Nodaļa 10 - Reformācijas panākumi Vācijā

Lutera noslēpumainā pazušana bija priekš Vācijas kautkas pārāk pēkšņs un negaidīts.Visur taujāja pēc viņa. Staigāja apkārt vistrakākās baumas, un daudzi ticēja, ka viņš esot nogalināts. Bija lielas vaimanas ne tikai to viņa draugu vidū, kas atklāti to ar darbiem bija apliecinājuši, bet arī to tūkstošu starpā, kas līdz šim klusi simpatizēdami noskatījās tikai no maliņas. Daži deva svinīgu solījumu, atriebt viņa nāvi {LC 173.1}

Romas varenajiem ar bailēm bija jāredz, cik augstu sacēlās šis jūtu plūdums. Lai gan viņi gavilēja par iedomāto Lutera nāvi, tomēr nejutās droši un gribēja paslēpties no tautas dusmām. Viņa ienaidnieki nebija tā uztraukti par viņa pārdrošiem darbiem, kad viņš vēl bija pie tiem, kā tagad par viņa pazušanu. {LC 173.2}

Tie, kuri nesen bija dusmu pilni un gribēja reformatoru nomaitāt, tagad bijās no nezināmā, bezspēcīgā vaņģinieka. «Ir tikai viens līdzeklis,» sacīja viņi, «mums jāaizdedzina lāpas un jāiet meklēt pa visu pasauli, tad mēs viņu atradīsimun atdosim tautai, kas pēc viņa sauc.» Ķeizara pavēle likās esam bezspēcīga. To redzēdami pāvesta sūtņi ļoti sašuta. Lutera liktenis tautu tā bija saistījis, ka cits viss tai pagāja garam. {LC 173.3}

Priecīgā vēsts, ka Luters, lai gan vaņģinieks, tomēr atradās drošībā, atkal apmierināja norūpējušos tautu, bet sajūsma par viņu auga augumā. Viņa rakstus lasīja ar vēl jo lielāku kāri. Vēl jo vairāk pieslējās varonīgā vīra lietai, kurš nebijās pārspēka, bet droši aizstāvēja Dieva vārdu. {LC 173.4}

Reformācija pastāvīgi pieņēmās spēkā. Lutera sēkla visur dzina asnus. Viņa nostbūtne padarīja to darbu, ko viņš klātesot nebūtu spējis. Jaunie strādnieki juta lielo atbildību, kas uzgūlās uz viņu pleciem, kad lielā vadoņa vairs nebija. Ar jaunu nopietnību un ticību tie devās uz priekšu, tie darīja visu, kas stāvēja viņu spēkā, lai cēli iesāktais darbs netiktu aizkavēts. {LC 174.1}

Bet sātans nestāvēja dīkā. Viņš mēģināja darīt to, ko ir darījis pie visām reformu kustībām maitāja un maldināja tautu, patiesās lietas vietā dodams viņas mānīgu attēlu. Kā pirmā gadu simtenī kristīgās draudzēs bija neīsti kristīgie, tā sešpadsmitā gadusimtenī radās jauni viltus pravieši. {LC 174.2}

Daži vīri, jaunās reliģiskās pasaules ieviļņoti iedomājās, ka viņi esot saņēmuši no augšas īpašus atklājumus un ka viņi ir tie, kas Lutera vēl tikai vāji iesākto darbu vedīs pretim pilnībai. Patiesībā viņi nojauca to, ko Luters bija cēlis. Viņi atmeta pašus reformācijas pamatus Dieva vārdus, vienīgos vadītājus un vienīgo dzīves un ticības mērauklu, un drošā ceļa rādītāja vietā sāka visu noteikt pēc pašu jūtām un iespaidiem. Noveldami malā lielo akmeni, kas pārbaudīja visus melu un maldu stikliņus, tie bija sataisījuši sātanam ceļu uz cilvēku dvēselēm, un tas varēja iet un darīt, kā tam labāk patīk. {LC 174.3}

Viens no šiem praviešiem apgalvoja, ka eņģelis Gabriēls viņu esot pamācījis. Kāds students atstāja savas studijas un piebiedrojās tam, teikdams par sevi, ka Dievs viņam esot devis spējas izlikt svētos rakstus. Citi, no dabas fanātiķi, piebiedrojās šiem abiem, un drīz šie murgotāji sacēla ne mazu uztraukumu. Lutera sprediķi visur bija uzmodinājuši gulētājus, visi atzina reformas nepieciešamību, un tagad jauno praviešu apgalvojumi noveda no ceļa daudzas tiešām krietnas dvēseles. {LC 174.4}

Šīs kustības vadoņi devās uz Vitenbergu un uzspieda arī Melanhtonam un viņa līdzstrādniekiem atzīt sevi par tādiem praviešiem. Viņi sacīja: «Dievs mūs izsūtīja mācīt ļaudis. Mēs sarunājamies pastāvīgi ar Dievu un visa nākotne mums redzama; mēs esam apustuļi un pravieši un atsaucamies uz doktoru Luteru.» {LC 174.5}

Reformatori izbrīnījās un apjuka. Tas bija tāds elements, ar kādu viņiem agrāk nekad nebija bijušas darīšanas, un viņi nezināja, kā izturēties. Melanhtons sacīja: «Šie ļaudis nav ikdienišķi gari, bet kādi gari?» «Mēs garu neslāpēsim, bet no velna arī neļausimies apmuļķoties.» {LC 177.1}

Jaunās mācības augļi drīz bija redzami. Tauta tika novesta tik tālu, ka tā pilnīgi atmeta bībeli. Augstskolās sacēlās lielas jukas. Studējošie vairs negribēja neko atzīt, atstāja studijas un augstskolu. Tiem vīriem, kuriem priekš reformācijas tālākvirzīšanas būtu bijušas vajadzīgās spējas un arī vajadzīgais iespaids tautā, pretim visām savām cerībām redzēja tikai to, ka reformācija jau tuvu galam. Pāvesta saime atkal kļuva paļāvīga un gavilēdama izsaucās: «Vēl viens mēģinājums, un mēs visu atkal būsim atguvuši atpakaļ.» {LC 177.2}

Luters sacīja ar dziļu noskumšanu, dzirdēdams kas notiek ārpus viņa Vartburgas: «Es vienmēr gaidīju, ka sātans mums dos kādu cirtienu.» Viņš nojauda viltus praviešu patieso dabu un redzēja briesmas, kuras draud patiesībai. Kad pāvests un ķeizars vērsās pret viņu, viņš nesajuta tādu nemieru un tādu bēdu smagumu, kā tagad. Tā saucamie reformācijas draugi bija izvērtušies par viņas ļaunākiem ienaidniekiem. Taisni tās patiesības, kas viņa nemierīgai dvēselei bija nesušas tik lielu prieku un apmierinājumu, tagad bija tapušas draudzēs par šķelšanās un sajukuma cēloni. {LC 177.3}

Reformācijas darbu Luters bija darījis dzīts no Dieva gara, uz sevi nemaz neskatīdamies. Nebija viņam nolūks ieņemt tādu stāvokli, kādā to bija pacēlis pats darbs, nedomāja viņš arī nemaz kautko pamatīgi pārgrozīt. Viņš bija tikai Dieva neizmērījami spēcīgās rokas ierocis. Dažreiz viņš bijās pats par sava darba sekām. Vienreiz viņš bija sacījis; «Kad es zinātu, ka mana mācība būtu bijusi tikai vienam vientiesīgam cilvēkam par kaiti (un to es nezinu, jo viņa ir pats evaņģēlijs), tad labāk es ciestu desmit nāves, nekā šīs mācības neatsaukt.» {LC 177.4}

Bet tagad Vitenberga, īstais reformācijas centrs, pakļuva pate zem fanātisma un nelikumības varas. Lutera mācības nebija vainīgas pie šī briesmīgā ļaunuma, bet visā

Vācijā ienaidnieki krāva vainu uz viņu. Viņš pats sev bieži prasīja, sarūgtināts līdz dvēseles dziļumiem: «Vai tādam jābūt lielā reformācijas darba galam?» Bet atkal, kad viņš lūdza un cīnījās ar Dievu, sirds tam pielija pilna salda miera: «Tas nav mans, bet tavs darbs,» sacīja viņš; «tu nepieļausi, ka caur māņticību vai fanātismu tas tiktu samaitāts.» Tomēr domas, ka viņam šinī izšķirošā brīdī jābūt tālu prom no cīņas lauka, kļuva viņam nepanesamas.

Viņš tāpēc nolēma griezties atpakaļ uz Vitenbergu. {LC 178.1}

Bezkavēšanāsviņšsākagatavotiesuzbriesmupilnoceļu.Viņšskaitījāspieizdzītajiem. Viņa ienaidniekiem bija brīv viņu nokaut; bet viņu draugiem bija aizliegts viņam palīdzēt vaiviņuaizsargāt.Pret viņapiekritējiemķeizara valdībaizlietojastingrākoslīdzekļus.Viņš redzēja, ka evaņģēlijs ir apdraudēts, tāpēc nostājās bez bailēm, lai tā Kunga vārdā cīnītos par patiesību. {LC 178.2}

Kādā kūrfirstam rakstītā vēstulē, pēc tam, kad savu nodomu, atstāt Vartburgas pili, bija izteicis, viņš saka: «Žēlīgais kūrfirsts gan zin, ka es nāku uz Vitenbergu ar daudz stiprāku apsardzību par to, kāda ir viņa, žēlīgā kūrfirsta, apsardzība. Es apsardzību no jūzu žēlastības nemaz negribu prasīt, man šķiet, es žēlīgo kūrfirstu varēšu vairāk sargāt, nekā viņš mani. Bez tam, ja es zinātu, ka jūsu žēlastība varētu un būtu nodomājusi mani sargāt, tad es nemaz nenāktu. Šinī lietā zobens nevar palīdzēt vai dot padomu, vienīgi Dievs te var ko darīt, bez cilvēku roku palīdzības un rūpēm.» {LC 178.3}

Kādā citā vēstulē, kas rakstīta ceļā uz Vitenbergu, Luters piemetināja: «Es gribu paciest žēlīgā kūrfirsta nelabvēlību un visas pasaules dusmas. Vitenbergieši ir manas avis. Dievs manviņas uzticējis.Manviņudēļ irjāiet nāvē. Essagaidu Vācijā lielus nemierus, arkuriem Dievs grib sodīt mūsu tautu.» {LC 178.4}

Viņš uzņēma savu darbu ar lielu uzmanību un pazemību, bet tomēr stingri un noteikti. Viņš sacīja: «Vārdam viss tas jāapgāž un jāizmet laukā, kas ieviesies varas kārtā. Es negribu pret māņticīgiem un neticīgiem lietot spaidu līdzekļus.» «Es bēgu no katra varas darba. Es esmu strādājis par sirds apziņas brīvību. Brīvība ir galvenais ticības pamats.»

Drīz visā Vitenbergā bija zināms, ka Luters ir atgriezies un grib sprediķot. Ļaudis plūda no visām malām, un baznīca bija pilna līdz pēdējai vietiņai. Kancelē kāpis viņš mācīja, pamudināja un sodīja ar lielu gudrību un smalkjūtību. Aizrādīdams uz dažu rīkošanos, kuri gribēdami mises iznīcināt bija lietojuši varu, viņš sacīja: «Mises ir ļauna lieta, viņas ienīst

Dievu; viņas ir iznīcināmas, un es gribētu, ka visā pasaulē tiktu tikai viena evaņģēliska mise noturēta. Bet nebūs nevienu no tās piekritējiem aiz matiem projām raut, dosim

Dievam to godu, lai viņa vārdi strādā, ne mūsu rokas. Kāpēc? jo cilvēku sirdis nav manās rokās. Mums gan ir tiesība runāt, bet ne piespiest kaut ko varas līdzekļiem. Mums būs sludināt vārdn, bet iznākums lai ir tāds, kāds Dievam patīk. Kad un es tomēr nenoturos, tad mani spaidi un manas pavēles būtu tikai kaut kas ārējs, rotāšanās ar spoguļu stariem, mērkaķu spēle, kur nav ne sirds, ne ticības, ne mīlestības. Kur tie trīs trūkst, tur darbs neder nenieka: es nedotu par viņu i bumbiera kātiņu... Dieva vārds iespēj vairāk, nekā kad tu, un es, un mēs visi sakausētum savus spēkus kopā. Tā tad, kam sirdī tas trīskārtējais spēks un kas sirdi guvis, tas ir uzvarējis.» {LC 179.1}

«Es gribu sprediķot, gribu runāt, rakstīt gribu, bet piespiest ar varu es negribu nevienu, jo ticība grib būt brīvi, bez piespiešanas ieaudzēta. Ņemat piemēru no manis. Es nostājos pret atlaīžām, pret pāvestu un visu viņa saimi, tomēr ne ar varu. Es nodarbojos tikai ar Dieva vārdiem. sprediķoju un rakstīju, bet vairāk nekā es nedarīju. Tas tika darīts, kad es gulēju... un daudz tika darīts, tā ka pāvestība tagad pavisam bezspēcīga kļuvusi un viņai tikdaudz atņemts, cik vēl neviens no zemes augstajiem, pat ne ķeizars nav atņēmis. Mana roka nekur nebija klāt, vārds visur rīkojās un izdarīja. Kad es būtu nācis ar naidu un varu, visa Vācija būtu tikusi pārpludināta asinīm. Bet kas tad būtu? Posts pie miesas un dvēseles. Es nekā nedarīju, es ļāvu, lai strādā Dieva vārds.» {LC 179.2}

Dienu no dienas, veselu nedēļu Luters sprediķoja izslāpušam pūlim. Dieva vārds pārvarēja burvības pilno. fanātisko uztraukumu. Evaņģēlijs veda no māņticības tautu atpakaļ uz patiesības cell1. Luteram nebija ne mazākās vēlēšanās satikties ar tiem murgotājiem, kuri ar savu ticību bija sacēluši tik lielu ļaunumu. Viņš zināja, ka tie bija vīri ar saslimušām sprieduma spējam un nesavaldītām kaislībām, kuri, lai gan apgalvoja, ka viņiem esot gaisma no augšienes, nevarēja paciest ne mazāko pretrunu, vai pat draudzīgu atgādināšanu un padomu. Tā kā tie iedomājās sevi par visaugstākām autoritātēm, tad viņi prasīja no ikkatra, atzīt bez kādiem jautājumiem un ierunām viņu prasības. {LC 180.1}

Bet kad tie pieprasīja izrunāšanos ar viņu, Luters bija labprāt uz mieru ar viņiem satikties un tik lieliski atmaskoja viņu lepno iedomību, ka šie krāpnieki visi piepeši atstāja Vitenbergu. {LC 180.2}

Murgošanai uz kādu laiku bija miers, bet dažus gadus vēlāk viņa sākās par jaunu ar vēl jo lielāku sparu un briesmīgākām sekām. Luters sacīja attiecībā uz šīs kustības vadītājiem: «Svētie raksti bija priekš viņiem tikai nedzīvs burts, un visi kliedza: «Garu, garu!» Bet patiesi, es neiešn ar viņiem tur, kur viņu gars tos ved. Lai žēlīgais Dievs mani pasargā no tādas kristīgās baznīcas, kas sastāv tikai no svētiem. Es gribu palikt tur, kur ir vāji, zemi, slimi, kas zin un sajūt savus grēkus, kas ilgojas un iz sirds dziļumiem sauc pēc Dieva, lai gūtu no viņa mieru un palīdzību.» {LC 180.3}

Darbīgākais no šiem murgotājiem, Tomass Mincers, bija vīrs ar ievērojamām spējām, kuras pareizi izlietotas varētu daudz laba veicināt; bet viņš patiesās reliģijas pirmos pamatus nekad nebija mācījies pazīt. Viņš iedomājās, ka Dievs viņam nolicis atjaunot pasauli, un līdzīgi citiem murgotājiem aizmirsa, ka reformas ir jāiesāk pašam pie sevis.

Viņš bija godkārīgs, tīkoja pēc stāvokļa un varas, un negribēja ne uz vienu skatīties, pat uz Luteru ne. Viņš apvainoja reformatorus, ka tie, vienīgi uz bībeli dibinādamies, nodibinot jaunu pāvesta varu tikai citādu. Viņš skaitīja sevi par Dieva aicinātu patiesas reformācijas nesēju. Viņš sacīja: Kam ir šīs gars, tam ir dzīva un īsta ticība, un kaut viņš visā savā mūžā nekad nebūtu redzējis svētos rakstus.» {LC 180.4}

Murgojošie skolotāji likās sevi vadīties no acumirklīgiem iespaidiem, katru dzenuli un katru domu nosaukdami par Dieva balsi; sekas no visa tā bija visbriesmīgākie pārspīlējumi. Daži pat sadedzināja savas bībeles, izsaukdamies: «Burts nāvē, vienīgi gars dara dzīvu. Mincera mācības piemērojās cilvēkiem iedzimtām ilgām pēc brīnišķīgā, un cilvēcīgam lepnumam papilnam tika dota barība, paceļot cilvēku idejas un domas pāri Dieva vārdiem. Tūkstoši pieņēma viņa mācības. Drīzi viņš atmeta kārtību dievkalpošanās un paskaidroja vēl, ka valdniekiem paklausīt nozīmējot tikdaudz, kā kalpot Dievam un velnam. {LC 181.1}

Ļaudis, iesākuši nokratīt pāvestības jūgu, tapa nepacietīgi, juzdami ierobežojošo valsts varu. Mincera revolucionārās it kā no Dieva nākušās mācības noveda viņus tiktāl, ka viņi atraisījās no visa, kas viņus saistīja, un deva pilnu vaļu saviem aizspriedumiem un savām kaislībām. Nāca briesmīgākie nemieri un sacelšanās. un tika asinīm slacīti Vācijas lauki. {LC 181.2}

Dvēseles cīņas, kuras Luters kādreiz ilgi atpakaļ bija izcīnījis Erfurtē, cēlās atkal no jauna ar divreiz tik lielu spēku, kad viņš redzēja, ka murgošanas sekas tiek uzkrautas reformācijai. Augstā pāvestu garīdzniecība stāstīja un daudzi bija gatavi to ticēt ka pie sacelšanās esot vainīgas Lutera mācības. Lai gan apvainojumam nebija ne mazākā pamatojuma, viņš tomēr darīja reformatoram lielas bēdas. Ka patiesība tikusi tā pazemota, padarot viņu par vienkāršu murgošanu, tas likās esam vairāk, nekā viņš to spēja paciest. No otras puses Luters tika ienīsts no dumpinieku vadoņiem, tāpēc ka viņš ne tikai ar savām mācībām pretojoties un neatzīstot viņos dievišķo iedvesmu, bet saucot viņus pat par dumpiniekiem, kas sacēlušies pret pilsonisko kārtību. Luteram atriebdamies viņi to nosauca par vienkāršu krāpnieku. Šķita, ka viņš sev uzkrāvis gan valdnieku, gan tautas ienaidu. Romas draugi priecājās, cerēdami drīz ieraudzīt reformācijas izbeigšanos. Viņi vainoja Luteru pat par tiem maldiem, kurus Luters ar lielāko dedzību bija centies novērst.

Cerēdama iegūt plašāku masu piekrišanu, murgotāju partija pat apgalvoja, ka viņai esot bijis jācieš briesmīgas netaisnības, un kā tas daudzreiz notiek ar tādiem, kas nostājas netaisnības pusē, viņus uzskatīja par mocekļiem. Taisni tie, kas ar visu enerģiju bija reformācijai pretojušies, tika turēti par nežēlības un apspiešanas upuriem un kā tādi visvairāk nožēloti un slavēti. Tas bija sātana darbs, tas pats gars, kuru pirmoreiz redzēja debesīs. {LC 181.3}

Sātans pastāvīgi lūko piekrāpt cilvēkus, ka tie grēku sauc par taisnību un taisnību par grēku. Cik panākumu pilns bija viņa darbs! Cik bieži peļ Dieva kalpus un pārmet tiem, kad viņinoteiktiundrošinostājaspatiesībassarguvietās!Vīrus,kasir ieročisātanarokās,slavē un apkrauj glaimiem, pat uzskata par mocekļiem, bet Dievam uzticīgos, kurus būtu jāpabalsta, uzlūko ar aizdomām un neuzticību un atstāj vienus. {LC 182.1}

Neīstais svētums, viltotā svētu darīšana vēl vienmēr krāpj un māna. Visādos veidos atklājas tas pats gars, kas valdīja Lutera laikā. Vēl šodien cilvēku sirdis tiek novērstas no svētiem rakstiem,liek viņiem sekot pašu jūtam un iespaidiem, pirms tie paklausījuši Dieva likumiem. Nevainību un patiesību apkraut ar pārmetumiem ir sātana vissekmīgākais cīņas paņēmiens. {LC 182.2}

Bez bailēm Luters aizstāvēja evaņģēliju pret uzbrukumiem, kas nāca no visām pusēm. Visās cīņās Dieva vārds izrādījās par varenāko ieroci. Ar šo vārdu viņš cīnījās pret augstprātīgipiesavinātopāvestaautoritātiunzinātnieku racionālistiskofilozofiju,artoviņš kā klints stāvēja pretī murgotājiem. kas gribēja piebiedroties reformācijai. {LC 182.3}

Katrs no šiem pretējiem elementiem pats nostādīja sev blakus vajadzīgās vietas iz svētiem rakstiem, un cilvēku gudrība kļuva par reliģiskās patiesības un atziņas avotu. {LC 183.1}

Racionālisms dievināja prātu un padarīja viņu par reliģijas tiesnesi. Romas baznīca prasīja, ka visi atzītu viņas visaugstākā priestera inspirāciju, kādu nepārtraukti viens no otra mantojuši visi Romas bīskapi, sākot no apustuļa Pētera. Šī Romas mācība dod jo bagātīgu izdevību visādām izvirtībām un ļaunumiem, slēpties zem apustuliskās pavēles segas. {LC 183.2}

Mincera un viņa līdzbiedru iedvesma, kuru tie prasīja atzīt, nebija nekas cits, kā tikai iedomas, un viņu iespaids bija postošs kā priekš cilvēku, tā priekš dievišķās autoritātes. Patiesā Kristus draudze uzskata Dieva vārdus par lielāko iedvestās patiesības krātuvi un visādu garu pārbaudītājiem. {LC 183.3}

Atgriezies Vartburgā, Luters pabeidza savu Jaunās Derības tulkojumu, un drīz vācu tauta dabūja evaņģēliju viņas pašas valodā. No visiem patiesības mīļotājiem tulkojums tika saņemts ar lielu prieku, bet tie, kas labāk izvēlējās cilvēku teikas un likumus, to ar apsmieklu atmeta. {LC 183.4}

Tas vien jau satracināja priesteru domas, ka tauta tagad pate varēs spriest un runāt par Dieva priekšrakstiem, un viņu nezināšana kļūs visiem redzama. Miesas gudrības ieroči bija bezspēcīgi pret gara šķēpu. Roma izlietoja visu savu autoritāti, lai kavētu svēto rakstu izplatīšanos; bet dekrēti, lāsti un mocības bija tikpat bezspēcīgi. Jo vairāk bībeli nolādēja un aizliedza, jo vairāk tauta gribēja zināt, ko viņa māca. Visi, kas vien tik prata lasīt, gribēja paši mācīties un pētīt Dieva vārdus. Visur viņus ņēma līdz, lasīja un atkal lasīja un ātrāk neapmierinājās, kamēr nezināja lielāko daļu no galvas. Kad Luters redzēja, ar kādu piekrišanu Jaunā Derība bija tikusi uzņemta, viņš steidzīgi sēdās pie Vecās Derības tulkošanas, un tiklīdz kāds gabals bija pabeigts, viņš tūliņ laida to klajā. {LC 183.5}

Kā pilsētā, tā uz laukiem, visur ar vienādu prieku apsveica Lutera rakstus. «Ko Luters. un viņa draugi sarakstīja, to citi drangi izplatīja. Mūki, kuri bija pārliecinājušies par klostera solījuma nelikumību un pēc ilgās bezdarbības atkal vēlējās vest darbīgu dzīvi, bet kuriem priekš Dieva vārdu sludināšanas trūka zināšanas, apstaigāja provinces un pārdeva Lutera grāmatas. Bija ļoti daudz tādu uzņēmīgu ceļotāju.» Bagāti un nabagi, mācīti un nemācīti visi ar lielu interesi lasīja šos rakstus. Vakarā sādžas skolotājs lasīja tos priekšā pie pavarda uguns sapulcējušamies pulciņiem. Ikreizes patiesība pārliecināja kādu klausītāju, vārds tika ar prieku uzņemts, un viņi paši stāstīja citiem priecīgo vēsti. {LC 183.6}

Bībeles vārdi bija piepildījušies: «Kad tavi vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.»1 Svēto rakstu studēšana izdarīja jo dziļu pārmaiņu tautas dvēselē. Pāvestu kundzība saviem pavalstniekiem bij uzlikusi dzelzs jūgu, tas viņus turēja nezināšanā un nospieda grēkā un zemībā. Tlkai formas māņticīgi ievēroja un uzticīgi glabāja;bet viņāmkalpojotnetika nesirdijneprātamkas. Luterasprediķi,kurirādījaDieva skaidrās patiesības, un pats vārds, kas vienkārši tautai tika ielikts rokā, bija atraisījuši dusošos spēkus un spodrināja nn izdaiļoja ne tikai tautas dvēseli, bet deva arī prātam jaunu spēku un stiprumu. {LC 184.1}

Ļandis no visādām kārtām, ar bībeli rokā, varēja redzēt aizstāvam reformāciju. Pāvesta piekritēji, kuri bībeles studēšanu atstāja priesteriem un mūkiem, tagad viņus uzaicināja iestāties un apgāzt jaunās mācības. Bet nepazīdami ne svētos rakstus, ne Dieva spēku, viņi pilnīgi tika sakauti no tiem, kurus viņi bija nosaukuši par nemācītiem un ķeceriem. Kāds katoļu rakstnieks izteicās: «Par nelaimi Luters saviem pēctečiem samācījis, kn ticībai jābūt dibinātai vienīgi uz svētiem rakstiem.» Veseliem bariem ļaudis salasījās un klausījās, kā vīri ar zemu izglītību aizstāvēja patiesību un sprieda pat ar mācītiem un ievērojamiem teologiem. Kļuva redzama lielo vīru kauna pilnā nezināšana, kad viņu pierādījumiemstājās pretī ar vienkāršu Dieva vārdu mācību. Sievas un bērni, amatnieki un kareivji zināja labāk svētos rakstus, nekā mācīti doktori un priesteri. {LC 184.2}

Starpība starp evaņģēlija mācekļiem un pāvestīgās māņticības aizstāvjiem bija redzama ne tikdaudz pie zinātniekiem, kā pie vienkāršās tautas. «Vecās baznīcas atbalsti bija atstājušas novārtā valodu zināšanas un zinātniskās studijas un viņu vietā stājas studējošā jaunatne, kas pētīja rakstus un kura mīlēja senatnes slavenos gara pieminekļus. Šīs gaišās galvas, šie bezbailīgie vīri ieguva tādas zināšanas, ar kurām ilgi neviens nedrīkstēja mērīties. {LC 185.1}

Kad romiešu garīdzniecība redzēja, ka viņas sapulces tiek mazāk apmeklētas, viņa sauca valsts iestādes palīgā un ar visiem viņas varā atrodošamies līdzekļiem mēģināja atdabūt klausītājus. Bet tauta jaunajās mācībās bija atradusi to, kas apmierina dvēseles prasības un novērsās no tiem, kas to tik ilgi bija barojuši ar māņticīgiem paradumiem un cilvēku teikām. {LC 185.2}

Kadkautkur iedegās patiesības sludinātāju vajāšanas, viņi ievēroja Kristusvārdus: «Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu.» Gaisma iespiedās visur. Bēguļi kaut kur atrada viesmīlīgas durvis, kuras viņiem atdarījās, un tur palikuši viņi sludināja Kristu; dažreiz baznīcā, bet kad viņiem šo tiesību liedza, tad privātās mājās, vai zem klajas debess. Kur viņi kādreiz bija dzirdēti, tur bija iesvētīts dievnams. Ar tādu enerģiju un paļāvību sludināta patiesība izplatījās visur ar neatturamu spēku. Par velti sauca palīgā baznīcas un pilsoniskās valdīšanās priekš ķecerības apslāpēšanas. {LC 185.3}

Par velti bija cietums, spīdzināšana, uguns un zobens. Tūkstoši ticīgo apliecināja savu ticību ar savām asinīm, un darbs gāja uz priekšu. Vajāšanas bija tikai priekš tam, lai tiktu izplatīta patiesība un lai murgošana, kuru sātans bija centies ar pēdējo savienot, panāktu to, ka jo spilgtāki izceltos starpība starp Dieva darbu un sātana darbu. {LC 185.4}

Nodaļa 11 - Firstu Protests

Vācijas kristīgo firstu protests Špeieras reihstāgā 1529. gadā ir viena no viscēlākajām liecībām, kas jebkad izteiktas reformācijas labā. Šo Dieva vīru drosme, ticība un nelokāmība panāca domu un sirdsapziņas brīvību turpmākajiem gadsimtiem. Viņu protests reformētajai draudzei deva vārdu "protestanti", tā principi ir "pati protestantisma būtība".

(1)

Reformācijai bija pienākusi tumša un draudoša diena. Neskatoties uz Vormsas ediktu, kas Luteru pasludināja ārpus likuma un aizliedza mācīt viņa doktrīnas vai arī tām ticēt, impērijā plašos apmēros virsroku jau bija guvusi reliģiskā iecietība. Dieva aizgādība savaldīja patiesībai naidīgos spēkus. Lai gan Kārlis V bija apņēmies reformāciju iznīcināt, tomēr daudzreiz, kad viņš jau pacēla roku sitienam, tas bija spiests to atkal nolaist. Vairākkārt šķita, ka Romas pretinieku tūlītēja iznīcināšana ir pilnīgi neizbēgama, tomēr kritiskajā brīdī vai nu pie zemes austrumu robežas parādījās turku armijas vai arī Francijas karalis, vai pat pāvests greizsirdībā uz imperatora pieaugošo varu sāka ar viņu karot, un šo tautu strīdu un nemiera vidū reformācijai tika dota izdevība nostiprināties un arī izplatīties.

Tomēr pienāca laiks, kad pāvestīgie valdnieki pārtrauca savstarpējo ķildošanos, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret reformatoriem. 1526. gadā Špeierā sasauktais reihstāgs katrai valstiņai līdz vispārēja koncila sanākšanai reliģijas jautājumos bija devis pilnīgu rīcības brīvību, (198) bet jau 1529. gadā, kad vēl nebija izgaisušas briesmas, kuru iespaidā tikagūta šī labvēlīgāpiekāpšanās, imperators pieprasīja reihstāguŠpeierāsasauktnojauna, lai iznīcinātu ķecerību. Ja vien iespējams, firstu nostāšanos pret reformāciju cerēja panākt miermīlīgā ceļā, bet, ja tas neizdotos, Kārlis V bija gatavs ķerties pie zobena.

Pāvesta piekritēji līksmoja. Viņi Špeierā ieradās lielā skaitā un atklāti pauda savu naidu pret reformatoriem un visiem to labvēļiem. Melanhtons sacīja: "Mēs esam pasaules lāsts un saslaukas, bet Kristus uzlūkos savus nabaga ļaudis un tos pasargās." (2) Evaņģēliskajiemfirstiem, kas piedalījās reihstāgā, pat savās apmešanās vietās bija aizliegts pieļaut Evaņģēlija sludināšanu. Bet Špeieras iedzīvotāji slāpa pēc Dieva Vārda, un, neskatoties uz visiem aizliegumiem, tūkstoši pulcējās uz dievkalpojumiem Saksijas kūrfirsta kapelā.

Tas pasteidzināja krīzi. Valdības vēstījums reihstāgam darīja zināmu imperatora prasību atcelt lēmumu par sirdsapziņas brīvības piešķiršanu, jo tas it kā esot radījis lielas nekārtības. Šī patvaļīgā rīcība satrauca evaņģēliskos kristiešus un modināja viņos sašutumu. Kāds no viņiem izteicās: "Kristus atkal ir kritis Kajafas un Pilāta rokās." Romas piekritēji kļuva vēl niknāki. Viens no fanātiskajiem pāvesta atbalstītājiem paziņoja: "Turki ir labāki par luterāņiem, jo turki ievēro gavēņa dienas, bet luterāņi tās apgāna. Ja mums jāizvēlas starp Dieva Svētajiem Rakstiem un baznīcas senajiem maldiem, tad noraidīt vajadzētu pirmos." Bet Melanhtons piezīmēja: "Ikvienā pilnsapulcē Fābers uz mums, evaņģēlistiem, met kādu jaunu akmeni." (2)

Reliģiskā iecietība bija noteikta ar likumu, un tāpēc evaņģēliskās valstiņas nolēma pretoties šo tiesību neievērošanai. Luters, kas vēl atradās Vormsas edikta lāsta varā, Špeieras sanāksmē nedrīkstēja piedalīties, bet viņa vietā nostājās tā līdzstrādnieki un firsti, kurus Dievs šajā kritiskajā brīdī bija pamudinājis aizstāvēt patiesības lietu. (199)

Reformatora agrākais aizbildnis dižciltīgais Saksijas Fridrihs jau bija miris, bet viņa brālis hercogs Jānis, kas pēc tā nāves nāca tronī, priecīgi apsveica Evaņģēliju un, lai gan ļoti mīlēja mieru, parādīja lielu enerģiju un drosmi visos jautājumos, kas saistījās ar ticību.

Priesteri pieprasīja, lai visas valstiņas, kas pieņēmušas reformāciju, bez ierunām pakļautos Romas lēmumiem. Turpretī reformatori vēlējās jau iepriekš piešķirtās brīvības atzīšanu. Viņi nevarēja piekrist, ka zemes, kas ar tādu prieku bija pieņēmušas Dieva Vārdu, tagad no jauna nonāktu pāvesta pārvaldībā.

Beidzot tika ieteikts kompromiss, lai Vormsas ediktu stingri ievērotu tur, kur reformācija vēl nav nostiprinājusies, "kur ļaudis no tās bija atteikušies un kur to nevarēja ieviest, neizsaucot tautas sacelšanos, – tur visur nedrīkst pieļaut jaunu reformu ienākšanu, nedrīkst apspriest nevienu strīdīgu jautājumu, nedrīkst aizliegt misi un nedrīkst pieļaut, lai kāds Romas katolis pieņemtu luterānismu". (2) Šo priekšlikumu par lielu gandarījumu pāvesta priesteriem un prelātiem reihstāgs atzina par pieņemamu.

Ja šis edikts iegūtu likuma spēku, tad "reformāciju nebūtu iespējams ne paplašināt (..), kur to vēl nepazina, ne nostiprināt uz drošāka pamata (..), kur tā jau pastāvēja". (2) Ar to būtu aizliegta vārda brīvība. Netiktu pieļauta nekāda atgriešanās. Turklāt vēl pieprasīja, lai reformācijaspiekritējitūlītpakļautosvisiemšiemierobežojumiemun aizliegumiem.Likās, ka pasaules cerība ir tuvu izdzišanai. "Romas hierarhijas atjaunošana noteikti atgrieztu vecosļaunumus",un tadviegli varētu atrastiemeslu"tā darba iznīcināšanai,ko jautikstipri bija iedragājis" fanātisms un nevienprātība. (2)

Evaņģēliskajai partijai sanākot uz apspriedi, tie tagad viens uz otru raudzījās ārkārtīgi apmulsuši. Cits citam jautāja: "Ko darīt?" Uz spēles bija liktas pasaulei ļoti svarīgas vērtības. Vai reformācijas vadoņiem vajadzētu padoties un pieņemt šo ediktu? (200) Cik viegli gan šajā tik nozīmīgajā brīdī varēja izšķirties par nepareizu rīcību! Cik daudzus ticamus aizbildinājumus un atzīstamus iemeslus varēja atrast padevības attaisnošanai!

Luterāņu firstiem garantēja netraucētu savas reliģijas īstenošanu dzīvē. Tā pati labvēlība attiecās arī uz visiem viņu pavalstniekiem, kas bija pieņēmuši reformētos uzskatus pirms šī likuma izdošanas. Vai viņi ar to nevarēja apmierināties? Padošanās novērstu daudz briesmu. Un cik daudz nezināmu varbūtību un cīņu var rasties tālākas pretošanās dēļ! Kas zina, kādas izdevības nesīs nākotne? Pieņemsim mieru, satversim Romas pasniegto eļļas koka zaru un sadziedināsim Vācijas rētas! Ar šāda veida argumentiem reformatori būtu varējuši attaisnot tā ceļa iešanu, kas pēc noteikta laika neglābjami sagrautu visu viņu lietu.

"Laimīgā kārtā tie spēja saprast, uz kāda principa pamatojās šī vienošanās, un tādēļ rīkojās ticībā. Kas bija šis princips? – Romas tiesības apspiest sirdsapziņas brīvību un aizliegt lasīt Rakstus, – lūk, tāda tā patiesā būtība. Bet vai viņi paši un viņu protestantiskie pavalstnieki nedrīkst baudīt reliģisko brīvību? Drīkst, bet tikai kā labvēlību, ko paredz vienošanās, bet nevis kā savas tiesības. Un visā citā, ko vienošanās neparedzēja, noteicošajam vajadzēja būt lielajam autoritātes principam, sirdsapziņa netika ņemta vērā, nekļūdīgais soģis paliktu Roma, un tai vajadzētu paklausīt. Ieteiktās vienošanās pieņemšana faktiski nozīmētu, ka reliģisko brīvību var attiecināt vienīgi uz reformēto Saksiju, bet visā pārējā kristīgajā pasaulē brīva Rakstu pētīšana un reformētās ticības apliecināšana būtu noziegums, kas sodāms ar cietumu un sadedzināšanu uz sārta. Vai viņi drīkstēja piekrist reliģiskās brīvības ierobežošanai? Vai varēja pasludināt, ka reformācija jau sasniegusi savu tālāko teritoriju un ka tā vairs nepaplašināsies ne par vienu vienīgu akru? Un tur, kur šajā stundā noteicošais ir Romas iespaids, tās virsvaldībai jāpastāv mūžīgi? Vai, tā rīkojoties, reformatoriem būtu ar ko aizbildināties, un vai tie varētu justies nevainīgi par to simtu un tūkstošu asinīm, kam šīs vienošanās rezultātā pāvestības kontrolētajās zemēs būtu jāupurē dzīvība? (201) Tā šajā liktenīgajā stundā būtu nodevība pret Evaņģēlija lietu un kristīgās pasaules brīvību." (5) Viņi drīzāk bija gatavi "upurēt visu: pat savas valstis, savus kroņus un savu dzīvību". (2)

"Mēs noraidām šo lēmumu," sacīja firsti. "Sirdsapziņas lietās vairākumam nav nekādas varas."Firstuvalstiņupārstāvjipaziņoja:"1526.gadāizdotajamdekrētammēsesamparādā mieru, ko tagad bauda impērija, tā atcelšana Vāciju piepildītu ar ķildām, grūtībām un nesaskaņām. Reihstāgam nav tiesību darīt kaut ko vairāk par reliģiskās brīvības saglabāšanu līdz koncila sanākšanai." (2) Valsts pienākums ir aizsargāt sirdsapziņas brīvību, un tā ir robeža tās autoritātei reliģijas jautājumos. Ikviena laicīgā valdība, kas ar varas palīdzību mēģina regulēt vai uzspiest reliģiskos pienākumus, upurē tieši to principu, par kuru tik cildeni cīnījās evaņģēliskie kristieši.

Pāvesta piekritēji apņēmās sagraut šo, kā viņi to sauca, "nekaunīgo ietiepību". Savu darbu tie iesāka, pūloties izraisīt šķelšanos reformācijas piekritēju vidū un iebiedēt visus tos, kas vēl nebija atklāti nostājušies tās pusē. Beidzot visu brīvo pilsētu pārstāvjus uzaicināja ierasties reihstāgā, lai tie atbildētu, vai pieņems priekšlikuma nosacījumus. Tie lūdza laiku, lai varētu apdomāties, bet veltīgi. Tomēr kritiskās pārbaudes brīdī gandrīz puse nostājās reformatoru pusē. Tie, kas šādā veidā atsacījās upurēt sirdsapziņas brīvību un tiesības personīgi spriest, labi zināja, ka viņu nostāja tos turpmāk pakļaus kritikai, lāstiem un vajāšanām. Viens no delegātiem sacīja: "Mums vai nu jāaizliedz Dieva Vārds, vai jātiek sadedzinātiem." (2)

Imperatora pārstāvis reihstāgā karalis Ferdinands redzēja, ka dekrēts izsauks nopietnu šķelšanos, ja firstus nebūs iespējams noskaņot par labu tā pieņemšanai un atbalstīšanai. Tāpēc viņš centās tos pierunāt un pārliecināt, labi zinādams, ka varas pielietošana tādus vīrus padarīs tikai vēl apņēmīgākus. Viņš "lūdza firstus pieņemt dekrētu, apliecinot, ka imperators par to būs sevišķi pateicīgs". (202) Bet šie uzticīgie vīri atzina Autoritāti, kas stāv pāri laicīgajiem valdniekiem, tādēļ mierīgi atbildēja: "Mēs ķeizaram gribam paklausīt visās lietās, kas var kalpot miera uzturēšanai un Dieva pagodināšanai." (2)

Beidzot reihstāga klātbūtnē karalis kūrfirstam un viņa draugiem paziņoja, ka "ediktu imperators izteiks dekrēta formā" un ka tiem "atliek vienīgi padoties vairākumam". To pateicis, viņš atstāja sapulci, nedodams reformatoriem izdevību apspriesties vai atbildēt. "Bez panākumiem viņi sūtīja delegāciju lūgt karali atgriezties." Uz visiem protestiem viņš tikai atbildēja: "Tas ir izšķirts jautājums, atliek tikai pakļauties." (2)

Imperatora partija bija pārliecināta, ka kristīgie firsti stingri turēsies pie Svētajiem Rakstiem, uzsverot, ka tie stāv pāri cilvēku doktrīnām un prasībām, un viņi pavisam labi saprata, ka visur, kur vien pieņems šo principu, pāvestība tiks pilnīgi atmesta. Bet kopš tā laika līdzīgi tūkstošiem citu, kas arī skatās tikai uz "redzamām lietām", tie sevi mierināja, ka imperatora un pāvesta lieta ir stipra, bet reformatori vāji. Ja reformatori būtu paļāvušies vienīgi uz cilvēcisko atbalstu, tad tiešām arī būtu izrādījušies tik vāji, kā viņus iedomājās pāvestības piekritēji. Bet, lai gan skaitā nedaudzi un Romas ienīsti, tie tomēr bija stipri. Ar "reihstāga lēmumu" tie griezās pie "Dieva Vārda un imperatoru Kārli V pārsūdzēja pie Jēzus Kristus, ķēniņu Ķēniņa un kungu Kunga". (4)

Tā kā Ferdinands bija atteicies ievērot viņu sirdsapziņas pārliecību, tad, neskatoties uz viņa prombūtni, firsti nolēma savu protestu paziņot nacionālajam koncilam. Tā tika sastādīta svinīgā deklarācija, kuru iesniedza reihstāgam:

"Ar šo mēs protestējam Dieva, mūsu vienīgā Radītāja, Uzturētāja, Glābēja un Pestītāja, priekšā, kas reiz būs arī mūsu Soģis, kā arī visu cilvēku un visu radījumu priekšā, ka ne mēs, ne mūsu ļaudis nekādā veidā nepiekrītam šim dekrētam visās lietās, kas runā pretī Dievam, (203) Viņa Svētajam Vārdam, mūsu labajai sirdsapziņai un mūsu dvēseļu glābšanai."

"Kā gan mēs varam apstiprināt šo ediktu! Kā lai piekrītam, ka, ja varenais Dievs aicinātu kādu cilvēku atzīt Viņu, tad šis cilvēks tomēr nedrīkstētu pieņemt Dieva atzīšanu? Nav nevienas drošas mācības, izņemot tikai tās, kas atbilst Dieva Vārdam.(..) Kungs aizliedz jebkuras citas doktrīnas mācīšanu (..). Svētie Raksti izskaidrojami, ņemot palīgā citus skaidrāk izteiktus tekstus, (..) šī svētā Grāmata ir viegli saprotama un izkliedē tumsu visās kristietim nepieciešamajās zināšanās. Mēs ar Dieva žēlastību esam apņēmušies turpināt skaidri sludināt Viņa vienīgo Vārdu, kā tas ietverts Bībelē, Vecās un Jaunās Derības grāmatās, nepieliekot neko, kas runātu šim Vārdam pretī. Dieva Vārds ir vienīgā patiesība, tas ir kā droša mēraukla visām doktrīnām un dzīvei un nekad nevar kļūdīties vai mūspievilt.Kasceļuzšīpamata,taspastāvēspretvisiemellesspēkiem,kamērvisacilvēku iedomība, kas pret to saceļas, kritīs Dieva vaiga priekšā."

"Šī iemesla dēļ mēs noraidām mums uzlikto jūgu. Tajā pašā laikā mēs ceram, ka imperatora majestāte izturēsies pret mums, kā pienākas kristīgam firstam, kas mīl Dievu pāri pār visām vērtībām, un mēs paziņojam, ka esam gatavi parādīt viņam, kā arī jums, žēlīgie kungi, visu mīlestību un paklausību, kas ir mūsu taisnīgs un likumīgs pienākums."

(4)

Uz reihstāgu tas atstāja dziļu iespaidu. Lielāko daļu protestantu drosme pārsteidza un satrauca. Nākotne viņiemšķita vētraina un nedroša. Šķelšanās, strīdi un asinsizliešana likās neizbēgama. Bet reformatori, pārliecināti par savas lietas taisnīgumu un paļaudamies uz Visvarenā roku, bija "pilni drosmes un apņēmības".

"Principi, kas ietverti šajā slavenajā protestā, veido protestantisma būtību. Šis protests tātad vēršas pret diviem cilvēku sagrozījumiem ticības lietās: pret pasaulīgas varas iejaukšanos un pret baznīcas patvaļu. (204) Šo sagrozījumu vietā protestantisms sirdsapziņas varu nostāda pāri valsts varai un Dieva Vārda autoritāti pāri valdošās baznīcas autoritātei.Vispirmstasneatzīstvalstsvarasiejaukšanosdievišķāslietās,līdzarpraviešiem unapustuļiemsakot:"MumsDievamjāpaklausavairāknekācilvēkiem."NeaizskarotKārļa V kroni, tas paaugstina Jēzus Kristus kroni. Tomēr protests sniedzas vēl tālāk, jo tajā tiek izcelts princips, ka visai cilvēku mācībai jāpakļaujas Svētajiem Rakstiem." (4) Turklāt protestanti vēl uzskatīja, ka viņiem ir tiesības brīvi izteikt savu ticības pārliecību. Tie vēlējās ne tikai ticēt un paklausīt, bet Dieva Vārdā ietvertās patiesības mācīt arī citiem, neatzīstot, ka priesteriem vai valsts ierēdņiem būtu kaut kādas tiesības te iejaukties. Špeieras protests bija svinīga liecība pret reliģisko neiecietību, kā apstiprinājums tam, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības pielūgt Dievu saskaņā ar savas sirdsapziņas pārliecību.

Deklarācija tika iesniegta. Tā palika atmiņā cilvēku tūkstošiem un ir reģistrēta Debesu grāmatās, kur nekādas cilvēciskas pūles to nevar izdzēst. Visa evaņģēliskā Vācija protestu pieņēma kā savas ticības izskaidrojumu. Daudzi cilvēki šajā deklarācijā saskatīja jaunas un labākas ēras apsolījumu. Viens no firstiem Špeieras protestantiem sacīja: "Lai Visvarenais, kurš jums devis žēlastību un enerģiju atklāti un bezbailīgi apliecināt savu ticību, pasargā jūs šajā kristīgajā nelokāmībā līdz mūžības dienai." (4)

Ja reformācija, lai nodrošinātu sev mieru, pēc zināmu panākumu iegūšanas būtu piekritusi saskaņoties ar apstākļiem, tad tā paliktu neuzticīga Dievam un līdz ar to izsauktu pati savu bojāeju. Šo cildeno reformatoru piedzīvojums satur mācību visiem nākamajiem laikmetiem. Sātana darba metodes cīņā pret Dievu un Viņa Vārdu nav mainījušās, viņš joprojām ar tādu pašu neiecietību pretojas Rakstiem, ja tos, tāpat kā sešpadsmitajā gadsimtā, izvirza par dzīves vadoni. Mūsu laikā no Dieva Vārda mācībām un priekšrakstiem atkāpjas ļoti plašos apmēros, tāpēc atkal vajadzētu atgriezties pie lielā protestantu principa – Bībele un vienīgi Bībele ir ticības un pienākumu mēraukla. (205) Ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem sātans vēl vienmēr cenšas iznīcināt reliģisko brīvību. Pretkristīgā vara, kuru noraidīja Špeieras protestanti, tagad ar atjaunotu enerģiju mēģina nostiprināt savu zaudēto virskundzību. Un arī šodien reformas vienīgā cerība ir tā pati nesvārstīgā uzticība Dieva Vārdam, kas atklājās reformācijas krīzes laikā.

Parādījās protestantiem draudošu briesmu pazīmes, bet bija redzami arī pierādījumi, ka uzticīgos aizsargā dievišķa roka. Ap šo laiku Melanhtons pa Špeieras ielām uz Reinas pusi steidzīgi vadīja kādu savu draugu Saimonu Grīnausu, lūdzot viņu nekavējoties celties pāri ūdeņiem. Tas bija ļoti izbrīnījies par šādu steigu. Tad Melanhtons sacīja: "Man parādījās nepazīstams, vecs, nopietna un svinīga izskata vīrs un paziņoja: "Ferdinands tūlīt sūtīs ierēdņus apcietināt Grīnausu."

Tajā dienā Grīnauss tiešām bija sašutis par kāda vadoša katoļu doktora Fābera svētrunu unnoslēgumāizteicaprotestupret"dažupretīgumalduaizstāvēšanu". Fāberssavasdusmas nelika manīt, bet tūlīt devās pie karaļa, no kura saņēma pavēli apcietināt uzmācīgo Heidelbergas profesoru. Melanhtons nešaubījās, ka Dievs, lai glābtu viņa draugu, bija sūtījisvienu nosaviemsvētajiemeņģeļiemtoiepriekšbrīdināt.Reinas krastāviņšnekustīgi gaidīja, kamēr upes ūdeņi Grīnausu šķīra no tā vajātājiem. "Beidzot," izsaucās Melanhtons, kad ieraudzīja draugu jau pretējā krastā, "beidzot viņš ir izrauts no to cilvēku nežēlīgās rīkles, kas slāpst pēc nevainīgo asinīm." Mājās atgriezies, Melanhtons uzzināja, ka, kārojot apcietināt Grīnausu, ierēdņi namu jau ir pārmeklējuši no augšas līdz apakšai.

Šīs zemes vareno valdnieku priekšā reformācijai vajadzēja atklāties vēl iespaidīgākā veidā. Karalis Ferdinands bija atteicies uzklausīt evaņģēliskos firstus, tomēr viņiem tika sniegta izdevība savu lietu izteikt imperatora un sapulcējušos baznīcas un valsts augstāko ierēdņu klātbūtnē. (206) Nākošajā gadā pēc Špeieras protesta Kārlis V sasauca reihstāgu Augsburgā, lai, cik iespējams, klusinātu impēriju satraucošās nesaskaņas. Viņš paziņoja, ka šo sanāksmi ir nodomājis vadīt pats personīgi. Tur ierasties uzaicināja arī protestantu pārstāvjus.

Reformācijai draudēja lielas briesmas, bet tās aizstāvji joprojām savu lietu uzticēja Dievam un svinīgi solījās neatteikties no Evaņģēlija. Saksijas kūrfirstu viņa padomnieki centās pierunāt neierasties reihstāgā. Viņi domāja, ka imperators firstus aicinot tikai tāpēc, lai viņus ievilinātu lamatās. "Vai nav pārdroši ieslēgties pilsētas mūros kopā ar tik varenu ienaidnieku?" Tomēr citi augstsirdīgi iedrošināja: "Lai tikai firsti izturas drosmīgi, un Dieva lieta būs glābta. Dievs ir uzticīgs, Viņš mūs neatstās." (5) Kūrfirsts ar savu svītu tomēr devās ceļā uz Augsburgu. Visi apzinājās viņam draudošās briesmas, tādēļ daudziem bija noskumis vaigs un satraukta sirds. Bet Luters, kurš viņus pavadīja līdz Koburgai, viņu pagurušo ticību uzmundrinot, dziedāja šī ceļojuma laikā uzrakstīto himnu: "Dievs Kungs ir