Nodaļa 11 - Firstu Protests

Vācijas kristīgo firstu protests Špeieras reihstāgā 1529. gadā ir viena no viscēlākajām liecībām, kas jebkad izteiktas reformācijas labā. Šo Dieva vīru drosme, ticība un nelokāmība panāca domu un sirdsapziņas brīvību turpmākajiem gadsimtiem. Viņu protests reformētajai draudzei deva vārdu "protestanti", tā principi ir "pati protestantisma būtība". (1)

Reformācijai bija pienākusi tumša un draudoša diena. Neskatoties uz Vormsas ediktu, kas Luteru pasludināja ārpus likuma un aizliedza mācīt viņa doktrīnas vai arī tām ticēt, impērijā plašos apmēros virsroku jau bija guvusi reliģiskā iecietība. Dieva aizgādība savaldīja patiesībai naidīgos spēkus. Lai gan Kārlis V bija apņēmies reformāciju iznīcināt, tomēr daudzreiz, kad viņš jau pacēla roku sitienam, tas bija spiests to atkal nolaist. Vairākkārt šķita, ka Romas pretinieku tūlītēja iznīcināšana ir pilnīgi neizbēgama, tomēr kritiskajā brīdī vai nu pie zemes austrumu robežas parādījās turku armijas vai arī

Francijas karalis, vai pat pāvests greizsirdībā uz imperatora pieaugošo varu sāka ar viņu karot, un šo tautu strīdu un nemiera vidū reformācijai tika dota izdevība nostiprināties un arī izplatīties.

Tomēr pienāca laiks, kad pāvestīgie valdnieki pārtrauca savstarpējo ķildošanos, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret reformatoriem. 1526. gadā Špeierā sasauktais reihstāgs katrai valstiņai līdz vispārēja koncila sanākšanai reliģijas jautājumos bija devis pilnīgu rīcības brīvību, (198) bet jau 1529. gadā, kad vēl nebija izgaisušas briesmas, kuru iespaidā tika gūta šī labvēlīgā piekāpšanās, imperators pieprasīja reihstāgu Špeierā sasaukt no jauna, lai iznīcinātu ķecerību. Ja vien iespējams, firstu nostāšanos pret reformāciju cerēja panākt miermīlīgā ceļā, bet, ja tas neizdotos, Kārlis V bija gatavs ķerties pie zobena.

Pāvesta piekritēji līksmoja. Viņi Špeierā ieradās lielā skaitā un atklāti pauda savu naidu pret reformatoriem un visiem to labvēļiem. Melanhtons sacīja: "Mēs esam pasaules lāsts un saslaukas, bet Kristus uzlūkos savus nabaga ļaudis un tos pasargās." (2) Evaņģēliskajiem firstiem, kas piedalījās reihstāgā, pat savās apmešanās vietās bija aizliegts pieļaut Evaņģēlija sludināšanu. Bet Špeieras iedzīvotāji slāpa pēc Dieva Vārda, un, neskatoties uz visiem aizliegumiem, tūkstoši pulcējās uz dievkalpojumiem Saksijas kūrfirsta kapelā.

Tas pasteidzināja krīzi. Valdības vēstījums reihstāgam darīja zināmu imperatora prasību atcelt lēmumu par sirdsapziņas brīvības piešķiršanu, jo tas it kā esot radījis lielas nekārtības. Šī patvaļīgā rīcība satrauca evaņģēliskos kristiešus un modināja viņos sašutumu. Kāds no viņiem izteicās: "Kristus atkal ir kritis Kajafas un Pilāta rokās." Romas piekritēji kļuva vēl niknāki. Viens no fanātiskajiem pāvesta atbalstītājiem paziņoja: "Turki ir labāki par luterāņiem, jo turki ievēro gavēņa dienas, bet luterāņi tās apgāna. Ja mums jāizvēlas starp Dieva Svētajiem Rakstiem un baznīcas senajiem maldiem, tad noraidīt vajadzētu pirmos." Bet Melanhtons piezīmēja: "Ikvienā pilnsapulcē Fābers uz mums, evaņģēlistiem, met kādu jaunu akmeni." (2)

Reliģiskā iecietība bija noteikta ar likumu, un tāpēc evaņģēliskās valstiņas nolēma pretoties šo tiesību neievērošanai. Luters, kas vēl atradās Vormsas edikta lāsta varā, Špeieras sanāksmē nedrīkstēja piedalīties, bet viņa vietā nostājās tā līdzstrādnieki un firsti, kurus Dievs šajā kritiskajā brīdī bija pamudinājis aizstāvēt patiesības lietu. (199) Reformatora agrākais aizbildnis dižciltīgais Saksijas Fridrihs jau bija miris, bet viņa brālis hercogs Jānis, kas pēc tā nāves nāca tronī, priecīgi apsveica Evaņģēliju un, lai gan ļoti mīlēja mieru, parādīja lielu enerģiju un drosmi visos jautājumos, kas saistījās ar ticību.

Priesteri pieprasīja, lai visas valstiņas, kas pieņēmušas reformāciju, bez ierunām pakļautos Romas lēmumiem. Turpretī reformatori vēlējās jau iepriekš piešķirtās brīvības atzīšanu. Viņi nevarēja piekrist, ka zemes, kas ar tādu prieku bija pieņēmušas Dieva Vārdu, tagad no jauna nonāktu pāvesta pārvaldībā.

Beidzot tika ieteikts kompromiss, lai Vormsas ediktu stingri ievērotu tur, kur reformācija vēl nav nostiprinājusies, "kur ļaudis no tās bija atteikušies un kur to nevarēja ieviest, neizsaucot tautas sacelšanos, – tur visur nedrīkst pieļaut jaunu reformu ienākšanu, nedrīkst apspriest nevienu strīdīgu jautājumu, nedrīkst aizliegt misi un nedrīkst pieļaut, lai kāds Romas katolis pieņemtu luterānismu". (2) Šo priekšlikumu par lielu gandarījumu pāvesta priesteriem un prelātiem reihstāgs atzina par pieņemamu.

Ja šis edikts iegūtu likuma spēku, tad "reformāciju nebūtu iespējams ne paplašināt (..), kur to vēl nepazina, ne nostiprināt uz drošāka pamata (..), kur tā jau pastāvēja". (2) Ar to būtu aizliegta vārda brīvība. Netiktu pieļauta nekāda atgriešanās. Turklāt vēl pieprasīja, lai reformācijas piekritēji tūlīt pakļautos visiem šiem ierobežojumiem un aizliegumiem. Likās, ka pasaules cerība ir tuvu izdzišanai. "Romas hierarhijas atjaunošana noteikti atgrieztu vecos ļaunumus", un tad viegli varētu atrast iemeslu "tā darba iznīcināšanai, ko jau tik stipri bija iedragājis" fanātisms un nevienprātība. (2)

Evaņģēliskajai partijai sanākot uz apspriedi, tie tagad viens uz otru raudzījās ārkārtīgi apmulsuši. Cits citam jautāja: "Ko darīt?" Uz spēles bija liktas pasaulei ļoti svarīgas vērtības. Vai reformācijas vadoņiem vajadzētu padoties un pieņemt šo ediktu? (200) Cik viegli gan šajā tik nozīmīgajā brīdī varēja izšķirties par nepareizu rīcību! Cik daudzus ticamus aizbildinājumus un atzīstamus iemeslus varēja atrast padevības attaisnošanai! Luterāņu firstiem garantēja netraucētu savas reliģijas īstenošanu dzīvē. Tā pati labvēlība attiecās arī uz visiem viņu pavalstniekiem, kas bija pieņēmuši reformētos uzskatus pirms šī likuma izdošanas. Vai viņi ar to nevarēja apmierināties? Padošanās novērstu daudz briesmu. Un cik daudz nezināmu varbūtību un cīņu var rasties tālākas pretošanās dēļ! Kas zina, kādas izdevības nesīs nākotne? Pieņemsim mieru, satversim Romas pasniegto eļļas koka zaru un sadziedināsim Vācijas rētas! Ar šāda veida argumentiem reformatori būtu varējuši attaisnot tā ceļa iešanu, kas pēc noteikta laika neglābjami sagrautu visu viņu lietu.

"Laimīgā kārtā tie spēja saprast, uz kāda principa pamatojās šī vienošanās, un tādēļ rīkojās ticībā. Kas bija šis princips? – Romas tiesības apspiest sirdsapziņas brīvību un aizliegt lasīt Rakstus, – lūk, tāda tā patiesā būtība. Bet vai viņi paši un viņu protestantiskie pavalstnieki nedrīkst baudīt reliģisko brīvību? Drīkst, bet tikai kā labvēlību, ko paredz vienošanās, bet nevis kā savas tiesības. Un visā citā, ko vienošanās neparedzēja, noteicošajam vajadzēja būt lielajam autoritātes principam, sirdsapziņa netika ņemta vērā, nekļūdīgais soģis paliktu Roma, un tai vajadzētu paklausīt. Ieteiktās vienošanās pieņemšana faktiski nozīmētu, ka reliģisko brīvību var attiecināt vienīgi uz reformēto Saksiju, bet visā pārējā kristīgajā pasaulē brīva Rakstu pētīšana un reformētās ticības apliecināšana būtu noziegums, kas sodāms ar cietumu un sadedzināšanu uz sārta. Vai viņi drīkstēja piekrist reliģiskās brīvības ierobežošanai? Vai varēja pasludināt, ka reformācija jau sasniegusi savu tālāko teritoriju un ka tā vairs nepaplašināsies ne par vienu vienīgu akru? Un tur, kur šajā stundā noteicošais ir Romas iespaids, tās virsvaldībai jāpastāv mūžīgi? Vai, tā rīkojoties, reformatoriem būtu ar ko aizbildināties, un vai tie varētu justies nevainīgi par to simtu un tūkstošu asinīm, kam šīs vienošanās rezultātā pāvestības kontrolētajās zemēs būtu jāupurē dzīvība? (201) Tā šajā liktenīgajā stundā būtu nodevība pret Evaņģēlija lietu un kristīgās pasaules brīvību." (5) Viņi drīzāk bija gatavi "upurēt visu: pat savas valstis, savus kroņus un savu dzīvību". (2)

"Mēs noraidām šo lēmumu," sacīja firsti. "Sirdsapziņas lietās vairākumam nav nekādas varas." Firstu valstiņu pārstāvji paziņoja: "1526. gadā izdotajam dekrētam mēs esam parādā mieru, ko tagad bauda impērija, tā atcelšana Vāciju piepildītu ar ķildām, grūtībām un nesaskaņām. Reihstāgam nav tiesību darīt kaut ko vairāk par reliģiskās brīvības saglabāšanu līdz koncila sanākšanai." (2) Valsts pienākums ir aizsargāt sirdsapziņas brīvību, un tā ir robeža tās autoritātei reliģijas jautājumos. Ikviena laicīgā valdība, kas ar varas palīdzību mēģina regulēt vai uzspiest reliģiskos pienākumus, upurē tieši to principu, par kuru tik cildeni cīnījās evaņģēliskie kristieši.

Pāvesta piekritēji apņēmās sagraut šo, kā viņi to sauca, "nekaunīgo ietiepību". Savu darbu tie iesāka, pūloties izraisīt šķelšanos reformācijas piekritēju vidū un iebiedēt visus tos, kas vēl nebija atklāti nostājušies tās pusē. Beidzot visu brīvo pilsētu pārstāvjus uzaicināja ierasties reihstāgā, lai tie atbildētu, vai pieņems priekšlikuma nosacījumus. Tie lūdza laiku, lai varētu apdomāties, bet veltīgi. Tomēr kritiskās pārbaudes brīdī gandrīz puse nostājās reformatoru pusē. Tie, kas šādā veidā atsacījās upurēt sirdsapziņas brīvību un tiesības personīgi spriest, labi zināja, ka viņu nostāja tos turpmāk pakļaus kritikai, lāstiem un vajāšanām. Viens no delegātiem sacīja: "Mums vai nu jāaizliedz Dieva Vārds, vai jātiek sadedzinātiem." (2)

Imperatora pārstāvis reihstāgā karalis Ferdinands redzēja, ka dekrēts izsauks nopietnu šķelšanos, ja firstus nebūs iespējams noskaņot par labu tā pieņemšanai un atbalstīšanai. Tāpēc viņš centās tos pierunāt un pārliecināt, labi zinādams, ka varas pielietošana tādus vīrus padarīs tikai vēl apņēmīgākus. Viņš "lūdza firstus pieņemt dekrētu, apliecinot, ka imperators par to būs sevišķi pateicīgs". (202) Bet šie uzticīgie vīri atzina Autoritāti, kas stāv pāri laicīgajiem valdniekiem, tādēļ mierīgi atbildēja: "Mēs ķeizaram gribam paklausīt visās lietās, kas var kalpot miera uzturēšanai un Dieva pagodināšanai." (2)

Beidzot reihstāga klātbūtnē karalis kūrfirstam un viņa draugiem paziņoja, ka "ediktu imperators izteiks dekrēta formā" un ka tiem "atliek vienīgi padoties vairākumam". To pateicis, viņš atstāja sapulci, nedodams reformatoriem izdevību apspriesties vai atbildēt. "Bez panākumiem viņi sūtīja delegāciju lūgt karali atgriezties." Uz visiem protestiem viņš tikai atbildēja: "Tas ir izšķirts jautājums, atliek tikai pakļauties." (2)

Imperatora partija bija pārliecināta, ka kristīgie firsti stingri turēsies pie Svētajiem Rakstiem, uzsverot, ka tie stāv pāri cilvēku doktrīnām un prasībām, un viņi pavisam labi saprata, ka visur, kur vien pieņems šo principu, pāvestība tiks pilnīgi atmesta. Bet kopš tā laika līdzīgi tūkstošiem citu, kas arī skatās tikai uz "redzamām lietām", tie sevi mierināja, ka imperatora un pāvesta lieta ir stipra, bet reformatori vāji. Ja reformatori būtu paļāvušies vienīgi uz cilvēcisko atbalstu, tad tiešām arī būtu izrādījušies tik vāji, kā viņus iedomājās pāvestības piekritēji. Bet, lai gan skaitā nedaudzi un Romas ienīsti, tie tomēr bija stipri. Ar "reihstāga lēmumu" tie griezās pie "Dieva Vārda un imperatoru Kārli V pārsūdzēja pie Jēzus Kristus, ķēniņu Ķēniņa un kungu Kunga". (4)

Tā kā Ferdinands bija atteicies ievērot viņu sirdsapziņas pārliecību, tad, neskatoties uz viņa prombūtni, firsti nolēma savu protestu paziņot nacionālajam koncilam. Tā tika sastādīta svinīgā deklarācija, kuru iesniedza reihstāgam:

"Ar šo mēs protestējam Dieva, mūsu vienīgā Radītāja, Uzturētāja, Glābēja un Pestītāja, priekšā, kas reiz būs arī mūsu Soģis, kā arī visu cilvēku un visu radījumu priekšā, ka ne mēs, ne mūsu ļaudis nekādā veidā nepiekrītam šim dekrētam visās lietās, kas runā pretī Dievam, (203) Viņa Svētajam Vārdam, mūsu labajai sirdsapziņai un mūsu dvēseļu glābšanai."

"Kā gan mēs varam apstiprināt šo ediktu! Kā lai piekrītam, ka, ja varenais Dievs aicinātu kādu cilvēku atzīt Viņu, tad šis cilvēks tomēr nedrīkstētu pieņemt Dieva atzīšanu? Nav nevienas drošas mācības, izņemot tikai tās, kas atbilst Dieva Vārdam.(..)

Kungs aizliedz jebkuras citas doktrīnas mācīšanu (..). Svētie Raksti izskaidrojami, ņemot palīgā citus skaidrāk izteiktus tekstus, (..) šī svētā Grāmata ir viegli saprotama un izkliedē tumsu visās kristietim nepieciešamajās zināšanās. Mēs ar Dieva žēlastību esam apņēmušies turpināt skaidri sludināt Viņa vienīgo Vārdu, kā tas ietverts Bībelē, Vecās un Jaunās Derības grāmatās, nepieliekot neko, kas runātu šim Vārdam pretī. Dieva Vārds ir vienīgā patiesība, tas ir kā droša mēraukla visām doktrīnām un dzīvei un nekad nevar kļūdīties vai mūs pievilt. Kas ceļ uz šī pamata, tas pastāvēs pret visiem elles spēkiem, kamēr visa cilvēku iedomība, kas pret to saceļas, kritīs Dieva vaiga priekšā."

"Šī iemesla dēļ mēs noraidām mums uzlikto jūgu. Tajā pašā laikā mēs ceram, ka imperatora majestāte izturēsies pret mums, kā pienākas kristīgam firstam, kas mīl Dievu pāri pār visām vērtībām, un mēs paziņojam, ka esam gatavi parādīt viņam, kā arī jums, žēlīgie kungi, visu mīlestību un paklausību, kas ir mūsu taisnīgs un likumīgs pienākums." (4)

Uz reihstāgu tas atstāja dziļu iespaidu. Lielāko daļu protestantu drosme pārsteidza un satrauca. Nākotne viņiem šķita vētraina un nedroša. Šķelšanās, strīdi un asinsizliešana likās neizbēgama. Bet reformatori, pārliecināti par savas lietas taisnīgumu un paļaudamies uz Visvarenā roku, bija "pilni drosmes un apņēmības".

"Principi, kas ietverti šajā slavenajā protestā, veido protestantisma būtību. Šis protests tātad vēršas pret diviem cilvēku sagrozījumiem ticības lietās: pret pasaulīgas varas iejaukšanos un pret baznīcas patvaļu. (204) Šo sagrozījumu vietā protestantisms sirdsapziņas varu nostāda pāri valsts varai un Dieva Vārda autoritāti pāri valdošās baznīcas autoritātei. Vispirms tas neatzīst valsts varas iejaukšanos dievišķās lietās, līdz ar praviešiem un apustuļiem sakot: "Mums Dievam jāpaklausa vairāk nekā cilvēkiem."

Neaizskarot Kārļa V kroni, tas paaugstina Jēzus Kristus kroni. Tomēr protests sniedzas vēl tālāk, jo tajā tiek izcelts princips, ka visai cilvēku mācībai jāpakļaujas Svētajiem Rakstiem." (4) Turklāt protestanti vēl uzskatīja, ka viņiem ir tiesības brīvi izteikt savu ticības pārliecību. Tie vēlējās ne tikai ticēt un paklausīt, bet Dieva Vārdā ietvertās patiesības mācīt arī citiem, neatzīstot, ka priesteriem vai valsts ierēdņiem būtu kaut kādas tiesības te iejaukties. Špeieras protests bija svinīga liecība pret reliģisko neiecietību, kā apstiprinājums tam, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības pielūgt Dievu saskaņā ar savas sirdsapziņas pārliecību.

Deklarācija tika iesniegta. Tā palika atmiņā cilvēku tūkstošiem un ir reģistrēta Debesu grāmatās, kur nekādas cilvēciskas pūles to nevar izdzēst. Visa evaņģēliskā Vācija protestu pieņēma kā savas ticības izskaidrojumu. Daudzi cilvēki šajā deklarācijā saskatīja jaunas un labākas ēras apsolījumu. Viens no firstiem Špeieras protestantiem sacīja: "Lai Visvarenais, kurš jums devis žēlastību un enerģiju atklāti un bezbailīgi apliecināt savu ticību, pasargā jūs šajā kristīgajā nelokāmībā līdz mūžības dienai." (4)

Ja reformācija, lai nodrošinātu sev mieru, pēc zināmu panākumu iegūšanas būtu piekritusi saskaņoties ar apstākļiem, tad tā paliktu neuzticīga Dievam un līdz ar to izsauktu pati savu bojāeju. Šo cildeno reformatoru piedzīvojums satur mācību visiem nākamajiem laikmetiem. Sātana darba metodes cīņā pret Dievu un Viņa Vārdu nav mainījušās, viņš joprojām ar tādu pašu neiecietību pretojas Rakstiem, ja tos, tāpat kā sešpadsmitajā gadsimtā, izvirza par dzīves vadoni. Mūsu laikā no Dieva Vārda mācībām un priekšrakstiem atkāpjas ļoti plašos apmēros, tāpēc atkal vajadzētu atgriezties pie lielā protestantu principa – Bībele un vienīgi Bībele ir ticības un pienākumu mēraukla. (205) Ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem sātans vēl vienmēr cenšas iznīcināt reliģisko brīvību. Pretkristīgā vara, kuru noraidīja Špeieras protestanti, tagad ar atjaunotu enerģiju mēģina nostiprināt savu zaudēto virskundzību. Un arī šodien reformas vienīgā cerība ir tā pati nesvārstīgā uzticība Dieva Vārdam, kas atklājās reformācijas krīzes laikā.

Parādījās protestantiem draudošu briesmu pazīmes, bet bija redzami arī pierādījumi, ka uzticīgos aizsargā dievišķa roka. Ap šo laiku Melanhtons pa Špeieras ielām uz Reinas pusi steidzīgi vadīja kādu savu draugu Saimonu Grīnausu, lūdzot viņu nekavējoties celties pāri ūdeņiem. Tas bija ļoti izbrīnījies par šādu steigu. Tad Melanhtons sacīja: "Man parādījās nepazīstams, vecs, nopietna un svinīga izskata vīrs un paziņoja: "Ferdinands tūlīt sūtīs ierēdņus apcietināt Grīnausu."

Tajā dienā Grīnauss tiešām bija sašutis par kāda vadoša katoļu doktora Fābera svētrunu un noslēgumā izteica protestu pret "dažu pretīgu maldu aizstāvēšanu". Fābers savas dusmas nelika manīt, bet tūlīt devās pie karaļa, no kura saņēma pavēli apcietināt uzmācīgo Heidelbergas profesoru. Melanhtons nešaubījās, ka Dievs, lai glābtu viņa draugu, bija sūtījis vienu no saviem svētajiem eņģeļiem to iepriekš brīdināt. Reinas krastā viņš nekustīgi gaidīja, kamēr upes ūdeņi Grīnausu šķīra no tā vajātājiem. "Beidzot," izsaucās Melanhtons, kad ieraudzīja draugu jau pretējā krastā, "beidzot viņš ir izrauts no to cilvēku nežēlīgās rīkles, kas slāpst pēc nevainīgo asinīm." Mājās atgriezies, Melanhtons uzzināja, ka, kārojot apcietināt Grīnausu, ierēdņi namu jau ir pārmeklējuši no augšas līdz apakšai.

Šīs zemes vareno valdnieku priekšā reformācijai vajadzēja atklāties vēl iespaidīgākā veidā. Karalis Ferdinands bija atteicies uzklausīt evaņģēliskos firstus, tomēr viņiem tika sniegta izdevība savu lietu izteikt imperatora un sapulcējušos baznīcas un valsts augstāko ierēdņu klātbūtnē. (206) Nākošajā gadā pēc Špeieras protesta Kārlis V sasauca reihstāgu Augsburgā, lai, cik iespējams, klusinātu impēriju satraucošās nesaskaņas. Viņš paziņoja, ka šo sanāksmi ir nodomājis vadīt pats personīgi. Tur ierasties uzaicināja arī protestantu pārstāvjus.

Reformācijai draudēja lielas briesmas, bet tās aizstāvji joprojām savu lietu uzticēja

Dievam un svinīgi solījās neatteikties no Evaņģēlija. Saksijas kūrfirstu viņa padomnieki centās pierunāt neierasties reihstāgā. Viņi domāja, ka imperators firstus aicinot tikai tāpēc, lai viņus ievilinātu lamatās. "Vai nav pārdroši ieslēgties pilsētas mūros kopā ar tik varenu ienaidnieku?" Tomēr citi augstsirdīgi iedrošināja: "Lai tikai firsti izturas drosmīgi, un Dieva lieta būs glābta. Dievs ir uzticīgs, Viņš mūs neatstās." (5) Kūrfirsts ar savu svītu tomēr devās ceļā uz Augsburgu. Visi apzinājās viņam draudošās briesmas, tādēļ daudziem bija noskumis vaigs un satraukta sirds. Bet Luters, kurš viņus pavadīja līdz Koburgai, viņu pagurušo ticību uzmundrinot, dziedāja šī ceļojuma laikā uzrakstīto himnu: "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils." Šīs iedvesmojošās melodijas skaņas aizdzina daudzas baigas nojautas un atviegloja ne vienu vien smagu sirdi.

Reformētie firsti bija nolēmuši pārskatāmā veidā izstrādāt savu uzskatu izklāstu un līdz ar pierādījumiem no Rakstiem iesniegt to reihstāgam. Ziņojuma sastādīšana tika uzticēta Luteram, Melanhtonam un viņu biedriem. Šo ticības apliecību protestanti tad arī pieņēma par savas pārliecības pamatu un sapulcējās, lai svarīgajam dokumentam pievienotu savus parakstus. Tas bija svinīgs un nozīmīgs brīdis. Reformatori baidījās savu ideju saistīt ar politiskiem apsvērumiem, jo atzina, ka reformācija nedrīkst balstīties ne uz kādu citu iespaidu, kā vienīgi uz to, kas nāk no Dieva Vārda. (207) Kristīgajiem firstiem izejot uz priekšu, lai parakstītu dokumentu, Melanhtons viņus brīdināja ar vārdiem: "Tādas lietas ierosināt pienākas teologiem un sludinātājiem, zemes vareno autoritāti vajag pataupīt citiem jautājumiem." "Lai Dievs pasargā," atbildēja Saksijas Jānis, "ka jūs man neļautu to parakstīt! Es esmu apņēmies rīkoties pareizi, nemaz nebaidoties par savu kroni. Es vēlos atklāti atzīt savu Kungu! Mana kūrfirsta galvasrota un mans valdnieka apmetnis man nav tik dārgs kā Jēzus Kristus krusts." To teicis, viņš parakstīja dokumentu. Kāds cits firsts, spalvu satverot, sacīja: "Ja mana Kunga Jēzus Kristus gods to prasa, es esmu gatavs (..) atteikties no savas mantas un no savas dzīvības." "Es labāk atsakos no saviem pavalstniekiem un savas valsts, labāk ar spieķi rokā aizeju no savu tēvu zemes," viņš turpināja, "nekā pieņemu kādu citu doktrīnu, kā to, kas izteikta šajā ticības apliecībā." (6) Tāda bija šo Dieva vīru ticība un drosme.

Pienāca noliktais laiks ierasties imperatora priekšā. Kārlis V, sēdēdams uz troņa, kūrfirstu un firstu apņemts, pieņēma protestantu pārstāvjus. Tika nolasīta viņu ticības apliecība. Šajā ievērojamajā sanāksmē skaidri atklājās Evaņģēlija patiesības un atmaskojās pāvestīgās baznīcas maldi. Šo dienu pasludināja par "reformācijas lielāko dienu un vienu no brīnišķīgākajām dienām kristietības un cilvēces vēsturē". (7)

Bija pagājuši tikai nedaudzi gadi, kopš Vitenbergas mūks viens pats Vormsā stāvēja nacionālās sapulces priekšā. Tagad viņa vietu ieņēma impērijas visdižciltīgākie un varenākie firsti. Luteram tika aizliegts ierasties Augsburgā, tomēr viņš tur bija ar saviem vārdiem un lūgšanām. "Es esmu bezgala priecīgs," viņš rakstīja, "ka piedzīvoju šo stundu, kurā Kristu atklāti paaugstināja tādi izcili ticības apliecinātāji un vēl tik slavenā sapulcē."

(7) Tā piepildījās Rakstos teiktais: "Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā (..)."

(Ps. 119:46.)

Arī Pāvila dienās Evaņģēliju, kura dēļ viņš bija saistīts, tādā pašā veidā atklāja impērijas galvaspilsētas augstmaņiem un varas vīriem. Tā šajā gadījumā pilī pasludināja to, ko imperators bija aizliedzis sludināt no kanceles, – to, ko daudzi bija uzskatījuši par tik nederīgu, ka pat kalpiem aizliedza klausīties, tagad ar apbrīnu uzklausīja impērijas vadītāji un firsti. Auditoriju veidoja karaļi un augstmaņi, bet sludināja kronēti firsti, sniedzot svētrunu par Dieva ķēnišķīgo patiesību. "Kopš apustuļu laikiem," saka kāds rakstnieks, "nekad nav darīts lielāks darbs un nekad tik lieliski nav apliecināta ticība." (7)

"Viss, ko sacījuši luterāņi, ir patiesība, mēs nevaram to noliegt," paziņoja kāds katoļu bīskaps. "Vai jūs varat pamatoti atspēkot kūrfirsta un viņa sabiedroto sniegto ticības apliecību?" kāds cits jautāja doktoram Ekam. "Ar apustuļu un praviešu Rakstiem – nē!" skanēja atbilde. "Bet ar to, ko uzrakstījuši baznīcas tēvi un koncili – jā!" "Es saprotu," atsaucās jautātājs, "saskaņā ar jūsu teikto luterāņi dzīvo atbilstoši Rakstiem, bet mums tāda pamata nav." (8)

Atkal daži Vācijas firsti tika pievērsti reformētajai ticībai. Pats imperators atzina, ka protestantu raksts ir patiess. Šo ticības apliecību pārtulkoja daudzās valodās un izplatīja visā Eiropā, un nākošajās paaudzēs miljoni to ir pieņēmuši par savu personīgo ticības apliecību.

Dieva uzticīgie kalpi nestrādāja vieni. Kamēr valdības un varas un ļaunie gari "šīs pasaules telpā" bija savienojušies pret viņiem, Kungs savus ļaudis neatstāja. Ja viņu acis tiktu atvērtas, tad tie skaidri ieraudzītu dievišķās klātbūtnes un palīdzības izcilus pierādījumus, kādus reiz piešķīra vienam pravietim senatnē. Kad Elīzas kalps savam kungam norādīja uz viņus ielenkušo ienaidnieka karaspēku, kas nogrieza katru atkāpšanās iespēju, pravietis lūdza: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" (2. Ķēn. 6:17) Un, raugi, kalns bija pilns ar ugunīgiem ratiem un zirgiem, ar Debesu armiju, kas tika sūtīta aizsargāt šo Dieva vīru. Tāpat eņģeļi sargāja arī reformācijas lietas strādniekus.

(209) Luters ļoti stingri turējās pie principa, ka reformācijai nav jāmeklē atbalsts pie laicīgām varām un ka tā nav jāaizstāv ar ieročiem. Viņš priecājās, ka Evaņģēliju bija atzinuši impērijas firsti, bet, kad tie ieteica apvienoties, lai kopīgi aizstāvētos, viņš paskaidroja, ka "Evaņģēlija mācība jāaizstāv vienīgi Dievam.(..) Jo mazāk darbā iemaisīsies cilvēks, jo pārsteidzošāk tā labā strādās Dievs. Visa ierosinātā politiskā piesardzība viņa skatījumā bija pieskaitāma necienīgām bailēm un grēcīgai neuzticībai".

(9)

Kad reformētās ticības iznīcināšanai apvienojās vareni ienaidnieki un šķita, ka pret to pacelsies tūkstošiem zobenu, Luters sacīja: "Sātans izgāž savas dusmas, pret mums sazvērējušies bezdievīgi pāvesti, draudot ar karu. Paskubiniet ļaudis ticībā un lūgšanās drosmīgi cīnīties Kunga troņa priekšā, lai ienaidnieki, Dieva Gara uzvarēti, būtu spiesti turēt mieru. Mūsu galvenā vajadzība, mūsu galvenais darbs ir lūgšana, lai ļaudis zina, ka pret viņiem tagad vēršas zobena asmens un sātana ārkārtīgās dusmas, un lai viņi lūdz."

(9)

Un vēl pēc kāda laika, runājot par reformēto firstu iecerēto savienību, Luters paskaidroja, ka vienīgajam šajā cīņā izlietotajam ierocim vajadzētu būt "Gara zobenam".

Saksijas kūrfirstam viņš rakstīja: "Nodomāto savienību mēs pēc savas sirdsapziņas nevaram atzīt par pareizu. Mēs labāk vēlētos desmit reizes mirt, nekā piedzīvot, ka mūsu Evaņģēlijs liek izliet kādu pilienu asinis. Mūsu daļa ir līdzināties kaujamām avīm. Ir jānes Kristus krusts. Lai jūsu augstība nebaidās. Mēs ar savām lūgšanām panāksim vairāk nekā visi mūsu ienaidnieki ar savu lielīšanos. Tikai neaptraipiet rokas ar brāļu asinīm. Ja imperators prasa mūsu nodošanu viņa tribunāliem, mēs esam gatavi nākt. Jūs nevarat aizstāvēt mūsu ticību, katram vajadzētu ticēt, pašam sevi pakļaujot riskam un briesmām."

(10)

No klusajām lūgšanu vietām nāca spēks, kas lielās reformācijas laikā satricināja pasauli. Tur Kunga kalpi svētā līksmībā nostājās uz Viņa apsolījumu klints. Cīnoties Augsburgā, Luters "nepavadīja nevienu dienu, ja vismaz trīs stundas nebija veltījis lūgšanām, un šīs stundas parasti tika ņemtas no laika, kas būtu vislabvēlīgākais studijām".

Vienatnē savā istabā viņš izteica dvēseles ilgas Dievam ar vārdiem, kas bija "pilni pielūgsmes, bijības un cerības, it kā tas runātu ar draugu". "Es zinu, ka Tu esi mūsu Tēvs un mūsu Dievs," viņš sacīja, "un Tu izklīdināsi savu bērnu vajātājus, jo līdz ar mums arī Tu pats esi apdraudēts. Visa šī lieta ir Tava, un tikai tāpēc, ka Tu mūs esi skubinājis, mēs tai esam pielikuši savas rokas. Tad nu, ak Tēvs, sargi mūs!" (6)

Rūpju un baiļu nastas nomāktajam Melanhtonam viņš rakstīja: "Žēlastība un miers

Kristū, – Kristū, es saku, ne jau šinī pasaulē. Āmen! Es ar ārkārtīgu naidu ienīstu tās lielās raizes, kas Tevi pastāvīgi grauž. Ja šī lieta ir netaisna, tad atstāj to, bet, ja lieta ir taisna, kāpēc tad mums celt neslavu Tā apsolījumiem, kurš mums pavēl gulēt bez bailēm? (..) Taisnības un patiesības darba vajadzībām Kristum nekā netrūks. Viņš dzīvo, Viņš valda, – kādas bailes gan mums vēl varētu būt?" (6)

Dievs uzklausīja savu kalpu sirsnīgās lūgšanas. Viņš deva firstiem un sludinātājiem žēlastību un drosmi aizstāvēt patiesību pret šīs pasaules tumsas valdniekiem. Kungs saka: "Redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā." Protestantu reformatori cerēja uz Kristu, un elles vārti tos nevarēja uzvarēt.