9

“Pilnīgi noteikti terapeita apmeklēšana veicina lielāku apzinātību, dziļāku izpratni par sevi un par to, ko es dzīvē gribu.”

Autore: Gunda Oja Foto: Marta Krīgere

Psihoterapija kā mentālā higiēna

Aktrise, režisore un trīs bērnu mamma Kristīne Krūze-Hermane atklāj, ka pirmo reizi ar psihoterapeitu tikusies jau 16 gadu vecumā. Nu viņa pati ir izvēlējusies apgūt šo profesiju un studē psiholoģiju Latvijas Universitātē, kā arī papildus tam apmeklē geštaltterapijas un koučinga kursus. Intervijā Kristīne dalās ar pārdomām par psiholoģijas studijām, pašizaugsmi un atklāj to, kā norit koučinga konsultācija.

- Studējam vienā universitātē! Ko esat ieguvusi, studējot psiholoģiju?

- Salīdzinot ar mācībām Kultūras akadēmijā, kur apguvu aktrises profesiju, psiholoģijas studijas Latvijas Universitātē ir daudz akadēmiskākas un ir papildinājums tam, ko esmu apguvusi līdz šim. Protams, esmu guvusi padziļinātāku izpratni par cilvēku psihes procesiem un visu citu, kas saistīts ar psiholoģiju. Tas viss mani ļoti interesē.

- Izvēle apgūt ko pavisam jaunu, kad viens bakalaura grāds jau “kabatā”, ir jāvelta uzmanība ģimenei un bērniem, ir tiešām apsveicama. Kas ir citādāk, studējot šādā apzinātākā vecumā salīdzinot ar laiku pēc vidusskolas beigšanas?

- Man šķiet, ka studēšana apzinātā vecumā paliek arvien populārāka. Tā ir tāda nākotnes tendence, jo daudzas profesijas vienkārši laika gaitā izzūd, tāpēc cilvēks ir spiests mācīties, pārmācīties un pielāgoties visa mūža garumā. Ja salīdzina ar laiku pēc vidusskolas beigšanas, šobrīd man ir cita motivācija mācīties. Esmu apzinīgāka un apzinātāka tādā nozīmē, ka man ir mērķis, kāpēc es to daru - nav tāda plāna “B”, plāna “C” vai domas par to, ka es varētu darīt kaut ko citu. Pieņēmu apzinātu lēmumu un tagad virzos uz savu mērķi. Protams, mācības ir grūtāk menedžēt, kad ir izveidojusies ģimene, un tas ir vēl papildus slogs.

- Kādā intervijā Jūs minējāt, ka pati esat diezgan ilgstoši gājusi pie psihoterapeita. Kas jūsu dzīvē pēc tam ir mainījies?

- Tā kā es eju pie terapeita no aptuveni 16 gadu vecuma (ar pārtraukumiem), man pat ir grūti spriest, kāda būtu mana dzīve, ja es to nedarītu. Pilnīgi noteikti terapeita apmeklēšana veicina lielāku apzinātību, dziļāku izpratni par sevi un par to, ko es dzīvē gribu. Tā ir tāda kā garīgā higiēna.

- Šķiet, sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka cilvēks, kurš iet pie terapeita, ir vienkārši vājš, tāds, kuram trūkst uzmanības, vai pat nepieskaitāms. Kā Jūs vērtējat sabiedrības attieksmi pret psihoterapeita profesiju un cilvēkiem, kas izmanto šos pakalpojumus?

- Man šķiet, ka vēl joprojām psihologa profesija ir diezgan stigmatizēta un ka sabiedrībā pastāv tāds stereotips, ka ja kāds iet pie terapeita, tad viņš ir vai nu traks vai kaut kas citādi ar viņu nav kārtībā. Protams, cilvēks vēršas pie terapeita ne jau tādēļ, lai pastāstītu, cik viņam ir brīnišķīga dzīve, viņš vēlas risināt problēmas, izprast savus iekšējos procesus, taču vai tāpēc viņš uzreiz ir traks vai nepieskaitāms? Es domāju, ka ne. Mūsdienās, manuprāt, ir ļoti daudz cilvēku, kuri cieš no stresa, trauksmes, panikas lēkmēm. Psihologi brīnišķīgi ar to var strādāt, turklāt daudz labāk ir vērsties pie speciālista, pirms cilvēks ir iedzīvojies hroniskā stresā, nekā tēlot ļoti veselu un ciest.

- Salīdzinoši nesen pati esat sākusi sniegt koučinga konsultācijas. Kas ir koučings?

- Tā ir tāda iespēja satikties ar sevi, atklāt un apzināt savus iekšējos resursus un spēku, saprast - ko es patiesībā vēlos. Man ļoti patīk koučings kā instruments, jo tas ir vērsts uz darbību un nākotni. Cilvēks nevis atnāk parunāties par savu sarežģīto personību (smejas), bet izvirza mērķus un meklē veidus, kā tos realizēt. Koučingā mēs nelienam pagātnē, nevelkam skeletus no skapjiem ārā, bet drīzāk meklējam to resursu, kas jau ir cilvēkā. Es to visu sāku mācīties,

Viens ir zināt kaut ko teorētiski, bet kas pavisam cits – satikties un runāt ar reālu, dzīvu cilvēku.

jo universitātē ir iespēja apgūt daudz vērtīgu akadēmisku zināšanu, taču prakses šobrīd ir ļoti maz. Viens ir zināt kaut ko teorētiski, bet kas pavisam cits – satikties un runāt ar reālu, dzīvu cilvēku. Koučings viennozīmīgi nav mana gala pietura, bet to kā instrumentu noteikti varēšu izmantot arī kā terapeite.

- Aptuveni cik konsultācijas ir nepieciešamas, lai cilvēks sasniegtu vēlamo rezultātu?

- Tas ļoti atkarīgs no katra cilvēka un risināmā jautājuma. Diemžēl daudziem šķiet, ka koučam ir brīnumnūjiņa vai vienradža putekļi un ka, aizejot uz vienu konsultāciju, viņu dzīve pārvērtīsies. Tas tā nenotiek ne terapijā, ne koučingā, nekur. Ko tādu var solīt tikai šarlatāni. Koučings un terapija ir darbs ar sevi, savām domāšanas sistēmām un ierūsējušām pārliecībām. To nav iespējams izdarīt vienā reizē. Tikšanās reižu skaits atkarīgs no tā, cik motivēts cilvēks ir kaut ko savā dzīvē mainīt un ko viņš vēlas sasniegt.

- Kā es noprotu, mērķis ir koučinga kodols. Droši vien ir arī cilvēki, kas īsti nezina, ko vēlas. Kas var palīdzēt mērķus izvirzīt?

- Ja iet pie kāda reāli praktizējoša kouča, tas nemaz nav lēts pasākums, tāpēc cilvēks jau būs spiests mobilizēt sevi un savākties, jo negribēs maksāt naudu par to, ka es nezinu, ko vēlos, un vispār neesmu motivēts... Koučs nedomā klienta vietā, atbildība jebkurā gadījumā ir jāuzņemas pašam cilvēkam. Koučs var palīdzēt saprast, kādas ir cilvēka vērtības, kas viņu iedvesmo un rakt noteiktā virzienā, bet tomēr jāstrādā būs pašam.

- Re kā, jāmaksā, bet pašam jādomā arī (smejas). Kad mērķi jau ir izvirzīti, nākamā cilvēku probēma bieži vien ir nespēja motivēt sevi pildīt apņemšanos. Ko darīt šādā situācijā? - Ar mērķiem ir tā, ka ir ļoti svarīgi saprast, kas mani iedvesmo, kāpēc man tas ir svarīgi un vai tas patiešām man ir svarīgi. Ja es to daru tāpēc, ka draudzene to dara un viņai labi sanāk, bet tas mani pašu neinteresē, visdrīzāk jau pēc divām dienām viss būs apnicis un gribēsies mest to malā. Tāpat bieži vien vecākiem ir projekts par sava bērna dzīvi, un viņi šo bērnu mērķtiecīgi bīda kādā virzienā, kas, iespējams, viņu atvasi nemaz neinteresē. Tāpēc ir svarīgi saprast, kas man patiešām, patiešām ir svarīgi, jo tad parādās motivācija un enerģija. Brīdī, kad motivācija zūd, ir vērtīgi sev atgādināt, kas mani iedvesmoja un kāpēc es to sāku.

- Vai ir pieļaujami kādu brīdi apstāties un būt it kā bezmērķīgam?

- Domāju, ka pilnīgi noteikti ir jāļauj sev uz brīdi apstāties un sagremot, kas ir paveikts. Šķiet, ka tikai apstājoties un sakonektējoties pašam ar sevi var saprast, ko tad es patiesi gribu. Visu laiku sevi dzīt kaut kur... Nezinu, cik tas ir produktīvi un cik ilgi tā vispār var dzīvot.

- Kādu grāmatu iesakat izlasīt cilvēkiem, kuri interesējas par pašizaugsmi?

- Kristin Neff “Self-Compassion: The Proven Power of Being Kind to Yourself”. Šo grāmatu es iesaku, jo mēs paši bieži pret sevi izturamies ļoti neiecietīgi, pat nežēlīgi. Tāpēc ir svarīgi attīstīt līdzjūtību un iecietību pret sevi. Pētījumi rāda, ka tas ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. #GO

Ieelpo, izelpo, nedoma! -

Autore: Elza Elizabete Vanaga Foto: Jared Rice (Unslpash.com)

Nevari iemigt? Meditācija! Jūties uzvilkts vai nemierīgs? Meditācija! Grūtības koncentrēties? Meditācija, meditācija un vēlreiz meditācija! Lai gan no tik daudziem biju dzirdējusi, ka meditācija dara brīnumus, līdz šim es nebiju apsvērusi to izmēģināt. Bija grūti iedomāties, kā kaut kas tik vienkāršs kā sēdēšana mierā un klusumā varētu būt efektīva. Taču, prātojot par šī mēneša izaicinājumu, nolēmu, ka man beidzot tas ir jāpārbauda. Apņēmos nedēļas laikā iepazīties ar šo tik seno un pasaulīgo praksi.

Meditācijai nav vienas striktas formulas, kam sekot. Katrs šo procesu var brīvi pielāgot pēc saviem ieskatiem, darot tā, kā pašam ir ērtāk. Te nu es attapos pie pirmās problēmas – kā sākt. Meditācijai ir vairāki faktori, kas jāņem vērā.

Pirmais – ārējie faktori. Ieteicams atrast kādu klusāku nostūrīti, kur neviens tevi nevarēs iztraucēt. Tāpat jāpadomā par to, lai telefona paziņojumi vai televizora trokšņi fonā tevi neiztramdītu no procesa.

Nākamais solis ir padomāt par savu pozu. Lai gan meditējot kļūdīties nevar, labākam rezultātam ir svarīgi atrasties sev ērtā pozā. Tu vari apgulties uz muguras uz grīdas, izstiepjot kājas un rokas, apsēsties krēslā vai uz grīdas, sakrustojot savas kājas. Galvenais, lai ir ērti.

Kad esi iekārtojies, aizver acis un sāc pievērst uzmanību savai elpošanai. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Šajā brīdī tava elpa ir vienīgais, par ko tev ir jādomā.

Domas. Šis viennozīmīgi man bija vislielākais izaicinājums visā procesā. It īpaši pirmajos mēģinājumos. Domas šaudījās šurpu-turpu. No “ABBA” populārāko dziesmu meldiņiem līdz domai, ka es taču apsolīju piezvanīt omei. Taču visa meditācijas būtība ir būt šeit un tagad. Ļaut savam arī savam prātam atpūsties, aizmirst visas savas ikdienas lielās un mazās raizes. Un tas patiešām ir daudz grūtāk nekā varētu šķist. Daži meditācijas lietpratēji iesaka izvēlēties mantru, ko atkārtoti skaitīt prātā. Tas var palīdzēt ne tikai kontrolēt domu izraisīto haosu galvā, bet arī palīdzēt sev atgādināt to, kas ir svarīgs. Tava mantra var būt gan universālais “Ohm”, gan kāda iedvesmojoša frāze, kas tev pašam liekas personīgi saistoša, piemēram: “Esmu laimīgs, mierpilns un piepildīts”. Tāpat meditējot vari izmantot taimeri. Es iesākumā izmēģināju meditēt piecas minūtes, taču man tas bija par maz, lai paspētu pilnīgi atbrīvot prātu no domām. Nedēļas beigās tas jau padevās nedaudz vieglāk un vairāk par desmit minūtēm man nemaz neprasījās.

Es centos meditēt divas reizes dienā: no rīta un vakarā. Pirms uzsāku šo izaicinājumu, es aprunājos ar draudzeni, kas ikdienā piekopj meditāciju. Viņa mani brīdināja, ka iemigt ir normāli. Lai gan es līdz tam nenonācu, šķiet, ka meditācija pirms gulētiešanas man palīdzēja aizmigt ātrāk. Savukārt, meditējot no rīta, bija vieglāk noskaņoties dienas darbiem.

Mani secinājumi? Meditācija sākumā var šķist dīvaina un pat nedaudz psiholoģiski neērta. Tas ir prāta treniņš. Tas ir arī ilgstošs process, ko nedēļas laikā ir grūti piekopt. Ir jāeksperimentē, līdz saproti, kas pašam ir vispiemērotākais veids. Un katram tas ir atšķirīgs. Vai es turpināšu meditēt? Šaubos, ka to piekopšu regulāri. Tomēr brīžos, kad prāts būs pārpildīts ar liekām ikdienas domām, es atradīšu kādu klusāku nostūri, apsēdīšos, aizvēršu acis un dziļi ievilkšu elpu. #EEV

Autore: Marta Krīgere

Mišelas Obamas autobiogrāfija ir patiess stāsts par neatlaidīgu sievieti, kura uzaugusi vienkāršā ģimenē Čikāgas Dienvidu pusē, un viņas ceļu uz dzīvi Baltajā namā. Šī grāmata sniedz neredzētu, personisku ieskaitu Mišelas un Baraka Obamas iespaidīgajā dzīvē.

Mišela uzauga samērā lētā Dienvidu puses dzīvokļu kompleksā. Vēlāk zem nabadzības sloga, ciešot no noziedzīgu bandu postījumiem, ēkas kļuva noplukušas un pārvērtās par vienu no bīstamākajām dzīvesvietām pilsētā. Labu laiku pirms šīm pārmaiņām Mišelas vecāki iegādājās mājokli daudz jaukākā apkaimē, kur mitinājās viņas radinieki. Jaunajā dzīves vietā Mišelas ģimene dzīvoja divstāvu mājas otrajā stāvā virs tantes Robijas, kura viņai iemācīja spēlēt klavieres. Mišela ir uzaugusi mīlošā ģimenē, kuru saistīja ciešas saites ar mūziku un baznīcu. Taču skarbā vide, kurā valdīja rasisms, sarežģīja dzīves apstākļus un mudināja Mišelu pierādīt pasaulei, ka viņa spēj panākt visu, ko vēlas. “Es nekautrējos no tā, ka centos pacelties augstāk par savu izcelsmi. Ņemot vērā vidi, no kuras nācu, tiekšanās augšup bija vienīgais, ko varēju darīt,” atklāj Mišela. Viņas ģimenē neviens nebija ieguvis augstāko izglītību. Mišelas vecāki smagi strādāja, lai spētu atmaksāt studijas bērniem. Tēvs cieta ar smagu slimību, kas ar laiku padarīja viņu nevarīgu un lēnām izdzēsa dzīvību. Ar pacietību un neatlaidību viņa kāpa pa karjeras kāpnēm arvien augstāk. Līdz iemīlējās cilvēkā, kurš izmainīja viņas dzīvi.

Pieņemt ar mīlestību un nenosodīt, būt pateicīgam. Mišela visas savas dzīves laikā stingri pieturās pie ģimenes vērtībām. #MK

Ceļš uz minimālistiskāku dzīvi

Autore: Sintija Augustova

Gandrīz katram ik gadu ir viena īpaša apņemšanās, kuru visiem spēkiem vēlas īstenot vai kura galvā riņķo jau kādu laiku. Man tā ir minimālistiska dzīvošana. Sapratu, ka kaudzes ar mantām un lietām mani nospiež un “velk uz leju”, tāpēc zināju, ka no tām ir jāatbrīvojas vai mantu skaits ir jāsamazina. Ilgu laiku īsti nezināju, kā to darīt, jo man bija emocionāli grūti atbrīvoties no lietām. Kad mēģināju kārtot savu istabu, bieži pieķēru sevi pie domas - “aj, šis un tas varbūt kādreiz noderēs”, tāpēc atbrīvoties no mantām bija gaužām grūti.

Domas par minimālistiskāku dzīvošanu galvā sāka raisīties kopš jauniešu raidījuma, kurā tobrīd, pirms trīs gadiem, strādāju, intervēju aizrautīgu zero waste dzīvesstila atbalstītāju Ingūnu. Viņa stāstīja par to, kā varam samazināt atkritumu daudzumu, veicot pavisam nelielas izmaiņas savā ikdienā – izmantojot daudzreizlietojamo ūdens pudeli un auduma maisiņus. Tobrīd paralēli zaļākām alternatīvām aizdo-

mājos arī par lietu funkcionalitāti – vai visas ntās lietas, kas atrodas manā istabā un man pieder, kalpo kādam mērķim, tās izmantoju bieži vai atļauju tām vienkārši krāt putekļus un aizņemt vietu, jo neesmu izdomājusi, kur tās pielietot. Šādā kontekstā uzreiz iedomājos par savu drēbju skapi, kas bija stāvgrūdām pilns ar dažādiem drēbju gabaliem, no kuriem tā reāli nēsāju un velku tikai kādu trešo daļu. Taču laiks, kas pagāja, kamēr sanāca starp drēbju kaudzēm atrast tos pāris krekliņus, džemperus un bikses, kurus tiešām vēlējos vilkt mugurā, bija dikti ilgs. Pēc vairākiem rītiem, kuros bija grūtības sameklēt, ko vilkt, sadusmojos pati uz sevi un stingri nolēmu atbrīvoties no visām drēbēm, kuras tā arī nebija atradušas vietu manā garderobē. Tas, protams, bija grūti, jo atkal galvā bija tā pati apnicīgā doma, ka noderēs taču, nevaru paredzēt, vai nebūs situācijas, kurā tas apģērbs, no kura šobrīd plānoju atbrīvoties, lieti noderēs. Atbildēšu godīgi – ne vienu reizi šāda mana doma nav piepildījusies, ne reizi neesmu nožēlojusi, ka atbrīvojos no kāda apģērba, bet gan otrādi – izjūtu savā ziņā prieku un atviegloti uzelpoju, jo nu ir vieta, kur apgriezties. Līdzīga pieredze man ir gadījusies arī ar vecām skolas pierakstu kladēm, par tām arī agrāk domāju, ka salikšu kastē, gaidīšu to vienu dikti svinīgo brīdi, kad varēšu tās nodot savai jaunākajai māsai, lai špiko bioloģijas uzdevumu atbildes vai matemātikas risinājumus. Māsa paaugās, un, taisnības labad atzīšos, ka viņa manām vecajām kladēm nav pat īsti pieskārusies. To uztvēru kā zīmi, ka jātiek vien no tām vaļā, jo tās vienkārši aizņem vietu, pat ja saliktas kastē un nobāztas istabas tālākajā stūrī. Pašlaik, kad gandrīz vai konstanti sēžu mājās, diezgan regulāri pārskatu savas mantas, un bieži vien dažas no tām arī izmetu vai atdodu kādam. Nesen Netflix noskatījos arī izslavēto “Tidying up with Marie Kondo”. Kad biju seriāla vidū, diezgan skeptiski attiecos gan pret pateikšanos savām lietām, gan arī pret mantas enerģijas jušanu un uztveršanu. Tas vienkārši likās dīvaini - runāt ar savu veco džemperi vai to pašu bioloģijas pierakstu kladi. Neviļus tomēr esmu iesaistījusi dažus viņas principus, kad kārtoju vidi sev apkārt. Vēl joprojām nesaku lietām, ko gribu izmest, paldies par to, ka ar mani bija, bet gan pa drusciņai sāku saprast to, kā mantas liek man justies. Ne vienu vien reizi ir gadījusies tāda brīnišķīga brīvības sajūta, kad izmetu to, kas ir bijis lieks un tupējis uz plaukta vai atvilktnē vienkārši tupēšanas pēc un nav raisījis ne patīkamas emocijas, ne licis atcerēties jaukas atmiņas. Šo trīs gadu laikā šķiet, ka esmu tikusi vaļā ne tikai no diezgan daudzām lietām, kas man vairs nav vajadzīgas, bet arī no sajūtas, ka neko nedrīkst mest laukā, jo tas kādu reizi mistisku apstākļu sakritības dēļ var noderēt. Lai turpinātu “neapaugt” ar visādiem sīkumiem un lietām, arī apģērbu un apaviem, pieturos pie dažiem principiem, kurus no sākuma ir tiešām grūti ievērot, jo mūsdienu patērniecības kults ir izveidojis daudzus kārdinājumus, kuru rezultātā izdodas tikt pie lietām, kuras mums īstenībā nevajag, bet kuras spēj vilināt ar interesantu izskatu vai pievilcīgu reklāmu.

Ir jāpārvar ieradums pirkt kaut ko spontāni – tāpēc, ka vienkārši gribas. Esmu iemācījusi sevi domāt un atšķirt, vai man tiešām konkrētais pirkums ir vajadzīgs, vai tas vienkārši man ir iekritis acīs, tāpēc, ka tam ir atlaide vai esmu redzējusi to kādam citam. Pirmajās reizēs, kad nonāku pie šāda domu gājiena, ir grūti saprast, ko darīt, bet pēc kāda laika izkristalizēt to, vai man tas tiešām ir vajadzīgs vai vēlme nopirkt konkrēto nieku ir tikai mirkļa iegriba, ir daudz vienkāršāk. Agrāk biju viens no tiem cilvēkiem, kuriem mājās plauktā bija septiņas šampūna pudeles, trīs zobu pastas tūbiņas un vēl sazin kas vairākos eksemplāros. Kopš esmu iemācījusies pirkt kaut ko tad, kad man tas ir vajadzīgs, nevis tāpēc, ka tam ir izdevīga cena, man ir ievērojami atbrīvojusies vieta vannasistabas plauktos. Jāpiebilst, ka bez šampūna vai zobu pastas neesmu palikusi, jo piefiksēju, kad tās sāk izbeigties, un tikai tad dodos pēc jauna eksemplāra pakaļ.

Ja tomēr esmu izlēmusi pirkt kaut ko, tad priekšroku dodu labai kvalitātei un izturībai, ne zemai cenai. Vairākas reizes ir gadījies, ka lieta, kurai pažēloju naudu, diezgan ātri salūst vai saplīst, un atkal ir jāpērk jauna. Esmu novērojusi, ka dārgākas mantas arī kalpo ilgāk.

Katram minimālisma izpratne atšķiras. Protams, ka minimālisms jau savā nosaukumā ietver to, ka cilvēkam piederošo mantu skaits nav liels, taču katram tas ir cits. Arī piekopjot minimālismu, ir jāpievērš uzmanība savai intuīcijai un pašsajūtai, ne jācenšas kvēli atdarināt kādu, kurš visu iedzīvi var salikt vienā mugursomā. #SA

2

3