Nodaļa 21 - Atmestais Brīdinājums

Sludinot mācību par Kristus otro atnākšanu, Viljams Millers ar saviem līdzstrādniekiem centās panākt tikai vienu – pamodināt ļaudis, lai tie sagatavotos uz tiesu. Viņi dedzīgi ilgojās, lai reliģijas apliecinātāji ieraudzītu draudzes īsto cerību un vajadzību pēc dziļākiem kristīgiem piedzīvojumiem; viņi pūlējās pamodināt arī neatgrieztos cilvēkus, lai tie atzītu savu pienākumu nevilcinoties nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. "Viņi nebūt necentās pievērst ļaudis kādai reliģiskai sektai vai nogrupējumam, tādēļ tie darbojās visās konfesijās un sektās, neiejaucoties viņu organizācijā vai viņu draudzes priekšrakstos."

Visā savā darbā," sacīja Millers, es nekad nevadījos no vēlēšanās vai domas radīt kādu jaunu ticīgo kopu, kas atšķirtos no pastāvošajām konfesijām, vai arī vienu no šīm jau esošajām organizācijām stiprināt uz kādu citu rēķina. Es vēlējos palīdzēt visiem. Pieņemot, ka visus kristiešus iepriecinās izredzes uz Kristus atnākšanu un ka tie, kas to vēl nesapratīs tā, kā es to saprotu, tādēļ vien nemīlēs mazāk šīs mācības piekritējus, es neiedomājos, ka jebkad varētu rasties vajadzība noturēt atsevišķas sapulces. Es tikai vēlējos atgriezt dvēseles pie Dieva, pieteikt pasaulei tuvojošos tiesas dienu un pamudināt cilvēkus uz tādu sirds sagatavošanu, kas viņiem ļautu mierīgi sastapties ar savu Dievu. Lielākais vairākums no tiem, kas atgriezās manu pūļu rezultātā, pievienojās dažādām jau pastāvošām draudzēm." (1)

(376) Tā kā Millera darbs sekmēja draudžu nostiprināšanos, tad kādu laiku pret to izturējās labvēlīgi. Bet, kad sludinātāji un reliģiskie vadoņi nostājās pret adventes doktrīnu un centās apspiest jebkuru šī temata apspriešanu, tad tie uzsāka cīņu ne tikai no kanceles, bet saviem draudzes locekļiem aizliedza pat klausīties otrās adventes vēsts sludināšanu un runāt par savu cerību draudzes sabiedriskajās sanāksmēs. Tā ticīgie nonāca ļoti pārbaudošā un sarežģītā stāvoklī. Viņi mīlēja savas draudzes un negribēja no tām šķirties, bet, redzot, ka Dieva Vārda liecības tiek apspiestas un liegtas tiesības pašiem pētīt pravietojumus, tie saprata, ka uzticība Dievam viņiem neļauj pakļauties šiem spaidiem. Tos, kas tagad atmeta Dieva Vārda liecību, viņi nevarēja uzskatīt par Kristus draudzi, "patiesības pīlāru un pamatu". Līdz ar to viņi saprata, ka tiem ir jāšķiras no savām iepriekšējām draudzēm. Tā 1844. gada vasarā apmēram piecdesmit tūkstoši atstāja savas agrākās organizācijas.

Ap šo laiku Savienoto Valstu baznīcu lielākajā daļā norisinājās uzkrītoša pārmaiņa. Jau pirms vairākiem gadiem iesākās lēna, tomēr neatlaidīgi pieaugoša piemērošanās pasaules tradīcijām un ieradumiem un tam visam atbilstoša garīgās dzīvības samazināšanās, bet šajā gadā gandrīz visās Savienoto Valstu baznīcās norisinājās pēkšņa un ļoti uzkrītoša lejupslīde. Lai gan neviens tā arī nespēja izdibināt šīs parādības cēloņus, tomēr pats fakts tika plaši atzīmēts un apspriests kā presē, tā no kanceles.

Kādā Filadelfijas draudžu sanāksmē Bārnsa kungs, plaši lietotu komentāru autors un mācītājs, vienā no šīs pilsētas ievērojamākajām baznīcām "paziņoja, ka viņš sludināšanas darbā kalpo jau divdesmit gadus un vēl nekad, līdz pēdējam Vakarēdienam, nav to izdalījis ļaudīm, neuzņemot draudzē vairāk vai mazāk jaunu locekļu. (377) Bet tagad vairs nav atmodas, nav atgriešanās, nav kaut cik redzamas pieaugšanas žēlastībā ticīgo vidū, un neviens vairs nenāk uz viņa darbistabu, lai runātu par savas dvēseles pestīšanu. Roku rokā ar veikalniecisko apgrozījumu palielināšanos, ar ziedošajām tirdzniecības un rūpniecības izredzēm vairojas arī pasaulīgais noskaņojums. Un tas vērojams visās konfesijās." (2)

Tā paša gada februāra mēnesī profesors Finnijs no Oberlinas koledžas izteicās: "Mums ar savām acīm jāredz un jāatzīst patiesība, ka protestantu draudzes mūsu zemē lielākajā vairākumā ir nostājušās vienaldzīgi vai pat naidīgi gandrīz pret visām šī laikmeta morālajām reformām. Ir sastopami izņēmumi, tomēr tie lietas būtību nemaina.

Pastāv jau apstiprināts fakts: gandrīz vispārējs atmodas gara trūkums mūsu draudzēs.

Tikpat kā visur sajūtams garīgs trulums, un tas jau ir biedējoši dziļš, – tā liecina zemes reliģiskā prese (..). Ļoti plašos apmēros draudzes locekļi kļūst modes pielūdzēji – iet roku rokā ar bezdievīgajiem viņu izpriecās, dejās, svinībās utt. Nav nekādas vajadzības par šo sāpīgo tematu izteikties vēl plašāk. Pietiek ar to, ka pierādījumi vairojas un mūs smagi apsūdz, atklājot, ka draudzes visā visumā nožēlojamā kārtā arvien vairāk deģenerējas. Tās ir aizgājušas tālu no Kunga, un Viņš tās ir atstājis."

Kāds rakstnieks Reliģiskā Teleskopa slejās izteicās tā: "Mēs vēl nekad neesam sastapušies ar tik plašu reliģijas pagrimšanu kā tieši tagad. Tiešām, draudzēm vajadzētu atmosties un meklēt šīs nelaimes cēloni, jo ikvienam, kas mīl Ciānu, vajadzētu atzīt, cik nožēlojams ir mūsu stāvoklis. Ja pārdomājam nedaudzos atsevišķos patiesas atgriešanās gadījumus un gandrīz nesalīdzināmo grēcinieku cietsirdību un nevēlēšanos nožēlot savus grēkus, tad negribot jāizsaucas: "Vai Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai varbūt žēlastības durvis jau ir aizvērušās?"

Cēlonis šādam stāvoklim vienmēr meklējams pašā draudzē. Garīgā tumsa, kas nāk pār tautām, pār draudzēm un atsevišķiem cilvēkiem, nav uzskatāma par patvaļīgu dievišķās žēlastības atraušanu no Kunga puses, bet gan par dievišķās gaismas neievērošanu vai atmešanu no cilvēkiem. (378) Spilgtu šīs patiesības ilustrāciju sniedz jūdu tautas vēsture

Kristus laikā. Iemīlot pasauli un aizmirstot Dievu un Viņa Vārdu, ļaužu saprāts aptumšojās, viņu sirdis kļuva pasaulīgas un juteklīgas. Tā viņi palika neziņā par Mesijas atnākšanu un savā lepnumā neticēja un noraidīja Glābēju. Bet pat tad vēl Dievs jūdu tautai neliedza iespēju iegūt pestīšanas atzīšanu vai kļūt par tās svētību līdzdalībniekiem.

Tomēr tie, kas noraidīja patiesību, pazaudēja jebkādu vēlēšanos saņemt šo Debesu dāvanu. Viņi tumsu bija darījuši par gaismu un gaismu par tumsu, līdz viņos esošā gaisma tiešām pārvērtās par tumsu, un cik liela bija šī tumsa!

Ja cilvēki turas pie reliģijas formām, bet paliek bez dzīva dievbijības gara, tad tas pilnīgi atbilst sātana plāniem. Noraidījuši Evaņģēliju, jūdi dedzīgi turpināja ievērot savus senos rituālus, viņi stingri sargāja savu nacionālo noslēgtību, kaut gan tiem pašiem vajadzēja atzīt, ka viņu vidū vairs nav Dieva klātbūtnes. Daniēla pravietojumi tik skaidri norādīja uz Mesijas nākšanas laiku un tik noteikti jau iepriekš paziņoja Viņa nāvi, ka tie bija spiesti atrunāt cilvēkus no to pētīšanas, līdz beidzot rabīni sāka nolādēt visus, kas mēģināja nodarboties ar laika aprēķiniem. Un tagad jau astoņpadsmit gadsimtus Izraēls staigā kā akls, nevēlēdamies nožēlot savus grēkus, izturēdamies vienaldzīgi pret žēlastības pilno pestīšanas piedāvājumu un neko negribēdams zināt par Evaņģēlija svētībām – cik biedējoši svinīgs brīdinājums no tām briesmām, kas saistās ar Debesu sūtītās gaismas atmešanu!

Līdzīgiem cēloņiem sekos tādi paši rezultāti. Kas tīši noslāpē savu pienākuma apziņu, tāpēc ka tā neatbilst viņa tieksmēm, beidzot vairs nespēs atšķirt patiesību no maldiem. Saprašana aptumšosies, sirdsapziņa notrulināsies un nocietināsies, līdz dvēsele šķirsies no Dieva. Kur dievišķās patiesības vēsti nicina vai neciena, tur draudzi apklās tumsa; ticība un mīlestība izdzisīs un ienāks atsvešināšanās un strīdi. (379) Draudzes locekļi savas intereses un enerģiju atdos laicīgiem pasākumiem, un grēcinieki nocietināsies savā stūrgalvībā.

Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmā eņģeļa vēsts, kas piesaka Dieva tiesas stundu un aicina cilvēkus Viņu bīties un pielūgt, domāta Dievu apliecinošo ļaužu atšķiršanai no samaitājošajiem pasaules iespaidiem, kā arī viņu pamodināšanai, lai tie ieraudzītu savu patieso pasaulīguma un atkrišanas aptraipīto stāvokli. Ar šo vēsti Kungs draudzei sūtīja brīdinājumu, kura pieņemšana to atbrīvotu no grēkiem, kas šķir no Dieva. Ja viņi būtu pieņēmuši no Debesīm nākošo vēsti, pazemojot savas sirdis Kunga priekšā un čakli cenšoties sagatavoties pastāvēšanai Viņa klātbūtnē, tad viņu vidū būtu atklājies Dieva Gars un spēks. Draudze atkal būtu sasniegusi to aplaimojošo vienprātību, ticību un mīlestību, kas pastāvēja apustuļu dienās, kad ticīgie "bija viena sirds un viena dvēsele" un "drošu sirdi runāja Dieva Vārdus", bet "Kungs viņiem ikdienas pievienoja tos, kas tika izglābti". (Ap.d. 4:32,31; 2:47)

Ja tie, kas sevi sauc par Dieva ļaudīm, pieņemtu gaismu, kāda pār viņiem spīd no rakstītā Vārda, tad tie sasniegtu vienprātību, par kuru lūdza Kristus un ko apustulis nosauc par "gara vienību ar miera saiti". Viņš saka: "Viena miesa, viens Gars, jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība." (Ef. 4:3-5)

Tādus svētīgus rezultātus pieredzēja tie, kas pieņēma adventes vēsti. Viņi nāca no dažādām konfesijām, bet konfesionālās barjeras tika pilnīgi aizmirstas, strīdīgie ticības jautājumi kļuva maznozīmīgi, izgaisa Rakstos nedibinātā cerība par tūkstošgadīgo miera valsti virs zemes, tika izlaboti nepareizie uzskati par Kristus otro atnākšanu, pazuda vēlēšanās lepoties vai līdzināties pasaulei, tika piedotas pārestības, un sirdis savienojās jaukā sadraudzībā, pāri visam valdot mīlestībai un tīram priekam. (380) Ja šī mācība jau ietekmēja nedaudzus, kas to pieņēma, tad līdzīgus rezultātus tā sasniegtu pie visiem pārējiem, ja tikai tie to būtu vēlējušies.

Tomēr baznīcas visā visumā brīdinājumu nepieņēma. Viņu sludinātāji, kuriem kā "Izraēla nama sargiem" pirmajiem vajadzēja saskatīt Jēzus atnākšanas zīmes, nebija mācījušies patiesību ne no praviešu vārdiem, ne no laika zīmēm. Laicīgām cerībām un godkārei piepildot sirdi, bija atdzisusi mīlestība uz Dievu un ticība Viņa Vārdam, un, kad atskanēja adventes vēsts, tā šajos cilvēkos izsauca tikai aizspriedumus un neticību. To, ka vēsti lielā mērā sludināja draudzes ierindas locekļi, uzskatīja par pierādījumu pret tās patiesumu. Tāpat kā senatnē Dieva Vārda skaidrajai liecībai stājās pretī ar jautājumu: "Vai gan kāds no valdības vīriem tic (..) vai no farizejiem?" Un redzot, cik grūti atspēkot no pravietiskajiem laikiem ņemtos argumentus, daudzi sāka mācīt, ka pravietiskās grāmatas esot aizzīmogotas un neizprotamas, tādā veidā atņemot drosmi pētīt šos pravietojumus. Ļaužu pulki, vientiesīgi paļaudamies uz saviem dvēseļu ganiem, atteicās paklausīt brīdinājumam, bet citi, kurus patiesība bija pārliecinājusi, neuzdrīkstējās to atklāti atzīt, lai netiktu "izslēgti no draudzes". Tā draudzes pārbaudei un tīrīšanai sūtītā Dieva vēsts skaidri atklāja, cik liels bija to skaits, kas pasauli mīlēja vairāk nekā savu Kungu. Ar zemi vienojošās saites bija stiprākas par viņu ilgām pēc Debesīm. Tie labāk izvēlējās paklausīt pasaulīgas gudrības balsij un novērsās no sirdi pārbaudošās patiesības vēsts.

Atmetot pirmā eņģeļa brīdinājumu, tie noraidīja Debesu izraudzīto dziedināšanas līdzekli. Viņi noniecināja laipno vēstnesi, kurš būtu atturējis no grēkiem, kas tos šķīra no Dieva, un turpmāk ar vēl lielāku kāri nodevās pasaules draudzības meklēšanai. Šeit slēpās pasaulīguma, atkrišanas un garīgās nāves stāvokļa iemesls, kādā baznīcas bija nonākušas 1844. gadā.

(381) Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmajam eņģelim sekoja otrs, kas sludināja: "Kritusi, kritusi Bābele, lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas netiklības dusmu vīnu." (Atkl. 14:8, Glika tulk.) Vārds "Bābele" nozīmē "sajukums".

Rakstos tas lietots viltus vai atkritušās reliģijas dažādu formu apzīmēšanai. Atklāsmes gr.

17. nodaļā Bābele attēlota ar simbolu – sievieti, kas Bībelē norāda uz draudzi, – ar tikumisku sievieti tiek parādīta skaidra draudze un ar netikumīgu sievieti atkritusi draudze.

Kristus un Viņa draudzes starpā pastāvošo svēto, tuvo un paliekošo attiecību raksturu

Bībele aino ar laulības savienību. Kungs ar saviem ļaudīm savienojies svētā derībā, apsolot būt viņu Dievs, bet no tiem prasot apņemšanos piederēt Viņam. Dievs saka: "Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības, laipnībā un žēlastībā." (Hoz. 2:21) "Es jūs esmu precējis." (Jer. 3:14, Glika tulk.) Un Jaunajā Derībā Pāvils izmanto to pašu simbolu: "Es jūs esmu saderinājis, lai jūs kā šķīstu jaunavu pievestu vienam vīram, Kristum." (2. Kor.11:2)

Draudzes neuzticība Kristum, pieļaujot, ka tās jūtas novēršas no Viņa un dvēseli piepilda mīlestība uz laicīgām lietām, ir pielīdzināta laulības solījuma laušanai. Ar šādu gleznu tiek atklāts Izraēla grēks, atkāpjoties no Kunga, bet Dieva brīnišķīgā mīlestība, kuru viņi tādā veidā noniecināja, aizkustinoši attēlota sekojošos vārdos: "Es zvērēju tev uzticību un stājos ar tevi derībā," saka Dievs Kungs, "un tu man piederēji. (..) tu kļuvi arvien skaistāka un nonāci ķēniņa valsts valdnieces godā. Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnvērtīgs tieši to rotu dēļ, kurās Es tevi tērpu (..). Bet tu paļāvies par daudz uz savu skaistumu un pārmērīgā iedomībā (..) paliki par laulības pārkāpēju (..)." "Kā sieva ir neuzticīga savam draugam, tā arī jūs Man esat bijuši neuzticīgi, Izraēla nams!" saka Kungs." "(..) tu netiklā sieva, kura sava vīra vietā pieņēma svešus. (Ec. 16:8,13-15,32; Jer. 3:20)

Jaunā Derībā ļoti līdzīgiem vārdiem ir uzrunāti tie kristieši, kas pasaules draudzību meklē vairāk nekā Dieva labvēlību. (382) Apustulis Jēkabs saka: "Jūs laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku." (Jēk. 4:4, Glika tulk.)

Atklāsmes grāmatas 17. nodaļas sieva attēlota purpura apģērbā "un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu un dārgiem akmeņiem, un pērlēm", savā rokā turēdama zelta kausu, pilnu ar bezdievības negantībām un netiklības netīrumiem. Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: "Lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte." Pravietis saka: "Sieviete bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm." Un tālāk teikts, ka Bābele ir "lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem." (Atkl. 17:4-6,18) Vara, kas tik daudzus gadsimtus neierobežoti valdīja pār kristīgās pasaules valdniekiem, bija Roma. Purpurs un sarkans audums, zelts, dārgakmeņi un pērles spilgti aino Romas augstprātīgā bīskapa krāšņumu un vairāk kā karalisko greznību. Un ne par vienu citu varu nevar tik patiesi teikt, ka tā piedzērusies no svēto asinīm, kā par šo baznīcu, kas tik nežēlīgi vajāja Kristus sekotājus. Bābele vēl tiek apsūdzēta arī nelikumīgu sakaru grēkā ar "zemes ķēniņiem". Jūdu baznīca kļuva netikle, atkāpjoties no Kunga un savienojoties ar pagāniem, un Roma, kas sevi samaitāja līdzīgā veidā, meklējot laicīgu varu un atbalstu, saņem tādu pašu spriedumu.

Bābele nosaukta par netikļu māti. Ar meitām tiek simbolizētas baznīcas, kas pieķeras tās doktrīnām un tradīcijām un seko tās piemēram – upurē patiesību un Dieva labvēlību, lai noslēgtu nelikumīgu savienību ar pasauli. (383) Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēstij, kas paziņo Bābeles krišanu, jāattiecas uz reliģiskām organizācijām, kuras kādreiz bijušas tīras, bet pēc tam izvirtušas. Tā kā šī vēsts seko brīdinājumam par tiesu, tad tai jāatskan pēdējās dienās un tāpēc tā nevar attiekties vienīgi uz Romas baznīcu, jo tā bija atkritusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Turklāt Atklāsmes grāmatas 18. nodaļā Dieva ļaudis tiek aicināti iziet no Bābeles. Spriežot pēc šīs rakstvietas, Bābelē jābūt vēl daudziem Dieva bērniem. Un kādās reliģiskās organizācijās tagad ir atrodama Kristus sekotāju lielākā daļa? Neapšaubāmi protestantu ticības dažādajās baznīcās. Laikā, kad šīs draudzes radās, tās droši nostājās par Dievu un patiesību un pār tām dusēja Kunga svētība. Pat neticīgā pasaule bija spiesta atzīt Evaņģēlija principu pieņemšanas labo iespaidu. Pravietis sacīja par Izraēlu: "Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnvērtīgs tieši to rotu dēļ, kurās Es tevi tērpu." (Ec. 16:14) Bet šīs baznīcas krita tās pašas iekāres dēļ, kas pazudināja Izraēlu un kļuva par šīs tautas lāstu –vēlēšanās atdarināt bezdievīgo ieradumus un baudīt viņu draudzību. "Bet tu paļāvies par daudz uz savu skaistumu, un (..) paliki par laulības pārkāpēju." (Ec. 16:15) Daudzas protestantu baznīcas seko Romas piemēram, stājoties nelikumīgā savienībā ar "zemes ķēniņiem" – izveidojot valsts baznīcas, kas saistītas ar laicīgām valdībām, bet vēl citas konfesijas, – meklējot pasaules labvēlību. Un tāpēc terminu "Bābele" – sajukums –drīkstam attiecināt uz visām šīm organizācijām, kas apliecina, ka to mācības ir ņemtas no Bībeles, tomēr savā starpā ir sadalījušās neskaitāmās sektās ar pretrunīgām ticības apliecībām un teorijām.

Šīs, no Romas atdalījušās baznīcas, atklāj arī citas Romai raksturīgas iezīmes, ne tikai grēcīgo savienību ar pasauli.

(384) Kādā Romas katoļu darbā ir apgalvots, ka, ja Romas baznīca jebkad ir bijusi vainojama elku pielūgšanā, pagodinot svētos, tad tās meitai, anglikāņu baznīcai, ir tāds pats noziegums, jo tai ir desmit baznīcu, kas veltītas jaunavai Marijai, pret vienu Kristum iesvētītu Namu. (3)

Un Dr. Hopkinss A Treatise on the Millenium saka sekojošo: "Nav nekāda pamata spriedumam, ka antikrista gars un darbība aprobežojas vienīgi ar, tā saucamo, Romas baznīcu. Arī protestantu draudzēs ir daudz kas no antikrista, un tās atrodas tālu no tā, lai būtu pilnīgi reformētas no (..) samaitātības un ļaunuma." (4)

Par presbiterāņu baznīcas šķiršanos no Romas Dr. Gatrijs raksta: "Pirms trim gadsimtiem mūsu baznīca ar atvērtu Bībeli uz sava karoga un moto: "Meklējiet Rakstos" izgāja pa Romas vārtiem." Un tālāk seko nozīmīgs jautājums: "Bet vai tā no Bābeles izgāja tīra?" (5)

"Anglikāņu baznīca," saka Sperdžens, "šķiet, viscaur pārbarota ar sakramentiem, bet, kas tai nepiekrīt, ir tikpat nožēlojamā kārtā samaitāti ar filozofisko neticību. Ļaudis, no kuriem mēs gaidījām lielas lietas, viens pēc otra novēršas no tiešajiem ticības pamatiem.

Es domāju, ka Anglijas sirdi viscaur sagrauzusi nolādētā neticība, kas tomēr vēl uzdrīkstas kāpt kancelē un saukties par kristietību."

Kas bija lielās atkrišanas sākotnējais cēlonis? Kā sākās draudzes atkāpšanās no evaņģēliskās vienkāršības? Piemērojoties pagāniskajiem paradumiem, lai pagāniem atvieglotu kristietības pieņemšanu. Apustulis Pāvils atzina, ka jau viņa dienās savu darbu sāka "netaisnības noslēpumainais spēks". (2. Tes. 2:7) Kamēr dzīvoja apustuļi, draudze bija samērā tīra. (385) Bet, "tuvojoties otrā gadsimta beigu posmam, draudžu vairākums pieņēma jaunu formu: pazuda sākotnējā vienkāršība, un, pirmajiem mācekļiem aizejot dusēt kapos un viņu vietā līdz ar jaunatgrieztajiem stājoties to bērniem, (..) darbu nemanāmi sāka veidot pa jaunam". (6) Lai iegūtu vairāk piekritēju, pazemināja kristīgās ticības augsto standartu, un rezultātā "baznīcā ieplūda pagāni, kas sev līdzi ienesa savus paradumus un elkus". (7) Kad kristīgā reliģija sev nodrošināja laicīgo valdnieku labvēlību un atbalstu, tad vārda pēc to pieņēma lielas ļaužu masas, tomēr, ārēji izliekoties par kristiešiem, daudzi "pēc būtības palika pagāni, kas slepus pielūdza savus elkus". (7)

Vai tas pats process nav atkārtojies gandrīz katrā protestantu baznīcā? Kad to pamatlicēji, kam bija patiess reformas gars, nomira, priekšējās rindās iznāca viņu pēcteči un "darbu nemanāmi sāka veidot pa jaunam". Akli pieķeroties savu tēvu ticībai un atsakoties pieņemt jebkuru uz priekšu virzošu patiesību, reformatoru bērni tālu atkāpās no tēvu piemēra pazemībā, pašaizliedzībā un attiecībās ar pasauli. Tādā veidā pazuda sākotnējā vienkāršība. Pasaules cilvēki, kas tagad ieplūda baznīcā, "sev līdz ienesa savus paradumus un elkus".

Ak vai, cik briesmīgā mērā starp, tā saucamajiem, Kristus sekotājiem tagad tiek piekopta šī draudzība ar pasauli, kas patiesībā ir "ienaids ar Dievu"! Cik tālu gan visā kristietībā šīs plaši pazīstamās baznīcas ir atkāpušās no bībeliskā pazemības, pašaizliedzības, vienkāršības un dievbijības standarta! Džons Veslijs, runājot par pareizu naudas izlietošanu, reiz sacīja: "Neizšķiediet nevienu šīs vērtīgās dāvanas daļu tikai acu kāres apmierināšanai, liekam un dārgam apģērbam vai nevajadzīgiem rotājumiem. Neizšķiediet ne mazāko tās daļu savu namu īpašai izgreznošanai: liekām un greznām mēbelēm, dārgām gleznām, portretiem, apzeltījumiem (..). Neko neizdodiet dzīves lepnuma apmierināšanai, apbrīnas izraisīšanai cilvēkos vai uzslavas iegūšanai (..). "Kamēr tu pats sev darīsi labu, arī cilvēki runās par tevi labu." Tik ilgi, kamēr tu "tērpsies purpurā un smalkā audumā un katru dienu dzīvosi izšķērdīgi", tikmēr, bez šaubām, daudzi aplaudēs tavai gaumīgajai elegancei, tavai augstsirdībai un viesmīlībai. Bet nepērc šos aplausus par tik dārgu maksu. (386) Labāk apmierinies ar godu, kas nāk no Dieva."

(8) Tomēr daudzās mūsdienu baznīcās šī mācība tiek ignorēta.

Reliģijas apliecināšana pasaulē kļuvusi populāra. Valdnieki, politiķi, juristi, doktori un tirgotāji pievienojas baznīcai, lai nodrošinātu sabiedrības cieņu un uzticību un lai sekmētu savas laicīgās intereses. Tā viņi ar liekuļotu kristietību cenšas maskēt visus savus netaisnos darījumus. Dažādas reliģiskas organizācijas, šo kristīto pasaules cilvēku bagātības un iespaida stiprinātas, tiecas pēc vēl augstākas popularitātes un atbalsta. Visdzīvākajās ielās tiek uzceltas greznas, krāšņi izrotātas baznīcas. Dievlūdzēji tērpjas dārgās un modernās drēbēs. Talantīgam sludinātājam tiek maksāta liela alga, lai tas saistītu un valdzinātu ļaudis. Viņa svētrunas nedrīkst norāt plaši piekoptus grēkus, bet tām jābūt mierīgām un modernajām ausīm patīkamām. Tādā veidā baznīcas grāmatās tiek pierakstīti moderni grēcinieki un zem dievbijības maskas apslēpti moderni grēki.

Komentējot pašreizējo vārda kristiešu nostāju pret pasauli, kāds vadošs laicīgs žurnāls saka: "Baznīca nemanāmi pakļāvusies laikmeta garam un savas dievkalpojumu formas piemērojusi mūsdienu prasībām. (..) Tiešām – baznīcas tagad savā labā izlieto visu, kas vien reliģiju varētu darīt pievilcīgu." Un cits rakstnieks Ņujorkas Independent'ā par metodismu saka sekojoši: "Atšķirība starp dievbijīgajiem un neticīgajiem pamazām izzūd un kļūst neskaidra, jo dedzīgi vīri no abām pusēm pūlas izdzēst visas atšķirības viņu dzīvē un izpriecās." "Reliģijas popularitāte ļoti tiecas vairot tādu locekļu skaita pieaugumu, kas cenšas iegūt reliģijas labumus bez vecmodīgo ticības pienākumu pildīšanas."

Hauards Krosbijs saka: "Tā ir ļoti nopietna lieta, ka Kristus draudze tik maz pilda sava Kunga nodomus. (387) Tieši tāpat kā senie jūdi, kas tuvos sakaros ar elkiem kalpojošām tautām ļāva aizvilt savas sirdis prom no Dieva , (..) Jēzus draudze, tagad neapzinīgi biedrojoties ar neticīgo pasauli, atsakoties no tai piemērotajām dzīves dievišķajām normām un pakļaujoties bez Kristus dzīvojošās sabiedrības kaitīgajiem, kaut bieži šķietami patīkamajiem ieradumiem, izmanto argumentus un nonāk pie secinājumiem, kas sveši Dieva atklāsmei un darbojas tieši pretī visu veidu pieaugšanai žēlastībā." (9)

Šajos pasaulīguma un izpriecu meklēšanas plūdos gandrīz pilnīgi pazudusi pašaizliedzība un uzupurēšanās Kristus dēļ. "Daži no tiem cilvēkiem, kas tagad rosīgi piedalās baznīcu dzīvē, bērnībā tika radināti atsacīties no daudzām lietām, lai varētu kaut ko dot vai darīt Kristus labā." Bet, "ja tagad ir vajadzīgi līdzekļi (..), neviens nav jāaicina kaut ko dot. Ak, nē! Noturiet tikai svētku tirdziņus, rīkojiet izrādes, senlaicīgas vakariņas vai mielastus – kaut ko, kas ļaudis uzjautrinātu."

Viskonsinas gubernators Vošbārns savā gadskārtējā vēstījumā 1873. gada janvārī sacīja: "Šķiet, ka būs vajadzīgi likumi spēlmaņu audzināšanas iestāžu likvidēšanai. Pat baznīca (neapzināti, bez šaubām) reizēm vainojama velna darbu darīšanā. Tiek rīkoti labprātīgu ziedojumu koncerti, dažādi citi pasākumi un izlozes, reizēm, lai ar dāvanām atbalstītu reliģiskus vai labdarīgus mērķus, bet bieži arī daudz nevērtīgākiem nolūkiem; loterijas, laimes akas utt. – viss izgudrots, lai iegūtu naudu, nedodot pretī nekādu attiecīgu vērtību. Nekas nav tik demoralizējošs vai apreibinošs, sevišķi jaunatnei, kā naudas vai mantas iegūšana bez darba. Šajos laimi meklējošajos pasākumos iesaistījušās cienījamas personas, mierinot savu sirdsapziņu ar domu, ka nauda paredzēta labiem nolūkiem; kādēļ tad būtu jābrīnās, ja štata jaunatne tik bieži krīt par upuri tādiem ieradumiem, pie kuriem parasti noved azarta spēļu uzbudinājums." viņi sauc: "Mēs esam bagāti un pār pāri bagāti, un mums nekā nevajag. (10)

Piemērošanās pasaulei ietekmē visas kristīgās draudzes. (388) Roberts Etkinss kādā no Londonā teiktajām svētrunām Anglijā valdošo garīgo pagrimumu ainoja diezgan tumšās krāsās: "Patiesi taisno skaits virs zemes arvien vairāk samazinās, bet neviens to neņem vērā. Tie, kas šodien sevi sauc par ticīgiem jebkurā baznīcā, mīl pasauli un piemērojas pasaulei, dzenas pēc ērtībām un alkst pēc ievērības. Viņi aicināti ciest kopā ar Kristu, bet vairās no mazākā pārmetuma (..). Atkrišana, atkrišana, atkrišana ir iegravēts ikvienas baznīcas fasādē, un, ja viņi to atzītu, ja viņi to sajustu, tad vēl būtu cerība, bet –ak vai!

Lielākais grēks, kurā apsūdzēta Bābele, ir tas, "ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas netiklības dusmu vīnu". Šis reibinošais kauss, ko tā sniedz pasaulei, attēlo viltus mācības, kas sekoja tās netikumīgajai savienībai ar zemes varenajiem. Draudzība ar pasauli samaitāja tās ticību, no savas puses demoralizējoši atsaucoties arī uz pasauli, mācot doktrīnas, kas ir pretrunā ar Svēto Rakstu visskaidrākajām liecībām.

Roma atņēma ļaudīm Bībeli un prasīja, lai visi cilvēki tās vietā ievērotu baznīcas mācības. Reformācijai vajadzēja atdot cilvēcei Dieva Vārdu, bet vai par patiesību nav kļuvis fakts, ka mūsu laiku baznīcās ļaudis māca paļauties uz savu ticības apliecību un baznīcas mācībām vairāk kā uz Rakstiem? Runājot par protestantu draudzēm, Čārlzs Bīčers sacīja: "Tās tikpat jūtīgi izvairās no katra pret viņu ticības apliecību izteiktā vārda, kā savā laikā svētie tēvi neko nevēlējās uzklausīt pret svēto un mocekļu godāšanas kultu, ko tie bija ieviesuši. Protestantu evaņģēliskās konfesijas savstarpēji un arī pašas sev ir tik cieši sasaistījušas rokas, ka starp viņiem vairs neviens nevar kļūt par sludinātāju, blakus Bībelei nepieņemot vēl vienu otru grāmatu (..). (389) Tā nav fantāzija, ja sakām, ka ticības apliecību vara Bībeli sāk aizliegt tikpat patiesi, kā to darīja Roma, un pat vēl viltīgākā veidā." (11)

Ja uzticīgi skolotāji pasniedz Dieva Vārdu, tad pretī ceļas izglītoti vīri un sludinātāji, kas apgalvo, ka saprot Rakstus, bet veselīgo mācību nosauc par ķecerību, tādā veidā nomaldinot patiesības meklētājus. Ja pasaule nebūtu bezcerīgi apreibināta ar Bābeles vīnu, tad Dieva Vārda skaidrās, asās patiesības būtu pārliecinājušas un atgriezušas ļaužu pulkus. Bet reliģiskā ticība liekas tik sajaukta un pretrunīga, ka ļaudis nezina, kam ticēt kā patiesībai. Pie baznīcas durvīm guļ grēks – un tas ir iemesls, kāpēc pasaule nenožēlo savus grēkus un noziegumus.

Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā minēto otrā eņģeļa vēsti pirmo reizi sludināja 1844. gada vasarā, kad to sevišķā mērā attiecināja uz Savienoto Valstu baznīcām, kur brīdinājumu par tiesu izteica un arī noraidīja visplašākos apmēros un kur baznīcās bija vērojams visstraujākais pagrimums. Bet 1844. gadā otrā eņģeļa vēsts vēl pilnīgi nepiepildījās. Baznīcas tad pieredzēja morālu sabrukumu kā sekas adventes vēsts gaismas noraidīšanai, bet šī krišana nebija vispārīga. Turpinot atraidīt šim laikam dotās īpašās patiesības, tās ir slīdējušas arvien zemāk un zemāk. Tomēr vēl nevar sacīt, ka Bābele ir "kritusi (..), tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savu netiklības dusmu vīnu". Tā vēl nav panākusi, lai to būtu darījušas visas tautas. Pielīdzināšanās pasaulei un vienaldzība pret mūsu laika pārbaudošajām patiesībām pastāv un ir progresējusi protestantu baznīcās visās kristīgās pasaules zemēs, un tādēļ arī šīs baznīcas ir ietvertas otrā eņģeļa svinīgajā un briesmīgajā apsūdzībā. Bet atkrišanas darbs vēl nav sasniedzis savu kulmināciju.

(390) Bībele ziņo, ka pirms Kunga nākšanas sātans strādās "ar visādu pievilšanu uz netaisnību", un tie, kas "patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti", tiks atstāti, lai "pieņemtu spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem". (2. Tes. 2:9-11, Glika tulk.) Kad būs iestājies šis stāvoklis un kad baznīcas visā kristietībā būs pilnīgi sajaukušās ar pasauli, tikai tad un ne agrāk varēsim runāt par pilnīgu Bābeles krišanu. Šīs pārmaiņas notiek progresējoši, un Atkl.14:8 vārdu pilnīgs piepildījums vēl ir nākotnē.

Neskatoties uz garīgo tumsu un atsvešināšanos no Dieva, kas pastāv Bābeli veidojošajās baznīcās, tur vēl lielā skaitā atrodas Kristus patiesie sekotāji. Starp tiem vēl ir daudzi, kuri nekad nav dzirdējuši mūsu laika īpašās patiesības. Ne mazums ir tādu, kas nav apmierināti ar savu pašreizējo stāvokli un ilgojas pēc skaidrākas gaismas. Viņi veltīgi meklē Kristus līdzību tajās baznīcās, ar kurām tie ir saistīti. Tām arvien tālāk un tālāk atkāpjoties no patiesības un arvien ciešāk savienojoties ar pasauli, atšķirība starp abām grupām kļūs skaidrāk redzama un beidzot novedīs pie šķiršanās. Nāks laiks, kad tie, kas Dievu mīl pāri par visām lietām, nespēs vairs ilgāk uzturēt savienību ar tādiem, "kas vairāk mīl kārības nekā Dievu, kas liekās Dieva bijāšanu cienījoši, bet Viņa spēku aizliedz".

Atklāsmes 18. nodaļa norāda uz laiku, kad Atkl.14:6-12 dotās triju eņģeļu brīdinājuma vēsts atraidīšanas rezultātā baznīca būs pilnīgi sasniegusi otrā eņģeļa iepriekš vēstīto stāvokli un Bābelē vēl esošie Dieva ļaudis tiks aicināti šķirties no šīs sabiedrības. Šī vēsts ir pēdējā, ko saņem pasaule; un tā savu darbu padarīs. Kad tie, kas "nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību" (2. Tes. 2:12), tiks atstāti spēcīgu maldu varai un ticēs meliem, tad patiesības gaisma iespīdēs visu to cilvēku sirdīs, kas būs atvērtas tās saņemšanai, un visi Bābelē palikušie Dieva bērni sekos aicinājumam: "Izejiet no viņas, Mana tauta." (Atkl. 18:4)