1.1. Ceļošanas pirmsākumi. Maija Rozīte

1.1. Ceļošanas pirmsākumi

Gandrīz ikvienas valsts tūrisma nozares pētnieki ir centušies izprast ceļošanu – šīs aizraujošās nodarbošanās un tās organizēšanas vēsturi, meklēt tūrisma pirmsākumus. Daļa pētnieku tūrisma (ceļošanu izklaides nolūkos) pirmsākumus saista ar seno grieķu un romiešu ceļojumiem (Sigaux, 1966, 9), citi uzsver industriālās sabiedrības nozīmi ceļošanas popularizēšanā un Anglijā organizētos ceļojumus Grand Tour uz Eiropu, kad 1763. gadā sāka lietot vārdu “tūrisms”. Gandrīz visos tūrisma vēstures avotos tiek minēts 1841. gads, kad bijušais baptistu sludinātājs Tomass Kuks (Thomas Cook), Anglijā organizēja pirmo ceļojumu ar vilcienu ap 500 cilvēku lielai ceļotāju grupai no Lesteras uz Lafboro, lai apmeklētu atturības kustības atbalstītāju organizētu sanāksmi (Inglis, 2000, 14). Kādi ir ceļošanas pirmsākumi Latvijā? Kad Latvijā aizsākās izklaides ceļojumi jeb tūrisms? Kā šī – mūsdienās jau tik nozīmīgā tautsaimniecības nozare ir attīstījusies Latvijā? Šīs grāmatas autori ir apkopojuši līdz šim izkliedēto publicēto un nepublicēto informāciju par tūrismu Latvijā, fiksējuši tūrisma nozares attīstības nozīmīgākos notikumus, pagrieziena punktus, minējuši nozīmīgākās personas, bez kuru ieguldījuma tūrisms Latvijā nebūtu tāds, kāds tas ir. Latvijas tūrisma vēsturē var izdalīt četrus atšķirīgus vēstures periodus, kuros atšķīrās ne tikai ceļotāju skaits, virzieni, maršruti un raksturs, bet arī tūrisma uzņēmumi un tūrisma organizācija: I Ceļojumi viduslaikos un tūrisma saimniecības rašanās 19. gs.; II Neatkarīgās Latvijas periods (1918–1940); III Padomju periods; IV Mūsdienas – kopš valstiskās neatkarības atgūšanas 1990. gadā (Rozīte, 1999a, 42).

Pirmais posms Latvijas tūrisma vēsturē aptver laika periodu no viduslaiku ceļojumiem līdz pat Pirmajam pasaules karam, kurā pakāpeniski radās jauni ceļošanas veidi un motīvi, tika sniegti ceļojuma pakalpojumi un veidojās pirmie viesmīlības uzņēmumi. Ceļojumu vēsturē var ierakstīt arī līvu valdnieku Kaupo, kurš, kā liecina Indriķa hronika, 1203. gadā kopā ar Daugavgrīvas klostera abatu Teodoriku caur Vāciju devās uz Romu un tikās ar pāvestu Inocentu III, un atgriezās 1204. gadā (Latviešu konversācijas vārdnīca, 1931).

Viduslaikos, attīstoties tirdzniecības, reliģiskajiem ceļojumiem un pat karagājieniem, veidojās un paplašinājās ceļu tīkls, radās ērtāki transporta līdzekļi, precizēja kartes un izdeva ceļvežus, ierīkoja naktsmītnes un piedāvāja ceļojumu pavadoņus. Vēsturnieku pētījumi liecina, ka pirmās ziņas par krogiem Latvijas teritorijā atrodamas jau 13. gs. dokumentos. Pēc dažu vēsturnieku pētījumiem pirmais krogs, par kuru saglabājušās rakstiskas liecības, varētu būt 1261. gadā rīdzinieku nopostītais krogs “Publica campana” pie Ropažu ezera tilta (Teivāns, 1995, 27). 14. un 15. gs. krogi parādījās Vidzemē, pēc tam arī citos novados. Pirmā viesnīca Rīgā tikusi uzbūvēta 1435. gadā (Pāvulāns, 1971, 178).

1. attēls. J. K. Broces zīmējumi. Augšā: skats pie Garkalnes kroga, 3 jūdzes no Rīgas, 1795. gads. Apakšā: pārceltuve pāri Gaujai pie Iļķenes, 1795. gads (attēls no LNDB kolekcijas “Zudusī Latvija”, oriģināls LNB krājumā)

Pirmie ceļotāji Latvijas teritorijā bija galvenokārt vācu tirgotāji, tai skaitā melngalvji. Protams, ka arī viņu ceļojumu stāsti veicināja interesi par svešām vietām. 15. un 16. gadsimtā ceļoja arī amatnieki un zeļļi, jo Rietumeiropas pilsētu cunftu (amatnieku biedrību) statūtos bija iekļauta prasība, ka zeļļiem pirms meistara tiesību iegūšanas ir jādodas mācību ceļojumos. Tādējādi Rīgā 16. gadsimtā ieradās zeļļi no Vācijas un Igaunijas. Uz citām Eiropas pilsētām savukārt devās Rīgas vanderzeļļi (apkārt ceļojoši amatnieki), kuri līdztekus amata pilnveidošanai iepazina arī šo pilsētu dzīvi un paražas (Zeida, 1978a). Lūk, kā viduslaiku ceļotājus, viņu apmeklētās vietas un pirkumus 16. gs. raksturojis mācītājs Cīglavs (Zeida, 1978b, 166):

“Daudzi ļaudis atraduši lielāko baudu greznās drēbēs. [..] Mēs neredzam diemžēl nekā cita, kā turku, ungāru un tatāru svārkus, spāniešu bikses, franču garās, platās, krokotās un cietinātās apkakles plivināmies ap kaklu. Jo, tā kā mums jāceļo pa visu pasauli, tad, ja, atgriežoties mājās, neatvedīsim līdz svešas ārzemju drēbes, kā gan zinās, ka esam bijuši saskarē ar citām tautām!”

Ceļojumi, kuru mērķis bija izpriecas, sākās 17. gs. Kurzemes hercoga Jēkaba galmā. Galmam tika rīkotas izpriecas, medības ārpus pilsētas. Kurzemnieki devās tirdzniecības ceļojumos uz ārzemēm, tādējādi rosinot interesi par svešām zemēm. Te jāpiemin arī hercoga Jēkaba 1651. gadā noorganizētā ekspedīcija uz Āfriku, kur Gambijas upes grīvā noorganizēja koloniju, un Tobago salu Karību reģionā, kas bija kurzemnieku kolonija no 1654. gada (Jakovļeva, 2019). Sākot no 17. gs. 30. gadiem Zviedrijas valdība Vidzemē uzsāk pasta ceļu veidošanu, kas veicina ceļojumu attīstību (Teivāns, 1995). Senākie gada skaitļi, kurus atstājuši Gūtmaņa alas apmeklētāji, kas tiek uzskatīta par senāko tūrisma objektu Latvijā, ir 1677. un 1688. gads (Siguldas novada pašvaldība, b.g.).

2. attēls. Sigulda, Gūtmaņala (attēls no LNDB kolekcijas “Zudusī Latvija”, oriģināls LNB krājumā)

Līdztekus krogiem, kas bija galvenais viesmīlības uzņēmums viduslaikos, veidojās arī pirmās viesnīcas. Ir saglabājušās rakstiskas liecības no 1601. gada par viesnīcu Rīgā. Vēlāk uzceltas viesnīcas tirgotājiem “Maskavas nams” (1642), kurš varēja uzņemt 14 viesus (Енш, 1947, 75), un “Ebreju nams” (1643). 1763. gadā Rīgas iekšpilsētā tika uzcelta tā laika lepnākā viesnīca – “Hotel de St. Petersbourg”, kas atradās Pils laukumā 4. Pēterpils viesnīca ir iemūžināta arī K. Broces zīmējumos. 18. gs. otrajā pusē Rīgā uzcēla arī otru lielāko viesnīcu – Londonas viesnīcu (Brambe, 1992, 338–340).

Kūrortu rašanās

18. gs. iedzīvotāji centās vasaras pavadīt ārpus pilsētas. Kā pirmās zināmās kūrvietas, kur vasarās ieradās peldviesi, tiek minētas Plienes (Plieņciems), kur jau 1738. gadā vai pat vēl agrāk braukuši peldēties Kurzemes muižnieki, un Engures, kur peldējušies jau ap 1780. gadu (Belte, 1935, 59). Arī bagātie rīdzinieki vasaras centās pavadīt ārpus pilsētas, ceļot nelielas ārpilsētas muižiņas Sarkandaugavā, pie Juglas ezera un Ķīšezera, Āgenskalnā, Torņakalnā, Zasulaukā un citur. Visilgāk šīs funkcijas saglabāja Zasulauka, Hartmaņa, Bišu, Volfšmita, Ēbeļa un Nordeķu muižiņas (Bērziņš, 1978: 453).

3. attēls. Hartmaņa muiža Kalnciema ielā, 1928. gads (attēls no LNDB kolekcijas “Zudusī Latvija”, oriģināls A. Radovica privātkolekcijā) Tāpat kā citās Rietumeiropas valstīs, arī Latvijas teritorijā populāra kļūst bagātnieku ārstēšanās sanatorijās. Dabas resursu dziedniecisko īpašību izmantošanai slimību ārstēšanai Latvijā ir senas tradīcijas, un to pirmsākumi meklējami svētavotos, svētbirzīs, pie rituālajiem akmeņiem u.c. 1739. gadā pēc Kurzemes hercoga pavēles Bārbelē

(Vecumnieku novads) pie sēravota tika izpirkta zeme un ierīkota sērūdens vannu dziedniecības iestāde. 19. gs. Bārbele tiek raksturota pat kā viens no apmeklētākajiem kūrortiem toreizējā Krievijā (Vīksna, 1998, 20). Kūrortā darbojusies procedūru ēka un viesnīca, bijis iekopts parks un izveidots deju laukums. Savu ārstniecisko nozīmi kūrorts daļēji zaudējis 19. gs., kad sērūdeņraža koncentrācija ūdenī esot samazinājusies. Kūrorts tika nopostīts Otrā pasaules kara laikā, un mūsdienās pie Bārbeles avota nekas par to vairs neliecina.

4. attēls. Bārbeles avots (foto G. Kaminskis)

Arī Baldone kā sērūdens dziedniecības vieta ir bijusi pazīstama jau kopš 15. gs. (Ozola, 2008, 3), kur vasaras pie sēravota esot pavadījis Livonijas ordeņa mestrs ar saviem ļaudīm. Par Baldones kūrorta dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1797. gads, lai gan jau 1793. gadā tikusi izbūvēta sēravota tvertne, bet 1795. gadā nodibināta sēra vannu iestāde (Kleinbergs, 1928, 697). 1816. gadā ticis uzcelts pirmais vannu korpuss ar 30 koka vannām un sešām dzīvojamām istabām. Parkā darbojās kūrmāja ar restorānu. 19. gs. sākumā Baldones sērūdeņraža avoti bijuši ļoti populāri, bet Baldones kā atpūtas vietas nozīme mazinājās pēc Ķemeru kūrvietas atklāšanas 1838. gadā (Terentjeva, Frīdenberga, 2008, 49). Lielākais Latvijas vēsturiskais kūrorts ir Ķemeri, kuru apkārtnē atrodas vairāk nekā 30 sēravoti, ir nozīmīgi ārstnieciskās kūdras un dūņu krājumi Kaņiera ezerā. Arī Ķemeru sērūdeņradi ārstniecībā sāka izmantot jau 18. gs., kad ārsts Laugenbeks 1796. gadā sūtījis slimniekus ārstēties uz sērūdeņraža svētavotu pie Ķemeru mežsarga mājām (Liebietis, 1928, 695). Par kūrorta dibināšanas gadu uzskata 1838. gadu, kad tika atvērta pirmā valsts peldu iestāde ar 32 vietām (Ozola, 2008, 85). No avota pa koka renēm peldu iestādei pievadīja ar rokām pumpēto sērūdeni. 1844. gadā ierīkoja sēra dūņu vannas, uzcēla kūrorta pārvaldes ēku, uz jūras piekrasti ierīkoja četras verstis garu ceļu.

1875. gadā nodegušās kūrmājas vietā uzcēla jaunu kūrmāju ar kolonādēm, koncertzāli, istabām lasīšanai un mūzikas paviljonu. 1877. gadā atklāja Rīgas–Tukuma dzelzceļa līniju un uzcēla Ķemera dzelzceļa staciju. 1911. gadā uz Ķemeriem ar vilcienu bez pārsēšanās varēja nokļūt pat no Maskavas. 1886. gadā uz Jaunķemeru jūrmalu no Ķemeriem ierīkoja diližansu satiksmi, bet 1912. gadā atklāja 7,5 verstis garu tramvaja līniju. Ķemeri kļuva pazīstami aiz Baltijas robežām. 1914. gadā tur ārstējās 8300 slimnieku (Liebietis, 1928), un tas bija viens no vislabāk iekārtotajiem kūrortiem cariskajā Krievijā (Terentjeva, Frīdenberga, 2008, 50). 18. un 19. gs. līdztekus minerālūdeņiem aizvien plašāk sāka izmantot jūru un ar to saistītos dziednieciskos faktorus – pastaigas gar jūru, peldes jūras ūdenī, nodarbes pie jūras. 1808. gadā Rīgas tirgotājs Kleins Plienēs ierīkoja viesnīcu ar 10 istabām un lielu zāli. 1810. gadā Plieņu muižā vasaru pavadījusi Krievijas ķeizariene Elizabete, kas uzturējusies Jelgavā un Napoleona kara darbības laikā Eiropā neriskēja apmeklēt slavenos Eiropas kūrortus. Ķeizarienes vajadzībām cauri kāpām izraka ceļu, ierīkoja skatu torni (Belte, 1935, 60). Kūrvietu veidošanās piekrastē veicināja veselības tūrisma infrastruktūras attīstību – sākot no koka baļļām ar uzsildītu jūras ūdeni zvejnieku sētās un sanatoriju būvniecību. Rīgas jūrmala jau 19. gs. veidojās kā vasarnīcu rajons. Pirmie rīdzinieki Rīgas jūrmalu sāka apmeklēt 19. gs. 20. gados un koncentrējās Dubultos. 1824. gadā tika atklāta diližansu satiksme starp Rīgu un Lapmežciemu, bet 1844. gadā sezonā regulāri no Rīgas uz Dubultiem kursēja kuģītis “Unity”. 1855. gadā šajā maršrutā kursēja pieci tvaikoņi (Bērziņš, 1978, 457). Vidzemes piekrastē populārākā atpūtas vieta bija Neibāde (mūsdienās – Saulkrasti), kur 1823. gadā uzcēla saviesību namu ar viesnīcu, un uz ziemeļiem no Pēterupes sāka celt vasarnīcas (Belte, 1935, 65). Liepāja kā peldu un dziedniecības vieta ar sēravotiem pazīstama kopš 18. gs., bet kā kūrorts – no 1810. gada. 1834. gadā sāka darboties “Merbi” privātā iestāde ar aukstām un siltām jūras vannām, bet 1860. gadā atklāja “Nikolaja peldu iestādi” ar 40 vannām siltam jūras ūdenim un četrām dūņu vannām. Kūrortam attīstoties, tika uzcelts Jūrmalas paviljons ar strūklaku, kūrmāja ar restorānu, deju, izrāžu un koncertzāli 500 vietām, kūrparka estrāde, Gulbju dīķis ar saliņu un paviljonu (Ozola, 2008, 87). 1902. gadā uzcēla pilsētas jauno peldu iestādi ar siltām jūras ūdens vannām, ūdens dziedniecības nodaļu, romiešu un īru pirtīm. Sigulda kā kūrorts veidojas 19. gs. beigās līdz ar ceļa un dzelzceļa izbūvi, kad kņazu Kropotkinu dzimta sāka veidot Siguldu kā atpūtas vietu, izpārdodot zemes gabalus vasarnīcu un pansiju būvei. Tika atvērta viesnīca “Hotel Segewold”, ierīkotas pastaigu takas uz gleznainākajām vietām un alām, nostiprinātas pilsdrupas (Siguldas novada pašvaldība, b.g.). Tika izdoti pirmie Siguldas tūrisma ceļveži vācu valodā “Vidzemes Šveices pilis” (1895) un “Vadonis pa Vidzemes Šveici” (1912) (Biteniece, 2016). Šajā periodā darbojās arī citas kūrvietas, piemēram, Poguļanka (vēlāk – Mežciems) pie Daugavpils, kur 1883. gadā tika izveidota pirmā sanatorija un ārstniecībā izmantoja ārstnieciskās dūņas. 1915. gadā Poguļankā esot bijušas 117 vasarnīcas, sanatorija, pansionāti un parks (Kūrots Poguļanka, b.g.). 20

5. attēls. Liepājas peldvieta (attēls no LNDB kolekcijas “Zudusī Latvija”, oriģināls LNB krājumā)

19. gs. otrajā pusē izbraukumi ārpus Rīgas ieguva masveidīgāku raksturu. To veicināja dzelzceļa satiksmes attīstība. 1861. gadā atklāja Rīga–Daugavpils, bet bet drīz pēc tam jau minēto Rīga–Tukums dzelzceļa līniju. Pēc dzelzceļa atklāšanas no Rīgas uz Majoriem un atpakaļ kursēja seši vilcieni dienā (Bērziņš, 1978, 457). K. Vanags par tūrisma kustības sākumu Latvijā uzskata 1862. gadu, kad Dzelzceļa sabiedrība Ogrē noīrēja zemi, ierīkoja kājceliņus, uzcēla paviljonu, restorānu un laipas pāri Ogres upei un sāka organizēt speciālus atpūtas vilcienus svētdienās un svētku dienās. Tika organizēti arī izpriecu izbraukumus ar tvaikoni “Vajen” (Vanags, 1938, 56). Dzelzceļš lielā mērā sekmēja tūristu pieplūdumu no Krievijas vidienes un veicināja Rīgas jūrmalas un Ķemeru kūrorta uzplaukumu. Gadsimta beigās Rīgas jūrmalā popularitāti iegūst 1870. gadā uzceltā silto vannu iestāde “Marienbāde” Dubultos, 1906. gadā celtā “Dr. Maksimoviča peldu iestāde” Dzintaros, “Emīlijas Rācenes peldu iestāde” Majoros, kurā 20. gs. sākumā piedāvāja siltas jūras ūdens, ogļskābes, skābekļa un skuju ekstrakta vannas (Bijusī Emīlijas Rācenes peldu iestāde, b.g.). 1870. gadā Majoros veidojas sabiedrisks centrs – Horna viesnīca ar koncertdārzu, bet 1887. gadā kāpās tiek uzcelts Jūras paviljons ar terasi. Dzintaru teritorija līdz 1922. gadam bija pazīstama kā Edinburga ar krāšņām aristokrātiskām villām, kūrmāju un koncertdārzu. Ja 19. gs. sākumā Rīgas jūrmalu apmeklēja galvenokārt rīdzinieki, tad gadsimta beigās un 20. gs. sākumā daudz atpūtnieku ieradās no citām Krievijas guberņām un ārvalstīm. Pēdējos pirmskara gados no Rīgas uz jūrmalu kursēja pat 40 vilcienu dienā, bet peldviesu skaits Rīgas jūrmalā 1914. gadā sasniedza 60–70 tūkst. viesu (Bērziņš, 1978, 458). Rīgā kā augošā lielpilsētā 19. gs. attīstījās tūrisma pakalpojumi viesiem. 1864. gadā pilsētā darbojās 13 viesnīcas, no kurām lepnākās bija Pēterburgas, Londonas, Romas, 21

Aleksandra un Belvederas viesnīcas (Caune, 1984, 160–177). 1901. gada Rīgas adrešu grāmatā minētas jau 25 viesnīcas (Rigasches Adresbuch, 1901). 1880. gadā tika izdots pirmais zināmais Rīgas ceļvedis vācu valodā (Caune, 1997, 41) un izdoti pilsētas plāni ar tūristiem nepieciešamo informāciju: ielu nosaukumiem, tūrisma objektiem (pilis, baznīcas, teātri, tirgi) un tādām iestādēm kā viesnīcas, birža, muita, policija, stacija un telegrāfs (Klein, 1884).

6. attēls. Rīgas tūrisma karte-ceļvedis (attēls no LNDB kolekcijas “Zudusī Latvija”, karte no LNB Karšu lasītavas krājuma)

Ceļojumu popularizēšanā jāpiemin jaunlatvieši, kuri 19. gs. 50.–80. gados devās ne tikai studēt uz Tērbatu, Pēterburgu un Maskavu, bet arī ceļoja un veidoja ceļojumu aprakstus. 1858.–1859. gadā Krišjānis Barons ar kājām ceļoja no Tērbatas līdz Dundagai un sarakstīja grāmatu “Mūsu Tēvzemes aprakstīšana”, kas ir pirmā visaptverošā Baltijas ģeogrāfijas grāmata, mudinot lasītājus staigāt un vērīgāk ielūkoties savas dzimtenes dabā un ļaudīs (Arājs, 1995). 1892. gadā rakstnieks Voldemārs Zālītis (Valdis) publicēja ceļojumu piezīmes par Kurzemi un Zemgali laikrakstā “Dienas Lapa”, ko 1928. gadā izdeva grāmatā “Kurzemē” (LU LFMI, b.g.). Brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes devās ceļojumos, lai izglītotos un paplašinātu redzesloku, popularizētu ceļošanu un dzimtās zemes izzināšanu. Latviju viņi apceļoja vairākas reizes. 1879. gadā viņi ceļojuši pa Igauniju un

Krieviju, 1884. gadā – Vāciju un Šveici, 1889. gadā – Vāciju, Holandi, Beļģiju, Šveici un Franciju, 1896. gadā – Austriju, Itāliju, Šveici, Vāciju, Poliju un Beļģiju, 1890. gadā – Vāciju, Beļģiju, Franciju, bet 1903. gadā pa Ukrainu un Krievijas dienvidiem. Savu ceļojumu aprakstus brāļi Kaudzītes publicēja laikrakstos “Balss” un “Baltijas Vēstnesis”, tie apkopoti kopoto rakstu krājumā “Vija” (Kaudzītes, 1901; 1902; 1903). Šie ceļojumu apraksti, zinātkāre un rocība ļāva latviešu inteliģencei, māksliniekiem un uzņēmējiem doties tuvākos un tālākos ceļojumos, tai skaitā uz Rietumeiropu, gūt iespaidus, kas pēc tam tik plaši attēlots tā laika rakstu darbos un tēlotājmākslā. Tūristiem pieejamie dabas un kultūrvēsturiskie objekti, izveidotā transporta infrastruktūra, kūrortu, izmitināšanas un viesmīlības pakalpojumu piedāvājums līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija labs priekšnoteikums, lai cariskajā Krievijā Latvijas teritorija kļūtu par nozīmīgu tūristu galamērķi (Kalniņš, Rozīte, 2019).