Modernists

No. 1 | Summer 2013

MADE SMSM Zane Tetere Aiks Karapetjans No Architecture, No Party Secret Factory Kolekcionēt ir izdevīgi Haoss Rīgas viesnīcā

Contents No. 1 | Summer 2013

18

COVER

Saldus Music and Art School Architects MADE arhitekti Photography Ansis Starks

AGENDA 9 Everyone is talking about export 12 Best of Latvian summer

12

NEW 14 More than a school in Saldus 18 Architect Zane Tetere and her clumsiness 20 4finance micro-city in Riga 23 White lofts in Vilnius 24 Architecture party in Vilnius 27 A perfume library in Klaipeda 28 Armani inspired apartment by the sea

24

23

DOCUMENTED 30 Director Aik Karapetian on microrayons 32 Private moments before Instagram 34 When white is right SMART DIY 36 How to start a wine collection JUNK 38 The lost charm of Hotel Riga

30

34

36

32

Forever Young Modernistam ir vairāk nekā simt gadu, taču tas joprojām ir jauns.

Sarunā par žurnāla nosaukumu man jautāja, ko es darīšu, kad modernisms vairs nebūs modē? Tas noteikti notiks, tāpat kā septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos, tāpat kā deviņdesmitajos, kad Baltijas valstis līdz ar neatkarību ieguva daudz vairāk apbūvējamo kvadrātmetru un lētus būvmateriālus, liekot pamatu viss ir atļauts un dārgāk ir vairāk virzienam arhitektūrā un interjerā.

Man modernisms nekad nebūs modē vai nemodē, jo es ar to saprotu plašu, ietilpīgu mākslas, telpas un ķermeņa filozofiju, kas man patika bērnībā un labi der šodien. Modernisms nozīmē arī labi uzbūvētu, racionālu, cilvēkam un dabai derīgu namu ar funkcijai atbilstošām mēbelēm, mākslu, tekstilu un dizaina priekšmetiem, kuru derīguma termiņš ir vairāki desmiti un simti gadu.

20. gadsimta sākumā modernisti bija jaunu mākslas virzienu pionieri, viņiem sekoja arhitekti, un pēc Otrā pasaules kara – dizaineri un plānotāji. 21. gadsimta modernists ir veselīgs, vitāls un gudrs indivīds, tai skaitā arhitekts un dizaineris, kurš racionāli izmanto resursus, taču izprot arī nemateriālo mākslas radīšanas un emociju pasauli.

Modernists ir jauns izdevums par arhitektūru un interjeru 21. gadsimtā. Tā ir arī vieta jaunos pētījumos, dokumentos, fotogrāfijās un filmās fiksētai Baltijas jūras reģiona modernisma vēsturei, jo ir svarīgi zināt, ka Ernests Štālbergs bija skolotājs Martai Staņai, Modris Ģelzis – Andrim Kronbergam un Zaigai Gailei, bet viņi savukārt jaunākās paaudzes arhitektiem. Modernistam ir vairāk nekā simt gadu, bet tas joprojām ir jauns.

Pirmā numura vākam ir divas versijas. Drukātajam izdevumam izvēlējos fragmentu no jaunās Saldus Mūzikas un mākslas skolas, kur tīra modernisma ideja stiprināta ar ilgtspējīgiem būvniecības principiem un domām par veselīgu vidi mūsdienu izglītībai.

Elektroniskajam žurnālam uz vāka ir retro foto ar jaunu sievieti atpūtā pie jūras un aizmigušu bērnu uz piepūšamā matrača padomju laikos izplatīta skandināviska sauļošanās krēsla paēnā.

Pa vidu šiem vākiem ir daudzveidīgas modernisma interpretācijas Baltijas mūsdienu arhitektūrā un interjerā.

Ieva Zībārte @ievazibarte fb.me/modernistsmagazine

Publisher Mārtiņš Pīlēns mp@modernists.lv Editor in Chief Ieva Zībārte iz@modernists.lv Editor Kristīne Budže Writers Kristīne Budže Dite Jurcāne Mārtiņš Pīlēns Vents Vīnbergs Toms Zariņš Ieva Zībārte Photographers Rita Bacytė-Starkuvienė Māris Lapiņš Renata Mockutė Ansis Starks Andrejs Strokins Indriķis Stūrmanis Darius Petrulaitis Juris Pīlēns Language Editor Guna Kalniņa Designers

Typeface Akkurat Pro, ITC Caslon No.224 Paper Serixo 140 g/m² Print run 2000 Printed in Latvia Advertisers EVA-SAT, Inspira, Krassky, Krāsu serviss, Moller Baltic Import, Murinus 20GS, Trentini Modernists Magazine hello@modernists.lv modernists.lv Modernists, SIA Ģetrūdes iela 6 - 1 Rīga, LV - 1011 Latvija All rights reserved ©Modernists, 2013 The content of this magazine is 100% original work of the writers, photographers, artists, designers and architects who have kindly allowed us to publish their work.

SADAĻA

7

DIRECT IR UZŅĒMUMA „KRĀSU SERVISS” VEIKALS-NOLIKTAVA 20 gadu pieredze krāsu biznesā mums dod iespēju piedāvāt Jums pārbaudītus pasaules krāsu ražotāju materiālus – Tikkurila celtniecības krāsas, Tikkurila, PPG Protective & Marine Coatings preču zīmi Sigma Coatings, kas piedāvā rūpnieciskās metāla krāsas un uguns aizsardzības krāsas, PPG Wood, IVM Chemicals preču zīmi ILVA, Wedevag Farg AB lakas un krāsas kokrūpniecībai, kā arī Awuko abrazīvus, Festool profesionālos instrumentus, Jowat rūpnieciskās līmes un ITW krāsotāju pistoles DeWilbis, krāsošanas iekārtas Binks un Ransburg. Tieša sadarbība ar rūpnīcām un lieli iepirkumu apjomi nodrošina stabilas piegādes mums – labas cenas un pietiekamus daudzumus uz vietas Jums.

VISS KRĀSOŠANAI Vienalga, vai jākrāso sienas un griesti mājās, tāfele skolā, naftas rezervuārs, vai mēbeles rūpnīcā. Mēs nodrošinām pilnu krāsu, palīgmateriālu, instrumentu un iekārtu sortimentu.

Mūsu klienti ir gan „dari pats” pircēji, gan profesionāli krāsotāji un būvfirmas, gan metālapstrādes un mašīnbūves rūpnīcas, gan kokapstrādes rūpnīcas un galdniecības.

KONSULTĀCIJA UN PADOMS Mūsu galvenā vērtība ir kompetenti cilvēki. Kopā esam vairāk, kā 60 cilvēki. Dizaineri, kas dos padomu krāsu toņu izvēlē, krāsotāji, kas ne tikai teorētiski, arī praktiski konsultēs par pareizo materiālu pielietošanu, sertificēti antikorozijas inspektori ar visu nepieciešamo aprīkojumu. Zināšanas regulāri papildinām ražotāju semināros, kā arī rīkojam seminārus klientiem uz vietas objektā vai rūpnīcā.

KRĀSU LABORATORIJA Katra klienta vēlme ir izaicinājums mums. Ne vienmēr ir iespējami standarta risinājumi ne tikai no krāsošanas tehnoloģijas viedokļa, bet arī vēlamā galarezultāta. Spīduma pakāpe, krāsu spektrs, adhēzija, viskozitāte, sausais atlikums, krāsas slāņu biezums un skaits, žūšanas laiks, faktūra ir termini, ar kuriem strādā mūsu tehnologs pašu laboratorijā.

DĀVANA VAI ATLAIDE Pateicoties lieliem pārdošanas apjomiem, ko nodrošina mūsu vairumpircēji, mēs varam atļauties katram pircējam piedāvāt vairumtirdzniecības cenas, neskatoties uz pirkuma apjomiem. Lai iepirkšanās būtu vēl interesantāka, piedaloties mūsu bonusu programmā, ir iespēja papildus iegūt 5% atlaidi vai uzkrāt punktus un apmainīt tos pret interesantām dāvanām no mūsu veikala vai partneriem Vīna studijas, Vairāk Saules, Galactico, Weekendbox un citiem.

GAISAMAS ISTABA UN BIBLIOTĒKA Speciāli izveidotā bibliotēkā piedāvājam dizaina un arhitektūras literatūru – iedvesmas avotu un orientieri plašajā krāsu toņu izvēlē. Mūsu „gaismu istabā” varam vērot, kā izvēlētie krāsu toņi mainās, mainot apgaismojuma spektru.

ĪPAŠA ATTIEKSME Garšīga kafija, personīga attieksme pret katru klientu un atbildība par katru pārdoto krāsas litru. Uz tikšanos!

8 SADAĻA

Everyone is talking about EXPORT

Arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs pamana aktuālo arhitektu sarunās.

2013. gadā arhitekti apvienojušies, lai runātu par eksportu.

Shaolin Flying Monks’ Temple and Songshan Trail in Dengfeng, CN Project & construction 2012–2013, architects Mailītis A.I.I.M.

Lai gan biežāk sporādiski, nevis sistemātiski, Latvijas arhitekti ar savu prasmju eksportu nodarbojas kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Šiem vingrinājumiem ir dažādas formas un dažāda atdeve, un veiksmīgākie kolēģi jau izstrādājuši zināmu know-how savas darbības paplašināšanai ārpus mājām.

Par eksportu var domāt tie, kam pieredze un reputācija ir uzkrāta, nopietni un atzītā līmenī strādājot mājās. Piemēram, Sarma un Norde, Vincents un ARHIS ir biroji, kas ar liela mēroga publiskajiem un privātajiem projektiem apliecinājuši spēju nodrošināt pasaules standartiem atbilstošu arhitekta un projektu vadības pakalpojumu. Otrs virziens ir nelielie specializētie arhitektu biroji, kas ilgstošā periodā uzkrājuši īpašas prasmes, piemēram, rekonstrukcijā vai restaurācijā, kā Zaigas Gailes birojs un Sudraba arhitektūra, vai arī izteikti konceptuālisti kā NRJA, 1PLUS1, MADE arhitekti, Jaunromāns un Ābele un Open AD.

Arhitektūrā tas nozīmē arī piedalīšanos vietējos un starptautiskajos konkursos. Elastību un reakcijas spēju šajā kontekstā jau apliecinājuši gan pieredzējušie SZK, Sarma un Norde un ARHIS, gan jaunākie MARK, Jaunromāns un Ābele, AB3D, Malus arhitekti un citi, kas labi jūt konkursu konjunktūru un tādā veidā vairo savu atpazīstamību. Dalība konkursos ir dārga, tāpēc vērts apsvērt atbalsta piesaistīšanu arī konkursiem, kas palielina arhitekta konkurētspēju mājās un pasaulē.

Latvijā ir pietiekams skaits arhitektu, kam projektēšana ārzemēs vairs nav sveša. Daudziem šī pieredze sākusies ar ārvalstu klientu konsultēšanu viņu projektos Latvijā, bet mēģinājumus sadarbību turpināt citviet pārtraukusi krīze vai pasūtītāja pazušana pēc pirmajām skicēm. Šo pieredzi arhitekti drīzāk sauc par prasmju suvenīrtirdzniecību nevis reāla eksporta piemēru,

taču ir pirmie spilgtie piemēri. Austris Mailītis projektē lielu izklaides kompleksu Ķīnā, un tas ir darbs, kas iegūts, pateicoties sadarbībai ar vēja tuneļu būvētājiem un Latvijas dalībai Šanhajas EXPO. Lai nodrošinātu partnerību Ķīnas projektos, Latvijā reģistrētais uzņēmums FBRK uz laiku ir pilnībā pārcēlis savu darbību uz ārzemēm, bet Austris Mailītis visus projektēšanas etapus pārrauga no Rīgas. Tā dara arī Zane Tetere, kas strādā pie projektiem Ukrainā, Krievijā un Kiprā, un Zaiga Gaile, savā delikātajā manierē risinot jūgendstila villu rekonstrukciju pie Komo ezera Itālijā. 2013. gadā ārvalstīm projektē arī Sudraba arhitektūra, NRJA un MARK. Jau ir uzsākta AB3D projektētā bērnudārza būvniecība pie Maskavas, bet vēl plašāk atvēzējies arhitekts Andris Kokins, kura birojs Kokin Idea, sadarbojoties ar partneriem Krievijā, strādā pie projektiem ne vien austrumos, bet arī Rietumeiropā.

Nākamais solis ir Latvijas arhitektūras popularizēšana ārzemēs. Tās ir publikācijas pasaules presē un literatūrā, dalība starptautiskās izstādēs un profesionālajos forumos. Veltot projektēšanas praksei līdzvērtīgu uzmanību, arhitektu birojiem ir jāspēj sagatavot kvalitatīvus publicitātes materiālus un pašiem jākļūst par aktīviem informācijas piegādātājiem medijiem.

Spilgts piemērs ir NRJA, kas uztur dzīvu mājaslapu un par saviem projektiem izsūta ziņas lielajiem dizaina blogiem, bet Zaiga Gaile, reaģējot uz lielo pieprasījumu pēc viņas projektu materiāliem, algo pilna laika darbinieku to noformēšanai un komunikācijai. Pateicoties savai reputācijai Latvijā, viņa, Reinis Liepiņš, Visvaldis Sarma un citi tiek aicināti par vieslektoriem un meistarklašu vadītājiem starptautiskos sarīkojumos, stāstot ne vien par saviem darbiem, bet arī piedāvājot globāli noderīgas zināšanas ilgtspējīgas arhitektūras radīšanā. Zaigas Gailes uzstāšanos pērn notikušajā Pasaules arhitektūras festivālā Singapūrā atbalstīja Latvijas Invesīciju un attīstības aģentūra, bet starptautiskais televīzijas kultūras kanāls ARTE jau otro reizi dodas uz Rīgu gatavot raidījumu par Ķīpsalas koka māju kolekciju.

Viena no eksportspējas galvenajām pazīmēm ir iniciatīva un proaktīva nepieciešamība iesaistīties nozīmīgos vietējos un globālos procesos.

Hardware store and museum in Pskov, RU, project 2013, architects 1PLUS1

AGENDA 9

RECYCLING SOCIALISM Curator b2010 Par 2013. gada Tallinas arhitektūras biennāles kuratoriem konkursa kārtībā tika izvēlēts igauņu arhitektu birojs b210 un viņu priekšlikums ar nosaukumu Recycling Socialism. Arhitekti koncentrējas uz 20. gadsimta 60.-80. gadu arhitektūru un pilsētplānošanas idejām, kad pilsētās radās līdz tam neredzēta mēroga un formas projekti, kuriem vajadzēja noteikt dzīvi sabiedrībai ideālajā pasaulē, kas nekad nekļuva par realitāti. Igauņi kopā ar ārzemju kolēģiem prāto, kas no pagājušā gadsimta 60.-80. gados tapušā ir piemērots mūsdienām un noderētu nākotnes pilsētas utopijām. Tallinas arhitektūras biennāles ietvaros notiks starptautisks simpozijs ar lekcijām un diskusijām sociālistiskā modernisma laikā uzceltajā kinoteātrī Kosmoss, starptautiska kuratora veidota izstāde par biennāles tēmu, dažādu pasaules arhtektūras skolu studentu darbu izstāde un vīziju konkurss Tallinas Väike-Õismäe rajona arhitektoniskai reinterpretācijai, kā arī ballītes, pop-up grāmatveikali un diskusijas, diskusijas.

READING ARCHITECTURE Specializētais arhitektūras, mākslas, dizaina un mūzikas veikals Lukabuka paplašinājis piedāvāto izdevniecību klāstu, reaģējot uz dizaina skolu pieprasījumu pēc mūsdienīgas mācību literatūras. Līdzās iecienītajiem ilustrētajiem mākslas un arhitektūras izdevumiem grāmatnīca piedāvā arī akadēmisko literatūru no Kembridžas un Edinburgas universitāšu izdevniecībām, Jovis, Birkhauser, Routlege u.c. Jaunāko kursu studenti un dizaina pedagogi īpaši iecienījuši pa nodarbību tēmām kārtotās AVA un Laurence King mācību grāmatas.

Tallinn Architecture Biennale starts on 4 September. tab.ee

lukabuka.lv

Agenda LATVIAN ART IN EXILE

MODERNISTS POP-UP

LOHENGRIN IN VILNIUS

Curator Dace Lamberga

Lai pievērstu uzmanību modernisma laika vērtību dzīvotspējai mūsdienās, Modernists atver jaunā izdevuma un mēbeļu pop-up šovrūmu dizaina veikalā 20. gadsimts. Ekspozīcija iepazīstinās gan ar arhitekta Egona Eiermana krēslu un 1953. gadā savam birojam projektēto galdu, gan ar jauno Bauhaus skolas dizaineru un ražotāju modernisma interpretācijām mūsdienu dizainā.

Attēlā – sienas pulkstenis Alu Alu, dizaineri – Johens Gross (Jochen Gros), 1979, Aleksandrs Zeifrīds (Alexander Seifried), 2012.

Director Andrejs Žagars Set Designer Reinis Suhanovs Lighting Designer Kevin Wyn-Jones Video Art Ineta Sipunova

Vasaras lielākajai izstādei Latviešu māksla trimdā atlasīti ārpus dzimtenes tapušie mākslinieku darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, veidojot paralēlu skatu uz latviešu mākslu. Kuratore Dace Lamberga ekspozīcijā atklāj, kā trimdas mākslinieku latviskās saknes savijas ar 20. gadsimta stilistiskajām iezīmēm un mītnes zemju dabas iespaidiem. Attēlā – Jāņa Kalmītes glezna Ziema Vidzemē. Mātes deķis, 1962, no LNMM kolekcijas.

Exhibition Latvian Art in Exile is on at the Latvian National Museum of Art exhibition hall Arsenals until 28 July. lnmm.lv

10 AGENDA

Modernists pop-up is open 15 May – 15 June at 20. gadsimts store. modernists.lv

Scenogrāfs Reinis Suhanovs savos darbos strādā ar attīrītu telpu – mikrokosmosu, kurā nevar notikt nekas cits, izņemot konkrēto izrādi. Lietuvas Nacionālajā operā iestudētās Riharda Vāgnera operas Loengrīns vizuālais kods atrasts 20. gadsimta 40. gadu Viļņā un katedrālē pie Ģedimina laukuma, kuras altāris izrādē transformējas par eju, kas savieno reālo un nereālo pasauli.

Richard Wagner’s Lohengrin is on at the Lithuanian National Opera. opera.lt

MARK ROTHKO IS BACK

Rīga (Doma laukums) Rīga (Doma laukums)

Cēsis

FOLD

PALAZZO ENCICLOPEDICO IN VENICE

FOLD

Curator Massimiliano Gioni Venēcijas 55. mākslas biennāles kurators Masimiljāno Džoni uzskata, ka 21. gadsimta informācijas pārbagātajā pasaulē visvairāk nepieciešama ir strukturēta, visu iekļaujoša zināšanu sistēma. Lielās izstādes Arsenālā un Itālijas paviljonā idejai iedvesmu viņš smēlies Marino Auriti utopiskajā sapnī par Palazzo Enciclopedico – visas pasaules zināšanu muzeju 136 stāvus augstā ēkā Vašingtonā, ko mākslinieks 1955. gadā bija pat patentējis. Latviju Venēcijā pārstāvēs mākslinieki Kaspars Podnieks un Krišs Salmanis ar kopēju ekspozīciju North by Northeast Arsenālā.

Attēlā – Marino Aureti un viņa Pasaules enciklopēdijas pils no Amerikāņu tautas mākslas muzeja Ņujorkā.

The 55th International Art Exhibition in Venice starts on 1 June. labiennale.org

FOLD Kuldīga

Kuldīga

Aglona Rīga (Doma laukums)

FOLD

FOLD

Ogre

Skaļākās ziņas, kas saistītas ar Daugavpils ebreju izcelsmes mākslinieku Marku Rotko, pasaulē izskanēja pagājušā gadā. Vispirms par vairāk nekā 50 miljoniem latu Ņujorkas Christie’s izsoļu namā tika pārdots 1961. gada darbs Oranžs, sarkans, dzeltens, kas ir augstākā cena par pēckara periodā tapušu mākslu izsoļu namos, bet gada nogalē kāds pašpasludināts poļu izcelsmes Jelgava Cēsis pārkāpa mākslas darbu mākslinieks norobežojumu Tate Modern Rotko zālē un uz gleznas Melnais uz sarkanbrūnā uzšņāpa vēstījumu, ka viss ir vienlīdzīgs – gan Rotko Jelgava Rīga (Bas glezna, gan pašpasludināta mākslinieka vandālisms. Baltijas reģionā nozīmīgākais notikums ir jaunais Marka Rotko mākslas centrs Daugvapilī un iespēja apskatīt sešus Rotko darbu oriģinālus no dažādiem mākslinieka darbības posmiem. Attēlā – Marka Rotko glezna bez nosaukuma Nr. 7 (Oranžais un šokolāde), 1957, no mākslinieka meitas Keitas Rotko-Praizelas (Kate Rothko Prizel) kolekcijas.

Aglona Ventspils

FOLD

FO

FOLD

F

Daugavpils Mark Rothko Art Centre is open from 4 May. rothkocenter.com Ventspils

Cēsis

F

FOLD FOLD FOLD

FOLD FOLD

FF O

Ogre

Daugavpils

Talsi

Daugavpils Kuldīga

Talsi Aglona

Tukums Ventspils

FOLD

F

FOLD

Rīga (Doma laukums)

FOLD

DON’T HOLD ONTO ME Director Uģis Olte Art Director Lāsma Lagzdiņa Set Designer Kristaps Epners Monohromā grupas Instrumenti singla Don’t Hold Onto Me varoņi darbojas baltā istabā bez ēnām un tumšā zīmējumā, kur mājo dēmoniski Instrumentu doppelgänger.

Klips tika filmēts tumsā, tēlus izgaismojot un papildinot ar Lāsmas Lagzdiņas ogles animāciju projekcijām. Režisors Uģis Olte stāsta, ka darba idejas apakšvirsraksts esot bijis Sirreāls performances video, kurā darbojas tikai mākslinieki un elementi, kas nepieciešami stāstam – bungas, mikrofons, spogulis un piramīda. Atbildot uz Modernists jautājumu, vai monohromijai ir vieta arvien lielākas izšķirtspējas ekrānu pasaulē, režisors atgādina: “Digitālajā pasaulē krāsas pikseļa attēlošanai vajag trīs punktus – sarkanu, zilu un zaļu, bet gaišuma pikselim pietiek ar vienu punktu, tādēļ melnbalts attēls vienmēr būs trīs reizes asāks un dzidrāks. Jo drīzāk ekrāni spēs rādīt pasauli tik dzidri, kā to redz cilvēks, jo labāk.

Ekrāna galvenā funkcija ir ierāmēt, tādēļ, jo mazāk duļķu būs ierāmētajā laukumā, jo labāk saturam, kas tajā tiek iepildīts.”

New Instrumenti album Procrastination is out on May 21 instrumenti.in

FO OL LD D F Rīga (Līvu laukums)

Rīga (Līvu laukums)

Sigulda Ogre

FOLD FOLD Dobele

FOLD

Dobele

FOLD FOLD

FO

Saldus Daugavpils

Liepāja Talsi

FOLD F OLD Kuldīga

FO F O Aglona F F

FOLD

Valmiera Sigulda

Aglona Valmiera

FOLD

FO

Rēzekne Saldus

FO O LL D D F

FO O F

Ogre

Daugavpil

FOLD FOLD FOLD

UNFOLDED INDUSTRIES

Ogre

Editor Evelīna Ozola

Jaunā valsts finansētā radošo industriju platforma FOLD ir informācijas kanāls, kurā apvienojušies dizaina, arhitektūras unDurbe urbānisma blogeri, liekot pamatu stipram jaunās paaudzes medijam, kura darbību papildina Unfolded lekcijas, filmas un citi sarīkojumi. Jaunās Rīga (Līvu laukums) vietnes grafiskās identitātes pamatā ir Latvijas pilsētu laukumu kontūra.

F FO Daugavpil FO

F OFL O DL D

fold.lv

F F

Cēsis Saldus

FOLD

Durbe Rīga (Līvu laukums)

Jūrmala Jūrmala

Rīga (Doma laukums) Sigulda

Dobele

FOLD FOLD

Cēsis

OLLD D FFO

Kuldīga Durbe

FOLD

FOLD

Jēkabpil Jelgava

Valmiera

FO

Sigulda

FOLD

Rīga (Līvu laukums)

FOLD

FO

Sigulda AGENDA 11

FO

Paturot prātā ideju par gandrīz neredzamu, ēterisku telpu, kurā galvenais ir notikums, arhitekts Austris Mailītis radījis konceptuālu DIY stila vasaras skatuvi Rīgas kultūras galvaspilsētas informācijas punkta vajadzībām Esplanādē. Ar caurspīdīgu PVC audumu apvilktā celtniecības sastatņu un koka dēļu konstrukcija būs vieta koncertiem, izstādēm, bezvadu internetam, darbnīcām un kafejnīcai, paredzot vienlaicīgi uzņemt ap 300 cilvēku.

Riga2014 Summer Stage Architects Mailītis A.I.I.M. Team Austris Mailītis, Simone Riccomi Size 300 m²

BEST OF LATVIAN SUMMER

Saules pielieta vai veldzējošu ēnu dāvājoša terase ir Latvijas īsās vasaras sezonas pieprasītākā arhitektūras tipoloģija publiskajā un privātajā interjerā.

Apogi Country House Brunava, Bauska region, LV Project 2012 Construction 2013 Size 100 m² Architects 1PLUS1 1plus1.lv

12 AGENDA

Mārtiņš Pīlēns biroja 1PLUS1 piedāvājumā lauku brīvdienu mājā Apogi reanimē aizmirstās, taču tradicionālajā latviešu arhitektūrā pārbaudītās jumtu pārkares, bet Zane Tetere un OPEN AD pievilcīgi attīsta urbānā upmalas laundža tēmu.

Prefabricated Living Dome Project 2013 Client RBSSKALS Size 95 m², 350 m³ Architects NRJA Team Uldis Lukševics, Ivars Veinbergs, Linda Leitāne nrja.lv Var pamatoti uzskatīt, ka viens no spilgtākajiem 20. gadsimta modernistu izgudrojumiem – futurologa, dizainera un publicista Ričarda Bakminstera Fullera (1885 – 1983) ģeodēziskā velve jeb kupols – arhitektu uzmanības lokā paliks arī 21. gadsimtā. Iemesls ir tā tuvošanās ideālajai lodes, kā arī zemes un saules simboliskajai formai un ekonomiskie rādītāji, kas ļauj taupīt arvien vērtīgākos dabas resursus. Ar kupolu prototipu radīšanu mūsdienās nodarbojas gan svaigēšanas blogeri, gan profesionāli arhitekti un jaunās domāšanas uzņēmēji, jo struktūras arhitektoniskais risinājums ļauj tajā gan audzēt tomātus, gan radīt progresīvu vidi skārienjutīgo ekrānu attiecību paaudzei. NRJA saliekamās mājas projekta pamatā ir savienot lētas būvniecības izmaksas ar pievilcīgu arhitektūru, sniedzot iespēju ikvienam tikt pie mājas vai darbnīcas. Ne mazāk svarīga ir holistiskās būvniecības principu ievērošana ikvienā projekta posmā – no pamatiem līdz saliekamajai līmētu koka brusu konstrukcijai, saules un zemes enerģijas un lietusūdeņu izmantošanai.

AQUA Restaurant and Bar Andrejostas iela 4, Andrejsala, Riga, LV Project & Construction 2012–2013 Client AQUA LUNA Size 620 m² Architects OPEN Architecture and Design Team Zane Tetere, Ieva Māķēna, Paulina Kraszewska Metalwork Edgars Spridzāns openad.lv

AGENDA 13

More than a school MADE architects believe in healthy education

Saldus Music and Art School Avotu iela 12a, Saldus, LV Project 2007–2009 Construction 2011–2013 Client Regional Municipality of Saldus Size 4179 m² including courtyards 229 m² Architects MADE arhitekti Team Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa Landscape Design Ģirts Runis Graphic Design Zigmunds Lapsa made.lv

Photography Ansis Starks

14 NEW

NEW 15

MADE arhitekti Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa

Saldus Mūzikas un mākslas skolas projektā piedāvājām kompaktu un racionālu plānojumu ar dažāda lieluma un augstuma klasēm, ērtām atpūtas zonām un piecu veidu akustiskajām zālēm ar individuāli projektētu akustisko apdari. Mūzikas un mākslas skolas ēkā ir funkcionāli nodalītas, tas uzsvērts arī ar iekštelpu krāsu – mūzikas skola ir zaļa, bet mākslas skola – zila. Ēkas centrālajā daļā izvietojām gaismas pagalmus, kas ir gan dienasgaismas un saules avots, gan abu skolu savstarpējās komunikācijas telpa. Mums bija svarīgi domāt par mūsdienu izglītības principiem atbilstošu vidi, tāpēc ēkai ir masīvkoka ārsienas ar kaļķa apmetumu iekštelpās, kas dabiski regulē mitruma līmeni telpās. Pa skolas perimetru izvietotās klases tiek arī dabīgi ventilētas caur dubultās fasādes šķirkārtu. Ēka skolēniem un pedagogiem sniedz ieskatu veselīgas ēkas uzbūvē – caur stikla profiliem ārpusē redzama egles masīvkoka siena, iekštelpu apdarē dominē betons, ēkas fasādē nav nevienas krāsotas virsmas, ļaujot izzināt katra materiāla dabīgo krāsu un tekstūru. fb.me/MADEarhitekti @Linda__Krumina 16 NEW

SADAĻA

SADAĻA 17 17

Monologs ZANE TETERE UN VIŅAS CLUMSINESS

Intervija Vents Vīnbergs Fotogrāfija Māris Lapiņš

Saruna ar arhitekti Zani Teteri nederētu par materiālu, lai raksturotu vidējo arhitekta stāvokli Latvijā, un tāds nav uzdevums. Viņas stāstā un attieksmē, protams, ir detaļas, ko pazītu kolēģi un citās jomās veiksmīgie vienaudži, bet ir arī kas tāds, kas viņu no visiem pamatīgi atšķir.

Zane ir nopietna arhitekte, to rāda pieprasījums, un viņas darbaspējas ir apbrīnojamas, taču neatkārtojamība slēpjas tajā, par ko Sūzena Sontāga 1964. gadā teiktu: nopietnība, kas it kā izgāžas (seriousness that fails). Kāds Zanes klients to nosauktu par neveiklību. Rakstniece to teica par īpašu mūsdienu sajūtu, bet investors – par to, kāpēc izvēlējies Zani. Abos gadījumos tas ir kompliments arhitektes īpašajam nervam un ekstravagancei, jo citādi mēs par to nerunātu.

Vai vari raksturot savus pasūtītājus?

Viņiem droši vien ir kaut kas kopīgs.

Jā, viennozīmīgi. Viņi gan ir dažādi, it sevišķi tagad, kad Krievijas projekti nākuši klāt, bet ir kaut kas viens, kas viņiem liek nākt pie manis.

Visspilgtāk to raksturo piemērs ar to indieti (indiešu investora uzdevumā Zane projektē kūrorta kompleksu Kiprā – red.). Viņš ļoti ilgi mani pētīja, kādu pusgadu. Mums bija vienkāršas sarunas par visādiem sīkumiem, arī par to, kas ir dzīve, kā es to saprotu un kā viņš, viņš mani skenēja un salīdzināja ar to, ko redz manā portfolio, un tas, pie kā mēs nonācām un kas man piemītot, ir – kā viņš teica – clumsiness. Neveiklība.

Tev vai taviem darbiem? Tu to uztvēri kā komplimentu?

To var dažādi interpretēt, bet jā, es to uztvēru pozitīvi. Tas iet kopā arī ar zināmu asprātību, kas man piemīt. Ar spēju paironizēt, kas bija svarīgi krīzes apstākļos un ļāva ietaupīt pasūtītāja līdzekļus, bet no kā tagad esmu jau mazliet nogurusi. Tāds ir mans viedoklis, ka viņš un daudzi citi nāca pie manis tās neveiklības – vai drīzāk nepareizības – un humora dēļ. Bet arī idejas dēļ, kas man ir galvenā. Es vispār nevaru neko sākt, ja nav kopējās idejas par veselumu. Funkcija un noteikumi var tikai palīdzēt ideju izpaust.

Teici, ka esi nogurusi. No savas asprātības?

Nē, nē, ne tā. Tas tiešām bija viens no krīzes pārvarēšanas noteikumiem, ka ar intelektu var izdarīt pilnīgi visu. Ka var pamatīgi ietaupīt finanses, pieliekot prātu un asprātību. Bet tas prasa baigo piepūli un enerģijas resursus – 18 NEW

netērēt materiālu un taisīt no nekā. Visu laiku jāizlien caur adatas aci. Kādu brīdi tas baigi aizrāva. Man tas šķita pieņemami gan konceptuāli, gan ideoloģiski. No tā es tagad esmu sagurusi.

Tagad ir skaidrs, ka kvalitatīvas lietas no salmiem neuztaisīsi. Kaut gan tagad arī ir viens piemērs.

Es pastāstīšu, lai tu labāk saprastu. Zīmējām māju, kas galīgi nav moderna, tāda konservatīva.

Un varbūt tu arī jūti, ka līdz ar briedumu – nē, es vēl nevaru tik smagu vārdu uz sevi attiecināt – līdz ar pieredzi parādās patika pret nopietniem materiāliem – marmoru, slīpētu stiklu, masīvkoku, par ko studiju gados rauca degunu un vispār nesaprata, kas tas tāds ir. Tad, lūk, zīmējām māju, klasisku, zināmās proporcijās un tā tālāk, un iezīmējām apakšiņu tumšā ķieģelī. Bet pasūtītājam nebija pa prātam ķieģelis par piecdesmit latiem kvadrātmetrā, un tad es gāju pa ielu un domāju alternatīvas tam ķieģelim, jo no idejas atkāpties negribējās. Un skatos – bruģis, pelēks. Betona.

Pameklēju tālāk internetā, un jā – smuks melns bruģītis, īstajā proporcijā, seši trīsdesmit pieci kvadrātmetrā. Viss atbilstoši. Pameklēju tālāk, jo mums vajadzēja arī dzegas un apmales. Un nonācu līdz kapu apmalēm. Nopietni! Savācu veselu klāstu ar profiliem, no kuriem var uztaisīt dzegu, cokolu, apmales. Pati biju milzīgā kaifā par tādu atklājumu. Bailīgi zvanīju celtniekam, un viņš arī saka jā. Tikai jāizdomā enkurojums.

Pasūtītājs beigās arī ir mierā. Nu, tā es varētu ilustrēt to alternatīvo piegājienu, lai saglabātu ideju. Tur ir mana spītība, ko varbūt brīžiem var uzskatīt arī par sliktu īpašību. Vispār man ļoti nepatīk rāmji, ko uzliek standarta tehniskais projekts. Tas mani pašu kaut kā ierobežo.

Pat ja apņemas nelasīt interneta komentārus, kaut kas mēdz aizķert. Kā viens nesens: “Ja jau tu vari palēkties divus metrus metru augstā telpā, varbūt ir vērts pameklēt lielākas telpas.” Tāds mājiens par pārcelšanos uz citurieni. Tev tagad ir projekti Krievijā, un tu reiz runāji par iespēju dzīvot Berlīnē.

Jā, es vairākas reizes esmu domājusi, ka varētu braukt prom, bet tie bija privāti apsvērumi, nevis profesionāli. Es esmu nevis izdomājusi, bet sajutusi, kas varu projektēt visādās vietās. Mans temperaments un pieredze ļauj ātri saprast, kāda katrā vietā ir kārtība un iekšējie noteikumi, un cilvēki, un tādā ziņā man darbā robežu nav.

Vēl pirms trim gadiem es domāju: “O, forši, es tagad daudz ceļošu, būs tas un tas!” Bet vienā

brīdī saproti, ko braukāšana un aklimatizācija prasa. Šeit viss ir manā valodā, pat ne latviešu, tu saproti, bet mentalitātes un telpas ziņā. Nē, tas viss, protams, ir baigi interesanti – iepazīties un iemācīties piegājienus un valodas, kurās citi cilvēki saprotas. No tā es neatsakos.

Vai, būdama tik atvērta un intuitīvi uzticēdamās jauniem piedāvājumiem, tu pieļauj, ka varētu nonākt kādā pavisam citā sfērā?

Nē, no arhitektūras prom es neiešu! Kādā sakarā?

Bet dizains, tas viss ir viens veselums – blociņš, galds, māja, pilsēta. Nu, kurš to nesaprot!

Tagad ar traukiem arī ir ļoti interesanti (Zane projektē mājas piederumu kolekciju Munio Candela zīmolam – red.). Sazīmēju tos traukus, ļoti glīti, proporcionāli, ar izmēriem.

Kā arhitekte. Galvenais, konceptuāli. Un cik labi, ka viena no Munio meitenēm paņēma lineālu rokā. Kāds man bija kauns! Arhitekte uzzīmējusi krūzi, ko nevar rokās noturēt. Mērogs pēkšņi ir citāds, un to uzreiz nemaz neuztver.

Nu, nekas – samazināju visu divas reizes.

Bet vispār ir briesmīgi, ka roka vairs netiek trenēta. Man pietrūkst zīmēšanas. Un arī ir bail, jo tās atkal ir attiecības pašam ar sevi. Man ir bail zīmēt, jo, ja es uzzīmēšu kaut ko ne tā, es par sevi nez ko padomāšu! Tas ir pilnīgi intīms process. Lai gan par citām lietām, par domāšanu un piepūli arhitektūrā es esmu droša. Es zinu, ka ar visu tikšu galā. Neatkarīgi no apjoma. Un es esmu pieradusi pie šīs sajūtas. Es paļaujos uz sevi. Tie cilvēki, kas te sēž (pārlaiž skatienu ar veiksmīgiem jauniešiem pilnajā Innocent kafejnīcā rīta stundā), mani neuztrauc. Nē, nu, ir te maza sievišķīga interese, bet būtībā tas nav nopietni.

Man nav nekādas misijas, ir monologs un attiecības pašai ar sevi. Tās ir vislabākās attiecības, kādas man bijušas. Kaut kādi komentāri arhitektu sabiedrībā – gar to man nav ne mazākās daļas. Saruna ar sevi ir daudz nozīmīgāka.

Bet publiska atzinība?

Atzinība ir relatīvs jēdziens. Ir forši, ja kāds autoritatīvs cilvēks tevi uzslavē, bet sevi nepiemānīsi. Varbūt uz kādu brīdi, bet ar lielāku distanci pats jau redzi, kas bija vajadzīgs un kas ne. Kad pats ar sevi esi mierā, tad arī citus negribas aiztikt. Un mierīgi var arī paslavēt.

Zane Tetere patstāvīgi praktizē kopš 2006. gada, kad dibināta viņas studija Open Architecture and Design jeb Open AD. Nebūs pārspīlēti teikt, ka priekšstatu par Rīgu kā stilīgu villu, bāru un restorānu pilsētu veicinājušas tieši Open AD darbu publikācijas ārzemju presē, tai skaitā The New York Times un uz ietekmīgā Domus krievu izdevuma vāka. 2013. gadā stabilā ap desmit darbinieku komanda strādā pie projektiem Latvijā, Krievijā, Krimā un Kiprā. openad.lv fb.me/openad SADAĻA

SADAĻA 19 19

MICRO-CITY 4finance office Panorama Plaza, Lielirbes iela 17a, Riga, LV Project & construction 2012 Client AS 4finance Size 1890 m² Architects OPEN Architecture and Design Team Zane Tetere, Elīna Tetere Metalwork Edgars Spridzāns openad.lv Photography Māris Lapiņš

20 NEW

Pleskodāles augstceltnes Panorama Plaza kompleksā iekārtojot 4finance biroju, esošās ēkas trīs līmeņos ienesta ideja par pilsētu ar asociatīvu ielu un ēku fasādēm ar dažādu formu logiem, augstuma un dziļuma dimensijām. Biroja ieejas līmenī izvietotas aktīvās komunikācijas un atpūtas zonas, bet augstākajā un zemākajā līmenī – darba un sapulču telpas, kuru iestiklotie atvērumi savstarpēji atspoguļojas kā gaiši logi uz mitra asfalta. Lai izceltu telpas kompozīciju, interjerā izmantots monohroms krāsojums, uz baltajām sienām izceļot melnas nesošās metāla konstrukcijas. Galdniecības darinājumiem izmantots balti eļļots finieris, visā birojā ir tonēta betona grīdas.

NEW 21

22

SADAĻA

Secret Factory Arī Viļņai ir savs vefs – slavenās poļu radio rūpnīcas Elektrik 30. gados celtie funkcionālisma stila korpusi, kas padomju gados tika paplašināti un pārvērsti par slepenu militāro elektroiekārtu ražotni ar segvārdu Pastkastīte 555. Lietuvai atgūstot neatkarību, rūpnīcu privatizēja, pēc tam izvazāja, liekot pamatus Rīgai līdzīga radoša kvartāla dzimšanai. Vienu ēku kompleksā nopirka pieci arhitekti, lai radītu ģimenisku vidi ap 30 cilvēkiem. Divi dzīvokļi ēkā izbūvēti pēc DIZU biroja projekta, un vienā no tiem dzīvo pati arhitekte ar vīru animatoru un diviem suņiem. Izbūvējot atvērtu antresola stāvu, 38 m² dzīvoklis gandrīz dubultots, saglabājot industriālās vides mērogu un ar balto krāsu akcentējot reģionam raksturīgo gaismas deficītu.

Loft 211 Švitrigailos gatvė, Vilnius, LT Architect Renata Mockutė, DIZU Project & construction 2012 Size 56 m² dizu.lt Photography Renata Mockutė

NEW 23

No Architecture, No Party

Bar and club Opium Islandijos g. 4, Vilnius, LT Project & construction 2012 Size 180 m² Architects GUM Team Giedrė Datenytė, Monika Zemlickaitė madebygum.com opium.lt Photography Rita Bacytė-Starkuvienė

Lietuvieši modes, mākslas, fotogrāfijas un klubu mūzikas ziņā mūs ir apsteiguši gan saturiski, gan telpiski. Klubs Opium iekārtots Viļņas centrā, kur abām GUM arhitektēm nācās radīt mājīgai dienas kafejnīcai un dinamiskam naktsklubam piemērotu transformējamu vidi. Telpa nosacītajā vēsturiskās ēkas šaurībā organizēta, no koka paneļiem būvējot lielus arhitektoniskus apjomus – DJ un performanču skatuvi, kurā pa dienu var izvietot galdiņus, un amfiteātri, zem kura paslēpta saunas stila tualete. Pa dienu gandrīz neredzamās garderobes virsmas naktī pārvēršas interaktīvā gaismas panelī, noskaņu maina arī gaismas objekts virs bāra.

24 NEW

NEW 25

26

SADAĻA

Perfume Library Nav šaubu, ka, piedāvājot pasaules stilīgāko aromātu un skaistumkopšanas brendu izdzīvošanas komplektu atbilstoša līmeņa interjerā Crème de la Crème ir labākais Baltijas reģiona parfimērijas butiks. Katru ražotāju iekārtojot savā vertikālajā plauktā, INBLUM arhitekti radījuši konceptuālu smaržu bibliotēku, atgādinot, ka veikalu interjers ir komplicēts uzdevums, kuru nevar uzņemties arhitekts bez intereses par pārdošanu un smalku detalizāciju. Šis ir interjers, kas precei un atbilstošā segmenta klientam pieguļ kā pēc mēra šūts uzvalks.

Crème de la Crème store Akropolis, Taikos pr. 61, Klaipėda, LT Project & Construction 2012 Client Crème de la Crème Size 52,71 m² Architects INBLUM Team Laura Malcaitė, Dmitrij Kudin, Janina Basova inblum.com Armchairs Tom Dixon Light Flos, Tom Dixon Carpentry and metalwork INBLUM, Solid Supply Photography Darius Petrulaitis

Fashion Hunting Taste Latvia fashion store Spice, Lielirbes iela 28, Rīga, LV Project and construction 2013 Client Advanced Advisers Agency Size 55 m² Architect Brigita Bula Team Brigita Bula, Evelīna Ozola, Ģirts Kūla, Edijs Grunsbergs Graphic Design Kirils Kirasirovs

Turpinot iepriekšējos projektos iesākto dabas tēmu, certurtajā Taste Latvia veikalā arhitekte Brigita Bula piedāvā monohromu stāstu par medībām meža biezoknī, kur galvenā trofeja ir Latvijas mode.

bula.lv Photography Māris Lapiņš NEW 27

Armani by the Sea Bellevue Apartment Bulduru prospekts, Jūrmala, LV Project & construction 2012–2013 Size 250 m² Architects Vincents arhitekti Interior design Guna Eglīte, Māris Grodums arhitekti.vincents.lv Furnishings B&B Italia, Maxalto, Poltrona Frau, Natuzzi, Armani Casa, Lambert, Nanimarquina, Kasthall Light Louis Poulsen, Penta Bathroom Bisazza, Kitchen Bulthaup Photography Indriķis Stūrmanis

28 NEW

Pēc Meinharda fon Gerkāna un Vincents projekta celtais baltais nams Bellevue (1998–2001) joprojām ir viena no iekārotākajām dzīvesvietām Jūrmalā. Vienam no apartamentiem radīts jauns klasiska stila interjers, ko iedvesmojusi Giorgio Armani telpas filozofija.

Komfortu dzīvoklī garantē funkcionālie risinājumi, bet par labsajūtu un stilu gādā dabīgie materiāli un smalki pelēkie, zelta, bronzas un misiņa apdares toņi, ko papildina melnbalti grafiskie elementi.

NEW 29

Tur apkārt nekā nav Režisors Aiks Karapetjans ir novērojis, ka mikrorajonos laiks stāv uz vietas.

Intervija Kristīne Budže, Pastaiga Fotogrāfija Andrejs Strokins

Gada otrajā pusē kinoteātros būs skatāma kinorežisora Aika Karapetjana jaunākā filma Vīrs oranžā vestē, kas uzņemta kādā Kurzemes muižā. Filmā ēka kļūst par būtisku tēlu, iesaistās darbībā un sāk galveno varoni nicināt. Lai kino ideja izdotos, veiksmīgu filmēšanas vietas izvēli Aiks uzskata par otro būtiskāko faktoru pēc scenārija kvalitātes. Taču sev patur rezervētu attieksmi pret arhitektūru.

Arhitekti arvien biežāk savu ēku prezentācijai izmanto video, nevis fotogrāfijas.

Tiešām? Dīvaini gan, ēkas taču nekustas. Ko tur lai filmē, ja nekas nenotiek. Negribu aizvainot arhitektus, bet Rīga kļūst arvien neglītāka. Es neesmu sajūsmā par visiem stikla briesmoņiem un melnajām stikla kastēm pilsētas centrā.

Man dažkārt šķiet, ka mūsdienu arhitektūra ir roboti, kas tūlīt sāks kustēties. Viss ir kļuvis tik vienkāršs un primitīvs. Visam priekšplānā ir funkcionalitāte, un tas ir tik neinteresanti. Nesaprotu, ko tur vispār var filmēt un fotografēt.

Esat skeptisks pret mūsdienu arhitektūru?

Ne tikai pret mūsdienu arhitektūru, bet pret visu laikmetīgo mākslu. Tā ir kļuvusi pārāk meinstrīmīga.

Benksijs un Marina Abramoviča ir mūsdienu Dali un Pikaso. Mākslas popzvaigznes, kuras pazīst ikviens. Mani it nemaz neinteresē Marina Abramoviča un viņas performances. Hipsteri par viņu var runāt, cik vien grib, bet, manuprāt, viņas māksla ir figņa. Māksla ir kaut kas tāds, ko nevar īstenot ikviens, bet mūsdienu mākslu tehniski var uztaisīt jebkurš. Nav nepieciešamas nekādas īpašas amata prasmes un zināšanas. Ir tikai plikas idejas, un tās mani neinteresē. Arī ārzemju ceļojumos es nekad neeju uz laikmetīgās mākslas izstādēm, bet dodos skatīties El Greko vai Pusēnu.

Mani interesē glezniecība, bet mūsdienās tā tikpat kā izzudusi, tāpēc nekas cits neatliek, kā skatīties uz vecmeistaru darbiem. Lai laikmetīgā māksla paliek astoņpadsmitgadīgām meitenēm, kuras grib izlikties gudras un gaumīgas.

Vai jums pašam 18 gadu vecumā nepatika laikmetīgā māksla?

Es patiešām neatceros. Kad studēju mākslas zinātni, no arhitektūras kā mācību priekšmeta ļoti baidījos. Nespēju atcerēties plānojumu veidus, arhitektūras detaļu nosaukumus un jēdzienus.

Taču arhitektūru respektēju kā sarežģītu zinātni, gluži kā ķīmiju vai fiziku, kurai jāvelta visa dzīve vai jānoskatās no malas, nemaz nemēģinot to saprast. Manuprāt, radīt mūziku un arhitektūru ir ārpus lielākās daļas cilvēku spējām.

Savai filmai Cilvēki tur par darbības vietu izvēlējāties Rīgas mikrorajonus.

Man mikrorajoni ir būtiski nevis kā noteikta vēsturiskā posma arhitektūra, arhitektoniskā vērtība vai bezvērtība, estētika, bet gan kā sajūtas 30 DOCUMENTED

un gaisotne šādi apbūvētās vietās, kā tā piešķir filmas varonim papildu raksturojumu, paspilgtina stāstu. Apzināti izvairījos no tā sauktās skaistās arhitektūras – jūgendstila vai citas vēsturiskās arhitektūras, ko ierasti uzskatām par glītu. Taču filmā mikrorajonos darbība norisinās krietni mazāk, nekā liekas. Šī apbūve skatītājiem vienkārši paliek spilgtāk atmiņā. Varbūt arī tāpēc, ka to esmu filmējis it kā no Dieva skatpunkta, ar skatu no malas. Gribēju ievērot distanci, lai filmā notiekošais nešķistu pārāk ikdienišķs un sadzīvisks. Ilgi meklējām piemērotas vietas. Izbraukājām Rīgu krustu šķērsu. Negribēju nekādas norādes, ka darbība notiek pie mums Rīgā kādā konkrētā rajonā. Man bija svarīgi parādīt, ka Cilvēki tur sižets varētu norisināties jebkur. Vēlējos atrast vidi, kur blokmājas it kā ieskauj galvenos varoņus, veido ap viņiem sienu un cietokšņa sajūtu. Man bija svarīgi, lai visos filmu kadros būtu redzamas daudzdzīvokļu māju fasādes. Darbības vietas mainās, bet fons tas pats – ēku fasādes visur vienādas. Šī vide kalpoja par alegoriju galveno varoņu iekšējai dzīvei, savas identitātes meklējumiem vietā, kur visas ēkas ir vienādas bez jebkādām individualitātes iezīmēm, pretēji kā tas ir pilsētas vēsturiskajā centrā. Sajūta, ka galvenie varoņi atrodas uz salas, pilnībā atdalīti no pārējās pasaules. Man vienmēr ir licies, ka mikrorajonos laiks stāv uz vietas. Lai gan tur brauc mašīnas un pārvietojas cilvēki, nav nekādas dinamikas sajūtas. Dzīve ir sakārtota un paredzama. Provinces mazpilsētas lielpilsētā.

Uzņemot filmu, daudz laika paši pavadījām mikrorajonos, un radās klaustrofobiska sajūta. Es nespēju iedomāties, kā tur var pavadīt visu dzīvi.

Jūsu filmā mikrorajona blokmājas dzīvoklī mīt arī zinātnieks, un nešķita, ka viņš ar savu dzīves vietu būtu neapmierināts.

Nedomāju, ka zinātnieks ir pelnījis dzīvot Purvciemā. Taču to var skatīt kā līdzību, ka mākslinieki un radošie cilvēki vienmēr par savām mītnes vietām ir izvēlējušies pilsētu drūmākos rajonus. Tā bija jau 19. gadsimta beigu Monmartrā, kur gleznotāji dzīvoja blakus pērkamām sievietēm un bezpajumtniekiem, un tāpat ir mūsdienu Londonas austrumos. Tas ir loģiski, ka mākslinieki dzīvo kopā ar sociāli zemākajiem slāņiem.

Daudz domājām, kā parādīt kontrastu starp vidi, kur mīt filmas galvenie varoņi un tā sauktie biezie. Skatījāmies jūgendstila mājas, pētījām kāpņu telpas, līdz sapratu, ka patiesībā starp dažādu sociālo slāņu dzīves vietām atšķirības nemaz nav tik lielas. Jaunie projekti ir tādas pašas mikrorajonu blokmājas, tikai jaunākas, dārgākas un mūsdienu modei atbilstošas. Filmējām Skanstes virsotnēs – milzīgā mājā, kas pēc 20 gadiem būs tāda pati blokmāja kā Purčikā. Es nekad tur nepirktu sev dzīvokli. Par arhitektūru domāju ļoti egoistiski kā par savu dzīves vietu labā mājā drošā rajonā. Es daudz labprātāk izsmēķētu

rīta cigareti uz jūgendstila nama balkona nekā uz Purvciema vai Skanstes virsotņu lodžijas.

Neredzu atšķirību starp riģipsi Skanstes virsotnēs un kartonu Zolitūdē. Tur tāpat nav dzīvības, paliekošas vērtības. Jaunās mājas ir gluži kā Rīgas Kinostudijā uzbūvētas dekorācijas bez mājīguma sajūtas. Jā, Skanstes virsotnēs bija ļoti grūti strādāt. Man nekas no tur uzfilmētā nepatika.

Nevarējām parādīt ēkas kopplānu, lai cilvēks pie tās neizskatītos niecīgs un nepamanāms. Tur apkārt arī nekā nav. Neviena interesanta kadra.

Ne tikai jums filmā Cilvēki tur, bet arī citiem kino režisoriem patīk izvēlēties tualeti vai vannas istabu par atslēgas notikumu vietu.

Manuprāt, tas saistīts ar zemapziņā noglabātām bailēm nomirt tualetē. Neviens taču negribētu savu dzīvi beigt uz poda. Higiēnas telpas simboliski ir cieši saistītas ar zemapziņu un seksualitāti. Turklāt tā ir slēgta vide, no kuras parasti ir tikai viena izeja. Mēs rūpīgi piemeklējām filmā redzamās tualetes. Tās, kas redzamas ainā ar diskotēku mikrorajonā, patiesībā ir Sporta manēžas tualetes.

Man tās tik ļoti patika, ka biju ar mieru speciāli braukt uz turieni filmēt nepieciešamos kadrus.

Vai esat kādreiz novērtējis vietu, domājot, ka tā labi izskatītos kino?

Nē, nē, tas ir pats sliktākais, ko var pateikt, ka kāda vieta filmā labi vai slikti izskatītos. Videi ir jāpapildina filmas stāsts, jāpasaka kaut kas tāds, kas nav uzrakstīts scenārijā, jāsniedz papildu raksturojums varonim, viņš jāpaskaidro.

Jums patīkot Parīze. Vai jūs negribētu tur filmēt?

Nevēlos jaukt personīgo dzīvi ar darbu, tāpēc, lai cik ļoti man Parīze patīk kā vieta, kur labi jūtos, es tur negribētu filmēt. Turklāt kino tā ir tik daudz ekspluatēta pilsēta, ka vairs nav interesanta. Man patīk Parīzes dzīvokļu interjeri, franču dzīves veids, ko ļoti precīzi Mihaels Haneke parādīja savā filmā Mīlestība. Postburžuāziska vide, kas agrāk bijusi grezna, bet tagad tāda vairs nav.

Jūsu jaunākajā filmā Vīrs oranžā vestē darbība norisinās kādā Kurzemes muižā.

Apkārtējā ainava gandrīz nemaz nebūs redzama.

Lielākoties filmējām iekštelpās. Filmas idejas pamatā ir doma, ka māja pamazām kļūst par filmas tēlu, kas iesaistās darbībā un sāk galveno varoni nicināt. Man patīk strādāt interjeros. Tur ir vieglāk kontrolēt kadru, neesmu pakļauts laika apstākļiem. Esmu pārsteigts, ka Latvijas režisori tik daudz filmē šejienes laukus, provinces pilsētas un ciemus, ja viss svarīgākais norisinās galvaspilsētā. Pēdējo 20 gadu latviešu kino Rīga gandrīz nemaz nav rādīta. Vien daži klišejiski kadri Vecrīgā vai pilsētas centrā. Man daba un lauku vide kā filmēšanas objekts neinteresē. Es arī pats esmu tipisks pilsētnieks, kuram pilsētas sajūta, cilvēku klātbūtne un dzīves temps ir ļoti svarīgs.

1983. gadā armēņu ģimenē dzimušais režisors Aiks Karapetjans ir studējis mākslas zinātni LMA un audiovizuālo mākslu LKA. Viņa diplomdarba īsfilma Riebums Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps tika atzīta par labāko studentu filmu. Parīzes kinoskolā ESEC Aiku uzņēma uzreiz pēdējā kursā. Atzinību guvis ar pilnmetrāžas spēlfilmu Cilvēki tur, kam sekoja režisora darbs Džoakīno Rosīni operā Seviljas bārddzinis LNO un Šekspīra Venēcijas tirgotāja uzvedums Latvijas Nacionālajā teātrī. Par Seviljas bārddzini saņēmis Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada uzvedums.

2013. gada rudenī kinoteātros būs skatāma filma Vīrs oranžā vestē. @AikKarapetian DOCUMENTED 31

32

1

2

3

4

32

Krāsainais deficīts

Projekta Diapozitīvu Latvija autors Toms Zariņš arhīvos atrod gan spogulī uzņemtus pašportretus, gan krāsainu padomju Latvijas ikdienu no mikrorajonu arhitektūras līdz piepūšamajam matracim.

Neskatoties uz fotogrāfiju trūkumu ģimenē, manas vecmammas brāļa sievai bija paliels diapozitīvu fotoarhīvs. Lilijas tantes, kā es viņu saucu, iespēju fotografēt uz diapozitīviem visdrīzāk noteica okupācijas režīma politika, jo galvenā nebija viņas interese par fotogrāfiju, bet gan darbs universālveikalā, kas deva iespēju piekļūt deficītajai diapozitīvu fotofilmai. Tantes vēlme kādreiz uzņemt arī krāsainas fotogrāfijas noveda pie tā, ka vairākos simtos diapozitīvu viņa bija sabildējusi pilnīgi visu, ne tikai ceļojumu uz Krimu vai kādu citu Padomju Savienības nostūri.

Garlaicības mākts, Lilijas tantes diapozitīvus lauku mājās dažādā vecumā biju aplūkojis vairākkārt, turklāt kādā vasarā pat pārkārtojis pēc plastmasas rāmīšu krāsas, nevis diapozitīvos redzamā satura. Tantes attēlu īpašo vērtību pamanīju vidusskolā, kad sapratu paša diapozitīvu formāta neapzināto potenciālu, jo šādi privāti diapozitīvu arhīvi ir izveidojušies par vienīgo vietu, kur krāsainos attēlos aplūkojama pēdējo 50 gadu ikdienas dzīve. Tas savukārt rosināja izveidot projektu Diapozitīvu Latvija, lai apkopotu, digitalizētu un atklātu šādos arhīvos esošos fotoattēlus un tajos redzamās vērtības.

Projektam ir alternatīvs skatījums, jo tajā apkopotās savstarpēji nepazīstamu cilvēku diapozitīvu kolekcijas atklāj 60.–80. gadu oficiālajai preses fotogrāfijai kontrastējošu daudzveidību. Lai arī, apkopojot vairākus desmitus kolekciju, iezīmējas līdzīgas tendences, piemēram, noteiktas brīvā laika pavadīšanas izvēles, uz diapozitīviem to krāsu, kvalitātes un tālākās izrādīšanas iespēju dēļ cilvēki centušies iemūžināt tikai to, kam piešķīruši īpašu vērtību. Diapozitīvi to privātās piederības un apgrūtinātās digitalizācijas dēļ līdz šim ir stāvējuši nost no lielajiem vēstures taisīšanas procesiem, tomēr jāatzīst, ka to atstumtību un reizē unikalitāti visvairāk veicinājuši padomju laika oficiālie mediji, kuri politiskās noteiktības dēļ notiekošajam nozīmes piešķīra paši, nevis vēroja, kam tās piešķirs tauta.

Tiek uzskatīts, ka 20. gadsimta pašā sākumā – 1903. gadā – kino izrādīšanas tehnoloģijas pamatlicējiem brāļiem Limjēriem (Lumière) izdevies realizēt pirmo komerciāli veiksmīgo fotoķīmisko procesu krāsu fotogrāfiju iegūšanā – autohromu (Autochrome Lumière). Lai arī tolaik aptuveni 60 gadu ilgajā fotogrāfijas vēsturē tas nebūt nebija pirmais mēģinājums iegūt krāsainu fotoattēlu, tas ir zīmīgs ar revolucionaritāti – brāļi Limjēri fotoattēla iegūšanai realizēja apvērsto fotoķīmisko procesu, turklāt emulsija tika klāta uzreiz uz stiklaplates, kas vēlāk ļāva to aplūkot dienasgaismā. Aculiecinieki apgalvo, ka, aplūkots labā apgaismojumā, labi izgatavota un rūpīgi uzglabāta autohroma attēls varējis izskatīties ārkārtīgi svaigs un dzīvīgs. Process gan bijis dārgs – viena stiklaplate izmaksājusi tikpat daudz, cik ducis tāda paša izmēra

melnbalto plašu, tomēr autohroms saglabājās kā vadošā krāsainu attēlu iegūšanas metode, līdz 30. gados to izstūma pašu brāļu Limjēru un vēlāk arī citu ražotāju izgatavotā fotofilma.

Uzlabots un dažādi izmainīts, brāļu Limjēru radītais krāsaino attēlu iegūšanas princips idejiski saglabājās arī fotofilmu laikmetā.

Ikdienas dzīvē par galveno attēlu iegūšanas veidu gan kļuva tradicionālais fotoķīmiskais process, kurā no negatīvās krāsu fotofilmas ieguva krāsainu fotoattēlu. Tomēr visu uzņēmumu piedāvātajām fotofilmām piemita vieni un tie paši trūkumi – dārgas bija gan pašas fotofilmas, gan to attīstīšanas process un fotokopiju izgatavošana, turklāt iznākums visbiežāk neatbilda augstajām fotogrāfiju tapšanas izmaksām. Amatieri, kuru rīcībā bija projekcijas iekārtas, sāka aktīvi lietot apvērstā ķīmiskā procesa fotofilmas jeb diapozitīvus, jo projekcijas iekārtu un pašu fotofilmu izmaksas kompensēja fakts, ka nav nepieciešama dārgo fotokopiju izgatavošana. Tas pret gaismu caurskatāmos diapozitīvus padarīja par populārāko krāsu fotogrāfijas uzņemšanas veidu 40.–50. gados ASV, savukārt pēckara Rietumeiropā šī tendence bija novērojama aptuveni desmit gadus vēlāk.

Diapozitīvu fotoattēlos galvenokārt tika fiksēta ikdienas dzīve un izmeklētas sabiedriskās dzīves norises. Uzlabojoties fotokopiju kvalitātei un samazinoties fotogrāfiju izgatavošanas izmaksām, 70. gados gan ASV, gan Eiropā diapozitīvus gandrīz pilnībā aizstāja krāsu negatīvā fotofilma un no tās izgatavotās krāsu fotokopijas.

Diapozitīvu pozīcijas nemainīgi spēcīgas saglabājās visās ar iespieddarbiem saistītajās nozarēs visā pasaulē, arī Padomju Savienībā, jo tieši diapozitīvi visa 20. gadsimta garumā tika uzskatīti par viskvalitatīvāko fototehnoloģiju.

Visbiežāk lielāka formāta diapozitīvu fotofilma tika izmantota reklāmu fotografēšanai, sporta, dabas, sabiedrisku notikumu atspoguļošanai.

Latvijā diapozitīvi uzplaukumu piedzīvoja gados, kad pasaulē jau bija sācies šīs fototehnoloģijas noriets. Lai arī ir iespējams, ka atsevišķi fotogrāfi ar šo tehnoloģiju bija pazīstami jau pirmskara laikā, bet preses fotogrāfi – uzreiz pēc kara, plašākā sabiedrībā diapozitīvi populāri kļuva vien 60. gadu otrajā pusē, pieaugot arī šādu fotofilmu pieejamībai. Līdz tam lielākā sabiedrības daļa fotografēja uz melnbaltajām negatīvajām fotofilmām un kopēja melnbaltus fotoattēlus.

Lai padomju deficīta un tehnoloģiju atpalicības apstākļos iegūtu krāsainas fotokopijas no krāsu negatīvās fotofilmas, bija nepieciešama īpaša pazīšanās fotopakalpojumu sniedzēju aprindās.

Vairākumam cilvēku šādas pazīšanās nebija, tāpēc diapozitīvu popularitāte turpināja pieaugt.

Realitātē tas kļuva gan par vienīgo pieejamo veidu krāsainu fotoattēlu iegūšanai, gan par

ērtāko veidu informācijas atainošanai auditorijas priekšā – diapozitīvi tika demonstrēti ģimenes lokā, mājas viesībās un darba kolektīvos.

Vislabākās Latvijā amatieriem pieejamās diapozitīvu fotofilmas tolaik bija Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotās Orwochrom un Orwocolor, taču pieejamas bija arī Padomju Savienībā ražotās ОЦ–22 un ОЦ–32, kuru kvalitāte bija daudz sliktāka. Ar diapozitīvu fotofilmas attīstīšanu nodarbojās vien pāris fotodarbnīcu, savukārt to attīstīšana mājas apstākļos, salīdzinot ar negatīvajām fotofilmām, bija visai sarežģīta.

Neraugoties uz šiem apstākļiem, jau 70. gadu vidū diapozitīvi bija kļuvuši par modes kliedzienu – kolorīts un attēlu izrādīšanas iespēja piesaistīja tiem aizvien jaunus interesentus, bet katra rūpnīca, kas ražošanā izmantoja plastmasu, no tās pārpalikumiem bieži izgatavoja tieši diapozitīvu izrādīšanai paredzētos rāmīšus.

Lai arī var apgalvot, ka taustāmas fotogrāfijas trūkums diapozitīvus kā attēlu veidu padara visai multimediālu un izrādīšanas paņēmiens – pat nedaudz līdzīgu mūsdienu digitālajiem fotoattēliem, to uzņemšanā cilvēkus vadīja laikmetam atbilstoša izpratne par fotogrāfiju kā nopietnu aktu. Laika gaitā to bija veicinājusi gan fotogrāfijas vēsturiskā attīstība – fotogrāfija vispirms ir svētku un īpašu notikumu epizožu saglabāšanas instruments, gan tādi pragmatiski apsvērumi, kā fotopiederumu deficīts. Diapozitīvu saturā reizē ir jaušama gan tieksme saglabāt šo tradīciju, gan arī izrauties no tās, tādēļ 70. gadu sākumā viena cilvēka diapozitīvos iespējams atrast gan stīvas kopbildes, gan spogulī uzņemtus pašportretus. Lai gan diapozitīvu saturs to specifikas dēļ ir veidojies šķietami privātāks un intīmāks nekā, piemēram, tas, kas tika uzņemts ielīmēšanai ģimenes albumā un rādīšanai viesiem, tajos redzamais ikdienas atspoguļojums nav tik priekšmetisks kā mūsdienās. Ejot jau pieminētās tradīcijas pavadā, cilvēkiem šķitis visai neloģiski piešķirt nozīmi ikdienišķām lietām, sadzīves videi, priekšmetiem, ja vien par to nav bijusi īpaša interese. Ierobežotās publicitātes iespējas un izmaiņas izpratnē par fotogrāfijas funkcijām ir galvenie iemesli, kāpēc, atšķirībā no mūsdienām, pusdienu šķīvja fotografēšana pirms 40 gadiem cilvēkiem nav šķitusi pietiekami nozīmīga. @DpLV @zarinstoms

1

2 3 4

Lilija Tošena Azovas jūrā Ukrainā Fotogrāfs Jānis Tošens, ~1974 Māra Graustiņa ar dēlu Pumpuros Fotogrāfs Edgars Graustiņš, 1968 Jaunceltnes Mežciema dzīvojamajā rajonā Rīgā Fotogrāfs Andrejs Holcmanis, 1981 Televīzijas filmēšanas grupa Lubānā Fotogrāfs Guntis Sīlis, 1967 DOCUMENTED 33

Interjera peldkostīms

Teksts Kristīne Budže, Pastaiga Fotogrāfija Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve

Balti krāsotas vasaras mēbeles Jūrmalā bija ne mazāk svarīga kūrorta stila zīme kā svītrainie peldkostīmi.

Modernists redakcija izsaka pateicību Rakstniecības un mūzikas muzejam par sadarbību Latvijas kultūras mantojuma popularizēšanā un aicina apmeklēt arī Raiņa un Aspazijas muzeja filiāli Majoros – 19. gadsimta beigu koka vasarnīcas un 60. gadu modernisma arhitektūras ansambli ar dārzu. rmm.lv memorialiemuzeji.lv 34 DOCUMENTED

Viena no amizantākajām un tāpēc zināmākajām Raiņa fotogrāfijām ir tā, kurā dzejnieks redzams Jūrmalā, tērpies 20. gadsimta pirmajai pusei raksturīgā peldkostīmā. Šis attēls atklāj Raiņa cilvēcīgo dabu un liecina par tā laika ikdienas paradumiem. Interjera un mēbeļu pētniekiem savukārt interesantāks varētu šķist Raiņa un Aspazijas dubultportrets viņu vasarnīcas dārzā Majoros. Dzejnieku nopietnās sejas attēlā kontrastē ar vasarīgajām, mūžīgu optimismu un gaišumu raksturojošām baltajām dārza mēbelēm.

Ar simbolisku apģērba un mēbeļu zemtekstu meklēšanu tomēr nevajadzētu pārspīlēt, jo lietas neplānoti iemūžinātas vien kā Raiņa un Aspazijas personības fons. Dzejnieki vasarnīcu Majoros nopirka ar gaišajām mēbelēm piedevā, bet balti krāsoti un lakoti sadzīves priekšmeti Jūrmalā 20. gadsimta sākumā bija vispārēja mode, kas nav bijusi pētījumu vērta ne tad, ne arī vēlāk.

Balto krēslu, gultu un galdu biežā pieminēšana Jūrmalas avīzēs, īpaši sludinājumiem atvēlētajās sadaļās, liecina par to aktualitāti un, mūsdienu valodā runājot, kulta statusu. Balti krāsoti tika gan dārza krēsli, galdi un soli, gan iekštelpu,

īpaši verandu, mēbeles, ko lielākoties izgatavoja vietējie amatnieki un pašmāju mēbeļu rūpnīcas.

Visticamāk, aktuālās modes vārdā tika pārkrāsoti arī agrāk dabiskā koka tonī bijušie krēsli, galdi un gultu rāmji, vasarnīcu interjeriem piešķirot atpūtas un kūrorta dolce vita pieskārienu pašmāju Jūrmalā.

Varētu šķist, ka baltās mēbeles bijušas tikai turīgo atpūtnieku priekšrocība, taču tumšākiem burtiem izceltās piezīmes “Dod arī uz daļu nomaksu” darbnīcu reklāmās liecina par gaišo priekšmetu popularitāti vai vismaz iekārojamības statusu dažādos sociālajos slāņos. Līdzīgas norādes sniedz arī avīzēs publicētie padomi, kā cīnīties ar ķirmjiem. Iesakot ķirmju ejas mēbelēs aizdrīvēt ar baltu, dzeltenu vai brūnu krāsu, padomi liecina arī par 20. gadsimta pirmās puses jūrmalnieku tonālo gaumi. Baltās mēbeles vasaras atpūtai domāto pansiju un mēbelētu istabu īrniekiem sludinājumos tiek minētas kā īpašs bonuss un arī telpiskās kvalitātes rādītājs.

Balti krāsota bija pat daļa no vienistabas numuru gultām Valsts Ķemeru viesnīcā, kas kalpoja kā 20. gadsimta 30. gadu nogales kūrorta pašmāju greznības etalons.

CU! krēsls, Avinash Shende, Wilde+Spieth, Ls 275 modernists.lv Teatro spoguļskapītis, 144 cm, Ls 1950 Strappo izlietne, 48x79 cm, Ls 2590 Qgini āķītis, Ls 149 Qgini plaukts ar dvieļu turētāju, Ls 495 Visi augstākminētie – Antonio Lupi Neutra jaucējkrāns, CEA, Ls 689 Karoo lina audums, De Le Cuona, 140 cm, Ls 135 par 1m Re-Use flīzes, Provenza, 90x45 cm, Ls 59 par m² krassky.lv Fotogrāfija Māris Lapiņš

Baltas āra mēbeles arī mūsdienās ir labākais, kas sader gan ar Ziemeļeiropas spilgti zaļo vasaru, gan koši zilā ūdens un debesu fonu uz Vidusjūras villas terases.

Heel Nendo, Moroso trentini.lv Ls 213

J104 Jørgen Bækmark, HAY scandinaviadesign.lv Ls 159

Déjà vu Naoto Fukasawa, Magis inspira.lv Ls 322

Husk Patricia Urquiola B&B Italia Galdiņš, Ls 730 Krēsls, Ls 1851 inspira.lv

Park Life Jasper Morrison, Kettal Krēsls, Ls 582 Sols, no Ls 1012 Marmora galds, no Ls 1267 trentini.lv

NEW 35

Kolekcionēt ir izdevīgi Izrādot vīna skapi, kolekcionāram nav pienākums viesiem piedāvāt kolekcijas vīnu, taču šādām situācijām tomēr vērts iekārtot vienu brīvās lietošanas plauktu, no kura sev tīkamu dzērienu var spontāni izvēlēties gan mājinieki, gan viesi.

6–8 °C

8–10 °C 10–14 °C

16 °C

45 cm 85–88 cm Bordeaux tipa pudeles

Atšķirīgu tipu pudeles

24

60 cm 85–88 cm 60

60 cm 125 cm

> 75 cm 180 cm

60 cm 140 cm

120

140

200

karafes baltvīnam atvērtās pudeles

baltvīni, sārtvīni un dzirkstošie vīni ikdienai kolekcija – dzirkstošie vīni – baltvīni – sarkanvīni – portvīni – desertvīni sarkanvīns ikdienai, rezerve, magnum

platums augstums ietilpība

Teksts un ilustrācijas Mārtiņš Pīlēns Fotogrāfija Juris Pīlēns

Arhitektam un vīnzinim Mārtiņam Pīlēnam arvien biežāk jautā, kā kolekcionēt vīnu mājas apstākļos, tāpēc viņš sācis rakstīt ceļvedi iesācējiem. Tas noderēs arī arhitektiem un dizaineriem, jo modernas virtuves projektēšana nav iedomājama bez vīna skapja.

Vienmēr esmu brīnījies, kā iespējams atcerēties dziesmu autorus, albumu nosaukumus un to izdošanas gadus, taču, iepazinis vīnus, sapratu, ka jebkura aizraušanās atver durvis padziļinātām zināšanām. Vīnmīļa iegriešanās pēc izskata vienādos vīna veikalos neatšķiras no entuziasma, ar kādu mūzikas kolekcionārs meklē plates vai dabas vērotājs dodas mežā, lai satiktu savu īpašo putnu. Īpašas attiecības ar vīnu iespējams izveidot brīdī, kad par kādu atradumu cits autors ir uzrakstījis grāmatā. Tas dod iespējas savu vērtējumu salīdzināt ar citiem viedokļiem.

SĀC AR 24 PUDELĒM Nekas nav sliktāks par pilnu skapi ar vīnu, kurš vairs negaršo pašam kolekcionāram, tāpēc iesaku kolekciju veidot pēc kāda noteikta principa, atļaujoties krietnu devu subjektīva vērtējuma.

Vīna kolekciju var sākt pēc principa – mazliet no visa, izveidojot 24 pudeļu kolekciju un papildinot to ar sešām pudelēm ikdienas lietošanai. Starta kolekcijā jābūt vismaz pāris dažādiem ražas gadu un darītāju Barolo, Rioja, Riesling un kaut kam neparastam, kas ir tikai kolekcionāram.

Plaši aprakstītā un pieejamā vīna klasika palīdz izprast ražas gadu atšķirības un kolekcijas attīstības potenciālu, bet eksotiski vīni stimulē erudīciju. Rezervei ledusskapī var ielikt jaunās un vecās pasaules pārus – Riesling, Sauvignon blanc, Cabernet Sauvignon, Syrah. Vīnu iesaku pirkt jaunu no zināmiem pārdevējiem, tai skaitā interneta veikaliem. Pērkot vecu vīnu internetā, jāuzmanās, jo tas var būt gan viltots, gan glabāts nepiemērotos apstākļos, tāpēc vislabākā iepirkšanās vieta ir uzticami specializētie veikali.

36 SMART DIY

PĀRI UN ĪPAŠI GADĪJUMI Pērkot vīnu šodien, jādomā, kā tas garšos nākotnē un vai to dzersiet pats apaļā jubilejā vai, piemēram, bērni, sasniedzot pilngadību. Tiem, kas vēl eksperimentē un meklē savus vīnus, iesaku nolikt glabāšanai vienu otru vīna klasiku, bet nopietnas kolekcijas veidošanu uz pāris gadiem atlikt. Vīna kolekcija ir pakļauta tādam pašam evolūcijas procesam kā cilvēks, tāpēc skapī jābūt pāriem un secīgiem turpinājumiem – vakaru sākot ar Riesling un turpinot ar 1995. gada Bordeaux, nevar atgriezties pie Prosecco. Attiecīgi skapī jābūt vismaz vienam cita gada Bordeaux vai līdzvērtīgam 1995. gada vīnam, lai tos salīdzinātu, aprunātu un izdarītu secinājumus. Mājās vienmēr jābūt arī jaunam baltam kreklam un pudelei šampanieša, jo svinīgs ielūgums vai panākumi var piemeklēt tikpat negaidīti kā iesnas – labāk būt tam gatavam.

MANA KOLEKCIJA Es kolekcionēju Grüner Veltliner un Nebbiolo – divas dažādas vīnogu šķirnes no specifiskiem reģioniem, kuras vēlos izpētīt, tāpēc savai kolekcijai gādāju pa pudelei no katra ražas gada un vīndara, kuru pazīstu vai cenšos iepazīt. Veidoju gan vīna vertikāles (dažādi viena vīna ražas gadi), gan vīna horizontāles (viena ražas gada dažādu vīndaru vīni).

Eksperimentēju arī ar eksotiskiem vīna paraugiem, jo Nebbiolo audzē arī Austrālijā, bet Grüner Veltliner – Jaunzēlandē. Šie vīni ārpus savām izcelsmes zemēm ir netipiski, tādēļ arī grūtāk pieejami un raksturo manas kolekcijas vērtību.

Papildinot interesi par baltvīniem, Kremstāles vīnu reģionā Austrijā esmu sācis audzēt arī Riesling.

VIRTUVĒ VAI PAGRABĀ?

Pilsētas apstākļos vīnu vislabāk glabāt tumšā drēbju vai profesionālā vīna skapī. Pudeles jāglabā guļus, un tās nekad nedrīkst turēt virtuvē uz plaukta vai grīdas, jo ēdiena gatavošanas izraisītās temperatūras svārstības vīnu bojā. Taču virtuve ir lieliska vieta, lai tajā rastu vietu vīna skapim, kas

gādās gan par nepieciešamo mitrumu, gan saudzēs pudeļu etiķetes. Ja ir iespēja vīnu glabāt lauku pagrabā, jārēķinās, ka mitrums sabojās etiķetes, tāpēc, lai vīnu varētu atpazīt arī pēc desmit gadiem, pudeles etiķete jānosedz ar caurspīdīgu pārtikas plēvi vai arī jāiekārto pudeļu izvietojuma reģistrs.

Kolekcijas katalogu var veidot piezīmju kladē vai lietojot kādu no pieejamajām aplikācijām.

KEEP IT SIMPLE Izvēloties vīna skapi, par funkciju daudzumu svarīgāks ir izmērs, jo kolekcijām ir tendence strauji augt. Skapis ar vienu temperatūras režīmu ir piemērots tikai vīnu uzglabāšanai, ikdienā to var kombinēt ar pārtikas ledusskapi, kurā iekārtota vieta pāris baltvīna pudeļu atdzesēšanai. Nopietnākai attieksmei pret kolekciju iesaku izvēlēties skapi ar ne vairāk kā diviem temperatūras režīmiem: 6–8 ºC baltajiem, sārtajiem un dzirkstošajiem vīniem, kurus plānojat baudīt tuvāko mēnešu laikā; 10–14 ºC kolekcijas vīniem, ikdienas sarkanvīniem un iecienītākajiem vīniem, kurus pērkat vairumā.

PUSSTUNDA PĀREJAS LAIKA Noteikti jāizvairās no ilgstošas dzirkstošo vīnu un baltvīnu uzglabāšanas baudīšanas temperatūrā (ledusskapī vai pirmajā temperatūras režīmā), jo “ziemas” apstākļi vīnu nosaldē, tam pazūd aromāts un veidojas korķa bojājumi. Vīna kolekcijas dzeršana ir jāplāno, jo, piemēram, baltvīns pirms baudīšanas no otrā temperatūras režīma ir jāpārceļ uz pirmo, kur tas 30–45 minūšu laikā sasniegs labāko formu. Arī sarkanvīnu laicīgi jāizņem no skapja, lai tas istabā sasilst līdz 16–18 grādiem. Pusstunda iegūtā laika noderēs, lai nospodrinātu glāzes, pagatavotu ēdienu vai palasītu, ko par izraudzīto vīnu saka internetā. Vienā vakarā iesaku atvērt vairākus vīnus, pieskaņojot tos ēdieniem. Pareizi aizkorķēts un 6–8 ºC temperatūrā uzglabāts vīns būs dzerams četras līdz piecas dienas.

Kad baltvīns noveco, tas no kraukšķīga aperitīva pārvēršas par pavedinošu, medainu un tropiskiem aromātiem piesātinātu augstas kvalitātes vīnu.

45 cm 85–88 cm Bordeaux tipa pudeles

Atšķirīgu tipu pudeles

24

60 cm 85–88 cm 60

60 cm 125 cm 120

60 cm 140 cm 140

6–8 °C

karaf atvērt

8–10 °C

baltvī dzirks

10–14 °C

kolek – dzir – balt – sark – port – des

16 °C

sarka rezerv

> 75 cm 180 cm

platu augst

200

ietilpī

KĀRTĪBA SKAPĪ Diemžēl standarta vīna skapji ir projektēti, par standartu pieņemot klasisko Bordeaux tipa pudeli, tāpēc Austrijas, Elzasas un Mozeles vīni pedantiem var sagādāt galvassāpes. Tie parasti ir pildīti skaistās, garās par flautām sauktās pudelēs, kuras nevar izkārtot citu citai pretī vai vairākos līmeņos. Ja kolekcijā ir šādi vīni, ražotāja norādīto pudeļu skaitu vīna skapī jāreizina ar 0,75. Lielajos skapjos ir vieta pudeļu glabāšanai vertikāli. Vienu plauktu noteikti jāiekārto kā brīvas pieejas plauktu ikvienam ģimenes loceklim un viesiem, lai nebūtu situācijas, kad nenovērtēts nepiemērotos apstākļos tiek izdzerts kolekcijas vīns, kura vērtība ar gadiem pieaugs.

MUST-HAVE VIRTUVES PROJEKTĀ Ideālajā situācijā vīna skapis ir jāprojektē kopā ar virtuvi, turklāt zinot, kāda ir klienta vīna kolekcija. Mazos vīna skapjus var iebūvēt zem letes, bet lielākos integrēt iebūvēto plauktu sistēmā. Vīna skapi nevajadzētu izvietot pie plīts. Vīna skapjiem parasti ir stikla durvis, taču tikpat labi tie var būt pilnībā iebūvēti kā ledusskapji. Stikla durvis ir modes nodeva, jo vīna skapji un kolekcionēšana ir jauna parādība virtuvēs, tāpēc saimnieki to labprāt izrāda.

Ideālajā gadījumā vīna skapis jākombinē vienā blokā ar ledusskapi, taču tikpat svarīgi ir, lai vīnmīļa virtuvē ir arī ietilpīgi plaukti glāzēm un ikdienā nepieciešamajiem vīna aksesuāriem, par kuriem rakstīšu turpmāk.

KĀPĒC KOLEKCIONĒT IR IZDEVĪGI? Tāpat kā uzticamies savā dārzā audzētai vai drošu ražotāju pārtikai, kolekcionējot vīnu, varam uzņemties atbildību par tā pareizu glabāšanu un baudīšanu īstajā brīdī. Tieši tāpēc es iesaku iegādāties jaunus vīnus un būt pacietīgam, turot tos savā vīna skapī, lai pēc gadiem celtu galdā garšā un naudā vērtīgu dzērienu.

Pēc arhitekta diploma iegūšanas Bauhaus arhitektūras skolā Veimārā Mārtiņš Pīlēns atgriezās Latvijā un nodibināja biroju 1PLUS1. Jau paši pirmie modernisma vērtības atklājošie interjera darbi, tai skaitā Vīna studijas telpiskā koncepcija, ieguva atzinības profesionālajos konkursos. Mārtiņu pamatoti var uzskatīt arī par progresīvāko Latvijas vīnzini, kurš vīnu pārzina plašāk par degunu glāzē, interesējoties par vīna audzēšanu un darītavu dizainu, arhitektūru un ražošanas procesiem. Mārtiņš atļaujas eksperimentēt, un to novērtē viņa klienti, ieklausoties kolekcijas veidošanas padomos. 2013. gadā Mārtiņš kļuva par Francijas Ordre Des Coteaux De Champagne kavalieri, un nodibināja jaunu uzņēmumu Modernists, kļūstot par žurnāla izdevēju un modernisma dizaina kolekcionāru.

1pus1.lv SMART DIY 37

Space Junk* Veikala 20. gadsimts īpašniece Dite Jurcāne nokļūst inventāra izpārdošanas haosā pirms viesnīcas Rīga rekonstrukcijas.

Par šoku iepriekš nekas neliecina. Jāseko lapiņai ar bultu un uzrakstu Izpārdošana, jāpagaida, kamēr atvērsies ieejas durvis, tad garām apsargiem un puķu podiem ar caurvējā plandošiem pusdzīviem augiem. Tālāk foajē un slikti apgaismotas ejas ar nodzīvotu mēbeļu grēdām un minibāru krāvumiem.

Iegriežoties restorāna zālē, cauri plēvēm aizklātajiem logiem atkal ir manāma dienas gaisma, un sajūta kļūst cerīgāka.

Un tur! Telpa ir liela un kaila: koka paneļu un tonēto spoguļu apdare ir demontēta, bet neskaitāmie grīdas kvadrātmetri pierindoti ar klozetpodiem un izgulētām gultām. Tomēr elpa aizraujas ne jau no izžuvušo sifonu dvingas un ne no dīvainajiem komplektiem, ko no lietu kaudzēm izvēlas pircēji.

Elpa aizraujas, paskatoties augšup, kad ieraugu kroņlukturus, kas kā zeltainas galaktikas apmirdz telpas haosu. Iespaids ir satriecošs: lustras ir grandiozas un skaistas – absolūts kosmisks šoks.

Kosmiskais laikmets jeb space age ir valdzinošs periods 20. gadsimta vidū, kad visa pasaule seko līdzi cilvēka pirmajiem soļiem kosmiskajā telpā.

Arhitektūrā un interjeros, modē un sadzīves priekšmetu dizainā atspoguļojas kosmiski procesi un struktūras: bezsvara stāvoklī peldoši debess ķermeņi un ap planētām riņķojoši satelīti, lidojoši šķīvīši un jaudīgas kosmiskas eksplozijas. Šodien tos apbrīnojam grāmatu attēlos un filmās.

Ja laimējas, standartdzīvoklim piemērotu sputņiku var uziet krāmu tirgū, kur to cenas kāpj debesīs. Un te tas ir! Vēlīns, lielisks space age atspulgs 80. gadu sākuma Rīgā: elegants, teicami proporcionāls un rokām darināts.

Misiņa gaismekļi veidoti īpaši viesnīcas restorāna zālei un šajos 30 gados kļuvuši no lietām par personām, turklāt tehnoloģiski visai sarežģītām.

Lai izgatavotu simtiem misiņa bumbiņu, savulaik tika radītas īpašas presformas, kas toreiz bija novitāte, un lielās misiņa puslodes tika vilktas uz koka formām. Īpaši izgatavoti ir arī dzintarkrāsas stikla kupoliņi ar krakle efektu.

Varbūt šīs lustras ir vienas no pēdējām, kas pārdzīvojušas mežonīgos deviņdesmitos un postošos divtūkstošos, kad gadsimta vidū radītie publisko telpu interjeri tika zaudēti ar vieglu roku.

Viesnīcas Rīga gaismas ķermeņi izrādījušies nevajadzīgi tieši tagad, kad par jaunāko laiku mantojumu arhitektūrā un interjeros daudz rakstīts gan profesionālajā periodikā, gan sieviešu un mājsaimniecības žurnālos.

Kas notiek tālāk? Administratore, kas aiz letes lietpratīgi vada mantu pārdošanu, saka: jā, lustras ir nopērkamas. Cik labi, ka kādu tās interesē; viesnīcas rekonstrukcijas arhitekti atzinuši, ka tādas nekur izmantot nevar, bet viņai būtu žēl,

ja tās nonāktu lūžņos. Ak vēl kādas lampas augšstāvu hallēs? Jā, ņemiet droši, es nezinu, kas tās ir par lampām, bet neviens nav interesējies.

Būvdarbi drīz sāksies, un nenopirktās lietas tiks izmestas.

Pāris nedēļu laikā visas lustras ir izpirktas un izvadātas pa mājām, viena nosviesta zemē un sadauzīta. Iespējams, pāris grandiozu sputņiku satiksim jaunās publiskās telpās, pārējās, visticamāk, delikāti mirdzēs privātos interjeros.

Man palikusi rūgta šī neizprotamā notikuma dalībnieka sajūta līdz ar lielisku lustru kolekciju, pret kuru izjūtu maigumu un lielu atbildību. * Kosmiskā draza; nefunkcionējoši kosmiski objekti, kas lido Zemes orbītā.

Viesnīca Rīga tika uzcelta 1954. gadā Otrā pasaules kara laikā sagrautās Hotel de Rome vietā pēc arhitektu Sergeja Antonova, A. Mieža, J. Arhipova projekta. Interjeru viesnīcai izstrādāja arhitekti Andrejs Aivars un Arnolds Krastiņš. Viesnīcā atradās bārs Skapis, kas no 50. gadu beigām līdz pat 80. gadu sākumam bija leģendāra radošās inteliģences pulcēšanās vieta.

Bāra pirmo interjeru veidoja arhitekts Arnolds Krastiņš. 1966. gadā bārs tika rekonstruēts arhitekta Jura Pētersona vadībā, pieaicinot mākslinieku Aleksandru Stankēviču. Viesnīcas rekonstrukcijas 1965. un 1982. gadā vadīja arhitekts Juris Pētersons. Rekonstrukcijā 80. gados piedalījās mākslinieki Juris Gagainis (centrālais gaismas ķermenis un sienas gaismekļi 1. stāva hallē), Juris Dušelis (informācijas zīmes), Alnis Mitris (burti uz jumta). Restorāna zāles lustras un gaismekļus 3., 4. un 5. stāva hallēs izgatavojusi lietišķās mākslas kombināta Māksla metālmākslinieku brigāde Jura Indriksona vadībā.

Dite Jurcāne Atklātne no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcijas

38 JUNK

ANGLEPOISE LAMPA Dizains – George Carwardine, 1932 / Ražotājs – Herbert Terry & Sons

Lietas, kas atspoguļo Art Deco, Bauhaus un modernisma garu un liecina par pagājušā gadsimta dzīvesstilu.

Dizaina veikals Rīgā, Miera ielā 4 / tālrunis 29234379 / dite@20gs.lv / 20gs.lv

40

Less is impossible

POP-UP 15.05 – 15.06.2013 20. gadsimts, Rīgā, Miera ielā 4 modernists.lv fb.me/modernistsmagazine

1953. gadā vācu arhitekts Egons Eiermans izgatavoja vienkāršu un vīrišķīgu galdu savam birojam. Kopš 1995. gada to ražo Riharda Lamperta uzņēmums Vācijā.

Designed in 1953 by German architect Egon Eiermann for his office. Produced since 1995 by Richard Lampert in Germany.

SADAĻA