauĹĄanai, kÄ arÄŤ palÄŤdzÄ“ja veidot jaunu visaptveroĹĄu uzskatu par globÄ lo vidi.

10.5.3. TREŠĀ FÄ€ZE ďšť NO STOKHOLMAS 1972. GADÄ€ LÄŞDZ RIODEĹ˝ANEIRO 1992. GADÄ€ 1968. un 1972. gadÄ notika divas starptautiskas konferences, kurÄ s tika izvÄ“rtÄ“tas vides aizsardzÄŤbas globÄ lÄ s problÄ“mas un, vÄ“l svarÄŤgÄ k, tika ieteikti konkrÄ“ti pasÄ kumi, lai stÄ vokli uzlabotu. PirmÄ bÄła BiosfÄ“ras konference, kas notika ParÄŤzÄ“. TÄ bÄła zinÄ tniska konference, kurÄ tika spriests par cilvÄ“ka ietekmi uz biosfÄ“ru, kÄ arÄŤ par gaisa un ĹŤdens piesÄ rņojuma efektu, pÄ rlieku zaÄźo teritorÄłu noganÄŤĹĄanu, meĹžu izcirĹĄanu un mitraiņu nosusinÄ ĹĄanu. PlaĹĄÄ k un pamatÄŤgÄ k ĹĄÄŤs paĹĄas problÄ“mas tika analizÄ“tas otrajÄ tikĹĄanÄ s reizÄ“ – StokholmÄ organizÄ“tÄ s BiosfÄ“ras konferences laikÄ . TÄ pievÄ“rsa starptautisku uzmanÄŤbu daudzÄ m globÄ lÄ m dabas un vides problÄ“mÄ m. 1972. gada ANO CilvÄ“ku un vides konference StokholmÄ , bez ĹĄaubÄ m,

208

Vide.indb 14

2010.07.16. 16:59:09

10.14. attēls. Grāmatas «Izaugsmes robežas» trīs izdevumi (1972., 1992. un 2002. gads)

10.15. attēls. ANO Cilvēku un vides konferences atklāšana Stokholmā 1972. gada 5. jūnijā

bija galvenais notikums un būtiska robežlīnija starptautiskā vides aizsardzības kustības aizsākšanā un izvēršanā. Tā bija pirmā reize, kad starptautiskā forumā vides aizsardzības problēmas tika apspriestas un analizētas saistībā ar ekonomisko un sociālo a īstību. Konferences darbības tiešs rezultāts bija jaunas ANO aģentūras – Vides programmas – izveidošana. Tas nozīmēja pāreju no 1960. gada dabas aizsardzības formas uz politiski un globāli vidi aizsargājošu kustību. ANO Cilvēka un vides konference iezīmēja 60. gadu jaunās vides kustības pāreju uz daudz nopietnāku 70. gadu globālās vides aizsardzības kustību. Tā apstiprināja tendenci, ka cilvēki ietekmē apkārtējo vidi, tādējādi parādot atšķirību, kāda ir izteiktai dabas saglabāšanai un aizsardzībai. 80. gadu sākumā a īstītajās industriālajās valstīs pastāvēja apmēram 13 000 neformālo organizāciju (30% no tām bija izveidotas iepriekšējā desmitgadē) un a īstības valstīs – 2230 (60% no tām bija izveidotas pēdējo desmit gadu laikā). Vides nevalstiskajām organizācijām pasaules a īstības valstīs bija alternatīva loma a iecībā uz korumpēto politisko valdību. Vides aizsardzības kustība bija nozīmīgs spēks cīņā par neatkarību Austrumeiropā un Baltijas valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šīs kustības straujo paplašināšanos var skaidrot ar to, ka bija iebildumi pret Maskavā pieņemtajiem lēmumiem par rūpniecības a īstību un dabas resursu izlietojumu. Bez tam tika vispusīgi atzīts, ka lielais piesārņojums būtiski ietekmē cilvēku veselību.

Stokholmas konference deva impulsus daudzām starptautiskām iniciatīvām un darbībām. 1986. gadā pieņemtajā Ženēvas protokolā par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi tika izvirzīti kvantitatīvi mērķi. Šis dokuments 1987. gadā tika saskaņots ar Eiropas Komisiju un Ziemeļjūras deklarāciju. Tika nolemts līdz 1995. gadam par pusi samazināt smago metālu, toksisko un gaistošo organisko savienojumu un biogēno vielu piesārņojuma apjomu. Tādējādi 1988. gada konferencē tika izstrādāta politiskās programmas stratēģija. Atbilstoši ANO Ģenerālās Asamblejas 1983. gada decembra lēmumam tika nodibināta Vides un a īstības komisija, un tās vadība tika uzticēta Norvēģijas premjerministrei Grū Hārlemai Bruntlandei (Gro Harlem Brundtland).

10.16. attēls. Grū Hārlema Bruntlande, bijusī Norvēģijas Karalistes premjerministre un ANO Vides un attīstības komisijas vadītāja

209

Vide.indb 15

2010.07.16. 16:59:11

Komisijas uzdevums bija pārskatīt kritiskās problēmas un formulēt priekšlikumus to risināšanai. Šis uzdevums tika iecerēts kā atjaunināts pētījums, lai rastu iespējami daudzpusīgus risinājumus un varētu restrukturēt starptautisko ekonomiskās sadarbības sistēmu. Komisija sarīkoja publiskas sanāksmes visos piecos pasaules kontinentos, un tās ziņojums «Mūsu kopīgā nākotne» («Our Common Future») tika publicēts 1987. gadā. Šis ziņojums tika plaši izmantots gan ANO sistēmā, gan ārpus tās, lai katrā valstī uzskatāmi parādītu izvirzīto mērķu īstenošanas iespējas. Ilgtspējīgas a īstības definīcija bija grūtā procesā panākta vienošanās par politiskajiem principiem, kas kalpotu par pamatu saudzīgai un atbildīgai Zemes resursu pārvaldīšanai un izmantošanai. «Ilgtspējīga a īstība ir a īstība, kas nodrošina mūsdienu paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības.»

10.5.4. CETURTĀ FĀZE  INTEGRĀCIJAS PERIODS Vides un a īstības konference Riodežaneiro 1992. gada jūnijā bija visplašākā un daudzveidīgākā konference, ko jebkad organizējusi ANO. Tajā piedalījās 179 valstu pārstāvji un apmēram 120 valstu vadītāji. Gatavošanās konferencei notika divarpus gadus, un tās norise tika plaši atspoguļota presē. Debatēs ar ANO institūcijām piedalījās daudzu valstu delegācijas, kuru sastāvā bija valdības institūciju, pašvaldību, biznesa, zinātnisko, nevalstisko un citu organizāciju pārstāvji. Tika diskutēts par starptautiskas nozīmes jautājumiem, kas saistījās ar at mosfēras aizsardzību, planētas resursu, okeānu un saldūdens izmantošanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, biotehnoloģiju uzmanīgu lietošanu, bīstamo un cieto atkritumu, kā arī toksisko ķīmisko savienojumu problēmām. Konferences nobeigumā tika parakstīti pieci dokumenti, kuros izpaudās kopējās nacionālās intereses un panāktā uzskatu vienprātība. Konference pieņēma Riodežaneiro deklarāciju «Par vidi un a īstību», Rīcības programmu 21. gadsimtam, Mežu ilgtspējīgas izmantošanas un saglabāšanas principus, kā arī ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un bioloģisko daudzveidību. Šai konferencei bija ļoti svarīga loma turpmākajā jautājumu risināšanā par ilgtspējīgu a īstību, a iecību risināšanā starp labklājības un a īstības valstīm, kā arī vides un a īstības saiknes izskaidrošanā.

10.17. attēls. ANO izdevumi, kas milzīgos metienos publicēti gandrīz visās pasaules valstīs

Sākās Zaļo partiju dibināšana – 1972. gadā Jaunzēlandē, 1973. gadā – Lielbritānijā, 1974. gadā – Francijā, 1978. gadā – Beļģijā un Rietumvācijā, 1979. gadā – Šveicē un Luksemburgā, 1980. gadā – Somijā, 1981. gadā – Zviedrijā, 1982. gadā – Austrijā un Īrijā, 1983. gadā – Nīderlandē un 1984. gadā – Itālijā. Eiropas Parlamenta vēlēšanās 1984. gadā piedalījās Zaļās partijas no septiņām valstīm. Latvijas Zaļā partija tika nodibināta 1990. gada janvārī, tā bija pati pirmā jaunveidotā politiskā partija Latvijā vēl pirms valstiskās neatkarības deklarēšanas 4. maijā. Bija nepieciešams ideoloģisks pagrieziens vides aizsardzības kustībā, lai varētu formulēt jauno dzīves filozofiju līdzīgi tam, kā to agrāk bija veicis Romas klubs. Džeimsa Lavloka (James Lovelock) 1979. gadā izdotajā grāmatā «Geja: jauns skats uz Zemes dzīvi» vispārīgajiem argumentiem tika pievienots jauns visaptverošs priekšstats par to, ka cilvēce ir tikai daļa no daudz lielākas dabas sistēmas, jo procesus uz Zemes ietekmē visi dzīvie organismi. Tie ir nedalāmi, savstarpēji saistīti un veido veselumu – biosfēru.

10.18. attēls. ANO Vides un attīstības konference Riodežaneiro 1992. gadā

Pēc konferences tika izveidota augsta līmeņa ANO Ilgtspējīgas a īstības komisija, kuras darbības mērķis bija apkopot konferences rezultātus un sekot, kā nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī tiek īstenota Rīcības programma 21 (Agenda 21), lai panāktu ilgtspējīgu a īstību visās pasaules valstīs. Rīcības programma 21 aicināja valdības izstrādāt tādu nacionālo stratēģiju, kas veicinātu un nodrošinātu ilgtspējīgu a īstību, piesaistot nevalstiskās organizācijas un plašu sabiedrību. Rīcības programmā 21 bija īpaši uzsvērts, ka nepieciešamas vispusīgas

210

Vide.indb 16

2010.07.16. 16:59:22

partnera iecības ar starptautiskām organizācijām, valstu valdībām un pašvaldībām, biznesa organizācijām, nevalstiskām organizācijām un iedzīvotāju grupām. Šis dokuments atspoguļoja drosmīgu pieteikumu izstrādāt vides un a īstības plānu 21. gadsimtam. Tajā bija paredzēts veikt visaptverošu inventarizāciju ilgtspējīgai a īstībai piemērotās jomās, sasaistīt šīs jomas, kā arī izstrādāt galvenās darbības programmas. Tādā veidā tika iezīmētas vadlīnijas un izpildes plāns nākotnes darbībai. Rīcības programmas 21 četrdesmit nodaļas (vairāk par 500 lappusēm) ir sakārtotas atbilstoši četriem tematiem: ▪ sociālie un ekonomiskie jautājumi, ▪ resursu saglabāšana un pārvaldīšana a īstības vajadzībām, ▪ galveno īstenošanas grupu lomas nostiprināšana, ▪ svarīgāko problēmu noteikšana un risināšana. Tomēr Rīcības programmas 21 īstenošanas galvenā problēma ir finansējuma trūkums. Konferences sekretariāta aptuveni novērtētās izmaksas paredzēja 300 miljardus latu gadā, no kuriem 70 miljardi būtu jāsedz no starptautiskās palīdzības finansiāliem līdzekļiem. Šīs summas šķita nereālas, ņemot vērā naudas piesaistīšanas un izmantošanas praktiskās iespējas. Apkopojošs Rīcības programmas 21 īstenošanas pārskats tika iesniegts ANO Vides un a īstības komisijas sanāksmei 1997. gada vasarā. Globālais Vides fonds, kas tika izveidots, pamatojoties uz ANO Vides un a īstības komisijas ziņojumu 1987. gadā, paredzēja izmantot tikai 0,65 miljardus latu 1991.–1994. gadā un 1,0 miljardu latu 1995.–1998. gadā, galvenokārt vajadzībām, kas saistītas ar globālām klimata izmaiņām, starptautisko ūdeņu piesārņojumu, bioloģiskās daudzveidības un ozona slāņa aizsardzību. Kopējās starptautiskās palīdzības apjoms a īstības valstīm (ietverot multinacionālo un divpusējo finansiālo sadarbību) ekonomisko un politisko faktoru ietekmē ir samazinājies. Sakarā ar aukstā kara beigām daļa attīstības valstīm paredzēto līdzekļu tika novirzīta uz bijušā komunistiskā bloka valstīm. Turklāt vājākas kļuva iepriekšējās tirgus a iecības starp Austrumeiropas un pasaules a īstības valstīm, tādējādi atstājot

šīs valstis politiskā vakuumā un liekot tām meklēt jaunus partnerus. Ārvalstu palīdzības samazināšanās bija saistīta arī ar a īstīto valstu ekonomisko krīzi. Lai krīzes sekas ierobežotu un stabilizētu iekšzemes stāvokli, šīs valstis krasi samazināja starptautiskās palīdzības apjomu. Bažas izraisīja vides stāvoklis bijušā Austrumu bloka valstīs, kā arī to konkurence ar pasaules a īstības valstīm par ekonomisko palīdzību no Rietumiem. Bijušā Austrumu bloka valstīm jāatrisina daudz problēmu, lai tās spētu nostāties uz ilgtspējīgas a īstības ceļa. Baltijas jūras valstu premjerministri 1996. gada 3.–4. maijā tikās Visbijā, Gotlandes salā, un tas kļuva par nozīmīgāko pasākumu kopš aukstā kara beigām, jo bija saistīts ar lēmumu pieņemšanu reģionālajā plānošanā. Noslēguma deklarācijā prioritāte bija ierādīta vides aizsardzības jautājumiem. Starp svarīgākām pozīcijām bija Baltijas reģiona Rīcības programma 21. gadsimtam – Baltic 21. Zviedrija, kas bija sanāksmes organizētāja, uzņēmās iniciatīvu un atbildību par Baltic 21 procesa norisi, kā arī subsidēja apmēram 1 miljardu Zviedrijas kronu (~70 miljonus latu), lai nodrošinātu nepieciešamos pasākumus. Vissvarīgākais ekonomisko grūtību laikā ir nodrošināt politisko prioritāti vides aizsardzības mērķiem. To var panākt tikai ar vides aizsardzības organizāciju spiedienu un sabiedrības atbalstu un līdzdalību. Visās Austrumeiropas valstīs, kurās Zaļās partijas bija nozīmīgs spēks cīņā par neatkarību, prioritātes pakāpeniski ir mainījušās. Daudzi Zaļo partiju pārstāvji, kas tika ievēlēti jaunajos parlamentos pirmo brīvo vēlēšanu laikā, nākamajās vēlēšanās zaudēja savus mandātus. Pašlaik sabiedrībā ir vērojama tendence, ka politiskajā darba kārtībā dominē ekonomiskās problēmas. Tomēr zināms progress ir vērojams virzībā uz nacionālo ilgtspējīgas a īstības stratēģiju izstrādāšanu un apstiprināšanu. Līdzīgi kā labklājības Rietumvalstīs, virzība uz ilgtspēju pastāv vairākos sabiedrības līmeņos: starp nacionālā līmeņa politiķiem un ierēdniecību, reģionālo un vietējo varu, starp dažādām komerciālām organizācijām un iedzīvotājiem.

10.6. MŪSDIENU IEZĪMES STARPTAUTISKAJĀ SADARBĪBĀ VIDES AIZSARDZĪBĀ UN ILGTSPĒJĪGĀ ATTĪSTĪBĀ Daudzpusējie starptautiskie vides līgumi (konvencijas) ir viena no senākajām sadarbības formām, lai risinātu dabas un vides problēmas. Pēc 1972. gada ANO Cilvēku un vides konferences starptautiskie vides līgumi ir kļuvuši par galveno globālās vides pārvaldes veidu, tomēr vairāk uzsverot starptautisko diplomātiju, nevis vienkārši tehnisko izpratni un izpildījumu. Kopš 1920. gada ir parakstīti, ratificēti un stājušies spēkā ap 140 starptautiskie līgumi, bet tos papildinošo dokumentu, piemēram, protokolu un grozījumu, skaits ir daudzkārt lielāks. Starp tiem

vairākas konvencijas un protokoli īpaši izceļas ar savu nozīmīgumu – saistībā ar ozona slāņa degradāciju, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un klimata pārmaiņām. Kaut gan konvencijas un to protokoli ir atšķirīgi pēc būtības un izvirzītajiem mērķiem, tomēr ir arī līdzības. Konvencijas faktiski ir starptautiski likumi, par kuriem ir vienojušās neatkarīgas valstis vai to pilnvarotas institūcijas. Tā kā konvencijas nosaka valstu tiesības un pienākumus noteiktā jomā, pirms to pieņemšanas parasti notiek samērā ilga saskaņošana,

211

Vide.indb 17

2010.07.16. 16:59:29

10.2. tabula. Starptautiskās konvencijas par vides un dabas aizsardzību Konvencijas un līgumi Konvencija «Par vaļu medniecības ierobežošanu» Konvencija «Par strādnieku aizsardzību pret jonizējošo radiāciju» Konvencija «Par civilo atbildību par kodolkaitējumiem» Līgums par kodolieroču neizplatīšanu Konvencija «Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi» UNESCO konvencija «Par pasaules mantojuma saglabāšanu» CITES konvencija «Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām» Konvencija «Par preventīvo aizsardzību pret piesārņojumu no kuģiem» Konvencija «Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu» Konvencija «Par migrējošo savvaļas dzīvnieku aizsardzību» Konvencija «Par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos» ANO konvencija «Par jūru likumu» Konvencija «Par ozona slāņa aizsardzību» Monreālas protokols Konvencija «Par palīdzību kodolnegadījumā vai radiācijas avārijas situācijā» Konvencija «Par operatīvu kodolnegadījumu izziņošanu» Konvencija «Par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi» Konvencija «Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā» Līgums par sikspārņu aizsardzību Eiropā Vispārējā ANO konvencija «Par bioloģisko daudzveidību» Kartahenas protokols par bioloģisko drošību Vispārējā ANO konvencija «Par klimata pārmaiņām» Kioto protokols «Par bioloģisko drošību» Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencija Konvencija «Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru izmantošanu un aizsardzību» Konvencija «Par rūpniecisko avāriju pārrobežu iedarbību» «Par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/ vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā» Konvencija «Par kodoldrošību» Kopējā lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu drošas pārvaldības konvencija Konvencija «Par procedūru, saskaņā ar kuru starptautiskajā tirdzniecībā dodama iepriekš norunāta piekrišana attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem» Konvencija «Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem» Konvencija «Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem» Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības līgums par kodolnegadījumu operatīvu izziņošanu, par informācijas apmaiņu un sadarbību kodoldrošības un aizsardzības pret radiāciju jomā

ko veic valstu oficiāli pārstāvji. Pēc tam tehniskie eksperti sagatavo konvencijas projektu un nodod izvērtēšanai dalībvalstīm. Dalībvalstu augstākās amatpersonas starptautiskas konferences laikā, kas veltīta ar konvenciju saistīto jautājumu izskatīšanai, paraksta konvenciju un pēc tam veic ratifikācijas procedūru, kas ietver valsts likumdevēja (parlamenta) oficiālu lēmumu par konvencijas atbilstību nacionālajai likumdošanai un vēlmei to pildīt, uzņemoties starptautiskas saistības, kas izriet no konvencijas. Ja noteikts skaits dalībvalstu ir ratificējušas konvenciju (minimālo dalībvalstu skaitu, kas nepieciešams, lai konvencija efektīvi darbotos, izlemj pašas dalībvalstis), tās sasauc pirmo konvencijas dalībvalstu konferenci, kurā vienojas par konvencijas īstenošanas pasākumiem, ieskaitot konvencijas sekretariāta izveidošanu, finansējuma nodrošināšanu, budžeta līdzekļu izmantošanu, dalībvalstu atskaitīšanās kārtību un nepieciešamības gadījumā arī dalībvalstu atbilstības

Pieņemšanas Pieņemšanas vieta gads 1946 1960 Vīne 1963 1968 Ramsāre 1971 1972 Vašingtona 1973 Londona 1973 Berne 1979 Bonna 1979 Ženēva 1979 1982 Vīne 1985 Monreāla 1987 Vīne 1986 Vīne 1986 Bāzele 1989 Espo 1991 Londona 1991 Riodežaneiro 1992 Kartahena 2002 Riodežaneiro 1992 Kioto 1997 Helsinki 1992 Helsinki 1992 Helsinki 1992 Parīze

1994

Vīne Vīne

1994 1997

Roterdama

1998

Orhūsa

1998

Stokholma

2001

Viļņa

2003

izvērtējumu. Dažkārt tiek izveidotas ekspertu komisijas vai darba grupas aktuālu jautājumu risināšanai.

10.19. attēls. Orhūsas konvencijas dalībvalstu Pirmā konference Šī konference notika 2002. gada oktobrī Lukā, Itālijā, pēc apmēram četru gadu sagatavošanas perioda kopš tās pieņemšanas un parakstīšanas Orhūsā, Dānijā, 1998. gada jūnijā. Atzīmējot Orhūsas konvencijas desmitgadi, 2008. gada jūnijā Rīgā notika dalībvalstu Trešā konference.

212

Vide.indb 18

2010.07.16. 16:59:29

GlobÄ lÄ s vides politikas veidoĹĄanÄ , kÄ arÄŤ konvencÄłu un to protokolu tapĹĄanÄ nenovÄ“rtÄ“jama ir zinÄ tnieku un ekspertu loma. KÄ labu piemÄ“ru var minÄ“t StarpvaldÄŤbu klimata pÄ rmaiņu speciÄ listu grupu (Intergovernment Panel on Climate Change – IPPC), kurÄ ietilpst apmÄ“ram trÄŤs tĹŤkstoĹĄi zinÄ tnieku. Viņu pÄ“tÄŤjumu rezultÄ ti, to savstarpÄ“ja apmaiņa un kolektÄŤva interpretÄ cÄła ir veicinÄ jusi pasaules sabiedrÄŤbas izpratni par paĹĄlaik aktuÄ lÄ ko vides problÄ“mu, kÄ arÄŤ palÄŤdzÄ“jusi veidot vienotu klimata izmaiņu negatÄŤvo seku mazinÄ ĹĄanas politiku. Ĺ ÄŤs starptautiskÄ s organizÄ cÄłas ieguldÄŤjums ir novÄ“rtÄ“ts ar 2007. gada Nobela Miera prÄ“mÄłu.

risinÄ t globÄ lÄ s problÄ“mas, kas joprojÄ m ir Äźoti aktuÄ las cilvÄ“cei. 2000. gada septembrÄŤ ANO ĢenerÄ lÄ Asambleja, kurÄ piedalÄŤjÄ s 191 dalÄŤbvalsts, parakstÄŤja ANO TĹŤkstoĹĄgades deklarÄ cÄłu un apņēmÄ s lÄŤdz 2015. gadam sasniegt astoņus TĹŤkstoĹĄgades a ÄŤstÄŤbas mÄ“rġus.

ANO TĹŞKSTOĹ GADES ATTÄŞSTÄŞBAS MÄ’RÄśI 1. mÄ“rġis. Izskaust galÄ“ju nabadzÄŤbu un badu. 2. mÄ“rġis. NodroĹĄinÄ t visiem iedzÄŤvotÄ jiem pamatizglÄŤtÄŤbu, kÄ arÄŤ iespÄ“ju iegĹŤt vispÄ rÄ“jo vidÄ“jo vai profesionÄ lo vidÄ“jo izglÄŤtÄŤbu. 3. mÄ“rġis. NodroĹĄinÄ t vienÄ das iespÄ“jas sievietÄ“m un vÄŤrieĹĄiem. 4. mÄ“rġis. MazinÄ t bÄ“rnu mirstÄŤbu. 5. mÄ“rġis. Uzlabot mÄ ĹĄu veselÄŤbu. 6. mÄ“rġis. IerobeĹžot HIV/AIDS, tuberkulozes un di erÄłas izplatÄŤbu, kÄ arÄŤ citus novÄ“rĹĄamus nÄ ves cÄ“loņus. 7. mÄ“rġis. NodroĹĄinÄ t vides ilgtspÄ“ju. 8. mÄ“rġis. PalÄŤdzÄ“t cilvÄ“kiem mazÄ k a ÄŤstÄŤtajÄ s valstÄŤs, a ÄŤstot sadarbÄŤbu.

10.20. attÄ“ls. StarpvaldÄŤbu klimata pÄ rmaiņu speciÄ listu grupas apbalvojums – 2007. gada Nobela Miera prÄ“mija

Jau kopĹĄ 20. gs. 60. gadiem dabas zinÄ tnieki centÄ s saistÄŤt globÄ lÄ s vides izmaiņas ar antropogÄ“no darbÄŤbu. SÄ kotnÄ“jÄ iniciatÄŤva bÄła saistÄŤta ar zinÄ tniekiem, kuri pÄ“tÄŤja at mosfÄ“ru un mÄ“ÄŁinÄ ja saistÄŤt cilvÄ“ces kolektÄŤvÄ s darbÄŤbas ietekmi ar visu at mosfÄ“ras sistÄ“mu, kÄ arÄŤ tÄ s iespÄ“jamÄ m izmaiĹ†Ä m. Ĺ Ä da interdisciplinÄ ra pieeja tika izmantota plaĹĄÄ zinÄ tniskÄ programmÄ ÂŤCilvÄ“ks un biosfÄ“raÂť, kas ar ANO IzglÄŤtÄŤbas, zinÄ tnes un kultĹŤras organizÄ cÄłas atbalstu tika ÄŤstenota no 1971. lÄŤdz 1984. gadam. Tas zinÄ mÄ mÄ“rÄ lika pamatus vides zinÄ tnes un vides politikas mÄłiedarbÄŤbai, kÄ arÄŤ ÄźÄ va veiksmÄŤgÄ k

Ziņojums par TĹŤkstoĹĄgades a ÄŤstÄŤbas mÄ“rġiem LatvÄłÄ KÄ dzÄŤvosim LatvÄłÄ 2015. gadÄ ? Vai LatvÄła 2015. gadÄ bĹŤs tÄ vieta, kur gribÄ“sim audzinÄ t un izglÄŤtot savus bÄ“rnus, pavadÄŤt vecumdienas? VarbĹŤt tÄ bĹŤs droĹĄa osta vienÄŤgi izredzÄ“tajiem? Ĺ ie nav tikai retoriski

10.22. attÄ“ls. Romas kluba ĢenerÄ lÄ s Asamblejas darbÄ 2009. gada oktobrÄŤ piedalÄŤjÄ s arÄŤ (no labÄ s) NÄŤderlandes karaliene Beatrikse, Amsterdamas mÄ“rs J. Koens, bijuĹĄais ÄŒÄŤles prezidents R. Lagoss, bijuĹĄais NÄŤderlandes premjerministrs R. Luberss, bijuĹĄais PSRS prezidents M. GorbaÄ?ovs

10.23. attÄ“ls. StarpvaldÄŤbu klimata pÄ rmaiņu speciÄ listu grupas priekĹĄsÄ“dÄ“tÄ js R. PaÄ?auri uzrunÄ COP 15 (15th Conference of the Parties (COP 15) to the United Nations Framework Convention on Climate Change) delegÄ tus KopenhÄ genas konferences svinÄŤgajÄ atklÄ ĹĄanÄ 2009. gada 7. decembrÄŤ

10.21. attēls. ANO emblēma

KÄ€ DZÄŞVOSIM LATVIJÄ€ 2015. GADÄ€?

213

Vide.indb 19

2010.07.16. 16:59:30

jautājumi. Laikā, kad iedzīvotāji sāk baudīt valsts attīstības augļus, vēlamies prognozēt Latvijas nākotni. Latvijas Tūkstošgades ziņojuma mērķis ir vedināt ikvienu iedzīvotāju domāt par to, kāda būs dzīve Latvijā pēc desmit gadiem. Īsā pārejas posmā no neatkarības atgūšanas līdz dalībai Eiropas Savienībā notika visu būtisko sabiedrības sistēmu izmaiņas. Pārmaiņas nodarbinātības jomā, veselības aprūpē un sociālā atbalsta sistēmā krasi ietekmēja ikviena cilvēka dzīvi. Beidzot, kad pārmaiņu temps ir samazinājies, varam prognozēt, kāda būs dzīve Latvijā. Un ietekmēt to. Lai izstrādātu šo ziņojumu, Ārlietu ministrija kopā ar ANO A īstības programmu Latvijā ir sadarbojusies ar zinātniekiem, starpministriju darba grupu un ANO saimi. Piedāvātā informācija ir visiem nozīmīga, mērāma un a iecas uz laiku līdz 2015. gadam. ANO astoņu Tūkstošgades a īstības mērķu īstenošana novērsīs dziļākās tautas a īstības problēmas – nabadzību un tās dažādās izpausmes, kā arī vides degradāciju. Ziņojuma izstrādes gaitā autori piemēroja globālos uzdevumus mērķu sasniegšanai tieši Latvijas apstākļiem un izstrādāja rādītājus šo mērķu īstenošanai. Šis ziņojums tika apstiprināts Ministru kabinetā 2005. gada 15. martā. Laika gaitā pasaules sabiedrība ir atrisinājusi daudzas globālās vides problēmas, bet radušās arī

jaunas – dažkārt ļoti sarežģītas. Valstu un pašvaldību vadītājiem, zinātniekiem, ražošanas uzņēmumu īpašniekiem un strādniekiem, katram no mums, apzinoties savu atbildību par planētas nākotni un izmantojot starptautiskās sadarbības tīklus, vajadzēs meklēt optimālos risinājumus. Dzīve rit tālāk!

10.24. attēls. Vides aizsardzības aktīvistu protesti pret pasaules valstu vadītāju nespēju vienoties par konkrētiem un neatliekamiem pasākumiem, lai mazinātu klimata pārmaiņu negatīvās sekas. Kopenhāgena, COP 15 konference, 2009. gada decembris

LITERATŪRA Baltijas reģiona ilgtspēja (2001) Red. J. Zaļoksnis. 1.–10. sēj. Rīga: Latvijas Universitāte. Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. London, New York: Routledge. Clapp J., Dauvergne P. (2005) Paths to a Green World. Chambridge, Massachusetts, London: The MIT Press. Duchin F., Lange G.-M. (1994) The Future of the Environment. New York, Oxford: Oxford University Press. Environmental Science (2003) Eds. Lars Ryden, Pawel Migula, Magnus Andersson. Uppsala: A Baltic University Publication. Environmental Science for Environmental Management (2000) Ed. Timothy O’Riordan. Prentice Hall. Hardin G. (1968) The Tragedy of the Commons. Science, 162. Lomborg B. (2003) The Skeptical Environmentalist. Cambridge University Press. Lovelock J. (2007) The Revenge of Gaia. Penguin Books. Norgaard R. B. (1994) Development Betrayed: The End of Progress and a Coevolutionary Revisioning of the Future. London: Routledge. Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (2004) Limits to Growth. The 30-year update. Earthscan, London, Sterling, VA. O’Neil K. (2009) The Environment and International Relations. Cambridge University Press.

Orr D. W. (1992) Ecological Literacy: Education and the Transition to a Postmodern World. State University of New York Press. Our Common Future (1987) The World Commission on Environment and Development. New York, Oxford: Oxford University Press. Revesz R. L., Sands P., Stewart R. B. (2008) Environmental Law, the Economy and Sustainable Development. Cambridge University Press. Sachs J. D. (2009) Common Wealth: Economics for a Crowded Planet. Penguin Books. State of the World-2009 (2009) London: Worldwatch Institute, Earthscan. Starlings G. (1999) Valsts sektora pārvalde. Valsts administrācijas skola. Rīga: SIA «N.I.M.S.». Sustainable Baltic Region (1987) Ed. L. Rydem., vol. 1–10. Uppsala: Uppsala University. The Baltic University Programme. Taylor G. (2008) Evolutions Edge. New Society Publishers. Thiele L. P. (1999) Environmentalism for a New Millenium. New York, Oxford: Oxford University Press. Weizsacker E. von, Lovins A. B., Lovins L. H. (1997) Factor Four: Doubling Wealth, Halving Resource Use. London: Earthscan Publications Ltd, Earthscan.

INTERNETA RESURSI Starpvaldību klimata izmaiņu speciālistu grupa (Intergovernment Panel on Climate Change – IPPC). Pieejams: www.ipcc.ch LR Ārlietu ministrijas mājaslapā esošā pamatinformācija par Tūkstošgades attīstības mērķiem. Pieejams: www.mfa.gov.lv/lv/ano/Latvija-ANO/tukstosgade ANO Vides programma. Pieejams: www.unep.org ANO Attīstības programma. Pieejams: www.undp.org ANO Ilgtspējīgas attīstības nodaļa. Pieejams: www.un.org/esa/desa

LR Vides ministrija. Pieejams: www.vidm.gov.lv Vides un ilgtspējīgas attīstības studiju kurss. Pieejams: www.geo.lu.lv/vides_izglitiba Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. Pieejams: www.balticuniv.uu.se Eiropas Komisija. Pieejams: http://ec.europa.eu/index_lv.htm Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/index_en.htm Eiropas Vides aģentūra. Pieejams: www.eea.europa.eu

214

Vide.indb 20

2010.07.16. 16:59:37

11.

VIDES TEHNOLOĢIJAS 2

⎤ n − iτλ 1 ⎡ xτ e ⎥ = ⎦ 2 ⎢∑ = ) λ 1 I ( i 2π n ⎣ n− ⎞ ⎫⎪ n 2 ⎛ xτ cosτλ j ⎟ ⎬ ⎞ ⎠ ⎪⎭ n + ⎜∑ 1 ⎧⎪⎛ ∑ xτ sin τλ j ⎟⎠ ⎝ n−1 ⎨⎜ 1 − n ⎝ n 2π ⎪⎩

Dagnija Blumberga, Rīgas Tehniskās universitātes profesore

Vides tehnoloģijas ir tehnoloģiski vides problēmu risinājumi, kas mazina ražošanas ietekmi uz vidi. Šajā nodaļā aplūkoti jautājumi par vides problēmu tehnoloģiskajiem risinājumiem: par to vērtēšanas metodēm, ekoefektivitāti, par to, kā mazināt ūdens, augsnes un gaisa piesārņojumu, kā mazināt ietekmi uz klimata pārmaiņām. Vides tehnoloģijas var iedalīt trīs grupās, kurām ir atšķirīgi mērķi un izmantošana. Pirmās divas grupas nodrošina vides piesārņojuma samazināšanu. Vissvarīgākā tehnoloģiju grupa palīdz likvidēt vai samazināt vides piesārņojuma cēloņus (tīrās ražošanas koncepcija), bet otrā grupa – likvidēt vides piesārņojuma sekas. Īpaša uzmanība pievērsta klimata tehnoloģijām (trešā vides tehnoloģiju grupa), kas tiek lietotas, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas. Savukārt produkta ekodizains ilustrē vienu no tīras ražošanas principiem.

Vide.indb 1

2010.07.16. 16:59:37

11.1. VIDES TEHNOLOĢIJU IZSTRĀDES PRINCIPI 11.1.1. VIDES TEHNOLOĢIJU IEDALĪJUMS Ražošanas ietekmi uz vidi nosaka tas, ka ražošanas gaitā tiek patērētas izejvielas, bet veidojas produkti un atkritumi (11.1. a ēls). Ražošanā nepieciešami fizikāli, ķīmiski, fizikālķīmiski un bioloģiski procesi, kas tiek realizēti tehnoloģiskās iekārtās.

Piesārņojošo vielu emisija

Ūd

ens

Vides tehnoloģijas

Tīrākas ražošanas tehnoloģijas

«Caurules gala» tehnoloģijas

Klimata tehnoloģijas

11.2. attēls. Vides tehnoloģiju iedalījums

Ražošana

Enerģija

Produkts

las

jvie

Ize

minimāli ietekmētu vidi un klimata pārmaiņas. Vides tehnoloģijas jāvērtē pēc tā, cik efektīvi tiek mazināta ietekme uz vidi, bet tās var realizēt atšķirīgi: novērst vides piesārņojuma cēloņus vai mazināt sekas. Vides tehnoloģijas var iedalīt trīs lielās grupās (11.2. a ēls).

Atkritumi

11.1. attēls. Ražošanas ietekme uz vidi

Vides tehnoloģijas ir tehnoloģiski vides problēmu risinājumi, kas mazina ražošanas ietekmi uz vidi. Vides tehnoloģijas tiek lietotas mājsaimniecībā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, pakalpojumu un transporta sektorā. Preces, bez kurām nevaram iztikt ikdienā, tiek ražotas noteiktā tehnoloģiskā procesā. Jebkura produkta ražošana ir saistīta ar dabas resursu, enerģijas, materiālu un ūdens izmantošanu un vides piesārņojuma veidošanos – emisijām ūdenī, gaisā un augsnē. Līdz ar to ir svarīgi, cik efektīvi produkti tiek ražoti un cik lietderīgi izmantoti. Ar terminu «tehnoloģija» apzīmē vairāk vai mazāk sarežģītas tehniskas sistēmas, piemēram, auduma ražošanas tehnoloģija ietver ne tikai stelles, bet arī audumu balināšanas, krāsošanas un mazgāšanas vannas, žāvēšanas un gludināšanas iekārtas, kuras patērē ūdeni, krāsvielas, balinātājus, mazgāšanas līdzekļus, siltumenerģiju un elektroenerģiju. Tehnoloģija ietver arī sistēmu lietošanas un darbināšanas iemaņas un metodes un to nepārtrauktu a īstību. Industriālo revolūciju pirms trim gadsimtiem ievadīja vairāki atklājumi, tehnoloģiski sasniegumi un dažādi tehniski uzlabojumi, taču mūsdienu inovatīvajām tehnoloģijām ir jānodrošina tehnoloģisko procesu pilnveidošana visai ražošanas sistēmai kopumā, lai mazinātu ietekmi uz vidi un klimata pārmaiņām. Tehnoloģiskie procesi ietekmē vidi, jo, ražojot produktu, veidojas atkritumi, bet arī siltums vai troksnis ir jāpieskaita pie ražošanas pārpalikumiem. Jo pilnīgāk tiek izmantotas izejvielas, ieskaitot materiālus, ūdeni un enerģiju, jo vairāk produkta var saražot un mazāk pārpalikumu veidojas. Vides tehnoloģiju uzdevums ir panākt, lai tehnoloģiskais process

1. Tīrās ražošanas tehnoloģijas, kas novērš vides piesārņojuma rašanās cēloņus vai mazina to ietekmi. Ražošanu iespējams padarīt «tīru», ja šķidros un gāzveida atkritumus izmanto kā izejvielu citai ražotnei. Ir iespējams izveidot efektīvākas ražotnes ar mazāku izejvielu (materiālu, enerģijas un ūdens) daudzumu, saražojot to pašu produkcijas apjomu ar tādu pašu vai augstāku kvalitāti. Lai īstenotu tīrāku ražošanu, iekārtās tiek mainīti tehnoloģiskie procesi, vai arī tie tiek papildināti ar citiem procesiem. 2. Vides piesārņojuma samazināšanas «caurules gala» tehnoloģijas likvidē vidi piesārņojošās vielas, kas rodas ražošanas procesā. Vides piesārņojuma samazināšanas iekārtas tiek uzstādītas, lai a īrītu izplūdes gāzes un notekūdeņus un lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanu. Šādas vides tehnoloģijas nodrošina vidi piesārņojošo vielu saistīšanu pēc tam, kad tās ir izveidojušās un nosacīti «pa cauruli» nokļuvušas vidē. Tādējādi otrās grupas vides tehnoloģijas faktiski ir a īrīšanas tehnoloģijas. 3. Klimata tehnoloģijas mazina siltumnīcefekta gāzu emisiju veidošanos vai arī saista siltumnīcefekta gāzes. Klimata tehnoloģijas ietver gan abas iepriekš aplūkotās vides tehnoloģiju grupas gadījumos, kad tās samazina ietekmi uz klimata pārmaiņām, gan arī visus tos tehnoloģiskos procesus, kas samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas at mosfērā. Vides tehnoloģijas pēdējo 50 gadu laikā ir strauji a īstījušās (11.3. a ēls). Pagājušā gadsimta vidū bija «Caurules gala» stratēģija

Tīrās ražošanas stratēģija

Ekodizains un dzīves cikla ražošana Avotu piesārņojuma samazināšana

Atkritumu daudzuma samazināšana Izmešana un novadīšana vidē 1960

Attīrīšana uz vietas 1970

1980

1990

2000

11.3. attēls. Vides tehnoloģiju attīstība laika gaitā

216

Vide.indb 2

2010.07.16. 16:59:49

11.1.2. VIDES PIESĀRŅOJUMA SAMAZINĀŠANAS IESPĒJAS RAŽOŠANĀ Vides piesārņojuma samazināšana ir nepieciešama, lai uzlabotu cilvēku un ekosistēmu pastāvēšanas apstākļus, kā arī uzlabotu esošos un izstrādātu jaunus, konkurētspējīgus produktus vai pakalpojumus, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi un klimatu. Vides piesārņojumu var samazināt, izvēloties videi draudzīgas tehnoloģijas. Vides piesārņojuma samazināšanas pasākumus var sakārtot noteiktā secībā pēc to prioritātes. Pirmā stadija ir vides piesārņojuma veida un ietekmes identificēšana un klasificēšana. Vides tehnoloģiju speciālisti veic vides auditu un novērtē uzņēmumā notiekošos procesus, nosaka vides piesārņojuma avotus, cēloņus un to radītās sekas, bet pēc tam sagatavo piesārņojuma samazināšanas

priekšlikumus un koncepciju. Vides tehnoloģiju savstarpējā saikne un secība, kādā tās aplūkotas, parādīta 11.4. a ēlā.

Tīrākas ražošanas tehnoloģija

pazīstamas tikai vides piesārņojuma seku likvidēšanas tehnoloģijas. 80. gados vairāk uzmanības tika pievērsts vides piesārņojuma cēloņu izpētei un uzsākta bezatlikumu tehnoloģiju izstrāde, kas tagad sasniegusi ekodizaina ideju īstenošanas fāzi. Ekoefektivitāte ir tehnoloģiju darbības efektivitātes rādītājs, kas raksturo izejvielu, ūdens un enerģijas patēriņu uz vienu saražotās produkcijas vai pakalpojuma vienību. Ekoefektivitāte izmantojama, lai raksturotu ražošanas un tautsaimniecības virzību uz ilgtspējīgu a īstību. Ekoefektivitāte tirgus ekonomikas nosacījumus papildina ar vides aizsardzības prasībām. Tas nozīmē, ka ekoefektivitātes paaugstināšanas prasības vienlaikus a iecas uz ekonomiski izdevīgu un vidi saudzējošu produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Ekoefektivitāti raksturo ▪ mazāks materiālu, enerģijas un ūdens patēriņš, ▪ samazināta toksisko vielu izplūde, ▪ palielināta materiālu otrreizējā izmantošana, ▪ atjaunojamo resursu ilgtspējīga izmantošana, ▪ aaugstināts materiālu un produktu izturīgums.

Piesārņojuma veidošanās aizkavēšana vai neveicināšana Piesārņojuma veidošanās samazināšana Atkārtota izmantošana Reciklēšana Piesārņojošās vielas un ražošanas atkritumi

Attīrīšana un apstrāde Atkritumu pārvaldība

11.4. attēls. Vides piesārņojuma samazināšanas koncepcijas shēma

Priekšroka vienmēr ir tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas piedāvā vides piesārņojuma cēloņu likvidēšanu vai to ietekmes samazināšanu. Tikai pēc tam, kad ir izsmeltas visas iespējas nepieļaut vides piesārņojuma veidošanos, var likvidēt piesārņojuma sekas. Vides piesārņojuma samazināšanas koncepcijas pamatā ir pakāpeniskuma princips, soli pa solim analizējot visas iespējas šādā secībā: 1) piesārņojuma veidošanās nepieļaušana un novēršana, 2) piesārņojuma samazināšana, 3) izejvielu atkārtota izmantošana, 4) iekšēja reciklēšana, 5) ārēja reciklēšana, 6) a īrīšana un apstrāde, 7) atkritumu apsaimniekošana.

11.2. KĀ PADARĪT RAŽOŠANU VIDEI DRAUDZĪGU 11.2.1. TĪRA RAŽOŠANA

Ūd

en

Tīra ražošana ir tāds ražošanas process, kurā gandrīz neveidojas atkritumi, bet visas izmantotās izejvielas tehnoloģiskajā procesā pārvēršas par galaproduktu. Tīra ražošana sasniedzama, īstenojot šādus nosacījumus: ▪ ūdens izmantošana ir minimāla, bet notekūdeņi neveidojas; ▪ enerģijas izmantošana ir minimāla, vai ražošanas gaitā ģenerētā enerģija nodrošina tās patēriņu; ▪ izejvielas tiek izmantotas taupīgi, un atkritumi neveidojas.

s

Tīra ražošana

Enerģija

Produkts

las

jvie

Ize

11.5. attēls. Tīras ražošanas shēma

217

Vide.indb 3

2010.07.16. 16:59:49

Pašlaik vistuvāk tīras ražošanas koncepcijai ir tādi tehnoloģiskie risinājumi, kas paredz resursu maksimālu izmantošanu bez atkritumiem. Jebkurš risinājums, kas novērš atkritumu veidošanos, ir jāvērtē kā pasākums vides un cilvēku aizsardzībai. Tomēr tīra ražošana ir drīzāk teorētiska koncepcija, kas praktiski grūti sasniedzama, jo gandrīz jebkurā ražošanā veidojas emisijas, trokšņi un atkritumi. Tīrās ražošanas koncepciju sauc arī par nulles emisiju ražošanu, jo tās mērķis ir panākt, ka gaisa, notekūdeņu un cieto atkritumu piesārņojums ir vienāds ar nulli. Nulles emisijas ražotne ir viena tehnoloģiskā procesa vai tehnoloģisko procesu kopa, kuras realizācijā izejvielas tiek izmantotas pilnā apjomā, tās pārvēršot gatavos produktos. Nulles emisijas koncepcijas īstenošanā tiek izmantots pakāpeniskuma princips: soli pa solim virzoties no vienkāršākā risinājuma uz sarežģītāko.

lai kopīgu produktu ražošanā apvienotu tādas rūpniecības nozares, kas nekad nav sadarbojušās.

11.2.2. TĪRĀKA RAŽOŠANA Tīrāka ražošana ir esošās ražošanas pakāpeniska tuvināšana tīrai ražošanai. Tīrākai ražošanai raksturīga augsta ekoefektivitāte. Tīrākas ražošanas ideja ir radusies salīdzinoši nesen, un pirmo reizi tā minēta 20. gs. 80. gadu beigās. Visvienkāršākais ceļš, kā realizēt tīrāku ražošanu uzņēmumā, ir izmantot labāko pieejamo tehnoloģiju. Labākās pieejamās tehnoloģijas nozīmē visefektīvāko un progresīvāko veidu, kā īstenot ražošanas procesu, kas vienlaikus novērš vai samazina emisiju vidē. ES ir apkopotas labākās pieejamās tehnoloģijas gandrīz visām ražošanas nozarēm.

Pilnīgas caurlaidspējas ražotne Ūd

ens

Gāzu emisijas minim.

m

inim

.

Ražošanas politika

Produkcijas un izejvielu izvēle Enerģija minim.

Ražošana

Produkts maks.

im.

s

la jvie

Ize

Inovatīvas tehnoloģijas

Ražotņu kopas izveide

min

Ūdens minim. 0

Atkritumi minim. 0

11.7. attēls. Tīrākas ražošanas shēma 11.6. attēls. Nulles emisijas koncepcijas īstenošanas shēma

Nulles emisijas ražošanas izveides pamatā ir šādi soļi. 1. solis. Pilnīgas caurlaidspējas ražotnes plānošana, kas paredz to, ka visas izejvielas, kuras ievadītas ražošanas procesā, tiek pārstrādātas pilnībā un ar minimālu izejvielu daudzumu iegūts maksimāls gatavā produkta apjoms. 2. solis. Produkcijas – izejvielu modelis ietver divas atšķirīgas risinājumu grupas: 1) visu atkritumu inventarizācija, lai noteiktu, kas nav ticis izmantots gatavajā produktā un ražošanas procesā; 2) citu ražošanas procesu meklējumi, kuros varētu izmantot pārpalikumus vai to komponentus. 3. solis. Ražotņu kopas izveide, lai noteiktu potenciālās ražotnes, kuras varētu apvienot kopās. 4. solis. Inovatīvu tehnoloģiju modelis. Inovatīvi tehnoloģiskie risinājumi ir uzskatāmi par galveno risinājumu nulles emisijas ražošanas izveidei. 5. solis. Ražošanas politika. Nulles emisiju koncepcijas izveidei un realizācijai ir svarīgi, lai valsts politika būtu vērsta uz ražošanas kopu izveidi. Nepieciešama ne tikai valsts pārvaldes pārstāvju, bet arī ražotņu un zinātnisku institūciju pārstāvju radoša sadarbība,

Tīrākas ražošanas koncepcija paredz pasākumus, kas ir saistīti ar vidi saudzējošu ražošanas procesu, produktu un pakalpojumu ieviešanu, lai paaugstinātu ekoefektivitāti un samazinātu ietekmi uz cilvēku veselību, vidi un klimatu. Tīrākas ražošanas koncepcijā ir iekļauti ekoefektivitātes paaugstināšanas un riska (cilvēcei un videi) samazināšanas jautājumi. Tie a iecas uz ▪ ražošanas procesiem: izejvielu un enerģijas ietaupījumu, kā arī visu veidu emisiju (gaisā, ūdenī un augsnē), atkritumu kvantitatīvo samazinājumu un kvalitatīvo uzlabojumu, ieskaitot toksiskuma samazinājumu; ▪ videi draudzīgiem produktiem: ekodizaina koncepcijas realizāciju, kas ļauj samazināt negatīvu ietekmi uz vidi un klimatu produkta aprites cikla laikā, sākot no izejvielas ieguves līdz tās kļūšanai par atkritumiem; ▪ pakalpojumiem: vides aizsardzības jautājumu integrāciju projektēšanas un piegādes pakalpojumos. Par videi draudzīgiem sauc produktus, kuru tapšanas procesā, lietošanas laikā un tiem nonākot atkritumu plūsmā tiek samazināta ietekme uz vidi un dabas resursu patēriņu.

218

Vide.indb 4

2010.07.16. 16:59:50

11.2.3. PRODUKTA EKODIZAINS Ir skaidrs, ka ietekme uz vidi rodas ne tikai aizvadot notekūdeņus, dedzinot fosilo kurināmo vai savācot atkritumus. Vides saglabāšanas un aizsardzības jautājumi jārisina, jau izstrādājot produktu un novērtējot, kādu ietekmi uz vidi tas atstās visā aprites ciklā. Tīras ražošanas uzdevumu sasniegšanai ir svarīgi ne tikai pilnveidot tehnoloģiskos procesus, bet rūpēties arī par videi draudzīgu produktu ražošanu. Ekodizains ir svarīgs virziens tīrākas ražošanas idejas īstenošanā. Videi draudzīgu produktu (visā produkta aprites cikla laikā) ražošanu, nepazeminot produkta kvalitāti un to nesadārdzinot, sauc par ekodizainu. Aprites cikls ir cieši saistīti secīgi produkta ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas sistēmas posmi, sākot ar dabas resursu un izejvielu ieguvi un beidzot ar to pārstrādi, produktam nolietojoties.

Atgriešanās vidē

Nolietošanās

Sabiedrībai nepieciešami produkti un pakalpojumi

Patēriņš Atkārtota izmantošana Atkārtota pārstrāde

Ražošana

Izpēte

Pārstrāde

Ieguve

11.8. attēls. Produkta vai pakalpojuma aprites cikla shēma

Līdz šī gadsimta sākumam vissvarīgākais ikviena produkta ražošanas nosacījums bija ekonomiskais izdevīgums. Tagad arvien būtiskāks kļūst jautājums par produkta ietekmi uz vidi. Vienādojums, kas visprecīzāk formulē videi draudzīga produkta radīšanai nepieciešamo kritēriju analīzi, ir produktu dizaina tehnoloģisko risinājumu papildināšana ar ekonomikas un vides faktoriem. Ekodizaina mērķis ir samazināt resursu patēriņu, izmantot videi draudzīgus materiālus, optimizēt produkta ražošanu, izplatīšanu un lietošanu, kā

Dizains

Vides aizsardzība

Ekonomika

Ekodizains

11.9. attēls. Ekodizaina koncepcija

Produkts

Izvēlētā stratēģija

Ekodizaina pasākumi

11.10. attēls. Produkta ekodizaina izstrādes shēma

arī nodrošināt tā pienācīgu apsaimniekošanu aprites cikla beigās – atjaunošanu, pārstrādi vai noglabāšanu. Produkta ekodizaina izstrāde sākas ar produkta izvēli un tā funkciju noteikšanu, pēc tam tiek definēta ekodizaina stratēģija. Ekodizaina stratēģija balstās uz vairākiem pamatprincipiem: ▪ materiāla izvēle – izvēlēties videi draudzīgus materiālus, piemēram, materiālus, kas ražoti no pārstrādātām vai atjaunojamām sastāvdaļām; ▪ materiālu daudzuma ierobežošana – izmantot mazāk materiālu, tomēr nodrošināt līdzvērtīgu produkta darbību un izmantošanu; ▪ ražošanas efektivitātes paaugstināšana – izmantot labākās saimniekošanas prakses paņēmienus; ▪ produkta efektīva piegāde patērētājam – izmantot identificētu un atkārtoti lietojamu iepakojumu; ▪ produkta izmantošanas mērķu paplašināšana – ieviest ekodizaina risinājumus, kas ir svarīgi cilvēku veselības, darba aizsardzības un citās nozarēs; ▪ optimāla kalpošanas ilguma noteikšana – pagarināt produkta kalpošanas laiku, piemēram, padarot to vieglāk tīrāmu, vienkārši labojamu un ērtāk izjaucamu; ▪ produkta atkritumu izmantošana aprites cikla beigu fāzē – realizēt vieglu un vienkāršu produkta vai to detaļu atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi; ▪ produkta darbības jomas paplašināšana – paplašināt izstrādājuma darbības jomu, lai vienu produktu varētu izmantot dažādās situācijās. Produkta ekodizaina ieviešanas pasākumi sākas audita vai projektēšanas stadijā, kad ir jāizvēlas virzieni (viens vai vairāki), kuri tiks ņemti vērā jaunā produkta izstrādē vai esošā pārveidē. Svarīgi ir izvēlēties ekodizaina ieviešanas pasākumus, lai varētu pilnvērtīgāk un efektīvāk izmantot izejvielas, droši un plaši lietot gatavo produktu, paaugstināt ražošanas intensitāti, plānot transporta izmantošanu un novērst atkritumu rašanos vai pārstrādāt radušos atkritumus. Ir jāizvērtē produkta dizaina ietekme uz vidi, un izvērtēšanas rezultāti jāsaista ne vien ar biznesa interesēm un patērētāja guvumiem, bet arī ar sabiedriskajiem, tehniskajiem un finansiālajiem ieguvumiem.

11.2.4. IZEJVIELU UN RESURSU EFEKTĪVA IZMANTOŠANA Izejvielas un resursi jebkurā apstrādes un pārstrādes procesā pārtop jaunā produktā. Vides tehnoloģijas ietver gan izejvielu racionālu izmantošanu, gan procesu pakāpeniskumu, gan arī to realizācijas optimizāciju. Optimālā gadījumā tiek izveidots noslēgts mazatlikumu ražošanas process, kurā notiek pilnīga atkritumu vai nolietoto gala produktu pārstrāde un atkārtota izmantošana. Moderno tehnoloģiju izveides pamatprincipi ietver vairākus nosacījumus izejvielu un resursu

219

Vide.indb 5

2010.07.16. 16:59:50

izmantoĹĄanas efektivitÄ tes jomÄ . Viens no galvenajiem principiem ir minimÄ ls izejvielu un resursu patÄ“riņť, nepasliktinot produkcÄłas kvalitÄ ti. RaĹžoĹĄanas tehnoloÄŁiskais process ir procesu virknÄ“jums, kur katram elementam ir svarÄŤga loma un katrs ir saistÄŤts ar iepriekĹĄÄ“jo un nÄ kamo.

Izejvielu uzglabÄ ĹĄana un priekĹĄapstrÄ de

RaĹžoĹĄanas tehnoloÄŁiskais pamatprocess

Produkcijas apstrÄ de

Produkcijas iepakoĹĄana

Blakusprodukta raĹžoĹĄanas process

11.11. attÄ“ls. PrincipiÄ la raĹžoĹĄanas tehnoloÄŁiskÄ procesa shÄ“ma

KonkrÄ“tÄ raĹžoĹĄanas procesÄ daĹžas raĹžoĹĄanas procesu stadÄłas var apvienot, bet daĹžas tehnoloÄŁiskÄ s lÄŤnÄłas raĹžoĹĄanas procesus sadala paralÄ“los posmos. PiemÄ“ram, piena raĹžoĹĄanÄ tehnoloÄŁiskais process sadalÄ s trÄŤs vai vairÄ k pamatprocesos: piena pasterizÄ cÄła, krÄ“juma raĹžoĹĄana, biezpiena un siera raĹžoĹĄana. Vides tehnoloÄŁÄłu pilnveidoĹĄana no izejvielu un resursu optimÄ las izmantoĹĄanas viedokÄźa ir daudzveidÄŤga. KatrÄ uzņēmumÄ ir jÄ analizÄ“ materiÄ lu plĹŤsma – izejvielas, produkcÄła, nevÄ“lamie zudumi (emisÄłas, atkritumi), resursu efektÄŤvÄ kas izmantoĹĄanas iespÄ“jas. ZinÄ tnieki risina izejvielu kvalitÄ tes problÄ“mas, meklÄ“ veidus, kÄ tÄ s aizstÄ t ar zemÄ kas kvalitÄ tes resursiem, kÄ samazinÄ t izejvielu apjomu, a eikties no bÄŤstamÄ m vielÄ m un kÄ uzlabot izejvielu pirmapstrÄ di, atkÄ rtotu pÄ rstrÄ di un atkÄ rtotu izmantoĹĄanu. TehnoloÄŁiskie pamatprocesi parasti ir saistÄŤti ar izejvielu un resursu pÄ rveidi, lai iegĹŤtu nepiecieĹĄamo produktu. No vides tehnoloÄŁÄłu viedokÄźa ir iespÄ“jami divi konceptuÄ li atťġirÄŤgi raĹžoĹĄanas paņēmieni. Produkta ekodizainam var bĹŤt galvenÄ loma inovatÄŤvu vides tehnoloÄŁÄłu ievieĹĄanÄ , vai arÄŤ ir iespÄ“jams minimizÄ“t izejvielu izmantoĹĄanu, tiecoties mazatlikuma tehnoloÄŁÄłu virzienÄ un mazÄ k uzmanÄŤbas pievÄ“rĹĄot produkta ekodizainam. Ĺ ÄŤs divas iespÄ“jas Äźauj izvÄ“lÄ“ties vides tehnoloÄŁÄłas, kas samÄ“rÄŤgi risina raĹžoĹĄanas procesu kopumÄ . Par vides tehnoloÄŁÄłÄ m ir jÄ uzskata arÄŤ tÄ s inovatÄŤvÄ s tehnoloÄŁÄłas, kas aizvieto periodiskas darbÄŤbas ar nepÄ rtrauktu tehnoloÄŁisko procesu. Ja jÄ izvÄ“las nepÄ rtraukts process vai procesa realizÄ cÄła etapos, nepiecieĹĄams noskaidrot darbÄŤbas apstÄ kÄźus un reakcÄłu norisi. Periodiskas darbÄŤbas procesu var labÄ k kontrolÄ“t, tÄ dÄ“jÄ di samazinot brÄ Äˇa produkcÄłas apjomu. SavukÄ rt nepÄ rtrauktu procesu ir iespÄ“jams vienkÄ rĹĄÄ k optimizÄ“t, stabilÄ k darbinÄ t, samazinot ieslÄ“gĹĄanas un izslÄ“gĹĄanas reŞčmus, kÄ arÄŤ atkritumu veidoĹĄanos, kas rodas, iekÄ rtÄ m darbojoties nevienmÄ“rÄŤgi vai ar procesu pÄ rtraukumiem.

MĹŤsdienu tehnoloÄŁiskÄ s iespÄ“jas pieÄźauj jebkuru atkritumu pilnÄŤgu utilizÄ cÄłu. IlgtspÄ“jÄŤgas atkritumu apsaimniekoĹĄanas a ÄŤstÄŤbas iespÄ“jas paredz atkritumu daudzuma samazinÄ ĹĄanu, kÄ arÄŤ efektÄŤvÄ ku un racionÄ lÄ ku resursu izmantoĹĄanu, panÄ kot, lai vienas nozares atkritumi noderÄ“tu par izejvielÄ m citÄ s nozarÄ“s. Atkritumus veidojoĹĄo produktu raĹžotÄ jiem, importÄ“tÄ jiem, izplatÄŤtÄ jiem un pÄ rdevÄ“jiem kopÄŤgi jÄ uzņemas atbildÄŤba par atkritumiem, kas veidojas viņu darbÄŤbÄ . Vides tehnoloÄŁÄłas ir ienÄ kuĹĄas arÄŤ produkta iepakoĹĄanas jomÄ , izvirzot vismaz Ä?etrus videi draudzÄŤgus kritÄ“rÄłus, sÄ kot ar iepakojuma lietderÄŤbu, vienveidÄŤgas iepakoĹĄanas izskauĹĄanu, bioloÄŁiski noÄ rdÄ mu materiÄ lu izmantoĹĄanu un beidzot ar iepakojamÄ materiÄ la apjoma samazinÄ ĹĄanu. VisspilgtÄ kais piemÄ“rs ir gatavÄ s produkcÄłas iepakojums, tam vÄ“sturiski mainoties no lÄŤmÄ“tÄ m uz saliekamÄ m kartona kastÄ“m. ArÄŤ uzlÄŤmes, kurÄ m tiek izmantota lÄŤme, pamazÄ m nomaina tieĹĄa informÄ cÄła par produktu uz iepakojuma.

11.12. attÄ“ls. Saliekamas bezlÄŤmes iepakojuma kastes izklÄ jums

Gadu gaitÄ mainÄ s iepakojuma materiÄ li, skaidri iezÄŤmÄ“jot virzienu uz videi draudzÄŤgÄ ku iepakojumu, kas, nonÄ kot vidÄ“, Ä tri sadalÄ s. PiemÄ“ram, ir izmantojami polimÄ“rmateriÄ li, kas sadalÄ s skÄ bekÄźa un gaismas ietekmÄ“. Krasu pavÄ“rsienu videi draudzÄŤga iepakojuma izveidÄ“ ir ienesuĹĄi bioloÄŁiski noÄ rdÄ mi materiÄ li. BioloÄŁiski noÄ rdÄ ms materiÄ ls ir materiÄ ls, ko asimilÄ“ vidÄ“ esoĹĄie mikroorganismi, kas mikrobioloÄŁiskos procesos vielas sastÄ vÄ esoĹĄos organiskos savienojumus pÄ rveido galvenokÄ rt par CO2. VisbieĹžÄ k iepakojumiem lietotais bioloÄŁiski noÄ rdÄ mais materiÄ ls ir bioplastmasa. TÄ s sastÄ vdaÄźas gandrÄŤz pilnÄŤbÄ iegĹŤst no atjaunojamÄ m izejvielÄ m. JaunÄ kie zinÄ tniskie un tehnoloÄŁiskie sasniegumi liecina, ka ĹĄo plastmasu var izgatavot no daĹžÄ diem lauksaimniecÄŤbas produktiem, saudzÄ“jot neatjaunojamos enerÄŁÄłas avotus – na u, dabasgÄ zi, akmeņogles. TurklÄ t ĹĄÄ da plastmasa nerada problÄ“mas saistÄŤbÄ ar atkritumu apsaimniekoĹĄanu.

220

Vide.indb 6

2010.07.16. 16:59:50

Izplatītākais bioplastmasas paveids ir iepakojuma skaidas, kuras ražo, izmantojot cieti. No bioplastmasas iespējams izgatavot arī citādus iepakojuma materiālus, galvenokārt pārtikas un kosmētikas rūpniecībai. No tradicionālajiem lielmolekulāriem materiāliem var izgatavot viena vai vairāku slāņu plēvi, tos var presēt, termiski veidot un apstrādāt, kā arī apdrukāt, savstarpēji sakausēt, termiski izsmidzināt vai salīmēt.

11.2.5. ENERĢIJAS EFEKTĪVA IZMANTOŠANA Lai nodrošinātu enerģijas efektīvu izmantošanu, nepieciešams samazināt enerģijas patēriņu un paaugstināt energoefektivitāti gan enerģijas ražošanā un pārvadē, gan arī tās lietošanā. Enerģijas ražošanas iespējas var būt ļoti dažādas. Visbiežāk praksē tiek dedzināts organiskais kurināmais, ražojot tvaika vai ūdens siltuma enerģiju katlos vai gāzu siltuma enerģiju dīzeļģeneratoros. Turbīnās un dažādos dzinējos siltumenerģija pārveidojas mehāniskajā enerģijā. Savukārt ģeneratoros mehāniskā enerģija pārveidojas elektriskajā enerģijā. Galvenais energoresurss tehnoloģiskajos procesos ir kurināmais, kura ķīmiskā enerģija pārvēršas siltumenerģijā un elektroenerģijā, ko var izmantot dažādās ierīcēs un iekārtās. Kurināmais atšķiras ar fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām, kuras ietekmē energotehnoloģiju izvēli un to darbības energoefektivitāti. Atkarībā no fizikālajām īpašībām energotehnoloģijās izmanto triju veidu kurināmo: ▪ gāzveida kurināmo (metāns, dabasgāze, biogāze), ▪ šķidro kurināmo (dīzeļdegviela, mazuts, biodīzeļdegviela, bioetanols), ▪ cieto kurināmo (ogles, koksne, biomasa). Kurināmo dedzina tehnoloģiskās iekārtās, kuras sauc par kurtuvēm. Ķīmiskās reakcijās tajās veidojas degšanas produkti (dūmgāzes, izdedži un pelni) un izdalās siltums. Degšanas procesā izdalīto siltumu saņem sildvirsmas (par siltumnesējiem izmanto ūdeni,

gaisu, tvaiku). Dūmgāzes veidojas kurināmā degšanas procesā, un to sastāvā var būt dažādas vielas, kas negatīvi ietekmē cilvēka veselību, ekosistēmas un klimata mainību. Dūmgāzu sastāvā ir ogļskābā gāze, ūdens tvaiki, tvana gāze, slāpekļa un sēra oksīdi, pelnu daļiņas, kuras satur dažādu metālu (arī smago metālu) savienojumus. Dabasgāzes degšanas procesā veidojas tikai četri pirmie emisiju komponenti. Kurtuves, kurās deg kurināmais, ietilpst energotehnoloģisko iekārtu (katlu, gāzes turbīnu, krāšņu, žāvētavu un citu iekārtu) sistēmā – katlu mājā. Kurtuvju inženiertehniskos risinājumus nosaka tas, kā notiek degšana, kā ir organizēta kurināmā un gaisa padeve, kurināmā un degšanas produktu pārvietošanās kurtuvē, pelnu, izdedžu un dūmgāzu aizvadīšana no kurtuves. Lai panāktu cietā kurināmā pilnīgu sadegšanu, gaisa padeve var tikt nodrošināta vairākās vietās. Visizplatītākā energotehnoloģiskā ierīce ir katls, kas atrodas katlu mājā. Katlam ir kurtuve un sildvirsmas, un tas tiek aprīkots ar palīgiekārtām (ventilatoriem, dūmsūcējiem, sūkņiem, ūdens sagatavošanas iekārtām, kurināmā saimniecību). Katlu mājā veidojas notekūdeņi, izdedži, dūmgāzes, siltuma piesārņojums un trokšņi. Tehnoloģisko iekārtu darbības energoefektivitāti raksturo to darbības lietderības koeficients, kuru izsaka kā saražotā enerģijas daudzuma a iecību pret kurināmā patēriņu. Katrā iekārtā atsevišķi un tehnoloģiskajos procesos kopumā, izmantojot vides tehnoloģijas, ir iespējams samazināt siltumenerģijas un elektroenerģijas patēriņu, un šādi ietaupījumi ļauj samazināt ietekmi uz vidi. Siltumenerģijas patēriņa samazināšanu un energoefektivitātes paaugstināšanu nodrošina ▪ papildu siltuma izolācija no karstajām virsmām, izmantojot iekārtas, kuru izmēri atbilst faktiskajai slodzei (sildvirsmas nav lielākas nekā nepieciešams); ▪ iekārtu darbināšanas parametri, kas atbilst minimāli nepieciešamiem (temperatūra un spiediens nav lielāks nekā vajadzīgs procesa realizācijai);

11.13. attēls. Nesiltināta (a) un siltināta (b) daudzdzīvokļu ēka Daugavpilī Siltināšanas gaitā ir aizdrīvētas plaisas, uz virsmas uzklātas siltumu izolējošas plāksnes un nomainīti logi.

221

Vide.indb 7

2010.07.16. 16:59:51

▪ ēku siltināšana (nomainot logus, uzklājot siltuma izolāciju uz ēku sienām) un cauruļvadu izolācija; ▪ a ieksmes maiņa pret enerģijas lietošanu (ieviešot ēku energopārvaldību un energoefektivitātes pasākumus). Nesiltinātas un siltinātas daudzdzīvokļu ēkas atšķiras ne tikai ar enerģijas patēriņu, bet arī ar sakoptību, mājas sajūtu un augstāku nekustamā īpašuma vērtību. Elektroenerģijas patēriņu var samazināt un energoefektivitāti paaugstināt, sadzīvē un ražotnēs nomainot elektrodzinējus un tehnoloģiskas iekārtas pret elektroefektīvākām iekārtām vai uzstādot apgaismes sistēmas, kas taupa elektroenerģiju. Kaut arī apgaismes iekārtas tiek uzstādītas, lai nodrošinātu nepieciešamo apgaismojumu telpās un ārpus tām, energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi ir atšķirīgi – tā var būt apgaismojuma organizēšana vai efektīvu apgaismes iekārtu uzstādīšana. Apgaismojuma nodrošināšana sākas ar izpēti, kur tā ir nepieciešama un kādi apgaismojuma līmeņi jānodrošina, ievērojot normas un standartus. Jāņem vērā gaismas avotu izvietojums telpā (pēc iespējas tuvāk nepieciešamajām vietām), dabiskā apgaismojuma maksimāla izmantošana, telpu sienu krāsojums (jo gaišākas sienas, jo mazāk gaismas tās absorbē un mazāk elektroenerģijas nepieciešams noteikta apgaismojuma nodrošināšanai), telpas noslogotība (nepieciešams uzstādīt kustības sensorus, ja cilvēki visu laiku neatrodas telpā) un darba vietu skaits telpā (jo mazāk cilvēku atrodas telpā, jo vairāk nepieciešams vietējais apgaismojums).

Efektīvas apgaismes iekārtas ir saistītas ar luminiscences spuldžu un gaismas diožu, gaismu atstarojošu palīglīdzekļu un citu tehnoloģisko risinājumu lietošanu. Piemēram, luminiscentās spuldzes patērē 5 reizes mazāk enerģijas nekā kvēlspuldzes, nodrošinot tādu pašu apgaismojumu.

11.14. attēls. Luminiscento spuldžu izmantošana nodrošina ievērojamu enerģijas ietaupījumu salīdzinājumā ar kvēlspuldzēm

Īpaši augsts potenciāls elektroenerģijas patēriņa samazināšanā ir sadzīves un biroja elektroierīču izmantošanā. Kaut arī tās pilnveidojas un katru gadu tirgū parādās arvien energoefektīvākas tehnoloģijas, svarīgi ir to darbināšanas nosacījumi. Elektroierīču atstāšana gaidīšanas režīmā tērē nepamatoti daudz elektroenerģijas (līdz 10% no kopējā patēriņa), tāpēc tā nav pieļaujama.

11.3. VIDES PIESĀRŅOJUMA SAMAZINĀŠANAS TEHNOLOĢIJAS Vienmēr aktuāls ir jautājums, kas labāk – novērst, likvidēt un sliktākajā gadījumā līdz minimumam samazināt piesārņojuma cēloņus vai arī cīnīties ar piesārņojuma sekām un a īrīt piesārņotu gāzu, ūdens un cietu vielu plūsmas jau pēc tehnoloģiskā procesa.

11.3.1. GĀZU ATTĪRĪŠANAS TEHNOLOĢIJAS Gāzu a īrīšanas tehnoloģijas atkarībā no piesārņojošo vielu agregātstāvokļa iedalās trīs lielās grupās: ▪ gāzu un piesārņota gaisa a īrīšana no cietām daļiņām, ▪ gāzveida vielu atdalīšana no tehnoloģisko gāzu, dūmgāzu un gaisa plūsmām, ▪ šķidruma pilienu atdalīšana no gaisa. Gāzu a īrīšanas tehnoloģiju izvēle atkarīga no tehniski ekonomiskā pamatojuma, kas nosaka inženiertehnisko risinājumu atlasi pēc izmaksu optimizācijas principa. Vienmēr tiek dota priekšroka tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas nodrošina gāzu

emisiju samazināšanu ar minimāliem kapitālieguldījumiem un minimālām iekārtu darbināšanas un apkalpošanas izmaksām. Gāzu a īrīšanas tehnoloģiju izvēli ietekmē arī tas, vai konkrētā risinājuma izmantošanā neveidojas ūdens un augsnes piesārņojums. Piemēram, a īrot dūmgāzes no sēra oksīdiem absorbcijas iekārtās, tiek palielināti notekūdeņu apjomi un tērēta enerģija, kas ietekmē konkrēto tehnoloģiju izmantošanas iespējas. Cieto daļiņu uztveršanas aparātu darbībā izmantoti dažādi mehānismi cieto daļiņu izgulsnēšanai no gāzu plūsmas: gravitācijas, centrbēdzes, inerces, satveršanas (aizķeršanās) un elektrostatiskais mehānisms. Plašais cieto daļiņu izgulsnēšanas mehānismu spektrs rada labas iespējas gāzu a īrīšanas tehnoloģisko risinājumu izvēlē. Ir pieejamas tehnoloģijas, kurās salīdzinoši lielas daļiņas tiek uztvertas par zemām izmaksām. Tās parasti tiek izmantotas kā cieto daļiņu uztveršanas pirmā pakāpe. Jo sīkākas ir putekļu daļiņas, jo sarežģītākas ir to uztveršanas tehnoloģijas.

222

Vide.indb 8

2010.07.16. 16:59:54

Attīrītais gaiss Attīrāmais gaiss Auduma filtrs

Putekļi a

b

Aerosolu uztveršana Strāvas avots

Elektrodi

Izsmidzināšana

c

d

11.15. attēls. Piesārņota gaisa attīrīšana no putekļiem un aerosoliem a – ciklons; b – auduma filtrs; c – mitrā putekļu uztveršanas iekārta; d – elektrofiltrs.

Cieto daļiņu uztveršanas aparātu tehnoloģiskos risinājumus var iedalīt četrās lielās gāzu a īrīšanas iekārtu grupās: ▪ sausās putekļu uztveršanas iekārtas, ▪ mitrās putekļu uztveršanas iekārtas, ▪ elektrofiltri, ▪ auduma filtri. Sausā putekļu uztveršana ir visvienkāršākā, vislētākā un spēj nodrošināt lielu daļiņu efektīvu saistīšanu. Visbiežāk lietotā cieto daļiņu uztveršanas iekārta ir ciklons, kurā atdalīšanai tiek izmantots centrbēdzes spēks. Mitrās putekļu uztveršanas tehnoloģiju izveides pamatā ir cieto daļiņu uztveršana uz šķidruma piliena vai plēvītes, kā arī to izgulsnēšana šķidruma

tilpumā. Gāzu a īrīšanas efektivitāte šādās iekārtās sīkām daļiņām un mikrodaļiņām ir augsta (98– 99%), tomēr vidi piesārņojošās vielas tiek uztvertas ūdens vidē, un veidojas notekūdeņi. Grūtības gan rodas, aizkavējot šķidruma pilienu aizplūšanu ar gāzu plūsmu, kas noved pie gaisa papildu piesārņojuma. Elektrofiltros izmanto pozitīvi un negatīvi lādētus elektrodus, starp kuriem veidojas elektriskais lauks, caur kuru plūst piesārņotā gāze. Cietās uzlādētās daļiņas nosēžas uz pretēji lādēta elektroda virsmām. Gāzu a īrīšanas efektivitāte sīkām un mikrodaļiņām ir augsta (99%), tomēr ir liels enerģijas patēriņš. Auduma fi ltros cieto daļiņu uztveršanai izmanto materiālus, uz kuru virsmas tiek aizturētas cietās daļiņas. Visbiežāk izmanto auduma maisu filtrus. Gandrīz katrā ražotnē ir gāzveida emisijas, kuras veidojas tehnoloģiskajos un degšanas procesos un kuras ir nepieciešams samazināt. Gāzveida vielas tehnoloģiskajās gāzēs, dūmgāzēs un nosūces ventilācijas sistēmu gaisā atšķiras pēc ķīmiskā sastāva, koncentrācijas un ietekmes uz vidi un klimatu. Degšanas produktu a īrīšanai no kaitīgām gāzēm katrai ražotnei ir jāpiemēro kāds noteikts risinājums, kurā izmanto gāzu absorbcijas, adsorbcijas un katalītiskās a īrīšanas principus. Gāzu a īrīšana no gāzveida komponentiem gandrīz vienmēr ir saistīta ar lielām izmaksām, kas ir 25–50% no kopējām ražošanas izmaksām. Izvēloties «caurules gala» tehnoloģijas gāzu a īrīšanai, vienmēr tiek analizēti dažādi varianti mazatlikuma tehnoloģiju izveidei. Visdārgākā, visefektīvākā un visprogresīvākā gāzu a īrīšanas metode ir katalītiskā metode. Šī procesa realizācijai nepieciešams materiāls, kuram piemīt īpašība paātrināt oksidēšanās vai reducēšanās reakcijas. Katalizatori sastāv no korpusa ar gāzes ievadu un izvadu un katalītiskā materiāla slāņa, ko sauc par pildījumu. Pildījumu veido kā slāni, kurā sabērti dažādu ģeometrisko formu (zvaigznītes, konusi, gredzeni) keramiski veidojumi, kas pārklāti ar ļoti plānu katalītiskās vielas slāni (vanādiju, niķeli, hromu, platīnu). Katalītiskā procesa efektivitāte ir atkarīga no ķīmiskiem un fizikāliem apstākļiem, kādi tiek nodrošināti procesa norisei (koncentrācija,

Reakcija 4NO O2

4NH3

4N2

6H2O

Katalizatora virsma

11.16. attēls. Slāpekļa oksīdu katalītiskās reducēšanas princips rūpnieciski izmantojamos slāpekļa reducēšanas katalizatoros (a) un automašīnas katalītiskais konvertors (b)

223

Vide.indb 9

2010.07.16. 17:00:01

citu vielu piemaisījums, temperatūra, parciālais spiediens). Īpaši svarīgs nosacījums ir garantēt, lai citu gāzu piemaisījumi nenoārdītu katalītisko slāni. Svarīga vides piesārņojuma problēma ir slāpekļa oksīdu veidošanās gan termoelektrocentrālēs, gan no automašīnu darbības. Lai nodrošinātu izplūdes gāzu a īrīšanu, tiek izmantota to apstrāde ar katalizatoru. Izplūdes gāzēm plūstot caur katalizatoru amonjaka klātbūtnē (šādi reducēšanas procesu var realizēt rūpnieciskos apstākļos), notiek reducēšanās reakcija, kurā veidojas slāpeklis un ūdens, bet automašīnu katalizatori nodrošina slāpekļa oksīdu reducēšanu: 4NO + 4NH3 + O2 → 4N2 + 6H2O 2NO → N2 + O2

DZERAMĀ ŪDENS SAGATAVOŠANA Viens no lielākajiem modernās tehnoloģijas sasniegumiem ir radikāla tādu ar ūdeni saistītu slimību ierobežošana kā holēra un vēdera tīfs. Panākumu pamatā bija konstatējums, ka publisko ūdens avotu piesārņojums ar sadzīves atkritumiem un notekūdeņiem ir galvenais infekcijas cēlonis un ka to var samazināt, efektīvāk a īrot ūdeni vai labāk organizējot atkritumu izvietošanu. Dzeramais ūdens pirmo reizi tika filtrēts 1802. gadā Peizli, Skotijā, bet vēlāk to sāka filtrēt ūdens pārdevēji Londonā (1828). ASV ūdens filtrēšanu sāka izmantot Ņujorkas štatā 1872. gadā. 20. gadsimta sākumā dažādas tehnoloģijas, kas padarīja ūdeni drošāku lietošanai, sāka strauji izplatīties gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, tomēr lielai daļai iedzīvotāju tīrs dzeramais ūdens ne vienmēr ir pieejams.

11.3.2. ŪDEŅU APSTRĀDE Ūdens ir viena no cilvēka dzīvības nodrošināšanai visvairāk nepieciešamajām vielām, kā arī nozīmīgākā izejviela ražošanā un tehnoloģiskajos procesos. Tāpat kā dabā, tā arī sabiedrībā un ražošanā ūdens riņķojumu var aprakstīt kā aprites ciklu (11.17. a ēls), kurā nodalāms izmantojamo ūdeņu avots; ūdens attīrīšana līdz tādai pakāpei, lai tas būtu izmantojams (piemēram, dzeršanai vai noteiktos ražošanas procesos); ūdens patēriņš, kura rezultātā veidojas piesārņoti ūdeņi un notiek notekūdeņu a īrīšana. Ūdens patēriņš Piegāde patērētājiem

Notekūdeņu savākšana

Ūdens attīrīšana

Notekūdeņu attīrīšana

Ūdeņu avots

Netieša izmantošana

Izvadīšana

11.17. attēls. Ūdens aprites cikls sabiedrībā

Ūdens aprites nodrošināšanai sabiedrībā izšķiroša nozīme ir diviem tehnoloģisku risinājumu kopumiem – dzeramā ūdens sagatavošanas un notekūdeņu a īrīšanas procesiem. Ūdeņi tiek a īrīti divu iemeslu dēļ: lai nodrošinātu tādu ūdeņu kvalitāti, kāda nepieciešama patērētājiem, vai arī lai novērstu ūdeņu piesārņojuma veidošanos. Patērētājiem ir nepieciešams ūdens, kura kvalitātes rādītāji var būt visai atšķirīgi, tādēļ ūdens a īrīšanu var iedalīt trīs lielās grupās: ▪ dzeramā ūdens sagatavošana, ▪ tehnoloģiskā ūdens sagatavošana ražošanas procesu nodrošināšanai, ▪ notekūdeņu a īrīšana atkārtotai izmantošanai vai arī a īrīšana līdz videi draudzīgai kvalitātei pirms to ievadīšanas atklātās ūdenstilpēs.

11.18. attēls. Daudzās pasaules valstīs tīrs ūdens izmantošanai sadzīvē nav pieejams

Mūsdienās ūdens sagatavošanas uzņēmumi tiek veidoti, lai nodrošinātu nepārtrauktu, standartam atbilstošu ūdens piegādi katram patērētājam. Šādu sistēmu pamatā ir četri elementi: ūdens avota izvēle, ūdens kvalitātes aizsardzība, a īrīšanas metodes un aizsardzība pret atkārtotu piesārņojumu. Ūdeņu a īrīšanas mērķis ir nodrošināt tādu ūdeņu kvalitāti, kāda nepieciešama patērētājiem, vai arī novērst ūdeņu piesārņojuma veidošanos. A īrīšanas metodes, izmantotās tehnoloģijas un ūdens a īrīšanas pakāpe, neapšaubāmi, ir atkarīga no tā, kādiem mērķiem a īrīto ūdeni paredzēts izmantot. Ja ūdeni izmanto pārtikā, ir īpaši svarīgi tajā iznīcināt mikroorganismus, taču šādā ūdenī pieļaujams visai augsts dažādu sāļu saturs (ieskaitot ūdens cietību). Savukārt, ūdeni izmantojot apkures sistēmās, svarīgi ir ūdeni mīkstināt (pazemināt cietību). Šīs atšķirības nosaka dažādu metožu izmantošanu ūdens a īrīšanai. Dzeramā ūdens sagatavošanas metodes var visai būtiski atšķirties atkarībā no izmantotā ūdens piesārņotības un sastāva. No virszemes avotiem (upēm, ezeriem) ņemtu ūdeni bieži nepieciešams filtrēt. Vispirms no ūdens ar metāla režģiem un sietiem atdala

224

Vide.indb 10

2010.07.16. 17:00:02

Koagulanti

Ozons vai hlors

Attīrāmais ūdens 1

2

5 Koagulantu nogulsnes

3

4 6

liela izmēra peldošus objektus (lapas, zarus, zivis, plastmasas izstrādājumus). Būtiska ūdens sagatavošanas stadija ir aerācija – izpūšana ar gaisu. Aerācija a īra ūdeni no tajā izšķīdušajām gāzēm (sērūdeņraža, metāna, amonjaka un amīniem) un gaistošām organiskām vielām, kuras ūdenim piešķir nepatīkamu garšu un smaku. Gaisa skābeklis palīdz samazināt dzelzs saturu ūdeņos, oksidējot šķīstošo Fe(II) par ievērojami grūtāk šķīstošo Fe(III), kura savienojumi var izgulsnēties. Šajos ūdens pirmējās apstrādes procesos veidojas nogulsnes, kuras atdala, ūdeni nostādinot pirmējos nostādinātājos. Tomēr pirmējos nostādinātājos izdodas atbrīvoties tikai no pašām rupjākajām daļiņām, kuras izkrīt, iedarbojoties gravitācijas spēkam. Nostādināšanas process ir lēns un neļauj atbrīvoties no ūdenī esošām sīkām un koloīdām daļiņām (daļiņas, kuru izmēri ir ap mikrometru un kuras veido starpstāvokli starp izšķīdušām un suspendētām vielām ūdenī). Lai ūdeni no tām a īrītu, izmanto koagulāciju, kas ļauj principiāli pazemināt ūdenī izšķīdušo vielu, baktēriju, raugu, sēnīšu, kā arī citu koloīdo daļiņu daudzumu. Visbiežāk kā koagulantus dzeramā ūdens sagatavošanas procesā izmanto dzelzs vai alumīnija sāļus (hlorīdus, sulfātus), bet par plašāk lietoto koagulantu var uzskatīt alumīnija sulfātu Al2(SO4)3 · 18H2O. Šai vielai nokļūstot ūdenī, notiek alumīnija jona hidrolīzes process, kura rezultātā veidojas alumīnija hidroksīdi. Šīs vielas ir mazšķīstošas un hidrolīzes procesā veido pārslveidīgas nogulsnes – flokulas. Tā kā alumīnija kompleksie savienojumi ir pozitīvi lādēti, tie spēj pievienot negatīvi lādētas koloīdās daļiņas, baktērijas un ūdenī izšķīdušas skāba rakstura organiskās vielas (humīnskābes, fulvoskābes), kuras tādējādi kļūst par flokulu veidošanās – koagulācijas – centriem. Koagulācijas procesā ūdenī esošās koloīdās daļiņas (līdz 99%), baktērijas, vīrusi (līdz 99%) un organiskās makromolekulārās vielas (60–90%) lielā mērā tiek atdalītas no ūdens. Izveidojušās metālu hidroksīdu nogulsnes tiek aizvāktas otrējās nostādināšanas tilpnēs un pēc tam ūdeni filtrējot. Ja ūdenī paliek koagulanta atlikumi, tie var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību, tāpēc koagulantu daudzums dzeramajā ūdenī ir jākontrolē. Cits koagulācijas procesu trūkums ir ūdenī izšķīdušo organisko vielu, īpaši humusvielu, atdalīšanas zemā efektivitāte. Tomēr kopumā koagulācija uzskatāma par vienu no

Attīrīts ūdens

11.19. attēls. Dzeramā ūdens sagatavošanas principiālā shēma 1 – koagulanta pievienošana; 2 – koagulācija; 3 – nostādinātājs; 4 – filtrs; 5, 6 – dezinfekcijas tilpne; 7 – sūkņi un padeve ūdens sadales tīklā.

7

galvenajiem etapiem dzeramā ūdens sagatavošanas procesā. Pēc ūdens a īrīšanas tajā palikušās humusvielas (galvenokārt fulvoskābes), ūdeni dezinficējot ar hloru, var veidot vairākus hlororganiskus savienojumus. Šo vielu klātbūtne dzeramajā ūdenī ir nevēlama tāpēc, ka daudzām no tām ir kancerogēna aktivitāte, kā arī augsts toksiskums. Dzeramā ūdens a īrīšanai no tajā izšķīdušām organiskajām vielām var izmantot aktivēto ogli, a īrītu antracītu un sintētiskus sorbentus. Aktivēto ogli parasti izmanto granulu veidā. Ūdeņu a īrīšanai aktivēto ogli vai antracītu izmanto kā sorbcijas kolonnu pildījumu. Kaut arī ūdeņu tīrīšana ar aktivēto ogli uzskatāma par efektīvu metodi, kas ļauj būtiski uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti, tomēr tā ir dārga un līdz ar to rūpnieciski vēl joprojām visai reti izmantota. Pēc koagulācijas ūdens tiek nostādināts otrreizējas nostādināšanas baseinos un filtrēts. Izšķir šādus filtrācijas veidus: ▪ lēnā filtrācija – filtrē caur smiltīm vai granti pašteces režīmā; ▪ ātrā filtrācija – filtrē caur kvarca smiltīm, ogles slāni, kas uzklāts uz nesējvirsmas. Process norit ar ārējā spiediena vai vakuuma izmantošanu un ir 40–50 reižu ātrāks par iepriekšējo. Būtisks ir jautājums par to, lai filtri būtu tīrāmi un nomaināmi; ▪ sausā filtrācija – tiek realizēta, ūdeni smidzinot uz filtra virsmas un sekojot, lai tas nenokļūtu zem ūdens slāņa. Šī metode ir īpaši efektīva, lai atbrīvotos no ūdenī izšķīdušām gāzēm. Dzidrinātais ūdens no nostādinātājiem vai flokulācijas tvertnēm ieplūst filtra tilpnē un gravitācijas spēka ietekmē virzās caur filtrējošo smilšu slāni līdz filtra apakšējā daļā izvietotajai drenāžas sistēmai, no kuras tiek novadīts uz ūdens uzkrāšanas tvertni. Tā kā dzeramajā ūdenī nav pieļaujama baktēriju klātbūtne, tad ūdens pēc visām apstrādes stadijām tiek dezinficēts. Tradicionāli ūdens dezinfekcijai visbiežāk izmanto hlorēšanu. Hlors ir ērti transportējams, vienkārši dozējams un lēts. Arī hipohlorītus, īpaši kalcija hipohlorītu Ca(ClO)2, var izmantot ūdens dezinfekcijai. Ūdenī izšķīdušā hlora, hipohlorītu un hloramīna saturam ūdenī sasniedzot noteiktu robežkoncentrāciju, sāk izpausties to dezinficējošā iedarbība, proti, notiek ūdenī esošo mikroorganismu – baktēriju, vīrusu, vienšūņu un to cistu, pelējumu sēnīšu un

225

Vide.indb 11

2010.07.16. 17:00:03

11.20. attēls. Nozīmīga dzeramā ūdens sagatavošanas stadija ir tā dezinficēšana – hlorēšana vai ozonēšana

citu – iznīcināšana. Hlora un tā atvasinājumu dezinficējošās iedarbības mehānismu būtiska sastāvdaļa ir to iedarbība uz šūnu ārējām membrānām, vispirms tajās oksidējot ogļhidrātu un olbaltumvielu un arī lipīdu struktūras. Līdz ar to mikroorganismu membrānas pārplīst. Ūdens vidē nonākušās citoplazmas sastāvā esošās vielas tiek tālāk degradētas. Hlorēšanas procesam atkarībā no tehnoloģiskā režīma raksturīga ļoti augsta efektivitāte, un pareizi veikta ūdens hlorēšana ļauj to a īrīt no visiem zināmajiem mikroorganismiem. Būtiski ir hlorēšanu veikt tā, lai zināms hlora daudzums saglabātos ūdenī līdz pat tā nonākšanai pie patērētāja. Par būtiskāko hlorēšanas trūkumu var uzskatīt hlororganisku vielu veidošanos, no kurām dažas ir mutagēnas un kancerogēnas. Tāpēc tiek meklētas alternatīvas ūdens dezinficēšanas metodes. Hlora vietā iesaka izmantot hipohlorītus, hlora dioksīdu ClO2, bet praktiski visvairāk izmanto ozonu. Ozons uzskatāms par efektīvāku dezinficējošo aģentu nekā hlors. Ūdens dezinficēšanai ozonu iegūst, a īrītu un atdzesētu gaisu ievadot elektriskās izlādes zonā. Ar ozonu bagātinātais gaiss pēc tam tiek ievadīts a īrāmajā ūdenī. Tomēr ozona šķīdība ūdenī ir ievērojami mazāka nekā hloram, tāpēc nepieciešams izmantot relatīvi sarežģītus aeratorus. Ūdenī ozons visai ātri sadalās. Līdz ar to, lai novērstu mikroorganismu a īstību ūdens izplatīšanas sistēmā, pēc ozonēšanas vēlams ūdeni viegli hlorēt. Par ozonēšanas galveno trūkumu uzskatāms tas, ka šī tehnoloģija ir ievērojami dārgāka nekā ūdens hlorēšana. Ūdens dezinfekciju iespējams veikt arī, apstrādājot ūdeni ar ultravioleto starojumu. Bez šīm ūdens sagatavošanas pamatstadijām var būt nepieciešams izmantot ūdens a īrīšanas speciālās metodes. Tipiski var būt jāpazemina ūdens cietība. Ūdens mīkstināšana ir sevišķi būtiska, ja tas tiek izmantots tehniskiem mērķiem, īpaši, ja ūdens tiek karsēts. Šādos apstākļos notiek kalcija karbonāta izgulsnēšanās. Ca2+ + 2HCO3– → CaCO3 + CO2 + H2O

Nogulsnētais kalcija karbonāts veido tā saucamo katlakmeni, kas samazina sildīšanas efektivitāti un rada cauruļvadu «aizaugšanu». Paaugstināta ūdens cietība nav vēlama, ja ūdeni izmanto mazgāšanā. Ūdens mīkstināšanai derīgas vairākas metodes. Lielā mērogā ūdens mīkstināšanai var izmantot kaļķu–sodas metodi, kurā a īrāmais ūdens tiek apstrādāts ar kalcija hidroksīdu Ca(OH)2 un nātrija karbonātu Na2CO3. Kalcijs izgulsnējas kā CaCO3, bet magnijs – kā Mg(OH)2. Kalcija un magnija jonu nevēlamo iedarbību iespējams arī mazināt, tos neaizvācot, bet ūdenim pievienojot kompleksu veidojošus aģentus, tādus kā polifosfātus vai polisilikātus. Šīs vielas veido stabilus kompleksus ar kalcija un magnija joniem, tāpēc, ūdeni termiski apstrādājot, tie neizgulsnējas karbonātu veidā. Šādas kompleksu veidojošās vielas ir tipiskas mazgāšanas līdzekļu piedevas, un pēc izmantošanas tās nokļūst vidē. Līdz ar to šāda ūdens mīkstināšanas metode rekomendējama gadījumā, ja ūdeni izmanto slēgtās sistēmās. Ūdens mīkstināšanai efektīvi var izmantot jonu apmaiņu – apgriezenisku jonu pārnesi starp ūdens vidi un cietu materiālu, kas spēj saistīt jonus (jonītu). Jonu apmaiņu parasti realizē, iepildot jonītu kolonnā, kas ļauj a īrāmo šķīdumu nepārtraukti filtrēt caur to.

11.21. attēls. Individuālās ūdens attīrīšanas ierīces filtrs pēc tā izmantošanas (pa kreisi) un jauns (pa labi)

Ūdens mīkstināšanai var izmantot gan dabiskus, gan sintētiskus jonītus. Jonītus, ņemot vērā metodes dārdzību, pārsvarā izmanto ūdens mīkstināšanai individuālās ūdens a īrīšanas iekārtās vai arī ūdeni sagatavojot noteiktiem tehniskiem mērķiem. No speciālajām ūdens a īrīšanas metodēm jāmin tās, kuras ļauj pazemināt dzelzs saturu ūdenī. Pazemes ūdeņos dzelzs atrodas divvērtīgā oksidēšanās pakāpē, un tā koncentrācija var pārsniegt pat 10 mg/l. Tajā pašā laikā dzelzs robežkoncentrācija ir 0,5 mg/l. Ūdeni iespējams a īrīt no dzelzs, to oksidējot par Fe(III), kura savienojumi ir mazšķīstoši. Visas galvenās ūdens a īrīšanas stadijas iespējams īstenot arī individuālajās ūdens a īrīšanas iekārtās, kurām ir daudzi un atšķirīgi modeļi. Šādām

226

Vide.indb 12

2010.07.16. 17:00:03

iekārtām var būt izmēri, kas ļauj tās izmantot ceļojumā (ūdeni filtrē un dezinficē; iekārtas jauda – dažas glāzes), ūdeni iespējams a īrīt, iekārtu pieslēdzot pie krāna, vai arī a īrīt ūdeni mājā, māju blokā. Tipiski šādu iekārtu pamatmoduļi ir: ▪ sedimentu filtrs. Parasti poraina materiāla filtrs, kas ūdeni a īra no sedimentu un rūsas daļiņām; ▪ ūdens mīkstināšanas filtrs. Šādi filtri pamatojas uz jonītu izmantošanu un ir viegli reģenerējami, parasti mājas apstākļos. Visai bieži tieši šie filtri ir vietējās ūdens a īrīšanas iekārtas galvenā sastāvdaļa; ▪ iekārta dzelzs satura pazemināšanai ūdenī. Parasti pamatojas uz jonītu izmantošanu; ▪ selektīvi jonīti ūdens a īrīšanai no nitrātiem un metālu joniem; ▪ ūdens dezinfekcijas iekārta. Ūdens dezinficēšanai vietējās (individuālās) ūdens a īrīšanas iekārtās izmanto vairākas pieejas. Viena no tām ir ūdens dezinficēšana ar sudrabu, a īrāmo ūdeni filtrējot caur porainu virsmu (parasti keramisku), uz kuras uzklāts sīkdisperss sudrabs. Šajā procesā sudraba mikrodaudzumi izšķīst un, pateicoties to baktericīdai iedarbībai, mikroorganismi iet bojā. Citas pieejas pamatā ir ar polimēru saistīta halogēna (joda) izmantošana. Ūdeni var arī dezinficēt, apstarojot ar ultravioleto starojumu; ▪ ūdens a īrīšana ar aktivētu ogli ļauj to atbrīvot no organiskām vielām un dezinficēšanas blakusproduktiem, uzlabot ūdens garšu un smaržu. Vietējo (individuālo) ūdens a īrīšanas iekārtu darbības efektivitāte ir atkarīga no tā, kādi ir to uzbūves pamatelementi un kāda veida ūdens a īrīšanas procesi tajās tiek veikti. Kaut arī vērojami daudzi sasniegumi ūdens apgādes tehnoloģijās, kuri veicina sabiedrības veselību un labklājību, joprojām paliek trīs grūti atrisināmi jautājumi, lai nodrošinātu līdzsvaru starp vajadzību pēc tīra ūdens un ekosistēmu normālu funkcionēšanu. Pirmkārt, vismaz puse pasaules iedzīvotāju netiek apgādāti ar pietiekamu daudzumu un atbilstošas kvalitātes ūdeni. A īstītās valstīs finansiālo 35

11.22. attēls. Pie ūdensvada krāna pieslēdzama individuālā ūdens attīrīšanas ierīce

izaugsmi pavadīja tehniskās infrastruktūras pilnveidošanās, tai skaitā arī ūdens apgādē. Vāji a īstītās valstīs šādas iespējas nav bijis, jo iedzīvotāju skaita pieaugums pārsniedz ienākumu pieaugumu un ļoti atpaliek labklājības uzlabošanās. Prasība pēc tīra ūdens gan pilsētu, gan lauku iedzīvotāju apgādei vāji a īstītās ANO valstīs tiek vērtēta kā prioritāra jau kopš 1980. gada, kad tika noteikta Starptautiskā dzeramā ūdens apgādes un sanitārā stāvokļa uzlabošanas desmitgade. Otrkārt, biosfērā izplatās arvien lielāks daudzums dažādu ķīmisku savienojumu, kurus izmanto rūpniecībā un sadzīvē, bet tas izraisa bažas, vai pašreizējās ūdens a īrīšanas metodes būs pietiekami efektīvas, lai samazinātu ūdenī no jauna ievadīto veselībai bīstamo vielu koncentrāciju. Treškārt, saldūdens avotu kvalitātes vispārēja pasliktināšanās, kas galvenokārt saistīta ar to, ka šos avotus ļoti intensīvi izmanto industriālā sabiedrība. Modernās ūdens apgādes sistēmas a īstītās valstīs izvērsās samērā lēni un tādā vidē, kur kapitālieguldījumi šo sistēmu celtniecībai un uzturēšanai nebija svarīgākās problēmas. Tāda pieeja nav iespējama vāji a īstītās valstīs, kurās ļoti strauji jāveido ūdens apgādes sistēmas, jo pieprasījums pēc ūdens aug eksponenciāli līdz ar iedzīvotāju skaitu.

Ūdensapgāde

Notekūdeņi

30

Miljoni LVL

25 20 15 10 5 0

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008

2009

2010

2011

2012

2013

2014

2015

11.23. attēls. Latvijā nepieciešamo investīciju apjoms ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas nodrošināšanai saskaņā ar ES Direktīvas 98/83/EC un Direktīvas 91/271/EC prasībām (milj. LVL)

227

Vide.indb 13

2010.07.16. 17:00:11

PiemÄ“rotas tehnoloÄŁÄłas izvÄ“li nosaka nevis inĹženierzinÄ tniskais pamatojums, bet gan pieejamie lÄŤdzekÄźi, kas ir kritiskais faktors ĹŤdens apgÄ des sistÄ“mas izveidÄ“ un uzlaboĹĄanÄ . TomÄ“r vienkÄ rĹĄi risinÄ jumi, kas var jĹŤtami uzlabot ĹŤdens apgÄ des sistÄ“mas a ÄŤstÄŤbas valstÄŤs, tiek izmantoti arvien plaĹĄÄ k. LatvÄłÄ saskaĹ†Ä ar ES direktÄŤvu prasÄŤbÄ m lÄŤdz 2015. gadam atbilstoĹĄi pieņemtajiem pakalpojumu kvalitÄ tes standartiem jÄ nodroĹĄina centralizÄ“ta ĹŤdensapgÄ de un notekĹŤdeņu savÄ kĹĄana ~95% pilsÄ“tu iedzÄŤvotÄ ju. Ĺ o uzdevumu sasniegĹĄanai nepiecieĹĄamÄ s investÄŤcÄłas notekĹŤdeņu savÄ kĹĄanai un a ÄŤrÄŤĹĄanai ir ~350 miljoni latu, bet nepiecieĹĄamÄ s investÄŤcijas ĹŤdensapgÄ dei – ~310 miljoni latu.

NOTEKĹŞDEĹ…U ATTÄŞRÄŞĹ ANA Par notekĹŤdeņiem sauc visus piesÄ rņotos ĹŤdeņus, kas raduĹĄies cilvÄ“ka darbÄŤbÄ . NotekĹŤdeņu a ÄŤrÄŤĹĄana ir atkarÄŤga no piesÄ rņoto vielu sastÄ va un avota. NotekĹŤdeņu veidi ir ĹĄÄ di: â–Ş apdzÄŤvotu vietu notekĹŤdeņi, kas satur galvenokÄ rt organiskas vielas (izťġčduĹĄas un neizťġčduĹĄas) un mikroorganismus. Lielu daÄźu sadzÄŤves notekĹŤdeņu veido sanitÄ ro mezglu notekĹŤdeņi, kÄ arÄŤ notekĹŤdeņi no dzÄŤvojamÄ m telpÄ m – virtuves, mazgÄ ĹĄanÄ s, kÄ arÄŤ veÄźas un grÄŤdu mazgÄ ĹĄanas notekĹŤdeņi. MinÄ“tos notekĹŤdeņus kopÄ ar notekĹŤdeņiem no komerciÄ lÄ m un industriÄ lÄ m struktĹŤrÄ m sauc par sadzÄŤves notekĹŤdeņiem; â–Ş raĹžoĹĄanas vai pakalpojumu sniegĹĄanas procesÄ raduĹĄies piesÄ rņoti ĹŤdeņi; â–Ş nokriťņu notekĹŤdeņi; â–Ş lauksaimniecÄŤbas notekĹŤdeņi. SadzÄŤves notekĹŤdeņi ir sareŞģčts, Äźoti atťġaidÄŤts ĹŤdens ťġčdums, kura sastÄ vÄ vairÄ k par 99% ir ĹŤdens, bet atlikuĹĄo daÄźu veido organiskas un neorganiskas vielas suspendÄ“tÄ vai izťġčduĹĄÄ stÄ voklÄŤ. PiesÄ rņojuma koncentrÄ cÄła ir Äźoti neliela, un to izsaka mg/l. Tipiski sadzÄŤves notekĹŤdeņi satur vielas, kuru degradÄ“ĹĄanai tiek patÄ“rÄ“ts skÄ beklis, kÄ arÄŤ ĹŤdenÄŤ suspendÄ“tas daÄźiņas, na as produktus, virsmas aktÄŤvas vielas, baktÄ“rÄłas, vÄŤrusus, slÄ pekÄźa un fosfora savienojumus, stabilas organiskÄ s vielas, metÄ lu jonus un daĹžÄ da veida rupjus piemaisÄŤjumus (koka gabalus, plastmasas iepakojuma fragmentus). Organisko vielu koncentrÄ cÄłu notekĹŤdeņos raksturo tÄ di rÄ dÄŤtÄ ji kÄ ÄˇÄŤmiskais skÄ bekÄźa patÄ“riņť (ÄśSP) un bioġčmiskais skÄ bekÄźa patÄ“riņť (BSP). ÄśSP ir izmÄ“rÄŤtais skÄ bekÄźa daudzums, kas nepiecieĹĄams, lai ġčmiski oksidÄ“tu notekĹŤdeņos organiskÄ s vielas. BSP ir skÄ bekÄźa daudzums, kas nepiecieĹĄams, lai nodroĹĄinÄ tu mikroorganismu darbÄŤbu, tiem pÄ rvÄ“rĹĄot notekĹŤdeņos esoĹĄÄ s organiskÄ s vielas. BSP ir vissvarÄŤgÄ kais parametrs notekĹŤdeņu kontrolÄ“. To izmanto, lai novÄ“rtÄ“tu organisko vielu radÄŤto piesÄ rņojumu, kÄ arÄŤ lai kontrolÄ“tu a ÄŤrÄŤĹĄanas procesu efektivitÄ ti.

11.1. tabula. Tipisks sadzÄŤves notekĹŤdeņu sastÄ vs RÄ dÄŤtÄ js

VÄ“rtÄŤba

BSP

250 mg/l

KopÄ“jais izťġčduĹĄo vielu saturs

200–1000 mg/l

Fosfors

8 mg/l

SlÄ peklis (organiskie savienojumi un amonija sÄ Äźi) 40 mg/l pH

3–8

ÄśSP

500 mg/l

AtbilstoĹĄi notekĹŤdeņu avotam tos raksturo, nosakot BSP, duğġainÄŤbu, kopÄ“jo izťġčduĹĄo vielu saturu, pH, izťġčduĹĄÄ skÄ bekÄźa saturu, ÄśSP, kÄ arÄŤ nepiecieĹĄamÄŤbas gadÄŤjumÄ tÄ dus rÄ dÄŤtÄ jus kÄ metÄ lu, fenolu un citu vielu saturu. IndividuÄ lu mÄ ju notekĹŤdeņi pÄ“c a ÄŤrÄŤĹĄanas var tikt izvadÄŤti ďŹ ltrÄ cÄłas laukos, kuros tie ar drenu cauruÄźu palÄŤdzÄŤbu tiek izkliedÄ“ti plaĹĄÄ apvidĹŤ un daĹžÄ dos bioloÄŁiskos procesos sadalÄ s. NotekĹŤdeņi var tikt savÄ kti slÄ“gtÄ s tilpnÄ“s un nogÄ dÄ ti uz pilsÄ“tu notekĹŤdeņu a ÄŤrÄŤĹĄanas iekÄ rtÄ m. MĹŤsdienÄ s individuÄ lu mÄ ju notekĹŤdeņu pÄ rstrÄ dÄ“ tiek izmantotas daĹžÄ das notekĹŤdeņu paÄ trinÄ tas sadalÄŤĹĄanÄ s metodes (biotualetes, smilĹĄu ďŹ ltri). NotekĹŤdeņu apstrÄ de Biotualete ĹŞdensapgÄ de

Tualete SlÄ“gta tilpne InďŹ ltrÄ cija Mitrzemes NotekĹŤdeņi SmilĹĄu ďŹ ltrs

11.24. attÄ“ls. IndividuÄ lo dzÄŤvojamo mÄ ju notekĹŤdeņu apstrÄ des iespÄ“jas

SadzÄŤves notekĹŤdeņu daudzums uz vienu iedzÄŤvotÄ ju dienÄ svÄ rstÄ s no 280 litriem nelielÄ s apdzÄŤvotÄ s vietÄ s lÄŤdz 900 litriem lielÄ s rĹŤpnieciskÄ s pilsÄ“tÄ s. BlÄŤvi apdzÄŤvotos apvidos un pilsÄ“tÄ s notekĹŤdeņi tiek savÄ kti un pa cauruÄźvadiem novadÄŤti uz centralizÄ“tÄ m a ÄŤrÄŤĹĄanas iekÄ rtÄ m. NotekĹŤdeņu apstrÄ des procesu centralizÄ“tÄ s a ÄŤrÄŤĹĄanas iekÄ rtÄ s var iedalÄŤt trÄŤs grupÄ s: 1) pirmÄ“jÄ a ÄŤrÄŤĹĄana, 2) sekundÄ rÄ a ÄŤrÄŤĹĄana, 3) speciÄ lÄ a ÄŤrÄŤĹĄana. SÄ kotnÄ“ji notekĹŤdeņu a ÄŤrÄŤĹĄanas procesÄ no tiem tiek atdalÄŤtas gan cietas, gan ťġidras, ĹŤdenÄŤ neťġčstoĹĄas vielas. Parasti pirmÄ stadÄła notekĹŤdeņu a ÄŤrÄŤĹĄanas procesÄ ir kÄ ĹĄana. To veic, laiĹžot a ÄŤrÄŤĹĄanas ĹŤdeņus caur metÄ la reŞģiem un sietiem, kas var bĹŤt novietoti daĹžÄ dÄ leņġč pret ĹŤdens plĹŤsmu. Uz sietiem uzkrÄ juĹĄies liela izmÄ“ra atkritumi un netÄŤrumi periodiski tiek mehÄ niski savÄ kti un tÄ lÄ k apstrÄ dÄ ti kÄ cieti atkritumi vai aktivÄ“to dōņu atlikumi.

228

Vide.indb 14

2010.07.16. 17:00:12

Dōņas

Dōņas

11.25. attēls. Nosēdbaseinu uzbōve

NotekĹŤdeņos ir liels daudzums suspendÄ“tu daÄźiņu, kas ir pietiekami smagas un var nogulsnÄ“ties gravitÄ cÄłas spÄ“ka iedarbÄŤbÄ . TÄ s atdala pirmÄ“jÄ s nostÄ dinÄ ĹĄanas tilpnÄ“s. Ĺ ajÄ s tilpnÄ“s tiek nodroĹĄinÄ ta lÄ“na a ÄŤrÄ mo ĹŤdeņu plĹŤsma, lai smagÄ kÄ s daÄźiņas pagĹŤtu nogrimt un nosÄ“sties uz tvertnes pamatnes, no kuras tÄ s tiek aizvÄ ktas vai nu mehÄ niski, vai arÄŤ paĹĄplĹŤsmÄ (atkarÄŤbÄ no sedimentÄ cÄłas baseinu uzbĹŤves, 11.25. a Ä“ls). TÄ das ĹŤdenÄŤ neťġčstoĹĄas vielas kÄ na as produkti, vaski un citas var uzpeldÄ“t, un tÄ s var atdalÄŤt no ĹŤdens virsmas pÄ rteces ceÄźÄ . PirmÄ“jÄ ĹŤdens a ÄŤrÄŤĹĄana Äźauj tajos jĹŤtami samazinÄ t notekĹŤdeņu BSP un suspendÄ“to vielu saturu. NotekĹŤdeņu otrÄ“jÄ apstrÄ de pamatojas uz ĹŤdenÄŤ izťġčduĹĄo un atlikuĹĄo suspendÄ“to organisko vielu bioloÄŁisku degradÄ“ĹĄanu ar mikroorganismu palÄŤdzÄŤbu. Lai ĹĄis a ÄŤrÄŤĹĄanas process bĹŤtu efektÄŤvs, ir svarÄŤgi izmantot speciÄ las mikroorganismu kultĹŤras, kas spÄ“j efektÄŤvi degradÄ“t organiskÄ s vielas un nodroĹĄinÄ t tÄ m optimÄ lus a ÄŤstÄŤbas apstÄ kÄźus, vispirms pievadot skÄ bekli (aerÄ“jot), bet nepiecieĹĄamÄŤbas gadÄŤjumÄ arÄŤ nodroĹĄinot optimÄ lu temperatĹŤras reŞčmu (sildot ziemas laikÄ ), pH, sÄ Äźu, biogÄ“no elementu saturu. AktÄŤvo dōņu izmantoĹĄana ir viena no efektÄŤvÄ kajÄ m un universÄ lÄ kajÄ m notekĹŤdeņu a ÄŤrÄŤĹĄanas metodÄ“m. TÄ s darbÄŤbas pamatÄ ir a ÄŤrÄ majÄ ĹŤdenÄŤ disperÄŁÄ“tu mikroorganismu spÄ“ja degradÄ“t ĹŤdenÄŤ esoĹĄÄ s organiskÄ s vielas pietiekama skÄ bekÄźa daudzuma klÄ tbĹŤtnÄ“. AktÄŤvÄ s dōņas ir mikroorganismu kultĹŤra, kas ĹŤdens vidÄ“ veido dispersÄłu, aplÄŤpot ap organiskas vielas daÄźiĹ†Ä m – dĹŤĹ†Ä m (pÄ rsvarÄ tie ir nedzÄŤvu mikroorganismu atlikumi). AktÄŤvo dōņu procesÄ aerÄ cÄłas tilpnÄ“ organiskÄ s vielas tiek patÄ“rÄ“tas mikroorganismu a ÄŤstÄŤbai un pÄ rvÄ“rĹĄas par CO2, organiskie slÄ pekÄźa savienojumi – par amonÄła

joniem vai nitrÄ tjoniem, bet fosfora savienojumi – par fosfÄ tjoniem. AktÄŤvÄ s dōņas ir mÄ kslÄŤga biocenoze, kuras sastÄ vÄ ietilpst baktÄ“rÄłas (tÄ s veido biocenoĹžu galveno masu), sÄ“nes, raugi, vienťōņi, virpotÄ ji un citas organismu grupas. Grams aktÄŤvo dōņu satur 108–1012 baktÄ“rÄłu. Katrai aktÄŤvÄ s dōņas veidojoĹĄo organismu grupai ir sava loma ar enerÄŁÄłu bagÄ tu savienojumu mineralizÄ cÄłas procesÄ un lÄŤdz ar to arÄŤ notekĹŤdeņu a ÄŤrÄŤĹĄanÄ . BaktÄ“rÄłas, raugi un sÄ“nes noÄ rda organiskÄ s vielas. FiltrÄ“joĹĄie organismi saista ĹŤdenÄŤ uzduğġotÄ s vielas, bet, piemÄ“ram, infuzorijas patÄ“rÄ“ mikroorganismus. TÄ kÄ mikroorganismu masa Ä tri pieaug (proporcionÄ li organiskÄ s vielas saturam ĹŤdenÄŤ), tÄ daÄźa, kas izgulsnÄ“jas aerÄ cÄłas tilpnes apakĹĄÄ , tiek nepÄ rtraukti aizvÄ kta. LÄŤdz ar to aktivÄ“to dōņu process ir ievÄ“rojami paÄ trinÄ ts un optimizÄ“ts dabiskÄ s daÄźiņu pÄ rstrÄ des procesa modelis. AerÄ cÄłas tilpnÄ“ a ÄŤrÄŤtie ĹŤdeņi tiek nostÄ dinÄ ti, atdalot izgulsnÄ“to aktÄŤvo dōņu masu. AktÄŤvo dōņu procesÄ izveidojas ievÄ“rojams daudzums vielu, kuras nepiecieĹĄams pÄ rstrÄ dÄ t. Dōņas no aerÄ cÄłas un nostÄ dinÄ ĹĄanas tilpnÄ“m satur ievÄ“rojamu daudzumu ĹŤdens (lÄŤdz 96%), tÄ pÄ“c to pÄ rstrÄ des pirmÄ stadÄła ir atĹŤdeņoĹĄana, kuru veic, tÄ s ďŹ ltrÄ“jot ar vakuumďŹ ltriem vai centrifugÄ“jot. FiltrÄ ts tiek atkÄ rtoti a ÄŤrÄŤts, bet dōņas var tikt tÄ lÄ k pÄ rstrÄ dÄ tas vai arÄŤ izmantotas kÄ lauku un meĹžu mÄ“slojums. Ja dōņas nesatur stabilas vidi piesÄ rņojoĹĄas vielas (smago metÄ lu savienojumus, toksiskas organiskÄ s vielas), tÄ s, pateicoties augstajam augu barÄŤbas vielu (slÄ pekÄźa (lÄŤdz 5% N) un fosfora (lÄŤdz 3% P) saturam, izmantojamas kÄ augsnes mÄ“slojums un tÄ s struktĹŤras uzlabotÄ jas. Ĺ Ä da izmantoĹĄana pieÄźaujama tikai pÄ“c rĹŤpÄŤgas un kompleksas dōņu sastÄ va analÄŤzes, galvenokÄ rt nosakot patogÄ“nu mikroorganismu klÄ tbĹŤtni. CH4

1 2

3

4

5 ĹŞdens izvadÄŤĹĄana

Apsilde

6

7

11.26. attÄ“ls. NotekĹŤdeņu bioloÄŁiskÄ s attÄŤrÄŤĹĄanas shÄ“ma 1 – notekĹŤdeņu mehÄ niskÄ attÄŤrÄŤĹĄana; 2, 4 – nostÄ dinÄ tÄ ji; 3 – aerÄ cijas baseini; 5 – otrreizÄ“jie nostÄ dinÄ tÄ ji; 6 – metÄ ntvertne; 7 – nogulťņu izmantoĹĄana.

Apsilde

Dōņu ievadčťana

11.27. attÄ“ls. AnaerobÄ metÄ na ieguves tvertne notekĹŤdeņu dōņu pÄ rstrÄ dÄ ĹĄanai

229

Vide.indb 15

2010.07.16. 17:00:12

Šajā procesā tiek samazināts organisko vielu saturs, dūņu tilpums, bet dūņu organiskās vielas pārvēršas par humusvielām, kā arī iet bojā patogēnie mikroorganismi. Anaerobā procesā veidojas metāns, kura daudzums var segt dūņu pārstrādes iekārtas enerģētiskās vajadzības. Pēc anaerobās apstrādes dūņas var filtrēt un pasārmināt, apstrādājot ar kaļķi. Tomēr nereti dūņas var saturēt visai ievērojamu daudzumu dažādu toksisku vielu. Ja stabilo vidi piesārņojošo vielu saturs pārstrādātās dūņās pārsniedz pieļaujamo robežkoncentrāciju, tad, ņemot vērā šo vielu akumulācijas iespējamību, dūņas lauksaimniecībā nav izmantojamas. Tādā gadījumā tās nepieciešams noglabāt (kā bīstamos atkritumus) vai arī pēc atūdeņošanas un izžāvēšanas sadedzināt. Ja dūņas tiek izmantotas lauksaimniecībā, jāņem vērā, ka tās nedrīkst saturēt patogēnus mikroorganismus. Mikroorganismu daudzums pazeminās, dūņas izturot aerobos apstākļos 40–60 dienas, žāvējot, anaerobi pārstrādājot vai arī kompostējot pietiekami ilgu laiku. Kā pēdējo stadiju rekomendē veikt dūņu apstrādi ar kaļķi, paaugstinot pH līdz 12. Ņemot vērā to, ka a īrītus ūdeņus aizvien biežāk nepieciešams reciklēt, t. i., atgriezt dabas aprites procesā, kurā tie izveidojušies, kā arī to, ka no vides aizsardzības viedokļa bioloģiskā a īrīšana nenodrošina pietiekamu ūdeņu tīrības pakāpi, nepieciešams lietot notekūdeņu speciālās a īrīšanas metodes. Kompleksi izmantotas, tās ļauj pilnībā atdalīt nevēlamas vielas un sasniegt tīru dabas ūdeņu kvalitāti. Speciālās notekūdeņu a īrīšanas metodes ļauj a īrīt tos no ▪ suspendētām vielām, ▪ izšķīdušām organiskām vielām, ▪ slāpekļa savienojumiem, ▪ fosfora savienojumiem, ▪ metālu joniem,

▪ neorganiskajiem sāļiem, ▪ mikroorganismiem. Katra šī mērķa sasniegšanai tiek izmantotas atšķirīgas pieejas. Notekūdeņu a īrīšanai no suspendētām vielām, kuras pārsvarā veido aktivēto dūņu daļiņas, izmanto vai nu fi ltrēšanu, vai arī koagulāciju ar nostādināšanu un fi ltrāciju. Organisko vielu satura pazemināšanai rekomendē a īrāmos ūdeņus apstrādāt ar aktivēto ogli vai sintētiskiem hidrofobiem sorbentiem. Visai komplicēta ir ūdeņu a īrīšana no tajos izšķīdušiem sāļiem (to koncentrācija var sasniegt 0,5– 50 g/l). Šim nolūkam var izmantot tādas metodes kā reversīvo osmozi vai jonu apmaiņu. Visi šie procesi ir relatīvi dārgi un lielā mērogā grūti īstenojami, tāpēc arī tiek visai reti lietoti. Ievērojami aktuālāka un arī praktiski izmantota ir notekūdeņu a īrīšana no fosfora savienojumiem. Šāda a īrīšanas procesa nepieciešamību nosaka tas, ka fosfora savienojumi veicina aļģu a īstību atklātās ūdenstilpēs – to eitrofikāciju. Tā kā sadzīves notekūdeņi satur līdz 25 mg/l dažādu fosfora savienojumu (ortofosfātu, polifosfātu), tad jau visai neliela notekūdeņu daudzuma ievadīšana var radīt ūdenstilpju eitrofikāciju. Notekūdeņu a īrīšanas procesā, tos bioloģiski attīrot, tiek atdalīti 20–60% no sākotnējā fosfora daudzuma. Lai palielinātu bioloģiskās a īrīšanas procesā atdalītā fosfora daudzumu, nepieciešams ūdeni pasārmināt ar kalcija hidroksīdu, vienlaikus to intensīvi aerējot. Šādos apstākļos ortofosfātjoni var tikt saistīti hidroksiapatīta veidā un izgulsnēties. Tomēr biežāk izmanto fosfora izgulsnēšanu nešķīstošu savienojumu veidā. Ķīmiskā izgulsnēšana ļauj pazemināt fosfora saturu vismaz par 90–95%, un šī procesa izmaksas nav augstas. Visbiežāk izmanto fosfora savienojumu izgulsnēšanu ar kalcija hidroksīdu. Arī slāpekļa savienojumu atdalīšana ir ļoti nozīmīga no eitrofikācijas novēršanas viedokļa. Pēc bioloģiskās a īrīšanas procesa lielākā daļa slāpekļa ūdenī atrodas amonija jonu veidā.

11.28. attēls. Anaerobās metāna ieguves tvertnes notekūdeņu attīrīšanas iekārta (Rīga)

11.29. attēls. Biogāzes izmantošana autobusu darbināšanai (Upsala, Zviedrija)

Dūņas iespējams pārstrādāt tālāk – anaerobā (bezskābekļa) vidē metānu veidojošu anaerobu baktēriju klātbūtnē var iegūt biogāzi. 2{CH2O}n → CH4 + CO2

230

Vide.indb 16

2010.07.16. 17:00:13

Notekūdeņus no smagajiem metāliem nereti nepieciešams a īrīt gan pirms a īrītu sadzīves notekūdeņu izvadīšanas, gan arī iepriekš apstrādājot rūpnieciskos notekūdeņus. Daudzu metālu savienojumu saturu ūdenī var ievērojami pazemināt, to apstrādājot ar kalcija hidroksīdu. Metāli izgulsnējas hidroksīdu un bāzisku sāļu veidā vai arī līdzizgulsnējas ar kalcija karbonātu. Kopumā vērtējot mūsdienās izmantotos notekūdeņu a īrīšanas procesus, jāatzīmē, ka, neņemot vērā trūkumus, tie tomēr ļauj piesārņotu, nekvalitatīvu ūdeni a īrīt līdz nepieciešamai tīrības pakāpei.

11.3.3. ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS PĀRVALDĪBA Atkritumi ir cietas vielas, kas, veidojoties cilvēku darbībā, a iecīgajā saimnieciskajā, fi zioloģiskajā un tehnoloģiskajā procesā ir liekas un tiek no tā aizvadītas. Ar cietajiem atkritumiem plašākā nozīmē saprot visus jau reiz lietotus sadzīves, rūpniecības un lauksaimniecības materiālus. Tā kā šādi atkritumi veidojas teritorijā, kuru pārvalda pašvaldības, kas ir arī atbildīgas par to savākšanu un uzglabāšanu, šādus atkritumus apzīmē ar terminu «sadzīves cietie atkritumi». Pie sadzīves cietajiem atkritumiem var pieskaitīt pelnus, kas rodas siltuma stacijās vai elektrostacijās, dūņas no notekūdeņu a īrīšanas uzņēmumiem, dzīvnieku fermu atkritumus, minerālu ieguves tukšos iežus. Dažkārt poligonos šiem atkritumiem ir jāparedz īpaši nodalīta vieta. Sadzīves cietie atkritumi ir vielu maisījums, ko grūti precīzi raksturot un identificēt mainīgā sastāva dēļ un ko nav ekonomiski lietderīgi atkārtoti izmantot. Atkritumu veidošanās uzskatāma par vienu no galvenajiem ietekmju veidiem, kādu cilvēka darbība atstāj uz apkārtējo vidi, bet īpaši liela nozīme ir ražošanas atkritumiem (11.30. a ēls).

SABIEDRĪBA Ieguve un pirmapstrāde

Dabas resursi

Kalnrūpniecības atkritumi

Izejvielas Rūpnieciskie atkritumi Ražošana: rūpnieciskā, lauksaimnieciskā

Lauksaimniecības atkritumi

Produkcija

Patērētājs

Sadzīves atkritumi

11.30. attēls. Atkritumu veidošanās ražošanas un patēriņa procesā

ATKRITUMU IEDALĪJUMS UN TO SASTĀVS Atkritumi veidojas katrā tautsaimniecības nozarē un ikvienā dzīves situācijā. Tāpēc ir svarīgi samazināt to daudzumu un, ja neizdodas novērst atkritumu veidošanos, atrast veidus, kā atkritumus uzglabāt, lai nerastos apdraudējums videi. Atkritumu apsaimniekošana ir to apzināšana, savākšana, transportēšana, šķirošana, apstrāde, pārstrāde un uzglabāšana. Lai risinātu atkritumu apsaimniekošanas uzdevumus, svarīgi saprast atkritumu izcelsmi, to iedarbību uz cilvēku un rašanās vietas. Atkritumi tiek klasificēti, ņemot vērā šos faktorus. Atkritumi veidojas, pārstrādājot dabas resursus, tādēļ pēc izcelsmes tos var iedalīt vairākās grupās: ▪ rūpnieciskie atkritumi, piemēram, pārtikas, mašīnbūves un ķīmiskās rūpniecības atlikumi, ▪ specifiskie atkritumi, piemēram, riepas, notekūdeņu dūņas, ielu saslaukas, ▪ sadzīves atkritumi, piemēram, mājsaimniecības, tirdzniecības, organizāciju vai iestāžu atkritumi, ▪ kalnrūpniecības atkritumi. Atkritumus iedala arī pēc to īpašībām un iedarbības uz cilvēkiem un apkārtējo vidi: ▪ bīstamie atkritumi – atkritumi, kuriem piemīt īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai, veselībai, videi, īpašumam vai materiālām vērtībām, un kuri atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām (sprāgstošas, uzliesmojošas, toksiskas, kodīgas, infekciozas, kancerogēnas vielas) un atšķiras pēc bīstamības pakāpes: ▫ ļoti (īpaši) bīstami, piemēram, radioaktīvas un toksiskas vielas saturoši atkritumi, ▫ maz bīstami, piemēram, dārza atkritumi vai virtuves atkritumi; ▪ inertie atkritumi – atkritumi ar nelielu piesārņojošo vielu saturu un nenozīmīgu toksiskumu, kas nerada negatīvu ietekmi uz vidi vai cilvēka dzīvību un veselību un neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar kuriem tie nonāk saskarē, un ar tiem nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas pēc to noglabāšanas (piemēram, akmeņi, dzelzsbetons). Pēc atkritumu veidošanās vietas tos klasificē kā rūpniecības, lauksaimniecības, enerģētikas, mājsaimniecības, pakalpojumu atkritumus. Ilgtspējīga atkritumu apsaimniekošana paredz samazināt radīto atkritumu daudzumu, kā arī resursus izmantot efektīvāk un racionālāk, panākot, lai vienas nozares atkritumi kalpo par izejvielu citā nozarē. Galvenie ilgtspējīgas atkritumu apsaimniekošanas principi: ▪ pašpietiekamības un tuvuma princips – atkritumu pārstrādei vai noglabāšanai jānotiek pēc iespējas tuvāk to rašanās vietai. Galvenais šī principa ievērošanas mērķis ir izvairīties no nelietderīgas atkritumu pārvadāšanas radītās kaitīgās ietekmes uz vidi, kā arī nodrošināt atkritumu apsaimniekošanas pašpietiekamību gan valsts, gan vietējā mērogā;

231

Vide.indb 17

2010.07.16. 17:00:21

▪ princips «piesārņotājs maksā» – produkta cenai un maksājumiem par atkritumu apsaimniekošanu ir jāietver potenciālās vides un cilvēka veselības izmaksas, kas rodas, savācot, apstrādājot un glabājot atkritumus; ▪ ražotāja atbildības princips – gan atkritumus veidojošo produktu ražotājiem, gan importētājiem, izplatītājiem un pārdevējiem ir jāuzņemas atbildība par šiem atkritumiem, nevis jāuzskata, ka sabiedrībai jāorganizē atkritumu savākšana, apstrāde vai glabāšana un jāsedz šo pasākumu izmaksas. Šis princips paredz, ka produkcijas ražotājam ir jābūt atbildīgam par ▫ produkta nekaitīgumu cilvēka veselībai un videi; ▫ ražošanas procesā radīto atkritumu daudzuma samazināšanu; ▫ preču ekodizainu, kas paredz minimālu izejvielu izmantošanu un produkta otrreizēju pārstrādi; ▫ videi nekaitīgu materiālu izmantošanu ražošanas procesā; ▪ labas atkritumu apsaimniekošanas prakses princips: ▫ atkritumu daudzuma samazināšana (to rašanās novēršana); ▫ pārpalikumu daudzuma samazināšana, ieviešot ražošanā mūsdienīgas mazatlikuma un bezatlikuma tehnoloģijas; ▫ patērētāju uzvedības ietekmēšana, lai samazinātu radīto atkritumu daudzumu un bīstamību, kā arī ierobežotu to negatīvo ietekmi uz vidi; ▫ atkārtota izmantošana – produktu vai priekšmetu atkārtota izmantošana sākotnēji paredzētajiem vai citiem nolūkiem, lai samazinātu glabājamo atkritumu daudzumu un resursu patēriņu; ▫ atkritumu materiālu izmantošana, lai pārstrādātu otrreizējās izejvielas, kas radušās no sākotnējiem vai citiem produktiem; ▫ atkritumu šķirošana to rašanās vietā un atkārtota izmantošana; ▫ enerģijas ieguve no atkritumu otrreizējās pārstrādes, kompostēšanas;

Atkritumu noglabāšana

Enerģijas ieguve

Materiālu pārstrāde

Atkārtota izmantošana

Atkritumu daudzuma samazināšana

11.31. attēls. Atkritumu apsaimniekošanas hierarhiskā sistēma

▫ noglabāšana – atkritumu novietošana poligonā vai sadedzināšana bez enerģijas ieguves kā pēdējā iespēja, kas tiek apsvērta tikai tad, ja nav cita risinājuma; ▫ atkritumu iepriekšēja apstrāde pirms atkritumu noglabāšanas, lai izmainītu atkritumu īpašības un samazinātu to kaitīgumu. Tiek vērtēts, ka cieto atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju ir apmēram 500 kilogrami gadā. Tomēr šis rādītājs var ievērojami mainīties dažādās pilsētās un gadalaikos. Cieto atkritumu sastāvu nosaka šādi parametri: ▪ klimats (mitrās vietās mitruma daudzums cietajos atkritumos var sasniegt pat 50%); ▪ savākšanas biežums (biežāka cieto atkritumu savākšana palielina ik gadu savākto atkritumu daudzumu, jo biežāka savākšana veicina izmest vairāk nederīgu lietu); ▪ sabiedrības tradīcijas (dažās etniskās teritorijās lieto ļoti maz pārtikas pusfabrikātu, tādēļ tajās ir mazāk iesaiņojamā materiāla, bet vairāk pārtikas atkritumu); ▪ ienākumu lielums (mazāki ieņēmumi samazina kopējo cieto atkritumu daudzumu, bet palielina pārtikas atkritumu īpatsvaru);

11.32. attēls. Atkritumu izgāztuve Indijā (a) un Getliņu atkritumu poligons (b)

232

Vide.indb 18

2010.07.16. 17:00:22

▪ fasētās pārtikas izmantošana (ES plaši izplatītā fasētā pārtika palielina iesaiņojamā materiāla īpatsvaru cietajos atkritumos); ▪ urbanizācijas un industrializācijas pakāpe (ņemot vērā kompostēšanas un dažādu atkritumu otrreizējās izmantošanas iespējas lauku apvidos un ģimenes māju rajonos, cieto atkritumu daudzums tajos ir ievērojami mazāks un pēc sastāva stipri vienkāršāks nekā industrializētās teritorijās un daudzdzīvokļu namu rajonos). Cieto atkritumu vai atkritumu sadedzināšanas pelnu izvietošana izgāztuvēs var apdraudēt pazemes vai virszemes ūdens avotus. Tāpēc ir ļoti rūpīgi jāplāno poligonu celtniecība un stingri jāseko to ekspluatācijai, lai nepieļautu pazemes ūdeņu piesārņošanu. Cietos atkritumos esošo vielu un materiālu otrreizēja izmantošana teorētiski ir ļoti vienkārša, bet sagādā lielas grūtības praktiskajā dzīvē. Izmantojamus un vērtīgus materiālus (metālus) cilvēki vienmēr ir atlasījuši no atkritumiem un izmantojuši rūpniecībā, jo tas ir lētāk nekā iegūt tos no izejvielām. Arī lētus materiālus atdalīt no atkritumiem ir lietderīgi, jo tiem piemīt kāda vērtība (veci laikraksti, lai ražotu celulozi un jaunu papīru) vai arī ir neizdevīgi tos mest prom (dzērienu pudeles). Galvenais, kas nosaka izejvielu otrreizēju izmantošanu, ir ekonomiski apsvērumi. Pagaidām stikla ražošana no dabiskām izejvielām ir lētāka nekā no atkritumos izmestā, lietotā stikla, bet, ja stikla lauskas izmanto, lai aizvietotu akmeņus ceļu vai ielu būvē, nepieciešams patērēt ievērojami vairāk enerģijas. Daudzās valstīs noteikumi prasa, lai šķirošana notiktu atkritumu rašanās vietā. Iedzīvotājiem atkritumi jāsašķiro tādās sastāvdaļās kā pārtikas atkritumi, papīrs, plastmasa un stikls. Tomēr pastāv apstākļi, kad ir lietderīgi un izdevīgi atdalīt no sadzīves atkritumiem noteiktus komponentus: ▪ laikraksti un kartons: ▫ ja izgāztuvju ietilpība ir ierobežota vai to izmantošana dārga; ▫ ja ir iespējama cieto atkritumu sadedzināšana; ▫ ja ir pieprasījums pēc minētajām izejvielām; ▪ alumīnija kārbas – teritorijās, kur tās tiek lietotas ikdienā;

11.33. attēls. Šķiroti plastmasas atkritumi, kas sagatavoti tālākai pārstrādei

▪ stikls – ja pastāv pieprasījums (dzērienu rūpnīca, kas pilda produkciju pudelēs); ▪ pārtikas atkritumi – ja tos var izmantot dzīvnieku barībai fermās. Cieto atkritumu šķirošana to rašanās vietās, sadarbojoties ar iedzīvotājiem, ir perspektīva nākotnes skatījumā. Grūtības, kas saistītas ar ierobežotām poligonu platībām, arvien stingrāki vides aizsardzības ierobežojumi, otrreizējo izejvielu tirgus stabilizēšanās, ekonomiskie stimuli un politiskais atbalsts nākotnē pavērs vēl plašākas iespējas modernai cieto atkritumu apsaimniekošanai. Centralizēta sadzīves cieto atkritumu šķirošana ir cita metode, lai kaut daļēji izmantotu izejvielas. Tā šķiet visperspektīvākā metode blīvi apdzīvotās urbanizēti industrializētās teritorijās, kur atkritumu šķirošana rašanās vietās ir apgrūtināta. Diemžēl roku darbs ir nepieciešams, pat izmantojot šķirošanas palīgierīces (transportiera lentes, pacēlājus). Alternatīva atkritumu šķirošanas pieeja paredz visas atkritumu masas sasmalcināšanu līdz pulvera kondīcijai un, izmantojot dažādu vielu atšķirības un neviendabību, to atdalīšanu, pamatojoties uz blīvuma, magnētiskām, elektrovadāmības vai citām īpašībām. Plašāk lietotās metodes ir šādas: ▪ gaisa vai ūdens separācija (papīrs, plastmasa),

11.34. attēls. Sadzīves atkritumu šķirošana (a) Kalkutā, Indijā, un (b) bīstamo atkritumu šķirošanas vienība Toronto, Kanādā

233

Vide.indb 19

2010.07.16. 17:00:27

▪ magnētiskā separācija (melnie metāli), ▪ sijāšana (krāsainie metāli), ▪ optiskā atdalīšana pēc krāsas (dažādu krāsu stikls), ▪ inerces separācija (lai atdalītu organiskās daļiņas no neorganiskajām, smagās no vieglajām). Iespējami divi principiāli atšķirīgi ceļi, lai izmantotu sadzīves cieto atkritumu enerģiju: kurināmā izmantošana vai materiālu izmantošana. Tā tiek taupīta vai atgūta enerģija, kas nepieciešama jaunu preču ražošanai no dabas resursiem, kura saistīta ar cieto atkritumu pārstrādi. Aptuveni aprēķini rāda, ka no sadzīves atkritumiem var atgūt 1,5–3,0% no valstij nepieciešamā enerģijas daudzuma. Cietos atkritumus var dedzināt īpašās krāsnīs, kur sadeg visa atkritumu masa, vai arī tos var pārvērst daudz efektīvākā atkritumu granulu vai brikešu kurināmā. Cietos atkritumus sadedzinot, var iegūt karstu ūdeni vai tvaiku apsildes vajadzībām, kā arī pārkarsētu tvaiku elektroenerģijas ražošanai. Atkritumu kurināmais ir no atkritumiem atdalītais papīrs, kartons un plastmasa. Parasti šo atkritumu daļu atdala no kopējās sasmalcinātās masas, izmantojot gaisa separatorus. No atdalītās masas var gatavot kurināmā granulas (1,0–1,5 cm), sadedzināt tieši kā amorfu masu, vai arī gatavot lielāka izmēra briketes. Šādu kurināmo var dedzināt, piemēram, cementa krāsnīs, kurās šāds piejaukums pamatkurināmajam ir 15%. Ja netiek gatavotas granulas vai briketes vai arī netiek veikti kādi īpaši pasākumi, šāda kurināmā uzglabāšana ir ļoti problemātiska, jo var mainīties mitruma pakāpe, rasties pelējums vai notikt masas bioķīmiska sadalīšanās.

ATKRITUMU GLABĀŠANA SANITĀROS POLIGONOS Sanitāros poligonus kā vislētāko un visizplatītāko metodi izmanto daudzās Eiropas un Ziemeļamerikas valstīs. Vācijā un Šveicē, kas iegulda milzīgas summas cieto atkritumu dedzināšanas vai kompostēšanas uzņēmumu celtniecībā, vairāk par pusi sadzīves cieto atkritumu novietoti poligonos.

Teritorija, kas nepieciešama poligoniem, ir apmēram 1 hektārs gadā uz 25 000 iedzīvotāju. Jau kopš seniem laikiem sadzīves cieto atkritumu izvietošana atklātās vietās zem klajas debess bijusi izplatīta metode. Pilsētu izgāztuves parasti iekārtoja pazeminātās vietās tuvu kādai ūdenstilpei. Aizdegšanās, ūdens piesārņojums, smaka, žurkas, mušas un apkārtnes piesārņojums bija darbības negatīvā puse. Labāki rezultāti tika sasniegti, sablīvējot atkritumus slāņos un pārklājot ar zemi katras darbdienas beigās. Tā tika aizvietota agrāko laiku antisanitārā atkritumu izgāšana, bet īpaši šim nolūkam sagatavotas vietas ar modernām tehnoloģijām sauc par sanitāriem poligoniem. Atkritumu masas blīvēšana un pārklāšana ar minerālvielu slāni ir moderno poligonu pamatoperācijas, kas kopā ar infiltrāta savākšanu un vides vietējo monitoringu rada principiāli jaunu paņēmienu sadzīves cieto atkritumu glabāšanā. Poligona apsaimniekotājiem tiek izvirzīta virkne prasību: samazināt ietekmi uz apkārtējo vidi, izveidot buferzonu, žogu un novadgrāvjus, izvēlēties pareizu slīpumu, savākt un a īrīt infiltrātu, nodrošināt korektas ekspluatācijas tehnoloģiju, kas paredz izveidot arī biogāzes uztveršanas un novadīšanas sistēmu. Ideālā gadījumā sanitārais poligons ir izvietots uz lētas zemes ekonomiski izdevīgā a ālumā no atkritumu rašanās vietas, tas ir izmantojams visu gadu bez pārtraukuma, kā arī atrodas vismaz 1,5 kilometru a ālumā no dzīvojamiem vai komerciāliem rajoniem. Teritorijai ir jābūt līdzenai, labi meliorētai, bet zemes slānim jābūt ar mazu ūdens caurlaidību, paceltam virs gruntsūdeņu līmeņa, lai veidotu drošu ieklājuma slāni un panāktu vēlamo pazemes ūdens avotu aizsardzību, poligona ietilpībai jāatbilst vismaz 10 lietošanas gadiem. Sajaukti cietie atkritumi ar dažādu un mainīgu komponentu proporciju tiek nogādāti uz poligonu ar cieto atkritumu pārvadāšanas mašīnām. Dažos gadījumos izmanto cieto atkritumu sasmalcināšanu un pulverizēšanu, presēšanu vai augstspiediena blīvēšanu, lai samazinātu tilpumu. Irdeni materiāli

Gāzes akas

Monitoringa akas

Sadedzināšana

Atkritumi

Izolācijas slānis Infiltrāta savākšanas caurules Pazemes ūdeņu plūsma

11.35. attēls. Cieto atkritumu blīvēšana atkritumu poligonā (Getliņi, Latvija)

11.36. attēls. Moderna cieto atkritumu sanitārā poligona shēma

234

Vide.indb 20

2010.07.16. 17:00:29

parasti tiek novietoti izgāztuves apakšējā daļā un ar smago tehniku sablīvēti plānākā slānī. Atkritumu poligonos Eiropā un Latvijā bieži izveidotas krātuves, kurās noglabā visa veida nešķirotus atkritumus. Tajās bioloģiski noārdāmās vielas veido biogāzi, kuru ar kolektoru palīdzību savāc un aizvada biogāzes patērētājiem. Poligonu biogāzi galvenokārt izmanto enerģijas ražošanai. A īrītu un uzlabotu biogāzi var ievadīt dabasgāzes vadā vai izmantot transportlīdzekļos. Pēdējos gados atkritumu apsaimniekošanas koncepcija strauji mainās – tā paredz samazināt noglabājamo atkritumu apjomu. Nākotne pieder atkritumu šķirošanas risinājumiem: visi atkritumi, kurus iespējams izmantot kā kurināmo vai biogāzes ražošanai, tiek atdalīti pirms atkritumu padeves uz poligona krātuvi. Pēc šķirošanas iekārtām noglabājamo atkritumu apjoms ir sarucis līdz 20–30% no kopējā apjoma. Latvijā tiek īstenota programma «Nacionālās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveide Latvijā» («500-») kas paredz likvidēt un rekultivēt apmēram 500 atkritumu izgāztuves, kuras neatbilst prasībām par sadzīves cieto atkritumu apsaimniekošanu, un to vietā izveidot reģionālos poligonus. Tādējādi Latvijā atbilstoši ES un nacionālo tiesību aktu prasībām tiks apsaimniekoti apmēram 0,5 miljoni tonnu (2,5 miljoni m3) cieto sadzīves atkritumu gadā.

ATKRITUMU DEDZINĀŠANA Atkritumus, kuros ir pietiekami liels daudzums organisko vielu, iespējams dedzināt. Jaunākie atkritumu sadedzināšanas uzņēmumi ir apgādāti ar nepārtrauktas kurināmā ievadīšanas sistēmām krāsnī, kuras kurtuves aprīkotas ar ekrāniem. Ekrāna konstrukciju veido savstarpēji savienotas vertikālas caurules, kurās cirkulē ūdens. Caurules absorbē siltumu, un tajās veidojas tvaiks. Tādējādi samazinās ekspluatācijas izdevumi un vides piesārņojums, kā arī uzlabojas siltumapmaiņas procesi krāsnī. Pirmajās atkritumu dedzināšanas krāsnīs, kurās kā kurināmo izmantoja tikai sadzīves cietos atkritumus, degšanas temperatūra krāsns kurtuvē bija ~760 °C, kas nav pietiekama pilnīgai sadegšanai un stikla kušanai. Dedzinot atkritumus šādos apstākļos, veidojas nepatīkamas smakas gāzes un augsti toksiskas vielas – dioksīni. Lai izvairītos no smakām un toksisku vielu veidošanās, sadegšanas gāzes nepieciešams ievadīt sekundārā degšanas kamerā, kurā temperatūra sasniedz 800–1000 °C. Mūsdienīgās cieto atkritumu dedzināšanas iekārtās temperatūra sasniedz līdz 1650 °C, un tas ļauj samazināt cieto atkritumu tilpumu par 97%, kā arī pārvērst metālu un stiklu pelnos vai izdedžos. Tik augsta degšanas temperatūra sasniedzama, tikai izmantojot papildu kurināmo, parasti dabasgāzi. Vissarežģītākā ir gaisa piesārņojuma novēršana, it īpaši sīko cieto daļiņu atdalīšana un toksisko vielu (dioksīnu) uztveršana. Tagad šīs problēmas ir atrisinātas un cieto atkritumu

dedzināšanas uzņēmumus var būvēt pat lielpilsētu centrālajā daļā, neradot nekādus apgrūtinājumus iedzīvotājiem.

11.37. attēls. Austriešu arhitekta Friča Hundertvasera veidotais ārējais noformējums Vīnes cieto atkritumu sadedzināšanas uzņēmumam

ATKRITUMU KOMPOSTĒŠANA Kompostēšana ir organisko savienojumu aeroba sadalīšana, izmantojot mikroorganismus, primārās baktērijas un sēnītes. Šajos procesos rodas siltums, kas paaugstina temperatūru kompostēšanas laikā. Cieto atkritumu tilpums samazinās par ~30%, ja atkritumi satur daudz papīra, un līdz 60%, ja ir liels dārzu atkritumu īpatsvars. Kompostēšanu var veikt dabiskā veidā kontrolētos apstākļos vai arī to var mehanizēt īpaši šim nolūkam celtos uzņēmumos. Dabiskās sistēmās organisko vielu atkritumi, no kuriem atdalīti stikls un metāls, tiek sajaukti ar barības vielām – notekūdeņu a īrīšanas dūņām, vircu, kā arī ar pildvielām – zāģu skaidām, salmiem, lai nodrošinātu labu gaisa iekļūšanu kompostējamā masā. Tāds maisījums, kas satur ap 50% mitruma, tiek izvietots 2–3 metrus platās stirpās un apmaisīts reizi vai divas nedēļā. Četru līdz sešu nedēļu laikā atkritumu krāsa mainās, temperatūra krītas, un process beidzas. Pildvielas atdala, bet palikušo masu var izmantot lauksaimniecībā, pilsētas dārzu un mežu saimniecībā. Roterdamā, kur atrodas Eiropas lielākais sadzīves atkritumu dedzināšanas uzņēmums, ir arī lielākais kompostēšanas uzņēmums, kas nodrošina kompleksu cieto atkritumu pārstrādes programmas īstenošanu.

235

Vide.indb 21

2010.07.16. 17:00:34

11.4. KLIMATA TEHNOLOĢIJAS Vides tehnoloģijas, kas nodrošina produkta, ieskaitot enerģijas, ražošanu ar samazinātu siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju daudzumu un tādējādi ar mazāku ietekmi uz klimata pārmaiņām, sauc par klimata tehnoloģijām.

11.4.1. KLIMATA TEHNOLOĢIJAS Klimata tehnoloģiju a īstība aizsākās pēc ANO Vides un a īstības konferences (Riodežaneiro, 1992), kad tika pieņemta Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām, ko parakstīja 158 pasaules valstis. Klimata tehnoloģiju praktiskā a īstība sākās ar 1997. gadu, kad tika parakstīts Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols. Klimata tehnoloģiju ieviešanas ekonomisko izdevīgumu nodrošina trīs mehānismu ieviešana SEG emisiju samazināšanai: ▪ starptautiskā emisiju tirdzniecība ļauj valstīm, kuras uzņēmušās starptautiskas saistības, pirkt un pārdot valstij noteiktā emisijas limita daļu citām iesaistītajām valstīm; ▪ kopīgi īstenojamie projekti sekmē rūpnieciski a īstīto valstu investoru ieguldījumus SEG emisiju samazināšanā valstīs, kurās notiek pāreja uz tirgus ekonomiku, par to saņemot emisiju samazināšanas vienības, kuras var pārdot savai valdībai vai starptautiskajā tirgū; ▪ tīro tehnoloģiju īstenošana ļauj samazināt SEG emisijas a īstības valstīs, investoram saņemot sertificētas emisiju samazinājuma vienības. Visos gadījumos par SEG emisiju samazinājumu investors saņem sertifikātus, kurus var pārdot SEG emisiju tirgū. CO2 emisiju limiti tiek noteikti, izmantojot aprēķinu metodi, kas balstās uz vienādojumu: MCO = Q × R × O, kur MCO – emitētās ogļskābās gāzes daudzums laika vienībā, t CO2/gadā; Q – darbības dati (parasti tie ir dati par izejvielām, patērēto kurināmo, ražošanas tempiem), MW·h/gadā vai t/gadā; R – emisijas koeficients, kuru nosaka gāzēm, kas izraisa siltumnīcefektu, t CO2/MW·h vai t CO2/t; O – kurināmā oksidācijas koeficients. Latvija piedalās ES emisiju tirdzniecības shēmā. Atšķirībā no daudzām citām valstīm emisiju tirdzniecībā Latvijā ir iesaistījušies gan iekārtu operatori, kuriem piedalīšanās ir obligāta, gan brīvprātīgie. Emisiju tirdzniecības shēmas dalībnieku monitorings un verifikācija balstās uz CO2 emisiju noteikšanu mērījumu veidā, turklāt emisiju mērījumiem tiek izmantotas standartizētas vai vispāratzītas metodes, un tās jāapstiprina arī ar emisiju aprēķiniem. 2

2

Pasākumi, lai mazinātu ietekmi uz klimata pārmaiņām, līdzīgi kā vides piesārņojuma samazināšanas pasākumi, arī tiek sakārtoti noteiktā secībā pēc to prioritātes. Pirmā stadija ir siltumnīcefekta gāzu emisiju avotu identificēšana un grupēšana. Prioritāte vienmēr ir tehnoloģiskajam risinājumam, kas piedāvā siltumnīcefekta gāzu emisiju cēloņu novēršanu. Tikai tad, kad ir izsmeltas visas iespējas, kas saistītas ar SEG emisiju veidošanās samazināšanu, jāsāk likvidēt sekas. SEG emisiju samazinājuma shēma ir parādīta 11.38. a ēlā.

SEG avota likvidācija SEG samazināšana CO2 izmantošana

Uzglabāšana Transports

Piesaiste

11.38. attēls. Siltumnīcefekta gāzu samazinājuma koncepcijas shēma

Klimata tehnoloģijas atšķiras gan ar tehnoloģiskajiem risinājumiem, gan ar lietojuma diapazonu, un tās iedala piecās grupās: 1) efektīvākas tehnoloģijas – tāda produkcijas ražošana, kurā tiek patērēts mazāk izejvielu un resursu (arī fosilā kurināmā); 2) atjaunojamo energoresursu izmantošana – ar to palīdzību ir iespējams saražot enerģiju ar minimālu ietekmi uz klimata pārmaiņām un apkārtējo vidi. Ir svarīgi izprast un izmantot nākotnes Saules enerģijas iekārtas, vēja ģeneratorus un bioenerģijas tehnoloģijas; 3) nākotnes kurināmais bez oglekļa – piemēram, ūdeņradis, kas degot izdala četras reizes vairāk siltuma nekā ogleklis, bet sadegšanas produkts ir tikai ūdens tvaiki; zinātnieki meklē iespējas tīra ūdeņraža iegūšanai biomasas fermentācijas vai fotosintēzes procesā; 4) siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana no avotiem – piemēram, biogāzes savākšana no atkritumu poligoniem, lai to izmantotu transporta vajadzībām vai enerģijas ražošanai; 5) CO2 glabāšana pazemes krātuvēs – CO2 atdalīšana no lielu energoavotu dūmgāzēm, a īrīšana no piemaisījumiem un iesūknēšana pazemē.

236

Vide.indb 22

2010.07.16. 17:00:38

11.4.2. CO2 PIESAISTE UN GLABĀŠANA CO2 glabāšanas iespējas tiek pētītas un a īstītas, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju rašanos no lieliem fosilā kurināmā energoavotiem. It īpaši tas ir saistīts ar cieto fosilo kurināmo degšanas procesā emitēto CO2 glabāšanu, tādējādi novēršot CO2 nonākšanu at mosfērā. CO2 glabāšana ietver divas stadijas: 1) CO2 piesaiste pirms nonākšanas at mosfērā, 2) uzglabāšana, kas ietver arī transportēšanu uz glabātuvi. CO2 glabāšana mūsdienās ir kļuvusi aktuāla, un pasaulē notiek arvien vairāk pētījumu un izmēģinājuma projektu, lai noskaidrotu glabāšanas apjomus, tehnoloģiskās īpatnības, ietekmi uz apkārtējo vidi, izmaksas, ilgumu un citas svarīgas īpašības. Īpaša nozīme ir arī Latvijas teritorijai ar ģeoloģiskajām pazemes krātuvēm.

CO2 piesaistes metode degšanas priekšstadijā dod iespēju izvairīties no nevajadzīgiem piemaisījumiem. Degšanas priekšstadijas metodes tehnoloģiskie risinājumi atšķiras ne tikai ar iekārtu komplektāciju, bet arī ar CO2 atdalīšanas metodēm. CO2 atdalīšana pēc ražošanas procesa ir jāvērtē kā «caurules gala» klimata tehnoloģija, jo tehnoloģiskajā procesā veidojas CO2 un degšanas produktu komponenti, kas ir jāatdala no CO2.

CO2 GLABĀŠANA Pastāv dažādas CO2 glabāšanas iespējas, kurām ir gan priekšrocības, gan trūkumi salīdzinājumā ar pārējām. Visvairāk apskatītās un pētītās iespējas ir CO2 glabāšana okeānos un jūrās, ogļu šahtās, dabas pazemes rezervuāros (11.40. a ēls) un CO2 mineralizācija, kas pastāvīgi notiek, izmantojot rezervuārus un šahtas.

CO2 PIESAISTE CO2 piesaiste ir tehnoloģisks process, ar kura palīdzību iespējams iegūt tīru ogļskābo gāzi (bez piemaisījumiem). Brīdī, kad tiks atrisinātas uzglabāšanas problēmas, ir skaidri jāzina, kā CO2 gāzi a īrīt no citām vielām un kā nodrošināt, lai glabātuvēs piemaisījumu dēļ neveidotos jauni ķīmiski savienojumi un ar tiem saistīti sarežģījumi.

Dabas pazemes rezervuāri zem ūdens

Dabas pazemes rezervuāri Gāzes sauszemē Ogļu šahtas rezervuāri

0km

1km

2km Gaiss

11.40. attēls. CO2 ģeoloģiskās glabāšanas iespējas un nepieciešamais dziļums

Gazifikācija Kurināmais CO2 atdalīšana H2 Enerģijas ražošana

N2 O2 H2O

CO2

Enerģija

Gaiss

CO2 saspiešana un dehidrācija

11.39. attēls. Kurināmā gazifikācijas shēma CO2 piesaistei

Zinātnieki intensīvi pēta dažādas CO2 emisiju piesaistes tehnoloģijas. CO2 piesaistes metodēm ir divi veidi, pie tam būtiski atšķiras to inženiertehniskie risinājumi un vietas, kur tos realizē: ▪ degšanas priekšstadijā tiek darīts viss, lai atdalītu no kurināmā plūsmas sēra, slāpekļa savienojumus un citus piemaisījumus, t. i., lai degšanas procesā iegūtu tīru CO2; ▪ degšanas produktu a īrīšanā no piemaisījumiem CO2 gāzu plūsmā notiek putekļu uztveršana no dūmgāzu plūsmas, slāpekļa oksīdu reducēšana katalītiskajās iekārtās, ūdens tvaiku kondensācija un cita veida a īrīšana.

CO2 glabāšanas metodes izvēle balstās uz ģeogrāfisko un tehnoloģisko risinājumu pieejamību un attīstības pakāpi, CO2 glabāšanas ietilpību vai ilgumu, izmaksām, ietekmi uz apkārtējo vidi, drošību, valsts iespējām un politiku. Viens no galvenajiem metodes izpētes virzītājspēkiem ir CO2 glabāšanas ietilpība. CO2 glabāšanai okeānos un jūrās ir vislielākais potenciāls no glabāšanas ietilpības aspekta. Pārējās glabāšanas iespējas, kas salīdzinājumā ar CO2 glabāšanu okeānos un mineralizāciju ir sasniegušas ekonomiski izdevīga projekta līmeni, ir CO2 uzglabāšana dabas pazemes rezervuāros un gāzes rezervuāros, kas spēj nodrošināt 8–10 reizes mazāku ietilpību nekā glabāšana okeānos. Patiesie glabāšanas ietilpības apjomi nav skaidri, jo pasaulē trūkst pieredzes un aprēķinu metodika vēl ir jāpilnveido. Būtisks ir CO2 glabāšanas ilgums, kas norāda laika periodu, kurā CO2 atgriezīsies at mosfērā. Tas nepieciešams, lai saprastu, kuru metodi izvēlēties. Dabiskie procesi, kuros CO2 izmanto zaļās masas augšanas norisēs, netiek uzskatīti par nozīmīgu CO2 glabāšanas metodi. Šīs uzglabāšanas metodes ilgums ir mazs salīdzinājumā, piemēram, ar uzglabāšanu okeānos

237

Vide.indb 23

2010.07.16. 17:00:38

un jūrās, kas ilgst simts un vairāk gadu. Īpaši svarīgs ir glabāšanas ilgums, tāpēc ka, ieguldot enerģiju, laiku un materiālos līdzekļus CO2 emisiju uztveršanai pēc sadedzināšanas tehnoloģiskajās iekārtās rūpnieciskajās ražotnēs un energoavotos un īstenojot CO2 glabāšanu, ātra un liela apjoma CO2 atgriešanās at-

mosfērā būtu ne tikai ekonomiski neizdevīga, bet arī radītu draudus videi un cilvēkiem. CO2 uzglabāšana Baltijas jūrā tuvākā nākotnē netiek analizēta, jo pagaidām tiek vērtētas iespējas par CO2 iesūknēšanu okeānos, kas ir dziļāki un kuru apjoms ir daudz lielāks.

LITERATŪRA Blumberga D. (1996) Energoefektivitāte. Rīga: Pētergailis. Blumberga D. (2008) Siltuma sūkņi. Rīga: RTU. Blumberga D., Veidenbergs I. (2008) Kliedētas energosistēmas. Mazas koģenerācijas stacijas. Rīga: RTU. Vides zinātne (2009) Red. M. Kļaviņš. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.

Klimata mainība un globālā sasilšana (2007) Red. M. Kļaviņš un A. Andrušaitis. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Kļaviņš M., Cimdiņš P. (2004) Ūdeņu kvalitāte un tās aizsardzība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.

INTERNETA RESURSI Sustainable Engineering & Design. Pieejams: www.sustainableengineeringdesign.com/ Environmental Technologies. Pieejams: http://technologies.ew.eea.europa.eu/

The Environmental Technology Apportunities Portal. Pieejams: www.epa.gov/etop/ Center for Environmental Industry and Technology. Pieejams: www.epa.gov/ne/assistance/ceitts/

238

Vide.indb 24

2010.07.16. 17:00:38

12.

VIDES VADĪBA: POLITIKA, LIKUMDOŠANA, INSTITŪCIJAS

Jānis Zaļoksnis, Latvijas Universitātes docents

Silvija Meiere, Latvijas Universitātes lektore

Savulaik sabiedrība par svarīgāko vadības uzdevumu uzskatīja drošības garantēšanu, bet vēlāk vadības galvenā loma bija saistīta ar brīvā tirgus aizsardzību un labklājības radīšanu. 90. gados radās agrāk nebijušas problēmas, palielinājās vides piesārņojums, kas radīja negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību un ekosistēmām, kā arī izraisīja klimata izmaiņas un ozona slāņa izsīkšanu. Risinot arvien jaunas problēmas, mainās arī sadarbība ar sabiedrību. Pārejas posmā uz ilgtspējīgu attīstību mainīsies mijiedarbības formas starp valdību un iedzīvotājiem. Tomēr pakāpeniski vairāk varas tiks deleģēts iedzīvotājiem, piemēram, paplašinot iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanā un pilnvarojot arvien vairāk cilvēku strādāt sabiedriskajās organizācijās. Lai īstenotu šos un citus uzdevumus, vadībai nav nepieciešams kļūt skaitliski lielākai. Vārds «vadīt» vairāk nozīmē stūrēt, līdz ar to uzsverot, ka vadības laiva ir vairāk jāstūrē nekā jāairē. Mūsdienu vadībai ir jābūt tautai tuvākai, tādai, kas iedzīvotāju vajadzības izprot kā nepieciešamību labāk un efektīvāk viņiem palīdzēt.

Vide.indb 1

2010.07.16. 17:00:38

12.1. VIDES POLITIKA Vides politikas mērķis ir apzināt un atrisināt vides problēmas, izveidot vides likumdošanas sistēmu un izvirzīt uzdevumus kvalitatīvas vides nodrošināšanai. Vides politikai jāsekmē sabiedrības iesaistīšanās vides jautājumu risināšanā, kā arī jānodrošina vides un dabas aizsardzības jautājumu integrācija visās tautsaimniecības nozarēs. Vides politika veido ietvaru dabas un vides resursu izmantošanai, lai sabiedrības vajadzībām tiktu izveidota atbilstoša ekonomika un sociālais nodrošinājums. Līdz ar to vides politikai ir vispārīgāks un plašāks raksturs nekā vides vadībai, kura praktiski īsteno vides politiku. Savukārt vides vadības uzdevums ir panākt, lai tautsaimniecībā tiek efektīvi izmantoti dabas resursi, ražotas nepieciešamās preces un sniegti iedzīvotājiem vajadzīgie pakalpojumi, kā arī samazināts piesārņojums, lai nekaitētu cilvēku veselībai un ekosistēmām. Vienkāršoti par vides politiku var uzskatīt vides aizsardzības un saglabāšanas stratēģiju. Vides politika veido sistēmu, lai noteiktu mērķus un uzdevumus vides aizsardzības jomā, kā arī nodrošinātu vides kvalitātes uzlabošanu. Vides politika sastāv no vairākiem savstarpēji saistītiem posmiem, kuri veido ciklu. 1. posms Problēmas definēšana

Politikas formulēšana

Politikas vērtējums

2. posms Politikas ieviešana

Monitorings 4. posms

3. posms Politikas īstenošana

12.1. attēls. Vides politikas veidošanas posmi

Sākuma posmā veidojas sapratne, ka pastāv vides problēma. Tās izzināšanai tiek apkopoti un analizēti fakti, dati, informācija, un tiek definēta risināmā vides problēma. Pašlaik Latvijā ir spēkā Vides politikas pamatnostādnes (2009–2015), kas ir apstiprinātas LR Ministru kabinetā. Tas ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kurā atspoguļota pašreizējā situācija, formulēti vides politikas mērķi, risināmās problēmas un rīcības virzieni vides politikas mērķu sasniegšanai. Vides politikas virsmērķis ir veidot pamatu vides kvalitātes saglabāšanai un atjaunošanai, kā arī dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai, vienlaikus ierobežojot kaitīgo vides faktoru ietekmi uz cilvēka veselību. Būtiskākās risināmās problēmas, kas ietvertas vides politikas pamatnostādnēs, ir šādas: ▪ tiek pārsniegti gaisa kvalitātes normatīvi Latvijas lielākajās pilsētās, un lielākais gaisa piesārņojuma īpatsvars nāk no transporta emisijām;

▪ palielinās iekšējo ūdeņu eitrofikācija, ko lielā mērā izraisa lauksaimnieciskā darbība, kas, savukārt, negatīvi ietekmē ūdens kvalitāti Rīgas līcī un jo īpaši tā dienvidu daļā; ▪ ekonomiskās krīzes apstākļos problēmu rada otrreizējo izejvielu izmantošana – ņemot vērā būtisko cenu un pieprasījuma kritumu, problemātiska kļūst arī atkritumu pārstrāde; ▪ tautsaimniecības nozaru plānošanas dokumentos netiek pietiekami atspoguļoti dažādi vides faktori – gaisa kvalitāte un troksnis, plānojot transporta plūsmas, ģeoloģiskie un plūdu riski, rūpniecisko avāriju risku novēršanas pasākumi; ▪ sabiedrībai trūkst izpratnes par saimnieciskās darbības veidu un paņēmienu saistību ar dabas bagātību ilglaicīgu pastāvēšanu; ▪ trūkst ilgtermiņa sistemātisku zinātnisko pētījumu par iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi uz Latvijas vidi, klimata pārmaiņu radītiem riskiem, klimata ietekmes samazināšanas pasākumu ietekmi uz tautsaimniecību, kā arī nav izstrādāti ekonomiskie un sociālie piemērošanās pasākumi un programma to īstenošanai; ▪ pastāv dažādu datubāzu savietojamības problēmas un nepilnības esošajos reģistros; ▪ trūkst finansējuma, lai pilnībā kontrolētu tiesību aktos noteikto prasību izpildi. Vides problēmu risināšana ir tieši atkarīga no sabiedrības zināšanu līmeņa vides aizsardzības jomā. Vides izglītība un saziņa ir galvenie sabiedrības apziņas veidošanas līdzekļi. Saziņa ir pastāvīga divpusēja informācijas apmaiņa starp lēmumu pieņēmējiem un plašu sabiedrību. Tā ir svarīgs politikas līdzeklis, kuram ir liela nozīme visā politikas, kā arī vides pārvaldības īstenošanas procesā. Katrā politikas un pārvaldības veidošanas un īstenošanas posmā saziņai ir citāda loma, taču šiem posmiem jābūt savstarpēji saistītiem. Svarīgākās saziņas funkcijas: ▪ padarīt informāciju pieejamu plašai sabiedrībai, ▪ izvirzīt atsevišķus jautājumus vai problēmas sabiedrības ievērībai; ▪ iesaistīt sabiedrību atsevišķu problēmu apspriešanā un risināšanā; ▪ informēt par jaunumiem dažādās jomās, veicināt domu un zināšanu apmaiņu; ▪ ietekmēt sabiedrības uzvedības un a ieksmes maiņu. Vides izglītība ir viens no svarīgākajiem sabiedriskās vides apziņas veidošanas līdzekļiem, lai sasniegtu ilgtspējīgas sabiedrības izveidošanas mērķus: ▪ veicināt tādu sabiedrības a īstību, kas saskaņotu garīgās un materiālās vajadzības un intereses; ▪ būtiski paaugstināt sabiedrības atbildības izjūtu, iesaistot iedzīvotājus un sabiedrību vides saglabāšanā un atveseļošanā;

240

Vide.indb 2

2010.07.16. 17:00:46

▪ izglītot sabiedrību par vidi un dabu, paaugstinot zināšanu līmeni un pašizglītības iespējas; ▪ iesaistīt atbildīgās organizācijas, mācību iestādes, speciālistus un entuziastus vides izglītības procesā, tādējādi atbalstot valsts un mazāka mēroga iniciatīvas. Vides izglītība veido vides apziņu – vides un tās problēmu apzināšanu, kā arī saudzīgu un apzinīgu a ieksmi pret vidi. Vides pārvaldē un aizsardzībā iesaistīto darbinieku vides izglītība uzskatāma par priekšnosacījumu vides aizsardzības sistēmas pastāvēšanai. Izglītoti vides darbinieki var pamatot, kādēļ nepieciešams piesaistīt finanšu resursus vides politikas uzdevumu risināšanai. Vides izglītība, lēmumu pieņemšana un praktiskā darbība pamatojas uz zinātniskiem pētījumiem un vides zinātnes atziņām. Līdz ar to vides izglītība un vides zinātne ļauj apzināt vides politikas un sabiedrības ilgtspējīgas a īstības mērķus un risināt izvirzītos uzdevumus.

Vides izglītība ir nepieciešama, lai varētu izstrādāt un ieviest vides aizsardzības un tautsaimniecības nozaru tiesību aktus, risināt starptautiski nozīmīgas vides aizsardzības problēmas vietējā mērogā, pētīt vides kvalitāti un a īstīt jaunas vides tehnoloģijas, kā arī nodrošināt vides aizsardzību kopumā. Skolās vides izglītība un izglītība ilgtspējīgai a īstībai ir integrēta dažādu mācību priekšmetu saturā atbilstoši to specifikai, tādējādi saskaņojot un nodrošinot pēctecību dažādās izglītības pakāpēs. Savukārt zinātniskās pētniecības a īstība, zināšanu un videi draudzīgu tehnoloģiju izmantošana ir galvenais Latvijas tautsaimniecības a īstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu labklājības līmeni. Līdz ar to ir būtiski izstrādāt precīzu vides izglītības un zinātnes saturu un mērķus. Vides studijas jāorientē ne tikai uz zināšanu un pētniecības iemaņu apgūšanu, bet arī uz prasmēm identificēt un risināt sabiedrībai būtiskas vides aizsardzības problēmas.

12.2. VIDES VADĪBAS SISTĒMA  NO VĪZIJAS LĪDZ ĪSTENOŠANAI Vides aizsardzība ir pasākumu kopums vides kvalitātes saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai, bet tās mērķis ir likvidēt, mazināt vai novērst kaitējumu videi. Vides vadības sistēma ir plānošanas, īstenošanas, rezultātu izvērtēšanas un tālākas darbības precizēšanas un uzlabošanas cikls, kas nepārtraukti atkārtojas. Tas tiek izmantots valsts un pašvaldību pārvaldē, kā arī komercdarbībā, lai izvirzītu un īstenotu vides kvalitātes uzlabošanas mērķus. Šāda pieeja palīdz nodrošināt nepārtrauktus uzlabojumus un sasniegumus. Pasākumu kopums ietver ▪ kopējo procesa plānošanu, kas sākotnēji saistās ar vides stāvokļa novērtēšanu, lai izvirzītu mērķus; ▪ nepieciešamās darbības, paredzot arī eksperimentālus projektus, lai uzkrātu pieredzi un zināšanas un sagatavotos galveno uzdevumu veikšanai; ▪ procesa norises un izmaiņu kontroli, ieskaitot monitoringu, lai veiktu nepieciešamās korekcijas; ▪ procesa īstenošanu, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, ik pēc noteikta laika izvērtējot veikumu, lai noteiktu sasniegtā līmeņa atbilstību plānotajam.

12.2.1. VIDES POLITIKAS IZVEIDES VĪZIJAS APSPRIEŠANA UN APSTIPRINĀŠANA Lai uzsāktu integrētu vides apzināšanu un nepieciešamo vadības procesu, ir jābūt šādai vēlmei. To var paust valsts vai pašvaldības vadītāji, deputāti, sabiedriskās organizācijas, iedzīvotāju grupas, vides aizsardzības entuziasti vai biznesa pārstāvji.

Vienošanās par vīziju un tās apstiprināšana

Problēmu un to cēloņu noteikšana

Mērķu izvirzīšana

Problēmu prioritātes noteikšana

Mērķu apstiprināšana

Darbības apstākļu noteikšana

Mērķu īstenošanas programmu izstrādāšana

Pasākumu plāna īstenošana un kontrole

Procesa tālāka attīstība

12.2. attēls. Vispārīga vides aizsardzības īstenošanas shēma

Neatkarīgi no tā, kas rada sākotnējo impulsu, vadītājiem ir jābūt gataviem to uzklausīt un sagatavot atbilstošus dokumentus procesa uzsākšanai, lai atrisinātu jautājumus par finanšu resursiem un administrācijas līdzdalību. Vairums valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību un citu organizāciju jau ir iekļāvušās procesos, kas saistīti ar vides izmantošanu pakalpojumu sniegšanai vai arī ietekmes uz vidi izvērtēšanu. Deputātiem ir jābūt gataviem uzklausīt savu vēlētāju vēlmes un tās īstenot.

241

Vide.indb 3

2010.07.16. 17:00:46

Pēc procesa pirmajiem soļiem ir jārada pastiprināta interese valsts vai kopienas sabiedrībā, kā arī rūpīgi jāpārbauda dažādu darbību vai kampaņu nepieciešamība, aptaujājot iedzīvotājus. Tomēr ir samērā grūti izvērtēt, vai vajadzīga visaptveroša ilgtermiņa plānošana. Var izmantot dažādas saziņas metodes, dodot priekšroku tām, kas bijušas veiksmīgas sadarbībā ar sabiedrības grupām. Interešu grupas var jau pastāvēt, tomēr daudzos gadījumos tās rodas, ja sabiedrībā palielinās interese par vides jautājumiem. Nākamais uzdevums ir sagatavot pamatojumu visai darbībai kopumā. Tam vajadzētu ietvert sabiedrības līdzdarbības principus un nākotnes vīziju, ko atbalstītu visdažādāko sabiedrības grupu pārstāvji un pat atšķirīgu uzskatu paudēji. Lai uzsāktu šādu procesu, lietderīgi pārskatīt sabiedrības vērtības vides jomā, kā arī pievērst uzmanību vides vajadzībām, lai to saglabātu un aizsargātu. Aplūkojamie objekti varētu būt atsevišķi lauku dabas elementi, savvaļas dabas sistēmas vai atsevišķas vēsturiskas ēkas un citas materiālas vērtības administratīvi teritoriālā vienībā. Tomēr nevajadzētu aizmirst arī par sabiedrības vienotības un patriotisma garu, teritorijai raksturīgo lietišķo mākslu un spēju savstarpēji saprasties. Idejas var gūt dažādu grupu sanāksmēs, lietojot «prāta vētras» metodi. Izteiktās idejas būtu jāsaglabā vīzijas izstrādāšanas posmam. Jāņem vērā, ka vīziju nevar aizņemties no kaimiņiem vai kāda cita – tā var būt tikai viena un specifiska konkrētai valstij vai kopienai. Vīzijai ir jāpauž sabiedrības nākotnes vēlmes un centieni, ko var izteikt ar tādiem svarīgiem elementiem kā veselība, dzīves līmenis, dzīvesveids, vides kvalitāte, nākotnes ekonomiskās a īstības virzieni. Vīzijai ir jābūt īsai, viegli uztveramai, tai jāatspoguļo galvenie virzieni, kuros sabiedrībai būs intensīvi jāstrādā.

12.2.2. VIDES PROBLĒMU UN TO CĒLOŅU NOTEIKŠANA Vides politikas izstrādāšanā un vides vadības sistēmas darbībā liela loma ir vides informācijai, kuru veido vides pētījumos iegūtā informācija, statistiskā informācija, ilgtermiņa un sistemātiski novērojumi par vidi, sabiedrību un tās darbību. Vides informācija ir novērojumu dati, kuru apkopošana, apstrāde, analīze un skaidrojums veido faktus, kas raksturo procesus vidē un sabiedrībā. Vides informācijas sagatavošanas mērķis ir nodrošināt zinātniekus, politiķus un vides pārvaldē strādājošos, lai ne tikai politika atbilstu faktiskajai situācijai un vides aizsardzības uzdevumiem konkrētā reģionā, bet arī vides aizsardzības un vadības pasākumi būtu pamatoti un racionāli. Nozīmīgs vides informācijas uzdevums ir identificēt vides problēmas, pirms sākas procesi, kas var apdraudēt vides kvalitāti. No vides informācijas pilnīguma un kvalitātes ir atkarīga vides politikas un vides vadības efektivitāte. Vides informācija būtiski atšķiras no citiem valsts un sabiedrības pārvaldē nepieciešamiem un izmantojamiem informācijas veidiem, un to nosaka nepieciešamība nodrošināt tās pieejamību sabiedrībai. Sabiedrībai ir tiesības saņemt vides informāciju no jebkuras valsts pārvaldes iestādes vai pašvaldības personas, kas veic valsts pārvaldes funkcijas, darbojas vai sniedz pakalpojumus vides jomā, kā arī no jebkuras personas, kurai deleģēti vides pārvaldības uzdevumi. Vides informācija nevar būt ierobežotas pieejamības informācija – tai jābūt vispārpieejamai. Sabiedrībai ir tiesības saņemt vides informāciju par ▪ vides stāvokli, kas ietver informāciju par ūdeni, gaisu, augsni, zemes dzīlēm, floru, faunu, dabas teritorijām un ainavām, bioloģisko daudzveidību, sugām un biotopiem un to mijiedarbību, kā arī informāciju par ģenētiski modificētiem organismiem;

70 Rīga (Brīvības iela) Ventspils I 60 Ventspils II Liepāja Pārsniegšanas gadījumu skaits

50

40 Normatīva pārsniegšana pieļaujama 35 reizes gadā 30

20

10

0 I

II

III

IV

V

VI

VII

VIII

IX

X

XI

XII

I-XII

12.3. attēls. Cieto daļiņu (PM10) gaisa piesārņojuma diennakts koncentrācijas normatīva (50 μg/m3) pārsniegšanas gadījumu skaits Latvijas pilsētās 2009. gadā

242

Vide.indb 4

2010.07.16. 17:00:46

▪ antropogēno slodzi un darbībām, kas ietekmē vai var ietekmēt vidi; ▪ vides aizsardzības pasākumiem, kas ietekmē vidi; ▪ pārskatiem un ziņojumiem par vides aizsardzību, politikas plānošanas dokumentiem vides jomā, likumiem un darbībām, kas ietekmē vidi, kā arī par izmaksu un ieguvumu analīzi, par ekonomiskās analīzes pārskatiem saistībā ar vides politikas īstenošanu. Ja ir pieņemts lēmums par vīziju, jānoskaidro specifiskās vides problēmas. Ir vairākas metodes, kā var savākt un apstrādāt informāciju, lai noskaidrotu patieso problēmu un tās apjomu. Īpaši nozīmīga ir datu savākšana par noteiktiem parametriem, lai izvērtētu vides problēmas būtību. Procesam ir jāvirzās tā, lai sabiedrībai būtu pieņemama sarežģītības pakāpe, bet tā var atrasties robežās starp ļoti sarežģītu datora programmu un «prāta vētras» sanāksmi par vietējās vides jautājumiem, ko iedzīvotāji pazīst pietiekami labi. Pat neliels datu kopsavilkums var dod norādi par pašreizējo stāvokli kādā novadā, visā valstī, ES dalībvalstīs vai pasaulē kopumā. Tādu informāciju var iegūt Eiropas Vides aģentūrā, Latvijas Statistikas pārvaldē, Latvijas pilsētu vai novadu domēs. Pilnīgu un objektīvu analīzi, aptverot visas vides problēmas un neierobežojot izpētes lauku, praktiski veikt ir ļoti sarežģīti. Jebkurš novērotājs ir vairāk vai mazāk subjektīvs, un jebkuru uztveri ietekmē veids, kā tiek veikts novērojums vai mērījums. Tomēr relatīvu objektivitāti var panākt. Kāda objektīvas analīzes metode varētu a iekties uz vienu noteiktu vides daļu, piemēram, ūdeni, vai arī uz konkrētu piesārņotāju. Subjektīvās analīzes gadījumā jānoskaidro, kādas vides problēmas pastāv sabiedrības un iedzīvotāju uztverē. Šāda informācija nevar dot pilnīgu ainu, jo netiek minētas problēmas, kuras nevar redzēt vai sajust, tomēr tas var palīdzēt noteikt iespējamo kaitējumu. Viens no piemēriem ir troksnis. Trokšņa kā problēmas uztvere ir ļoti

12.4. attēls. Mūzikas ierakstu veikala skatlogs Stokholmā (Zviedrija) Vides un sadzīves problēmas (piemēram, vides trokšņa piesārņojums) var tikt izmantotas, lai reklamētu piedāvātās preces.

mainīga, jo troksni, kas ir skaļš pēc fizikāliem mērījumiem, varētu neuzskatīt par problēmu, ja cilvēkiem tas ir nepieciešams. Tomēr, ja troksnis ir stiprs un bojā dzirdi, tā ir problēma. Cilvēkiem jājautā, kādas vides problēmas viņi saskata un kā tās vajadzētu sakārtot pēc nozīmīguma. Šādu informāciju var iegūt iedzīvotāju aptaujās, uzklausot ievēlēto deputātu viedokli vai izmantojot citas metodes. Ir jānovērtē arī nākotnes problēmas. Dažas no tām var būt raksturīgas visai valstij, piemēram, iesaiņojamā materiāla atkritumu daudzuma krass pieaugums importēto preču pieplūduma palielināšanās dēļ vai ceļu satiksmes intensitātes pieaugums, palielinoties vieglo automašīnu skaitam. Tad, kad problēmas ir noteiktas, jāsāk veidot pareizu un iespējami pilnīgu datubāzi. Tās pamatā ir piemērotu parametru izvēle, kas var atšķirties katrā problemātiskā gadījumā, kurš skar vietējo vidi. Šie parametri var būt gan subjektīvi, gan objektīvi, tomēr jābūt iespējai tos izmērīt. Pretējā gadījumā nebūs iespējams noteikt, vai ir notikušas izmaiņas vidē – vides kvalitātes uzlabošanās vai degradācija. Dažkārt standartu izvēle var izraisīt asas politiskas debates. Kaut gan administrācija veic pārskatu par izpēti un, pamatojoties uz tā rezultātiem, piedāvā parametru vai standartu izvēli, tomēr valdībai vai pašvaldības padomei jāpieņem galīgais lēmums. ES ir izveidota kopīga vides un ilgtspējīgas attīstības standartu sistēma, tomēr dažos gadījumos standarti tiek noteikti arī nacionālā mērogā, bet pašvaldība saglabā tiesības lietot stingrākas prasības. Pašvaldībai gan nav tiesību pazemināt valsts standartu prasības. Tad, kad indikatori vai nosakāmie parametri ir izvēlēti un veikti atbilstošie mērījumi, tie ir jāizvērtē, lai izprastu vides stāvokli. Ja kādam parametram atbilst noteikts standarts, var salīdzināt un novērtēt, vai dotais parametrs pārsniedz vai nepārsniedz standartu. Ja ir konstatēta problēma, nepieciešams izpētīt tās cēloņus un radītās sekas. Daudzos gadījumos ir acīmredzams, ka problēmai ir vairāki cēloņi, bet citos gadījumos to nav tik viegli noteikt. Katrai problēmai varētu būt hierarhiska cēloņu virkne, un, ja vien to izdodas konstatēt, pastāv iespēja atklāt pamatcēloņus un tos novērst vispirms. Ja tiek konstatētas pārmaiņas savvaļas dabā lauku apvidū, kur dažu sugu populācijas kļūst lielākas, bet dažu – izzūd, cēlonis varētu būt lauksaimnieciskās darbības izmaiņas, kas bijušas orientētas uz intensīvāku produkcijas ražošanu. To, savukārt, varētu izraisīt kādas zemnieku saimniecības ienākumu mazināšanās, kas piespiež izšķirties par produkcijas daudzuma krasu palielināšanu, lai vismaz nepazeminātu dzīves līmeni. Tomēr dziļākas cēloņa saknes jāmeklē valsts pārtikas produktu cenu politikā un noteikumos par ārvalstīs ražotās pārtikas importu. Ja izdodas atklāt pamatcēloņus, dažas problēmas var viegli atrisināt. Tomēr jebkurā gadījumā situāciju

243

Vide.indb 5

2010.07.16. 17:00:47

var kaut nedaudz uzlabot. Ja ir savākts pietiekami daudz datu un tie ir izvērtēti, jāsagatavo atklāts informatīvs materiāls – ziņojums par vides stāvokli vai tam analogs dokuments. Tālākais process jāvirza tā, lai, kombinējot administratīvās pārvaldes darbību vides novērtējumā un praktiskos pasākumus, uzlabotu vides kvalitāti. Tas vēlāk var kļūt par pamatu vides monitoringa sistēmas izveidošanai.

12.2.3. VIDES POLITIKAS MĒRĶU IZVIRZĪŠANA Vides politikas mērķi atspoguļo sabiedrības vēlmes par nākotni. Tie var būt zinātniski, sociāli, virzīti kultūras jomā, ilgtermiņa vai īstermiņa. Tos ne vienmēr ir nepieciešams mērīt vai izvērtēt kvantitatīvi, kā arī a iecināt uz kādiem jau iepriekš pieņemtiem standartiem vai kritērijiem. Tomēr mērķim ir jāietver vides filozofija, un tai jābūt vīzijas pamatā arī gadījumos, ja tās izstrāde uzticēta specifisku jomu ekspertiem. Vides filozofijai ir jāparādās arī vides pasākumu plānos kā vidējam stāvoklim starp vīziju un konkrētiem uzdevumiem. Vīzijā varētu būt ietverta iedzīvotāju veselība, bet ar to saistītais problēmu loks parasti ir daudz plašāks – demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās vai augstāka saslimstības pakāpe ar plaušu slimībām kādā novadā un vidēji visā valstī. Ierosinātājs

RVP sākotnējais izvērtējums

Ierosinātāja pieteikums IVN valsts biroja lēmums

Sabiedrības informēšana Sākotnējā sabiedriskā apspriešana Sabiedrības ierosinājumi

IVN programmas sagatavošana

Sabiedrības informēšana Izpēte un darba ziņojuma sagatavošana

Darba ziņojuma sabiedriskā apspriešana Sabiedrības ierosinājumi

Izpēte un noslēguma ziņojuma sagatavošana

Darba ziņojuma izvērtēšana un atzinuma sagatavošana

12.2.4. VIDES POLITIKAS UZDEVUMU IZPILDES VEIDI

Noslēguma ziņojuma izvērtēšana un atzinuma sagatavošana Sabiedrības informēšana Projekta realizācija

Tiklīdz mērķi ir formulēti, var konstatēt, ka visu mērķu tūlītēja īstenošana nav iespējama budžeta un citu ierobežojumu dēļ. Tomēr ir ļoti svarīgi apzināt visus nepieciešamos darbus un gūt skaidrību par tiem kopumā, pirms spert soli atpakaļ un sākt noteikt prioritātes. Prioritāšu noteikšana, šķiet, varētu būt visgrūtākā no visa procesa daļām, tāpēc to vajadzētu veikt ar pilnīgu izpratni par iespējamo guvumu. Analizējot savākto informāciju, vajadzētu atklāt tās jomas, kurām ir ļoti svarīga nozīme un kuras spēcīgi ietekmē procesu norisi kopumā vai arī kurās nepieciešama tūlītēja darbība, lai novērstu neatgriezenisku kaitējumu. Zināmi vairāki paņēmieni, lai noteiktu prioritātes, bet labāk izvēlēties vairākus no tiem, jo tas dotu iespēju izvērtēt atšķirīgas perspektīvas. Problēmas var sakārtot nozīmīguma secībā pēc vairākiem kritērijiem: ▪ cik ļoti piesārņojuma līmenis pārsniedz standartus, ▪ cik lielus izdevumus prasīs videi nodarītā kaitējuma novēršana, ▪ cik lieli izdevumi ir paredzēti veselības aprūpei vai citai svarīgai jomai. Viena no izplatītām metodēm ir salīdzinošā riska analīze par iedzīvotāju veselības stāvokli, vides aizsardzību un dzīves apstākļu kvalitāti. Problēmas tiek sarindotas, ņemot vērā atlasītos kritērijus un savstarpējo vienošanos par pieļaujamā riska līmeni. Ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) Latvijā tiek veikts, lai noskaidrotu, kādas sekas būs, ja nekas netiks darīts, lai mainītu esošo stāvokli, un kas tiks sasniegts, veicot noteiktus pasākumus. Abi šie robežgadījumi ir ļoti svarīgi – ja tie parāda, ka relatīvi mazas ietekmes darbību var veikt samērā viegli, izmantojot nelielus resursus, to varētu izmantot, lai gūtu ātrus panākumus. Tas dotu arī sabiedrības atzinību par veiksmīgu darbību vides aizsardzības jomā, kā arī samazinātos neparedzētu blakus rezultātu iespējamība. Savukārt, ja nopietnu problēmu nevar atrisināt vai pat uzlabot stāvokli, izmantojot visus pieejamos resursus, tad labāk resursus novirzīt citu mērķu sasniegšanai. Saistībā ar labu vadības nodrošināšanu iedzīvotājiem ir svarīga iespēja izmantot internetu. Tas ļauj sekot līdzi valsts, pašvaldības, sabiedrisko organizāciju un komercdarbības norisēm, kā arī iesaistīties diskusijās un lēmumu pieņemšanas procesā, nosūtot e-veidā savu viedokli un ieteikumus atbilstošām institūcijām.

Darbības akcepts

12.5. attēls. Ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas kārtība

Ja ir zināmas prioritātes, jānosaka darbības veidi, lai īstenotu izvirzītos uzdevumus. Darbības veidi var tikt īstenoti kā īpaši projekti, tie nosaka arī kārtības ievērošanu un uzturēšanu. Arī ekonomiskās un plašsaziņas līdzekļu izmantošanas

244

Vide.indb 6

2010.07.16. 17:00:51

metodes var izrādīties piemērotas un pozitīvi ietekmēt amatpersonu vai iedzīvotāju uzvedību. Lai īstenotu kopējo stratēģiju, dažkārt ir jāietekmē atsevišķu sociālo grupu uzvedība. Piemēram, ir jāpanāk garantija, lai zemes izmantošana nekaitētu dabas aizsardzības mērķiem. Zemes īpašnieks, saņemot atļauju no vides aizsardzības institūcijas sev vēlamas darbības veikšanai, vienlaikus apņemas līdzdarboties kādā vides aizsardzības pasākumā. Šādā veidā arī privātie zemes īpašnieki vai lietotāji var dot savu ieguldījumu izvirzīto mērķu sasniegšanā. Administrācijas darbiniekiem nav obligāti jābūt «zaļi» domājošiem, tomēr viņu a ieksme nopietni ietekmē vides problēmu risinājumu. Piemēram, pašvaldības darbinieks, kas ir atbildīgs par iepirkumiem pašvaldības vajadzībām, var lielā mērā ietekmēt vides stāvokli, ja pareizi izprot reālo situāciju. Tas a iecas ne vien uz vadošiem valsts pārvaldes vai pašvaldību darbiniekiem, bet arī uz hierarhiski zemākām amatpersonām, kurām var rasties labas idejas, piemēram, organizēt regulāras pārrunas ar vietējiem iedzīvotājiem un uzklausīt viņu viedokli. Tas vienlaikus dod iespēju iesaistīties vides aizsardzības procesā un laikus novērst problēmas, kas varētu rasties vides pasākumu plāna kļūdas vai iedzīvotāju neapmierinātības dēļ. Visas iespējamās izvēles nepieciešams analizēt pēc to ietekmes uz vidi, izmaksām un sociālās ietekmes. Ietekmes uz vidi novērtējums ietver divas jautājumu grupas: efektivitāte, ja tiek sasniegts izvirzītais mērķis, un iespējamā neparedzētā ietekme uz vidi. Nav iespējams paredzēt katras darbības sekas, bet daudzas no tām ir vēlams noskaidrot. Kaut gan katra situācija ir savā ziņā unikāla, tomēr daudz var mācīties arī no citiem un izmantot viņu pieredzi. Vienmēr ir jāņem vērā visu priekšlikumu sociālā ietekme. Lielu ietekmi izraisītu kāda uzņēmuma slēgšana vides prasību neievērošanas dēļ, bet tas, savukārt, saistītos ar darbvietu zudumu. Šādā gadījumā būtu grūti pieņemt politisku lēmumu par uzņēmuma darbības pārtraukšanu, un, visdrīzāk, tāds lēmums arī netiktu pieņemts. Labāks risinājums varētu būt, ja sāktos sadarbība ar uzņēmuma vadību, lai pakāpeniski īstenotu uzlabojumus un tuvinātos izvirzītajām vides prasībām. Tomēr darbvietas nav vienīgā sociālā problēma. Prasīt cilvēkiem, lai viņi mainītu savu ikdienas ritmu, ieradumus vai tradīcijas, ir samērā grūti. Turklāt jāņem vērā kultūras līmenis un tradīcijas, kā arī reliģiskā pārliecība. Globālā līmenī par to var pārliecināties saistībā ar dzimstības kontroli – jebkura veida diskusijas par šiem jautājumiem ir saistītas ar milzu grūtībām. Pārmaiņas, kas ir vērtējamas kā neizdevīgas iedzīvotāju dzīves līmenim vai ģimenes budžetam, vienmēr tiks uztvertas kā nepieņemamas tik ilgi, kamēr ar izglītības vai informācijas palīdzību izdosies mainīt cilvēku domāšanu.

12.2.5. VIDES POLITIKAS MĒRĶU ĪSTENOŠANAS PROGRAMMAS IZSTRĀDE Ņemot par pamatu veikto analīzi un izvirzītos mērķus, tiek uzsākta vides programmas izstrāde. Programmā var būt ietverti atsevišķi plāni vai projekti un dažādas metodes, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu, likumdošanas ievērošanu un ekonomisko atbilstību. Projektus var īstenot valsts pārvaldes vai pašvaldības konkursa uzvarētāja institūcija vai organizācija. Izpildot noteiktu uzdevumu, lauku apvidos var samazināt lauksaimniecības radītā piesārņojuma noplūdi strautos, upēs un ezeros. Kāds cits mērķis varētu būt saistīts ar novada ekonomikas daudzveidošanu, piesaistot tūristus. Tīra upe ar patīkamām pastaigu vietām un iespējām vērot savvaļas dabu varētu ieinteresēt tūristus, tomēr vajadzētu uzmanīties, lai nerastos jauni konflikti starp tūristiem un dabu. Piemēram, ja upe kļūs izmantojama ūdens sporta veidu a īstībai, tas varētu kaitīgi ietekmēt upes dzīvās būtnes. Tāpēc var rasties papildu grūtības un jauni uzdevumi, lai nebūtu pretrunu saistībā ar vides programmas izpildi kopumā. Līdz ar 2004. gada 1. maiju, kad Latvija kļuva par ES dalībvalsti, tika uzsākta plānošanas dokumentu IVN, kas faktiski ir stratēģiskais IVN atbilstoši ES direktīvas «Par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu» prasībām. Mērķis ir izvērtēt plānošanas dokumentu īstenošanas iespējamo ietekmi uz vidi un iesaistīt sabiedrību dokumenta apspriešanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī izstrādāt priekšlikumus, lai novērstu vai samazinātu negatīvo ietekmi. Stratēģisko IVN veic plānošanas dokumenta sagatavošanas laikā, pirms tas tiek iesniegts apstiprināšanai. Stratēģiskais IVN jāveic plānošanas dokumentiem, kuru īstenošana var būtiski ietekmēt cilvēku veselību un vidi, tai skaitā plānošanas dokumentiem lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības, enerģētikas, rūpniecības, transporta, atkritumu apsaimniekošanas, ūdens resursu apsaimniekošanas, telekomunikāciju, tūrisma, derīgo izrakteņu ieguves jomā, kā arī plānošanas dokumentiem, kas saistīti ar reģionālo a īstību, zemes izmantošanu, teritoriju plānojumiem un ES līdzfinansējuma izmantošanu. Stratēģiskā IVN veikšanas kārtību nosaka likums «Par ietekmes uz vidi novērtējumu».

12.6. attēls. Vides pārraudzības valsts biroja emblēma

Vides pārraudzības valsts birojs ir kompetenta valsts institūcija, kas pārrauga stratēģiskā IVN veikšanu, tai skaitā pieņem lēmumu par stratēģiskā IVN

245

Vide.indb 7

2010.07.16. 17:00:51

nepieciešamību konkrētam dokumentam, nosaka institūcijas, kurām iesniedzējs nosūta plānošanas dokumenta projektu un vides pārskatu, lai saņemtu komentārus un atzinumu, nosaka sabiedrības informēšanas kārtību, kā arī informēšanas kārtību pārrobežu ietekmes gadījumā un plānošanas dokumenta monitoringu. Stratēģiskā IVN procedūra nodrošina, ka dažādu plānošanas dokumentu (tautsaimniecības un tās atsevišķu nozaru a īstības plānu, stratēģiju, kā arī teritoriju a īstības plānu) izstrādātāji ir atbildīgi par to, lai tiktu novērtēts, kā dokumenta realizācija var ietekmēt vidi, un par to, lai sabiedrībai būtu iespēja iepazīties ar dokumenta projektu un tajā ietverto vides pārskatu, kā arī izteikt savu viedokli.

12.2.6. VIDES POLITIKAS PLĀNA ĪSTENOŠANA UN KONTROLE Vides pasākumu plāna īstenošana sākas ar institūcijas un personu noteikšanu, kas būs atbildīgas par programmas vai programmas daļas izpildi. Dažu programmu veikšanai nav nepieciešams izvirzīt atbildīgo vadītāju. Tādā gadījumā kolektīvus lēmumus pieņem tie cilvēki, kas ir tieši iesaistīti procesā. Lai nodrošinātu sekmīgu programmas īstenošanu, var izmantot dažādus organizatoriskos modeļus, kuriem raksturīga sarežģītāka vai vienkāršāka hierarhiskā struktūra. Tomēr visos gadījumos nepieciešams, lai atbildīgajām personām ir pietiekamas vides zināšanas un izpratne par procesa būtību. Atsevišķos gadījumos tiek rīkotas īstermiņa apmācības vai semināri par atsevišķiem būtiskiem programmas īstenošanas jautājumiem. Lai īstenotu programmu, nepieciešami resursi. Ja programmas mērķu sasniegšanai ir apstiprināts un piešķirts finansējums, kā arī norīkotas atbildīgās personas, sākas programmas vai plāna īstenošana. Rūpīgi un labi plānotam īstenošanas procesam ir izšķiroša nozīme programmas izpildē. Procesa kontrole ir ļoti nozīmīgs elements programmas īstenošanā, jo nodrošina divas svarīgas lietas – garantē, ka tiks sasniegts gaidītais vides uzlabošanas efekts un ka neradīsies bīstami blakusefekti.

μm/m3 120

03.2010.

100 80 60 40 20 0 13

14

15

16

17

18

19

12.7. attēls. Slāpekļa dioksīda koncentrācija Liepājas gaisā 2010. gada 13.–19. martā

Jāizvērtē vides indikatoru izmantošanas iespējas virzībā uz konkrēto mērķu sasniegšanu, lai varētu pārliecināties par gūtajiem panākumiem. Ja tiek īstenota programma par slāpekļa dioksīda koncentrācijas samazināšanu gaisā par konkrētu lielumu (tiesību aktā noteiktais gada robežlielums cilvēka veselības aizsardzībai – 40 μg/m3), tad vērtējumu par stāvokļa maiņu var gūt, nosakot NO2 koncentrāciju un salīdzinot to ar koncentrāciju, kāda bija, programmu uzsākot. Ir sarežģīti veikt sistemātiskus un regulārus mērījumus parametram, kas grūti kontrolējams. Tomēr arī šāda kontrole ir jāveic. Ja vides kontroles dati parāda, ka programmas izpilde netuvina vēlamiem rezultātiem, tā ir jāpārvērtē, lai noskaidrotu, kādi grozījumi nepieciešami. Ja programmas īstenošanas gaita ir bijusi atbilstoša, bet vēlamais rezultāts tomēr nav sasniegts, jāatrod tā iemesli. Tie varētu būt, piemēram, nepareiza problēmas cēloņa novērtēšana, bet vairākumā gadījumu iemesls ir aprēķinu neprecizitātes. Pastāv trīs iespējas: ▪ pilnīgi pārtraukt darbu un meklēt citu darbības veidu, ▪ pārvērtēt sākto procesu un pēc tam turpināt, ▪ neatlaidīgi turpināt iesākto kā plānots, bet vienlaikus meklējot kādu alternatīvu darbību. Atkarībā no nepieciešamo grozījumu mēroga papildinājumus var iekļaut jau esošajā programmā vai arī grozīt programmu. Pat ja ir iespējams iekļauties esošajā programmā ar grozījumiem, nepieciešams šo faktu darīt zināmu sabiedrībai.

VIDES MONITORINGS Vides monitorings ir sistemātiski vides stāvokļa, piesārņojuma emisiju, populāciju un sugu novērojumi, mērījumi un aprēķini, kas nepieciešami vides stāvokļa vērtējumam, dabas un vides aizsardzības pasākumu plānošanai, kā arī to efektivitātes kontrolei. Vides informācijas sistēmas veidošanā un īstenošanā ļoti svarīgi ir resursu uzskaites dati – kadastri, informācija par valsts sociāli ekonomisko stāvokli un a īstības tendencēm, ko sniedz valsts statistikas datu analīze, kā arī sabiedriskās domas izpēte. Efektīva lēmumu pieņemšana vides aizsardzībā ir iespējama tikai tad, ja tiek analizēta visa pieejamā informācija. Dažkārt vides monitoringa informācija, kas ir būtiska vides informācijas sistēmas sastāvdaļa, glabājas dažādās institūcijās dažāda formāta un pieejamības datubāzēs vai arī tikai papīra formātā, kas apgrūtina interesentiem – sabiedrībai, lēmumu pieņēmējiem, ekspertiem – tās saņemšanu un izmantošanu vides problēmu risināšanā vai lēmumu pieņemšanā. Diemžēl bieži vien nav iespējams uzzināt, vai a iecīgā monitoringa dati tiek apkopoti un ir pieejami. Vides monitoringu iedala vides stāvokļa, vides politikas ieviešanas un agrās brīdināšanas monitoringā.

246

Vide.indb 8

2010.07.16. 17:00:51

12.8. attēls. Vides paraugu ievākšana monitoringa uzdevumu izpildei

Vides stāvokļa monitorings ir sistemātiski novērojumi dažādās dabas vidēs, lai konstatētu un novērtētu pārmaiņas, ko izraisa dabas procesi vai antropogēnā ietekme. Tas ietver piesārņojošo vielu emisiju, izplatības un koncentrācijas novērošanu un ekosistēmu stāvokļa novērtējumu, kā arī priekšlikumu izstrādi ekosistēmu kvalitātes uzlabošanai. Vides stāvokļa monitoringu veic regulāri, lai iegūtu informāciju par vides stāvokli un tā izmaiņām, kā arī īpašos gadījumos, lai novērtētu vides stāvokļa izmaiņas pēc avārijas vai lai pēc vides aizsardzības pasākumu programmas īstenošanas iegūtu informāciju par konkrēta objekta ietekmi uz vidi. Politikas ieviešanas monitorings ir sistemātiska vides stāvokļa pārmaiņu novērtēšana saistībā ar politikas līdzekļu darbību. Tas ir viens no galvenajiem elementiem vides politikas veidošanā un tās efektivitātes novērtēšanā, lai noskaidrotu cēloņus, kas traucē sasniegt vides kvalitātes mērķus atbilstoši vides kvalitātes normatīviem un standartiem. Agrās brīdināšanas monitorings ietver vides kvalitātes bīstamu izmaiņu agrīnu konstatēšanu. Tā funkcijas ir operatīva informācijas sniegšana un īstermiņa prognožu izstrādāšana.

LATVIJAS VIDES MONITORINGA PROGRAMMA Latvijā tiek īstenota Vides monitoringa programma, kuras mērķis ir izveidot ES tiesību aktu, starptautisko konvenciju un Latvijas tiesību aktu prasībām atbilstošu vides monitoringa informācijas sistēmu, kas nodrošina sabiedrību, lēmumu pieņēmējus, ekspertus nacionālā un starptautiskā līmenī ar patiesu, mērķtiecīgu un kvalitatīvu vides informāciju. Vides monitoringu organizē vai veic Vides ministrijas, Veselības ministrijas un Zemkopības ministrijas padotībā esošas institūcijas atbilstoši to kompetencei un piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem, kā arī komercsabiedrības par saviem līdzekļiem. Pašvaldību institūcijas vides monitoringu organizē vai veic par pašvaldību budžeta līdzekļiem, ja nepieciešams novērtēt vides kvalitātes izmaiņas, īstenojot pašvaldības saistošos noteikumus.

Vides monitoringa programmas izpildi koordinē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas vienlaikus nodrošina informācijas pieejamību sabiedrībai interneta tīklā par vidi piesārņojošām vielām un operatoru veiktā monitoringa rezultātiem, kā arī sagatavo un sniedz nepieciešamo informāciju Eiropas Vides aģentūrai un Eiropas Komisijai. Programmas īstenošana ļauj novērst dublēšanos vides monitoringa darbu izpildē, kad par ierobežotiem valsts budžeta līdzekļiem dažādas institūcijas veic analogus darbus, kā arī nodrošina monitoringu tajās jomās, kas ir nozīmīgas kā nacionālā, tā ES līmenī. Vides monitoringa programma sastāv no šādām daļām: ▪ gaisa monitorings, ▪ ūdeņu monitorings, ▪ augsnes un zemes virsmas apauguma monitorings, ▪ bioloģiskās daudzveidības monitorings, ▪ radioaktīvo vielu piesārņojuma monitorings, ▪ klimata pārmaiņu monitorings. Katrā programmas daļā ir sniegta informācija par monitoringa darbu mērķi un uzdevumiem, tiesību aktiem, kas nosaka monitoringa nepieciešamību, kritērijiem vides kvalitātes novērtēšanai, indikatoriem, prioritātēm un darbu realizācijai nepieciešamo finansējumu. Katru programmas daļu veido monitoringa apakšprogrammas. Katrā apakšprogrammā ir aprakstīts monitoringa tīkls, apsekošanas biežums, nosakāmie parametri, reāli un potenciāli izmantojamās metodes, definēti uzdevumi tās a īstībai, norādītas nepieciešamās uzturēšanas izmaksas un investīcijas. Konkrētās monitoringa daļas izpildītājs veido un uztur savu monitoringa datu apstrādes sistēmu atbilstoši tam, kādas ir tiesību aktu prasības valsts informācijas sistēmām. Vides monitoringa informācija tiek strukturēta pēc cēloņsakarību principa, datus loģiski sagrupējot piecu fāžu modelī: virzošais spēks – slodze – stāvoklis – ietekme – rīcība.

VIDES POLITIKAS UN VIDES KVALITĀTES INDIKATORI 70. gados dažāda veida pārskatus sāka veidot pēc cēloņsakarību principa – raksturojošos lielumus loģiski sagrupējot cēloņsakarību modelī, kuru Ekonomiskās sadarbības un a īstības organizācija paplašināja līdz piecu fāžu modelim. Raksturlielumus, kas iekļauti analītiskā modelī, sauc par indikatoriem. Indikatori tiek sasaistīti vienotā cēloņsakarību virknē, parādot: ▪ kas rada problēmu, ▪ kāpēc tā rodas, ▪ kādu ietekmi tā rada, ▪ kā un ar kādiem līdzekļiem problēmu atrisināt. Indikatoriem tiek izvirzītas noteiktas metodiskas prasības, lai, publicējot un interpretējot tos dažādos pārskatos, valstis un speciālisti saprastos. Tiem jābūt

247

Vide.indb 9

2010.07.16. 17:00:51

Politikas sagatavošana Indikatori

Politikas novērtēšana

Indikatori

Politikas formulēšana

Politikas ieviešana/ realizācija

12.9. attēls. Indikatori un politikas cikls

ticamiem, jāpārstāv noteikts laika posms un reģions, jābūt zinātniski precīziem, iegūtiem ar standartizētām metodikām, izteiktiem standartizētās mērvienībās, pārbaudāmiem, viegli uztveramiem un saprotamiem, salīdzināmiem, lietotājiem nepieciešamiem, jāreaģē uz izmaiņām, tie nedrīkst savstarpēji dublēties, tiem jāļauj prognozēt procesus un jānodrošina informācijas ieguve par saprātīgām izmaksām. Indikatoru galvenais uzdevums ir nodrošināt ar informāciju lēmumu pieņemšanas procesā un koriģēt dažāda līmeņa politiku atbilstoši politikas cikla shēmai. Ilgtspējīgas a īstības indikatoru piesaiste šādā shēmā tiek koncentrēta uz mijiedarbības saitēm starp klasiskajiem indikatoriem, bet sinerģiskie efekti šādā komplicētā sistēmā ir spēcīgāki par tiešajām cēloņseku mijiedarbībām.

12.1. tabula. ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanas progresa raksturojums laika posmā no 2000. līdz 2009. gadam Ilgtspējīgas attīstības īstenošanas virziens

Bāzes indikators

ES-27 izmaiņu vērtējums

Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju – tā pieaugums Siltumnīcefekta gāzu emisijas Klimata izmaiņas un Atjaunojamās enerģijas enerģētika izmantošana Enerģijas izmantošanas Ilgtspējīgs transports īpatsvars transportā saistībā ar tā IKP daļu Ilgtspējīgs patēriņš un Resursu izmantošanas ražošana produktivitāte Sociāli ekonomiskā attīstība

Parasto putnu daudzums Dabas resursi Zivju krājumu aizsardzība Sabiedrības veselība

Veselīgas dzīves gadi (neslimojot)

Sociālā iekļaušanās

Nabadzības risks

Demogrāfiskās izmaiņas

Vecāku ļaužu nodarbinātības līmenis Oficiālās ieguldījums attīstībai

Globālā sadarbība

nepārprotami veiksmīgas izmaiņas / esam uz pareizā ceļa vidēji veiksmīgas izmaiņas / tuvu plānotajām izmaiņām

vidēji nelabvēlīgas izmaiņas / tālu no plānotajām izmaiņām nepārprotami nelabvēlīgas izmaiņas / izteiktas novirzes no plānotajiem mērķiem

Integrējot tautsaimniecības, vides un sociālos jautājumus, tiek ņemts vērā: ▪ nozaru un sektoru stratēģiskie plāni un programmas, norādot, kādā veidā tajos integrēti vides jautājumi; ▪ vai ir izstrādāti atbilstoši rīcības plāni ar noteiktu laika un resursu plānojumu; ▪ kādi vides politikas līdzekļi un metodes nozarē īpaši tiek lietotas; ▪ kādi vispārēja lietojuma politikas līdzekļi īpaši plaši un efektīvi darbojas; ▪ kādi ir nozīmīgākie vides aizsardzības vai to veicinošie projekti. Saglabājot vides problemātiku kā vadošo vai līdzvērtīgu ar ekonomiskām un sociālām problēmām, sistēma tiek papildināta ar nozaru indikatoriem, veidojot savstarpēju integrāciju (politikas līmenī – vides jautājumu integrācija nozaru politikās; indikatoru līmenī – ekoefektivitātes un energointensitātes novērtējumi, vides profilu analīze). Atbilstoši ES ilgtspējīgas a īstības stratēģijas īstenošanai EUROSTAT izmanto apmēram 100 indikatorus, bet svarīgākos ilgtspējīgas a īstības virzienus (sociālekonomiskā a īstība; ilgtspējīgs patēriņš un ilgtspējīga ražošana; sociālā iekļaušanās; demogrāfiskās izmaiņas; sabiedrības veselība; klimata pārmaiņas un enerģētika; ilgtspējīgs transports; dabas resursi; globālā sadarbība; labas vadības nodrošināšana) raksturo bāzes (angļu val. headline) indikatori.

12.2.7. PROCESA TĀLĀKA ATTĪSTĪBA Lai labāk varētu izvērtēt gūtos panākumus, kā arī nodrošināt rezultātu izziņošanu sabiedrībai, vispirms jāatbild uz dažiem jautājumiem – vai viss plānotais ir pilnībā īstenots; vai ir sasniegti paredzētie rezultāti? Jāizmanto vispārējie vides kvalitātes indikatori, lai varētu pārliecināties, vai veiktie pasākumi ir devuši gaidīto vides stāvokļa uzlabojumu. Gaidāmais rezultāts, lai, piemēram, samazinātu at mosfērā slāpekļa dioksīda koncentrāciju, var būt pilnībā sasniegts (ja pilsētas siltumelektrostacija ir pārveidota, lai kūdras kurināmo aizvietotu ar dabasgāzi) un plānotie rezultāti iegūti (slāpekļa dioksīda emisijas no siltumelektrostacijas ir samazinājušās plānotajā apjomā), tomēr vispārējais gaisa kvalitātes uzlabošanās efekts var būt samērā niecīgs (NO2 koncentrācija gaisā ir apmēram tāda pati kā iepriekšējos gados). Acīmredzot nav bijusi pievērsta pietiekami liela uzmanība citam NO2 avotam – transportam, kas daudzos gadījumos pilsētās ir galvenais NO2 piesārņojuma avots. Iemesli, kāpēc nav pilnībā sasniegts plānotais, ir jāanalizē. Arī vides monitoringa dati parādīs, kuri programmas mērķi ir sasniegti un kuros gadījumos nepieciešamas korekcijas, lai sasniegtu vēl nesasniegto. Tā gan varētu būt diezgan nepatīkama situācija, jo neviens negribēs uzņemties atbildību par pieļautajām kļūdām. Tomēr ir nepieciešams zināt

248

Vide.indb 10

2010.07.16. 17:00:56

patiesos iemeslus, ne vien veikt dienesta izmeklēšanu. Vajadzētu uzsvērt kopīgu mācīšanos no kļūdām, lai nākamajā posmā pasākumu īstenošana būtu labāka, ņemot vērā faktiskās darbinieku iespējas un piešķirtos budžeta līdzekļus. Programmas īstenošanas rezultāti ir jādara zināmi iedzīvotājiem, izmantojot plašsaziņas līdzekļu iespējas un radot priekšnoteikumus komentāriem un diskusijām. Tikai tādā veidā iedzīvotāji var saņemt patiesu informāciju par notikušo procesu un

tā rezultātiem. Tas varētu būt arī pamats nākamajām diskusijām par nepieciešamo vides pasākumu koriģēšanu. Tādējādi viss process būtībā ir aprakstāms ar nepārtrauktu spirāli, ne ar apli, jo katrs nākamais loks ir kaut nedaudz progresīvāks par iepriekšējo un ir vērsts uz galējo mērķi – ilgtspējīgas sabiedrības veidošanos. Pat ja galējais mērķis nebūs tik drīz sasniedzams, sabiedrība tomēr tieksies mazināt ietekmi uz vidi gan vietējā, gan globālā mērogā.

12.3. VIDES VADĪBAS INSTITUCIONĀLIE UN ADMINISTRATĪVIE LĪDZEKĻI Daudzām ES valstīm ir senas vides aizsardzības tradīcijas, kas atspoguļojas arī vides tiesību aktos. Dažās valstīs, piemēram, Vidusjūras reģionā, vides aizsardzībai ir pievērsta mazāka uzmanība. Palielinoties ES integrācijai, nepieciešams atbalstīt labāko vides politiku ieviešanu daudz plašākā mērogā. Ir jānodrošina arī kopēja vides tiesību aktu sistēma, vienots monitorings un standarti. Šo jautājumu sagatavošana ir Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta kompetencē. 1992. gadā ES nodibināja Eiropas Vides aģentūru kā vides informācijas apmaiņas institūciju. Tās uzdevums ir izvērtēt un izplatīt vides informāciju, kā arī sagatavot vadlīnijas par piesardzības principa izmantošanu, bet ne izstrādāt un ieviest vides politiku. Eiropas Vides aģentūra nav guvusi tik lielu ietekmi kā ASV Vides aizsardzības aģentūra (Environmental protection agency – EPA) un galvenokārt nodarbojas ar Eiropas vides informācijas vākšanu, apstrādi un izplatīšanu. ES ir izveidojusi Eiropas vides informācijas un novērojumu tīklu, kā arī izstrādā regulas un direktīvas saistībā ar vides problēmu risināšanu, kas ir saistošas visām ES dalībvalstīm. Vides likumdošanas sistēmai ir nozīmīga loma, veidojoties Eiropas juridiskajai sistēmai, kuru pārrauga Eiropas Kopienu tiesa. ES likumdošana darbojas, lai koordinētu, unificētu un integrētu vides tiesību aktus. 1985.

12.10. attēls. Dažas Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta programmas

gadā Eiropas Komisija nolēma, ka vides aizsardzībai ir jākļūst par ekonomikas un sociālās politikas integrālu daļu makroekonomikas un tautsaimniecības nozaru līmenī. Saistošā veidā tas ir atspoguļots Lisabonas līgumā, kas stājās spēkā 2009. gadā. ES tiesību akti nepārtraukti tiek pilnveidoti arī atbilstoši vides konvenciju prasībām, tai skaitā tādās nozīmīgās jomās kā globālās klimata izmaiņas, piesārņojuma samazināšana un ilgtspējīgs patēriņš. Teorētiski apsvērumi noteic, ka vides vadības tiesību aktiem ir jābūt vertikāli integrētiem reģionālās, nacionālās un globālās sistēmās. Svarīgākie ES vides politikas mērķi ir šādi: ▪ saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, ▪ aizsargāt cilvēku veselību, ▪ apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus, ▪ veicināt vides pasākumu ieviešanu reģionālo un globālo problēmu risināšanā. Visaptverošas ES vides politikas īstenošanai bija nepieciešams izstrādāt Vides rīcības programmas. Pirmā Vides rīcības programma tika apstiprināta 1973. gadā. Tai sekoja nākamās – Otrā (1977), Trešā (1983), Ceturtā (1987), Piektā (1995) un Sestā (2002– 2010). Tās visas pamatojās uz Eiropas Ekonomiskās komisijas principiem un vides tiesību aktiem. Eiropas Padome (Gēteborga, 2001) vienojās par sākotnējām prioritātēm ES ilgtspējīgas a īstības stratēģijai. Tika deklarēta jauna pieeja visam politikas veidošanas procesam, par svarīgāko atzīstot principu, ka visu nozaru un politiku ekonomiskie, sociālie un vides aspekti ir jāizvērtē savstarpējā saistībā, un tikai tad jāpieņem lēmumi. 2006. gadā Eiropas Parlaments un Padome apstiprināja jauno ilgtspējīgas a īstības stratēģiju. Eiropas līgums prasa, lai Latvija kā ES dalībvalsts veidotu un īstenotu tādu a īstības politiku, kura balstās uz ilgtspējīgas a īstības principu un kurā pilnībā ir ietvertas vides aizsardzības prasības. Latvijā ir izveidota un darbojas institucionāla sistēma, kas ļauj izstrādāt vides plānošanas dokumentus un nodrošināt to īstenošanu valsts mērogā. Ir sasniegts būtisks progress vides institūciju

249

Vide.indb 11

2010.07.16. 17:00:56

nostiprināšanā, tomēr uzmanība joprojām jāpievērš administrēšanai. Nepieciešams uzlabot sadarbību un koordināciju starp vides institūcijām un citām valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, lai integrētā veidā risinātu vides problēmas visā Latvijas tautsaimniecībā un sociālajā jomā. Plānošanā un programmu izstrādē ir svarīgi stiprināt vadības spējas reģionālā un vietējā līmenī, kā arī nodrošināt Eiropas Komisijas vides politikas ieviešanu. Liela vērība tiek pievērsta vides aizsardzības institūciju iekšējai kontrolei, ko veic Vides ministrijas Iekšējā audita departaments. Auditi tiek veikti sadarbībā ar Finanšu ministriju par ES fi nansētajām vides programmām un projektiem, kā arī ES struktūrfondu līdzekļu izlietojumu. Vides aizsardzības valsts iestādes sabiedrisko attiecību jomā izmanto vairākus sabiedrisko a iecību līdzekļus un saziņas veidus, lai informācija par aktuāliem vides, dabas, vides investīciju, būvniecības un citiem ar vidi saistītiem jautājumiem būtu objektīva un laikus nonāktu pie iedzīvotājiem. Biežāk izmantotie sabiedriskās saziņas veidi ir darbs ar plašsaziņas līdzekļiem (preses konferences, paziņojumi presei), informatīvie semināri, izstāžu organizēšana un dalība izstādēs, tikšanās ar dažādām mērķa grupām, informācijas kampaņas ar informatīvo materiālu izplatīšanu, plaša elektronisko saziņas līdzekļu izmantošana, centrējoties uz Vides ministrijas mājaslapu. Regulāri tiek pilnveidotas gan Vides ministrijas, gan tai pakļauto iestāžu mājaslapas, kurās ir pieejama būtiskākā informācija par tiesību aktiem, programmatiskajiem dokumentiem un projektiem vides aizsardzībā, kā arī ES direktīvu būtības skaidrojumi. Tā ir iespēja sabiedriskajām organizācijām un visiem interesentiem iepazīties ar valsts vides pārvaldes sistēmas darbību, kā arī ar atsauksmēm un priekšlikumiem piedalīties tiesību aktu izstrādē un dažādu neatliekamu jautājumu risināšanā.

12.11. attēls. «Ēnu dienā 2010» vides ministram Raimondam Vējonim seko desmit «ēnas»

Vides ministrs vada ministrijas darbu un ▪ bez īpaša pilnvarojuma pārstāv ministriju; ▪ dod rīkojumus valsts sekretāram, ministrijas un tās padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu amatpersonām un darbiniekiem, kā arī izdod tiem saistošus iekšējos normatīvos aktus; ▪ ieceļ amatā un atbrīvo no amata ministrijas valsts sekretāru un ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu vadītājus; ▪ slēdz starptautiskus līgumus un veic citas tiesību aktos noteiktās funkcijas.

12.3.2. VALSTS VIDES DIENESTS UN REĢIONĀLĀS VIDES PĀRVALDES Valsts vides dienests veic vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas valsts kontroli Latvijas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā, kā arī kontrolē zveju, kas tiek veikta ar Latvijas zvejas kuģiem ES dalībvalstu un starptautiskajos ūdeņos.

12.3.1. VIDES MINISTRIJA Vides ministrija ir jaunākā Latvijas ministrija. Tā izveidota 1993. gadā, kad pēc 5. Saeimas vēlēšanām tika nodibināta jauna valsts pārvaldes struktūra. Vides ministrijas galvenās funkcijas ir izstrādāt vides politiku, organizēt un koordinēt vides politikas īstenošanu. Lai nodrošinātu funkciju izpildi, Vides ministrija ▪ izstrādā vides kvalitātes normatīvus, to ieviešanas programmas, kā arī rīcības programmas piesārņojuma samazināšanai; ▪ nodrošina ES līdzfi nansēto vides investīciju projektu pieteikumu sagatavošanu un to īstenošanu; ▪ koordinē ministrijas funkciju izpildei nepieciešamās informatīvās datu sistēmas izveidi; ▪ sagatavo priekšlikumus izglītības un zinātnes politikai vides aizsardzības jomā.

12.12. attēls. Valsts vides dienesta emblēma

Valsts vides dienests kontrolē dabas resursu ieguvi un izmantošanu, dabas aizsardzību, piesārņojošo vielu emisiju vidē, bīstamo un sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, tādu prasību ievērošanu, kas noteiktas darbībām ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, izdod un saskaņo atļaujas (licences), tehniskos noteikumus un citus administratīvos aktus dabas resursu izmantošanai un piesārņojošo darbību veikšanai, informē sabiedrību par dienesta darbību un sniedz sabiedrībai dienesta rīcībā esošo vides informāciju, kā arī piedalās ārkārtas situāciju pārvaldīšanā.

250

Vide.indb 12

2010.07.16. 17:00:57

12.13. attēls. Laši dodas nārstot Tas ir īpaši saspringts laiks vides inspektoriem, jo kļūst aktīvāki arī malu zvejnieki.

Valsts vides dienests ▪ ir tiesīgs jebkurā objektā pārbaudīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas tiesību aktu ievērošanu; ▪ sadarbojas ar citām tiešās pārvaldes iestādēm, pašvaldībām un to iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, citu valstu iestādēm un starptautiskajām organizācijām, kā arī piedalās starpvalstu sadarbības programmās un projektos; ▪ ir tiesīgs pieprasīt un bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī ārējos tiesību aktos noteiktajos gadījumos no privātpersonām dienesta uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju un dokumentus. Vides ministrijas padotībā ir 8 reģionālās vides pārvaldes – Daugavpils, Lielrīgas, Liepājas, Madonas, Rēzeknes, Valmieras un Ventspils un Jelgavas reģionālā vides pārvalde. Jūras vides pārvalde īsteno valsts politiku jūras vides aizsardzībā, jūras piekrastes a īstībā un jūras dabas resursu izmantošanā. Reģionālo vides pārvalžu galvenās funkcijas: ▪ administratīvo aktu izdošana fiziskām un juridiskām personām vides aizsardzības jautājumos, ▪ vides un dabas aizsardzības tiesību aktu ievērošanas kontrole, ▪ vides datu un informācijas vākšana, apkopošana, nodošana uzglabāšanai centralizētajās datubāzēs, vides informācijas sniegšana. Realizējot administratīvo aktu izdošanu, tiek veikti šādi uzdevumi: ▪ novērtēta saimnieciskās darbības ietekme uz vidi, ▪ sagatavoti tehniskie noteikumi projekta dokumentācijas izstrādāšanai, ▪ sagatavotas un izsniegtas dabas resursu un ūdens resursu lietošanas, kā arī atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, ▪ sagatavotas un izsniegtas integrētās atļaujas A un B kategorijas piesārņojošām darbībām, kā arī C kategorijas piesārņojošo darbību apliecinājumi, ▪ sagatavotas un izsniegtas rūpnieciskās un specializētās zvejas licences.

Reģionālās vides pārvaldes kontrolē ▪ dabas resursu ieguvi un izmantošanu, ▪ piesārņojošo darbību atbilstību izsniegtajām atļaujām, ▪ bīstamo un sadzīves atkritumu apsaimniekošanas noteikumu ievērošanu, ▪ tādu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izmantošanas un apsaimniekošanas normatīvo prasību ievērošanu, kurām nav administrācijas, ▪ ūdenskrātuvju un mazo HES ekspluatācijas noteikumu ievērošanu, ▪ makšķerēšanas un rūpnieciskās zvejas noteikumu ievērošanu, ▪ vides kvalitātes un emisiju sastāva analītisko kontroli saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām metodikām.

12.3.3. VALSTS SIA LATVIJAS VIDES, ĢEOLOĢIJAS UN METEOROLOĢIJAS CENTRS Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs nodrošina lēmumu pieņēmējus, ekspertus un plašu sabiedrību ar objektīvu, ticamu un savlaicīgu informāciju par vidi, tās resursiem un piesārņojuma slodzi. Nostiprinājusies Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra kā nacionālā koordinatora loma starptautiskajā vides informācijas apritē – tas ieguvis Eiropas Vides aģentūras dalībvalsts statusu un pilda nacionālā koordinatora un nacionālā references centra funkcijas Eiropas Vides aģentūras Eiropas vides informācijas un novērojumu tīklā EIONET, ANO Vides programmas informācijas sistēmā INFOTERRA un Helsinku Konvencijā par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību.

12.14. attēls. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra emblēma

12.15. attēls. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra īstenojamās programmas un projekti

251

Vide.indb 13

2010.07.16. 17:00:57

LatvÄłas Vides, ÄŁeoloÄŁÄłas un meteoroloÄŁÄłas centra uzdevumi: â–Ş vides informÄ cÄłas apkopoĹĄana, uzkrÄ ĹĄana un sniegĹĄana valsts un paĹĄvaldÄŤbu institĹŤcÄłÄ m un iedzÄŤvotÄ jiem, â–Ş vides monitorings, â–Ş zemes dzÄŤÄźu resursu apzinÄ ĹĄana un izvÄ“rtÄ“ĹĄana, â–Ş valstÄł piederoĹĄo objektu apsaimniekoĹĄana, â–Ş valsts politikas ÄŤstenoĹĄana ÄŁeoloÄŁÄłas, meteoroloÄŁÄłas, klimatoloÄŁÄłas, hidroloÄŁÄłas, ĹŤdens un gaisa kvalitÄ tes, pÄ rrobeĹžu gaisa piesÄ rņojuma ietekmes un radioaktÄŤvo un bÄŤstamo atkritumu apsaimniekoĹĄanas jomÄ .

12.3.4. VIDES AIZSARDZÄŞBA PAĹ VALDÄŞBÄ€S Vides ministrÄła, sadarbojoties ar paĹĄvaldÄŤbÄ m, ÄŤsteno vienotu vides aizsardzÄŤbas, dabas resursu saglabÄ ĹĄanas un racionÄ las izmantoĹĄanas politiku valstÄŤ. SavukÄ rt paĹĄvaldÄŤbas informÄ“ sabiedrÄŤbu par tÄ s tiesÄŤbÄ m un iespÄ“jÄ m saņemt vides informÄ cÄłu un lÄŤdzdarboties ar vides aizsardzÄŤbu saistÄŤtu lÄ“mumu pieņemĹĄanÄ , izveido un aktualizÄ“ publiski pieejamas bezmaksas datubÄ zes, reÄŁistrus un interneta mÄ jaslapas, kÄ arÄŤ sagatavo un publicÄ“ ziņojumus par vides stÄ vokli, vides politikas plÄ nus un programmas. PaĹĄvaldÄŤbas savÄ administratÄŤvajÄ teritorÄłÄ â–Ş nodroĹĄina vides aizsardzÄŤbas un dabas resursu racionÄ las izmantoĹĄanas kontroli; â–Ş ierosina, lai pilnvarotÄ s valsts iestÄ des ierobeĹžo, aptur vai pÄ rtrauc saimniecisko darbÄŤbu vai objektu celtniecÄŤbu, rekonstrukcÄłu un

paplaĹĄinÄ ĹĄanu, ja tiek pieÄźauti vides aizsardzÄŤbas tiesÄŤbu aktu pÄ rkÄ pumi; â–Ş organizÄ“ rajonu, pilsÄ“tu, pilsÄ“tas rajonu un pagastu vides aizsardzÄŤbas programmu izstrÄ dÄ ĹĄanu, vides aizsardzÄŤbas objektu celtniecÄŤbu, rekonstrukcÄłu un paplaĹĄinÄ ĹĄanu; â–Ş pieťġir un atņem zemes un citu dabas resursu izmantoĹĄanas tiesÄŤbas, izťġir zemes un citu dabas resursu lietotÄ ju strÄŤdus; â–Ş rĹŤpÄ“jas par vides kvalitÄ tes uzlaboĹĄanu savÄ administratÄŤvajÄ teritorÄłÄ . PaĹĄvaldÄŤbas atbilstoĹĄi likumam ÂŤPar paĹĄvaldÄŤbÄ mÂť â–Ş organizÄ“ iedzÄŤvotÄ ju komunÄ los pakalpojumus – ĹŤdensapgÄ di un kanalizÄ cÄłu, siltumapgÄ di, sadzÄŤves atkritumu apsaimniekoĹĄanu, notekĹŤdeņu savÄ kĹĄanu, novadÄŤĹĄanu un a ÄŤrÄŤĹĄanu; â–Ş gÄ dÄ par savas administratÄŤvÄ s teritorÄłas labiekÄ rtoĹĄanu un sanitÄ ro tÄŤrÄŤbu (ielu, ceÄźu un laukumu bĹŤvniecÄŤba, rekonstruÄ“ĹĄana un uzturÄ“ĹĄana, ielu, laukumu un citu publiskai lietoĹĄanai paredzÄ“to teritorÄłu apgaismoĹĄana, parku, skvÄ“ru un zaÄźo zonu ierÄŤkoĹĄana un uzturÄ“ĹĄana, industriÄ lo atkritumu savÄ kĹĄanas un izveĹĄanas kontrole, pretplĹŤdu pasÄ kumi, kapsÄ“tu un beigto dzÄŤvnieku apbedÄŤĹĄanas vietu izveidoĹĄana un uzturÄ“ĹĄana); â–Ş nosaka kÄ rtÄŤbu, kÄ dÄ izmantojami publiskÄ lietoĹĄanÄ esoĹĄie meĹži un ĹŤdeņi; â–Ş atbilstoĹĄi likumam ÂŤPar zemes dzÄŤlÄ“mÂť paĹĄvaldÄŤbas savÄ s administratÄŤvajÄ s teritorÄłÄ s Vides ministrÄłas noteiktajos apjomos izsniedz atÄźaujas bieĹži sastopamo derÄŤgo izrakteņu izmantoĹĄanai saskaĹ†Ä ar gada kvotÄ m un limitiem, kontrolÄ“ derÄŤgo izrakteņu atradņu rekultivÄ cÄłu.

12.4. FINANĹ U UN EKONOMISKIE LÄŞDZEKÄťI VIDES AIZSARDZÄŞBAI UN ILGTSPÄ’JÄŞGAI ATTÄŞSTÄŞBAI Vides aizsardzÄŤbas pasÄ kumu realizÄ cÄłu LatvÄłÄ sekmÄ“ pieejamie ďŹ nanĹĄu un ekonomiskie lÄŤdzekÄźi: â–Ş subsÄŤdÄłas, dotÄ cÄłas un investÄŤcÄłas no ES struktĹŤrfondiem, valsts budĹžeta vai Ä rvalstu donoriem, â–Ş kredÄŤti no LatvÄłas Vides investÄŤcÄłu fonda un starptautiskajÄ m ďŹ nanĹĄu institĹŤcÄłÄ m, â–Ş valsts garantÄłas kredÄŤtu saņemĹĄanai, ÄŤstenojot vides aizsardzÄŤbas projektus, â–Ş videi nodarÄŤtÄ kaitÄ“juma radÄŤto zaudÄ“jumu atlÄŤdzÄŤba, â–Ş dabas resursu nodoklis, â–Ş akcÄŤzes nodoklis na as produktiem, degvielai un automobiÄźiem, â–Ş valsts atbalsta politika. Valsts investÄŤcÄłu programmas vides nozarÄ“ prioritÄ ras ir ĹŤdenssaimniecÄŤbas sakÄ rtoĹĄanai pilsÄ“tÄ s ar iedzÄŤvotÄ ju skaitu, kas lielÄ ks par 2000, sadzÄŤves un bÄŤstamo atkritumu apsaimniekoĹĄanas sistÄ“mu izveidei, kÄ arÄŤ vides aizsardzÄŤbas institĹŤcÄłu stiprinÄ ĹĄanai.

Lielu projektu ďŹ nansÄ“ĹĄanÄ , pie kuriem pieder arÄŤ vides infrastruktĹŤras projekti, pamatÄ ir kopďŹ nansÄ“juma princips, kura neatņemama sastÄ vdaÄźa ir kredÄŤts (aizdevums), ko aizņemas projekta veikĹĄanai un kas jÄ atmaksÄ ďŹ nansÄ“juma aizdevÄ“jam atbilstoĹĄi lÄŤgumÄ paredzÄ“tajiem konkrÄ“tajiem nosacÄŤjumiem. Projektu pieteikumu vÄ“rtÄ“juma kritÄ“rÄłi ďŹ nanĹĄu institĹŤcÄłÄ m ir lÄŤdzÄŤgi – atbilstÄŤba vides investÄŤcÄłu un a iecÄŤgÄ s ďŹ nanĹĄu institĹŤcÄłas prioritÄ tÄ“m, projekta iesniedzÄ“ja kredÄŤtspÄ“ja, projekta ekonomiskÄ ilgtspÄ“ja, juridisko tiesÄŤbu un ÄŤpaĹĄuma tiesÄŤbu sakÄ rtotÄŤba. Vides investÄŤcÄłu projektus LatvÄłÄ atbalsta Pasaules Banka, Eiropas RekonstrukcÄłas un a ÄŤstÄŤbas banka, Eiropas InvestÄŤcÄłu banka, ZiemeÄźvalstu Vides ďŹ nanĹĄu korporÄ cÄła, ZiemeÄźvalstu InvestÄŤcÄłu banka. Ĺ o ďŹ nanĹĄu institĹŤcÄłu kredÄŤtu novirzÄŤĹĄanu prioritÄ riem vides investÄŤcÄłu projektiem koordinÄ“ Vides ministrÄła.

252

Vide.indb 14

2010.07.16. 17:00:58

12.2. tabula. NodokÄźa likmes par daĹžu dabas resursu ieguvi, atkritumiem un emisijÄ m MÄ“rvienÄŤba

NodokÄźa likme, Ls

Augsne

Resursu veids

m3

0,30

Smiltis

m3

0,12

Grants

m3

0,20

MÄ ls

m3

0,12

DolomÄŤts

m3

0,12

Kağġakmens

m3

0,16

Ĺ ĹŤnakmens

m3

1,00

Ģipťakmens

m3

0,30

Laukakmeņi

m3

0,30

KĹŤdra

tonna

0,25

Sapropelis

tonna

0,50

DziednieciskÄ s dōņas

tonna

0,50

m3

0,006

Pazemes ĹŤdens

m3

0,03

MinerÄ lĹŤdens

m3

1,00

MÄ“rvienÄŤba

NodokÄźa likme, Ls

Virszemes ōdeņi

Atkritumu vai emisiju veids SadzÄŤves atkritumi

tonna

5,00

BĹŤvniecÄŤbas atkritumi

tonna

10,00

BÄŤstamie atkritumi

tonna

25,00

CietÄ s daÄźiņas, PM10

tonna

4,00

OglekÄźa dioksÄŤds

tonna

0,30–0,50

OglekÄźa monoksÄŤds

tonna

5,50

Amonjaks, sērōdeņradis

tonna

13,00

SÄ“ra dioksÄŤds

tonna

60,00

Smago metÄ lu savienojumi

tonna

800,00

Dabas resursu nodokÄźa likumÄ noteikts, ka nodokÄźa maksÄ jumus par dabas resursu ieguvi vai izmantoĹĄanu vai vides piesÄ rņoĹĄanu limitos noteiktajos apmÄ“ros ieskaita ĹĄÄ di: 40% – valsts pamatbudĹžetÄ , 60% – tÄ s vietÄ“jÄ s paĹĄvaldÄŤbas vides aizsardzÄŤbas speciÄ lajÄ budĹžetÄ , kuras teritorÄłÄ tiek veikta a iecÄŤgÄ darbÄŤba. Par Dabas resursu nodokÄźa likuma pÄ rkÄ pumiem piedzÄŤtÄ s soda naudas maksÄ jumus ieskaita valsts pamatbudĹžetÄ . PaĹĄvaldÄŤbas vides aizsardzÄŤbas speciÄ lÄ budĹžeta lÄŤdzekÄźi un paĹĄvaldÄŤbas izveidotÄ vides aizsardzÄŤbas fonda lÄŤdzekÄźi izmantojami tikai tÄ du pasÄ kumu un projektu ďŹ nansÄ“ĹĄanai, kuri saistÄŤti ar vides aizsardzÄŤbu, piemÄ“ram, ar izglÄŤtÄŤbu un audzinÄ ĹĄanu vides aizsardzÄŤbas jomÄ , vides monitoringu, bioloÄŁiskÄ s daudzveidÄŤbas saglabÄ ĹĄanu un aizsardzÄŤbu, gaisa aizsardzÄŤbu un klimata pÄ rmaiĹ†Ä m, vides un dabas resursu izpÄ“ti, novÄ“rtÄ“ĹĄanu un atjaunoĹĄanu, ĹŤdeņu aizsardzÄŤbu, augťņu un grunts aizsardzÄŤbu un sanÄ cÄłu, vides aizsardzÄŤbas iestÄ Ĺžu veiktspÄ“jas stiprinÄ ĹĄanu, sadzÄŤves, rĹŤpniecisko un radioaktÄŤvo atkritumu apsaimniekoĹĄanu. LÄŤdzekÄźus var izmantot arÄŤ kÄ kompensÄ cÄłu atkritumu poligona ietekmes zonas iedzÄŤvotÄ jiem. KÄ ekonomiskais paņēmiens vides aizsardzÄŤbÄ tiek izmantots arÄŤ akcÄŤzes nodoklis na as produktiem, degvielai un automobiÄźiem. Lai gan visi ĹĄÄŤ nodokÄźa

ieņēmumi netiek novirzÄŤti vides aizsardzÄŤbai, diferencÄ“tÄ s nodokÄźa likmes degvielai veicina kvalitatÄŤvÄ kas un videi draudzÄŤgÄ kas degvielas izmantoĹĄanu. Papildu ďŹ nanĹĄu resursus videi draudzÄŤgu projektu realizÄ cÄłai komercsabiedrÄŤbÄ s un paĹĄvaldÄŤbÄ s var piesaistÄŤt, izmantojot ANO VispÄ rÄ“jÄ s konvencÄłas par klimata pÄ rmaiĹ†Ä m Kioto protokola elastÄŤgos mehÄ nismus (kopÄŤgi ÄŤstenojamie projekti, emisÄłu tirdzniecÄŤba). Ĺ ie mehÄ nismi paver jaunas iespÄ“jas tÄŤrÄ kas raĹžoĹĄanas principu, labÄ ko tehnisko paņēmienu, kÄ arÄŤ citu videi draudzÄŤgu tehnoloÄŁÄłu plaĹĄÄ kas izmantoĹĄanas veicinÄ ĹĄanai. LatvÄła jau piedalÄ s kopÄŤgi ÄŤstenojamos projektos, ko ÄŤsteno OglekÄźa samazinÄ ĹĄanas fonds, saistÄŤbÄ ar izmeĹĄu samazinÄ ĹĄanas vienÄŤbu pÄ rdoĹĄanu investoriem. Lai piesaistÄŤtu privÄ tos lÄŤdzekÄźus vides aizsardzÄŤbas pasÄ kumu ievieĹĄanÄ sabiedriskajÄ sektorÄ (ĹŤdenssaimniecÄŤba, atkritumu apsaimniekoĹĄana, energoapgÄ de), lÄŤdz ar KoncesÄłu likuma pieņemĹĄanu LatvÄłÄ ir radÄŤti juridiskie priekĹĄnoteikumi sabiedriskÄ un privÄ tÄ biznesa sadarbÄŤbai. Piesaistot ES struktĹŤrfondu lÄŤdzekÄźus, jÄ Ĺ†em vÄ“rÄ , ka Eiropas KomisÄła atbalsta privÄ tÄ un sabiedriskÄ sektora sadarbÄŤbas formas, kas tiek veidotas, ievÄ“rojot ES tiesÄŤbu aktu prasÄŤbas, tai skaitÄ saistÄŤbÄ ar iepirkuma procedĹŤru. VisefektÄŤvÄ kÄ sabiedriskÄ un privÄ tÄ sektora sadarbÄŤba notiek, ÄŤstenojot vides infrastruktĹŤras uzlaboĹĄanu, atkritumu apsaimniekoĹĄanu un energoapgÄ di. LielÄ kÄ daÄźa ekonomisko metoĹžu a iecas uz vides investÄŤcÄłÄ m. Dabas aizsardzÄŤbai, bioloÄŁiskÄ s daudzveidÄŤbas saglabÄ ĹĄanai, aizsargÄ jamo sugu un biotopu aizsardzÄŤbas nodroĹĄinÄ ĹĄanai, ÄŤpaĹĄi aizsargÄ jamo dabas teritorÄłu tÄŤkla izveidei ir piemÄ“rojama â–Ş atlÄŤdzÄŤba par zaudÄ“jumiem, ko rada ÄŤpaĹĄi aizsargÄ jamo dabas teritorÄłu aizsardzÄŤbas un izmantoĹĄanas noteikumu ievÄ“roĹĄana; â–Ş kompensÄ cÄła par ÄŤpaĹĄi aizsargÄ jamo nemedÄŤjamo sugu un migrÄ“joĹĄo sugu dzÄŤvnieku nodarÄŤtajiem postÄŤjumiem; â–Ş subsÄŤdÄłu pieťġirĹĄana bioloÄŁiskajÄ lauksaimniecÄŤbÄ ; â–Ş zivju krÄ jumu atjaunoĹĄanas un aizsardzÄŤbas pasÄ kumu ďŹ nansÄ“ĹĄana; â–Ş kadastrÄ lÄ s vÄ“rtÄŤbas un nekustamÄ ÄŤpaĹĄuma nodokÄźa samazinÄ jums; â–Ş apmaiņa pret lÄŤdzvÄ“rtÄŤgu zemi; â–Ş zemju izpirkĹĄana, lai pasargÄ tu aizsargÄ jamÄ s platÄŤbas. LÄŤdztekus valsts budĹžeta lÄŤdzekÄźiem tiek lietoti arÄŤ citi dabas aizsardzÄŤbas pasÄ kumu ďŹ nansÄ“ĹĄanas avoti – Lauku a ÄŤstÄŤbas programma, ES lauksaimniecÄŤbas un lauku a ÄŤstÄŤbas, meĹžsaimniecÄŤbu sertiďŹ cÄ“ĹĄanas un bioloÄŁiskÄ s lauksaimniecÄŤbas paplaĹĄinÄ ĹĄanas programmas. Vides politikas sekmÄŤgai ÄŤstenoĹĄanai LatvÄłÄ paredzÄ“ti ievÄ“rojami ďŹ nanĹĄu lÄŤdzekÄźi. Valsts investÄŤcÄłu programmas ďŹ nansÄ“jums vides sektora programmÄ m un projektiem laikÄ no 2004. lÄŤdz 2008. gadam bÄła apmÄ“ram 100 miljoni latu.

253

Vide.indb 15

2010.07.16. 17:00:58

12.3. tabula. Finansējums vides aizsardzības infrastruktūras attīstībai, miljoni latu 2004

2005

2006

2007

2008 59,228

Ūdenssaimniecība – investīcijas infrastruktūrā ES līdzfinansējums

16,674

21,090 103,437 85,379

Valsts budžets

0,749

11,343

7,391

—

2,870

Pašu līdzekļi

9,231

12,294

10,646

15,225

11,057

Kopā

26,654

44,726 121,474 100,604 73,155

Atkritumu apsaimniekošana – investīcijas infrastruktūrā ES līdzfinansējums

6,228

6,080

6,863

7,368

Valsts budžets

2,581

1,358

1,348

—

3,924 —

Pašu līdzekļi

2,850

1,998

2,291

1,081

1,340

Kopā

11,659

9,436

10,502

8,449

5,263

Lai īstenotu Vides politikas pamatnostādnēs ietvertos pasākumus un uzdevumus, plānots izmantot gan valsts budžeta fi nansējumu, gan piesaistīt ES fi nanšu līdzekļus un privāto kapitālu. Tiek ņemts vērā arī tas, ka ekonomiskās krīzes apstākļos varētu būt nepietiekams fi nansējuma apjoms, līdz ar to būs iespējams īstenot tikai prioritāros uzdevumus.

Finansējums, kas Latvijai pieejams vides aizsardzības tematiskajās sadaļās izvirzīto pasākumu īstenošanai, ES struktūrfondu 2007.–2013. gada plānošanas perioda darbības programmas «Infrastruktūra un pakalpojumi» prioritātē «Kvalitatīvas vides dzīvei un ekonomiskai aktivitātei nodrošināšana» un prioritātē «Vides infrastruktūras un videi draudzīgas enerģētikas veicināšana» kopā veido 692,78 miljonus latu, no tā 545,53 miljoni latu būs ES struktūrfondu finansējums. Klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma ieviešanas ietekmi uz valsts budžetu nav iespējams precīzi norādīt, jo nepieciešama detalizēta iespējamo siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas pasākumu analīze un to izmaksu efektivitātes novērtējums. Sākot ar 2012. gadu, viens no iespējamiem līdzekļu avotiem varētu būt emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā paredzēto emisijas kvotu izsoļu ienākumi. Pēc Eiropas Komisijas aprēķiniem, Latvijai šie ienākumi varētu sasniegt līdz 30 miljoniem latu gadā. Latvijai ir būtiski, lai vairākums izsolēs iegūto līdzekļu tiktu novirzīti pašmāju klimata pārmaiņu politikas un pasākumu ieviešanai.

12.4. tabula. Finansējums pasākumu ieviešanai, izmantojot ES struktūrfondu līdzekļus (2007–2013), miljoni latu Nacionālais Struktūrfondu Kopā līdzfinansējums atbalsts Prioritāte «Kvalitatīvas vides dzīvei un ekonomiskai aktivitātei nodrošināšana» (Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums) Ūdenssaimniecības attīstība apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000

17,79

100,84

Infrastruktūras izveide Natura 2000 teritorijās

0,81

4,57

5,37

Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas infrastruktūras izveide

0,38

2,13

2,50

Vēsturiski piesārņoto vietu sanācija

14,76

34,44

49,20

Plūdu draudu samazināšana Pļaviņās un Jēkabpilī

1,24

7,03

8,26

Hidrotehnisko būvju rekonstrukcija plūdu riska novēršanai un samazināšanai

0,62

3,51

4,13

Vides monitoringa un kontroles sistēmas attīstība

1,27

7,17

8,43

36,86

Kopā:

118,64

159,69

196,54

Prioritāte «Vides infrastruktūras un videi draudzīgas enerģētikas veicināšana» (Kohēzijas fonda finansējums) Ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība aglomerācijās ar cilvēku 49,9 294,8 ekvivalentu, lielāku par 2000 Normatīvo aktu prasībām neatbilstošu izgāztuvju rekultivācija 6,5 13,8

344,7

Reģionālu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu attīstība

5,0

28,2

33,2

Dalītās atkritumu apsaimniekošanas sistēmas attīstība

49,1

49,1

98,1

110,40

385,84

496,24

147,26

545,53

692,78

Kopā: Kopējais finansējums abu prioritāšu īstenošanai:

20,3

12.5. BRĪVPRĀTĪGIE VIDES POLITIKAS LĪDZEKĻI ILGTSPĒJĪGAI ATTĪSTĪBAI Ikviena uzņēmējdarbības forma un atsevišķa darbība var radīt ietekmi uz vidi, izraisot vides kvalitātes pasliktināšanos. Tajā pašā laikā pieaug sabiedrības interese par vides jautājumiem un konkrētu ražošanas procesu vai uzņēmumu ietekmi uz vidi. Papildus tam arī likumdevēji ir ieinteresēti, lai uzņēmumu darbība atbilstu tiesību aktu prasībām, bet

patērētāji vēlas, lai uzņēmums darbotos vai sniegtu pakalpojumus videi draudzīgā veidā. Visbeidzot, arī darbinieki vēlas strādāt drošā un veselībai nekaitīgā darba vidē. Vides vadības sistēma palīdz nodrošināt visas sabiedrības intereses, nosakot zināmas prasības vai principus a iecībā uz procesiem, produktiem vai

254

Vide.indb 16

2010.07.16. 17:00:58

informācijas sagatavošanu, kā arī sniedzot neatkarīgas institūcijas (sertifikācijas organizācijas) apliecinājumu, ka uzņēmums izpilda noteiktās prasības. Šādi ne tikai ieinteresētie iegūst drošības sajūtu, bet arī uzņēmumam izdodas sakārtot tajā notiekošās darbības, jo tiek ▪ apzināta un izvērtēta uzņēmuma radītā ietekme uz vidi; ▪ formulēti uzņēmuma nodomi vides jomā (uzņēmuma vides politika un vides aizsardzības mērķi); ▪ izstrādāta uzņēmuma vides programma, ņemot vērā finansiālās un tehniskās iespējas, lai nodrošinātu sistemātisku un mērķtiecīgu negatīvās ietekmes samazināšanu; ▪ apzinātas tiesību aktu prasības, kas reglamentē uzņēmuma darbību; ▪ regulāri uzskaitīti resursi un analizēts radītais vides piesārņojums. Starptautiskā Standartizācijas organizācija ir pasaules nacionālo standartizācijas organizāciju federācija, kurā apvienojušās aptuveni 100 valstis. ISO ir sabiedriska organizācija, kas izveidota 1947. gadā.

12.16. attēls. Starptautiskās Standartizācijas organizācijas emblēma

Starptautiskās Standartizācijas organizācijas izstrādātais standarts ISO 14001 ir globāla mēroga vides standarts. ES Vides pārvaldības un audita sistēma (Eco-Management and Audit Scheme – EMAS) izveidota un ieviesta kā pārvaldības līdzeklis, kas veicina vides aizsardzības, resursu racionālas izmantošanas un sabiedrības informēšanas pasākumu pilnveidošanu un uzlabošanu uzņēmumos un organizācijās, kuras brīvprātīgi iesaistās sistēmā. ES dalībvalstīs šī sistēma darbojas kopš 1995. gada, un sākotnēji tajā iesaistījās rūpniecības uzņēmumi. Kopš 2001. gada, kad tika pieņemta ES regula «Ar ko organizācijām atļauj brīvprātīgi piedalīties Kopienas vides pārvaldības un audita sistēmā (EMAS)», sistēma ir atvērta visām organizācijām. Veicot nepieciešamo sagatavošanos, tajā var iekļauties jebkurš uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, iestāde un pašvaldība. Uzņēmumi un organizācijas, kuri ir iekļauti EMAS reģistrā, iegūst tiesības izmantot EMAS logo. Organizāciju reģistrāciju veic nacionāla kompetenta institūcija – Vides pārraudzības valsts birojs, kas izvērtē pretendenta atbilstību regulas prasībām, reģistrē organizācijas, kā arī lemj par to izslēgšanu no reģistra uz laiku vai pavisam. Atbilstoši regulas prasībām organizācijai, iesaistot un izglītojot visus darbiniekus, jāapzina vides

problēmas, jāizstrādā vides politika, jāizveido un jāievieš vides pārvaldības sistēma un iekšējā audita sistēma, kā arī jāizstrādā vides deklarācija, tajā ietverot informāciju par paveikto un plānoto. Organizācijas vides pārvaldības un audita sistēmas pārbaudi veic neatkarīgs, akreditēts vides novērtētājs (verificētājs), kurš apstiprina arī vides deklarāciju. Vides deklarācijā iekļauto informāciju regulāri atjauno, un tā ir brīvi pieejama sabiedrībai un visiem interesentiem. Līdz ar «zaļās» tirgvedības rašanos sāka veidoties arī «zaļā» patēriņa organizācijas. Kopš 60. gadiem sāka aktivizēties patērētāju aizsardzības institūcijas. Preču marķēšana, lai norādītu, ka tās ir videi draudzīgas, tika atbalstīta daudzās valstīs, ieskaitot ASV, Kanādu, Vāciju un Zviedriju. Vairumā gadījumu neatkarīgās aģentūrās produkti tiek novērtēti a iecībā pret līdzīgiem produktiem, lai noteiktu, kuri rada mazāku ietekmi uz vidi. Vācija bija viena no pirmajām valstīm (1978), kas ieviesa preču «zaļo» marķēšanu.

12.17. attēls. ES EMAS emblēma

Eiropas ekomarķējuma sistēmā katrai preču vai pakalpojumu grupai tiek izstrādāti ekoloģiskie kritēriji, kuru mērķis ir samazināt produkta ietekmi uz vidi visā tā aprites ciklā – no ražošanas līdz nonākšanai atkritumos. Kritērijus izstrādā ekspertu darba grupas ES prezidējošās dalībvalsts vadībā, konsultējoties ar visu ieinteresēto pušu pārstāvjiem (ražošanas un mazumtirdzniecības uzņēmumiem, valsts un sabiedriskajām patērētāju tiesību aizsardzības un vides aizsardzības organizācijām). Tas bija viens no veidiem, lai ietekmētu patērētāju uzvedību, palīdzot tiem noteikt produkta ietekmi uz vidi. Ekomarķējums liek arī ražotājiem pievērsties vides aizsardzības jautājumu risināšanai un mazināt ietekmi uz vidi. Ekomarķēšanas procesā līdz ar to tika noteikta ietekme uz vidi un veidota informatīva saikne starp ražotāju, tirgotāju un patērētāju. Tomēr galvenā vērība tiek pievērsta produktam un gandrīz nekas netiek teikts par ražošanas un sadales procesu. Tādējādi «videi draudzīgs» produkts varētu būt izgatavots uzņēmumā, kas rada lielu piesārņojumu vai arī pēc tā lietošanas rada kaitējumu videi vai cilvēku veselībai. Šim jautājumam pievērš uzmanību arī Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), jo pastāv zināma neatbilstība starp ekomarķēšanas procesu un PTO noteikumiem.

255

Vide.indb 17

2010.07.16. 17:00:59

12.6. DABAS UN VIDES AIZSARDZĪBAS PROGRAMMAS Nozaru vides pārvaldība ietver atsevišķu vides sektoru apsaimniekošanu, kā arī vispārīga rakstura vides jautājumu risināšanu visās tautsaimniecības nozarēs saistībā ar 1. dabas resursiem (augsnes kvalitāte, gaisa un ūdeņu aizsardzība, zemes dzīļu izmantošana un aizsardzība); 2. dabas aizsardzību (sugu un biotopu aizsardzība, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošana); 3. atkritumu apsaimniekošanu (sadzīves atkritumi, iepakojums, videi kaitīgu preču atkritumi, nolietotā elektroniskā aparatūra un transporta līdzekļi); 4. ražošanas procesiem (rūpnieciskais piesārņojums, bīstamie atkritumi, ķīmisko vielu un produktu izmantošana, kodoldrošība un aizsardzība pret radiāciju); 5. vispārīga rakstura vides problēmām (klimata pārmaiņas, emisiju tirdzniecība, aizsargjoslas, aizsardzība pret troksni, dabas resursu nodoklis). 6. ūdens izmantošanu (virszemes ūdeņu kvalitāte, dzeramais ūdens, notekūdeņu a īrīšana).

12.6.1. BIOLOĢISKĀS DAUDZVEIDĪBAS NACIONĀLĀ PROGRAMMA Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas stratēģiskie mērķi: ▪ saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību, ▪ saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību, ▪ saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību, ▪ veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos, ▪ nodrošināt dzīvās dabas resursu līdzsvarotu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programma a iecas uz: 1) Baltijas jūru un Rīgas līci, 2) liedagu un kāpām, 3) upēm un ezeriem, 4) mežiem, 5) purviem, 6) tīrumiem, 7) pļavām un ganībām, 8) iežu atsegumiem un alām, 9) karsta kritenēm, 10) apdzīvoto vietu ekosistēmām, 11) sugu aizsardzību, 12) kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu aizsardzību. Ilgtspējīga dzīvās dabas resursu izmantošana ir jānodrošina šādās Latvijas tautsaimniecības nozarēs: mežsaimniecībā, lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, medību saimniecībā, tūrismā un atpūtas organizēšanā, būvniecībā, enerģētikā, transportā, komunālā saimniecībā, pilsētvidē, minerālo derīgo izrakteņu ieguvē, kūdras un sapropeļa ieguvē, kā arī valsts aizsardzībā.

12.6.2. ŪDENS RESURSU APSAIMNIEKOŠANA Ūdens resursu pārvaldības pamatā ir upju sateces baseina princips neatkarīgi no administratīvi teritoriālajām robežām. Upju sateces baseinu apgabalus izveido, ievērojot to dabiskās robežas no hidroloģiskā viedokļa – dabiskā ūdens riņķojuma dabā. Upes sateces baseins ir sauszemes platība, no kuras visi virszemes noteces ūdeņi pa strautiem, upēm un, iespējams, arī ezeriem nonāk upes grīvā, estuārā zonā vai deltā un ietek jūrā, bet vairāku upju baseinu apvienojumu vienā lielākā baseinā sauc par upju baseinu apgabalu. Baseinu apgabala apsaimniekošanas plāniem jābūt saskaņā ar a iecīgā teritorijas plānošanas reģiona, rajona vai vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu vai tā grozījumiem. Igaunija Salaca Gaujas baseina Gauja apgabals Ventas baseina apgabals Venta

Da

ug

ava Lielupes baseina apgabalsLielupe

Lietuva

Krievija

Daugavas baseina apgabals

Baltkrievija

12.19. attēls. Latvijas upju sateces baseinu apgabali

12.18. attēls. Latvijas dabas videi ir raksturīga visai augsta bioloģiskā daudzveidība un citās Eiropas Savienības valstīs reti sastopamas sugas

Saskaņā ar upes baseina apgabala apsaimniekošanas plānu tiek izstrādāta pasākumu programma, kurā ņemtas vērā katra ūdensobjekta īpatnības, tāpēc pasākumi un pasākumu programmas būs atšķirīgas pēc satura un sagaidāmajiem rezultātiem pat vienā apgabalā.

256

Vide.indb 18

2010.07.16. 17:00:59

12.5. tabula. ES noteikto mērķu īstenošanas grafiks ūdeņu kvalitātes nodrošināšanā Pasākums

Gads

Programmas īstenošanas uzsākšana

2012

Virszemes un pazemes ūdeņu laba stāvokļa sasniegšana

2015

Pirmā apsaimniekošanas cikla beigas Otrā apsaimniekošanas cikla beigas, mērķu sasniegšanas gala termiņš

2021 2027

Latvijā tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi upju sateces baseina principa ieviešanai. Tie ietver upju sateces baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu, plānu pasākumu programmu īstenošanai un monitoringa programmu izstrādāšanu, kā arī institucionālā nodrošinājuma veidošanu.

12.6.3. ATKRITUMU APSAIMNIEKO ŠANAS VALSTS PLĀNS Atkritumu apsaimniekošanas galvenais mērķis ir novērst atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt ievērojamu kopējo atkritumu daudzuma samazināšanu, izmantojot labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus resursu

izmantošanas efektivitātes palielināšanai un ilgtspējīgāku patērētāju uzvedību. A iecībā uz jau radītajiem atkritumiem jānodrošina, ka ▪ atkritumi nav bīstami vai arī tie rada nelielu risku videi un veselībai; ▪ lielākā daļa atkritumu tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē, īpaši izmantojot pārstrādi, vai arī tiek atgriezti vidē noderīgā (komposts) vai nekaitīgā formā; ▪ glabājamo atkritumu daudzums tiek samazināts līdz minimumam, un atkritumi tiek iznīcināti vai noglabāti cilvēku veselībai un videi drošā veidā; ▪ atkritumi tiek apstrādāti pēc iespējas tuvāk to rašanās vietām. Organizējot, plānojot un veicot atkritumu apsaimniekošanu, jāievēro šādas prasības prioritārā secībā: 1) jānovērš atkritumu rašanās cēloņi, tai skaitā jāa īsta tīrās tehnoloģijas; 2) jāsamazina atkritumu daudzums (apjoms) un bīstamība; 3) atkritumi jāpārstrādā, jāiegūst atkārtoti izmantojami materiāli un enerģija; 4) atkritumi jānoglabā tā, lai netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība un veselība, vide, kā arī personu manta;

12.6. tabula. Sadzīves atkritumu projektu finansējuma sadalījums atbilstoši finansējuma avotiem

Valsts budžeta līdzekļi ES fondi Pašvaldību līdzekļi Kopā

2005 770 923 3 691 522 670 442 5 132 887

2010 0 10 334 767 2 561 256 12 896 023

2011 0 3 742 330 1 247 444 4 989 774

2012 0 2 298 196 766 066 3 064 262

Kopā 1 454 617 89 739 712 26 984 056 118 178 385

12.7. tabula. Uzdevumi mērķu sasniegšanai atkritumu saimniecībā līdz 2020. gadam Uzdevums Sagatavot budžeta līdzekļu piesaisti «bezsaimnieka» bīstamo atkritumu un maksātnespējīgo uzņēmumu bīstamo atkritumu apsaimniekošanai Veicināt vides vadības sistēmu ieviešanu/lietošanu atkritumu apsaimniekošanas pasākumiem (ISO 14001, EMAS) Ieviest vai paplašināt diferencēta dabas resursu nodokļa piemērošanu specifiskiem produktiem, veicinot tādu produktu izmantošanu, kuru patēriņš rada nelielu atkritumu daudzumu Ieviest dalītu iepakojuma atkritumu savākšanas sistēmu, pašvaldībām sadarbojoties ar atkritumu savākšanas un iepakojuma apsaimniekošanas komercsabiedrībām Pašvaldībām pēc jaunu poligonu izveidošanas no atkritumu apsaimniekošanas nodokļu vai maksājumiem iegūtos līdzekļus novirzīt citu atkritumu apsaimniekošanas pasākumu realizēšanai Veikt rekultivāciju slēgtajās izgāztuvēs Izveidot bīstamo atkritumu savākšanas sistēmu Uzlabot atkritumu apsaimniekošanas informācijas vākšanas, apkopošanas un analīzes metodiku Veikt PHB/PHT atkritumu apsaimniekošanu un pārstrādi Veicināt bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēšanu mājas apstākļos, informējot atkritumu radītājus par izmantojamām metodēm Papildināt pašvaldību saistošos noteikumus ar sadaļu par bioloģiski noārdāmu sadzīves atkritumu apsaimniekošanu Normatīvajos aktos noteikt prasības bioloģiski noārdāmu sadzīves atkritumu dalītai vākšanai, kompostēšanai un iegūtā komposta kvalitātei Palielināt dabas resursu nodokli par bioloģiski noārdāmo sadzīves atkritumu glabāšanu poligonos Paplašināt ražotāja atbildības iniciatīvas un pienākumus – noteikt ražotāja atbildību par, piemēram, drukātiem izdevumiem (avīzes, žurnāli, reklāmas materiāli) Nodot ekspluatācijā jaunas sadzīves atkritumu glabāšanas šūnas sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonos Palielināt kompostēšanas un citu bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtu jaudu Normatīvajos aktos noteikt aizliegumu bioloģiski noārdāmo sadzīves atkritumu vai atsevišķu to frakciju noglabāšanai poligonos

Uzdevuma veikšanas laiks Katru gadu Katru gadu 2012 2012 2012 2012 2011 Katru gadu 2011 2010 2010 2013 2013 2013 2020 2020 2020

257

Vide.indb 19

2010.07.16. 17:01:04

Ziemeļvidzemes Ventspils

Piejūras

Malienas

Rīga Austrumlatgales

Viduskurzemes

Zemgales

Liepājas

Vidusdaugavas Ieviesti projekti Projektiem apstiprināts finansējums EK iesniegts projekts Sagatavošanā esošie projekti

Dienvidlatgales

12.20. attēls. Sadzīves atkritumu reģionālie poligoni Latvijā

5) jāslēdz izgāztuves saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas plāniem, kā arī jānodrošina slēgto izgāztuvju un poligonu rekultivācija. Galvenās darbības atkritumu apsaimniekošanā plānā minētajā laika periodā tiek saistītas ar visu atkritumu veidu apsaimniekošanu.

12.6.4. KLIMATA PĀRMAIŅU SAMAZI NĀŠANAS PROGRAMMA Klimata pārmaiņu samazināšanas jomā Latvijā ir šādas problēmas: 1) ir zems SEG emisiju samazinošo tehnoloģiju (atjaunojamo energoresursu izmantošana, biodegvielas izmantošana, energoefektivitātes palielināšana) izmantošanas līmenis; 2) nav izveidota Kioto protokolā paredzētā nacionālā sistēma, lai sagatavotu ikgadējos pārskatus par SEG emisijām un CO2 piesaisti un nacionālos inventarizācijas ziņojumus. Trūkst pastāvīgas sadarbības starp valsts institūcijām, zinātniskajiem institūtiem, rūpniecības uzņēmumiem un citām organizācijām, lai nodrošinātu kvalitatīvus datus un regulāras atskaites; 3) trūkst statistikas datu un pētījumu kvalitatīvu pārskatu par SEG emisijām un CO2 piesaisti un nacionālo inventarizācijas ziņojumu sagatavošanai;

30 000 25 000 20 000 15 000 10 000 5000 0

1990

1995

2000

2003

2005

2010

2015

2020

Emisijas no 1990. līdz 2003. gadam Emisiju prognoze pēc scenārija «ar pasākumiem», 2005.–2020. gads Emisiju prognoze pēc scenārija «ar papildu pasākumiem», 2005.–2020. gads Kioto mērķis

12.21. attēls. Kopējā formā izteiktās SEG emisijas 1990.–2020. gadā, Gg CO2 ekv.

4) nav izveidots SEG emisijas vienību reģistrs, kurš veiktu Kioto protokola elastīgo mehānismu vienību un ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas vienību – emisijas kvotu – sadales, uzkrājumu, pārskaitījumu, nodošanas, aizstāšanas un anulēšanas uzskaiti valstī; 5) nav pietiekama valsts institūciju kapacitāte Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām, Kioto protokola un ES noteikto saistību īstenošanai (ziņošanas saistības, sabiedrības informēšana); 6) trūkst ilgtermiņa sistemātisku zinātnisko pētījumu par iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi uz Latvijas vidi un klimata ietekmes samazināšanas pasākumu ietekmi uz tautsaimniecību, kā arī nav izstrādāti ekonomiskie un sociālie pielāgošanās pasākumi un programma to realizācijai; 7) ir zems sabiedrības informētības līmenis par globālo klimata pārmaiņu cēloņiem, sekām un to novēršanas nepieciešamību, veicamajiem pasākumiem un potenciālajām izmaksām, kā arī riskiem un iespējamām sekām, ja nekas netiks darīts vai netiks pietiekami darīts SEG emisiju samazināšanai. Programmas ilgtermiņa mērķis ir sekmēt cilvēku darbības izraisīto globālo klimata pārmaiņu samazināšanu. Klimata pārmaiņu samazināšanas mērķi Latvijā: ▪ nodrošināt, lai laikposmā līdz 2012. gadam kopējās SEG emisijas nepārsniegtu 92% no 1990. gada līmeņa, tai skaitā: ▫ palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā energoresursu bilancē, ▫ palielināt energoresursu efektīvu un racionālu izmantošanu, ▫ veicināt labāko pieejamo tehnisko paņēmienu un tīrākas ražošanas ieviešanu, ▫ veicināt koksnes un koksnes produktu izmantošanu; ▪ sekmēt divpusējo sadarbību kopīgi īstenojamo projektu ieviešanā un a īstības sadarbības politikā; ▪ izveidot nacionālo sistēmu ikgadējo pārskatu par SEG emisijām un CO2 piesaisti un nacionālo inventarizācijas ziņojumu sagatavošanai; ▪ palielināt valsts institūciju kapacitāti, lai nodrošinātu kvalitatīvu ikgadējo pārskatu par SEG emisijām un CO2 piesaisti un nacionālo inventarizācijas ziņojumu sagatavošanu, kā arī aizstāvētu valsts intereses starptautiskā (ANO un ES) līmenī klimata pārmaiņu jomā; ▪ veicināt zinātnisko pētījumu veikšanu klimata pārmaiņu jomā; ▪ nodrošināt sabiedrību ar informāciju par globālo klimata pārmaiņu novēršanas nepieciešamību, veicamajiem pasākumiem un to potenciālajām izmaksām, kā arī riskiem un iespējamām sekām, ja nekas netiks darīts vai netiks pietiekami darīts SEG emisiju samazināšanai.

258

Vide.indb 20

2010.07.16. 17:01:05

12.7. VIDES AIZSARDZĪBAS TIESISKĀ REGULĒŠANA Vides tiesiskās aizsardzības apzīmēšanai tiek lietoti termini «vides tiesības» un «vides normatīvie akti». Ar vides tiesībām saprot tiesību normu kā sabiedrības uzvedības priekšrakstu kopumu, ar ko tiek regulēta cilvēku uzvedība vides aizsardzības jomā. Vides tiesības ir salīdzinoši jauna un kompleksa publisko tiesību joma, kura ietver tādas konstitucionālo tiesību, administratīvo tiesību, krimināltiesību, procesuālo administratīvo tiesību normas, kuru mērķis ir veicināt vai nodrošināt vides aizsardzību. Vides tiesības pieder pie publiskajām tiesībām. Tas nozīmē: lai aizsargātu vidi, valsts sabiedrībai diktē noteiktas prasības, kuras tai ir jāievēro. Ja persona noteiktās prasības neievēro, tad valsts pret šo personu var vērst piespiedspēku un noteikt tai sodu vai arī uzdot novērst pārkāpuma radītās negatīvās sekas vidē. To, kāds ir tiesību normā ietvertais uzvedības priekšraksts, mēs uzzinām no tiesību avotiem. Vides tiesības veido vairāki tiesību avotu veidi. Tās ir rakstītās tiesības (likumi) un nerakstītās tiesības (vispārējie tiesību principi un paražu tiesības). Bez tam vides tiesību avotus var iedalīt tiesību pamatavotos (likumi) un palīgavotos (judikatūra jeb tiesnešu tiesības un tiesību zinātne jeb juristu tiesības). Galvenais vides tiesību avots ir likums (ārējās tiesību normas) – rakstīto tiesību avots, kas ietver vispārsaistošus uzvedības priekšrakstus. Latvijā vispārsaistošas tiesību normas ietver Saeimas pieņemtie likumi, Ministru kabineta (valdības) noteikumi un vietējās pašvaldības izdotie saistošie noteikumi. Turklāt Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir saistoši arī Eiropas Kopienas tiesību akti, tostarp regulas, direktīvas un lēmumi. Eiropas Kopiena vides tiesisko regulējumu izstrādā galvenokārt direktīvu veidā, kas dalībvalstīm vēlāk ir jāievieš savās nacionālajās tiesībās. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Eiropas Kopienu tiesības ir kļuvušas par Latvijas nacionālo tiesību sastāvdaļu. Lai atbilstu Eiropas vides prasībām, Latvijas nacionālās vides tiesības būtībā tika radītas no jauna. Latvijā vides tiesisko aizsardzību veido arī starptautisko tiesību akti. Tie galvenokārt ir starptautiskie līgumi (piemēram, konvencijas un protokoli), kuriem Latvija pievienojusies. Termins «vides normatīvie akti» ir saistīts ar nacionālajām vides tiesībām. Ar to apzīmē normatīvos aktus (Saeimas likumus, valdības un pašvaldību noteikumus), kuri a iecas uz vidi vai kuri palīdz sasniegt valsts izvirzītos vides politikas mērķus – saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi. Tātad vides tiesiskā aizsardzība ir saistīta gan ar vides un dabas resursu aizsardzību, ilgtspējīgu to izmantošanu, gan arī ar cilvēku veselības pasargāšanu no kaitīgiem vides faktoriem šādās ar vidi saistītās jomās:

▪ ▪ ▪ ▪ ▪ ▪ ▪

ūdeņu aizsardzība, augsnes aizsardzība, aizsardzība pret troksni vidē, at mosfēras gaisa aizsardzība, dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, atkritumu apsaimniekošana, ķīmisko vielu un produktu, arī biocīdu un pesticīdu aprite, ▪ ģenētiski modificēto organismu aprite, ▪ dažādi izmeši vidē, ▪ ietekme uz vidi – tās novērtējums, ▪ piekļuve vides informācijai un sabiedrības līdzdalība ar vidi saistītu valsts lēmumu pieņemšanā, ▪ pilsētu un lauku teritoriju telpiskā plānošana. Likumā vide tiek skaidrota kā dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums. Redzams, ka vide ietver ne tikai dabiskos faktorus (dabas vidi), bet arī cilvēkus un viņu radīto ietekmi uz dabas vidi.

12.7.1. TIESĪBAS KĀ VIDES AIZSARDZĪBAS LĪDZEKLIS TIESĪBU IZPRATNE Dažādās pasaules kultūrās ir atšķirīga tiesību izpratne. Tiesību izpratni lielā mērā noteic tas, ko atzīst par tiesību avotiem. Pasaules a īstītajās valstīs, arī Eiropas valstīs, tiesību izpratne ir visai līdzīga. Šo valstu tiesības pieder pie tā sauktā Rietumu tiesību loka, kur ar tiesībām parasti saprot tiesību avotu kopumu, kas saistoši regulē cilvēku kopienas dzīvi (law). Latvijas un mūsu kaimiņvalstu tiesības pieder pie kontinentālās Eiropas tiesību saimes (civil law system), kur, lai arī pastāv nerakstītās tiesības, tomēr par galveno tiesību avotu atzīst rakstītās tiesības – vispirms valsts parlamenta pieņemtos likumus. Vispārsaistošus uzvedības priekšrakstus ierobežotā apjomā var noteikt arī izpildvara – valdība ar Ministru kabineta noteikumiem un vietējās pašvaldības dome ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Saistošie uzvedības priekšraksti veido hierarhisku struktūru, kuras virsotnē atrodas tiesību normas ar visaugstāko juridisko spēku – valsts pamatlikums (Satversme). Daudzās valstīs vides aizsardzība ir konstitucionāla norma. Latvijas Republikas Satversmes 115. pantā noteikts, ka «valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu». No šīs konstitucionālās normas var atvasināt vairākus valstij uzliktos pienākumus – aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, nodrošināt labvēlīgas vides saglabāšanu, kā arī sekmēt vides uzlabošanu un nodrošināt sabiedrībai brīvu piekļuvi vides informācijai. Kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgajās valstīs pastāv kodificēti likumi, kurus nereti sauc

259

Vide.indb 21

2010.07.16. 17:01:05

par kodeksiem. Vairākās valstīs pastāv ne vien civiltiesību un krimināltiesību, bet arī vides tiesību kodifi kācijas. Piemēram, vides kodeksi ir tādās Eiropas zemēs kā Vācija, Francija un Zviedrija. Latvijā normas, kas regulē vides aizsardzību, iekļautas nevis vienā, bet vairākos likumos: Vides aizsardzības likumā, likumā «Par piesārņojumu», Sugu un biotopu aizsardzības likumā, likumā «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām», Aizsargjoslu likumā, Atkritumu apsaimniekošanas likumā u. c. Savukārt tādu valstu kā Lielbritānija un ASV tiesības pieder pie cita Rietumu tiesību loka saimes – angļu–sakšu tiesībām (common law system). Šajā tiesību saimē par tiesību pamat avotu atzīst gan parlamenta pieņemtos likumus (statūtus), gan arī tiesu precedentus. Tāpēc šajās valstīs tā sauktajām tiesnešu tiesībām ir ievērojami lielāks svars, nekā tas ir kontinentālajā Eiropā.

TIESĪBU SAISTOŠAIS RAKSTURS Cilvēka uzvedību vada dažāda veida noteikumi – gan pieklājība, gan morāles normas, gan arī tiesību normas. Tomēr vienīgi tiesību normas ir ietvertas tiesību avotos, un to saistošo dabu nosaka likums. Vides tiesības galvenokārt ir vērstas uz vides problēmu risināšanu. Saturiski tās iekļauj pasākumus, kādi veicami, lai konstatēto vides problēmu novērstu. Tiesību normās ietverto prasību ievērošana ļauj likvidēt videi nodarīto kaitējumu vai arī mazina tā radīto ietekmi. Lai cilvēka radītās vides problēmas izdotos novērst, nepieciešams radīt tādu stratēģiju, kas mainītu cilvēka uzvedību – tā kļūtu videi draudzīgāka. Tā kā tiesības ir efektīvākais sociālās uzvedības regulators, tās tiek plaši lietotas, lai vides izmantošanā mainītu sociālos uzvedības modeļus. Kopumā vides tiesības ir noteiktas galvenokārt vides normatīvajos aktos, tās atļauj vai aizliedz noteiktas darbības un caurauž dažādas dzīves jomas. Tāpēc ar tiesībām var noteikt saistošu ietvaru, kurā nereti tiek īstenoti pēc būtības ekonomiski, tehniski, informatīvi, izglītojoši un citādi pasākumi. Vēlamo uzvedību var panākt ar divējādiem paņēmieniem. Tie darbojas kā «pīrāgs» un «pātaga». «Pīrāga» stratēģija būs īstenota tad, ja likums stimulēs videi draudzīgāku uzvedību tādā veidā, ka vides aizsardzības prasību ievērošana būs izdevīga. Turpretī «pātagas» stratēģija paredz līdzekļus, kas liedz noteiktas darbības. Šiem līdzekļiem ir jābūt tādiem, lai to radīto seku neizdevīguma dēļ tie a urētu no videi nedraudzīgu darbību veikšanas. Visbiežāk «pātagas» stratēģija sastopama normās, kas par vides aizsardzības prasību neievērošanu paredz sodus vai citus piespiedlīdzekļus. Parasti vides normatīvo aktu projektus izstrādā izpildvara vai politiķi, pieņem likumdevējs, īsteno specializētas valsts vai pašvaldību vides aizsardzības iestādes, bet to izpildi kontrolē tiesas. Atšķirībā no pārējām sociālajām normām tiesību normu izpildi

var panākt piespiedu kārtā. Tāpēc tikai tiesību normām ir specifisks īstenošanas process – tiesību nodrošināšana. Tiesību nodrošināšana ir mehānisms, ar kura palīdzību panākama tiesību normu ievērošana vai izpilde. Lai šāds process varētu darboties, valsts ir izveidojusi institūcijas (iestādes) – tiesu, policiju, prokuratūru, specializētus valsts vides dienestus –, kurām ir piešķirts piespiešanas monopols. Ar piespiešanas mehānismu saprot likumā paredzētas tiesības valstij (tiesībsargājošām institūcijām) pret likuma neievērotāju vai pārkāpēju vērst piespiedlīdzekļus. Arī paši piespiedlīdzekļi ir noteikti ar likumu, un tie ir dažādi. Valstij ir tiesības kontrolēt vides normatīvo aktu ievērošanu. Šādu kontroli veic valsts vides inspektori. Ja pārbaudē tiek konstatēta neatbilstība vides normatīvo aktu prasībām, valsts vides inspektori var, piemēram, izdot saistošus priekšrakstus (administratīvos aktus), uz laiku apturēt uzņēmuma saimniecisko darbību, sastādīt protokolus par mazāk bīstamiem (administratīvajiem) pārkāpumiem un piemērot par tiem likumā paredzētos administratīvos sodus. Lai gan par pārkāpumiem pret dabas vidi ir paredzēta arī kriminālatbildība, tomēr praksē vides normatīvo aktu pārkāpumi tiek kvalificēti galvenokārt kā mazāk bīstami pārkāpumi. Latvijā visizplatītākais sods par vides pārkāpumu ir administratīvais naudas sods. Tā apmērs ir fiksēts likumā. Ja uzņēmumam ir ekonomiski izdevīgāk samaksāt naudas sodu un kompensēt videi radušos zaudējumus tā vietā, lai pastāvīgi ievērotu vides aizsardzības prasības, tas liecina, ka likumdevēja izraudzītā «pātagas» stratēģija ir visai neefektīva, jo tā neveicina vides prasību izpildi.

12.7.2. TIESĪBAS UN VIDES ZINĀTNE Vides zinātnei un vides tiesībām katrai ir savi uzdevumi. Vides zinātne izskaidro dabas vidē noritošos procesus, dabas elementu savstarpējo mijiedarbību un mijiedarbību starp cilvēku un dabas vidi. Turpretī tiesību uzdevums ir regulēt sociālās a iecības, lai aizsargātu un uzlabotu vidi un atrisinātu strīdus. Lai arī vides zinātne un tiesības ir ievērojami atšķirīgas jomas, tās tomēr ir savstarpēji cieši saistītas. Regulēt sociālās a iecības tā, lai cilvēka darbība postoši neietekmētu vidi, iespējams vienīgi tad, ja likumdevējam un sabiedrībai kopumā ir izpratne gan par procesiem vidē un to cēloņiem, gan arī par cilvēka dažādo darbības veidu ietekmi uz vidi. Ja vides normu izstrādē vides zinātnes atziņas neņemtu vērā, tad nebūtu iespējams sasniegt vides tiesību mērķus. Līdz ar to šāda normatīvā regulēšana būtu jāatzīst par neefektīvu vides aizsardzības līdzekli. Savukārt bez saistošiem vides aizsardzības priekšrakstiem vides zinātnei nebūtu rīka, ar kura palīdzību pārveidot sabiedrības uzvedību un virzīt to videi draudzīgākā gultnē.

260

Vide.indb 22

2010.07.16. 17:01:05

12.7.3. TIESĪBAS UN VIDES ĒTIKA Regulējot sociālās a iecības, tiesības pašas par sevi nesniedz atbildi uz ētikas jautājumiem. Vai ir pieņemami degradēt dabisko vidi un patērēt lielu daļu planētas dabas resursu vienas paaudzes laikā? Kāda rīcība a iecībā pret dabu ir laba vai slikta? Kāda ir dabas estētiskā vērtība? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējamas vides ētikā. Vides tiesības balstās uz divām galvenajām vides ētikas koncepcijām – antropocentrismu un ekocentrismu. Saskaņā ar antropocentrisko pieeju vide ir jāaizsargā cilvēka labklājības interesēs – pašreizējā vides aizsardzība taupa vides resursus nākotnes patēriņam. Savukārt

ekocentriskā pieeja paredz, ka vide (daba) ir patiesa vērtība pati par sevi, tāpēc cilvēka pienākums ir to aizsargāt, neņemot vērā, kādu labumu cilvēks no tās iegūst, kā arī nodrošināt iespēju pastāvēt ne vien cilvēkam, bet arī citām dzīvajām būtnēm. Mūsdienu vides tiesības galvenokārt ir antropocentriskas. Tiesību sistēmā dzīvnieki vai daba kopumā parasti ir tiesību objekti, ko iespējams pielīdzināt dažādām lietām. Nedz daba, nedz dzīvnieki parasti netiek atzīti par tiesību subjektiem, kam var piemist tiesības. Ar tiesībām ir apveltīts vienīgi cilvēks. Tāpēc tiesības, būdamas galvenokārt antropocentriskas, prioritāri nodrošina tikai vienas sugas – cilvēka – tiesību un interešu aizsardzību.

12.8. VIDES TIESISKĀS AIZSARDZĪBAS PRINCIPI Vides aizsardzības principi ir vadošās idejas, pēc kurām valsts veido vides politiku. Salīdzinājumā ar tiesību normām kā pietiekami skaidriem uzvedības priekšrakstiem vides aizsardzības principi ir daudz abstraktāki. Tāpēc tos nereti uzskata par starpstadiju starp vides politiku un vides tiesībām. Šie principi ir noteikti likumā un galvenokārt kalpo par vadlīnijām vides normatīvo aktu izstrādei. Eiropas Kopienu tiesību telpai raksturīgi vairāki vides aizsardzības principi – augsta vides aizsardzības līmeņa princips, piesardzības princips, preventīvas darbības princips, cēloņa princips un princips «piesārņotājs maksā». Uz līdzīgiem principiem balstās arī Latvijas vides tiesības. Tie ir šādi: piesardzības princips, novēršanas princips, izvērtēšanas princips un princips »piesārņotājs maksā». Augsta vides aizsardzības līmeņa princips, pieņemot jaunus vides normatīvos aktus, liedz pasliktināt esošo vides aizsardzības līmeni. Piesardzības princips nepieļauj uzsākt tādu darbību, kas ietekmē vidi, līdz brīdim, kamēr ir iegūta informācija par to, cik liels risks pastāv un kādi pasākumi jāveic, lai to samazinātu. Ja izpētes procesā draudi tiek identificēti, tad piesardzības princips prasa veikt piesardzības pasākumus, pat ja nav pilnīgas pārliecības par to, vai risks patiešām ir reāls. Piesardzības principa mērķis ir nevis atļaut kādas darbības tikai tad, kad to risks videi vai cilvēku veselībai ir pielīdzināts nullei, bet gan izvērtēt riska lielumu un vajadzības gadījumā rīkoties. Dažādas ķīmiskas vielas, ko ikdienā izmantojam, vienkāršo mūsu dzīvi, tomēr tās nemanot var kaitēt mums nākotnē. Cilvēki ir radījuši tūkstošiem jaunu ķīmisko vielu, bet tikai daļai vielu bīstamība ir pierādīta, un šo vielu izmantošana ir aizliegta (piemēram, plastmasas mīkstinātāju izmantošana bērnu rotaļlietās). Vienlaikus apritē joprojām ir daudz ķīmisko vielu, kuru bīstamība nav pietiekami pētīta. Šīs vielas atrodas dažādās ikdienā plaši izmantojamās precēs un produktos, kurus mēs ēdam, ieelpojam un

uzņemam caur ādu. Līdz šim pirms kādas ķīmiskās vielas ražošanas aizliegšanas valstij bija neapstrīdami jāpierāda tās bīstamība. Tagad Eiropas Kopienu tiesībās ir izvirzītas jaunas, arī Latvijai saistošas prasības, kas balstītas uz piesardzības principu. Tās paredz, ka vairāk nekā 30 tūkstošiem apritē esošām, kā arī jaunām ķīmiskām vielām būs jāpārbauda to ietekme uz cilvēku veselību. Ne vairs valstij, bet gan ķīmisko vielu ražotājiem un importētājiem ir jāiegūst noteikta informācija par vielas īpašībām un jāveic šo vielu pārbaude, lai noteiktu to ietekmi uz vidi un cilvēkiem, kā arī jāgarantē šīs vielas drošas izmantošanas iespējas, tas ir, jāpierāda vielas nekaitīgums. Novēršanas princips prasa, lai piesārņojuma vai citu videi vai cilvēka veselībai kaitīgu ietekmju rašanās tiktu, cik iespējams, novērsta, bet, ja tas nav iespējams, lai tiktu novērsta šo kaitīgo ietekmju izplatīšanās un negatīvās sekas. Novēršanas princips apvieno divus Eiropas Kopienu vides aizsardzības principus – preventīvas darbības un cēloņa principu. Novēršanas princips tiek īstenots ar tādu normatīvu prasību starpniecību, kas prasa ievērot, piemēram, vidi piesārņojošo vielu emisiju normatīvus, vai regulēt atkritumu apsaimniekošanu. Atkritumi ir pārstrādājami un jo īpaši glabājami iespējami tuvāk to rašanās vietai (tuvākās vietas princips), un katrai valstij vai pašvaldībai pēc iespējas pašai vidi neapdraudošā veidā jāapsaimnieko tās teritorijā radītie atkritumi (pašpietiekamības princips). Izvērtēšanas princips paredz: ja darbības vai pasākuma sekas var būtiski ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, tās ir jāizvērtē pirms šādas darbības vai pasākuma atļaušanas (uzsākšanas). Ja pēc izvērtēšanas redzams, ka darbība vai pasākums negatīvi ietekmēs vidi vai cilvēka veselību, valsts to var atļaut ar nosacījumu, ka paredzamais pozitīvais rezultāts sabiedrībai kopumā pārsniedz darbības vai pasākuma nodarīto kaitējumu videi un sabiedrībai. Izvērtēšanas princips nepārprotami apliecina vides tiesību antropocentrismu. Turklāt paredzamais

261

Vide.indb 23

2010.07.16. 17:01:05

pozitÄŤvais rezultÄ ts sabiedrÄŤbai kopumÄ var bĹŤt saistÄŤts ar ekonomisku intereĹĄu ÄŤstenoĹĄanu, piemÄ“ram, ceÄźu, aizsprostu, cauruÄźvadu, AES bĹŤvniecÄŤbu. TÄ pÄ“c vides normatÄŤvÄ regulÄ“ĹĄana ir vÄ“rsta ne tik daudz uz to, lai vispÄ r aizliegtu negatÄŤvu ietekmi uz vidi, cik uz to, lai negatÄŤvo ietekmi uz vidi kontrolÄ“tu un pÄ“c iespÄ“jas samazinÄ tu. Princips ÂŤpiesÄ rņotÄ js maksÄ Âť paredz, ka piesÄ rņojuma novÄ“rtÄ“ĹĄanas, novÄ“rĹĄanas, ierobeĹžoĹĄanas un seku likvidÄ“ĹĄanas izdevumi jÄ sedz tai personai, kuras darbÄŤbas dÄ“Äź piesÄ rņojums radies. LatvÄłÄ ir apzinÄ tas vairÄ k nekÄ 3000 vietas, piemÄ“ram, augsnes platÄŤbas un ĹŤdeņi, kas ir faktiski vai iespÄ“jami piesÄ rņotas ar kaitÄŤgÄ m vielÄ m. Eiropas SavienÄŤbÄ ĹĄÄ du vietu ir vairÄ k par 300 000. TaÄ?u tas nedrÄŤkstÄ“tu notikt vispÄ r. AgrÄ kais vides normatÄŤvais regulÄ“jums tÄ du vietu raĹĄanos nebÄła novÄ“rsis, jo vides piesÄ rņotÄ jam bÄła viegli izvairÄŤties no atbildÄŤbas. Tagad, pamatojoties uz principu ÂŤpiesÄ rņotÄ js maksÄ Âť, ir izveidots jauns likums, lai vides piesÄ rņotÄ jus sauktu pie atbildÄŤbas, pieprasot piesÄ rņotajÄ vietÄ atjaunot iepriekĹĄÄ“jo vides stÄ vokli. Personai – indivÄŤdam vai uzņēmumam, kas ar savu darbÄŤbu videi radÄŤjis kaitÄ“jumu, tas ir, tÄ das nosakÄ mas izmaiņas vidÄ“, kurÄ m iespÄ“jama bĹŤtiska negatÄŤva ietekme gan uz cilvÄ“ka veselÄŤbu, gan arÄŤ uz vidi (piemÄ“ram, ĹŤdeņiem, ÄŤpaĹĄi aizsargÄ jamÄ m teritorÄłÄ m, sugÄ m un biotopiem), – ir pienÄ kums atjaunot iepriekĹĄÄ“jo vides stÄ vokli, sedzot piesÄ rņojuma savÄ kĹĄanas un vides atjaunoĹĄanas pasÄ kumu izmaksas. Princips ÂŤpiesÄ rņotÄ js maksÄ Âť pilnÄ mÄ“rÄ ÄŤstenosies tad, ja katra piesÄ rņotÄ vieta tiks a ÄŤrÄŤta un a ÄŤrÄŤĹĄanas darbu izmaksas segs piesÄ rņojuma izraisÄŤtÄ js. Principa ÂŤpiesÄ rņotÄ js maksÄ Âť ievÄ“roĹĄanai svarÄŤgi noskaidrot, kas ir piesÄ rņotÄ js un par ko tam jÄ maksÄ . Uzņēmumiem, kuri veic tÄ du saimniecisko darbÄŤbu, kurai ir augsts vides risks, piemÄ“ram, pÄ rvadÄ bÄŤstamas kravas, pa cauruÄźvadiem transportÄ“ ġčmiskus (na as) produktus, uztur degvielas uzpildes

stacÄłas vai raĹžo cementu, stikla ťġiedru, ġčmiskus produktus, to darbÄŤbas dÄ“Äź radÄŤtais kaitÄ“jums videi jÄ novÄ“rĹĄ un iepriekĹĄÄ“jais vides stÄ voklis jÄ atjauno arÄŤ tad, ja uzņēmums nav pÄ rkÄ pis vides normatÄŤvo aktu prasÄŤbas. To sauc par atbildÄŤbu neatkarÄŤgi no vainas. LatvÄłÄ ir izveidots vÄ“sturiski piesÄ rņotu (un potenciÄ li piesÄ rņotu) vietu reÄŁistrs. TÄ s ir vietas, kuru atjaunoĹĄanai nevar piemÄ“rot jauno likumu par atbildÄŤbu vides jomÄ , jo tÄ prasÄŤbas nevar vÄ“rst uz pagÄ tnes notikumiem. TÄ pÄ“c ĹĄÄ du vietu atjaunoĹĄanai likumÄ ir noteiktas ÄŤpaĹĄas prasÄŤbas. Vispirms atbildÄŤba gulstas uz to, kura darbÄŤbas dÄ“Äź piesÄ rņojums radies. Ja objektÄŤvu iemeslu dÄ“Äź ĹĄo personu pie atbildÄŤbas saukt nevar, tad ĹĄis pienÄ kums bĹŤs zemes ÄŤpaĹĄniekam. PiesÄ rņotÄ vieta ir jÄ atjauno lÄŤdz tÄ dai pakÄ pei, lai novÄ“rstu piesÄ rņojuma izplatÄŤĹĄanos vai iekğōťanu pazemes ĹŤdeņos un tas vairs neapdraudÄ“tu cilvÄ“ku veselÄŤbu vai vidi. Principu ÂŤpiesÄ rņotÄ js maksÄ Âť nav iespÄ“jams izmantot tÄ dos gadÄŤjumos, kad nevar noskaidrot, kurĹĄ ir vides piesÄ rņojuma izraisÄŤtÄ js, vai arÄŤ piesÄ rņojuma izraisÄŤtÄ js ir zinÄ ms, taÄ?u uzņēmums, kas savulaik vides piesÄ rņojumu ir radÄŤjis, tagad vairs nepastÄ v un piesÄ rņotÄ vieta nav nonÄ kusi citas personas ÄŤpaĹĄumÄ . LatvÄłÄ tÄ das vietas galvenokÄ rt ir bÄłuĹĄÄ s PSRS armÄłas aizņemtÄ s teritorÄłas, piemÄ“ram, LiepÄ jas karostas kanÄ ls, kÄ arÄŤ bÄłuĹĄo PSRS uzņēmumu piesÄ rņotÄ s vietas. Ja piesÄ rņojuma izraisÄŤtÄ js vairs nepastÄ v un piesÄ rņotajai vietai nav uzradies cits ÄŤpaĹĄnieks, tad par piesÄ rņotÄ s vietas sakopĹĄanu jÄ maksÄ sabiedrÄŤbai, izmantojot valsts budĹžeta lÄŤdzekÄźus. TurklÄ t ĹĄajÄ gadÄŤjumÄ valstÄł likums izvirza mazÄ k stingras prasÄŤbas, jo piesÄ rņotÄ s vietas jÄ a ÄŤra vienÄŤgi tad, ja valstÄł tam ir lÄŤdzekÄźi. Tas ir viens no iemesliem, kÄ pÄ“c LatvÄłÄ pagÄ tnes piesÄ rņojums joprojÄ m ir viena no vides problÄ“mÄ m. LikumÄ paredzÄ“tos gadÄŤjumos princips ÂŤpiesÄ rņotÄ js maksÄ Âť tiek a iecinÄ ts arÄŤ uz noteiktu preÄ?u raĹžotÄ jiem.

12.9. VIDES AIZSARDZÄŞBAS TIESISKÄ€ REGULÄ’Ĺ ANA 12.9.1. PIEEJAS TIESISKÄ€ REGULÄ’JUMA VEIDOĹ ANÄ€ Vides kvalitÄ ti ietekmÄ“ daĹžÄ di faktori: piesÄ rņojums, meĹžu pÄ rmÄ“rÄŤga izcirĹĄana, lauku apstrÄ dÄ ĹĄana un neatbilstoĹĄa to mÄ“sloĹĄana, dabas videi neraksturÄŤgu vielu vai organismu izmantoĹĄana u. c. Lai tos visus pÄ“c iespÄ“jas aptvertu, vides aizsardzÄŤbas tiesiskajÄ regulÄ“ĹĄanÄ tiek izmatotas vairÄ kas pieejas un lÄŤdzekÄźi. PirmkÄ rt, vides tiesÄŤbas satur priekĹĄrakstus, kuri orientÄ“ti uz nosakÄ mu un stacionÄ ru piesÄ rņojuma avotu. TÄ s galvenokÄ rt ir normas, kuras jÄ ievÄ“ro uzņēmumiem – daĹžÄ du stacionÄ ru rĹŤpniecisko (tehnoloÄŁisko) iekÄ rtu operatoriem. TÄ kÄ ĹĄÄ das iekÄ rtas

vairÄ k vai mazÄ k ietekmÄ“ vidi, tÄ s tiek sauktas par piesÄ rņojoĹĄÄ m darbÄŤbÄ m. Valsts kontrolÄ“ piesÄ rņojoĹĄas darbÄŤbas – tÄ s drÄŤkst veikt vienÄŤgi tad, ja uzņēmums Valsts vides dienestÄ ir saņēmis atÄźauju. TurklÄ t likums prasa Valsts vides dienestam izsniegt ĹĄÄ du atÄźauju ar tÄ diem noteikumiem, lai piesÄ rņojoĹĄo vielu emisÄłas vidÄ“ pÄ“c iespÄ“jas tiktu samazinÄ tas. OtrkÄ rt, vides tiesÄŤbas ietver saistoĹĄus priekĹĄrakstus, kuri prasa valstÄł veikt kompleksus pasÄ kumus, lai sasniegtu likumÄ noteiktu mÄ“rġi. PiemÄ“ram, likumÄ paredzÄ“ts, ka lÄŤdz 2015. gadam ĹŤdenim dabiskajÄ s un mÄ kslÄŤgajÄ s ĹŤdenstilpÄ“s ir jÄ bĹŤt labÄ stÄ voklÄŤ. Ir noteikts, ka par labu uzskatÄ ms tÄ ds ĹŤdens stÄ voklis, kurÄ , iespÄ“jams, konstatÄ“jamas cilvÄ“ka darbÄŤbas

262

Vide.indb 24

2010.07.16. 17:01:06

izraisītās sekas, tomēr tās neapdraud daudzveidīgo ūdens ekosistēmu turpmāku pastāvēšanu. Šādu regulējumu mēdz dēvēt par ekosistēmu pieeju. Līdzīgā veidā mērķi ir noteikti arī citās vides jomās: gan lai mazinātu klimata pārmaiņas – siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, gan arī lai sekmētu atkritumu savākšanu un pārstrādi (piemēram, izlietotā iepakojuma reģenerācijas normas). Treškārt, pastāv arī tādi priekšraksti, kuri regulē dažādu valsts vai pašvaldības lēmumu pieņemšanas gaitu (procesu). Piemēram, lai pieņemtu lēmumu par to, kur izvietot atkritumu glabāšanas poligonu, ir jāveic īpaša procedūra – jānovērtē šā poligona ietekme uz vidi. Novērtējuma gaitā tiek izpētīta iespējamā ietekme un tiek paredzēti pasākumi iespējamās ietekmes samazināšanai, kā arī noskaidrotas alternatīvās poligona izvietošanas vietas. Pieņemt lēmumu par poligona izvietošanu noteiktā vietā drīkst vienīgi pēc tam, kad novērtēta ietekme uz vidi. Šāda regulācija nepieciešama, lai nodrošinātu, ka ikkatrs lēmums, kura īstenošana var ietekmēt vidi, tiktu pieņemts, balstoties uz pietiekamu informāciju par tā iespējamo ietekmi uz vidi; lai līdztekus ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem tiktu ņemti vērā arī vides apsvērumi; lai šādu lēmumu pieņemšana būtu atklāta un lēmumu pieņemšanā varētu iesaistīties un lēmumu ietekmēt arī ieinteresētā sabiedrība un jo īpaši paredzētā objekta apkārtnes iedzīvotāji, kurus šāds projekts var tieši skart. Vides aizsardzības normatīvajā regulēšanā tiek izmantotas visas trīs pieejas. Taču, raugoties no vides tiesību pirmsākumiem, var izsekot tam, kā tās ir mainījušās un a īstījušas. Sākotnēji vides normatīvie akti bija vērsti uz to, lai kontrolētu piesārņojumu no rūpniecības uzņēmumiem. Tomēr ar laiku kļuva skaidrs, ka vidi degradē arī citas saimniekošanas formas: lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā darbība, nekontrolēta ķīmisko vielu un produktu izmantošana, būvniecība no vides viedokļa jutīgās teritorijās, piemēram, jūras piekrastē, kā arī upju un ezeru krastos u. c. Tāpēc likumdevējs sāka izvirzīt noteiktā laikā sasniedzamus mērķus un prasīt kompleksu pasākumu veikšanu – informācijas ieguvi un analīzi par faktisko vides stāvokli, izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo pasākumu plānošanu un izpildi. Turklāt šādam plānošanas procesam jānotiek atklāti, iesaistot arī sabiedrību.

12.9.2. VIDES TIESISKĀS REGULĒŠANAS LĪDZEKĻI Saistošas normatīvas prasības (standarti) nereti tiek uzskatītas par vides tiesību kodolu, jo tiešā veidā kā rīkošanas un kontroles līdzeklis izvirza noteiktas prasības vidi piesārņojošām darbībām, vielām un produktiem, kā arī šo standartu ieviešanai un piemērošanai. Pastāv vairākas standartu kategorijas: emisiju standarti, kas nosaka pieļaujamo piesārņojumu, kāds no rūpnieciskās iekārtas «caurules gala» drīkst nonākt vidē; vides kvalitātes normatīvi, kuri nosaka

vides komponentu – gaisa, virszemes un pazemes ūdeņu, kā arī augsnes – kvalitāti; dažādu procesu standarti, kas prasa izmantot vai a eikties no noteiktām tehnoloģijām, materiāliem vai prakses. Tās, piemēram, ir prasības celulozes ražošanā izmantot labākās pieejamās tehnoloģijas vai arī zivju ieguvē izmantot noteiktus zvejas rīkus un zvejas tīkla acs izmērus. Tāpat noteikti vides standarti tiek izvirzīti dažādiem produktiem, tos ražojot, lietojot un utilizējot. Piemēram, vides kvalitātes prasības noteiktas degvielai, veļas mazgāšanas līdzekļiem, elektriskajām un elektroniskajām sadzīves iekārtām. Brīvprātīgi noteiktas saistības (pašregulācija) sakņojas idejā, ka uzņēmums brīvprātīgi uzņemas papildu saistības vides aizsardzībā. Cita pašregulācijas forma ir vides audits, kas pastāv ar likumu noteiktā vides pārvaldības un audita sistēmā. Brīvprātīgi iesaistoties šajā sistēmā, uzņēmums uzņemas saistības izstrādāt un īstenot savu vides politiku, regulāri veikt vides auditu, tas ir, pārbaudīt, vai uzņēmuma vides politika tiek īstenota un vides aizsardzībai ieguldītie līdzekļi netiek tērēti velti un vai uzņēmuma darbība atbilst vides aizsardzības prasībām. Šādas sistēmas uzdevums ir veicināt, lai uzņēmumi, kas tajā iesaistījušies, būtu videi draudzīgāki un vienlaikus no iesaistīšanās sistēmā gūtu priekšrocības, konkurējot tirgū. Pie pašregulācijas līdzekļiem pieder arī ekomarķējums. Ekomarķējums sniedz patērētājiem informāciju par produktu ietekmi uz vidi. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem Eiropā iezīmējās pāreja uz jaunu publiskās pārvaldes modeli, pēc kura publiskajā pārvaldē jāpārņem privātajam sektoram raksturīgais pārvaldes stils – ekonomiskums un efektivitāte. Šī modeļa ietekmē vides normatīvajai regulēšanai arvien vairāk tiek pakļauti ekonomikas līdzekļi, kuru uzdevums ir sekmēt, lai saimniekošana, kas nekaitē videi, vienlaikus būtu arī ekonomiski izdevīga. Pie šādiem līdzekļiem pieder tā sauktie vides nodokļi (Latvijā – dabas resursu nodoklis), kā arī nesen ieviestā «piesārņošanas tiesību» tirdzniecības sistēma. Tā paredz, ka uzņēmums, kurš, veicot tehniskus uzlabojumus, nav izlietojis visas tam piešķirtās CO2 un citu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas kvotas, neizlietotās kvotas var pārdot citam uzņēmumam. Lai pieņemtu pareizus lēmumus, vispirms ir nepieciešama precīza informācija. Informācijai, uz kuru balstoties, tiek pieņemti politiski lēmumi un risināti vides jautājumi, jābūt atklātai. Mūsdienās vides informācijas ieguve ir kļuvusi par vienu no valsts funkcijām. Vides likumi prasa, lai valsts izveidotu un uzturētu reģistrus un datubāzes, kurās būtu pieejami dati, piemēram, par vides stāvokli, piesārņojumu un tā avotiem; atļaujām, kuras valsts ir izsniegusi piesārņojošu darbību veikšanai; vides monitoringu un pētījumiem par ietekmi uz vidi, kā arī vides normatīvie akti un vides politikas dokumenti. Vienlaikus arī sabiedrības piekļuve valsts rīcībā esošajai vides informācijai ir ievērojami liberalizēta. Eiropas reģiona valstīs sabiedrības tiesības piekļūt

263

Vide.indb 25

2010.07.16. 17:01:06

valsts rīcībā esošai vides informācijai ir noteiktas ar likumu. Valstij jāveido publiski pieejamas bezmaksas datubāzes, publiski pieejamā vides informācija jānoformē tā, lai informācija būtu viegli uztverama un saprotama, vides informācijas pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija ir nepieciešama. Ierobežot vides informācijas saņemšanu drīkst vienīgi likumā noteiktajos gadījumos. Tomēr jāņem vērā, ka šīs prasības par sabiedrības piekļuvi vides informācijai nea iecas uz privātajiem uzņēmumiem. Par regulēšanas līdzekli var uzskatīt arī ikviena sabiedrības locekļa tiesības vērsties tiesā, lai pārbaudītu, vai valsts iestāžu pieņemtie lēmumi vai rīcība atbilst vides normatīvo aktu prasībām.

12.9.3. DIALOGS AR SABIEDRĪBU. SABIEDRĪBAS LOMA VIDES AIZSARDZĪBAS VEICINĀŠANĀ Vides aizsardzībā vairāk nekā citur ir svarīga sabiedriskās domas ietekme. Vienīgi tad, ja sabiedrības vairākums izprot labvēlīgas vides nozīmi cilvēka dzīvē un nepieciešamību vidi saglabāt, vides likumiem ir vajadzīgais atbalsts un efekts. Sabiedrības spiediens nereti paātrina nepieciešamo likumu izstrādāšanu un pieņemšanu. Turklāt mūsdienās ir arī tādas likuma normas, kuru īstenošana bez sabiedrības aktivitātes nemaz nav iespējama. Spilgts piemērs tam ir Orhūsas konvencija par sabiedrības tiesībām vides jomā. Lai gan primāri šī konvencija a iecas uz vides jomu, vienlaikus tā ir cieši saistīta arī ar cilvēktiesībām. Šī konvencija ir īpaši nozīmīga ar to, ka tā ne tik daudz paredz valstu savstarpējos pienākumus, cik nosaka valsts un sabiedrības a iecību veidošanas pamatprincipus vides jomā, tādējādi iedibinot starptautiski atzītu standartu. Orhūsas konvencija paredz, ka vides aizsardzība ir priekšnoteikums tam, lai nodrošinātu cilvēku labklājību un tiesības dzīvot tādā vidē, kas neapdraud to veselību. Lai to sekmētu, Orhūsas konvencija ikvienam sabiedrības loceklim garantē šādas subjektīvās tiesības: ▪ piekļūt valsts rīcībā esošai vides informācijai, ▪ piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā, ▪ vērsties tiesā ar vidi saistītos jautājumos.

Orhūsas konvencijas pamatā ir atziņa, ka aktīva un labi informēta sabiedrība var būt nozīmīgs spēks ilgtspējīgas un videi draudzīgas a īstības īstenošanā. Tāpēc sabiedrībai (personai) nav jāpamato, kādam nolūkam vides informācija tai nepieciešama. Sabiedrībai ir tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ir saistīti ar vidi. Tie var būt lēmumi, kad tiek lemts par atļaujas izsniegšanu piesārņojošas darbības veikšanai, vai lielu infrastruktūras objektu būvniecībai. Sabiedrībai ir tiesības piedalīties, kad tiek novērtēta dažādu projektu ietekme uz vidi, kā arī tad, kad tiek izstrādāti dažādi ar vides izmantošanu saistīti plānošanas dokumenti, tostarp teritorijas plānojumi, kuri noteic ierobežojumus zemes un ēku (būvju) izmantošanai. Īstenojot tiesības uz līdzdalību, sabiedrība par paredzēto plānu, projektu vai pasākumu var izteikt savu viedokli un bažas. Savukārt, iestādei, kas pieņem lēmumu, ir pienākums šos viedokļus un bažas izvērtēt un ņemt vērā. Iestādei ir pienākums sniegt pamatojumu, kāpēc tā iedzīvotāju protestus pret iecerēto projektu ir noraidījusi. Ja minētās sabiedrības tiesības tiek pārkāptas, tad ikvienam, arī nevalstiskai organizācijai (vides biedrībai), ir tiesības vērsties tiesā, lai aizskartās sabiedrības tiesības aizsargātu. Latvijas likumdevējs noteicis, ka sabiedrībai ir vēl plašākas tiesības vides jomā, nekā to paredz Orhūsas konvencija. Saskaņā ar Vides aizsardzības likumu ikviens var apstrīdēt valsts un pašvaldības lēmumus vai rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Tas nozīmē – lai vērstos tiesā, personai nav jāpierāda, ka, piemēram, rūpnīca, pret ko tā protestē, ir radījusi šai personai veselības pasliktināšanos. Personai pietiek ar norādi, ka, piemēram, rūpnīca darbojas saskaņā ar tādiem noteikumiem (atļauju), kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām. Tādā veidā tiek nodrošināts, ka jautājums par vides normatīvo aktu ievērošanu daudz biežāk varēs nonākt tiesas izvērtēšanā. Mūsdienās valsts pārvaldē sabiedrības loma ir ievērojami pieaugusi gan vides politikas plānošanā, gan arī vides politikas īstenošanā. Tomēr tas, vai sabiedrība savas plašās tiesības izmanto, ir pašas sabiedrības rokās.

LITERATŪRA Baltijas reģiona ilgtspēja (2001) Red. J. Zaļoksnis. 1.–10. sēj. Rīga: Latvijas Universitāte. Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. London: Routledge. Cipeliuss R. (2001) Tiesību būtība. Rīga: Latvijas Universitāte. Clapp J., Dauvergne P. (2005) Paths to a Green World. Cambridge: The MIT Press. Duchin F., Lange G. M. (1994) The Future of the Environment. Oxford: Oxford University Press. Environmental Science (2003) Eds. L. Ryden, P. Migula, M. Andersson. Uppsala: Baltic University publication. Environmental Science for Environmental Management (2000) Ed. Timothy O’Riordan. Prentice Hall.

Grišāne A., Lagzdiņa Ē. (2008) Pieeja tiesu varai vides jautājumos. Rīga: REC Latvija. Klemmensen B., Pedersen S., Dirckinck-Holmfeld K., Marklund A., Ryden L. (2007) Environmental Policy. Uppsala: Baltic University press. Kramer L. (2003) EC Environmental Law. London: Sweet & Maxwell. Lauder H., Brown P., Dillabough J., Halsey A. (2006) Education, Globalization and Social Change. Oxford University Press. Leslie P. T. (1999) Environmentalism for a New Millenium. Oxford: Oxford University Press. Lomborg B. (2003) The Skeptical Environmentalist. Cambridge: Cambridge University Press. Meseršmits K., Meiere S., Ūsiņa E. (2004) Eiropas vides tiesības. Rīga: Eurofaculty.

264

Vide.indb 26

2010.07.16. 17:01:06

Neimanis J. (2004) Ievads tiesībās. Rīga: J. Neimanis. O’Neil K. (2009) The Environment and International Relations. Cambridge: Cambridge University Press. Our Common Future (1987) The World Commission on Environment and Development. Oxford: Oxford University Press. Praude V., Beļčikovs J. (1996) Menedžements. Rīga: Vaidelote. Richard L., Revesz P. S., Richard B. S. (2008) Environmental Law, the Economy and Sustainable Development. Cambridge: Cambridge University Press. Starlings G. (1999) Valsts sektora pārvalde. Rīga: Valsts Administrācijas skola.

Strautmanis J. (2003) Vides ētika un vides tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC. Sustainable Measures (1999) Eds. M. Bennett, P. James. Sheffield: Greenleaf Publishing. Tchobanoglous G., Theisen H., Vigil S. (1993) Integrated Solid Waste Management. New York: McGraw-Hill, Inc. The Baltic Sea Region – Cultures, Politics, Societies (2002) Ed. W. Maciejewski. Uppsala: Baltic University press. Vides zinātne (2008) Red. M. Kļaviņš. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Weis P., Bentlage J. (2006) Environmental Management Systems and Certification. Uppsala: Baltic University press.

INTERNETA RESURSI ASV Vides aizsardzības aģentūra – vides vadības sistēmas. Pieejams: www.epa.gov/ems/index.html Vides pārraudzības valsts birojs (ietekmes uz vidi vērtējums, stratēģiskais ietekmes uz vidi vērtējums, ekomarķējums, Vides pārvaldības un audita sistēma (EMAS)). Pieejams: www.vpvb.gov. lv/lv/info Starpvaldību klimata izmaiņu speciālistu grupa (Intergovernment Panel on Climate Change – IPPC). Pieejams: www.ipcc.ch LR Ārlietu ministrijas mājaslapā esošā pamatinformācija par Tūkstošgades attīstības mērķiem. Pieejams: www.mfa.gov.lv/lv/ ano/Latvija-ANO/tukstosgade ANO Vides programma. Pieejams: www.unep.org ANO Attīstības programma. Pieejams: www.undp.org ANO Ilgtspējīgas attīstības nodaļa. Pieejams: www.un.org/esa/desa Vides ministrija. Pieejams: www.vidm.gov.lv

Vides un ilgtspējīgas attīstības studiju kurss. Pieejams: www.geo. lu.lv/vides_izglitiba Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. Pieejams: www.balticuniv.uu.se Eiropas Komisija (latv. val.). Pieejams: http://ec.europa.eu/index_lv.htm Eiropas Komisijas Vides Ģenerāldirektorāts. Pieejams: http:// ec.europa.eu/environment/index_en.htm Eiropas Vides aģentūra. Pieejams: www.eea.europa.eu Latvijas Vēstneša tiesību aktu portāls. Pieejams: www.likumi.lv Eiropas Parlamenta portāls. Pieejams: http://europe.eu/documentation/legislation/index_lv.htm Eiropas Kopienu tiesas portāls. Pieejams: http://curia.europa. eu.jcms/jcms/j_6/ Latvijas Republikas Satversmes tiesas portāls. Pieejams: www.satv. tiesa.gov.lv

IZMANTOTIE AVOTI Vides politikas pamatnostādnes 2009.–2015. gadam. Pielikums Ministru kabineta 2009. gada 31. jūlija rīkojumam Nr. 517. Nacionālais vides politikas plāns 2004.–2008. Ministru kabineta 2004. gada 4. februāra rīkojums Nr. 81 ar grozījumiem, kas pieņemti ar Ministru kabineta 2006. gada 22. decembra rīkojumu Nr. 996. Rīgas teritorijas plānojums 2006.–2018. gadam. 2005. gada 20. decembra Rīgas Domes lēmums Nr. 749 «Par Rīgas teritorijas plānojuma 2006.–2018. gadam apstiprināšanu». Vides aizsardzības likums (02.11.2006.). Informācijas atklātības likums (29.10.1998.). Likums «Par ietekmes uz vidi novērtējumu» (14.10.1998.). Ministru kabineta 2004. gada 23. marta noteikumi Nr. 157 «Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums».

Ministru kabineta 2004. gada 17. februāra noteikumi Nr. 87 «Kārtība, kādā novērtējama paredzētās darbības ietekme uz vidi». Vides monitoringa programma (apstiprināta 2006. gada 24. janvārī ar vides ministra rīkojumu Nr. 29). Ministru kabineta 2009. gada 11. marta rīkojums Nr. 187 «Par Vides monitoringa programmas pamatnostādnēm 2009.– 2012. gadam». Ministru kabineta 2009. gada 24. februāra noteikumi Nr. 175 «Noteikumi par nacionālajiem vides indikatoriem». Ministru kabineta 2007. gada 18. decembra noteikumi Nr. 894 «Kārtība, kādā izveido un uztur vides vadības un audita sistēmas reģistru un reģistrē tajā organizācijas». Latvijas virszemes ūdeņu kvalitātes pārskats. LVĢMC, 2008. Vides pārraudzības valsts birojs. Pieejams: www.vpvb.gov.lv/lv/emas

265

Vide.indb 27

2010.07.16. 17:01:06

266

Vide.indb 28

2010.07.16. 17:01:06

13.

KULTŪRVIDE

Ojārs Spārītis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors

Vides kvalitāti ietekmē rūpnieciskā darbība, dažādi dabiski noritoši procesi, tas, cik jutīga ir vide pret cilvēka ietekmēm, un daudzi citi faktori. Tomēr viens no galvenajiem apstākļiem, kas nosaka, kāda ir vide, kurā mēs dzīvojam, ir mūsu pašu attieksme pret to – mūsu izpratne par tīru, sakoptu dzīves telp u, mūsu dzīves vērtības šī vārda visplašākajā nozīmē. Un līdz ar to mēs nonākam pie kultūrvides jēdziena. Vide ap mums nav tikai fiziskā un bioloģiskā vide, tā ir arī mūsu attieksme, ticējumi, reliģiskie priekšstati, kultūras tradīcijas, mentalitāte, proti, viss, ko mēs esam saņēmuši no mūsu senčiem, un tas, ko mēs nodosim mūsu pēcnācējiem.

Vide.indb 1

2010.07.16. 17:01:06

13.1. VIDES ESTĒTISKAIS POTENCIĀLS Vairumam sabiedrības locekļu ir emocionāls skatījums uz ainavu – to nosaka vēlēšanās akcentēt dabas estētiskās un cilvēka radītās kvalitātes, kas izpaužas gan vizuālā, gan materiālā, gan arī ekoloģiskā ziņā. Starp vairākām kultūrainavas definīcijām veiksmīgs ir «Meyers Universallexikon» minētais formulējums, kurā jēdziens «kultūrainava» raksturots kā «biotisku un abiotisku faktoru ietekmē cilvēku radīta ainava, kurā atspoguļojas materiālās a īstības pakāpe ar sociālās un kultūras evolūcijas raisītām pārmaiņām».1 Ciešs sakars ar kultūrainavas jēdzienu ir kultūrvides jēdzienam, taču tas ir plašāks un ietver gan materiālās, gan nemateriālās kultūras fenomenus, bet galvenokārt sociālos aspektus. Jēdziena «kultūrvide» plašākās nozīmes vērtējumam un a īstības prognozēm veltīta diskusija «Kultūras tradīcija – kultūrvide», kas notika 1989. gadā.2 Tajā Latvijas vadošie filozofi, sociologi, literāti, folkloras pētnieki, valodnieki un citu nozaru speciālisti formulēja atziņas galvenokārt nemateriālās kultūras sfērā, tādēļ viņu atzinumi izmantojami sociālajā kontekstā. Kultūrvides jēdziens ietver ārkārtīgi daudzus aspektus, tajā skaitā politisko, konfesionālo, ētisko, profesionālo, ceļu satiksmes dalībnieku, mākslas un cita rakstura vidi. Lai gan mūsdienās arī starptautiskajā praksē pastāv tendence jēdzienus «kultūrainava» un «kultūrvide» lietot paralēli vai pat tos aizstāt, uz garīgām struktūrām, sociālām un arī kultūras parādībām būtu loģiski a iecināt filozofiski plašāko un ietilpīgāko jēdzienu «vide», respektīvi, «kultūrvide». Turklāt lietderīgi ir orientēties uz tādu kultūrvides izpratni, kurā ainavas komponenti veido pamatu materiālās un garīgās kultūras izpausmēm. Svarīgi faktori kultūrainavas izveidē ir tās komponenti – ģeoloģiskā un ģeogrāfiskā vide, flora un fauna, kurai arī bez tiešas cilvēka iedarbības piemīt noteikta pašvērtība. Šādu neskartu, konkrētam reģionam raksturīgu un dabiski evolucionējušu ainavu cilvēks vērtē no estētiskā viedokļa, tā radoši ietekmē indivīda vērtību kritērijus un atspoguļojas kā cilvēka apcerē, tā arī mākslinieciskajā refleksijā. Par to liecina kaut vai lielais ainavas žanra īpatsvars mākslā, kur indivīda emocionālās izjūtas piešķir īpašu vērtību dažādu dabas komponentu a ēlojumam. Neskartas vides vai tās fragmenta estetizēts vērojums ar tēlotājas mākslas vai mūzikas palīdzību transformē ainavas vērojumu emocionālā un intelektuālā garīgā pārdzīvojumā, motivējot indivīdu saudzīgai a ieksmei. Piemērs tam, kā ainavas estētiskā kvalitāte tiek novērtēta materiālā izteiksmē, rodams nekustamo īpašumu taksācijas praksē, kur zemes cenai tiek rasts naudas ekvivalents pēc noteiktu kritēriju skalas. Ar viszemāko punktu skaitu būtu vērtējama monotona ainava bez mākslinieciskiem vai estētiskiem dabas 1 2

13.1. attēls. Vilhelms Purvītis «Marta pali» («Pavasara ūdeņi»), 1910. gads Mākslas darbā fiksētās ainavas vērtība ir tās noskaņu bagātībā un intimitātē, kas tik raksturīga Latvijas dabiskās ainaviskās vides miniatūrajam mērogam, kurā atspoguļojas globāli procesi uz Zemes.

elementiem: bezgalīgs zāļains klajums, tuksnesīgs līdzenums, stepe, sālsezers vai cits viendabīgs biotops. Ainavai, kuras vienmuļību pārtrauc kaut viens atšķirīgs dabas elements – akmens, koks, kalns, ezers –, taksācijas vērtība būs augstāka. Savukārt ainavai ar bagātu reljefu un lielu augu daudzveidību būs daudz lielāka vērtība nekā ainavai bez emocionalitāti rosinošiem komponentiem. Pēc šāda principa nekustamo īpašumu tirgū tiek aprēķināta zemes vērtība, un cena būtiski pieaug ar atšķirīgiem dabas elementiem piesātinātā vidē – pie upēm, ezeriem, kalnainā apvidū un ainavās ar atšķirīgiem biotopiem. Taču no filozofiskā viedokļa šāda utilitāra pieeja dabiskās vides novērtējumam mūsdienu pasaulē laupa dabai tās pašvērtību un ir bīstama, jo ved pie dabas resursu bezjēdzīgas izšķērdēšanas, pārspīlēti tos ekspluatējot.

13.2. attēls. Kaives ozols

Meyers Universallexikon (1979) VEB Bibliographisches Institut Leipzig. Bd. 2, S. 641. Kultūras tradīcija – kultūrvide (1989) Rakstu kopums žurnālā «Karogs». Nr. 4, 5.

268

Vide.indb 2

2010.07.16. 17:01:29

PirmatnÄ“jÄ s mednieku un zvejnieku ciltis, kas patÄ“rÄ“ja dabas resursus, ievÄ“roja ar netipiskÄ m ÄŤpaĹĄÄŤbÄ m apveltÄŤtus objektus un savÄ apziĹ†Ä pieťġčra tiem noteiktu vÄ“rtÄŤbu. SelektÄŤvi izraudzÄŤtajos objektos – diĹžakmeņos, diĹžkokos, alÄ s, klintÄŤs un ainavÄ s ar netipiskÄ m meĹžaudzÄ“m vai birzÄŤm, avotiem, ĹŤdenskritumiem u. tml. – indivÄŤds vai kopiena godinÄ ja ar pÄ rdabiskÄ m ÄŤpaĹĄÄŤbÄ m apveltÄŤto objektu, un tas rosinÄ ja saudzÄŤgi izturÄ“ties pret neparasto veidojumu.

VÄ“l vairÄ k – ĹĄos dabas veidojumus cilvÄ“ki iekÄźÄ va savÄ estÄ“tisko, Ä“tisko, reliÄŁisko vÄ“rtÄŤbu sistÄ“mÄ , un tÄ atspoguÄźojÄ s gan sadzÄŤves kultĹŤrÄ , gan augstÄ kajÄ garÄŤgÄ s kultĹŤras slÄ nÄŤ – folklorÄ , poÄ“tiskajÄ un mitoloÄŁiskajÄ domÄ ĹĄanÄ . VÄŤtols auga DaugavÄ Sudrabiņa lapiĹ†Ä m, Tur nolaidÄ s Saules meita Ik rÄŤtiņus mazgÄ ties.3

13.2. KULTĹŞRAINAVAS KONTEKSTS VIDES IZPRATNEI Viduseiropas kultĹŤrvide, kur atrodas arÄŤ LatvÄła, lÄŤdz 21. gadsimtam veidojÄ s agrÄ rÄ s un industriÄ lÄ s saimniecÄŤbas ietekmÄ“. KÄ saimnieciskÄ s darbÄŤbas neskarti biotopi saglabÄ jÄ s tikai lauksaimniecÄŤbai neizmantojamÄ s purvu un mitraiņu teritorÄłas, kas intensiďŹ cÄ“tÄ s industrializÄ cÄłas, ceÄźu bĹŤves un apdzÄŤvoto vietu a ÄŤstÄŤbas dÄ“Äź ir strauji sarukuĹĄas vai pat izzuduĹĄas. TÄ kÄ ikkatra ÄŁeogrÄ ďŹ skÄ teritorÄła tiek diferencÄ“ti izmantota (akulturÄ cÄła), ar meĹžiem un mitrÄ m oras zonÄ m bagÄ tÄ Viduseiropas ainava vÄ“l joprojÄ m ir saglabÄ jusi ievÄ“rojamu bioloÄŁisko daudzveidÄŤbu. VÄ cu zinÄ tnieks GotfrÄŤds BrÄŤmle par kultĹŤrainavu dÄ“vÄ“ ÂŤintensÄŤvi apdzÄŤvotu un mazÄ mÄ“rogÄ kultivÄ“tu agrÄ ru ainavu, kuras struktĹŤra, neņemot vÄ“rÄ lielu ainavas elementu ÄŤpatsvaru, ekoloÄŁiskajÄ ziĹ†Ä paliek relatÄŤvi stabila, un tÄ s sejÄ saglabÄ jas dabai raksturÄŤgÄ daudzveidÄŤbaÂť.4 TÄ dÄ“jÄ di G. BrÄŤmle pievÄ“rĹĄ uzmanÄŤbu sociÄ lajiem faktoriem kÄ vides un ainavas pÄ rveidotÄ jiem. BraunĹĄveigÄ izdotajÄ ÂŤVispÄ rÄ“jÄ s ÄŁeogrÄ ďŹ jas vÄ rdnÄŤcÄ Âť iekÄźauta kultĹŤrainavas radÄŤĹĄanas deďŹ nÄŤcÄła, kurÄ akcentÄ“ta dabas un iedzÄŤvotÄ ju mÄłiedarbÄŤba: ÂŤKultĹŤrainava rodas cilvÄ“ku grupu un kopienu dzÄŤves, kÄ arÄŤ saimnieciskas darbÄŤbas ietekmÄ“ sÄ kotnÄ“jÄ dabas ainavÄ , ilgstoĹĄi ÄŤstenojot viņu vajadzÄŤbas. Savu reÄŁionÄ lo raksturu kultĹŤrainava iegĹŤst, pateicoties apdzÄŤvotÄŤbai (tÄ ir cilvÄ“ku apmetņu veida un izmÄ“ru determinÄ“ta), saimnieciskajai darbÄŤbai (lauksaimniecÄŤbai, izrakteņu ieguvei, rĹŤpniecÄŤbai un amatniecÄŤbai) un transporta ceÄźu ierÄŤkoĹĄanai.Âť5

Ĺ ÄŤs deďŹ nÄŤcÄłas atbilst 20. gadsimtÄ izplatÄŤtajai ďŹ lozoďŹ skajai nostÄ dnei, ka kultĹŤra ir cilvÄ“ka esamÄŤbas un darbÄŤbas universÄ la apvienotÄ ja, kas sabiedriskÄ s a iecÄŤbas ÄŤsteno dabas radÄŤtajÄ vidÄ“ un neizbÄ“gami pÄ rveido ainavu. Ar vÄ rdu ÂŤkultĹŤrainavaÂť saprotama cilvÄ“ka darbÄŤbas ietekmÄ“ta dabiskÄ vide, kurÄ iekÄźaujas cilvÄ“ku darbÄŤbas pÄ“du daudzveidÄŤba. Un ĹĄajÄ paradigmÄ kğōst skaidras pretÄ“jÄ s polaritÄ tes: neskarta dabiska vide ar savu estÄ“tisko potenciÄ lu un paĹĄvÄ“rtÄŤbu, kas tai piemÄŤt gan apriori, gan ko tai pieťġir indivÄŤds, gan dabas un cilvÄ“ka mÄłiedarbÄŤbÄ radÄŤtÄ kultĹŤrvide, kas ar cilvÄ“ka palÄŤdzÄŤbu piedzÄŤvo noteiktu akulturÄ cÄłu, kura daĹžkÄ rt var bĹŤt arÄŤ negatÄŤvi vÄ“rtÄ“jama. CivilizÄ cÄłas un kultĹŤras progresa cena ir vides sÄ kotnÄ“jÄ s kvalitÄ tes un lÄŤdzsvara zudums ar neizbÄ“gamu degradÄ cÄłu vai mainÄŤbu, kas kultĹŤrvidei piemÄŤt pat tÄ dÄ gadÄŤjumÄ , kad cilvÄ“ks rada no dabiskÄ s vides atťġirÄŤgu – apzinÄ ti selekcionÄ“tu, bet bez kopĹĄanas patstÄ vÄŤgi saglabÄ ties nespÄ“jÄŤgu – biotopu, piemÄ“ram, ar introducÄ“tiem augiem piesÄ tinÄ tu parku. GalvenÄ ÄŤpaĹĄÄŤba, kas raksturÄŤga kultĹŤrvidei, ir tÄ s evolĹŤcÄła, kurÄ mainÄŤgie komponenti rada bezgalÄŤgi lielu tipoloÄŁisko daudzveidÄŤbu atkarÄŤbÄ no tÄ , kÄ ds ir mÄ“rġis, raksturs, mÄ“rogs un intensitÄ te cilvÄ“ka iedarbÄŤbai uz vidi. TÄ dÄ“jÄ di kultĹŤrvides apziņai ir vajadzÄŤgs indivÄŤds ar pieredzi un zinÄ ĹĄanÄ m, kas civilizÄ cÄłas progresa ieguvumus Äźautu izteikt kultĹŤras vÄ“rtÄŤbu paradigmÄ s.

13.3. LAUKU UN PILSÄ’TAS KULTĹŞRVIDE MĹŤsu Ä“ras pirmÄ un otrÄ gadu tĹŤkstoĹĄa mÄłÄ Eiropas saimnieciskajÄ dzÄŤvÄ“ veidojÄ s priekĹĄnoteikumi amatniecÄŤbas un lauksaimniecÄŤbas ťġčrumam. Tam sekoja dzÄŤves telpas dalÄŤjums laukos un pilsÄ“tÄ ar neizbÄ“gamu sociÄ lo noslÄ Ĺ†oĹĄanos pÄ“c dzÄŤvesvietas un

3 4

5

nodarboĹĄanÄ s, un ĹĄis dalÄŤjums ir saglabÄ jies lÄŤdz pat mĹŤsdienÄ m. SÄ kÄ s strauja pilsÄ“tu veidoĹĄanÄ s, kas veicinÄ ja arhitektĹŤras un urbÄ nÄ s vides a ÄŤstÄŤbu. IedzÄŤvotÄ ju koncentrÄ cÄła pilsÄ“tÄ s rosinÄ ja administratÄŤvo, reliÄŁisko un arodniecisko struktĹŤru izveidi ar

LatvieĹĄu tautasdziesmas (1981) 3. sÄ“j. Darba dziesmas. Atb. red. J. Kalniņť. RÄŤga: ZinÄ tne, 10182, 39. lpp. Briemle G. (1978) Flurbereinigung – Bereicherung oder Verarmung der Kulturlandscha ? In: Schwäbische Heimat, 29. Jg. Stu gart, He 4, S. 226–233. Dierke – WĂśrterbu der Allgemeinen Geographie (1984) Brauns weig.

269

Vide.indb 3

2010.07.16. 17:01:37

Latvijas lauki, kas joprojām ir teritoriāli lielākā mūsu valsts aglomerācija, ir komplekss kultūrvides fenomens. Kā folklorā sinkrētiski (vienkopus) izpaužas praktiskās dzīves vērojumi, mitoloģiskās un filozofiskās domas aizsākumi, ētiskie un estētiskie priekšstati, tā lauku kultūrvidē vienotā sistēmā pastāv sociālā un darba kultūra, kas saistīta ar ciklisko agrāro dzīvesveidu. Pēc atdalīšanās no cilšu kopienas viensēta kļuva par dzimtas, saimes un ģimenes dzīvesvietu ar lauksaimniecībai un lopkopībai pielāgotu ainavu, kurā katra saime spēja nodrošināt visu viensētā dzīvojošo indivīdu materiālās un garīgās vajadzības. Kā pagānisma perioda liecinieki Latvijas kultūrainavā paceļas baltu pilskalni, kuros saskatāms pārveidotais reljefs, uzbērtās vai noraktās terases, stāvās nogāzes, aizsardzībai pielāgotie ūdens šķēršļi. Pazīstamākie ir Tērvetes, Mežotnes, Buses, Talsu un daudzi citi pilskalni, ar leģendām apvītais Embūtes un Raunas Tanīsa kalns, augstu pāri Rāznas ezera krastam redzamais Mākoņkalns. Pagātnes pētniecībai un radošai iztēlei paliks pārliecinoša bronzas un dzelzs laikmeta ainavas rekonstrukcija ar pilsnovadu robežās piekopto zveju, medībām, lopkopību un primitīvo lauksaimniecību, kas noteica apstrādātās zemes ainavas raksturu, tās proporciju ar neapstrādāto teritoriju un ainavā iekļauto mītņu, apmetņu un koka aizsardzības būvju arhitektūru. 12.–14. gadsimtā

Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu cilšu patriarhālā dzīvesveida radīto kultūrvidi, saimniecisko un garīgo dzīvi un reizē ar to arī ainavu sāka ietekmēt vācu ieceļotāju uzspiestā militārā, reliģiskā, saimnieciskā un administratīvā kultūra, veidojot atšķirīgu materiālo un garīgo vidi. Ieceļotāju materiālās kultūras ietekmē pārveidotā Latvijas ainava ar baltu ciltīm netradicionālu celtniecību, saimnieciskās un sadzīves kultūras objektiem ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tā veido mūsu ģeogrāfiskajai un sociālajai videi raksturīgu kultūrainavu, kuras saimnieciskā apguve un a īstība turpinās arī 21. gadsimtā. Kas raksturo viensētu kā Latvijas kultūrvides būtisku sastāvdaļu, kādi ir tās tradicionālie elementi, un kas veido viensētas saimniecisko, estētisko un ainavisko vērtību? Tā ir koka arhitektūra ar noteiktam reģionam raksturīgām koka, retāk mūra celtnēm, kas iekļautas Latvijas ainavā. Koncentrētā veidā šīs kvalitātes atklājas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Tur atspoguļota Latvijas lauku iedzīvotāju ciešā saikne ar dabu kā celtniecības, mēbeļu, trauku, apģērba, darba rīku un citu sadzīvei nepieciešamo priekšmetu nodrošinājuma avotu. Vides resursu – lauku, mežu un ūdeņu – apstrādāšanā iesaistīto cilvēku darba un sadzīves kultūrai raksturīgā priekšmetiskā pasaule bagātina ainavu ar sastāvdaļām, kurām katrai ir sava funkcija, forma, krāsa un vieta sadzīvē. Lauku iedzīvotāju daudzveidīgo nodarbošanos nosaka gadalaiku specifika, agrārajiem ritmiem pakļauto lauku darbu raksturs un ar tiem saistītie priekšmeti. Gan lopkopībai, gan lauksaimniecībai raksturīgi savi specifiskie darbi, darba rīki un ietekme uz vidi, kas tajā atstāj redzamas sezonālo darbu pēdas. Tieši tāpat mājas celšana, siena vākšana, zveja, medības, dravniecība, dārzkopība un citi lauku darbi atšķirīgi pārveido apkārtējo vidi. Latvijas lauku vides būtiska kvalitāte ir viensētu harmoniskais un estētiski pievilcīgais izvietojums ainavā: pie upēm vai ezeriem, uz pakalniem, mežu ielokā, lauku un pļavu ieskautā teritorijā. Mūsu zemes pamatiedzīvotāju teicamā dabas un vides izjūta lauku dzīves telpas iekārtošanā ir savijusies ar atbildības pilnu a ieksmi pret saimnieciski izmantojamo teritoriju un tuvāko apkārtni, kurā ir stādīti

13.3. attēls. Vidzemes lauku sēta (pie Zvārtas ieža)

13.4. attēls. Atbildīgi kopta lauku ainava pie Aglonas

sarežģītu sabiedrības slāņojumu, kura sociālās lomas atspoguļojās gan celtniecībā, modē, uzvedībā, gan savstarpējo a iecību kultūrā. Savukārt laukos saglabājās viensētas vai vāji a īstīti lauku kopienu dzīves centri ar ilgi dominējošu patriarhālu saimniecības modeli un arhaiskām sadzīves tradīcijām. Tirgotāju kārta nodrošināja saikni starp laukiem un pilsētām, uzpērkot lauku ražojumus, piegādājot tos pilsētām un ostām un kļūstot par nepieciešamu starpposmu preču apmaiņai un tirdzniecības paplašināšanai, tādējādi sekmējot ātrāku kultūras sasniegumu apriti gan pilsētās, gan laukos.

13.3.1. LATVIJAS LAUKU KULTŪRVIDES BŪTISKĀKĀS SASTĀVDAĻAS

270

Vide.indb 4

2010.07.16. 17:01:37

gan koki, gan alejas, gan ainavas skaistumam koriģēti atsevišķi tās elementi – izcirsti krūmi, a īrīti avoti vai dižakmeņi, atbrīvoti neparastākie koki, koptas pievilcīgākās skatu perspektīvas. Viensētu dzīves ētikai un vides estētikai Latvijā ir senas tradīcijas, kas gandrīz tūkstoš gadu laikā saaugušas ar Centrāleiropai raksturīgām saimnieciskās dzīves normām. Mūsu zemes lauku ainava tiek kopta ar īpašu pietāti un atbildību, kā tas raksturīgs tautām, kurām ir dziļi emocionāla un reliģiska saikne ar dabu un vidi. Tautas dzīves gudrība, gadskārtu ieražu tradīcijas, folklora un dzeja, piemēram, Friča Bārdas, Kārļa Skalbes, Annas Brigaderes un citu dzejnieku daiļrade, atspoguļo panteistisku (dabu dievišķojošu) Latvijas dabas kā pašvērtības pielūgsmi, kurā organiski iekļaujas lauku sētas un tās iemītnieku dzīves telpa, respektīvi, kultūrvide. Taču lauku kultūrvide nav tikai daba, viensētas un lauksaimniecībā apstrādātā zeme. Lauku vidi kā pretstatu urbānajai videi raksturo elementi ar augstu kultūrvēsturisko, arhitektonisko un ainavisko potenciālu. Nozīmīgākie komponenti ir muižas un to parki, baznīcas un kapsētas, mācītājmuižas, skolas, veikali, aptiekas, pagastnami, vēja un ūdens dzirnavas, manufaktūras un rūpnīcas, senie krogi un pasta stacijas, tilti, sauszemes ceļi un dzelzceļi, staciju ēkas. To koncentrācija uz satiksmes maģistrālēm radīja ciemus un mazpilsētas, kam jau piemīt vairākas urbānas vides īpašības, bet ko no pilsētas atšķir organiskā saikne ar neskarto dabu, lauksaimniecības zemi, dārziem, laukiem, mežiem, ūdeņiem, kas ir visai lauku kopienai vienlīdzīgi lietojamas teritorijas. Par ciemu kultūrvides raksturīgāko sastāvdaļu kļuva dzīvošanai, ražošanai vai sabiedriskām funkcijām piemērotas ēkas ar nelielu atpūtai un ražošanai pielāgotu teritoriju. Ierobežotā telpā dzīvojošo indivīdu saimniecība nebija balstīta uz lauksaimniecisko ražošanu kā vienīgo iztikas līdzekli, bet to papildināja sīkražotājiem, amatniekiem, tirgotājiem un individuālajiem uzņēmējiem raksturīgā darba vide. Tai bija duāla daba. Tā nebija atsvabinājusies no laukiem raksturīgā ražošanas veida un intensīvas zemes izmantošanas, savukārt lauksaimniecība šo cilvēku dzīvē vairs nebija noteicošais peļņas faktors.

Mūsdienās vēsturiski nozīmīgākajiem un vērtīgākajiem cilvēku radītās vides elementiem piešķir kultūras pieminekļa statusu. Muižām, parkiem, dievnamiem, viduslaiku pilīm un to drupām ir augsts kultūrvēsturiskais, mākslinieciskais un emocionālais potenciāls, kā arī ievērojama ietekme uz apkārtējo vidi, jo tie visi ar noteiktu apsvērumu – militāru, loģistisku, estētisku – ir prasmīgi ievietoti ainavā. Pakalnos, stāvos upju vai ezeru krastos celtās viduslaiku pilis kalpoja par militāra atbalsta punktiem bīskapu un Vācu ordeņa karaspēkam un tika izmantotas gan teritorijas aizsardzībai, gan vietējo iedzīvotāju pakļaušanai. Piļu tuvumā a īstījās ciemi un pilsētas, kuru iedzīvotāji varēja netraucēti nodarboties ar amatniecību un tirdzniecību, kļūstot par starpniekiem starp lauciniekiem un viņu ražojumu pircējiem. Iespaidīgākās ir Rīgas, Ventspils, Aizputes, Straupes, Cēsu, Turaidas, Siguldas, Dobeles, Bauskas, Krustpils, Ludzas un daudzas citas pilis. Diemžēl lielākā daļa šo pagātnes liecību līdz mūsdienām ir nonākušas drupu veidā, tomēr ar savu majestātisko un skarbo arhitektūru tās ataino nozīmīgu Latvijas vēstures periodu un rada romantisku tūrisma vidi, kuras menedžments nav iedomājams bez kultūrainavas elementu izmantojuma izglītībai un atpūtai. Paralēli pilīm – cietokšņiem kā militāram zemes pārvaldes faktoram 14.–16. gadsimtā a īstījās bīskapu un ordeņa vasaļu piļu un tā dēvēto galda muižu tīkls, kas arī bija saistīts ar ceļu un robežu aizsardzību, bet vairāk ar lauksaimniecisko ražošanu, apgādājot ar produktiem tirgus un feodālo senioru virtuves. Arī galda muižas raksturojamas kā kompleksi lauku vides elementi, kuros centrālo vietu ieņēma aristokrātijas mājokļi ar augstāku komforta līmeni nekā pamatiedzīvotājiem. Piļu īpašniekiem piešķirtajās zemēs veidojās moderna muižu saimniecības sistēma, kurā lielāko daļu aizņēma lielražošanai piemērotas lauksaimniecības teritorijas, meži, dīķi, ar dzimtbūšanas likumiem muižai piesaistīto zemnieku viensētas. Piļu apkārtni izdaiļoja bagātīgi dārzi un parki, bet to tuvumā koncentrējās rūpnieciskās ražošanas būves – staļļi, klētis, manufaktūras, krogi, dzirnavas, siltumnīcas. Tādas piļu ēkas kā Dundaga,

13.5. attēls. Turaidas pils Gaujas senlejas krastā

13.6. attēls. Kurzemes hercogu fon Ketleru Bauskas rezidence – restaurētas kultūrvides piemērs

271

Vide.indb 5

2010.07.16. 17:01:49

Ēdole, Šlokenbeka, Jaunpils, Nurmuiža un citas jau ar savu arhitektonisko veidolu izstaro feodāļu politisko un ekonomisko varenību. Taču ar vai bez iespaidīgu piļu celtnēm muižas kā saimnieciski uzņēmumi sekmēja teritorijas saimniecisko a īstību, piesaistīja un izglītoja darbaspēku un veicināja, ka ap tām veidojas ciemi vai pat mazpilsētiņas. Eiropas civilizācijai a īstoties, 18. un 19. gadsimtā muižu saimniecība un muižu kompleksi piedzīvoja kvalitatīvu izaugsmi. Reprezentablai dzīvei celto muižu piļu jeb kungu namu arhitektūra veido Latvijas kultūras mantojuma zelta fondu un ir liels mūsu zemes tūrisma potenciāls. Bez Kurzemes hercogu celtās Rundāles un Jelgavas pils par augstvērtīgiem kultūras pieminekļiem uzskatāmas arī tādas muižnieku dzimtu rezidences kā sarunvalodā par pilīm dēvētie Mežotnes, Kazdangas, Durbes, Stukmaņu, Varakļānu, Preiļu, Krāslavas, Cesvaines, Bīriņu, Dikļu, Ungurmuižas un vēl daudzi citi kungu nami un to ansambļi.

13.3.2. NO DABAS IEGŪTĀ KULTŪRVIDE Kvalitatīvi uzlabojot neskarto ģeobotānisko vidi, civilizācijas a īstības gaitā sabiedrība radīja no apkārtējās ainavas īpaši nodalītas teritorijas – dārzus, apstādījumus, parkus, kuri atspoguļo priekšstatus par skaisto un vērtīgo dabā. Šī pēc noteiktiem estētikas un dārzu mākslas principiem kultivētā ainava vistiešākajā veidā uzskatāma par kultūrvidi. Apūdeņojot un papildinot ar barības vielām, lai uzlabotu augšanas apstākļus, kā arī veicot augu atlasi un to selekciju, Eiropā ir radīti dārzi gan ziedu, sakņu un augļu audzēšanai, gan ievērojamām ārstniecības un krāšņumaugu kolekcijām. Tajos dzima priekšstati par augu sistemātiku, kā arī novērojumi par to vērtīgākajām garšas, smaržas un medicīniskajām īpašībām. Pēc lietderības principa dārzus iedalīja virtuves un košuma dārzos. Šis pats princips ievērots arī lauku viensētu dārzu ierīcībā, taču tur šīs funkcionālās zonas mēdz saplūst kopā, organiski savienojot gan praktisko, gan košuma dārza funkciju. Par lielo kultūrvides variāciju daudzveidību liecina mitoloģija, literatūra, mākslas darbi, kā arī saglabājusies tradicionālā un unikālā kultūrainava. Vecajā derībā runāts par paradīzi jeb Ēdenes dārzu, kurā ar Dieva gudrību radītā augu un dzīvnieku valsts atradusies ideālā harmonijā. Cilvēki dažādos gadsimtos un dažādās zemēs šo dievišķās providences radīto paradīzes dārza ideju vēlējās īstenot savā tuvumā vai a ēlot mākslas darbos, tādējādi īstenojot ieceri par ideālo ainavu, kurā selektīvi izveidotā vide sniegtu baudījumu visām piecām cilvēka sajūtām – redzei, dzirdei, taustei, garšai un ožai. Kultūras vēsturē kā pasaules brīnums ir zināmi Semiramīdas gaisa dārzi, kurus uz apūdeņotām terasēm ierīkoja Babilonas valdnieku dārznieki. Ēģiptes freskās ir saglabājušies faraonu un augstmaņu dārzu a ēli, kuros fiksētas ar augļu kokiem un puķēm apstādītas ūdenskrātuves,

kas bagātas ar zivīm un putniem. Ēdenes dārza simboliskie analogi – viduslaiku klosteru dārzi – bija sadalīti vairākos sektoros, kuros apglabāja mirušos, audzēja dārzeņus un garšaugus, ziedus altāru rotāšanai un ārstniecības augus. Tādēļ klosteru dārzi kļuva par botānisko dārzu priekštečiem, tajos a īstījās zināšanas par augu klasifikāciju, īpašībām un to izmantojumu medicīnā. Gan Alhambras pils dārzi Spānijas pilsētā Granādā, gan Topkapi pils apstādījumi Stambulā sniedz priekšstatus par arābu, turku un citu Austrumu tautu dārzu kultūru. Ar japāņu un ķīniešu tradicionālo dārzu kultūru mēs saskaramies, pārņemot bonsai pieredzi – miniatūru koku audzēšanu podos. Latvijas daiļdārzniekiem nav sveša arī ikebanas kultūra – ar īpašiem kompozīcijas paņēmieniem radīta mākslinieciska ziedu kārtojuma prasme. Renesanses laika dabaszinātnieki pie augstskolām radīja mūsdienu botānisko dārzu priekštečus kā īpašas teritorijas zinātniskiem augu novērojumiem un selekcijai. Mūsdienu izpratnē pirmais botāniskais dārzs radīts Pizā 1543. gadā. Tā radītājs – Boloņas Universitātes ārsts un dabaszinātnieks Luka Džini – 1545. gadā līdzīgus botāniskos dārzus ierīkoja arī Florences un Padujas universitātēs. Ievērojamais zviedru 18. gadsimta dabaszinātnieks un augu sistemātikas (taksonomijas – mācības par augu klasifikācijas vienībām ar kopīgu izcelšanos jeb taksoniem) pamatlicējs Karls fon Linnejs Upsalā izveidoja botānisko kolekciju, ko pēc baroka regulāro dārzu plāna iestādīja ar žogu apņemtā teritorijā. K. Linneja dārzs atspoguļo gan baroka laika dārzu modi, gan iedzīvināja grupās apvienotu radniecīgu sugu augu kolekciju veidošanas principu. Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs ir jauns. Tas radies 1922. gadā, apvienojot triju Pārdaugavas muižiņu zemi 15 hektāru teritorijā ar ēkām un visu 18.–19. gadsimtā iekopto kultūrainavu – zemes reljefu, celiņu tīklu, alejām un dendroloģiski retu koku sugu stādījumiem. Baroka un klasicisma aristokrātijas kultūra orientējās uz iespaidīgu arhitektonisko un ainavisko ansambļu radīšanu, kuros būtisku vietu ieņēma franču parauga regulārie dārzi un koku stādījumi, kas

13.7. attēls. Baroka laikmeta dārza rekonstrukcija Rundāles pils ansamblī

272

Vide.indb 6

2010.07.16. 17:02:02

18. gadsimta otrajā pusē tika pārveidoti par romantiskiem ainavu parkiem. Baroka stila tradīcijās rekonstruētā Rundāles pils parka vides daudzveidība panākta ar regulāru celiņu, ūdens baseinu un apstādījumu miju, cirptiem dzīvžogiem un alejām, sezonu maiņai atbilstīgu ziedošu puķu stādījumiem, kā arī mazo formu arhitektūru – lapenēm, pergolām, paviljoniem. Mazāka mēroga baroka dārzi Latvijā ir bijuši Mangaļos, Raunā, Stukmaņos, Mazstraupē, Lindes muižā un citur. Bet, tā kā stādīto koku vidējais vecums svārstās vidēji no 150 līdz 250 gadiem, tad Latvijas parku ainavā sastopami galvenokārt veci un pārauguši koki vai to sēklaudži, kas deformē arhitektu sākotnējo ieceri par dabai tuvinātas ainavas radīšanu. Taču arī no šiem novecojušiem parkiem daudzi muižu parki ir vērtīgi gan pēc to dendroloģiskā sastāva (Kazdangā, Rūmenē, Lamiņos, Dundagā, Laidos, Mežotnē), gan pēc angļu parku veidošanas principiem radītā plānojuma, reljefa, celiņu tīkla, stādījumu un lauču mijas, kā arī atpūtai piemērotās arhitektūras (Elejā, Alūksnē, Varakļānos, Mežotnē, Ungurmuižā, Cēsīs, Gaujienā). Muižu apkārtnes izdaiļošanā piedalījās profesionāli arhitekti un dārznieki, tādēļ ap muižām plašā teritorijā radīta emocionāli iedarbīga un estētiska telpiskā vide. Gan Ungurmuižas, gan Duntes muižas parku īpaši grezno dižkoku vecumu un izmērus sasnieguši ozoli. Vandzenes muižas pagalmā ved gara un taisna liepu aleja, Kocēnu muižas centrā no Valmieras šosejas puses var iebraukt pa vairākām lapegļu alejām. Savukārt Elejas muižā četru rindu kastaņu aleja savienoja pagalmu un gandrīz divus kilometrus a ālo hercogienes Dorotejas obelisku. Nelielajā Kurzemes mazpilsētiņā Priekulē baronu fon Korfu dārznieks ar divām zirgkastaņu stādījumu rindām katrā bruģētā ceļa pusē starp muižu un baznīcu ir radījis svinīgu un krāšņu promenādi. Savukārt Nurmuižas īpašnieki – fon Firksu dzimta – Talsu pusē centās izveidot Vācijas ainavai raksturīgus elementus. Gar ceļiem viņi lika stādīt lapegles, ar dižskābāržu stādījumu rindām rotāt mežu stūrus, bet medību zvēru barībai lauku un mežu malās audzēt slotzarus – mūžzaļus tauriņziežu dzimtas krūmus (Cytisus scoparius), kas pavasaros zied skaistiem dzelteniem ziediem.

misionāri cēla baznīcas tiešā avotu, akmeņu, dižkoku tuvumā, aizstājot seno svētvietu ar kristīgo. Tieši pie baznīcām svētītajā zemē cēla zvanu torņus, ierīkoja kapsētas kristītajiem draudzes locekļiem. Lai norobežotu baznīcu un kapsētu teritoriju, ap to veidoja akmens krāvuma žogus, kuru iekšpusē atrodas kapličas, senu apbedījumu krusti, pieminekļi, koku stādījumi. Ceļot baznīcas lauku apvidū, to novietojums izraudzīts tā, lai dievnams būtu pamanāms no liela a āluma, tādēļ pilnīgi pamatoti sakrālā arhitektūra savas sabiedriskās funkcijas dēļ piesaistīja cilvēku plūsmas, un dievnamiem pievienojās citas sociāli nepieciešamu institūciju ēkas – mācītājmuižas, krogi, veikali, skolas, aptiekas u. tml. Visi šie objekti veidoja Latvijas lauku kultūrvidi līdz 20. gadsimta vidum, tiem piemīt liela vēsturiskā, sociālā un arī simboliskā nozīme, un to atrašanās dievnamu tuvumā saistīja cilvēku uzmanību. Neatņemams kultūrvides elements ar ainavisku, botānisku un vēsturisku nozīmi, kā arī emocionālām latviešu sadzīves tradīcijām ir lauku kapsētas. To tēlam Latvijas pamatiedzīvotāju apziņā ir sena arhetipa nozīme, jo dvēseļu mielošanai un piederīgo atdusas vietai senatnē ierādīja īpašas klusas, mierīgas vietas – svētos mežus, koptas birzis vai lielus savvaļas koku pudurus. Pret šīm teritorijām ļaudis izturējās ar īpašu godbijību, izvairoties tās izmantot gan lauksaimniecībā, gan lopkopībā. Misionāri viduslaikos mēģināja esošās kapsētas pielāgot kristīgajām tradīcijām, ierīkojot tajās kapelas vai ceļot baznīcas, uzstādot krucifiksus un ieviešot kristīgos apbedīšanas rituālus. Mūsdienu kultūrainavā visas kapsētas, izņemot padomju karavīru kapus, ir ierīkotas pēc kristīgās tradīcijas – guldot mirušos ar galvu uz rietumiem. Saskaņā ar Eiropas zemju paraugiem civilizētu higiēnas normu ievērošanā un lai kavētu epidēmiju izplatīšanos, Krievijas cariene Katrīna II 1773. gada 1. maijā izdeva rīkojumu, kas aizliedza apbedīt mirušos zem dievnamu grīdas un vecajās baznīcu kapsētās. Pēc šī rīkojuma izsludināšanas tika izraudzītas jaunas kapsētas, rosinot visā Baltijā apgaismības laikmeta racionālismam atbilstīgas apbedījuma kultūras veidošanos. Lielākā daļa Latvijas

13.3.3. CITI SOCIĀLI NOZĪMĪGI LAUKU KULTŪRVIDES KOMPONENTI Ne mazāk nozīmīga par pilīm, to drupām un muižām Latvijas lauku vidē ir dievnamu arhitektūra – tie izteiksmīgi dominē ainavā ar iespaidīgiem izmēriem un raksturīgo siluetu. Dievnamus Latvijā pie ievērojamākiem tirdzniecības ceļiem, ezeriem un upēm, kā arī ar iedzīvotājiem bagātāku lauku teritoriju vidienē 13. gadsimtā sāka celt kristietības sludinātāji. Šādi radās baznīcas Ikšķilē, Krimuldā, Salaspilī, Aizkrauklē, Āraišos un citur. Lai apkarotu baltu cilšu pagāniskās ieražas un izmantotu vietējo iedzīvotāju vēlēšanos apmeklēt viņu godinātās svētvietas,

13.8. attēls. Dievnams lauku ainavā: Elkšņu (Elerņas) katoļu baznīca Tabores pagastā

273

Vide.indb 7

2010.07.16. 17:02:06

lauku kapsētu, kas tagad pārvērtušās par ēnainiem parkiem, 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā plānotas taisnstūra formā, tās gareniski šķērso galvenā aleja, bet tai perpendikulāri – viena vai vairākas krustojošās alejas un sānceliņi, dalot visu teritoriju krusta formā vai regulāros kvartālos. Noteikumi paredzēja kapsētās pa perimetru izveidot akmens krāvuma žogus, bet kapsētu iekšējos celiņus apstādīt ar kokiem un veidot alejas. Umurgā, Džūkstē, Rundālē, Liepupē, Vijciemā – visur kapsētas ir regulāri apmeklētas un priekšzīmīgi koptas, tās ir neatņemams lauku sociālās un kultūrvides elements. Lauku vidē viss ir bioloģiski, sociāli, ekonomiski un strukturāli saistīts vienotā veselumā un kā cilvēku radīta sistēma kalpo sabiedrībai, nodrošinot tās vitālās funkcijas, un sabiedrības eksistēšanas interesēs prasa saudzīgu a ieksmi. Gan viensētas, gan

ciema vai mazpilsētas sabiedrības interesēs ir, lai visi cilvēka radītās kultūrvides elementi funkcionētu un būtu pieejami visiem kopienas iemītniekiem. Ikvienam ir nepieciešama kā dzīvojamā ēka, pagalms un saimnieciski apstrādājamā zeme, tā skola, aptieka, dzelzceļa vai autobusu stacija, veikals un baznīca. Katrs kopienas loceklis darbam un atpūtai patērē arī kopīgos vides resursus – ceļus, mežus, ūdeņus, purvus un pļavas. Tieši tādēļ arī lauku sētas, ciema vai mazpilsētas iedzīvotāji nepastarpināti un vistiešākajā veidā ir saistīti ar savu biotopu un kultūrvides uzturēšanu un atjaunošanu. Izpratne par indivīda un vides abpusējo saistību rosina ar pietāti izturēties pret savai un kopienas lietošanai pieejamiem dabas resursiem, kā arī sabiedrības uzvedības normas liek rūpēties par savu kultūrvidi kā paaudžu radīto kultūras mantojumu.

13.4. URBĀNĀS VIDES STRUKTŪRA UN KOMPONENTI Pilsēta ir augsti a īstīta cilvēku apmetnes forma, kurā individuālās un sociālās vajadzības tiek apmierinātas visracionālākajā veidā. Uz dzīvi pilsētā apmeties cilvēku kopums rada normatīvu kolektīvās uzvedības principu sistēmu savu sociālo vajadzību apmierināšanai. Ģeogrāfiskajā izpratnē pilsētu var definēt kā nosacīti noslēgtas kopienas blīvi apbūvētu dzīves telpu ar būtisku saimniecisku nozīmi apkārtējai teritorijai. Pilsēta ir lauku turpinājums, to pastāvēšanas nepieciešamība un vienlaikus pretmets. Pilsētas iedzīvotāji nepiedalās lauksaimnieciskajā ražošanā, bet darba dalīšanas dēļ ir radījuši tādu sabiedrības daļu, kas veic starpnieka funkcijas un apgādā laukus ar amatniecības un rūpniecības izstrādājumiem. Tādēļ pilsētas radās pie izdevīgām ostām (Rīga, Liepāja, Ventspils), kuģošanai piemērotām upēm (Sigulda, Koknese, Kuldīga, Skrunda), to brasliem vai pārceltuvēm (Bauska, Krustpils), nozīmīgiem sauszemes ceļiem (Saldus, Tukums, Sabile) vai to krustojumos (Valmiera, Rūjiena, Valka, Rēzekne).

Pilsētas mēdz iedalīt pēc lieluma, respektīvi, iedzīvotāju skaita, taču šie statistiskie rādītāji ir relatīvi. Piemēram, Apes pilsētiņā, kura Latvijas mērogā ir viena no mazākajām, pēc 2004. gada datiem bijis 1941 iedzīvotājs (Durbē – 648 iedzīvotāji; 2009. gada dati – mazākā apdzīvotā vieta ar pilsētas statusu). Tokijā mīt vairāk nekā 12 790 000 iedzīvotāju, un tās fonā Latvijas galvaspilsēta ar 713 000 iedzīvotāju atgādina nelielu ciematu. Taču visām pilsētām ir kopīgas īpašības: koncentrēta vairākstāvu apbūve, sazarota ielu un ceļu struktūra, a īstīta satiksme un citas komunikācijas sistēmas, komplicēts pārvaldes mehānisms ar daudzām indivīda rīcību un dzīvi normējošām institūcijām. Lielā iedzīvotāju blīvuma dēļ pilsētu sabiedrība rada īpašu brīvā laika pavadīšanas un sociālo vajadzību apmierināšanas institūciju tīklu, kas kalpo noteiktai funkcijai, veido kultūrvidi un bagātina pilsētas vizuālo tēlu. Seno civilizāciju pilsētas a īstījās visai stihiski, taču respektējot privileģēto sabiedrības pārstāvju,

13.9. attēls. Rīgas siluets no Daugavas: UNESCO ekspertu atzinīgi novērtētā urbānās ainavas kvalitāte

13.10. attēls. Rīgas blīvā apbūve robežojas ar Daugavu un zaļo zonu

274

Vide.indb 8

2010.07.16. 17:02:12

valdnieku un reliģisko kalpotāju tiesības ieņemt izdevīgāku dzīves telpu nekā trūcīgajiem pilsētniekiem. Senās Romas impērijas arhitekti, projektējot pilsētas, vadījās no karaspēka vienības (leģiona) apmetnes plāna principiem. Tādēļ tādu pilsētu kā Timgada, Florence, Pompeji un daudzu citu telpiskās struktūras pamatā ir adaptēts leģiona apmetnes plāna variants. Līdzīgus paņēmienus lietoja arī renesanses un baroka laika arhitekti, radot teorētiskus ideālo pilsētu modeļus un iespēju robežās tiecoties tos īstenot arī dzīvē. Tiem bija raksturīga daudzstūra vai zvaigžņveida kontūra un regulārs ielu tīkls. Bagātās zemēs tie ļāva praksē daļēji īstenot utopiskās ieceres par absolūti skaistu, arhitektoniski bagātu un indivīda garīgajām interesēm labvēlīgu pilsētas vidi, kurā aiz drošiem cietokšņa vaļņiem ritētu pārticīga, mākslai un labklājībai veltīta dzīve. Pēc šādām teorētiskajām nostādnēm ir vadījušies arī zemes mērnieki un militārie inženieri Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Jaunjelgavā, Koknesē un Valmierā, izveidojot regulāra plāna pilsētu centrus.

No kultūrvides viedokļa ikviena urbāna struktūra tiek iedalīta vairākos funkcionālos līmeņos, kas atbilst noteiktām pilsētas administratīvajām zonām un ieņem noteiktu teritoriju. Ne katram pilsētas plānam ir centriska kompozīcija un radiāls ielu tīkls, taču katrai pilsētai ir savs simboliskais centrs, uz kuru ved galvenās satiksmes maģistrāles. Tas visbiežāk ir administratīvās varas centrs – feodālā seniora vai bīskapa pils, rātsnams vai mūsdienās – pašvaldības pārvaldes nams. Šo varas simbolu un vienlaikus izteiksmīgu arhitektonisku būvju telpisks pavadonis būs plaša reprezentācijas telpa – tirgus vai centrālais laukums, dārzs un parks, ar skulptūrām rotātas strūklakas un baseini kā vieta krāšņiem svētkiem, parādēm un svinīgām ceremonijām. Venēcijā šāds simboliskais centrs ir Svētā Marka laukums ar katedrāli, Dodžu pili, iespaidīgo Sv. Marka katedrāles zvanu torni, Sv. Marka bibliotēku, Tiesu pili un daudzām kafejnīcām. Līdz 20. gadsimta vidum Rīgas vecpilsētas centrs bija Rolanda skulptūra un Rātslaukums, ko abās malās iezīmēja rātsnams un Melngalvju nams. Voluntārais lēmums par vairāku kvartālu nojaukšanu vecpilsētas centrā 1932.–1933. gadā radīja plašo, bet nekādi ar Rīgas funkcionēšanu nesaistīto Doma laukumu. Tas gan ļauj pievērst uzmanību Doma baznīcai un vairākām banku ēkām, kas ierobežo laukumu, taču šai destruktīvajai pilsētvides pārveidei nebija pietiekama pamatojuma. Pēc Otrā pasaules kara drupu novākšanas Kaļķu ielas vidū parādījās tukša telpa, kas pagaidām ieguvusi Līvu laukuma nosaukumu, bet kuru nākotnē, iespējams, no jauna aizpildīs veiksmīgi projektēta apbūve. Nenoliedzami, laukums rada atkāpi no namu fasādēm, tādēļ Līvu laukuma malās kļūst pamanāms Krievu drāmas teātris, ģilžu nami, vēstniecību un 18.–20. gadsimta rīdzinieku dzīvojamās ēkas. Tomēr arī šajā visnotaļ vērtīgajā pilsētas ainavā nav noslēpjamas kultūrvides

13.12. attēls. Jūrmala. Ķemeru kūrorta apbūvē integrēta pareizticīgo koka baznīca

13.13. attēls. Jūrmala. Piemineklis Ķemeru sanatorijas ārstiem

13.11. attēls. Rīgas Rātslaukums ar rekonstruēto apbūvi

275

Vide.indb 9

2010.07.16. 17:02:22

degradācijas radītās deformācijas – atsegti pretuguns mūri, laukumā iebūvēta mazvērtīga pagaidu arhitektūra, kas ienes nevēlamu disonansi. Raksturīga Rīgas kultūrvides kvalitāte ir tās zaļā zona – apkārt vecpilsētai 19. gadsimta otrajā pusē veidotā parku virkne un kanālmalas apstādījumi ar interesantu, mākslīgi uzbērtu zemes reljefu, daudzveidīgu dendroloģisko un botānisko sastāvu, sazarotu celiņu tīklu un daudziem dekoratīvās tēlniecības darbiem un pieminekļiem. Aiz šīs parku joslas sākas jaunā pilsētas daļa ar galvenajām ielām, bulvāriem un šķērsielām. Gan regulāras, gan neregulāras formas taisnstūros projektētie kvartāli 19.–20. gadsimta mijā tika blīvi apbūvēti ar īres namiem, izglītības un

administratīvo iestāžu ēkām, kultūras dzīvei veltītām celtnēm, starp kurām izceļas dažādu konfesiju dievnami. Šai arhitektūrai raksturīga dažādu stilu polifonija, bet Rīgas kultūrainavā pārliecinoši dominē jūgendstila formas, kas 1997. gadā deva pilsētai nozīmīgāko starptautisko kvalitātes vērtējumu – iekļaušanu UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Īpašā šim pagodinošajam notikumam veltītā piemiņas plāksnē, kas ievietota Doma laukuma bruģī, rakstīts: «Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā. Tas liecina par šīs vietas ārkārtējo un universālo kultūras vērtību, kuras aizsardzība nepieciešama visas cilvēces labā.»

13.5. INDUSTRIĀLĀ VIDE UN TĀS SAGLABĀŠANAS IESPĒJAS Līdzīgi ūdenī iemestam akmenim, kas raisa viļņošanos no centra uz malām, tā arī pilsētā virzienā uz perifēriju mainās funkcionālais zonējums, un aiz reprezentablā īres namu masīva sākas industriālās arhitektūras josla, kas cieši apņem dzelzceļa loku apkārt Rīgai. Tur, ērtu pievedceļu un noliktavu ieskauti, paceļas 19. gadsimtā no dzeltenīgiem ķieģeļiem celti fabriku korpusi. Ostas izaugsme par svarīgu pārvadājumu centru, iekšzemes un starptautiskā tirdzniecība, banku darbība, kapitālistiskās ražošanas a īstība nodrošināja Rīgai ekonomisko uzplaukumu. Alus brūži un metāllietuves, kuģu un mašīnbūves rūpnīcas, tekstilfabrikas un velosipēdu būves uzņēmumi, pārtikas apstrādes un krāsu ražošanas cehi, tramvaju un ugunsdzēsēju depo, gāzes fabrikas, ūdens apgādes iestādes, dzelzceļa stacijas, papīra, cementa, stikla, kokapstrādes, mūzikas instrumentu, ziepju

13.14. attēls. Industriālās arhitektūras paraugs lauku kultūrvidē – Āraišu vējdzirnavas

un keramikas fabrikas ir tikai niecīga daļa no Rīgas uzņēmumu varavīksnes, kuru uzskaitījums aizņemtu vairākas lappuses, bet kuru ražotnes kopā ar katlu mājām un to dūmeņiem veidoja lielu daļu pilsētas industriālās kultūrvides. Mūsdienu pasaulē industriālā arhitektūra tiek vērtēta kā nozīmīga vēsturiskā mantojuma un unikāla kultūrvides daļa, tādēļ tiek meklēti radoši paņēmieni rūpnīcu korpusu un citu tehniskiem nolūkiem celto ēku adaptācijai jaunai funkcijai. Augot Rīgas mērogam un iedzīvotāju skaitam, agrākie rūpnīcu rajoni pilsētas nomalēs kļuvuši par centra sastāvdaļu un ar mūsdienu transporta iespējām ir ērti sasniedzami. Tādēļ aktuāls kļuvis jautājums par arhitektoniski vērtīgāko Rīgas rūpnīcu ēku rekonstrukciju – Ķīpsalā celtās Ģipša fabrikas pārbūve radījusi paraugu tam, kā bijusī industriālā ēka var pārtapt ekskluzīvā dzīvokļu, mākslinieku darbnīcu un restorānu kompleksā. Citas rūpnīcas Latvijas arhitekti ir veiksmīgi pielāgojuši atpūtai, pārvēršot fabrikas korpusus par daudzfunkcionālu izklaides centru (Sapņu fabrika), bet Rīgas Centrāltirgus noliktavas, tā dēvētie spīķeri, piemēroti koncertzāļu, galeriju, biroju un veikalu vajadzībām. 19. gadsimta otrajā pusē celtā Rīgas Gāzes fabrika un gāzes torņi tagad kalpo par biroju ēkām, bet jūgendstila formās celtais ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā 5 kļuvis par Latvijas Ugunsdzēsības muzeju. Kultūrai kalpo senās tehnikas ekspozīcijas, kuras kā muzeja eksponāti atrodas sākotnējā vietā – industriālās arhitektūras hallēs un cehos. Šādā nolūkā atjaunotā lokomotīvju depo ēka Uzvaras bulvārī 2/4 glabā Latvijas dzelzceļa vēstures relikvijas, bet sūkņu stacijas «Baltezers» korpusā aplūkojama 19. gadsimtā ražotā unikālā ūdens apgādes tehnika. Pilsētas nomales un fabriku vides neatņemama sastāvdaļa ir strādnieku dzīves nodrošinājumam veidotā infrastruktūra: koka dzīvojamās ēkas, bērnudārzi, skolas, biedrību nami, slimnīcas. To arhitektūra liecina par 19.–20. gadsimta mijas namdaru, galdnieku un arhitektu izcilo meistarību pievilcīgas

276

Vide.indb 10

2010.07.16. 17:02:35

dzīves vides radīšanā, kurai tolaik trūka mūsdienīga komforta, bet kuras pilsētbūvnieciskās, ainaviskās un mākslinieciskās kvalitātes mūsdienās rosina pārvērtēt koka arhitektūras saglabāšanas iespējas, lai celtu dzīves kvalitāti šajā unikālajā vidē. Pēdējos 10–15 gados ir radusies izpratnes pilna a ieksme pret šo kultūras mantojumu, kurš saudzīgi restaurētajos koka namos spēj nodrošināt modernas dzīves apstākļus. Kalnciema, Mūrnieku un citas ielas, veseli kvartāli Latgales priekšpilsētā, savrupmāju teritorijas Ķīpsalā, Ziemeļblāzmā, Grīziņkalnā, Āgenskalnā, Dzegužkalnā, Torņakalnā un vairāku citu Rīgas priekšpilsētu apbūvē liecina par tā sauktās koka Rīgas popularitāti un iezīmē autentiskās kultūrvides saglabāšanas perspektīvu. Pilsētas kultūrvides saglabāšanai un a īstībai nepieciešama koncepcija, kas izstrādāta, pamatojoties uz ekonomisko, inženiertehnisko, ģeogrāfisko, kultūrvēsturisko, ekoloģisko, sociālo un citu aspektu vērtējumu. Rīgā par šādu dokumentu ir kļuvis «Rīgas a īstības plāns 1995.–2005. gadam», kuru pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, sadarbojoties daudziem autoritatīviem speciālistiem, izstrādāja Rīgas Domes A īstības departaments un Arhitektūras pārvaldes Pilsētplānošanas nodaļa.6 Šajā plānā paredzēts Rīgas teritoriālās izaugsmes mērogs, definēti pilsētas a īstības mērķi un galvenie principi, kuru ievērošana ir svarīga gan vēsturiskā centra apbūves saglabāšanā, gan arī ikvienas teritorijas labiekārtošanā un jauna

13.15. attēls. Mežaparka apbūve ar daudzveidīgām arhitektoniskām formām

projekta īstenošanā. Apzinoties riskus, kas Rīgas straujās a īstības procesā var apdraudēt pilsētas unikālo kultūras mantojumu, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija – nozīmīgākā valsts kultūrvides aizsardzības politikas izstrādes un kontroles institūcija – 2002. gadā izstrādāja konceptuālu dokumentu «Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un a īstības koncepcija. Vīzija 2002/2020».7 Tā ieteikumu konsekventa ievērošana palīdzēs nodrošināt valsts galvaspilsētas daudzveidīgās kultūrvides harmonisku evolūciju un tās vērtīgāko sastāvdaļu saudzīgu integrāciju pilsētas struktūrā.

13.6. UNIKĀLĀS KULTŪRVIDES SAGLABĀŠANAS PERSPEKTĪVA Latvija var lepoties ar plašām teritorijām, kurām kultūrvides veidošanās aspektā raksturīga izcila un daudzveidīga daba un ģeobotāniskā vide un kuras atzīstamas par īpaši nozīmīgiem vides paraugiem. Tie var būt visdažādākie: sākot ar cilvēka darbības neskartiem, līdz mākslīgi radītiem objektiem, kas liecina par neizbēgamo a ālināšanos no dabiskās vides. Piemērs pirmajam kultūrvides tipam varētu būt Ķemeru nacionālais parks, kurš 38 165 hektāru platībā 1997. gadā pasludināts par aizsargājamu teritoriju ar 57% meža, 24% purvu un 10% atklātu ūdens baseinu. Tajā kā galvenā vērtība defi nēta ekosistēmu, neskartas floras un faunas aizsardzība dabiskajā vidē, kas 21. gadsimta indivīdam sniedz neierobežotas ekoloģiskās audzināšanas iespējas. Bet arī Ķemeru nacionālā parka ekosistēmu pastāvēšana ir saistīta ar iejaukšanos dabas procesos, tādējādi unikālais šajā veidojumā ir neskartajai dabai pievienotais kultūras komponents, kas saistīts ar kurortoloģijas a īstību un sērūdens, dūņu un vides dziedniecisko īpašību izmantošanu. 6 7

Latvijas apstākļos nelielajā valsts teritorijā ar intensīvu apdzīvotību un neizbēgamu industriālās infrastruktūras klātbūtni ir maz tādu ekosistēmu, kurās nebūtu saimnieciskās darbības pēdu. Par tādu uzskatāms Varakļānu novada Murmastienes pagastā atrodamais Teiču purvs, kurš 19 500 hektāru lielā platībā 1982. gadā pasludināts par dabas rezervātu ar neskartas mitraines vides īpašībām un kā nozīmīga putnu apmešanās vieta tiek aizsargāts no saimnieciskās darbības. Taču lielākoties Latvijas vides objektiem ir raksturīgas kompleksas sistēmas īpašības ar jauktu dabas un saimnieciskās darbības komponentu struktūru. Par tādu uzskatāms, piemēram, 1973. gadā dibinātais Gaujas nacionālais parks, kurš radīts, lai valsts interesēs 91 745 hektārus lielā teritorijā saglabātu maz pārveidotās Gaujas senlejas unikālo bioloģisko un ģeoloģisko bagātību, iežu atsegumus, izcilas gleznieciskās ainavas, kā arī vairāk nekā 500 tajā integrētos kultūras pieminekļus. Parks sadalīts funkcionālās zonās ar konkrētu saimnieciskās darbības veidu, mērogu un intensitāti, kā arī katrai zonai ir individuāls dabas aizsardzības režīms.

Rīgas a īstības plāns 1995.–2005. (1995) Rīga. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un a īstības koncepcija. Vīzija 2002/2020» (2002) Rīga: VKPAI.

277

Vide.indb 11

2010.07.16. 17:02:41

13.16. attēls. Talsu pilsētas gleznainā ainava atklāj bagātas kultūrvides augsto estētisko potenciālu

Ikviena Latvijas pilsēta kā vides struktūra ir autonoma vērtība ar savu individuālu seju un koncentrētiem arhitektoniskiem un citiem unikāliem kultūrvēsturiskiem elementiem. Kopš 1983. gada vairāki desmiti pilsētu un to apbūvētā vide ar likumu ir pasludinātas par aizsargājamām teritorijām. Ar sevišķi bagātu kultūrvidi var lepoties Kuldīga, Talsi, Liepāja, Kandava, Tukums, Ventspils, Rēzekne, Daugavpils, Jūrmala, Sigulda un daudzas citas pilsētas. No tām Kuldīgai un Liepājai raksturīga unikāla 17.–18. gadsimta koka ēku apbūve. Ārkārtīgi augsts vizuāli estētiskais potenciāls ar ļoti bagātu un mainīgu reljefu, lielu ainavisko elementu dažādību ir Talsiem, Kandavai un Sabilei. Savukārt Daugavpils ir ieguvusi starptautisku ievērību ar 19. gadsimta sākumā uzbūvēto militārās aizsardzības kompleksu – cietoksni, kura neparastās arhitektoniskās īpašības organiski apvienojas ar multikulturālās pilsētas materiālo un garīgo fonu. Lielo pilsētu – Rīgas, Liepājas, Ventspils – kultūrvidi bagātina to atrašanās pie ūdens un ostām, kas gan vēsturiskajā, gan saimnieciskajā aspektā ir šo pilsētu ekonomikas pamats, bet papildus piešķir šīm pilsētām romantisku šarmu. Ne mazāk emocionāli vērtējama Latvijas mazo ostu pilsētu dzīves vide ar industriālās kultūras iezīmēm – zvejnieku ostu un zivju pārstrādes uzņēmumiem, kas nav atdalāmi no mazpilsētām raksturīgajām pievilcīgajām individuālām dzīvojamām ēkām un dārziem. Pāvilosta, Mērsrags, Roja, Salacgrīva kā dažu tūkstošu iedzīvotāju lielas aglomerācijas atrodas uz tās trauslās ekonomiskās struktūras robežas, kas vides elementu daudzveidības ziņā šo pilsētu ainavā apvieno gan urbānai, gan lauku videi raksturīgus komponentus. Jēdziens «kultūrvide» ir stabili iesakņojies ikdienas apziņā, un tā plaša lietošana pašvaldību reklāmas materiālos, kā arī tūrismam veltītajās publikācijās palīdz veidot ikvienas apdzīvotas vietas un reģiona tēla pievilcību un veicināt apmeklētāju piesaisti. Lepošanos ar savu kultūras mantojumu var uzskatīt par Latvijai raksturīgu lokālpatriotisma izpausmi, kas kļūst redzama, atverot vai ikkatra pagasta mājaslapu. Piemēram, Sēmes pagasta mājaslapa sākas ar

sadaļu «Kultūrvide», kurā uzskaitīti nozīmīgākie dabas, mākslas un arhitektūras pieminekļi, kā arī pieminēti ievērojamākie novadnieki. Savukārt internetā pieejamā informācija par Usmas pagasta administratīvajām un saimnieciskajām aktualitātēm noved pie sadaļas «Kultūrvide un tūrisms», kurā bez bagātā kultūras mantojuma reklamēta gan šī pagasta dabas daudzveidība, gan ar Usmas ezera piekrasti saistītās atpūtas iespējas. Latvijas urbāno vidi īpaši bagātina kūrortpilsētas Sigulda, Ogre, Baldone, Saulkrasti, Liepāja un Jūrmala ar tām raksturīgo vasarnīcu arhitektūru, atpūtai piemēroto ārtelpas iekārtojumu, kā arī sezonas viesu uzņemšanai radītiem ārstnieciskā servisa resursiem. Liepājas izaugsmi par kūrortu sekmēja tirdzniecības un kara ostas aktīvā darbība, kas piesaistīja gan fi nanses, gan plašu sabiedrības vidusslāni, kam bija svarīgas modernas atpūtas un veselības uzturēšanas iespējas. Rīgas Jūrmalas a īstības pamatā bija tās pieejamība rīdzinieku vasaras atpūtai, pievilcīgā zvejniekciemu vide ar zivīm, ogām un lielisku lētas atpūtas iespēju. Baldones un Ķemeru kūrortu vēstures pamatā ir balneoloģiskās (dziedniecisko dūņu izmantošanas) un klimatoloģiskās ārstniecības a īstība. Pēc Siguldas un Krimuldas gleznieciskās vides novērtējuma tūrisma un atpūtas kultūrā 19. gadsimtā pienāca kārta Ogres, Pabažu, Saulkrastu un vairāku citu vietu iekļaušanai kūrortu kategorijā. Jūrmalas kūrorta vides daudzveidīgo sasaisti ar politisko un sociālo vēsturi uzskatāmi apliecina Pirmā un Otrā pasaules kara piemiņas vietas Slokā, Ķemeros, Kauguros un Dzintaros, kā arī neparastais piemineklis (darināts koka stumbra formā) izcilākajiem ārstiem – Ķemeru sanatorijas un dziednieciskās prakses a īstītājiem. Vairākās luterāņu baznīcas pilsētā liecina par tās pamatiedzīvotāju piederību noteiktai konfesionālai tradīcijai. No tām ievērojamākā ir 17. gadsimtā celtā un 19. gadsimta beigās pārbūvētā Slokas luterāņu baznīca, bet par otru ievērojamāko arhitektūras pieminekli uzskatāma izcilā baltvācu arhitekta Vilhelma Bokslafa projektētā jūgendstila baznīca Dubultos. Savukārt pareizticīgo baznīcas Ķemeros un Dubultos, katoļu baznīcas Majoros, Slokā un Ķemeros, bijusī vācu luterāņu draudzes baznīca Bulduros un līdz mūsdienām diemžēl sākotnējā izskatā nesaglabājušās un arī neizmantotās sinagogas Slokā, Dubultos, Dzintaros un Bulduros liecina arī par Jūrmalas plašo konfesionālo un arhitektūras mantojumu. Ikviena kūrortpilsēta var lepoties ar izsmalcinātas koka arhitektūras mantojumu, kas dara Latvijas kūrortu vidi neprasti pievilcīgu pat Eiropas kultūras mērogā. Kūrortpilsētu vide ir sekmējusi daudzu mākslas un muzikālās kultūras vērtību veidošanos, un katrai šai pilsētai ir individuāli izveidojusies vēsturiskā atmiņa par izciliem kūrorta viesiem, iedzīvotājiem, rakstniekiem un māksliniekiem, kas ar savu klātbūtni bagātinājuši ne tik vien kūrorta vidi, bet radījuši visai nācijas kultūrai nozīmīgus darbus. Viļa Plūdoņa poēma «Divi pasaules» par skarbo zvejnieku

278

Vide.indb 12

2010.07.16. 17:02:47

dzīvi ir sarakstīta, dzejniekam vasaras brīvdienas vadot Bigauņciemā. Pagājušā gadsimta sākumā laikrakstos savas asprātīgās mūzikas kritikas par koncertiem Horna dārzā Dzintaros (toreiz Edinburgā) rakstīja gan Emilis Melngailis, gan Emīls Dārziņš, vēlāk arī Jānis Sudrabkalns, bet tos apmeklēja gandrīz visa topošā latviešu literātu, mūziķu un mākslinieku elite, kas bija Jūrmalu izraudzījusies par savu radošā darba un atpūtas vietu. Par to liecina muzeji, piemiņas vietas un pieminekļi Rainim, Aspazijai, Ludim Bērziņam u. c. Kūrortam, intensīvai vasaras un pludmales atpūtai pakārtota vide prasa radošu un saudzīgu attieksmi pret dabu un apkārtni kā dzīvojamās telpas

paplašinājumu. Tādēļ Jūrmalai raksturīga dabā integrēta mazo formu arhitektūra, dārzu un parku māksla, kā arī dizaina elementu klātbūtne. Vasarnīcu un sanatoriju dārzos ierīkotās atpūtas vietas, lapenes un tējas namiņi ļauj pārcelt vasaras dzīvi ārpus telpām. Rotaļīgus akcentus kūrortpilsētas vidē ienes dekoratīvā tēlniecība: strūklakas, literāra vai mitoloģiska satura darbi, animālistiskās skulptūras. Daudziem ir zināms sērūdens avota noformējums ar ķirzakas figūriņu Ķemeru parkā, Lāčplēša skulptūra skvērā pie Majoru stacijas vai bronzas bruņurupucis Majoru pludmalē – tēlnieka Jāņa Bārdas darbs. Visu šo vides elementu uzstādīšanas jēga ir papildināt kūrortu atmosfēru ar rotaļīgiem akcentiem.

13.7. KULTŪRVIDES KVALITĀTE Latvijas iedzīvotāji ļoti mīl savu zemi, tādēļ viņiem raksturīga augsta atbildība par tās kultūrvidi. To apliecina individuālo saimniecību, privātmāju, restaurēto muižu, kā arī to teritoriju un dārzu kopšana, papildinot tos ar oriģināliem dizaina objektiem. Piemērs kultūrvides a īstībai ir visu to saimniecību īpašnieku veikums, kurus sabiedrība iepazina pēc rakstnieku Imanta Ziedoņa, Aivara Berķa un Ērika Hānberga iniciatīvas novērtēt Latvijas lauku sētas, būves un kultūrainavu. Tas no jauna aktualizēja tradicionālās lauku vides, saimnieciskās dzīves un sadzīves kultūras simbolus (ceļu, pagalmu, klēti, pirti, dārzu, dzīvojamo ēku, aku) un mudināja tos saglabāt laikmetīgā formā. Ar tautā mīlētu rakstnieku palīdzību īstenotā skaistāko lauku sētu veidotāju darba cildināšana stiprina iedzīvotāju pieķeršanos savai zemei un rosina arī citus sekot daudzinātajiem paraugiem. Nemitīgie tradicionālās vides pārveidojumi visos laikos bagātina dzīves telpu un veicina kultūras attīstību. Cirks, ceļojošas zvērnīcas un kunstkameras ir mēģinājums urbānā vidē mītošo sabiedrību tuvināt dabai un dzīvnieku pasaulei. Par vēlmi priedēm apaugušo kāpu teritoriju pilsētas nomalē papildināt ar cilvēka roku radīto vidi, bagātinot to ar parka ainavā iebūvētām ēkām, voljeriem un baseiniem, atgādina 1912. gadā dibinātais Rīgas Zooloģiskais dārzs – vecākais dzīvnieku parks Baltijā. Tajā ir apbūvēta vide, bet tas ir arī pastaigām un atpūtai piemērots parks, kurā ar interesantu dizaina objektu palīdzību mēģināts radīt iespējami labākus apstākļus dzīvnieku turēšanai un eksponēšanai nebrīvē. Pavisam cita rakstura izklaides vide Rīgā apskatāma ēdināšanas un atpūtas kompleksā «Lido», kas radīts uz nacionālās kultūras klišeju bāzes. Tur plašā teritorijā iekārtoti oriģināli apstādījumi un atrakcijas kā bērniem, tā pieaugušajiem, ierīkota slidotava, dažādas šūpoles, karuseļi, ar tēlniecības darbiem papildinātas grotas un uzcelti parku arhitektūras paraugi. Apmeklētāju piesaistei kompleksa autori iecerējuši tajā iekļaut arī viesnīcu, zvanu spēles un dažādas

citas atrakcijas. Uzņēmuma «Lido» atbildīgās personas nemitīgi cenšas atraktīvo, ar kiča kultūras elementiem piesātināto vidi uzpost atbilstoši gadskārtu svētkiem un ikreiz papildināt to ar jaunām komerciālās kultūras detaļām: Ziemassvētkos ar eglītēm, kustīgām lellēm un Santa Klausa simboliku, Lieldienās – ar tradicionālo zaķu un olu dekorācijām, Jāņos – ar meijām un vainagiem. Ventspilī no stagnācijai un kultūrvides degradācijai nolemtas pilsētas ar teicamu menedžmentu kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir radīta atjaunota un daudzveidīga kultūrvide. Atdzimusi un pilnībā restaurēta ir Livonijas ordeņa pils, rātsnams, Sv. Nikolaja baznīca, kā arī vecpilsētas vēsturiskā arhitektūra. Pilnīgi jaunā sakoptības pakāpē iedzīvotājus un viesus iepriecina Piejūras brīvdabas muzejs, kurā savākta plaša zvejnieku sētu arhitektūras un sadzīves priekšmetu kolekcija. Pa muzeja teritoriju apmeklētājus vizina restaurēts tvaika bānītis, vilkdams dažus arhaiskus vagonus. Ventspilī ir apgūtas daudzas agrāk brīvās pilsētas telpas, ierīkojot tajās parkus, rotaļu un atrakciju laukumus. Neviena cita pilsēta Latvijā nevar lepoties ar Piedzīvojumu parku ekstrēmu

13.17. attēls. Ventspils rātsnams – sakoptas kultūrvides piemērs

279

Vide.indb 13

2010.07.16. 17:02:50

sajūtu mīļotājiem, Fantāzijas parku Pārventā un Bērnu pilsētiņu centrā. Aktīvai atpūtai Ventspilī izveidota pasaules līmeņa BMX trase, Olimpiskais centrs, Akvaparks, slēpošanas kalns «Lemberga hūte». Meditatīvām un vides zinībās izglītojošām pastaigām piemērotas meža takas, bet Piejūras parks ar apstādījumos izvietoto enkuru kolekciju ir vienīgais šāda veida parks pasaulē. Mākslinieki, arhitekti un starptautisku pieredzi ieguvuši dārznieki rūpīgā darbā un īsā laikā Ventspils pilsētvidi ir sakārtojuši atbilstoši Rietumu civilizācijas paraugiem. Rekonstruētais tirgus laukums un ostmalas promenāde ir kļuvuši vizuāli pievilcīgi ar jauniem vides dizaina elementiem, bet pilsētas ielas un skvērus piepilda tēlnieciski vides elementi un strūklakas, tādi kā Saules laiviņas, Kuģu vērotājs, Ziedu pulkstenis, sporta un humoristiskām tēmām veltītas ziedu skulptūras. Ventspils kultūrvide turpina pilnveidoties. Latvijas daudzveidīgajā kultūrvidē ir vieta arī mazāka mēroga cilvēka roku veidojumiem, kas radīti, ar bagātīgu iztēli apvienojot ainavu, arhitektūru, mākslu un dizaina elementus. Plašā un gleznieciskā teritorijā pie Turaidas pils kopš 1982. gada sākts uzstādīt vairākas tēlnieka Induļa Rankas radītas skulptūras. Kopš folklorista Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienas svinībām 1985. gadā izveidotais parks tiek saukts par Dainu kalnu, bet pēdējā laikā arī par Tautasdziesmu parku. Liela izmēra granīta skulptūrās, kuru skaits jau sasniedzis 26, filozofiskā vispārinājumā atspoguļotas latviskajai mentalitātei, mitoloģijai un dzīvesziņai tuvas tēmas. Tas ir lielākais un ievērojamākais viena autora skulptūru parks Latvijā, ar kuru salīdzināmas tādas atzītas vērtības kā Vīgelanna parks Oslo vai Millesa dārzs Stokholmā. Kā pasaulē atzīts kultūrvides fakts mākslas grāmatās jau ir ierindots Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs, kuru 1991. gadā pie Sabiles ap 100 hektāru lielā teritorijā iekārtoja tēlnieks Ojārs Feldbergs. Muzeja pastāvīgajā kolekcijā ir jau 150 skulptūras un vides instalāciju objekti, kurus vairāku gadu garumā rīkotos simpozijos darinājuši Latvijas un ārzemju tēlnieki. Muzeja koncepcija paredz dabas

13.18. attēls. Ar profesionālu mākslinieku radītiem darbiem papildināta Abavas senlejas ainava Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā

ainavas, lauksaimniecības zemes, kultūras mantojuma un mākslas objektu sintēzi vienotā kultūrvides telpā, lai jaunradītos mākslas darbus tajā integrētu kā organisku sastāvdaļu. Tēlniecības simpozijos un vides mākslas radošajās darbnīcās uzmanība pievērsta filozofiskām kategorijām, dabas pirmelementiem, kultūras arhetipiem un simboliskām vērtībām, specifiskiem centieniem ar tēlniecības līdzekļiem pārvarēt matērijas, laika un telpas robežas. Latvijā ir daudz ainavisku pastaigu parku ar izglītojošu un izklaides raksturu, kurus nemitīgi pilnveido izdomas bagātas personības. Izziņas takas šajos parkos mudina sabiedrību interaktīvā veidā iepazīt kultūrvidi. Skrīveru vidusskolas un Andreja Upīša memoriālā muzeja darbinieku radošā sadarbībā 1982. gadā izveidota viena no pirmajām izglītojošām kultūrvides takām – Dīvajas taka. Zinošu vidusskolēnu pavadīti, interesenti jau tolaik varēja iepazīties ar A. Upīša prozā aprakstītajām ainavām, dabu, koku un augu valsti, kā arī uzzināt daudz kultūrvēsturisku detaļu. Mūsdienās tūristu vajadzībām izstrādātas 13 dažāda garuma un veida takas, kurās iepazīt bagāto Skrīveru novada kultūrvēsturi. Daiļrunīgie taku nosaukumi – Pulksteņupītes taka, Kumeļkalna taka, Kurta fon Brimmera taka un citi – liecina par literāri poētisko piedāvājumu Skrīveru kultūrvides uztverei. Sabiedrības izglītošanā un vides kultūras audzināšanā liela nozīme ir Latvijas nacionālo parku, liegumu un rezervātu aicinājumam iepazīt izzūdošas un tāpēc unikālas augu sugas, ģeoloģiskos atsegumus un saimnieciskas darbības nepārveidotas ainavas. Viena no vecākajām dabas takām Latvijā izstrādāta Slīteres nacionālā parka teritorijā. Dažāda garuma maršrutos atbilstoši vecumam un profesionālajai sagatavotībai parka darbinieki iepazīstina ar neparastiem ģeoloģiskiem veidojumiem, ledus laikmeta jūras stāvkrasta ainavu un Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu. Līdzīgā veidā Ķemeru nacionālā parka teritorijā, ieguldot lielu darbu, ierīkotas vairākas izglītojošas takas, kuru maršrutos apmeklētāji var iepazīt purva ainavu, floru un faunu, izzināt vides īpatnības un vērot savdabīgā biotopa netraucēto dzīvi. Pašvaldību, juridisko personu un privātajos parkos vairāk nekā nacionālajos parkos akcentēta izklaides un atpūtas funkcija. Nereti šādi parki ir a īstījušies agrāko muižu teritorijās, kurās saglabājušies dižkoki, dendroloģiski retumi, alejas, ūdens baseini un citi parku elementi. Vienā no Kurzemes skaistākajām ainavām starp Talsu pauguraines ezeriem gleznieciski iekļaujas Talsu mācītājmuiža ar Ludviga van Bēthovena drauga – mācītāja Kārļa Ferdinanda Amendas dzīvesvietu, kapu kalniņu un izkoptajā ainavā ievietotiem vides mākslas objektiem. Taču muižu kultūrvides uzdevums ir atklāt iepriekšējo gadsimtu dārzu un parku mākslas sasniegumus, tādēļ muižu parku estētika ir sakņota vēsturisko stilu paradigmās. Dendroloģiski un ainaviski vērtīgais Rūmenes muižas parks pie Kandavas maksimāli izkopts 2008.– 2009. gadā un ir piemērs saudzīgai dārznieka veidotās ainavas saglabāšanai. Savukārt Kukšu muižas

280

Vide.indb 14

2010.07.16. 17:02:54

teritoriju, kurā pie 18. gadsimtā celtās muižas ēkas bija saglabājušies vien atsevišķi lieli koki, īpašnieks kopj atbilstoši saviem priekšstatiem. Kukšu muižas teritorija 21. gadsimtā ir ieguvusi mūsdienīgus internacionālās dārzu un parku veidošanas kultūras elementus: itāļu ainavu elementus – pergolu, marmora strūklakas, kā arī neapstrādātu egles baļķu lapeni, vairākas skulptūras un pat ķīniešu armijas karavīru terakotas tēlus. Atšķirīgu pieeju kultūrainavas radīšanā apliecina Mazsalacas vides entuziasti, vidusskolas audzēkņi un pašvaldība, trīs kilometru garumā saudzējot un kopjot nostāstiem bagāto Salacas upes ieleju ar smilšakmens klinšu atsegumiem, priežu mežu, grotām, avotiem un citiem neparastiem dabas veidojumiem. Skaņākalna dabas parka vidi ar 14 metru dziļo Velna alu, Vilkaču priedi, Neļķu un Skaņākalna klintīm, Velna kanceli, Skābumbaļļas avotiņu papildina kāpnes, margas, tiltiņi un citi vides labiekārtojuma

elementi. Bērnu pastaigām radītā Rūķu taka atšķiras no tautas nostāstos daudzinātā stiprinieka Kurbada takas. Tās noformējumā izmantots ap 50 kokgriezuma skulptūru, kuras pēc latviešu tautas pasaku motīviem darinājuši Rīgas lietišķās mākslas studiju «Dzīne» un «Cēre» tēlnieki. Gan tūristi, gan jaunlaulātie ir iecienījuši Skaņākalna dabas parku tā neparasto akustisko īpašību un gleznainās ainavas dēļ. Talsu rajona Īves pagasta «Laumu» māju īpašnieki ir izveidojuši interaktīvas atpūtas un izklaides uzņēmumu SIA «Laumas».8 Plašas lauku un meža platības, tīrot, pļaujot, kopjot ainavu un labiekārtojot vidi, pielāgotas sportam un tūrismam. Īpašas simpātijas Laumu dabas parks ir izpelnījies starp tiem ceļotājiem, kas tur ierodas veselām ģimenēm. Izstaigājot Bišu, Putnu, Augu un Meža takas un iepazīstoties ar Latvijas dabas bagātībām, šāds parks, kas veidots uz komerciāliem pamatiem, popularizē organizētu kultūrvidi un audzina sabiedrību.

13.8. KULTŪRVIDES DEGRADĀCIJA UN TĀS UZLABOŠANAS IESPĒJAS Globālie procesi liecina par neatgriezenisku Zemes resursu izsīkumu un dabiskās vides degradāciju. Šīs likumsakarības a iecas arī uz kultūrvidi, kurai par spīti cilvēces pūlēm to sargāt tik un tā ir ierobežotas iespējas pat uz laiku aizkavēt kultūras liecību zudumu. Palielinoties apdzīvotībai un intensificējoties ražošanai, samazinās dabisko, neskarto biotopu platības un izzūd dzīvnieku un augu sugas, mainās at mosfēras sastāvs, zemeslodes klimats un vienlaikus pasliktinās cilvēku dzīves apstākļi. Tomēr civilizācijas progresu, kas neizbēgami paātrina globālās vides eroziju un kultūrvides degradāciju, nav iespējams apturēt, kaut arī sabiedrības emocionālās pašsajūtas uzlabošanai informācijas līdzekļi mēģina noskaņot pasaules sabiedrību cerīgam atrisinājumam. Gan reģionālā, gan valstiskā un starptautiskā līmenī tiek veikti dažādi atsevišķu kultūrvides sastāvdaļu atjaunošanas un saudzēšanas pasākumi, tiek saskaņota kultūras mantojuma saglabāšana un izcilāko objektu glābšana. Taču restaurācija nespēj autentiski atjaunot nedz vides, nedz cilvēka roku radīta objekta sākotnējo kvalitāti. Tādēļ izpratne par restaurāciju kā glābjošu pasākumu kompleksu, kas radusies 19. un 20. gadsimtā uz kultūras simbolu mārketinga pamata, tiek pamatota ar maldīgu priekšstatu par iespēju apturēt laiku, indivīdu romantisku vēlmi pārcelties atpakaļ laikā. Mākslīga kultūrvides iekonservēšana rada kaut ko līdzīgu mūžīgā sasaluma zonai, kurā tiek kavēta dabiska evolūcija, un to neizbēgami pavada negatīvas kultūrvides pārmaiņas. 8 9

13.19. attēls. Pārtrauktās lauksaimniecības un mainīgās apdzīvotības dēļ izpostīta lauku viensēta Vidzemē – kultūrvides degradācijas piemērs

Kopš 1992. gada UNESCO Pasaules kultūras mantojuma komiteja veido «Pasaules kultūras mantojuma saraksta» cienīgu pilsētu, arhitektūras kompleksu un atsevišķu izcilu pieminekļu sarakstu, par būtisku kritēriju objektu vērtējumā izvirzot kultūrainavas kvalitāti, kas sašaurina kultūrvides jēdziena izpratni, ievērojami akcentējot dabas komponentus.9 Par starptautiski atzītiem materiālās kultūras pieminekļiem ar bagātu kultūrainavas elementu klāstu Vācijā ir kļuvuši Verlicas parks Desavā (Dessau-Wörlitzer Gartenreich), Elbas upes ieleja pie Drēzdenes, Piklera parks Bādmuskavā (Fürst-Pückler-Park in Bad Muskau) un daudzas nozīmīgas kultūrainavas, retas un vēsturiskas vietas Austrijā, piemēram,

Par Laumu dabas parku sk. www.laumas.lv Ri tlinien für die Dur führung des Übereinkommens zum S utz des Kultur-und Naturerbes der Welt in der Übersetzung der Deuts en UNESCO-Kommission, Abs ni II. A. Ar Übereinkommen ir saprotama «Pasaules kultūras mantojuma konvencija». Tās teksts vācu valodā pieejams: www.unesco.de/650.html

281

Vide.indb 15

2010.07.16. 17:02:57

Hallštates–Dahšteinas (Hallsta -Dachstein) sāls alu komplekss, bet Šveicē – vīnogulāju terases Lavo (Lavaux). No Latvijas vienīgi Rīga ar daudzveidīgu arhitektūru koncentrētā urbānā vidē 1997. gadā iecelta šādu augsti vērtētu kultūrainavas objektu godā. Starptautiskās ekspertu komisijas izvirzītajiem kritērijiem varētu atbilst arī Gaujas nacionālā parka teritorijā iekļautais Turaidas muzejrezervāts, kuru kā reālu pretendentu UNESCO komisijai ieteikusi muzeja administrācija. Tieši Turaidas muzejrezervātā visaktīvāk tiek aizsargāti un kopti daudzveidīgi kultūrainavu veidojošie komponenti – muzeja kolekcija, arhitektūra, ainava un daba –, lai nodrošinātu visefektīvāko atdevi sabiedrībai. Sadarbojoties Kultūras un Reģionālās a īstības un pašvaldību lietu ministrijai, 2007. gadā ir izstrādāta

valstiska operacionālā programma «Infrastruktūras un pakalpojumi», kurā iekļauta būtiska analītiskā sadaļa «Kultūrvides sociālekonomiskā ietekme». Tās preambulā kā sabiedrības dzīves kvalitātes nosacījums paredzēta pievilcīgas kultūrvides un a īstītas kultūras infrastruktūras veidošana un uzturēšana. Šajā dokumentā plānotās vadlīnijas ir orientētas uz ekonomisku un sociālu projektu īstenošanu kultūrvides kvalitātes uzlabošanai, ar to vairāk saprotot patērējamos resursus, kuru izmantošana radītu iespēju uzlabot dzīves kvalitāti. Taču gan nacionālās, gan globālās sabiedrības stratēģiskie panākumi kultūrvides saglabāšanā veidojas no atsevišķu zemju, pilsētu pašvaldību un reģionu administrācijas tālredzīgas iniciatīvas, programmām un konkrētiem soļiem ilgtspējīgas kultūrvides kontinuitātes nodrošināšanā.

LITERATŪRA Berķis A., Bruņiniece D., Hānbergs Ē. (2007) Simts lauku sētas Latvijā. Rīga: Jumava. Berķis A., Hānbergs Ē., Ziedonis I. (2001) Lauku sēta ir gudra. Rīga: Jumava. Berķis A., Hānbergs Ē., Ziedonis I. (2006) Likteņbērzi. Rīga: Jumava. Bīlenšteins A. (2007) Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti. Rīga: Jumava. Dāvidsone I. (1988) Rīgas dārzi un parki. Rīga: Liesma. Eniņš G. (1982) Koks – dabas piemineklis. Rīga: Zinātne. Heins A., Zilgalvis J., Lukšionīte-Tolvaišiene N. (2007) Pilis un muižas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Rīga: Elpa.

Krastiņš J. (2007) Rīgas jūgendstila ēkas. Ceļvedis pa jūgendstila metropoles arhitektūru. Rīga: ADD Projekts. Latvijas ezeri (1973) Rīga: Liesma. Saliņš S. (1974) Latvijas dižkoki un retie koki. Rīga: Zinātne. Saltupe B., Eberhards G. (1981) Akmeņi un dižakmeņi. Rīga: Zinātne. Sedovs V. (1992) Balti senatnē. Rīga: Zinātne. Spārītis O. (2007) Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds. Suitu identitāte (2005) Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Urtāns J. (2004) Skudra pie kalna. Arheologa stāsti. Rīga: Nordik.

INTERNETA RESURSI Sēmes pagasts. Pieejams: www.seme.lv Usmas pagasts. Pieejams: www.usmaspagasts.lv Jūrmalas pilsētas kultūrvides un kultūras attīstības prioritāšu koncepcija. Pieejams: www.jurmala.lv

Ventspils kultūrvide. Pieejams: www.ventspils.lv Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs. Pieejams: www.pedvale.lv Laumu dabas parks. Pieejams: www.laumas.lv

282

Vide.indb 16

2010.07.16. 17:03:01

14.

ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA

Jānis Brizga, biedrības «Zaļā brīvība» valdes priekšsēdētājs

Kristīne Āboliņa, Latvijas Universitātes docente

Māris Kļaviņš, Latvijas Universitātes profesors

Ilgtspējīgas attīstības koncepcija ir ne tikai viedoklis, kā cilvēcei kopumā un arī konkrētai kopienai un sabiedrībai attīstīties, bet galvenokārt uzskatu kopums par to, kāds sabiedrības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu. Ir jautājumi, kas svarīgi ikvienam cilvēkam, – kas ir mūsu esamības pamatā, kāda ir dzīves jēga? Bet ir jautājumi, kuru atbilde ir pamatā sabiedrības pastāvēšanai. Jau no vissenākajiem laikiem cilvēki ir tiekušies veidot savas organizācijas formas – sabiedrību – tā, lai ne tikai nodrošinātu labumu to veidotājiem, bet arī spētu pastāvēt ilgtermiņā. Savukārt no vēstures ir zināms, ka nereti valstis, kuras pretendējušas uz «tūkstošgadu» pastāvēšanu, ir sabrukušas dažu gadu desmitu laikā. Šīs nodaļas mērķis ir sniegt skatījumu par to, kādi varētu būt sociāli taisnīgas, vides kvalitāti saglabājošas sabiedrības pastāvēšanas principi – ilgtspējīga attīstība. Šajā nodaļā aprakstīti ierobežojumi sabiedrības attīstības modeļiem; tas, kā vēsturiski attīstījusies ilgtspējīgas attīstības koncepcija un kas nepieciešams tās iedzīvināšanai; ilgtspējīgi patēriņa un ražošanas modeļi; vides slodzes saistība ar iedzīvotāju skaitu uz Zemes; ekoefektivitāte un produktivitāte, kā arī patēriņu noteicošie faktori, paņēmieni un līdzekļi ilgtspējīgas attīstības veidošanai.

Vide.indb 1

2010.07.16. 17:03:01

14.1. IZAUGSMES ROBEĹ˝AS 14.1.1. IZAUGSMES UN SABIEDRÄŞBAS ATTÄŞSTÄŞBAS RAKSTURS CilvÄ“ces a ÄŤstÄŤbu 20. gadsimta laikÄ raksturo iedzÄŤvotÄ ju skaita, raĹžoĹĄanas un patÄ“riņa eksponenciÄ ls pieaugums un daudzu procesu globalizÄ cÄła. Protams, ne viss pieaug ar vienÄ du Ä trumu, piemÄ“ram, pasaules na as patÄ“riņa Ä trums nedaudz samazinÄ s, bet dabasgÄ zes – palielinÄ s. DaĹžu cilvÄ“ces a ÄŤstÄŤbai raksturÄŤgo izmaiņu raksturs pÄ“dÄ“jÄ s simtgadÄ“s parÄ dÄŤts 14.1. a Ä“lÄ . TajÄ redzams, ka pÄ rmaiņu Ä trumi ir atťġirÄŤgi, bet kopÄ“jÄ tendence – izaugsme – turpinÄ s. Pasaules iedzÄŤvotÄ ju skaits ir sÄ cis palielinÄ ties eksponenciÄ li kopĹĄ rĹŤpnieciskÄ s revolĹŤcÄłas sÄ kuma. Pasaules rĹŤpniecÄŤbas produkcÄłas daudzums parÄ da eksponenciÄ lÄ s izaugsmes tendences, pat neņemot

IedzÄŤvotÄ ji (miljoni)

CO2 koncentrÄ cija, md

5 4 3 2 1 0 1750 10 9 8 7 6 5 4 3 2 1 0 1750

1800

1850

1900

1950

1800

1850

1900

1950

2000 1000 1800

1850

1900

1950

2000 NKP

15

1800

1850

1900

1950

2000

Upju aizsprosti

24 20 16 12 8 0 1750

2000

Tonnas (miljoni)

200 150 100

1800

1850

1900

250

MinerÄ lmÄ“slu patÄ“riņť

250 Tonnas (miljoni)

1950

4

300

1950

2000

Papčra patēriņť

200 150 100 50

50 0 1750

1900

28 Aizsprosti (tĹŤkstoĹĄi)

3000

1850

30

0 1750

Ūdens patēriņť

4000

1800

45

2000

5000

0 1750

300

250 1750

2000

CO2 koncentrÄ cija atmosfÄ“rÄ

350

PilsÄ“tu iedzÄŤvotÄ ji

6000

Km3

400

IedzÄŤvotÄ ji

6

1990 USD (1012)

IedzÄŤvotÄ ji (miljardi)

7

vÄ“rÄ izmaiņas, ko radÄŤja pasaules na as cenas svÄ rstÄŤbas un ekonomiskÄ krÄŤze. ArÄŤ piesÄ rņojoĹĄo vielu emisÄłas apjomi pieaug, un globÄ lÄ s klimata izmaiņas ir sekas ogÄźskÄ bÄ s gÄ zes koncentrÄ cÄłas pieaugumam at mosfÄ“rÄ . SabiedrÄŤba augsmi nereti vÄ“rtÄ“ kÄ sasniegumu. Daudzas kopienas un tautas, bagÄ tas vai nabadzÄŤgas, meklÄ“ iespÄ“ju paplaĹĄinÄ t savu darbÄŤbu, lai varÄ“tu atrisinÄ t svarÄŤgÄ kÄ s problÄ“mas. BagÄ tajÄ pasaulÄ“ ekonomiskÄ s izaugsmes nepiecieĹĄamÄŤbu pamato ar vajadzÄŤbu radÄŤt darbvietas, nodroĹĄinÄ t sociÄ lo aizsardzÄŤbu un tehniskos sasniegumus. NabadzÄŤgÄ s valstÄŤs ekonomikas a ÄŤstÄŤba, ťġiet, ir vienÄŤgais ceğť, lai izrautos no trĹŤkuma. KamÄ“r nav atrasts cits risinÄ jums pasaules problÄ“mÄ m, cilvÄ“ki uzskatÄŤs a ÄŤstÄŤbu par galveno ceÄźu uz laimÄŤgu nÄ kotni un darÄŤs visu, lai veicinÄ tu augsmi.

1800

1850

1900

1950

2000

0 1750

Gads

1800

1850

1900

1950

2000

Gads

14.1. attÄ“ls. CilvÄ“ces attÄŤstÄŤbai raksturÄŤgo rÄ dÄŤtÄ ju mainÄŤba pÄ“dÄ“jÄ s simtgadÄ“s

284

Vide.indb 2

2010.07.16. 17:03:09

Tādi ir izaugsmes psiholoģiskie un materiālie iemesli. Ir acīmredzams, ka izaugsme spēj atrisināt dažas problēmas, bet tā diemžēl rada arī jaunas. Tas ir saistīts ar izaugsmes un a īstības ierobežojumiem. Zeme ir galīga. Jebkāda fizikāla izaugsme, arī iedzīvotāju skaita palielināšanās, automobiļu, ēku un piesārņojuma pieaugums joprojām turpinās. Tomēr cilvēku dzimstība, automobiļu vai ēku daudzums un piesārņojuma koncentrācija nav svarīgākie izaugsmes ierobežojumi. Svarīgākie ierobežojumi a iecas uz enerģijas un materiālu plūsmām, kas nepieciešamas, lai uzturētu cilvēkus, kā arī ražotu automobiļus un būvētu ēkas. Sabiedrība un ekonomika ir atkarīgas no gaisa, ūdens, pārtikas, izejvielu un organiskā kurināmā plūsmām, kas nāk no Zemes. Bet šīs plūsmas izraisa piesārņojuma un atkritumu plūsmas. Izaugsmes ierobežojumi faktiski ir globālo resursu ierobežojumi un planētas ierobežotā spēja absorbēt atkritumus un piesārņojumu. Daudzas cilvēku darbības, sākot no minerālmēslu izmantošanas līdz pilsētu a īstībai, ir eksponenciāli augošas, un tās var aprakstīt ar atbilstošām līknēm (14.1. a ēls). Eksponenciālā izaugsme ir virzošais spēks, kas izraisa sabiedrības ekonomikas tuvošanos planētas fizikālajām robežām. Tā ir iesakņojusies cilvēces kultūrā un kļuvusi par neatņemamu globālās sistēmas struktūru. Eksponenciālā pieauguma jēdziens, kas liekas tik vienkāršs, var dot pārsteidzošus rezultātus, ja mēģinām izprast, ko tas nozīmē sadzīvē. To labi ilustrē persiešu leģenda par gudro galminieku, kas dāvināja valdniekam brīnišķīgu šaha galdiņu un, jautāts par atlīdzību, lūdza dot rīsu graudus, liekot tos dubultā skaitā uz katra nākamā kvadrāta. Uz pirmā kvadrāta viens grauds, uz otrā divi, bet uz desmitā kvadrāta vajadzēja uzlikt 512 graudus, uz piecpadsmitā 16 384, bet uz divdesmit pirmā jau vairāk nekā miljonu graudu rīsa. Un, protams, valdnieka rīsa krājumu nepietika. Iedzīvotāju skaits un kapitāls ir tie dzinēji, kas nodrošina industrializētās pasaules augsmi. Citi lielumi – pārtikas ražošana, resursu izmantošana un piesārņojums – arī tiecas augt eksponenciāli, bet nevis tāpēc, ka tie paši daudzkāršojas, bet gan tāpēc, ka tos ietekmē iedzīvotāju skaits un kapitāls. Tādējādi pārtikas ražošana, resursu un enerģijas izmantošana palielinās nevis to struktūras ietilpības dēļ, bet tāpēc, ka eksponenciāli augošais iedzīvotāju skaits pieprasa arvien vairāk pārtikas, materiālu un enerģijas. Tieši iedzīvotāju skaits un kapitāls nosaka eksponenciālo augsmi. Tiem augot, izvirzās prasība gan pēc materiāliem, gan pēc enerģijas, kas, savukārt, palielina piesārņojuma emisiju. Tas nav patvaļīgs pieņēmums, bet gan fakts. Eksponenciāli augošām sistēmām ir strukturāla daba, bet mehānisms, kas nosaka augsmi, ir zināms un saprotams. Jāņem vērā, ka iedzīvotāju skaits un kapitāls, kā arī tos atbalstošās

materiālu un enerģijas plūsmas ir pieaugušas jau gadsimtiem ilgi, izņemot dažus nelielus pārtraukumus. Ražošanas kapitāls ietver iekārtas, aparatūru, mašīnas un rūpnīcas, kas ir nepieciešamas, lai iegūtu produkciju ar darbaspēka, enerģijas, izejvielu, zemes, ūdens, tehnoloģijas, vadības un mūsu planētas dabisko ekosistēmu palīdzību. Ražošanas kapitāls rada nepārtrauktu produkcijas straumi. Kapitāla mainību var raksturot eksponenciālā izaugsme, eksponenciālā samazināšanās vai dinamisks līdzsvars. Tāpat kā iedzīvotāju skaits ir pakļauts demogrāfiskām izmaiņām industrializācijas procesā, arī ekonomika ir pakārtota ilgtermiņa pārmaiņu procesam. Ražošanas kapitāls aug eksponenciāli, bet tomēr ātrāk par iedzīvotāju skaitu. Laika posmā starp 1970. un 2008. gadu ražošanas apjoms ir palielinājies gandrīz par 100%. Tādai izaugsmei pasaulē būtu vajadzējis radīt divas reizes lielāku rūpniecības preču daudzumu uz vienu iedzīvotāju, ja vien iedzīvotāju skaits būtu palicis nemainīgs. Tomēr, augot arī iedzīvotāju skaitam, vidējais rūpniecības preču daudzums uz vienu iedzīvotāju ir palielinājies tikai par trešdaļu. Ja kapitāla daudzums aug ātrāk par iedzīvotāju skaitu, tad atbilstoši demogrāfiskās pārejas teorijai tam vajadzētu nozīmēt, ka materiālā dzīves līmeņa celšanās samazinātu iedzīvotāju skaita palielināšanās ātrumu. Zināmā mērā un dažās vietās tā patiešām notiek. Bet ne ekonomiskā izaugsme, ne tās demogrāfiskā pretdarbība nenotiek pietiekami ātri. Dažos gadījumos šīs ietekmes pat veicina viena otru. Tāpēc ekonomiskā labklājība samazinās, bet iedzīvotāju skaits ir pastāvīgs vai augošs. Un to zināmā mērā nosaka ražošanas produkcijas sadales veids. Lai arī kopumā pasaulē visos cilvēka darbības sektoros ir notikusi milzīga a īstība, tomēr sociālo problēmu raksturojums gadu no gada kļūst satraucošāks: ▪ katru gadu pasaulē no viegli novēršamām slimībām mirst vairāk nekā 2 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem; ▪ katru dienu pasaulē 6000 bērnu mirst no slimībām, kas saistītas ar tīra dzeramā ūdens trūkumu vai sliktiem sadzīves apstākļiem; ▪ ap 2 miljardiem cilvēku dzīvo bez elektrības, vēl 2 miljardiem tā ir nepietiekamā daudzumā; ▪ kopš 1985. gada no AIDS 25 valstīs ir miruši vairāk nekā 7 miljoni cilvēku; ▪ no 1,2 miljardiem cilvēku, kuri dzīvo ārkārtējā nabadzībā, apmēram 900 miljoni mitinās lauku rajonos, viņu izdzīvošana ir tieši atkarīga no bioloģiskās daudzveidības, ūdens piesārņojuma un augsnes degradācijas. Sevišķi izteikta ir pasaules sabiedrības ekonomiskā noslāņošanās. Dabas resursu un cilvēku saražoto materiālo un nemateriālo labumu sadales veids ir radījis gan ļoti turīgus cilvēkus, gan ekstremāli nabadzīgu sabiedrības daļu. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, vienas piektdaļas pasaules iedzīvotāju jeb 1,1 miljarda cilvēku vidējie ienākumi ir mazāki par 0,5 latiem dienā. 70% no šiem cilvēkiem ir sievietes.

285

Vide.indb 3

2010.07.16. 17:03:10

Pasaules 20 bagātākās valstis pārsvarā ir Ziemeļamerikā un Rietumeiropā, bet šajā grupā ietilpst arī Japāna, Singapūra, Austrālija, Jaunzēlande, Apvienotie Arābu Emirāti un Izraēla, un tajās dzīvo apmēram viena piektdaļa pasaules iedzīvotāju. Vairāk nekā trīs miljardi iedzīvotāju dzīvo nabadzīgākajās valstīs Āfrikā un Āzijā. Plaisa starp šīm divām pasaulēm arvien palielinās. Gada ienākumu līmenis vidējam iedzīvotājam no pasaules bagātākajām valstīm ir vairāk nekā 100 reizes lielāks nekā vidēji iedzīvotājam valstī ar zemu ienākumu līmeni. Nevienlīdzības plaisa ir vēl lielāka indivīdu līmenī. Pasaules 200 turīgāko cilvēku bagātība kopā ir vērtējama kā 0,5 triljoni latu, kas ir vairāk, nekā pieder trim miljardiem pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju kopā. Pārtikušo iedzīvotāju dzīvesveids būtiski ietekmē pasaules resursu patēriņu. Piemēram, ASV, kur dzīvo 5% pasaules iedzīvotāju, tiek patērēta apmēram viena ceturtā daļa pasaulē saražoto preču un veidojas gandrīz puse rūpniecisko atkritumu. Viena vidusmēra amerikāņa dienas patēriņam vajadzīgi apmēram 450 kilogrami izejmateriālu, tajā skaitā 18 kilogrami fosilā kurināmā, 12 kilogrami lauksaimniecības produktu, 10 kilogrami koksnes un papīra un 450 litri ūdens. Vienā gadā amerikāņi izsviež atkritumos 50 miljonu tonnu papīra, 67 miljardus pudeļu, 18 miljardus autiņbiksīšu, 2 miljardus žilešu un citus resursus... Ekonomists Džefrijs Sahs, ANO Tūkstošgades attīstības projekta direktors, norāda, ka pasaulē būtu iespējams likvidēt galēju nabadzību līdz 2025. gadam, ja bagātākās valstis ziedotu tikai 0,7% nacionālā ienākuma palīdzībai nabadzīgajām valstīm. Šie fondi būtu jāizlieto bērnu vakcinācijai pret infekcijas slimībām, sākumskolu vispārējas pieejamības nodrošināšanai, ģimenes plānošanas pakalpojumiem tiem, kas to vēlas, dzeramā ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanai, pārtikas nodrošināšanai badacietējiem, kā arī stratēģiskiem mikrokredīta aizdevumiem pašnodarbinātajiem. Šī summa – 70 miljardu latu gadā – ir daudz lielāka, nekā tiek ziedots pašlaik, taču jautājums ir par prioritātēm. Pašlaik tēriņi militārajām vajadzībām pārsniedz 0,5 triljonus latu gadā, kas ir līdzvērtīgi puses pasaules iedzīvotāju ienākumiem gadā kopā. Viens aviobāzes kuģis maksā tikpat, cik desmit gados visas rūpnieciski a īstītās valstis kopā ziedo palīdzībai a īstības valstīm. Ekonomika straujāk a īstās industrializētās valstīs, un ekonomiskā izaugsme sistemātiski turpinās pārsvarā bagātajās valstīs. Ekonomisko stagnāciju nabadzīgās valstīs nosaka vairāki iemesli, tai skaitā sistemātiska netaisnība un apspiestība, īpaši a iecībā uz nabadzīgajiem slāņiem. Bagātām valstīm ir daudz vieglāk taupīt, investēt un pavairot kapitālu nekā nabadzīgām valstīm, un ne tikai tāpēc, ka bagātajām tautām ir lielākas iespējas kontrolēt tirgus apstākļus, izstrādāt un nopirkt jaunas tehnoloģijas un pārvaldīt resursus. Bagātajās valstīs iepriekšējās izaugsmes gadsimtos ir uzkrājies vairāk kapitāla, kas tagad var palielināties daudz efektīvāk. Tomēr pamatvajadzību

nodrošināšana nākotnē būs iespējama bez pašreizējo krājumu noplicināšanas, nodrošinot resursu taupīšanu un saglabājot investīciju apjomus. Mazāks iedzīvotāju skaita pieaugums bagātākās valstīs ļauj tām rūpniecības kapitāla lielāko daļu novirzīt ražošanas investīcijām un samazināt investīciju daļu pakalpojumu sfērā, kas paredzēta veselības aprūpei un izglītībai. Bet to nevar atļauties ātri augošas valstis un ekonomikas. Resursi

Centrs Rūpnieciskā ražošana un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Produkcijas, pakalpojumu un kapitāla eksports

Perifērija Izejvielu un resursu (ieskaitot cilvēkresursus) avots. Produkcijas un pakalpojumu patērētājs

Produkcija un pakalpojumi

14.2. attēls. Darba dalīšanas vienkāršota shēma globalizētā ekonomikā: centra un perifērijas struktūras

14.3. attēls. Pasaules valstu labklājības sadalījums Kartē attēloto valstu lielums ir proporcionāls nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju.

Nabadzīgās valstīs kapitāla izaugsmei ir lieli ierobežojumi iedzīvotāju skaita palielināšanās un citu iemeslu dēļ. Virsvērtība, ko varētu izmantot investīcijām, tiek atvēlēta ārzemju investoriem, vietējās elites luksusa apstākļu radīšanai, ārējo parādu nomaksai vai arī pārmērīgai militarizācijai. Nabadzību sekmē korupcija, zems izglītības līmenis un kļūdaina vadība, bet iedzīvotāji tiek pakļauti izaugsmes modelim, kas palielina iedzīvotāju skaitu, bet neļauj kļūt bagātākiem. Struktūra, kas saista iedzīvotāju skaitu ar kapitālu, ir tāda, ka globālās ekonomikas a īstības modelī realizējas princips, ko labi raksturo sens sakāmvārds – bagātais kļūst bagātāks, bet nabadzīgajam dzimst bērni. Tomēr tā nav nejaušība, ka sistēmai piemīt šādas īpašības. Tā ir veidota, lai radītu tieši tādu rezultātu, un tas turpināsies, ja vien struktūra netiks pārdomāti mainīta. Iedzīvotāju

286

Vide.indb 4

2010.07.16. 17:03:10

skaita pieaugums palÄ“nina raĹžoĹĄanas kapitÄ la augsmi, radot augoĹĄas prasÄŤbas pÄ“c skolÄ m, slimnÄŤcÄ m, resursiem un pamatprecÄ“m, tÄ dÄ“jÄ di samazinot rĹŤpniecÄŤbas produkcÄłas daÄźu investÄŤcÄłÄ m raĹžoĹĄanÄ . NabadzÄŤba padara cilvÄ“ku skaita palielinÄ ĹĄanos mōŞčgu, liekot cilvÄ“kiem dzÄŤvot apstÄ kÄźos, kur nav iespÄ“jams saņemt kvalitatÄŤvu izglÄŤtÄŤbu, veselÄŤbas aprĹŤpi, nodroĹĄinÄ t ÄŁimenes plÄ noĹĄanu. Nav citas izvÄ“les vai ceÄźa virzÄŤbai uz priekĹĄu kÄ vien liela ÄŁimene un cerÄŤbas, ka bÄ“rni palÄŤdzÄ“s vairot ienÄ kumus vai kalpos ÄŁimenei kÄ darbaspÄ“ks. NabadzÄŤgiem cilvÄ“kiem ir nepiecieĹĄama pÄ rtika, pajumte un materiÄ lÄ s vÄ“rtÄŤbas. PÄ rtikuĹĄie Äźaudis mÄ“ÄŁina izmantot materiÄ lo augsmi, lai apmierinÄ tu citas vajadzÄŤbas, kas arÄŤ ir reÄ las, bet tomÄ“r nav materiÄ las, – atzÄŤĹĄanu, paĹĄapziņu, vienotÄŤbu, personÄŤbu. LaikÄ , kad uz mĹŤsu planÄ“tas Ä tri aug ierobeĹžojumi, diskusÄłas par augsmi tos nekÄ di neietekmÄ“.

14.1.2. ATTÄŞSTÄŞBAS IEROBEĹ˝OJUMI Ĺ…emot vÄ“rÄ iedzÄŤvotÄ ju un rĹŤpniecÄŤbas kapitÄ la paĹĄatjaunoĹĄanÄ s potenciÄ lu, tos var uzskatÄŤt par pasaules sistÄ“mas eksponenciÄ lÄ s izaugsmes virzoĹĄajiem spÄ“kiem. SabiedrÄŤba visnotaÄź veicina to augsmi, lai nodroĹĄinÄ tu raĹžoĹĄanu. IedzÄŤvotÄ ju skaitam un kapitÄ lam piemÄŤt potenciÄ ls, kas nodroĹĄina to raĹžoĹĄanu un atraĹžoĹĄanu. Ĺ is potenciÄ ls nevar tikt ÄŤstenots bez nepÄ rtrauktas enerÄŁÄłas un materiÄ lu pievadÄŤĹĄanas, kÄ arÄŤ bez nepÄ rtrauktas piesÄ rņojuma aizvadÄŤĹĄanas. CilvÄ“kiem vajag pÄ rtiku, ĹŤdeni un gaisu, lai augtu, lai uzturÄ“tu savu ġermeni un radÄŤtu pÄ“cnÄ cÄ“jus. SavukÄ rt raĹžoĹĄanai vajag enerÄŁÄłu, ĹŤdeni un gaisu, kÄ arÄŤ milzÄŤgu daudzumu minerÄ lu, ġimikÄ lÄłu un bioloÄŁisko materiÄ lu, lai raĹžotu preces, atvieglotu cilvÄ“ku dzÄŤvi, kÄ arÄŤ lai uzturÄ“tu raĹžoĹĄanas sistÄ“mu un palielinÄ tu raĹžoĹĄanu. SaskaĹ†Ä ar fundamentÄ liem likumiem materiÄ li un enerÄŁÄła, ko lieto cilvÄ“ki un rĹŤpnÄŤcas, neizzĹŤd. MateriÄ li var tikt izmantoti otrreiz vai arÄŤ kğōst par atkritumiem un piesÄ rņojumu. EnerÄŁÄła, savukÄ rt, tiek izkliedÄ“ta siltuma veidÄ . IedzÄŤvotÄ ji un kapitÄ ls iegĹŤst materiÄ lus un enerÄŁiju no Zemes dzÄŤlÄ“m, bet atkritumi un siltums atgrieĹžas atpakaÄź. PastÄ v plĹŤsma no globÄ liem materiÄ lu un enerÄŁÄłas avotiem caur tautsaimniecÄŤbu uz vidi, kur akumulÄ“jas atkritumi un piesÄ rņojums. TomÄ“r ir Ä truma ierobeĹžojumi, ar kÄ diem cilvÄ“ki un kapitÄ ls drÄŤkst lietot materiÄ lus un enerÄŁÄłu vai radÄŤt atkritumus, lai tie nenodarÄŤtu Äźaunumu cilvÄ“kiem, ekonomikai vai Zemes absorbcÄłas procesiem, reÄŁenerÄ cÄłai un paĹĄregulÄ cÄłai. Katrs resurss, ko izmanto cilvÄ“ki, – pÄ rtika, ĹŤdens, dzelzs, fosfors, na a un simtiem citu – ir ierobeĹžots gan avotu, gan noplĹŤdes dÄ“Äź. Ĺ o ierobeĹžojumu patiesÄ daba ir sareŞģčta, jo to avoti un noplĹŤdes ir daÄźa no dinamiskas, savstarpÄ“ji saistÄŤtas un vienotas sistÄ“mas – Zemes. PastÄ v arÄŤ ÄŤslaicÄŤgi ierobeĹžojumi, piemÄ“ram, uzkrÄ tÄ s na as daudzums rezervuÄ rÄ kÄ dai

vajadzÄŤbai, un ilgtermiņa ierobeĹžojumi, piemÄ“ram, na as daudzums Zemes dzÄŤlÄ“s. Avoti un noplĹŤdes var savstarpÄ“ji mÄłiedarboties, bet planÄ“ta dabiskÄ veidÄ var vienlaikus ietekmÄ“t gan avotus, gan noplĹŤdes. Augsne, piemÄ“ram, var bĹŤt gan avots pÄ rtikas raĹžoĹĄanai, gan noplĹŤdes vieta skÄ bajiem lietiem, kurus izraisa gaisa piesÄ rņojums. TÄ s spÄ“ja veikt kÄ du funkcÄłu ir lielÄ mÄ“rÄ atkarÄŤga no citu funkcÄłu ÄŤstenoĹĄanas. Pasaules Bankas ekonomists Hermans DeilÄłs (Herman Daly) ir piedÄ vÄ jis trÄŤs vienkÄ rĹĄas likumsakarÄŤbas, lai ieviestu skaidrÄŤbu ĹĄajÄ sareŞģčtÄŤbÄ un deďŹ nÄ“tu ilgtermiņa vai lÄŤdzsvarotus ierobeĹžojumus a ÄŤstÄŤbai: 1) atjaunojamiem resursiem – augsnei, ĹŤdenim, meĹžiem, zivÄŤm – ilgtspÄ“jÄŤgas izmantoĹĄanas Ä trums nedrÄŤkst bĹŤt lielÄ ks par reÄŁenerÄ cÄłas Ä trumu. PiemÄ“ram, zivis var sabalansÄ“ti iegĹŤt, ja tÄ s tiek zvejotas ar Ä trumu, ko lÄŤdzsvaro palikuĹĄÄ s populÄ cÄłas reprodukcÄła; 2) neatjaunojamiem resursiem – fosilajam kurinÄ mam, augstas koncentrÄ cÄłas minerÄ lu rĹŤdÄ m, dabiskajam pazemes ĹŤdenim – lÄŤdzsvarotas izmantoĹĄanas Ä trums nedrÄŤkst bĹŤt lielÄ ks par to, ar kÄ du izmanto atjaunojamos resursus, lai aizvietotu neatjaunojamos resursus. PiemÄ“ram, na as atradnes tiktu izmantotas lÄŤdzsvaroti, ja daÄźu ienÄ kumu sistemÄ tiski investÄ“tu Saules paneÄźu raĹžoĹĄanai vai koku stÄ dÄŤĹĄanai, jo tad, kad na a bĹŤs izbeigusies, atjaunojamÄ s enerÄŁÄłas plĹŤsma bĹŤs vÄ“l iespÄ“jama; 3) piesÄ rņojuma lÄŤdzsvarotas noplĹŤdes Ä trums nedrÄŤkst bĹŤt lielÄ ks par Ä trumu, ar kÄ du piesÄ rņojums var tikt utilizÄ“ts, absorbÄ“ts vai padarÄŤts nekaitÄŤgs videi. PiemÄ“ram, notekĹŤdeņi sabalansÄ“ti var tikt ievadÄŤti upÄ“ vai ezerÄ tikai tad, ja ievadÄŤĹĄanas Ä trums atbilst dabisko ekosistÄ“mu paĹĄa ÄŤrÄŤĹĄanÄ s spÄ“jai. Ir daudzi pierÄ dÄŤjumi tam, ka a ÄŤstÄŤba un izaugsme notiek uz esoĹĄo resursu neatgriezeniskas izsmelĹĄanas vai degradÄ cÄłas rÄ“ġina. CilvÄ“ces a ÄŤstÄŤbas raksturs parÄ da, ka cilvÄ“ce lÄŤdzsvaroti neizmanto Zemes resursus un a ÄŤstÄŤbas iespÄ“jas. Augsne, virszemes un pazemes ĹŤdeņi, pÄ rmitrÄ s

14.4. attÄ“ls. Izdedzis meĹžs pÄ“c ugunsgrÄ“ka (2009. gada vasara, Grieġija)

287

Vide.indb 5

2010.07.16. 17:03:10

teritorijas, daba un vide ir sākuši degradēties. Pat vietās, kur atjaunojamie resursi šķiet stabili (piemēram, Ziemeļamerikas meži vai Eiropas augsnes), resursu kvalitāte, daudzveidība un izdzīvošanas spējas var tikt apšaubītas. Minerālu un fosilā kurināmā krājumi sāk izsīkt. Nav pat plāna un apmierinošas kapitāla investīciju programmas, lai uzturētu rūpniecību, kad fosilā kurināmā krājumi izbeigsies. Piesārņojums uzkrājas – piesārņojuma emisijas jau sāk pārsniegt vielu plūsmas to bioģeoķīmiskās aprites ciklos, bet at mosfēras ķīmiskais sastāvs mainās. Ja tikai viens vai daži resursi izbeidzas, bet citi ir pietiekamā daudzumā, varētu domāt, ka izaugsme turpināsies, aizvietojot vienu resursu ar citu (kaut gan arī tādai aizvietošanai ir ierobežojumi). Bet, ja daudzi avoti tiek iztukšoti un piesārņojuma plūsmas tiek pārslogotas, vairs nav šaubu, ka cilvēces materiālu un enerģijas patēriņš ir aizgājis par tālu. Cilvēce būs pārsniegusi ilgtspējīgas a īstības ierobežojumus. Šie ierobežojumi a iecas uz izejvielu daudzumu, kas tiek izlietots noteiktā periodā. Cilvēce ir paātrinājusi krājumu izmantošanu ne tikai telpiski, plūsmu ātruma ziņā vai ierobežojuma veidā, bet arī cilvēku skaita ziņā.

14.1.3. PĀRSNIEDZOT ROBEŽAS Cilvēces a īstības raksturu un ierobežojumus tās a īstībai, kā arī to, kādas var būt šo ierobežojumu pārsniegšanas sekas, 1972. gadā mēģinājuši interpretēt, bet, galvenais, modelēt un izstrādāt ieteikumus rīcībai grāmatas «Izaugsmes robežas» autori: Donella Medouza, Jorgens Randers, Deniss Medouzs. Cilvēces ekonomiskās a īstības raksturs, kā arī pieeja vides un sociālo problēmu risinājumiem apliecina izteikto prognožu un modeļu pareizību un to, ka nepieciešams mainīt a īstības raksturu. Cilvēces a īstības rakstura modelēšanas pamatā ir esošo un pieejamo resursu apjoma novērtējums, to mainību vērtējot kontekstā ar iedzīvotāju skaitu un kapitālu. Lai to izdarītu, nepieciešams pāriet no statiskās, viena faktora analīzes laikā uz dinamisku visas sistēmas analīzi. Vairumā pasaules valstu kapitāls aug straujāk nekā iedzīvotāju skaits, bet dažās pasaules valstīs ir pretēji. Dažās valstīs augošā ekonomika ļauj samazināt dzimstību, bet citās valstīs nabadzība un sociālā nevienlīdzība palielina mirstību. Cilvēki, kuri ir kļuvuši bagātāki, pieprasa vairāk preču, vairāk enerģijas, tīrāku gaisu. Nabadzīgie ļaudis cīnās par tīru ūdeni, zemi lauksaimniecībai un malku kurināšanai. Dažas tehnoloģijas palielina piesārņojuma plūsmu, citas to samazina. Neatjaunojamo un dažu atjaunojamo resursu krājumi sāk izsīkt, bet atlikušie krājumi tiek izmantoti daudz intensīvāk un efektīvāk. Cilvēces a īstības rakstura modelēšana (14.5. attēls) parāda, ka, turpinoties līdzšinējam a īstības raksturam, pat pastāvot tehnoloģiskajam progresam un paplašinoties izejvielu un resursu pieejamībai,

Resursi Rūpniecības produkcija Iedzīvotāji Piesārņojums Pārtika

1900

2000

2100

2000

2100

Mūža garums Patēriņa preču daudzums uz 1 iedzīvotāju Pakalpojumu daudzums uz 1 iedzīvotāju Pārtikas daudzums uz 1 iedzīvotāju

1900

14.5. attēls. Sabiedrības izaugsmes iespējamais raksturs, turpinoties līdzšinējam patēriņa līmenim Iedzīvotāju skaita pieaugums, resursu izmantošanas apjomi un attīstīto valstu patēriņa apjomi turpina pieaugt, kā tas noticis 20. gadsimta laikā, līdz izaugsmes ātrumu samazina neatjaunojamo resursu pieejamības un to vērtības pieaugums. Tas, savukārt, noved pie ražošanas apjomu samazināšanās un investīciju novirzīšanas resursu plūsmu uzturēšanai, bet investīciju pieejamības samazināšanās citos ekonomikas sektoros noved pie rūpnieciskās ražošanas un pakalpojumu apjoma samazināšanās. Samazinoties rūpnieciskās un pārtikas ražošanas apjomam, sarūk veselības pakalpojumu pieejamība, un, vienlaikus pieaugot vides piesārņojumam, samazinās mūža garums.

jau šī gadsimta laikā iespējama izaugsmes robežu pārsniegšana un labklājības rādītāju katastrofāla samazināšanās. Tā sekas var būt rūpnieciskās ražošanas un pārtikas pieejamības samazināšanās, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās. Mūsdienu sabiedrība ir piedzīvojusi ātru iedzīvotāju skaita pieaugumu pēdējos trīssimts gados, un pēdējo gadsimtu laikā ir gūti ievērojami sasniegumi tehniskā un sabiedriskā jomā: no tvaika mašīnas līdz demokrātijai, datoram un korporācijām. Tas ir ļāvis ekonomikai pārsniegt redzamās fizikālās un materiālās robežas un nepārtraukti uzturēt pieaugumu. Īpaši pēdējo gadu desmitu laikā, kad izvērstā rūpniecības kultūra tika saistīta ar patērētāju sabiedrības attīstību un ieviesta cilvēku apziņā saistībā ar ideju par augsmi, kas vienmēr turpinās. Tāpēc ideju, ka varētu būt kādi izaugsmes ierobežojumi, vairums cilvēku pat nevar iedomāties vai pieņemt. Ierobežojumi nav politiski pieminami un ekonomiski iedomājami. Sabiedrība tiecas noraidīt ierobežojumu iespēju un cenšas to aizvietot ar iespējamo cīņu par tehnoloģiju uzlabošanu un brīvā tirgus a īstību. Tomēr sabiedrības

288

Vide.indb 6

2010.07.16. 17:03:14

izaugsmes modelēšanas rezultāti parāda, ka līdzšinējais cilvēces a īstības ceļš sevi ir izsmēlis. ▪ Ja pasaules iedzīvotāju skaita, rūpniecības, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un resursu patēriņa augšanas tendences turpināsies, mūsu planētas iespēju robežas tiks sasniegtas aptuveni nākamo simts gadu laikā. Daudzu ierastāko resursu izmantošana un daudzie piesārņojuma veidi jau pārsniedz ātrumus, kas ir fizikāli līdzsvaroti. Bez ievērojamas materiālu un enerģijas plūsmu samazināšanas nākamajās desmitgadēs notiks nekontrolējama pārtikas, enerģijas un rūpniecības produkcijas daudzuma samazināšanās uz vienu iedzīvotāju. Iespējamākais rezultāts varētu būt pēkšņa un nekontrolējama iedzīvotāju skaita un ražošanas apjoma samazināšanās. ▪ Šī samazināšanās nav neizbēgama. Ir iespējams mazināt šīs izaugsmes tendences un veidot apstākļus vides un ekonomiskai stabilitātei, kas

varētu būt līdzsvarota arī tālā nākotnē. Globālā līdzsvara stāvokli vajadzētu veidot tā, lai tiktu apmierinātas katras personas materiālās pamatvajadzības un katram būtu vienlīdzīgas iespējas īstenot savu individualitāti. ▪ Līdzsvarotas un ilgtspējīgas sabiedrības pastāvēšana ir tehniski un ekonomiski iespējama. Tā ir vairāk vēlama nekā sabiedrība, kas tiecas atrisināt savas problēmas ar pastāvīgu ekspansiju. Pāreja uz līdzsvarotu un ilgtspējīgu sabiedrību prasa rūpīgi sabalansēt ilgtermiņa un īstermiņa mērķus, dot priekšroku dzīves pietiekamam nodrošinājumam, vienlīdzībai un kvalitātei, bet nevis kopprodukta daudzumam. Tas prasa vairāk nekā tikai darba ražīgumu un vairāk nekā tikai tehnoloģiju – tas prasa arī briedumu, līdzjūtību un gudrību. Ja ļaudis nolems īstenot otro iespēju pirmās vietā – jo ātrāk tie sāks darboties, jo lielākas būs izredzes uz panākumiem.

14.2. ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS KONCEPCIJA Ilgtspējīgas a īstības koncepcija mūsdienās ir uzskatāma ne tikai par viedokli, kā visai cilvēcei un arī konkrētai kopienai un sabiedrībai a īstīties, bet galvenokārt par uzskatu kopumu, kāds sabiedrības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu. Ilgtspējīgas a īstības koncepcija ietver fiziskos apstākļus, politiskas koncepcijas, jēdzienu par dzīves kvalitāti vai labklājību un optimizētu ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu, ka tās resursi ir vienlīdz pieejami visām paaudzēm. Ilgtspējīgas a īstības koncepcijas pamatā ir izpratne par trim jēdzieniem: a īstību, sabiedrības vajadzībām un nākamo paaudžu vajadzībām. Ilgtspējīgas a īstības koncepcijā ar jēdzienu «a īstība» tiek saprasts ne tikai pieaugums (ražošanas, nacionālā kopprodukta, labklājības), bet arī sociālās un ekonomiskās sfēras a īstība, vienlaikus nodrošinot dabisko ekosistēmu un cilvēka dzīves vides saglabāšanu. Ilgtspējīgas a īstības koncepcija līdz ar to ne tikai aplūko īstermiņa procesus (nodrošināt tagadnes vajadzības), bet arī pretendē uz vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu starp paaudzēm. Ilgtspējīga būtu tāda sabiedrība, kas varētu pastāvēt mūžīgi. Līdz ar to ilgtspējīgas a īstības koncepcija ir uzskatu kopums, kura mērķis ir ietekmēt cilvēces nākotni un sabiedrības pastāvēšanu. Var uzskatīt, ka līdzšinējie sabiedrības a īstības modeļi ir bijuši neveiksmīgi un pierādījuši vai nu savu acīmredzamo nespēju nodrošināt sabiedrības a īstību, vai arī nav spējuši ietvert būtiskās atšķirības starp dažādiem pasaules reģioniem. Sabiedrības attīstības koncepciju pārvērtēšanā liela loma ir izpratnei par sabiedrības a īstības ietekmi uz vidi un tās aizsardzības nepieciešamību. Ir vairāki argumenti, kādēļ nepieciešams pārvērtēt līdzšinējos sabiedrības a īstības modeļus.

▪ A īstība, īpaši Rietumu sabiedrībā, tiek saprasta kā cilvēka dominēšana pār dabu (šo a ieksmi raksturo frāze «cilvēks – radības kronis») un tās resursu izmantošana ražošanas a īstībai. Līdz ar to tiek ignorēts dabas un ekosistēmu sniegtais nodrošinājums cilvēces a īstībai un tas, ka dabai ir vērtība pašai par sevi, bet citām dzīvības formām un dzīvajiem organismiem var būt vajadzības, un, galvenais, tiesības pastāvēt. ▪ Rietumu sabiedrībā dominējošā a īstības modelī galvenā prioritāte ir ekonomiskā izaugsme un tas, ka patēriņš ir galvenais rādītājs, kas raksturo cilvēka un cilvēces labklājību. Saskaņā ar šo koncepciju sabiedrības labklājība ir dzīves standarts – ieņēmumu daļa, kas tiek izmantota, lai iegādātos lietas un pakalpojumus. Šāds a īstības modelis, kas pamatojas uz individuālo patēriņu, neizbēgami noved pie milzīgas ieņēmumu un labklājības nevienlīdzības pat vienā valstī (īpaši ņemot vērā brīvā tirgus ekonomikas ciklisko raksturu), nemaz nerunājot par atšķirību veidošanos starp dažādiem pasaules reģioniem. Šādi definētās labklājības neizbēgamās atšķirības noved pie sociālas spriedzes, militāriem konfliktiem un sabiedrības nestabilitātes. ▪ Uz resursu pieaugumu pamatotā patēriņa sabiedrības a īstība neizbēgami noved pie patēriņa un ražošanas atkritumu (piesārņojuma) palielināšanās un resursu izsmelšanas. Ražošanas un patēriņa a īstības dēļ pēdējās desmitgadēs ir mainījies vides problēmu raksturs. ▫ Vides piesārņojuma avoti – punktveida vai difūzi. Agrāk piesārņojuma avoti bija punktveida, piemēram, gaisa vai ūdens piesārņojums no rūpnīcas, kaitīgo vielu izplūde kādā katastrofā

289

Vide.indb 7

2010.07.16. 17:03:15

vai kaitīgo vielu noplūde no atkritumu izgāztuves. Pamazām kaitīgā ietekme uz vidi kļuva mazāk koncentrēta un sāka dominēt difūzie piesārņojuma avoti, kas ietver barības vielu noplūdi no lauksaimniecības zemēm, ķimikāliju lietošanu mājsaimniecībās, automašīnu radīto gaisa piesārņojumu. Punktveida avotu radītās problēmas var risināt ar skaidru un ierobežojošu darbību, bet difūzo avotu izraisīto problēmu risināšana ir daudz sarežģītāka, un panākumi ir sasniedzami daudz lēnāk. ▫ Vides problēmu mērogs – vietējs, reģionāls vai globāls. Vēl nesen daudzi piesārņojuma veidi bija vietēja rakstura, parasti ap punktveida piesārņojuma avotu. Vēlāk atklājās, ka piesārņojums var ietekmēt pat reģionus, šķērsojot valstu robežas, piemēram, skābie nokrišņi un eitrofikācija. Pašlaik aktuālākās vides problēmas ir globālas. Jo plašāks problēmas mērogs, jo grūtāk to risināt, tāpēc ka nepieciešama starptautiska sadarbība. ▫ Vides problēmu turpināšanās – neilga vai ilga. Kaitīgā ietekme uz vidi daudzos gadījumos ir īslaicīga, ja avota pastāvēšana ir ierobežota laikā. Tā tas bija ar gaisa piesārņojumu no centralizētas apkures uzņēmumiem vai ar ūdens piesārņojumu no nelielām apdzīvotām vietām. Pašlaik vairums vides problēmu ir ilglaicīgas, tās nezūd nekavējoties arī tad, ja cēlonis ir likvidēts. Noturīgie organiskie savienojumi, smago metālu savienojumi vai radioaktīvais piesārņojums var ietekmēt vidi ilgu laiku pēc piesārņošanas beigām. Tā tas ir arī ar Baltijas jūras eitrofikāciju, kuras samazināšana prasīs vairākas desmitgades, pat ja papildu barības vielu ieplūde tiktu pilnīgi apturēta. Vides piesārņojuma problēmu sarežģītības pakāpe – vienkārša vai sarežģīta. Daudzas vides problēmas kļūst arvien kompleksākas. Vienā rūpnīcā var izmantot simtiem dažādu ķīmisko vielu, un

daudzas no tām var būt vidē noturīgas. Tāpat arī patēriņa preces var dažādi ietekmēt vidi. Daudzas vielas, kā arī tautsaimniecības nozares iedarbojas uz vidi savstarpēji saistīti, piemēram, organiskie atkritumi no celulozes ražošanas rūpnīcas vai pilsētas notekūdeņi piesaista aromātiskās vielas vai smagos metālus, kuri ir atbrīvojušies, kad organiskās vielas sadalās. Jo kompleksāka ir vides problēma, jo sarežģītāk ir to izprast un atrisināt. ▪ Patēriņa sabiedrības a īstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas patērē resursus un degradē vidi un kas nodrošina dzīvesveidu bagātākajās pasaules valstīs, uz visas planētas nav iespējama. Jau pašlaik, kad vēlamais patēriņa līmenis sasniegts tikai relatīvi nedaudzās pasaules valstīs, visas planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Ir acīmredzams, ka uz Zemes nepietiek resursu, lai ilgtermiņā nodrošinātu esošā patēriņa līmeni Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, un, protams, šāds patēriņa apjoms nav nodrošināms visiem pasaules iedzīvotājiem. Tāpat šādu patēriņa līmeņa pieauguma ātrumu nebūs iespējams nodrošināt nākotnē, pat ņemot vērā tehnoloģisko progresu. ▪ Līdzšinējā Rietumu sabiedrības a īstības rakstura pamatā bija izpratne, ka a īstība un izaugsme nav ierobežota. Tomēr jāatzīst, ka ekonomiskajai izaugsmei ir robežas! Izaugsmes robežas nosaka planētas nestspēja, resursu pieejamība, kuru daudzums ir ierobežots, un planētas ekosistēmu spēja absorbēt piesārņojumu. Kaut arī tehnoloģiskais progress, neapšaubāmi, var paaugstināt resursu izmantošanas efektivitāti, tomēr šos attīstības ierobežojumus pārvarēt nav iespējams. Tātad cilvēces a īstībai jānodrošina līdzsvars starp planētas spēju uzturēt cilvēces pastāvēšanu un vēlamo dzīvesveidu.

14.3. ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS KONCEPCIJAS IZVEIDE Ilgtspējīgas a īstības nepieciešamība pirmo reizi tika deklarēta 1972. gadā Stokholmā ANO konferencē par cilvēku un vidi. Mūsdienu izpratne par ilgtspējīgu a īstību pamatojas uz 1987. gadā ANO Vides un a īstības komisijas ziņojumā «Mūsu kopīgā nākotne» (Our Common Future) izteikto ideju: «Ilgtspējīga a īstība ir a īstība, kas apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības.»1 Ilgtspējīgas attīstības koncepcija, tās satura a īstība un risinājumi iedzīvināšanai mūsdienās ir nozīmīgs ANO darba uzdevums, kam veltīta ANO konference par vidi un 1

a īstību 1992. gadā Riodežaneiro, kad tika pieņemta Deklarācija par vidi un a īstību un Rīcības programma 21. gadsimtam (Agenda 21). Šajā apmēram 150 valstu vadītāju tikšanās reizē arī Latvija parakstīja Rīcības programmu 21. gadsimtam, kurā ietvertas nepieciešamās darbības pasaules vides problēmu risināšanā. «Domā globāli, rīkojies uz vietas» – šajā stratēģijā pausta atziņa, ka neviena globāla darbība nav iedomājama bez apzinātas vietējā līmeņa rīcības. Daudzās pasaules valstīs tika atzīts, ka valstīm jāveido sava a īstības stratēģija tā, lai tiktu saglabāti ne tikai ekonomiskās a īstības tempi un iespējas,

The Report of the Bruntland Commission – Our Common Future (1987) Oxford: Oxford University Press.

290

Vide.indb 8

2010.07.16. 17:03:15

Sociālā sfēra

Ilgtspējīga attīstība

14.6. attēls. ANO ģenerālsekretārs Butros Butros-Gali 1992. gadā Riodežaneiro atklāj pasaules valstu vadītāju konferenci par vidi un attīstību

saglabāta dzīves kvalitāte, bet arī novērsta vides degradācija un resursu pārtēriņš. Tādējādi ilgtspējīgas a īstības koncepcija kļuva par uzskatu kopumu, kas spēja ietekmēt pašreizējās sabiedrības rīcību un nākotnes sabiedrības izveidi. Pasaules valstu a īstības ilgtspēja tika izvērtēta ANO Ilgtspējīgas a īstības konferencē 2002. gadā Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā. Precizēta un izvērsta ilgtspējīgas a īstības definīcija sniegta Eiropas Savienības Ilgtspējīgas a īstības stratēģijā: «Ilgtspējīga a īstība ir a īstība, kas apmierina šīs paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās. Tas ir viens no izvirzītajiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Tā ir a īstība, kas nodrošina Zemes spēju uzturēt dzīvību visā savā daudzveidībā. Tā balstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pama iesību, tajā skaitā brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Tā ir orientēta uz šīs un visu turpmāko paaudžu pastāvīgas dzīves kvalitātes uzlabošanu un labklājības veicināšanu. Tā veicina dinamisku ekonomiku, pilnīgu nodarbinātību, augstu izglītības līmeni, labu medicīnisko aprūpi, sociālu un teritoriālu kohēziju un vides aizsardzību mierīgā un drošā pasaulē, respektējot kultūras daudzveidību.»2 Ilgtspējīgas a īstības koncepcija balstās uz nepieciešamību optimizēt ekonomisko a īstību un sociālo sistēmu, kā arī ietekmi uz vidi un resursu izmantošanu. Šim a īstības modelim jānodrošina ekonomikas, vides un sociālās sfēras ilgtspēja laikā un telpā (14.7. a ēls). Trīs pamatsfēras, bez kurām mūsdienās nav iespējama cilvēces pastāvēšana, ir darboties spējīga ekonomika, harmoniska sabiedrība un veselīga vide, kas vienlaikus ir vēlamie ārējie priekšnosacījumi indivīda a īstībai. Ilgtspējīga a īstība nozīmē to, ka jebkurš ekonomikas, sabiedrības vai vides jautājums jārisina tā, lai pieņemtais lēmums būtu labvēlīgs vai pēc iespējas mazāk nelabvēlīgs pārējo sfēru a īstībai (14.7. a ēls). 2

Ekonomika

Vide

14.7. attēls. Vides, ekonomikas un sociālās sfēras ilgtspējīga attīstība

Ilgtspējīgas a īstības mērķi un principi ir kļuvuši par vadlīnijām, lai pieņemtu atbilstošus ekonomiskus un politiskus, kā arī vides aizsardzības lēmumus, kuru mērķis ir ▪ ierobežot cilvēces ietekmi uz apkārtējo dabas vidi un nepieļaut tālāku vides pašatjaunošanās spēju pārsniegšanu; ▪ samazināt līdz minimumam neatjaunojamo resursu patēriņu un nodrošināt atjaunojamo resursu izmantošanas paplašināšanu; ▪ saudzēt un aizsargāt dabu, nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu; ▪ veicināt ekonomisko a īstību, lai nodrošinātu cilvēka vajadzības, ļautu paaugstināt dzīves kvalitāti un nodrošinātu taisnīgu pasaules bagātību sadali; ▪ izveidot tādu lēmumu pieņemšanas un pārvaldes sistēmu, kas sekmē sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. Galvenie ilgtspējīgas a īstības uzdevumi ir šādi. 1. Resursu saglabāšana, respektīvi, cilvēces a īstībai nepieciešamo resursu pieejamības nodrošināšana ne tikai esošajām, bet arī nākamajām paaudzēm. Līdz ar to nepieciešams realizēt rīcības programmu un politiku, kuras mērķis ir paaugstināt neatjaunojamo resursu izmantošanas efektivitāti, to aizvietošanu ar atjaunojamiem resursiem, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un aizsargājot sugu ģenētisko potenciālu. Šī uzdevuma risināšanas pieejas ir visai labi zināmas – tās ir, piemēram, alternatīvo enerģijas avotu a īstība, ražošanas un cita veida atkritumu atkārtota izmantošana, jaunu, videi draudzīgu tehnoloģiju a īstība. 2. Cilvēka radītās (antropogēnās) vides un dabas vides sabalansēta a īstība, kas saistās, piemēram, ar nepieciešamību saglabāt lauksaimnieciski izmantojamo zemju produktivitāti, optimizēt pilsētu teritoriju izmantošanu un transporta plūsmas. 3. Sabiedrības a īstībai pieņemamas vides kvalitātes nodrošināšana, pārtraucot vai ierobežojot

EU Sustainable Development Strategy. Pieejams: h p://ec.europa.eu/environment/eussd/

291

Vide.indb 9

2010.07.16. 17:03:15

procesus, kas degradē vidi, negatīvi ietekmē ekosistēmu pašatjaunošanās spējas, un nepieļaujot procesus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību un samazina dzīves kvalitāti. Vienlaikus nepieciešams atjaunot degradēto vidi. 4. Sociālās vienlīdzības nodrošināšana. Ilgtspējīga a īstība nav iedomājama bez sociālās vienlīdzības nodrošināšanas gan valstī, gan starp valstīm, nepieļaujot ienākumu nevienlīdzības pieaugumu un nodrošinot tādu a īstību, kas samazina sociālo nevienlīdzību. 5. Sabiedrības līdzdalība valsts un vides pārvaldē vistiešāk rāda, ka ilgtspējīga a īstība jāatbalsta un jāuztur visai tautai. Ilgtspējīga a īstība nav sasniedzama bez sabiedrības a ieksmes pret patēriņu un resursu izmantošanas maiņu. Sabiedrības pāreja uz ilgtspējīgu a īstību nav iedomājama bez politiskas apņemšanās un pārejas no tādas sociāli ekonomiskās sabiedrības organizācijas, kas balstās uz esošo resursu pārtēriņu un iegūto labumu nevienlīdzīgu sadali, uz sabiedrību, kuras pamatā ir sociālā vienlīdzība, resursu saudzīga izmantošana un efektīva pārvalde. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādas izmaiņas sabiedrībā nav sasniedzamas ar administratīvām reformām, bet tām ir jābūt ierosinātām un atbalstītām no apakšas. Ilgtspējīgas a īstības uzdevums ir panākt izmaiņas a ieksmē pret vērtībām, nodrošinot aizvien lielāku sabiedrības līdzdalību politisku lēmumu pieņemšanā un sabiedrības pārvaldē. Ilgtspējīga a īstība sasniedzama, rodot risinājumus visiem šiem pieciem uzdevumiem, – īstenojot sabiedrības plānošanu tirgus ekonomikā un nenosakot, kādā politiskā sistēmā šie uzdevumi tiek risināti. Ilgtspējīga a īstība pastāv tad, kad kopīgie Zemes kapitāla krājumi paliek nemainīgi vai turpina augt. Ar kopējiem Zemes kapitāla krājumiem saprot trīs galvenās kapitāla formas: ▪ ekonomiskais (cilvēku radītais) kapitāls – kapitāls, kas tradicionāli ietver iekārtas, tehniku, celtnes un infrastruktūru un tiek izmantots preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā; ▪ sociālais kapitāls – saistīts ar cilvēku labklājību gan sabiedriskā, gan individuālā veidā. Tas sastāv no sociālajām normām, kā arī no formālām un neformālām struktūrām, kas nodrošina pieeju resursiem, palīdz risināt kopīgas problēmas

un veicina sociālo vienotību, bet balstās uz cilvēku garīgo un fizisko veselību, izglītību, motivāciju, talantu, prasmēm un iemaņām; ▪ dabas kapitāls – visas ekosistēmas un dabas resursi (atjaunojamie un neatjaunojamie). Papildus tradicionālajiem dabas resursiem (koksne, ūdens, enerģija, minerāli) dabas kapitāls ietver arī dabas vērtības, ko grūti izteikt monetārās vienībās, – bioloģisko daudzveidību, sugas un ekosistēmas, kas nodrošina ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, gaisa un ūdens a īrīšanu). Ilgtspējīga a īstība paredz pastāvīgu visu kapitāla formu a īstību un saglabāšanu, jo no tām ir atkarīga cilvēces eksistence un labklājība gan tagad, gan nākotnē. Tā kā Zemes kopējais kapitāls sastāv no šo kapitālu kopsummas, tad pastāv iespēja, ka kopējie kapitāla krājumi var palielināties arī tad, ja viena kapitāla forma samazinās un cita aug. Piemēram, tiek samazināts dabas kapitāls, bet ekonomiskā izaugsme ir pietiekami liela, lai nodrošinātu kopējā kapitāla pieaugumu. Tāpēc kapitāla formu savstarpējo aizstājamību var izteikt kā ilgtspējīgas a īstības divas pieejas: ▪ stipra ilgtspēja tiek nodrošināta, ja neviena no ilgtspējīgas a īstības kapitāla formām nesamazinās. Tā nebalstās uz aizstāšanas principu un nepieļauj dabas kapitāla aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu. Izmantojot šo pieeju, rodas problēmas, nosakot kritiskās dabas kapitāla robežas. Savukārt, nepieļaujot kapitālu aizstājamību, rodas situācija, kad dažiem kapitāla veidiem tiek piešķirta absolūta vērtība, kas ir lielāka nekā citiem; ▪ vāja ilgtspēja balstās uz pieņēmumu, ka labklājība un ilgtspēja nav atkarīga no kādas īpašas kapitāla formas, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes kapitāla krājumi pieaug. Šāda pieeja pieļauj dažādu kapitāla formu savstarpējo aizstājamību. Izmantojot šo pieeju, būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu vai arī lai iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu cilvēku kapitāla a īstībā. Šajā gadījumā problēma rodas, salīdzinot dažādas nesalīdzināmas kategorijas – mežus ar cilvēkiem, kā arī nosakot to vērtību un aizstājamības pakāpi. Vājā ilgtspēja balstās arī uz ieguvumu un izdevumu analīzi, kurā savstarpēja aizstājamība ir pieņemama.

14.4. ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS PAMATPRINCIPI Plānojot, īstenojot un vērtējot a īstības ilgtspēju, ir izstrādāti vairāki pamatprincipi. Vieni no tiem ir sociāli ekoloģiskie principi, kas skaidri parāda a īstības procesa likumsakarības, tādējādi ļaujot precīzi definēt a īstības mērķus. Pārejas ceļi uz ilgtspējīgu a īstību var būt dažādi, un tajos iespējams kļūdīties, taču skaidra mērķa definēšana ir uzskatāma par a īstības

priekšnoteikumu. Sociāli ekoloģisko principu priekšrocības ir tās, ka tie ilgtspējīgu a īstību vērtē no sistēmu viedokļa un darbības aplūko virknē kopš paša sākuma. Ilgtspējīgas a īstības pamatprincipos par nozīmīgākajiem jāuzskata četri ilgtspējas veidi, kas sniedz atbildi uz jautājumu «kā darīt?», lai nodrošinātu sabiedrības a īstību.

292

Vide.indb 10

2010.07.16. 17:03:15

1. Daudzveidība ir uzskatāma par nepieciešamu priekšnoteikumu jebkuras sistēmas (arī sabiedrības) tālākai a īstībai. Bioloģiskā daudzveidība, ekonomiskā daudzveidība, kultūru daudzveidība ir pamatā biosfēras un sabiedrības spējai uzturēt to dinamisko stabilitāti. Inovācija un pielāgošanās jauniem apstākļiem ir iespējama tad, ja pastāv dažādas pieejas un a īstības alternatīvas, no kurām var veidot jaunas, stabilas sabiedriskas sistēmas. Lai palielinātu ilglaicīgu stabilitāti, bieži vien piemērotākā stratēģija ir a īstības dažādošana. 2. Subsidiaritāte nozīmē visa veida funkcijas zemākajā iespējamā pārvaldes līmenī. Palīdzība vai norādījumi no ārpuses ir vēlami tikai gadījumā, ja tie palīdz veikt a iecīgās deleģētās funkcijas un tajā pašā laikā bīstami nesamazina apakšsistēmas autonomiju. Pašpārvalde ir cieši saistīta ar sociālo atbildību un sociālo drošību un var tikt lietota visās jomās – politikā, administrācijā, uzņēmējdarbībā, tehniskajās sistēmās, ekonomikas materiālo plūsmu nodrošināšanā. Šis princips nesniedz skaidrus norādījumus, bet liek meklēt optimālo risinājumu starp autonomiju un integrāciju plašākās sistēmās. Pašnoteikšanās principa ieviešana veicina indivīdu iesaistīšanos un pašvaldību aktivitāti veidot un pārvaldīt savu dzīvi, tādējādi veicinot demokrātiju. 3. Sadarbības princips akcentē horizontālo, nehierarhisko mijiedarbību nozīmi. Tāds sadarbības modelis balstās uz savstarpēji vienotiem mērķiem un likumiem un parasti ir atvērts: dalībnieki var pievienoties vai izstāties. Sadarbības tīkli nodrošina pieredzes un informācijas apmaiņu, rada savstarpējo atbalstu, stabilizē sistēmas, kā arī veicina konkurenci – dalībnieki var izvēlēties citu, pievilcīgāku sadarbības tīklu. Tādēļ sadarbības tīklu pastāvēšanai vitāli svarīga ir spēja piemēroties jaunajam un orientēties uz dalībnieku vajadzībām. 4. Piedalīšanās jeb līdzdalības princips atbilst demokrātijas pamatidejām un ir pamats pieeju daudzveidībai. Tas var būt svarīgs, lai izvairītos no konfliktiem. Īpaši būtiska ir visu jautājuma risināšanā iesaistīto pušu piedalīšanās problē-

mas formulēšanas sākuma stadijā un iespējamo alternatīvu apzināšanā. Piedalīšanās veicina atbildību un motivē cilvēkus dot savu ieguldījumu pieņemtā lēmuma izpildē. Turklāt piedalīšanās prasa dalībnieku laiku un ieinteresētību, iesaistītās institūcijas atvērtību un bieži arī vairāk laika un līdzekļu nekā labi izstrādāta hierarhiskā tipa lēmumu pieņemšana. No izvēlētās procedūras ir atkarīgs risks, ka lēmums var neatbilst ekspertu viedoklim, bet piedalīšanās princips liek respektēt atšķirīgas intereses un viedokļus. Kaut arī ilgtspējīgas a īstības pamatprincipi ir daudzveidīgi, tomēr konkrētu pamatprincipu izmantošana atbildīgu ekonomisku, politisku un vides aizsardzības lēmumu pieņemšanu padara praktiskāku. Vērtējot ilgtspējīgas a īstības īstenošanu, īpaši būtisks ir jautājums par ilgtspējīgas a īstības koncepcijas izmantošanas iespējām atšķirīga ekonomiskā un sociālā režīma valstīm. Līdz pat šim laikam visplašāk ir pētītas industriāli a īstīto valstu ilgtspējīgas a īstības iespējas. Lai arī šo valstu skaits ir relatīvi mazs, tomēr ilgtspējīgas a īstības pamatprincipu ievērošana tajās ir īpaši aktuāla saistībā ar augsto patēriņa līmeni, kas mijiedarbībā ar brīvā tirgus ekonomikas un globalizācijas procesiem būtībā ir viens no galvenajiem globālo vides un a īstības problēmu cēloņiem. No otras puses, tieši industriāli a īstīto valstu grupā vērojama izpratne par ilgtspējīgas a īstības nepieciešamību. Industriāli a īstītajās valstīs par ilgtspējīgas a īstības stratēģiski nozīmīgu virzienu izvirzās dematerializācijas koncepcija – ekonomiskās a īstības un materiālu patēriņa atsaistīšana jeb labklājības pieauguma nodrošināšana, vienlaikus samazinot materiālu un resursu patēriņu. Situācija industriāli a īstītajās valstīs visai ievērojami atšķiras no situācijas, piemēram, Āfrikā, lielākajā daļā Āzijas un Dienvidamerikas valstu, arī daudzās Eiropas valstīs. Šo valstu iedzīvotāju vēlme pēc iespējas straujāk sasniegt industriāli a īstīto valstu labklājības līmeni vēl vairāk aktualizē nepieciešamību panākt ekonomiskās a īstības un materiālu patēriņa atsaistīšanu. Tajā pašā laikā pasaules visnabadzīgākajās valstīs ilgtspējīgas a īstības jautājumi ir saistīti ar brīvā tirgus ekonomikas un globalizācijas negatīvo seku radīto problēmu risināšanu, kas būtībā nav iespējams vietējā mērogā.

14.5. EKOLOĢISKĀ PĒDA Cilvēku vajadzību apmierināšanai tiek ražotas preces un sniegti pakalpojumi, kuru nodrošināšanai ir nepieciešami dabas resursi un kas rada vides piesārņojumu un atkritumus. Ekoloģiskā pēda ir ilgtspējīga dzīvesveida indikators, kas parāda, cik liela zemes platība nepieciešama cilvēku vajadzību apmierināšanai. Matiss Vekerneidžels (Matis Wackernagel), viens no ekoloģiskās pēdas koncepcijas radītājiem, ekoloģisko pēdu definē kā hektāros izteiktu zemes un

ūdens platību, kas nepieciešama, lai saražotu kāda indivīda vai populācijas vai kādā darbībā patērēto produkciju un absorbētu šo produktu aprites ciklā radīto piesārņojumu, izmantojot esošās tehnoloģijas un resursu apsaimniekošanas praksi. Piemēram, Latvijas ekoloģiskā pēda ir hektāros izteikta kopējā zemes platība, kas nepieciešama, lai saražotu Latvijas iedzīvotājiem pārtiku, preces un pakalpojumus, lai absorbētu atkritumus un piesārņojumu,

293

Vide.indb 11

2010.07.16. 17:03:16

14.9. attēls. Pasaules karte pēc valstu ekoloģiskās pēdas Cilvēki patērē resursus un ekosistēmu pakalpojumus no dažādām pasaules valstīm, un viņu ekoloģiskā pēda ir šo dažādo teritoriju kopsumma neatkarīgi no tā, kur viņi paši atrodas. Kartē atainota valstu teritorija pēc to ekoloģiskās pēdas proporcionāli visas pasaules ekoloģiskajai pēdai. Lielākā ekoloģiskā pēda ir ASV, Ķīnai un Indijai. Taču lielākā ekoloģiskā pēda uz vienu iedzīvotāju ir ASV, bet Ķīnā un Indijā tā ir trīs reizes mazāka par pasaules vidējo rādītāju. 14.8. attēls. Ekoloģiskā pēda Ar ekoloģiskās pēdas palīdzību tiek uzskaitītas enerģijas un vielu plūsmas, kādā noteiktā saimnieciskā sistēmā (valstī, pilsētā, mājsaimniecībā), un iegūtie lielumi tiek pārvērsti zemes platībā, kas nepieciešama, lai daba šīs plūsmas uzturētu.

kas radušies šo preču pilnā aprites ciklā. Ar ekoloģiskās pēdas palīdzību tiek mērīts un analizēts dabas resursu patēriņš, saražoto atkritumu apjoms un dabas atjaunošanās spēja. Atšķirībā no citiem ietekmes uz vidi rādītājiem ekoloģiskajā pēdā atspoguļota arī tā slodze uz vidi, kas mūsu patēriņa dēļ rodas citās valstīs, jo importēto preču ražošanas procesā radītā vides slodze veidojas ražotājvalstī. Ekoloģiskā pēda strauji iegūst popularitāti kā efektīvs vides un a īstības indikators. Eiropas Vides aģentūra 2005. un 2007. gada ziņojumā par vides stāvokli Eiropā kā vienu no rādītājiem izmantoja tieši ekoloģisko pēdu. Šādi grafiski a ēlojot cilvēka darbības ietekmi uz vidi, var salīdzināt dažādas valstis, kā arī rādītāju dinamiku vienā valstī. Pašlaik ekoloģiskā pēda visā pasaulē tiek plaši izmantota, lai raksturotu vides ilgtspēju un veidotu sabiedrības vides apziņu. Ekoloģiskā pēda ir iekļauta vairāku valstu (Šveices, Apvienoto Arābu Emirātu, Japānas, Beļģijas, Ekvadoras un Francijas) nacionālajā statistikas uzskaitē, un šīs valstis veic regulārus ekoloģiskās pēdas aprēķinus. Lielbritānijā ekoloģisko pēdu plaši izmanto, novērtējot gan ietekmi uz vidi, gan vietējo a īstības scenāriju ietekmi uz vidi.

14.5.1. EKOLOĢISKĀS PĒDAS APRĒĶINA METODIKA Lai novērtētu ekoloģiskās pēdas lielumu, kas ataino dabas resursu patēriņu, izteiktu globālajos hektāros, būtiska ir arī bioproduktivitāte, kas parāda planētas ekoloģisko ietilpību jeb bioloģiskās produktivitātes spējas. Līdz ar to veidojas sava veida bilance,

kas, no vienas puses, atspoguļo pieprasījumu (ekoloģiskā pēda), bet, no otras puses, piedāvājumu – bioproduktivitāti, kas sastāv no dažādām bioproduktīvajām teritorijām: ▪ aramzemes, ▪ ganībām, ▪ meža, ▪ jūras, ▪ teritorijām, kas paredzētas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Nacionālā bioproduktivitāte ir visu teritoriju kopsumma (arī to, kuras ekonomisku, dabas aizsardzības vai citu iemeslu dēļ netiek izmantotas). Katra bioproduktīvā teritorija tiek izteikta globālajos hektāros, šo teritoriju reizinot ar a iecīgās teritorijas ekvivalences faktoru un a iecīgo ražības faktoru. Šo aprēķinu var izteikt ar formulu: Bhag = Thag × EFhag × RF t/ha kur B – bioproduktivitāte, T – teritorija, EF – ekvivalences faktors, RF – ražības faktors. Savukārt ekoloģiskās pēdas aprēķins sākas ar zemes lietojumveida matricas izveidi, kurā bez bioproduktīvajām teritorijām tiek iekļauta arī infrastruktūra un teritorijas, kas nepieciešamas ogļskābās gāzes absorbēšanai. Patēriņa kategorijas, kas tiek iekļautas šajā matricā, ir pārtika, mājoklis, transports, patēriņa preces un pakalpojumi. Zemes lietojumveida matrica parāda zemes izmantošanas veidu, kas nepieciešams preču ražošanas un patēriņa nodrošināšanai ar noteiktu cilvēku skaitu un patēriņa modeļiem. Iedzīvotāju skaits un informācija par dažādām patēriņa kategorijām tiek izmantota, lai aprēķinātu vidējo gada patēriņu uz cilvēku. Patēriņš tiek aprēķināts, summējot datus par importu un nacionālo ražošanu un atņemot eksportu. Ir ieviests arī termins «šķietamais patēriņš»,

294

Vide.indb 12

2010.07.16. 17:03:16

P t/g RF t/ha Ă— EF hag /ha

LauksaimniecÄŤbas produkcija (t/g) / RaŞčba (t/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = LauksaimniecÄŤbas EP (hag)

Kopējais patēriņť

DzÄŤvnieku izcelsmes produkcija (t/g) / RaŞčba (t/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = LopkopÄŤbas EP (hag) Zivis (t/g) / RaŞčba (t/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = ZivsaimniecÄŤbas EP (hag) MeĹža produkcija (m3/g) / RaŞčba (m3/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = MeĹžsaimniecÄŤbas EP (hag) ApbĹŤvÄ“tÄ teritorija (ha) Ă— RaŞčba Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = InfrastruktĹŤras EP (hag)

KopÄ“jÄ nacionÄ lÄ ekoloÄŁiskÄ pÄ“da – EP (hag)

kur EP – ekoloÄŁiskÄ pÄ“da, P – patÄ“riņť, RF – raŞčbas faktors, EF – ekvivalences faktors. EkoloÄŁiskÄ s pÄ“das aprÄ“ġinam ir izstrÄ dÄ ta tÄ s aprÄ“ġina metodika, kas nosaka prasÄŤbas izmantojamiem datiem, pÄ rrÄ“ġina faktorus, pÄ“tÄŤjuma robeĹžas un rezultÄ tu izplatÄŤĹĄanu. EkoloÄŁiskÄ s pÄ“das aprÄ“ġina metodikas pamatÄ ir bioproduktÄŤvÄ s teritorÄłas platÄŤbas novÄ“rtÄ“jums. GlobÄ lie hektÄ ri (hag) ir bioproduktÄŤvÄ teritorÄła (kopÄ“jÄ Zemes platÄŤba ir 11,2 miljardi hektÄ ru) ar pasaules vidÄ“jo produktivitÄ ti. Ĺ ajÄ gadÄŤjumÄ produktivitÄ te ir nevis saraĹžotÄ s biomasas daudzums, bet gan maksimÄ lÄ s lauksaimniecÄŤbas raĹžoĹĄanas potenciÄ ls. LÄŤdz ar to viens hektÄ rs raŞčgas augsnes ir vienÄ ds ar vairÄ kiem globÄ lajiem hektÄ riem. GlobÄ lie hektÄ ri ir normalizÄ“ti, lai kopÄ“jais produktÄŤvÄ s teritorÄłas hektÄ ru daudzums bĹŤtu vienÄ ds ar globÄ lo hektÄ ru daudzumu. GlobÄ lie hektÄ ri Äźauj savstarpÄ“ji salÄŤdzinÄ t daĹžÄ du valstu ekoloÄŁisko pÄ“du un bioproduktivitÄ ti. Ekvivalences faktors palÄŤdz pÄ rvÄ“rst globÄ lajos hektÄ ros a iecÄŤgo bioproduktÄŤvo teritorÄłu (aramzemi, ganÄŤbas, meĹžu, apbĹŤvÄ“tu teritorÄłu, zvejas teritorÄłu). PiemÄ“ram, aramzeme ir produktÄŤvÄ ka par ganÄŤbÄ m, un lÄŤdz ar to tai ir augstÄ ks ekvivalences faktors. RaŞčbas faktori parÄ da a iecÄŤgÄ bioproduktÄŤvÄ s zemes tipa raŞčbu daĹžÄ dÄ s valstÄŤs. PiemÄ“ram, uz

Zemes lietojumveids Aramzeme GanÄŤbas MeĹžs Zvejai izmantojamÄ teritorija ApbĹŤvÄ“tÄ teritorija CO2 absorbÄ“ĹĄana

Ekvivalences faktori (hag/ha) 2,64 0,40 1,33 0,4 2,64 1,34

viena ganÄŤbu hektÄ ra JaunzÄ“landÄ“, pateicoties tÄ s zÄ lÄ ju lielÄ kai raŞčbai, ir iespÄ“jams iegĹŤt vairÄ k gaÄźas nekÄ LatvÄłÄ . Ĺ ÄŤs atťġirÄŤbas var izrietÄ“t no vietÄ“jÄ m ÄŤpatnÄŤbÄ m, piemÄ“ram, no nokriťņu daudzuma, augsnes kvalitÄ tes vai atťġirÄŤgas apsaimniekoĹĄanas. EkoloÄŁiskÄ pÄ“da nav visaptveroĹĄs rÄ dÄŤtÄ js, kas atspoguÄźotu visu vides slodzi. TÄ tieĹĄÄ veidÄ neatspoguÄźo ġčmisko piesÄ rņojumu, augsnes erozÄłu, ĹŤdens resursu patÄ“riņu, barÄŤbas vielu noteces un meĹžu jutÄŤbu pret kaitÄ“kÄźiem vai vÄ“trÄ m un citus faktorus, kas bĹŤtiski var ietekmÄ“t bioproduktivitÄ ti. TaÄ?u lielÄ kÄ daÄźa iespÄ“jamo iedarbÄŤbu ietekmÄ“ raŞčbu un tÄ dÄ“jÄ di atspoguÄźojas ekoloÄŁiskajÄ pÄ“dÄ un bioproduktivitÄ tÄ“. EkoloÄŁiskÄ pÄ“da neatspoguÄźo arÄŤ neatjaunojamo resursu (na as, ogÄźu, minerÄ lresursu) izsÄŤkĹĄanu, jo aprÄ“ġinos kÄ ierobeĹžojoĹĄais faktors tiek ņemta vÄ“rÄ tikai resursu atjaunoĹĄanÄ s spÄ“ja. Fosilo resursu un minerÄ lresursu ietekme uz vidi ekoloÄŁiskÄ s pÄ“das aprÄ“ġinÄ parÄ dÄ s tikai saistÄŤbÄ ar ĹĄo resursu pilnÄ aprites ciklÄ ieguldÄŤto enerÄŁÄłu. TÄ pÄ“c ekoloÄŁiskÄ s pÄ“das aprÄ“ġini bieĹži vien tiek papildinÄ ti ar resursu plĹŤsmu analÄŤzi, kas iekÄźauj arÄŤ informÄ cÄłu par minerÄ lresursu patÄ“riņu un plĹŤsmÄ m.

14.5.2. MĹŞSDIENU SABIEDRÄŞBAS EKOLOĢISKÄ€ PÄ’DA PlanÄ“tas iedzÄŤvotÄ jiem pieejamÄ produktÄŤvÄ s zemes platÄŤba ir tikai 2,1 hektÄ rs uz iedzÄŤvotÄ ju. TaÄ?u ekoloÄŁiskÄ pÄ“da pasaulÄ“ vidÄ“ji uz vienu iedzÄŤvotÄ ju ir 2,7 hektÄ ri gadÄ , un tas nozÄŤmÄ“, ka planÄ“tas ekoproduktivitÄ te tiek patÄ“rÄ“ta straujÄ k nekÄ spÄ“j atjaunoties, un mÄ“s dzÄŤvojam, bĹŤdami parÄ dÄ dabai.

LauksaimniecÄŤbas produkcija (t/g) / RaŞčba (t/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = LauksaimniecÄŤbas EP (hag) DzÄŤvnieku izcelsmes produkcija (t/g) / RaŞčba (t/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = LopkopÄŤbas EP (hag) Zivis (t/g) / RaŞčba (t/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = ZivsaimniecÄŤbas EP (hag) MeĹža produkcija (m3/g) / RaŞčba (m3/ha/g) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = MeĹžsaimniecÄŤbas EP (hag) ApbĹŤvÄ“tÄ teritorija (ha) Ă— RaŞčba Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) =InfrastruktĹŤras EP (hag)

KopÄ“jÄ nacionÄ lÄ ekoloÄŁiskÄ pÄ“da – EP (hag)

EP hag =

14.1. tabula. Zemes lietojumveida ekvivalences faktori (hag/ha)

BioproduktivitÄ te (hag)

kas atťġiras no patiesÄ mÄ jsaimniecÄŤbu patÄ“riņa, jo tajÄ ir iekÄźauti resursi, kas tiek izmantoti eksportÄ , bet izslÄ“gti resursi, kas ieguldÄŤti gatavÄ importÄ“tÄ produkcÄłÄ (piemÄ“ram, enerÄŁÄła, kas patÄ“rÄ“ta SpÄ nÄłas tomÄ tu raĹžoĹĄanÄ un transportÄ“ĹĄanÄ uz LatvÄłu). Zemes teritorÄła, kas nepiecieĹĄama gada laikÄ patÄ“rÄ“to produktu raĹžoĹĄanai, tiek a iecinÄ ta uz kÄ du no bioproduktÄŤvajÄ m teritorÄłÄ m (aramzemi, ganÄŤbÄ m, meĹžiem, zvejai un apbĹŤvei izmantojamÄ m teritorijÄ m), kas, savukÄ rt, tiek reizinÄ ta ar ekvivalences faktoru, lai iegĹŤtu ekoloÄŁisko pÄ“du globÄ lajos hektÄ ros:

CO2 emisijas (t CO2/g) / MeĹžu CO2 absorbcija (t CO2 /g ) Ă— Ekvivalences faktors (hag/ha) = EnerÄŁijas EP (hag)

14.10. attÄ“ls. EkoloÄŁiskÄ s pÄ“das aprÄ“ġina shÄ“ma

295

Vide.indb 13

2010.07.16. 17:03:16

Ekoloģiskās pēdas nospiedums (glob. ha/ 1 iedzīv.)

10 9 8 7 6 5 4 3 2 1 0

Ziemeļamerika Eiropa (ES) Eiropa (ārpus ES) Latīņamerika un Karību salas Vidējie Austrumi un Centrālāzija Āzija Āfrika

Iedzīvotāju skaits (miljoni)

14.11. attēls. Ekoloģiskā pēda pasaules reģionos

Lielākā ekoloģiskā pēda (9,5 hag/iedzīv.) ir Apvienoto Arābu Emirātiem un ASV (9,4 hag/iedzīv.), kur ir lielāks neatjaunojamo energoresursu patēriņš. Savukārt vismazākā ekoloģiskā pēda ir Afganistānai (0,48 hag/ iedzīv.) un Malāvijai (0,47 hag/iedzīv.). Abas šīs galējības nav ilgtspējīgas, jo pirmajā gadījumā tiek tērēts vairāk resursu, nekā ir pieejams, bet otrā galējība saistās ar nabadzību un nespēju apmierināt cilvēku pamatvajadzības pēc pārtikas, drošības un mājokļa. Lai viens ASV iedzīvotājs varētu apmierināt visas savas vajadzības, ir nepieciešami 9,4 hag, bet, ja visi pasaules iedzīvotāji patērētu tikpat daudz dabas resursu, būtu vajadzīgas 5 planētas, lai nodrošinātu resursu apjomu. Savukārt ES valstu iedzīvotāju vidējā ekoloģiskā pēda ir daudz mazāka – 4,7 hag/iedzīv. Taču arī šajā gadījumā tā divreiz pārsniedz globālo bioproduktivitāti (2,1 hag/iedzīv.) un arī pašas Eiropas Savienības bioproduktivitāti (2,3 hag/iedzīv.). Tas nozīmē, ka ES iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanai ir nepieciešama divtik lielāka teritorija, nekā pieejams.

14.5.3. LATVIJAS EKOLOĢISKĀ PĒDA Pēc ekoloģiskās pēdas lieluma Latvija no 152 pasaules valstīm atrodas 42. vietā, starp Mongoliju un Meksiku. Tā kā Latvija ir neliela valsts ar 2,3 miljoniem iedzīvotāju, tās kopējā ekoloģiskā pēda ir tikai 8,5 miljoni hektāru jeb 3,5 hag uz vienu iedzīvotāju. Tas ir nedaudz vairāk par pasaules vidējo rādītāju un divreiz pārsniedz vienam pasaules iedzīvotājam pieejamo produktīvās teritorijas daļu – 1,82 hag. Taču Latvijas ekoloģiskā pēda ir mazāka nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu (Zviedrijā – 5,1 hag/iedzīv., Vācijā – 4,23 hag/iedzīv.) un arī mazāka nekā kaimiņiem

igauņiem (6,4 hag/iedzīv.), bet lielāka nekā lietuviešiem (3,2 hag/iedzīv.). Atbilstoši Pasaules Dabas fonda pētījumam par ekoloģisko pēdu Latvijā, kurā atšķirībā no starptautiskajiem pētījumiem izmantoti Latvijas statistikas dati un stāvoklis analizēts daudz detalizētāk, secināts, ka Latvija ir izdevīgā situācijā, jo valsts ir mazapdzīvota, un līdz ar to uz vienu iedzīvotāju ir pieejami 5,77 hag bioproduktīvās teritorijas. Tas ir ļoti labs rādītājs, un Latvija atrodas starp pasaules desmit bioproduktīvākām valstīm. Tas nozīmē, ka Latvijai ir ekoloģiskais pārpalikums – 2,5 hag uz vienu iedzīvotāju. Latvijas lielākās bioproduktivitātes rezerves ir meži, kas veido 70% no visas bioproduktīvās teritorijas, un aramzemes – 23%. Zvejai izmantojamas teritorijas, ganības un apbūvētā teritorija kopumā ir tikai 7% no kopējās bioproduktivitātes. Tas skaidrojams ar to, ka meži Latvijā aizņem gandrīz 50% teritorijas. Bioproduktivitāte Latvijā pēdējo 13 gadu laikā ir pieaugusi par 26% (no 10,5 miljoniem hag 1992. gadā līdz 13,3 miljoniem hag 2005. gadā), galvenokārt pateicoties aramzemju bioproduktivitātes pieaugumam (+ 68%). Palielinājusies ir arī mežu bioproduktivitāte – par 18%. Tas ir noticis gan pateicoties aramzemju un mežu platību pieaugumam, gan arī ražības pieaugumam. 14 000

Globālie hektāri, tūkst. ha

Rūpnieciski a īstītās valstis, kurās ir salīdzinoši mazāk iedzīvotāju, ir atbildīgas par lielāko daļu šo slodžu, jo valstīs ar augstiem ienākumiem ekoloģiskā pēda ir vidēji 6,4 hag/iedzīv., taču jauna īstības valstīs vidēji 2,2 hag/iedzīv., kas tikai nedaudz pārsniedz globāli pieejamo daļu (2,1 hag/iedzīv.). Taču nabadzīgākajās valstīs (aptuveni 2,4 miljardi iedzīvotāju) ekoloģiskā pēda ir vēl mazāka – tikai 1 ha/ iedzīv. Šīs ekoloģiskās pēdas sadalījuma atšķirības ir vērojamas arī reģionāli.

12 000

Zvejas teritorijas Apbūvētā teritorija Mežs

Ganības Aramzemes

10 000 8000 6000 4000 2000 0 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005

Gads

14.12. attēls. Latvijas bioproduktivitātes izmaiņas (tūkst. hag)

Ekoloģiskajai pēdai Latvijā no 1992. gada līdz 2004. gadam bija tendence samazināties, 2000.– 2003. gadā sasniedzot zemāko atzīmi – 2,15 hag uz vienu iedzīvotāju. Bet pēc tam situācija mainījās, un, augot patēriņam, palielinājās arī ekoloģiskā pēda. Tagad ekoloģiskā pēda ir atgriezusies 90. gadu līmenī. Izmaiņas ekoloģiskajā pēdā uz vienu iedzīvotāju ietekmē ne tikai patēriņa, bet arī iedzīvotāju skaita izmaiņas. Kopš 90. gadu sākuma iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par nepilniem 15% (aptuveni 1% gadā). Šīs izmaiņas veicina to, ka ekoloģiskā pēda uz vienu iedzīvotāju palielinās. Taču iedzīvotāju skaita izmaiņas nav noteicošais faktors, jo korelācija starp iedzīvotāju skaita izmaiņām un Latvijas ekoloģisko pēdu nav izteikta. Mājoklis ar 18% no kopējās ekoloģiskās pēdas ir otrs būtiskākais patēriņa sektors aiz pārtikas patēriņa. Tas saistās ar to, ka Latvijā biomasa (pamatā

296

Vide.indb 14

2010.07.16. 17:03:16

5%

3%

Enerģija Aramzemes Ganības Mežs Apbūvētā teritorija Zvejas teritorija

Pakalpojumi

9%

Pārtika

Preces

Mājoklis Transports

10%

Transports

Preces 55%

Pakalpojumi Citas

18%

Mājoklis Pārtika 0%

20%

40%

60%

80%

100%

Ekoloģiskās pēdas īpatsvars

14.13. attēls. Ekoloģiskās pēdas sadalījums pa patēriņa kategorijām Apskatot dažādu patēriņa kategoriju lomu ekoloģiskajā pēdā, var secināt, ka lielākās slodzes saistās tieši ar pārtikas patēriņu, kas veido 54% no kopējās ekoloģiskās pēdas.

koksne) tiek ļoti plaši izmantota apkurē. Savukārt vislielākā atkarība no neatjaunojamiem dabas resursiem ir transporta sektorā, kura daļa ir 10% no ekoloģiskās pēdas.

14.5.4. KAS JĀDARA, LAI SAMAZINĀTU EKOLOĢISKO PĒDU Indivīda ekoloģisko pēdu var aprēķināt, izmantojot Pasaules Dabas fonda izstrādāto elektronisko kalkulatoru. Aprēķinot ekoloģisko pēdu un izprotot savas ietekmes būtiskākos faktorus, iespējams izsekot saviem paradumiem un censties izmainīt tos, kuri visvairāk ietekmē vidi. Trīs būtiskākās jomas ekoloģiskās pēdas samazināšanai ir pārtika, transports un mājoklis. Tādēļ, izvēloties vietēju, bioloģiski audzētu un sezonālu pārtiku, nebraucot ar automašīnu, bet ejot kājām vai izmantojot sabiedrisko transportu un parūpējoties par mājas siltināšanu, kā arī lietojot tikai energoefektīvas elektroierīces, katrs var salīdzinoši vienkārši samazināt savu ekoloģisko pēdu. Tomēr visu atbildību nevar uzvelt tikai iedzīvotājiem. Jārīkojas arī valdībai: ▪ uzskaitot dabas kapitālu un regulējot tā izmantošanu. Labs piemērs ir nozvejas kvotas noteikšana, lai nodrošinātu zivju populāciju atjaunošanās spējas; ▪ cenās iekļaujot ar dabas degradāciju un vides piesārņojumu saistītās preču un pakalpojumu pilna aprites cikla izmaksas. To varētu īstenot gan

14.14. attēls. Dažādu zemes lietojumveidu un antropogēno ietekmju īpatsvars patēriņa kategorijās Lielākā pārtikas preču patēriņa slodze ir aramzemēm, ganībām un zvejas teritorijām. Savukārt citās patēriņa kategorijās, izņemot mājokli, galvenā slodze ir enerģētikai. Piemēram, pakalpojumu sektors ir 5% no kopējās ekoloģiskās pēdas, bet enerģētika veido 80% visu slodžu.

veicot nodokļu reformu – ar paaugstinātiem nodokļiem apliekot dabas resursu izmantošanu, bet samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, tādējādi novirzot patēriņu uz videi draudzīgākām preču grupām un saglabājot valsts budžeta līdzsvaru, gan izskaužot subsīdijas, kas veicina pastiprinātu dabas resursu izmantošanu un piesārņojumu; ▪ stimulējot vides tehnoloģiju a īstību, kas veicina efektīvāku dabas resursu izmantošanu – atvieglojot nodokļus uzņēmumiem, kas ievieš videi draudzīgas tehnoloģijas; ▪ izstrādājot valsts iepirkuma mehānismus, kas valsts institūcijām uzdotu izvēlēties videi draudzīgākas preces, tā rādot piemēru privātajam sektoram un veidojot jaunas tirgus a iecības; ▪ paaugstinot sabiedrības vides apziņu, uzlabojot vides izglītību un nodrošinot iedzīvotājus ar informāciju, kas veicinātu izpratni par vides procesiem. Tā kā vides problēmas ir globālas, tās nevar risināt tikai vienā valstī. Tāpēc ir jāpilnveido starptautiskā vides likumdošana, kā arī jāveido tādi starptautiskās tirdzniecības līgumi, kas veicinātu ekoloģisko un sociālo izmaksu apmaksu pilnā apmērā. Visas šīs darbības nodrošinātu ilgtermiņa ekonomisko stabilitāti, dabas kapitāla saglabāšanu, augstāku nodarbinātību un labklājību.

14.6. ILGTSPĒJĪGS PATĒRIŅŠ UN RAŽOŠANA 14.6.1. RESURSU PIEEJAMĪBA UN CILVĒCES ATTĪSTĪBA Cilvēki ir spējuši atrisināt resursu ierobežotības problēmu, apgūstot jaunas teritorijas un palielinot resursu ieguvi. Taču ir arī civilizācijas, kuras sevi iznīcinājušas, noplicinot resursus, kas nepieciešami to pastāvēšanai. Tā, piemēram, maiju un anasazi

indiāņu civilizāciju bojāeju pamato ar klimata izmaiņām un neilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu. Neilgtspējīga resursu apsaimniekošana ir bijusi arī pamatā Lieldienu salas civilizācijas iznīcībai (šī sala pazīstama ar iespaidīgām akmens skulptūrām). Taču sabiedrība ir arī pierādījusi, ka spēj ilgtspējīgi apsaimniekot pieejamos resursus. Ilgtspējīgas vietējās kopienas, kas praktizē zemkopību, ir Jaungvinejā

297

Vide.indb 15

2010.07.16. 17:03:17

un Dienvidamerikā. Piemēram, polinēzieši dzīvo uz nelielām salām ar ierobežotiem resursiem jau daudzus gadu tūkstošus. Šo kopienu izdzīvošana lielā mērā tiek nodrošināta, izmantojot vietējos noteikumus – aizliegumus un aizbildniecību, kas nodrošina ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu. Visos minētajos gadījumos kopienas ir bijušas salīdzinoši nelielas un nav spējušas sabalansēt pieprasījumu ar pieejamo resursu apjomu un to atjaunošanās spējām. Arī pašlaik pasaulei ir līdzīga problēma – resursu noplicināšana, ekosistēmu degradācija un piesārņojums. Pasaules iedzīvotāju skaits pēdējos 300 gados ir palielinājies 10 reizes un pašlaik pārsniedz 7 miljardus. Galvenais iemesls šim straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam ir rūpnieciskā un lauksaimnieciskā revolūcija a īstītajās valstīs, kas nodrošināja pārtikas pieejamību un dzīves kvalitātes uzlabošanos, kā arī progress veselības aprūpē, kas ļāva būtiski palielināt mūža garumu. Pēc Otrā pasaules kara sekoja straujš dzimstības pieaugums, kas vēl vairāk veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu. Paredzams, ka arī turpmāk iedzīvotāju skaits pasaulē turpinās augt un 2050. gadā varētu sasniegt jau 9 miljardus. No visiem pasaules kontinentiem iedzīvotāju skaits samazinās tikai Eiropā. Arī Latvijā iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās. Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums a īstības valstīs un neilgtspējīgie patēriņa modeļi a īstītajās valstīs ir būtiskākās ilgtspējīgas a īstības problēmas. Pēdējo simts gadu laikā tā dēļ ir strauji palielinājies dabas resursu patēriņš un arī slodze uz vidi. Ietekme uz vidi izpaužas ne tikai kā dabas resursu izsīkšana, bet arī kā ekosistēmu degradācija un izmaiņas globālos bioģeoķīmiskajos ciklos, īpaši ūdens, skābekļa, oglekļa, slāpekļa un fosfora apritē.

80

70 Nozveja, milj. tonnu

14.15. attēls. Lieldienu salas skulptūras Lieldienu salas kopējais stāvoklis ir galējais piemērs Okeānijas mežu iznīcināšanai un viens no spilgtākajiem pasaulē: visi meži ir izzuduši, un visas koku sugas izmirušas. Kādreiz salu klāja palmu meži, un pastāv viedoklis, ka mežu iznīcināšanā vainojami salinieki, kas koksni lielos daudzumos izmantojuši statuju uzstādīšanai. Paši salinieki koku trūkuma dēļ zaudēja iespēju būvēt laivas, un arī putni zaudēja ligzdošanas vietas. Līdz ar to sākās Lieldienu salas civilizācijas noriets.

Dabas resursu noplicināšana visbiežāk saistās ar lauksaimniecību, zivsaimniecību, izrakteņu un enerģijas ieguvi. Tradicionāli ar resursu noplicināšanu tiek saprasta neilgtspējīga atjaunojamo resursu izmantošana – resursi tiek izmantoti intensīvāk, nekā tie spēj atjaunoties. Visspilgtākais piemērs tam ir zivsaimniecība – lielākā daļa komerciāli izmantojamo okeāna zivju tiek pārzvejotas, un to populācijas vairs nespēj atjaunoties un var izzust. Resursu apsaimniekošanas un patēriņa modeļu maiņas jautājumi pasaulē nav nekas jauns. Jau 18. gadsimtā ekonomisti aizsāka diskusijas par resursu efektīvu izmantošanu un pārlieku lielo patēriņu, kā arī par patēriņa apjomu neatbilstību starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Pašlaik starptautiskajā līmenī tiek apspriesta nepieciešamība mainīt patēriņa un ražošanas modeļus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu a īstību. Taču pats termins «ilgtspējīgi patēriņa modeļi» pirmo reizi tika izmantots Rīcības programmā 21. gadsimtam, kuras ceturtajā nodaļā «Mainīt patēriņa modeļus» rakstīts, ka «galvenais pastāvīgais globālās vides pasliktināšanās iemesls ir neilgtspējīgie patēriņa un ražošanas modeļi, īpaši industrializētajās valstīs». Tāpēc Rīcības programma 21. gadsimtam aicina valstis ▪ izstrādāt un īstenot patēriņa un ražošanas modeļus, kas samazina vides slodzes un nodrošina cilvēces pamatvajadzības; ▪ veicināt labāku izpratni par patēriņa saistību ar vides kvalitāti. Atbilstoši Rīcības programmai 21. gadsimtam ir uzsāktas daudzas starptautiskas un vietēja līmeņa iniciatīvas ilgtspējīgu patēriņa modeļu veicināšanai. 1995. gadā ANO Ilgtspējīgas a īstības komisija izveidoja darba programmu, lai ieteiktu izmaiņas ražošanas un patēriņa modeļos, jo neilgtspējīgie patēriņa un ražošanas modeļi tiek uzskatīti par vienu no galvenajiem šķēršļiem ilgtspējīgai a īstībai. Pēc ANO iniciatīvas un atbilstoši Johannesburgas Rīcības programmai tiek īstenots Marakešas process par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu. Tā mērķis ir palīdzēt pasaules tautām veidot «zaļāku» ekonomiku, bet iedzīvotājiem orientēties uz ilgtspējīgu dzīvesveidu. Arī Eiropas Komisija ir izstrādājusi ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu.

60

50

40 1970

1975

1980

1985

1990

1995

2000

14.16. attēls. Kopējās (globālās) jūru un okeānu zivju nozvejas mainība (1970–2000)

298

Vide.indb 16

2010.07.16. 17:03:17

14.6.2. ILGTSPĒJĪGA PATĒRIŅA KONCEPCIJA Sākotnēji diskusija par patēriņa modeļiem pamatā saistījās ar patēriņa negatīvajiem aspektiem. Rīcības programmā 21. gadsimtam uzsvērta nepieciešamība ierobežot neilgtspējīgo patēriņa modeļu izmantošanu. Līdz ar to rodas pašsaprotams jautājums – kāda ir alternatīva? Kā definēt ilgtspējīga patēriņa modeļus? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, 1994. gadā ANO Ilgtspējīgas a īstības komisija kopā ar Norvēģijas valdību rīkoja Ilgtspējīga patēriņa simpoziju, kurā pirmo reizi tika definēts, ka ilgtspējīgs patēriņš ir «.. preču un pakalpojumu lietošana, lai apmierinātu pamatvajadzības un celtu dzīves kvalitāti, tajā pašā laikā mazinot dabas resursu izmatošanu un piesārņojumu, preču un pakalpojumu aprites cikla laikā tā, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzības».3 Ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu izstrādāšanā var izšķirt divas pieejas. Pirmā koncentrējas uz patēriņa jomu un lielāko uzmanību pievērš vajadzībām, dzīves stilam un ekoloģiskajiem ierobežojumiem, vērtējot, kā patērēt efektīvāk, atbildīgāk vai patērēt mazāk. Otrā pieeja vairāk uzmanības velta ražošanai – tās ekoefektivitātei un ekodizainam. Līdz ar to ilgtspējīga ražošana galvenokārt a iecas uz piedāvājumu, koncentrējoties uz būtiskāko ekonomikas sektoru (piemēram, lauksaimniecību, enerģētiku, rūpniecību, tūrismu, transportu), lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi. Savukārt ilgtspējīgs patēriņš a iecas uz pieprasījumu, vērtējot to, kā preces un pakalpojumi, kas nepieciešami pamatvajadzību apmierināšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai (pārtika, veselība, apģērbs, brīvais laiks, pārvietošanās), var tikt nodrošināti, samazinot slodzi uz ekosistēmām. Lai īstenotu ilgtspējīga patēriņa un ražošanas modeļus, ir nepieciešamas izmaiņas ne tikai patēriņa un ražošanas jomā, bet arī resursu pārdalē un investīcijās.

nevis dzīvesveida izmaiņām, jo dzīves stils parasti tiek uzskatīts par pārāk subjektīvu, uz vērtībām balstītu dzīves jomu, lai valsts to regulētu. Atbalstot patēriņa samazināšanu, tiek apšaubīti pasaules ekonomiskās sistēmas pamati, jo izaugsmes ekonomika lielā mērā ir atkarīga no pieaugoša patēriņa. Bez tam patēriņa samazināšana pārsvarā a iecas tikai uz a īstītajām valstīm, jo daudzās a īstības valstīs cilvēki vēl joprojām nespēj apmierināt savas pamatvajadzības. Līdz ar to a īstības valstu iedzīvotājiem patēriņš būtu paaugstināms. Efektīvs patēriņš saistās ar dematerializāciju, kas nozīmē mazāku slodzi uz vidi visos produkta aprites ciklos: efektīvāku izejmateriālu un enerģijas izmantošanu ražošanas procesā, mazāku enerģijas un materiālu izmatošanu lietošanas stadijā un samazinātu atkritumu un piesārņojuma apjomu utilizācijas posmā. Dematerializācijas galvenais mērķis ir samazināt resursu patēriņu un ietekmi uz vidi, un šo mērķi var a iecināt uz visu preču aprites ciklu, jo tas saistās gan ar jaunu produktu izstrādi, gan ražošanu un preču sadali. Dematerializācijas koncepcijas īstenošanās kādā nozarē vai pat visā ekonomikā var izraisīt atsaistes efektu. Tas nozīmē, ka ekonomiskā izaugsme a iecīgajā nozarē ir straujāka par resursu patēriņa un radītā piesārņojuma izaugsmes tempu. Savukārt dematerializācijas iespējas nosaka resursu un tehnoloģiju pieejamība, uzņēmumu vadības sistēmas, kā arī ekodizaina a īstības pakāpe un valsts uzņēmējdarbības nosacījumi kopumā. Dematerializācijas pakāpi mēra ar ekoefektivitāti (resursu izmantošanas intensitāti), kas parāda nepieciešamo resursu daudzumu, lai radītu vienu iekšzemes kopprodukta vienību: Ekoefektivitāte = Dabas resursu patēriņš Iekšzemes kopprodukts

14.6.3. PATĒRIŅA EFEKTIVITĀTE  DEMATERIALIZĀCIJA Lielākā daļa valdību, veidojot ilgtspējīga patēriņa politiku, arī ES ar savu Ilgtspējīga patēriņa rīcības plānu, nosliecas vairāk uz efektīva patēriņa pieeju 3

10 8 6 4

Citi produkti

Lauksaimniecības biomasa

Koksne

0

Kūdra

2 Metāli

14.17. attēls. Ražošanas un patēriņa cikls Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas ciklu var ilustrēt ar shēmu, kas sastāv no 4 elementiem: patēriņš, investīcijas, ražošana un pārdale. Katrā posmā veidojas slodze uz vidi, ko ir būtiski samazināt, lai nodrošinātu sistēmas darbību.

12

Nemetāli

Ražošana

Ieguve Imports

14

Fosilais kurināmais

Investīcijas

Pārdale

Resursu patēriņš, milj. tonnu

16 Patēriņš

14.18. attēls. Tiešā dabas resursu izmantošanas plūsma (2005. gads), ko veido neatjaunojamo un atjaunojamo dabas resursu patēriņa apjoms Lielāko daļu neatjaunojamo resursu Latvija importē, un šī atkarība no importētajiem neatjaunojamiem resursiem ar gadiem ir pieaugusi. Lai gan Latvijā ir liels atjaunojamo resursu īpatsvars (63% no tiešās resursu ieejošās plūsmas), tomēr šo resursu izmantošanas apmērs enerģētikā un lauksaimniecībā ir zems.

Starptautiskā ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu koalīcija. Pieejams: www.icspac.net

299

Vide.indb 17

2010.07.16. 17:03:18

Ekoefektivitāti parasti nosaka galvenajās tautsaimniecības nozarēs: enerģētikā, apstrādes rūpniecībā, transportā, būvniecībā, zvejniecībā un lauksaimniecībā. Latvijā resursu intensitāte ir 8,1 kg/Ls. Bez ekoefektivitātes vēl viens būtisks rādītājs ir dabas resursu izmantošanas produktivitāte. Tā tiek izteikta kā iekšzemes kopprodukta daudzums, kas radīts, izmantojot visu dabas resursu ieejošās plūsmas apjomu: Resursu produktivitāte = Iekšzemes kopprodukts Dabas resursu patēriņšs Dabas resursu produktivitāte (DRP) Latvijā 2005. gadā bija tikai 365 Ls/tonna, kas ir zems rādītājs salīdzinājumā ar Eiropas a īstītāko valstu resursu vidējo produktivitāti, kas 2005. gadā bija 1090 Ls/tonna (sk. 14.19. a ēlu). Vispārējās ES valstu tautsaimniecības a īstības tendences liecina, ka absolūtajos skaitļos resursu ieguve uz vienu iedzīvotāju palielinās, kā arī uzlabojas resursu izmantošanas produktivitāte. Savukārt, lai sasniegtu Eiropas a īstītāko valstu rādītājus, Latvijai resursu izmantošanas efektivitāte jāpalielina vismaz trīskārt. Dabas resursu produktivitāte palielinās, ja tautsaimniecībā, izmantojot vienu tonnu noteiktu dabas resursu, tiek radīta lielāka pievienotā vērtība. Diemžēl koncentrējoties tikai uz dematerializāciju, tiek apiets jautājums par mērogu. Jo pēc šīs pieejas būtu pēc iespējas jāpalielina videi draudzīgu preču ražošana un noiets. Taču jāņem vērā arī kumulatīvais raksturs, kāds ir tautsaimniecības nozaru radītajai ietekmei uz vidi, lai novērstu atsitiena efektu. Ar atsitiena efektu apzīmē patēriņa absolūto pieaugumu, kas rodas no efektivitātes pieauguma un patēriņa izmaksu samazināšanās. Pie tam tiek izšķirts gan

2,5

14.6.4. DZĪVESVEIDA IZMAIŅU IETEKME UZ VIDES SLODZI Cilvēku dzīvesveidu var aprakstīt, izmantojot divus uzvedības modeļus: biheiviorismu un kognitīvismu. Biheiviorisms raksturo situāciju, ja uzvedība tiek mainīta, izmantojot uzspiestus noteikumus, no kuriem nav iespējams izvairīties un kuri ir saistīti ar fiziskiem vai sociāliem stimuliem. Otra pieeja ir kognitīvisms. Šajā gadījumā cilvēks apsver savu izvēli un mācās pārdomājot. Otrā dalījuma grupa ietver individuālo uzvedību pretstatā sociālai uzvedībai (14.2. tabula).

2

14.2. tabula. Uzvedības apziņas procesu klasifikācija

1,5

Individuālie procesi (pārliecība, personīgās vajadzības, individuālisms)

1

Norvēģija

Lielbritānija

Zviedrija

Polija

Somija

Lietuva

Latvija

Francija

Īrija

Igaunija

0

Vācija

0,5 Dānija

Resursu produktivitāte, NKP/DRR

3

tiešais, gan netiešais atsitiena efekts. Tiešo atsitiena efektu var raksturot ar šādu piemēru – energoefektivitātes pasākums uzņēmumā samazina enerģijas zudumus par 50%, taču patiesais enerģijas patēriņš tik strauji nesamazinās, jo uzņēmums sāk ražot vairāk. Atšķirību starp 50% potenciālo enerģijas ietaupījumu un patieso samazinājumu enerģijas patēriņā sauc par tiešo atsitiena efektu. Netiešais atsitiena efekts izpaužas gadījumos, kad uzņēmums resursu efektivitātes pasākumos ietaupītos līdzekļus novirza citām, ne mazāk kaitīgām darbībām. Atsitiena efekts ir cieši saistīts ar ekonomikas pieprasījuma un piedāvājuma likumu, kas noteic, ka, cenām samazinoties, pieprasījums un ražošanas apjomi pieaug. Tas noved pie paradoksa, kad valdības programmai vai tehnoloģijai, kas vērsta uz vides slodžu un izmaksu samazināšanu, ir tendence palielināt patēriņu un līdz ar to arī pieprasījumu. Taču atsitiena efektu var ietekmēt ne tikai fi nanšu izmaksas. Tas var būt saistīts arī ar laika patēriņa vai risku samazināšanos vai komforta pieaugumu. Piemēram, pasākumi, kas palielina degvielas patēriņa efektivitāti vai samazina sastrēgumus un tādējādi samazina nobrauktā kilometra izmaksas, parasti palielina nobraukto kilometru skaitu. Līdz ar to kopējā ietekme uz vidi ne vienmēr samazinās proporcionāli ietaupījumam, bet dažos gadījumos var pat pieaugt.

14.19. attēls. Dabas resursu izmantošanas produktivitāte Eiropā (EUR/tonna) Resursu izmantošanas produktivitāte Austrumeiropas valstīs pamazām uzlabojas, un atjaunojamo resursu īpatsvars kopējā resursu patēriņā ir daudz augstāks nekā Rietumeiropas valstīs. Tomēr jaunajām dalībvalstīm resursu izmantošanas efektivitāte būtu jāpalielina vismaz pieckārt, lai sasniegtu Rietumeiropas rādītājus.

Kognitīvisms Apsvēršana (augsta motivācija, Pārdomas par zema uzvedības iespējamām uzvedības kontrole) izvēlēm, «par» un «pret» apsvēršana, alternatīvu izvērtēšana

Sociālie procesi (neskaidrība, sociālās vajadzības, egalitārās vērtības) Sociālā salīdzināšana Ietekmēšanās no citiem

Biheiviorisms Atkārtošana Imitēšana (zema motivācija, Savas pieredzes Cilvēki automātiski augsta uzvedības regulāra pozitīva kopē citu uzvedību, lai kontrole) atkārtošana, paradums sekotu citu normām vai piemēram

300

Vide.indb 18

2010.07.16. 17:03:19

Kaut gan notiek koncentrēšanās uz efektīvu patēriņu, politiskā diskusija ir pievērsusies arī iedzīvotāju uzvedības modeļu maiņai un vides apziņas veidošanai. Valdības arvien vairāk sāk iejaukties cilvēku uzvedības modeļos, pamatā izmantojot nodokļus, normatīvus un infrastruktūru. Šādu iejaukšanos var saukt arī par izvēles maiņu, tās piemēri ir gan Latvijas valdības palielinātais iepakojuma nodoklis plastmasas maisiņiem, lai izskaustu tos no tirgus, gan ES lēmums pakāpeniski a eikties no kvēlspuldzēm – no 2010. gada aizliedzot 100 W kvēlspuldžu tirdzniecību un tādējādi mudinot patērētājus izvēlēties energoefektīvas spuldzes. Taču izvēli var mainīt ne tikai valsts pārvalde, bet arī uzņēmumi. Piemēram, vairāki lielveikali Latvijā brīvprātīgi a eikušies patērētājiem bez maksas piedāvāt polietilēna maisiņus, citur pasaulē veikali ir a eikušies tirgot ģenētiski modificētus produktus vai preces, kuras testētas tikai uz dzīvniekiem. Uzmanība tiek pievērsta arī vides apziņas veidošanai, izmantojot informatīvās kampaņas un vides izglītību. Šādas metodes vairāk lieto sabiedriskās organizācijas, kaut gan arī uzņēmumi arvien vairāk iesaistās vides apziņas veidošanā. Viens no piemēriem ir informatīvā kampaņa «Cūkmens», kuras mērķis ir cīņa ar meža piegružotājiem. Videi draudzīgas izvēles kontekstā būtiski ir apskatīt vairākas teorijas, kas analizē cilvēku izvēli un motivāciju. Sākotnēji tika uzskatīts, ka cilvēku uzvedību pamatā nosaka a ieksmes un nodomi (a ieksmju – uzvedības modelis). Taču vēlāk pierādījās, ka cilvēks nav racionāla būtne un saikne starp vidi, cilvēka vides apziņu un uzvedību ir psiholoģiska, nevis loģiska. Tomēr modelis neņem vērā uzvedības sociālo kontekstu – cilvēki pieder pie kopienām ar savām vērtībām un normām, un viņi rīkojas šo normu un vērtību, kā arī politiskā un ekonomiskā konteksta ietekmē. Mainoties vērtībām vai pārliecībai, mainās arī cilvēka uzvedība, un otrādi – ja mainās uzvedība, tai seko pārliecības un vērtību maiņa. Arī patēriņš nav tikai individuāla izvēle – to lielā mērā nosaka sociālais un kultūras konteksts. Līdz ar to ilgtspējīgi patēriņa un uzvedības modeļi ir

14.20. attēls. Patēriņa sabiedrības simbols – lielveikals

atkarīgi ne tikai no indivīdu vides apziņas, bet arī no sociālajām normām, paradumiem, kā arī no politekonomiskās vides un infrastruktūras. Taču indivīdiem ir gan ilgtermiņa, gan īstermiņa intereses, un viņi nav tikai patērētāji. Ilgtspējīgu patēriņu lielā mērā ierobežo cilvēku īstermiņa domāšana un vāja nākotnes seku apzināšanās. Tāpēc, jo lielākā mērā cilvēki apzinās savas darbības sekas tālākā nākotnē, jo lielākā mērā viņus raksturo videi draudzīga rīcība. Būtisks ir jautājums par vajadzībām un vēlmēm. Psiholoģijas teorijās, kas apskata personības uzvedību, tiek atzīts, ka uzvedības pirmavots ir vajadzība. Saskaņā ar amerikāņu psihologa Ābrama Maslova vajadzību piramīdu cilvēku vajadzības veido hierarhisku struktūru un aktualizējas pakāpeniski cita pēc citas. Cilvēks vispirms cenšas apmierināt viszemākā līmeņa vajadzības (fizioloģiskās vajadzības, drošība), un tikai pēc tam palielinās motivācija apmierināt nākamā līmeņa vajadzības (sociālās vajadzības, sociālā atzinība, pašapliecināšanās).

Pašapliecināšanās

Sociālā atzinība

Sociālās vajadzības

Drošība

Fizioloģiskās vajadzības

14.21. attēls. Cilvēka vajadzību piramīda

Tiek uzskatīts, ka patēriņš ir daudz vairāk saistīts ar modernā cilvēka identitāti nekā ar vajadzībām un produktu lietošanas vērtību. Taču vajadzības nav iespējams aizstāt ar vēlmēm, jo tādā gadījumā nav iespējams atbildēt uz jautājumu par to, cik daudz ir pietiekami? Šķiet, ka individuālām vēlmēm nav robežu, taču pieejamie resursi un pasaules ekoloģiskās iespējas ir ierobežoti lielumi. Tāpēc visas vēlmes visiem apmierināt nav iespējams. Tas arī ir galvenais iemesls vēlmju ierobežošanai un nepieciešamībai koncentrēties uz pamatvajadzību apmierināšanu. Būtisks faktors uzvedības modeļu analīzē ir motivācija. Motivācija ir vajadzības, ideāli, mērķi, vērtību orientācijas un citi uzvedību veicinoši un vadoši elementi, kas raksturo cilvēka personību. Ilgtspējīgu uzvedības modeļu veidošanā svarīgi ņemt vērā šādus faktorus: ▪ informācija par videi draudzīgu dzīvesveidu ir būtisks, taču nepietiekams iemesls uzvedības modeļu maiņai;

301

Vide.indb 19

2010.07.16. 17:03:19

▪ tā kā indivīda uzvedības modeļi ir atkarīgi gan no paša indivīda, gan kolektīvās pieredzes, izmaiņām jānotiek abos līmeņos: indivīda un kopienas vai sabiedrības līmenī; ▪ tā kā patēriņa un uzvedības modeļus lielā mērā nosaka paradumi, dzīvesveida izmaiņas ir vairāk iespējamas brīžos, kad notiek būtiskas izmaiņas cilvēka dzīvē: veidojot ģimeni, ejot pensijā; ▪ centieniem mainīt uzvedību nav jābūt vērstiem tikai uz cilvēka psiholoģiskajām un funkcionālajām vajadzībām, bet ir jāņem vērā arī moderno uzvedības un patēriņa modeļu sociālā un simboliskā vērtība.

14.6.5. PATĒRIŅA RADĪTĀ VIDES SLODZE Lielāko daļu nozīmīgu vides problēmu (klimata izmaiņas, eitrofikāciju, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, resursu izsīkšanu, vides paskābināšanos) ietekmē trīs mājsaimniecību patēriņa grupas: pārtika un dzērieni, mājoklis (apkure, elektrība) un transports. Tomēr nedrīkst nenovērtēt arī citu patēriņa grupu nozīmību, īpaši apģērbu, atpūtu, viesnīcas un restorānus, jo arī šīs patēriņa kategorijas rada būtisku ietekmi uz vidi. Aprites cikla analīze ir visplašāk izmantotais veids patēriņa vides ietekmju analīzei. Ar šo metodi tiek analizēta produktu ietekme uz vidi visos produktu aprites cikla posmos: resursu ieguvē, pārstrādē, ražošanā, pārdalē, lietošanā un utilizācijā jeb no produkta šūpuļa līdz kapam (tagad faktiski ir mērķis – no šūpuļa līdz jaunam šūpulim). Līdz ar to, izmantojot aprites cikla analīzi, ir iespējams novērtēt visa veida ietekmi uz vidi un cilvēka veselību. Šī metode arvien vairāk tiek izmantota gan uzņēmējdarbībā, gan politisku lēmumu pieņemšanā. Izmantojot aprites cikla analīzi, var pamatot to, ka pārtika, tūrisms (pamatā gaisa satiksme), enerģija,

ūdens un atkritumi ir būtiskākās mājsaimniecību radītās vides slodzes. Pētījumi liecina, ka ES mājoklis, transports un pārtikas produktu patēriņš veido 60–70% mājsaimniecību ietekmes uz vidi un 60% mājsaimniecību izdevumu.

14.6.6. POLITIKAS METODES ILGTSPĒJĪGA PATĒRIŅA VEICINĀŠANAI Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas modeļu veidošanā tiek izmantotas dažādas metodes, kuras var iedalīt pēc vairākām pazīmēm. Atkarībā no tā, vai metodes ir vērstas uz izmaiņām pieprasījuma vai piedāvājuma daļā, vai tās ir brīvprātīgas vai obligātas, vai tās ir vietējas, valsts vai starptautiskas nozīmes, tās var iedalīt četrās grupās. 1. Normatīvās metodes, kas nosaka tiesības, pienākumus un aizliegumus, kā arī standartus ar normatīvo aktu palīdzību (emisiju ierobežojumi, piesārņojuma un otrreizējās pārstrādes kvotas, «zaļā» iepirkuma politika un vadlīnijas). 2. Finanšu metodes, kas ietver subsīdijas, nodokļus un tarifus, tirdzniecības atvieglojumus, finanšu atbalsta mehānismus (fondi, kredīti, garantijas) un emisiju tirdzniecības sistēmas. 3. Informatīvās metodes, kas ietver informatīvos pasākumus, apmācības, publikācijas, kā arī obligātās un brīvprātīgās sertifikācijas sistēmas (ekomarķējums, patērētājus izglītojošas kampaņas). 4. Horizontālās metodes, kas vērstas uz vadības procesa uzlabošanu un paredz pilnveidot informāciju un vides statistiku (nepieciešamība pēc standartiem, kritērijiem un metodoloģijas), veicināt zinātniskos pētījumus un tehnoloģisko a īstību, uzlabot sektoru un telpisko plānošanu, kā arī sabiedrības līdzdalību un profesionālo apmācību.

12 10 Vidējā ietekme uz vidi, %

Relatīvā ietekme uz vidi, %

35 30 25 20 15 10

8 6 4 2

5 Izglītība

Veselības aprūpe

Sakari

Apģērbs

Izklaide

Transports

Mājoklis

Pārtika

0 0

14.22. attēls. Patēriņa kategorijas ar lielāko ietekmi uz vidi (ES-25) Pārtikas produktu patēriņš, mājoklis un transports nosaka 73% no iedzīvotāju ietekmes uz vidi. Izglītība, veselības aprūpe un sakari kopā rada tikai 4% mājsaimniecību vides slodzes.

Maizes patēriņš

Veļas mazgāšana

Siera patēriņš

Automašīna

Mājoklis

14.23. attēls. Somijas iedzīvotāja vidējā ikdienas ietekme uz vidi (procentos no kopējā) Vidēji uz vienu Somijas iedzīvotāju ir 41 m2 dzīvojamās platības, kuras uzturēšana un apkure veido nepilnus 10% no kopējās ietekmes uz vidi. Viens Somijas iedzīvotājs dienā ar automašīnu nobrauc 20 km (6,5% ietekmes uz vidi), apēd 30 g siera un 83 g maizes (2,4%) un katru otro dienu mazgā drēbes (0,3%).

302

Vide.indb 20

2010.07.16. 17:03:20

14.7. LATVIJAS ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA Latvijā koordinētā un sistemātiskā veidā ilgtspējīgas a īstības īstenošana valstiskā līmenī ir pašos pirmsākumos. Tā kā tas ir jauns process, tā īstenošanai būtu nepieciešama atsevišķa institūcija, tomēr pašlaik tādas nav. Lielais funkciju apjoms un to izpildei pieejamo resursu neatbilstība ir daļējs izskaidrojums lēnajam ilgtspējīgas a īstības procesam Latvijā. Ilgtspējīgas a īstības koncepcijas iekļaušanu politiskajā diskusijā Latvijā galvenokārt ir motivējis ārējais faktors, respektīvi, šo jautājumu augstā prioritāte Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī. Ir pamats uzskatīt, ka iniciatīvas, kuru avots būtu Latvijas pārvaldes institūcijas un politiskie spēki vai Latvijas sabiedrība, ir nenozīmīgas. Valsts ilgtspējīgas a īstības virzieni galveno problēmu risināšanai, kā arī politikas mērķi atsevišķu nozaru politikās sākotnēji tika noteikti Latvijas ilgtspējīgas a īstības pamatnostādnēs (2002). Latvijas ilgtspējīgas a īstības pamatnostādnes bija tieši atvasinātas no Riodežaneiro deklarācijā iekļautajiem ilgtspējīgas a īstības 27 politiskajiem principiem. Prasmīgi izmantojot, tās būtu stingrs ietvars a īstības lēmumu pieņemšanā. Pamatnostādņu dokumentā mērķiem un darbībām šo mērķu sasniegšanai netika noteikti reāli termiņi vai konkrētas robežvērtības, un tas šo dokumentu padarīja par nesaistošu. Pozitīva iezīme pamatnostādņu dokumentā bija konkrētu rādītāju izvēle mērķu sasniegšanas analīzei. Latvijas ilgtspējīgas a īstības mērķi izriet no Riodežaneiro deklarācijā minētajiem principiem, Latvijas ģeopolitiskās vietas pasaulē, dabas īpatnībām, sociālās un ekonomiskās a īstības pieredzes un pašreizējā stāvokļa. Tie ir: ▪ Latvijai jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un a īsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un kultūras mantojumu; ▪ jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaikus panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus; ▪ jānodrošina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm; ▪ jānodrošina pietiekami pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai; ▪ sabiedrībā jāa īsta atbildīga a ieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte; ▪ no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību citām valstīm; ▪ jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu izmantojums citu nozaru politikā; ▪ jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai a īstībai;

▪ jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas a īstības procesos; ▪ nepārtraukti jānovērtē valsts progress noteikto ilgtspējīgas a īstības mērķu sasniegšanā. Precīzāki mērķi ilgtspējīgas a īstības veicināšanai ir noteikti Latvijas Tūkstošgades a īstības mērķos, kuru izstrādāšana ir iekļaušanās ANO Tūkstošgades deklarācijas īstenošanā, lai uzlabotu dzīvi visiem pasaules iedzīvotājiem, bet īpaši tiem, kuriem klājas visgrūtāk. Seši mērķi ir saistīti ar nabadzības mazināšanu, izglītības pieejamību un veselības aprūpes uzlabošanu, septītais mērķis ir vides ilgtspējas nodrošināšana, bet astotais mērķis nosaka sadarbību starp trūcīgām un turīgām valstīm. Šiem mērķiem Latvija ir pakārtojusi 18 uzdevumus, kuri ne vienmēr ir izteikti skaitļos. Īpaši pozitīvi vērtējami centieni vides ilgtspējai pieiet no sistēmiskā viedokļa, izvirzot uzdevumu iekļaut ilgtspējīgas a īstības principu nozaru politikās un kā ilgtspējīgas a īstības rādītāju izmantot ekoefektivitāti dažādās nozarēs. Apliecinājums līdzšinējās politikas daļējai neefektivitātei ilgtspējīgas a īstības jomā ir tas, ka, a īstoties valsts ekonomikai un palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, Latvijā ir strauji pieaudzis privātais patēriņš, kā arī plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kas būtībā ir pretēja tendence ilgtspējīgas a īstības izvirzītajiem mērķiem. Pēc neatkarības atgūšanas un iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai nav tālejoša stratēģiska mērķa, bet, ņemot vērā ilgtspējīgas a īstības koncepcijas nozīmīgo lomu mūsdienu pasaules un ES a īstībā, tas ir nepieciešams. Perspektīvs politisks un praktisks stratēģiskais mērķis ir vajadzīgs arī Latvijas vietēja mēroga a īstībā. Izšķirošais apstāklis Latvijas ilgtspējīgai a īstībai ir pārvaldes sistēmas spēja dažādu līmeņu un teritoriju plānus un stratēģijas pakārtot vienotam ilgtermiņa un ilgtspējīgam skatījumam. Ilgtspējīgas a īstības modeļa izmantošanu Latvijas apstākļos ietekmē vairāki specifiski faktori: ▪ relatīvi zemais vides piesārņojuma līmenis un zemā vides degradācijas pakāpe (salīdzinājumā ar situāciju Rietumeiropas valstīs, kā arī daudzās a īstības valstīs); ▪ ierobežotā resursu pieejamība un relatīvi vāji attīstītā rūpnieciskā ražošana; ▪ atkarība no ievestiem resursiem; ▪ nepieciešamība restrukturēt ekonomisko sistēmu; ▪ sociālās vides problēmu pieaugums. Tomēr kopumā Latvijai ir labas iespējas izmantot Rietumvalstu pieredzi vides aizsardzības sistēmas izveidē un sabiedrības a īstības plānošanā, ņemot vērā jau zināmus risinājumus, kā samazināt ietekmi uz vidi. No otras puses, pastāv vesela rinda šķēršļu ilgtspējīgas a īstības modeļa izmantošanai Latvijā: ▪ orientācija uz Rietumvalstīs pastāvošo patēriņa modeli, ja vienlaikus trūkst nepieciešamo resursu tā realizācijai;

303

Vide.indb 21

2010.07.16. 17:03:20

▪ demokrātisku tradīciju trūkums sabiedrībā, nesakārtota likumdošana, ierobežoti fi nanšu resursi; ▪ zems vides un sabiedrības problēmu izpratnes līmenis, zināšanu trūkums par ilgtspējīgu a īstību. Pēc a īstības rādītājiem Latvijā nenoliedzami būtu iespējas sekot ilgtspējīgas a īstības modelim, tomēr minētie un citi traucēkļi šī modeļa ieviešanai uzskatāmi par būtisku šķērsli. Nereti jēdziens «ilgtspējīgs» tiek izmantots kā metafora cerību un vīziju apzīmēšanai. Vienlaikus šī jēdziena saturs ietver nepieciešamību vadīt un plānot sabiedrības a īstību. Diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā Latvijas pārvaldes politiskā un administratīvā sistēma ir izrādījusies nespējīga risināt Latvijai būtiskus jautājumus gan

īstermiņā, gan ilgtermiņā. Kaut arī saņemta ievērojama ārvalstu finansiālā palīdzība, kopš neatkarības atgūšanas nav izdevies nodrošināt stabilu tautsaimniecības augsmi un Latvijas iedzīvotāju primāro vajadzību nodrošināšanu. Pēdējo 20 gadu laikā izveidotais valsts pārvaldes aparāts ir izrādījies nespējīgs nodrošināt valsts a īstību un iedzīvotāju drošību, bet tā uzturēšanas izmaksas ievērojami pārsniedz valsts budžeta iespējas. Lai gan jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē bija vērojams šķietams ekonomikas pieaugums, ieguldījumi valsts a īstības un izaugsmes nodrošināšanai nākotnē (ieguldījumi zinātnē un pētniecībā inovāciju a īstībai), kā arī uzkrājumi netika veikti. Ņemot vērā no PSRS laikiem mantoto mentalitāti, bet galvenokārt valstī notiekošo politisko procesu raksturu, lielākā daļa valsts

14.3. tabula. Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatori un nospraustie mērķi Cilvēkkapitāls Indikators Veselīgas dzīves ilgums pēc 65 gadiem Sabiedriskie izdevumi vecāku cilvēku aprūpei, % no IKP Pieeja pirmskolas bērnu aprūpei Pieaugušo izglītībā iesaistīto personu skaits 25–64 gadu vecuma grupā Izdevumi izglītībai, % no IKP Bērnu sagatavotība skolai Bērnu skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa Sociālais kapitāls Uzticība pārvaldībai un politiskajiem darbiniekiem Ienākumu sadalījuma nevienlīdzība, 20% bagātāko iedzīvotāju pret 20% nabadzīgāko Iedzīvotāju apmierinātība ar sabiedriskajiem pakalpojumiem E-pārvaldes izmantošana, % iedzīvotāju E-pārvaldes pieejamība, % pakalpojumu, kas pieejami e-vidē Sabiedriskā līdzdalība, % iedzīvotāju, kas regulāri līdzdarbojas sabiedriskā kārtā Tolerance pret sociālo dažādību Apmierinātība ar dzīvi, subjektīvais vērtējums. 1 (ļoti neapmierināts) – 10 (ļoti apmierināts). Ekonomiskais kapitāls Reālais IKP pieaugums, % uz vienu iedzīvotāju Inovatīvu produktu un pakalpojumu apgrozījums, % no kopējā apgrozījuma Izdevumi inovācijai un attīstībai, % no IKP Inovatīvi mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), % pret visiem MVU «Zaļā» ekonomika, % no IKP Koģenerācija, % no kopējās saražotās elektrības daudzuma Dabas kapitāls Siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, % no 1990. gada emisijām Putnu apdzīvotības un izplatības indekss. 1990. gadā – 100 Atjaunoto izzūdošo sugu skaits Virszemes un gruntsūdens izlietojums, % no kopējām ūdens rezervēm Bioloģiskās lauksaimniecības platības, % no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās platības Piešķirto ekosertifikātu skaits Atjaunojamo enerģijas resursu īpatsvars Telpas un vietas kapitāls Vietas pieejamība Sabiedriskā transporta apjoms, % no kopējā transporta apjoma Platjoslas interneta pieejamība Publisko ārtelpu (skvēru, parku, laukumu) pieejamība Jaunie mājokļi, kas uzbūvēti esošo pilsētu degradētajās teritorijas, % no visiem jaunajiem mājokļiem Sabiedriskās būves, kas pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, % no visām sabiedriskajām būvēm

Sasniedzamais mērķis Palielināt vismaz līdz 12 gadiem. Pašlaik – 4 gadi Palielināt vismaz līdz 1%. Pašlaik – 0,15% Vispārēja līdz 2020. gadam Palielināt vismaz līdz 34%. Pašlaik – 7,1% Palielināt līdz 8,6%. 2005. gadā – 5,6% Vismaz 90% piecgadnieku pilnībā sagatavoti skolai līdz 2020. gadam Samazināt par 50% līdz 2020. gadam, par 100% līdz 2030. gadam Palielināt vismaz līdz 80%. Pašlaik – zem 25% Samazināt vismaz līdz 4%. 2005. gadā – 8% Palielināt vismaz līdz 75% Palielināt vismaz līdz 50%. Pašlaik – 18% Palielināt līdz 80%. Pašlaik – 30% Palielināt vismaz līdz 60%. Pašlaik – 8% Palielināt līdz 8,0. 2005. gadā – 5,5 Sasniegt vismaz 2,7% līdz 2030. gadam Palielināt vismaz līdz 20%. 2004. gadā – 12,1% Palielināt vismaz līdz 4,5%. Pašlaik – 0,63% Palielināt vismaz līdz 40% Palielināt vismaz līdz 9% Palielināt vismaz līdz 60%. 2006. gadā – 46,2% Samazināt līdz 40%. 2006. gadā – 44,9% Palielināt līdz 145. 2005. gadā – 117 Vismaz 30 Samazināt līdz 0,2%. 2005. gadā – 0,4% Palielināt vismaz līdz 10% Palielināt vismaz līdz 30. Pašlaik – 3 Palielināt līdz 50%. 2005. gadā – 36,3% No jebkuras apdzīvotas vietas iespējams sasniegt reģionālos centrus 2 stundu laikā Palielināt līdz 60% 100% visās apdzīvotajās teritorijās Pilsētvide sasniedzama 15 minūtēs no jebkuras dzīvesvietas (līdz 2020. gadam) Palielināt vismaz līdz 25% (līdz 2020. gadam) Palielināt līdz 50% no esošajām sabiedriskajām būvēm, 100% no sabiedriskajām būvēm, kas uzbūvētas pēc 2008. gada

304

Vide.indb 22

2010.07.16. 17:03:20

iedzīvotāju ir inerti a iecībā pret politiskajiem procesiem un nepiedalās būtisku valsts pārvaldes jautājumu risināšanā. Lielai daļai iedzīvotāju nav pašu elementārāko politisko tiesību – tiesību piedalīties vēlēšanās. Valsts pastāvēšanas pamats, Satversme, kas izveidota pēc pagājušā gadsimta 20. gadu parauga, faktiski ir izrādījusies nespējīga nodrošināt valsts politiskās sistēmas izveidi, kas baudītu iedzīvotāju vairākuma uzticību. Augstākais valsts pārvaldes orgāns – Saeima, kā to rāda sabiedriskās domas aptaujas, ir sevi pilnībā diskreditējis, bet izpildvaru un politiskās partijas, kā ir pierādījies, ietekmē oligarhi, un tās nemitīgi iestieg korupcijas, krāpšanas un citos skandālos. Ekonomiskā krīze, kas sākās 2008. gadā, pierādīja, ka īslaicīgais labklājības pieaugums bija sasniegts, izmantojot ārvalstu kredītresursus un ES finansiālo atbalstu (tā mērķis ir sekmēt tautsaimniecības a īstību). Sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei, tas noveda pie valsts ekonomikas faktiska sabrukuma un dramatiska nacionālā kopprodukta krituma. Tādēļ (kā arī neapdomīgu politisku lēmumu dēļ) izveidojās milzīgs valsts parāds, kura kopapjoms ir salīdzināms ar nacionālā kopprodukta apjomu, bet kura atdošanu vajadzēs nodrošināt nākamajām paaudzēm. Līdz ar to ievērojama daļa nacionālā kopprodukta dažu nākamo paaudžu laikā būs izmantojama nevis tautas labklājības paaugstināšanai un investīcijām a īstībai, bet gan parāda maksājumu segšanai. Šī paaudze dzīvo uz nākamo paaudžu rēķina! Būtiskās dzīves līmeņa atšķirības Latvijā un lielākajā daļā ES dalībvalstu, no vienas puses, un izdzīvošanas perspektīvu trūkums, no otras puses, nosaka aizvien lielāku emigrāciju – ekonomisko bēgļu plūsmas. Protams, no šīs situācijas ir izeja. Un tā ir ne tikai turpināšana grimt nabadzībā un depresijā, tuvinoties nabadzīgo pasaules valstu labklājības un sociālās, kā arī vides degradācijas līmenim, bet

ilgtspējīgas a īstības nepieciešamības apzināšanās gan valstiskā, gan arī indivīdu, katra Latvijas iedzīvotāja līmenī. 20. gadsimtā Latvijai bija vairākas lielas ieceres – neatkarīgas valsts izveidošana un tās atjaunošana, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šīs ieceres ir piepildījušās, un pienācis laiks lemt, kādā Latvijā dzīvos mūsu bērni un nākamās paaudzes. Latvijā ir izstrādāta un Saeimā apstiprināta (3.06.2010.) Latvijas ilgtspējīgas a īstības stratēģija. Stratēģijas pamatmērķi ir laimīgs cilvēks labklājības valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, iecietīga un toleranta sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā uzticams partneris. Sākot veidot stratēģiju, tika veikts apjomīgs pētnieciskais darbs, analizējot pašreizējo situāciju Latvijas a īstībai būtiskās jomās. Tam sekoja ekspertu prāta vētras un a īstības stratēģisko dilemmu formulēšana, to sabiedriskā apspriešana publiskajos forumos un tematiskajos semināros. Turpinājumā tika izstrādāti četri a īstības scenāriji, par kuriem diskutēts piecos reģionālajos forumos. Pēc apstiprināšanas Saeimā Latvijas ilgtspējīgas a īstības stratēģija kļūs par valsts galveno plānošanas instrumentu ar likuma spēku. Visi nākamie stratēģiskās plānošanas un a īstības dokumenti tiks veidoti saskaņā ar šīs stratēģijas noteiktajiem virzieniem un prioritātēm. Latvijas ilgtspējīgas a īstības stratēģijas galvenie virzieni ir šādi: ▪ ilgtermiņa ieguldījumi cilvēkkapitālā, ▪ zināšanas un prasmes 21. gadsimtā, ▪ iespēju vienlīdzība un vidusšķiras veidošanās, ▪ masveida jaunrade un inovatīva ekonomika, ▪ inovatīva pārvaldība un līdzdalība, ▪ dzīves kvalitāte un pievilcīga dzīves vide, ▪ atjaunojama un droša enerģija, ▪ daba kā kapitāls nākotnei, ▪ telpiskā perspektīva.

LITERATŪRA Āboliņa K., Kļaviņš M. (2000) Kā vērtēt sabiedrības, valstu un pilsētu attīstību? Ilgtspējīgas attīstības rādītāji. LZA Vēstis. A., 54 (5/6). Baker S. (2006) Sustainable Development. London: Routledge. Blewitt J. (2008) Understanding Sustainable Development. London: Earthscan. Chambers N., Simmons C., Wackernagel M. (2000) Sharing Nature’s Interest: Ecological Footprints as an Indicator of Sustainability. London: Earthscan. Dicken P. (2008) Global Shift. Los Angeles: Sage. Dresner S. (2008) The Principles of Sustainability. London: Earthscan. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes (2002) LR Ministru kabinetā apstiprinātas 2002. gada 13. augustā. Latvijas NVO ilgtspējīgās attīstības ziņojums (2002) Rīga: Zaļā brīvība. Latvijas Vides aģentūra (2003) Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2003. Jūrmala: Latvijas Vides aģentūra. Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (1992) Beyond the Limits: Confronting Global Collapse, Envisioning a Sustainable Future. UK: Earthscan.

Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth: The 30-year Update. London: Earthscan. Römpczyk E. (2007) Gribam ilgtspējīgu attīstību. Rīga: FriedrichEbert-Stiftung. OECD (2002) Towards Sustainable Household Consumption. Paris. UNDP Latvia (2004) Kā dzīvosim Latvijā 2015. gadā? Ziņojums par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem Latvijā. Rīga: UNDP Latvia. United Nations (2002) Report of the World Summit on Sustainable Development. Johannesburg, South Africa, 26 August – 4 September 2002. New York. Vakerneidžels M., Rīss V. (2000) Mūsu ekoloģiskais pēdas nospiedums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Rīga: Norden AB. Wackernagel M., Rees W. (1996) Our Ecological Footprint: Reducing Human Impact on the Earth. Gabriola Island, BC: New Society Publishers. WCED – World Comission on Environment and Development (1987) Our Common Future (The Bruntland Report). Oxford, World Commission on Environment and Development: Oxford University Press.

305

Vide.indb 23

2010.07.16. 17:03:20

INTERNETA RESURSI WWF – World Wildlife Fund (2002) Living Planet Report 2002. WWF. [23.01.2005.] Pieejams: http://globalis.gvu.unu.edu/indicator. cfm?Country=LV&IndicatorID=99 Baltic 21 (1998) An Agenda 21 for the Baltic Sea Region – Baltic 21. Baltic 21. Pieejams: www.baltic21.org/?a,166 ICLEI – International Council for Local Environmental Initiatives (2004) Aalborg Commitments. ICLEI. Pieejams: www.aalborgplus10.dk/ Sustainable Development Strategy. Pieejams: http://ec.europa.eu/ comm/sustainable/ Brizga J. (2008) Latvijas ekoloģiskās pēdas nospiedums pasaulē. Pieejams: www.pdf.lv/doc_upl/petijums_Ekopeda_PDF2008.pdf Global Footprint Network. Pieejams: www.footprintnetwork.org Pasaules Dabas fonda ekoloģiskās pēdas kalkulators. Pieejams: www.pdf.lv/epeda/epeda.html

Ekonomisko instrumentu datubāze. Pieejams: www.economicinstruments.com/ Eiropas Komisijas Zaļā iepirkuma mājaslapa. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/gpp Eiropas Komisijas ekomarķējumu mājaslapa. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ecolabel Starptautiskās ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu koalīcija. Pieejams: www.icspac.net EEA (2005) Household Consumption and the Environment. Pieejams: http://reports.eea.europa.eu/eea_report_2005_11/en Eurobarometer (2009) Flash EB No 256 – Sustainable Consumption and Production. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ eussd/pdf/FL256_analytical%20report_final.pdf

306

Vide.indb 24

2010.07.16. 17:03:20

15.

STUDENTU LOMA ILGTSPĒJĪGĀ ATTĪSTĪBĀ: RADĪT PIEVILCĪGU, ILGTSPĒJĪGU NĀKOTNI

Galvenais šīs nodaļas tapšanas iemesls ir bažas par to, ka nosacījumi cilvēces eksistencei un tālākai attīstībai tiek pakāpeniski iznīcināti. Ir jāsaprot, ka ilgtspējīgas attīstības jēdziens neattiecas tikai uz vides problēmām un ka runa nav vienīgi par retām un izzūdošām putnu vai dzīvnieku sugām. Izpratne par ilgtspējīgu attīstību attiecas uz visu pasauli – uz to, kādas ir savstarpējās saiknes un ietekmes starp cilvēkiem, dabu un Visumu. Ir jāizmaina cilvēces domāšana, lai sabiedrība pārstātu iznīcināt pamatresursus un lai pasaulē pilnvērtīga dzīve būtu pieejama ikvienam. Kā minēts grāmatas iepriekšējās nodaļās, sabiedrība ir pārsniegusi savas ietekmes robežas. Ir atlikušas tikai divas alternatīvas – pasaules atveseļošana ar plānotu ilgtspējīgu attīstību vai iznīcība, cilvēces bojāeja. Viena no tām būs jāizvēlas jau pašreizējās paaudzes laikā. Tāpēc šai paaudzei ir jāspēj vadīt sabiedrības mainīšanos ilgtspējīgas attīstības virzienā. Ikvienam ir jādod savs ieguldījums, un studentiem neatkarīgi no studiju jomas ir jābūt aktīvākajam un gudrākajam sabiedrības virzītājspēkam. Mūsdienās, kad pasaulē, tai skaitā Baltijas jūras reģionā, notiek kataklizmas un atšķirīgu viedokļu sadursmes, ir pieredzēta atsevišķu cilvēku izaugsme, nebaidīšanās no izaicinājumiem un spēja uzņemties vadītāja lomu sarežģītu problēmu risināšanā. Ir apņēmīgi cilvēki, kuri gatavi nesavtīgi ieguldīt savu enerģiju un zināšanas, lai padarītu pasauli labāku, un tas dod pārliecību, ka cerība vēl nav zudusi. Šī nodaļa ir balstīta uz iegūto pieredzi. Tajā uzsvērtas nozīmīgas problēmas, ar kurām var saskarties studenti, un diskutēts par to, kā studenti var strādāt kopā, lai realizētu pasaules ilgtspējīgu attīstību nākotnē, iegūstot jaunas zināšanas un spējas un uzlabojot apkārtējās vides kvalitāti. Nodaļā izklāstīti praktiski piemēri, kā studenti var iesaistīties virzībā uz ilgtspējīgu attīstību savā zinātņu nozarē, studentu organizācijās un sabiedrībā, kā arī aplūkota sadarbības tīklu veidošana un informācijas apmaiņas iespējas.

Vide.indb 1

Jakobs Grandins, Lilija Apine, Oleksandra Kovbasko un Jūlija Žuka*

* J. Grandins ir koordinators un galvenais šīs nodaļas autors. J. Žuka ir uzrakstījusi sadaļu par sadarbības un sakaru tīklu veidošanu. L. Apine ir sniegusi piemērus par Latviju, bet O. Kovbasko – par ekokluba darbību Kijevā. Pateicība par vērtīgo ieguldījumu nodaļas tapšanā pienākas profesoram Larsam Ridēnam, Izakam Stodardam un Sārai Andersonei.

2010.07.16. 17:03:21

15.1. ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA KĀ PAAUDŽU JAUTĀJUMS Ilgtspējīga a īstība uz pašreizējo paaudzi a iecas vairāk nekā uz jebkuru citu. Lai ko arī cilvēks izvēlētos studēt vai darīt dzīves laikā – tagad un nākotnē, pavisam noteikti var nonākt pie atziņas, ka cilvēku prātus nodarbina daudzas problēmas par dzīves labklājību, resursu izmantošanu un izdzīvošanu uz šīs planētas. Pašreiz dzīve norit laikā, kad izvēršas krīzes, ko rada savstarpēji saistītu problēmu kopums un kuru risināšanai nepieciešama integrēta pieeja. Klimata pārmaiņas, izmainītas un izzūdošas ekosistēmas, draudi drošībai un pasaules nabadzība ir tikai dažas pamanāmākās globālās problēmas. Cilvēces atbildes reakcija uz šīm problēmām ietekmēs visas pasaules a īstību nākotnē. Vēl ir laiks novērst vai izmainīt a īstības virzienus un izveidot tādu dzīves vidi uz Zemes, kas būs ▪ pievilcīga, kur cilvēce dzīvos labāk nekā pašlaik, ▪ taisnīga, kurā ikvienam būs resursi, lai dzīvotu pilnvērtīgu, cienīgu dzīvi, ▪ ilgtspējīga. Ir nepieciešams radīt tādu dzīves vidi, lai apmēram deviņi miljardi cilvēku arī pēc 2050. gada dzīvotu labklājībā, kas nav atkarīga no izsīkstošajiem fosilā kurināmā krājumiem vai izsmeļamiem atjaunojamiem resursiem. Diemžēl globālo problēmu risināšana, balstoties tikai uz biznesa idejām un uzņēmējdarbību, neveicinās pasaules atveseļošanos. Tas, kas patiešām jādara, ir sociālās, ekonomiskās,

tehnoloģiju un kultūras sistēmas pilnīga pārstrukturēšana jeb šo sfēru pārveidošana tādā mērā, ko varētu salīdzināt ar lauksaimniecības un rūpniecības revolūciju. Izmainot pasaules pašreizējo a īstības gaitu un virzienu tikai nedaudz, nekādas ievērojamas pārmaiņas nenotiks. Lai arī kas tiktu darīts, ir jāsaprot, ka cilvēku darbība vai bezdarbība ir saistīta ar iespējamās pārveidošanās mērogu nākamajos gadu desmitos. Grandiozām pārmaiņām pasaulē ir jānotiek pašreizējās paaudzes dzīves laikā, un to apmēri būs atkarīgi no profesionāļu, tai skaitā studentu, ieguldījuma. Cilvēkiem ir jākļūst tik izglītotiem, lai spētu ieviest jauninājumus sociālajās un tehniskajās jomās. Inovācijas izmantos uzņēmumi un organizācijas visā pasaulē. Jauninājumu realizācijai ir un būs nepieciešami profesionāļi savā darbības jomā, kuri saprot ilgtspējīgas a īstības nozīmību un no kuriem tiek gaidīta kompetence, zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas darbam ar sabiedrību. Būs jāspēj ietekmēt sabiedrības domāšanu tā, lai pasaule varētu pēc iespējas ātrāk atgūties no negausīgās resursu izmantošanas. Iespēju logs var aizvērties ātri. Studentiem ir jābūt pārliecinātiem par iespēju iegūt zināšanas, prasmes un kontaktus, kas būs nepieciešami nākotnē. Un nav jābaidās par to cīnīties, jo daudz no tā, kas jāiemācās, nav pieejams standarta akadēmiskajās studijās.

15.2. IZGLĪTĪBA ILGTSPĒJĪGAI ATTĪSTĪBAI Izglītības lielo nozīmi studentu sagatavošanā darbam ilgtspējīgas a īstības virzienā ir atzinušas gan skolas, augstskolas un valdības, gan Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija, izsludinot ANO dekādi «Izglītība ilgtspējīgai a īstībai» (2005–2014). Līdz ar to studentiem ir tiesības pieprasīt savām augstskolām un pasniedzējiem pildīt šīs saistības. Sistēmiska domāšana, starpdisciplināra un ētiska pieeja, kritiska analīze un spējas izmantot teorētiskās zināšanas praktisku problēmu risināšanā ir pieturas punkti izglītībā par ilgtspējīgu a īstību. Ilgtspējīgas a īstības principu apguve nozīmē arī to, ka studentam jāspēj sevi pārorientēt no pasīva zināšanu saņēmēja uz aktīvu zināšanu sadarbības partneri, pašam līdzdarbojoties savas izglītības veidošanā. Domājot par savu izglītību, studentam neizbēgami sev jājautā, kāds ir viņa mācīšanās mērķis un kādu tēlu veido universitāte, balstoties uz tās pētniecisko un pedagoģisko bāzi. Līdz ar to nākas saskarties ar 1

problēmu kopumu, kas izveidojis pašreizējo izglītības sistēmu. «Mēs esam nonākuši pie punkta cilvēces evolūcijā,» norāda Čīles ekonomists Manfreds Maks-Nīfs, «kad mēs zinām daudz, bet saprotam ļoti maz».1 Tradicionālā augstskolu struktūra – sadalījums zinātņu disciplīnās un nozarēs – ir bijusi ļoti efektīva, lai uzkrātu detalizētas zināšanas par fizikāliem procesiem un virzītos uz jaunu tehnoloģiju a īstību. Cilvēks ir spēris soli uz Mēness, ir izgudroti datori un rasta izpratne par klimata sistēmām. Tomēr tas nav pietiekami, lai risinātu daudzus aktuālus jautājumus mūsdienu pasaulē. Robežas, kas nodala zinātņu nozares, neļauj aplūkot lietas un procesus plašākā kontekstā. Stingri disciplinārās zinātnēs bieži vien svarīgi jautājumi netiek pamanīti un risināti. «Cilvēki izveido biezu faktu slāni, bet nevar piemērot to reālajā pasaulē,» norāda īslandiešu rakstnieks Andrī Snairs Magnasons. «Viņi aizmirst, ka zinātnes pamats ir aktuāli, svarīgi jautājumi, kas

Max-Neef M. (2009) From Knowledge to Understanding – Navigations and Returns. Development Dialogue, No. 52, Uppsala: Dag Hammarskjöld Foundation.

308

Vide.indb 2

2010.07.16. 17:03:26

izteikti skaļā balsī un uz kuriem jāatbild, nevis atbildes, kuras jāiemācās. Zinātne, filozofija un māksla savulaik bija viena koka zari, nevis stingri norobežoti pretstati.»2 Studentiem ir jācenšas ietekmēt savu izglītību un sasaistīt to ar pašreizējā laikmeta izaicinājumiem. Aktīvi piedaloties semināros un lekcijās, katram ir iespēja ierosināt diskusiju par aktuāliem jautājumiem.

Iedziļināties specifiskos jautājumos var katrs students pats, kaut vai izvēloties atbilstošus tematus esejām, referātiem un kursa darbiem. Sadarbojoties ar nevalstiskām organizācijām, valsts iestādēm vai komercuzņēmumiem bakalaura vai maģistra darba rakstīšanas laikā, ir iespējams izmantot savas zināšanas un izpratni par ilgtspējīgu a īstību konkrētu problēmu risināšanā.

15.3. INSTRUMENTI PĀREJAI UZ ILGTSPĒJĪGU ATTĪSTĪBU Būt studentam ir izaicinājums un arī lieliska iespēja. Pāreja uz ilgtspēju nozīmē panākt populācijas un ekonomikas pieaugumu tādā apjomā, kas balstītos uz dabas sistēmām ilgtermiņā, nenodarot tām kaitējumu. Kā jau minēts, šādām pārmaiņām pasaulē lielā mērā jānotiek pašreizējās paaudzes dzīves laikā. Ir jāiegulda jebkuras prasmes un zināšanas, lai svinētu ideju un jaunrades uzvaru. 1972. gadā izdotajā grāmatā «The Limits to Growth» («Izaugsmes robežas») aprakstītas sekas, ko var radīt strauji pieaugošais pasaules iedzīvotāju skaits un neapdomīgā resursu izmantošana. Kāda veida instrumenti pašlaik ir pieejami, lai vadītu sabiedrības pārveidošanos ilgtspējīgas a īstības virzienā? Sistēmas modelētāji, grāmatas «Izaugsmes robežas» autori, ierosina šķietami vājus instrumentus, kas balstās uz izpratni par to, kā sistēmas darbojas. Tomēr, ja šie pieci rīki tiek efektīvi izmantoti, tie var būt ļoti spēcīgi, lai sabiedrības struktūra sāktu pārveidoties. 1. Redzējums nozīmē iztēloties un precizēt, kas ir tas, ko vēlas cilvēks un cilvēce kopumā. Redzējums ir būtisks, lai virzītu un motivētu centienus. Lai redzējums a īstītos veiksmīgi, ir jāatmet ierastie iespēju ierobežojumi, tādi kā neticība un vilšanās iepriekšējā pieredzē. Tā vietā jāiedomājas ilgtspējīga sabiedrība, kurā indivīds patiešām vēlētos dzīvot. 2. Sadarbības tīklu veidošana ir svarīga, lai varētu paveikt izvirzītos darba uzdevumus neatkarīgi no tā, kas tiek darīts. Sadarbības tīkli nozīmē saikni starp vienlīdzīgajiem, kurus saista kopīga vērtību sistēma un izpratne, ka dažus uzdevumus labāk un vieglāk ir paveikt komandā. Sadarbības tīkli palīdz atrast jaunu informāciju, mācīties un nodot savas zināšanas citiem. Internets tīklu veidošanu visos līmeņos, no vietējā mēroga līdz globālam, padara vieglāku nekā jebkad. 3. Patiesības paušana nozīmē patiesības apliecināšanu ar pierādījumiem un pretdarbību meliem. Meli izkropļo informācijas plūsmu un neļauj sistēmai darboties pareizi. Daudzkārt meli tiek izplatīti apzināti, un sabiedrība tiem maldīgi notic. Diskusija par ilgtspējīgu a īstību ir pilna nepatiesībām, puspatiesībām un informācijas plūsmas traucēkļiem, kurus nepieciešams apstrīdēt un aizstāt ar patiesiem faktiem. 2

4. Mācīšanās ietver atziņu, ka neviens nezina visu. Lai kas arī tiktu darīts, tas jādara pazemīgi, uzklausot visus viedokļus. Mācoties nav iespējams iztikt bez kļūdām. Mācīšanās nozīmē vēlmi izzināt lietas un procesus, pieņemt, ka rīcība nav bijusi efektīva, un izmēģināt citas rīcības iespējas. 5. Mīlestība nozīmē pacietību un ticību gan sev, gan citiem, kā arī ietver skatījumu uz sevi kā daļu no integrētās globālās sabiedrības. Pašreizējā sabiedrības nostāja veicina individuālismu, konkurētspēju un īstermiņa uzmanības piesaisti, kas slēpj izpratni par plašāku kontekstu. Mīlestība ir spēcīgs rīks, kas palīdz rīkoties kopīgi, atrast kopīgus risinājumus un panākt, lai cilvēki sāktu a īstīt savas labākās īpašības. Šos piecus rīkus ilgtspējīgas a īstības īstenošanai savos darbos jau iekļāvuši daudzi studenti, iegūstot vērtīgus kontaktus, prasmes un darba pieredzi. Konkrēti studentu rīcības piemēri, kas izklāstīti šajā nodaļā, var sniegt idejas un iedvesmu citiem studentiem, kā iespējams strādāt ilgtspējīgas a īstības virzienā gan savas izglītības jomā, gan praktiski – savas universitātes un sabiedrības labā.

15.3.1. SADARBĪBAS TĪKLU VEIDOŠANA Sarežģītu problēmu risināšanai tiek meklēts izredzētais jeb varonis, kurš uzņemsies kontroli pār situāciju un glābs pasauli. Atsevišķs indivīds bieži vien ir kūtrs un domā, ka viena «niecīga» persona nevar atrisināt problēmas globālā mērogā un tāpēc nav vērts pat mēģināt. Iespējams, patiešām veco, iesīkstējušo sistēmu nevar mainīt vienatnē. Taču varoņa tēls (parasti spēcīgs, muskuļots vīrietis vai bezbailīga sieviete, kas pārvar visas grūtības un ziedo sevi citu labā) rodas maldīgās cilvēku iedomās par to, ka varonis atnāks un atrisinās visas problēmas. Varoņa kults drīzāk ir simbols cilvēku slinkumam un atbildības trūkumam. Patiesais spēks, kas spēj mainīt notikumu ķēdi, rodams sadarbībā un komandas darbā. Vairumā gadījumu tā ir katra personīgā iniciatīva un dedzīga vēlēšanās sadarboties ar citiem cilvēkiem, tas ir solis tuvāk panākumiem. Dažkārt kāda rīcība var šķist

Magnason A. (2008) Dreamland – a Self-Help Manual for a Frightened Nation. London: Citizen Press.

309

Vide.indb 3

2010.07.16. 17:03:26

niecīga un nenozīmīga, bet tā kļūst būtiska, ja ir daļa no plašākas darbības shēmas. 2009. gadā notikušajā samitā par globālajām klimata problēmām sarunas novirzījās no galvenā temata, kad pārstāvji no 193 valstīm centās apspriest jautājumu par saistošiem skaitliskiem rādītājiem ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotajā Kioto protokolā. Organizācija «350.org» sarīkoja protesta akciju, lai piespiestu dažas mazaktīvas valstis nekavēt rīcības virzību. Pēc šī starpgadījuma nevalstiskajām organizācijām tika aizliegts ienākt galvenajā apspriežu zālē. Šāda atbilde no samita rīkotāju puses bija pārsteigums visiem. Tā kā tika aizliegts izteikties, tad konferences norises vietā «Bella Centre», tieši tur, kur ir lielākā cilvēku drūzma, jaunieši no visas pasaules negaidīti sastinga 350 sekundes. Vēstījums bija skaidrs: «Ja jūs piespiedīsiet mūs klusēt, mēs klusēsim, bet mēs protestēsim citos veidos!» Politiķi nevarēja nepamanīt šādu jauniešu izpausmes veidu. Var ticēt vai neticēt, bet šādas darbības spēj radīt zināmu spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem. Ne vienmēr ir viegli sākt domāt kopīgi. Dzīve modernā industrializētā sabiedrībā aizvien vairāk cilvēkus padara individuālistiskus. Pastāv iluzors pieņēmums, ka laiks, kad ir jāstrādā ģimenē vai citā grupā, lai izdzīvotu, ir tālu pagātnē, vēsturē. Tiek aizmirsts, kā ir strādāt komandā un kā ir tiekties pēc panākumiem kopīgu mērķu labad. Konferences, semināri, mācību ekskursijas un citas sadarbības tīklu aktivitātes ir veids, kā atrast savstarpējo saikni un uzlabot darba iemaņas komandā. Studentu aktivitātes Baltijas Universitātes programmā (Upsalas Universitātē) ir tikai viens piemērs. Visas aktivitātes ir balstītas uz darba grupu principu, ko var salīdzināt ar kuģošanu pa Baltijas jūru milzīgā kuģī. Līdzīgi domājošajiem ir jāsanāk kopā, lai definētu noteiktus izglītības un ilgtspējīgas a īstības jautājumus. Baltijas Universitātes programmā iesaistās studenti no visa Baltijas jūras reģiona – ar dažādām izglītības un kultūras saknēm. Vairāku gadu garumā Baltijas Universitātes studenti kopā ir radījuši interesantus projektus un mācību procesa gaitā ieguvuši daudzus labus draugus. Tas ir spēcīgs pamats aizvien pieaugošai sadarbībai, ko veido ieinteresētie

15.1. attēls. Sadarbības veidošanās – studenti piedalās kopīgā braucienā ar buru kuģi Baltijas jūrā

Baltijas reģiona valstu studenti un bez piecām minūtēm profesionāļi. Kā piemēru var minēt ikgadējo studentu konferenci Rogovā, Polijā, kur sapulcējas vairāk nekā 70 studenti no visām Baltijas reģiona valstīm. 2009. gada aprīlī studenti uzrakstīja divas deklarācijas, kurās izvirzīja prasības izglītībai un globālā klimata politikas procesam, lai notiktu virzība uz ilgtspējīgu a īstību. Šajā darbā piedalījās ikkatrs konferences dalībnieks. Kad darba grupās tika izvirzīti galvenie argumenti deklarāciju saturam, norisinājās asas debates, tomēr konferences beigās deklarācijas tika pieņemtas vienprātīgi. Procesu koordinēja redakcijas komiteja, kas sastāvēja no četru Baltijas jūras valstu studentiem. Vēlāk tajā pašā gadā abas deklarācijas tika prezentētas 60 universitāšu rektoriem Baltijas Universitātes rektoru konferencē un COP15 klimata samitā Kopenhāgenā. Baltijas Universitātes programmā par tradīciju kļuvis studentu burāšanas ceļojums Baltijas jūrā. Dzīve uz kuģa klāja ne vienmēr ir viegla: katram dalībniekam jāuzrauga kuģa navigācija vismaz divas reizes ceļojuma laikā, kā arī kādam katru dienu jādežurē virtuvē. Pat vētras laikā katram jāpilda savi pienākumi. Tas padara cilvēku a iecības ciešākas un māca viņiem strādāt vienā komandā gluži kā īstai kuģa apkalpei. Studenti bieži cenšas palīdzēt kopienām, kuras viņi apmeklē, skaidrojot izpratni par ilgtspējīgu a īstību reģionā. Interesenti, kurus piesaista burukuģa diženums, no studentiem var uzzināt par Baltijas jūras reģionu un tā problēmām. Kopš pirmsākumiem 1991. gadā, uzreiz pēc Berlīnes mūra krišanas, Baltijas Universitātes programma ir krietni paplašinājusies un kļuvusi par lielāko universitāšu sadarbības tīklu pasaulē, aptverot vairāk nekā 200 universitātes 14 valstīs Baltijas jūras baseina teritorijā. Programma piedāvā vairākus pamata studiju un maģistra līmeņa kursus par jautājumiem, kas saistīti ar ilgtspējīgu a īstību un kurus var apgūt dalībvalstu universitātēs. Mērķis ir atbalstīt universitāšu nozīmīgo devumu, veicinot mierīgu, ilgtspējīgu un demokrātisku a īstību. Bez studentu aktivitātēm Baltijas Universitātes programma ietver arī sadarbību pētniecības un praktiskos projektos. Kopīgas darbības pašas par sevi vēl negarantē, ka grupai izdosies sadarboties. Kopīgas vērtības un mērķi palīdz cilvēkiem strādāt kopā kā vienai komandai un rast grupas biedru atbalstu sarežģītās situācijās. Darba grupu koordinācija var tikt īstenota dažādos veidos. Grupas dalībnieki var izvēlēties līderus un ievēlēt viņus uz noteiktu laiku, bet vadītāju maiņa var notikt arī brīvi saskaņā ar izvirzītajiem uzdevumiem. Kopīga mērķa un uzdevumu definēšana palīdz komandai atrast labākās stratēģijas savu mērķu sasniegšanai. Ir jāmēģina paskatīties uz lietām no citu cilvēku skatpunkta, lai cits citu saprastu, jāizvairās no nevajadzīgiem konfliktiem un jāstrādā kopā efektīvi. Iniciatīva un pārliecība var mainīt pasauli – tikai jāatceras, ka viss ir atkarīgs no katra personīgā ieguldījuma!

310

Vide.indb 4

2010.07.16. 17:03:26

15.3.2. DARBS AR SABIEDRĪBU ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS ĪSTENOŠANAI Latvijā ir daudz lielisku piemēru tam, kā studentu iniciatīvas ilgtspējīgai a īstībai ir ieviestas dažādās jomās. Veiksmīgi piemēri ir divas nevalstiskās organizācijas, kurās Latvijas studenti ir iesaistījušies ilgtspējas veicināšanas nolūkos. Tās ir «Ideju māja» un «S-putns». Nevalstiskā organizācija «Ideju māja» sākotnēji tika izveidota Rīgā kā neliela studentu kopa, kurā iesaistījās jaunieši ar dažādu izglītību. Viņu sākotnējais mērķis bija studentu sadarbība gan dažādās zinātņu disciplīnās, gan ar mācībspēkiem, pilsonisko sabiedrību, valdību un uzņēmējiem. Šīs darbības ieguvums bija vairāk pieredzes gūšana no paša procesa nekā rezultātu sasniegšana. Studenti joprojām aktīvi piedalās un veicina tādus projektus kā «Diena bez auto» vai «Mobilitātes diena», kad Rīgas iedzīvotāji uz vienu dienu tiek aicināti atstāt mājās savu automašīnu un izmēģināt alternatīvus, vide draudzīgākus transporta veidus. Daudziem cilvēkiem ir lieliskas idejas, bet vieni viņi nejūtas spējīgi tās realizēt. 2009. gadā «Ideju māja» aizsāka regulārus pasākumus, lai palīdzētu cilvēkiem sadarboties un veicinātu ceļu uz laimīgāku sabiedrību. Šie pasākumi tika nosaukti par «Ideju talkām». Šādas sanāksmes lieliski kalpo tam, lai cits citu atrastu līdzīgi domājoši cilvēki, kuri, iespējams, bijuši līdzās visu laiku. «Ideju talkas» darbojas kā brīvprātīgo sanāksmes par noteiktu tēmu. Iesaistīties var ikviens, kuram ir idejas vai arī tikai vēlme kaut ko darīt. Sanākot kopā, rodas iespēja veidot sakarus, atrast resursus ideju īstenošanai un realizēt iecerēto komandā. Dalībnieku skaits darba grupās ir mainīgs – 10 līdz 50 cilvēku. «Ideju talku» atvērtais un neierobežotais formāts raisa lielu sociālo līdzdalību. Tiek uzsvērta doma, ka tie esam mēs, kas kaut ko var mainīt! Ir bijušas «Ideju talkas» par dažādām tēmām: «Kā aizkavēt jauniešus no emigrācijas», «Kā pamudināt cilvēkus vairāk iesaistīties labdarībā» un «Kā veicināt draudzīgas attiecības starp velosipēdistiem, autovadītājiem un gājējiem uz ielas». Ikviens ir aicināts ne tikai piedalīties jebkurā «Ideju talkā», bet arī kādu noorganizēt pats. Kopā ar citām organizācijām arī «Ideju māja» pūlas radīt jaunatnes vīziju par Latvijas a īstību stratēģijā «Latvijas vīzija 2030. gadā». Jaunieši izsaka ilgtspējīgus, oriģinālus un novatoriskus ieteikumus Latvijas a īstībai. Lai sagatavotu oficiālu dokumentu, studenti piedalījās eseju konkursa un jauniešu forumu organizēšanā dažādās Latvijas pilsētās tā, lai tiktu iesaistīts plašs jauniešu loks. Ieteikumi tika apkopoti un iesniegti Nacionālās a īstības padomes sesijas laikā, ko vadīja Ministru prezidents. No Ministru prezidenta tika saņemts solījums, ka valdība varētu sniegt atbalstu, lai priekšlikumu izstrāde tiktu turpināta. Otrs piemērs tam, kā jaunieši iesaistījušies sabiedrības aktivitātēs, ir organizācija «S-putns», ko

studenti dibināja, lai rīkotu vasaras nometnes bērniem un skolēniem. Vasaras nometņu dalībnieki gūst informāciju, kas saistīta ar videi draudzīgu dzīvesveidu un ikdienas lēmumu pieņemšanu, lai veicinātu izpratni par cilvēku saimnieciskās darbības un vides mijiedarbību. Tādējādi skolēni tiek motivēti nākotnē izvēlēties dabaszinātņu studijas. Organizācija «S-putns» ir iesaistījusies arī Latvijas mazo zemnieku saimniecību atbalstīšanā, organizējot kampaņu, kas mudināja cilvēkus izvēlēties vietējo lauksaimniecības produkciju un vairāk patērēt svaigu un ekoloģiski tīru pārtiku. «S-putns» un «Ideju māja» ir iesaistījušās Rīgas kā velosipēdistiem draudzīgas pilsētas a īstības projektā. Tās palīdzējušas organizēt tādus pasākumus kā «Kritiskā masa», kad visi Rīgas velobraucēji tiek aicināti noteiktā laikā doties ielās un noteiktā vietā spontāni veidot velosipēdistu pūli. «S-putns» dalībnieki ir veikuši pētījumu par iespējām veidot velomaršrutus Rīgā. Pētījuma rezultāti ar šī projekta priekšlikumu oficiālas vēstules veidā tika iesniegti izskatīšanai Rīgas Domē.

15.2. attēls. Vai Rīga kļūs par velosipēdistiem draudzīgu pilsētu? Ja tas notiks, tad lielā mērā pateicoties studentu iniciatīvai

Viens no organizācijas «S-putns» dibinātājiem atklāj pieredzi, kas gūta, strādājot ar citām nevalstiskajām organizācijām vides jomā. Iemesls jaunas organizācijas izveidei ir bijusi arī neapmierinātība ar profesionālo zināšanu trūkumu, kas rada neefektīvas kampaņas un ļauj masu medijos izplatīties apšaubāmai informācijai par vides problēmām, tādējādi radot pārpratumus sabiedrībā. Līdz ar to radās ideja izveidot organizāciju, kura dārgu un neefektīvu informācijas kampaņu vietā risina vienkāršākas problēmas, kuras ir acīmredzamas apkārtējā vidē.

15.3.3. CEMUS: STUDENTU VIRZĪTA IZGLĪTĪBA LABĀKAI PASAULEI Kā universitātes izglītība var sekmēt prasmes, zināšanas un izpratni, kas nepieciešama, lai risinātu sarežģītas un starpdisciplināras problēmas, kuras būtiski ietekmēs mūsu dzīvi? Upsalas Universitātes

311

Vide.indb 5

2010.07.16. 17:03:32

studenti paši uzņēmās noteikt, ko viņi vēlas mācīties un kā organizēt savu augstāko izglītību. Ar laiku tika izveidots Vides un a īstības studiju centrs jeb CEMUS (Centrum för Miljö- och Utvecklingsstudier) – centrs studentu vadītai izglītībai, kuras pamatā ir Upsalas Universitātes un Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitātes sadarbība. CEMUS ir interesants piemērs studentu līdzdalībai, jo tas parāda, ka studentiem ir lielas iespējas pašiem dziļi un strukturāli ietekmēt savu izglītību. Viss, kas nepieciešams, ir mazliet drosmes, neatlaidība un smags darbs. 20. gs. 90. gadu sākumā divi studenti, Niklass Holstrems (Niclas Hällström) un Magnuss Tuvendāls (Magnus Tuvendal), devās uz Upsalas Universitāti cerībā apgūt studiju kursus, kas dotu starpdisciplināru izpratni par globālām vides un a īstības problēmām. Viņi nevarēja atrast to, ko meklēja: tolaik Upsalas Universitāte šādus studiju kursus nepiedāvāja. Mācību disciplīnas, kas nepiederēja pie konkrētas zinātnes nozares, nekur nebija atrodamas. Tātad mūsdienu svarīgākie, aktuālākie jautājumi nekur netika risināti. N. Holstrems un M. Tuvendāls sazinājās ar Universitātes administrāciju un vadošajiem cilvēkiem dažādās fakultātēs. Viņi ierosināja izveidot jaunu starpdisciplināru studiju kursu par globāliem vides un a īstības jautājumiem. Universitātes rektors piekrita un uzdeva studiju kursa programmu izveidot pašiem studentiem. Tā radās studiju kurss «Cilvēce un daba», kuram bija tūlītēji panākumi. Kursu izvēlējās apmēram 150 studenti savu pirmo studiju gadu laikā. Veiksmīgais modelis bija balstīts uz skaidri formulētu definējumu, ko studenti vēlas iemācīties. Studentu kursa izveidi atbalstīja pieredzējuši akadēmiķi no divām Upsalas universitātēm. Lai efektīvāk varētu apgūt atsevišķus mācību priekšmetus dažādās jomās, no visas Zviedrijas tika aicināti vieslektori – eksperti, kuri labi pārzina savas darbības sfēru. Vakaros organizētās kursa lekcijas ļāva piedalīties studentiem no visām disciplīnām, un kursa forma tika pielāgota, ņemot vērā studentu vajadzības. Katras lekcijas centrālā daļa parasti bija diskusija un savstarpēja ideju apmaiņa starp studentiem un pasniedzējiem. Dažus gadus vēlāk studenti Upsalā nodibināja paši savu izglītības centru, kas vēlāk kļuva par CEMUS. Vairāk nekā 15 gadu laikā CEMUS ir izaudzis vidējas

Saturs

Forma

Starpdisciplinaritāte Kritiska un radoša domāšana

Studenti tiek uzlūkoti kā zināšanu radītāji, nevis tikai patērētāji Studiju darbs grupās

Atbalsts studijām

Sistēmiska domāšana

Orientācija uz problēmām

Līdzdalība un variablas mācīšanās metodes

Studenti

Vērtības un ētika Sadarbības spēks

universitātes fakultātes lielumā un piedāvā aptuveni 15 dažādus studiju kursus. CEMUS izglītības modelim ir četri svarīgi komponenti: ▪ studentu kursa koordinatori. Vienam studentu kursam CEMUS algo 2–3 studentus, kuri plāno, administrē un vada universitātes studiju kursus savos projektos. Bieži vien viņi strādā ar kursiem, kurus paši ir apguvuši iepriekš, taču dažkārt viņi veido pilnīgi jaunus studiju kursus, kurus CEMUS ir nolēmis uzsākt. Kursu koordinatori plāno vispārējo kursa struktūru, meklē literatūru un uzaicina vieslektorus. Viņi vada seminārus un veic administratīvo darbu; ▪ kursa darba grupa. Katram studiju kursam tā koordinatori noformē darba grupu, ko veido pētnieki, pasniedzēji un eksperti no tematikai atbilstošām jomām. Visa kursa laikā darba grupa izsaka priekšlikumus par literatūru, pasniedzējiem un vieslektoriem, kā arī sniedz komentārus par kursa koordinatoru ierosināto struktūru, literatūru un studiju grafiku. Darba grupa ir atbildīga arī par studiju kursa eksamināciju; ▪ vieslektori. Kursa koordinatori ielūdz vieslektorus no dažādām akadēmiskajām jomām, kā arī speciālistus. Mērķis ir piesaistīt labākos iespējamos konkrētās jomas pasniedzējus, kas mācītu noteiktu tēmu; ▪ CEMUS organizācija. CEMUS nodrošina kursu koordinatoru darba plašu atbalstu, kur iesaistās gan kursu koordinatori, gan studiju direktors un programmas direktors, kuriem ir pētnieciskā un pedagoģiskā pieredze. Ir vairāki iemesli, kāpēc CEMUS modelis ir pierādījis sevi kā ļoti piemērots veids programmas «Izglītība ilgtspējīgai a īstībai» īstenošanā. Viens iemesls ir izglītības politika un ētika: kurš ir lēmējs par to, ko mācīties. Studentiem ir jābūt nopietni iesaistītiem savas izglītības satura veidošanā un organizācijā, jo studenti ir galvenās ieinteresētās personas, un kvalitatīvas izglītības ieguve ir daļa no topošā speciālista tēla veidošanas. Izaicinājumi, ar kuriem jāsaskaras, ir paaudžu problēmas, kuru ietekme būs lielāka nekā pasniedzēju un augstskolu administratīvā personāla ietekme, kas parasti nosaka, ko studentiem vajadzētu iemācīties. Studentiem dotā iespēja būt atbildīgiem un iesniegt pašu izveidotus studiju kursu plānus kā

Kursa koordinatori

Vieslektori

Plašs lektoru un profesionāļu loks no dažādām zinātņu nozarēm

15.3. attēls. Studentu virzītas izglītības veidošanas un darbības modelis

312

Vide.indb 6

2010.07.16. 17:03:35

CEMUS piemērs rāda, ka studentiem pašiem ir iespējams organizēt kursus par tēmām, kuras viņi uzskata par svarīgām. Viss, kas ir jādara, – jāatrod līdzīgi domājošie, jāsadarbojas ar pretimnākošiem pasniedzējiem un jāiegūst augstskolu administratīvā personāla atbalsts. Jāsāk ar mazāko, ar vienu studiju kursu vai pat tikai tā daļu, un pēc tam vienīgais ierobežojums būs tikai pašu studentu iztēle.

15.3.4. KĀ ĪSTENOT SAPŅUS JEB STUDENTU ORGANIZĀCIJAS IZVEIDE UNIVERSITĀTĒ 15.4. attēls. Vides un attīstības studiju centra CEMUS izveides un darbības norise (Upsalas Universitāte, Zviedrija)

studiju projektus arī ir pierādījusi sevi kā efektīvs modelis augstākās izglītības a īstībā. Šāds modelis ļauj būt elastīgiem un kļūt progresīvākiem. Tas ļauj izveidot studiju kursus ar saprotamu struktūru, saturu un formu un paplašināt ieinteresēto personu loku – tas parastā augstskolas ikdienas darbā tik vienkārši nemaz nav iespējams. CEMUS pieeja izglītībai ir unikāla Zviedrijā un lielākajā daļā pasaules. Modelis studentu vadītai un starpdisciplinārai izglītībai jau ir izmēģināts daudzu gadu garumā un pierādījis, ka darbojas ļoti labi. CEMUS pašlaik nodarbina ap 20 kursa koordinatoru, un ap 500 studentu piedalās vienā vai vairākos no 15 CEMUS (galvenokārt nepilna laika) kursiem katru gadu. CEMUS arī piedāvājas būt par arēnu sadarbībai starp universitātēm un sabiedrību un rīko starpdisciplināru pētījumu forumu, kur doktorantūras studenti no dažādām disciplīnām var satikties un lasīt lekcijas. Kopš 1992. gada, kad pirmo reizi tika organizēts studiju kurss «Cilvēce un daba», CEMUS ir izveidojis plašu akadēmisko tīklu daudzās zinātnes sfērās, kā arī strādājis ilgtspējīgas a īstības virzienā, iesaistot pieredzējušus ekspertus, kuri piedalās CEMUS kursos kā pasniedzēji un darba grupu dalībnieki.

15.5. attēls. Studijas Vides un attīstības studiju centrā (Upsalas Universitāte, Zviedrija)

Būt studentam nenozīmē domāt tikai par mācībām. Tas ir laiks, kad var sapņot, riskēt, mesties piedzīvojumos, lai vēlāk šos gadus atcerētos kā vislabākos dzīvē. Un, protams, tas, kas paliks atmiņā un ar ko varēs lepoties, būs sasniegumi. Stāsts par to, kā pieci studenti kādu dienu teica «jā!» savām idejām un sāka studentu organizācijas izveidi, tam ir labs pierādījums. 2006. gadā Kijevā, Ukrainā, pieci vides zinātņu studenti, pateicoties divu fakultāšu studentu atbalstam, Nacionālās universitātes Kijevas Mohila akadēmijā izveidoja ekoklubu «Green Wave» («Zaļais vilnis»). Trīs gados šīs organizācijas dalībnieku skaits ir pieaudzis līdz 30 cilvēkiem. Ekokluba dibinātāji darbu sāka ar dažiem projektiem, iesaistot draugus un studiju biedrus. Pirmais īstenotais projekts bija atkritumu šķirošanas iespēju plānošana un ieviešana universitātes pilsētiņā. Ideja guva visu vides zinātņu studentu atbalstu, tomēr bija nepieciešams laiks un pūles, lai citu fakultāšu studenti un akadēmijas personāls pieņemtu jauno atkritumu šķirošanas kārtību. Projekta laikā ekokluba komanda organizēja plašu informācijas kampaņu, izvietojot plakātus, kuros izskaidroti atkritumu otrreizējas pārstrādes veidi, nozīmība un īstenošanas iespējas, kā arī tika organizētas pārrunas ar studentiem un akadēmijas darbiniekiem. Projekta laikā nācās saskarties ar vairākiem šķēršļiem. Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem bija naudas līdzekļu meklēšana atkritumu konteineru iegādei. Pateicoties studentu pašu ieguldījumam un neatlaidīgam darbam, tika atrasts uzņēmums, kas piekrita finansēt šķiroto atkritumu konteineru iegādi. Nelielas grūtības radās arī saskarsmes procesā ar universitātes administrāciju – tolaik ilgtspējīga a īstība nebija augstskolas vadības prioritāte. Universitāte nevēlējās piešķirt ne cilvēku, ne saimnieciskos resursus projekta pārņemšanai no studentu iniciatīvas universitātes līmenī. Neņemot vērā to, ka universitātes birokrātiskā administrācijas sistēma varētu uzvarēt projekta pirmās kārtas izstrādē (projekts joprojām gaida lēmumu pieņēmēju rezolūciju), studenti iesaistījās projekta koncepcijas izstrādē un īstenošanā. Tādējādi jauniešiem bija iespēja gūt savu pirmo darba pieredzi un iesaistīties diskusijā par lēmumu

313

Vide.indb 7

2010.07.16. 17:03:35

pieņemšanu, kas sagaidāma no katra studenta viņa profesionālajā darbībā pēc studiju beigšanas. Ekoklubam a īstoties un tā dalībniekiem kļūstot pieredzes bagātākiem, tika definēti darbības mērķi un formulēti organizācijas statūti: ▪ radīt iespēju Nacionālās universitātes Kijevas Mohila akadēmijas studentiem iegūt profesionālo pieredzi; ▪ palīdzēt videi draudzīgi domājošiem studentiem viņu personiskajā un profesionālajā izaugsmē, kā arī veidot studentu sabiedrību, kas balstīta uz ilgtspējīgas a īstības principiem; ▪ veidot universitātes tēlu kā pirmo «zaļās» izglītības institūciju Ukrainā. Ekokluba organizatoriskās struktūras shēma bija izveidojusies pēc pirmajiem projektiem. Tās stiprā puse ir vienkāršība (15.6. a ēls). Eko kluba vadītājs

Finanšu padomnieks 1. projekts

Padomnieks Sabiedrisko attiecību speciālists 2. projekts

3. projekts

Padomnieks

4. projekts

Sekretāre

5. projekts

15.6. attēls. Ekokluba organizācijas struktūra

Kamēr organizācija ir neliela, tās dalībniekiem nākas pildīt 2–3 lomas vienlaikus, piemēram, padomnieks reizē var būt arī projekta vadītājs vai projekta komandas loceklis. Sākotnējā organizācijas a īstības posmā sabiedrisko a iecību konsultants tikai sarežģīs struktūru, bet ar laiku informācijas plūsma palielinās, un tai ir nepieciešams koordinators. Studentu organizācijās bieža dalībnieku maiņa nav retums, un tas ir izaicinājums organizatoriskai stabilitātei ilgtermiņā. Studentiem un citiem interesentiem jābūt atvērtiem jaunām idejām, viņiem jābūt entuziastiem un gataviem atbalstīt jaunus domubiedrus. Pretējā gadījumā organizācijai pastāv liels risks lēnām izzust no universitātes. Ar laiku ekoklubs ir kļuvis par forumu un satikšanās vietu tiem, kuriem bija vīzija, un arī tiem, kuri īsti vēl nezināja, ko vēlētos darīt. Ekokluba moto: zaļo gaismu «zaļām» idejām. Studentiem nav jābaidās būt radošiem un jāmēģina iesaistīties kaut vai vienā projektā – tad rodas interese darboties tālāk. 2008. gadā ekoklubs uzsāka projektu «ReArt», īpašu uzmanību veltot studentiem no studiju jomām, kas tiešā veidā nav saistītas ar vides zinātnēm. Septiņās meistarklasēs atklājās, ka tas, kas tiek dēvēts par atkritumiem, interesantos veidos var tikt izmantots atkārtoti. Studenti veidoja paši savu dizainu ekomaisiņiem, darināja aksesuārus un rotas no datoru tastatūras burtiem, dažādām detaļām, pogām un auduma šķiedrām, iemācījās izgatavot pastkartes no otrreizēji izgatavota papīra un dot jaunu dzīvi vecām mēbelēm.

15.7. attēls. Drosme, uzdrīkstēšanās, radošais gars un tas, kas ikvienam ir svarīgi, veido mūsu dzīves saturu (ukraiņu mākslinieka Oļega Ļubimova zīmējums)

Vēl viens interesants ekokluba projekts ir «Green Cinema» («Zaļais kinoteātris») izveide. Ekoklubs reizi nedēļā sāka organizēt filmu vakarus par tēmām, kas saistītas ar cilvēka un dabas mijiedarbību. Trīs gadu laikā tika demonstrētas un uzkrātas vairāk nekā 300 filmas, un tagad ekoklubā katrs var atrast savām interesēm atbilstošu filmu. Universitātes ir dažādas, un, kā var redzēt no minētajiem piemēriem, dažāda ir arī pieeja, kā sākt veidot studentu organizācijas. Ekokluba tēls ir veidojies, pateicoties tā dalībnieku personībai. Citiem vārdiem, vispārējais organizācijas tēls ir atkarīgs no cilvēkiem, kas tajā darbojas, un no vērtībām, kas šos cilvēkus vieno. Ekoklubam raksturīga iezīme ir ģimenes atmosfēra, kas balstīta uz studentu spēju paaugstināšanos, mācoties citam no cita un iedvesmojoties no idejām bagātā, kopīgi paveiktā darba. Tā kā ekoklubs ir brīvprātīgo organizācija, par tās kopējo sniegumu atbildīga ikviena iesaistītā persona. Svarīgākais ir izprast savus kolēģus, viņu noskaņojumu un vajadzības. Ekoklubā nav ne iestājeksāmenu, ne izlaidumu. Pat nebūdams students, katrs interesents var veiksmīgi sadarboties ar ekoklubu savā darbības sfērā vai uzņēmumā. Visnozīmīgākais no tā, kas radīts ekokluba līdzšinējā pastāvēšanas laikā, ir ilgtermiņa a iecības un savstarpējais atbalsts jeb tas, ko sauc par ģimenes stilu.

314

Vide.indb 8

2010.07.16. 17:03:42

15.4. UZ PRIEKŠU! Ir pienācis laiks virzībai nākotnē. Mūsdienu paaudzei nav atlicis daudz laika, un tā vairs nevar ļaut kūtrumam stāties ceļā. Ir laiks atstāt bezdarbību aiz muguras un vienoties ar cilvēkiem par idejām, kas patiešām virzīs cilvēci uz priekšu – uz pievilcīgu, godīgu un ilgtspējīgu nākotni. Nākotni, kuras veidošanā jāiesaistās drosmīgajiem, nevis tiem, kas ieinteresēti pasaulē saglabāt nemainīgu status quo. Ceļš būs grūts, bet interesants. Viss, kas tiek darīts, tiek uzskaitīts un nepaliek nepamanīts. Jautājums ir, kā izmantot niecīgo laika periodu, kas atlicis šai planētai gadījumā, ja nekas nemainīsies. Liela daļa cilvēku tērē savu laiku vai nu bezjēdzīgām, vai acīmredzami postošām nodarbēm. Tāpēc ir rūpīgi jāpārdomā, ko un kā darīt, kādu nākotni veidot. Būt pirmrindniekam ilgtspējīgas a īstības īstenošanā nozīmē izaicināt pasauli. Dažreiz iznāks kļūdīties, bet no kļūdām jāmācās, kā arī vienmēr jāatceras izvirzītais mērķis. A. Magnasons norāda: «Daudzas vislabākās idejas izraisa skandālus, izsmieklu, tiek sauktas par neticamām un smieklīgām: tās tiek apsmietas bez tiesāšanas, aizliegtas vai apspiestas, un ir nepieciešami gadu desmiti, lai tās tiktu pieņemtas kā daļa no kopainas. Tās apdraud status quo un uzbrūk cēloņiem un novecojušiem pasaules uzskatiem, un mirstošām ideoloģijām. Nav tā, ka visi būtu teikuši «cik laba ideja!» toreiz, kad sievietes pirmo reizi pieprasīja vienlīdzīgas tiesības.»3 Kas nav iedomājams tagad, būs galvenais strāvojums tuvāko piecpadsmit gadu laikā. Šis nākotnes virziens lielā mērā būs pašreizējo studentu radīts, tāpēc nopietni jāapsver lietderīgs īso studiju gadu izmantojums. Ir jābūt lepnam, esot studentam kādā no Eiropas augstskolām. Pasaulē nav daudz cilvēku, kam ir dota iespēja mācīties un diskutēt par globāliem jautājumiem un cilvēces izdzīvošanu. Lielai daļai cilvēku ik dienu ir jārisina tāds aktuāls jautājums kā izdzīvošana. Ar privilēģiju nāk atbildība. Tas nozīmē spert soli uz priekšu un paplašināt savu morālo apvārsni tā, lai tiktu ietverts ikviens. Tas nozīmē, ka idejām un problēmu risinājumiem jābūt vērstiem ikkatra indivīda, ne tikai dažu priviliģēto interesēs.

Kas jādara lietas labā? Kuras sabiedrības grupas jāizglīto pirmās? Kādas tehnoloģijas jāizstrādā? Kādas pilsētas jāceļ? Cerams, ka šajā nodaļā izklāstītie piemēri būs noderīgi katra studenta mācību un pētnieciskajā darbā. Iesaistīties ir viegli, un tas ikvienam palīdzēs iegūt nepieciešamās prasmes, zināšanas, izpratni un kontaktus, kas noderēs gan tagad, gan karjeras veidošanai nākotnē. Katrs students pats var ietekmēt savu izglītību, izvirzot aktuālus jautājumus semināros un izvēloties interesantus tematus esejām, referātiem un studiju noslēguma darbiem. CEMUS piemērs Zviedrijā ir uzskatāms apliecinājums studentu spējai rast kopīgu valodu ar pasniedzējiem un augstskolas vadību, lai izveidotu starpdisciplināru un ilgtspējīgas a īstības virzienā vērstu studiju programmu. Nozīmīga loma ir sadarbības tīklu veidošanai un studentu līdzdalībai tajos, lai iegūtu jaunas perspektīvas un vērtīgus kontaktus, apmainītos ar informāciju un atrastu labus draugus. Baltijas Universitātes programma ir tikai viens piemērs organizācijai, kas piedāvā dažādus sadarbības pasākumus studentiem: konferences, burāšanas izbraucienus jūrā, studiju kursus u. c. Un tas vēl nav viss. Ja nevar atrast to, ko meklē, tad vienmēr var sākt veidot savus sadarbības un informācijas apmaiņas tīklus, kas būs piemēroti izvirzītajiem mērķiem. Studenti var iesaistīties studentu organizācijās vai paši izveidot jaunas – tādas, kurās praksē var izmantot augstskolā iegūtās teorētiskās zināšanas. Studentu organizācijās iespējams darboties tā, lai uzlabotu savu universitāšu devumu ilgtspējīgai a īstībai, kā to pierāda ekokluba piemērs Kijevā. Tāpat arī studentu organizācijas var efektīvi strādāt ar sabiedrību, rīkojot dažādus sabiedriskos pasākumus, kā to dara organizācijas «Ideju māja» un «S-putns» Latvijā. Ar nākotnes redzējumu, patiesības paušanu, sadarbības tīklu veidošanu, mācīšanos un mīlestību mūsdienu paaudze neapšaubāmi spēs izmainīt pasaules nākotnes vīziju cilvēcei un videi labvēlīgā virzienā!

LITERATŪRA Magnason A. (2008) Dreamland – a Self-Help Manual for a Frightened Nation. London: Citizen Press. Max-Neef M. (2009) From Knowledge to Understanding – Navigations and Returns. Development Dialogue, No. 52, Uppsala: Dag Hammarskjöld Foundation.

3

Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (2004) The Limits to Growth – the 30-year Update. Chelsea Green: White River Junction.

Magnason A. (2008) Dreamland – a Self-Help Manual for a Frightened Nation. London: Citizen Press.

315

Vide.indb 9

2010.07.16. 17:03:44

316

Vide.indb 10

2010.07.16. 17:03:44

PĒCVĀRDS. LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU SKATĪJUMS UZ ILGTSPĒJU KĀ DZĪVESVEIDU UN DZĪVES RITMA ELEMENTU

Juris Paiders, žurnālists, Latvijas Universitātes docents

Kādā Latvijas TV pārraidē cilvēkiem, kuriem bija iespēja pārcelties uz citu zemi, tika uzdoti jautājumi, kāpēc par spīti ekonomiskām grūtībām viņi a eikušies no dzīves Īrijā vai Lielbritānijā. Atbildes bija dažādas – gan tas, ka bērniem jāiet skolā, gan sadzīviska rakstura iemesli, bet divas atbildes atšķīrās no pārējām. Viena kundze paziņoja, ka galvenais iemels, kāpēc tā nevēlas pamest Latviju un pārcelties pie bērniem, kuri labi un pārticīgi dzīvo Anglijā, ir – nebūs neviena, kas apkopj tuvinieku kapus; otra kundze atbildēja, ka viņa nevar braukt, jo svešumā nebūs redzams pašmāju televīzijas seriāls. Līdzīgas atbildes sniedza Latvijas baltvācieši 1939. gada decembrī. Kad pēc Molotova un Ribentropa pakta noslēgšanas Latvija nonāca PSRS ietekmes sfērā, Latvijas vācu minoritāte tika aicināta aizceļot. Tomēr no vairāk nekā 60 tūkstošiem baltvāciešu 10 tūkstoši a eicās aizceļot pirmajā aizceļošanas vilnī. Vēsturnieks Inesis Feldmanis norāda, ka iemesli, kāpēc aizceļotāji, pat neņemot vērā briesmas, a eicās braukt prom, bija nevēlēšanās atstāt senču kapus, zaudēt īpašumus... Šie piemēri ir ilustrācija tam, ka dažkārt garīgai un garīgi materiālai videi, kas izveidojusies ap kādu teritoriju, ir lielāka nozīme nekā racionāli loģiskiem vai merkantili ekonomiskiem faktoriem. Kādas teritorijas ilgtspēja ir atkarīga ne tikai no ekonomiskiem apsvērumiem – ievērojama nozīme ir cilvēka pienākumiem un atbildībai konkrētā teritorijā. Pienākums un atbildība sakopt kapus, pieskatīt kaimiņu māju to prombūtnē u . ir neformāla, tā nav izteikta likumu pantos. Ir maldīgi iedomāties, ka a iecīgas likumdošanas normas pieņemšana automātiski nodrošinās ilgtspējīgu a īstību. Likumi, kurus neviens nepilda, nedarbosies. Ilgtspēju nodrošina tas, ka sabiedrības locekļi paši labprātīgi pilda normas un ierobežojumus, kas nepieciešami ilgtspējīgai a īstībai. Lielu daļu indivīdu un uzņēmumu nav iespējams kontrolēt. Katra konkrēta indivīda rīcībai visbiežāk nebūs liecinieku (nav iespējams izsekot, kurš ir tas, kas izmetis parastajos atkritumos nolietotas apgaismes spuldzes ar dzīvsudraba savienojumiem). Ilgtspēja būs 1

nodrošināta tad, ja tā būs dzīvesveida sastāvdaļa. Ja ilgtspējīgas uzvedības modelis tiks pieņemts iekšēji un lielākā daļa sabiedrības to pieņems labprātīgi, tas kļūs par kultūras daļu. Ilgtspēja būs nodrošināta, ja sabiedrība protestēs, ka ilgtspējas principus neievēro uzņēmumi biznesa interesēs vai citi pilsoņi. Ilgtspējas dzīvesveida pamatā ir iekšējā pārliecība par to, kas ir svarīgākās normas dzīvei līdzsvarā ar dabu. Likumiem, kas ir deklaratīvi un neatbilst ļaužu uzvedības modelim, nav lielas jēgas, likumiem jābūt iekšēji pieņemamiem un izpildāmiem. Tādi likumi un regulējumi, kuros ir redzama klaja biznesa ieinteresētība, kad, maskējoties ar ilgtspējīgas a īstības lozungu, pilsoņiem un uzņēmumiem tiek uzspiestas nevajadzīgas nekvalitatīvas preces un pakalpojumi politiski izvēlētos uzņēmumos, kompromitē ilgtspēju kā sistēmu un var izraisīt pretdarbību. Izcilais ķīniešu domātājs un konfuciānisma ētiskās sistēmas pamatlicējs Konfūcijs ir teicis, ka gadījumā, ja valdnieks izturas pareizi, visi viņam sekos bez rīkojuma. Ja valdnieks nerīkosies pareizi, tad neviens neklausīs viņa rīkojumiem. Konfūcija gala secinājums ir – lai valsts būtu stipra, tajā jābūt pietiekami daudz uztura, pietiekami daudz ieroču un pietiekami daudz iedzīvotāju uzticības.1 Ilgtspējīga a īstība kā dzīvesveids daudzos gadījumos nozīmē nevis jaunas sistēmas radīšanu, bet jau bijušas un aprobētas dzīves cikla sistēmas pielāgošanu mūsdienu vajadzībām. Latvijā ilgtspēja ārpus lielajām pilsētām varētu būt tuvināšanās tam līdzsvaram starp dabu un sabiedrību, kāds bija lauku sētā līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Tas nozīmētu arī tuvināšanos tam dzīves vērtību lokam, kāds raksturīgs nevis industriālai sabiedrībai, bet gan sabiedrībai, kas savu a īstību samēro ar līdzsvarotu a ieksmi pret vidi. Vēlreiz jāuzsver, ka ir relatīvi viegli izstrādāt un uzturēt ilgtspējas sistēmu neapdzīvotai teritorijai vai reti apdzīvotai teritorijai, kurā dominē naturālā saimniecība. Savukārt izstrādāt un uzturēt ilgtspējas sistēmu teritorijai, kas orientēta uz tirgu un preču ražošanu, neatsakoties no preču ražošanas, nozīmē, ka sabiedrībai labprātīgi jāatsakās no vairākām ērtībām un daudziem labumiem. Sabiedrībai labprātīgi jāierobežo sava a īstība un maksimāli iespējamais patēriņš. To ir daudz vieglāk pieņemt, ja iedzīvotājiem ar šo teritoriju saistās garīgas vērtības vai ir emocionāla saikne. Plašāk tas nozīmē, ka ir grūti pārliecināt par a eikšanos no dažādām ērtībām cilvēkus, kuri kādā zemē ieradušies uz īsu laiku ar citu mērķi. Ilgtspējas mērķi tiks viegli un labprātīgi pieņemti arī bez likuma palīdzības, ja cilvēkus ar kādu

Konfūcijs (2008) Domas un atklāsmes. Rīga: Zvaigzne ABC.

317

Vide.indb 1

2010.07.16. 17:03:44

teritoriju vai zemi saista emocionāla vai garīga saite. Emocionālā un garīgā saikne rodas visas dzīves laikā. No šāda skatpunkta svarīgi ilgtspējas elementi, kas motivētu ikvienu sabiedrības locekli, ir visi dzīves ritma elementi. Pēdējā atdusas vieta

Dzimšana

Vecums

Mācības Dzīves ritms

Godi un ieražas

Atpūta Darbs

Bērni Laulības

Latvieši tradicionāli ir dzīvojuši līdzsvarā ar dabu – tas redzams gan tautasdziesmās, gan sakāmvārdos un parunās, gan teikās, pasakās un tautas dzīves gudrībā, gan reliģiski mitoloģiskajās tradīcijās. Šis dzīvesveids nebija konfliktā ar kristīgo tradīciju, pat pretēji – tas izveidoja savdabīgu simbiotisku vienotību ar kristīgās ticības tradīciju. Latvijas iedzīvotāju uzskati par ilgtspējīgu a īstību sakņojas seno latviešu a ieksmē pret dabu un apkārtējo telpu. Lai saprastu Latvijas iedzīvotāju skatījumu, jāsaprot, ka Latvijā nav izteiktu un ilgu urbanizētas vides tradīciju. 1940. gadā 65% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja laukos un 35% pilsētās. Strauja Latvijas urbanizācija sākās tikai pēc Otrā pasaules kara. Tas nozīmē, ka divas trešdaļas iedzīvotāju, kas dzimuši pirms 1950. gada, un puse iedzīvotāju, kas dzimuši laika posmā starp 1955. un 1965. gadu, bērnību un skolas gadus pavadījuši lauku sētā ar tās darba ritmu, ar laukiem raksturīgo saudzīgo a ieksmi pret dabu un apkārtējo vidi. Lauku dzīves ritms un dzīves cikli ir cieši saistīti ar ikdienas un sezonālo ritmu, ko nosaka klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Ikdienas un sezonālā, kā arī dzīves ritma saskaņa rada garīgās, materiālās un sadzīviskās dzīves sfēras vienotību. Industriālā sabiedrībā un urbanizētā vidē ikdienas ritms (nakts maiņa u. c.) var neatbilst diennakts ritmam. Rūpnieciskās ražošanas ritms var pilnīgi neatbilst sezonālajam gada ritmam u . Industriāla sabiedrība standartizē, formalizē un vienkāršo ļoti daudzas dzīves ritma daļas. Pēc 1990. gada liela daļa Latvijas iedzīvotāju atguva savus vecāku un vecvecāku īpašumus, un ļoti bieži atgūtās lauku sētas kļuva par viņu otro dzīvesvietu, par mājokli, kur tiek pavadītas nedēļas nogales un atvaļinājums. Var apgalvot, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav zaudējusi saikni ar tradicionālās lauku sētas dabas ritmu, un tas ievērojami atvieglo ilgtspējīgas a īstības zināšanu izplatību un mūsdienīgu ilgtspējīgu a īstības modeļu ieviešanu Latvijā. Latvijas dispersā lauku apdzīvotība noteica arī to, ka Latvijas enerģētika ārpus lielajām pilsētām pamatā balstās uz atjaunojamiem resursiem.

Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi – 2020. gadā pārveidot bloka saimniekošanas sistēmu tā, lai atjaunojamo energoresursu daļa primārajā enerģētikas bilancē sasniegtu 20%. Tas ir izaicinošs mērķis, jo 2010. gada sākumā Eiropas Savienības vidējais rādītājs atjaunojamo energoresursu izmantošanā bija ap 7%. Pēc 2005. gada aprēķinu metodikas, Latvija tolaik gandrīz divkārt pārsniedza ES izvirzīto mērķi 2020. gadam. 2005. gadā primārajā energopatēriņā Latvijas atjaunojamo resursu daļa pārsniedza 40%, bet, piemēram, Lielbritānijai zaļās enerģijas daļa energobilancē bija tikai 1,6%. Arī pēc tam, kad tika koriģēti un pārrēķināti dati par biomasas enerģētisko vērtību, Latvija saglabāja pietiekami augstu vietu (otro) atjaunojamās enerģijas izmantošanā Eiropas Savienībā (atkarībā no uzskaites metodikas Latvijas atjaunojamo energoresursu daļa primārajā enerģētikas bilancē ir 30–35% robežās). Lielā mērā šie apstākļi nosaka to, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju atbalsta ilgtspējīgas a īstības politiku un izprot to. Latvijas iedzīvotāji ilgtspēju primāri uztver no savas mājsaimniecības skatījuma, tāpēc vairākas globālas problēmas, piemēram, ozona slāņa biezuma samazināšanos, viņi novērtē kā relatīvi nesvarīgas (tikai 3% aptaujāto). Tieši no mājsaimniecību skatījuma Latvijas iedzīvotāji vērtē arī tādas problēmas kā ▪ notekūdeņu un cieto atkritumu izraisītais piesārņojums, ▪ sadzīves sausie atkritumi, ▪ notekūdeņi. Kā Latvijas iedzīvotāji atbild uz šiem jautājumiem ikdienā? Uz jautājumu «Kas būtu pirmām kārtām jādara, lai uzlabotu ūdens kvalitāti?» liela daļa iedzīvotāju (35%) izvēlējās atbildi – samazināt sadzīves notekūdeņu daudzumu, bet 25% aptaujāto aicināja ieviest stingrākas sadzīves notekūdeņu normas. Lielākā daļa aptaujāto ūdeņu kvalitātes uzlabošanu saista ar mājsaimniecību darbību, bet mazākā daļa – ar rūpniecības un lauksaimniecības radīto piesārņojumu (a iecīgi 27 un 13%). Sadzīves notekūdeņi jau tagad daudzās mājsaimniecībās tiek sadalīti – notekūdeņi bez fekālijām un mazgājamiem līdzekļiem tiek izmantoti dārzu laistīšanai, bet pārējie notekūdeņi tiek bioloģiski a īrīti pat piemājas zemes robežās. Vietās, kur nav centralizētas ūdensapgādes, sadzīves notekūdeņi tieši ietekmē dzeramā ūdens kvalitāti, un iedzīvotāju vairākums izprot šīs problēmas cēloņus un ceļus, kā to risināt ilgtspējīgas a īstības kontekstā. Cieto atkritumu problēmas risinājumu Latvijas iedzīvotāji saskata divos galvenajos virzienos (atbilde uz jautājumu, kāds ir labākais risinājums atkritumu nelabvēlīgās ietekmes mazināšanai). 62% aptaujāto par galveno izvirza uzdevumu šķirot atkritumus, bet 34% aptaujāto ierosina ierobežot atkritumu apjomu. Lielā mērā atkritumu ierobežošana var sakrist ar izdevumu samazināšanas mērķi, jo tas nozīmē, ka

318

Vide.indb 2

2010.07.16. 17:03:44

mājsaimniecību iemītniekiem būtu jāpārskata preču pirkšanas stratēģija. Ir jāpārtrauc iegādāties tās preces, kuru iepakojumi vai pārpalikumi ir sarežģīti utilizējami, bet to vietā jāpērk tikai tās preces, kuras rada ļoti maz atkritumu vai kuru atkritumi ir viegli utilizējami. Latvijā lauku sētās atkritumu šķirošana ir ikdienas dzīves daļa, un tā netika pārtraukta nedz padomju laikā, nedz neatkarības gados. Atkritumi tika sadalīti: atkritumi, kas ir izmantojami, tos sadedzinot un pārvēršot siltuma enerģijā (papīrs, koksne u .); organiskie atkritumi, kas ir pārstrādājami kompostā; pārējie atkritumi (pamatā halogēnus saturošas plastmasas, stikls un metāls), kas nav izmantojami un pārstrādājami mājas apstākļos. Lielākā daļa mājsaimniecību ārpus pilsētām nekad nav pārtraukusi atkritumu šķirošanu. Savukārt šī tradīcija ir stingrs iedzīvotāju atbalsts pilsētās. Lielā mērā Latvijas iedzīvotāju izpratne liecina, ka ilgtspējīga a īstība kā dzīvesveids daudzos gadījumos nozīmē nevis jaunas sistēmas radīšanu, bet jau bijušas un aprobētas dzīves cikla sistēmas

pielāgošanu mūsdienu vajadzībām. Vēlmi dzīvot un strādāt, ievērojot ilgtspējīgas a īstības principus, nodrošina visu dzīves ritmu elementu vienotība kopā ar savstarpējo atbildību – vecākā paaudze ir atbildīga par jauno paaudzi, jaunā paaudze – par veco paaudzi, un visiem kopā ir atbildība dzīvot saskaņā ar apkārtējiem – kaimiņiem un tuvākajiem ļaudīm u . Tā ir atbildība nepamest šo vidi un palikt šeit visu mūžu, saglabājot to saviem bērniem vai tuvākajiem. Ilgtspēju var formulēt kā vajadzību saimniekot a iecīgajā teritorijā tā, lai tās produktivitāte nemazinātos arī nākamo paaudžu laikā, palikt šajā zemē, nepiemēslot un nepamest to, bet nodot mantojumā nākamajām paaudzēm. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir gatava pieņemt ilgtspējīgu a īstību un dzīvot saskaņā ar to un šos pamatprincipus jau īsteno savās mājsaimniecībās. Sabiedrība nav jāpārliecina par dabas saudzēšanu vai energoefektivitāti – tai ir jāpalīdz organizēties, lai ļaudis apmainītos ar pieredzi, kopīgi domātu par idejām un mācītos cits no cita.

319

Vide.indb 3

2010.07.16. 17:03:44

320

Vide.indb 4

2010.07.16. 17:03:44

GRĀMATĀ IZMANTOTĀS INFORMĀCIJAS, ATTĒLU, TABULU AVOTI PRIEKŠVĀRDI Priekšvārds (K. Jabobsone) Avots – K. Jakobsone Priekšvārds (J. Potočņiks) Avots – ES vides komisāra birojs Priekšvārds (K. Hedegārda) Avots – ES komisāres klimata pārmaiņu novēršanai birojs Priekšvārds (A. Piebalgs) Avots – ES attīstības komisāra birojs

1. NODAĻA Titulattēla autors – M. Kļaviņš. 1.1. attēls. Autors – John Tenniel. Avots – http://en.wikisource.org/ wiki/File:De_Alice%27s_Abenteuer_ im_Wunderland_Carroll_pic_03. jpg. Attēls izmantojams, jo autortiesības uz to ir beigušās. 1.2. attēls. Avots – http://www. flickr.com/photos/28706810@ N00/3603655092). Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 1.3. attēls. Attēla sagatavošanai izmantoti dati: Association for the Study of Peak Oil, ASPO. Pieejams: http://www.energiekrise.de/e/aspo_ news/aspo/Newsletter100.pdf 1.4. attēls. Attēla sagatavošanai izmantoti dati par oglekļa dioksīda un temperatūras izmaiņām laika gaitā. Pieejams: http://ncdc.noaa. gov/paleo/icecore/antarctica/ vostok/ 1.5. attēls. Avots – «Vattenfall» (Zviedrija). Pieejams: http://www. vattenfall.se/www/vf_se/vf_se/518 304omxva/525534media/525714bi ldb/index.jsp 1.6. attēls. Avots – Uppsala municipality. 1.7. attēls. Autors – L. Ryden. 1.8. attēls. Attēls izveidots, izmantojot http://www.footprint.org 1.9. attēls. Autors – M. Prinke. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/mprinke/522058084. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 1.10. attēls. Attēls izveidots, izmantojot UNEP Grid Arendal. Pieejams: http://maps.grida.no/go/graphic/ collapse-of-atlantic-cod-stocks-offthe-east-coast-of-newfoundlandin-1992 1.11. attēls. Avots – http://www. bioregional.com/ 1.12. attēls. Attēls izveidots, izmantojot ar atļauju © Dennis Meadows 2004 materiālus no Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth: The 30-year update. Earthscan: London. Deniss Medouzs. Attēla autors – Gerd A. T. Müller; avots – GNU Freie Dokumentationslizenz. Izaks Stodards. Attēla autors – I. Stodards.

2. NODAĻA

Hooper D. U., Chapin F. S., Ewel J. J. (2005) Effects of Biodiversity on Ecosystem Functioning: A Consensus of Current Knowledge. Ecological Monographs, 75: 3–35. Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs. M, Āboliņa K. (2008) Vides zinātne. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. Millennium Ecosystem Assessment (2005) Ecosystems and Human Well-Being: Synthesis. Island Press, Washington. Titulattēla autors – L. Kļaviņš, izmantoto attēlu autori – M. Kļaviņš, L. Kļaviņš. 2.1. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/jrsnchzhrs/377846424/ sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.2. attēls. Izveidots, izmantojot Pasaules Veselības organizācijas un ANO datus. 2.3. attēls. Autors – V. Melecis. 2.4. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/polietileno/312239295/ sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.5. attēls. Izveidots pēc CGIAR materiāliem. Pieejams: http://www. cgiar.org 2.6. attēls. Autore – I. Melece. 2.7. attēls. Autors – V. Melecis. 2.8. attēls. Avots: http://www.flickr. com/photos/kawaii77/30759887/ sizes/o/ un www.flickr.com/ photos/a_of_doom/547185473/ sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.9. attēls. Autore – I. Melece. 2.10. attēls. Avots: http:// www.flickr.com/photos/ martinlabar/2997265506/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.11. attēls. Avots: Lee H. (1887) The Vegetable Lamb of Tartary; A Curious Fable of Cotton Plant. London, Sampson Low, Marston, Searle, & Rivington. Pieejams: http://www.archive.org/stream/ve getablelamboft00leehrich#page/2 /mode/2up 2.12. attēls. Autore – I. Melece. 2.13. attēls. Avots – Millenium Ecosystem assesment. 2.14. attēls. Avots – http://www. flickr.com/photos/25802865@ N08/3834662519/sizes/l/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.15. attēls. Autors – V. Melecis. 2.16. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ powderedsnow/2215048203/ sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.17. attēls. Autore – I. Melece. 2.18. attēls. Autors – V. Melecis. 2.19. attēls. Autors – V. Melecis. 2.20. attēls. Autors – V. Melecis. 2.21. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ evanspellman/3738470589/sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.22. attēls. Avots – http://www.flickr.

com/photos/mrmole/3554991038/ sizes/l/in/pool-17236946@N00/. Attēli izmantoti saskaņā ar a Creative Commons license. 2.23. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ goosmurf/3828755105/sizes/l/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 2.24. attēls. Autore – I. Melece. 2.25. attēls. Autors – V. Melecis. 2.26. attēls. Autors – L. Kļaviņš. Avots: http://www.flickr.com/photos/ xfp/2754101390/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license.

3. NODAĻA Asafu-Adjaye J. (2007) Environmental Economics for Non – Economists. New Jersey: World Scientific. Atjaunojamo energoresursu potenciāls Latvijā (2007) Rīga: Būvniecības, enerģētikas un mājokļa valsts aģentūra. Bringezu S., Schütz H., Steger S., Baudisch J. (2004) International Comparison of Resource Use and Its Relation to Economic Growth: The Development of Total Material Requirement, Direct Material Inputs and Hidden Flows and the Structure of TMR. Ecological Economics, 51, 97–124. Joosten H., Clarke D. (2002) Wise Use of Mires and Peatland – Background and Principles Including a Framework for Decision-Making. International Mire Conservation Group. International Peat Society, Jyväskylä, 304 p. Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs. M, Āboliņa K. (2008) Vides zinātne. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Segliņš V. (2007) Zemes dzīļu resursu izsīkšanas maldi. Terra, 49, 30–36. Tilton J. E., More D. (1996) Economic Growth and the Demand for Construction Material. Resources Policy, 22, 3, 197–205. The Global Forest Resources Assessment (2000) Main Report, FAO Forestry Paper 140. Rome: FAO, 2001, 479 p. Water Resources Across Europe – Confronting Water Scarcity and Drought (2009) European Environment Agency. Withgott J., Brennan S. (2006) Environment. The science behind the stories. San Francisco: Pearson. BGS Minerals UK Centre for Sustainable Mineral Development. Pieejams: http://www.bgs.ac.uk/ mineralsuk/commodity/home.html Energy Information Administration – Official Energy Statistics from the U.S. Government. Pieejams: http://www.eia.doe.gov/emeu/ international/coalprice.html Energy Information Administration – Official Energy Statistics from the U.S. Government. Pieejams:

http://www.eia.doe.gov/emeu/aer/ contents.html European Comission. Pieejams: http:// ec.europa.eu/environment/natres/ pdf/datasetc.xls European Soil Bureau. Pieejams: http:// eusoils.jrc.it/ European Soil Data Center. Pieejams: http://eusoils.jrc.ec.europa.eu/ library/esdac/index.html EUROSTAT. Pieejams: http://epp. eurostat.ec.europa.eu/ Global InfoMine. Pieejams: http:// www.infomine.com/commodities/ coal.asp Mineral Information Institute. Pieejams: http://www.mii.org/ teacherhelpers.html MOSUS. Pieejams: http://www. mosus.net/ Soil Science Education Homepage. Pieejams: http://soil.gsfc.nasa.gov/ Sustainable Europe Research Institute. Pieejams: http://www.seri.at/ The International Union of Soil Sciences. Pieejams: http://www. iuss.org/ United Nations Statistics Division. Pieejams: http://unstats.un.org/ unsd/industry/icsy_intro.asp United States Department Of Agriculture Natural resources Conservation Service. Pieejams: http://soils.usda.gov/ United States Geological Survey. Pieejams: http://minerals.usgs.gov/ minerals/pubs/commodity/ World Energy Council. Pieejams: http://www.worldenergy.org/ World Resources Institute. Pieejams: http://materials.wri.org/topic_ data_trends.cfm World Soil Information. Pieejams: http://www.isric.org/UK/ About+Soils/Introduction+to+Soils/ World Soil Surveys Archive and Catalogue. Pieejams: http://www. wossac.com/index.htm Titulfoto. Autors – O. Nikodemus. 3.1. attēls. Autors – O. Nikodemus. 3.2. attēls. Sagatavots, izmantojot Asafu-Adjaye J. (2007) Environmental Economics for Non – Economists. New Jersey: World Scientific. 3.3. attēls. Sagatavots, izmantojot Asafu-Adjaye J. (2007) Environmental Economics for Non – Economists. New Jersey: World Scientific. 3.1. tabula. Sagatavota, izmantojot Global InfoMine (http://www. infomine.com/commodities/coal. asp) un United States Geological Survey (http://minerals.usgs.gov/ minerals/pubs/commodity/) datus. 3.2. tabula. Sagatavota, izmantojot Global InfoMine (http://www. infomine.com/commodities/coal. asp) un United States Geological Survey (http://minerals.usgs.gov/ minerals/pubs/commodity/) datus. 3.3. tabula. Sagatavota, izmantojot Global Forest Resources Assessment 2005, Main Report. Progress Towards Sustainable Forest Management. FAO Forestry

321

Vide.indb 5

2010.07.16. 17:03:44

Paper 147. Rome. 322 p. un http:// www.fao.org/docrep/008/a0400e/ a0400e00.htm datus. 3.4. attēls. Sagatavots, izmantojot http://www.vmd.gov.lv/?sadala=2; Penēze Z., Nikodemus O., Krūze I. (2009) Izmaiņas Latvijas lauku ainavā 20. un 21. gadsimtā. Latvijas Universitātes Raksti. Zemes un vides zinātnes. 724: 168–183. 3.4. tabula. Autors – O. Nikodemus. 3.5. attēls. Avots – http://www. flickr.com/photos/22746515@ N02/3281728778/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 3.6. attēls. Sagatavots, izmantojot US Energy Information Administration from Oil and Gas Journal 2007 datus. 3.7. attēls. Sagatavots, izmantojot datus no Association for the Study of Peak Oil & Gas Ireland. Pieejams: http:// www.aspo-ireland.org/index.cfm/ page/home 3.8. attēls. Sagatavots pēc World Oil 2000.–2005. gada datiem. 3.9. attēls. Sagatavots pēc ASV Enerģētikas informācijas administrācijas 2005. gada datiem. 3.10. attēls. Avots – Renewable Energies innovation for the future. Germany Federal Ministry for the Environment, nature conservation and nuklear safety, 2006. 3.11. attēls. Autors – O. Nikodemus. 3.12. attēls. Autore – D. Blumberga. 3.13. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/dirvish/2557750930/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 3.14. attēls. Autore – A. Blumberga. 3.15. attēls. Autore – D. Blumberga. 3.16. attēls. Autors – O. Nikodemus. 3.17. attēls. Autors – © Gérard LEMAIRE – Fotolia.com. Pieejams: http://www.fotolia.com/id/9612060 3.18. attēls. Autors – O. Nikodemus. 3.19. attēls. Autors – © Pascal Bierret – Fotolia.com. Pieejams: http://www. fotolia.com/id/3581953

4. NODAĻA Begon M., Townsend C., Harper J. L. (2005) Ecology. From individuals to ecosystems. Boston: Blackwell Publ. Berner E. K., Berner A. B. (1996) Global Environment. Water, air and geochemical cycles. N.Y.: Prentice Hall. Botkin D., Keller E. (2000) Environmental Science: Earth as a Living Planet. N.Y.: J. Wiley. Cunningham W. P., Saigo B. W. (2001) Environmental Science: a Global Concern. N.Y.: McGraw-Hill. Enger E. D., Smith B. F. (2006) Environmental Science: A Study of Interrelationships. (10th ed.) Boston: McGraw Hill. Environmental Science (Ed. L. Ryden) (2003) Uppsala: Baltic University Press. Geochemical Cycles (1991) Chapter 23 in Inorganic geochemistry (G. Faure ed.) N.Y.: Macmillan Pub. Lovelock J. (2007) The Revenge of Gaia.

London: Penguin Books Ltd. Montgomery C. W. (1997) Environmental Geology. 5th ed. Boca Raton: McGraw-Hill. Nebel B. J. (1990) Environmental Science: The Way the World Works. Upper Saddle River: Prentice Hall. Stinkule A., Kļaviņš M. (1998) Ģeoķīmija. Rīga: LU. Biogeochemical Cycles. Pieejams: http://www.enviroliteracy.org/ subcategory.php/198.html Environmental Microbiology. Pieejams: http://www-micro.msb. le.ac.uk/109/ Environmental.html Leopold Education Project. Pieejams: http://www.lep.org/ World Resources Institute. Pieejams: http://materials.wri.org/topic_ data_trends.cfm Titulattēls. Avots – Fotolia.com © suzannmeer – Fotolia.com. Pieejams: http://www.fotolia.com/ id/9808779 4.1. attēls. Avots – Courtesy: NASA / Goddard Space Flight Center. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/wwworks/2222523486/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 4.5. attēls. Autors – V. Melecis. 4.6. attēls. Autors – V. Melecis. 4.7. attēls. Autors – V. Melecis. 4.8. attēls. Autors – L. Kļaviņš. 4.9. attēls. Autors – V. Melecis. 4.10. attēls. Autors – V. Melecis. 4.11. attēls. Autors – V. Melecis. 4.12. attēls. Autors – V. Melecis. 4.13. attēls. Autors – V. Melecis. 4.14. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ mthurman/893777192/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons license. 4.16. attēls. Attēla avots ar atļauju pēc «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 4.17. attēls. Attēla avots ar atļauju pēc «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 4.18. attēls. Attēla avots ar atļauju pēc «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 4.19. attēls. Attēla avots ar atļauju pēc «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 4.21. attēls. Sagatavots, izmantojot http://en.wikipedia.org/wiki/ File:Carbon_cycle-cute_diagram.svg 4.3. tabula. Tabulas avots ar atļauju pēc «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 4.22. attēls. Sagatavots, izmantojot Millenium Ecosystem Assesment, 2005. 4.23. attēls. Sagatavots, izmantojot European Space Agency attēlus. 4.24. attēls. Attēla avots ar atļauju pēc «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 4.25. attēls. Sagatavots pēc http:// en.wikipedia.org/wiki/File:Carbon_ cycle-cute_diagram.svg 4.27. attēls. Sagatavots, izmantojot http://en.wikipedia.org/wiki/ File:Carbon_cycle-cute_diagram.svg 4.28. attēls. Sagatavots, izmantojot Millenium Ecosystem Assesment, 2005. 4.29. attēls. Sagatavots, izmantojot Millenium Ecosystem Assesment, 2005.

4.30. attēls. Sagatavots, izmantojot http://en.wikipedia.org/wiki/ File:Carbon_cycle-cute_diagram.svg

5. NODAĻA Aulika B., Avota M., Baķe M. Ā., Dundurs J., Eglīte M., Jēkabsone I., Sprūdža D., Vanadziņš I. (2008) Vides veselība. Rīga: RSU. Baird C., Cann M. (2005) Environmental Chemistry. N.Y.: W. H. Freement and Company. Berner E. K., Berner R. A. (1996) Global Environment. Upper Saddle River: Prentice-Hall Inc. Botkin D., Keller E. (2000) Environmental Science: Earth as a Living Planet. N.Y.: John Wiley and Sons, Inc. Hill M. K. (1997) Understanding Environmental Pollution. Cambridge: Cambridge University Press. Jacobson M. Z. (2002) Atmospheric Pollution: History, Science and Regulation. Cambridge: Cambridge University Press. Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs M., Āboliņa K. (2008) Vides zinātne. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Loon G. W. van, Duffy S. J. (2008) Environmental Chemistry: a Global Perspective. Oxford: Oxford University Press. Millers A., Rūse I. (1995) Vispārīgā radiobioloģija un praktiskā radioekoloģija. Rīga: LU. O’Hare G., Sweeney J., Wilby R. (2005) Weather, Climate and Climate Change. London: Pearson Education Ltd. Raipulis J. (1999) Vides piesārņojuma ietekme uz iedzimtību. Rīga: Vērmaņparks. UNEP-WCMC (2000) Global Biodiversity: Earth’s Living Resources in the 21st Century. Cambridge: World Conservation Press. Weiner R. F., Matthews R. (2003) Environmental Engineering. Amsterdam: Elsevier. Williams I. (2005) Environmental Chemistry. Chichester: J. Wiley. Air Pollutants. Pieejams: http://www. epa.gov/ebtpages/airairpollutants. html Air Pollution. Pieejams: http:// www.nlm.nih.gov/medlineplus/ airpollution.html Air Pollution. Pieejams: http://www. eea.europa.eu/themes/air Air Quality in EU. Pieejams: http:// ec.europa.eu/environment/air/ index_en.htm Air Quality in Europe. Pieejams: http:// www.airqualitynow.eu/ Electromagnetic Fields and the Risk of Cancer. Pieejams: http://www.hpa. org.uk/radiation/publications/ European Environment Agency. Pieejams: http://www.eea.eu.int European Monitoring and Evaluation Programme. Pieejams: http://www. emep.int Indoor and Outdoor Air Pollution. Pieejams: http://www.lbl.gov/ Education/ELSI/pollution-main.html Ozone Depletion. Pieejams: www.

nearctica.com/geology/global/ ozone.htm OZONE Internet Resources. Pieejams: www.ciesin.org/TG/OZ/oz-net.html Ozone Layer. Pieejams: www.questia. com/library/ science-andtechnology/ozone-layer.jsp United Nations Environment Programme. Pieejams: www.unep. org/themes/ozone/ US EPA. Pieejams: www.epa.gov/ ozone/resource/public.html World Health Organisation. Pieejams: http://www.who.int/ Titulattēla avots – © AZPworldwide – Fotolia.com. Pieejams: http://www.fotolia.com/ id/11823958AZPworldwide/ Fotolia.com 5.2. attēls. Attēla sagatavošanai izmantoto datu avots – European Environmental Agency. Copenhagen, 2008. Pieejams: http://www.eea.europa.eu 5.3. attēls. Autors – M. Kļaviņš. 5.4. attēls. Autors – © Valeria73 – Fotolia.com. Pieejams: http://www. fotolia.com/id/10548534 5.5. attēls. Avots – European Environment Agency. Copyright EEA, Copenhagen, 2008. Pieejams: http://www.eea.europa.eu 5.6. attēls. Avots – European Environment Agency. Copyright EEA, Copenhagen, 2008. Pieejams: http://www.eea.europa.eu 5.7. attēls. Sagatavots, izmantojot Atlas of Caesium Deposition on Europe after the Chernobyl Accident" EUR report Nr. 16733, EC, Office for Official Publications of the European Communities, Luxembourg. 5.9. attēls. Sagatavots, izmantojot Jacobson M. Z. (2002) Atmospheric Pollution: History, Science and Regulation. Cambridge: Cambridge University Press. 5.12. attēls. Avots – European Space Agency. Pieejams: http://www. esa.int/esaCP/GGG11ITZ0GC_ FeatureWeek_0.html 5.13. attēls. Avots – European Environment Agency. Copyright EEA, Copenhagen, 2008. Pieejams: http://www.eea.europa.eu 5.14. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 5.15. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 5.16. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 5.17. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 5.18. attēls. Autore – L. Lizuma. Attēls sagatavots, izmantojot Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datus. 5.19. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 5.20. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC. 5.21. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC.

322

Vide.indb 6

2010.07.16. 17:03:45

5.3. tabula. Pēc Houghton J. (2004) Global Warming. Cambridge: Cambridge: University Press. 5.22. attēls. Avots – ar atļauju pēc Potsdamas klimata mainības institūta kartogrāfiskā materiāla. 5.23. attēls. Avots – ar atļauju pēc Potsdamas klimata mainības institūta kartogrāfiskā materiāla. 5.24. attēls. Attēla sagatavošanai izmantoto datu avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, LR Vides ministrija. 5.25. attēls. Avots – European Environment Agency. Copyright EEA, Copenhagen, 2008. Datu avots – EEA Technical report No 8/2009 European Community emission inventory report 1990-2007 under the UNECE Convention on Long-range Transboundary Air pollution (LRTAP). Pieejams: http://www.eea. europa.eu 5.26. attēls. Avots – European Environment Agency. Copyright EEA, Copenhagen, 2008. Pieejams: http://www.eea.europa.eu 5.27. attēls. Attēla sagatavošanai izmantoto datu avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, LR Vides ministrija. 5.28. attēls. Avots – European Environment Agency. Pieejams: http://www.eea.europa.eu. Copyright EEA, Copenhagen, 2008. 5.29. attēls. Sagatavots, izmantojot Jacobson M. Z. (2002) Atmospheric Pollution: History, Science and Regulation. Cambridge: Cambridge University Press. 5.30. attēls. Autors – Western Sahara Project. Pieejams: http://www.flickr.com/photos/western_ sahara_project/2958913405/ sizes/o/ 5.31. attēls. Sagatavots, izmantojot World Health Organization datus. Pieejams: http://www.who.int/ topics/en 5.32. attēls. Sagatavots, izmantojot Jacobson M. Z. (2002) Atmospheric Pollution: History, Science and Regulation. Cambridge: Cambridge University Press. 5.33. attēls. Avots – ar atļauju no Water use and management (Ed. L. Lundin) The Baltic University Programme. Uppsala: Uppsala University. 5.34. attēls. Autors – I. Druvietis. 5.35. attēls. Autors – I. Druvietis.

6. NODAĻA Darba vides riska faktori un strādājošo veselības aizsardzība (2001) (V. Kaļķa un Ž. Rojas red). Rīga: Elpa. Eglīte M. (2000) Darba medicīna. Rīga. Eglīte M., Aulika B., Avota M., Baķe M. Ā., Dundurs J., Jēkabsone I., Sprūdža D., Vanadziņš I. (2008) Vides veselība. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. Eglite M., Jekabsone I., Jekabsone J., Vanadzins I. (1998) Ethical Aspects of Occupational Health in the Countries

on Transition. Ethical and Social Principles in Occupational Health Practices: Proceedings of the International Symposium. Helsinki: Finnish Institute of Occupational Health. Eglīte M., Matisāne L., Vanadziņš I. (2007) Darba apstākļi un riski Latvijā. Rīga: Inspecta. Information Notices on Diagnosis of Occupational Diseases (2009) Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities. Investigation Environmental Diseases Outbreaks: A Training Manual (1991) Geneve: WHO. Kļaviņš M. (2009) Vides piesārņojums un tā iedarbība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Kļaviņš M., Zaļoksnis J. (2005) Ekotoksikoloģija. Rīga: Elpa 2. Lindberga Z. (1991) Higiēna. Rīga: Zinātne. A Small Dose of. Pieejams: http://www. asmalldoseof.org/ Agency for Toxic Substances. Pieejams: http://www.atsdr.cdc.gov European Centre for Ecotoxicology and Toxicology of Chemicals. Pieejams: http://www.ecetoc.org/ Hazard Database. Pieejams: http:// www.evol.nw.ru/~spirov/hazard/ Information Toxicology International. Pieejams: http://www.infotox.com/ The Pollution Information Site. Pieejams: http://www.scorecard. org/health-effects/ Toxicology Source. Pieejams: http:// www.toxicologysource.com/ Titulattēla autors – Linards Kļaviņš. Titulfoto sagatavošanai izmantoti Māra Kļaviņa foto un fotogrāfijas: 14ktgold@Fotolia.com. Pieejams: http://www.fotolia.com/ id/5153576; Rosengaard – Fotolia. com. Pieejams: www.fotolia.com/ id/5954433. Nodaļas sagatavošanā ar autora piekrišanu izmantoti materiāli no grāmatas Kļaviņš M. (2009) Vides piesārņojums un tā iedarbība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 6.2. attēls. Autore – M. Eglīte. 6.3. attēls. I. Štrumfas mikrofotogrāfija. 6.4. attēls. I. Štrumfas mikrofotogrāfija. 6.5. attēls. Avots – Eglīte M. (2000) Darba medicīna. Rīga: RSU. 6.8. attēls. Izmantots pārveidots kartogrāfiskais materiāls – Pukkala E., Söderman B., Okeanov A., Storm H., Rahu M., Hakulinen T., Becker N., Stabenow R., Bjarnadottir K., Stengrevics A., Gurevicius R., Glattre E., Zatonski W., Men T., Barlow L. (2001) Cancer Atlas of Northern Europe. Cancer Society of Finland Publication No. 62, Helsinki. 6.9. attēls. Sagatavots, izmantojot Dr. A. Stengrevica un portāla DELFI datus. Pieejams: http:// www.delfi.lv/archive/index. php?id=29695497 6.10. attēls. Izmantoti Eiropas Vides aģentūras dati. Copyright EEA, Copenhagen, 2007. Pieejams: http://www.eea.europa.eu 6.11. attēls. Sagatavots pēc Aldridge W. N. (1996) Mechanisms and Concepts in Toxicology. Washington: Taylor and Francis. 6.12. attēls. Sagatavots ar atļauju

pēc Raipulis J. (1999) Vides piesārņojuma ietekme uz iedzimtību. Rīga: Vērmaņparks. 6.14. attēls. Avots – Rīgas aglomerācijas trokšņa stratēģiskās kartēšanas rezultātu kopsavilkums (2008) Rīga, SIA ELLE; Wölfel Messysteme – Software GmbH+Co KG Lärmkontor GmbH.

7. NODAĻA Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. London: Routledge. Dermans P. (2000) Drošība ekstremālās situācijās. Rīga: Jumava. Fragile Earth – Views of a Changing World (2006) London: Collins. Global Catastrophic Risks (2009) Eds. Bostrom N., Cirkovic M. Oxford University Press. Hewitt K. (1997) Regions of Risk. A geographical introduction to disasters. Addison Wesley Longman Ltd. Ilvess G. (1999) Katastrofas, kas satricināja pasauli. Rīga: Lauku Avīze. Keith S. (2001) Environmental Hazards. Assessing risk and reducing disaster. London: Routledge. Marshak S. (2008) Earth. Portrait of a Planet. New York: W. W. Northon & Co. Newson L. (1998). Atlass of the World’s Worst Natural Disasters. London: Dorling Kindersley. Planet Earth. An Illustrated History (2008) New York: Time. Spārītis O. (2007) Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais Apgāds. State of the World (2009) A Worldwatch institute report on progress toward a sustainable society. London: Earthscan. Tyler Miller G. T. (1992) Living in the Environment. Belmont: Wadsworth Publishing Co. Civilā aizsardzība. Pieejams: www. iem.gov.lv/lat/diskusijas/civila_ aizsardziba__ugunsdrosiba__ ugunsdzesiba_un_glabsana Disaster News Network. Pieejams: www.disasternews.net Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Pieejams: www.lvgma.gov.lv LR Vides ministrija. Pieejams: www. vidm.gov.lv Pasaules drausmīgākās dabas katastrofas. Pieejams: http://across. co.nz/WorldsWorstDisasters.html The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters – CRED. Data and statistics. Pieejams: www. preventionweb.net/english/hazards/ statistics The Global Disaster Alert and Coordination System – GDACS. Pieejams: www.gdacs.org Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Pieejams: www2.112.lv WHO Collaborating Centre for Research on the Epidemiology of Disasters – CRED; Emergency Events Database EM-DAT. Pieejams: www.emdat.be

Titulatēla avoti –http://www.flickr.com/ photos/moviefan1014/3241996056/ in/photostream. http://www.flickr.com/ photos/16530926@ N07/1849356178/. http://www.flickr.com/photos/ zalzadore/28137091/. 7.1. attēls. Avots – The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters. Pieejams: http://www. preventionweb.net/english/ hazards/statistics/?hid=60 7.2. attēls. Avots – The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters. Pieejams: http://www.preventionweb.net/ english/hazards/statistics/?hid=60 7.3. attēls. Sagatavots, izmantojot Smith K. (2001) Environmental hazards. Assessing risk and reducing disaster. London: Routledge. 392 p. Fig. 2.9. 7.4. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ americanredcross/3378031874/. 7.5. attēls. Sagatavots, izmantojot Miller G. T. (1992) Living in the Environment. Belmont: Wadsworth Publishing Company. 706 p. Fig. 7–4b. 7.6. attēls. Sagatavots, izmantojot Miller G. T. (1992) Living in the Environment. Belmont: Wadsworth Publishing Company. 706 p. Fig. 7–5. 7.7. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ moonjazz/3741256650/. 7.8. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ cursist373/2942294092/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 7.9. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/scottryder/519173191/. 7.10. attēls. Avots – http://en.wikipedia. org/wiki/File:Map_of_epicenter_ of_may_12_2008_earthquake_in_ sichuan_province_china.gif. This image is in the public domain because it contains materials that originally came from the United States Geological Survey, an agency of the United States Department of Interior. 7.11. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/lingyang/2489921376/ sizes/o/. 7.12. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ raulvasquez/2512203865/. 7.13. attēls. Avots – http://www. flickr.com/photos/26964586@ N04/2522284401/sizes/o/. 7.14. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. 7.15. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ File:Erschrecklichewasserfluth.jpg This image (or other media file) is in the public domain because its copyright has expired. This applies to the United States, Australia, the European Union and those countries with a copyright term of life of the author plus 70 years. 7.16. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ coyotelady/3410275417/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative

323

Vide.indb 7

2010.07.16. 17:03:45

Commons licence. 7.17. A. attēls. Ar LETA oficiālu atļauju. 7.17. B. attēls. Ar LETA oficiālu atļauju. 7.18. attēls. Avots – http://www. flickr.com/photos/98078589@ N00/406146912/. 7.19. attēls. Avots – Eiropas Vides aģentūra. 7.20. attēls. Avots – Spārītis O. (2007) Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais Apgāds. Attēls no 25. lpp. 7.21. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. 7.22. attēls. Ar LETA oficiālu atļauju. 7.23. attēls. Avots – http://en.wikipedia. org/wiki/File:Wildfire_in_California. jpg This article or image contains material based on a work of a Bureau of Land Management employee, created during the course of an employee’s official duties. As a work of the U.S. federal government, such work is in the public domain. 7.24. attēls. Avots – http://en.wikipedia. org/wiki/File:Forest_fire_aftermath. jpg This image has been (or is hereby) released into the public domain by its author, [[en:User:Bcasterline|]] at the English project. 7.25. attēls. Autors – J. Zaļoksnis. 7.26. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/Wildfire This file is licensed under the Creative Commons Attribution ShareAlike 3.0 License. 7.27. attēls. Avots – http:// upload.wikimedia.org/wikipedia/ commons/f/f2/Fire_activity_ swifts_creek_2007_edit.jpg Permission is granted to copy, distribute and/or modify this document under the terms of the GNU Free Documentation License, Version 1.2 7.28. attēls. Avots – http:// earthobservatory.nasa.gov/ Newsroom/NewImages/images. php3?img_id=17723 (file Balk_TMO_2007210_lrg.jpg) This file is in the public domain because it was created by NASA. 7.29. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ File:Canicule_Europe_2003.jpg This is a file from the Wikimedia Commons. 7.30. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ aloshbennett/3480223314/sizes/l/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 7.31. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/schlegl/2693882397/. 7. 32. attēls. Avots – http:// www. flickr.com/photos/10020753@ N08/2794357699/. 7.33. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ File:Hurricane_Katrina_ August_28_2005_NASA.jpg 7.34. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ File:Katrina_2005_track.png 7. 35. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:New_ Orleans_Survivor_Flyover.jpg 7.36. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/

taivasalla/2655895388/sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 7.37. attēls. Avots – http:// www.flickr.com/photos/ pixelroiber/225097573/sizes/l/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 7.38. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:HRFC_ AnnualFlashRate_0.5.png This file is in the public domain because it was created by NASA. 7.1. tabula. Avots – The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters. Pieejams: http://www.preventionweb.net/ english/hazards/statistics/?hid=60 7. 2. tabula. Avots – The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters. Pieejams: http://www.preventionweb.net/ english/hazards/statistics/?hid=60 7.3. tabula. Avots – The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters. Pieejams: http://www. preventionweb.net/english/ hazards/statistics/?hid=60 7.4. tabula. Avots – The Centre for Research on the Epidemiology of Disasters. Pieejams: http://www. preventionweb.net/english/ hazards/statistics/?hid=60 7.5. tabula. Sagatavota, izmantojot Hewitt K. (1997) Regions of Risk. London: Longman, p. 56. 7.6. tabula. Sagatavota, izmantojot Smith K. (2001) Environmental Hazards. Assessing Risk and Reducing Disaster. London: Routledge, p. 26. Table 1.3. 7.8. tabula. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ Flood#Deadliest_floods

8. NODAĻA Endres A., Holm-Müller K. (1998) Die Bewertung von UmweltschädenTheorie und Praxis sozialökonomischer Verfahren. Stuttgart. Field B. C., Field M. K. (2002) Environmental Economics: an Introduction. 3rd ed. Boston: McGraw-Hill: Irwin. Hackett S. C. (2006) Environmental and Natural Resources Economics. Theory, policy, and the sustainable society. 3rd ed. M. E. Sharpe, Inc. Hussen A. (2004) Principles of Environmental Economics. 2nd ed. London, New York: Routledge. Rejda G. E. (2003) Principles of Risk Management and Insurance. 8th ed. USA. Skipper H. D. (1998) International Risk and Insurance: An Environmental – Managerial Approach. USA. Thomas J., Callan S. (2007) Environmental Economics: Applications, Policy, and Theory. Thomson South-Western. Tietenberg T. (2000) Environmental and Natural Resource Economics. 5th ed. Massachusetts: Addison-Wesley. 2005 Environmental Sustainability Index. Benchmarking National Environmental Stewardship. Yale

Center for Environmental Law and Policy Yale University; Centre for International Earth Science Information Network Columbia University. In collaboration with: World Economic Forum, Geneva, Switzerland, and Joint Research Centre, European Commission, Ispra, Italy. Pieejams: www.yale. edu/esi Ekonomisko instrumentu un brīvprātīgo vienošanos OECD/EEA datubāze. Pieejams: www2.oecd. org/ecoinst/queries/index.htm Informācija par EK klimata pārmaiņu politiku. Pieejams: http://ec.europa. eu/climateaction/index_lv.htm Informācija par ES emisiju tirdzniecības sistēmu. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ climat/emission/index_en.htm Vides ekonomiskās vērtēšanas metodes. Pieejams: www. ecosystemvaluation.org Titulattēlu autors – Linards Kļaviņš, fotogrāfiju autori – Tarass Kalapuns (http://www.flickr.com/ photos/un_photo/4081320030; http://www.flickr.com/photos/ stephenchipp/1558647809/), Stephen Chipp (http://www.flickr. com/photos/xslim/308450382/) un Linards Kļaviņš 8.11. attēls. Autore – Jolanta Alka. 8.12. attēls. Autore – Jolanta Alka. 8.13. attēls. Autore – Zane Atstāja. 8.14. attēls. Autors – Aivis Meļņiks. 8.15. attēls. Autore – Jolanta Alka.

9. NODAĻA Anon. (2001) Latvijas Vides indikatoru pārskats 2001. Latvijas Vides aģentūra. Anon. (2002) Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma. LR Vides un reģionālās attīstības ministrija. Anon. (2003) Nacionālais vides politikas plāns. 2004.–2008. LR Vides ministrija. Anon. (2006) Latvāņu izplatības ierobežošanas programmas 2006.–2012. gadam kopsavilkums. LR Vides ministrija. Anon. (2009) Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija. 1. redakcija. Rīga. Anon. (2009) Vides politikas pamatnostādnes 2009.–2015. gadam. Rīga, Vides ministrija. Auniņš A. (red.) (2010) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Rīga, Latvijas Dabas fonds. Auniņš A., Brizga J., Kļaviņš M. (2009) Atbildība pret vidi: rīcības un morāle. No: Rozenvalds J., Ijabs I. (galv. red.) Pārskats par tautas attīstību, 2008/2009: Atbildīgums. LU Sociālo un politisko pētījumu institūts. Climate Change and Biodiversity (2004) Lovejoy T. E., Hannah L. (eds.) New Haven & London: Yale University Press. Liepa I., Mauriņš A., Vimba E. (1991) Ekoloģija un dabas aizsardzība. Rīga: Zvaigzne. Priedītis N. (1999) Latvijas mežs: daba un daudzveidība. Rīga: WWF.

Putni palieņu pļavās (2008) Buklets. Latvijas Dabas fonds. Raeymaekers G. (1998) Conserving Mires in the Europena Union. Ecosystems LTD. Sands P. (2003) Principles of International Environmental Law. 2nd ed. New York: Cambridge University Press. Sutherland W. (2000) The Conservation Handbook: Research, Management and Policy. N.Y.: Blackwell Science. Aizsargjoslu likums. Pieejams: www. likumi.lv Ietekmes uz vidi novērtējuma likums. Pieejams: www.likumi.lv Likums «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām». Pieejams: www. likumi.lv Medību likums. Pieejams: www. likumi.lv Meža likums. Pieejams: www.likumi.lv Sugu un biotopu aizsardzības likums. Pieejams: www.likumi.lv Vides aizsardzības likums. Pieejams: www.likumi.lv Zvejniecības likums. Pieejams: www. likumi.lv Ministru kabineta noteikumi Nr 17. »Noteikumi par aizsargājamām jūras teritorijām . Pieejams: www. likumi.lv Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā. Pieejams: www. likumi.lv Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Pieejams: www.likumi.lv Medību noteikumi. Pieejams: www. likumi.lv Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par īpaši aizsargājamās dabas teritorijas dabas aizsardzības plāna saturu un izstrādes kārtību. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par Latvijā sastopamo Eiropas Savienības prioritāro sugu un biotopu sarakstu. Pieejams: www.likumi.lv Noteikumi par teritorijas plānojumiem. Pieejams: www. likumi.lv Bernes konvencija. Pieejams: www. vidm.gov.lv Bonnas konvencija. Pieejams: www. vidm.gov.lv CITES konvencija. Dabas aizsardzības pārvalde. Pieejams: www.daba. gov.lv CITES (Vašingtonas) konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv Orhūsas konvencija. Pieejams: www. vidm.gov.lv Ramsāres konvencija. Pieejams: www. vidm.gov.lv Riodežaneiro konvencija. Pieejams: www.vidm.gov.lv UNESCO konvencija. Pieejams: www. vidm.gov.lv Biodiversity. WWF. Pieejams: www. panda.org

324

Vide.indb 8

2010.07.16. 17:03:45

Bioloģiskā daudzveidība. Pieejams: www.eea.europa.eu/lv/themes/ biodiversity Dabas aizsardzības pārvalde. Pieejams: www.daba.gov.lv Eiropas Padomes Direktīva 79/409/ EEC “Par savvaļas putnu aizsardzību». Pieejams: www. vidm.gov.lv Eiropas Padomes Direktīva 92/43/ EEC “Par dabīgo biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību». Pieejams: www. vidm.gov.lv Ekoloģiskās pēdas nospiedums. Pieejams: www.zb-zeme.lv/ dzivesveids/ekologiska-peda Ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2006. Pieejams: www. meteo.lv Latvijas Dabas fonds. Pieejams: http:// www.ldf.lv Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Pieejams: http://www.lob.lv Oil Palm, Soy and Tropical Forests: a Strategy for Life. WWF. Pieejams: www.panda.org Par Latviju bez latvāņiem. Valsts augu aizsardzības dienests. Pieejams: www.vaad.gov.lv Pasaules Dabas fonds – Latvija. Pieejams: http://www.pdf.lv Valsts Meža dienests. Pieejams: http:// vmd.gov.lv Valsts Vides dienests. Pieejams: www. vvd.gov.lv What Are the Major Reasons Why We Are Losing so Much Biodiversity? WWF. Pieejams: www.panda.org Yellowstone National Park. Pieejams: www.yellowstonenationalpark.com Titulattēla autors – Ainārs Auniņš. 9.1. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.2. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.3. attēls. Autors – beckyP. Pieejams: /http://www.flickr.com/photos/ missbeckles/250520876/sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 9.4. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.5. attēls. Autore – Valda Baroniņa. 9.6. attēls. Autors – Ainārs Auniņš. 9.7. attēls. Autors – Gilad Roma/BY/ Creative Commons/Flickr.org. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 9.8. attēls. Autore – Valda Baroniņa. 9.9. attēls. Autore – Ieva Mārdega. 9.10. attēls. Autore – Valda Baroniņa. 9.11. attēls. Autori – Valda Baroniņa (A); Ainārs Auniņš (B). 9.12. attēls. Autors – siggimus BY/ Creative Commons/Flicr.org. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/siggimus/2773047236/ sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 9.13. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.14. attēls. Autors – Māris Maskalāns. 9.15. attēls. Autors – Uvis Suško. 9.16. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.17. attēls. Avots – Latvijas Vides indikatoru pārskats, 2001, papildināts. 9.19. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.20. attēls. Autore – Vija Kreile. 9.21. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.22. attēls. Autors – Ainārs Auniņš. 9.23. attēls. Autors – Aivars Petriņš. 9.24. attēls. Autors – Aigars Kalvāns. 9.25. attēls. Autore – Ilze Čakare.

9.26. attēls. Autore – Valda Baroniņa. 9.27. attēls. Autors – LR Vides ministrija. 9.28. attēls. Avots – Auniņš A., Brizga J., Kļaviņš M. (2009) Atbildīgums pret vidi: rīcības un morāle. Latvija. Pārskats par tautas attīstību (red J. Rozenvalds, I. Ījabs). Rīga: LU SPPI, 32.–42. lpp. 9.29. attēls. Autors – Ainārs Auniņš. 9.30. attēls. Autors – a-rabin/BY/ Creative Commons Flickr.org. 9.31. attēls. Autore – Liene Auniņa. 9.32. attēls. Autors – Ainārs Auniņš. 9.33. attēls. Autors – Aivars Petriņš. 9.34. attēls. Autore – Inese Pudāne. 9.35. attēls. Autors – Ainārs Auniņš. 9.36. attēls. Autors – Ainārs Auniņš. 9.38. attēls. Autori – Andris Klepers (A), Daiga Brakmane (B). 9.39. attēls. Avots – Latvijas Dabas fonds. Nodaļas 9.2. sagatavošanā ar autora piekrišanu izmantots pētījums Baranovskis Ģ. (2009) Nākamo paaudžu tiesības uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Maģistra darbs. LU Juridiskā fakultāte.

10. NODAĻA Baltijas reģiona ilgtspēja (2001) Red. J. Zaļoksnis. 1.–10. sēj. Rīga: Latvijas Universitāte. Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. Routledge, London, New York. Clapp J., Dauvergne P. (2005) Paths to a Green World. The MIT Press, Chambridge, Massachusetts, London. Duchin F., Lange G.-M. (1994) The Future of the Environment. Oxford University Press, New York, Oxford. Environmental Science (2003) Eds. Lars Ryden, Pawel Migula, Magnus Andersson. A Baltic University Publication. Uppsala. Environmental Science for Environmental Management (2000) Ed. Timothy O’Riordan. Prentice Hall. Hardin G. (1968) The Tragedy of the Commons. Science, 162. (1968. »The Tragedy of the Commons». Science 162, 1243–1248). Lomborg B. (2003) The Skeptical Environmentalist. Cambridge University Press. Lovelock J. (2007) The Revenge of Gaia. Penguin Books. Meadows Donella H., Meadows Dennis L., Randers J. (2004) Limits to Growth. The 30-year update. Earthscan, London, Sterling, VA. Norgaard R. B. (1994) Development Betrayed: The End of Progress and a Coevolutionary Revisioning of the Future. London: Routledge. O’Neil K. (2009) The Environment and International Relations. Cambridge University Press. Orr D. W. (1992) Ecological Literacy: Education and the Transition to a Postmodern World. State University of New York Press. Our Common Future (1987) The World Commission on Environment and Development. Oxford, New York,

Oxford University Press. Revesz R. L., Sands P., Stewart R. B. (2008) Environmental Law, the Economy and Sustainable development. Cambridge University Press. Sachs J. D. (2009) Common Wealth: Economics for a Crowded Planet. Penguin Books. Starlings G. (1999) Valsts sektora pārvalde. Valsts administrācijas skola. Rīga: SIA «N.I.M.S.». State of the World-2009 (2009) Worldwatch Institute, Earthscan, London. Sustainable Baltic Region (1987) Ed. L. Rydem., vol. 1–10. Uppsala University. The Baltic University Programme. Uppsala. Taylor G. (2008) Evolutions Edge. New Society Publishers. Thiele L. P. (1999) Environmentalism for a New Millenium. Oxford University Press, New York, Oxford. Weizsacker E. von, Lovins A. B., Lovins L. H. (1997) Factor Four: Doubling Wealth, Halving Resource Use. Earthscan Publications Ltd, Earthscan, London. ANO Attīstības programma. Pieejams: www.undp.org ANO Ilgtspējīgas attīstības nodaļa. Pieejams: www.un.org/esa/desa ANO Vides programma. Pieejams: www.unep.org Eiropas Komisija. Pieejams: http:// ec.europa.eu/index_lv.htm Eiropas Komisijas Vides Ģenerāldirektorāts. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ index_en.htm Eiropas Vides aģentūra. Pieejams: www.eea.europa.eu Intergovernment Panel on Climate Change – IPPC. Pieejams: www. ipcc.ch LR Ārlietu ministrijas informācija par Tūkstošgades Attīstības mērķiem. Pieejams: www.mfa.gov.lv/lv/ano/ Latvija-ANO/tukstosgade LR Vides ministrija. Pieejams: www. vidm.gov.lv Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. Pieejams: www.balticuniv.uu.se Vides un ilgtspējīgas attīstības studiju kurss. Pieejams: www.geo.lu.lv/ vides_izglitiba Titulattēls – Brigantīna «Pogoria». Avots – Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. Autors – Karol Bajer. 10.1. attēls. Avots – Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. 10.2. attēls. Sagatavots, izmantojot Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. London: Routledge, Fig. 3.3. 10.3. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:Amoco_ Cadiz_1_edit1.jpg 10.4. attēls. Avots – United Nations Photo # 1314; http://en.wikipedia. org/wiki/File:Chile_signs_UN_ Charter_1945.jpg 10.5. attēls. Avots – http://en.wikipedia. org/wiki/File:United_Nations_ HQ.jpg 10.6. attēls. Avots – http://www. oict-un.org/

10.7. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:UNEP_ logo.svg 10. 8. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:Gpesso.jpg 10.9. attēls. Avots – Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. 10.10. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ File:Arrhenius2.jpg 10.11. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:F._ Sherwood_Rowland.jpg 10.12. attēls. Sagatavots, izmantojot Meadows Donella H., Meadows Dennis L., Randers J. (2004) Limits to Growth. The 30-year update. London: Earthscan, Sterling, VA. 10.13. attēls. (A) Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:RachelCarson.jpg. (B) Pieejams: http:// www.amazon.com/Silent-SpringRachel-Carson/dp/0395683297# reader_0395683297 10.14. A. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:Cover_ first_edition_Limits_to_growth.jpg 10.15. attēls. Avots – Upsalas Universitātes Baltijas Universitātes programma. 10.16. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/File:Gro_ Harlem_Brundtland1_2007_04_20. jpg 10.17.B. attēls. Avots – http://www. un.org/esa/dsd/agenda21/ 10.18. attēls. Avots – http://www. un.org/av/photo/ 10.19. attēls. (A) Avots – http://www. unece.org/env/pp/mop1.htm. (B) Avots – http://www.unece.org/ env/pp/mop1.htm 10.20. attēls. (A) Avots – http://www. ipcc.ch/7g0_nobel_popup.htm. (B) Avots – http://www.ipcc. ch/7g0_nobel_popup.htm 10.21. attēls. Avots – http://upload.wikimedia.org/wikipedia/ en/thumb/5/52/Emblem_of_ the_United_Nations.svg/2000pxEmblem_of_the_United_Nations. svg.png 10.22. attēls. Autors – J. Zaļoksnis. 10.23. attēls. Avots – http://www. ipcc.ch/# 10.24. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/kk/4195801110/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence.

11. NODAĻA Blumberga D. (1996) Energoefektivitāte. Rīga: Pētergailis. Blumberga D. (2008) Siltuma sūkņi. Rīga: RTU. Blumberga D., Veidenbergs I. (2008) Kliedētas energosistēmas. Mazas koģenerācijas stacijas. Rīga: RTU. Klimata mainība un globālā sasilšana (2007) M. Kļaviņa un A. Andrušaiša redakcijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Kļaviņš M., Cimdiņš P. (2004) Ūdeņu kvalitāte un tās aizsardzība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs. M, Āboliņa

325

Vide.indb 9

2010.07.16. 17:03:45

K. (2008) Vides zinātne. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Center for Environmental Industry and Technology. Pieejams: www. epa.gov/ne/assistance/ceitts/ Environmental Technologies. Pieejams: http://technologies. ew.eea.europa.eu/ Sustainable Engineering & Design. Pieejams: www. sustainableengineeringdesign.com/ The Environmental Technology Apportunities Portal. Pieejams: www.epa.gov/etop/ Titulattēla autors – Linards Kļaviņš, izmantojot M. Kļaviņa, L. Kļaviņa, A. Blumbergas fotogrāfijas un http://www.flickr.com/photos/ waynenf/3725860708/. Attēla autors – Wayne National Forest. D. Blumbergas fotogrāfijas autore – A. Blumberga. 11.1.attēls. Autore – D. Blumberga. 11.2. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.3. attēls. Attēls modificēts, izmantojot Environmental Management Systems and Certification. Book 4. Environmental management. Uppsala University: Uppsala, Sweden. Attēls sagatavots ar atļauju The Baltic University Programme – Uppsala University. 11.4. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.5. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.6. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.7. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.8. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.9. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.11. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.12. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.13. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.14. attēls. Autors – L. Kļaviņš. 11.16. attēls. Avots – http:// en.wikipedia.org/wiki/ File:Aufgeschnittener_Metall_ Katalysator_für_ein_Auto. jpg. Attēls izmantots saskaņā ar the Creative Commons Attribution ShareAlike 2.0 License. 11.17. attēls. Avots – Sustainable Water Management in the Baltic Sea Basin. Book 1. The Waterscape. Uppsala University: Uppsala, Sweden. Attēls sagatavots ar atļauju no The Baltic University Programme – Uppsala University. 11.18. attēls. Autors – JeremyRichards © Fotolia.com 11.20. attēls. Autors – Touzeen Hussain. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/touzeen/843740027/sizes/l/ 11.21. attēls. Autors – Michael Brashier. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/michaelb1/3687409351/ sizes/o/ 11.22. attēls. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/ralree/3307439049/. 11.23. attēls. Autors – J. Zaļoksnis. 11.24. attēls. Avots – Sustainable Water Management in the Baltic Sea Basin. Book 1. The Waterscape. Uppsala University: Uppsala, Sweden. Attēls sagatavots ar atļauju no The Baltic University

Programme – Uppsala University. 11.28. attēls. Autors – M. Kļaviņš. 11.29. attēls. Autors – M. Kļaviņš. 11.31. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.33. attēls. Autors – © Walter Parenteau. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. Pieejams: http:// www.flickr.com/photos/ mwparenteau/432040705/ 11.34. attēls. (A) Autors – © Chris Leslie/Help the Aged 2006. Pieejams: http://www.flickr.com/ photos/agehelps/3424186922/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. (B) Autors – M. Kļaviņš. 11.35. attēls. Autors – M. Kļaviņš. 11.36. attēls. Izveidots, modificējot Botkin D. B., Keller E. A. (2005) Environmental Science. J. Wiley: N. Y. 11.37. attēls. Avots – http://www. flickr.com/photos/onkel_ wart/3284659249/sizes/o. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 11.38. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.39. attēls. Autore – D. Blumberga. 11.40. attēls. Avots – ar atļauju no «Climate Change 2007: The Physical Science Basis», IPCC.

12. NODAĻA Baltijas reģiona ilgtspēja (2001) Red. J. Zaļoksnis. 1.–10. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte. Barrow C. J. (1999) Environmental Management. Principles and practice. London: Routledge. Cipeliuss R. (2001) Tiesību būtība. Rīga: Latvijas Universitāte. Clapp J., Dauvergne P. (2005) Paths to a Green World. Cambridge: The MIT Press. Duchin F., Lange G. M. (1994) The Future of the Environment. Oxford: Oxford University Press. Environmental Science for Environmental Management (2000) Ed. Timothy O’Riordan. Prentice Hall. Grišāne A., Lagzdiņa Ē. (2008) Pieeja tiesu varai vides jautājumos. Rīga: REC Latvija. Hardin G. (1968) The Tragedy of the Commons. Science, 162, 1243–1248. Kramer L. (2003) EC Environmental Law. London: Sweet & Maxwell. Latvijas virszemes ūdeņu kvalitātes pārskats (2008) LVĢMC. Leslie P. T. (1999) Environmentalism for a New Millenium. Oxford: Oxford University Press. Lomborg B. (2003) The Skeptical Environmentalist. Cambridge: Cambridge University Press. Meseršmits K., Meiere S., Ūsiņa E. (2004) Eiropas vides tiesības. Rīga: Eurofaculty. Neimanis J. (2004) Ievads tiesībās. Rīga: J. Neimanis. Norgaard R. B. (1994) Development Betrayed. New York: Routledge. O’Neil K. (2009) The Environment and International Relations. Cambridge: Cambridge University Press. Our Common Future (1987) The World

Commission on Environment and Development. Oxford: Oxford University Press. Richard L., Revesz P. S., Richard B. S. (2008) Environmental Law, the Economy and Sustainable Development. Cambridge: Cambridge University Press. Strautmanis J. (2003) Vides ētika un vides tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC. ANO Attīstības programma. Pieejams: http://www.undp.org ANO Ilgtspējīgas attīstības nodaļa. Pieejams: http://www.un.org/ esa/desa ANO Vides programma. Pieejams: http://www.unep.org ASV Vides aizsardzības aģentūra – vides vadības sistēmas. Pieejams: http://www.epa.gov/ems/index. html Vides pārraudzības valsts biroja mājaslapa (ietekmes uz vidi vērtējums, stratēģiskais ietekmes uz vidi vērtējums, ekomarķējums, Vides pārvaldības un audita sistēma (EMAS). Pieejams: http:// www.vpvb.gov.lv/lv/info Vides pārraudzības valsts biroja mājaslapa. Pieejams: http://www. vpvb.gov.lv/lv/emas Vides un ilgtspējīgas attīstības studiju kurss. Pieejams: http://www.geo. lu.lv/vides_izglitiba Informācijas atklātības likums (29.10.1998.) Likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu» (14.10.1998.) Ministru kabineta 2004. gada 17. februāra noteikumi Nr. 87 “Kārtība, kādā novērtējama paredzētās darbības ietekme uz vidi «. Ministru kabineta 2004. gada 23. marta noteikumi Nr. 157 «Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums». Ministru kabineta 2007. gada 18. decembra noteikumi Nr. 894 «Kārtība, kādā izveido un uztur vides vadības un audita sistēmas reģistru un reģistrē tajā organizācijas» Ministru kabineta 2009. gada 24. februāra noteikumi Nr.175 «Noteikumi par nacionālajiem vides indikatoriem». Ministru kabineta 2009. gada 11. marta rīkojums Nr. 187 «Par Vides monitoringa programmas pamatnostādnēm 2009.–2012. gadam». Nacionālais vides politikas plāns 2004.–2008. Ministru kabineta 2004. gada 4. februāra rīkojums Nr. 81 ar grozījumiem, kas pieņemti ar Ministru kabineta 2006. gada 22. decembra rīkojumu Nr. 996. Rīgas teritorijas plānojums 2006.– 2018. gadam. 2005. gada 20. decembra Rīgas Domes lēmums Nr. 749 «Par Rīgas teritorijas plānojuma 2006.–2018. gadam apstiprināšanu». Vides aizsardzības likums (02.11.2006.) Vides monitoringa programma (apstiprināta 2006. gada 24. janvārī ar vides ministra rīkojumu Nr. 29). Vides politikas pamatnostādnes 2009.–2015. gadam. Pielikums Ministru kabineta 2009. gada 31. jūlija rīkojumam Nr. 517. Titulattēla autors – L. Kļaviņš. Attēla sagatavošanai izmantotas L. Kļaviņa, M. Kļaviņa, Ģ. Stinkuļa

fotogrāfijas un attēli. 12.1. attēls. Avots – Vides zinātne (2008). Red. M. Kļaviņš. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 599 lpp., 5.15. att. 12.2. attēls. Sagatavots, izmantojot Starptautiskās pašvaldību vides iniciatīvu padomes (The International Council for Local Environmental Initiatives – ICLEI) latviešu valodā pārtulkoto Vides vadības rokasgrāmatu Centrālās un Austrumeiropas valstu pašvaldībām. Freiburga – Rīga, 1997, ICLEI European Secretariat GmbH, Freiburg, 1996. 12.3. attēls. Sagatavots, izmantojot Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datus. Pieejams: http://www.meteo.lv/ public/30460.html 12.4. attēls. Autors – M. Kļaviņš. 12.5. attēls. Avots – Vides pārraudzības valsts birojs (ietekmes uz vidi vērtējums). Pieejams: http://www. vpvb.gov.lv/lv/info 12.6. attēls. Avots – Vides pārraudzības valsts birojs. Pieejams: http://www. vpvb.gov.lv/lv/info 12.7. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Pieejams: http://212.70.174.195/OPSIS/Graphs/ Liepaja_cmd_1_1_Period_4.htm 12.8. attēls. Avots – http://www.flickr. com/photos/tonyolm/627179319/. 12.9. attēls. Avots – Latvijas vides aģentūra. Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2003 (2003) Rīga: LVA, 1.2. att. 12.1. tabula. Sagatavota, izmantojot EUOROSTAT datus. Pieejams: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/ cache/ITY_OFFPUB/KS-78-09-865/ EN/KS-78-09-865-EN.PDF 12.10. attēls. Avots – Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ index_en.htm 12.11. attēls. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.12. attēls. Avots – Valsts vides dienests. Pieejams: http://www. vvd.gov.lv 12.13. Autors – Tall Guy. Avots – http:// www.flickr.com/photos/tallguy/265225417/sizes/o/.. 12.14. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Pieejams: http://www. meteo.lv/public/29287.html 12.15. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Pieejams: http://www. lvgma.gov.lv/public/ 12.2. tabula. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.3. tabula. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.4. tabula. Avots – Vides ministrija. Pieejams: www.vidm.gov.lv 12.16. attēls. Avots – ISO. Pieejams: http://www.iso.org/iso/home.html 12.17. attēls. Avots – ES. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ emas/index_en.htm 12.18. attēls. Autors – L. Kļaviņš. 12.19. attēls. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.5. tabula. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.20. attēls. Avots – Vides ministrija.

326

Vide.indb 10

2010.07.16. 17:03:45

Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.6. tabula. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.7. tabula. Avots – Vides ministrija. Pieejams: http://www.vidm.gov.lv 12.21. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Pieejams: http://www. lvgma.gov.lv/

13. NODAĻA Abascal J. B., Varas V., Rispa R. (2006) Skulpturen-Parks in Europa. Ein Kunst- und Landschaftsfuehrer. Basel-Berlin. Berkholz A. von (1903) Die Friedhoefe. In: Riga und seine Bauten. Riga. Berķis A., Bruņiniece D., Hānbergs Ē. (2007) Simt lauku sētas Latvijā. Rīga. Berķis A., Hānbergs Ē., Ziedonis I. (2001) Lauku sēta ir gudra. Rīga. Berķis A., Hānbergs Ē., Ziedonis I. (2006) Likteņbērzi. Rīga. Bīlenšteins A. (2001) Latviešu koka celtnes. Rīga. Bīlenšteins A. (2007) Latviešu koka iedzīves priekšmeti. Rīga. Briemle G. (1978) Flurbereinigung – Bereicherung oder Verarmung der Kulturlandschaft? In: Schwäbische Heimat, 29. Jg. Stuttgart, Heft 4, S. 226–233. Dāvidsone I. (1988) Rīgas dārzi un parki. Rīga. Dierke – Wörterbuch der Allgemeinen Geographie (1984) Braunschweig. Dunsdorfs E. (1983) Muižas. Melburna. Eniņš G. (1982) Koks – dabas piemineklis. Rīga. Heins A., Zilgalvis J., LukšionīteTolvaišiene N. (2007) Pilis un muižas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Rīga. Krastiņš J. (2007) Rīgas jūgendstila ēkas. Ceļvedis pa jūgendstila metropoles arhitektūru. Rīga. Kultūras tradīcija – kultūrvide (1989) Rakstu kopums žurnālā «Karogs», Nr. 4, 5. Kundziņš M. (1985) Latvijas ezeri. Rīga: Silva. Ligers Z. (1942) Latviešu tautas kultūra. I. sēj. Rīga. Meyers Universallexikon (1979) VEB Bibliographisches Institut Leipzig, Bd. 2. Rīgas attīstības plāns (1995–2005) (1995) Rīga. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības koncepcija. Vīzija 2002/2020 (2002) Rīga, VKPAI. Saliņš S. (1974) Latvijas dižkoki un retie koki. Rīga. Saltupe B., Eberhards G. (1981) Akmeņi un dižakmeņi. Rīga. Sedovs V. (1992) Balti senatnē. Rīga. Spārītis O. (2007) Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga. Suitu identitāte (2005) Rīga: Latvijas Universitāte. Urtāns J. (2004) Skudra pie kalna. Arheologa stāsti. Rīga. Vēsturiskie dārzi un parki (2007) Eiropas Kultūras mantojuma dienas 2007. Rīga. Vēveris E., Kuplais M. (1989) Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Rīga.

Wengel T. (1985) Gartenkunst im Spiegel der Zeit. Leipzig. Jūrmalas pilsētas kultūrvides un kultūras attīstības prioritāšu koncepcija. Pieejams: www. jurmala.lv Par Laumu dabas parku. Pieejams: www.laumas.lv Par Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju. Pieejams: www.pedvale.lv Par Ventspils kultūrvidi. Pieejams: www.ventspils.lv Richtlinien für die Durchführung des Übereinkommens zum Schutz des Kultur-und Naturerbes der Welt in der Übersetzung der Deutschen UNESCO-Kommission, Abschnitt II. A. Ar Übereinkommen ir saprotama «Pasaules kultūras mantojuma konvencija». Teksts vācu valodā pieejams: http://www. unesco.de/650.html Attēlu autors – V. Mašnovskis.

14. NODAĻA Āboliņa K., Kļaviņš M. (2000) Kā vērtēt sabiedrības, valstu un pilsētu attīstību? Ilgtspējīgas attīstības rādītāji. LZA Vēstis. A., 54 (5/6). Baker S. (2006) Sustainable Development. London: Routledge. Blewitt J. (2008) Understanding Sustainable Development. London: Earthscan. Chambers N., Simmons C., Wackernagel M. (2000) Sharing Nature’s Interest: Ecological Footprints as an Indicator of Sustainability. London: Earthscan. Dicken P. (2008) Global shift. Los Angeles: Sage. Dresner S. (2008) The Principles of Sustainability. London: Earthscan. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes (2002) LR Ministru kabinetā apstiprinātas 2002. gada 13. augustā. Latvijas NVO ilgtspējīgās attīstības ziņojums (2002) Rīga: Zaļā brīvība. Latvijas Vides aģentūra (2003) Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskats 2003. Jūrmala: Latvijas Vides aģentūra. Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (1992) Beyond the Limits: Confronting Global Collapse, Envisioning a Sustainable Future. Earthscan, UK. Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth: The 30Year Update. London: Earthscan. OECD (2002) Towards Sustainable Household Consumption, Paris. Römpczyk E. (2007) Gribam ilgtspējīgu attīstību. Rīga: Friedrich-Ebert-Stiftung. United Nations (2002) Report of the World Summit on Sustainable Development. Johannesburg, South Africa, 26 August – 4 September 2002. New York. UNDP Latvia (2004) Kā dzīvosim Latvijā 2015. gadā? Ziņojums par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem Latvijā. UNDP Latvia, Rīga. Vakerneidžels M., Rīss V. (2000) Mūsu ekoloģiskais pēdas nospiedums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Rīga: Norden

AB. Wackernagel M., Rees W. (1996) Our Ecological Footprint: Reducing Human Impact on the Earth. Gabriola Island, BC: New Society Publishers. WCED – World Comission on Environment and Development (1987) Our Common Future (The Bruntland Report). Oxford, World Commission on Environment and Development, Oxford University Press. Baltic 21 (1998) An Agenda 21 for the Baltic Sea Region – Baltic 21. Baltic 21. Pieejams: www.baltic21. org/?a,166 Brizga J. (2008) Latvijas ekoloģiskās pēdas nospiedums pasaulē. Pieejams: www.pdf.lv/doc_upl/ petijums_Ekopeda_PDF2008.pdf EEA (2005) Household consumption and the environment. Pieejams: http://reports.eea.europa.eu/ eea_report_2005_11/en Eiropas Komisijas ekomarķējumu mājaslapa. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/ ecolabel Eiropas Komisijas Zaļā iepirkuma mājaslapa. Pieejams: http://ec.europa.eu/environment/gpp Ekonomisko instrumentu datubāze. Pieejams: www. economicinstruments.com/ Eurobarometer (2009) Flash EB No 256 – Sustainable consumption and production. Pieejams: http:// ec.europa.eu/environment/ eussd/pdf/FL256_analytical%20 report_final.pdf Global footprint network. Pieejams: www.footprintnetwork.org ICLEI – International Council for Local Environmental Initiatives (2004) Aalborg Commitments. ICLEI. Pieejams: www.aalborgplus10.dk/ Pasaules Dabas fonda ekoloģiskās pēdas kalkulators. Pieejams: www. pdf.lv/epeda/epeda.html Starptautiskās ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu koalīcija. Pieejams: www.icspac.net Sustainable Development Strategy. Pieejams: http://ec.europa.eu/ comm/sustainable/ WWF – World Wildlife Fund (2002) Living Planet Report 2002. WWF. [23.01.2005.] Pieejams: http:// globalis.gvu.unu.edu/indicator. cfm?Country=LV&IndicatorID=99 Titulfoto avots – © alphaspirit – Fotolia.com. Pieejams: http://www. fotolia.com/id/9096025 COP attēls – © European Union, 2009. 14.1. nodaļas sagatavošanā ar © Dennis Meadows 2004 atļauju izmantoti materiāli no Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth: The 30-year update. London: Earthscan. 14.1. attēls. Attēla sagatavošanai izmantoto datu avoti – World Population Data Sheet (Washington DC: Population reference Bureau), pieejams: http://www.prb.org; United Nations Statistical Year Book N.Y.: UN, 2008; Keeling C. D., Whorf T. P. (2001) Atmospheric CO2 concentrations derived from in situ air samples collected at

Mauna Loa observatory, Hawaii. In: Trends: a compendium of data on global chenge, pieejams: http:// cdiac.esd.ornl.gov/trends; UN Food and Agriculture Organization FAOSTAT on-line database, pieejams: http://apps.fao.org; International Energy Outlook 1998 (Ashigton DC: Energy information Administration, US Dept. Of Energy, 1998), pieejams: http://eia. doe.gov/oiaf/ieo 14.3. attēls. Sagatavots, izmantojot Dicken P. (2008) Global Shift. Mapping the changing contours of the world economy. 5th ed. Los Angeles: Sage Publ. 14.4. attēls. Avots – http://www.worldmapper.org/display. php?selected=169. © Copyright 2006 SASI Group (University of Sheffield) and Mark Newman (University of Michigan). Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 14.5. attēls. © European Union, 2009 CE | Greece | P-013116/00-04 | 26/08/2007. 14.6. attēls. Avots – Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth the 30-year Update. London: Earthscan. Attēls izmantots ar atļauju © Dennis Meadows. 14.7. attēls. Avots – Meadows D., Randers J., Meadows D. (2002) Limits to Growth the 30-year Update. London: Earthscan. Attēls izmantots ar atļauju © Dennis Meadows. 14.8. attēls. Autors – UN Photo/ Michos Tzovaras. Pieejams: http://www.flickr.com/photos/ un_photo/4080559903 14.12. attēls. Avots – © Copyright 2006 SASI Group (University of Sheffield) and Mark Newman (University of Michigan). Pieejams: http://www.worldmapper.org/ display.php?selected=322. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 14.13. attēls. Izveidots, izmantojot Global Footprint network. 14.14. attēls. Izveidots, izmantojot Global Footprint network. 14.18. attēls. Avots – http://farm1. static.flickr.com/151/369744258_ e2b8a63ba5.jpg. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 14.19. attēls. Avots – Millenium Ecosystem assesment. 14.20. attēls. Avots – pielāgots pēc J. Barber, http://www.icspac.net/ CIPDSchema.asp14 14.21. attēls. Avots – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati. 14.22. attēls. Avots – Eurostat. Pieejams: http://www.lvgma.gov. lv/produkti/liaip2006/Ekonomika/ produktivitate.htm 14.23. attēls. Autors – Steve Crane. Pieejams: http://www.flickr.com/photos/ strandloper/485288761/sizes/o/. Attēls izmantots saskaņā ar a Creative Commons licence. 14.25. attēls. Avots – Tukker A., Huppes G., Guinée J., Heijungs R., Koning A., Oers L., Suh S., Geerken T., Holderbeke M., Jansen B., Nielsen

327

Vide.indb 11

2010.07.16. 17:03:45

P. (2006) Environmental Impact of Products (EIPRO). Analysis of the life cycle environmental impacts related to the final consumption of the EU-25. 14.26. attēls. Avots – Nissinen A., Grönroos J., Heiskanen E., Honkanen A., Katajajuuri J. M., Kurppa S., Mäkinen T., Mäenpää I., Seppälä J., Timonen P., Usva K., Virtanen Y., Voutilainen P. (2006) Eco-Benchmark’ for Consumer-Oriented LCA-Based Environmental Information on Products, Services and

Consumption Patterns. 14.1. tabula. Avots – GFN (2008) The Ecological Footprint Atlas 2008. Version 1.0. 14.2. tabula. Avots – Jager W., Asselt M. B. A. van, Rotmans J., Vlek C. A. J., Costerman Boodt P. (1997) Consumer Behaviour: A Modelling Perspective in the Context of Integrated Assessment of Global Change. Globo Report Series No. 17, RIVM, Bilthoven, the Netherlands. 14.2. attēls. Avots – U. S. Department of Commerce. Bureau of Economic

analysis Interactive Access to National Income and Product Accounts Tables. Pieejams: http://www.bea.doc.gov/bea/dn/ nipaweb/. Attēls izmantots ar atļauju © Dennis Meadows 2004.

15. NODAĻA Max-Neef M. (2009) From Knowledge to Understanding – Navigations and Returns. Development Dialogue, No. 52, Uppsala: Dag Hammarskjöld Foundation. Magnason A. (2008) Dreamland – a

Self-Help Manual for a Frightened Nation. London: Citizen Press. Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (2004) The Limits to Growth – the 30-year update. Chelsea Green: White River Junction. Titulattēla autore – Oleksandra Kovbasko. Nodaļā izmantoto attēlu avots – Jakobs Grandins, Lilija Apine, Oleksandra Kovbasko un Jūlija Žuka.

328

Vide.indb 12

2010.07.16. 17:03:45

A adaptācija 112 aerosoli 90, 93, 96, 103, 104, 105 organiska sastāva aerosoli 103 ainavu daudzveidība 56, 180 akmeņogles 19, 40, 53, 57, 82, 90, 100, 196, 220 Akmeņogles 58 alternatīvā enerģija 22, 291 ANO Ilgtspējīgas attīstības konference 291 ANO konference par vidi un attīstību 290 Antibiotikas 35, 36 antropocentrisks 50 apgādājošie pakalpojumi 23 Aprites cikla analīze 302 ārējām vērtībām 50 atjaunojamā enerģija 25 atjaunojamie resursi 287 atjaunojamo resursu izmantošanas paplašināšana 291 atkritumu apsaimniekošana 192, 217, 231, 253, 259 sistēma 235, 252, 254 Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 257 atkritumu dedzināšana 90, 234, 235 atkritumu kompostēšana 45, 257 Atkritumu kompostēšana 235 atkritumu otrreizējas pārstrādes veidi 313 atkritumu šķirošana 233, 235, 313 Atsitiena efekts 300 attīstības dilemma 18 Augsnes degradācija 66 augsnes erozija 26, 56, 134 azbests 104, 105

B Baltijas Universitātes programma 10, 310 barības elementi 32 barības ķēd 32 barības ķēde 32 biodegviela 68 biogēnie elementi 107 bioģeoķīmiskajos ciklos 298 bioloģiskā daudzveidība 10, 13, 15, 17, 23, 37, 51, 56, 66, 72, 142, 179, 180, 181, 182, 183, 187, 190, 191, 193, 197, 206, 207, 210, 211, 247, 253, 256, 259, 285, 291, 294, 302, 303 bioloģiskie resursi 53 biomasa 32, 41, 61, 64, 72, 73,

75, 76, 221, 296 bioproduktivitāt 294 bioproduktivitāte 294, 296 bioproduktīvs 296 biosfēra 23, 48 biotopi 44, 50, 62, 183, 185, 188, 189, 269 brīvie radikāļi 93

enerģijas ražošana 19 Enerģijas ražošana 221 energoefektivitāte 57 energoefektīvs 24 enzīms 110, 112, 117, 119 estētiskās īpašības 57

F C cilmieži 37 Cilvēces attīstības rakstura modelēšana 288

D dabasgāze 19, 57, 58, 60, 61, 221 Dabasgāze 54, 57, 59 dabas kapitāls 51, 292 dabas resursi 50 Dabas resursi 24, 50, 52, 248 daļēji atjaunojamie 51 Daudzveidība 293 Deklarācija par vidi un attīstību un Rīcības programma 21. gadsimtam (Agenda 21) 290 dematerializācij 299 dematerializācija 25, 299, 300 dematerializācijas koncepcija 293 Derīgie izrakteņi 53, 54 Dzeramais ūdens 31, 128, 224 dzīvesveids 10, 13, 270, 290, 298, 300, 301, 311, 317

formaldehīds 104 fosfora aprite 298 fosfora savienojumi 23 fosilais kurināmais 11, 12, 18, 19, 20, 21, 22, 43, 57, 82, 101, 105, 145, 162, 203, 204, 236, 237, 286, 288, 308 Fosilais kurināmais 20, 83, 202 fotosintēze 32 freoni 78, 79, 93 Freoni 93

G galēja nabadzība 286 Ģeotermālā enerģija 57, 63 globālā ekonomika 286 globālais hektārs 294, 295 globalizācija 284

H halogēnogļūdeņraži 93 herbicīdi 37 hidroelektrostacijas 62 hidroenerģija 21, 61 homeostāze 112 hormoni 115, 117, 118, 121

E Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģija 291 eitrofikācija 42, 85, 86, 106, 107, 108, 182, 203, 230, 240, 290, 302 Eitrofikācija 42 ekoefektivitāte 299 ekoklubs 314 ekoloģiskā pēda 25, 293, 294, 295, 296 Ekoloģiskā pēda 293, 295 ekonomiskais (cilvēku radītais) kapitāls 292 ekonomiskā izaugsme 15, 53, 97, 98, 285, 286, 289, 292, 299 ekonomisko vērtību 50 ekosistēmu pakalpojumi 24, 30, 35, 50, 180, 182 eksponenciālā 284 elektromagnētiskais starojums 71, 72, 78, 88, 89, 91, 110, 113, 122

I «Ideju talka» 311 iekštelpu gaisa piesārņojums 90, 104 ierobežojumi attīstībai 287 iespēju robežas 289 ilgtermiņā stabila 63 ilgtspējas veidi 292 ilgtspējīga attīstība 9, 10, 16, 17, 23, 98, 155, 156, 157, 161, 171, 172, 173, 174, 193, 196, 201, 202, 211, 241, 243, 248, 249, 283, 288, 289, 291, 292, 293, 298, 303, 304, 305, 307, 308, 309, 310, 311, 313, 314, 315, 317, 318, 319 Ilgtspējīga attīstība 9, 10, 13, 14, 15, 16, 18, 19, 26, 28, 53, 61, 156, 157, 158, 159, 161, 173, 195, 196, 200, 201, 210, 217, 239, 248, 283, 289, 290, 291, 292, 298, 299, 303, 304, 307,

308, 309, 310, 311, 313, 317, 318, 319 ilgtspējīga dzīvesveida indikators 293 Ilgtspējīgas attīstības principi 53 ilgtspējīgas dzīves veids 25 «ilgtspējīgi patēriņa modeļi» 298 Ilgtspējīgs patēriņa modelis 299 ilgtspējīgs patēriņš 248, 249, 299 Izaugsmes robežas 22, 28, 208, 209, 284, 288, 290, 309 «Izglītība ilgtspējīgai attīstībai» 308, 312

J jonizējošais starojums 88, 113, 115, 119, 121, 122, 123, 124

K kancerogēnas vielas 42, 90, 114, 117, 120, 121, 231 kapitāla forma 292 klimata izmaiņas 20, 21, 26, 27, 75, 80, 96, 97, 99, 132, 156, 171, 191, 199, 239, 249, 284, 302 klimats 9, 43, 57, 65, 77, 96, 97, 99, 197, 232, 281 globālā sasilšana 41, 96, 98, 203 Globālā sasilšana 96, 97, 98 klimata izmaiņu scenārijs 98 klimata mainība 96, 98, 99 Klimata mainība 80, 96, 98, 99, 100 Klimata modelēšana 99 klimata politika 11, 310 klimata sistēma 80, 95, 96, 97 klimats Latvijā 97, 99 Kompostēšana 45 Kūdra 58, 253

L Ļaundabīgie audzēji 119 līdzdalības princips 293 Līdzsvarota un ilgtspējīga sabiedrība 289

M makroelementi 37 MEŽA RESURSI 55 mikroelementi 37 mikroklimats 42 mikrokredīts 286

329

Vide.indb 13

2010.07.16. 17:03:45

«Mūsu kopīgā nākotne» 210, 290 mutācijas 88, 119, 120, 122 gēnu mutācijas 119 hromosomu mutācijas 122 punktveida mutācijas 122 staru slimības 123 Mutagēnas vielas 119

N nafta 19, 20, 40, 52, 53, 57, 59, 82, 168, 287 Nafta 20, 52, 54, 57, 59 naftas ieguves maksimums 19 naftas slānekļi 59 neatjaunojamie enerģijas resursi 20 neatjaunojamie resursi 20, 51, 158, 171, 287, 288, 291, 295, 299 Neatjaunojamie resursi 19, 52 neatjaunojamo resursu patēriņš 291 neizsmeļamie 51 nevalstiskās organizācijas 211, 309 Nevienlīdzība 286 nosacīti neizsmeļamie 51

O oglekļa aprite 298 Oglekļa dioksīds 20, 40, 79, 82, 253 oglekļa savienojumi 82, 83, 90 metāns 20, 22, 64, 71, 78, 79, 82, 83, 93, 96, 221, 225, 229, 230 oglekļa dioksīds 19, 20, 21, 48, 78, 79, 82, 96, 99, 168, 203 oglekļa oksīds 64, 89, 105, 106, 121 ozona caurums 94, 205 Ozona caurums 205 Ozons 91, 226 Ozona daudzums 92 ozona degradācijas potenciāls 94 Ozona molekulas sintēzes 92 ozona slāņa aizsardzība 95, 211, 212 Ozona slāņa aizsardzība 94 ozona slāņa sabrukšana 92 ozona slānis 71, 91, 92, 119 Ozona slānis 93, 95 zona slāņa aizsardzība 95

P pārsāļošana 24 pārtuksnešošanās 24, 38, 53, 66, 67, 148, 189, 197, 199, 200, 212 patēriņa atsaistīšana 293 patēriņa līmenis 290 patēriņa modeļi 298, 299 Patēriņa sabiedrība 290 patēriņš 301 Piedalīšanās 293

piesārņojuma avoti 10, 89, 90, 102, 105, 106, 122, 123, 124, 166, 167, 217, 248, 262, 289, 290 difūzā piesārņojuma avoti 90 punktveida 106, 290 punktveida piesārņojuma avoti 90 piesārņojums 287 Pirmsindustriālā sabiedrība 20 planētas nestspēja 290 planētas robežas 23 polārie stratosfēras mākoņi 94 Pussabrukšanas laiks 122

R radioaktīvais starojums 119 Radioaktīvais starojums 122 radons 104, 105 Ražošanas kapitāls 285 ražošanas modelis 299 receptors 110, 117 Receptors 110 regulējošie ekosistēmu pakalpojumi 24 rekreācija 57 resurss 56, 58, 62, 80, 181, 287 resursu 50 Resursu apsaimniekošana 298 Resursu ekonomiskā vērtība 50 Resursu emocionālā vērtība 50 Resursu estētiskā vērtība 50 resursu izmantošana 9, 18, 19, 22, 28, 50, 51, 61, 67, 176, 177, 182, 256, 285, 289, 298, 309 Resursu izmantošana 19 resursu izmantošanas intensitāte 299 resursu izsīkšana 202, 302 resursu noplicināšana 191, 298 resursu patēriņš 286 Resursu saglabāšana 291 rūpnieciskā revolūcija 18, 20, 28, 100, 284

S Sabiedrības līdzdalība 292 sabiedrības vides apziņa 294, 297 Sadarbības princips 293 Sadarbības tīklu veidošana 309 saldūdens 51, 52, 67, 68, 80, 81, 82, 97, 98, 185, 210, 227 Saslimstība ar vēzi 120 sateces baseins 31 Saules enerģija 21, 51, 52, 57, 61, 62, 71, 77 sēra savienojumi 90, 100, 101, 203 Sēra dioksīda iedarbības 101 sēra dioksīda koncentrācija 101 sēra dioksīds 100, 101

sertifikācija 24 siltumnīcefekta gāzes 20, 79, 99, 173, 216 simbioze 41 skābekļa aprite 298 skābeklis 39 šķirotie atkritumi 313 slāpekļa aprite 298 slāpekļa savienojumi 23 Slāpekļa savienojumi 83, 85, 90, 92, 101, 229 amonjaks 83, 84, 106 nitrātjoni 229 Nitrātjoni 106 Nitrītjoni 106 Slāpekļa(II) oksīds NO 102 slāpekļa(IV) oksīds 83 slāpekļskābe 83, 101, 102 smogs 90, 101, 102, 134, 204 fotoķīmiskais smogs 90 sociālais kapitāls 292 Sociālā vienlīdzība 292 sociāli ekoloģiskie principi 292 «S-putns» 311, 315 stipra ilgtspēja 292 Stokholmas ANO konference par cilvēku un vidi 290 studentu konference 310 Subsidiaritāte 293

T «The Limits to Growth» («Izaugsmes robežas») 309 tīrāka ražošana 24 toksīni 112 neirotoksīni 113, 115 Toksiskās iedarbības veidi un vielas alerģiskas reakcijas 103, 116 autoimūnreakcija 116 endokrīno sistēmu ietekmējošas vielas 113 imunosupresija 116 imūnsistēmas nomākšana 116 imūnsistēmas stimulēšana 116 kancerogēni 113, 119, 121 mutagēni 113, 119 teratogēni 113, 119, 121 toksisko vielu iedarbība 103, 115 endokrīnās regulācijas procesus ietekmējoša iedarbība 111 genotoksiska iedarbība 111 imunotoksiska iedarbība 111 kancerogēna iedarbība 111 mutagēna iedarbība 111 neirotoksiska iedarbība 111 toksiskums 93, 111, 113, 225 akūtais toksiskums 93, 111 hroniskais toksiskums 111

U Ūdens 30, 31, 32, 43, 52, 61, 64, 67, 71, 72, 79, 80, 81,

90, 143, 149, 224, 226, 227, 256 ultravioletais starojums 71, 72, 78, 89, 91, 92, 93, 94, 110, 119, 226, 227 Urāna rūdas 60

V vajadzību piramīda 301 vāja ilgtspēja 292 vēja enerģija 51, 61 Vēja enerģija 52, 57, 61, 63 Videi draudzīg 63 vides bioloģiskais piesārņojums 110 vides estrogēni 117, 118 vides fizikālie piesārņotāji 113 vides ķīmiskais piesārņojums 88 vides kvalitātes nodrošināšana 291 vides pārvaldības institūcijas 24 vides pārvaldības sistēma 24, 255 vides piesārņojum 104 Vides piesārņojuma avoti 289 vides piesārņojuma cēloņi 215, 216, 217 vides piesārņojuma faktori 85, 89, 102 Vides piesārņojuma samazināšana 217 vides piesārņojuma samazināšanas pasākumi 236 vides piesārņojums 55, 67, 87, 88, 96, 102, 104, 105, 112, 116, 124, 134, 156, 160, 164, 170, 172, 199, 202, 216, 224, 235, 239, 255, 262, 288, 303 Vides piesārņojums 217 vides piesārņojums ar metāliem 88 vides piesārņojums ar pesticīdiem 116 vides piesārņojums ar radioaktīvajiem elementiem 124 Vides problēmu mērogs 290 Vides problēmu turpināšanās 290 Vides radioaktīvais piesārņojums 123 vides resursi 50, 169 vides tehnoloģijas 297 vidi piesārņojošās vielas 90, 109, 116, 216, 223 biogēnie elementi 90, 91, 106, 107, 229 DDT 9, 88, 90, 111, 118, 165 dioksīna 111, 117, 130 dioksīni 88, 90, 117, 118, 235 dioksīnu 235 mikroelementi 88, 90, 91, 106 noturīgie organiskie piesārņotāji 90 pesticīdi 88, 106, 115, 116, 117, 118, 121, 196, 206,

330

Vide.indb 14

2010.07.16. 17:03:45

207, 212 pesticīdu 9, 152, 165, 167, 202, 207, 259 polihlorētie bifenili 88, 90, 116, 118 Polihlorētie bifenili 118, 121 radioaktīvie elementi 63, 89, 90, 91, 122, 124 smagie metāli 91, 105, 118 smago metālu 9, 107, 118, 221, 229 Vidi piesārņojošās vielas 116 vielu deva 117 absorbētā deva 110 kontakta deva 110 kopējā deva 110 letālā deva 111

Z Zemes dzīļu siltums 51

331

Vide.indb 15

2010.07.16. 17:03:46