Nodaļa 1 - Pareģojums par Pasaules Likteni

Kaut jel tu zinātu, un pašā šinī savā laikā, ko pie tava miera vajaga! Bet nu tas apslēpts priekš tavām acīm. Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmeņa neatstās, tāpēc ka tu savu piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.»1 {LC 17.1}

Jēzus no Eļļas kalna gala raudzījās lejup uz Jeruzālemi. Priecīga un mierīga viņa izplētās viņa priekšā visā savā jaukumā. Bija Lieldienu 1aiks, un no visām zemēm bija pulcējušies Jēkaba bērni svētīt šos lielos tautas svētkus. Dārzu un vīna kalnu vidū un uz zaļām nogāzēm, kuras bija kā sētin nosētas baltām ceļinieku teltīm, pacēlās Israēla galvas pilsētas terasveidīgie pakalni, staltās pilis nu varenās skanstis. Šķita, it kā Ciānas meita saka savā lepnumā: «Es sēžu un es esmu valdniece un bēdas es neredzēšu»; viņa tagad bija tik daiļa un domāja sevim nodrošinājuse debess labvēlību, kā toreiz, priekš daudz gadiem, kad karalīgais dziedātājs bija izsaucies: «Jauki paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks... lielā ķēniņa pilsēta.»2 Viņa priekšā gulēja dievnama lieliskās un krāšņās būves. Rietošās saules stari apstaroja baltās marmora sienas un atspoguļoja sevi zelta vārtos, tornī un jumta galos. Tur stāvēja «Ciāna, skaistuma pilnība», jūdu tautas lepnums. Kurš Israēla bērns varētu, uzlūkojot šo ainu, apspiest prieka un apbrīnošanas jūtas! Bet gluži citādas domas nodarbināja Jēzu.«Un kad viņš tuvu klāt nāca, viņš uzlūkoja pilsētu un raudāja par to.»1

Vispārīgam priekam valdot, kad tauta viņam iejājot Jeruzālemē palmu zarus vēdinādama, apsveica viņu ar gaviļu saucieniem un priecīgie Ozianna saucieni atbalsojās pakalnos, kad tūkstošas balsis viņu izsauca par ķēniņu, pasaules Pestītāju piepeši sagrāba noslēpumainas sāpes. Viņš, Dieva Dēls, Israēla Apsolītais, kuram bija vara pār dzīvību un nāvi,kasizsauca miroņusnokapiemārā,piepešiizplūdaasarās. tomērtāsnebijaparastās žēluma asaras, bet neizsakāmas dvēseles sāpes. {LC 17.2}

Viņš neraudāja par sevi, gan labi zinādams, uz kurieni iet vņa ceļš. Viņa priekšā atradās Ģetzemane, vieta, kur viņam vajadzēja izcīnīt lielo dvēseles cīņu. Arī avju vārti bija redzami, pa kuriem jau simtiem gadu veda kaujamos upurus, vārti, kuriem arī viņa priekšā drīz vajadzēs atvērties, kad viņš tiks vests «kā kaujams jērs»2. Mazliet tālāku bija redzams

Golgatas kalns, kur drīz vajadzēja pacelties viņa krustam. Lielai izbaiļu krēslai vajadzētu krist uz viņa sāpju teku, viņš zināja, ka drīz viņam jānodod sevi par grēku salīdzināšanas upuri. Bet ne šīs ainas tajā stundā apēnoja viņa līksmību, ne arī pārcilvēcisku baiļu priekšsajūtas. Viņš apraudāja to tūkstošu Jeruzālemes iedzīvotāju likteni, kuru tie, kurus viņš bija nācis pestīt un svētus darīt, caur savu aklību un neatgriešanos no grēkiem bija likuši nākt pār sevi {LC 18.1}

Tūkstošu gadu vēsture ar svētībām un priekšrocībām, kuras bija piešķirtas izredzētai tautai, parādījās Jēzus gara acīm. Tur bija Morijas kalns, kur apsolītais dēls bija siets uz altāra, kā jērs, kas nepretojas Dieva dēla uzupurēšanās simbols3. Tur Dieva uzticīgās