Sešas Sezonas

Miķelis Rubenis

SEŠAS SEZONAS

IZVĒLE BEZ IZVĒLES (Ievada vietā)

Zibenīgs temps, negaidīta dramatisku situāciju maiņa. Kaislības, atlētisms. Vīrs pret vīru. Vīrs pret apmali. Sāpes un spīts. Vīrišķība. Šahista tālredzība, snaipera precizitāte. Viens par visiem, visi par vienu. Pašaizliedzība. Iegūtie un neiegūtie vārti, izglābtie un it kā bez cīņas atdotie. Treneru domu asums. Skatītāju reakcija. Tas viss ir hokejs. Šodien hokejs ir kaut kas vairāk nekā divu komandu spēle. Tas ir aizraujošs uzvedums, kurā atklājas raksturu cīņa.

Hokejs audzina vīrišķību, drosmi, uzņēmību, prasmi savas individuālās dotības pakļaut kolektīva interesēm. Bet šīs īpašības dzīvē nepieciešamas jebkuram cilvēkam.

Kaut arī hokejs mūsu valstī ne visai sen nosvinēja tikai 25 gadu jubileju, tas jau pratis iekarot miljoniem sporta cienītāju siržu. Mūsu valsts izlases komanda šai laika posmā 13 reizes izcīnījusi pasaules čempiones titulu. Bet stipra izlase var veidoties tikai no stipriem klubiem. Un, lai arī šobrīd PSRS pirmajā izlasē galvenokārt ir Maskavas klubu hokejisti, pēdējo gadu, sevišķi jau 1974. gada sezonas valsts čempionāta tabula liecina arī par citu pilsētu klubu meistarības izaugsmi.

Ar sevišķu prieku valsts 10 labāko komandu vidū skatām Rīgas dinamiešus. PSRS II izlasē spēlējuši rīdzinieki V.Odincovs, H.Balderis, M.Vasiļonoks, V.Nazarovs, E.Vasiļjevs, V.Hatuļevs.

Eksperimentālajā pasaules čempionātā junioriem, kas Ļeņingradā beidzās ar PSRS izlases uzvaru, piedalījās E.Vasiļjevs un V.Hatuļevs.

Ar to mēs lepojamies. Tāpat kā lepojāmies ar Rīgas „Dinamo” komandu padomju hokeja rītausmas gados.

Tūlīt pēc kara Maskavas klubi tikko sāka pāreju no krievu hokeja, kā toreiz dēvēja hokeju ar bumbiņu, uz hokeju ar ripu jeb, kā tagad saka īsi, - uz hokeju. „Rīdzinieki – mūsu pirmie skolotāji” – tā „Pilngadībā”, gramatā par hokeju un hokejistiem, raksta PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars un treneris Anatolijs Tarasovs.

Rīgas „Dinamo” meistarvienības pirmais kapteinis Harijs Vītoliņš, ka arī Edgars Klāvs un Aleksandrs Rehtšprehers bija tie, kas iepazīstināja maskaviešus ar hokeja spēles noslēpumiem.

1946.gada 22.decembrī Maskavā, Ļeņingradā, Arhangeļskā un Rīgā sākās pirmais PSRS čempionāts jaunajā sporta veidā. Spēles laukumu ierobežoja zemas, nenostiprinātas apmales. Cīņas karstumā šīs apmales izjuka, un līdz to sakārtošanai hokejisti varēja atvilkt elpu. Labākie spēlētāji neatstāja laukumu vai visas 60 minūtes. Gandrīz tikai rīdzinieki mācēja ripu mest arī pa gaisu, citu komandu hokejisti to gluži vienkārši stūma vai piespēlēja pa ledu.

Pirmajā čempionātā uzvarēja Maskavas „Dinamo”. Rīdzinieki ieguva 4.vietu. Rīgas „Dinamo” spēlētāji atpalika no citām komandām slidojuma ātrumā un izturībā. Pārākums tehnikā un taktikā nedeva iespēju mūsu dinamiešiem ierindoties augstākā vietā arī nākamajā čempionātā.

Pirmajā PSRS čempionātā Rīgas „Dinamo” komandā spelēja H.Mellups, L.Lapainis, H.Vītoliņš, N.Ķesteris, L.Zilpaušs, R.Šūlmanis, E.Klāvs, E.Bauris, A.Jēgers, M.Pētersons, A.Pētersons, R.Pakalns.

Otrajā čempionātā vietu sadalījums: SACN, „Spartaks”, Maskavas „Dinamo”, Rīgas „Dinamo”.

Bobrova kontā bija 52 vārti, R.Šūlmanis rezultatīvāko sarakstā bija piektais – 24.

1949.gada sezonā Rīgas dinamieši bija tikai sestie. Ar šo sezonu Rīgas „Dinamo” komanda beidza pastāvēt. 1949./1950. gada sezonā Latviju lielajā hokejā pārstāvēja Rīgas „Daugava”. Ne jau biedrības maiņa kļuva par galveno iemeslu komandas lejupslīdei nākamajos gados. Galvenais – bija nepieciešams lauzt iesīkstējušo, veco uzskatu par hokejistu trenēšanos, par slodzēm, par disciplīnu.

Arvien asāk bija izjūtama nepieciešamība pēc tāda trenera, kas kopā ar pašaizliedzīgiem hokejistiem spētu novilkt Latvijas hokeja kuģi no sēkļa, uz kura tas bija uzsēdies un netika nost turpat desmit gadus (1958 – 1968).

Ar 1968./69.gada sezonu mūsu hokeja vienība atkal startēja zem „Dinamo” karoga. Un tās jaunais treneris V.Tihonovs arī bija vecs dinamietis. Vai mūsu komandai un trenerim varēja būt cita izvēle ka censties atjaunot Latvijas bijušās, jau krietni apsūbējušās, aizmirstās un zaudētās hokeja tradīcijas? Bet atjaunināšana iepriekšējā un jaunā, vēl labākā spožumā un kvalitātē bija iespējama tikai augstākajā līgā. Tikai tur, vispāratzītajā PSRS hokeja lielmeistaru saimē, komanda varēja iegūt kvalitātes zīmi. Bet, lai iekļūtu augstākajā līgā, hokejistiem vajadzēja veikt garu un grūtu sporta meistarības apgūšanas un pilnveidošanas ceļu.

*

Tik kuplu un krāšņu hokeja ziedu, kāds saltajā 1972.gada 16.janvāra dienā bija uzplaucis Rīgas Sporta pilī, var redzēt laikam tikai reizi gadsimta ceturksnī. Padomju hokeja XXV gadu jubilejas dienā melnā ripa bija sporta cienītāju uzmanības centrā no rīta līdz vēlam vakaram.

Hokeja dienu ievadīja spēle, kurā piedalījās vismazākie hokejisti, tie, kuru deguns tik tikko sniedzās pāri laukuma apmalei. Pēc tam notika hokeja veterānu apbalvošana. Hokeja cienītāji sirsnīgi sveica četrkārtējo pasaules čempionātu dalībnieku LVFKI vecāko pasniedzēju A.Pētersonu, E.Klāvu un A.Auziņu, kuri arī vairākkārt piedalījušies pasaules un olimpiskajos čempionātos. Apsveikto vidū bija kādreiz tik populārie hokejisti H.Vītoliņš, A.Jēgers, V.Šūmanis, A.Niklass, E.Bauris, A.Brauns; visus minot, iznāktu garu garais saraksts.

Sporta pilī redzējām arī leģendāros hokeja meistarus, pasaules čempionvienības dalībniekus – V.Bobrovu, J.Babiču, V.Šuvalovu, P.Žiburtoviču, J.Pantjuhovu, E.Ivanovu un citus – gados jaunākus spēlētājus. Tāpat kā pirms gadiem desmit vai divdesmit viņi izgāja uz ledus pilnā hokeja apbruņojumā, lai tiktos ar mūsu republikas hokeja veterāniem. Latvijas un Maskavas meistaru mačs beidzās ar 3:3, taču šajā spēlē neviens necīnījās tikai par uzvaru. Vīri simboliski cīnījās par hokeju – par tādu, kādu viņi bija spēlējuši pirmsākuma gados, par tādu, kādu viņi to grib redzēt šodien un nākotnē.

*

Kad Sporta pilī dziest gaisma, atskan maršs un, skatītājiem taktī aplaudējot, pa starmešu gaismas strēlēm kā pa baltām laipām cīņas arēnā uz ledus izslido divas komandas, - šai brīdī atcerēsimies treneru, komandu vadītāju, pašu hokejistu veikto „melno” darbu. To, kas ikdienā, turpat vai veselu gadu nepārtraukti tiek veikts bez mūzikas, bez aplausiem. Atcerēsimies arī tās organizācijas, to vadītājus un darbiniekus, kuri veicinājuši mūsu komandas slavas atjaunošanu (piemēram, Rīgas Sporta pils kolektīvu, kas daudz darījis, lai hokejs ar Rīgas dinamiešu piedalīšanos sporta cienītājiem sagādātu tik daudz prieka).

Rīgas „Dinamo” komandai, tās panākumu veicinātājiem un hokeja cienītājiem veltīts šis apraksts.

TŪKSTOŠ UN VIENA NEGULĒTA NAKTS (Vecākais treneris un viņa palīgi)

-

Manuprāt, garīga darba strādniekiem pietiekami gulēt četras stundas.

-

...?! ...?! ...

-

Jā, jā. Un labsajūtas atgūšanai vislabākās zāles ir skriešana. Nav laika? Muļķības! Pietiek ar 15 minūtēm, bet katru rītu. Pamēģiniet!

-

Man liekas, es tā nevarēšu. Varbūt epizodiski, bet sistemātiski diez vai ...

-

Bet kāpēc tad es to varu? ( No sarunas ar Viktoru Tihonovu. )

*

Kad notika padomju hokeja 25.gadadienas svētki, toreizējais PSRS izlases vecākais treneris Arkādijs Černišovs televīzijas raidījumā „Padomju hokeja trīs periodi” kā pirmo no saviem bijušajiem audzēkņiem, kuri pārgājuši trenera darbā, minēja Viktoru Tihonovu.

Sporta veterāni. Viņus vajadzētu klasificēt. Pēc gadu skaita un pēc ilggadības sportā. Viktoram Tihonovam bija čertdesmit viens, kad viņš kopā ar komandu skrēja krosus un cēla svara stieni. Viņš deva priekšroku liekam kilogramam uz stieņa, nevis paša svarā. Laikam gan par sporta veterānu var teikt – tas ir tik vecs, cik pats jūtas.

Ko mēs vēl zinām par Viktoru Tihonovu? Varbūt tikai to, ka viņš ir hokeja pārņemts, ka daudz strādā, ka savas komandas spēli viņš diriģē te ekspansīvi asi, te apbrīnojami mierīgi, gandrīz

flegmatiski, te šķeļ zibeņus uz saviem spēlētājiem, veinlaikus trāpīdams arī kādam nekvalificētam tiesnesim. Jā, un vēl to, ko ik reizi atgādina sacensību informators: „Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris ...”

Viņa paaudzei – kara laika puikām - dzīve (un arī futbols un hokejs) varēja sākties vienīgi pēc kara. Karš bija drausmīgs visai tautai un arī divpadsmitgadīgajam maskavietim Viktoram. 1942.gadā viņa tēvs frontē krita. Viktors palika divatā ar māti un sāka mācīties par atslēdznieku Maskavas 1.autobusu parkā.

Sports sākās ar futbolu SACN zēnu komandā, vēlāk „Burevestņik” jauniešu komandā, bet 17 gadu vecumā jau pieaugušo pirmajā vienībā. Vēl pēc gada Viktors Tihonovs Maskavas izlases sastāvā kopā ar N.Pučkovu (arī futbolā viņš bija vārtsargs), A.Iļjinu (nākamo PSRS izlases futbolistu) un citiem biedriem ieguva PSRS kausu jauniešiem. Hokejs tika spēlēts tikai ar bumbiņu.

Viktoru uzaicināja trenēties GKS futbola vienībā. Lidotāju hokeja komandā bija arī no Rīgas atbraukušie Roberts Šūlmanis un Harijs Mellups. Ar Mellupu Tihonovs iepazinās tuvāk, jo arī Harijs trenējās futbolkomandas dublieros. Harijs bija ne tikai talantīgs, bet arī jautrs, biedrisks, tāds, par kuru mēdz teikt – „savs puika”. Dinamiešu vecākais treneris Harija Mellupa personā iepazina Rīgas hokeja labākās tradīcijas. Harija Mellupa īsā, bet trauksmainā dzīve, kas aprāvās negaidīti un traģiski, kā vētras putna lidojums, ir vērta, lai to vienmēr atcerētos.

Harijs savu bērnību „nospēlēja” Sarkandaugavā, šaurajā un īsajā Lāpstu ielā. Nospēlēja šī vārda labākajā nozīmē. Spēlēja futbolu no rīta līdz vakaram. Tur, kur šodien staltojas jauni dzīvojamie nami, agrāk bija nelīdzens smilšu laukums. Šeit Harijs kopā ar savu vecāko brāli – tagadējo tenisa treneri Augustu Mellupu un desmit citu vienaudžu meklēja (un atrada) futbola tehnikas noslēpumus.

Mazajam gaišmatim bija „asums”. Kā atspole viņš šāvās starp tūļīgākajiem puikām, bet veiklie bija spiesti konstatēt, ka Haris ir pats veiklākais. Ātrs, ass, ar teicamu reakciju – tāds Mellups bija visos sporta veidos, kuros viņš startēja. Taču pirmā oficiālā spēle Harijam nebija futbolā, bet gan basketbolā.

166:0! Vai tāds rezultāts maz iespējams? Iespējams gan, ja Rīgas industriālā politehnikuma komandā spēlē Siliņš (guva 56 punktus), Liepkalns (20), Rekerts (34), Kaugurs (40) un Mellups (16), ja viņiem pretī stājas Daugavpils „Spartaka” jaunieši un ja šī draudzības spēle notiek 1945.gadā.

Mellupa futbolista gaitas sākās „Aldarī”. Kaut arī viņš bija tikai padsmitnieks, Mellupa vārds ieskanējās jau pēc pirmajām spēlēm. „Aldaris” ar 9 : 2 uzvarēja Paraugspiestuvi, un puskreisais uzbrucējs viens pats guva četrus vārtus. Viņš bija ļoti vispusīgs un vienādi labi spēlēja futbolu, basketbolu, boksējās, bet ziemā sargāja hokeja vārtus.

Jā, ziemā visi Sarkandaugavas „futbolisti” uz Daugavas attekas slidoja. Precīzāk – spēlēja hokeju. Harim mazā, sīkā auguma dēļ „lielie” augstsirdīgi atļāva sargāt vārtus. Un Haris sargāja. Kad no stāvēšanas uz slidām sāka sāpēt kājas, nometa slidas, bet savu „posteni” nepameta.

Bokss. Ar šo vīrišķīgo sporta veidu Harijs nodarbojās tikai ziemā, taču tas nebija par šķērsli augstas meistarības sasniegšanai. 1945.gadā Mellups kļuva par republikas čempionu pusvieglajā svarā.

Par nepārtrauktu visa gada treniņu un lielām slodzēm vienā sporta veidā toreiz vēl pat nerunāja. Toties pastāvēja nerakstīts likums – ja vasarā futbols, tad ziemā hokejs, basketbols vai kas cits, bet obligāti kaut kas. Mellupam panākumi bija visur, kur viņš piedalījās. Taču Harijs saprata, ka,

sevi pārāk „sadalot”, nesasniegs augstāku mērķi. Kaut kam bija jādod priekšroka, no kaut kā jāatsakās. Viņš izvēlējās futbolu un hokeju.

Mellupa futbolista talants sevišķi spilgti atklājās pēckara gados. Pirmajā spēlē tūdaļ pēc Rīgas atbrīvošanas – 1944. gada 29. oktobrī – „Daugava” sacentās ar „Dinamo”. Arī Harijs bija šīs spēles dalībnieks. 1945.gadā kopā ar „Dinamo” komandas biedriem Mellups kļuva par Latvijas čempionu.

Rīgas dinamieši uzvarēja Liepājas „Daugavu” ar 7:2, un atkal Harijs bija četru vārtu autors.

Mellups spēlēja par „klejojošo” uzbrucēju. Viņš netaranēja kā tanks, viņam nebija Jēgera sitiena spēka. Mellups bija Mellups. Savdabīgs un vienreizīgs. Viņš prata „nozagt” bumbu pretinieka aizsargam, ar veiklu manevru apmānīt vismodrāko aizsardzību, divcīņā pārspēt visacīgāko vārtsargu.

Viņš bija apveltīts ar reti vērtīgu īpašību, kurai sporta terminoloģijā nav nosaukuma. Sauksim to par vārtu „nojautu”. Viņš juta, kur nobriedīs un radīsies vārtu gūšanas moments. Tieši tur vienmēr laikā Mellups bija klāt. Bet viņa individuālā meistarība nebija pašmērķis. Tā pakļāvās komandas interesēm, jo Harijs prata ne tikai saņemt piespēli, bet arī redzēt un just savus partnerus.

Mellupa futbolista un boksera reakcijas ātrums, kā arī basketbolista veiklība radīja Mellupu – hokeja vārtsargu. Sākumā Harijs ripu tikai atsita - un to viņš darīja teicami. Vēlāk iemācījās ripu apturēt, taisot špagatu. 1946. gadā „Dinamo” ieguva republikas čempiona titulu. Visā sezonā Mellupu pārspēja tikai trīs reizes! Tai pašā gadā Rīgas „Dinamo” meistarvienības treneris Arvīds Pētersons uzaicināja Hariju savā komandā. Viņš iekļuva starp Latvijas hokeja ziediem, ko veidoja Vītoliņš, brāļi Šūlmaņi, Klāvs, Pētersons u.c. ripas meistari.

Lieliskā spēlē Rīgā ar 4:1 tika pārspēti Maskavas dinamieši. Mellups – dzīva siena vārtu priekšā. Roberts Šūlmanis bija ļoti tehnisks aizsargs, labi pārredzēja laukumu, viņš prata spēcīgi mest no tālas distances. Roberta garās rokas likās radītas hokeja nūjas valdīšanai. Harijs Vītoliņš – spēka paņēmienu pamatlicējs. Toreiz noteikumi neatļāva tādu cīņu pie apmalēm, kādu redzam tagad, aizliegti bija spēka paņēmieni pretinieka laukuma pusē. Ne laukuma vidū, ne malā tikt garām Vītoliņam nebija tik vienkārši.

Voldemārs Šūlmanis, uzņēmis ātrumu, šķiet, aizvērtām acīm redzēja, kam jāadresē ripa. Un piespēle bija kā konfekte! Bet kur tad vēl viltīgais „dežurants” Edgars Klāvs, kas it kā no ledus izauga pretinieka vārtu priekšā, viegli pielika savu nūju un - ripa vārtos!

1946. gads bija padomju hokeja dzimšanas gads. Latvijas hokejisti stāvēja klāt pie jaundzimušā šūpuļa, mācīja toreizējiem bumbiņas hokeja meistariem spert pirmos soļus hokejā ar ripu.

1949. gadā Mellups no Rīgas pārgāja uz Maskavas Gaisa Kara Spēku komandu. Pirmā sezona Maskavā bija spīdoša. GKS komanda zaudēja tikai četrus vārtus. Spēlē ar „Kriļja Sovetov” komandu Aleksejs Guriševs – mūsu hokejā viens no rezultatīvākajiem uzbrucējiem (guvis 379 vārtus) – septiņas reizes izgāja viens pret vienu ar Mellupu. Un vienmēr uzvarētājs bija Harijs.

Slava nesagrozīja viņam galvu. Viņš vienmēr bija vienkāršs, nosvērts. Sportiska režīma pārkāpumi Harijam bija sveši. Visus skolas gadus mācījās labi, beidza RIP ķīmijas nodaļu un iestājās Fizkultūras institūtā.

Viņš bija ļoti talantīgs, kaut arī tikai 1,64 m garš. Bet vai var rasties talants bez darba?

Mellups centās kaut ko darīt katru dienu. Pat atpūtas brīžus viņš pavadīja tenisa laukumā.

Pilnīgu bezdarbību neatzina. A.Tarasovs savā grāmatā Harijam Mellupam veltī siltus vārdus: „Šim

vārtsargam bija sevišķi vērtīga īpašība: pēc zaudētiem vārtiem viņš neveiksmi it kā nekad nepārdzīvoja. Vienīgi atmiņā ātri attēloja šo momentu, atkārtoja kustības un izdarīja nepieciešamos secinājumus. Viņš prata mierīgi uzklausīt biedru kritiku. Savus personiskos pārdzīvojumus un bēdas viņš atlika un „nākamo dienu”. Man ne reizi vien nācās dzīvot kopā ar Mellupu vienā viesnīcas numurā, un es redzēju, cik rūpīgi viņš gatavojas spēlei. Arī dzīvē viņš bija tikpat kārtīgs, koncentrēts, noteikts.”

Tāds bija Harijs Mellups: futbolā bīstams vārtsargiem, hokejā – uzbrucējiem.

Viņa dzīve pārtrūka pēkšņi 1950.gada janvārī. Lidmašīnas katastrofā gāja bojā Mellups, R.Šūlmanis, PSRS I izlases dalībnieki Z.Zikmunds, J.Novikovs, J.Tarasovs.

*

Hokeja komandai bija nepieciešams papildinājums, un Viktoru Tihonovu uzaicināja uz hokejistu treniņu. Jau „Burevestņik” komandā viņu bija ievērojis spēlējošais treneris V.Bobrovs.

V.Tihonova debija aizsardzībā kopā ar A.Vinogradovu bija veiksmīga. Trīs gadi (1951 – 1953) GKS komandā, trīs reizes PSRS čempiona tituls un zelta medaļas. Šie gadi deva arī ko citu – dzīves pieredzi, kurai toreiz vēl it kā nebija nekādas vērtības, bet kas nogulsnējās un uzkrājās bagātajos atziņu apcirkņos.

Viņš bija daudz dzirdējis par hokeja zvaigzni Bobrovu, kuram nemaz neesot jātrenējas, jo viņam pietiekot ar talantu. Tās izrādījās baumas. Pēc katra treniņa vismaz savu pusstundu Bobrovs kopā ar vārtsargu G.Mkrtičanu slīpēja metienus uz vārtiem. Tikai ar darbu viņa talants ieguva spožumu, bet darbība laukumā – rotaļīgu vieglumu. Trenēties kopā ar Bobrovu kūtrākajiem bija tīrā nelaime. Ja viņš ko darīja – spēlēja basketbolu vai šahu -, viņš visur gribēja būt pirmais, viņa komandai bija jāuzvar.

GKS komanda bija draudzīgs kolektīvs, kur jaunos no veciem atdalīja vienīgi savstarpēja cieņa.

Bobrovs mēdza sacīt: „Ir svarīgi ne tikai tas, kādi mēs esam sportisti, vēl svarīgāk – kādi esam cilvēki.”

Pēc GKS komandas izformēšanas Viktors Tihonovs spēlēja Maskavas „Dinamo” vienībā un kļuva par PSRS čempionu. Arkādijs Černišovs jau tad (1954.gadā) bija vecākais treneris. „Dinamo” kolektīvā pavadītais laiks – jauna bagātīgu atziņu un pieredzes kārta, nu jau pakļauta salīdzināšanai, atsijāšanai, analizēšanai. Jo viņš vairs nebija „Vitjka”. Viņš studēja Fizkultūras institūtā, un viņam jau bija divdesmit sestais gads.

Reiz Tihonovam galvā iešāvās doma: kas es būšu, kad beigšu aktīvās sportista gaitas? Un cik ilgi sportistam jāspēlē? Viens gan bija skaidrs uzreiz – bez sporta dzīve nav iedomājama. Nākotnes kontūras noteiktāk iezīmējas pēc tam, kad A.Černišovs uzaicināja Viktoru sev par palīgu. Vispirms viņš izgāja caur spēlējoša trenera dzirnavām. Tās viņu nesamala. Atziņas? A.Černišovs - spējīgs, gudrs treneris. Apbrīnojami smalka prasme iedziļināties katra spēlētāja raksturā, atklāt tā stiprās puses A.Tarasovs – izcilākais praktiķis un psihologs.

Viktors Tihonovs iekšēji bija nobriedis patstāvīgam trenera darbam. Viņš tiecās pēc liela darba un zināja, ka tas nebūs viegls. Viņam taču bija jāpārbauda savi uzskati, jāliek lietā jau iegūtā pieredze. Vajadzēja dot sev pašam atbildi uz jautājumu: vai es varu strādāt par treneri? Ne tikai par palīgu, par otro. Vai tā bija godkāre? Drīzāk ziņkārība. Ar savu darbu atbildēt pašam uz savu

jautājumu: kas esmu es? Šaubas? Ja nomāc šaubas, tas nozīmē, ka nekas neiznāks. Tapēc lēmums tika pieņemts uzreiz.

Piedāvāja strādāt Rīgā – pilsētā ar senām, labām sporta tradīcijām, un šis piedāvājums tika pieņemts. Rīga bija viena no pirmajām pilsētām, kur uzcēla mākslīgā ledus slidotavu, bet komanda turnīra tabulā slīdēja arvien zemāk un zemāk. Kā akmens lavīna no virsotnes. Sākumā ripo viens vai divi akmeņi. Un neviens tiem nepievērš uzmanību. Saklausot kaut kur augšā dunoņu, cilvēks kļūst uzmanīgs, taču, redzēdams, ka nekādas briesmas vēl nedraud, viņš domā, ka viss beigsies labi. Bet no tiem pāris akmeņiem veidojas lavīna, un, kad tā brāžas lejup, nav neviena, kas to spētu apturēt. Kaut arī spriedelētāju, padomdevēju vai bēdīga fakta konstatētāju netrūkst ...

Viņš gaidīja telefona zvanu, bet zvana nebija. Varbūt viņi tur, Rīgā, vēl nebija izlēmuši ...

Izlēma viņš – jābrauc! Diez cik mīlīga Rīga – vismaz pirmajā diena - nelikās. 1968.gada marta diena bija apmākusies. Vakarā viņš devās uz stadionu, kur „Dinamo” hokejisti aizvadīja savu sezonas pēdējo spēli ar Permas „Molot”.

Lūk, kadā sastāvā Viktors Tihonovs ieraudzīja „Dinamo – 68”: vārtsargi – Anatolijs Micītis un par viņu septiņus gadus jaunākais Mihails Vasiļonoks; aizsargi – Kārlis Apsītis, Antons Kraulis, Juris Liepiņš, Juris Liberts, Aleksandrs Logačovs, Aleksandrs Solovjovs; Uzbrucēji – Andris Ansveriņš, Andris Hendelis, Anatolijs Kršeminskis, Anatolijs Kuzņecovs, Zigvards Salcevičs, Ēriks Vītoliņš, Ēvalds Jurāns, Aleksandrs Kažberovs, Edgars Šteinbergs, Georgs Šeino.

Hokeja komandu nevar iemīlēt no pirmā acu uzmetiena, bet komanda nav arī tik sarežģīta, lai par to netiktu skaidrībā visu mūžu. Atbraucējam par Rīgas „Dinamo” komandu uzreiz izveidojās noteikts priekšstats.

Stundas divas viņi runāja ar iepriekšējo treneri čehu Staņislavu Motlu. Viņš bija interesants sarunu biedrs, cilvēks ar lielu intelektu, taču darbā ar rīdzinieku komandu viņam daudz kas likās neparasts un nepierasts. Viņš stāstīja, ka strādāt ir grūti, jo hokejistiem ir visai atšķirīgi uzskati par disciplīnu. Viktors Tihonovs uzmanīgi klausījās, apmainījās domām. Un izdarīja secinājumus.

Komandas kodols ir. Daudzi no puišiem ir talantīgi, bet kādi ir viņu uzskati, vēlmes, tieksmes? Kā viņi uzņems trenera programmu?

Turpmākās darbības programma bija trenera domās iznēsāta, noteikta, bez jebkādām izplūdušām kontūrām vai tukšiem, baltiem plankumiem. Bet kā sākt to īstenot, ja šīs programmas izpildītāji vēl bija neiepazīti?

Ka darbs būs grūts, viņam nebija lielu šaubu. Vajadzēja pārņemt komandu, kas bija atradusi no grūtībām un to pārvarēšanas, kas jebkuru stingrāku prasību uzņēma bez sajūsmas. Cilvēkas savā darbā grib redzēt jēgu. Jebkurš darbs liekas divkārt nogurdinošs un apnicīgs, ja nav skaidrs, kāpēc tas jādara.

Jaunā trenera programmā bija paredzēti lieli uzdevumi. Netika slēpts, ka jau pirmajā gadā vajadzēs uzsākt ieskrējienu un izcīnīt augstu vietu otrajā grupā.

S.Motls bija izteicies, ka viņš ļoti gribētu redzēt, kā Viktors Tihonovs ar komandu strādās jūlijā, t.i., vasarā, kad hokejista meistarībai liek pamatus gluži kā jaunceltnei. Ja pamati nav ielikti stabili un pareizi, tad vēlāk nelīdz arī remonts. Komandas bijušais treneris laikam ne visai ticēja, ka šie viņam jau tik labi pazīstamie puiši nežēlos sviedrus Viktora Tihonova programmas īstenošanai.

Divpadsmitā vieta A klases otrajā grupā ... Zemāk vairs nevarēja ... Šis bēdīgais fakts jau pats par sevi

hokejistiem laupīja ticību savām spējām. Kolektīvam, tāpat kā slimības novājinātam organismam, bija nepieciešams jaunas asinis – tāda jaunu hokejistu grupa, uz kuru treneris savā darbā varētu paļauties un balstīties, kas būtu pašaizliedzības un ne jau aklas paklausības, bet apzinīgas disciplīnas paraugs, kas ietu tajā cīņā, kur treneris sauks visu kolektīvu. Kas ietu priekšgalā un aizrautu, pārliecinātu, mācītu vienaldzīgos un svārstīgos.

Nikolajs Pučkovs, kurš jau bija jutis trenera maizes garozas cietumu un rūgtumu, jaunajam Rīgas dinamiešu trenerim sacīja, ka arī tas būšot panākums, ja viņa komanda pirmajā darba gadā iegūšot priekšpēdējo vietu. Viktors Tihonovs šādu pieticību kategoriski noraidīja. Viņš sev izvirzīja grūtāku uzdevumu: jāstrādā tā, lai komanda ierindotos vismaz pirmajā pieciniekā! Bet šī uzdevuma izpildei bija vajadzīgs, lai jaunatnākušie hokejisti būtu paraugs un piemērs pārējiem biedriem, lai viņi būtu tie, kas treniņā un spēlē tiktu pāri domai „es nevaru”. Viņiem jāattaisno gods būt uzaicinātiem hokejistiem, citādi viņi nav uzaicināšanas vērti.

Ikdienas darbs kolektīvā, izskaidrošana, pārliecināšana un tikai tad, ja nekas vairs nelīdz, arī sodi. Treneris var šur tur arī atkāpties, taču nekad nedrīkst raudzīties uz notikušo caur pirkstiem.

Līdz pat šodienai Viktors Tihonovs vadās pēc izcilā padomju pedagoga A.Makarenko devīzes: kolektīvs sākas no disciplīnas. Personiskās intereses jāpakļauj komandas interesēm. Katrs ir atbildīgs sava biedra priekšā. Komandai jāizvirza lieli uzdevumi, kas liktos kā spoža, tomēr sasniedzama zvaigzne.

Toreiz, darba pirmajos gados, treneris ar hokejistiem par augstāko līgu runāja ar vieglu smaidu, it kā nenopietni, kā par krāsainu sapni. Turpretī bez smaida puišiem tika teikts, ka ne tikai jāpierod pie lielajām slodzēm, bet arī divas un trīs reizes vairāk laika jāziedo hokejam, atsakoties no daudz kā cita. Pretējā gadījumā sportā nav iespējams sasniegt augstu mērķi.

Kādu ceļu iet uz meistarības izaugsmi? Vai akcentēt uzmanību uz vienu atsevišķu hokeja komponentu, piemēram, fizisko sagatavotību vai tehniku, apgūt, pilnveidot to un pēc tam ķerties pie nākamā? Spēlētāju individuālās meistarības celšanai un komandas kolektīvās darbības uzlabošanai treneris ka vienīgo pareizo izvēlējās komplekso metodi. – Jūs gribat spēlēt tā, kā to prot, piemēram, Maskavas „Spartaks” vai „Dinamo”? Jūs sakāt, ka šie slavenie klubi trenējas tikai pusotru stundu dienā? Bet kā un kad mēs viņus panāksim, ja mēs, atrazdamies ļoti tālu no viņu vispārējā meistarības līmeņa, arī trenēsimies tikai 90 minūtes dienā? Mēs šos klubus varam panākt tikai vienā gadījumā – palielinot treniņu apjomu uz jūsu personiskā laika rēķina. Nodarbības divreiz dienā vai trīsreiz, pirms spēles un otrā rītā pēc spēles. Tik, cik nepieciešams.

Darba pirmajā gadā diez vai viņs gulēja vairāk par trim četrām stundām. Katrs treniņš tika analizēts, pierakstīts. Viss, ko viņš secināja, viss, kas bija jādara katram spēlētājam, katram komandas posmam šodien, rīt, parīt, 197 ... tajā gadā, tika pierakstīts. Blociņu kalni krājās. Un kur tad vēl individuālais darbs, pārrunas, sapulces, konflikta situācijas. Un tā visu laiku, visus gadus, sākot ar pirmo.

Arī konflikta situācijas? Protams. Lai darbs veiktos, konflikta pozīcijās abas puses nedrīkst palikt ilgi. Nekādas „ierakšanās”, nekādas nocietināšanās. Abpusēji jāsniedz roka un jāstrādā. Dzīve pierādīs, kam bijusi taisnība.

Katru cilvēku, kas izdara pārsteidzīgu vai aplamu secinājumu, Viktors Tihonovs prot atspēkot.

Pavisam vienkārši. Izsaucot uz divkauju. Ieroči – argumenti. Ja neproti aizstāvēties ar vārdiem, še, papīrs, rakstāmais. Zīmē, raksti, tikai pierādi. Tādu klātienes un neklātienes cīņu zaudētāju vecākā trenera sešos darba gados sanāktu vai vesela komanda.

Pirmo darba sezonu tika vērots, vai šis treneris ir palicējs. Daži kritizēja viņa darba metodes, tenkoja, ka no citām komandām uzaicinātie hokejisti esot par švakiem, bet vietējos klubos izaugušie hokejisti nespējot izturēt nesamērīgi augsto slodzi, ka viņi pieraduši spēlēt citu, savu hokeju, ka, tā strādājot, treneris un komanda labu galu neņems.

Jā, un arī Maskavā pirms došanās uz Rīgu viņam ieteica „izstiept” savu zināšanu atdevi uz gadiem pieciem, varbūt astoņiem, neforsēt („Zini, Baltijas republikas, viņiem tur sava specifika, sava hokeja skola ... „) Bet viņam nebija laika stiept ne savas zināšanas, ne pieredzi kā gumiju – lēni un ilgi. Viņš bija aicināts atgriezt komandu pirmajā līgā, viņam bija savs sapnis – ar šo komandu aiziet līdz augstākajai līgai. Ne tikai līdz, bet ieiet tajā un, kā viņš solīja hokeja cienītāju auditorijai vienā no tradicionālajām sezonas noslēguma reizēm Sporta pilī, - augstākajā līgā nostiprināties. Tāpēc viņš neuzklausīja padomus, kas neatbilda viņa programmai. Šodien mēs cildinām tādas Viktora Tihonova īpašības kā autoritāti, kompetenci u.c. Taču pirmajos gados viņam tās vēl nebija. Viņš atnāca tikai kā hokeja profesora Arkādija Černišova zinātniskās laboratorijas spējīgs praktikants. Autoritāti un kompetenci viņš iekaroja pamazām. Viņam piemita apbrīnojama drosme un uzņēmība, viņš vienmēr meklēja kaut ko jaunu, ticēja sev un savam mērķim. Viņš nebaidījās uzaicināt savā komandā pavisam zaļus un „neperspektīvus” hokejistus, kurus citi treneri neriskēja laist laukumā. V.Tihonova vadībā viņi izauga no otrās līdz augstākajai līgai un kļuva par sporta meistariem.

Pirmās sezonas spēļu laikā pēc zaudētiem vārtiem dinamiešu trenerim tika veltītas diezgan nievājošas piezīmes. Vēlāk, kad dinamieši no spēles uz spēli sniegumu uzlaboja, tie paši neapmierinātie skandētāji pārvērtās karstos komandas atbalstītājos.

Sākumā uz hokejistu vecāko treneri citu sporta veidu kolēģi raudzījās gandrīz kā uz biedēkli – slodzes esot nesamērīgi lielas, treniņa metodes nepareizas. Taču pēc gada viņi jau paši gāja vērot hokejistu treniņus. Sākumā vairāk ziņkārības pēc, tad aiz tīri profesionālas intereses, bet vēlāk un tagad – lai apgūtu pieredzi, dalītos tajā.

Viktors Tihonovs pēc rakstura ir ļoti atsaucīgs, biedrisks cilvēks. Viņš nekad un nekur ar savu izturēšanos nepasvītro, neliek manīt, ka viņa sarunu biedrs neatbilst viņa – populāra cilvēka un liela speciālista rangam.

Tagad, kad Viktors Tihonovs ir gan Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris, gan PSRS augstākās līgas sestās komandas un valsts otrās izlases treneris, kad viņam ir teicami darba apstākļi – Sporta pils ledus pa mēnešiem, nedēļām, dienām, stundām un pat minūtēm „sazāģēts”, rēķinoties visupirms ar hokeja trenera vajadzībām, - atskan arī pa skaudīgai balsij. Ir treneri, kas, nevarēdami attaisnot savu paviršo vai viduvējo darbu vai pietiekami paškritiski neanalizēdami paši savu veikumu, mēdz deklarēt – lūk, ja man būtu tādas iespējas kā Tihonovam, ja man būtu tādi stimuli kā viņa hokejistiem ... Šķiet, šie runātāji ir aizmirsuši vai arī arī nekad nav zinājuši, ar ko sāka jaunatnākušais treneris, ko ar pilnīgi saprotamu skepsi uzņēma Rīgā. Ar mākslīgā ledus slidotavu, kurā viņš strādāja spalgā salā, atkušņa vējā, rudens lietū un pavasara saulē. Šis pats ledus iepriekšējiem treneriem, tāpat kā sliktajiem zemkopjiem, nedeva hokeja ražu turpat vai desmit gadus.

-

Ja man būtu tādas rezerves ... – Kā gan citādi tās rodas, ja ne darbā ar talantīgajiem, bet varbūt paslinkajiem, ar netalantīgajiem, bet hokejam uzticīgajiem puišiem. Pilnvērtīgas

rezerves palīdzēja sagatavot arī spēle ar četrām uzbrucēju maiņām (V.Tihonovs ir šīs idejas pionieris mūsu valstī). Hokejistu treniņa un dzīves apstākļi ir uzlabojušies tikai proporcionāli uzrādītajiem rezultātiem, panākumiem. Visas durvis V.Tihonovam un hokejam ir pavēris darbs. Radošu meklējumu, eksperimentu, uzvaru un arī neveiksmju pilns. Nerimtības pilns.

-

No šī sastāva tu komandu neiztaisīsi, - biedrisku padomu deva draugi. – Viktor Vasiļjevič, vai jūs esat pārliecināts par savas komandas iespējamo progresu, tās potenciālu? – taktiski, bet ar nepārprotamu zemtekstu apvaicājās daži hokeja speciālisti.

Kaut arī čempionāta spēles nācās zaudēt pa punktam, treneris nezaudēja ticību un pārliecību par izvēlētā kursa pareizību. Viņš bija uzticīgs savam sapnim, savai zvaigznei. Viņš nešaubījās, ka komanda vāks arī punktus, kas diemžēl ne vienmēr objektīvi atspoguļo ieguldīto darbu. Punkti taču tik bieži izšķīruši ne viena vien trenera „būt” un arī „nebūt”.

Uz pirmo hokeja cienītāju tikšanos ar komandu Viktora Tihonova darba pirmās sezonas noslēgumā atnāca ap divpadsmit cilvēku. Vai kāds toreiz spēja iedomāties, ka jau pēc pāris gadiem šo tikšanos dalībnieku skaits būs tūkstošos un Sporta pilī vairs nepietiks vietu visiem gribētājiem?

Treneris aicināja visus – speciālistus, citu komandu trenerus un hokeja cienītājus paskatīties, kā komanda gatavojas jūlijā Kandavā, bet pārējā laikā Rīgas sporta bāzēs un uz ledus. Nekādu noslēpumu. Skeptiķi paskatījās, nogrozīja galvas un varbūt palika savu uzskatu pozīcijās, bet „Dinamo” komanda, neraugoties uz izmaiņām sastāvā un ikdienas darba grūtībām, gāja uz priekšu, uz nospraustām, bet vēl neiekarotām sporta meistarības virsotnēm. Šīs rindas lasot, var rasties jautājums – kāpēc tik daudz stāstīts tieši par trenera pirmajiem darba gadiem? Un vai tas viss neizklausās mazliet pēc vispārzināmu faktu apliecināšanas? Viktora Tihonova darbu un darbīgumu neviens taču neapšauba.

Pareizi, neapšauba. Taču vai dzīvē nav tā, ka pieaugot kāda cilvēka popularitātei un, nebaidīsimies teikt, slavai, piemirstam viņa lielo ieguldījumu, viņa darbu? Daži apskauž un mīl aprunāt populāru komponistu vai mākslinieku par viņa lielajiem honorāriem, bet nemaz neprot novertēt viņa darbu un nezina, kādas pūles prasa šis darbs. Mēs taču neredzam ne šī cilvēka radošās mokas, vilšanos, meklējumus, ne darbā pavadītās stundas. Neredzot sportistu „melno” treniņa darbu, tāpat var apskaust viņu iespējas daudz redzēt pasauli, saņemt apbalvojumus, piedzīvot godināšanas.

Treneris uzskatīja un uzskata, ka šodien sportā visaugstāko meistarību var sasniegt augsta intelekta cilvēki. Kad viņa puiši kārtoja eksāmenus Fiziskās kultūras institūtā, vecākais treneris nervozēja gaitenī aiz eksaminācijas telpas durvīm, pārdzīvoja katra sava audzēkņa zināšanas un nezināšanu.

Atskaitot hokeju, viņam ļoti maz kam atliek laika. Varbūt tāpēc, ka viņš mēģina būt visur, neatteikt nevienam, reizēm pats nezinādams, kā visu iespēs. Kā rūtiņu papīra lapa ir sadalīta vecākā trenera darba diena. Un arī daļu no nakts aizņem darbs. Varat iedomāties, kā viņš tiek „rauts” uz visām iespējamām pusēm pēc atgriešanās no Kanādas vai kārtējā pasaules čempionāta. Viņu klausās ar lielu interesi, jo viņš prot ne tikai strādāt, redzēt un vērot, bet arī stāstīt par visu to. Interesanti un aizrautīgi.

Nez vai kādas citas mūsu meistarvienības trenerim (varbūt vienīgi „Radiotehniķim”) ir tik labas, lietišķas attiecības ar presi. Viktors Tihonovs žurnālistu simpātijas iekarojis ar savu principialitāti, ar pārliecinošiem, grūti apgāžamiem, loģiskiem slēdzieniem vai sirsnīgiem, biedriskiem padomiem.

Reizēm viņš ir teicis, ka ļaunumu nodarot tie žurnālisti, kas, nezinādami puiša raksturu, ar vieglu roku vai sajūsminātu balsi viņu pārslavē. Tā savā laikā „Dinamo” komandas vadītājiem nācās krietni pacīnīties, lai Helmuts Balderis, Mihails Vasiļonoks, Valerijs Odincovs un vēl daži hokejisti no galvu reibinošiem slavas augstumiem laikā un vietā izdarītu nolaišanos uz zemes.

Runājot ar žurnālistiem, V.Tihonovs vienmēr uzsver viņu lielo lomu komandas dzīves un sacensību atspoguļošanā, sportistu audzināšanā, hokeja un hokejistu popularizēšanā. Bet brīdina no parspīlējumiem.

Vecākais treneris laikam nekad nevienam nav atteicis tikšanos ar viņu. Viņš tikko bija atgriezies no turpat vai mēnesi ilgas prombūtnes – no Kanādas ar PSRS II izlasi. Atgriezās sasirdzis.

Mēs, divi avīžnieki, visu to zinādami, saņēmām dūšu un tomēr piezvanījām, lai vismaz aprunātos par tikšanās iespējām. „Brauciet tūdaļ, jo rīt un parīt es laikam būšu ļoti aizņemts.” Un nelīdzēja ne mūsu atvainošanās, ar ko likām saprast, ka zinām, ko nozīmē pēc tik ilgas prombūtnes traucēt cilvēku, pie tam vēl neveselu, viņa mājās. Pašiem par negaidītu prieku, jābrauc vien bija.

Savā gaumīgi iekārtotajā dzīvoklī viņš mūs gaidīja, divus treniņtērpus apvilcis. Šķaudīdams un aizsmacis stāstīja, rādīja atvestās kanādiešu programmas, spēļu prospektus, metodisko literatūru, cilāja savas piezīmes. Uz galda bija pudele laba vīna, augļi, sulas un ledus. Mēs kā izsalkuši metāmies tikai uz Viktora Tihonova interesantā stāstījumā pasniegto hokeju, cienastam tikpat kā nepieskardamies, par ko viesmīlīgā namamāte Tatjana Tihonova neko iepriecināta gan nebija.

Dienu pēc šīs tikšanās viņš kā cilvēks, kas aizmirsis nokārtot kaut ko ārkārtīgi svarīgu, palūdz intervijā izteikt viņa pateicību Latvijas sporta cienītājiem, laikraksta „Sports” gadskārtējās aptaujas dalībniekiem, kas viņu bija izraudzījuši par gada labāko treneri.

Interviju ilgums vienmēr gan ir bijis atkarīgs no žurnālista takta izjūtas, kaut arī Viktors Tihonovs parasti jau pirms sarunas liek manīt, cik laika tai var atvēlēt. Bet viņš var arī pats aizrunāties par hokeju, par lielā sporta problēmām, par cilvēku audzināšanu. Viņš bieži iedegas, un vēsas, stieptas, virspusējas vai vispārējas piezīmes nav viņa runai raksturīgas. Viņš var aizkavēt ar hokejistiem pilnu autobusu un, ja tas ir tā vērts, atlaist šo autobusu, pašam tobrīd nemaz nezinot un nedomājot, kā tiks prom. Bet par viņa mājām, tas jau būtu cits stāsts.

Vienīgais, ko viņš laikam nekad nenokavē, tas ir darbs. Padarītais un nepadarītais tiek sarakstīts, analizēts. Savā darbā viņš deg ar pastāvīgu liesmu. Pūš dažādi vēji, pat brāzmas, reizēm šo uguni kapā dažādu neveiksmju, sliktas pašsajūtas, slimības un citu dzīves nebūšanu tumšo mākoņu rupjās lietus lāses. Taču šī uguns neapdziest. Viņš var būt negaidīti ass, noskaldot to, kas uz mēles, var pat aizcirst durvis. Lai pēc tam nožēlotu notikušo un citiem atvainotos ...

Viņam vienmēr pietiek drosmes kritiski novērtēt savu rīcību. Pēc zaudētām spēlēm vainu viņš vismazāk meklē neizmantotās situācijās, tiesnešu subjektīvā darbībā (kaut arī mača uzbudinājumā var arbitram pateikt acīs ne tikai to, ko par viņu domā, bet arī to, ko nedomā ...) vai citos „vainu mīkstinošos” apstākļos. Vispirms paškritiski pārskata notikušo darbību skaitu un saturu. Pārdomā, ko viņš un puiši darījuši nākamajās dienās pēc negaidītas, pat sensacionālas uzvaras, piemēram, pēc tādas kā Maskavā pret ACSK vai „Spartaku”. Un viņš izdara secinājumus, zaudējuma lauvas tiesu uzņemdamies uz sevi. („Nevajadzēja dot atlaidi. Bija vajadzīgs treniņš ar lielu slodzi, kas nogurdina un – galvenais – izgaisina spēlētājos ilūzijas par viņu it kā jau stabilo meistarību, kura reibinošas uzvaras iespaidā kā narkotika rada maldinošo sajūtu, ka viņi savā spēles mākā jau ir līdzīgi valsts labākajām

komandām, ka vienīgi treneris tam vēl negrib piekrist ...”) Un viņš nevar piedot sev, ka pēc spīdošās uzvaras nav izanalizējis mačā pielaistās nepilnības, kļūdas. Nē, izanalizējis ir, bet komandai nav darījis zināmu. Tā arī viņš pasaka komandas sapulcē. Bet to, ka šī uzvara viņam ir gan pārsteigums, gan morāls atalgojums, - to viņš atstāj sevī. Reizē ar apmierinājumu par milzīgo ieguldīto darbu. Un viņš šo apmierinājumu mēģina slēpt no citiem kā zelta meklētājs, kas ir skalojis veselu jūru smilšu un beidzot atradis pāris graudiņu tīrradņa. Taču zelta meklētājam palīdz gadījums, bet trenera darbā gadījums biežāk noved pie neveiksmes. Viņa paškritiskā attieksme ir ar vēsu prātu izdarīta analīze.

Pašanalīzes dziļums (trenera nesaudzīgums pret sevi un varbūt arī pret spēlētājiem, kad viņi to pelnījuši) pieauga proporcionāli komandas izaugsmei. Ja viņam nebūtu šīs prasmes, diez vai treneris spētu savā darbā raudzīties tik tālu uz priekšu.

Augstākās līgas pirmās sezonas vidū, kad vēl nemaz nebija sakaidrs, vai dinamieši maz noturēsies augstākajā hokeja sabiedrībā, viņi treniņā jau izpildīja tādus vingrinājumus, kuri, kā treneris paskaidroja, lika pamatus nākamajai – 1975. gada sezonai. Žurnālists A.Kļockins, recenzējot Rīgas kinostudijas dokumentālistu darbu par „Dinamo” komandas atdzimšanu, starp citu rakstīja: „ ... tikai diemžēl Viktors Tihonovs nav tas cilvēks, kas ļauj daudz lasīt savā sejā.”

Varbūt no kino specifikas un režisora A.Epnera veikuma vērtēšanas viedokļa tas tā iznācis, taču tiem, kas mūsu komandas vecāko treneri pazīst tuvāk, liekas, ka arī „Vīru spēlē” viņa sejā var lasīt ka grāmatā. Kaut vai tikai lūpu kustināšana bez skaņas! Nozib acis, gandrīz nemanāmi noraustās muskulītis, bet tas jau ir gandrīz tas pats, kas eksplozija.

Kad viņš Sporta pilī, vienalga, Rīgā, Maskavā vai Ļeņingradā, Kanādā, Somijā vai Čehoslovakijā, stāv aiz hokeja laukuma apmales, nemaz nežestikulē, bet nolaistiem pleciem un tā mazliet dīvaini ķermenim piespiestām rokām it kā flegmatiski vēro spēli, arī tad viņā kā apslāpētā vulkānā vārās hokeja lava. Un, kad viņš pirms spēles, aizgriezies no klātesošiem, abām rokām turēdams glāzi, dzer malku ūdens, tad tas ir piliens uz nokaitētiem akmeņiem ... Bet ārēji viņš izskatās itin mierīgs, tikai bālajā sejā tumšās acis ir atkāpušās vēl tālāk dziļumā. ... Hokeja cīņas kārtējais pārtraukums. Minūtes divas, trīs vai četras vecākais treneris ģērbtuvē neiet. Viņš kopā ar saviem palīgiem un padomdevējiem – komandas priekšnieku un otro treneri apspriežas. Ģērbtuvē šai laikā dažreiz ir kluss kā kapličā, citreiz vārās kā veikalā, kad pie letes kāds spiežas bez rindas.

Viņš ver ģērbtuves durvis un dod norādījumus. Bet tajos gadījumos, kad spēle nu nemaz neiet no rokas un treneris jau visu pateicis, komandas kapteinis viņu palūdz: „Viktor Vasiļjevič, lūdzu, atstājiet mūs uz brīdi.” Viņš atstāj puišus, it kā autopilotu ieslēgdams. Tās ir tās reizes, kad sāk darboties kolektīva „pašpārvalde”, kuras spēku un iedarbīgumu treneris labi zina, tāpēc tai uzticas.

Ir arī reizes, kad treneris uz ilgstošu laiku atstāj komandu (tas parasti ir sezonas vidū un tās noslēgumā). Hokejisti – viens mazāk, cits vairāk – tad nav vairs tik prasīgi pret sevi kā treniņā, tā dzīvē un spēlē. Un nedod dievs, ja to redz, nevis tikai uzzina treneris (atgriežoties viņš uzzina visu tik un tā).

Bet viņa atgriešanās dienu un stundu neviens nezina. Vienīgais, ko var paredzēt, - ka tieši no lidostas vecākais treneris vienmēr dosies vispirms uz Sporta pili un tikai pēc tam uz mājām.

Tā notika arī tad, kad viņš atgriezās Rīgā no pēdējā pasaules čempionāta Somijā. Nemanīti ieņēma vietu skatītājos kopā ar savu uzticamo pavadoni – piezīmju blociņu. Tur lejā uz ledus viņa komanda sev neraksturīgā bezgribas spēlē sacentās ar Ļeņingradas ASK.

... Atkalredzēšanos ar komandu ievadīja pļaujošai ložmetējugunij līdzīgi vārdi, kas spēj noslaucīt visu no zemes virsas.

Par visu vairāk viņš necieš slinkumu, plēnēšanu, pašapmierinātību. Puiši pēc tam tikai raustīja plecus un bija neziņā, vai treneris redzējis tikai vienu trešdaļu vai arī visu spēli ...

Tāpēc viņš ir tik ļoti norūpējies par jaunatni, par jaunā cilvēka harmonisku veidošanos un prasa no tās pilnīgu atdevi treniņa darbā. Un šajā prasīgumā nav nekā pretrunīga. Mūsu valstī hokejs, izņemot, protams, trenerus, nevar būt profesija. Bet nav arī nekāds vaļasprieks. Lielais sports nevar būt hobijs vien, jo hobijveida nodarbošanās nespēj nodrošināt augstu sportisko formu.

Lai nekas nenovirzītu jaunu, spējīgu hokejistu no savu spēju attīstīšanas kolektīva interesēs (bet tas iespējams tikai ar grūtību pārvarēšanu), viņš tik ļoti pārdzīvo un pat apkaro atsevišķu spēlētāju pārslavināšanu, bet sagaidīt uzslavu no viņa – tas tiešām ir ārkārtējs notikums.

Pēc pirmās sezonas augstākajā līgā Viktors Tihonovs tradicionālajā tikšanās reizē ar hokeja cienītājiem atzīmēja gan Baldera, gan Afoņina un Odincova spēli PSRS II izlases sastāvā. Bet šī „atzīšana” neatbrīvo mūsu puišus no trenera vēl lielāka prasīguma, jo sportā viss ir kā dzīvē – no spējīga prasa vairāk nekā no viduvēja.

Viņš ir nobažījies par jaunu sportistu (ne tikai hokejistu) novirzīšanos no galvenā ceļa. Dažreiz jauni puiši, sasnieguši popularitāti, kurai morāliski viņi nemaz nav sagatavoti, draugu sabangotā slavas viļņa mētāti, var ātri nogrimt. Šādi „draugi” rodas kā ķirmji mēbelē, kā runči ap krējumpodu.

Tiem ir vajadzīga jaunā hokejista popularitātes saulīte, lai, tajā gozēdamies, varētu palielīties: „Es vakar ar to un to, tur un tur ...” Un šādi aplidots hokejistiņš apreibst un sāk sūdzēties „draugiem”: ziniet, es jau spēlētu vēl labāk, ja treneris mani labāk ieredzētu.

Tādam izvēlētais sporta veids vairs nav galvenais, Viņam galvenais ir viņš pats sportā. Tikko notiek šī novirzīšanās no galvenā, pazeminās sportista meistarība. Tas ir kā brīdinājuma signāls. Bet bēdīgāk, ja konkurences trūkuma dēļ šādu sportistu treneris tomēr spiests likt komandas sastāvā.

Ir tikai viens veids, kā sportistu atgriezt uz galvenā ceļa, - likt viņam savu aplamo rīcību pārvērtēt, nosēdinot uz rezervistu sola. Tā ir labākā vieta pārdomām.

Viktors Tihonovs jaunos mīl. 1974. gada sezonas sākumā, kad Sporta pilī savā starpā sacentās dinamiešu divi sastāvi, vecākais treneris priekā mirdzošām acīm rādīja liela auguma droši spēlējošu puisi: „Nu, kā jums patīk Viktors Hatuļevs?” Viņš jaunos lieliski saprot un uzticas viņiem. Augstākās līgas debijas sezonass beigās dinamiešu treniņos vairākus hokejistus bija grūti pazīt – tik daudz jaunu, taču kaut kur redzētu seju. Tiešām. Tie bija „Latvijas bērza” hokejisti. Hokejisti, no kuriem vairākus B klases kluba treneris uzskatīja par bezperspektīviem ...

Viņš strādā kolosāli daudz un jokodams nožēlo, ka gadā nav vismaz piecsimt dienu. Kur viņš atpūšas? Ģimenē.

Sporta pilī bieži var sastapt visus trīs Tihonovus: Viktoru, viņa dzīvesbiedri juristi Tatjanu, simpātisku sievieti, kurai ļoti piestāv saīsināts vārds Taņa, un viņa dēlu Vasiliju, Rīgas 21. vidusskolas audzēkni, „Dinamo” jauniešu komandas dalībnieku.

Taņa nekad nav bijusi sportiste, bet savam vīram ir pirmais un labākais palīgs un draugs arī trenera dzīves grūtajos brīžos. Bija Tihonoviem vēl viens „ģimenes” loceklis – terjers Šerijs. Tas bija ļoti mīļš draugs, ar kuru Viktors Tihonovs vienatnē esot varējis pat „parunāt”. Taču kucēns ātri izauga par lielu, grūti valdāmu suni. Tāpēc, neraugoties uz pieķeršanos, no Šerija bija jāšķiras ...

Mājās Viktors Tihonovs nav vairs stingrais, prasīgais treneris. Ģimenē viņš ir vīrs, tēvs, cilvēks ar visām cilvēciskām vājībām.

Reiz iedegās domu apmaiņa: vai ir vērts noņemties ar stūrgalvīgu, atklāti sakot, negudru sportistu, viņu pārliecinot un velti viņam visu apskaidrojot. Treneris var vai pacietību zaudēt, diendienā dzirdot šāda cilvēka pretenzijas un teorijas. Daudzi treneri ar tādiem pieaugušiem dumiķiem nemaz nerunā, lai nebojātu savus nervus.

Viktors Tihonovs nepiekrīt: - Nepareizi! Jāņemas, jāskaidro, jākaļ kā dzenim. Cilvēks taču nav mašīna, kuras klabēšanā var arī neklausīties. Cilvēks ir trenera pūļu vērts tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks.

Vladimirs Iļjičs Ļeņins ir teicis, ka ar cilvēkiem jāstrādā un jādara tas pastāvīgi!

Bet vai jums nekad nepietrūkst pacietības?

-

Taņa apgalvo, ka man esot desmit cilvēku pacietība, - viņš lēni, domīgi noteica.

Cik nu vien iespējams, viņs cenšas būt mājās, ģimenē, bet dažreiz viņa augstā pienākuma apziņa pret hokeju var izraisīt ne tikai izbrīnu, bet arī smaidu. ACSK spēļu laikā Rīgā dienā bija paredzēta „Latvijas bērza” hokejistu sanāksme pirms viņu pēdējā izbraukuma. Dinamiešu treneris tika ielūgts, un viņš bija apsolījis, ka atnāks. Pienāca noteiktā stunda, visi ir, vienīgi Tihonova nav. Varbūt kas noticis, jo, ja viņš dod solījumu, tad arī pilda. Zvanām uz māju. Pie telefona Taņa. – Jā, jā, viņš jau skrien, - sieva saka, it kā patiešām redzētu savu vīru tieši šajā momentā veikli ieskrienam pa Sporta pils stikla durvīm ... – Ziniet, - viņš atvainodamies saka, - Taņai šodien dzimšanas diena, sanākuši viesi ... – Un, kad beidzās hokejistu sanāksme, kurā Viktors Tihonovs dedzīgi runāja par sportista godu, par to, ka lielais sports vispirms uzliek lielus pienākumus un tikai pēc tam dod tiesības, viņš kopā ar tiem, kam nebija nekur jāsteidzas, sēdās dzert kafiju.

-

Viktor Vasiļjevič, jūs taču gaida mājās ...

-

Nekas, Paspēšu.

Un turpinājās saruna par hokeju ...

V.Tihonovam nav vienaldzīgi arī modes jautājumi. Viņš nav ne pret gariem matiem, ne platiem bikšu galiem. Viņš pats savā reizē valkā i rūtotas, spilgtas krāsas bikses, i kurpes uz platformas, i platas un garas kaklasaites. Šajos jautājumos viņam ir stabila, bet nebūt ne ierūsējusi uzskatu platforma. Visam jābūt skaistam, gaumīgam, taču ārējais izskats nedrīkst kļūt par galveno.

V.Tihonovs interesējās par kino un teātri, mīl Ermitāžu un mežu. Viņš ir par to, lai svētkus atzīmētu jautri – ar labiem draugiem, ar mūziku, ar deju, ar interesantām sarunām. Bet neatzīst tādu atzīmēšanu, kuru otrā rītā nevar atcerēties. Kā dziesmā teikts: „nedzer viņš un nepīpē”. Reizēm liekas pasauss, taču saprot un mīl humoru. Diemžēl darbs apēd humoram paredzēto laika daļu. Reizēm „izslēdzas” no visiem un visa. Pirmās līgas laikos Sverdlovskā pēc neizšķirtas spēles viņš pateica, ka iziešot pastaigāt. Atgriezās pēc stundām trim. Izrādās – bijis operetes teātrī uz „Jautro atraitni”.

Biļetes izpārdotas, bet teātra direktors, vispirms izteicis pateicību par rīdzinieku labo spēli, atnesis papildkrēslu.

Saratovā pēc uzvaras viņš iegāja sporta namā un sāka vērot jauno bokseru treniņu. Pēc brīža kolēģi redz, ka Viktoram Vasiļjevičam acis veras ciet. „Jā, jā, esmu noguris,” viņš atzinās tādā tonī, it kā būtu izdarījis kaut ko sliktu. Devās uz viesnīcu, bet pie miera devās tikai ap vieniem naktī. Liekas, ka V.Tihonovs nekad neko nedara tāpat vien. Ja lasa sporta žurnālu vai grāmatu, tad pasvītro galveno, ja asina slidas, tad dara to kā rūpīgs juvelieris. Izbraukumā cenšas izpētīt visu, kas šai pilsētai

raksturīgs, sevišķi jau sporta attīstības ziņā. Viņš kopā ar savu komandu redzams TTT, „Radiotehniķa” un „Daugavas” spēlēs.

Par Viktoru Tihonovu rakstīts daudz. Bet par tiem, kas to nav pelnījuši, jau neraksta. No visa tā, kas viņam veltīts, gribas citēt tikai visievērojamāko PSRS hokeja speciālistu atzinumus. Boriss Kalugins, PSRS izlases un valsts čempionu treneris: „ ... Ar Viktora Tihonova darba metodēm esmu labi pazīstams. Viņa darba nostādne pelna dziļu cieņu un rada lielu interesi. Viņš ir domātājs un meklētājs. Viņš eksperimentē, paspēj gan daudz padarīt, gan izsekot sporta zinātnes sasniegumiem. Pie tam viss izlasītais un uzzinātais neguļ viņa atmiņā kā nedzīvs, nekustams īpašums. Darbā ar komandu viņš cenšas ieviest visu jauno, kas atbilst viņa spēlētāju īpatnībām. Esmu pārliecināts, ka V.Tihonovs ir viens no tiem jaunā tipa hokeja treneriem, kam pa spēkam pacelt mūsu hokeju nākamajā attīstības pakāpē.”

1974. gada sezonas noslēguma rakstā, ko „Sovetskij sport” publicēja ar zīmīgu virsrakstu „Apsteidz sevi!”, PSRS izlases treneris, runājot par to, cik svarīgi katrai komandai ir saglabāt savu stilu, savu seju, atzīmē, ka, piemēram, Kanādas junioru klubi nelīdzinās cits citam, ka daudzas somu komandas spēlē atšķirīgā, savā stilā. Un tālāk: „ ... Starp citu, kāpēc meklēt piemērus ārzemēs? Viens no galvenajiem PSRS šīgada čempionāta jubilāriem bija Rīgas „Dinamo” – debitants, kas turnīra noslēgumā atradās virs daudziem augstākās līgas vecajiem iemītniekiem. Un rīdzinieku panākumu atslēga, pēc manām domām, slēpjas tajā apstāklī, ka rīdzinieku treneris ir izveidojis komandu ar savu seju, nevis ar kaut kur aizlienētu masku.

Ja Tihonovs savus audzēkņus mācītu tā, kā kādreiz tika mācīts pats Viktors, ja Tihonovs strādātu tā, kā viņš strādāja Maskavas „Dinamo”, diez vai Rīgā viņš gūtu panākumus, jo mūsu, treneru, darbā ar laiku daudz kas noveco. Bet Viktors Tihonovs – īsts darba rūķis – izstudēja hokejā visu jauno, analizēja labāko treneru darbu, pastāvīgi meklēja savas metodes. Pie tam atrasto neatlaidīgi, enerģiski aizstāvēja.

Es, piemēram, uzskatīju un uzskatu hokejistu „sadrupināšanu” četrās maiņās par nelietderīgu.

Bet Tihonovs pierādīja visiem (tai skaitā arī man), ka viņa (pasvītroju – viņa) apstākļos un traktējumā četras maiņas – tas ir pluss. Sevišķi izcilu uzbrucēju viņa sastāvā nav, un katram no uzbrucējiem ir iespēja uz ledus pierādīt savas tiesības būt pamatsastāvā. Rodas konkurence, bet konkurence ir virzītājspēks ne tikai tirdzniecibā.”

Pārstāstīt „Dinamo” vecākā trenera biogrāfiju, uzskaitīt viņa devīzes, izklāstīt uzskatus vien nozīmē ļoti maz ko pateikt par viņu kā par treneri, pedagogu, sporta speciālistu. Viņu vajag redzēt darbā – treniņā, spēlē, sapulcē, preses konferencē, ka arī dzīvē – ģimenē, ceļā, koncertā, kafejnīcā.

Vajag runāt ar viņu par lielo un masu sportu, „Zelta ripu” un Kanādas profesionāļiem, par mākslu un mīlestību. Par visu.

Bet viņš pats labprātāk pastāsta par saviem palīgiem trenera darbā, piemetinot, ka vienam, bez kolēģu atbalsta, darbs pat nav iedomājams, par kaut kādiem rezultātiem nemaz nerunājot.

Otrais treneris ir vecākā trenera pirmais palīgs. Viņa darbs ir specifisks. Piedaloties mācību un treniņa procesā, otrais ir varbūt pat ciešāk nekā vecākais saistīts ar spēlētājiem viņu ikdienā. Otrais treneris var būt hokejistu vecākais draugs, labākais palīgs mācībās, padomdevējs personiskajā dzīvē, cilvēks, kam uzticas un tic. Var tāds būt. Bet var arī nebūt. Tas atkarīgs no otrā trenera erudīcijas,

intelekta, speciālajām zināšanām, vispārējās kultūras, prasmes iekarot puišu uzticību, cieņu, autoritāti.

Otrie ir dažādi. Cik cilvēku, tik otro. Ne katrs no viņiem kļūst par vecāko. Bet diez vai viņu vidū ir kāds, kas pēc tā necenstos. Un tur nav nekā nosodāma! Tā ir godkārība šī jēdziena vislabākajā nozīmē – uzkrāt pieredzi un ar savu darbu pierādīt, ka esi vecākā trenera goda (un grūtību) cienīgs.

Kopš pie Rīgas „Dinamo” komandas stūres stājās Viktors Tihonovs, viņa palīgs jau ar pirmo dienu bija Jānis Šūlbergs. Trīs sezonas pēc kārtas. Un noteikti savā postenī jaunais treneris stāvētu vēl šobaltdien, ja pēkšņi nepārtrūktu dzīves pavediens.

Jānis bija stiprs puisis ar atlētisku ķermeņa uzbūvi, ar drosmīgu, varbūt pat pārgalvīgu raksturu. Ja viņš spēlēja hokeju, vadīja motociklu vai treniņu, tad tā, ka citiem bija ko skatīties. Arī peldēja tā. Taču toreiz, 1971. gada jūnijā, ūdens izrādījās viltīgāks un stiprāks ...

Dzīvē labu mēdz dažreiz runāt arī par cilvēku, no kura grib tikt vaļā un silti ieteikt jaunā darba vietā. Tikai labu parasti runā arī par aizgājēju. Taču Jānis Šūlbergs sportistu un sporta cienītāju aprindās bija pārāk populārs un vispusīgi iepazīts, lai šodien, viņu atcerēdamies, uzceltu viņam eņģelīša spārniņiem rotātu pieminekli.

Nav nekāds noslēpums, ka tad, kad kļuva zināms, ka vecākā trenera palīgs būs tieši Jānis Šūlbergs, ne viens vien nogrozīja galvu vai nosmīkņāja. Tiesa, Jānis ar hokeja trenera pīpi nebija pirmo gadu uz jumta. Bet tie, kas vēroja viņa grūtos, ne visai stingros soļus jaunajās trenera gaitās, nekādas atlaides vis nedeva jau tāpēc vien, ka vēl nesen Jānis pats bija hokejists. Tikai hokejists. Pat ne tāds izcils, kādi parasti mēdz būt labākie vārtu guvēji vai vārtsargi.

Meistarkomandā viņš bija aizsargs. Liela auguma, stiprs un ātrs. Viņš cīnījās azartiski, reizēm karstumā piemirstot spēles disciplīnu, taktisko uzdevumu izpildi. Spēlēt viņš sāka VEF sporta skolā kopā ar Gunāru Krastiņu pie trenera, Rīgas „Dinamo” pirmās meistarvienības dalībnieka Roberta Pakalna. Gunārs – viduvēja auguma kluss, glīts tumšmatis, Jānis – izstīdzējis, baltu matu cekulu, garām kājām. Jau tad, kad Jānis mācījās Fizkultūras institūtā, nevarēja būt lielu šaubu par to, ka būs jauns hokeja treneris. Tikai toreiz viņu bija diezgan grūti pat domās iekļaut trenera un audzinātāja rāmjos. Viņš bija gan bravūrīgs, gan puiciski delverīgs. Un tas viss nebūt nepārgāja, kā pāriet tādas bērnu slimības kā masalas vai šarlaks. Tie, kas uz to cerēja, vīlās. Un tāpēc nebija nekāds brīnums, ka uzskati par Jāni Šūlbergu kā par treneri, par jaunā Maskavas trenera pirmo palīgu, nebija viņam visai glaimojoši. Pat negaidītā Jāņa nopietnība vai pareizāk – krasa pārvēršanās tika uzņemta skeptiski.

Savā darbā viņš gāja, taisni izslējies. Ja bija vajadzīgs, viņš pieliecās un līda kā pa garu, tumšu tuneli, kura galā noteikti vajadzēja būt gaismai. Šis ceļš bija visai grūts arī vēl tāpēc, ka Jānis kļuva par treneri tiem, ar kuriem vēl nesen bija ēdis no viena šķīvja gan rūgto zaudējumu viru, gan mielojies ar uzvaru saldumu. Un Jānis spēlētājiem vairs nebija ne „Janka”, ne „garais”, ne „Frīdis”, kā viņu dēvēja visbiežāk. Viņiem Jānis kļuva par „biedru treneri” vai „treneri”.

Bet viņam spēlētāji? Laikam arī vairs nevarēja būt ne „Gunčas”, ne „Hašeki”. Par to treneris lauzīja galvu. Un, kad viņš savus bijušos komandas biedrus uzrunāja: „Un jūs, biedri (tāds un tāds) ...”

– tad likās, ka jāmet ķieģelis spogulī, kurā redzams viņš pats ... Apkārtējie slēpa smaidus un smīnus, bet nehokejisti sprieda: no šitā vīra treneris jau nu neiznāks, neprot atrast pieeju cilvēkiem.

Viktoram Tihonovam par savu jauno palīgu bija zināms viss. Pat vairāk, nekā viņam gribējās zināt. Cilvēki, patiešām gribēdami palīdzēt, rīkojās mūsu hokeja atspirgšanas interesēs un uzzīmēja Jāni Šūlbergu tieši tādu, kāds viņš bija, - ar visām (nebūt ne pozitīvajām) rakstura īpašībām. Kā tagad

atceras Viktors Tihonovs, no visdažādākās informācijas veidotā kopējā „peizāža” par Jāni Šūlbergu nebija nekāda rožainā. Pamatīgu vietu ieņēma arī tumšie, padrūmie toņi. Taču, sākot kopīgas darba gaitas, V.Tihonovs tūdaļ ievēroja šajā puisī pamatīgu pieķeršanos hokejam. Un vēl tādas hokeja trenerim tik nepieciešamas īpašības kā nerēķināšanās ar personisko (sauksim to par brīvo) laiku, lielas darba spējas, strādātgriba un zinātgriba.

Divas sezonas viņam pilnībā uzticēja hokejistu atlētisko sagatavošanu un darbu ar abiem vārtsargiem. Jānis bija prasīgs ne tikai pret puišiem, kurus vairs neuzrunāja „jūs biedri”, jo bija atradis ceļu uz katra sirdi, speciāli nemeklējot un nepasvītrojot uzrunas vai sarunas ārējo formu. Viņš bija prasīgs arī pats pret sevi. No tām īpašībām, rakstura negatīvajām izpausmēm vai noslieksmēm, par kurām V.Tihonovs bija brīdināts, nebija ne vēsts. Vecākais treneris vēroja jaunā trenera veidošanos un klusībā priecājās, ka ar viņa palīgu viņam laimējies.

Pirmajā sezonā viņiem abiem bija sevišķi grūti. Izturēja. Jānis sākumā savos lēmumos un slēdzienos bija pārsteidzīgs. Reizēm bija pārāk ass, neapdomīgs. Viņš iedegās dusmās, kad sajuta, ka daži viņa bijušie komandas biedri, sevišķi tie, kas sevi uzskatīja par ansambļa pirmajām vijolēm, centās torpedēt jaunā trenera autoritāti. Viktors Tihonovs šo „kursu” savā laikā jau bija izgājis, un viņam nebija sveši ne šādi torpedēšanas paņēmieni, ne arī torpedētā asā atbildes reakcija. Viņš nenosodīja Jāni. Tā kādreiz kļūdījušies visi, ja vien pēc pirmajām neveiksmēm nav metuši trenera plinti krūmos. Vecakā trenera vārds un padoms bija laikā un vietā. Jānis to prata novērtēt pareizi.

Jānis bija zinātkārs. Uz visiem jautājumiem viņš pats meklēja atbildes, bet, ja tas neizdevās, viņš nelika mieru vecākajam.

Jānis bija dzīvespriecīgs un saglabāja labu garastāvokli visās situācijās. Un ne tikai sev. Tad, kad citiem uznāca grūtsirdība, Jānis pastāstīja īstu vīrieša joku, anekdoti, asprātību un viss, kā mēdz teikt, atkal nostājās savās vietās.

Treniņā viņš aizrāvās, darbā bija nesaudzīgs kā pret citiem, tā pret sevi. Mīlēja parādīt grūtāku vingrinājumu, sacīdams, tas, lūk, jādara šitā, nevis tā, tikko velkoties. Vai atkal ieskrējies pēkšņi uzlēca hokejistam mugurā un sauca: „Nes! Kas tu par hokejistu, ja treneri nevari panest!” Bet šis treneris svēra turpat vai centneru ... Vai atkal, lai iededzinātu puišiem centības dzirksti treniņā, nostājās aizsarga postenī bez jebkādiem kājsargiem un vilka uzbrucējus uz zoba: „Jūs taču pat mani nevarat apspēlēt, un pret tādiem švakiem metieniem var stāties pretim ar kailiem stilbiem ...” Reiz pret šiem stilbu kauliem, kurus sedza tikai plāns treniņtērps, ripa skanēdama atsitās kā pret dēli. Jānis atrotīja bikšu galu, un dakteris Kvēps ieraudzīja pietūkumu, sarkanu kā tomāts. Vainīgais metējs atvainojās, bet Jānis tikai noteica: „Nekas, pārdzīvosim!”

Jānis apguva pieredzi, atrada kopīgu valodu ar puišiem un arī ar vecāko treneri.

Kaut kur un kaut kad – vilcienā, lidmašīnā, viesnīcā, promceļā vai atceļā – viņi ne reizi vien divatā pārrunāja izvēlēto uzdevumu – strādāt tā, lai dinamieši iekļūtu augstākajā līgā. Un viņš, Jānis Šūlbergs, bija ar mieru strādāt kaut desmit stundas no vietas, lai šo ieceri piepildītu. Viktors Tihonovs zināja, ka Jānis tic tai lielajai dienai, kad Rīgas „Dinamo” būs augstākajā līgā. Un, atvadoties no Jāņa Šūlberga, godinot aizgājēju, vecākais treneris domās apsolīja savam palīgam piepildīt abu kopīgo sapni.

Republika zaudēja perspektīvu treneri, šodien saka Viktors Tihonovs, un šis novērtējums Jānim Šūlbergam ir visskaistākais piemineklis.

Tajā pašā sēru dienā, kad no Jāņa Šūlberga atvadījās hokejisti, piederīgie un draugi, pavadītāju vidū bija arī LVFKI vecākais pasniedzējs Edgars Rozenbergs. Viņš Jāni pazina labi. Gan kā hokejistu, gan kā cilvēku, gan kā augošu jauno hokeja speciālistu. Edgars Rozenbergs pats bija izgājis pamatīgu dzīves skolu – hokejista un futbolista gaitas, dienestu armijā, trenera praktisko darbu, daudz strādājis ar jauniešiem, ne vienu vien sezonu bijis meistarvienības trenera amatā. Neklātienē beidzis Fizkultūras institūtu, viņš kļuva par institūta mācību spēku.

E.Rozenbergam, protams, pat prātā neienāca, ka tieši viņš kļūs par Jāņa darba turpinātāju „Dinamo” komandā, par Viktora Tihonova jauno palīgu. Viņš, kā jau visi hokeja speciālisti, ar lielu uzmanību un, protams, interesi vēroja un sekoja līdzi Rīgas dinamiešu izaugsmei.

Pēc dabas Edgars Rozenbergs ir diezgan pretrunīgs. Uzslavas citu darbam viņš nebārsta.

Viņam ir savi, visai noteikti un ne visai viegli no pamatiem izkustināmi (kur nu vēl apgāžami) uzskati par hokeju vispār, par sportista treniņu, par tādiem diskutējamiem jautājumiem kā, piemēram, kāda konkrēta hokejista meistarības perspektīvas un potenciāls. Protams, viņu – pieredzes bagātu hokeja treneri – nevarēja atstāt vienaldzīgu „Dinamo” komandas un līdz ar to arī Latvijas hokeja atdzimšanas process. Iekļūt Viktora Tihonova laboratorijā būtu interesanti katram hokeja trenerim. Un, lūk, Edgars Rozenbergs tiek uzaicināts kļūt par palīgu mūsu populārajam trenerim.

Viktors Tihonovs bija vairāk vai mazāk iepazinis visus mūsu republikas hokeja trenerus, ieguvis zināmu priekšstatu arī par viņu darbu. Jo cik tad nu viņu mums ir ...

Ko izvēlēties par savu palīgu? Vai gados jaunu (protams, ar attiecīgu izglītību) hokejistu, kas nesen beidzis spelētāja gaitas un tikko uzsācis pastāvīga trenera gaitas, vai arī dot priekšroku trenerim ar pieredzi? Daudzi ieteica Tihonovam izmantot otro variantu. Kaut vai tāpēc, ka vecākajam trenerim tobrīd bija vajadzīgs īsts palīgs praktiskajā darbā, bet treneris iesācējs pats būtu vēl apmācāms, un šis process atrautu vecāko treneri no viņa galvenā uzdevuma.

Edgars Rozenbergs ir delikāts cilvēks. Viņš teorētiski neatzīst runāšanu ar hokejistiem paceltā balsī, kaut gan praksē pats pārliecinājies, ka savu reizi klusie, mierīgie vārdi nevis pamodina, bet gan iemidzina spēlētāju apzinīgumu. Bez skaļāka vārda laikam neiztikt nevienā komandā, vienalga, lai cik apzinīgi būtu tās spēlētāji. Edgaram Rozenbergam varbūt nav tā dzelžainā tvēriena, kas raksturīgs vienam otram trenerim, bet viņa darbu sekmīgi virza tādas īpašības kā godīgums un apzinīgums. Viņš ir prasīgs pret sevi, akurāts, ļoti precīzi izpilda visu vecākā trenera uzdoto, izdomāto, norādīto.

Divas reizes katrā sezonā – tās vidū un beigās – uz otrā trenera pleciem gulstas dubulta atbildība. Viņam jāaizvieto vecākais treneris, kad tas atrodas vai nu turnejā ar PSRS otro izlasi, vai arī valsts hokeja speciālistu grupas sastāvā kārtējā pasaules čempionātā. Dubulta slodze tāpēc, ka no dubliera pēkšņi jāpārvēršas par galveno diriģentu un režisoru vai abiem kopā.

Atbildību par rezultātiem, par spēles līmeni (par tā neslīdēšanu lejup), par puišu uzvešanos un disciplīnu prasa no otrā trenera ne mazāk kā no komandas priekšnieka, bet neviens – ne sporta dzīves vadītāji, ne prasīgie hokeja cienītāji – nevēlas saprast to, ka vecākā trenera prombūtnes laikā hokejisti, jau nobrieduši puiši un vīri, var reizēm atgādināt vidusskolēnu klasi, no kuras izgājis stingrais audzinātājs ... Tas biežāk gan atgadās tādos kolektīvos, kur spēlētājiem vienmēr ir zems disciplīnas līmenis un kur arī otrajam trenerim nav ne kripatas autoritātes.

Mūsu vienības visumā stabilais sniegums, sevišķi jau sezonas beigās, kad izšķiras komandas vieta čempionātā, kā arī rezultāti starptautiskajās spēlēs un turnīros, kuros kolektīvs pārstāv ne tikai savu biedrību, pilsētu vai republiku, bet arī valsti, testē ne tikai Viktora Tihonova, bet arī Edgara Rozenberga darbu.

Un vai tikai šo divu treneru vien? Tas jau runātu pretim kā kolektīvas vadības principiem, tā arī mazinātu visas komandas vadības piecnieka lielo, gandrīz vai nedalāmo ieguldījumu. Abu treneru, komandas priekšnieka, administratora un ārsta kvintetā katra dalībnieka darbs ir kā ķieģelis lielajā panākumu celtnē.

Latvijas hokeja un futbola veterānu Alfona Jēgera un Edgara Klāva sportiskās biogrāfijas nav vajadzīgs pārstāstīt. Par viņiem – Alfonu Jēgeru, Nopelniem bagāto sporta meistaru futbolā un sporta meistaru hokejā, tāpat kā par sporta meistaru hokejā un Vissavienības kategorijas futbola arbitru Edgaru Klāvu – rakstīts daudz. „Dinamo” komandā viņi ieņēma dažādus amatus – Alfons Jēgers bija un ir vēl tagad komandas priekšnieks, Edgars Klāvs līdz dinamiešu iekļūšanai augstākajā līgā bija komandas administrators.

Komandas priekšnieks ir atbildīgs par audzināšanas darbu un zināmā mērā arī par mācību un treniņu darbu. Viņa pienākumu uzskaitījums ir visai plašs.

Administratora funkcijās ietilpst vesela virkne saimniecisko uzdevumu, piemēram, komandas nodrošināšana ar inventāru, biļešu iegāde izbraukumiem, tiesnešu sagaidīšana un pavadīšana u.c.

Administrators – tas ir cilvēks, kurš nedrīkst rēķināties ar savu personisko laiku, kuram jārīkojas operatīvi jebkurā neparedzētā situācijā.

Bet bez saviem tiešajiem pienākumiem Alfons Jēgers un Edgars Klāvs nepieciešamības brīžos kļūst par savdabīgas treneru padomes locekļiem. Ir momenti, kad kādas problēmas noskaidrošanai nepieciešams salikt kopā vairākus prātus. Viktors Tihonovs zina, cik liela erudīcija ir Edgaram Klāvam, savā laikā tik gudrajam un mainīgajam hokejistam, kas dažus gadus bijis arī meistarvienības treneris.

Alfona Jēgera milzīgā sportista pieredze un arī popularitāte sporta cienītāju vidū, bet jo sevišķi daudzajos gados izveidojusies intuīcija palīdzēja V.Tihonovam atrisināt tos jautājumus, uz kuriem viens pats, neuzklausot palīgus, viņš atbildēt nevarēja. Šī „kara padome” apsprieda tīri teorētiskus hokeja jautājumus, apmainījās domām par gaidāmās spēles taktiku, par komandas sastāvu. Tās bija dažādu paaudžu un varbūt ne vienmēr vienādu uzskatu pārstāvju, taču īstu hokeja speciālistu diskusijas, kas vienmēr beidzās ar noteiktu slēdzienu. Tas notika Permā. Stiprā salā spēlējot, dinamieši izskatījās pavisam nevarīgi un zaudēja. Kā jau tādos brīžos tas mēdz būt, atskanēja valodas par nogurumu, par pārtrenēšanos un tamlīdzīgi.

Viktors Tihonovs saviem kolēģiem izvirzīja problemātisku jautājumu: komanda negrib vai tiešām nevar? Bija aizvadītas 11 kārtas, un Rīgas dinamieši visu laiku atradās 1.vietā. Vai tikai hokejisti nav noguruši no līdera nastas nešanas? Šādu versiju izvirzīja vecākais treneris. E.Klāvs bija tas, kas noraidīja pieņēmumu par nogurumu un pārtrenēšanos. To hokeja veterānam pateica priekšā lielā pieredze.

Sanāksmē puiši dabūja vēju un arī paši atzina, ka nav cīnījušies, kā vīriešiem pienākas.

Nākamā mača rezultāts bija 12 : 1! Kad komanda pārgāja uz augstāko PSRS hokeja līgu, arī administratora darbs prasīja ievērojami lielākus apgriezienus. Edgaram Klāvam gadu skaits lika sevi manīt, kaut arī viņš bija un ir apbrīnojami jauneklīgas enerģijas, dzīvotprieka un humora pilns. Pieci gadi „Dinamo” kamandai bija atdoti godam, un Edgars Klāvs nomainīja trauksmaino un nenormējami garo administratora darba diennakti pret to, ko jau sen bija pelnījis, - mierīgāku instruktora vietu „Dinamo” biedrības padomē. Bet no hokeja viņš aizgājis nav. Ja gribat Edgaru Klāvu satikt – aizejiet uz Sporta pili uz meistaru vai jauno dinamiešu treniņu. Tur jūs redzēsiet neliela auguma sirmu vīru ar vēl pavisam jauneklīgu seju, labsirdīgām, smaidošām, zilām acīm.

Komandas administratora posteni tagad ieņem gados daudz jaunāks cilvēks – sporta meistars Zigvards Salcevičs. Viņš ir no meistarvienības kādreiz tik populārā un rezultatīvā uzbrucēju trijnieka: Bušs, Krastiņš, Salcevičs. Pēc aktīvā hokejista gaitu beigšanas Zigvards strādāja par treneri. Ir varbūt taisni žēl, ka jauns, spējīgs treneris, kādu mums nepietiek, hokejistu audzināšanas darbu nomainījis pret administratīvi saimniecisku darbu. Taču arī šajā darbā nepieciešama jauna cilvēka enerģija, izdarība, lielas darbaspējas, kādas Zigvardam piemīt. Viņam nekas nav jāsaka un jāatgādina divas reizes. Ne velti vecākais treneris jau pēc jaunā administratora darba pirmajiem mēnešiem neslēpa apmierinājumu.

Viktora Tihonova „laboratorija” nav iedomājama bez tāda „zinātniskā līdzstrādnieka”, kāds ir komandas ārsts Jānis Kvēps. Ar hokejistiem viņš strādā no 1967.gada 21.janvāra. Kāpēc tik precīzi?

Tāpēc, ka šādus datus nosauca pats Jānis Kvēps. Un, ja vien vajag, „doks” – tā dakteri dēvē komandā – apbērs jūs ar veselu skaitļu, datumu, uzvārdu un notikumu hronoloģiju. Viņš zina daudz, un viņa atmiņu var tikai apskaust.

-

Bet šī labā atmiņa viņam taču ar laiku kļūs vajāka, - reiz jokojot ieminējos vecākajam trenerim.

-

Vājāka kļūs gan. Taču „dokam” tas notiks ievērojami vēlāk nekā citiem, - pārliecināti atbildēja Viktors Tihonovs.

Jānim Kvēpam ir vēl dažas lieliskas īpašības – aukstasinība un optimisms.

Gorkija. Rezultāts dinamiešiem par sliktu. Mūsējie uzbrūk, met, taču ripa kā noburta vārtos nelien. Jēgers, atspiedies pret apmali, pamatīgi nervozē. Bet Kvēps svilpo kaut kādu nedzirdētu, laikam paša komponētu meldiņu. Paskatās uz komandas priekšnieku un saka: „Nu ko tu uztraucies?

Viss būs kārtībā!” Un to viņš pateica tā, it kā citādi mačs nevarētu beigties kā tikai ar mums labvēlīgu rezultātu. Miers un ticība šajā sasprindzinātajā atmosfērā bija kā zibeņnovedējs.

Pie saviem atmiņas „plauktiem”, kuros atrodas viss par komandu, katru hokejistu un ari komandas vadītāju (ne tikai ziņas par viņu veselības stāvokli un šī stāvokļa objektīvajiem rādītājiem, bet arī kuriozākie notikumi kolektīva un cilvēka dzīvē), Jānis Kvēps tik viegli klāt nelaiž. Viņš ir sabiedrisks un runīgs, bet nekad nav pļāpīgs. Bet kas gan tas būtu par ārstu, ja nezinātu to, kas viņam jāzin par saviem pacientiem?

Pacienti. Ja iedomājamies stiprus, veselīgus, drosmīgus puišus, tad viņu pieskaitīšana pacientu kategorijai izsauc tādu kā smīniņu. Taču, ja jau komandā ir ārsts, tad hokejisti ir pacienti.

Laukumā asa sadursme. Sāpēs saviebtu seju, biedru atbalstīts, hokejists tik tikko pārveļas pāri apmalei. Kas noticis? Vai viņš varēs spēlēt? Runā komandas vadītāju skatieni, staipa kaklus ziņkārīgie hokeja cienītāji. Un nav vēl paspējis hokeja cīniņā cietušais atlaisties uz sola, kad jau citam asiņo uzacs kā bokserim. Vienīgais, kas šajā situācijā saglabā vēsu mieru, ir Jānis Kvēps. Nevienas nervozas kustības, neviena asa vārda. Mierīgi viņš sniedz palīdzību vienam, pēc tam otram. Un atkal nosēžas savā vietā blakus trenerim.

Hokeju viņš pazīst pamatīgi un hokejistus – viņu psiholoģiju un raksturu – vēl dziļāk. Bez tam „doka” rīcībā ir kardiogrammas, dinamogrammas, testu un viņam vien zināmo pārbaužu dati un rezultāti. Un, kad viena vai otra hokejista sniegums kļūst svārstīgāks, izskaidrojumu šai parādībai treneri meklē pie Jāņa Kvēpa. Jo hokeja komandā ārsts ir ne tikai brūču un sasitumu apkopējs, bet arī treneru pirmais un galvenais palīgs tādos svarīgos jautājumos kā trenētība un slodzes dozēšana.

„Dokam” jābūt klāt katrā treniņā, jo tajā atgadās ne mazāk nopietnas traumas kā spēlē. Nav nevienas nodarbības, nevienas spēles un arī nevienas ēdienreizes, kurās nebūtu klāt Jānis Kvēps.

Tas viss aizņem milzīgi daudz laika. Bet vai kāds redzējis dinamiešu dakteri steidzamies? Pat lēnā gaitā „doks” vienmēr ierodas laikā. Tā tas ir kopš pieminētā 1967.gada. Bet pirms tam bija studenta gadi, spēles un treniņi RMI basketbola izlases komandā, dienests armijā.

Vaļasprieks? Vairāk gan sapnis nekā īstenība: klusa, dziļa upīte un makšķere. Varbūt tas piepildīsies. Bet cik ilgi varētu makšķerēt? Nu, pamakšķerēs – un atkal Jānis Kvēps būs tur, kur sastopams tagad: komandā un savā ģimenē, kur viņu gaida dzīvesbiedre un divas meitiņas. „Dinamo” vecākā trenera palīgu saimē vēl ir kāds nedzīvs priekšmets – videomagnetofons.

Prioritāti šī aparāta lietošanā treniņa darbā daudzi valsts hokeja speciālisti piedēvē V.Tihonovam.

Analizējot aizvadītu maču, nav nemaz tik vienkārši pārliecinoši pierādīt hokejistam, kur, kad un kā viņš kļūdījies un ko tas maksājis komandai. Vai mazums tādu sapulču, kurās sportists, pat nenoklausījies trenera vārdus līdz galam, sāk bilst: - Bet es taču tur nemaz nebiju. Es šai brīdī darīju to un to ...

Videolente apklusināja šo taisnošanos. Tā neapgāžami un uzskatāmi, pie tam kā vien vajag – ātrāk vai lēnāk atkārtoja visu maču un jebkuru spēles epizodi. Vārdu sakot, neobjektīvie iebildumi neizturēja video kritiku. Sākumā hokejisti videoierakstus skatījās vairāk ziņkāres pēc, vēlāk tos izmantoja lietišķam savas spēles vērtējumam. Taču reizēm daži puiši (kam mačā bija mazāk veicies vai kas bija rupjāk kļūdījušies) videoierakstus uzņēma ar nepatiku. Demonstrēšanas laikā viņi jutās neērti, kā cilvēki, kam nepatīkami dzirdēt acīs pateiktus skarbus, kaut patiesus vārdus.

Videoierkastu īstais nolūks nebūt nav pierādīt tā vai cita hokejista slikto spēli. Videoieraksti ir veiktā darba, komandas un hokejistu sagatavotības spogulis.

Arī ar videomagnetofonu dinamiešu vecākā trenera tiešo un netiešo palīgu pulks nav izsmelts. Vai tad tie hokeja cienītāju tūkstoši, kas pārpilda Rīgas Sporta pili katrā lielā hokeja dienā, kā arī tie, kas dažreiz pamet visu, lai dzīvotu līdzi komandai pie televizoru ekrāniem, nav pieskaitāmi palīgiem? Tie ir prasīgi palīgi, kuri neliedz savu morālo atbalstu, pretim prasot labu hokeju. Un ne velti skatītāju skaits tribīnēs un komandas cienītāju pulks ir tieši proporcionāls komandas meistarībai.

CEĻI, KURUS IZVĒLAMIES ( Raksturu pārbaude )

Kad dinamieši izvēlējās kursu uz augstāko līgu? Diez vai komandas biogrāfi tādu konkrētu datumu var uzrādīt, un nezin vai tāds maz atrodams vecākā trenera piezīmju un pierakstu kilogramos.

Bet tas jau arī nav tik svarīgi, jo zinām, ka Viktoru Tihonovu viņa izvēlētajā darbā vadīja un virzīja viena doma: kolektīva izaugsme.

Izaugsmes pamatā sportistu apzinīgums un disciplīna. Disciplīna visiem viena kā debesis virs galvas, kaut reizēm vienu apspīd saulīte, bet virs cita melnē tumši mākoņi un atskan arī pa pērkona rūcienam. Komandā nevarēja būt labākajiem, talantīgākajiem hokejistiem viena disciplīna, sliktāk spēlējošiem – pavisam cita.

Kad Viktora Tihonova darba pirmajā sezonā Rīgas dinamieši izcīnīja trešo vietu PSRS čempionāta otrajā grupā, dabiski, nevienam neienāca pat prātā doma, ka līdz at to kurss uz hokeja virsotnēm būtu jau uzņemts.

Bet nebija noslēpums, ka treneris veido savu sapņu komandu – spēcīgu kolektīvu, kas apzinās izvēlētā ceļa grūtības.

Hokeju spēlē jauni cilvēki, bet lielais sports sportiskās formas ilgstošai uzturēšanai paņem tik daudz laika, ka maz atliek ... pat jaunībai. Tas, protams, ir pārspīlējums. Ne jau dirnēšana kafejnīcās, dejas vai restorānu apmeklēšana ir jaunībai obligāta iezīme un nepieciešamība.

Un tomēr. Vienam slodzes par grūtu, citam liekas nesaprotami, kāpēc jādara tas un tā, nevis citādi vai nemaz. Otru vairāk interesē, kas viņam no hokeja būs, trešais gan labprāt sevi redzētu kā sajūsmināto hokeja cienītāju ovāciju objektu, bet nevar sevi piespiest rīta rosmei, ceturtais būtu ar mieru trenēties hokejā, taču tā, lai treniņi nebūtu par šķērsli pāris reižu nedēļā ar meiteni pasēdēt kafejnīcā, izbraukt kaut kur ārpus pilsētas vai ar savu ģimeni aiziet uz teātri vai koncertu tajā vakarā, uz kuru nopirktas biļetes ... Šādu iemeslu dēļ aiz lielā hokeja apmalēm palicis ne viens vien spējīgs puisis.

Komandas nākotnes modelim bija vajadzīgi puiši, kas, izvēloties hokeju, izvēlas arī pašatteikšanos uz to laiku, kamēr grib palikt lielajā hokejā – spēlēt, trenēties, dzīvot kolektīvā. Jo visu mūžu tu būsi treneris, inženieris, pasniedzējs, ārsts vai strādnieks, bet hokejists tikai gadus piecus vai desmit, kas ir pavisam neliela daļa no mūža. Vajadzīgi bija puiši, kas nesūkstās par tādiem jaunības gadiem, kuri dažiem var likties kā pliekani, bezgaršīgi sausiņi. Vajadzīgi bija puiši, kas prot saskatīt jaunības romantiku arī hokejista smagajos treniņos, atbildīgajās spēlēs, nogurdinošajos izbraukumos.

Vajadzīgi? Viegli pateikt. Bet kur tādus ņemt, jo par hokeja entuziastu nepiedzimst? Tādiem jāizaug kolektīvā. Treneris strādāja pie komandas nākotnes modeļa gan uzmanīgi un rūpīgi kā virpotājs, gan jutīgiem keramiķa pirkstiem, bet nepieciešamības reizē atlocīja rokas un tēsa kā mežstrādnieks. Reizēm nācās izdarīt arī pa ķirurģiskai operācijai.

Komandai jābūt ar raksturu. Tikai tādam kolektīvam ir pa spēkam sasniegt augstus mērķus. „Tīrajiem” tehniķiem un taktiķiem tūdaļ un diendienā tika norādīts un atgādināts, ka bez rakstura, bez tā norūdīšanas pastāvīgās treniņa grūtībās komandas nākotnes modelī tiem neiznāks vietas. Jo šis modelis jau nav nekāds trenera viena paša konstruēts un izgatavots kuģis, kura ērtajās kajītēs atlaidīsies ērtību patērētāji – cienīgi pasažieri – hokejisti.

Kolektīva izaugsme nav ne vienas, ne divu sezonu jautājums. Tāpēc aplam būtu apgalvot, ka „Dinamo” komandas kolektīva veidošanās notika vai tika pabeigta tajā un tajā gadā. Tas ir nepārtraukts process, kas turpinās tieši tik ilgi, cik ilgi pastāv un pastāvēs komanda. Pie tam šis process ir organizējams un vadāms, pamatojoties uz augstu prasīgumu.

Parunāsim par tiem hokejistiem, kas izvēlējās ceļu uz lielo sportu un izturēja visas grūtības, kā arī par tiem, kas no šī ceļa novirzījās, kolektīvu atstāja vai tika no tā „izoperēti” mūsu komandas izaugsmes procesa dažādos posmos – no otrās līdz augstākajai līgai.

Kas veidoja „Dinamo” augstākās līgas modeļa sagatavi, kas auga un izauga kopā ar kolektīvu?

Gunārs Krastiņš, Anatolijs Micītis, Andris Hendelis, Mihails Vasiļonoks, Juris Liberts, Valerijs Odincovs, Vjačeslavs Nazarovs, Mihails Deņisovs, Pjotrs Vorobjovs, Anatolijs Kļinšovs, Haralds

Vasiļjevs, Helmuts Balderis. Vai mazums viņu vidū tādu hokejistu, par kuru spējām un potenciālu spēlēt augstākajā līgā šaubījās ne tikai hokeja cienītaji, bet arī pieredzes bagāti hokeja speciālisti?

Neviens no viņiem PSRS sporta meistara titulu neieguva par ilggadīgu, bet viduvēju kalpošanu hokejam, nevienam šis augstais nosaukums netika pasniegts kā dāvana kādā jubilejas vai svētku reizē.

Viņi izpildīja PSRS sporta klasifikācijas noteiktas prasības uz slidām un ar hokeja nūju rokās.

Komandas komplektēšana vienmēr ir sarežģīta problēma. Tāpat kā paaudžu maiņa. Bet vēl sarežģītāka, dažādām emocijām pārpilna ir vēl jaunu, spēka pilnu, vairāk vai mazāk talantīgu hokejistu labprātīga vai piespiesta aiziešana no komandas.

Kamēr vien pastāvēs komandas un treneri, tikmēr būs arī uzaicinātie treneri un spēlētāji. Būs arī viņu vidū „sezonas strādnieki”, gadījuma cilvēki, sīki pašlabuma meklētāji. Par laimi, pēdējo skaits arvien krasāk samazinās.

Viktora Tihonova ierašanās pārtrauca biežo un neveiksmīgo treneru maiņu Rīgas meistarvienībā. Ar viņa ierašanos mūsu komandā sākās rūpīga atlase. Sevišķi jau pēc tam, kad hokejisti iepazinās ar jaunatnākušā trenera hokeja un dzīves kredo, ar viņa programmu ne vien vārdos, bet paši piedzīvoja tās nelokāmo īstenošanos. Bet, kad uzaicinātais vai jaunatnākušais, sauciet kā gribat, treneris, vienalga, cik viņš arī ir autoritatīvs, no komandas atbrīvo vairākus vietējos spēlētājus, vienmēr rodas šaubas par šāda lēmuma pareizību, sākas mēģinājumi saskatīt subjektīvo tur, kur tā varbūt nemaz nav. Trenera rīcībai mēģina pierakstīt neuzticēšanos vietējo treneru darbam, viņu audzēkņu spējām, nevēlēšanos strādāt ar vietējiem, taču nepazīstamiem hokejistiem un priekšrokas došanu uzaicinātiem, jaunajam trenerim zināmiem un pazīstamiem spēlētājiem. Šādus uzskatus rada ne tik daudz hokeja cienītaju slimīga fantāzija, cik tam pamatu dod viendienas treneru „darba” rezultāti. Viņu atstātā ēna spēj aptumšot jebkuru patiešām gaišu personību un sākumā vienmēr liek nogaidoši skeptiski vērtēt katra jaunatnākušā trenera katru soli.

Tagad Viktora Tihonova autoritāte ir tik liela un pelnīta, ka šodien viņa lēmumus grūti apšaubīt. Taču toreiz, kad komandu atstāja tādi populāri hokejisti kā Andris Ansveriņš, Kārlis Apsītis, Eduards Strauts, Verners Spade un Ēvalds Jurāns, V.Tihonova darba metodes, uzskatu un lēmumu pareizību dzīve vēl nebija paspējusi apliecināt.

Komandas pamatus palīdzēja likt jau minētā tagadējo sporta meistaru grupa. Viņu vidū Gunārs Krastiņš. Cilvēks, kam no hokeja nevajadzēja neko citu kā tikai to prieku, ko hokejs, kolektīvs un dzīve tajā var dot. Sportists no matu galiem līdz kaulam, kas trijās sezonās no parsīgā trenera tā arī nedzirdēja neviena aizrādījuma vai pārmetuma, kas prata netaupīt sevi ne treniņā, ne spēlē, kas guva daudz traumu, bet nekad nesūdzējās. Viņš bija ne tikai spēlētājs. Viņš bija komandas kapteinis šī posteņa izpratnes labākajā nozīmē – palīgs trenerim. ... Pēc spēles stadiona ne visai ērtajās, taču ierastajās ģērbtuvēs valdīja lietišķības atmosfēra.

Cits pēc dušas vēl slaucījās dvielī, cits sukāja matus, bet dažam jau bija cepure galvā.

Uz jautājumu, kā jūtas, viņš atmeta ar roku, un seja, kas vienmēr bija veselīgi iesārta, saviebās kā sāpēs. Tas nebija pārākuma apziņas žests, kaut gan pieredzējušais veterāns Gunārs Krastiņš varētu to atļauties. Par saviem komandas biedriem viņš 1970.gadā bija vecāks vidēji par gadiem 10 – 12.

Vienīgais sporta meistars. Sešpadsmit gadu vecumā viņš saņēma savu pirmo PSRS meistarsacīkšu dalībnieka karti. Tādu apliecību viņam ir 15. Gunārs ir spēlējis pret Bobrovu, Babiču, Šuvalovu, Pučkovu un vienā komandā ar „Dinamo” komandas priekšnieku Jēgeru arī pret Viktoru Tihonovu.

Viņš „pārlaidis” mūsu meistarvienībā desmit vai vienpadsmit vecākos trenerus, piedzīvojis, kā

nomainās komandu nosaukumi, grupu un klašu sastāvi, kā Latvijas meistarvienība no augstākās grupas būtībā nokļuva trešajā līgā. Bet, ja viņš mēģinātu atcerēties un pierakstīt visus spēlētājus, ar kādiem nācies spēlēt un dzīvot kopā, vajadzētu krietni daudz papīra. Tas nav vajadzīgs. Gunārs Krastiņš visā šajā laikā savā raksturā ir palicis tas pats Gunārs jeb „spicais”, kā viņu par acīgumu iesauca puikas gados. „Dinamo” otrajā sezonā Rīgā nospēlējis pirmās četras sacensības, uz Čerepovecu viņš gan aizbrauca, taču palika malā. Trauma. Nākošā – grūtā cīņa ar Kaļiņinas ASK bija tā, pēc kuras Gunārs saviebies atmeta ar roku. Jo vecā vaina nebija sadziedēta. Uz manu jautājumu, vai otrajā spēlē Krastiņš būs sastāvā, Alfonss Jēgers atbildēja: „Viņš mēģinās.” Bet Gunārs nemēģināja. Un, ja viņš nemēģināja, tad skaidrs, ka nevarēja.

Viņš dziļāk, nepatīkamāk nekā citi zina, ko nozīmē traumas. Nekur viņš nav lepojies ar savu nelaimju skaitu, kuras droši vien ieņemtu redzamu vietu ārzemju profesionāļu biogrāfijas reklamēšanā. Deguna lūzumi – četri. Abu plecu izmežģījumi, roku traumas, dažādi sastiepumi utt. No šī saraksta var palikt nelaba dūša ne vienam vien jaunajam hokejistam, bet vecāki var teikt, ka tad jau labāk bokss. Tik traki nav, tikai hokejā viens var dabūt vairākiem spelētājiem „paredzētās” traumas.

Nelaimju skaits apliecina ne tik daudz neveikšanos, cik sportisko ilggadību, neatlaidību un drosmi. Jo, kurš nemaz neiet ūdenī, tas arī neslīkst. Pēc traumām vienmēr ir grūti. Pirmajās spēlēs treneris tevi vēro ar bažām. Un tu domā to pašu: vai neesi pārāk uzmanīgs, vai nebaidies, ka plīsīs vecajā vai citā vietā. Vai tu komandai atdod visu, un vai puišiem tikai neliekas, ka pēc visa tā tu tomēr sevi pārāk taupi?

Katra trauma Krastiņu izsita no ierindas vidēji uz mēnesi. Ja saskaitītu visu kopā, no 15 laukumā pavadītiem gadiem pārītis būtu izsvītrojams. Taču to nedrīkst darīt. Katrs mēnesis, tāpat kā katrs gads, ir sportiskas varonības un izturības laiks. Tāpat kā šaubu, neziņas un dažādu, pat vispretrunīgāko lēmumu laiks. Tad gan varēja pārdomāt visu. Gan to, ka viņa pirmais hokeja treneris bija Roberts Pakalns, cilvēks, kas labi spēlēja pats un prata jaunajiem iemācīt cienīt un mīlēt skarbo, aizrautīgo spēli. Gan to, ka pirms hokeja viņš astoņus gadus bija „Daugavas” sporta skolas audzēknis pie Vadima Ulberga apguva ne vien futbola spēles elementus, bet arī iepazinās ar īstu sporta treniņu.

Vienu gadu viņš spēlēja futbola meistarvienībā par centra uzbrucēju. Tomēr hokejs vilināja vairāk.

Kopā ar Jāni Šūlbergu Gunāru tieši no VEF jaunatnes komandas uzņēma meistarvienībā.

Atcerēsimies, bija kādreiz tāda maiņa: Bušs, Krastiņš, Salcevičs. Tā spēlēja kopā sezonas piecas sešas. Gunārs bija maiņas „smadzenes”, uzbrukumu organizētājs, kombināciju veidotājs. Bušs toreiz bija „reaktīvs” – viņš no Gunāra vai smalka tehniķa Salceviča piespēles varēja zibenīgi iziet pret vārtiem. Un iemest. Viņi reizē kļuva par sporta meistariem, bet no lielā hokeja pirmie aizgāja Gunāra draugi. Gunārs hokejā vēl bija pirmais, bet nu tikai vienā ziņāno draugiem atpalika. Apprecējās pēdējais.

Gunāram bija augsta spēles disciplīna. Viņš neko neatļāvās pret komandas interesēm arī jaunības gados. Ja „jānoķer” pretinieka centra uzbrucējs, tad Gunārs to izdarīja labāk nekā aizsargs, jo, pirmkārt, tas bija viņa taktiskais uzdevums, otrkārt, liels ātrums un spēles ritma maiņa bija Krastiņa asākie ieroči. Viņš spēlēja kopā ar Juri Repsi. Gunārs nebija individuāli tik spilgts, taču lietpratīgas žūrijas komisijas dažādos turnīros ne reizi vien balvu, kas bija domāta labākajam uzbrucējam, pasniedza Krastiņam. Tad Gunārs „Daugavas” stadionā slidoja goda apli.

Bet bija arī citāda balva un citāds aplis. Tas, ko veic pedējo reizi un kad uz balvas rakstīts ... no sporta gaitām atvadoties.

Gadi, kuri jau bija tuvu trīsdesmitiem, un traumas lika pieņemt lēmumu šo pedējo apli veikt jau 1967.gadā. Vajadzēja taču nopietnāk domāt arī par profesiju. Hokeja dēļ (toreiz izbraukumi ilga mēnešiem) vidusskolu viņs varēja pabeigt, tikai pārejot uz vakara nodaļu. Divus gadus Gunārs mācījās arī treneru skolā, strādājot par RVR treneri.

Stāsta, ka ārzemēs slaveniem futbolistiem un hokejistiem ir tāda mode vairākkārt atstāt lielo sportu. Jo tur pēc katras tādas „pēdējās” spēles pieņemts pasniegt lielu balvu vai uzdāvināt ko vērtīgu, pie kā sportists pats saviem līdzekļiem tik viegli nevar tikt. Slavenais Aleksandrs Aļmetovs lielo hokeju atstāja jau 27 gadu vecumā. Nezin kā tur ārzemēs un vai Aļmetovs bija izvēlējies īsto laiku, taču Gunārs atgriezās tad, kad mūsu komandai klājās slikti. Tad viņš nāca talkā kopā ar Bušu un Salceviču, taču ... ielēca kā pelnos. Jo komandai bija atlikušas tikai 20 spēles. Tā Gunārs kļuva par līdzdalībnieku bēdīgākajam posmam mūsu meistarkomandas raibajā vēsturē – izkrišanā no A klases otrās grupas, kurai tolaik zemāku apakšgrupu vēl nebija.

Vienā no preses konferencēm Viktors Tihonovs, raksturojot Gunāru Krastiņu, atbildēja īsi un izsmeļoši: „Kaut visi 20 puiši būtu tādi.” Tas nozīmē to pašu, ko vīru sarunā atbildes vietā nozīmē pacelts īkšķis. Laikam, ja par sportistu var pateikt tik maz, tad nekāda garā atšifrēšana nav nepieciešama. Gunārs pats nav no runīgajiem. Boriss Majorovs saka, ka lielajā sportā bez godkāres nav ko darīt. Protams, Krastiņš nav Majorovs, taču ir daudz sasniedzis un pierādījis arī bez godkāres.

-

Nē, nē, tikai par mani nerakstiet. Tagad cita paaudze, cits hokejs. Bet par mani jau ir rakstīts, - viņš kā varēdams pūlējās mani pārliecināt. Taču žurnālista sirdsapziņa man neļāva nerunāt par mūsu hokeja veterānu.

Hokejs mainījies, tāpat ka mainījies hokeja treniņš. Kādreiz tas raksturojās ar mazāku vai lielāku apjomu, nevis ar intensitāti un disciplīnu. Kādreiz pēc sezonas – slidas nost un bučus kājās.

Nekādas speciālās gatavošanās vasarā. Futbols. Rudenī – tad sanāca kopā un sāka domāt par hokeju.

Slodze pieaugusi tā, ka grūti salīdzināt. Bez tam šodienas sports – tas ir arī, kā mēdz teikt, armijas kārtība un precizitāte. Sporta spēlē nepieciešams tas pats fanātisms, kāds jau sen ir izcilajiem individuālo sporta veidu pārstāvjiem. Katrs treniņš ir izplānots pa minūtēm, pa taktikas variantiem un tehnikas vingrinājumiem. Vai kāds zina, ka „Dinamo” komandā katra kombinācija, katra piecnieka un trijnieka darbība ir treniņā tūkstošreiz slīpēta? Lūk, šāds treniņš jau ir pamats spēles disciplīnai. Bet tas jau ir savi 30 – 40 procenti no uzvaras. Daži spelētāji sākumā vai nu nesaprata šo kārtību, vai nevarēja pie tās pierast.

Cik Gunārs pats nav strādājis savu spēka īpašību pilnveidošanā! Lūk, tieši šīs, varētu teikt, individuālās neatlaidības un darba gribas palaikam pietrūkst daudziem jauniešiem.

Juris Liepiņš „Dinamo” komandā bija tikai pāris sezonu. Par godīgu attieksmi pret kolektīvu viņš iemantoja cieņu un pārņēma komandas kapteiņa lenti no Zigvarda Salceviča.

Anatolijs Micītis. Vārtsargs. Vārtsargs, sākot ar Rīgas meistarkomandas tām grūtajām spēlēm, kad pretinieks cieši aplenca rīdzinieku vārtus, kad viņš ar ripām tika apšaudīts kā no ložmetēja, kad komandā vairs nevienā līnijā nebija kārtības, kad pretinieka pārspēka un savas komandas netrenētības rezultātā pajuka jebkāda spēles disciplīna. Viņš palika vārtsargs, jo viņam vairs nebija kur atkāpties. Ar savu ķermeni viņš aizsedza komandas vārtus, kā kaujā varoņi aizsedza savu biedru!

Jā, viņš kapitulēja sešas un septiņas reizes spēlē, taču glāba komandu no zaudējumiem ar divciparu skaitli.

Tas bija toreiz, kad „Daugavas” atklātajā hokeja laukumā uz lielo hokeju nāca vairs tik niecīgs skatītāju pulciņš kā dažkārt uz slikta cilvēka bērēm – tikai piederīgie un ziņkārīgie. Pēc tādām spēlēm

Toļiks lēniem soļiem ienāca ģērbtuvē, smagi nosēdās, izņēmis roku no lielā „tauriņķeramā„ cimda, novilka to pār sasvīdušo pieri, no kuras it kā ar katru zaudētu maču mati atkāpās arvien tālāk atpakaļ, un saguma. Kluss viņš bija vienmēr, bet šādās reizēs kļuva vēl noslēgtāks. Spēle nedeva prieka. Prieku, atslābināšanos meklēja citur. Ar draugiem, kas pacienāja viņu, uzsizdami uz pleca: „Toļik, tu vienīgais biji malacis.” Ar svešiem, kas gribēja iepazīties ... Tā bija it kā vieglāk pārdzīvot smagos zaudējumus, aizmirsties. Zināmai spēlētāju grupai tas bija pat pieņemts, un šī grupa pati sev bija iegalvojusi (lai attaisnotos kaut vai savas sportista sirdsapziņas priekšā), ka laiku pa laikam šāda atslābināšanās nerviem nākot par labu. Pēc tam nespēks, auksti sviedri, bet tad pirts, treniņš, atkal pirts, un dzīve sākas no jauna ...

Viktors Tihonovs Anatolija Micīša nevēlamajiem ieradumiem pieteica ultimātu. Un, kā vecākais treneris tagad saka: „Toļiks pārauga acīm redzot.”

Vai mazums bija spēļu 1.līgā, kad viņš tikai uzvilka un novilka smagiem un neskaitāmiem atribūtiem bagāto vārtsarga mundieri? Kā justos aktieris, kam katrai izrādei jāgatavojas, bet uz skatuves kā netiek, tā netiek? Anatolijs prata pārdzīvot arī šo sevis, kā viņam likās, „norakstīšanas” kompleksu. Viņš mēģināja justies kā kosmonauta dublieris, jebkurā brīdī būdams gatavs visatbildīgākajam uzdevumam. Bet, lai arī hokeja vārtsarga domas lidotu, cik augstu grib, viņš ir zemes cilvēks. Viņam vajadzīgs ledus un vārti. Un cīņa, tos aizstāvot. Nekādi treniņi nespēj šo cīņu aizvietot. Bet reiz, kad pēc ļoti ilga pārtraukuma Micītis stājas „Dinamo” vārtos, kāds žurnālists izšāva trāpīgu asprātību: „Diez vai Toļikam nav slidas sarūsējušas?”

Vārtsargam publika aplaudē daudz un dāsni, taču neko nekad nepiedod. Jo vārtsargu vērtē ne tikai pēc atvairītām, bet arī vārtos ielaistām ripām ... Bija grūtas, neveiksmīgas, bet tomēr nesalīdzināmi vairāk grūtas, bet lieliskas spēles, kad Toļiks vārtos bija nepārspējams, kad varēja tikai apbrīnot viņa aso reakciju, pozīcijas izvēli, vietas izjūtu un savdabīgo tehniku.

Veterāns saglabāja sportisko formu tik ilgi, ka vēl dinamiešu augstākās līgas debijas sezonā, kad Viktors Afoņins atradās turnejā PSRS II izlases sastāvā, komplektējot „Dinamo” komandu pirms brauciena uz Čehoslovakijas pilsētām, vecākais treneris sacīja komandas priekšniekam Alfonam Jēgeram: „Jāformē izbraukuma dokumenti Toļikam.”

Eduards Strauts. Labs puisis, labs hokejists, aizgāja no komandas, nebūt neizsmēlis savas hokejista prasmes bagātības. Bet jau pēc otrās treniņnometnes lūdza atbrīvot viņu no komandas.

Motivējums pavisam cilvēcīgs un saprotams: nevar tik ilgu laiku dzīvot atrautībā no ģimenes.

Akurāts, centīgs cilvēks, interesants, īpatnēja stila hokejists bija Verners Spāde. Taču kādu laiku Spāde netrenējās un zaudēja fizisko kondīciju. V.Tihonovs šķīrās no viņa ar nožēlu.

Anatolijs Kuzņecovs komandas interesēs izdarīja visu, kas bija viņa spēkos. Taču viņš sasniedza savu spēju „griestus”, izsmēla savu potenciālu, bet komanda cēlās augšup. Viņu pārauga tādi jauni hokejisti kā H.Balderis un H.Vasiļjevs.

Arī no vecākā trenera uzaicinātajiem hokejistiem bija dabiskais atbirums. Valerijs Novikovs tā arī pats nekļuva īsti skaidrībā, kas viņam patīk vairāk – hokeja treniņš vai tikšanās ar meitenēm.

Aleksandrs Smahtaļins un Aleksandrs Stebļins, kuru sniegums un perspektīvas neatbilda komandas pieaugošajām prasībām, arī deva savu ieguldījumu komandas spēlē.

Vietējo jauno hokejistu izaugsme radīja veselīgu konkurenci un deva cerības nākotnei, tāpēc par jaunatnācēju drīzu aiziešanu nebija daudz ko pārdzīvot kā par tādiem, kam netrūka ne talanta, ne

pieredzes, taču kuri Rīgas „Dinamo” komandā spēlēja neilgu laiku: Ēvalds Jurāns, Andris Ansveriņš, Vjačeslavs Malovs, Aleksandrs Safronovs, Anatolijs Kršeminskis. Ēvalds Jurāns – visai talantīgs puisis – neiekaroja sev vietu pamatsastāvā tikai rakstura trūkuma dēļ. Viss bija atkarīgs no viņa paša. Piemēram, kā sasildīties, ja tev slidas pie kājām, bet pašam vēsi? Muļķīgs jautājums, vai ne? Protams, ka tikai slidojot. Bet vienā no treniņiem, kad Ēvalds traumas dēļ nevarēja piedalīties nodarbībā, bet tikai slidot, viņš, uzvilcis divus treniņtērpus un mazliet paslidojis, nopietni griezās pie trenera: „Bet man ir auksti ...”

Andris Ansveriņš atgriezās Rīgā no Kijevas „Dinamo” kā pieredzējis augstākās līgas hokejists.

Vecākais treneris uz viņu lika lielas cerības, bet jau pēc pirmajiem pirmsledus treniņiem Andris izrādījās no tiem, kas apšauba tāda vai cita vingrinājuma lietderību, izteica te izbrīnu, te nesaprašanu („Kāpēc man tas jādara? Tiksim uz ledus, tad es parādīšu, kas prot spēlēt!”). Viktors Tihonovs jau toreiz zināja vai simt piemēru, ka šādi hokejisti paliek uz vietas, jo viņus apsteidz tie, kas vairāk trenējas. Arī uz ledus viņi nekad nav labākie, viņu pašapmierinātība ar to, ko viņi jau prot, ir slikta pazīme. No Andra bija jāšķiras.

Kas gan no „Dinamo-70” neatceras lieliski, rezultatīvi spēlējošo maiņu Kršeminskis - Malovs – Lomakins? Vjačeslavs Malovs bija viens no „Dinamo” pirmo sezonu talantīgajiem spēlētājiem, „mīkstas”, precīzas piespēles īpašnieks, kas acumirklī prata novērtēt situāciju, izvirzīdams uzbrukumam vai metienam ātro Kršeminski vai tehnisko Lomakinu.

Taču Malova uzvedība ārpus hokeja, ārpus komandas nebija bez vainas, un hokejs tādu režīmu necieta un nepiedeva. Vjačeslavs iedomājās, ka viņš kā „vadošais” hokejists var dzīvot pēc sevišķa, no citiem atšķirīga „plāna”. Treneri uzņēmās zināmu risku, atstājot viņu komandā līdz tās pārejai uz pirmo līgu. Bet Minskā, kad rīdzinieki aizvadīja tikai savu otro maču pirmajā līgā, Malovs pēc zaudētas spēles, kad visiem puišiem un treneriem vakariņojot garastāvoklis bija tāds, kāds tas var būt tikai pēc zaudējuma, „aizsēdējās” tajā pašā restorānā jautrā kompānijā ...

Mērs bija pilns. Malovs tika no komandas izslēgts un diskvalificēts. Toreiz šis solis bija pareizs un nebūt ne pārsteidzīgs vai zaudējuma rūgtuma iespaidā izdarīts. Un varbūt tieši tas palīdzēja viņam nepamest hokeju, atgriezties 2. līgas komandā.

Hokeja cienītājiem un pat dažiem sporta darbiniekiem nepatika (likās nepamatota) Aleksandra Safronova atbrīvošana no kolektīva. Komandas vadība arī šajā jautājumā vadījās pēc devīzes: disciplīna visiem viena.

Aleksandrs Safronovs dinamiešu spēlē ienesa to augstākās līgas nesaudzīgās, bet sportiskās cīņas garu, kas citiem mūsu komandas hokejistiem vēl bija svešs un likās visai nereāls. Saša, kaut neliela auguma, bet drosmīgs un stiprs, nebaidījās neviena. Viņš nevairījās sadursmju, viņš meklēja tās, „līda”, lauzās uz pretinieka vārtiem ar tādu sparu, ka, likās, viņu pat neatturētu dzeloņstiepļu pinums. Un, kad no izdevīgas situācijas netrāpīja vārtos, viņš padauzīja nūju pret ledu nevis no dusmām, bet gan it kā sagatavodamies jaunai ledus kaujai, sakārtoja ķiveri, spītīgi iecirta galvu, caur pieri raudzīdamies uz ledu. Viņa spēle, viņa cīņas azarts, sevis nesaudzēšana nevarēja neradīt simpātijas. Pat sēdēdams rezervistu vietā, viņš mācēja iekvēlināt partnerus cīņai, aizraut tos. Viņš saknieba plānās lūpas un lēca pāri apmalei ar tādu sejas izteiksmi kā bokserim pirms pēdējā raunda.

Safronovs, būdams pieredzējis hokejists, apzinājās savas spējas un pretendēja uz visa piedošanu, uz privilēģijām, kādas viņam par spēlēšanu it kā pienākoties. Viņš neatzina kolektīvo disciplīnu.

-

Es aiziešu no komandas un Tihonovam pierādīšu ... (A.Safronovs.)

-

Tikko tu būsi no komandas prom un no disciplīnas vaļā, tu pazudīsi .. kā hokejists.

(V.Tihonovs.)

Darbā ar Anatoliju Kršeminski komandas vadītāji izmēģināja visus iespējamos līdzekļus. Ne ar vienu netika tik daudz runāts, skaidrots, mēģināts pārliecināt un sodīt, lai kaut kādi piespiestu vai izvilinātu ar labu vai viltu viņa dotības komandas interesēs. Viņš bija liela auguma, ātrs, spēcīgi meta.

Taču Toļas labākās spēles bija tikai komandas vadītāju sistemātiska, pastāvīga „spiediena” rezultāts. Šim spēlētājam bija viss, izņemot stipru gribu. Viena no interesantākajām personībām visos „Dinamo” pastāvēšanas laikos.

-

Anatolij, vai esi gatavs spēlei?

Paskatās. Nesaka ne jā, ne nē.

- Nu ko mums dod rīta rosme? Un iesildīšanās ... Un šāds vingrinājums ko? – tāda bija Anatolija filozofija. „Viņā hokejista bagātība ir kā zemes dzīlēs, kas labprātīgi neko nedod, bet slēpj tās,” runājot par Anatoliju Kršeminski, saka Viktors Tihonovs.

Aizejot uz citu komandu, sportists vienmēr ir spiests vairāk trenēties nekā iepriekšējā. Viņš pārgāja uz Saratovas „Kristālu”, kur solījās rādīt labu spēli. Saratoviešu treneris Roberts Čerenkovs apstiprināja, ka Anatolijs trenējas labi, taču spēle neveicās. Rīgā viņš bija labāks. Kršeminskis atgriezās mājās un spēlēja B klasē – „Latvijas bērza” komandā.

Diezin vai kāds cits no jau minētajiem (un neminētajiem) hokejistiem, kas kādreiz spēlējuši „Dinamo” komandā, iemantojis tik lielu hokeja cienītaāu popularitāti kā Boriss Ponomarjovs. Gan ar savām pirmajām vietām snaiperu, labāko vārtu guvēju un piespēlētāju sarakstos, gan ar savu viltību, efektīvo un vienlaikus arī efektīgo, eleganto spēles manieri, ar galvu reibinošu ripas driblu, kad, liekas, ripa ar neredzamiem pavedieniem saistīta ar viņa nūju.

Bet, lūk, mūsu komandas augstākā sasnieguma sezonas nogalē, kad kolektīvs godam izturējis ugunskristības, izgājis augstākās līgas kaujas lauku uguņus un ūdeņus, ziņa: „Boriss Ponomarjovs aiziet no Rīgas „Dinamo”.” Žēl? Vispār jā. Bet nezin kam vairāk: hokeja cienītājiem vai hokejistam pašam? Mūsu prasīgajai, objektīvajai hokeja cienītāju saimei nepagāja secen Borisa Ponomarjova meistarības devalvēšanās. Hokeja draugi taču labi atceras šī hokejista sniegumu 1.līgas sezonās, un neviens viņiem nevar aizliegt to salīdzināt ar augstākajā līgā redzēto. Salīdzinājums nav par labu Borisam.

Sportisti atstāj kolektīvu dažādu iemeslu dēļ: gan slikti dzīves vai treniņa apstākļi, nesaprašanās ar kolektīvu, treneriem, gan – gluži vienkārši – viņi neatrod savu spēli, savu vietu komandas spēlē. Ir taču daudz piemēru, kad, neatradis vietu vienā, jau neperspektīvajos ierakstītais hokejists citā kolektīvā sasniedz visaugstākās sporta meistarības virsotnes. Ir pat kolektīvs piemērs – „Kriļja Sovetov” komanda, kurā tādu savā laikā citos klubos „izbrāķētu” hokejistu netrūkst. Protams, ar vienu noteikumu – šie hokejisti neatlaidīgi strādā treniņos. B.Ponomarjovam par dzīves apstākļiem Rīgā būtu grēks sūdzēties, un to viņš arī nedara. Tātad iemesls cits.

Atcerēsimies spēles 1. līgā, kad Boriss bija komandas vārtu karalis. Kad viņš, vai uz vietas stāvot, ar smalku tehniku, ar juveliera precizitāti meta ripas pretinieka vārtos. Kad viņš bija ātrāks par pretinieku. Bet jau toreiz (un ne reizi vien) Viktors Tihonovs ar viņu runāja bieži un ilgi. Šīm sarunām no trenera puses nebija nekā kopīga ar „piesiešanos” vai kādu speciālu nepatiku. Vienkārši treneris jau sen bija ievērojis, ka Boriss nemīl treniņos strādāt. Ka viņš labprāt

„nozog” pāris metru ledus starta un finiša ātruma vingrinājumos, ka vasarā, kad puiši melnās miesās liek pamatus savai fiziskajai kondīcijai, Boriss priekšroku dod mērenām slodzēm. Tā sakot, tiksim uz ledus, tad jau redzēs, kas to hokeju īsti prot, kas būs tie, kas skries kaklu lauzdami, bet pa tukšo, jo „produkciju”, kas attēlojas uz rezultātu tablo un turnīra tabulā, viņi nedod. Te eksāmenu sesija Permas Pedagoģiskajā institūtā, te atkal slimība. Objektīvie iemesli, protams, prasīja savu, taču treneris redzēja, juta, ka Boriss ir ne visai nobažījies par savu nepietiekamo sagatavošanos. Tā viņam diez ko nerūpēja. Laikam viņš ticēja savai fortūnai, kas spēļu laikā uzsmaidīs – un gan jau viņš atkal būs rezultatīvākais. Un, ja būs, tad lai pamēģina viņam ko pārmest. Bet ja pārmetīs, kas gan varēs atspēkot tādu neapgāžamu argumentu kā statistika! Šī filozofija, kas pārvērtās ticībā, bija akla un maldīga. Bet toreiz, spēlējot pirmajā līgā, kad Rīgas dinamieši, zaudējot trīs četrus vārtus, varēja iemest četrus piecus, viņi vēl nezināja, cik augstu tiks uzsista cena katrai kļūdai augstākajā līgā.

Treneris to visu nojauta un apzinājās. Savas komandas nākotnes modelī viņš gribēja redzēt arī nākotnes Borisu Ponomarjovu. Tādu, kas iemetīs vārtus ne tikai pēc partneru pūliņiem, cita kauliem brakšķot pret apmalēm, bet arī pēc paša cīnīšanās. Bet hokejists, kas sevi taupa treniņā, kas savos uzskatos sadala hokejistus pēc izturamās slodzes un dabas dotībām grāvračos un pianistos, par cīnītāju nekļūst. Bet ne jau neglābjami. Kam šī rakstura nav no bērnības, tas jārūda. Jarūda ikdienas treniņa grūtībās.

Tas, šķiet, bija Saratovā vai kādā citā no izbraukuma spēlēm. Pēc mača (rezultātam šeit nav nozīmes) vēru Viktora Tihonova viesnīcas numura durvis. Treneris sēdēja pie galda, viņam pretim – Boriss Ponomarjovs. Abi klusēja. Gribēju atvainoties par ierašanos nelaikā, bet Viktors Tihonovs sacīja: „Lūk, pavaicā žurnālistam vai jebkuram no viņiem Rīgā, kā tu šogad spēlē, salīdzinot ar pagājušo gadu. Viņi tev pateiks acīs.”

Un, kaut arī man tieši neviens neko nevaicāja un es arī neko neteicu, bija redzams, ka Boriss ar šo klusumu ir apmierināts. Kā cilvēks, kas priecīgs par to, ka nav jādzird nepatīkami, kaut patiesi vārdi. Daudziem taču pat nepelnīta uzslava ir patīkamāka par pelnītu kritiku. Boriss piecēlās. „Tu apdomā visu labi, un tu pats pārliecināsies, kam taisnība,” uzskatot, ka saruna izbeigta, sacīja treneris.

Arī man toreiz likās, vai tik treneris nav pārāk bargs. Puisis izglītots, elegants kā laukumā, tā dzīvē. Viņa intelekta pietiktu puskomandai. Pieklājīgs, labas manieres. Un, ja met tik daudz ripu vārtos, vai tiešām vēl kas vajadzīgs?

Jā, šo pašu atšķirīgo uzskatu dēļ par sevi pašu, par savu vietu un spēli hokejā, par hokeju vispār viņš jau vienreiz gribēja aiziet no komandas. Toreiz treneri, kolektīvs viņu pierunāja mainīt savu lēmumu, jo par katru, kur nu vēl gudru, kaut arī drusciņ ietiepīgu vai stūrgalvīgu cilvēku, turklāt apdāvinātu un jaunu, ir vērts cīnities. Sevišķi par viņa uzskatu laušanu, dodot iespēju pašam pārliecināties par to aplamību spēlē.

Sezona pec sezonas trenerim par Borisu nostiprināja vienu secinājumu: viņš spēlē labi tad, kad tas viņam izdevīgi. Pirmajā sezonā viņš sevi netaupīja, atdeva savus spēkus treniņā un, protams, spēlē. Kā visrezultatīvākais viņš komandā ieņēma, tā sakot, galveno, vadošo pozīciju. Bet Boriss vai nu nesaprata, vai negribēja saprast, ka par rezultatīvāko viņš bija kļuvis, tikai pateicoties komandai, kolektīvam. Treneri viņam to atgādināja ne reizi vien, taču hokejists šajos vārdos neieklausījās.

Nesaprata, ka tik labi viņš izskatījās tikai uz komandas snieguma fona. Divas sezonas pēc kārtas Borisa sagatavošanās radīja bažas. Viņam zuda ātrums, jo treniņā viņš apzaga sevi. Gatavojoties debijai augstākajā līgā, pārbaudes spēles šīs bažas apstiprināja. Jā, čempionāta pirmajās deviņās spēlēs viņš iemeta sešus vārtus, taču pēc tam desmit mačos pēc kārtas neko.

Viņi atkal sēdēja divatā – vecākais treneris un hokejists. Saruna izvērtās par pēdējo brīdinājumu hokejistam: -

Nekāda tava tehnika, nekāda tava taktika nepalīdzēs, ja tev nebūs gribas, ja tu cīņai neatdosi sevi visu. Tu vienkārši vairs nebūsi mūsu komandai vajadzīgs.

Boriss sita sev pie krūtīm, deva goda vārdu, solīja pierādīt, ka būs labākais ... Par to tika runāts arī komandas sapulcēs. Boriss trenējās pēc speciālas programmas. Bet kā?

-

Ja nav dzelžainas gribas, lielajā hokejā to nekas nevar kompensēt. Ne izglītības līmenis, ne pieredze. Dzīve to ir apstiprinājusi un apstiprina ik brīdi, - saka Viktors Tihonovs.

Boriss ar savu taupīšanos treniņā negatīvi ietekmeja vēl vienu labām dotībām apveltītu hokejistu – savas maiņas partneri Vladimiru Serņajevu. Un vai tad kāds brīnums, ka trešais – Viktors Verižņikovs, kam nebūt nav tādas smalkas tehnikas, taču ir neizsīkstošs cīņas spars, bija spiests „atstrādāt” par abiem „tīrās”, „racionālās”, intelektuālās spēles spēlētājiem.

Pienāca un pagāja dinamiešu un arī Borisa Ponomarjova pirmā sezona augstākajā līgā. Tā parādīja komandas, spelētāju un arī treneru atbilstību pasaules hokeja standartam, jo tieši tādas markas ir padomju hokejs un tā augstākā līga. Bija spēles mājās un izbraukumā, kad Borisa Ponomarjova laukumā nebija. Viņš staigāja pa Rīgas un citu pilsētu Sporta pilīm un viesnīcām lēni, nesteidzīgi. Laipni pasmaidot, paskaidroja, ka nav ne savainots, ne slims. Un nekad tieši nesūdzējās, ka treneris netaisnīgi viņu neliek sastāvā. Bet visa viņa izturēšanās liecināja vienu: nu jūs taču saprotat, ka man nodarīts pāri, ka mani nesaprot ... ... Tikko bija noslēdzies izšķirošais mačs ar Čeļabinskas „Traktoru”. Izšķirošais, kuram atkarībā no iznākuma bija lemts nosaukt Rīgas „Dinamo” vai nu par piekto, vai astoto, tas ir, priekšpēdējo, komandu augstākā hokeja ranga sarakstā. Boriss Ponomarjovs spēlēja. Un spēlēja labi. Bet pirmais, ko viņš pēc mača pa ceļam no ledus uz ģērbtuvi teica, skanēja triumfējoši: -

Es atkal esmu rezultatīvākais.

Bet aiz muguras nāca vesela komanda, no kuriem neviens neteica „es” ... Kam un ko šajā kolektīvajā uzvarā un smago cīņu finiša mirklī šis „es” gribēja pierādīt?

B.Ponomarjova aiziešana no komandas nebija vairs noslēpums. Viņš jau bija uzrakstījis iesniegumu. Pēc treniņa „Dinamo” sporta nama vestibilā gaidīju Viktoru Tihonovu. Tepat pa vestibilu kā students pie pasniedzēja istabas durvīm nemierīgi maršēja Boriss.

Savā klusajā, samtainajā tonī viņš man jautāja: -

Un ko gaidāt jūs?

-

Viktoru Vasiļjeviču.

-

Kādā lietā?

-

Jāaprunājas. Šis tas jāraksta.

-

Rakstīsiet? Varbūt par komandu. Diez vai Ponomarjovam tur atradīsies vieta?

-

Atradīsies.

Man nācās pagaidīt. Viktors Tihonovs no ģērbtuves iznāca piesarcis. Labu brīdi viņš bija runājis ar Borisu Ponomarjovu. Un saruna laikam nebija no patīkamajām. Arī Borisam ... Bet kuras sarunas pirms šķiršanās tādas nav?

Sportista aiziešanu no komandas, kurā viņš izaudzis, daudz ko iemācījies, ieguvis ne vien morāli, bet arī materiāli, taču maz tomēr sapratis, var salīdzināt ar vīrieša aiziešanu no labas, veselīgas ģimenes, lai atrastu citu mīlestību – ja ne labāku, tad vismaz savādāku. Un vai tad nav arī laimīgu šādu otro mēģinājumu? Bet sportā taču ir vienkāršāk nekā ģimenē. Ir taču iespējami vēl trešie un ceturtie aiziešanas gadījumi. Gadās arī vēl laimīgāka atgriešanās, bet tā jau saistīta ar rakstura pārbaudi, savu uzskatu pervērtēšanu. Pāris mēnešu laikā Boriss pārliecinājās, ka citur – Voskresenskā – ledus nemaz nav gludāks. Viņš atgriezās atpakaļ dinamiešu kolektīvā.

Kā redzams, gadu gaitā „Dinamo” kolektīvs šķīries no vairākiem labiem, spējīgiem hokejistiem. Bet tāpēc komandas rezultāti nepasliktinājās. Tieši otrādi – komandas progress ir acīm redzams. Un ne tādēļ, ka jaunatnācēji būtu labāki, talantīgāki vai nobriedušāki. Visu izšķīra darbs.

Andris Hendelis, komandas veterāns, izgājis ar to kopā no augstākās līgas līdz ... augstākajai.

Pēdējos trijos gados (ar gada pārtraukumu) viņš bija komandas kapteinis ...

Viens no sarežgītākajiem, nebūt ne viegliem raksturiem. Diezgan patmīlīgs, nelabprāt atzīst savas kļūdas, kritiku pārdzīvo slimīgi. „Stabilu sniegumu neparādīja galvenokārt tāpēc, ka nebija pietiekami prasīgs pret sevi” (no komandas vadītāju raksturojuma).

Tieši tad, kad Andra sniegums un viņa spēles uzlabošanas iespējas tika apšaubītas visvairāk, viņš mācēja mobilizēties un izkliedēja šaubas („Dinamo-74” sezonas sākumā). Reizēm tas izskatījās pēc futbola un hokeja veterānu iemīļota paņēmiena: labi spēlēt tikai sezonas sākumā, lai iekļūtu sastāvā, un sezonas beigās, lai no komandas neatbrīvotu ...

Bija spēles, kad par Hendeļa nobriedušo sniegumu varēja gan priecāties, gan pabrīnīties. Bija lieliski gūti vārti (ar ACSK Rīgā, apspēlējot Tretjaku), bija arī apbrīnojamā veidā negūti, bija „tačkas stumšana” ne vienā mačā vien (sezonas beigās). Viņu hokejā atcerēsies ilgi, un arī viņam būs daudz ko atcerēties no hokeja.

Vienpadsmit gadus no saviem divdesmit deviņiem pavadījis hokeja laukumā. Meistaros viņš debitēja no RVR kolektīva, kur Andra treneris bija E.Rozenbergs. Uz meistarvienību viņu kopā ar Kršeminski un Kuzņecovu uzaicināja treneris K.Ronis. Savas debijas gadā Andris kopā ar Kuzņecovu spēlēja par malējo uzbrucēju, bet centrs bija sporta meistars Majancs. Taču drīz vien un tā līdz pat pēdējam laikam Andri redzējām centra uzbrucēja postenī. Nepieciešamības gadījumā pat divās maiņās.

Spēlējot pirmajā līgā otro gadu, Andra Hendeļa jaunie partneri bija ledus kaujinieki no augstākās līgas Vladimirs Markovs (no Maskavas „Spartaka”) un Aleksandrs Sokolovskis (no Gorkijas „Torpedo”). Laikraksts „Sports” 1972. gada valsts čempionāta pirmās spēles priekšvakarā publicēja interviju ar Hendeli. Lūk, viena no viņa atbildēm: -

Zinu, zinu, ko no manis gaidāt! Lai pasaku, ka mēģināsim izlausties uz augstāko līgu. Tā arī ir – darīsim, ko varēsim.

Tātad Andris Hendelis vārdu turējis. Par to liels paldies! Mazliet skumji, ka lielā hokeja dienās bangojošās Sporta pils tribīnēs vairs neatskan tik pierastais sauciens: „Andža, vārtus!”

Kas veido kolektīvu? Visi tā locekļi. Ne jau tikai tie hokejisti, kas var sniegt „koncertu” vienā vai otrā mačā, kam dabas māte kā dāvanu iedevusi rokās hokeja nūju, ātras kājas, gudru galvu un prasmi iemest ripu vārtos. Bet arī tie, pret ko daba izturējusies skopāk, kuriem treniņā jāapgūst tas, kas citiem jau autiņos ielikts. Kuri slēpj traumu, lai tikai tiktu laukumā, lai treneris nedomātu, ka hokejists nobijies, kuri slido, kamēr vien ledus brīvs, un izdara metienus uz vārtiem vēl tad, kad citi jau sen nomazgājuši treniņa sviedrus un aizgājusi. Lūk, „Dinamo” 22.numurs Haralds Vasiļjevs. ... Gatavojoties 1972. gada sezonai, Kijevā rīdzinieki divreiz zaudēja. Vainu meklēja ne tikai zaudējumu nomāktie treneri, bet arī paši hokejisti. Un Igors Kobzevs, pats puisis kā ozols, neizpratnē paraustot plecus, norādīja uz Haraldu Vasiļjevu: „Nevienam neiet spēle. Pat viņam ne. Bet Haralds taču ir dzelzs puisis. Ne dzer, ne smēķē, gatavojas tā kā neviens.” Igors par etalonu izraudzīja tieši Haraldu Vasiļjevu. Ne toreiz, ne citreiz mūsu vienībai neveicās ne jau tāpēc, ka daži nebūtu ievērojuši sportista režīmu. „Diagnoze” tika uzstādīta diezgan ātri un bija precīza – sakarā ar spēļu pārcelšanu un ārzemju braucienu komanda nebija trenējusies tā, kā vajadzētu.

Haralds Vasiļjevs, izsakot savas domas par treniņu, neielaižas nekādās diskusijās par tematiem „vai tas ir ļoti grūti, kad ir grūti”, un „vai vispār nepieciešams tik ļoti daudz un intensīvi trenēties”. („Ja es neesmu trenējies, nejūtos labi. Tad, kad mani atbrīvoja no nodarbībām sakarā ar eksāmeniem institūtā, man kaut kā pietrūka.”)

Tās sezonas cīņas Kijevā mūsu komandai un Haraldam laikam ilgi palika atmiņā. Pēc Rīgā veiksmīgi spēlētajiem mačiem laikraksta „Sovetskij sport” balvas izcīņā Kijevas turnīrs, kurā rīdziniekam vēlreiz nācās krustot nūjas ar augstākās līgas hokeja komandām (šoreiz bez savu skatītāju „dopinga”), deva objektīvu atbildi uz jautājumu: „Kas katrs ir?” Haralds dabūja pamatīgu traumu.

Slimnīcā viņam uzlika vairākas šuves, pēc tam acs vairākas dienas bija vai visās varavīksnes krāsās. Bet kas tas par hokejistu, kas baidās dabūt zilumu?

Viņš ir bezbailīgs. Laukumā – pa vistaisnāko ceļu drāžas cīņas mutulī. Lai viņu apturētu, pretinieki nav visai izvēlīgi līdzekļos. Bet viņš nekurn, nesūdzas, „neatspēlējas”. Drīzāk viņš ir nelaimīgs un sašutis par sportiskā cīniņa nepareizo interpretāciju.

Nepārtrauktā kustībā te turp, te atpakaļ – tāds viņš bija visu 1972. g. sezonu. Grūto un garo sezonu, kas viņam kopā ar vēl citiem komandas puišiem deva tiesības uz PSRS sporta meistara titulu.

(Gadu agrāk meistara nozīmīti ieguva Helmuts Balderis, bet vēl agrāk – Valerijs Odincovs. Viņiem tas izdevās Eiropas junioru čempionātā, kura uzvarētājs kopā ar citām balvām iegūst arī katra padomju sportista loloto meistara nozīmīti.)

Nē, Haralds nebija skaudīgs. Kaut arī no RVR jauniešiem uz junioru komandu pirmo uzaicināja viņu. Viņu pirmo „izmēģināja” arī meistaros, kad „Daugavu” vadīja Jānis Šūlbergs. Toreiz sešpadsmitgadīgais puisis bija vienā maiņā ar Krastiņu un Kršeminski. Bet, kad viņus, jaunos jeb, kā toreiz teica, „mazos”, uzaicināja trenēties Viktors Tihonovs, Haraldam acu priekšā bija Valerija Odincova izaugsme. Vienas sezonas laikā Valerijs bija tā progresējis! Protams, iekļūt PSRS junioru izlasē bija arī Haralda sapnis. Taču viņš apzinājās, ka nespēlē pietiekami stabili. Izlasē ietika Helmuts, un tam tā laikam bija jābūt.

Haralds darīja visu, lai iekļūtu „Dinamo” sastāvā. Ne tikai paklausīgi un centīgi izpildīja treneru norādījumus. Paklausīgās izpildīšanas periods attiecināms uz tām bērnības dienām, kad viņu kopā ar divus gadus jaunāko brāli Edmundu tēvs aizveda uz „Lokomotīves” stadionu pie hokeja vecmeistara Alekseja Auziņa. Vasiļjevu ģimenē valdīja likums – ja skolā trijnieks, nekādu hokeja

treniņu! Haralds 8. klasi pabeidza bez trijniekiem. Tēvs, kas kādreiz pats bija spēlējis futbolu, mudināja zēnus trenēties tā, lai varētu iekļūt meistarvienībā.

Paradoksāli, ka Rīgā, kur tik asi izjūtams labu hokeja treneru trūkums, līdz 16. gadu vecumam Haraldu jau bija trenējuši pieci treneri. Hokeja pamatus viņam mācīja E.Rozenbergs un arī E.Klāvs.

Tādejādi, nokļuvis V.Tihonova rokās, Haralds jau varēja salīdzināt, vērtēt un pārbaudīt vienu vai otru ieteikumu. V.Tihonova dotā slodze ir liela, bet nodarbības ir interesantas, nevis nomācošas. Viss, ko treneris stāsta, ir skaidrs. („Kas gan var būt labāk, ja treneris norāda uz tavu trūkumu, ko tu pats ar attiecīgu vingrinājumu vari labot.”) Šādas „piestrādāšanas” rezultāti ir gandrīz vai taustāmi. Protams, ir brīži, kad nepieciešama atpūta. Bet pēc atpūtas atkal viss ir normāli.

1972. gada pirmssezonas turnīrā Kijevā, kad viņu apbalvoja kā Rīgas „Dinamo” labāko spēlētāju, Haralds, pieņēmis apsveikumu, klusu, it kā atvainodamies, noteica: ”Bet es taču neiemetu nevienus vārtus.”

Ar savu spēli Haralds nebija visai apmierināts. Treniņā viss izdevās daudz labāk, bet spēlē tas nez kur pazuda. Bet nevar taču stabili neveikties! Varbūt līdz ar pieredzi augs arī precizitāte. Tā domāja Haralds pats. Tāpēc hokejistu atpūtas vienīgā mēnesī – saulainajā jūnijā velti bija viņu meklēt bezdarbībā nīkstam pie sulas glāzes (Haralds nedzer pat stipru melnu kafiju) vai stundām ilgi cepināmies pludmalē. Viss sadalīts pa stundām – mācības (viņš ir LVFKI students) un atpūta. No studenta portfeļa viņs nešķiras arī izbraukumā.

Kas attiecas uz pašu spēli, ilgu laiku šai maiņai (ar P.Vorobjovu centrā) 1. līgā bija augstākais lietderības koeficients: tā vismazāk zaudēja mikromačos un ar abiem „mūžīgajiem dzinējiem” malās – Haraldu Vasiļjevu un Aleksandru Kļinšovu nokausēja jebkuru pretinieku. Pēc Vorobjova savainošanas par Haralda un „Kļina” partneri kļuva Hendelis. Un kas notika? Maiņa ne tikai nezaudēja savu īpatnējo rokrakstu, bet Hendelis vēl iemeta 8 vārtus. (Liekas, ka, tieši spēlējot mazākumā, Haralds un „Kļins” jūtas savā elementā.) Neremdināma cīņa par ripu, par zaudētās atgūšanu, par pretinieka pārsteigšanu ar zibenīgu pretuzbrukumu.

Haraldam nav viena īpaša hokejista ideāla. No visiem viņš cenšas ņemt to labāko, jo, kopējot ideālu pilnībā, var nokopēt arī viņa trūkumus. Maļceva un Harlamova gājieni uz vārtiem. Tas, lūk, ir ideāls. Bet kur viņš, šis nelielais, bet sīkstais puisis, ņem milzīgo enerģiju katras cīņas katrai sekundei, par ko viņu tik ļoti ciena visi komandas puiši? Spēlei viņš gatavojas vienatnē, kaut gan pēc rakstura nav noslēgts. Kad labi veicies, viņš ir priecīgs. Par partneriem un par sevi arī. Bet, ja spēle zaudēta, viņš jūtas kā parādnieks.

Vai sešos gados viss neparastais jau nav apnicīgi parasts? Par to Haralds tikai pasmejas: „Komandas un vispār hokejistu dzīvē romantikas netrūkst. Komanda – tā ir sava un arī citu pasaule.

Bet viss hokejs ir karuselis. Tas apnikt var tikai tam, kas neprot neko saskatīt. Man liekas, ka sportisti visu dzīvi un tās problēmas uztver reālāk, bez filozofēšanas, vairāk ar humoru, neko lieki nesarežģījot.

Tie, kas ir komandā, ilgāk būs vai vismaz jutīsies jauni. Man gadījies dzirdēt kafejnīcu cienītāju spriedelēšanu. Puiši mūsu gados, bet kā viņi zelē vispārzināmas patiesības! It kā būtu pusmūžu nodzīvojuši. Nē, nē! Mēs esam un būsim jauni ilgāk.”

Haraldas intereses sniedzas krietni tālāk par hokeja nūjas garumu. Viņš ciena dzeju, pieraksta labu popmūziku, vada automašīnu. Ārzemēs (H.vasiļjevs ir bijis VDR, Polijā, Čehoslovakijā, Dienvidslāvijā un Somijā) puisi interesē skaņu plates un hokeja inventārs. Augstākās līgas debijas gada vasarā Haralds apprecējās, bet rudenī viņam „sekoja” arī Edmunds. Brāļi Vasiļjevi var būt pateicīgi

savam tēvam – lielam hokeja entuziastam, kurš par visu vairāk gribēja savos dēlos ieaudzināt mīlestību uz hokeju.

Talants bez darba drīz pārstāj būt talants. Haraldam ir milzīga vēlēšanās strādāt. Un tikai milzīgas darba spējas treniņos, pilnīga spēku atdeve katrā mačā, treneru norādījumu ievērošana šim hokejistam, kurš atpaliek tādos svarīgos spēles elementos kā precīza piespēle, laukuma pārredzēšana, aukstasinība, rezultatīvs metiens, deva iespēju iziet garo ceļu no jauniešu komandas cauri visām līgām uz augšu – līdz pat augstākajai.

Haralds ar savu darbu, apzinīgumu un nesavtīgu mīlestību pret hokeju krietni pacēla savas meistarības līmeņa griestus, kuri, komandai pārejot no līgas uz līgu un līdz ar to arī jaunā kvalitātē, likās, skar matus ne reizi vien. Bet ātri sasniegt savas spēles griestus nozīmē ātri aiziet no lielā hokeja.

Haralds ir no tiem, kas spēlē uz savu spēju robežas. Viņš, kā jau minēts, „Dinamo” kolektīvā ienāca gandrīz vienlaikus ar tagad tik populāriem hokejistiem Valeriju Odincovu, Helmutu Balderi un arī ar savu brāli Edmundu, kuri visi izauguši RVR kluba komandā. Bet cik atšķirīgi ir šie puiši! ... Gāzelēdamies un slīdēdams pa apledojušajām ielām, autobuss veda „Dinamo” hokejistus no lidostas uz pilsētu. Pirmās līgas čempionāta pirmās puses abas pēdējās spēles Kijevā bija uzvarētas. Un pēc uzvaras puiši vienmēr ir runīgi.

-

Mēs beidzām, bet Prešovā šodien tikai sākas, - kāds ierunājās.

-

Varbūt rādīs pa televīziju. Kā nekā Eiropas čempionāts!

-

Helmuts laikam ir iespēlējies – gandrīz katrā mačā iemetis vārtus.

Helmuts jau vairāk nekā mēnesi ir izbraukumā. Kāds bija PSRS junioru izlases maršruts?

Rumānija, Somija, VFR, Austrija un Čehoslovakija.

Haralds Vasiļjevs pagriezās un uzmeta skatienu Valerijam Odincovam. Valerijs raudzījās pa logu, taču garāmskrejošie nami viņu neinteresēja. Viņš likās savās domās iegrimis. Varbūt atcerējās Šveici, kur pagājušajā junioru turnīrā kļuva par Eiropas čempionu un PSRS sporta meistaru? Bet varbūt domāja par to, ka, atgriezies mājās, tā arī nevarēja nospēlēt pa prātam „Dinamo” trenerim Viktoram Tihonovam.

Juniora vecums – 18 gadi. Aizraušanās, pašapzinīguma un sava „es” veidošanās gadi. Bet hokejā no tevis prasa īstu vīrieša raksturu un vīra darbus. Taču, ja esi visus pārbaudījumus izturējis, apbalvo kā vīru – ar sporta meistara nozīmīti un čempiona titulu. Valerijs jau ir „gados” – būs pilni divdesmit. Viņam ir ko atcerēties: gan kā viņš mācījās hokeja spēli RVR komandā, kā iekļuva meistaros un, protams, kā viņš valsts izlases sastāvā kļuva par Eiropas čempionu.

Vai Helmuts no Prešovas atgriezīsies tikpat laimīgs un ar tādiem pašiem tituliem kā Valerijs no Ženēvas? Uz to neviens nevarēja atbildēt, un autobusā šis jautājums netika ne apspriests, ne uzdots. Visi puiši turēja īkšķi par PSRS izlasi. Arī par savu komandas biedru Helmutu Balderi. Atklāti sakot, viņi mazliet bažījās par Rīgas „Dinamo” komandas pārstāvja spēli PSRS izlasē. Jo spēlēt izlasē viduvēji vai slikti nemaz nedrīkst. Tikai divi – Balderis un Goļikovs (no Penzas) – izlasē bija no 1.grupas. Pārējie 16 puiši – no augstākās līgas komandām.

Helmutu izsauca uz izlasi pēc „Dinamo” vienībā spēlētām 12 čempionāta sacensībām. Viņš, būdams uzbrucējs, bija ieguvis tikai trīs vārtus. Kopā ar Haraldu viņi pārējo savas komandas uzbrucēju vidū dalīja tikai 7.-8. vietu. Lai nu paliek sausā statistika. Taču arī citādā ziņā spēle, kā saka, negāja.

Dinamiešu debija pirmajā grupā Minskā. Helmuts vai nu nemaz nemetās iekšā cīņas burzmā, vai arī meta reti un slikti. Kaut arī rīdzinieki uzvarēja, treneris viņu un vēl dažus spēlētājus necildināja („kamēr citi, netaupīdami sevi, cīnījās pirmajās līnijās, jūs šo spēli, kā saka, nosēdējāt ierakumos”).

Helmutam ir liels slidojuma ātrums. Augums 183 cm, svars 83 kg, teicama nūjas tehnika. Taču likās, ka spēles laikā viņš pats nejūt šīs dotības, neprot tās izmantot. Sevišķi nepadevās piespēles kombināciju ievadīšanai vai turpināšanai. Bet, ja piespēle izdevās (tā bija kā reta pērle dziļos ūdeņos), pietrūka metiena.

Kad Helmuts Balderis brauca uz Eiropas čempionātu, daudzi cerēja uz viņa panākumiem, taču īsti ticēja laikam tikai viens cilvēks. Viktors Tihonovs zināja, ka reiz pienāks brīdis, kad jaunais hokejists sajutīs savu spēku un varēs parādīt visu to, ko tik cītīgi bija mācījies meistarkomandā.

Kad no Prešovas Rīgā pienāca ziņas, ka Helmuts vienā spēlē guvis divus, cita trīs, bet finālā četrus vārtus, bija skaidrs, ka treniņa darbs sācis nest augļus.

PSRS izlases treneris E.Epšteins, raksturojot katru jauno Eiropas čempionu, H.Balderi nosauca par vienu no komandas visātrākajiem, visdisciplinētākajiem un visklusākajiem hokejistiem.

Pēcčempionāta dienas bija prieka un reizē arī nepierastu grūtību pilnas. Viņš bija pieradis pie klusa ikdienas treniņa, pie spēlēm, pie trenera norādījumiem un vecāku padomiem. Un te pēkšņi čempions un sporta meistars! Tas viss virs viņa galvas it kā radīja rozā mākonīti.

Helmuts Balderis, Edmunds Vasiļjevs un Valerijs Odincovs 1967. gadā Penzā jauniešu turnīrā izcīnīja pirmo vietu. Nākamā gada rudenī puišus ievēroja „Dinamo” jaunais treneris V.Tihonovs un uzaicināja trenēties meistarkomandā. Treneris lika saprast, ka zēniem ļoti daudz jātrenējas, ka meistaros viņi iekļūs pakāpeniski, jo ir nenobrieduši – ļoti jauni.

Viņiem pašiem tas liekas tik sen. Un šodien trenera vārdi, aicinājumi, pārmetumi viņiem reizēm liekas nepamatoti. Pat 1974. gada sezonā, kad jau bija sasniegts zināms briedums un uzkrāta dzīves pieredze, ar augstu un stabilu sportisko meistarību talantīgie sportisti savus cienītājus sevišķi bieži neiepriecināja. Bija daži spožāki uzliesmojumi: Balderim Maskavā mačā ar „Spartaku”, Edmundam Vasiļjevam – pasaules junioru čempionāta eksperimentālajā turnīrā Ļeņingradā, Valerijam Odincovam un arī Balderim – PSRS II izlases sastāvā ārzemēs. Tas lieku reizi apliecina, ka „Dinamo” kolektīvā vēl ir lielas iekšējas rezerves.

Vjačeslavs Nazarovs, Aleksandrs Kļinšovs, Pjotrs Vorobjovs. Toreiz, kad viņi ieradās Rīgā, Vjačeslavam bija deviņpadsmit, Aleksandram un Pjotram – divdesmit. Abiem pirmajiem vēl bija „gailēnu asums”, trešajam – tāds kā snaudošs spēks, miers un pat gausums. Pirmais – aizsargs, bet pārējie – uzbrucēji. Bet visiem kopīga īpašība – neremdināmas alkas spēlēt hokeju. Ne tikai spēlēt, bet arī trenēties, lai spēlētu labi. Pjotrs jeb Petja, kā viņu dēvē komandā, jau bija mēģinājis kārtot iestāju pārbaudījumus Minskas „Torpedo”, bet nebija tos izturējis. Viņš nav no tiem, kas uzreiz apžilbina. Vajadzīgs taču laiks un pacietība, lai pārliecinātu visus, ka viņa stiprā puse ir stipras rokas un, galvenais, „galva”. Taktisko uzdevumu viņš izpilda simtprocentīgi. Bez ārēja efekta viņš klusu un neuzkrītoši veic savu, visā pilnībā komandas cīņas plānam pakļauto uzdevumu. Kad dinamieši pārgāja uz pirmo grupu, atskanēja balsis, sak, diez vai Vorobjovs vairs derēs ... Derēja ... un kā vēl! Viņš kopā gan ar Kļinšovu, gan Haraldu Vasiļjevu izveidojās par īstu speciālistu spēlei mazākumā. Kad dinamieši iekļuva augstākajā līgā, balsis kļuva skaļākas, sak, Vorobjovs nu gan būs par lēnu. Bet šajā zibenīgā tempa un lielās cīņas līgā Vorobjovs ņem un nospēlē visus 32 mačus un ar iegūtajiem 13 punktiem (5 vārti un 8 piespēles) 15 uzbrucēju vidū ieņem sesto vietu. Petja labi pārredz laukumu, izjūt situāciju,

neaizraujas riskantos, nevajadzīgos uzbrukumos. Pēc dabas ir tik kluss, ka viņa klātbūtni reizēm nemana. Varbūt tas ir arī tāpēc, ka Petja priekšroku dod lasīšanai, nevis runāšanai.

Ja Vorobjovs nespēlē, tad tiešām noticis kaut kas nopietns. Uz ilgu laiku viņu no ierindas izsita kaula plīsums. Taču ne uz tik ilgu, kā paredz medicīna ... Tikai vienreiz (tas bija pirmās līgas laikos) viņš atprasījās V.Tihonovam – uz savām kāzām.

Par Aleksandru Kļinšovu, kas jau kopš 1968. gada uzskatāms par simtprocentīgu rīdzinieku, vēl tagad apjautājas maskavieši – „Spartaka” treneri un futbolisti. Jā, jā. Viņš ir spēlējis pat „Spartaka” dublieros. Atcerēsimies, ka Boriss Majorovs savā grāmatā „Es skatos hokeju” Aleksandru Kļinšovu minējis to talantīgo jauniešu vidū, kam pietrūcis neatlaidības izkopt savu talantu. „Kļins” tomēr neapstājās izaugsmē un savu mērķi sasniedza – spēlē augstākajā līgā. Šajos sešos gados, kas pavadīti Rigas komandā, viņam ir gadījies pārdzīvot arī šaubu un vājuma brīžus. Ne reizi vien viņa kandidatūra tika svērta te perspektīvo, te neprogresējošo svaros. Viņš tam visam ticis pāri. Kļinšovam ir viegls, ātrs slidojums, labs metiens no labās, kuru viņš izmanto, kad vārtsargs, gaidīdams loģisko piespēli uz laukuma vidu vai otru malu, atsedz vārtu tuvāko stūri. Arī Kļinšovam treneri regulāri uztic spēli mazākumā, jo viņš prot „presingot” pretinieka aizsargus un arī piedalās ātros pretuzbrukumos.

Treniņa un spēļu pārtraukumi viņam ir kaitīgi, jo Aleksandrs palēni atgūst sportisko formu, galvenokārt ātrumu. Bet tas taču ir viņa asākais ierocis.

Vjačeslavs Nazarovs, tāpat kā Juris Liberts, augstākajā līgā bija laukumā visās 32 čempionāta spēlēs. Slidas padara Vjačeslavu garāku, hokejista apbruņojums – plecīgāku. Tikai baltās matu šķipsnas nepaklausīgi lien laukā no ķiveres. Dinamiešu pirmajā sezonā viņš, protams, bija vēl sīkāks.

Vjačeslavs drīz iekaroja hokeja cienītāju simpātijas ar drosmi, ar cīņas sparu. Viņš bija un ir uzbrūkošā stila aizsargs, kaut gan aizsargam pirmām kārtām jārūpējas par savu vārtu drošību. Vjačeslavam veikli darbojas kājas, viņš prot ar ripu aiziet no pretinieka uzbrucēja, prot piespēlēt, kaut arī dažkārt savu vārtu priekšā pēkšņi sagriež kaut ko tik neparedzētu un negaidītu, ka trenerim mati ceļas stāvus ...

Pirmajā līgā Nazarovam bija smags savainojums. Hokejistam brūces dziedē ārsts un raksturs.

Rīgas „Dinamo” kolektīvā piepildījās kādreizējā Maskavas jaunā dinamieša sapnis – spēlēt augstākajā līgā.

Rīgas „Dinamo” kolektīva spēku it īpaši apstiprina tas, ka nemainās ne komandas raksturs, ne spēles maniere, ne meistarības līmenis arī tad, ja kādā spēlē nevar piedalīties viens vai pat vairāki pamatsastāva hokejisti. 1974. gada sezonā bez trim valsts otrajā izlasē iedalītajiem hokejistiem un vecākā trenera izšķirošā spēlē par sesto vietu Rīgas „Dinamo” uzvarēja Čeļabinskas „Traktoru” un izcīnīja arī pirmo vietu starptautiskajā turnīrā Čehoslovakijā.

Tā ir patīkama fakta vienkārša konstatēšana. Bet dziļāk? Kur tad īsti slēpjas „Dinamo” kolektīva spēks? Vai no šeit ieskicēto hokejistu portretiem, kuros arī tumšās krāsas nav diez cik taupītas, maz iespējams izveidot hokeja bruņinieku – cīnītāju galeriju? Nesarindosim hokejistus tā kā dažkārt lugā, kur jau pēc priekškara atvēršanās ir skaidrs, kurš pozitīvais, kurš negatīvais. Turklāt ne jau visi komandas dalībnieki dažādos laika posmos parādīti tuvplānā. Tas arī nav iespējams, jo sešās sezonās spēlētāju iznāk krietns pulks. Par vairākiem no viņiem noteikti vēl tiks rakstīts. Taču nav nekādu šaubu, ka visi, kas jebkad „Dinamo” komandā cīnījušies uz ledus (arī tie, kuri tikai savu morālo īpašību dēļ kolektīvā padzīvoja īsāku laiku), devuši savu ieguldījumu „Dinamo-69” kvalitatīvajā pārtapšanā par „Dinamo-74”.

Tās cilvēciskās vājības, tās raktura īpašības, kuras vienam otram tā arī neļāva sasniegt vēl augstāku individuālo meistarību, kopumā tomēr tika pakļautas galvenajam – kolektīva interesēm. Šie

it kā pretrunīgie raksturi tika saliedēti cīņai. Ja pēc uzvarām treneris biežāk bija apmierināts ar spēles iznākumu, bet retāk ar tās saturu, tad tikai tāpēc, ka viņš nepārtraukti virzīja savus audzēkņus uz meistarības pilnveidošanu, nepieļaujot apstāšanos ne mirkli.

Spēle ar četrām uzbrucēju maiņām pati par sevi panākumus negarantē. Dinamieši prata vienai maiņai atvēlētajās 40 – 60 sekundēs izlikt cīņā visu – maksimāli ātru slidojumu, maksimāli ātru domāšanu, maksimāli daudz cīņas. Tā, lai pēc nospēlētas maiņas nevis mierīgi pārkāptu pār apmali, bet ar pēdējiem spēkiem pārveltos tai pāri. Tā spēlēt prot tikai tas, kas tā prot trenēties. Augstas prasības, augsta disciplīna, pilnīga atdeve. Spēja piespiest sevi, kad ir grūti, kad sāp, kad svins kajās un acu priekšā peld daudzkrāsaini apļi vai šķīst žilbinošas zvaigznītes. Tad kolektīvs parāda savu spēku arī bez hokejistiem, kurus izcilās meistarības dēļ citās komandās sauc par zvaigznēm.

STARTA LAUKUMS – OTRĀ LĪGA ( Pirmā sezona )

... un hokeja tradīcijām un talantīgajiem hokejistiem bagātais Latvijas hokejs PSRS čempionātu statistikā sāka ieņemt arvien zemākas vietas.

1958. gadā – sešpadsmito, 1959. – deviņpadsmito (pēdējo), 1960. – astoņpadsmito (pēdējo), 1961. – atkal deviņpadsmito (un atkal pēdējo), 1962. – piecpadsmito. Ar 1963. gadu līdz pat 1968.gadam mūsu meistarvienība, kurai līdz īstai meistarībai bija tālu, spēlēja PSRS čempionāta 2.grupā. No mūsu komandas pozīcijām toreiz raudzīties uz valsts augstāko hokeja līgu nozīmēja to pašu, ko šodien no Vecrīgas bruģa vērot Pēterbaznīcas gaili ...

Lai arī kā mainījās PSRS čempionāta sistēma, sadalījums un komandu skaits klasēs vai grupās, komandu apmaiņas noteikumi, Rīgas meistarvienība nevarēja un nevarēja pārdzīvot ilgstošo krīzi.

Treneru maiņu, spēlētāju nepietiekamas sagatavotības, kolektīva nepieteikamas saliedētības, nepietiekama prasīguma un zemo mērķu izvēles radīto krīzi.

Tik nolaists bija starta laukums, no kura jaunais, enerģiskais, pārdrošo plānu pilnais komandas vecākais treneris kopā ar hokejistiem sāka pacelšanos, lai sasniegtu mūsu sporta augstāko virsotni – augstāko līgu.

1968. g. rezultātus negribas pat atcerēties. „Dinamo” (Rīga) : 44 spēlēs 6 uzvaras, 3 neizšķirti, 35 zaudējumi, vārti 115 – 204, 15 punkti. Jā, tāda bija valsts čempionāta 2. grupas komandu noslēguma tabulas 12. – pēdējā rinda. Šādu bēdīgu bilanci saņēma V.Tihonovs un viņa palīgi. Saņēma un sāka strādāt. Raksturojot „Dinamo-68”, V.Tihonovs izteicies, ka tā bija morāliski salauzta komanda, kurā nebija kolektīva, kura virzījās uz čempionāta finišu, it kā pienākuma spiesta.

1968. gada jūlijā Kandavā treniņus uzsāka vārtsargi – A.Micītis, M.Vasiļonoks, V.Medvedins, aizsargi – J.Liepiņš, K.Apsītis, V.Spāde, J.Liberts, A.Stebļins, V.Nazarovs, V.Odincovs, I.Homenko, A.Solovjovs, uzbrucēji – A.Ansveriņš, A.Hendelis, A.Kršeminskis, E.Strauts, E.Jurāns, A.Kuzņecovs, G.Krastiņš, V.Novikovs, A.Kļinšovs, E.Šteinbergs, H.Vasiļjevs, V.Gurevičs.

Pārbaudot hokejistu fizisko sagatavotību (to treneris darīja tūdaļ ar augstākās līgas prasību mērauklu), nācās konstatēt, ka tā ir visai zema.

-

Vai var runāt par kaut kādu sagatavotību, ja hokejists, piemēram, nevar noskriet 100 metrus ātrāk par 13 sekundēm?

Kandavas posmā veikto spilgti raksturo Kārļa Apsīša ironiskā atbilde uz jautājumu, kāda bijusi treniņa slodze, salīdzinot ar iepriekšējo vasaru: - Nemaz nevar salīdzināt. Tas ir pavisam kas cits. Kad ejam uz dušām, tikko velkam kājas.

Sekoja pārbudes spēles Minskā, Alma-Atā, Čeļabinskā un Tallinā, bet Rīgā hokeja cienītāji dedzīgi apsprieda to rezultātus un nepacietīgi gaidīja „Dinamo-69” pirmās oficiālās cīņas PSRS čempionāta 2. grupas Rietumu zonā. Bet kā uvertīru gaidāmajam hokeja koncertam varēja uzskatīt PSRS kausa izcīņas spēli ar Elektrostaļas „Kristālu” – augstākas grupas pārstāvi. Mačs notika Rīgā piecas dienas pirms čempionāta atklāšanas. „Daugavas” mākslīgā ledus slidotava. Tribīnes pārpildītas. Cilvēki cepurēs, mēteļos. Tādu hokeja cienītāju – sarāvušos, nosalušu, šķaudošu – šodien mēs esam jau tikpat kā aizmirsuši. Pieci tūkstoši bargu eksaminētāju gaida no jaunā trenera atbildi uz jautājumu: vai šī komanda būs spējīga atgriezt Rīgas hokejam zaudēto slavu? Pieci tūkstoši viļnojas gaidās, un Viktors Tihonovs zina: ja spēle izdosies, viņi nāks vēl un nāks vienmēr, uz katru maču. Viņus nedrīkst zaudēt, jo komandai nav nekā briesmīgāka par popularitātes neiegūšanu.

Vecākais treneris, planā, tumšā mētelī ģērbies, zilu slēpotāju cepurīti galvā, kaut ko enerģiski saka hokejistiem. Baltais pušķis uz zilās cepurītes nodreb. Treneris ir koncentrēts, nopietns. Un nopietni ir arī puiši. Vini apzinās, ka šajā pirmajā spēlē vairāk kā jebkad viņi atbild arī par treneri, atbild par hokeja nākotni.

Komandas sastāvs: vārtos Micītis, aizsargi – Apsītis, Solovjovs, Liepiņš, Liberts, Stebļins, Nazarovs, uzbrucēji – Kršeminskis, Hendelis, Kuzņecovs, Kļinšovs, Krastiņš, Novikovs, Deņisovs, Vorobjovs, Smahtaļins, H.Vasiļjevs, Balderis.

Spēle sākās ar viesu brāzmainiem uzbrukumiem. Rīdzinieku aizsargi pat apjuka, taču neapjuka Micītis un ar savu aso reakciju, noteikto spēli atvēsināja „Kristālu” un, svarīgākais, nomierināja komandas biedrus. Dinamieši pārņēma iniciatīvu un neatdeva to visa mača laikā. „Dinamo-69” pirmo oficiālo vārtu guvējs bija Aleksandrs Kļinšovs. Gala iznākumā uzvara ar 7 : 4.

Dinamieši ieguva tiesības kausa izcīņas turpinājumā spēlēt ar valsts tā laika labākā vārtsarga V.Konovaļenko komandu – Gorkijas „Torpedo”. Bet hokeja cienītāji ieguva ko vairāk: ticību savai komandai, tās spējām. Visvairāk un vispatīkamāk viņus pārsteidza sen neredzētā un tāpēc jau aizmirstā Rīgas komandas augstā spēles disciplīna un pašaizliedzība. Pēc pirmā mača (vai tas kāds brīnums?) šur tur gan atskanēja pa bažīgam jautājumam – diez kā būs tālāk, vai tik šī spēle nav kā spilgta viendienas izkārtne, kuru ātri noņem?

Dabiski, ka kausa izcīņas spēles mūsu treneri varēja izmantot tikai kā savu darba metožu un hokejistu raksturu pārbaudi, neizvirzot par galveno spēles rezultātu. Bet čempionāts – tas jau bija pavisam kas cits. Tāpat kā cilvēks, lai cik viņš pieticīgs būtu, bez naudas tomēr dzīvot nevar, arī komanda bez punktiem nav dzīvotāja.

Kaut arī pirmais čempionāta mačs Rīgā ar Podoļskas „Torpedo” risinājās ar ledus saimnieku iniciatīvu, tomēr tas bija grūts. Pārsvars ar 3 : 2 tika izcīnīts kā virves vilkšanas sacensībās, kur vīri, vaigus piepūtuši un ar kājām pret zemi atspērušies, beidzot pārvar pretinieku pretestību.

Podoļskas hokejisti izcēlās ar slidojuma ātrumu, rīdzinieki ar cīņas sparu un centību, tādejādi viešot hokeja cienītājos cerības un nostiprinot ticību, ka jaunais treneris šo sportā tik svarīgo īpašību izkopšanai pievērš maksimālo uzmanību. No spēles uz spēli stabilizējās, veidojās dinamiešu sastāvs un arī komandas rokraksts. Taču šis process nenotika tik vienkārši un vijās cauri smagām cīņām, arī nepārliecinošām uzvarām un pelnītiem zaudējumiem.

Vienā no preses konferencēm Viktors Tihonovs, rezumējot komandas startu, teica: - Visi gaida no mums augstu vietu. Tā nenāks viegli, jo spēlējot jārisina ne mazums problēmu, jāturpina veidot komandu. Divas uzbrucēju maiņas tā kā būtu, līdzvērtīgas trešās vēl nav. Tā jāatrod, taču meklējot nedrīkstam zaudēt punktus. Ko tad teiks skatītāji? Ar viņiem jārēķinās.

Spēļu posmu savās mājās dinamieši noslēdza ar Ļeņingradas kluba uzņemšanu. Pēc uzvaras (3:1) pirmajā vakarā, otrajā spēlē (4:4) skatītāji redzēja V.Tihonovu piktu. Mača beigu posmā viņš nosēdināja malā uzbrucēju pirmo maiņu Kršeminski – Hendeli – Kuzņecovu, kas neievēroja spēles disciplīnu, pavirši darbojās aizsardzībā, aizrāvās ar individuālu spēli uzbrukumā.

Decembra vidū dinamieši devās savā pirmajā izbraukumā uz Dņeprodzeržinsku pie A klases debitantiem „Himik” hokejistiem. Tabulas pirmais trijnieks izskatījās šāds: Torpedo (J) Dinamo (R) ASK (K)

10 8 8

9 5 4

0 1 1

1 2 3

49-21 24-17 28-27

18 11 9

Treneru rīcībā bija tikai pieci aizsargi, jo saslima Solovjovs un Nazarovs, toties tika izveidotas četras pilnas uzbrucēju maiņas: Kļinšovs – Krastiņš – Novikovs, Smahtaļins – Deņisovs – Gurevičs, Kršeminskis – Hendelis – Kuzņecovs, Balderis – Vorobjovs – H.Vasiļjevs.

Ledu tīrīja un nolēja tikai vienu reizi – pirms spēles sākuma. Abu komandu spēlētāju slidu naži to graizīja nesaudzīgi, tāpēc komandai, kas tehniski pārāka, spēlēt bija sevišķi grūti. Mačs sākās dinamiešiem neveiksmīgi: 8. minūtē ripa atsitās vispirms pret mūsu aizsargu, pēc tam – Micīša ķiveri un kā liela, melna blusa ielēca vārtu tīklā – 0:1. Rezultātu izlīdzināja Kļinšovs, bet otrā perioda sākumā Smahtaļins no burzmas guva, kā vēlāk izrādījās, galvenos vārtus – 2:1. Otrā spēle rezultāta ziņā bija pirmās kopija – arī 2:1.

Dabiski, ka nākamās divās spēlēs Rīgā ar Uļjanovskas „Torpedo” stadions nespēja uzņemt visus hokeja cienītājus. Kā pēc iepriekš izstrādāta scenārija nervu kutināšanai, pirmajā spēlē dinamieši divas trešdaļas bija zaudētāju lomā un uzvaru sev nodrošināja vienīgi mača pēdējā minūtē ar 3:2 (Hendelis). Otrā spēle viesiem izrādījās par grūtu – 0:5.

Spēles ar Kuibiševas ASK mūsu komandai izvērtās par rakstura pārbaudēm, kuras dinamieši izturēja godam. Tā pirmajā mačā 25. minūtē rezultāts bija 3:0 ASK labā. Tikai tad Ansveriņš, Hendelis un Apsītis noslēdza komandas pūliņus ar precīziem metieniem – 3:3, bet pēdējā periodā tika panākts lūzums un arī pārliecinoša uzvara – 7:4.

Otrā spēle nebija vieglāka – 2:1.

Bet no četru spēļu izbraukuma Jaroslavļā, kur dinamieši spēlēja ar līderi, un no Kirovočepeckas, kur vietējā „Olimpija” bija tabulas pastarītis, mūsu vienība atgriezās tikai ar vienu punktu.

Līderis „Torpedo” pret rīdziniekiem spēlēja labi, un arī mūsu vienībai par savu sniegumu jāsarkst nebija. Rezultāti – 1:1 un 3:4.

Bet, kas attiecas uz spēlēm Kirovočepeckā, pilsētā, kura padomju hokejam devusi tādu talantu kā Maļcevs, rīdzinieki dārgi samaksāja par pašpārliecinātību un pretinieka nenovērtēšanu – 4:5.

Jaunais – 1969. gads mūsu komandai sākās ar laimes vēlējumiem un PSRS kausa izcīņas astotdaļfināla spēli Rīgā pret Gorkijas „Torpedo”. Kaut arī viesi nebija savā labākajā sastāvā un visu maču turējās līderlomā (1:0, 2:1, 4:2), tā sižets bija intriģējošs. Divas minūtes pirms cīņas beigām laukumā spēlētāju bija 4:4 un arī rezultāts 4:4. Tad Ševeļovs pēc īsta uzbrukuma karuseļa iemeta piektos – 5:4.

Pēc šī mača hokeja cienītāji šķendējās par laimes trūkumu un mūsu komandas gandrīz vai pelnīto zaudējumu, taču vecākais treneris ar vēsu prātu izdarīja savus secinājumus. Augstākās līgas komanda, kura spēlēja gan tikai tik labi, lai nezaudētu 2. grupas pārstāvim, deva iespēju trenerim vērtēt līdzšinējo darbu, pārbaudīt uzņemtā kursa pareizību.

Turnīra pirmo pusi aizvadot, tabulā bija šāds stāvoklis: Torpedo (J) ASK (K) Dinamo (R)

20 22 20

16 14 13

2 2 2

2 6 5

86-41 109-73 69-44

34 30 28

Čempionāta otru pusi rīdzinieki uzsāka ar viesošanos Ļeņingradā, kur spēles notika uz „Jubilejas” sporta pils spoguļgludā ledus, t.i., apstākļos, kas tik ļoti atšķīrās no brīvdabas nelīdzenajiem laukumiem un pastāvīgajiem laika untumiem. Ļeņingradieši, kas tobrīd ieņēma 7.vietu, rīdzinieku ātrajam tempam nespēja pretoties – 2:7 un 4:5.

Ja zaudējumu Glazgovā pirmajā spēlē ar 2:3 mēģinātu izskaidrot tikai ar neparasti stipro salu (-33 ), tad ko lai saka par otro spēli, kurā mūsu vienība uzvarēja ar 2:1, bet termometra stabiņš rādīja -390? Bet tā nu tas bija.

0

Līdera – Jaroslavļas „Torpedo” viesošanās Rīgā radīja ļoti lielu interesi. Pirmajā periodā abas komandas it kā izlūkoja, un tikai otrajā sākās asāka cīņa un tempa kurināšana. Vorobjovs guva divus vārtus pēc kārtas, bet trīs minūtes pirms otrā pārtraukuma vārtu starpība saruka – 2:1. Pēdējās trešdaļas sākumā viesi atņēma dinamiešiem vēl vienu punktu – 2:2. Otrajā mačā „Torpedo” guva neapstrīdamu 5:1 uzvaru. Čempionāta četras pēdējās spēles rīdziniekiem notika Kaļiņinā un Podoļskā. Tabulas pirmo trijnieku nekas vairs nespēja mainīt. Lūk, kāda bija situācija pirmajā kvartetā: Torpedo (J) ASK (K) Dinamo (R) Metalurgs (N)

34 34 36 34

25 22 21 16

4 4 4 1

5 8 11 17

128-66 161-109 120-88 100-114

54 48 46 33

Varbūt tāpēc, ka pirms pēdēja izbraukuma vietu sadalijums bija skaidrs, un arī vēl tāpēc, ka mūsu vienībai vēl nebija pietiekamas pieredzes un rūdījuma, lai uzreiz cīnītos par pirmo vietu,

Kaļiņinā tika piedzīvoti divi zaudējumi. Kaļiņinas ASK kļuva par vienīgo komandu, kas pirmajā sezonā dinamiešiem atņēma visus astoņus punktus.

Podoļskā pirmajā mačā mūsu vienības hokejisti nebija mobilizējušies. Jau pirmā trešadaļa beidzās ar 3:0 „Torpedo” labā. Otrajā H.Vasiļjevs gan guva vārtus, taču podoļskieši – divus. No 1:5 sākās rīdzinieku ofensīva, un Kršeminskis (2), Novikovs, Hendelis pārveidoja rezultātu uz 5:5. Tomēr minūti pirms spēles beigām dinamieši zaudēja sestos vārtus – 5:6. Čempionāta noslēguma mačā mūsu puiši cīnījās godam un, kaut arī veselas 20 minūtes spēlēja mazākumā, guva uzvaru – 2:1. Labi centra uzbrucēja postenī spēlēja Deņisovs, kā arī H.Vasiļjevs un Balderis.

Pirmā sezona Viktora Tihonova un Jāņa Šūlberga vadībā mūsu komandai deva 3. vietu 2. līgas Rietumu zonā. Un ne tikai to. Treneri un spēlētāji iepazina cits citu. Hokejisti iepazina to meistarības apgūšanas un pilnveidošanas kursu, ko viņiem piedāvāja jaunais vecākais treneris. Un viņiem bija jāizvēlas – būt vai nebūt šī kursa cienīgiem. Kolektīvs izvēlējās: būt!

Gatavojoties otrajai – 1970. gada sezonai, komanda darīja visu, lai uz visiem laikiem atvadītos no 2. līgas un jau pēc sezonas varētu teikt: esi sveicināta, pirmā!

ESI SVEICINĀTA, PIRMĀ GRUPA! (Otrā sezona)

Un atkal bija Kandava, tad divdesmit četras dienas un sešas spēles Minskā, turnīri Jaroslavļā un Kuibiševā, sešas spēles VDR pilsētās. Darbs, atziņas un atkal darbs. Sastāvā vairs nebija Ansveriņa, Spādes, Apsīša, Smahtaļina. Pastiprinājums –uzbrucēji Valerijs Lomakins (no Kirovočepeckas „Olimpijas”) un Vjačeslavs Malovs (no Jaroslavļas „Torpedo”). Sagatavošanas periodā zaudēdams turpat deviņus kilogramus svara, bijušais Jaroslavļas hokejists pamatīgi izjuta, kas ir Viktora Tihonova skola. V.Odincovs tika uzaicināts uz PSRS junioru izlases koptreniņiem, bet „Dinamo” meistaru treniņos debitēja jaunais RVR aizsargs V.Knirks.

Minskas treniņa posmā „Dinamo-70” sastāvā bija vārtsargi Micītis un Vasiļonoks, aizsargi Odincovs, Stebļins, Nazarovs, Krivonogovs, Liepiņš, Liberts, Gorlovs, Knirks, uzbrucēji Kršeminskis, Malovs, Novikovs, Kļinšovs, Deņisovs, Lomakins, Gurevičs, Hendelis, Kuzņecovs, Balderis, Krastiņš, H.Vasiļjevs.

Ar 1970. gada sezonu spēkā stājās izmaiņas spēles noteikumos. Spēka paņēmienus atļauts lietot visā laukumā – arī pretinieka laukuma pusē.

Pārbaudes spēlēs Minskā „Dinamo” treneri atļāva puišiem „villoties”, cik katrs grib un kā prot, vienlaikus arī radinot pie pacietības, prasmes paciest sāpes, savaldības. Trenerus neapmierināja komandas spēle aizsardzībā, tāpēc daudz laika tika veltīts variantu 4:5 un arī 5:4 pilnveidošanai un slīpēšanai. Dinamieši nevairījās no spēcīgiem pretiniekiem – spēlēja gan ar Saratovas „Kristālu” (7:2), gan ar Maskavas „Dinamo” (4:6). Jaroslavļas turnīrā – pēdējie. Pēc tam – 1. vieta Kuibiševā sešu komandu turnīrā, atstājot aiz sevis nākamos čempionāta konkurentus Ļeņingradas „Dinamo” un Kuibiševas ASK. VDR pilsētās bija smags spēļu režīms: trīs mači pēc kārtas, vienu dienu atpūta un atkal trīs spēles, pie kam dažādās pilsētās. Četras uzvaras, neizšķirts un zaudējums bija bilance šai turnejai.

Prognožu mīļotājiem nebija par ko strīdēties, jo Viktors Tihonovs jau septembra vidū nebaidījās paziņot, ka komandas uzdevums ir – tikai 1. vieta. Čempionātu atklāja mačs ar Kuibiševas ASK, ko pirmajā spēlē rīdzinieki pieveica pārliecinoši – 9:2. Pirmos vārtus „Dinamo-70” kontā atklāja aizsargs Stebļins. Pārējos sameta Krastiņš (2), Malovs (2), Deņisovs, Kršeminskis, Vorobjovs, Liepiņš. Vienīgi vārtsargam Micītim šis čempionāta mačs bija nelaimīgs: 11. minūtē ripa viņam pāršķēla uzaci, un Toļiku nomainīja Vasiļonoks. Arī otrajā spēlē tika izcīnīta 5:1 uzvara.

Par mūsu vienības pārākumu cīņā pret Uļjanovskas „Torpedo” liecina matienu (53:7) un vārtu skaits – 9:3. Otrajā vakarā laiks bija vēss un drēgns. Un tomēr tie hokeja cienītāji, ka bija stadionā, uzskatīja sevi par laimīgiem, jo pārējiem nebija ne biļešu, ne pārraides pa televīziju. Bet ko redzēt bija – 7:1.

Visai intriģējošas bija abas cīņas Rīgā ar Kaļiņinas ASK. Abās dienās ar 2:0 vadībā bija viesi, dažas minūtes pirms beigu signāla rīdzinieki panāca izlīdzinājumu un arī uzvarēja. Viesu komandā vārtus sargāja PSRS izlases bijušais vārtsargs Ovčukovs, aizsardzībā un uzbrukumā bija pasaules čempioni Ivanovs un Dekonskis. Rezultāti – 5:4 un 6:4.

Sniegputenī, kad vienīgā piemērotā taktika bija „skrien un sit”, dinamieši pieveica Kirovočepeckas „Olimpiju” – 7:1.

Pirmajā decembra salā rīdzinieki sacentās ar Glazgovas „Progresu” – 9:1 un 11:0. Pēc tam uzvaras Zlatoustā un Čeļabinskā.

1969. gada decembra beigās, kad Rīgā viesojās Ļeņingradas „Dinamo”, lielais hokejs Latvijas galvaspilsētā uzsita augstu, īstu devīto vilni. Kaut kas neiedomājams! Hokeja cienītāji rindu pie stadiona kasēm ieņēma ap četriem rītā, kurinot ugunskurus. Mūsu hokejisti atalgoja hokeja draugu pacietību un neatlaidību. Viņi uzvarēja ar 9:1 un 3:1.

Jaunajā - 1970. gadā turpat viss janvāris rīdziniekiem pagāja izbraukuma spēlēs. Jau pirms gadu mijas turnīra tabulas līderu trijnieks bija tāds, ka hokeja cienītājos neradīja lielu šaubu, ka pavasarī dinamieši no otrās līgas būs laukā.

Dinamo (R) Dinamo (Ļ) Torpedo (P)

18 18 18

18 13 13

0 0 0

0 5 5

135-34 107-54 75-55

36 26 26

Dņeprodzeržinskā rīdzinieki zaudēja pirmo punktu čempionātā – 3:3. „Himik” panāca izlīdzinājumu 40 sekundes pirms mača beigām.

Pirms spēles Podoļskā mūsu komandā notika „smaga” sapulce. It kā nebūtu iemesla, taču, ja komanda soļo no uzvaras uz uzvaru, arī punkta zaudējums ir ārkārtēja parādība. „Torpedo” bija tādi pieredzējuši hokejisti kā vārtsargs Jorkins, Maskavas „Lokomotīves” un Voskresenskas „Himik” bijušie spēlētāji Kozins (tagad atkal ir „Himik”sastāvā), Orčakovs, Kaštanovs u.c. Mačā, kas notika sniega piepūsta futbola laukuma vienā galā iekārtotā hokeja „kastē”, rīdzinieki piedzīvoja pirmo zaudējumu čempionātā – 2:4. „Dinamo” 34 minūtes (!) spēlēja skaitliskā mazākumā.

Turnīra pirmā puse dinamiešiem bija lieliska: 22 spēlēs 20 uzvaras, neizšķirts un zaudējums, vārti 151-44. Kuzņecovs un Kršeminskis bija rezultatīvākie – pa 20 vārtiem.

Otrā riņķa pirmajās spēlēs uzvaras Kuibiševā un Uļjanovskā.

30. janvārī pēc mēnesi ilgas prombūtnes lielais hokejs atkal atgriezās Rīgā. Dinamieši uzņēma tabulas trešo komandu – Čerepovecas „Šeksnu”, ko trenēja Jurijs Antonovs. Kopā ar Krastiņu, Bušu un Salceviču J.Antonovs Rīgā bija kļuvis par sporta meistaru, Rīgā uzsāka arī trenera gaitas, pēc tam strādāja Penzā (ar 1974. gada vasaru viņš ir „Latvijas bērza” treneris).

Toreiz, 1970. gada janvārī, ne stiprais sals, ne iespēja skatīt maču pa televīziju nebija par šķērsli 4000 rīdziniekiem ieņemt vietas stadiona tribīnēs. Ledus bija ciets kā krams, temps tāds, par kuru mēdz teikt – traks. Vislabāk veicās Kršeminskim, kas sameta ripas vai visos vārtu stūros (4).

Rezultāts – 8:1. Otrā spēle bija daudz sīvāka – 4:1.

Kaļiņins ASK Rīgā ieradās no Ļeņingradas ar divu zaudējumu nomāktu garastāvokli. Mūsu vecākais treneris bija nopietni sasirdzis. Aiz apmales – tikai Jānis Šūlbergs viens pats, taču reizi pa reizei viņš bažīgi pameta acis augšup. Tur, elektriķu kabīnē, aiz stiklotā loga sēdēja Viktors Tihonovs.

Pirmajā spēlē bažas izrādījās veltīgas. Dinamiešu spēlei bija putna lidojuma vieglums – 11:3. Otrajā 8:2. Tomēr pirmā perioda vidū, kad rezultāts bija 1:1, vecākais treneris nokāpa pie komandas. Laikam ne jau veltīgi.

Tabulā rīdzinieki izskatījās visai pievilcīgi: Dinamo (R) Dinamo (Ļ) Torpedo (P)

32 30 30

30 22 20

1 0 1

1 8 9

220-61 181-94 122-95

61 44 41

Pedējās desmit spēlēs rīdziniekiem atlika iegūt tikai pusi punktu, lai tos neviens vairs nevarētu panākt. Taču ar 50 procentiem mūsējie nesamierinājās, jo viņi taču nespēlēja vienai dienai.

Tika uzvarētas vēl deviņas spēles un piedzīvots tikai viens zaudējums.

Treneri un hokejisti bija izdarījuši visu, lai hokeja cienītāji ar atvieglotu nopūtu un smaidu varētu teikt: uz neredzēšanos, otrā grupa, esi sveicināta, pirmā!

Otrā līga ar savu atklāto laukumu specifiku un citiem nebūt ne viegliem apstākļiem pamatīgi pārbaudīja katra hokejista un visa kolektīva raksturu. Nācās spēlēt, lietum gāžot, kā, piemēram, Dņeprodzeržinskā, kad ūdens nosūknēšanai no ledus tika izsaukti ugunsdzēsēji, nācās spēlēt 39 0 salā, kā Glazgovā, kad spēles laikā puiši uz maiņām ģērbtuvē sildīja kājas ar karstu ūdeni.

Par mūsu vienības gatavību pārejai uz 1. grupu liecināja arī divas draudzības spēles ar augstākās līgas pārstāvi Sverdlovskas „Automobilistu”, kas tobrīd PSRS čempionātā ieņēma 11.vietu.

Kaut arī rīdzinieki zaudēja (2:4 un 3:7), viņu izaugsme otrajā sezonā bija nenoliedzama. Komanda bija sagatavota nevis lēcienam, bet gan pakāpeniskai pārejai jaunā kvalitātē.

DESANTA SAGATAVOŠANA ( Trešā un ceturtā sezona )

1970./71. gada sezonā, kad rīdzinieki debitēja 1. grupā, tās sastāvs bija šāds: Maskavas „Lokomotīve”, Sverdlovskas „Automobilists”, Kijevas „Dinamo”, Minskas „Torpedo”, Saratovas

„Kristāls”, Permas „Molot”, Ufas „Salavats Julajevs”, Penzas „Dīzelists”, Kazaņas Uricka sporta klubs (USK), Elektrostaļas „Kristāls”, Ustjkamenogorskas „Torpedo”, Rīgas „Dinamo” un Ņižņijtagilas „Sputņiks”.

Neko teikt, laba grupiņa! Iepriekšējā sezonā no augstākās grupas uzreiz izkrita (un 1.grupā „iekrita”) veselas trīs spēcīgas komandas: „Lokomotīve”, „Automobilists” un Kijevas „Dinamo”.

Rīgas „Dinamo” vadītāji izvirzīja komandai reālu uzdevumu – nostiprināties 1. grupā. Viktors Tihonovs zināja gan augstākās grupas kvalitāti, gan Jaroslavļas „Torpedo” bēdīgo piemēru – pēc spīdošas uzvaras 2. līgā un viena gada pabūšanas 1. grupā atkal atgriešanās zemajā starta grupā. Tur, 1. līgā, sekmīgi var spēlēt tikai tie, kas pienācīgi sagatavojušies. Citādi viss darbs ir kā bezjēdzīga malkas kraušana. Krauj, krauj, augstāk, augstāk, jau pārāk augstu, un tad pietiek pieskarties apakšējām pagalēm, kad viss sagāžas, sabrūk un atkal jāsāk no jauna.

Rīgas „Dinamo” papildināja uzbrucēji Aleksandrs Safronovs no Maskavas „Lokomotīves” un Boriss Ponomarjovs no Permas „Molot”, aizsargi Nikolajs Ļovočkins (arī no „Lokomotīves”) un Genadijs Ribins no Jaroslavļas „Torpedo”. ... 1970. gada 2. augusts bija parasta svētdiena. Taču hokejistiem tā bija liela svētku diena: jaunajā Rīgas Sporta pilī iedegās jaunais elektronu gaismas tablo: „Sveicam „Dinamo” hokejistus!” Un ledus spoguli izmēģināja dinamieši. Ar septembri mūsu komanda sāka regulāri trenēties un spēlēt jau uz sava ledus zem sava jumta.

Oficiālā Sporta pils atklāšanas spēle notika 5. septembrī, tiekoties ar augstākās līgas komandu – Čeļabinskas „Traktoru”. Atklāšana izdevās – dinamieši uzvarēja ar 5:4. Otrajā dienā viesi revanšējās ar tādu pašu rezultātu – 5:4. „Dinamo” sastāvs: vārtos Micītis, aizsargi Odincovs – Solovjovs, Ribins – Liberts, Knirks – Krivonogovs, Ļovočkins, uzbrucēji Kršeminskis – Malovs – Lomakins, Kļinšovs – Hendelis – Kuzņecovs, Safronovs – Vorobjovs – H.Vasiļjevs, E.Vasiļjevs.

Septembrī notika Rīgas Sporta pils balvas izcīņas turnīrs, kurā dinamieši palika ceturtie aiz Saratovas „Kristāla”, „Automobilista” un Kijevas „Dinamo”. No Jaroslavļas turnīra rīdzinieki atgriezās ar 1. vietu. Uzvaras nesagrozīja galvu, un zaudējumi nesēja paniku.

15. oktobrī Minskā Rīgas dinamieši startēja 1. grupas čempionātā. „Lielais nervu drudzis” – tā varēja raksturot maču. „Torpedo” iepriekšējā sezonā 1. grupā uzvarēja un tikai neveiksmes dēļ pārspēlēs ar „Sibirj” nekļuva par augstākās ligas komandu. Zaudētais bija jāatgūst, sākot sezonu ar uzvaru pār debitantu. Taču debitants prata no 0:1 rezultātu izlīdzināt (Vorobjovs), Lomakins panāca 2:1, Gremjakins 2:2. Pedējā periodā īsts cīņā saucējs bija Safronovs. Viņš un Lomakins panāca 3:2 un 4:2, Ponomarjovs – 5:2.

Otrajā mačā „Torpedo” revanšējās – 5:4.

Tāds bija sākums. Tālāk Rīgā 1:5 un 3:2 pret „Lokomotīvi”, 7:2 un 3:4 pret Ņižņijtagilas „Sputņiku”.

Pildot savu minimālo programmu – nostiprināties 1. grupā, rīdzinieki neaizmirsa arī maksimālo – meistarības celšanu, pieredzes apgūšanu. Atklājās, ka daži hokejisti, kas 2. grupas spēlēs bija „karaļi”, jaunajā līgā zaudēja divcīņās, viņiem pietrūka gribasspēka. Taču komanda lēni, bet noteikti turnīra tabulā gāja uz priekšu un uz augšu. Pēc 12. kārtas tabulas pirmais trijnieks bija šāds:

Kristāls (S) Automobilists Lokomotīve 9.vietā Dinamo (R)

12 12 14 12

9 8 7 5

1 1 3 1

2 3 4 6

50-22 73-39 43-28 49-42

19 17 17 11

Bet turnīra pirmo pusi noslēdzot, dinamieši bija jau trešie: Kristāls (S) Automobilists Dinamo (R) Lokomotīve

24 24 24 24

17 14 14 12

2 4 1 5

5 6 9 7

102-58 124-81 105-76 79-56

36 32 29 29

Otrā riņķa cīņas atsākās 1971. gada janvāra beigās. Rīdzinieki divreiz (3:0 un 9:3) pieveica Permas „Molot”. Uzvara Ņižņijtagilā (4:3) mūsu vienībai bija devītā pēc kārtas. Citiem konkurentiem nekas tamlīdzīgs nebija izdevies. Tiesa, nākamo maču Ņizņijtagilā mūsējie zaudēja (3:5).

Divi smagi zaudējumi Sverdlovskā (3:5 un 4:7) neizsita mūsu puišus no līdzsvara. Tūdaļ Kazaņā tika izcīnītas divas uzvaras (5:3 un 7:3). Bet Sverdlovskas rezultāti vēl ilgi atgādināja, ko nozīmē spēlēt ar bijušo augstākās līgas kolektīvu viņa mājas un ko vispār nozīmē mēģināt „iespraukties” tabulas galvgalī. Rīdzinieki no šī nodoma neatteicās. Viņi atņēma visus astoņus punktus Kijevas dinamiešiem, kuru rindās teicami spēlēja 20 gadus vecais Vladimirs Serņajevs ...

Astoņas kārtas pirms turnīra beigām „Lokomotīve” jau bija uz tām sliedēm, kas ved atpakaļ uz augstāko grupu. Uz savām divām pedējām spēlēm Maskavā ar „Lokomotīvi” dinamieši jau ieradās kā 1. līgas trešās vietas ieguvēji.

Divi zaudējumi „Lokomotīvei” (4:6 un 1:4) Lužņiku Sporta pilī bija kā simbolisks mājiens: jums, rīdzinieki, ja gribat kādreiz Maskavā spēlēt, vēl daudz, daudz jāpastrādā. Vai tobrīd kāds varēja iedomāties, ka jau pēc divām sezonām Rīgas dinamieši Lužņiku un ACSK sporta pilī atņems punktus gan „Spartakam” un „Dinamo”, gan ACSK komandai?

SPĒĻU REZULTĀTI 1970./71. GADA SEZONĀ Rīgas „Dinamo -

Lokomotīve Automobilists Kristāls (S) Salavats Julajevs Dinamo (K) Torpedo (Mn) Molot Dīzelists Torpedo (Uk) Sputņiks Kristāls (E) Kazaņas USK

1 : 5, 5 : 0, 4 : 3, 2 : 3, 9 : 3, 5 : 2, 8 : 3, 3 : 4, 4 : 2, 7 : 2, 8 : 5, 6 : 3,

3 : 2, 4 : 6, 7 : 3, 4 : 5, 5 : 3, 4 : 5, 2 : 2, 7 : 5, 1 : 3, 3 : 4, 1 : 3, 2 : 0,

4 : 6, 3 : 5, 2 : 3, 6 : 4, 6 : 4, 4 : 2, 3 : 0, 3 : 2, 6 : 5, 4 : 3, 4 : 3, 5 : 3,

1:4 4:7 3:2 3:3 4:2 8:3 9:3 6:6 3:7 3:5 6:2 7:3

Hokeja speciālistus pārsteidza Rīgas hokejistu augstā spēles disciplīna, cīņas spars un lieliskā fiziskā sagatavotība. Ja spriež pēc rezultāta – 3. vieta tik spēcīgā konkurencē -, varēja likties, ka nu dinamiešiem jau nākamajā sezonā par savu mērķi jāizraugās augstākā līga. Taču tā būtu neloģiska prasība, utopija. Mūsu puišiem vēl tā īsteni bija jāpierāda, ka viņi ir trešās vietas cienīgi. Individuālās meistarības celšanā, kā mēdz teikt, bija vēl lielas slēptās rezerves. Bet augstākā līga ir arī augstākās klases hokejistu, nevis tikai viduvēju, kaut arī fiziski stipru un disciplinētu komandu līga. Tāpēc dinamiešu trešo un ceturto sezonu var uzskatīt par savdabīgu desanta sagatavošanu. Divas sezonas, pareizāk – divus gadus ilga kolektīva apmācīšana, pastiprināšana, saliedēšana, meistarības pilnveidošana. Būtu nepareizi apgalvot, ka viss notika kā pēc notīm.

Gatavojoties ceturtajai – 1971./72. gada sezonai, mūsu puišiem liels stimuls bija iespēja kļūt par PSRS sporta meistariem. Meistarvienībā šādu hokejistu, kas vēl nebija meistari, sanāca daudz – vairāk nekā desmit. Un vispār – kolektīva dzīvē reizi pa reizei disonansi ienesa tāds it kā maznozīmīgs fakts, ka, piemēram, Helmuts Balderis un Valerijs Odincovs bija sporta meistari, bet Andris Hendelis un Anatolijs Micītis ne. Lai šo „robu” aizpildītu, arī ceturtajā sezonā bija jāierindojas ne zemāk kā 3.vietā.

Komandu papildināja vēl viens Boriss Ponomarjovs, arī permietis, tikai pēc „specialitātes” aizsargs. Vispār šai sezonā papildinājums bija visai solīds: aizsargs Igors Kobzevs no Maskavas „Dinamo”, uzbrucēja Vladimirs Serņajevs no Kijevas „Dinamo” un Anatolijs Vlasjuks, kurš, Rjazaņas komandā spēlēdams, bija guvis vairāk nekā 40 vārtus. No Saratovas mājās atgriezās Rīgas sporta skolas audzēknis Viktors Verižņikovs. Komandā vairs nebija Krivonogova, Ribins, Solovjova, Kuzņecova un Lomakina. To 28 hokejistu vidū, kas gatavojās ceturtajai sezonai, bija arī pavisam jauni, Rīgas komandās izauguši puiši – Pāvels Putruns, Armands Hartmanis, Valdis Doida, kuri vēlāk diemžēl nesasniedza attiecīgo līmeni.

Trenējās trīs vartsargi: Vasiļonoks, Micītis un Afoņins. Micītis savu spēles apogeju jau bija sasniedzis un, atklāti sakot, daudz progresēt vairs nevarēja. Par Vasiļonoku nebija ko uztraukties, taču maiņa viņam jāgatavo. ... Viktors Afoņins, mazs, sīks puišelis, pirms daudziem gadiem ieradās VEF stadionā, lai pieteiktos par hokeja vārtsargu. Kandidātu bija daudz, un visus pieņemt nevarēja. Vienu no šiem nepieņemtajiem mūsu hokeja vecmeistars, toreizējais RER komandas treneris Harijs Vītoliņš pasauca sāņus un vaicāja, kā sauc. – Viktors Afoņins, - mazais klusu sacīja. Tā viņš sāka spēlēt RER jauniešu vienībā.

1967. gada vasarā, kad Rīgas meistarkomanda gatavojās sezonai Siguldā, jaunais vārtsargs neatrada kopīgu valodu ar vecāko treneri Staņislavu Motlu, un Afoņinu no komandas atbrīvoja. Ilgu laiku Rīgai viņš bija „pazudis”. Viktors aizbrauca uz tālo Tjumeņu, kur sargāja „Vodņika” vārtus. Labi tas vai slikti, atgriezies mājās, spēlēja RVR komandā, pat nespeciālistam bija redzams, ka vārtsargam ir ķēriens un jau zināma pieredze.

Vasarā Viktors tika uzaicināts trenēties pie „Dinamo” meistariem, taču treneri par jaunatnācēju sajūsmā nebija. Ar uzcītību viņš neizcēlās. Tomēr treneriem, kā vienmēr, pacietības ir vairāk nekā hokejistiem. „Dinamo” vadītāji bija nolēmuši ar laiku dot pelnītu atpūtu Micītim, šajā sezonā viņu atstājot komandā par trešo vārtsargu. Taču Viktors Afoņins izstrādāja vēl vienu „numuru”. „Sovetskij sport” zonālajā turnīrā Rīgā, kurā piedalījās „Kriļja Sovetov”, „Himik”, Gorkijas „Torpedo”, Somijas „Iokerit” un Rīgas „Dinamo”, Voskresenskas „Himik” vārtus spēlē pret somiem sargāja ... Afoņins. Viņš bija piekritis „Himik” trenera N.Epšteina vilinošajam uzaicinājumam spēlēt augstākajā līgā.

Micītim nācās vēl uz sezonu palikt par otro spēlējošo vārtsargu. Kamēr mūsu puiši 1. līgā izcīnīja trešo, bet nākamajā sezonā – jau 1. vietu, Afoņins rūdījās augstākās līgas mačos „Himik” komandā. Kad viņš dinamiešu augstākās līgas debijas sezonā atkal atgriezās Rīgā, mūsu vienībai lieti noderēja Afoņina augstākās grupas praktikanta stāžs. „Dinamo” ceturto sezonu vārtos lieliski uzsāka Vasiļonoks. „Sovetskij sport” turnīrā dinamieši aiz „Kriļja Sovetov” un Gorkijas „Torpedo” palika trešajā vietā, taču savas spēles ar „Himik” (no 0:5 līdz 5:5!) un „Kriļja Sovetov” (3:3) viņi aizvadīja visai iespaidīgi. Vasiļonoks tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu. Kijevas sešu komandu turnīrs, kā arī Rīgas Sporta pils balvas izcīņa (1. v. „Automobilists”, 2. v. Minskas „Torpedo”, 3. v. „Dinamo”) atgādināja, ka vēl pāragri pašiem hokejistiem iedomāt sevi par lieliem meistariem. Čempionāts sākās 15. oktobrī. 1. grupā Maskavas „Lokomotīves” vietā spēlēja augstākās ligas kārtējais neveiksminieks – Novosibirskas „Sibirj”, bet Elektrostaļas „Kristālu” un Kazaņas USK nomainīja Novokuzņeckas „Metalurgs” un Kaļiņinas ASK. Ceturtā sezona sākās pasmagi. Ar 1:1 pret „Salavatu Julajevu”. Pēc tam rīdzinieki dalīja punktus ar „Sputņiku”, „Molotu”, „Automobilistu”.

Pēc 10. kārtas „Kristālam” bija 16 punkti, rīdziniekiem – 12 (3. vieta). Decembra vidū pēc divām uzvarām Kaļiņinā mūsu komanda izvirzījās 2. vietā, taču, cik tā bija nestabila, liecina tabulas kvartets (sk. 100. lpp.).

Automobilists Dinamo (R) Kristāls (S) Dinamo (K)

22 22 22 22

18 12 12 14

1 5 5 7

128-64 90-56 80-62 89-74

39 29 29 29

1972. gads sākās ar PSRS kausa izcīņas spēlēm. Dņeprodzeržinskā rīdzinieki ar 10:1 pieveica vietējo „Himik” un 10. janvārī Rīgā sacentās ar „Kriļja Sovetov”. Tā bija skaista cīņa, īsts lielais hokejs, kurā mūsu hokejisti pierādīja, cik nopietni viņi gatavojas 1. grupu atstāt, lai ietu tālāk. Pēc mača maskaviešu treneris Boriss Kulagins teica: - Rīdzinieku uzvara pilnīgi pelnīta. Visi spēlētāji bija īsti kausa maču cīnītāji.

V. Tihonovs uzskatīja, ka šī uzvara palīdzēs komandai sekmīgi aizvadīt čempionātu. To dinamieši atsāka ar 6:2 uzvaru pār Minskas „Torpedo”. Diemžēl šajā spēlē kāju lauza Vorobjovs un izgāja no ierindas līdz sezonas beigām.

Ufā dinamieši atdūrās ka pret nepārvaramu barjeru – 1:4 un 4:6. Rīgā uzmanības centrā bija cīņas ar līderi „Automobilistu” – 6:6 un 5:6. Bet īsti kļūdu mači tika piedzīvoti Kijevā – 3:9 un 2:5.

Tabulā dinamieši atkrita uz 4. vietu. Pedējās 14 spēlēs mūsu komanda piedzīvoja tikai vienu zaudējumu. Lūk, kādas bija uzvaras: 10:4, 7:1, 11:2 utt. Trīs kārtas pirms čempionāta finiša dinamieši apsteidza savu sīvāko konkurentu cīņā par 3. vietu – Saratovas „Kristālu”. Lai nebūtu nekādu šaubu, kas ir šīs vietas cienīgāki, dinamieši pieveica „Kristālu” arī abās savstarpējās cīņās – 5:1 un 4:3.

Sezonas izskaņā – 28. aprīlī rīdzinieki PSRS kausa izcīņas ceturdaļfinālā tikai pagarinājumā ar 4:6 (3:1, 0:0, 1:3, 0:2) zaudēja Maskavas dinamiešiem. Mūsu komandā vairs nebija Safronova, kura pārkāpumu „limits” bija izsmelts ...

Vēlāk Maskavas „Dinamo”, pusfinālā pieveicot „Spartaku” (5:1) un finālā „Himik” (3:0), kļuva par PSRS kausa ieguvēju, bet maskaviešu treneris Arkādijs Černišovs izteicās, ka grūtākā spēle bijusi Rīgā.

SPĒĻU REZULTĀTI 1971./72. GADA SEZONĀ

Rīgas „Dinamo -

Automobilists Sibirj Kristāls Dinamo (K) Salavats Julajevs Molot Torpedo (M) Torpedo (Uk) ASK Metalurgs Dīzelists Sputņiks

1 : 4, 1 : 1, 6 : 1, 7 : 3, 1 : 1, 3 : 3, 6 : 2, 7 : 4, 5 : 3, 2 : 4, 4 : 1, 5 : 2,

3 : 3, 2 : 3, 3 : 4, 6 : 1, 4 : 2, 1 : 1, 11 : 7, 8 : 4, 7 : 3, 4 : 1, 8 : 2, 2 : 5,

6 : 6, 3 : 3, 5 : 1, 3 : 9, 1 : 4, 6 : 3, 5 : 2, 7 : 1, 2 : 5, 7 : 1, 5 : 2, 2 : 2,

5:6 3:8 4:3 2:5 4:6 10 : 4 4:2 11 : 2 5:1 11 : 2 7:4 4:1

IR MESTI KAULIŅI! ( Piektā sezona un 1. vieta 1. grupā )

Pirmās grupas 13 komandu sastāvs kvalitātes ziņā daudz nemainījās. Sverdlovskas „Automobilists” apmainījās vietām ar Maskavas „Lokomotīvi”, kas atkal atstāja augstāko līgu. Bet no 1. Grupas uz otro bija spiestas pāriet Penzas „Dīzelista” un Ņižņijtagilas „Sputņika” komandas, atdodot savas vietas otrās grupas uzvarētājiem – Elektrostaļas „Kristālam” un Alma-Atas „Automobilistam”.

Divas aizvadītās sezonas pierādīja, ka jāturpina arī komandas pastiprināšana. Bija nepieciešami daži spēlētāji, kam jau būtu īsta liela hokeja pieredze. No „Dinamo” tika atbrīvoti Ļovočkins, Kršeminskis, Gurevičs, bet uzņemti aizsargi Valerijs Guščins no „Kriļja Sovetov” un Mihails Beskašnovs no „Lokomotīves”, uzbrucēji Vladimirs Markovs no „Spartaka” un Aleksandrs Sokolovskis no Gorkijas „Torpedo”.

Laiks, kā mēdz teikt, dziedē rētas. Bet ne tikai to. Laiks ir arī labākais padarītā darba vērtētājs, metožu pārbaudītājs, objektīvākais kritiķis. „Dinamo” treneri neslēpa, ka iepriekšējo sezou komanda uzsāka ja ne bez vajadzigā svaiguma, tad apātiski un pasmagi. Kandavas treniņu posmā slodze intensīvajiem vingrinājumiem

kļuva mazliet ilgāki. Jūlijā sportisti kārtoja jaunā GDA kompleksa normas, bet 15. augustā Rīgā sākās „Sovetskij sport” zonālais turnīrs.

Mazliet par kādu neparastu maču, ko 10. augustā skatītāju klātbūtnē organizēja „Dinamo” treneri. Pavērosim komandu sastāvus un sapratīsim, ka spēles rezultātam šoreiz bija pavisam maza nozīme. Galvenais – kā sevi parādīs jaunie hokejisti, cīnoties kopā ar pieredzes bagātiem spelētājiem un pret viņiem. „Zilie”: vārtsargi – Micītis un Kačanovs (no Jelgavas), aizsargi – Guščins, Nazarovs, Liberts, Odincovs, uzbrucēji – Balderis, Deņisovs, Verižņikovs, Serņajevs, Hatuļevs („Dinamo” juniors), E.Vasiļjevs, Hartmanis. „Baltie”: vārtsargi – Vasiļonoks un Zaķis („Dinamo” juniors), aizsargi – Kobzevs, Ponomarjovs, Tarnovskis, Beskašnovs, uzbrucēji – Lambins („Dinamo” juniors), Hendelis, Markovs, Kļinšovs, Vorobjovs, H.Vasiļjevs, Knirks, Al.Vlasjuks, Koroļovs („Dinamo” juniors). Tā bija īsta „Dinamo-73” tuvākās nākotnes parāde. „Sovetskij sport” turnīrā rīdzinieki pirmo reizi vēsturē savā zonā izcīnīja uzvaru, iegūstot tiesības pusfinālā spēlēt ar Ļeņingradas zonas uzvarētāju Maskavas „Spartaku”. Dinamieši pieveica galvenos konkurentus – Maskavas „Dinamo” (3:2), „Himik” (3:0), kā arī Polijas (4:3) un Rumānijas (9:3) izlases. Taču pusfinālā ar „Spartaku”, kas risinājās ACSK Sporta pilī Maskavā, mūsu puiši nepatīkami pārsteidza visus – savus trenerus, hokeja speciālistus, šīs spēles cienītājus un arī paši sevi. „Aizmirsuši” savu galveno ieroci – ātru tempu un spēka spiedienu -, dinamieši pakļāvās spartakiešu diktētajai pozicionālajai spēles manierei. Ar 8:2 uzvarēja „Spartaks”. Bet šis zaudējums bija tikai kārtējā labā mācība.

Sporta pils balvas izcīņā „Dinamo” ar 1:4 zaudējumu „Kriļja Sovetov” komandai ierindojās 2.vietā, atstājot aiz sevis ”Kristālu”, „Automobilistu” un RVR. Kaut arī piektās sezonas priekšvakarā komandas sasniegums izskatījās diezgan svārstīgs, čempionātu tā iesāka spoži. Iesāka, turpināja un arī pabeidza. Jau ar pirmo kārtu nostājoties tabulas vadībā, dinamieši no 1. vietas nebija „izkustināmi”. Čempionāta atklāšanas spēlēs 10. un 11. oktobrī „Dinamo” komandu uz ledus izveda tās jaunais kapteinis Viktors Verižņikovs. Vārtos Vasiļonoks, aizsargi: Liberts – Odincovs, Nazarovs – Guščins, B.P. Ponomarjovs – Kobzevs, uzbrucēji: B.V. Ponomarjovs – Verižņikovs – Serņajevs, Sokolovskis, Hendelis, Markovs, Kļinšovs – Vorobjovs – H.Vasiļjevs, Balderis – Deņisovs – E.Vasiļjevs.

Elektrostaļas „Karistāls” tika apspēlēts visās līnijas – 7:0 un 10:2. Čempionāta vārtu guvēju sarakstā pirmais parādījās H.Vasiļjeva vārds.

Ne mazāk pārliecinošas uzvaras bija pret Alma-Atas „Jenbek” („Automobilista” jaunais nosaukums) un Ustjkamenogorskas „Torpedo” – 9:4, 7:2, 11:3, 7:3. Taču šie rezultāti neliecināja par spēļu vieglumu vai pretinieku nesagatavotību. Tie vispirms apstiprināja dinamiešu spēku, maksimālo atdevi katrā mačā. Arī Ufā, kur visos līdzšinējos čempionātos mūsu komanda bez liekām ceremonijām tika „atbruņota” no punktiem, abu spēļu rezultāti komentārus neprasa – 8:3 un 10:1.

Pirmajā izbraukumā no astoņiem punktiem mūsu vienība izcīnīja sešus. Pirmais zaudējums tika piedzīvots tikai čempionāta 12. spēlē Permā, kad pēc 5:0 uzvaras pirmajā spēlē nākamajā vakarā 200 salā, vējā un sniegputenī „Molot” hokejisti labāk prata piemēroties grūtajiem apstākļiem un uzvarēja rīdziniekus ar 5:2.

Pēc cīņām Rīgā ar Maskavas „Lokomotīvi” (5:4 un 2:2) V.Tihonovs preses konferencē uzsvēra, ka šīs bjušas sezonas svarīgākās spēles, jo „Lokomotīve” nupat atgriezusies no augstākās līgas, kur uz savas ādas dabūjusi izbaudīt citu, kvalitatīvāku hokeju. Treneris bija apmierināts, ka komanda sekmīgi izpildīja cīņas taktisko plānu. Zinādami, ka maskavieši vislabāk spēlē katra mača pirmajās trešdaļās, rīdzinieki centās dot enerģisku pretsparu tieši spēles sākumā. Un tas izdevās.

Ar Kijevas dinamiešiem sacensības notika Minskā atklātā laukumā. Grūtās cīņās sniegotā laukumā rīdzinieki guva divas uzvaras. Pēc turnīra pirmās trešdaļas tabulas pirmais trijnieks bija šāds:

Dinamo (R) Kristāls (S) Sibirj

16 16 18

14 13 11

1 1 1

109-43 68-38 98-57

29 27 23

Mūsu hokejisti vēlreiz brauca uz Minsku, šoreiz, lai apspēlētu laukuma īstos saimniekus – „Torpedo” hokejistus.

No Novosibirskas par dinamiešu un „Sibirj” spēlēm pienāca gandrīz vai neticamas vēstis – 3:6 un 13:4! Pirmā mača pirmajā pārtraukumā vecākais treneris aicināja savu komandu pamosties, bet, kā redzams no rezultātiem, rīdzinieki pamodās tikai otrajā mačā. Un kā vēl!

Pēc turnīra pirmās puses dinamieši bija atrāvušies no saviem tuvākajiem konkurentiem par 8 punktiem. Čempionāta janvāra brīvdienās Rīgas dinamieši divās draudzības spēlēs ar 9:5 un 3:2 pieveica augstākās līgas pārstāvi Čeļabinskas „Traktoru”, saglabājot tonusu un kondīciju galvenā turnīra turpinājumam. Bet vēl bija PSRS kausa izcīņa. Novokuzņeckā rīdzinieki (gan tikai pagarinājumā) ar 4:3 uzvarēja vietējo „Metalurgu”.

Janvāra beigās astotdaļfināla spēlē mūsu Sporta pils uzņēma tradicionālo konkurentu – Maskavas „Dinamo”, kas kopš iepriekšējā gada glabāja PSRS kausu. Pēc spēles viņiem no kausa glabāšanas vajadzēja atteikties, jo rīdzinieki uzvarēja ar 7:4. Labi spēlēja un divus vārtus guva aizsargs Liberts, bet visa komanda izcēlās ar maksimālu mobilizēšanos, kas tai bija raksturīga visā sezonā, tiekoties ar augstākās līgas komandām. Kausa izcīņas turpinājumu PSRS hokeja federācija pārcēla gandrīz vai uz jauno sezonu – 1973. gada augustu, un mūsu puišu pretinieks Čeļabinskā bija „Traktors”. Čempionātā savu trešo zaudējumu rīdzinieki piedzīvoja Ustjkamenogorskā, kur dinamieši gluži vienkārši nevarēja piespiest sevi īstai cīņai, - 2:3. Toties revanšs jau bija Rīgas „Dinamo” stilā – 10:2.

Alma-Atas Sporta pils atrodas turpat kilometru virs jūras līmeņa. Varbūt retinātā gaisa dēļ nevienai komandai vēl nebija izdevies Kazahijas hokejistus pieveikt viņu mājās. Mūsējie to izdarīja – 6:4 un 7:5.

Rīdzinieki turpināja spēlēt kā labi noregulēts mehānisms. Tiesa, Elektrostaļā tika uzdāvināts punkts tabulas pastarītim – 3:3. Pēc rīdzinieku sīvākā konkurenta Saratovas „Kristāla” zaudējumiem Rīgā (4:10 un 3:5) viesu vienības treneris Roberts Čerenkovs (viņa vadībā saratovieši 1974. gadā

piepildīja savu sapni – iekļuva augstākajā līgā) žurnālistiem sacīja: „Es jau septembrī teicu, ka mūsu grupā ir tikai viena komanda, kas var pretendēt uz vietu augstākajā līgā. Varu tikai piebilst, ka manas domas nav mainījušās. Arī augstākajā grupā jūs noturēsieties.” Diezgan pravietiski vārdi, sevišķi, ja ņemam vērā, ka tie sacīti 1973. gada marta sākumā. R.Čerenkovs, būdams labs treneris, prata novērtēt rīdzinieku toreizējo sagatavotību un arī potenciālu.

Nekādu ievērojamu notikumu, kas apturētu vai aizkavētu dinamiešu noteikto līdera soli pretim čempionāta finišam, martā nebija. Tos divus nepieciešamos punktus, kas Rīgas komandu padarīja neaizsniedzamu, tā izcīnīja otrajā mačā Saratovā. Pirmie, kas rīdziniekus apsveica ar lielo uzvaru, bija Saratovas hokejisti un sporta cienītāji.

Viktors Tihonovs, neslēpdams apmierinājumu par sava darba un sapņa piepildījumu, tūdaļ pēc mača atvadījās no puišiem, sacīdams, ka sezona vēl nav galā, ka nevajag pārāk ņemt vērā apsveikumus, kas gaida Rīgā, ka, sabojājot šīs sezonas finišu, var sabojāt arī jaunās sezonas startu ...

Treneris ar valsts II izlasi aizbrauca uz Poliju.

Turnīra tabula pirms rīdzinieku četrām pēdējām spēlēm: Dinamo (R) Kristāls Sibirj

44 40 42

38 27 25

2 4 4

4 9 13

290-117 169-118 215-147

78 57 54

Lūk, kā puiši pildīja trenera novēlējumu: pret „Sibirj” 9:3 un 7:6, pret „Metalurgu” 15:3 un 15:6. Edmunds Vasiļjevs PSRS izlases sastāvā kļuva par trešo Eiropas junioru čempionu „Dinamo” komandā.

Pēc pēdējā mača – ziedi, suminājumi, smaidi. Bet pa to laiku Rīgas lidostā kāds pasažieris, noskrējis no trapa, drāzās uz taksometru tādā steigā, it kā būtu aizmirsis mājās ieslēgtu gludekli ...

Viktors Tihonovs, noguris un laimīgs, tikās ar saviem puišiem tikai tad, kad viņi bija jau ģērbtuvē.

*

Apsveicēju un hokejistu jūklī nevarēja neievērot neliela auguma sievieti, kas, pie šaurā vestibila sienas piespiesta, laimes pilnām acīm skatījās uz dinamiešu vecāko treneri. Taņas Tihonovas mēmais skatiens it kā vaicāja – kāpēc lidmašīna nenosēdās kaut minūtes desmit, piecpadsmit ātrāk? Šīs triumfālās sezonas izskaņā V.Tihonovu jau nodarbināja jaunas rūpes: Kā saglabāt komandas sportisko formu, lai gatavošanās nākamai – augstākās līgas sezonai nebūtu jāsāk no nulles?

Treneris izšķīrās par eksperimentu. Savāca puišus un teica: „Braucam uz kalniem, uz Dombaju.” Puiši laikam cerēja, ka nu reiz atpūtīsies. Taču šīs aprīļa 14 dienas pagāja pārgājienos – īstos spēka un ātruma treniņos.

SPĒĻU REZULTĀTI 1972./73. GADA SEZONĀ Rīgas „Dinamo -

Kristāls (S) Sibirj

10 : 4, 3 : 6,

5 : 3, 13 : 4,

3 : 5, 9 : 3,

7:5 7:5

Dinamo (K) Lokomotīve (M) Salavats Julajevs ASK Torpedo (Uk) Molot Jenbek Torpedo (M) Kristāls (E)

5 : 3, 5 : 4, 8 : 3, 5 : 4, 11 : 3, 5 : 0, 9 : 4, 5 : 4, 7 : 0,

8 : 4, 2 : 2, 10 : 1, 7 : 2, 7 : 3, 2 : 5, 7 : 2, 8 : 3, 10 : 2,

3 : 2, 4 : 1, 3 : 1, 5 : 3, 2 : 3, 12 : 1, 15 : 3, 5 : 1, 3 : 3,

11 : 2 3:1 9:4 5:1 10 : 2 9:1 15 : 6 4:1 11 : 3

DEBITANTU DEBIJA (Sestā sezona. Līga, kuru grūti pārsteigt, un komanda, kas to izdarīja)

Aizvadītā piektā sezona bija dinamiešu labāko sasniegumu, hokeja rekordu sezona. Gan izcīnīto uzvaru un iegūto vārtu, gan citu rādītāju ziņā. Statistika liecināja, ka savā pēdējā 1. līgas sezonā dinamieši dažāda ranga turnīros un sacensībās bija mērojušies spēkiem ar septiņām augstākās līgas komandām – visām, izņemot ACSK un Gorkijas „Torpedo”. Rīdzinieki bija zaudējuši tikai „Spartakam” (2:8) un „Kriļja Sovetov” (1:4). Taču to lielo skolu un arī pieredzi, ko deva cīņas ar augstākās līgas komandām, statistika nereģistrēja. Tāpat kā tā nereģistrēja arī daudzās nepilnības, kas vēl bija vērojamas mūsu komandas spēlē un hokejistu individuālajā meistarībā.

Pēc uzvaras 1. līgā par PSRS sporta meistariem kļuva visi tie dinamieši, kas šo titulu vēl nebija ieguvuši. Meistaru un meistarvienības nosaukums tagad bija jāattaisno valsts augstākās hokeja sabiedrības priekšā.

Rīgas dinamiešu debiju augstākajā līgā ar lielu interesi gaidīja visi sporta draugi, jo rīdzinieki ar savu spēli, ar savām uzvarām jau bija izpelnījušies speciālistu uzmanību. Kuluāros un arī presē atskanēja pa replikai: sak, nekādus brīnumus un „miera traucētājus” lielajā hokejā nav ko gaidīt, jo PSRS augstākā līga ir tik spēcīga un rūdīta, ka to vispār grūti ar kaut ko pārsteigt, un diez vai tas izdosies debitantam. Trīs iepriekšējie debitanti – Maskavas „Lokomotīve” , Novosibirskas „Sibirj” un Sverdlovskas „Automobilists” – augstākajā līgā nenoturējās. Viņu debija augstākajā līgā bija aprobežojusies ar vienu sezonu.

Viktors Tihonovs savā darbā konstatēja gandrīz vai parodoksālu faktu: komandai pārejot uz augstāku grupu, arvien mazāk laika paliek, lai sagatavotos jaunajai sezonai. Bet vajadzētu būt otrādi!

Neko darīt, jo augstāka grupa, jo agrāk sākas oficiālie turnīri. Augstākās līgas čempionāts startēja 10.septembrī. Neatlika laika faktu konstatēšanai, jo bija jāstrādā. Kā vēl nekad.

Uz Rīgu pārnāca divi hokejisti – uzbrucēji Nikolajs Vakurovs no Maskavas „Lokomotīves” un Vladimirs Sorokins no Kaļiņinas ASK. Dinamiešu augstākās līgas sastāvā vairs nebija Anatolija Vlasjuka un Anatolija Micīša, kurš pirms spēles ar Tamperes „Koo Vee”, sirsnīgi sveikts, apbalvots ziediem un piemiņas veltēm, atvadījās no lielā hokeja. No Voskresenskas atgriezās Viktors Afoņins un tika uzņemts dinamiešu saimē ar zināmām cerībām.

Jau jūlija beigās dinamieši spēlēja ar „Kriļja Sovetov” hokejistiem, kuri sezonai gatavojās Rīgā.

Potenciālie PSRS čempioni toreiz uzvarēja vārtiem bagātās spēlēs – 9:7 un 8:4. Augusts bija spēļu un turnīru pieblīvēts – rīdzinieki savā pilsētā, Ļeņingradā un Berlīnē piedalījās 12 sacensībās! Rīgā mūsu hokejisti pieveica Berlīnes dinamiešus ar 6:3, bet pēc tam komanda devās uz Berlīnes starptautisko turnīru, kur piecās dienās absolvēja četras spēles, vienu no tām zaudējot (4:5 Českebudejovices „Motoram”) un ar ACSK spēlējot neizšķirti 5:5. Jau trīs dienas pēc šī turnīra noslēguma Rīgā sākās „Sovetskij sport” balvas izcīņa, kurā dinamieši, zaudējot tikai „Kriļja Sovetov” komandai (3:4), ierindojās 2. vietā.

Pirms čempionāta mūsu komandai bija jāspēlē vēl vienā svarīgā oficiālā mačā – no pagājušās sezonas pārceltajā PSRS kausa izcīņas ceturtdaļfinālā. „Traktors” jau rudenī bija labā sportiskā formā un Čeļabinskā pieveica mūsu komandu ar 4:2. Čeļabinskieši iekļuva pat PSRS kausa izcīņas finālā. To šeit minam nevis tāpēc, lai attaisnotu dinamiešu zaudējumu, bet gan tāpēc, lai pasvītrotu, ka rīdzinieki debijas sezonā pie favorītiem nepieskaitīto komandu meistarības līmenis bija ievērojami audzis.

Arī divās pēdējas pārbaudes spēlēs Ļeņingradā rīdzinieki piedzīvoja zaudējumus pret ASK (2:4 un 6:10). Kategoriskus secinājumus no šo maču rezultātiem neviens nesteidzās izdarīt, taču čempionāta atklāšanu, savas komandas startu mūsu hokeja cienītāji, protams, gaidīja ar milzīgu interesi, bet vienlaikus ar bažām – kā cilvēks, kas raugās uz debess pamali, kur veidojas tumši, smagi mākoņi, un zīlē, vai negaiss nāk virsū vai laimīgi aiziet gar pamali. No šī negaisa, kas saucās „hokejs74”, nebija kur sprukt.

Dinamieši savas ugunskristības piedzīvoja Rīgā 13. septembrī mačā pret galvaspilsētas dinamiešiem.

Sporta pils tribīnes un visas iespējamās un pat neiespējamās vietas, kurās vien cilvēks varēja sēdēt, stāvēt vai kaut kā iespraukties, bija aizņemtas. Reizēm likās, ka no hokeja cienītāju saceltā trokšņa, savu komandu atbalstot, Sporta pils griesti pacelsies augšup, bet sienas sairs pa šuvēm kā augumam neatbilstošs uzvalks. Interese par hokeju Rīgā bija tiešām liela. Pat sievietes sāka interesēties par hokeju kā spēli ...

Maskavas dinamieši, kas jau Ļeņingradā bija izcīnījuši 9:3 uzvaru, Rīgā spēlēja labi. Pēc pirmā mača, kas noslēdzās ar 4:2 maskaviešu labā, viens otrs skeptiķis, kas sevi mēdz dēvēt par reālistu, varēja teikt: „Jā, augstākā mums vēl par stipru ...”

Tiešām, mūsu puiši kļūdījās daudz un bieži, taču nedrīkstēja aizmirst, ka tā ir viņu debija debijas sezonā. Bet jau otrajā vakarā rīdzinieki ar savu pašaizliedzīgo cīņu, ar lielisko fizisko sagatavotību panāca uzvaru – 5:0.

Preses konferencē viesu otrais treneris, populārais hokeja meistars V.Davidovs atzina, ka viņu komandu pārsteigusi rīdzinieku teicamā fiziskā sagatavotība. Taču viņš pareģoja, ka izbraukumā Rīgas dinamiešiem būs daudz grūtāk. Jāsaka, ka ar šo izbraukuma „bubuli” mūsu vienība tika baidīta vēl vairākas reizes, tomēr pat savā visilgākajā un smagākajā neveiksmju posmā, kad dinamieši zaudēja sešas spēles pēc kārtas, zaudējumi „kristīgi” dalījās uz pusēm: trīs mājās, trīs izbraukumā. Čeļabinskas „Traktors” Rīgā ieradās pēc uzvaras pār ACSK. Rīdzinieki, skatītājiem par lielu sarūgtinājumu un pretēji prognozēm, kas bija būvētas uz iepriekšējās 5:0 uzvaras bāzes, piedzīvoja 2:3 zaudējumu.

Viesi uzdeva taktiska rakstura rēbusu – pozicionālu cīņu, ko rīdzinieki atrisināt nevarēja.

Sākumā likās, ka uzvara jau rokā, jo Balderis un Hendelis pirmo periodu noslēdza ar 2:0. Otrā trešdaļa pakāpeniski, bet noteikti kļuva par „Traktora” trešdaļu. Mūsu puiši savā zonā bija kā sapīti. Otrā perioda 18. minūtē – 2:2. Trešos vārtus iemeta viesu aizsargs Ponomarjovs. Šajā mačā rīdzinieki cīņā par ripu bija pārāk delikāti, un uzvara kā glums zutis izslīdēja no rokām.

Ar rīdzinieku 5:0 uzvaru pār Maskavas „Dinamo” pietika, lai ACSK Sporta pils nevarētu uzņemt visus tos maskaviešus (un, protams, rīdziniekus arī), kas gribēja redzēt ACSK – Rīgas „Dinamo” spēles. Čempioni mačus ar debitantu varēja uzskatīt nevis par kauju, bet tikai par lieliem manevriem, savu pozīciju uzlabošanu svarīgākām cīņām. Apvilcis Aleksandra Raguļina svīteri ar Nr.5 uz muguras (lai neapaukstētos), vispirms karavīru spēlētājiem paredzētajā vietā ieradās vecākais treneris Anatolijs Tarasovs. Pēc tam uz ledus izbira hokejisti.

Afoņina precīzā un reizē efektīvā darbība vārtos nelika rīdziniekiem nevajadzīgi nervozēt un ļāva spēlēt ar pilnu spēku. Jau 5. minūtē Beskašnovs ar asu piespēli izvirzīja uzbrukumam Markovu, kurš nekļūdīgi meta – 1:0! Perioda vidū Petrova maiņa zaudēja arī otrus vārtus (Vakurovs no Baldera piespēles). A. Tarasovs nosēdināja Petrovu rezervē. Hendelis iemeta trešos. Tikai debitantu pieredzes trūkuma dēļ čempioniem ar Lutčenko metienu pašās perioda beigās izdevās cauršaut Afoņina vārtus – 3:1.

Otro periodu ACSK nospēlēja savā stilā, tūdaļ pēc starta signāla mezdamies rīdzinieku zonā (Trunovs – 2:3). Un atkal kādā epizodē sevi asi lika manīt starpība spēles klasē. Kļinšovs , saņēmis ripu pie karavīru vārtsarga Adoņina vārtiem, vilcinājās un neiemeta. Tūdaļ zibenīgā pretuzbrukumā Bļinovs iesita Afoņina atvairīto ripu vārtos – 3:3. Tālāk abpusēji uzbrukuma dūrieni, jo čempionu aizsargi netiek laikus atpakaļ savā zonā. Pēdējās trešdaļas sākumu un arī mača beigas maskavieši prata izmantot lieliski. Lutčenko – 4:3. Rīdzinieki liecās, bet nelūza. Kobzevs pat panāca 4:4, taču minūtes pusotras pirms spēles beigām mūsējie bez sevišķas cīņas ielaida pretiniekus vidējā un arī savā zonā. Serņajevs izšķirošajā momentā paklupa. Harlamovs meta gar vārtiem, un Gusevs kritienā paspēja iededzināt sarkano briesmu signālu aiz Afoņina muguras – 4:5. Tablo rādīja, ka jāspēlē vēl 15 sekundes ... Oficiāli reģistrēto metienu skaits 23:20 dinamiešu labā sniedz objektīvu šīs lielās cīņas ainu.

Pēc tik traģiska iznākuma galvu nokārt vai rokas nolaist varētu jebkura komanda. Bet debitants rādīja raksturu. Tā bija pozitīva spītība, kad mūsu puiši teica: „Mēs nogurām, bet viņi – ACSK – arī. Jau Berlīnē viņi no mums izspruka sveikā (5:5), otrajā mačā redzēsim.” Un vēlreiz pretēji prognozēm, ka debitants var mobilizēties tikai uz vienu – pirmo maču, otro dinamieši nospēlēja ar tādu ātrumu, spēku un rezultativitāti, ka pietrūkst vārdu.

ACSK vētrainie uzbrukumi atsitās pret kustīgu, spēcīgu aizsardzības valni un Afoņinu. Tiesa, realizējot Liberta noraidījumu, Bļinovs panāca 1:0, taču ne uz ilgu laiku. Hatuļevs iesita vārtos Tretjaka atvairītu ripu, bet tad savu skaitlisko pārsvaru izmantoja dinamieši (Vorobjovs). Bet minūti pirms sirēnas kombinācija Serņajevs – Ponomarjovs – Serņajevs ļāva šo periodu pabeigt ar tādu pašu rezultātu kā pirmajā mačā – 3:1.

ACSK treneri meklēja labāko variantu: Mišakova vietā ar Harlamovu un Mihailovu spēlēja Svistuhins. Uzbruka brāzmaini, taču rīdzinieki izrādījās precīzāki: Vakurovs no Baldera piespēles 4:1, Glazovs – 4:2.

Vorobjovs centrā, Ponomarjovs un Serņajevs malās, laba kombinācija, Nazarova noslēguma metiens – 5:2! Tretjaku maina Adoņins.

Čempioniem uzdod nervi. Gusevs, šis rūdītais, lieliskais aizsargs, kas nebijās ne kanādiešu profesionāļu, ne pasaules čempionāta lielo cīņu, vairs nevalda pār sevi un grūž nūju Sorokinam sejā – 5 minūšu noraidījums. Rīdzinieki saglabā augstu spēles disciplīnu, kā to prasa un arī ļauj iegūto vārtu starpība. Serņajevs to vēl paaugstina (6:2). ACSK divreiz neizmanto skaitlisko pārākumu, bet rīdzinieki Serņajevs un Nazarovs to pašu izdara nekļūdīgi – 8:2.

Trīs vārtus čempioni atgūst, kad mūsu hokejisti vairs nav tik uzmanīgi, kā vajag. Pret ACSK nedrīkst to atļauties. Tomēr gala rezultāts ir 8:5 „Dinamo” labā.

Pie autobusa, kas tūdaļ pēc spēles dinamiešus veda uz nakts avioreisu Rīga – Maskava, bija daudz cilvēku – apsveicēju, pavadītāju, laimes vēlētāju, nūju gribētāju un ziņkārīgo. Šīm spēlēm bija ilga un spēcīga rezonanse. Taču tās iedarbojās uz mūsu komandu arī no pavisam nevēlamas puses. To apstiprināja smagie zaudējumi „Kriļja Sovetov” hokejistiem – 2:10 un 3:5.

Maskavieši bija augstākās spēles disciplīnas paraugs. Afoņins no pirmajām sekundēm tika ar ripām kā ar ķieģeļiem apmētāts. Viņš vairs nezināja, ko tvert un no kā vairīties.

Taču ar to augstākās līgas pārbaudījumi un mūsu kolektīva grūtās dienas nebeidzās, jo turnīra tabulā dinamieši atradās tur, kur debitantam it kā jābūt, - ar četriem punktiem priekšpēdējā, astotajā vietā.

Gorkijas „Torpedo” komanda bija sevi pieteikusi ar skaļu uzvaru pār līderi „Spartaku”. Kaut arī Rīgā „Torpedo” ne tuvu neparādīja to, ko spēja „Kriļja Sovetov”, gorkijieši apspēlēja rīdziniekus pārliecinoši – 6:3. Dinamieši spēlēja bez entuziasma, it kā viņus kāds bremzētu. Nekas neizdevās Ponomarjovam, Vakurovam, Balderim. Kad rezultāts bija 3:4 un jāspēlē vēl veselas 26 minūtes, komanda nevis noteikti šāvās uz mērķi, bet gan kustējās vairs tikai pēc inerces.

Pārtraukumā, kas rīdziniekiem ilga līdz 20. oktobrim, viņi viesojās VDR pilsētā Veisvaserā, kur izcīnīja trīs uzvaras. Pa to laiku Ļeņingradas ASK Maskavā pieveica lideri „Spartaku”, un čempionāta vadībā izvirzījās „Kriļja Sovetov”.

Jaunais līderis uzņēma Rīgas dinamiešus ACSK Sporta pilī. Kaut arī mūsu hokejisti piedzīvoja jaunus zaudējumus (5:6 un 1:2), viņi rādīja jau labāku sniegumu un cīnītāju īpašības.

Voskresenskā vēl neizdevās pārtraukt zaudējumu sēriju – 3:5.

Tomēr arī šajā visai neveiksmīgajā posmā centrālās sporta preses un speciālistu tonis bija rīdziniekiem labvēlīgs, lietišķi kritizējošs, pat cildinošs tajās spēlēs, kurās debitants rādīja labu hokeju, bet tomēr neuzvarēja. Pieredzes trūkums spilgti izpaudās rīdzinieku spēlē divos momentos – tūdaļ pēc iegūtiem vārtiem, kad dinamieši neprata iegūto nostiprināt, un pēc zaudētiem vārtiem, kad viņi ātri un viegli zaudēja nākamos.

Par zināmu pagrieziena punktu rīdzinieku spēlē (protams, arī turnīra tabulā) kļuva mačs ar „Spartaku”.

Pēc izlūkošanas pirmajā periodā tempu kāpināja Hendeļa un E.Vasiļjeva maiņas. Uzbruka rīdzinieki, taču vārtus iemeta viesi. Hendelis no Baldera piespēles 1:1, Kļinšovs no Vakurova – 2:1 un Sokolovskis 3:1. Šī atraušanās bija ilgi gaidītās uzvaras pamatā, kaut arī Lobanovs panāca 2:3. Pēdējās 10 minūtes rīdzinieki bija pilnīgi stāvokļa noteicēji (Sokolovskis un H.Vasiļjevs – 5:3; savu augsto klasi nodemonstrēja arī Jakuševs, gūstot skaistus vārtus).

Otrajā spēlē „Spartaks” bija „Spartaks”, panākot pirmajā periodā 3:0, bet visā spēlē 6:2.

Spēli ar Ļeņingradas ASK mūsu puiši aizvadīja ar milzīgu apņemšanos. Viņus nesamulsināja tas, ka pēc 10 minūšu pilnīga pārsvara ripa pirmoreiz ielidoja Afoņina vārtos. Rīdzinieki jau pēc minūtes rezultātu izlīdzināja, bet pēc tam uzvarēja ar 6:2. Tad dinamiešu komanda devās uz Maskavu, lai noslēgtu sezonas rēķinus ar turienes kluba biedriem. Pirmā mača varonis (tā viņu dēvēja Maskavā) bija Afoņins. Rīdzinieki izcīnīja savu piekto uzvaru čempionātā ar 3:2. Otrajā spēlē maskavieši revanšējās pamatīgi – 8:1.

Vēlreiz tiekoties ar ASK Ļeņingradā, dinamieši dalīja punktus uz pusēm – 4:4.

Trijās izbraukuma spēlēs bija iegūti trīs punkti, taču priekšā vēl bija cīņas Voskresenskā un Čeļabinskā, kur, kā zināms, tikt pie hokeja vārtu atslēgām nav viegli.

Zaudējumus Voskresenskā ar 1:6 vienprātīgi tika ieskaitīts „Dinamo” netipisko, neraksturīgo, slikto spēļu kontā, jo pēc dažām dienām Čeļabinskā asā cīņā un augstvērtīgā hokejā tika gūts punkts – 3:3. Līdz janvāra vidum čempionātā iestājās klusums.

Decembrī V.Tihonovs kā PSRS II izlases treneris un V.Odincovs kā šīs komandas spēlētājs devās uz Kanādu, bet V.Hatuļevs un E.Vasiļjevs Ļeņingradā gatavojās pasaules junioru eksperimentālajam turnīram.

Decembra vidū „Dinamo” devās uz Somiju, no kurienes atgriezās tikai pēc Jaunā gada.

Atgriezās arī pa dažādām izlasēm izkaisītie hokejisti. Bet 18. janvāra vakarā Viktors Tihonovs atkal stāvēja aiz apmales tik pierasti, it kā viņs nupat nebūtu vai pusi hokeja pasaules apbraukājis.

Rīdziniekiem sākās triju spēļu cikls ar tabulas tuvākajiem konkurentiem – ASK, „Traktoru” un „Torpedo”.

Viesuļtempā spēlējot, ASK tika pieveikts ar 8:4, bet Čeļabinskā pret „Traktoru” piedzīvots zaudējums ar 2:5. Tā kā ļeņingradieši Voskresenskā guva 3:1 uzvaru, mūsu puišu stāvoklis tabulā atkal kļuva kritisks: „Dinamo” – 21 spēlē 14 punkti, ASK – 20 spēlēs 13. Arī Gorkijā rīdzinieki dabūja izbaudīt rūgto zaudējuma kausu – 2:3. Acīmredzot mūsu vienība pēc pārliecinošas uzvaras pār ASK šo savu tuvāko konkurentu psiholoģiski jau bija „norakstījusi”, un tas kavēja mobilizēties.

Turnīra situācija tabulas lejasgalā atspoguļojās šādi: 6. Torpedo 7. Traktors 8. Dinamo (R) 9. ASK

22 24 24 22

8 7 7 5

2 2 2 4

12 15 15 13

72-88 77-119 75-97 72-109

18 16 16 14

Šī situācija spieda rīdziniekus „atraut” kādu punktu no ACSK Rīgā un „Spartaka” Maskavā.

Rīgā ACSK vienība ieradās ar minicerībām uz čempiontitula saglabāšanu, jo „Kriļja Sovetov” pietika sešās atlikušajās spēlēs iegūt sešus punktus un neviens to nevarēja apsteigt. Neviens nevarēja pateikt, cik punktu nepieciešams rīdziniekiem, lai komanda, kas pieveikusi visus favorītus, izņemot vienīgi „Kriļja Sovetov”, justos augstākajā līgā kā savās mājās, nevis kā virs bezdibeņa. Dinamieši vēl pieveiks ACSK un divreiz (!) „Spartaku”. Sešas spēles pirms čempionāta beigām viņiem būs 20 punkti, un tomēr tas vēl nenodrošinās bezrūpīgas pēdējās dienas turnīrā.

Februāra ACSK vairs nebija septembra ACSK. Rudenī neviens vēl nezināja, kādas jukas notiks augstākajā līgā, kura līdz šim bija pieradusi pie mierīga plūduma. Agrāk to sabangoja vienīgi PSRS hokeja līderu savstarpējās asās cīņas. Pārējie turnīra dalībnieki, sevišķi jau no tabulas viņa gala, nemaz nerunājot par debitantu, tikpat kā nespēja komandu „rangu tabulu” izjaukt. Bet nu tas bija noticis. „Miera traucētāji” izrādījās „Kriļja Sovetov” no līderu grupas un Rīgas „Dinamo” no pastarīšiem. Šai sakarā zīmīgs bija ACSK hokejista Petrova izteikums žurnālistiem: - Šis čempionāts iegrozījies tāds, ka ne ar vienu pretinieku tik vienkārši nevar tikt galā. Mums, piemēram, jāspēlē divi mači ar rīdziniekiem uz viņu ledus. Pamēģini tur dabūt četrus punktus, ja viņi mums jau Maskavā divus atņēma ...

Maskavieši Rīgā ieradās savā labākajā sastāvā. A.Tarasova vietā komandu vadīja „tandēms” – K.Loktevs un A.Firsovs.

Treniņā ACSK hokejisti vienmēr atstāj varenu iespaidu. Varbūt tāpēc, lai „neiespaidotos”, mūsu dinamiešus tribīnēs neredzējām, bet V.Tihonovs pasmaidīja un nogrozīja galvu: „Ir gan komanda! Uz kuru paskaties – tas slavenība!” Taču viņš ievēroja (un lika aiz auss) arī ko citu – maskavieši intensīvā tempā trenējas labi ja minūtes desmit ...

Tribīnēs tik biezs, ka nav pat kur ripai pazust ...

Iekšējs, neredzams sasprindzinājums auga augumā. It kā abas komandas sūknētu gaisu lielā gumijas balonā un tūdaļ, tūdaļ ar briesmīgu troksni tas saplīsīs lupatu lēveros.

Uz Vikulova precīzo metienu atbildēja Vorobjovs. Mišakovs – 2:1. Pēdējā periodā Hendelis – 2:2. Balons tā arī neplīst, jo Lambins, rupji kļūdoties, it kā izdur tajā mazu caurumiņu. ACSK spēlē labāk. Lutčenko – 3:2, Volčkovs – 4:2. Rīdzinieki neizmantoja 16 skaitliskā pārākuma minūtes ... Bet lielā uzvarētgriba it kā uzlika spēlētājiem pinekļus.

Sprādziens atskanēja otrā vakara otrajā trešdaļā. Gusevs, nevarēdams pārdzīvot savu viegli ievainojamo patmīlību, pacēla nūju pret pretinieku ...

Līdz tam rezultāts 0:0, un grūti bija pateikt, kurš kuru pārspēs. Bet nu piecu minūšu noraidījuma laikā Deņisovs un Serņajevs lika Tretjakam meklēt ripu savu vārtu tīklā. Viesi pilnīgi pazaudēja kombināciju spēli. Kas citā mačā ACSK vienībai būtu 0:2? Saspļaut rokās un – 2:2 vai 3:2!

Bet šoreiz maskavieši atdūrās pret teicami organizētu aizsardzību, par vārtsarga Afoņina spēli nemaz nerunājot. Sorokins – 3:0, un Hendelis, pretendējot uz sezonas skaistākajiem vārtiem, ar sologājienu panāca 4:0.

Tabulā rīdziniekiem diez cik patīkamas pārmaiņas nenotika, jo Maskavas dinamieši ar 4:5 zaudēja ASK. Tāpēc mūsu komandai, „Traktoram” un ASK bija līdzīgi pa 16 punktiem.

Maskavas „Spartaka” futbola un hokeja komandas galvaspilsētā bauda vislielāko popularitāti.

Tomēr ne jau tikai spartakiešu dēļ uz viņu spēlēm ar Rīgas dinamiešiem Lužņiku Sporta pilī sanāca ap divdesmit tūkstošu hokeja cienītāju. Bez tam pirms spēlēm ar dinamiešiem „Spartakam” vēl bija cerības uz bronzas medaļām. ... No milzīgās „Rossija” viesnīcas, kuras trīstūkstoš numuros var tikpat viegli apmaldīties kā jaunajos dzīvojamos masīvos, autobuss veda dinamiešus uz ledus kaujas arēnu. Puiši sēdēja klusu, bet bez īpaša sasprindzinājuma un arī bez uzspēlēta, neīsta humora. Vienmēr mierīgais, pat flegmatiskais Pjotrs Vorobjovs, atradās kārtējās biezās grāmatas dziļumā. No malas izskatījās tā, ka Petja drīzāk brauc uz laukiem pie vecmāmiņas nekā uz hokeja bruņinieku nesaudzīgo, skarbo cīniņu. Ko domāja

mūžam optimisma pilnais, kustīgais Miša Deņisovs? Un aristokrātiski vienmēr bālais Viktors Afoņins?

Vai nav savādi – dinamiešus ved ar „Spartaka” autobusu, lai viņi atņemtu punktus „Spartakam”.

Abus vakarus mūsu puiši atgriezās viesnīcā lieliskā noskaņojumā. Un kā gan ne! Pieveikt „Spartaku” Maskavā divreiz pēc kārtas, abās spēlēs panākot lūzumu cīņas gaitā! Abās spēlēs V.Staršinovs 18 un 16 sekundes pirms sirēnas nomainīja vārtsargu pret sesto laukuma hokejistu.

Trenera mestais glābšanas riņķis palika neuzķerts. Vēl sliktāk – pirmajā mačā pēc Hendeļa metiena „Spartaks” zaudēja septītos vārtus. Pirmajā spēlē Andra maiņa bija lieliska. Tā guva četrus vārtus no septiņiem. Četras reizes rīdzinieki bija zaudētāju situācijā (1:2, 2:3, 4:5), taču pašaizliedzīgā cīņā neļāva pretiniekam gūt divu vārtu pārākumu. Šajā spēlē bija viss – gan rupjas, elementāras kļūdas, traģiskas neveiksmes, gan augstas klases spēle vārtos (Vasiļonoks), gan tādā pašā līmenī gūti vārti (Balderis), gan kolektīvas un individuālas pašaizliedzības piemēri.

Otrā sacensība bija asa, atļauto un neatļauto paņēmienu pilna. Vienīgi rezultāts ar īstu futbola skopumu kā neauga, tā neauga. Tas uzsita cenu katram vārtu guvumam. Kaut arī jau 31.sekundē Šadrins negaidīti viegli aizšāva ripu garām Afoņinam, šis 1:0 nenodzisa no tablo divus pilnus periodus un vēl divas minūtes. Mūsu vārtsargs mazliet par vēlu reaģēja, bet komanda šo nogulēto ripu uzskatīja par signālu tam, ka laiks spēlēt!

Sevišķi spēcīga dinamiešu ofensīva bija pēdējā periodā – Sokolovskis no Baldera piespēles 1:1 un Markovs no Hatuļeva piespēles 2:1.

Un tikai tāpēc, ka rīdzinieki slikti spēlēja ar saviem tabulas tuvākajiem konkurentiem, arī pēc uzvarām pār favorītiem viņu kustība tabulā atgādināja skrējienu uz vietas.

Un atkal šīs spožās uzvaras ne tik daudz atņēma spēkus, cik sagrozīja puišiem galvas. Gorkijā – 4:9.

Arī februāra otrajā pusē tabulas otrais kvintets izcīnīja it kā savu čempionātu, jo pirmais kvartets savu spēļu kalendāru sakarā ar gatavošanos pasaules čempionātam beidza ātrāk.

Rīdzinieki čempionāta pēdējo spēļu posmam gatavojās ļoti rūpīgi. Rīgā mačā pret „Torpedo” reizi par visām trim reizēm dinamiešiem izdevās revanšēties. Rezultāts – 5:3.

Turpat piecas minūtes rīdzinieki viesus ieslēdza viņu zonā, taču, tikko viņi no tās izspruka, aizsargs Kuļikovs viegli tika pie vārtu guvuma. Afoņins satrūkās tā, it kā viņam pie auss ieskanētos modinātājs. Tālāk viss bija labi – puiši cīnījās godam. Izdevās tas, kas bija tik nepieciešams, - atrauties (no 3:2 uz 4:2). Gorkojieši savā darbībā bija sīksti un stiegraini ka kadiķi – 4:3. Un tad Balderis pusotru minūti pirms finālsirēnas nostiprināja savas komandas pelnītu uzvaru. Tie bija viņa trešie vārti šajā mačā.

Sešdesmit minūtes viesuļtempa – tāda bija rīdzinieku spēle ar „Himik”, kam šajā mačā netika atstātas nekādas cerības. Kaut ko nelabu nojauzdams, spēles dienas rītā Sporta pilī Nikolajs Epšteins šķendējās: „Un vajadzēja tādai nelaimei notikt – Ņikitins treniņā lauza degunu. Lai mēs būtu mierīgi par neizkrišanu, vajadzīgi vismaz divi punkti.” „Himik” treneris, protams, nezināja, ka „Dinamo” rindās nebūs ne Baldera, ne Serņajeva, ne Kobzeva. Bet hokeja cienītāji savukārt nezinaja, ka rīdzinieki arī mainītā sastāvā var parādīt tik labu spēli.

Pēc šīs uzvaras it kā ne no šā, ne no tā dinamiešiem radās reālas iespējas cīnīties par piekto vietu! Bet tad bija nepieciešama tāda sasnieguma stabilitāte, ar kādu debitanti nemaz pagaidām lepoties nevarēja. Ļeņingradā tika izcīnīta uzvara – 6:3, taču pēc diezgan viegli iegūta pārsvara 4:1 rīdzinieki pielaida pretiniekus sev bīstami tuvu – 3:4. Un kas zina, kā būtu tālāk, ja Ponomarjova negaidīti mestā ripa no pretinieka slidas neieslīdētu ASK vārtos. Šie vārti izšķīra mača iznākumu. Tie „pusspēka” simptomi, kas brīžiem izpaudās Ļeņingradas spēlē, klajāk bija redzami Voskresenskā. Nepietiekami mobilzējušies, dzīvodami iepriekšējās uzvaras iespaidā, dinamieši zaudēja abus punktus – 1:5.

Un tā pienāca rīdzinieku debijas sezonas pēdējais – 32. mačs. Rīgas ”Dinamo” – Čeļabinskas „Traktors”.

Spēku samēri bija tik nevienādi, kā tiekoties ringā dažādu svaru kategoriju bokseriem.

Rīdziniekiem nebija Afoņina, Baldera, Odincova un arī vecākā trenera, kuri PSRS II izlases sastāvā atradās ārzemju turnejā, „Traktoram” trūka tikai viena hokejista – Belousova.

Hokeja cienītāji, protams, nevarēja zināt, ka Viktors Tihonovs, atstādams komandu tik svarīgā brīdī, jau toreiz nešaubījās, ka augstākajā līgā turpmāk būs 10 vienības. Bet „Traktoru” dinamieši apspēlēja spoži – 7:2.

Debitanti, kurus sezonas laikā nereti dēvēja par līderu „briesmām”, ierindojās 6. vietā!

Pedējās deviņās spēlēs bija gūti 14 punkti no 18 – izbraukuma piecos mačos 6 punkti, mājās 8 no 8!

*

... Kārtējā hokeja cienītāju tikšanās ar „Dinamo” – nu jau augstākās līgas sesto komandu.

Viktors Tihonovs rezumē aizvadīto sezonu.

-

Mums, - viņš saka, - pirms sezonas deva daudz dažādu padomu. Arī tādus, ka nav vērts tērēt spēkus veltīgās cīņās ar padomju hokeja līderiem – ACSK, „Spartaku” u.c. Vajagot taupīties spēlēm ar viduvējiem pretiniekiem, kas būs konkurenti tabulā. Mēs nolēmām, ka jācīnās pret katru komandu. Citas izvēles nevar būt, ja grib palikt un spēlēt augstākajā līgā. Bet nedrīkstam aizmirst, ka viss izšķīrās, burtiski, pēdējā mačā – sestā vai astotā vieta? Mums nav tiesību apstāties. Mēs esam pionieri uzbrucēju četru maiņu ieviešanā, un šī taktika ieguva pastāvīgu „pierakstīšanos” augstākajā līgā. Mēs esam pirmie debitanti, kas pārkāpa slikto „tradīciju” – pēc iekļūšanas augstākajā līgā nākamajā sezonā no tās atvadīties. Nākamais gads būs vēl grūtāks. Dažus konkurentus mēs izspiedām no viņu vietas, citiem aizskārām patmīlību. Katrā ziņā pret mums visi gatavosies un spēlēs labāk, nekā tas bija šajā sezonā. Mums jānostiprinās tajā vietā, kurā ierindojāmies debijas gadā, bet, ja vien radīsies iespēja, iesim tālāk ...

Viņš runāja, kā vienmēr: dedzīgi un tai pašā laikā nosvērti un arī pārliecinoši. Tādiem cilvēkiem tic, un liekas, citādi nemaz nevar būt un nebūs. It kā komanda nebūtu pakļauta dažādām nebūšanām, raizēm, sportiskām neveiksmēm, pret kurām nav efektīvu zāļu pat visgudrāko hokeja zinātņu doktoru laboratorijās.

Viņš skatījās milzīgajā, ļaužu pilnajā Sporta pilī taisni uz priekšu kā cilvēks, kuram vienmēr skaidrs uzdevums un mērķis, kurš pa taisnāko ceļu nelokāmi, pat stūrgalvīgi virzās uz mērķi.

Vecākais treneris saņēma apsveikumus, atbildēja uz jautājumiem. Bet jau nez kuro sezonu viņam neizdevās piedzīvot tos hokeja pavasara skaistos, neaizmirstamos mirkļus, ko dod čempionāta pēdējā spēle, laimīgas, izdevušās sezonas beigas.

Pēc mača ar „Traktoru” visā neorganizētajā un spontānajā apsveikumu un prieka jūklī siltus vārdus, rokasspiedienus un skūpstus saņēma Taņa Tihonova. Viņa gandrīz vai asarām acīs, bet smaidīdama teica: „Un atkal Viktors nav klāt tādā dienā ...”

Kam gan citam, ja ne viņai, vislabāk zināt, ko nozīmē trenerim tieši šis mirklis.

Un kad tāds atkal atkārtosies? Jo neviens nezina, kāda būs 1975. gada sezona ...

„MĒS NESPĒLĒJAM TIKAI SEV ...”

(Mazliet par skatītājiem)

Pēdējos gados, jo sevišķi ar dinamiešu iekļūšanu augstākajā līgā, hokejs ir viens no visbiežāk dzirdētajiem un lietotajiem vārdiem sporta cienītāju sarunās. Bet biļetei uz atsevišķu spēli, nemaz nerunājot par sezonas abonementu, piemīt vai maģisks spēks, līdzīgs „Sezam, atveries!” vai „Galdiņ, klājies!”. Komponisti hokejam veltījuši dziesmas. Puikas pagalmos jau tad, kad no ziemas un ledus vēl nav ne miņas, uz asfalta, zemes vai zālienā ar nūjām dzenā tenisa bumbiņu vai stumda hokeja ripu, it kā protestējot pret tradicionālo futbolu un nemaz neievērojot šīs senās un iemīļotās puiku spēles kādreizējo prioritāti.

Par hokeja popularitāti, ietekmi, autoritāti un to visu kopā liecina pat arī šāds bēdīgi kuriozs fakts. Pirms dažiem gadiem Viktoram Tihonovam Rīgas Sporta pils kafejnīcā pazuda portfelis. Ar dokumentiem, ar plāniem. Nav grūti iedomāties, ko nozīmē meistarkomandas vecākajam trenerim pazaudēt savus darba papīrus. V.Tihonovs staigāja kā no laivas izmests. Tad „Rīgas Balsī” kārtējā hokeja informācijā it kā starp citu tika pieminēts arī bēdīgais portfeļa pazušanas fakts. Un kas to būtu domājis! Hokeja popularitāte bija iedarbojusies pat uz „atradēja” sirdsapziņu: nākamajā rītā zem viena no Sporta pils logiem bija palikta pazudušo dokumentu mape!

Dinamiešu vecākais treneris nekad nav skopojies ar atzinību Rīgas un republikas hokeja cienītājiem. To viņš ir izteicis sirsnīgos vārdos gan preses konferencē šaurā lokā, gan tikšanās reizēs ar hokeja draugiem visplašākajā auditorijā. Ļeņingradā pēc mūsu dinamiešu spēles ar ASK ļeņingradiešu skatītāji pa „Jubilejas” sporta pils vestibiliem drūzmēdamies virzījās uz izejām. V.Tihonovs, šīs straumes nests, devās uz autobusu stāvvietām.

-

Re, kur rīdzinieku treneris! Diez kurp tad viņš? – cits citam jautāja ļeņingradieši.

Trenera maršruts bija īss – pa taisnāko ceļu pie to hokeja cienītāju autobusiem, kas bija mērojuši ceļu no Rīgas.

-

Paldies! – treneris sacīja, atvadoties salicis rokas virs galvas.

Rezumējot dinamiešu debiju augstākajā līgā, viņš uzsvēra, ka visu sezonu komandai atgādinājis: „Jāspēlē nevis sev, bet gan hokeja cienītājiem. Bez viņiem nav un nebūs laba hokeja.

Tāpēc viņus pievilt nedrīkst.”

Viesu komandu treneri vai vienā balsī atzīst, ka rīdzinieki savu komandu atbalsta tik vienoti un karsti kā nekur citur.

Bet šī atzinības medaļa diemžēl nespīd no abām pusēm vienādi spoži. Ir spēles, kurās nākas arī sarkt par hokeja cienītāju uzvešanos, par lokālpatriotisma izpausmēm, par savas komandas aklu mīlestību (tā līdzīga mīlestībai uz vienīgo, izlutināto bērnu), neatzīstot, pat negribot redzēt tās hokeja vērtības, cīņas skaistumu, augsto meistarību, ko rāda mūsu komandas pretinieks un konkurents. Vai mazums bijis gadījumu, kad iekaisušie hokeja cienītāji aizskar, apvaino (pat ne tikai vārdiem vien) visā pasaulē populāru hokeja meistaru vai arī vēl pavisam jauniņu pretinieku komandas hokejistu? Un Jura Repša uzņemšana mūsu Sporta pilī? Netaktiska aurošana, svilpieni, kā tas bija gan pēdējā valsts čempionāta, gan PSRS kausa izcīņas spēļu laikā. Bet kausa izcīņas spēlē bijušais rīdzinieks bija viens no labākajiem hokejistiem laukumā!

Labāk atcerēties, ka mūsu talantīgais hokejists pārgāja uz Maskavas „Dinamo” tajā periodā, kad celt savu meistarību Rīgā viņam praktiski nebija iespējams. J.Repsis aizgāja spēlēt lielo hokeju, pierādīdams, ka Latvijā turpina augt nākamie hokeja meistari. Kāpēc mākslas cienītāji (bet viņu vidū taču nav mazums bijušo un aktīvo sportistu, sporta draugu) prot lepoties ar mākslinieku, kas Rīgā dzimis un audzis, bet pilnbriedumu sasniedzis Maskavā, Ļeņingradā vai citā pilsētā?

Ja jau neprotam vai negribam atzīt pretinieka meistarību, tad varētu vairāk padomāt arī par savas vienības cienīšanu un atbalstīšanu. Kad pretinieka vārtsargs vēl nav pārspēts un spēles gaita mūsējiem arī nekā laba nesola, tribīnēs dažkārt ir nogaidošs, skeptisks klusums. Bet, ja ar minimālu vārtu starpību vadībā ir viesi, daļa hokeja cienītāju tribīnēs sāk savas komandas individuālu aprunāšanu un pretinieka hokejistu kolektīvu kritizēšanu. Un šajās (labi, ka līdz šim tādu nav bijis daudz) mūsu vienībai kritiskās, grūtās situācijās komanda nesaņem tik ļoti nepieciešamo morālo atbalstu.

Skatītāji atdzīvojas, kad rīdzinieki iemet vārtus. Un ja vēl otrus, trešos, ceturtos! Tad sajūsmai nav robežas. Prasa un arī tiešām palīdz iemest piektos un sestos. Taču spēles iznākums tika izšķirts daudz agrāk, un tieši lūzuma panākšanai bija nepieciešams skatītāju daudzbalsīgais „sarauj”!

Hokeja cienītāji ir jūtīgi un pat greizsirdīgi. Sak, mēs paši zinām, kā, kad un par ko (kā arī pret ko) jāizrāda savas simpātijas (vai antipātijas), un nav ko mūs mācīt.

Lūk, hokeja cienītāju vēstules. No Ogres, Liepājas, Rīgas, no atsevišķiem autoriem, no ģimenēm. Negribas citēt tos, kas pašpārliecināti runā par tiesnešu masveidīgu neobjektivitāti, pāridarīšanu „Dinamo” hokejistiem utt. Protams, tiesneši, kā jau visi dzīvi cilvēki, kļūdās, viņiem, tāpat kā hokejistiem, ir savas „melnās” dienas. Taču apvainot vai visus arbitrus neobjektivitātē nozīmē ... būt pašam neobjektīvam.

Raksta kāds cits hokeja cienītājs (pats gan drošības labad parakstījies tikai Jānis K. Rīgā). Ar visām ortogrāfijas un stila kļūdām viņš visu hokeja cienītāju vārdā kategoriski apgalvo: „ ... visi līdzjutēju iegrožošanas centieni noteiktos rāmjos cietīs pilnīgu un neatvairāmu sakāvi, jo brīvs līdzjutējs ir nopietns faktors komandas uzvaru stimulēšanā.”

Ko te piebilst? Vienīgi to, ka Sporta pilī ne groži, ne iegrožošanas centieni, ne arī rāmji hokeja cienītājiem tā kā nebūtu manīti.

Šaubu nav, ka mūsu hokeja cienītāju lielum lielais vairums izprot hokeju un tāpēc neuzskata katru izteikumu vai piezīmi par apvainojumu svētākajās jūtās.

Hokeja līdzjutēji mēdz būt dažādi. Vieni jūt līdzi visām komandām, viņi ir par labu hokeju.

Otrus interesē galvenokārt viena komanda, bet tas nebūt nenozīmē, ka tā ir viņu pilsētas komanda. Ir karsti hokeja cienītāji, kas dzīvo Sahalīnā un grib, lai par PSRS čempionu kļūst Maskavas „Spartaks”.

Mums tādu cienītāju laikam ir pavisam maz. Visi ir par savas pilsētas, savas republikas komandu. Un tas saprotams – ilga un grūta, taču pacietīgi gaidīta bija šīs komandas atdzimšana un atkaliekļūšana PSRS hokeja augstākajā sabiedrībā.

Hokejs ir bīstamiem, asiem momentiem bagāta spēle. Tā uzliek lielu slodzi ne tikai hokejistiem, bet arī šīs spēles cienītājiem. Tāpēc apbruņotiem jābūt arī tiem, kas pārdzīvo maču tribīnēs. Apbruņotiem kā ar uzvešanās ētiku, taktu, tā arī ar speciālām hokeja zināšanām – kaut nedaudziem hokeja noteikumu paragrāfiem.

1974. g. oktobrī

„DINAMO-69-74” SKAITĻOS Mūsu komanda PSRS čempionātos 1955. g. 1956. g. 1957. g. 1958. g. 1959. g. 1960. g. 1961. g. 1962. g. -

1947. g. 1948. g. 1949. g. 1950. g. 1951. g. 1952. g. 1953. g. 1954. g. -

4. vieta 4. vieta 6. vieta 6. vieta 10. vieta 5. vieta 1. vieta 6. vieta

A klasē A klasē A klasē A klasē A klasē A klasē B klasē A klasē

1963. g. 1964. g. 1965. g. 1966. g. 1967. g. 1968. g. 1969. g. 1970. g. 1971. g. 1972. g. 1973. g. 1974. g. -

17. vieta 18. vieta 3. vieta 6. vieta 20. vieta 24. vieta 3. vieta 1. vieta 3. vieta 3. vieta 1. vieta 6. vieta

A klasē A klasē A klases A klases A klasē A klasē A klases A klases A klases A klases 1. līgā augstākajā līgā

1968. gads A klases 2. grupa

A klasē A klasē A klasē A klasē A klasē A klasē A klasē A klasē

(7. vieta A klases 2. grupā) (8. vieta A klases 2. grupā) 2. grupas 2. apakšgrupā 2. grupas 2. apakšgrupā (8. vieta A klases 2. grupā) (12. vieta A klases 2. grupā) 2. grupas Rietumu zonā 2. grupas Rietumu zonā 1. grupā 1. grupā

RĪGAS „DINAMO” PSRS ČEMPIONĀTU TABULĀS NO 1968. LĪDZ 1974. GADAM

5. vieta 6. vieta 12. vieta 16. vieta 17. vieta 18. vieta 19. vieta 15. vieta

(spēles, uzvaras, neizšķirti, zaudējumi, vārti, punkti) 1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

Traktors (Čeļabinska) Kristāls (Elektrostaļa) Dīzelists (Penza) Torpedo (Minska) Torpedo (Ustjkamenogorska) Salavats Julajevs (Ufa) Enerģija (Saratova) Molot (Perma) USK (Kazaņa) ASK (Novosibirska) Dinamo (Ļeņingrada) Dinamo (Rīga)

44 44 44 44 44 44 44 44 44 44 44 44

32 29 21 20 18 20 21 17 16 17 15 6

3 6 8 6 9 5 2 6 8 5 4 3

9 9 15 18 17 19 21 21 20 22 25 35

162-94 192-116 142-129 131-137 135-115 136-131 149-150 146-152 119-139 133-153 125-165 115-204

67 64 50 46 45 45 44 40 40 39 34 15

40 40 40 40 40 40 40 40 40 40 40

29 24 22 21 16 14 16 14 12 11 10

6 5 4 2 5 9 5 8 9 5 4

5 11 14 17 19 17 19 18 19 24 26

156-76 187-142 132-106 137-133 139-138 132-125 111-132 105-115 110-140 110-141 98-168

64 53 48 44 37 37 37 36 33 27 24

1969. gads A klases 2. grupas Rietumu zona 1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

Torpedo (Jaroslavļa) ASK (Kaļiņina) Dinamo (Rīga) ASK (Kuibiševa) Metalurgs (Čerepoveca) Dinamo (Ļeņingrada) Progress (Glazgova) Torpedo (Podoļska) Himik (Dņeprodzeržinska) Torpedo (Uļjanovska) Olimpija (Kirovočepecka)

Vārtu guvēji A.Kršeminskis A.Hendelis A.Smahtaļins A.Kļinšovs M.Deņisovs G.Krastiņš A.Kuzņecovs V.Novikovs A.Stebļins V.Gurevičs

- 29 - 18 - 10 - 10 -9 -8 -8 -7 -7 -4

H.Vasiļjevs P.Vorobjovs H.Balderis J.Liepiņš A.Ansveriņš V.Odincovs K.Apsītis V.Nazarovs J.Liberts J.Krivonogovs

-3 -3 -3 -3 -2 -2 -2 -2 -1 -1

1970. gads A klases 2. grupas Rietumu zona 1.

2.

3.

4.

5.

Dinamo (Rīga) Dinamo (Ļeņingrada) Torpedo (Podoļska) Šeksna (Čerepoveca) ASK (Kaļiņina)

44 44 44 44 44

41 31 28 23 21

1 1 2 5 4

2 12 14 16 19

316-85 255-147 171-147 182-174 201-169

83 63 58 51 46

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

Progress (Glazgova) Taganajs (Zlatousta) Himik (Dņeprodzeržinska) ASK (Kuibiševa) Metalurgs (Čeļabinska) Olimpija (Kirovočepecka) Torpedo (Uļjanovska)

44 44 44 44 44 44 44

20 17 18 15 11 10 4

5 6 4 4 8 5 5

19 21 22 25 25 29 35

160-173 162-206 148-189 175-217 145-235 128-177 109-233

45 40 40 34 30 25 13

Vārtu guvēji A.Kršeminskis V.Lomakins A.Hendelis A.Kuzņecovs V.Malovs M.Deņisovs V.Gurevičs P.Vorobjovs H.Balderis A.Kļinšovs

- 42 - 41 - 34 - 33 - 29 - 27 - 21 - 18 - 12 - 12

G.Krastiņš H.Vasiļjevs V.Odincovs V.Nazarovs E.Vasiļjevs A.Stebļins J.Liberts J.Krivonogovs J.Liepiņš V.Novikovs

-9 -7 -7 -5 -4 -4 -3 -3 -3 -1

Vienus vārtus dinamiešu labā guva ļeņingradietis A.Timofejevs, iemetot ripu savos vārtos.

1971. gads PSRS čempionāts, 1. grupa Lokomotīve (Maskava) Automobilists (Sverdlovska) Dinamo (Rīga) Kristāls ( Saratova) Salavats Julajevs (Ufa) Dinamo (Kijeva) Torpedo (Minska) Molot (Perma) Dizelists (Penza) Torpedo (Ustjkamenogorska) Sputniks (Ņižņijtagila) Kristāls (Elektrostaļa) Uricka sp. Kl. (Kazaņa)

48 48 48 48 48 48 48 48 48 48 48 48 48

34 28 29 26 20 20 17 18 17 17 15 18 11

5 5 3 6 6 4 10 6 8 7 10 4 10

9 15 16 16 22 24 21 24 23 24 23 26 27

209-118 270-177 212-163 185-144 149-149 198-210 167-206 180-200 157-187 162-195 148-176 148-202 125-183

73 61 61 58 46 44 44 42 42 41 40 40 32

Vārtu guvēji B.Ponomarjovs A.Safronovs M.Deņisovs A.Kršeminskis A.Hendelis V.Lomakins

- 39 - 28 - 24 - 20 - 16 - 16

A.Kļinšovs J.Liberts V.Odincovs V.Nazarovs V.Gurevičs N.Ļovočkins

-8 -5 -3 -3 -3 -1

H.Vasiļjevs P.Vorobjovs H.Balderis A.Kuzņecovs

- 11 - 11 - 10 -9

G.Ribins A.Solovjovs E.Vasiļjevs V.Malovs

-1 -1 -1 -1

Vienus vārtus dinamiešu labā guva A.Fiļipovs (Maskavas „Lokomotīve), iemetot ripu savos vārtos.

1972. gads PSRS čempionāts, 1. grupa Automobilists (Sverdlovska) Sibirj (Novosibirska) Dinamo (Rīga) Kristāls (Saratova) Dinamo (Kijeva) Salavats Julajevs (Ufa) Molot (Perma) Torpedo (Minska) Torpedo (Ustjkamenogorska) ASK (Kaļiņina) Metalurgs (Novokuzņecka) Dīzelists (Penza) Sputņiks (Ņižņijtagila)

48 48 48 48 48 48 48 48 48 48 48 48 48

35 29 28 25 22 17 16 19 17 17 16 14 13

6 10 8 8 7 10 9 3 5 4 5 6 7

7 9 12 15 19 21 23 26 26 27 27 28 28

276-162 257-162 229-148 196-157 192-178 159-151 150-194 177-206 165-235 172-181 180-225 152-240 137-203

76 68 64 58 51 44 41 41 39 38 37 34 33

Vārtu guvēji V.Serņajevs A.Safronovs B.V.Ponomarjovs A.Vlasjuks V.Verižņikovs A.Kļinšovs M.Deņisovs H.Balderis V.Odincovs H.Vasiļjevs

-

34 31 26 18 16 15 15 14 13 12

A.Hendelis A.Kršeminskis I.Kobzevs J.Liberts V.Nazarovs E.Vasiļjevs P.Vorobjovs B.P.Ponomarjovs V.Ļovočkins

- 10 - 8 - 6 - 3 - 3 - 1 - 1 - 1 - 1

1973. gads PSRS čempionāts, 1. grupa Dinamo (Rīga) Kristāls (Saratova) Sibirj (Novosibirska) Dinamo (Kijeva) Lokomotīve (Maskava) Salavats Julajevs (Ufa) ASK (Kaļiņina) Torpedo (Ustjkamenogorska)

48 48 48 48 48 48 48 48

42 32 28 25 22 23 19 17

2 5 4 3 9 4 6 8

4 11 16 20 17 21 23 23

336-135 213-144 237-176 191-182 148-115 167-180 192-205 177-205

86 69 60 53 53 50 44 42

Molot (Perma) Jenbek (Alma-Ata) Metalurgs (Novokuzņecka) Torpedo (Minska) Kristāls (Elektrostaļa)

48 48 48 48 48

18 17 15 12 8

5 6 6 5 5

25 25 27 31 35

156-200 149-181 153-235 151-218 125-219

41 40 36 29 21

Vārtu guvēji B.V.Ponomarjovs V.Serņajevs V.Markovs H.Balderis A.Sokolovskis P.Vorobjovs H.Vasiļjevs A.Hendelis V.Odincovs A.Kļinšovs V.Verižņikovs

-

44 44 28 27 22 20 18 18 18 16 15

M.Deņisovs I.Kobzevs E.Vasiļjevs T.Lambins B.P.Ponomarjovs V.Nazarovs J.Liberts M.Beskašnovs V.Guščins A.Vlasjuks A.Hartmanis

- 13 - 12 - 9 - 8 - 5 - 4 - 3 - 3 - 3 - 3 - 2

Vārtsargi (spēles, zaudētie vārti) M.Vasiļonoks A.Micītis

45 3

128 7

1974. gads PSRS čempionāts, augstākā līga Kriļja Sovetov ACSK Dinamo (Maskava) Spartaks Torpedo Dinamo (Rīga) Himik Traktors ASK

32 32 32 32 32 32 32 32 32

24 18 16 15 11 13 11 11 7

3 4 4 3 6 2 5 4 5

5 10 12 14 15 17 16 17 20

Rīgas „Dinamo” spēļu rezultāti ar „Kriļja Sovetov”

ACSK

2:10 3:5 5:6 1:2 4:5

(2:3, 0:4, 0:3) (1:1, 1:2, 1:2) (1:3, 3:2, 1:1) (0:0, 0:1, 1:1) (3:1, 0:2, 1:2)

Rīgā Rīgā Maskavā Maskavā Maskavā

162-87 153-121 141-114 146-145 111-127 120-130 107-125 115-151 100-155

51 40 36 33 28 28 27 26 19

Maskavas „Dinamo”

„Spartaku”

„Torpedo”

„Himik”

„Traktoru”

ASK

8:5 2:4 4:0 2:4 5:0 3:2 1:8 5:3 2:6 7:5 2:1 3:6 5:3 4:9 2:3 3:5 1:5 1:6 7:1 2:3 7:2 3:3 2:5 6:2 8:4 4:4 6:3

(3:1, 3:1, 2:3) (1:1, 0:1, 1:2) (0:0, 2:0, 2:0) (0:2, 2:2, 0:0) (1:0, 3:0, 1:0) (0:1, 2:0, 1:1) (1:3, 0:3, 0:2) (0:0, 3:2, 2:1) (1:3, 0:1, 1:2) (1:2, 3:2, 3:1) (0:1, 0:0, 2:0) (2:1, 1:3, 0:2) (2:1, 2:1, 1:1) (2:3, 1:6, 1:0) (0:1, 2:1, 0:1) (1:1, 2:2, 0:2) (0:1, 1:3, 0:1) (0:3, 1:1, 0:2) (3:0, 2:0, 2:1) (2:0, 0:2, 0:1) (2:1, 4:0, 1:1) (1:1, 0:2, 0:1) (0:1, 0:3, 2:1) (3:1, 2:0, 1:1) (3:2, 3:1, 2:1) (1:1, 3:1, 0:2) (3:1, 1:2, 2:0)

Maskavā Rīgā Rīgā Rīgā Rīgā Maskavā Maskavā Rīgā Rīgā Maskavā Maskavā Rīgā Rīgā Gorkijā Gorkijā Voskresenskā Voskresenskā Rīgā Rīgā Rīgā Rīgā Čeļabinskā Čeļabinskā Rīgā Rīgā Ļeņingradā Ļeņingradā

Vārtu guvēji V.Serņajevs A.Sokolovskis M.Deņisovs B.Ponomarjovs H.Balderis N.Vakurovs A.Hendelis V.Hatuļevs V.Sorokins A.Kļinšovs

- 15 - 12 - 11 - 9 - 9 - 9 - 7 - 7 - 6 - 5

V.Nazarovs P.Vorobjovs V.Verižņikovs H.Vasiļjevs I.Kobzevs V.Markovs J.Liberts V.Odincovs T.Lambins V.Guščins

-

5 5 4 4 3 3 2 1 1 1

Vārtsargi (spēļu skaits, ieskaitot arī tās, kad viņi mainījušies, iegūtie un zaudētie vārti) V.Afoņins M.Vasiļonoks

22 13

73 47

75 55

RĪGAS „DINAMO” PSRS KAUSA IZCĪŅĀ ar Čeļabinskas „Traktoru” Karagandas „Stroiteļ” Maskavas „Dinamo”

2:4 10:6 1:5

(1:2, 1:0, 0:2) (3:2, 1:0, 2:4, 4:0) (1:4, 0:0, 0:1)

„SOVETSKIJ SPORT” BALVAS IZCĪŅĀ ar Tamperes „Koo Vee” (Somija) Kirunas AIF (Zviedrija) Sverdlovskas „Automobilistu” Maskavas „Kriļja Sovetov”

5:1 3:2 8:1 3:4

(0:0, 2:1, 3:0) (2:0, 1:1, 0:1) (1:1, 3:0, 4:0) (2:1, 1:1, 0:2)

7:4 5:5 4:5 9:2

(2:1, 2:3, 3:0) (2:2, 2:2, 1:1) (2:2, 1:0, 1:3) (2:1, 4:1, 3:0)

3:1 12:0 3:2

(1:1, 1:0, 1:0) (4:0, 1:0, 7:0) (0:0, 2:2, 1:0)

7:6 11:3 10:2 6:2 4:0 10:1 6:3 8:3

(3:1, 2:0, 2:5) (5:2, 2:0, 4:1) (3:0, 4:2, 3:0) (2:2, 2:0, 2:0) (3:0, 0:0, 1:0) (3:1, 4:0, 3:0) (1:1, 3:1, 2:1) (3:0, 4:1, 1:2)

3:2 2:4 6:2 5:1 4:4 4:3

(2:1, 1:1, 0:0) (0:2, 1:0, 1:2) (1:0, 1:1, 4:1) (2:0, 3:0, 0:1) (2:2, 1:2, 1:0) (1:1, 3:1, 0:1)

STARPTAUTISKĀS SPĒLES BERLĪNES TURNĪRĀ ar Veisvaseras „Dinamo” ACSK Českebudejovices „Motoru” Berlīnes „Dinamo” VEISVASERAS TURNĪRĀ ar Berlīnes „Dinamo” Katovices „Baildon” Veisvaseras „Dinamo” TURNEJĀ PA SOMIJU ar Lapenrantas „Saipa” Turku „Tu To” Vāsas „Sport” Pori „Assat” Helsinku HJK Tamperes „Ilves” Tamperes „Koo Vee” Lahti „Reipas” TURNĪRĀ ČEHOSLOVAKIJĀ ar Prāgas „Spartu” Pardubices „Teslu” Českebudejovices „Motoru” Prāgas „Spartu” Pardubices „Teslu” Českebudejovices „Motoru”