Johann Arndt
Par īstu kristīgu ticību un dzīvošanu
Johann Arndt Von wahrem Christenthum, Buch 1. Frankfurt am Main 1605. Vier Bücher vom wahren Christentum. Magdeburg 1610. Paradies Gärtlein True Christianity; Or, the Whole Economy of God Towards Man, and the Whole Duty of Man, Towards God. In Four Books. Written Originally in the German Language https://de.wikipedia.org/wiki/Johann_Arndt https://en.wikipedia.org/wiki/Johann_Arndt
Johanns Arndts ir vācu luterāņu mācītājs un teologs, kura grāmatas ir izdotas visās Eiropas tautu valodās, arī latviešu valodā. Viņa grāmatas raksturo valodas skaidrība, tautiskums un poētiskums, kā arī tiekšanās pēc praktiskas dievbijības un tikumiem. Pēc Johana Arndta izpratnes patiesā kristietībā saskanīgi saplūst ticība un dzīvošana, taisnošana un svēttapšana. Patiesa kristietība dzīvā vienotībā saauž protestantiski pareizu mācību ar garīgo pieredzi.
Izdevis: Verners Šteinbergs 2017 © Liepājā
Saturs Ziņņa – H. Hesselberg III Jāņa Arndta Priekšruna V 1. No Dieva ģīmja iekš cilvēka 1 2. No Ādama krišanas jeb pirmā grēka 6 3. No cilvēka atjaunošanas iekš Kristus 11 4. Kas īsta atgriešana ir, īsts Kristus krusts un jūgs 17 5. No īstas ticības 21 6. Kā Dieva Vārdam caur ticību iekš cilvēka savu spēku vajaga rādīt un dzīvam tapt 25 7. Ka Dieva bauslība visiem cilvēkiem sirdīs rakstīta un tiem liecību dod, ka tiem viņā dienā aizbildināšanas nebūs 30 8. Ka neviens uz Kristu un Viņa nopelnu nevar paļauties, kas īsti nav atgriezies 34 9. Tā bezdievīgā dzīvošana šinī laikā Kristu un īstu ticību aizliedz 40 10. Pasaules bērnu dzīvošana ir pret Kristu, tādēļ tā ir viltīga dzīvošana un viltīga ticība 43 11. Kas dzīvošanā Kristum pakaļ nedodas, tas īsti ne atgriežās; tas nav ne Kristus māceklis, nedz Dieva bērns; tas ne pazīst jaunu dzimšanu uz Kristus jūgu 45 12. Īstam kristīgam cilvēkam pienākas sevīm un pasaulei nomirt un iekš Kristus dzīvot 51 13. Kristīgam cilvēkam Kristus un tās nākošas godības dēļ, uz ko esam radīti un pestīti, labprāt sevīm un pasaulei būs nomirt 55 14. Kristīgam cilvēkam vajaga pašam savu dzīvību šinī pasaulē ienīdēt un pasauli smādēt pēc Kristus priekšzīmes 61 15. Pie īsta Kristus ticīgā vecam cilvēkam ik dienas jāmirst un jaunam cilvēkam ik dienas jāatjaunojās. Kas tas ir, sevi aizliegt, un kurš īsts krusts ir 67 16. Pie īsta Kristus ticīgā garam karš jātur ar miesu 71 17. Ka Kristus mācekļu manta nav šinī pasaulē, un ka ar laicīgu mantu kā svešiniekiem būs dzīvot 75 18. Cik ļoti Dievu apkaitinājam to laicīgu cienīdami pārāku par to mūžīgu; un kā un kāpēc ar savu sirdi pie radītām lietām nebūs pieķerties 80 19. Kas sevi par to sliktāku iztur, tas Dievam ir tas mīļākais, un tikai savu ļaunumu atzīstot Dieva žēlastību vari meklēt 85 20. Caur īstu grēku nožēlošanu mūsu dzīvošana jo dienas jo laba paliek, cilvēks uz Dieva valstību top sataisīts un uz mūžīgu dzīvību vadīts 90
21. No īstas Dieva kalpošanas 97 22. Kristus ticīgu pie mīlestības un dzīvošanas atlabošanas tā pazīst, kā koku pie augļiem 106 23. Cilvēkam, kas iekš Kristus grib augt un pieņemties, daudzkārtīgi no pasaules saiešanām jāatstāj 109 24. No Dieva un tuvāka mīlēšanas 113 25. No tuvāka mīlēšanas sevišķi 121 26. Kāpēc tuvāks ir mīlējams 124 27. Kāpēc ienaidnieki jāmīlē 130 28. Kā un kāpēc Radītājs jāmīlē pār par radītām lietām un kā tuvāks iekš Dieva jāmīlē 134 29. Ka ar tuvāku jāsader, citādi Dievs savu žēlastību atņem 138 30. No mīlestības augļiem 143 31. Paša mīlēšana un godāšana ir tās lielākās, kas cilvēku gudrību samaitā 149 32. Liela gudrība un mācēšana ne dara par kristīgu un Dievam patīkamu cilvēku, bet tā ticība, kas iekš mīlestības ir spēcīga 153 33. Dievs neuzlūko cilvēka darbu jeb ārīgu ģīmi, bet viņš pēc tās sirds tos darbus tiesā 156 34. Cilvēks pie savas mūžīgās svētības nekā nevar darīt, Dievam viss jādara; ja cilvēks Dieva žēlastībai padodās un tam ļauj darīt kā ārstam ar slimnieku. Jo bez atgriešanās Kristus nopelns ne top pielīdzināts 159 35. Bez dievabijīgas dzīvošanas visa gudrība un atzīšana ir velti, arīdzan Svētus Rakstus pazīt 165 36. Kas iekš Kristus ne dzīvo, bet ar sirdi pie pasaules karās, tam ir tā rakstu zīme, bet to svētu rakstu spēku un paslēptu mannu tas ne bauda 168 37. Kas Kristum ticot, dzīvojot un atgriežoties ne staigā pakaļ, tas no savas sirds aklības vaļā ne tiek, bet paliek mūžīgā tumsībā; tas Kristu pareizi ne atzīst un daļu pie viņa ne dabū 176 38. No bezdievīgas dzīvošanas ceļas viltīga mācība, apcietināšana un apmānīšana. No mūžīgas izredzēšanas 185 39. Ka mācības un Dieva Vārda skaidrība tik daudz caur strīdēšanu un grāmatām ne pastāv, kā caur atgriešanu un svētu dzīvošanu 190 40. Jauks rādītājs uz kristīgu dzīvošanu 196 41. Atminēšana tās pirmās grāmatas. Visa kristīga ticība iekš tam pastāv, ka Dieva ģīmis iekš cilvēka jāatjauno un sātana ģīmis jāizdeldē 203 42. Pabeigums un vērā liekama izrādīšana, kāpēc tā pirmā grāmata tā ir iedalīta. Ka no sirds lepnības būs sargāties un tā Gara dāvanas bez lūgšanas ne var dabūt 215