TABASCO 02 by Uldis bertāns

Renārs Bīrmanis

par dzīves dēļiem 7 mēneši ceļotāja grāmatā Vasaras veģetārais

gaspačo MONTA DIŠLERE

ROZĀ ZAĶIS AR KVADRU

ŪDENS KRĀČU BRUŅINIEKI

TABASCO Masu informācijas līdzekļa reģistrācijas numurs: LV40008095739 Izdevējs: Biedrība “Adrenalin.lv“ E-pasts: zurnals@tabasco.lv tālr.: +371 27840211 http://www.tabasco.lv Redakcija: Adrese: Atlasa ielā 7a-214, Rīga E-pasts: redakcija@tabasco.lv tālr.: +371 27840211 Redaktore: Kate Kļave E-pasts: kate@tabasco.lv Direktors: Uldis Bertāns E-pasts: uldis@tabasco.lv Žurnālisti: Artis Grinbergs E-pasts: artis@tabasco.lv Kate Kļave E-pasts: kate@tabasco.lv Renārs Kārkliņš E-pasts: renars@tabasco.lv Uldis Bertāns E-pasts: uldis@tabasco.lv

Vasara kājām gaisā Laika prognoze - šorti/krekliņš. Fonā skan AC/DC Thunderstruck - gluži kā pirms starta MX pro klasē pirmajā superkausa posmā.. Nu, ko, laižam sajūgu vaļā un dodam ručkā! TABASCO 02 ir gaisā! Paldies visiem par pozitīvajiem lādiņiem kopš pirmā numura iznākšanas, tiešām bijām pārsteigti par lielo atsaucību. Nu latiņa ir uzstādīta un atliek vien turēt buru! Mēs turpināsim jūs iepazīstināt ar cilvēkiem, kas dzīvo, nevis eksistē un ir kā piemērs mums un jums, lai savu ikdienu padarītu daudz krāsaināku. Tāpat būsim Tavs ceļvedis aktīvās dzīves notikumos. Un es zinu, ka tieši Tu šovasar pamēģināsi ko jaunu un kājām gaisā. Lasām, skatāmies video un tiekamies ja ne pludmalē, tad dullākajos pasākumos – viennozīmīgi! Un atceries uz darbu jābrauc ar velo, jo tā ir attieksme!

Makets: Soul Ad Agency (Soul.lv) Vāka foto: Brian Nevins/Red Bull Content Pool Atlēte: Maya Gabeira Fotogrāfi: Jānis Saļms Renārs Kārkliņš Video: Renārs Kārkliņš Jānis Saļms Reklāmas ievietošana: tālr.: +371 27840211 E-pasts: reklama@tabasco.lv

Uldis Bertāns

6 ĒDIENKARTE 8 RENĀRS BĪRMANIS 10 PUNK FASHION 20 MONTA DIŠLERE KIRILKO 22 CEĻOJUMS - VJETNAMA 30 DRIFTS 36 10 JAUTĀJUMI 40 SAJŪTU MEDNIEKI 42

PRIEKŠVĀRDS/SATURS

NOTIKUMI

DOWNHILL

7. un 8. maijs – Baldone, Riekstukalns - downhill sezonas atklāšana. Viens no ekstrēmākajiem sporta veidiem ekstrēmo saimē, kurš šogad savus apgriezienus uzņems jaunā norises vietā – Riekstukalnā. Šis būs Latvijas DH kausa 1.posms. Pasākuma organizatori sola, ka interesanti būs visiem- gan DH braucējiem, gan skatītājiem. Riekstukalna stāvajās un ne tik stāvajās nogāzēs no organizatoru puses būs sarūpēti dažādi pavasarīgi pārsteigumi, kuri būs nopietni izaicinājumi visiem – tieši tāpēc arī Tev tur ir jābūt! Tiekamies Riekstukalnā!

BMX

Pirmo reizi Latvijā, no maija līdz septembrim, sešu posmu ietvaros norisināsies starptautiska mēroga BMX sacensības “BMX Grand Prix Latvia”. Pirmais posms jau 15. maijā Ventspilī. Pirmais “BMX Grand Prix Latvia” posms notiks 15. maijā Ventspilī, bet pēc tam sekos sacensības Madonā, Burtniekos, Saldū un Smiltenē. Lielais fināls (“Grand Finale”) paredzēts 25. septembrī Rīgā, Mežaparkā. Visi seši posmi norisināsies svētdienās un to sākums - plkst. 12.00.

Ceļš uz RED BULL BC ONE pasaules čempionātu sākas Rīgā

2011. gadā breakdance sacensībās formātā “viens pret vienu” un Red Bull BC One Pasaules čempionāts piedzīvos ko interesantu - otro reizi septiņu gadu laikā piedalīties varēs jebkurš. Arī no Latvijas. Arī pavisam nezināms B-Boy, kas savu talantu apzināti slēpis no publikas acīm, tagad varēs iznākt un cīnīties par vietu pasaules finālā Krievijā, lai nokļūtu līdzās pasaules labākajiem break dance meistariem. Sestdien, 14. maijā, plkst 19.00 klubā Godvil notiks Red Bull BC One Baltic Cypher – atlase, kurā latvieši, igauņi un lietuvieši cīnīsies par vienīgo biļeti uz nākamo čempionāta atlases līmeni – pasaules kvalifikācijas sacensībām Stambulā. Tu vari kļūt par šo aizraujošo sacensību liecinieku un novērtēt ne tikai Baltijas dalībnieku labākās breakdance kustības, bet arī pasaules līmeņa priekšnesumu, jo pasākumu tiesās trīs nu ļoooti atzīti breakdance pasaules dejotāji: Lilou no Francijas (Red Bull BC One čempions 2005. un 2009. gadā), Benny no Vācijas (Flying Steps crew) un šī gada pasaules čempionāta mājvietas pārstāvis Tony Rock no Krievijas (Top 9 crew). Red Bull BC One Baltic Cypher vadīs MC Trix no Apvienotās Karalistes, bet muzikālo atmosfēru nodrošinās DJ Mamania (LT), AG (LV) un DJ Möls (EE). Pasākuma afterparty ar koncertu iegriezīs Gacho, bet pasākuma laikā īpašs priekšnesums no MC Trix (UK) & DJ Mesia (GER) dzīvajā ar savu „James Brown show“. Ja tomēr jūti sevī spēku būt dalībniekos, ne skatītājos, reģistrējies Red Bull BC One Baltic Cypher www.redbull.lv Kopš savas parādīšanās 2004. gadā, Red Bull BC One ir kļuvušas par atzītākajām pasaules sacensībām retajā breakdance formātā „viens pret vienu“, nevis komandās jeb „crew“. Līdz šim cīnīties varēja tikai speciāli uzaicināti B-Boys, kas savu māku bija pierādījuši jau citos pasaules līmeņa mačos. Taču šogad viss ir citādi. Red Bull BC One nolēma veikt svaigu asiņu iepludināšanu jau zināmajā B-Boy pasaules ķermenī, izveidojot daudzslāņainu atlases sistēmu, kas ļaus jebkuram pierādīt savas spējas, tomēr nodrošinās, ka prestižo sacensību finālā redzam tikai labākos.

NOTIKUMI

ANTIGRAVITĀTE

Iespēja jauniešiem izmēģināt savus spēkus pirmajā Rīgas skolu čempionātā ekstrēmajos sporta veidos – “Antigravitāte 2011″. Skeitbords, inline un BMX freestyle disciplīnas būs izaicinājums katram, kurš ņems dalību šajā aizraujošajā pasākumā. Show Your talent! Labākie braucēji 21.maijā cīniesies par galveno balvu – braucienu uz “Baltic games 2011” Polijā, Gdaņskā, š.g. augustā.

MOTOKROSS

8.maijā “Motoparks Kandava” moto trasē tiek dots starta šāviens “Battery Superkauss” motokrosa seriālam. Sacensībās piedalīsies ātrākie Baltijas motokrosa meistari, pasaules čempionāta dalībnieki, kā arī spēcīgi Austrumeiropas sportisti. Savukārt 22.maijā tiks aizvadīts 2.posms, kurš notiks Gulbenē, „Staru” mototrasē. Šī ir lieliska iespēja visiem atpūsties svaigā gaisā draugu un ģimenes lokā, kā arī izbaudīt adrenalīna piepildītu motokrosa gaisotni. Šo sacensību finālbraucienu sākums plkst. 12.00

Gatavo

AIVIS

ēdienus dodies noBaudīt uz pienu

1 porcijai* Tomāti savā sulā 400g Tomātu sula 50g Paprika 10 g Svaigs gurķis 10g Tīģergarneles 10g Rukola 2g

Garšvielas pēc garšas: Tabasco Worčesters Pipari Sāls Citronu sula Cukurs

Vispirms sablenderē tomātus savā sulā. Tad pievieno tomātu sulu un visas garšvielas. Sagriež smalki gurķi, papriku, garneles un rukolu. Sajauc visu kopā un pievieno piparus, tabasco un citronu sulu. Beigās zupai pievieno ledu un liek dzesēties ledusskapī. Kad ledus izkusis, tad zupa ir atdzisusi un ir gatava ēšanai. Pa vidu šķīvim formiņā ieliekam salsu un apkārt lejam zupu. Beigās pievienojam skābo krējumu un bazilika pesto. Dekorējam ar rukolas vai svaigo bazilika lapiņu.

Labu apetīti!

*sastāvdaļu mērvienības reiziniet ar vēlamo porciju skaitu, piemēram, 10 cilvēkiem zupai būs nepieciešams 100g tīģergarneļu.

Ēda - Uldis Bertāns Foto - Jānis Saļms

Vasaras veģetārais gaspačo

ĒDIENAKRTE

RENĀRS BĪRMANIS 10

LIELĀ INTERVIJA Sarunājās - Kate Kļave Foto - No personīgā arhīva

Asinsvados viņam rit okeāna ūdens un skābekļa vietā dodiet pūdersniegu. Renārs Bīrmanis zina, ko stāsta par dēļu sporta veidiem. Vai, pareizāk būtu teikt - par dzīves dēļiem, kas veido un satur krāsainu dzīvi, sanagloti prieka un aizrautības naglām.

Pirmais nopietnais dēļu veikals Latvijā, spēcīgi pasaules zīmoli un veikala imidžs, kas tam visam bija dzinējs?

Profesionālam sportam ļoti daudz jāatdod, jāiegulda.

Dzinējs bija apņemšanās kaut ko dzīvē manīt. Trīs ar pusi gadus biju nostrādājis arhitektu birojā. Datora ekrāna bildē un uz peles paliktnīša bija palmas, uz galda - kalendārs ar sērferiem. Sēžot pie sava rasējamā galda, es domāju – pirms sāku šeit strādāt, es taču ceļoju daudz vairāk. Tagad tā vietā man ir tikai fantastiska bilde datora ekrānā. Nebija ilgi jālauza galva, es nolēmu, ka manā dzīvē ir kaut kas jāmaina. Patiesībā stāsts ir diezgan interesants. Aizgāju pie sava šefa un teicu, ka vēlos iet prom no darba un ceļot. Priekšnieks man jautāja, par kādu naudu es ceļošot. Es teicu - uztaisīšu veikalu! Viņš man prasa: „Kur dabūsi naudu?” Es atbildēju, ka man noteikti kāds varētu aizdot. Un, ticiet vai nē, viņš man aizdeva. Tā tas viss

Vairāk nekā desmit gadus. Man ļoti paveicās, jo trenējos pie Jāņa Ciaguna, izcila latviešu slēpotāja. Jau agrā jaunībā biju Latvijas izlasē, man ļoti padevās kalnu slēpošana, varētu pat teikt, ka uz skolu gandrīz negājām, dzīvojām kalnos. Man bija lieli plāni, taču tad manījās valsts iekārta, viss sāka maksāt ļoti dārgi, valsts pārstāja subsidēt mūsu sportistu gaitas un tad bija jāizvēlas - vai nu visi personīgie līdzekļi aiziet sportam, vai nu tas jāpamet. Es izdarīju savu izvēli par labu izglītībai un iestājos arhitektos.

Cik ilgi Tu biji profesionālais sportists?

Minēji, ka Tavi vecāki nodarbojās ar vindsērfingu. Tad jau dēļu sports Tev ir asinīs?

Tolaik snovbords bija vairāk kā protests, mēs klausījāmies Nirvanu un staigājām kedās sākās. Tiesa, tagad es arī strādāju pie datora, tikai tagad rasēju vīzijas un taisu pasūtījumus, kontaktējos ar lielo zīmolu pārstāvjiem un domāju, kā dēļu sportu varētu ievirzīt mums saprotamā gultnē, jo tas, kas strādā ārzemēs, nestrādā pie mums, Latvijā. Tas ir skumjais stāsts, jo mums nav dēļu kultūras, izņemot vindsērfingu.

Kāpēc nav? Tāpēc, ka mums viss ir jauns, mēs esam jauna valsts. Vindsērfings no dēļu sportiem bija vienīgais Padomju Savienībā, to pazīstam kopš septiņdesmitajiem gadiem. Mani vecāki nodarbojās ar vindsērfingu un arī es tiku ierauts šai sportā.

Kā iepazinies ar citiem dēļu sporta veidiem? Piemēram, snovbordu? Agrāk biju profesionāls slēpotājs, un, braukājot pa pasauli ar kalnu slēpēm, vienā no reizēm es satiku snovbordistus. Tas šķita kā tāds aizliegtais auglis. Mums, slēpotājiem, sacensībās bija jābrauc ap mietiņiem, pēc trenera norādījumiem jāgriežas pa labi vai pa kreisi, diezgan smags darbs. Bet snovbordisti, kurus toreiz redzēju pirmo reizi, vienkārši lēkāja un guva no tā prieku. Tajā brīdī es sapratu, ka varbūt tas ir tas, kas man ir vajadzīgs - nevis profesionālais sports, bet tieši fun.

Jā, tas noteikti ir vairāk par hobiju vai ieradumu. Bija tā, ka tēvs uzbūvēja māju uz pontoniem ezera vidū. Padomju laikos bija ļoti grūti kaut ko nopirkt vai vienkārši uzcelt māju, uz pontoniem to izdarīt bija daudz lētāk. Tēvs bija eksperimentētājs. Tā mēs uz ezera nodzīvojām kādus divdesmit gadus. No rīta pamosties, pirmās ir ūdens slēpes un tad brokastis, vai arī otrādāk. Vēlāk jau ūdens slēpes vairs nebija interesantas, tad braukājām ar figurālām slēpēm, bet pēc tam pamanījām veikbordu. Tas bija vienā laikā ar snovbordu. Un tā ziemā mūsu „ēdiens” bija snovbords, bet vasarā - veikbords. Tas bija deviņdesmit trešais gads, diezgan pasen, bet nekas nav manījies, joprojām ir fun, tikai tagad augstāki kalni un lielāki viļņi.

Kā Tavam tētim sākās aizraušanās ar vindsērfingu un vai tas Padomju laikos bija viegli vai sarežģīti? Tolaik bija ļoti izplatīti, ka vecāki ar bērniem nedēļas nogalēs brauca uz vindsērfinga sacensībām. Vindsērfings bija olimpiskais sporta veids – tā kā – nekas svešs un nepieejams, tāpēc iepazīt vindsērfingu un ar to nodarboties nebija tik ļoti sarežģīti. Lai gan skolā mēs ar brāli vienīgie braukājām ar slēpēm; ja paskatāmies tagad - katrā klasē bērni slēpo un ne tikai Latvijas kalnos. Jā, vecāki bija eksperimentētāji, tēvs atnāca no

Mūsdienās bez tā dzīvot nevar, tas ir jāpieņem, bet daudzas lietas līdz ar to arī pazūd, pazūd tā dvēsele. Sērfs tagad ir viens no populārākajiem sporta veidiem un dēļu sports ir kļuvis par nereālu industriju, kurā grozās ārprāta nauda. Vai tajā ir vieta īstajam fīlingam un dvēselei? Tas ir jautājums.

Par sniega dēļiem runājot, kā Tu skaties uz snovbordu Latvijā? Ja paskatās uz laiku pirms vairākiem gadiem, vai snovbords nav mazliet pieklusis? Jā, snovs ir kļuvis klusāks, jo nav vairāk to lielo šovu, kurus savulaik organizēja mans brālis, piemēram, NOKIA pasākumi. Šķiet, viens no vērienīgākajiem bija Skonto stadionā, kad uzstādījām 27 metrus augstu rampu. Visi šie pasākumi ieguva plašu publicitāti un publikas atzinību un atsaucību. Tagad trūkst tādu lielu pasākumu, kas domāti ikvienam, arī ne lielajiem talantiem, tagad diemžēl ir tā, ka jaunietis atnāk uz pasākumu un tikai skatās, nevar piedalīties, jo tie džeki uz dēļiem ir galvas tiesu pārāki - divdesmit puiši gāž ļoti labi, desmit gāž jau labi un tam jaunietim vairāk nav interese piedalīties sacensībās, jo liekas, ka tās ir tikai profesionāliem sportistiem. Viss kaut kā pāriet tādā „dzīvokļa party” līmenī - tur grupējums, tur grupējums, trūkst tā kopīgā mērķa, agrāk visi bija gatavi kopīgi rakt tramplīnus un cīnīties idejas vārdā. Protams, vēl arvien ir entuziasma cilvēki, kuri it aktīvi arī šodien, piemēram, Inārs Bīrmanis, mans brālis, kurš organizē snovborda nometnes. Ģirts Laube - vairāk nav aktīvs snovbordists, bet viņš spēj atrast snovborda īsto dabu, atradot citu snovbordu, kas vienmēr bijis mums acu priekšā, bet neesam to neredzējuši. Viņš organizē „snovborda jogu” - mēs to tā nosaucām. Tie ir jauniešiem adresēti semināri par snovbordu, sevis apzināšanu, snaovbords tiek parādīts pilnīgi citādi – kas vairāk par vienkārši lēkšanu. Tur trenē cilvēka apziņu un tas ir diezgan interesanti. Tā ir jauna skola. Dzirdēju, ka Šveicē izlasi trenē arī citādā līmenī, un izrādās, ka Ģirts viņiem jau soli priekšā, jo viņš ar to nodarbojas jau vairākus gadus. Vēl ir brāļi Ābeles, kuri joprojām snovo, un organizē snovbordistu festivālu. Mums, boards.lv, snovbords ir arī bizness, bet mēs gribam to parādīt savādāku, no mūsu skatu punkta, vēlamies parādīt patieso snovbordu.

Ko jūs darāt lietas labā? Mēģinām visu laiku uzturēt komandas garu, organizējam foto sesijas, lai sportisti ir aktīvi, ar viņiem

Tu bieži piemini „īsto snovbordistu”. Kāds tad viņš īsti ir?

LIELĀ INTERVIJA

Tev liekas, ka tas ir forši?

runājam, motivējam viņus kaut ko darīt, jo, ja viņi neko nedarīs, tad arī mums, sekotājiem, pazudīs interese par snovbordu. Tāpēc mēs visi kopā domājam, kā izvilkt sezonu, lai visu laiku būtu darbība un fun.

Šobrīd snovbordistu vislabāk raksturo Volcom braucējs Gigi Ruf, viņš aizgāja prom no Burtona, jo Burtons visu laiku meklē jaunas asinis, bet lielie džeki vēlas lielāku samaksu, viņi ir vecāki, ar ģimenēm. Viņš aizgāja pie Volcom un Volcom atļāva viņam nebraukt sacensībās. Par spīti tam, ka viņš nebrauc sacensībās, cik reizes gan nav skatīts Gigi Ruf vārds internetā, vai pieminēts žurnālos, neskaitāmas intervijas un žurnālu vāki. Viņš ir pirmajā vietā, Šons Vaits un citi atpaliek. Tāpēc, ka snovbordā svarīga ir dvēsele un Gigi Ruf to parāda vislabāk. Pirmkārt, ar kvalitatīvu snovbordu, otrkārt ar labu komunikāciju ar sekotāju. Viņš ļoti labi prot nodot savas sajūtas, forši pasniedz interviju, piedalās filmās. Snovbordists, manuprāt, ir ne tikai tāds, kurš forši snovo, bet viņam ir arī savs grupējums, kurus raksturo lielā mīlestība pret snovu, viņi snovo tikai sev, savu draugu lokā, bet tajā pašā brīdī viņi interesējās par to, kas notiek pasaulē un zina drēbi. Labs snovbordists ļoti labi zina, kas notiek apkārt, viņš nav ieciklējies tikai uz sevi, priecājoties par to, kā padodas lēciens un glaimojot savam Ego. Viņš zina, ka blakus ciematā ir forši džeki, varbūt pat labāki. Mums boards.lv bija gadījums - vēlējāmies sponsorēt vienu puisi, viņš bija viens no labākajiem. Es viņam jautāju - no kā tu ietekmējies? Viņš atbildēja, ka viņš neietekmējas no neviena, es jautāju – nu, kā, tev taču ir kaut kādas filmas, braucēji? Kas ir tas, kas motivē tevi braukt? Viņš atbildēja, ka viņš neietekmējas. Es viņam saucu braucējus un viņš nezināja nevienu un arī pats nevarēja nosaukt nevienu. Tad es sapratu, ka viņam absolūti nav zināšanu un līdz ar to arī nav tā pamata, uz kura viņš ir uzbūvējis savu snovbordu. Pašlaik viņš brauc, bet tieši tāpēc, ka nav pamata, nav zināms, vai viņš brauks arī rītdien. Tie īstie brauks visu mūžu. Reinis Skujiņš, manuprāt, ir viens no īstākajiem snovbordistiem Latvijā, viņš ir visu laiku uz kalna, kopā ar visu ģimeni. Kad viņš ir noguris, viņa mamma ved viņu uz kalnu, mamma ir vislielākā viņa fane. Mamma brauc arī uz nometnēm. Viņš ļoti labi brauc un māk nodot snovbordu tālāk.

Vai redzi kādus tālejošus talantus? Viens ir tātad Reinis Skujiņš, viņš ir iestājies Medicīnas akadēmijā un ir ļoti gudrs puisis. Ļoti labs ir Toms Petrušēvičs, viņš vienmēr zina, kur kas notiek, kādi pasākumi, vienīgais, kas viņam trūkst, ir finansējums, viņa sapnis ir braukt „Ticket to ride” (TTR). Valters Ošinieks ir spējīgs uz ļoti sarežģītiem trikiem. Viņš iziet uz galējībām, un trakos trikus arī uztaisa.

Sarunājās - Kate Kļave Foto - No personīgā arhīva

armijas un sāka nodarboties ar slēpošanu. Tajos laikos, kad bija moči, gari mati, kļošenas. Tāds īpašs gaiss un gars tai visā valdīja. Pie īstajiem šo sporta veidu pēctečiem nekas nav nemainījies - tikai apģērbs un tehnoloģijas. Tagad viss notiek ātrāk un vienkāršāk. Nobrauc pa vilni, nofotografē un pa i-phone ieliec bildi Facebook un tavi draugi redz, ka esi otrā pasaules malā un pirms 20 minūtēm paņēmi vilni.

Tagad snovbordistiem ir sapņi par TTR. Par ko Tu sapņoji deviņdesmito gadu vidū?

Sarunājās - Kate Kļave Foto - No personīgā arhīva

LIELĀ INTERVIJA

Tajā laikā snovbords bija vairāk kā protests, mēs klausījāmies Nirvanu un staigājām kedās. Tie bija citi laiki. Mēs tolaik vēl tikai meklējām snovbordu.

Kas Tev tolaik bija augstākais punkts? Vienmēr ir gribējies dzīvi sasiet kopā ar snovbordu. Es vienmēr varu aizbraukt snovot - izbrīvēju atvaļinājumu, paņemu dēli un aizbraucu uz kalna – tas arī ir tas augstākais punkts.

Kā mainījās snovbords pēc iekļaušanas Olimpiskajās spēlēs? Tolaik, kad sākās cīņa, bija slēpošanas federācija un snovošanas federācija. Visu lietu pārņēma slēpotāji un gluži dabiski, ka no tā brīža viss ir pakļauts slēpšanas sabiedrībai. Aktīvie snovbordisti pateica: „Fuck the Fiss”, taisīja uzlīmītes un dalīja. Tāpēc pasaulē ir izveidojies TTR, viņi vēlas radīt alternatīvu Olimpiskajām spēlēm, bet ar krietni augstāku līmeni nekā Olimpiskajās spēlēs. Katra snovbordista apziņā TTR vērtību un sportisko mērījumu skalā ir augstāks.

Pirms tam jau minēji, ka tie sporta veidi, par kuriem mēs runājam, lielā mērā saistās ar ballītēm un šoviem, vai pašlaik visa šī maģija neiet pārlieku uz sportisko pusi? Vispirms jau jāsāk ar to, ka daudziem ir nepareizs uzskats, ka dēļu sports ir baigais chill. Chill ir tikai pēc darba. Kad esi nobraucis, tad vari atpūsties. Ja grib kaut ko sasniegt, tad ir jāiegulda darbs, jauni triki un tikai pēc tam afterparty. Bet tai ballītē ir liela daļa visas

sāls. Tas feelings... To pat nevar tā noraksturot, tie, kas zina, sapratīs.

Kādi šodien ir afterparty? Deviņdesmitajos bija traki, kad visi sludināja „sex, drugs and rock ‘n roll”! Jā, bija tādi laiki, un daži vēl nav atmodušies. Bija traki. Jāsaka, ka tagad pasākumi ir citādāki, sirsnīgāki, attiecības smalkākas. Vasarā ļoti foršs ir sērfa festivāls, bet tas ir ļoti savējais un jauniem cilvēkiem pienākt klāt līdz ar to ir ļoti grūti. Tāpēc mēs taisām arī lielākus pasākumus, piemēram, Volcom. Tas ir kļuvis par lielu pasākumu, kurā piedalās ap 100 cilvēkiem – gan sacensību dalībnieki, gan viņu draugi. Galvenais, ka ir kvalitatīva mūzika un atmosfēra.

Esam dabiski nonākuši līdz sērfam. Cik lielu lomu tas ieņem Tavā dzīvē? Sērfs... Jā, tas ir liels jautājums manā dzīvē. Sērfs ir kļuvis ļoti populārs un tagad teju katrs, kuram patīk saule, jūra un viļņi, viegli iedomājas, ka viņš ir sērferis. Tas viss ir krietni sarežģītāk. Sērfs ir visgrūtākais no visiem sporta veidiem. Ja cilvēku izņem no ofisa, viņam ir atvaļinājums uz divām nedēļām un viņš divreiz gadā aizbrauc pasērfot, paies desmit gadi, un viņš joprojām nevarēs nobraukt pa vilni. Ir vajadzīgs ļoti liels darbs un fiziskā sagatavotība. Pirms braukšanas sērfot divas nedēļas jāiet uz baseinu, intensīvi, trīs reizes nedēļā. Sērfā ir vajadzīga ļoti liela motivācija, jo kaut kas sanāks tikai pēc gadiem trīs. Sērfs ir ļoti liela dabas un sevis izzināšana, tā ir kā meditācija. Deviņdesmit procentus pavadi airējot un kaut ko gaidot, pārpeldot no vienas puses uz otru, un tikai desmit procentus sērfo, un arī tikai tad, ja sērfo labi. Ja nemāki sērfot, tad tikai vienu procentu no visa pavadītā laika mēģini kaut ko noķert. Man pagāja trīs gadi, lai sajustu, kā vilnis strādā. Lai iemācītos sērfot, vajag piecus gadus.

LIELĀ INTERVIJA Piecus. Pēdējos piecus gadus nebraucu vairāk ar kaitu, tikai ar sērfu. Ļoti būtisks moments, ko daudziem mūsu tautiešiem vērts iegaumēt – ja sērfa pamati nav iegūti Latvijā, tad savai tikšanai uz sērfa ceļa trīs gadus var vēl pierēķināt klāt, un nav jēgas braukt uz Indonēziju. Iedomājieties, cik tur cilvēku - simts cilvēki ķer vilni, un vietas nav daudz.

Kur Tu esi bijis un kur Tev vislabāk patīk? Pirmais mans īstais sērfa ceļojums bija uz Madagaskaru. Esmu bijis Brazīlijā, Meksikā, Ulu Vatu -Indonēzijā, Tronkonas Point, Kabo Verte. Ulu Austrālijā vēl nav būts.

Cik ilgu laiku braucat, piemēram, uz Portugāli? Parasti braucam uz kādām piecpadsmit dienām. Bet tas ir ārkārtīgi maz, minimālais laiks, uz cik ilgu brauc sērferi, ir trīs mēneši vai pus gads. Tad nav svarīgi, vai vienā dienā ir viļņi vai nav.

Sērfs ir ļoti liela dabas un sevis izzināšana, tā ir kā meditācija

Sarunājās - Kate Kļave Foto - No personīgā arhīva

Cik gadus Tu jau sērfo?

Tu daudz pieminēji meditēšanu! Jā, jo sērfs ir meditēšana. Turklāt ūdens noskalo visas negatīvās emocijas. Saule, ūdens, un tu esi viens

pats ar savām domām, nekur neaizbēgt.

Vai kādā no ārzemju braucieniem esi sastapis pludmalē un runājis ar kādu īstu sērferi? Vienreiz palikām populārā sērfa viesnīcā. Jautājām, kādi jums te sērferi brauc, mums atbildēja, ka nesen bijis Robs Mačādo, pēc gada iznāca filma, un izrādās, ka filma bija filmēta tieši mēnesi pirms mūsu ierašanās. Sērferi jau uzreiz var atpazīt – stāja, augums.

Es iedomājos tādu, kurš nav slavens, bet ir ar sērfa dēli piedzimis, visu mūžu nosērfojis. Šrilankā redzējām vairākus mazus puikas, ap gadiem deviņiem, kuri gāž vienkārši nereāli. Tie ir tie strāri. Katrā vietā uz kāda konkrētā viļņa vietējie ir labākie. Bija arī sērferis, kuru iesaucām par „joga master”. IR dažādi gadījumi bijuši un redzēti tādi braucēji, kuri, liekas, tiešām piedzimuši uz dēļa.

Un mazliet atpakaļ pie sākuma, kas būtībā aizveda līdz beigām. Vai Tu vienmēr esi bijis tāds - uzstādām mērķi, ejam, sasniedzam? Jā, mērķis noteikti ir vajadzīgs! Latviešu tautai nav viena kopīga mērķa. Un tā ir lielākā problēma. Mēs bordos zinām savu mērķi - mēs gribam būt profesionālākie savā jomā. Mums ir ļoti labs piemērs - pie mums strādā Mareks un visi zina, ka Mareks ir pats labākais dēļu meistars. Mēs esam uzstādījuši sev mērķi - būt labākie savā jomā.

Tev ir kāds izaicinājums, mērķis vai sapnis personīgi? Patiesībā, nav. Lai gan - vēlos ar draugiem aizbraukt uz Liepāju pasērfot, Liepājā ir ļoti labi viļņi.

punk fashion

Katrai paaudzei ir savi dumpinieki, kur atrodas konfliktā ar pastāvošo so vērtībām un normām. Sākot no 70. g no šiem dumpiniekiem sauc panki. Panku mode ir veidojusies no dažādu stilu kopuma, kā piemēram no rude boys (tā 60.gados dēvēja pusaudžu noziedznieku bandas Jamaikā) sajukuma ar greasers (nosaukums radies par godu matu sakārtojumam – ietaukotiem matiem, raksturīgs stils 50.gados bandām ASV) un modiem (50.gadu stils Londonā, Peter Meaden: „Mod living is an aphorism for clena living under difficult circumstances.”), neaizmirstot arī glam rock un skinhead doto ieguldījumu stila izveidē. Nepiedodami būtu nepieminēt panku „mammas” Vivienna Westwood (modes māksliniece) un mūzikas neatņemamu klātbūtni šī stila radošajās izpausmēs. Panku mode aizsākās 70.gados, kad tās pamatuzdevums bija būt pēc iespējas šokējošākai, protestējošākai un visādi citādi neatbilstošai pasaules vērtībām. Panki nēsāja tīšu prātu saplosītus T – kreklus ar dažādiem dēmoniskiem simboliem, svastiku (nacistu simbols) kā arī ar anarhijas simboliem - melnu karogu un aplī ietvertu A. Tāpat šos kreklus rotāja dažādu strīdīgu vadoņu portreti (Markss, Staļins, Musolīnī) un dažādi kaujinieciski saukļi, daži izvēlējās mākslīgo asiņu klātbūtni uz sava apģērba, kā neatņemamu stila papildinājumu. Ādas jakas un bleizeri vēl šodien nav zaudējuši savu aktualitāti. Kājas tika rotātas militārajos un motociklistu zābakos, neaizmirstot vel joprojām aktuālās kedas un iespīlētas šauros džinsos vai ādas biksēs. Bikses tika rotātas ar sprādzēm, drošības adatām, pēc iespējas vairāk dažādiem rāvējslēdzējiem un ķēdēm. Panki apgalvoja, ka to pārņēmuši no bezpajumtniekiem, kuri izmantoja šīs metodes lai vispār saturētu bikses uz kājām, turpretī citi uzskata to par ietekmi no fetiša. Liela popularitāte bija leoparda apdrukas apģērbam. Jāpiemin

STILS bdsm (bondage, discipline, dominance, submission, sadism, masochism), kas tieši ietekmēja ķēžu, adatu, tīkliņ auduma popularitāti panku vidū. 80.gados panki sāka izgreznoties ar krāsainiem lakatiņiem un izbalinātiem, saplēstiem, netīriem džinsiem. Par top auduma rakstu kļūst rūtainais. Vēl joprojām popularitāti saglabā ādas jakas , kaut gan daudzi no pankiem atsakās tērpties ādās, jo pārstāv veģetāriešus vai vegānus, ādas vietā izvēloties džinsu vestes. Mati tiek noskūti vai nēsāti mohikāņu stilā (kā indiāņi), izskujot abas galvas puses, tikai atstājot matus galvas vidusdaļā un nokrāsojot tos spilgtās krāsās. Lielu popularitāti panku dāmu vidū ieguva frizūra ar nosaukumu devilock, kura tika aizgūtas no mūzikas grupas The Misfits. Tātad matiem galvas sānu un aizmugurējā daļā ir jābūt īsi apgrieztiem, kamēr priekšējie mati tiek atstāti gari un kārtoti uz priekšu zirgastē, kas veidota ar matu želeju. Šinī laikā lielu popularitāti iegūst pīrsingi un tetovējumi. Aktuāls ir apģērbs ar daudz ielāpiem, dažādiem uzrakstiem, uzšuvēm, emblēmām un simboliem.

Standarta panks – nēsā ādu, džinsu, skotu auduma bikses, saplēstas drēbes, masīvus zābakus, kniežu jostas, liberty spikes (matu sakārtojums, kas matus dala uz augšu stāvošās šķipsnās, kā amerikāņu brīvības statujai), kā arī ir diy ethic (do it yourself) piekritējs, kurš apģērbu, rotas gatavo pats. Hardcore – minimāla greznošanās, pieklusinātas, neizlecošas krāsas, militāra stila apģērbs, sporta apģērbs, maisveidīgas bikses, baikas, parasti vienkrāsaini T – krekli, kā arī ir aizguvumi no hip hop kultūras.

alkoholu, narkotikām un smēķēšanu.

Krast (crust) panks – nēsā melnas vai

komoflāžas bikses un šortus ar ielāpiem, uzšuvēm, emblēmām. Izvēlas melnas džinsu vestes un jakas. Nēsā T – kreklus ar dažādiem saukļiem, bieži vien valkā nemazgātas drēbes un izvēlas dredus.

Skeita panks – panks, kurš skeito. Valkā cepures ar dažādiem logo, sporta apavus, skinny džinsus, bandanas. Horror panks – demonstrē seksualitāti ar tīkliņ zeķu un auduma palīdzību, izvēlas dažādas korsetes, lieto melnu dekoratīvo kosmētiku. Pastāv līdzība ar gotiem. Pop panks – stils līdzīgs skeita pankam un emo. Izvēlās dažādas šalles un kaklasaites, krāso melnus vai platīnblondus matus, bieži ar krāsainām šķipsnām. Šie panki noteikti veidojot savu garderobi iedvesmu var meklēt Jean Paul Gaultier darbos.

Autore - Kristīne Veisa Foto - fotobanka

ri vienmēr ociālo kārtību, gadiem, lielu daļu

Anarho panks – reprezentē savu politisko

pārliecību, izvēlas melno un militāro stilu. Parasti izvairās no ādas valkāšanas, jo bieži ir veģetārieši, kā arī pret

22 34

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - Renārs Kārkliņš

X-BEIBE

Viņa ir rozā. Rozā tērpā un uz četriem riteņiem. Viņa ir ātra. Ātrāka par vēju un dažiem labiem džekiem. Tā ir viņa - Xbeibe Monta. Kā nonāci līdz sievišķīgajam sporta veidam - motokrosam, un cik ilgi ar to nodarbojies? Ar motokrosu sāku nodarboties pirms četriem gadiem, bet principā varētu teikt, ka esmu piedzimusi un uzaugusi ar motokrosu. Bērnībā nemaz nezināju, ka ir kāda cita nodarbošanās, jo katru sestdienu un svētdienu ar visu ģimeni biju motokrosā. To vien redzēju kā tikai močus un močus, jutu moču smaržu un dūmus. Ņemot vērā, ka visi brāļi un tētis brauc motokrosā un mani neviens nesūtīja ne dejot, ne dziedāt, nācās kāpt uz moča. Tā teikt – sagaidīju savu kārtu.

Ar SOLO MOCI māki braukt? Nemāku. Ar diviem ratiem man nav labas attiecības.

Vairums pieņem, ka sieviete un motokross ir divas tālas dimensijas. Ko Tev dod šis pasākums, kas ir motivācija darīt tās visas trakās lietas?

Bērnībā nemaz nezināju, ka ir kāda cita nodarbošanās, jo katru sestdienu un svētdienu ar visu ģimeni biju motokrosā

Sajūtas! Viennozīmīgi tās ir sajūtas, ko gūstu. Nav nekas cits, ar ko es varētu aizstāt motokrosu.

Mākslinieku ģimenēs mākslinieki, motokrosistu ģimenēs motokrosisti.

Pirmais vienmēr ir šoks, jo ikdienā uzvedos un ģērbjos sievišķīgi. Parasti sākumā mani nesaista ar motokrosu, kur nu vēl ar kvadru, dubļiem un tā tālāk. Taču, kad paskatās bildes no gonkām, tad saprot, un nākamais ir lūgums pavizināt.

Var jau būt, ka mamma būtu gribējusi, lai es esmu meitenīga. Taču sanāca tā, ka ļāva man pamēģināt, un viss – gribēju braukt tikai ar moci.

Kad Tev bija pirmā gonka? Īstenībā ātri. Iemācījos, kā dot gāzi, zināju, kur ir sajūgs, bremzes, un tētis uzreiz teica, ka man īstie treniņi būs tad, kad es braukšu sacensībās un

varēšu trenēties ar visiem kopā. Tā es arī sāku. Sākumā iemācījos braukt pa pļaviņu, un tad uzreiz trasē iekšā.

Kāda ir atzinība no malas? Vislielāko gandarījumu man sagādā tēta atzinība – ja viņš pasaka, ka brauciens bijis labs. Jo viņš biežāk nesaka neko, drīzāk pakritizē: „ Kāpēc nedevi gāzi, kāpēc nepārlēci?” Bet, ja pasaka kaut ko labu, tad man pašai tiešām ir liels prieks.

Ko saka Tavas vienaudzes un draudzenes?

Kāda ir čaļu reakcija, uzzinot, ka Tu brauc motokrosā? Nesaprot un netic sākumā. Parasti, skatoties uz mani, rodas pavisam citādāks iespaids. Kad džeki savstarpēji runā par močiem, es varu iesaistīties sarunā. Ir, par ko runāt. Bet, kad sāk runāt par mašīnām, oi nē, tā man ir tāla tēma. Zirgspēki, mašīnu cilindri – par to man

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - No personīgā arhīva

X-BEIBE

Vai tehniskās lietas saproti? Piemēram, ja kāds skrūvē moci, vai zini, kas ir kas?

X-BEIBE

nav nekādas saprašanas. Es varu pateikt, cik mocim ir kubi, bet par mašīnām - neko.

Par dažām lietām es varu pateikt. Motokrosā pati skrūvēju plastmasas, skrūvēju mocim riepas, bet motorā iekšā gan nelienu. Tētis jau pamazām kaut ko māca, kur pareizi ieliet eļļu u.tt. Pagaidām gan padodu viņam tikai atslēgas (smejas).

Vai ir bijušas reizes, kad esi sēdējusi trases malā un raudājusi? Pēc kritiena - nē. Ā, nē, bija gan reize, kad salauzu roku. Tas bija ļoti sāpīgi. Bet tad tētis pienāca un teica: „Ko Tu te raudi, vai nu ej nost no trases, vai brauc tālāk.” Es parasti pārdzīvoju, ka nesaņemos pārlēkt kādam lēcienam, un ka tētis sabļauj. Tā bija arī Itālijā, kad bijām treniņos. Tētis man teica, ka man obligāti vienam lēcienam jāpārlec, teica, ja es nevaru tam lēcienam pārlēkt, tad nav jēgas trenēties, varu nemaz nebraukt motokrosā, - lai velku visas drēbes nost un nemaz nemēģinu kāpt atpakaļ. Sadusmojos un arī nekāpu. Pēc tam sēdēju pati un raudāju. Iespītējos, bet pašai asaras acīs. Gribējās jau, bet biju iespītējusies sev un visiem citiem. Tad gan bija tā, ka gribējās paraudāt.

Vai motokross ir sava veida pārtika, no kuras Tu gūsti enerģiju savai dzīvei? Protams! Tas jau bija tad, kad pirmos gadus sākām braukt uz motokrosu ar visu ģimeni. Nevarēju iedomāties, ka kādu sestdienu vai svētdienu mēs varētu pavadīt kaut kur citur. Mani divdesmit gadi ir pavadīti motokrosā. Kad ziemā paskatos motokrosa bildes, pilnīgi jūtu, cik ļoti tas ziemā pietrūkst.

Mazliet braucam ar kvadriem, bet tomēr ir auksti. Manam kvadriņam nepatīk ziema, viņam slīd kājiņas un mums nekas nesanāk.

Uz silto pusi arī ar ģimeni braucat? Pirmajos divos gados, kad es sāku braukt, mēs bijām treniņnometnē Itālijā. Bet tagad tā ir kā ir ar līdzekļiem, līdz ar to patrenējamies šeit pat, Latvijā. Runājot par režīmu, vai Tu dzīvo tā, lai varētu pastūrēt to dzelzs rumaku –aktīvi sporto vai ļaujies dzīves plūsmai? Tagad, kopš sāku mācīties Sporta akadēmijā, arī aktīvi sportoju. Pirms tam bija tā, ka pasportoju, kad sanāca, kad nesanāca - tad nesanāca. Tad to arī varēja

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - No personīgā arhīva

Kā Tu pārziemo?

just – nebija pietiekami spēka, lai noturētu mocīti, bija tikai gribēšana. Tagad jāskatās, kā būs – visu šo ziemu, sākot no pavasara, esmu gājusi uz treniņiem (visintensīvāk savā mūžā). Jācer, ka spēka pietiks.

Kāda ir sajūta kopā ar čaļiem stāties pie starta barjeras? Sākumā tā bija kā bija. Rokas un kājas trīcēja. Biju sarunājusi ar tēti, ka visus palaidīšu pa priekšu un tad no aizmugures visiem tā lēnītiņām pakaļ, kamēr tikšu līdzi. Tagad, protams, man vairāk tā neļauj darīt, jābrauc ar visiem reizē. Man ļoti patīk, kad parāda to piecu sekunžu plāksni, un tad visi rauj vaļā gāzes rokturi cik jaudas, lai tik pirmajā līkumā būtu priekšgalā!

Ir bijis falšs starts? Nav nācies „nogrēkoties”. Spēju atskaitīt no pieci līdz brīdim, kad krīt barjera!

Vai Tev ir kāds īpašais rituāls pirms gonkas? Nav nekas īpašs, parasti iesildos, uz moča staipu kājas. Laikus cenšos saģērbties, lai varu noskaņoties pirms starta. Rokas parasti trīc, sirds dreb un, ja nav iepazīšanās apļa, tad es visu pirmo apli esmu satraukta. Ja ir iepazīšanās aplis, tad varu nomierināties un saprast, ka viss ir kārtībā.

Tavs ārējais stils ir spilgts, tas raksturo Tevi pašu un kalpo arī kā luksofors trasē braucošajiem stiprā dzimuma pārstāvjiem. Ikdienā mans tēls nav gluži tāds pats kā motokrosā – ar austiņām. Motokrosā velku to ķiveri, lai vismaz redzētu, ka trasē „zaķītis”. Kā jau minēju, ikdienā tāda neesmu. Taču neesmu arī pelēka pelīte, kas lien pa galda apakšu, bet arī ne tāda, kas klubos kāps uz galdiem un pusplika staigās un dejos.

Vai kādreiz ir bijis tā, ka trasē visi stāvat pie starta barjeras, džeks zina, ka nebūs pirmais, un saka, lai tas rozā zaķis brauc pa priekšu? Nē, tā gan nav bijis. Vienreiz, braucot Enduro motokrosā, ietriecos kokā, un man noslāpa mocis. Man ir tāda problēma, ka, ja starteris nedarbojas, es nevaru moci pati piekurbulēt, jo nav kājās tik daudz spēka. Tad kāds dalībnieks brauca garām, piestāja, pajautāja, vai nevajag palīdzēt, iekurbulēja un palaida pa priekšu. Visu braucienu nobraucu viņam pa priekšu, bija palikuši divi aplīši. Viņš bija tiešām pieklājīgs cilvēks, pēc tam nāca, jautāja, vai viss kārtībā. To es ilgi atcerēšos, tas bija ļoti sen – pašā sākumā, kad sāku braukt.

Bez motokrosa Tev ir vēl kāda sievišķīga aizraušanās, un ko par to saka Tavi draugi? Bez motokrosa šobrīd nekā tāda nav. Iepriekš es braucu ar veikbordu un snovboru, bet nu, pievēršoties vienam sporta veidam, palicis tikai motokross. Draugiem jau ļoti patīk, ka ir kāds, kas izvizina. Puiši jau gan nelūdz pavizināt, viņi paši grib pastūrēt. Draudzenes brauc līdzi uz motokrosiem, jo tur ir smuki puiši.

Ja Tev būs meita, arī virzīsi uz krosu? Jā! Es domāju, ka viņai nebūs variantu. Jo vecaistēvs brauc, mamma brauc, visi brauc. Domāju, ka viņai patiks. Likšu jau trīs gadu vecumā uz maza rozā mocīša rozā formiņā ar rozā austiņām.

Vai ir kaut kas tāds, ko vēl neesi paspējusi izdarīt šajā motorizētajā dzīvē? Jā, daudz lietu. Ja runa ir par trasēm, ļoti vēlos pārlēkt vairākus lēcienus. Stelpes trase no pirmā līdz pēdējam līkumam ir man mīļākā trase. Nekādi nevaru sadūšoties tur izpildīt divus elementus - tās ir manas psiholoģiskās bailes. To es ļoti gribu izdarīt, bet man ir bail. Protams, es gribētu arī izcelt startu.

Cik ilgi domā nodarboties ar šo sporta veidu? Es domāju braukt, kamēr palikšu stāvoklī. Kad meitiņai būs kādi trīs gadi, tad es atkal sākšu braukt. Ā, nē, vispirms būs puisītis. Tad es nebraukšu kādu laiku, padzīvošos ar puisīti. Tad atsākšu braukt. Pēc tam, domāju, ka man būs meitiņa, tad es atkal nebraukšu, tad atkal braukšu. Nu līdz piecdesmit gadiem droši vien. Jābrauc! Ja tētis brauc līdz piecdesmit, tad man arī jābrauc.

Esi izstrādājusi savu nākotnes plānu?

Nu, jā! Nākotne jāplāno.

Uzmundrinājums citām daiļā dzimuma pārstāvēm, lai arī Tev blakus parādītos kāda dāma rozā kvadrā. Nē, rozā kvadru nevajag. Ir bīstami, bet tādas sajūtas, kādas var iegūt motokrosā, nekur citur iegūt nevar. Un apkārt ir tik daudz puišu! Ir, ar ko parunāt. Kurā sporta veidā vēl meitenes dabūs sev tik daudz puišus?!

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - No personīgā arhīva

X-BEIBE

Katram mums ir savs stāsts rakstāms, vienam krāšņāks, citam vienmuļāks, taču lielākoties to izvēlamies mēs paši - atkarībā no drosmes uzdrīkstēties. Tā pāris teikumos varētu raksturot divu jauniešu pēdējā gadā piedzīvoto, kuri tikai nedaudz vairāk kā pirms gada satikās un sajuta kopīgas vibrācijas un jau pēc pāris mēnešiem kopīgi kravāja savas ceļa somas, lai dotos kopīgā sevis izpētes ekspedīcijā. Noteikti tika noiets zināms ceļš, līdz nonācāt līdz šim lēmumam. Kas bija pēdējais punkts uz i, kādēļ izlēmāt uzsākt šo sava veida sevis izaicinājuma akciju? Amerikāņu rakstnieks Leo F. Buskaglia jeb tautā zināmais „Dr Love” reiz teiciw: „Cilvēks, kurš ar neko neriskē, neko nedara, viņam nekas nepieder, viņš nav nekas un ne par ko nekļūst. Viņš var izvairīties no ciešanām un bailēm, bet viņš vienkārši nevar mācīties un just, mainīties, augt, mīlēt, un dzīvot.” Lūk, šī tad nu arī ir mūsu atbilde - mēs gribējām riskēt, lai piedzīvotu jaunas pārmaiņas.

Vai jau pirms tam bijāt darījuši ko līdzīgu, vai šī bija nevainības zaudēšana?

Viss atkarīgs no tā, kas tieši ir domāts ar frāzi „ko līdzīgu”... Protams, katrs no mums ir devies ceļojumos arī iepriekš, taču neviena no mūsu iepriekšējām pieredzēm nelīdzinās šai, tādēļ ok, var teikt arī tā, šo „nevainību” mēs zaudējām kopā.

Kā notika ceļojuma plānošana maršruts, pieturas, kuras valstis būs pieturas punkts, kur dzīvot -

kāds bija mērķis un galapunkts? Mūsu mērķis bija doties gadu ilgā appasaule s ceļojumā - galapunkts, protams, Latvija. Lidmašīnas biļetes tika nopirktas līdz Vācijas pilsētai Brēmenei - tur satikām draugus, uzkavējāmies vienu nedēļu un tad ar busiņu devāmies uz Francijas dienvidiem. Francijas ciematiņš Hellete bija mūsu otrās drošās mājas, drošās tādēļ, ka, jau esot Latvijā un izmantojot interneta vietni HelpX.net, bijām vienojušies par mūsu jauno pagaidu dzīves un darba vietu. Lai tā bilde būtu skaidrāka, paskaidrosim, ka HelpX.net ir vietne, kur ceļotāji var komunicēt ar dažādu hostu īpašniekiem no visas plašās pasaules. Par hostu tiek saukta jebkura iestāde, kas ir reģistrējusies portālā un meklē palīdzīgas rokas. Sistēma vienkārša - ceļotāji noteiktas stundas dienā strādā pie kāda no hostu īpašniekiem un kā atlīdzība pretī tiek iegūta bezmaksas ēdināšana un naktsmājas. Plašāk par mūsu HelpX hostu pieredzi varat lasīt mūsu ceļojuma blogā www.parmums.lv. Lūk, te arī visa mūsu plānošana beidzās. Rudenīgās nedēļas nogales Pireneju kalnos, izbraucieni uz Spāniju, jaunais gads Londonā, viena nakts Parīzē un trīs mēneši Āzijā (Vjetnamā un Kambodžā) - šis viss līdzinājās pasaules karuselim - vienkārši sekojām savam mērķim un viss pārējais atnāca pats.

Ar ko bijāt apbruņojušies, dodoties ceļojumā - ne tikai mantām, bet

O, jā, dzelžaina neatlaidība un gribasspēks bija un ir mūsu pamats. Mēs ticam, ka vispirms mums ir jāizstaro veiksme, pirms tā atnāk pie mums, un ja pastāv šī ticība, tad arī rīcības pasaulē viss ir iespējams. Kas attiecas uz mantām - iesakām jums ieklausīties Gustavo dziesmā „Vaļā”. Mantas ir tikai mantas un arī mūsu ceļojumā tās bija par daudz. Kas tieši ir pats nepieciešamākais, par to jūs uzzināsiet, kad dosieties līdzīgā ceļojumā kā mēs.

Pēc kā Jūs braucāt?

Kā jau minējām pašā sākumā, mēs devāmies ceļojumā, lai mācītos, justu, mainītos, augtu, mīlētu un vienkārši dzīvotu tā, kā to vēlējāmies.

Vai kādā brīdī bija nožēla par lēmumu spert tādu soli? Viennozīmīgi nē! Jo tika iegūts kaut kas tāds, ko, sēžot uz vietas, nekad neiegūsi.

CEĻOJUMS

arī dzelžainu neatlaidību un gribasspēku?

Kurš bija grūtākais ceļojuma moments?

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

7 mēneši ceļotāja grāmatā

Visu, kas attiecas uz grūtībām, ar kurām sastapāmies, ceļojot septiņus mēnešus, mēs uztvērām kā pārbaudījumus - tādēļ sūdzību diemžēl nebūs. Taču, lai tas neizklausītos augstprātīgi, tad atzīsimies, ka visgrūtākais bija teikt ardievas saviem tuvajiem.

Ko nozīmē būt tik ilgi dienu dienā kopā ar tuvu cilvēku - ko Jūs atklājāt paši sevi? Septiņos mēnešos bija tikai viena nakts, kad mēs bijām šķirti vairāk nekā 12 stundas (Jānis bija devies

nakts zvejā) un tas nozīmē to, ka tas mūsu attiecībās bija kas nepieredzēts. Man (Jānim) ar to pietika, lai saprastu, ka Inga ir tā laimīgā sieviete, kas kļūs par manu sievu.

Runājot par ekspedīcijas startu pagājušā gada septembrī - cik liela naudas summa bija kabatā? Uz abiem kopā mums bija nepilni 500 lati, bet jautrāk izklausās, ja teiksim, ka mums bija viens tūkstotis dolāru.

CEĻOJUMS

Kā ceļojuma laikā nopelnījāt iztikai un tālākai ceļošanai no valsts uz valsti? Kā jau minējām, viens no mūsu dīzelīšiem bija HelpX programma. Pateicoties šai programmai, četrus no septiņiem mēnešiem mēs pavadījām strādājot divos hostos. Pirmajā hostā Francijas dienvidos mēs dzīvojām un strādājām trīs mēnešus. Pirmo mēnesi Francijā mēs aizvadījām pēc tradicionālās programmas, katrs no mums nedēļā strādājot 25 stundas - atalgojumā - fantastiski gardas maltītes un superlabi dzīves apstākļi. Nākamos divus mēnešus mēs strādājām pilnas darba dienas - atalgojumā - iepriekš minētais pluss reāla (neliela) aldziņa. Pateicoties šai aldziņai un vēl dažiem paralēliem projektiem, mēs ietaupījām līdzekļus, kuri spēja segt mūsu nākamos ceļojuma soļus. Vjetnamā mēs ielidojām ar budžetu, kas nedaudz pārsniedza 1000 latus un tā kā biļetes uz Eiropu bija jau nopirktas, tad šī bija tā summa, ar kuru Āzijā trīs mēnešus nācās arī iztikt. Otro HelpX pieredzi mēs guvām noslēdzošajā ceļojuma mēnesī, kad strādājām pludmales bārā Kambodžā. Princips līdzīgs kā Francijā - mēs palīdzam viņiem, viņi palīdz mums. Rezultātā piecas ekonomiskas, fantastiskas un pieredzēm bagātas nedēļas vienā no skaistākajā vietām visā mūsu ceļojuma laikā.

Kas bija pārsteidzošākais un negaidītākais, ko piedzīvojāt ceļojuma laikā? Oij, pārsteigumi bija daudz. Pirmkārt, jau cilvēki, kurus sastapām ceļā, to starpā arī tuvi draugi. Otrkārt, Āzijas pieredze - tur viss ir pārsteidzoši, it sevišķi tiem, kas ierodas tur pirmo reizi. Piemēram, kultūršoks, austrumnieku izpratne par naudu, cilvēciskās attiecības utt., šo sarakstu tik tiešām var turpināt un turpināt - mums šis ceļojums bija bauda, kas ceļ spārnos arvien augstāk un augstāk.

Uzrunāja viss, ko tikko minējāt, pluss sajūta, ka mēs dzīvojam, baudām un mīlam visu, kas ar mums notiek.

Kāda ir būtiskākā atziņa par dzīvošanu, ko ieguvāt? Katra nākamā diena, ko izdzīvojam šeit, Latvijā, ir pavisam citādāka, nekā tas bija iepriekš, bet lai atbildētu par atziņām, iespējams, vēl kādam laikam ir jāpaiet. Šķiet, mums sāk izdoties atbildēt uz jautājumu: „Kas mēs esam?”, un šis dialogs ir iekšējs, to vienkārši var sajust. Ir kāda skaidra balss, kas vairs neliek šaubīties un vērtēt, tā vienkārši saka, lai mēs tiecamies pēc sava augstākā individuālā labuma, ja gribam sevi atrast.

Kas visvairāk ceļojumā pietrūka no mājām? Pirmkārt, bija brīži, kad pietrūka kāds no mūsu tuvajiem cilvēkiem, bet tās nebija ne skumjas, ne alkas, jo zinājām, ka maināmies ne tikai mēs, bet arī viņi. Otrkārt, mūsu sunītis Mija (Ingai jau it sevišķi). Protams, protams, latviešu tradicionālie ēdieni un pārtika arī, it sevišķi jau rupjmaizīte, kefīriņš, biezpiens un arī „Kāruma” sieriņš.

Kā pārsvarā komunicējāt - vai Āzijā visi ir apķērīgi un velk angļu mēlē? Francijā pavadītos trīs mēnešus dzīvojām angļu ģimenē, tādēļ tur ar komunikāciju nekādu problēmu nebija. Kas attiecas uz Āziju, tad tur šis saziņas process bija jau mazliet sarežģītāks, bet kopumā nemaz tik traki arī nebija. Protams, bija situācijas, kad nācās atmest ar roku, bet viss, kas attiecas uz nepieciešamāko, tika noskaidrots, tāpēc īsāk sakot - „bez cepiena”.

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

Cilvēki, kultūras, dabas valdzinājums - kas tieši uzrunāja?

Ko jūs teiktu skeptiķiem, kuri par šādu izdarību saka, ka tā ir sava veida bēgšana no realitātes? Viss atkarīgs no tā, kāda ir šo skeptiķu izpratne par realitāti. Bet, ja nopietni, tad nemaz negribas iedziļināties, atliek vien piebilst un citēt Svētā Augustīna rakstīto: „The World is a book, and those, who do not travel, read only a page.”

Un ko jūs teiktu tiem, kam prātā ir līdzīga doma, ka varētu kaut ko tādu dzīvē izmēģināt, bet ir šaubas? Šaubas, mīļie draugi, ir prasmīgākais slazdu izlicējs it visam. Izvēle ir jūsu rokās, bet, ja rokas ir slazdos, tad tur nekas nevar sanākt. Var gadīties, ka īstais laiks nekad tā arī neatnāks, tādēļ, ja ir sapnis un vēlme to īstenot, tad ir jārīkojas! Un skatiet, ka beigās neizrādās, ka grūtākais darbs ir sakrāmēt mugursomu!

Tikko esat atgriezušies Latvijā... kādas sajūtas? Nu ko, atklātības brīdis? Labi, nav jau tik traki! Latvija kā ne kā ir mūsu abu dzimtene - tās ir mūsu mīļās mājas, kur vienmēr ir prieks atgriezties. Bet, ja runājam par sajūtām, kuras mūs pārņēma, tikko atgriežoties, tad šeit ir auksti, mazliet pelēcīgi un drūmi, bet tā taču ir Latvija, aprīlī vienmēr šeit tā ir bijis un būs. Vai tad var vēlēties būt kur citur, kad mājās sāk plaukt pavasaris un priekšā silta un mīļa vasara?

Kas tālāk? Kas tālāk? Tālāk baudīsim pavasari, attīstīsim projektus, kurus plānojām ceļojot un tad jau būs laiks arī kāzām un jaunam appasaules ceļojumam! Ceļojiet mīļie draugi arī jūs!

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

CEĻOJUMS

Kristaps Blušs šobrīd viennozīmīgi ir Latvijas drifta speciālists Nr.1. VIŅŠ ir jaunu izaicinājumu un mērķu vadīts, lai sasniegtu nākamās virsotnes.

KRISTAPS BLUŠS

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - No personīgā arhīva

Nirvanu

GUMIJAS DEDZINĀTĀJI

No malas skatoties, drifts Latvijā attīstās gaismas ātrumā. Kāds tam iemesls? Viens iemesls varētu būt tas, ka ir ļoti liela interese tieši no skatītājiem, esam bijuši citās valstīs tur tā nav! Mums ir pilsētas trase, un tas ir liels pluss, tur viss griežas. Vēl nozīmīgs aspekts ir tas, ka drifta pirmsākumos jau diezgan daudz esošu sportistu tajā piedalījās, autošosejas vai rallija braucēji. Līdz ar to jau pašos pirmsākumos radās interese un respekts, jo šis sporta veids tika apsniegts kvalitatīvi un jaunajiem censoņiem laktiņa bija augsta, bija uz ko tiekties un no kā mācīties. Tāpēc sekoja strauja attīstība.

Kur jūs aizvadāt treniņus? Treniņi notiks tepat Biķernieku trasē, tāpat katru dienu ir atvērts arī sporta komplekss 333, tur gan ātrumi nav tik lieli, bet ir asi, tāpēc tur braukt var ar dažādām mašīnām – gan mazliet labākām, gan ar tām pašām „šūpolēm”.

Kā noķert īstāko drifta sajūtu? Vislabāk sajūtu noķert ziemā, kad ir ledus un sniegs. Tad ātrums nav liels un labāk var izjust mašīnas kustības. Ziemā, ja ārā ir sniegs, vispār nevar sēdēt mājās, laiks jāpavada mašīnā un jādedzina benzīns.

Kas vēl Tevi aizrauj? Tagad pie saspringtā sacensību grafika ilgi nekam nav sanācis laika, lai arī gribētos. Agrāk es nodarbojos nevis ar driftēšanu, bet gan dreifēšanu - tā ir burāšana ar katamarānu. Ir pludmales katamarāns, ar plastmasas korpusu, ar kuru var attīstīt ātrumu uz ūdens līdz pat 60 km stundā. Ir aizraujoši, jo ir arī sānslīdes, ja izvēlas pareizo leņķi. Ir gan adrenalīns, gan ātrums. Visiem dalībniekiem ir viens starts, neatkarīgi no sporta veida, sacensību gars jau nemainās.

Kā redzi tehnoloģiju ietekmi uz driftu un vai pēc gadiem nebūs tā, ka driftesiet ar hibrīdauto un elektro mobīļiem? Šogad ledus sacensībās juniori jau brauca ar elektro mobīļiem, bet, kas attiecas uz driftu – es ļoti šaubos. Iespējams, ka kāds šova elements parādīsies, bet nespēju iedomāties, ka trīsdesmit dalībnieki stāvēs pie starta līnijas ar elektro mobīļiem, tās būtu citas izmaksas un cits kosmoss.

Vai ziemā nebūtu lētāk stadionā uzliet un driftēt ar žigulīti? Ne riepas dilst, ne motoram vajag tjūningu? Jā, tas, protams, būtu interesanti. Drifts pēc būtības ir 60% šovs un 40% sports. Gandrīz viss domāts

skatītājiem – lai viņi gūst baudu no tā, ko redz. Ziemā, pie -20, -30 grādiem gan varam uztaisīt kādu gonku sava prieka pēc.

Ātri un skaisti auto - turpat arī skaistas meitenes. Cik dāmas esi izvizinājis un safotografējis pie savas mašīnas? Latvijā tā mazāk. Bet pagājušajā sezonā daudz laika pavadījām Krievijā un Austrumeiropā, un tur gan atsaucība un pretimnākšana ir nesalīdzināma. Ir iedoti tūkstošiem autogrāfu, sabildēts simtiem bižu. Kad stāvi uz pjedestāla, pie tevis nāk rinda - kā pēc desām Padomju laikos - visi grib ar tevi fotografēties, apķerties, pieskarties mašīnai. Tur savā ziņā jau sāk parādīties „zvaigznes” statuss pievērstās uzmanības dēļ. Un tas ir tas dzinējspēks - nākamajās sacensībās vēlos sajust tās pašas emocijas un uzmanību. Patīkami.

Kādi ir bijuši lielākie sasniegumi ārpus Latvijas? Izcīnījām Austrumeiropas drifta čempionu titulu. Vairākos Krievijas posmos ieņemtas godalgotas vietas, tas viss nācis ļoti grūti. Esam parādījuši, ka Latvijā ir augsts līmenis, ir trases, ir atbalstītāji. Skandināvi un krievi augstu novērtē mūsu sacensību organizāciju un sportisko līmeni, te ir, ar ko pacīnīties.

Kad Tu kā drifta pilots sev būsi sasniedzis augstāko punktu? Ja ar komandas mērķiem un plāniem viss notiks tā, kā mēs to esam ieplānojuši un iztēlojušies, tad augstās virsotnes būs nākamajā gadā. Ja es tagad izstāstīšu, tad nepiepildīsies. Gaidām 2012. gadu.

Ko Tu gribētu teikt ielu drifteriem? Apzināties, ko viņi dara interneta rullīšu vai TV rullīšu iespaidā vai pat atnākot uz sacensībām - paskatās tribīnēs un pēc tam lec savā drapakā un dodot vaļā pa rajonu. Nenoliegšu, ka savā laikā to pašu esmu darījis. Tas pat ir neizbēgami. Domāju, ka jebkurš čalis, kuram ir azarts braukt, noliekot tiesības, taisīs uz ielas visādus brīnumus. Tā apziņa, atbildība, nāk tikai ar gadiem. Varam stāstīt vai nestāstīt, viņi tāpat apskatīsies un teiks - „Nu, ko tu man stāsti, pats esmu gudrs un zinu, ko daru!” Bet tas ir tikai līdz brīdim, kad savārītas pamatīgas ziepes, tikai tad sāc saprast... Manā pieredzē bijuši arī visādi nesmuki gadījumi, paldies dievam viss ir kārtībā. Sports un iela ir divas dažādas lietas. Ne visi, kas uz ielās brauc, patiesībās māk braukt.

GUMIJAS DEDZINĀTĀJI

Austrumeiropas Pro drifta čempionāts atgriežas Rīgā 28.maijā, Rīgā. Biķernieku sporta kompleksā notiks Austrumeiropas Pro Drifta čempionāta 2.posms. Uz sacensībām ieradīsies sportisti no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un citām Austrumeiropas valstīm, kā arī Skandināvijas spēcīgākie sportisti. Papildus šim starptautiskajam notikumam, norisināsies arī Latvijas Drifta Čempionāta 1.posms, tātad pirmo reizi šogad tiks dota iespēja aplūkot Pro klases jaunumus no Latvijas sportistiem, kuri šogad ir parūpējušies par to, lai būtu pārsteigumi gan skatītājiem, gan viņu pašu sīvākajiem konkurentiem.

Sarunājās - Uldis Bertāns Foto - No personīgā arhīva

DRIFTS

Leons Kozlovskis Motokrosista izaicinÄ jums ikdienÄ

10 JAUTĀJUMI Vai Tu varētu atklāt, kādi ir Tavi lielie mērķi, ko vēlies vēl dzīvē sasniegt?

Vēlos izveidot „MX Ādaži” par ļoti spēcīgu klubu Latvijā, kurš stabili ieņem vietu TOP 3. Pats personīgi vēlos izcīnīt vietu TOP 5 kopvērtējumā Pasaules čempionātā veterāniem. Un noteikti vēlos, lai man būtu arī trešais dēls, bet ar to pagaidām vēl nesteigsimies. Mazais sapnītis (smejas).

Kas vēl bez motokrosa ir Tavas dzīves motors? Viennozīmīgi tā ir mana sieva un bērni, kuriem cenšos veltīt visu atlikušo laiku, ko man neaizņem motokross.

to esmu priecīgs (smejas)!

Vai motokrosa braucēji no kaut kā baidās?

Tās gluži nevar nosaukt par bailēm. Dažreiz uznāk uztraukums par manu bērnu nākotni. Tās nav bailes, bet drīzāk neziņa, kas mani ikdienā izaicina.

Vai moto braucēji kādreiz raud? Es esmu ļoti emocionāls cilvēks un gadās, ka, skatoties kādu filmu, kas aizrauj, kļūst tā jocīgi. Esmu raudājis, kad pārlauzu mugurkaulu un sapratu, ka motokross man varētu būt beidzies. Blakus pie gultas stāv sieva un viņa tā raud, ka nespēju viņu nomierināt. Kad motociklam saplīst riepa, tad gan cenšos neraudāt (smejas)!

Ko Leons darīs pensijas gados? Ko Tu domā, kad atrodies pie Labs jautājums. Mūsu valstī jau vispār pastāv starta barjeras? tāds jautājums, vai pensiju vēl kāds nākotnē saņems?! Vecumdienas pienāks, to es zinu noteikti, bet, vai sasniegšu pensijas vecumu, neesmu pārliecināts, jo varbūt drīz pie mums Latvijā pensijā dosies 90 gadu vecumā. Vēlētos savās vecumdienās dzīvot līdzi saviem dēliem, un priecāties par viņu panākumiem. Tagad es trenēju citu tēvu dēlus, bet es gribētu, ka arī maniem bērniem būtu kāda nopietna nodarbe, ko viņi darītu no sirds un man būtu iespēja viņus atbalstīt un priecāties par viņu sasniegumiem. Pagaidām vēl nav īsti saprotams, ar ko viņi vēlas nodarboties, bet to var arī saprast, jo vienam ir desmit gadu, bet otram tikai divi. Noteikti vēlētos ar savu sievu vecumdienas pavadīt uz jahtas, un neparko neuztraukties; lai naudiņa plūst kontā un es mierīgi varu izbaudīt vecumdienas. Tie ir sapņi, kā būs, to rādīs laiks, bet tā ir štelle.

dzīvē.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē ir nācies piedzīvot?

Ābece.

VAI ESI LĒCIS Gaujas upē no tilta un vai zini, cik tā ir dziļa?

Neesmu bijis starp tiem dullajiem, kuri Ādažos to darīja. Noteikti aizraujoši, taču mani aizrauj vēl dullākas lietas (smejas).

Kas foršāk - balets vai opera? Godīgi, nav bijis laika apmeklēt, bet ceru, ka pienāks laiks, un man kopā ar sievu izdosies aizdoties arī līdz tām smalkajām iestādēm. Man nekas nav pret šīm mākslas izpausmēm - katrs vingro kā māk.

Pārsvarā jau es grāmatas lasu tikai slimnīcā, kad gadās satraumēties. Šobrīd manā lasāmvielas saraksta augšgalā atrodas grāmata par Sandi Ozoliņu – cilvēki runā, ka esot atrodamas dažās ideju pērles.

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

Ekstrēmākie mirkļi ir piedzīvoti manos sapņos. Esmu sapņojis, lecu pāri aizām 200 metru dziļumā un tad pamostos un secinu - jā, esmu ļoti ekstrēms čalis un par

Tikai un vienīgi, kā uzvarēt startu – tieši tāpat kā

Sajūtu mednieki

Lai uzzinātu, kāda ir kajaka dziļākā nozīmē, mēs devāmies uz Saldu un iepazināmies ar īsteniem latviešu ūdens krāču bruņiniekiem - Ivaru Ivanovu un Jānis Līcīti.

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

BRUŅINIEKI

Izsmalcinātība, dabas mīlestība, juteklisms un rimta dzīves u kuri savas brīvdienas izkrāso ar netradicionālu Olimpisko sp ļaudis var lepoties ar augstiem sportiskiem sasniegumiem o sportisti dažādos ūdens sporta veidos, taču šis nav tas gad jauniem iespaidiem, jaunām zināšanām un jauniem izaicināj sporta veidā. Šis nav stāsts par to, kā divi izcili atlēti gatavo vai arī piedalīties kādā augstas raudzes starptautiskās sace dabas valdzinājuma un pasaules nezināmo un neizmērojam darīt tieši to, kas pašiem patīk un interesē, kā arī vienlaikus

Ivars: Kajaks ir ūdensdraudzīga čība, ar kuru staigājamas dabas vismitrākās takas, ceļi, kuros iegrimstot redzam tuvāk, esam notikuma pašā viducī, tas ir kā Aladina paklājs, kurš tevi nes tavā paša pasaulē, tikai savādāk, citā līmenī, kolosāli papildinot sajūtu un pieredzes bagāžu. Jānis: Īsumā - tā ir slēgta tipa laiva ar lūku augšpusē. Ivaram tā ir čība, savukārt man tas ir mans varenais tankkuģis, kurš nes manus 120kg cauri nepieredzētajam un nedaudz baisajam, tajā pašā laikā tas ir milzīgs pozitīvu emociju un pārdzīvojumu vezums, ko var iegūt ļoti īsā mirklī, bet nevar aizmirst. Kajaks man ir olimpiskais komandas biedrs upē, vienmēr ceru, ka viņš mani nepievils un finišēsim kopā.

Šis ir vienīgais vai ir arī vēl kāds hobijs? Cik zinu, laižat arī uz Poliju sērfot?

Ivars: Visvairāk man gribas piepildīt savu dzīvi ar krāšņām, sulīgām un sātīgām emocijām. Piedzīvot pilnu dzīvi optimismu veicinošiem sīkumiem. Darīt, lai tikai nebūtu jānīkst malā un jāizjūt gara dīkstāve. Aizraušanās ir daudzpusīgas un dažādas, lai apmierinātu visas gribēšanas, tāpēc periodiski jāpārslēdzas un jādodas kārtējo kārdinājumu virpulī. Rudens sākumā metām izaicinājumu jūras vējam un putu klātām viļņu virsotnēm. Tas atvēra jaunas durvis mūsu izklaidēm. Baltijas jūra Polijas krastos kļuva par mājām mīlestībai un cieņai pret vēju. Tas klusums, kad muskuļi pārstāj izlietot makaronus nevajadzīgi, kad viegla vēja pūsmiņa uzmet uz dēli, sak` aiziet!, kad tā miera priekšā pacel galvu un virs

tā ir nekustīga bura, bet pats tik triec uz priekšu, kad dibens šķaida viļņu virsotnes, kad viss pārējais kļuvis mazsvarīgs, tad jā, tad nu gan var sajusties laimīgs!

Kā dzima ideja par kajaku, zinot to, ka viens no jums ir mākslinieks, otrs - izbijis basketa meistars? Ivars: Uzskatu, ka mēs esam dzīvespriecīgi, saliedēti un kārtīgi kalnu gāzēji un absolūti labākie čilleri. Lai gan ikdienas dzīve un pienākumi ir atšķirīgi, kopīgos projektos, pārgājienos un piedzīvojumu braucienos mūsu dažādība veido vienotu komandu. Jau pasen kopā mēdzam izsapņot dažādus scenārijus savām izklaidēm. Parasti kādam atklājas kārtējais prāta brīnums un tad pamazām, vai citkārt - pēkšņi un strauji, tas sāk masēt otru ar savām idejām. Tad gan par to tiek pāris reižu piemirsts un vēl 10 piegājienos jācenšas saņemties. Bet galu galā process un rezultāts sniedz milzīgu gandarījumu. Kajaka priekšteči noteikti ir plosti un gumijenes. Taču ķēpāšanās ar ielāpiem un nežēlīgā iršanās pretvējos un bezstraumes posmos lika spert nākamo soli - veicināt sportisku atpūtu un individuālu izaugsmi atpūšoties uz ūdens. Jānis: Tas bija viens no Ivara momentprojektiem, kas mani ieinteresēja, kuru mums izdevās realizēt samērā īsā laika sprīdī. Bija programma, neliels aprēķins un darbs beigās iznāca kajaks! Super jautri, tā teikt!

Kajaks, kurš darināts ar pašu roķelēm.. Kas bija tas dzīves pavērsiens, kad sapratāt, ka vēlaties pievērsties amatniecībai? Kā un cik ilgi tapa gara darbI?

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

Vīri, kas ir kajaks un cik tālu tas ir no Olimpiskajiem apļiem?

BRUŅINIEKI

uztvere -tā īsumā varētu raksturot divus fanātiskus čaļus, porta veidu - kajakošanu. Mēs zinām, ka mūsu zemes olimpiskajās spēlēs, kur savu varējumu ir demonstrējuši izcili dījums. Ivars Ivanovs un Jānis Līcītis ir vīri, kuri tiecas pēc jumiem, kuri šiem vīriem ir apslēpti pavisam netradicionālā ojās startēt Londonā 2012.gada vasaras Olimpiskajās spēlēs ensībās. Šajā gadījumā mēs runājam par diviem patiesiem mo tāļu ekspeditoriem, kuri atrod sevī iedvesmu un vēlmi apzināt jauna izaicinājuma virsotnes.

Kur aizguvāt zināšanas, praktiskos rasējumus, lai padarinātu šādus šedevrus? Ivars: Man patīk darīt uz savu galvu, visu izdomāt pašam. Tikt galā. Līdz ar to, vienīgais, ko zinājām, bija tas, kā kajaks izskatās bildēs. Mēs pat dzīvē tādus ērmus nebijām redzējuši. Tāpat arī nekad nebijām ķēpājušies ar stikla šķiedru. Lielais palīgs bija datorprogramma, kurā pašiem bija iespējas modelēt savām prasībām atbilstošus braucamrīkus.

Pirmais izbrauciens ar sevis darinātu dampi - kādas bija sajūtasnenogrimāt? Ivars: Nu jā, atceros, kā no darbnīcas stiepāmies uz upi. Šķiet, toreiz, bijām pārliecināti, ka laivām grimt nevajadzētu, šaubas drīzāk bija par to, vai purngals neslīdēs metru zem ūdens (vai otrādi) un, vai stabilitāte būs pietiekama, lai vispār pārvietotos. Tā arī neesmu noskaidrojis, kā ir ar to stabilitāti un vadīšanu. Nav jau ar ko salīdzināt! Mans kajaks pagaidām ir vienīgais aparāts, kuru esmu vizinājis, pēc citas pieredzes pagaidām nedzenos. Tā arī nolēmām - nav ko meklēt un spiest utis, labāk iemācīsimies pārvaldīt savus kuģus. Jānis: Tas bija kā bērnībā, kad no trīsriteņa pārsēdos uz divriteni. Zināju, ka būs jākrīt tikai nezināju kad (smejas). Pirmajā reizē viss bija mierīgi, bet, kad rudenī laivojām Imulu, tad divreiz savu kajaku vilku piesmeltu līdz lūkai. Agri vai vēlu, bet tas notiks.

MARTĀ ir straujākais palu laiks - īstais gāzēšanas brīdis - ķĒrĀt vilni? Jā, sezonu atklājām, nogāzām Cieceri Saldus pilsētas teritorijā. Upe burtiski divās dienās pārlējās un kulminācijā mūs varēja manīt, dragājot pilsētas ūdenskritumus. Tas bija varen` jautrs un nebēdnīgs gāziens.

Šī ir lieliska iespēja izbaudīt dabas valdzinājumu šeit pat Latvijā -vai tas ir viens no motivācijas avotiem šādam hobijam?

Kādās upēs šādi laižamrīki ir izmantojami?

BRUŅINIEKI

Viennozīmīgi! Tā ir iespēja atgriezties un sajust dzīvības spēku, dabas daudzveidīgo krāšņumu, bezgalīgo, klusuma ieskauto pilnību. Dabā mēs sastopam augstākās patiesības, tās runā mums saprotamā valodā.

Varētu teikt, ka mums, piedzīvojumu meklētājiem, sanākuši atbilstoši kajaki. Tie ir gana īsi, lai kaut kā nebūt uzstutētu mašīnai uz jumta, kā arī ērti izvizinātu mazākas upītes. Plakanais dibens reti kad ķer upes akmeņus un par pārvietošanās ātrumu „dīķu” posmos un ezeros arī nevar sūdzēties. Jūrā gan vēl nav „sērfots”, par to pieredzi runāsim vasaras beigās.

Nākamais līmenis - būvēsiet jahtu vai apgreidosiet šos braucamrīkus? Protams, ir ieplānoti uzlabojumi, kā arī jāpabeidz vēl nepadarītie sīkumi. Bet šobrīd sezona iet vaļā, svarīgāk ir nobraukt kādas pāris upes. Par jahtu bijām „sacepušies” pagājušajā gadā, bet notikumu gaita liecināja, ka tam vēl nav pienācis laiks. Jau reizes septiņas mēģinām pieķerties katamarāna projektam, bet pagaidām domas dalās - gan tehniskajos risinājumos, gan dizaina jautājumos.

Ūdens noteikti ir viens no labākajiem relaksācijas veidiem un savienojumā ar paša darinātu kajaku tas ir arī atslodzes moments no raitās ikdienas. Kādos brīžos sēžaties iekšā un nesaties lejup pa Latvijas krāčainajām un straujajām upēm? Ivars: Ūdens kā viens no galvenajiem dabas pirmelementiem mani saista un saviļņo. Kad sēžu upmalā, nemaz nemanu, kur paliek laiks, vērojot dabas vienkāršo pilnību, jūtos laimīgs – kā mājās. Esot upē, patiesi atslēdzies, ir tikai šis mirklis, kuru laime piedzīvot. Protams, pavasara un rudens sezonas laikā sarosāmies un turpinām atklāt kādu Latvijas „krāčaino” upi. Ir arī iemīļotas vietiņas pašmāju Ciecerē, kas palu laikā ir dinamisks un piedzīvojumiem garantēts maršruts.

Vai plānojat arī pamēģināt kādu urdziņu pievarēt ārpus Latvijas? Ivars: Ui, un kā vēl kārojas! Bet šobrīd vēl trūkst pieredzes, lai mestos kārtīgā baltā ūdens upē. Jānis: Gribētos jau ļoti, bet iesākumā jāpapildina savas zināšanas un meistarība tepat, kad kļūs par šauru, tad arī domāsim un noteikti arī rīkosimies, jo esam rīcības čaļi.

Sarunājās - Artis Grīnbergs Foto - No personīgā arhīva

Ivars: Šodien iespējams nopirkt visu. Tev nav jāzina kā vārāma zupa, to iespējams iegādāties gan gatavu, gan pusgatavu, saldētu un kaltētu. Nežēlīgi, bet sāk šķist, ka mēs esam viens no pēdējiem cilvēces perējumiem, kuram šķiet interesants izaicinājums kaut ko panākt, sasniegt un izveidot pašiem savām rokām. Kaut ko štukot un ņemties, darboties caurām naktīm aukstās garāžās, darīt pa savam, cik fantāzija un rocība atļauj. Sākot projektu būt neprašai, bet lēnām augt un redzēt savus darba augļus. DIY kultūra. Manam kajakam ir grubuļaina pakaļa, bet es to neredzu kā mīnusu, preces vērtība ir zināma, bet manas emocijas nav pārdodamas, tikai lēnu atblāzmu var manīt manos smaidos.

Kas ir tas, ko noķerat, darbojoties ar šo štelli? Mēs risinām uzdevumus, iesaistāmies un domājam, sasniedzam mērķus un svinam uzvaras, redzam mirkļa burvību un dabas pilnību, krītam azartā un mūsu asins brāžas dzīvības krācēs. Mēs izdzīvojam sevi un piedzīvojam dzīvi. Mēs smejamies!

Kas tālāk? Vai tev nešķiet, ka sēdēšana bezdarbībā ir savas dzīvības noniecināšana? Mums katram pieder šīs zemes radītie brīnumi un viena cilvēkmūža pulkstenis ir vienīgais, kas mums dots, lai piedzīvotu emociju paradīzi. Tā ir visapkārt, ir jālec atvarā, nedrīkstam sēdēt malā!

EFX hologrāfiskās tehnoloģijas produkti ir paredzēti veikšanas spēju palielināšanai un organisma labsajūtas veicināšanai. Tie palielina muskuļu spēku, stiprina balansu un uzlabo ķermeņa lokanību. Braucot ar velosipēdu, kāpjot kalnā, slēpojot, spēlējot hokeju, skrienot un visādi citādi nodarbojoties ar sportu savam priekam vai profesionālā līmenī, paļaujieties uz EFX hologrammu spēju stiprināt muskuļus, vairot enerģiju un likt jums justies lieliski!

Vairāk informācijas www.efxlatvia.lv