Reģionu attīstība Latvijā 2011 by VRAA Agentura

Reģionu attīstība Latvijā 2011

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Valsts reģionālās attīstības aģentūra Rīga, 2012

Reģionu attīstība Latvijā 2011 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Valsts reģionālās attīstības aģentūra

Valsts reģionālās attīstības aģentūra izsaka pateicību par ieguldījumu izdevuma sagatavošanā: Ilonai Raugzei, Jevgēnijai Butņickai, Indrai Ciukšai, Laurai Anteinai, Laurai Vikšerei, Irēnai Koteļņikovai, Ilzei Sniegai-Sniedziņai, Maijai Brunavai, Ilzei Aigarei, Aldai Nikodemusai, Dacei Grantai, Jānim Glazkovam, Sigitai Šulcai, Initai Henilānei, Sarmītei Kļaviņai, Jūlijai Jakovļevai (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) Annai Vītolai-Helvigai, Jānim Vaļģim ( Lauku atbalsta dienests) Jolantai Minkevicai (Centrālā statistikas pārvalde)

Izdevumu izstrādāja: Inga Vilka Armands Pužulis Anita Beikule Jurijs Kondratenko Zintis Hermansons Jānis Bruņenieks

Redkolēģija: Solvita Zvidriņa Ivita Peipiņa Valentīna Locāne Ģirts Pūle

Izdevumā izmantotas SIA Reģionu Pētījumu un Plānošanas Centrs un SIA Grupa 93 karšu pamatnes Kartes sagatavoja Ronalds Krūmiņš

Zinātniskā redaktore – Biruta Sloka Redaktors – Ronalds Krūmiņš

Izdevuma makets, vāka noformējums un tekstu korektūra – SIA MicroDot, projekta vadītāja – Brigita Blūma Iespiests SIA MicroDot tipogrāfijā, Jūrkalnes iela 15/25, Rīga, LV-1046

IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ

Izdevuma „Reģionu attīstība Latvijā 2011” tehniskā sagatavošana (maketēšana, tulkošana un dizains) un tipogrāfijas darbi tiek finansēti no Eiropas Savienības fondu tehniskās palīdzības projekta Nr. VSID/TP/CFLA/11/21 „Atbalsts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā esošo horizontālo prioritāšu mērķu sasniegšanas nodrošināšanai”. © Valsts reģionālās attīstības aģentūra, 2012 Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu “Reģionu attīstība Latvijā 2011” obligāta

ISBN 978-9934-8126-2-0 Id 005-12425-776

Saturs IEVADS.................................................................................................................................................. 6 I AKTUALITĀTES TERITORIJAS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANĀ..................................................................... 8 II LATVIJAS ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAIS IEDALĪJUMS............................................................... 12 III IEDZĪVOTĀJU SKAITS LATVIJĀ....................................................................................................... 18 IV PLĀNOŠANAS REĢIONU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS.................................................................. 22 V REPUBLIKAS PILSĒTU UN NOVADU PAŠVALDĪBU TERITORIJU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS........ 41 Republikas pilsētu raksturojums............................................................................................. 41 Novadu raksturojums........................................................................................................... 46 VI TERITORIJU ATTĪSTĪBAS LĪMEŅA NOVĒRTĒJUMS.......................................................................... 61 Novērtējuma metodika.......................................................................................................... 61 Teritorijas attīstības līmeņa indekss........................................................................................ 63 Teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss.......................................................................... 67 Teritoriju attīstības novērtējuma pilnveidošanas iespējas....................................................... 70 VII PAŠVALDĪBU TERITORIJU GRUPU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS.................................................. 72 Attīstības centri un to ietekmes areāli.................................................................................... 72 Rīga un Rīgas metropoles areāls.......................................................................................... 75 Nacionālās nozīmes attīstības centri un to ietekmes areāli................................................... 77 Robežtelpas........................................................................................................................... 83 Baltijas jūras piekraste........................................................................................................ 83 Pierobeža........................................................................................................................... 87 Pilsētu un lauku teritorijas...................................................................................................... 91 VIII PAŠVALDĪBU FINANŠU RAKSTUROJUMS..................................................................................... 96 Pašvaldību budžeta kopapjoms............................................................................................. 96 Pašvaldību budžeta ieņēmumi.............................................................................................. 98 Pašvaldību finanšu izlīdzināšana.......................................................................................... 101 Pašvaldību budžeta izdevumi.............................................................................................. 104 Izdevumi izglītībai............................................................................................................... 106 Izdevumi sociālajiem pakalpojumiem un sociālajai palīdzībai.............................................. 108 IX ES FONDU IEGULDĪJUMI LATVIJAS REĢIONOS............................................................................. 110 ES fondu ieguldījumi reģionos VSID īstenošanas ietvaros..................................................... 110 Zemkopības ministrijas pārziņā esošās programmas............................................................ 116 X VARAM UN VRAA PĀRZIŅĀ ESOŠIE REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS ATBALSTA INSTRUMENTI........... 122 Nacionālie reģionālās attīstības atbalsta pasākumi............................................................... 122 ES atbalsts Eiropas teritoriālajai sadarbībai........................................................................... 124 Citi atbalsta instrumenti...................................................................................................... 128 XI PUBLISKO PAKALPOJUMU ATTĪSTĪBA......................................................................................... 132 Elektroniskie pakalpojumi.................................................................................................... 132 Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanas projekts....................................................... 139 Vienas pieturas aģentūras principa ieviešana....................................................................... 140 Publisko pakalpojumu attīstība Reģionālās politikas pamatnostādņu projekta kontekstā..... 142 ATTĪSTĪBAS TENDENCES, SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI............................................................... 145 Lietotie saīsinājumi............................................................................................................................................. 149 Izmantotā literatūra............................................................................................................................................ 150 1. PIELIKUMS. Plānošanas reģionu, republikas pilsētu un novadu attīstības pamatrādītāji �� 151 2. PIELIKUMS. Plānošanas reģionu, republikas pilsētu un novadu teritorijas attīstības indeksi �� 155 3. PIELIKUMS. Pašvaldību budžeta ieņēmumi 2011. gadā �� 157 4. PIELIKUMS. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas rādītāji 2011. gadā �� 160 5. PIELIKUMS. Pašvaldību budžeta izdevumi pēc ekonomiskās klasifikācijas 2011. gadā �� 161 6. PIELIKUMS. Pašvaldību budžeta izdevumi pēc funkcionālās klasifikācijas 2011. gadā �� 164 7. PIELIKUMS. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi izglītībai 2011. gadā �� 167 8. PIELIKUMS. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi sociālajai aizsardzībai un sociālajiem pabalstiem 2011. gadā �� 168 9. PIELIKUMS. Iedzīvotāju skaits pēc tautas skaitīšanas un PMLP datiem �� 170

Cienījamie pārskata „Reģionu attīstība Latvijā 2011” lasītāji! Valsts reģionālās attīstības aģentūra ir sagatavojusi gadskārtējo pārskatu „Reģionu attīstība Latvijā 2011”, un šobrīd jūsu vērtējumam nododam plašu datu apkopojumu un analīzi par Latvijas teritoriju attīstību. Šogad, gatavojot pārskatu, esam ieviesuši vairākus jaunumus operatīvākai, elastīgākai un detalizētākai datu un informācijas pieejamībai. Pirmkārt, zinot, ka daļa datu, piemēram, Tautas skaitīšanas rezultātu atspoguļojums, tika gaidīts jau pirms pārskata iznākšanas, interesentiem jau pavasarī bija pieejamas pārskata sadaļas par iedzīvotāju skaitu Latvijā, pašvaldību finanšu raksturojumu, teritorijas attīstības līmeņa novērtējumu, kā arī svarīgākie novadu, pilsētu un plānošanas reģionu sociālekonomiskie pamatrādītāji. Otrkārt, dati un analīze par ES fondu ieguldījumu mūsu valsts attīstībā šajā izdevumā ir vēl pilnīgāki un apjomīgāki, jo, veiksmīgi sadarbojoties ar Zemkopības ministriju un Lauku atbalsta dienestu, pirmo reizi esam apkopojuši informāciju par šo iestāžu pārziņā esošo Eiropas Savienības fondu finansēto projektu maksājumiem dalījumā pa plānošanas reģioniem un pašvaldībām. Treškārt, pirmo reizi deviņu gadu ilgajā pārskata izdošanas vēsturē pārskats ir pieejams arī e-grāmatas formātā. Īpašu uzmanību esam veltījuši teritorijas attīstības līmeņa novērtējumam. Pārskatā ir sniegts īss ieskats par reģionālās attīstības indikatoru moduli (RAIM), kura darbību Valsts reģionālās attīstības aģentūra nodrošinās 2012. gada nogalē. Esmu pārliecināta, ka pārskatā pieejamie dati un informācija sniedz reģionālās attīstības kopskatu Latvijā, un tas ir vērtīgs datu avots.

Patiesā cieņā, Solvita Zvidriņa, Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktore

IEVADS Pārskats „Reģionu attīstība Latvijā 2011” ir gadskārtējais Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) izdevums, jau devītais pēc kārtas. Pārskata galvenais uzdevums ir apkopot dažādus sociālekonomisko attīstību raksturojošos pamatrādītājus un sniegt to analīzi par dažāda mēroga teritorijām – par visu valsti, tai skaitā arī, salīdzinot Latviju ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, par plānošanas reģioniem, republikas pilsētām un novadiem –, lai lietotāji tālāk šo informāciju izmantotu savām vajadzībām – lēmumu pieņemšanai, teritoriju attīstības plānošanai, plānu īstenošanas novērtēšanai, dažādiem pētījumiem, kā arī vienkārši uzziņai. Līdzās jaunākajiem datiem par teritorijām un to analīzei pārskats raksturo arī citus 2011. gadā svarīgus ar teritoriju attīstību saistītus jautājumus. 2011. gada 1. janvārī darbu sāka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kas tika izveidota, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju pievienojot Vides ministrijai. 2011. gadā tika veiktas nozīmīgas izmaiņas attīstības plānošanas sistēmā. 2011. gadā Latvijā notika tautas skaitīšana un Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Šie notikumi ir paplašinājuši pārskata saturu. Šajā pārskatā līdzās tradicionālajām jau vairākus gadus skatītajām tēmām jaunums ir pašvaldību izdevumu izglītībai detalizētāka analīze pašvaldību budžetu analīzes ietvaros, Eiropas Savienības fondu finansēto projektu maksājumu sadalījums pa teritorijām Zemkopības ministrijas pārziņā esošajās programmās, daudzveidīgs publisko pakalpojumu attīstības skatījums. Pārskatu par reģionu attīstību Latvijā 2011. gadā veido vienpadsmit nodaļas, nobeiguma daļa un pielikumi ar datiem. Tā kā 2011. gads nesis izmaiņas attīstības plānošanas sistēmā – apstiprināti grozījumi Attīstības plānošanas sistēmas likumā, pieņemts jauns Teritorijas attīstības plānošanas likums –, pirmajā nodaļā sniegts ieskats par aktuālo attīstības plānošanas sistēmu, kas ir neatņemams visas valsts un tās teritoriju attīstības vadīšanas elements. Pirms dažādu mērogu teritoriju attīstības rādītāju analīzes otrajā nodaļā skaidrots Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Trešā nodaļa ir veltīta 2011. gadā notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem. Apskatīts iedzīvotāju skaits valstī un tās teritorijās, salīdzināti tautas skaitīšanā iegūtie dati ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes uzturētā Iedzīvotāju reģistra datiem. Ceturtajā un piektajā nodaļā galvenie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji raksturoti attiecīgi piecu plānošanas reģionu un pašvaldību – republikas pilsētu un novadu – mērogā. Teritorijas salīdzinātas pēc iedzīvotāju skaita un tā izmaiņām, demogrāfiskās slodzes un vecumstruktūras, iekšzemes kopprodukta, nefinanšu investīciju apjoma, uzņēmumu skaita, nodarbinātības un bezdarba rādītājiem, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu apmēriem u. c. Šajās nodaļās sniegti jaunākie pārskata tapšanas brīdī pieejamie dati, bet jāņem vērā, ka dažādiem rādītājiem to sagatavošanas operativitāte atšķiras. Sestajā nodaļā plānošanas reģioni un pašvaldības raksturotas, izmantojot universālos rādītājus – teritorijas attīstības līmeņa indeksu un teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksu, nodaļas sākumā atgādinot par indeksu aprēķina metodiku. Šīs nodaļas noslēgumā dots arī īss ieskats par ilgi gaidīto reģionālās attīstības indikatoru moduli (RAIM), kura darbību Valsts reģionālās attīstības aģentūra plāno sākt 2012. gada rudenī. Septītajā nodaļā analīze veikta dažādās pašvaldību grupās – Rīgas metropoles areāla, pārējo nacionālās nozīmes attīstības centru ietekmes areālu, Baltijas jūras piekrastes un pierobežas ietvaros. Gandrīz visas šīs teritorijas Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam ir izdalītas kā nacionālo interešu telpas. Līdzās tām apskatītas arī lauku novadu un pilsētnovadu grupas, kā arī pēc iedzīvotāju skaita atsevišķi izdalīta mazo novadu grupa. Nākamās trīs pārskata nodaļas ir saistītas ar finanšu resursiem. Astotajā nodaļā, pamatā balstoties uz Valsts kases datiem, veikta pašvaldību finanšu analīze – skatīti pašvaldību budžeta ieņēmumi, pašvaldību finanšu izlīdzināšanas rezultāti un pašvaldību budžeta izdevumi, lielāku vērību veltot izdevumiem izglītībai un sociālajai aizsardzībai. Devītajā nodaļā apskatīts ES fondu finansēto projektu ietvaros veikto maksājumu sadalījums pa reģioniem periodā no 2007. gada sākuma līdz 2011. gada beigām. Viena apakšnodaļa balstīta uz VARAM ikgada ziņojumu par Valsts stratēģiskā ietvardokumenta ar reģionālo attīstību saistīto horizontālo prioritāšu īstenošanu. Otrā apakšnodaļā izdevumā pirmo reizi skatīti Zemkopības

ministrijas pārziņā esošo programmu ES fondu finansēto projektu maksājumi sadalījumā pa plānošanas reģioniem un pašvaldībām. Desmitajā nodaļā apskatīti VARAM un VRAA pārziņā esošie reģionālās attīstības instrumenti. Nodaļā iekļauti ne tikai iepriekšējos pārskatos ietvertie instrumenti – nacionālie reģionālās attīstības atbalsta pasākumi, ES atbalsta pasākumi Eiropas teritoriālajai sadarbībai, Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta, Latvijas–Šveices sadarbības programmas un Sociālā drošības tīkla stratēģijas pasākumi –, bet pirmo reizi arī tāds atbalsta veids kā Klimata pārmaiņu finanšu instruments, kas līdz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošanai bija Vides ministrijas pārziņā. Iepriekšējā gada pārskatā tika uzsākta tēma par elektronisko pakalpojumu attīstību un pieejamību Latvijā. Šajā pārskatā pakalpojumu tēma ir paplašināta un vienpadsmitajā nodaļā atspoguļoti dažādie virzieni, kuros saistībā ar pakalpojumu attīstību visā valsts teritorijā darbojas atbildīgās valsts institūcijas – VARAM un VRAA. Nodaļas sākumā raksturots informācijas sabiedrības attīstības līmenis. Atsevišķas apakšnodaļas veltītas publiskajiem interneta pieejas punktiem, portālam www.latvija.lv kā centrālajai publisko elektronisko pakalpojumu pieejas vietai, strauji augošajai Elektronisko iepirkumu sistēmai. Ar pakalpojumu pilnveidošanu ir saistīts VARAM no Valsts kancelejas 2011. gadā pārņemtais Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanas projekts, un šajā nodaļā atrodama arī īsa informācija par to. Tā kā 2011. gadā valdība apstiprināja VARAM sagatavoto Koncepciju par vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu, nodaļā par pakalpojumu attīstību apskatīta arī šī tēma. Nodaļas noslēguma daļā dots ieskats par publisko pakalpojumu traktējumu un plānoto attīstību topošajās jaunajās Reģionālās politikas pamatnostādnēs, ko 2012. gada rudenī VARAM plāno iesniegt valdībai apspriešanai un apstiprināšanai. Nobeiguma daļā apkopoti galvenie secinājumi no pārskatā ietvertās informācijas. Pārskats papildināts ar kartēm, grafikiem un tabulām. Pārskata pielikumos atrodami detalizēti dati par Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām, kas izmantoti nodaļu sagatavošanā un paredzēti uzziņai par atsevišķām teritorijām. Pārskats sagatavots laikā no 2012. gada marta līdz jūlijam. Nodaļās, kas saistītas ar statistikas datu analīzi, izmantoti 2012. gada martā–maijā pieejamie Centrālās statistikas pārvaldes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un citu valsts institūciju dati. Daļa no tiem ir provizoriskie dati, ko atbildīgās institūcijas vēlāk precizē. Nodaļās, kas vairāk saistītas ar kvalitatīva rakstura informāciju, tās aktualizācija veikta jūnijā un jūlijā. Reģionu un teritoriju attīstības pārskats veidots plašam interesentu lokam – gan politikas veidotājiem, gan īstenotājiem, gan vērotājiem nacionālā, reģionu un vietējā līmenī. Pārskats domāts gan pieredzējušiem speciālistiem, gan arī nozares iesācējiem, studentiem un skolēniem. Pārskats ir izziņas materiāls citiem ar teritoriju attīstību saistītiem pētījumiem, palīgs teritoriju attīstības dokumentu sagatavošanā.

I AKTUALITĀTES TERITORIJAS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANĀ Plānošana ir jebkuras mērķtiecīgas attīstības vadības neatņemama sastāvdaļa. Attīstības plānošanas sistēma ietver normatīvo regulējumu, institūcijas, pašus plānošanas dokumentus un to, kā šie dokumenti tiek izstrādāti un ieviesti, tas ir, pašu plānošanas procesu. Liela nozīme šajā procesā ir arī pašiem plānošanas dalībniekiem un ikvienam, kuru šis process skar. Neraugoties uz salīdzinoši ilgo plānošanas dokumentu izstrādes praksi Latvijā, pašlaik notiek sistēmas pilnveidošana, paredzot lielāku elastību plānošanas regulējumā, uzticību, iniciatīvu un plānošanas nepārtrauktību. Sistēmas pilnveidošanai 2011. gadā veiktas vairākas izmaiņas teritorijas attīstības plānošanas tiesiskajā ietvarā: • apstiprināti grozījumi Attīstības plānošanas sistēmas likumā; • pieņemts jauns Teritorijas attīstības plānošanas likums; • atbilstoši jaunajam likumam izdarīti grozījumi Reģionālās attīstības likumā. Kopš 2009. gada spēkā ir Attīstības plānošanas sistēmas likums, kura mērķis ir noteikt attīstības plānošanas sistēmu, sekmēt valsts ilgtspējīgu un stabilu attīstību, kā arī iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos. Likums definē, ka attīstības plānošana ir principu, mērķu un to sasniegšanai nepieciešamās rīcības izstrāde, lai īstenotu politiski noteiktas prioritātes un nodrošinātu sabiedrības un teritorijas attīstību. 2011. gada grozījumi Attīstības plānošanas sistēmas likumā noteiktos attīstības plānošanas pamatprincipus – ilgtspējīgas attīstības, interešu saskaņotības, līdzdalības, sadarbības, finansiālo iespēju, atklātības, uzraudzības un novērtēšanas, subsidiaritātes, attīstības plānošanas un normatīvo aktu izstrādes sasaistes un līdzsvarotas attīstības principu – ir papildinājuši ar diviem jauniem – aktualitātes un dokumentu saskaņotības principu. Likums paredz trīs attīstības plānošanas dokumentu veidus: • politikas plānošanas dokumentus; • institūciju vadības dokumentus; • teritorijas attīstības plānošanas dokumentus. Saskaņā ar normatīvo regulējumu politikas plānošanas dokumentos (pamatnostādnēs, plānos un koncepcijās) nosaka mērķus, uzdevumus un rīcību vienas vai vairāku politikas jomu, nozaru vai apakšnozaru attīstības veicināšanai. Institūciju vadības dokumentos (institūciju darbības stratēģijās un gada darba plānos) atbilstoši attiecīgās institūcijas kompetencei nosaka attīstības plānošanas un budžeta plānošanas savstarpējo sasaisti un nodrošina attīstības plānošanas dokumentu pēctecīgu īstenošanu. Ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentos (ilgtspējīgas attīstības stratēģijās, teritorijas plānojumos) nosaka attiecīgās teritorijas

ilgtermiņa attīstības prioritātes un telpisko perspektīvu, bet vidēja termiņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentos (attīstības programmās) – vidēja termiņa prioritātes un to īstenošanai nepieciešamo pasākumu kopumu. Attīstības plānošanas dokumenti tiek izstrādāti arī konceptuāla lēmuma pieņemšanai vai nacionālās pozīcijas formulēšanai*. Attīstības plānošanas dokumentus izstrādā nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī. Attīstību plāno ilgtermiņā (līdz 25 gadiem), vidējā termiņā (līdz septiņiem gadiem) un īstermiņā (līdz trim gadiem). Attīstības plānošanas sistēmas likums nosaka dažādu līmeņu un termiņu attīstības plānošanas dokumentu hierarhiju. Izstrādājot attīstības plānošanas dokumentus, tos savstarpēji saskaņo un ievēro ilgtermiņa konceptuālo dokumentu „Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā”**. Hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments ir Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (Latvija 2030, LIAS). Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija nosaka valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes un telpiskās attīstības perspektīvu. Šo Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas vadībā sagatavoto dokumentu Saeima apstiprināja 2010. gada 10. jūnijā. Hierarhiski augstākais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments ir Nacionālais attīstības plāns (NAP). Šim periodam saistošais Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam, ko 2006. gada 4. jūlijā apstiprināja Ministru kabinets, pieņemot noteikumus Nr. 564 „Noteikumi par Latvijas Nacionālo attīstības plānu 2007.– 2013. gadam”, kopš 2010. gada tiek īstenots atbilstoši Latvijas Stratēģiskās attīstības plānam 2010.–2013. gadam (LSAP), kas apstiprināts ar 2010. gada 4. aprīļa MK rīkojumu Nr. 203. Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2007.–2013. gadam izstrādi organizēja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Attiecībā uz nākamo plānošanas periodu aktīvi noris darbs pie jaunā Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam izstrādes. NAP 2014.–2020. gadam izstrādi vada Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) – Ministru prezidenta pakļautībā esoša iestāde. Šādas iestādes izveidošana un darbība paredzēta Attīstības plānošanas sistēmas likuma 2011. gada grozījumos. 2011. gada oktobrī Ministru kabinets apstiprināja PKC nolikumu un 2012. gadā PKC uzsāka darbību. Likuma jaunā redakcija paredz, ka Nacionālo attīstības plānu 2014.–2020. gadam apstiprinās Saeima. Vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumenti ir hierarhiski pakārtoti ilgtermiņa attīstības plānošanas dokumentiem, savukārt īstermiņa attīstības plānoša * Attīstības plānošanas sistēmas likums, stājās spēkā 01.01.2009. ** Apstiprināts Saeimā 26.10.2005.

nas dokumenti ir hierarhiski pakārtoti vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentiem. Vietējā līmeņa attīstības plānošanas dokumenti ir hierarhiski pakārtoti reģionālā un nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentiem, bet reģionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumenti – nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentiem*. Starptautiski ierosinātos attīstības plānošanas dokumentus iekļauj nacionālo plānošanas dokumentu hierarhijā, izvēloties atbilstošāko attīstības plānošanas dokumenta veidu. 2011. gadā apstiprinātais Attīstības plānošanas sistēmas likuma papildinājums paredz, ka Eiropas Savienības politiku instrumentu un ārvalstu finanšu palīdzību regulējošos attīstības plānošanas dokumentos iekļaujamo saturu prioritāri balsta uz Nacionālajā attīstības plānā noteikto. Nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām izvērtē Pārresoru koordinācijas centrs. Vietējā un reģionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību hierarhiski augstākiem attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī atbilstību attīstības plānošanas dokumentu sistēmu regulējošiem normatīvajiem aktiem nodrošina plānošanas reģioni*.

2011. gada 13. oktobrī pieņemtā jaunā Teritorijas attīstības plānošanas likuma** mērķis ir panākt, ka teritorijas attīstība tiek plānota tā, lai varētu paaugstināt dzīves vides kvalitāti, ilgtspējīgi, efektīvi un racionāli izmantot teritoriju un citus resursus, kā arī mērķtiecīgi un līdzsvaroti attīstīt ekonomiku. Šajā likumā – atšķirībā no iepriekšējās situācijas – vienkopus ir ietvertas prasības gan programmēšanas dokumentiem (attīstības programmām), kas iepriekš bija noteiktas Reģionālās attīstības likumā, gan telpiska rakstura dokumentiem (teritorijas plānojumiem), kas iepriekš bija noteiktas Teritorijas plānošanas likumā. Līdz ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma spēkā stāšanos spēku ir zaudējis Teritorijas plānošanas likums un ir izslēgtas vairākas normas no Reģionālās attīstības likuma. Teritorijas attīstības plānošanas likums paredz, ka teritorijas attīstību plāno, izstrādājot šādus savstarpēji saskaņotus teritorijas attīstības plānošanas dokumentus: • nacionālajā līmenī – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, Nacionālo attīstības plānu un jūras plānojumu; • reģionālajā līmenī – plānošanas reģiona ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un attīstības programmu; • vietējā līmenī – vietējās pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, attīstības programmu, teritorijas plānojumu, lokālplānojumu un detālplānojumu. Likums paredz arī iespēju dažādos plānošanas līmeņos izstrādāt tematiskos plānojumus.

* Attīstības plānošanas sistēmas likums, stājās spēkā 01.01.2009. ** Līdz šī pārskata pabeigšanai jaunajā likumā jau veikti divi grozījumi, kas Saeimā apstiprināti 2011. gada 15. decembrī un 2012. gada 24. maijā.

Saskaņā ar jauno likumu: • ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteikts plānošanas reģiona vai vietējās pašvaldības ilgtermiņa attīstības redzējums, mērķi, prioritātes un telpiskās attīstības perspektīva; • attīstības programma ir vidēja termiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas vidēja termiņa prioritātes un pasākumu kopums plānošanas reģiona vai vietējās pašvaldības attīstības stratēģijā izvirzīto ilgtermiņa stratēģisko uzstādījumu īstenošanai; • vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir vietējās pašvaldības ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, to skaitā funkcionālais zonējums, publiskā infrastruktūra, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, kā arī citi teritorijas izmantošanas nosacījumi; to izstrādā administratīvajai teritorijai vai tās daļai; • lokālplānojums ir vietējās pašvaldības ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kuru vietējā pašvaldība izstrādā savas administratīvās teritorijas daļai (piemēram, pilsētas, ciema vai lauku teritorijas daļai) kāda plānošanas uzdevuma risināšanai vai teritorijas plānojuma detalizēšanai vai grozīšanai; • detālplānojums ir detalizēts vietējās pašvaldības teritorijas daļas plānojums, kuru izstrādā, lai noteiktu prasības konkrētu zemes vienību izmantošanai un apbūves parametriem, kā arī, lai precizētu zemes vienību robežas un aprobežojumus; • tematiskais plānojums ir teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā atbilstoši plānošanas līmenim risināti specifiski jautājumi, kas saistīti ar atsevišķu nozaru attīstību (piemēram, transporta infrastruktūra, veselības aprūpes iestāžu vai izglītības iestāžu izvietojums) vai specifisku tematu (piemēram, inženiertīklu izvietojums, ainaviski vērtīgas teritorijas un riska teritorijas); • jūras plānojums ir nacionālā līmeņa ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteikta jūras izmantošana, ņemot vērā funkcionāli ar jūru saistīto sauszemes daļu. Līdz Teritorijas attīstības plānošanas likuma pieņemšanai plānošanas reģiona un vietējās pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģija nebija prasīta kā atsevišķs dokuments. Vairākas pašvaldības un arī plānošanas reģioni attīstības stratēģiju iekļāva attīstības programmā vai teritorijas plānojumā kā sadaļu, vai arī to pēc savas iniciatīvas sagatavoja un pieņēma kā atsevišķu dokumentu. Saskaņā ar VARAM informāciju plānošanas reģioniem šobrīd ir spēkā šādi teritorijas attīstības plānošanas dokumenti (neskaitot plānošanas reģionu nozaru plānošanas dokumentus): •K urzemes plānošanas reģionam – Kurzemes plānošanas reģiona attīstības stratēģija 2004.–2013. gadam (konceptuāli apstiprināta 2004. gadā), Kurzemes plānošanas reģiona rīcības plāns 2010.–2013. gadam, Kurzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2006.–2026. gadam;

• Latgales plānošanas reģionam – Latgales plānošanas reģiona attīstības stratēģija 2010.–2030. gadam, Latgales plānošanas reģiona attīstības programma 2010.–2017. gadam, Latgales plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2006.–2026. gadam; • R īgas plānošanas reģionam – Rīgas plānošanas reģiona attīstības stratēģija 2000.–2020. gadam (aktualizēta 2008. gadā), Rīgas plānošanas reģiona attīstības programma 2009.–2013. gadam (aktualizēta 2012. gadā), Rīgas plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2005.–2025. gadam; • V idzemes plānošanas reģionam – Vidzemes plānošanas reģiona attīstības programma 2007.– 2013. gadam, Vidzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2007.–2027. gadam; • Zemgales plānošanas reģionam – Zemgales plānošanas reģiona attīstības programma 2008.– 2014. gadam, Zemgales plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2006.–2026. gadam. Tā kā šobrīd tikai Latgales un Rīgas plānošanas reģionam ir apstiprinātas attīstības stratēģijas, un tikai Latgales plānošanas reģionam attīstības programma nosaka reģiona attīstības prioritātes laika periodam līdz 2017. gadam, bet pārējiem reģioniem – vien līdz 2013. vai 2014. gadam, tad lielākajai daļai plānošanas reģionu aktuāla ir gan ilgtspējīgas attīstības stratēģiju izstrāde, gan attīstības programmu izstrāde vai aktualizācija. Ņemot vērā to, ka plānošanas reģionu teritorijas plānojumi pēc būtības ir stratēģiskie dokumenti, jaunais likums turpmāk neparedz plānošanas reģionu teritorijas plānojumu izstrādi. Esošie plānošanas reģionu teritorijas plānojumi būs spēkā līdz reģionu attīstības stratēģiju apstiprināšanai. VARAM rīcībā esošā informācija liecina, ka 2012. gada jūlijā 59 pašvaldībām bija spēkā esošas attīstības programmas, bet jaunas attīstības programmas šobrīd izstrādā 73 pašvaldības. Pašvaldībām un plānošanas reģioniem līdz 2013. gada 31. decembrim jānodrošina ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrāde un attīstības programmu izstrāde vai to aktualizācija atbilstoši jaunajam tiesiskajam regulējumam. Jau 2009. gadā noslēdzās teritorijas plānošanas posms, kura laikā bija izstrādāti teritorijas plānojumi visām pašvaldībām. Jaunajiem novadiem, kas izveidoti, vairākām pašvaldībām apvienojoties, kā arī tāpēc, ka situācija un vajadzības nepārtraukti mainās, notiek jaunu teritorijas plānojumu izstrāde vai esošo grozīšana. Tās pašvaldības, kas teritorijas plānojuma izstrādi vai grozījumu veikšanu uzsākušas pirms jaunā likuma pieņemšanas, ar attiecīgu domes lēmumu var pabeigt dokumentu izstrādi atbilstoši iepriekšējam likumam. Līdz ar jaunā likuma spēkā stāšanos teritorijas attīstības plānošanas dokumentu klāsts ir papildināts ar jauniem dokumentiem – ar tematiskajiem plānojumiem vietējā un reģionālajā līmenī un lokālplānojumiem, kurus izstrādā, ja nepieciešams. Pieaugot izstrādājamo plānošanas dokumentu skaitam, palielinās nepieciešamība pēc aktuālas, daudzpusīgas informācijas, kā arī pēc zināšanām un prasmēm to izmantot.

Teritorijas attīstības plānošanas likums paredz, ka Ministru kabinets: • nodrošina Nacionālā attīstības plāna izstrādi un nosaka tā ieviešanas un uzraudzības kārtību; • apstiprina nacionālā līmeņa tematiskos plānojumus; • nosaka reģionālā līmeņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentu saturu, izstrādes, ieviešanas un uzraudzības kārtību; • nosaka vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentu saturu, izstrādes un sabiedriskās apspriešanas kārtību, līgumā par lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrādi un finansēšanu iekļaujamos nosacījumus; • nosaka prasības teritorijas attīstības plānošanas dokumentu izstrādātājiem; • nosaka vispārīgās prasības vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanai, teritorijas izmantošanai un apbūvei; • nosaka teritorijas izmantošanas veidu klasifikāciju; • nosaka teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmas izveides, darbības, tai nepieciešamās informācijas iegūšanas, apstrādes un izplatīšanas kārtību un teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmas datu saturu, kā arī kārtību, kādā veicama datu apmaiņa ar citām valsts informācijas sistēmām; • nosaka par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgo ministriju; • nosaka jūras plānojuma izstrādes, ieviešanas un uzraudzības kārtību un apstiprina jūras plānojumu; • nosaka, izveido un apstiprina nacionālo interešu objektus un to izmantošanas nosacījumus, ja citos likumos nav paredzēts citādi. Noteikumi par NAP tika pieņemti 2011. gadā, vēl saskaņā ar Attīstības plānošanas sistēmas likumu un Reģionālās attīstības likumu – 19.10.2011. MK noteikumi Nr. 816 „Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam izstrādes, ieviešanas, uzraudzības un publiskās apspriešanas kārtība”. Savukārt pārējo Ministru kabineta noteikumu projektu sagatavošana un apstiprināšana ir valdības dienas kārtībā. Par teritorijas attīstības plānošanu atbild Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kuras kompetence ir saistīta arī ar jūras plānojuma un nacionālo tematisko plānojumu izstrādi, plānošanas metodisko vadību, plānošanas dokumentu savstarpējās saskaņotības nodrošināšanu un teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmas uzturēšanu. 2011. gadā plānošanas reģionu un pašvaldību attīstības programmu izstrādes metodiskās vadības ietvaros VARAM sadarbībā ar nozaru ministrijām organizēja semināru ciklu par nozaru un teritoriju prioritāšu saskaņotību, kā rezultātā tika pilnveidoti metodiskie ieteikumi pašvaldību attīstības programmu izstrādei, papildinot tos ar nozaru politiku vadlīnijām, kas būtu jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot pašvaldību attīstības programmas. Pēc Teritorijas attīstības plānošanas likuma spēkā stāšanās ir mainījusies plānošanas reģionu kompetence – reģioni vairs nevērtē vietējo teritorijas plānojumu atbilstību normatīvo aktu prasībām, bet to uzdevums ir

koordinēt un pārraudzīt vietējo pašvaldību ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, attīstības programmu, teritorijas plānojumu un lokālplānojumu izstrādi. Tas nozīmē, ka plānošanas reģioni aktīvāk iesaistīsies vietējo pašvaldību plānošanas dokumentu izstrādes gaitā. Likums paredz, ka plānošanas reģioni sniedz atzinumu par pašvaldību ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un attīstības programmu projektu atbilstību plānošanas reģiona teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem un normatīvo aktu prasībām. Teritorijas attīstības plānošanas likums ir sakārtojis arī jautājumu par teritorijas plānojumu un lokālplānojumu pārsūdzēšanu, nosakot gan termiņu, gan kārtību, kādā iespējams apstrīdēt saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts teritorijas plānojums vai

lokālplānojums. Šajā procesā VARAM atvēlēta pirmstiesas institūcijas loma. Neatņemama un, varētu pat teikt, galvenā attīstības plānošanas procesa sastāvdaļa ir sabiedrības iesaistīšana lemšanā par savas teritorijas nākotni. Lai sekmētu iedzīvotāju līdzdalību pašvaldību attīstības plānošanas procesā, VARAM 2011. gadā izdeva metodisko materiālu „Pašvaldības, iedzīvotāju un uzņēmēju interešu saskaņošana – sabiedriskā apspriešana kā instruments”. 2011. gada novembrī un decembrī VARAM organizētajos reģionālajos forumos „Tavā varā” tika sniegta informācija par moderniem sabiedrības līdzdalības veidiem (Nākotnes pilsētas spēle, sociālie tīkli, Ideju akadēmija u. c.) – lai veicinātu jauniešu ieinteresētību attīstības plānošanas dokumentu īstenošanā.

II LATVIJAS ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAIS IEDALĪJUMS 2012. gada sākumā Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu veidoja 119 administratīvās teritorijas, kurās pašvaldības savas kompetences ietvaros realizē pārvaldi. Valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu nosaka Saeima, uzskaitot teritorijas Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā* (sk. 3. attēlu). Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus līdz vietējo pašvaldību reformas pabeigšanai 2009. gadā administratīvo teritoriju skaits Latvijā ik gadu nedaudz saruka, jo virkne pilsētu un pagastu pašvaldību pēc savas iniciatīvas apvienojās novados. 2010. gads bija pirmais pilnais gads pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad vairāk nekā piecu simtu divu līmeņu pašvaldību vietā vietējo pārvaldi veica viena līmeņa pašvaldības – sākotnēji 118, bet kopš 2011. gada – 119**. Pašvaldība Valsts pārvaldes iekārtas likuma*** kontekstā ir atvasināta publiska persona. Šobrīd Latvijā ir divu veidu pašvaldības – republikas pilsētas un novadi. Katras pašvaldības pārziņā ir ļoti plašs jautājumu loks, ar ko iedzīvotāji un teritorijā darbojošies uzņēmumi un organizācijas saskaras ikdienas dzīvē un darbībā. Pašvaldība organizē komunālos pakalpojumus, rūpējas par savas teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, gādā par iedzīvotāju izglītību, rūpējas par kultūru un sekmē tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību, kā arī nodrošina iedzīvotājiem sociālo palīdzību un sociālo aprūpi, veselības aprūpes pieejamību, veicina iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu, sniedz palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, sekmē saimniecisko darbību administratīvajā teritorijā, rūpējas par bezdarba samazināšanu, kā arī veic virkni citu funkciju. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums paredz, ka republikas pilsētu raksturo attīstīta komercdarbība, transporta un komunālā saimniecība, sociālā infrastruktūra, nozīmīgs kultūras iestāžu komplekss un ne mazāk par 25 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju, taču, ja pārējie kritēriji atbilst, Saeima var piešķirt republikas pilsētas statusu arī pēc iedzīvotāju skaita mazākai pašvaldībai. Latvijā ir deviņas republikas pilsētas – Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils. Latvijā ir 110 novadu pašvaldības, kas pēc platības, iedzīvotāju skaita, apdzīvojuma, saimniecības rakstura un attīstības līmeņa ir ļoti atšķirīgas. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums paredz, ka novada pašvaldība nodrošina likumā noteikto funkciju izpildi, * Stājās spēkā 31.12.2008. ** 119 administratīvās teritorijas ir kopš 2011. gada 3. janvāra, kad saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma grozījumiem Rojas novads tika sadalīts divās pašvaldību teritorijās – Rojas novadā un Mērsraga novadā. * ** Stājās spēkā 01.01.2003.

novada teritorija ir ģeogrāfiski vienota un tajā ir lauku teritorijas un apdzīvotās vietas. Novada teritorijā ir ne mazāk kā 4000 pastāvīgo iedzīvotāju, ciems, kurā ir vairāk nekā 2000 pastāvīgo iedzīvotāju, vai pilsēta. Attālums no ikvienas apdzīvotās vietas novadā līdz novada administratīvajam centram nepārsniedz 50 kilometrus, un ceļa infrastruktūra ir piemērota nokļūšanai līdz tam. Turklāt ir nodrošināta optimāla novada teritorijas izveidošana, ņemot vērā blakusesošo pašvaldību intereses un vēsturiskos sakarus. Realitātē ne visi pastāvošie novadi atbilst šīm prasībām, piemēram, daudzi novadi pēc iedzīvotāju skaita ir mazāki, nekā likumā noteikts. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums kā valsts administratīvās teritorijas paredz arī apriņķus, taču izšķiršanās par apriņķiem kā reģionāla līmeņa pašvaldībām vēl nav notikusi. Par to izveidošanu jālemj Saeimai.

Kā koordinācijas un sadarbības institūcijas starp pašvaldībām un starp pašvaldībām un valsts institūcijām Latvijā pastāv un darbojas pieci plānošanas reģioni – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales plānošanas reģions (sk. 1. attēlu). Plānošanas reģions ir atvasināta publiska persona. Plānošanas reģiona lēmējinstitūcija un tā attīstības politikas noteicēja ir plānošanas reģiona attīstības padome, ko reģionā ietilpstošo pašvaldību domju priekšsēdētāju sapulce ievēl no visu plānošanas reģionā ietilpstošo vietējo pašvaldību deputātiem. Plānošanas reģiona izpildinstitūcija ir plānošanas reģiona administrācija, kas ir valsts budžeta finansēta iestāde. Lai reģionālās attīstības atbalsta pasākumu īstenošanā nodrošinātu koordināciju un sadarbību starp nacionālā līmeņa institūcijām un plānošanas reģionu, katrā plānošanas reģionā ir izveidota plānošanas reģiona sadarbības komisija ar plānošanas reģiona attīstības padomes un ministriju norīkotiem pārstāvjiem. Sākotnēji pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē plānošanas reģioni izveidojās kā vietējo pašvaldību iniciatīva plānošanas uzdevumu koordinēšanai. Valsts noteiktu statusu plānošanas reģioni ieguva 2002. gadā, kad tika pieņemts Reģionālās attīstības likums un 2003. gadā, kad tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām. Pēc administratīvi teritoriālās reformas noslēgšanās plānošanas reģionu teritorijas nosaka jauni, 2009. gadā pieņemti, Ministru kabineta noteikumi. Plānošanas reģioni kā valsts institūcijas pilda valsts deleģētos uzdevumus un vienlaikus kā pašvaldību pārvaldītas institūcijas veic pašvaldību rīcību koordinējošās funkcijas – galvenokārt attīstības plānošanas un kopēju projektu izstrādes jomā.

1. attēls. Plānošanas reģionu teritorijas.

Saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu plānošanas reģioniem var deleģēt pārvaldes uzdevumus. Kopš 2006. gada pakāpeniski palielinājās plānošanas reģionu funkciju skaits un apjoms. Kā galvenās minamas šādas funkcijas: • reģiona teritorijas attīstības plānošana, kas ietver plānošanas dokumentu – reģiona attīstības programmas un teritorijas plānojuma – izstrādi, to īstenošanu un uzraudzību; • vietējo pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentu tiesiskuma uzraudzība; • reģiona un vietējā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpējās saskaņotības un to atbilstības normatīvo aktu prasībām izvērtēšana; • sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanas koordinēšana – reģionālās un vietējās nozīmes autobusu maršrutu tīklu pārzināšana un organizācija.

klasifikācijai (NUTS 3 līmenim)*. Informācijas apkopošana vēl mazākās vienībās – administratīvajās teritorijās – ir nacionālā līmenī reglamentēts jautājums.

2. attēls. Statistisko reģionu teritorijas. Rīgas plānošanas reģionā ietilpst 30 pašvaldības, Vidzemes – 26, Zemgales – 22, Latgales – 21 un Kurzemes plānošanas reģionā – 20 pašvaldības (sk. 1. tabulu).

Informācijas uzskaites mērķiem Latvijā tiek izmantoti seši statistiskie reģioni – Rīgas, Pierīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales statistiskais reģions. Statistisko reģionu sistēmā Rīgas plānošanas reģions ir sadalīts divos statistiskajos reģionos – Rīgas (ietver Rīgas pilsētu) un Pierīgas reģionā (ietver pārējo Rīgas plānošanas reģiona teritoriju). Pārējo četru plānošanas un statistisko reģionu teritorijas sakrīt (sk. 2. attēlu). Statistiskie reģioni ir mazākās teritoriālās vienības, par kurām Latvijā tiek apkopota un analizēta statistikas informācija atbilstoši Eiropas statistiski teritoriālo vienību

Lai gan 2011. gads nebija ne Saeimas, ne pašvaldību kārtējo vēlēšanu gads, pēc valsts prezidenta ierosinātas tautas nobalsošanas, kas notika 23. jūlijā, 10. Saeima tika atlaista, un 17. septembrī notika 11. S aeimas * Saskaņā ar 28.04.2004. MK rīkojumu Nr. 271 „Par Latvijas Republikas statistiskajiem reģioniem un tajos ietilpstošajām administratīvajām vienībām” un, lai izpildītu 26.05.2003. pieņemtās Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes regulas Nr. 1059/2003 „Par vienotas teritoriālo vienību klasifikācijas ieviešanu statistikas mērķiem (NUTS)” prasības par maksimāli pieļaujamo iedzīvotāju skaitu NUTS 3 līmenī – 800 000.

3. attēls. Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 2012. gada 1. janvārī.

1. tabula. Plānošanas reģionos ietilpstošās administratīvās teritorijas 2012. gada sākumā.

4. attēls. Vēlēšanu apgabalu teritorijas.

rkārtas vēlēšanas. Saeimas vēlēšanās Latvija tiek saā dalīta piecos vēlēšanu apgabalos – Rīgas, Vidzemes, L atgales, Kurzemes un Zemgales vēlēšanu apgabalā* (sk. 4. attēlu). Lai gan vēlēšanu apgabalu un plānošanas reģionu nosaukumi ir vienādi, to teritorijas atšķiras. Rīgas vēlēšanu apgabalā ietilpst tikai Rīgas pilsēta. Rīgas plānošanas reģionā esošā Jūrmala un bijušā Rīgas, Ogres un Limbažu rajona novadi Saeimas vēlēšanās ir piesaistīti Vidzemei. Kādreizējā Tukuma rajona novadi, kas arī ietilpst Rīgas plānošanas reģionā, Saeimas vēlēšanās atrodas Zemgales

vēlēšanu apgabalā, turpretī šo novadu iedzīvotāji sevi visbiežāk uzskata par kurzemniekiem. Pilnībā sakrīt tikai Kurzemes un Latgales plānošanas reģionu un vēlēšanu apgabalu teritorijas (sk. 5. attēlu). Šobrīd, kad Saeimas vēlēšanu norises kārtībā ir aktualizēts jautājums par iedzīvotāju piesaisti deklarētajai dzīvesvietai (piesaiste attieksies uz kandidātu sarakstiem, par ko balsot, nevis uz vēlēšanu iecirkni, kur var nobalsot), būtu risināms arī jautājums par vēlēšanu apgabalu un plānošanas reģionu kā pārvaldes teritoriju harmonizēšanu.

5. attēls. Teritoriju piederība plānošanas reģioniem un vēlēšanu apgabaliem.

* Saeimas vēlēšanu likuma (pieņemts 25.05.1995.) 7. pants.

III IEDZĪVOTĀJU SKAITS LATVIJĀ 2011. gadā Latvijā Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) uzdevumā un pārraudzībā tika veikta tautas skaitīšana. Iepriekšējā tautas skaitīšana mūsu valstī notika 2000. gadā, un tā bija pirmā pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Tautas skaitīšana ir praktiski vienīgā detalizētu visaptverošu datu ieguves metode par iedzīvotājiem, viņu ģimenēm un mājokļiem iespējami mazākā teritoriālā dalījumā – par katru republikas pilsētu un novadu. 2011. gada tautas skaitīšanā dati par Latvijas patieso iedzīvotāju skaitu tika iegūti trijos dažādos veidos: iedzīvotāji paši varēja aizpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā, tautas skaitītāji apmeklēja iedzīvotājus viņu dzīvesvietās, bet par tautas skaitīšanā nesastaptajiem iedzīvotājiem tika izdarīti secinājumi, analizējot valsts informācijas sistēmās un administratīvajos reģistros iekļautos datus. Saskaņā ar tautas skaitīšanas galīgajiem rezultātiem 2011. gada 1. martā Latvijā bija 2 070 371 iedzīvotājs. Salīdzinot ar iepriekš publicēto iedzīvotāju skaitu 2011. gada 1. janvārī, kas bija balstīts uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) uzturētā Iedzīvotāju reģistra datiem (2 236 910 iedzīvotāji), Latvijas iedzīvotāju skaits bija par 166,5 tūkstošiem mazāks. Šo atšķirību pamatā ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju, pārceļoties uz dzīvi citā valstī un uzsākot tur darbu, neinformē par to atbildīgās Latvijas valsts institūcijas, kam būtu jāizdara izmaiņas datos par šo Latvijas valsts piederīgo dzīvesvietu ārpus Latvijas. Tāpat jāņem vērā, ka tautas skaitīšanā iedzīvotāji kā pastāvīgo dzīvesvietu norādīja faktisko, nevis deklarēto vai reģistrēto dzīvesvietu, kas uzrādīta Iedzīvotāju reģistrā. Saskaņā ar tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem Latvijas iedzīvotāju skaits 2011. gada 1. martā bija 2 067 887 (atšķirība no PMLP datiem 2011. gada 1. janvārī – 169,0 tūkst. iedzīvotāju). Tā kā publikācijas sagatavošanas laikā tautas skaitīšanas galīgie rezultāti pašvaldību griezumā vēl nebija pieejami, turpmākā informācija šajā sadaļā sniegta, izmantojot tautas skaitīšanas provizoriskos datus. 2011. gada tautas skaitīšanas provizorisko datu un iepriekšējās, 2000. gada, tautas skaitīšanas rezultātu salīdzinājums liecina, ka Latvijā vienpadsmit gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 309,5 tūkst. jeb par 13 %. Iedzīvotāju skaita samazinājums ir noticis gan iedzīvotāju dabiskās kustības (mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu), gan starptautiskās migrācijas ietekmē. Iedzīvotāju mirstība visā laika posmā kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas ir bijusi lielāka par dzimstību, un rezultātā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 119 tūkstošiem, savukārt emigrācijas ietekmē iedzīvotāju skaits ir sarucis par 190 tūkstošiem cilvēku. Dati par iedzīvotāju skaitu un tā izmaiņām atbilstoši abu tautas skaitīšanu rezultātiem plānošanas reģionu un pašvaldību teritorijās sniegti 9. pielikumā. 6. attēlā

tspoguļotas iedzīvotāju skaita izmaiņas laika posmā a starp divām tautas skaitīšanām plānošanas reģionu teritorijās, bet 7. attēlā – pašvaldību (novadu un republikas pilsētu) teritorijās.

6. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas plānošanas reģionu teritorijās periodā starp 2000. gada 31. marta un 2011. gada 1. marta tautas skaitīšanu*. Plānošanas reģionu griezumā iedzīvotāju skaits 2011. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, visvairāk ir samazinājies Latgales reģionā (par 21,0 %), mērenāk – Vidzemes reģionā (par 17,4 %) un Kurzemes reģionā (par 16,0 %), mazāk – Zemgales reģionā (par 13,2 %), bet vismazāk – Rīgas reģionā (par 8,4 %). No republikas pilsētām iedzīvotāju skaits norādītajā laika posmā visstraujāk samazinājies divās lielākajās Latgales pilsētās – Daugavpilī par 19,1 % un Rēzeknē par 17,7 %. Vismazākais samazinājums bijis Jelgavā – par 6,6 %. Mazāks nekā vidēji valstī (13,0 %) iedzīvotāju skaita samazinājums kopš 2000. gada, neskaitot Jelgavu, ir bijis arī Jūrmalā (par 9,0 %), Valmierā (par 9,5 %), Jēkabpilī (par 11,7 %) un Ventspilī (par 12,0 %). Rīgā iedzīvotāju skaits sarucis par 14,0 %. Laika posmā kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas iedzīvotāju skaits ir palielinājies 17 tagadējo novadu teritorijās. Tie visi atrodas Rīgas tuvumā. Pārējos 93 novados iedzīvotāju skaits ir samazinājies, viskrasāk – par 30 % – Baltinavas un Viļakas novadā, par 29 % – Alsungas novadā, par 28 % – Ciblas un Aglonas novadā, par 27 % – Kārsavas un Rundāles novadā. Kā jau minēts, tautas skaitīšanas dati un PMLP dati par iedzīvotāju skaitu, kas tiek lietoti dažādos aprēķinos, atšķiras. Šīs atšķirības ir parādītas 9. pielikuma tabulā, kur papildus tautas skaitīšanas datiem doti arī dati par iedzīvotāju skaitu plānošanas reģionos un pašvaldībās saskaņā ar PMLP datiem 2011. gada 1. janvārī un 2012. gada 1. janvārī. Sniegts 2011. gada 1. janvāra PMLP datu un 2011. gada 1. marta tautas skaitīšanas provizorisko datu * Aprēķini pēc tautas skaitīšanas (CSP) datiem.

7. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas pašvaldību teritorijās periodā starp 2000. gada 31. marta un 2011. gada 1. marta tautas skaitīšanu*.

* Aprēķini pēc tautas skaitīšanas (CSP) datiem.

absolūts un relatīvs salīdzinājums. Atšķirības plānošanas reģionu un pašvaldību teritorijās atspoguļotas arī attiecīgi 8. un 9. attēlā.

8. attēls. Iedzīvotāju skaita atšķirības plānošanas reģionu teritorijās starp tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem (2011. gada 1. martā) un PMLP datiem (2011. gada 1. janvārī)*.

Pēc 2011. gada 1. marta tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem Latvijā pēc iedzīvotāju skaita vismazākais ir Baltinavas novads (1178 iedzīvotāji), Alsungas novads (1470) un Mērsraga novads (1638). Vislielākie novadi turpretī ir Ogres novads (36 173 iedzīvotāji), Talsu novads (31 192) un Tukuma novads (30 602). Lielākā pilsēta ir Rīga (657 424 iedzīvotāji), bet mazākās republikas pilsētas Jēkabpils iedzīvotāju skaits (24 608) nesasniedz vienu no Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteiktajiem republikas pilsētas kritērijiem – 25 tūkstošus pastāvīgo iedzīvotāju. Novadiem likumā noteiktais minimālais iedzīvotāju skaita kritērijs ir 4000 iedzīvotāju, bet pēc tautas skaitīšanas datiem trešā daļa novadu (36) neatbilst šim kritērijam. Visvairāk šādu pašvaldību ir Vidzemes reģionā – 13, Kurzemes reģionā tādi ir 8 novadi, Zemgales un Latgales reģionā – pa 6 un Rīgas reģionā – 3 novadi (Jaunpils, Mālpils un Sējas novads). 2. tabulā dots pašvaldību skaita sadalījums grupās pēc iedzīvotāju skaita gan pēc 2011. gada tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem, gan pēc PMLP datiem 2012. gada 1. janvārī.

Balstoties uz tautas skaitīšanas galīgajiem rezultātiem, laika gaitā tiks pārrēķināti dažādi ekonomiskie un sociālie indikatori, kas atspoguļo parādību izplatību uz vienu (vai tūkstoti u. tml.) iedzīvotāju. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazinājumu, daudzi rādītāji, piemēram, iekšzemes kopprodukta un nodarbinātības rādītāji būs augstāki un uzrādīs labāku sniegumu. Tāpat atspoguļosies arī pretējas tenden2. tabula. Pašvaldību skaita sadalījums grupās pēc iedzīvotāju skaita saskaņā ar ces, piemēram, aprēķinot alkohola tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem un PMLP datiem*. patēriņu vai likumpārkāpumu skaitu uz tūkstoš iedzīvotājiem. Saskaņā ar tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem 2012. un 2013. gadā pakāpeniski tiks sagatavotas un (2011. gada 1. martā) iedzīvotāju skaits Latvijā bija par nodotas datu lietotāju rīcībā dažādas tautas skaitīšanas 7,6 % mazāks nekā saskaņā ar PMLP datiem (2011. gada kopsavilkuma tabulas pašvaldību griezumā. Piemēram, 1. janvārī). Tautas skaitīšana visos plānošanas reģionos 2012. gada septembrī CSP mājaslapā sadaļā Datu bāzes uzrāda mazāku iedzīvotāju skaitu. Salīdzinot ar PMLP tiks publicēti dati par pašvaldību iedzīvotāju dzimumvedatiem, lielākās atšķirības ir Latgales reģionā (par 9,3 %) cumsastāvu, valstisko piederību, tautību, ekonomiskās un Kurzemes reģionā (par 9,1 %), bet salīdzinoši mazāaktivitātes statusu, izglītību un saimnieciskās darbības veidu. 2013. gada jūnijā plānots publicēt datus par paškās – Rīgas reģionā (par 6,1 %). Pēc tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem repubvaldību iedzīvotāju ģimenes stāvokli, mājās lietoto valolikas pilsētās iedzīvotāju skaits ir vidēji par 7,2 % mazāks, du, nodarbinātības statusu pamatdarbā, profesiju/amatu, bet novados – par 7,9 % mazāks nekā pēc PMLP datiem. mājsaimniecības statusu, veidu un lielumu, ģimenēm Apskatot atšķirības atsevišķās pašvaldībās, redzams, ka asun mājokļu apstākļiem. Atsevišķi pašvaldības visvairāk toņu novadu pašvaldībās gan ir otrādi – tautas skaitīšanas interesējošie tautas skaitīšanas rādītāji tiks sagatavoti provizoriskie dati uzrāda lielāku iedzīvotāju skaitu nekā un publicēti arī novadu teritoriālo vienību – pagastu un PMLP dati. Šie visi ir Pierīgas novadi (Garkalnes, Mārupes, pilsētu – griezumā. Pakāpeniski turpināsies arī demoCarnikavas, Babītes, Stopiņu, Ikšķiles, Ķekavas un Ādažu grāfiskās statistikas un citu statistikas nozaru rādītāju pārrēķins, tomēr šis process ir pietiekami darbietilpīgs un novads), augstākais pārsniegums ir Garkalnes novadā – par 5,5 %. Pārējās 111 pašvaldībās iedzīvotāju skaits pēc to nav iespējams īstenot īsā termiņā. Datu publicēšanas tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem ir mazāks nekā (pārrēķinu) grafiki citām statistikas tēmām tiks publicēti pēc PMLP datiem, un šīs atšķirības ir robežās no 1,7 % CSP mājaslapas attiecīgajās sadaļās. (Burtnieku novads) līdz pat 13,5 % (Auces novads). Tā kā tautas skaitīšanas rezultāti vēl ir tapšanas procesā, šajā pārskatā datu analīzē tiek izmantots iedzīvotāju skaits no PMLP uzturētā Iedzīvotāju reģistra. * Aprēķini pēc tautas skaitīšanas provizoriskajiem (CSP) un PMLP datiem.

9. attēls. Iedzīvotāju skaita atšķirības pašvaldību teritorijās starp tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem (2011. gada 1. martā) un PMLP datiem (2011. gada 1. janvārī)*.

* Aprēķini pēc tautas skaitīšanas provizoriskajiem (CSP) un PMLP datiem.

IV PLĀNOŠANAS REĢIONU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS Nodaļa par Latvijas piecu plānošanas reģionu – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales reģiona – attīstības raksturojumu strukturēta pēc galvenajiem demogrāfiskajiem un sociālekonomiskajiem rādītājiem. 3. tabulā redzama galveno rādītāju atšķirību amplitūda plānošanas reģionu griezumā.

Latvijas teritorijas sadalījums piecos plānošanas reģionos ir samērā viendabīgs – lielākais reģions (Vidzemes reģions) aizņem 23,6 % valsts teritorijas, mazākais (Rīgas reģions) – 16,2 % (sk. 10. attēlu un 4. tabulu).

Saskaņā ar PMLP Iedzīvotāju reģistra datiem 2012. gada sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits bija 2,22 milj. (pēc tautas skaitīšanas datiem 2011. gada 1. martā – 2,07 milj.). Pēc iedzīvotāju skaita Latvija ir sestā mazākā Eiropas Savienības valsts un tās iedzīvotāju skaits veido 0,44 % no Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju kopskaita. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju (1,1 milj. jeb 49,2 %) dzīvo Rīgas plānošanas reģionā. 2012. gada sākumā, salīdzinot ar 2011. gada sākumu, Rīgas reģiona iedzīvotāju īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā palielinājās. Rīgas pilsētā dzīvo 31,5 % no valsts iedzīvotājiem. Pārējo četru reģionu iedzīvotāju skaits ir robežās no 329,7 tūkst. (Latgales reģions) līdz 228,3 tūkst. (Vidzemes reģions; sk. 5. tabulu un 11. attēlu).

3. tabula. Plānošanas reģionu teritoriālās atšķirības*.

2012. gada sākumā vidējais iedzīvotāju blīvums Latvijā bija 34,3 cilv./km2. Valsts iedzīvotāju skaitam samazinoties, pazeminās arī iedzīvotāju blīvuma rādītājs. Salīdzinājumā ar vidējo blīvumu visās Eiropas Savienības valstīs (116 cilv./km2) Latvijā tas ir ievērojami zemāks (3,4 reizes) – Latvija ir valsts ar ceturto zemāko iedzīvotāju blīvumu ES, vēl zemāks tas ir tikai Igaunijā, Zviedrijā un Somijā. Latvijā visaugstākais iedzīvotāju b līvums ir Rīgas reģionā (2012. gada sākumā –

Jāpiezīmē, ka 2011. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija publicēja plānošanas reģionu ekonomiskos profilus, kuros dots katra reģiona situācijas raksturojums, analīze un attīstības tendences.

eritorijas platība, iedzīvotāju skaits T un tā izmaiņas, iedzīvotāju blīvums Latvijas teritorijas platība ir 64,6 tūkst. km2 un pēc tās lieluma Latvija ir desmitā mazākā valsts starp 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm, aizņemot 1,5 % no Eiropas Savienības kopīgās teritorijas.

10. attēls. Plānošanas reģionu teritoriju īpatsvars valsts kopējā platībā*.

* Datu avotus skatīt zemāk atbilstošajās sadaļās.

* Aprēķini pēc CSP datiem.

4. tabula. Plānošanas reģionu teritorijas un to īpatsvars valsts kopējā platībā*.

6. tabula. Iedzīvotāju blīvums plānošanas reģionos 2012. gada sākumā, cilv./km² *.

5. tabula. Plānošanas reģionu iedzīvotāju skaits un to īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā 2012. gada sākumā**.

12. attēls. Iedzīvotāju blīvums plānošanas reģionos 2012. gada sākumā*.

11. attēls. Plānošanas reģionu iedzīvotāju skaita īpatsvars valsts kopējā iedzīvotāju skaitā 2012. gada sākumā***.

Latvijā iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Pēc PMLP datiem no 2011. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam tas samazinājās par 19,9 tūkst. jeb 0,9 %. Pēdējo piecu gadu laikā iedzīvotāju skaits Latvijā saruka par 67,8 tūkst. cilvēku jeb par 3,0 % (sk. 7. tabulu). Eiropas Savienības valstīs kopumā vērojama iedzīvotāju skaita palielināšanās. Eurostat dati liecina, ka piecu gadu periodā – no 2006. gada sākuma līdz 2011. gada sākumam – ES iedzīvotāju skaits pieauga no 495,29 milj. līdz 502,48 milj. 20 valstīs iedzīvotāju skaits šajā periodā palielinājās, 7 valstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Bulgārijā, Vācijā, Ungārijā un Rumānijā – samazinājās. Tādējādi Latvijas iedzīvotāju īpatsvars Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju kopskaitā samazinās.

104,6 cilv./km2), kas gandrīz trīs reizes pārsniedz vidējo blīvumu valstī. Zemākais iedzīvotāju blīvums ir Vidzemes reģionā (15,0 cilv./km2), pārējos trijos reģionos tas ir samērā līdzīgs (sk. 6. tabulu un 12. attēlu). Apskatot reģionu teritorijas bez republikas pilsētām, iedzīvotāju blīvuma kopsakarības ir līdzīgas – Rīgas plānošanas reģionā iedzīvotāju blīvums ir apmēram divreiz augstāks nekā vidēji Latvijā. Aprēķinot iedzīvotāju blīvumu pēc tautas skaitīšanas datiem, tas valstī kopumā būs zemāks, bet, tā kā iedzīvotāju skaita datu atšķirības starp PMLP un tautas skaitīšanas datiem ir dažādas, – Rīgas reģionā mazākās (6,1 %), Kurzemes un Latgales reģionā lielākās (attiecīgi 9,1 % un 9,3 %), tad atšķirības starp plānošanas reģio7. tabula. Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas plānošanas reģionos niem pēc iedzīvotāju blīvuma palie2007.–2012. gada sākumā, tūkst. cilv.**. lināsies. * CSP dati, aprēķini pēc tiem. ** PMLP dati, aprēķini pēc tiem. *** Aprēķini pēc PMLP datiem.

* Aprēķini pēc PMLP un CSP datiem. ** PMLP dati.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās notiek visos plānošanas reģionos. Straujākais iedzīvotāju skaita sarukums bija Latgales reģionā, salīdzinoši mazākais – Rīgas reģionā. Pēdējo piecu gadu periodā – no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam – Latgales plānošanas reģionā iedzīvotāju skaits samazinājās par 6,7 %, Vidzemes reģionā – par 5,0 %, Kurzemes reģionā – par 4,2 %, Zemgales reģionā – par 4,0 % un Rīgas reģionā – par 0,7 %. Dati liecina, ka kopš 2005. gada četros reģionos iedzīvotāju skaita sarukšana notikusi arvien straujāk (Latgales, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales reģions), savukārt Rīgas reģionā sākotnēji pozitīva iedzīvotāju skaita izmaiņu bilance pēdējos gados pārgājusi negatīvajā zonā – iedzīvotāju skaits samazinās (sk. 8. tabulu, 13. un 14. attēlu). Iedzīvotāju skaita samazināšanās notiek gan negatīvas dabiskās kustības, gan negatīvas mehāniskās kustības rezultātā. Saskaņā ar CSP provizoriskajiem datiem 2011. gadā Latvijā piedzima 18 586, bet nomira 28 519 cilvēki, līdz ar to dabiskais pieaugums bija negatīvs – -9933 cilvēki (sk. 9. tabulu un 15. attēlu).

14. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas plānošanas reģionos no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam*.

9. tabula. Iedzīvotāju dabiskā kustība plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, cilv.**.

8. tabula. Iedzīvotāju skaita izmaiņas plānošanas reģionos slīdošos piecu gadu periodos, %*.

15. attēls. Iedzīvotāju dabiskās kustības dinamika plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā**.

13. attēls. Iedzīvotāju skaita dinamika plānošanas reģionos 2007.–2012. gada sākumā*.

Laikā no 2004. līdz 2008. gadam Latvijā ik gadu bija vērojama dzimstības palielināšanās, bet kopš 2009. gada dzimušo skaits samazinās, 2011. gadā vairs nesasniedzot 10 tūkstošus. Vienīgais reģions, kur dzimušo skaits 2011. gadā bija lielāks nekā 2010. gadā, bija Latgales reģions (sk. 10. tabulu). Negatīvu iedzīvotāju mehānisko kustību nosaka no Latvijas uz dzīvi citās valstīs pārcēlušos iedzīvotāju pārsvars pār Latvijā no citām valstīm iebraukušo cilvēku skaitu. Atbilstoši CSP sagatavotajam novērtējumam 2011. gadā ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājās par 23 127 cilvēkiem: uz pastāvīgu dzīvi vai uz laiku, kas vienāds vai ilgāks par gadu, Latvijā ieradās 7253 personas, bet uz citu valsti izbrauca 30 380 personu***.

* Aprēķini pēc PMLP datiem. ** CSP dati. 2011. gads – CSP provizoriskie dati. *** Par iedzīvotāju migrāciju Latvijā. Ievietots: 27.07.2012. www.csb.gov.lv.

10. tabula. Iedzīvotāju dzimstība, mirstība un dabiskās kustības saldo plānošanas reģionos 2009.–2011. gadā, cilv.*.

jais vecums bija 40,9 gadi, bet 2011. gada sākumā – 41,1 gads. Rīgas pilsētā vidējais iedzīvotāju vecums 2011. gada sākumā bija 42,3 gadi, pārējā Rīgas reģiona daļā – 39,7 gadi, Latgales reģionā – 41,9 gadi, Vidzemes reģionā – 40,9 gadi, Kurzemes reģionā – 40,5 gadi un Zemgales reģionā – 40,2 gadi.

Demogrāfiskā slodze un vecumstruktūra Demogrāfiskās slodzes rādītājs paskaidro, kāds ir iedzīvotāju skaits līdz darbspējas vecumam un virs darbspējas vecuma uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Latvijā kopš 2009. gada demogrāfiskā slodze palielinās, un 2012. gada sākumā tā bija 529,9. Demogrāfiskās slodzes atšķirības starp plānošanas reģioniem ir salīdzinoši nelielas. Zemgales, Latgales un Vidzemes reģionos demogrāfiskā slodze ir zemāka nekā vidēji Latvijā, bet Kurzemes un Rīgas reģionā – augstāka (sk. 11. tabulu, 16. un 17. attēlu). 16. attēls. Demogrāfiskās slodzes dinamika plānošanas reģionos 2009.–2012. gada sākumā**.

11. tabula. Demogrāfiskā slodze plānošanas reģionos 2009.–2012. gada sākumā**. Iedzīvotāju skaita attiecības starp trijām galvenajām vecuma grupām dod iespēju spriest par teritorijas demogrāfisko un ekonomisko potenciālu. 12. tabulā redzama iedzīvotāju vecumstruktūra pēdējos četros gados valstī kopumā un atsevišķi katrā plānošanas reģionā. Kopš 2009. gada Latvijā kopumā samazinās darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars un palielinās iedzīvotāju 17. attēls. Demogrāfiskā slodze plānošanas reģionos virs darbspējas vecuma īpatsvars. Iedzīvotāju līdz darb2012. gada sākumā**. spējas vecumam īpatsvars bija nemainīgs no 2009. līdz 2011. gadam, bet 2012. gada sākumā tas nedaudz palielinājās (absolūtos skaitļos saruka). Iedzīvotāju skaita attiecību starp trim vecuma grupām izmaiņas liecina par Latvijas iedzīvotāju novecošanas procesu. Saskaņā ar CSP da12. tabula. Iedzīvotāju sadalījums atbilstoši vecuma grupām plānošanas tiem 2010. gada sākumā reģionos 2009.–2012. gada sākumā, īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā, %**. Latvijas iedzīvotāju vidē * CSP dati. 2011. gads – CSP provizoriskie dati. ** Aprēķini pēc PMLP datiem.

Ar katru gadu palielinās jaundzimušo paredzamais notika izmaiņas attīstības gaitā. Gada pirmajā pusē lemūža ilgums. 2009. gadā Latvijā tas bija 68,3 gadi vīriejupslīde pakāpeniski palēninājās un gada otrajā pusē šiem un 78,1 gads sievietēm, vidēji – 73,3 gadi. Eiropas ekonomika uzrādīja pirmās izaugsmes pazīmes, tomēr Savienībā vidējais paredzamais mūža ilgums jaundzimukopumā 2010. gadā IKP apjoms salīdzinājumā ar iešajiem bija 79,7 gadi, Latvijas rādītājs bija otrs zemākais priekšējo gadu bija mazāks. 2011. gadā jau bija vērojaaiz Lietuvas. 2010. gadā Latvijā paredzamais mūža ilgums ma izaugsme – IKP rādītājs salīdzinājumā ar iepriekšējo jaundzimušajiem bija 73,7 gadi, tai skaitā 68,8 gadi vīgadu palielinājās (sk. 13. tabulu). Saskaņā ar CSP ātro novērtējumu, 2012. gada pirmajā ceturksnī iekšzemes riešiem un 78,4 gadi sievietēm. Iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam jeb bērnu un skokopprodukta apjoms pēc sezonāli neizlīdzinātajiem dalas vecuma jauniešu skaits un īpatsvars liecina par teritorijas tiem, salīdzinot ar 2011. gada pirmo ceturksni, pieauga nākotnes perspektīvām. 2012. gada sākumā šī iedzīvotāju par 6,8 %. grupa Latvijā veidoja 13,8 % no iedzīvotāju kopskaita. Lielākais iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam bija Kurzemes reģionā – 14,5 %, virs vidējā Latvijā bija arī Zemgales reģiona rādītājs (14,2 %). Rīgas reģionā tas bija tuvu vidējam (13,9 %), Vidzemes reģionā – nedaudz mazāks kā vidēji valstī (13,3 %), bet Latgales reģionā bērnu un skolas vecuma jauniešu īpatsvars bija viszemākais (12,6 %; 13. tabula. Iekšzemes kopprodukts Latvijā 2007.–2011. gadā*. sk. 18. attēlu).

18. attēls. Iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam plānošanas reģionos 2012. gada sākumā*.

Iekšzemes kopprodukts

2011. gadā Latvijā radītais IKP apjoms faktiskajās cenās bija 14,16 miljardi latu, 2000. gada salīdzināmajās cenās – 7,14 miljardi latu. Pieaugums faktiskajās cenās salīdzinājumā ar 2010. gadu bija 11,2 %, salīdzināmajās cenās – 5,5 %. 2010. gadā Latvija bija starp tām četrām Eiropas Savienības valstīm (Grieķija, Rumānija, Īrija, Latvija), kur IKP samazinājās, bet 2011. gadā Latvija uzrādīja trešo augstāko (aiz Igaunijas un Lietuvas) IKP palielinājumu (sk. 19. attēlu). 2011. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā faktiskajās cenās bija Ls 6862, salīdzināmajās cenās – Ls 3457. Apskatot rādītāja dinamiku uz vienu iedzīvotāju, jāņem vērā, ka tā palielinājums saistīts ne tikai ar pozitīvu tendenci – IKP apjoma pieaugumu, bet arī ar negatīvu tendenci – Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Kad tiks veikti IKP pārrēķini atbilstoši iedzīvotāju skaitam pēc tautas skaitīšanas datiem, tad IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju vēl palielināsies. Salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības valstu rādītājiem Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta 2010. gadā bija 51 % no vidējā Eiropas Savienības rādītāja (2007. un 2008. gadā tas bija 56 %, 2009. gadā – arī 51 %). Tas ir trešais zemākais rādītājs aiz Bulgārijas (44 %) un Rumānijas (46 %) starp visām 27 ES valstīm (augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju 2010. gadā

Iekšzemes kopproduktu (IKP) var uzskatīt par vienu no galvenajiem teritorijas ekonomiskās attīstības rādītājiem. Valsts IKP ir tās teritorijā saražoto gala produktu un pakalpojumu summārā vērtība gada laikā, pieskaitot arī valsts iedzīvotāju ārpus robežām saražoto. IKP apjomu aprēķina gan faktiskajās, gan arī salīdzināmajās cenās. Salīdzināmajās cenās veiktā IKP aprēķinā netiek ņemta vērā cenu svārstību ietekme, un tas dod iespēju kvalitatīvāk izvērtēt IKP izmaiņas attīstības dinamikas noteikšanai un pilnīgāk raksturot ekonomiskās pārmaiņas. IKP dati tiek rēķināti 2000. gada salīdzināmajās cenās, un to lielums ir aptuveni divreiz mazāks nekā šī brīža faktiskajās cenās. Pēc ekonomikas straujas lejupslīdes 14. tabula. Iekšzemes kopprodukts plānošanas reģionos 2008. un 2009. gadā, 2010. gadā Latvijā 2005.–2009. gadā, faktiskajās cenās, tūkst. Ls*.

* Aprēķini pēc PMLP datiem.

* CSP dati.

19. attēls. Iekšzemes kopprodukta izmaiņas Eiropas Savienības dalībvalstīs 2010. un 2011. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, 2000. gada salīdzināmajās cenās*.

20. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta Eiropas Savienības dalībvalstīs 2009. un 2010. gadā, % pret vidējo ES*. bija Luksemburgā – 271 % pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju; sk. 20. attēlu). Rēķinot IKP uz vienu nodarbināto, 2011. gadā faktiskajās cenās Latvijā tas bija Ls 14 692, 2000. gada salīdzināmajās cenās – Ls 7403. Jaunākie IKP apjoma dati sadalījumā pa plānošanas reģioniem pieejami par 2009. gadu un ir tikai faktiskajās

cenās. Šie IKP rādītāji vēl neatspoguļo izaugsmi, bet norāda uz 2009. gada kritumu ekonomikā. 2009. gadā visos piecos plānošanas reģionos IKP apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazinājās (sk. 14. tabulu). IKP sadalījums pa plānošanas reģioniem skaidri norāda uz Rīgas reģiona izteikto dominanti Latvijas ekonomikā – Rīgas plānošanas reģiona IKP 2009. gadā veidoja divas

* Eurostat dati.

t rešdaļas jeb 66,0 % no valsts kopējā IKP. Pārējo reģionu daļas iekšzemes kopproduktā bija robežās no 6,9 % (Vidzemes reģions) līdz 10,6 % (Kurzemes reģions; sk. 21. attēlu).

21. attēls. Iekšzemes kopprodukta sadalījums pa plānošanas reģioniem 2009. gadā, faktiskajās cenās*. 2009. gada kritumu ekonomikā parāda arī plānošanas reģionu IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju – visos piecos reģionos bija vērojama tā vērtības samazināšanās (sk. 15. tabulu, 22. un 23. attēlu).

15. tabula. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, faktiskajās cenās, Ls*.

22. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju dinamika plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, faktiskajās cenās*. * CSP dati.

23. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2009. gadā, faktiskajās cenās*. Plānošanas reģionu secība pēc IKP uz vienu iedzīvotāju pa gadiem nav mainījusies. Augstākā rādītāja vērtība 2009. gadā bija Rīgas reģionā – Ls 7867, kas ir 135,7 % attiecībā pret vidējo rādītāju valstī un 69,2 % attiecībā pret vidējo rādītāju Eiropas Savienībā. Pārējo Latvijas reģionu IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju ir zemāki par vidējo valstī. 2009. gadā otrs augstākais rādītājs bija Kurzemes reģionā – Ls 4615 (79,6 % no vidējā rādītāja valstī un 40,6 % no vidējā ES), trešais augstākais – Vidzemes reģionā – Ls 3833 (66,1 % no vidējā rādītāja Latvijā un 33,7 % no vidējā ES). Nedaudz zemāks par Vidzemes reģiona rādītāju bija Zemgales IKP uz vienu iedzīvotāju – 2009. gadā Ls 3686 (63,6 % no vidējā rādītāja valstī un 32,4 % no vidējā rādītāja ES). Zemākais IKP uz vienu iedzīvotāju bija Latgales reģionā – 2009. gadā Ls 3197 (55,1 % no vidējā rādītāja Latvijā un 28,1 % no vidējā ES; sk. 16. tabulu, 24. un 25. attēlu). Atšķirības starp reģioniem pēc IKP uz vienu iedzīvotāju 2009. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājās. 2008. gadā reģionālā IKP variācijas koeficients (dispersija) Latvijā bija 45,2 %, bet 2009. gadā – 43,3 %. Latvijas rādītājs gan nav augstākais starp ES valstīm, tomēr viens no augstākajiem. Igaunijā 2009. gadā reģionālā IKP variācijas koeficients bija 43,8 % un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tas palielinājās (2008. gadā – 41,3 %), Lietuvā variācijas koeficients 2009. gadā bija 28,1 %, un arī tas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājās (2008. gadā – 26,8 %). Eiropas Savienības valstu vidū viens no zemākajiem rādītājiem 2009. gadā bija Dānijā – 18,2 %**.

16. tabula. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, faktiskajās cenās, % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī***. * CSP dati. ** Pārskata sagatavošanas laikā Eurostat datu bāzē nebija pieejami dati par visām ES dalībvalstīm. *** Aprēķini pēc CSP datiem.

24. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju dinamika plānošanas reģionos 2005.–2009. gadā, faktiskajās cenās, % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī*.

CSP informācija norāda, ka IKP palielinājumu 2012. gada 1. ceturksnī ietekmēja apjomu kāpums rūpniecībā – par 11 % un tirdzniecībā – par 10 %, kā arī par 20 % vairāk iekasēti produktu nodokļi. Pieaugums turpinājās arī būvniecības nozarē. Jaunākie dati par kopējās pievienotās vērtības sadalījumu pa plānošanas reģioniem attiecas tikai uz 2009. gadu, un 18. tabulā dots kopējās pievienotās vērtības sadalījums pēc darbības veidiem Latvijā un plānošanas reģionos. 2009. gadā lielākais īpatsvars valstī kopumā bija vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai (G) – 15,3 %, transporta un uzglabāšanas nozare (H) veidoja 11,1 %, bet apstrādes rūpniecība (C) – 10,9 %. Tirdzniecība (G) bija nozare ar lielāko kopējās pievienotās vērtības īpatsvaru Rīgas reģionā, savukārt Vidzemes, Kurzemes un Zemgales reģionā lielākais īpatsvars bija apstrādes rūpniecībai (C). Latgales reģionā 2009. gadā lielāko īpatsvaru pievienotajā vērtībā veidoja valsts pārvaldes, aizsardzības un sociālās apdrošināšanas nozare (O).

25. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2009. gadā, % pret vidējo rādītāju Eiropas Savienībā, pēc pirktspējas paritātes standarta**.

Kopējās pievienotās vērtības sadalījums pa nozarēm parāda katras nozares lomu IKP veidošanā. 17. tabulā dots kopējās pievienotās vērtības sadalījums pa nozarēm Latvijā pēdējos piecos gados. 2011. gadā lielākais pievienotās vērtības īpatsvars valstī bija tirdzniecības nozarei (G) – 16,9 %, tai sekoja apstrādes rūpniecība (C) – 14,1 % un transporta un uzglabāšanas nozare (H) – 13,0 %. Šāda pati galveno nozaru secība bija arī 2010. gadā, bet 2009. gadā otra lielākā nozare Latvijā bija transports un uzglabāšana, bet apstrādes rūpniecība – trešā. Kopš 2009. gada, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, visu triju augstāk minēto nozaru apjoms un īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā palielinājās.

* Aprēķini pēc CSP datiem. ** Aprēķini pēc CSP un Eurostat datiem.

17. tabula. Kopējās pievienotās vērtības sadalījums pa nozarēm 2007.–2011. gadā, faktiskajās cenās, %*.

* CSP dati, NACE 2 klasifikācija.

18. tabula. Kopējās pievienotās vērtības struktūra atbilstoši darbības veidiem plānošanas reģionos 2009. gadā, faktiskajās cenās, %**. 19. tabulā redzams katra reģiona īpatsvars katras nozares radītajā pievienotajā vērtībā 2009. gadā. Gandrīz visās nozarēs pievienotās vērtības radīšanā bija izteikta Rīgas reģiona dominante. Salīdzinoši izlīdzinātāks sadalījums starp reģioniem bija lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs kopā (A), savukārt ieguves rūpniecībā (B), kas kopējā pievienotajā vērtībā veidoja gan tikai 0,5 %, starp reģioniem lielākais īpatsvars bija Zemgales reģionam.

investīciju apjoms valstī ik gadu palielinājās, 2008. gadā bija vērojams kritums, 2009. gadā tas bija vēl straujāks, un arī 2010. gadā nefinanšu investīciju apjoms bija mazāks nekā iepriekšējā gadā. 2010. gadā lielākais nefinanšu investīciju apjoms tika veikts ar rūpniecību un enerģētiku saistītajās nozarēs (B, C, D, E) – 23,5 %, transporta un uzglabāšanas nozarē (H) – 11,5 %, kā arī būvniecībā (F) – 8 %. 2010. gadā 57,7 % Latvijas nefinanšu investīciju tika veiktas Rīgas reģionā – 1252,2 milj. latu. Apjoma ziņā

19. tabula. Darbības veidu īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā sadalījumā pa plānošanas reģioniem 2009. gadā, faktiskajās cenās, %**.

Nefinanšu investīcijas Līdzās kopējās pievienotās vērtības rādītājam ekonomiskās izaugsmes raksturošanai izmanto arī nefinanšu investīciju apjoma rādītāju un tā dinamiku***. Jaunākie dati pieejami par 2010. gadu, kad nefinanšu investīciju apjoms Latvijā bija 2169,3 milj. latu. Līdz 2007. gadam nefinanšu * Tai skaitā Latvijas rezidentu ārpus Latvijas teritorijas saražotais. ** CSP dati, NACE 2 klasifikācija. *** Nefinanšu investīcijās ir ietverti ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi, dzīvojamās ēkas, citas būves un celtnes, ilggadīgie stādījumi, tehnoloģiskās mašīnas un iekārtas, pārējie pamatlīdzekļi un inventārs, kā arī pamatlīdzekļu izveidošana un nepabeigto būvobjektu un kapitālā remonta izmaksas (CSP). * *** CSP dati.

azākās nefinanšu investīcijas bija Latgales reģionā – m 180,2 milj. latu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo – 2009. gadu – nefinanšu investīciju apjoms Vidzemes un Kurzemes reģionā palielinājās, Latgales reģionā palika gandrīz iepriekšējā līmenī, nedaudz samazinājās Zemgales reģionā un ievērojami samazinājās Rīgas reģionā (sk. 20. tabulu).

20. tabula. Nefinanšu investīcijas plānošanas reģionos 2006.– 2010. gadā, 2010. gada salīdzināmajās cenās, milj. Ls****.

Nefinanšu investīciju apjoms Latvijā vidēji uz vienu iedzīvotāju 2010. gadā bija Ls 968,9. Apskatot šo rādītāju plānošanas reģionos, redzams, ka virs vidējā valstī tas bija Rīgas un Kurzemes reģionā, bet Latgales reģionā – izteikti zem vidējā rādītāja. Atšķirība starp augstāko un zemāko rādītāju bija vairāk nekā divas reizes, taču, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tā samazinājās. Rīgas reģionā 2010. gadā nefinanšu investīciju apjoms uz vienu iedzīvotāju bija 2,5 reizes zemāks nekā 2007. gadā, kad šis rādītājs bija visaugstākais (sk. 21. tabulu, 26. un 27. attēlu).

konomiski aktīvās tirgus sektora E statistikas vienības, ekonomiski aktīvie individuālie komersanti un komercsabiedrības Rādītāji, ko izmanto ekonomiskās aktivitātes raksturošanai teritorijā, ir ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits un individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits. Saskaņā ar CSP provizoriskajiem datiem 2010. gadā – par šo gadu pieejami jaunākie dati – valstī darbojās 135,1 tūkst. ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu to skaits palielinājās par 6,5 tūkst. 48,0 % šo vienību bija komercsabiedrības, 36,3 % – pašnodarbinātās personas, 9,7 % – zemnieku un zvejnieku saimniecības, 6,0 % – individuālie komersanti (sk. 22. un 23. tabulu).

21. tabula. Nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2006.–2010. gadā, 2010. gada salīdzināmajās cenās, Ls*.

22. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits Latvijā 2006.–2010. gadā sadalījumā pa komercdarbības formām*.

26. attēls. Nefinanšu investīciju uz vienu iedzīvotāju dinamika plānošanas reģionos 2006.–2010. gadā, 2010. gada salīdzināmajās cenās*.

27. attēls. Nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2010. gadā, faktiskajās cenās*. * CSP dati.

23. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits un īpatsvars Latvijā 2010. gadā sadalījumā pa komercdarbības formām**. Tikai pēc tā, ka palielinās ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits, vēl nevar spriest par ekonomiskās aktivitātes palielināšanos, jo ir virkne gadījumu, kad, situācijai faktiski nemainoties, darba devējs juridiski pārtrauc attiecības ar darba ņēmēju, pārslēdzot tās kā ar pakalpojuma sniedzēju (pašnodarbināto personu). 2010. gadā vairāk nekā puse (53,6 %) ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību darbojās Rīgas reģionā. Šajā reģionā lielāko vienību skaitu veidoja komercsabiedrības – pavisam Rīgas reģionā bija 47,6 tūks toši komercsabiedrību, kas ir 73,4 % no visām valstī reģistrētajām. Pārējos reģionos lielāko ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību īpatsvaru veidoja pašnodarbinātās personas (sk. 24. un 25. tabulu). * CSP dati. 2010. gads – CSP provizoriskie dati. ** CSP provizoriskie dati.

24. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits plānošanas reģionos 2010. gadā sadalījumā pa komercdarbības formām*.

25. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību komercdarbības formu sadalījums plānošanas reģionos 2010. gadā, %**. Aprēķins par ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem atspoguļo, ka šis rādītājs plānošanas reģionos 2010. gadā bija robežās no 50,3 (Zemgales reģions) līdz 66,3 (Rīgas reģions; sk. 26. tabulu un 28. attēlu). 27. tabulā uzrādīts ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaita sadalījums valstī pa lieluma grupām atbilstoši nodarbināto skaitam***. 2010. gadā 91,2 % vienību bija klasificējamas kā mikrovienības, 7,1 % – kā mazās vienības, 1,4 % – kā vidējās vienības un 0,3 % bija ieskaitāmas lielo kategorijā. Valstī kopumā 2010. gadā vislielākais ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits darbojās pakalpojumu jomā (46,0 %), tad sekoja lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība (22,8 %) un tirdzniecība (18,5 %). Rīgas reģionā lielākais skaits ekonomisko vienību darbojās pakalpojumu jomā (56,8 %), bet pārējos plānošanas reģionos lielākais skaits bija lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē, pakalpojumu nozari atstājot otrajā pozīcijā (sk. 28. tabulu). Papildus iepriekš aplūkotajam rādītājam ekonomisko aktivitāti raksturo ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits jeb uzņēmumu, kā tos dēvējam ikdienā, skaits. Individuālo komersantu un komercsabiedrību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem iekļauj arī teritorijas attīstības indeksu aprēķinos.

* CSP provizoriskie dati. ** Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem. * ** Mikro – nodarbināto skaits vienāds vai mazāks par 9, mazās – nodarbināto skaits no 10 līdz 49, vidējās – nodarbināto skaits no 50 līdz 249, lielās – nodarbināto skaits 250 un vairāk.

26. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos 2006.–2010. gadā*.

28. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos 2010. gadā**.

27. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits un īpatsvars Latvijā 2009. un 2010. gadā sadalījumā pa lieluma grupām***.

28. tabula. Ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības sadalījumā pa galvenajiem darbības veidiem plānošanas reģionos 2010. gadā**. * Aprēķini pēc CSP datiem. 2010. gads – CSP provizoriskie dati. ** Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem. *** 2009. gads – CSP dati. 2010. gads – CSP provizoriskie dati.

29. tabula. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits plānošanas reģionos 2006.–2010. gadā*.

31. tabula. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos 2006.–2010. gadā*.

30. tabula. Reģistrēto un likvidēto komercsabiedrību skaits plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā**. Latvijā 2010. gadā darbojās 73,0 tūkst. ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību. Pēc samazinājuma 2009. gadā 2010. gadā uzņēmumu skaits palielinājās gan visā valstī kopumā, gan arī četros reģionos. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits samazinājās tikai Kurzemes reģionā. Te jāpiebilst, ka samazinājums Kurzemes reģionā

29. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaita uz 1000 iedzīvotājiem dinamika plānošanas reģionos 2006.–2010. gadā***. * CSP dati. 2010. gads – CSP provizoriskie dati. ** SIA Lursoft dati. * ** Aprēķini pēc CSP datiem. 2010. gads – CSP provizoriskie dati.

bija tikai par četrām vienībām jeb 0,06 %, bet arī Latgales reģiona palielinājums bija neliels – par 15 vienībām jeb 0,28 % (sk. 29. tabulu). 30. tabulā redzami dati par reģistrēto un likvidēto komercsabiedrību skaitu Latvijā kopumā un katrā plānošanas reģionā laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam. Latvijā vidējais ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2010. gadā bija 32,6. Rīgas reģionā rādītājs bija augstāks – 46,5, bet pārējos reģionos – ievērojami zemāks, robežās no 15,8 Latgales reģionā līdz 21,9 Kurzemes reģionā (sk. 31. tabulu, 29. un 30. attēlu).

30. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos 2010. gadā**.

* Aprēķini pēc CSP datiem. 2010. gads – CSP provizoriskie dati. ** Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem.

Nodarbinātība un bezdarbs Saskaņā ar CSP datiem 2011. gadā Latvijā bija 1,15 milj. ekonomiski aktīvu cilvēku vecumā no 15 līdz 74 gadiem., no kuriem 970,5 tūkstoši bija nodarbinātie un 176,4 tūkstoši jeb 15,4 % – darba meklētāji (sk. 32. tabulu).

13 %: Latgales reģionā ir par 18,4 tūkst. jeb par 13,8 % nodarbināto mazāk, nekā liecina nepārrēķinātā statistika, Kurzemes reģionā – par 16,5 tūkst. jeb par 13,2 % mazāk, Zemgales reģionā – par 15,8 tūkst. jeb par 13,4 % mazāk un Vidzemes reģionā – par 13,3 tūkst. jeb par 13,5 % mazāk nodarbināto.

33. tabula. Nodarbināto iedzīvotāju skaits plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, tūkst. cilv.*. 32. tabula. Iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem sadalījums pēc ekonomiskās aktivitātes plānošanas reģionos 2011. gadā, tūkst. cilv.*. 2011. gadā nodarbināto iedzīvotāju skaits valstī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieauga – pēc krituma 2009. un 2010. gadā notika pagrieziens pozitīvā virzienā. Aplūkojot situāciju plānošanas reģionos, gan redzams, ka šī pozitīvā tendence bija vērojama ne visur – Kurzemes un Latgales reģionā tomēr bija neliels nodarbināto skaita samazinājums arī 2011. gadā (sk. 33. tabulu). Šī pārskata sagatavošanas laikā kļuva pieejami arī CSP veiktie pārrēķini par nodarbinātību 2011. gadā pēc tautas skaitīšanas datiem. Saskaņā ar šiem datiem nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā 2011. gadā bija 862,8 tūkst., kas, salīdzinājumā ar CSP darbaspēka izlases veida apsekojuma datiem, ir par 107,7 tūkst. jeb 11,1 % mazāk. Rīgas reģionā atšķirības starp iepriekš publicētajiem un pēc tautas skaitīšanas pārrēķinātajiem datiem ir 43,7 tūkst. jeb 8,8 %, bet pārējos reģionos atšķirības ir lielākas par

Nodarbinātības līmenis atspoguļo nodarbināto iedzīvotāju īpatsvaru iedzīvotāju kopskaitā, procentos. Jāņem vērā, ka dažādos avotos var būt atšķirīgs nodarbinātības līmeņa aprēķins. CSP sniedz informāciju par Latvijas sabiedrības ekonomisko aktivitāti un situāciju darba tirgū par iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Savukārt Eurostat nodarbinātības līmeņa aprēķiniem izmanto citu vecuma grupu – nodarbinātības līmeni aprēķina kā nodarbināto iedzīvotāju skaitu procentos no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 20 līdz 64 gadiem. Pēc Eurostat aprēķiniem nodarbinātības līmenis Latvijā 2010. gadā bija 65 %, bet 2011. gadā – 67 %. Eiropas Savienības valstu salīdzinājums liecina, ka Latvijā nodarbinātības līmenis ir nedaudz zemāks kā vidēji ES (sk. 31. attēlu). CSP aprēķini par nodarbinātības līmeni Latvijā un plānošanas reģionos atspoguļoti 34. tabulā un 32. attēlā. CSP darbaspēka izlases veida apsekojuma dati liecina, ka nodarbinātības līmenis Latvijā 2011. gadā bija 55,3 %. Pēc tautas skaitīšanas datiem veiktie pārrēķini liecina, ka nodarbinātības līmenis Latvijā 2011. gadā bija 54,1 %.

31. attēls. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis Eiropas Savienības dalībvalstīs 2010. un 2011. gadā**. * CSP darbaspēka izlases veida apsekojums. ** Eurostat dati. *** CSP pārrēķini pēc tautas skaitīšanas datiem.

34. tabula. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, %**. Par nodarbinātības rādītāju dinamiku var spriest tikai pēc CSP darbaspēka apsekojuma datiem. Tie liecina, 32. attēls. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis plānošanas ka 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nodarreģionos 2011. gadā*. binātības līmenis bija paaugstinājies visos plānošanas reģionos. Augstākais nodarbinātības līmenis bija Rīgas reģionā (57,7 %), tam sekoja Vidzemes reģions (54,3 %) un Zemgales reģions (54,2 %). Kurzemes reģions pēc nodarbinātības līmeņa nodarbināto skaita samazinājuma dēļ starp reģioniem atradās ceturtajā pozīcijā (53,9 %; 2010. gadā Kurzemes reģionā bija otrais augstākais nodarbinātības līmenis valstī), bet viszemākais no35. tabula. Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums atbilstoši galvenajiem darbinātības līmenis bija Latgales saimnieciskās darbības veidiem 2008.–2011. gadā, tūkst. cilv.**. reģionā (50,4 %). Dati 35. un 36. tabulā norāda dažādās nozarēs nodarbināto iedzīvotāju skaitu un īpatsvaru Latvijā pēdējos četros gados. 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nodarbinātības struktūra bija salīdzinoši maz mainījusies un nozaru pozīcijas valstī kopumā nemainījās. Nodarbināto skaita sadalījums pa nozarēm plānošanas reģionos 2011. gadā redzams 37. tabulā. 36. tabula. Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums atbilstoši galvenajiem saimnieciskās Darba vietu nodrošināšanas ziņā darbības veidiem 2008.–2011. gadā, % no kopējā nodarbināto skaita**. Rīgas reģionā nozīmīgākā nozare bija tirdzniecība kopā ar izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumiem (G, I), arī Vidzemes reģionā šajā nozarē bija vislielākais nodarbināto īpatsvars. Kurzemes reģionā lielākais nodarbināto skaits bija lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē (A), bet Zemgales un Latgales reģionā visvairāk darbavietu nodrošināja rūpniecības un enerģētikas no zare (B-E).

* C SP pārrēķini pēc tautas skaitīšanas datiem. ** CSP darbaspēka izlases veida apsekojums.

37. tabula. Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums atbilstoši galvenajiem saimnieciskās darbības veidiem plānošanas reģionos 2011. gadā, % no kopējā nodarbināto skaita**. * CSP darbaspēka izlases veida apsekojums. ** CSP darbaspēka izlases veida apsekojums, NACE 2 klasifikācija.

Nodarbinātības rādītājam pretējs ir darba meklētāju skaits. Saskaņā ar CSP darbaspēka izlases veida apsekojuma datiem 2011. gadā Latvijā bija 176,4 tūkst. darba meklētāju – 15,4 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (vecumā no 15 līdz 74 gadiem). Lielākais darba meklētāju skaits bija Rīgas reģionā (88,3 tūkst.), bet salīdzinoši lielākais darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā bija Latgales reģionā (17,8 %; sk. 38. tabulu).

40. tabula. Bezdarbnieku skaits plānošanas reģionos 2007.–2011. gada beigās*.

38. tabula. Darba meklētāju skaits un īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā plānošanas reģionos 2011. gadā*. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 2011. gadā darba meklētāju skaits valstī samazinājās par 18,4 %. Darba meklētāju skaita samazinājums bija vērojams visos reģionos: straujāk tas notika Rīgas reģionā (par 24,0 %), bet vislēnāk – Latgales reģionā (par 4,0 %). Precizētie dati pēc tautas skaitīšanas rezultātiem liecina, ka darba meklētāju skaits ir mazāks nekā iepriekš publicētajos statistikas datos. Saskaņā ar pārrēķiniem pēc tautas skaitīšanas datiem Latvijā 2011. gadā bija 166,1 tūkst. darba meklētāju, 51,2 % no tiem – Rīgas reģionā (sk. 39. tabulu).

33. attēls. Bezdarbnieku skaits 2007.–2011. gada beigās un 2012. gada 31. martā*. Lielākais bezdarbnieku skaits 2011. gada beigās bija pēc iedzīvotāju skaita izteikti lielākajā Rīgas reģionā, tad sekoja Latgales reģions. Salīdzinoši līdzīgs bija b ezdarbnieku skaits Zemgales un Kurzemes reģionā, bet vismazākais bezdarbnieku skaits bija Vidzemes reģionā, kur arī ir vismazākais iedzīvotāju skaits (sk. 34. attēlu).

39. tabula. Darba meklētāju skaits vecumā no 15 līdz 74 gadiem plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, tūkst. cilv.*.

Starp darba meklētājiem ir gan reģistrētie, gan nereģistrētie bezdarbnieki. Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem 2011. gada beigās valstī bija 130,3 tūkst. bezdarbnieku. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bezdarbnieku skaits bija samazinājies par 19,8 %, taču tas joprojām bija ievērojami augstāks nekā 2007. vai 2008. gadā. 2012. gada pirmo mēnešu dati liecina par negatīvas bezdarbnieku skaita palielināšanās tendences atgriešanos (sk. 40. tabulu un 33. attēlu). * CSP darbaspēka izlases veida apsekojums. ** CSP pārrēķini pēc tautas skaitīšanas datiem.

34. attēls. Bezdarbnieku skaits plānošanas reģionos un to īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā valstī 2011. gada beigās*. Teritoriju salīdzinājumam labāk izmantojams bezdarba līmeņa rādītājs, ko aprēķina kā bezdarbnieku skaitu pret darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitu. Eurostat dati liecina, ka 2011. gadā Latvijā bija ceturtais augstākais (aiz * NVA dati.

35. attēls. Bezdarba līmenis Eiropas Savienības dalībvalstīs 2010. un 2011. gadā*. Spānijas, Grieķijas un Lietuvas) bezdarba līmenis Eiropas Savienībā (2010. gadā – otrais augstākais aiz Spānijas; sk. 35. attēlu). Saskaņā ar aprēķiniem, kas veikti pēc NVA un PMLP datiem, bezdarba līmenis Latvijā 2012. gada sākumā bija 9,0 % – par 2,0 procentpunktiem mazāks nekā 2011. gada sākumā. Zemākais bezdarba līmenis bija Rīgas reģionā – 6,7 %. Trijos reģionos – Kurzemes, Vidzemes un Zemgales reģionā – 2012. gada sākumā bezdarba līmenis, salīdzinot ar situāciju pirms gada, bija nokrities zem 10 % atzīmes. Lai gan arī Latgales reģionā bezdarba līmenis samazinājies, tomēr tas joprojām vērtējams kā augsts – 2012. gada sākumā tas bija 15,2 %

(sk. 41. tabulu, 36., 37. un 38. attēlu). 36. attēlā uzskatāmi redzams, ka 2010. gada sākumā Latgales reģionā bezdarba līmenis bija palielinājies visvairāk, atšķirībā no pārējiem četriem reģioniem tas turpināja paaugstināties arī nākamajā gadā, bet 2012. gada sākumā bezdarba līmeņa samazinājums bija vismazākais.

41. tabula. Bezdarba līmenis plānošanas reģionos 2008.–2012. gada sākumā, %*.

36. attēls. Bezdarba līmeņa dinamika plānošanas reģionos 2008.–2012. gada sākumā**.

37. attēls. Bezdarba līmenis plānošanas reģionos 2012. gada sākumā*.

* Eurostat dati. ** Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem.

* Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem.

38. attēls. Bezdarba līmeņa izmaiņas plānošanas reģionos 2012. gada sākumā salīdzinājumā ar 2011. gada sākumu*. 2011. gada beigās Latvijā 57,4 % no bezdarbniekiem bija sievietes. Salīdzinoši zemākais sieviešu bezdarbnieču īpatsvars bija Latgales reģionā – 52,8 %, bet Rīgas reģionā tas sasniedza gandrīz 60 %. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu visos plānošanas reģionos sieviešu īpatsvars bezdarbnieku vidū palielinājās (sk. 42. tabulu).

Lai gan bezdarbs valstī joprojām ir aktuāla problēma, aizvien vairāk aktualizējas cita tendence – kvalificēta darbaspēka trūkums. To apliecina pašvaldību pašvērtējuma apsekojuma rezultāti, kur sadalījumā pa plānošanas reģioniem apkopotas pašvaldību vadītāju atbildes uz jautājumiem „Vai pašvaldībā izjūtams darbaspēka trūkums kopumā?”, „Vai pašvaldībā izjūtams kvalificēta darbaspēka trūkums?” un „Vai pašvaldībā izjūtams nekvalificēta darbaspēka trūkums?” (sk. 43. t abulu). 2011. gada apsekojumā 78,2 % pašvaldību vadītāju norādīja, ka viņu teritorijā ir izjūtams kvalificēta darbaspēka trūkums – salīdzinoši visbiežāk šādu atbildi sniedza Vidzemes (88,5 %), Kurzemes (85,0 %) un Zemgales reģiona (81,8 %) pašvaldībās. 8,6 % pašvaldību vadītāju atzīmēja arī teritorijā izjūtamu nekvalificēta darbaspēka trūkumu – visbiežāk šādi atbildēts Kurzemes (15,0 %) un Latgales reģiona (14,3 %) pašvaldībās.

arba samaksa un iedzīvotāju D ienākuma nodokļa ieņēmumi

Pieejamās darbavietas un nodarbinātības iespējas tieši ietekmē iedzīvotāju labklājību. CSP dati par strādājošo mēneša vidējo darba samaksu norāda, ka tā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, vidēji Latvijā 2011. gadā palielinājās. 2011. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī bija Ls 464, neto – Ls 330. Tomēr 2011. gadā vidējā neto darba samaksa, kas raksturo strādājošo rīcībā esošos līdzekļus, gan palielinājās, taču nesasniedza 2009. gada 42. tabula. Sieviešu īpatsvars visu reģistrēto līmeni (sk. 44. un 45. tabulu). Augstākā mēneša vidējā darba samaksa 2011. gadā bezdarbnieku skaitā plānošanas reģionos 2007.– bija Rīgas reģionā (Ls 512 bruto, Ls 363 neto), bet pārējos 2011. gada beigās, %**. reģionos šis rādītājs bija zemāks – par 23 % un vairāk. Kurzemes reģionā mēneša vidējā darba samaksa bija Ls 393 bruto un Ls 284 neto, Zemgales reģionā – Ls 384 bruto un Ls 278 neto, Vidzemes reģionā – Ls 364 bruto un Ls 264 neto, bet Latgales reģionā – Ls 329 bruto un Ls 239 neto. Minimālā darba alga Latvijā 2011. gadā bija Ls 200 mēnesī (iepriekš – Ls 180 mēnesī). Vidējā darba samaksa bija 2,3 reizes augstāka par minimālo darba samaksu. Valstī vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā 2011. gadā bija augstāka nekā privātajā sektorā. Kurzemes reģionā bija vismazākās atšķirības starp vidējo algu sabiedriskajā un privātajā sektorā. Cita rādītāju grupa, kas uzskatāmi atspoguļo iedzīvotāju labklājības līmeni, ir CSP veiktā mājsaimniecību budžeta apsekojuma dati. Tie 43. tabula. Atbildes uz jautājumu „Vai pašvaldībā izjūtams parāda gan ienākumus, gan arī patēriņa izdedarbaspēka trūkums?” pašvaldību pašvērtējuma apsekojumā vumu struktūru. Saskaņā ar CSP veikto māj2010. un 2011. gadā, %***. saimniecību budžeta apsekojumu 2010. gadā vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā bija Ls 178,01. Mājsaimniecību ienākumi veidojas * Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem. ** Aprēķini pēc NVA datiem. *** Latvijas vietējo pašvaldību darbība to vadītāju vērtējumā. Rīga: CSP. 2011.

44. tabula. Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, Ls*.

45. tabula. Strādājošo mēneša vidējā neto darba samaksa plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, Ls*. ne tikai no darba samaksas, bet arī no īpašuma izmantošanas, pabalstiem un cita veida ienākumiem. Vidējie mājsaimniecības ienākumi tikai nedaudz pārsniedza iztikas minimuma patēriņa grozu vienam iedzīvotājam, kas 2010. gadā bija Ls 166,43 (2011. gadā – Ls 173,33). Teritoriālā griezumā ir pieejami statistisko reģionu dati par mājsaimniecību locekļu ienākumiem, un tie liecina, ka pastāv izteikta atšķirība starp Rīgas pilsētu un pārējo Latvijas daļu (sk. 46. tabulu).

47. tabula. Mājsaimniecību izdevumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī statistiskajos reģionos 2007.–2010. gadā, Ls*.

48. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī statistiskajos reģionos 2009. gadā, %*.

49. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī statistiskajos reģionos 2010. gadā, %*.

46. tabula. Mājsaimniecību ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī statistiskajos reģionos 2007.–2010. gadā, Ls**. Mājsaimniecību izdevumi pārsniedz ienākumus. Lielākā atšķirība starp ienākumiem un izdevumiem raksturīga Pierīgas reģionā (sk. 47. tabulu). Mājsaimniecību izdevumu struktūras dati par 2009. un 2010. gadu doti attiecīgi 48. un 49. tabulā. 2010. gadā izdevumiem pamatvajadzībām – pārtikai, mājokļa uzturēšanai un transportam – iedzīvotāji tērēja 56,6 % savu izdevumu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šo izdevumu īpatsvars pieauga. * CSP dati. ** CSP mājsaimniecību budžeta apsekojums.

Nodarbinātības līmenis un strādājošo darba samaksa tieši ietekmē iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus un attiecīgi arī to iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu, kas nonāk pašvaldības, kur atrodas ienākumu guvēja deklarētā dzīvesvieta, budžetā. Sekojoši tas ietekmē pašvaldības iespējas nodrošināt iedzīvotājiem ikdienā nepieciešamos pakalpojumus un funkcijas. Jāatzīmē, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu izmaiņas pašvaldības budžetā ietekmē ne tikai nodarbinātības līmenis un darba samaksas izmaiņas, bet arī normatīvu izmaiņas attiecībā uz nodokļa bāzi, nodokļa likmi, neapliekamajiem ienākumiem un attaisnojamiem izdevumiem; šo ieņēmumu izmaiņas ietekmē arī pašvaldībām ieskaitāmā nodokļa * CSP mājsaimniecību budžeta apsekojums.

daļa. 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme no 26 % uz 25 %, palielinājās neapliekamais minimums no Ls 35 uz Ls 45, palielinājās atvieglojums par apgādājamajām personām no Ls 63 uz Ls 70, un, tā kā iepriekšminētās izmaiņas samazina nodokļa ieņēmumus, tika palielināta pašvaldību budžetā ieskaitāmā nodokļa daļa no 80 % uz 82 %. 2011. gadā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos kopumā bija 649,45 milj. latu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu gan Latvijā kopumā, gan četros plānošanas reģionos šo ieņēmumu apjoms palielinājās. Neliels samazinājums bija vērojams tikai Zemgales reģionā (sk. 50. tabulu).

rādītāja izmaiņas ietekmē arī iedzīvotāju skaita izmaiņas. Negatīvā tendence – iedzīvotāju skaita samazināšanās – šķietami pozitīvi ietekmē iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu dinamiku uz vienu iedzīvotāju (sk. 51. tabulu, 39., 40. un 41. attēlu).

51. tabula. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā, Ls*.

50. tabula. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos plānošanas reģionos 2007.– 2011. gadā, milj. Ls*. Rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, augstākie iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetā 2011. gadā bija Rīgas reģionā (Ls 362,5). Pārējos reģionos tie bija zemāki nekā vidēji valstī (Ls 292,9), viszemākie – Latgales reģionā (Ls 182,1). Vēlreiz jāatgādina, ka šī

40. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas reģionos 2011. gadā*.

41. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pieaugums uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas reģionos 2011. gadā salīdzinājumā ar 2010. gadu*.

39. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu dinamika uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos plānošanas reģionos 2007.–2011. gadā**. * Valsts kases dati. ** Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

V REPUBLIKAS PILSĒTU UN NOVADU PAŠVALDĪBU TERITORIJU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS Iepriekšējā nodaļā apskatīta un salīdzināta situācija Latvijas plānošanas reģionos, bet šajā nodaļā sniegtie dati attiecas uz mazāku teritoriālo mērogu – uz pašvaldību administratīvajām teritorijām. Lai raksturotu situācijas dažādību pašvaldību teritorijās un to attīstību, izmantoti dažādi demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji. Pārskata 1. pielikumā apkopoti visu Latvijas pašvaldību teritoriju pamatrādītāju dati, savukārt 62.–71. attēlā pašvaldību salīdzinājums pēc atsevišķiem rādītājiem parādīts kartēs. 52. tabulā redzama galveno rādītāju

vērtību amplitūda starp visām pašvaldībām, bet nodaļas turpinājumā apskatītas atšķirības atsevišķi republikas pilsētu grupā un novadu grupā. Pēc iedzīvotāju skaita abas pašvaldību grupas ir līdzīgas, bet citos rādītājos atšķirības ir lielākas (sk. 42. attēlu). Katra pašvaldība un citi interesenti šī pārskata pielikumos un kartēs var atrast datus par interesējošo teritoriju un salīdzināt tos gan ar situāciju citās pašvaldībās, gan konkrētās pašvaldības grupā – starp republikas pilsētām vai novadiem –, gan ar situāciju plānošanas reģionā vai valstī kopumā.

52. tabula. Latvijas pašvaldību teritoriālās atšķirības*.

42. attēls. Teritorijas, iedzīvotāju skaita, nodokļu ieņēmumu pašvaldību budžetos un individuālo komersantu un komercsabiedrību skaita sadalījums republikas pilsētu un novadu grupās*.

Republikas pilsētu raksturojums Latvijā ir deviņas republikas pilsētas – Rīga, Daugav pils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils. Visu pilsētu teritorijas kopā aizņem tikai 1,1 % no valsts teritorijas, tajās dzīvo 51,0 %** Latvijas iedzīvotāju, darbojas 70,2 %*** no komersantu

un komercsabiedrību kopskaita un tiek iekasēti 60,8 %** no pašvaldību budžeta nodokļu ieņēmumiem. 53. tabulā redzamas galveno demogrāfisko un sociālekonomisko rādītāju atšķirības republikas pilsētās. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, uz 2011. gadu vai 2012. gada sākumu

* Datu avotus skatīt zemāk atbilstošajās sadaļās. ** 2012. gada sākumā. *** 2010. gadā.

* Datu avoti: PMLP (iedzīvotāju skaits), CSP (platība, individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits) un Valsts kase (nodokļu ieņēmumi). ** 2011. gadā.

attiecināmo datu atšķirības republikas pilsētu vidū nedaudz palielinājās vai palika praktiski nemainīgas. Visi apskatītie rādītāji par visām republikas pilsētām ir iekļauti pārskata 1. pielikumā.

53. tabula. Teritoriālās atšķirības republikas pilsētās*.

I edzīvotāju skaits un tā izmaiņas, teritorijas platība un iedzīvotāju blīvums

visām trim Baltijas valstīm ir Rīga ar 699,2 tūkst. iedzīvotāju (pēc PMLP datiem 2012. gada sākumā; saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 2011. gada 1. martā – 657,4 tūkst. iedzīvotāju). 2011. gadā pirmo reizi kopš pagājušā gadsimta 60. gadu beigām Latvijas galvaspilsētas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 700 tūkst. (pēc PMLP datiem). Mazākās republikas pilsētas – Jēkabpils – iedzīvotāju skaits (25,9 tūkst. pēc PMLP datiem) ir ļoti tuvs likumā noteiktajam republikas pilsētas iedzīvotāju skaita minimālās vērtības kritērijam – 25 tūkst. (pēc tautas skaitīšanas datiem Jēkabpilī 2011. gada 1. martā dzīvoja 24,6 tūkst. iedzīvotāju; sk. 54. tabulu un 9. pielikumu). Teritorijas platības ziņā Rīga ir lielākā republikas pilsēta (304 km2), bet mazākās ir Rēzekne un Valmiera (abas 18 km2). Rīga ir arī visblīvāk apdzīvotā pilsēta (2012. gada sākumā – 2300 cilv. uz km2), bet zemākais iedzīvotāju blīvums raksturo Jūrmalu (2012. gada sākumā – 560,8 cilv. uz km2). Iedzīvotāju skaits republikas pilsētās samazinās. Piecu gadu laikā – no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam – visās deviņās republikas pilsētās kopā iedzīvotāju skaits saruka par 41,3 tūkst. cilvēku jeb par 3,5 %*. Republikas pilsētu iedzīvotāju skaita samazināšanās notika straujāk nekā vidēji Latvijā (-3,0 %), turklāt šādas rādītāja vērtības raksturoja septiņas pilsētas, t. sk. Rīgu. Visstraujākais iedzīvotāju skaita sarukums no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam bija Rēzeknē (par -6,2 %), savukārt Jūrmala kā vienīgā republikas pilsēta varēja lepoties ar pozitīvu iedzīvotāju skaita izmaiņu bilanci (par 1,3 %; sk. 43. attēlu).

Pēc PMLP datiem kopējais iedzīvotāju skaits republikas pilsētās 2012. gada sākumā bija 1,13 milj. cilvēku (pēc tautas skaitīšanas datiem 2011. gada 1. martā – 1,06 milj. cilvēku). Lielākā pilsēta Latvijā un arī starp

43. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas republikas pilsētās no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam*.

54. tabula. Republikas pilsētu iedzīvotāju skaits, teritorijas platība un iedzīvotāju blīvums 2012. gada sākumā**. * Datu avotus skatīt zemāk atbilstošajās sadaļās. ** PMLP (iedzīvotāju skaits) un CSP (platība) dati.

Piecu gadu periodā republikas pilsētu iedzīvotāju skaits samazinājās gan negatīvas dabiskās, gan negatīvas mehāniskās kustības rezultātā, vienīgi Jūrmalā kopējo

* Aprēķini pēc PMLP datiem.

iedzīvotāju skaita pieaugumu ietekmēja pozitīvs migrācijas saldo. 63. attēlā iedzīvotāju skaita izmaiņu salīdzinājums visās Latvijas pašvaldībās no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam redzams kartē.

Demogrāfiskā slodze un vecumstruktūra Vidējā demogrāfiskā slodze republikas pilsētās 2012. gada sākumā bija 540,1* – tas nozīmē, ka uz 1000 darbspējas vecuma cilvēkiem bija 540,1 cilvēks vecumā līdz darbspējas vecumam un virs darbspējas vecuma. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, demogrāfiskā slodze republikas pilsētās kopā un arī katrā pilsētā atsevišķi pieauga, visās pilsētās palielinoties iedzīvotāju īpatsvaram virs darbspējas vecuma un lielākajā daļā pilsētu arī iedzīvotāju īpatsvaram līdz darbspējas vecumam (bērnu un jauniešu skaits gan nepalielinājās absolūtajos skaitļos), un visās pilsētās sarūkot darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaram. Demogrāfiskā slodze vidēji valstī 2012. gada sākumā (529,9) bija zemāka nekā republikas pilsētās kopumā. 2012. gada sākumā zemākā demogrāfiskā slodze republikas pilsētu grupā bija Daugavpilī (511,5), bet augstākā – Liepājā (568,1; sk. 44. attēlu). Tomēr tas nenozīmē, ka situācija Daugavpilī bija labvēlīgāka, jo Daugavpilī bija viszemākais bērnu un jauniešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (12,7 %), turpretī Liepājā un arī Jēkabpilī – visaugstākais (abās – 14,9 %; sk. 45. attēlu). Vidēji republikas pilsētās iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam 2012. gada sākumā bija 13,4 %, kas ir zemāks rādītājs nekā vidēji valstī (13,8 %). Republikas pilsētu grupā iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam septiņās pilsētās bija augstāks par vidējo rādītāju, bet Rīgā un Daugavpilī – zemāks. Kartē attēlotus demogrāfiskās slodzes rādītājus visās pašvaldību teritorijās var aplūkot 64. attēlā, bet iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam īpatsvara rādītājus 2012. gada sākumā – 65. attēlā.

45. attēls. Iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam republikas pilsētās 2012. gada sākumā*.

Bezdarba līmenis Bezdarba līmenis republikas pilsētu grupā 2011. gadā turpināja pazemināties un 2012. gada sākumā sasniedza 7,4 %** atzīmi (2011. gada sākumā – 9,3 %, 2010. gada sākumā – 10,7 %), turklāt bezdarba līmeņa samazinājums bija novērojams visās pilsētās (sk. 46. attēlu).

46. attēls. Bezdarba līmeņa rādītāji republikas pilsētās 2010., 2011. un 2012. gada sākumā**. 44. attēls. Demogrāfiskā slodze republikas pilsētās 2012. gada sākumā*. * Aprēķini pēc PMLP datiem.

* Aprēķini pēc PMLP datiem. ** Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem.

Republikas pilsētu grupas vidējais bezdarba rādītājs 2012. gada sākumā bija nedaudz labvēlīgāks par vidējo rādītāju valstī (9,0 %). Zemākais bezdarba līmenis 2012. gada sākumā bija Rīgā (6,6 %), bet augstākais – Rēzeknē (15,1 %), un pēc bezdarba rādītājiem arī iepriekšējos gados šīs abas pilsētas republikas pilsētu grupā atradās šādās pozīcijās. 66. attēlā (kartē) atspoguļots bezdarba līmenis visās pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā, bet 67. attēlā (kartē) parādītas bezdarba līmeņa izmaiņas 2012. gada sākumā salīdzinājumā ar 2011. gada sākumu.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu atšķirības pašvaldību budžetos norāda uz iedzīvotāju labklājības atšķirībām teritorijās. 2009. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija straujš šī nodokļa ieņēmumu samazinājums visu pašvaldību, to skaitā arī republikas pilsētu budžetos. Kopš 2010. gada iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi palielinājās. 2011. gadā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi republikas pilsētu pašvaldību budžetos bija 388,05 milj. latu*, kas ir 59,8 % no kopējiem pašvaldību iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem. Jāatzīmē, ka 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, palielinājās arī pašvaldības budžetā ieskaitāmā nodokļa daļa (2010. gadā tā bija 80 %, 2011. gadā – 82 %). Rēķinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus pašvaldību budžetos vidēji uz vienu iedzīvotāju, 2011. gadā republikas pilsētās tie bija Ls 343,1**, kas ir 117 % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju valstī (Ls 292,9) un 142 % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju novadu grupas pašvaldībās (Ls 240,7). Republikas pilsētu savstarpējā salīdzinājumā (sk. 47. attēlu) redzams, ka 2011. gadā visaugstākie iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldības budžetā vidēji uz vienu iedzīvotāju bija Ventspilī (Ls 394,4 jeb 115 % pret vidējo rādītāju pašvaldību grupā un 135 % pret vidējo valstī). Iepriekšējā gadā šajā rādītājā Ventspili apsteidza Rīga un Jūrmala, kuras 2011. gadā pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžetā attiecīgi bija otrajā (Ls 377,3) un trešajā (Ls 368,5) pozīcijā. Viszemākais iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu uz vienu iedzīvotāju rādītājs 2011. gadā bija Daugavpilī, kura republikas pilsētu grupā arī iepriekšējos gados atradās visnelabvēlīgākajā pozīcijā. 2011. gadā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju Daugavpils pašvaldības budžetā bija Ls 220,0, kas ir 64 % no vidējā rādītāja pilsētu grupā un 75 % – no vidējā rādītāja valstī. 68. attēlā visu pašvaldību iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos 2011. gadā ir apskatāmi kartē, bet 69. attēlā (kartē) redzamas šī rādītāja izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo, 2010. gadu. * Valsts kases dati. ** Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

47. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju republikas pilsētu pašvaldību budžetos 2009., 2010. un 2011. gadā*.

konomiski aktīvās tirgus sektora E statistikas vienības, ekonomiski aktīvie individuālie komersanti un komercsabiedrības Saskaņā ar CSP provizoriskajiem datiem deviņās republikas pilsētās 2010. gadā darbojās 71,5 tūkst. ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību – 52,9 % no visām šādām vienībām valstī. Salīdzinājumā ar iepriekšējo pārskata gadu, vienību skaits pilsētās palielinājās par 2,2 %. Republikas pilsētu grupā ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību kopskaitā izteikti lielākais īpatsvars ir komercsabiedrībām (2010. gadā – 65,6 %), tad seko pašnodarbinātās personas (28,2 %), individuālie komersanti (6,0 %) un zemnieku un zvejnieku saimniecības (0,2 %; sk. 55. tabulu). Komercsabiedrību un individuālo komersantu, ko vienkārši var dēvēt par uzņēmumiem, kopējais īpatsvars 2010. gadā veidoja 71,6 % no ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību kopskaita republikas pilsētu grupā, to kopējais skaits republikas pilsētās bija 51,2 tūkst. un palielinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu – 1,3 %. Apskatot ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības pēc lieluma (sk. 48. attēlu), redzams, ka republikas pilsētās, tāpat kā valstī kopumā, visvairāk ir mikrouzņēmumu (darbinieku skaits līdz 9) – to skaits * Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

2010. gadā bija 63,2 tūkst. jeb 88,3 % no vienību kopskaita pilsētu pašvaldību grupā. Uzņēmumiem palielinoties, to skaits būtiski samazinās. Augstākais lielo un vidējo vienību īpatsvars ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību kopskaitā ir Rīgā un Ventspilī. Rīgā 2010. gadā darbojās 72,5 % no visām ekonomiski aktīvajām tirgus sektora statistikas vienībām republikas pilsētu grupā un 38,4 % no vienībām valstī. 49. attēlā atspoguļots ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem katrā republikas pilsētā, bet 50. attēlā redzams ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem republikas pilsētās. Šie dati liecina, ka re-

publikas pilsētu vidū augstākā ekonomiskā aktivitāte ir Rīgā, tai seko Valmiera, bet zemākā ekonomiskā aktivitāte raksturo Daugavpili. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits 2010. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu palielinājās Rīgā, Valmierā, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā un Daugavpilī, bet samazinājās Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. 70. attēlā (kartē) parādīts ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem visās pašvaldībās 2010. gadā, bet 71. attēlā (kartē) – individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem visās pašvaldībās 2010. gadā.

48. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību sadalījums atbilstoši lielumam republikas pilsētu grupā 2010. gadā*.

55. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaita sadalījums atbilstoši komercdarbības formai republikas pilsētās 2010. gadā*.

49. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem republikas pilsētās 2010. gadā*.

50. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem republikas pilsētās 2010. gadā*.

* Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem.

Novadu raksturojums Latvijā ir 110 novadi. To teritorijas kopā aizņem 98,9 % no valsts teritorijas un tajos dzīvo 49,0 %* Latvijas iedzīvotāju. Novadu pašvaldību budžeti saņem 39,2 %** no pašvaldību nodokļu ieņēmumiem, novadu teritorijās darbojas 29,8 %*** individuālo komersantu un komercsabiedrību. 56. tabulā redzamas galveno demogrāfisko un sociālekonomisko rādītāju atšķirības novadu grupā. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, piecos uz 2011. gadu vai 2012. gada sākumu attiecināmos rādītājos atšķirības novadu vidū palielinājās, trijos palika nemainīgas vai gandrīz nemainīgas un tikai vienā samazinājās. Rādītāji par visiem novadiem ir iekļauti šī pārskata 1. pielikumā.

56. tabula. Teritoriālās atšķirības novados****.

I edzīvotāju skaits un tā izmaiņas, teritorijas platība un iedzīvotāju blīvums Pēc PMLP datiem 2012. gada sākumā kopējais iedzīvotāju skaits novados bija 1,09 milj. cilvēku (pēc tautas skaitīšanas datiem 2011. gada 1. martā – 1,01 milj. cilvēku). Iedzīvotāju skaita ziņā novadi ir ļoti atšķirīgi. Mazākajos novados dzīvo nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju, bet lielākajā – Ogres novadā – iedzīvotāju

* 2012. gada sākumā. ** 2011. gadā. *** 2010. gadā. **** Datu avotus skatīt zemāk atbilstošajās sadaļās.

skaits 2012. gada sākumā bija 38,4 tūkst.*. Vidējais iedzīvotāju skaits novadā 2012. gada sākumā bija 9,9 tūkst. 76 novados iedzīvotāju skaits bija mazāks par vidējo rādītāju, 34 novados – lielāks. 51. attēlā redzami pēc iedzīvotāju skaita desmit lielākie un desmit mazākie novadi 2012. gada sākumā. Novada vidējā platība ir 580 km2. Novadu teritoriju lielums ir amplitūdā no 48 km2 (Saulkrastu novads) līdz 2525 km2 (Rēzeknes novads). 71 novada teritorijas platība ir mazāka par novadu vidējo rādītāju, bet 39 novadu platība – lielāka par vidējo. 52. attēlā parādīti desmit pēc teritorijas platības lielākie un desmit mazākie novadi. Iedzīvotāju blīvuma atšķirības visos novados 2012. gada sākumā redzamas kartē (sk. 62. attēlu). 53. attēlā parādīti desmit visblīvāk apdzīvotie novadi un desmit novadi ar zemāko iedzīvotāju blīvumu. Kopumā augstākais iedzīvotāju blīvums ir novados ap Rīgu. Atšķirība starp novadu ar augstāko iedzīvotāju blīvumu (Salaspils novads, 199,8 cilv./km2) un novadu ar zemāko iedzīvotāju blīvumu (Rucavas novads, 4,4 cilv./km2) 2012. gada sākumā sasniedza 45,4 reizes. Iedzīvotāju skaits novados kopumā samazinās. Piecu gadu laikā – no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam – novadu grupā tas samazinājās par 26,5 tūkst. jeb par 2,4 %**. Salīdzinājumā ar republikas pilsētu grupu (-3,5 %) un situāciju Latvijā kopumā (-3,0 %) novadu grupā iedzīvotāju skaita samazinājums bija lēnāks. Laika posmā no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam iedzīvotāju skaits 93 novados samazinājās, bet 17 novados – palielinājās. 54. attēlā redzami desmit novadi ar lielāko relatīvo iedzīvotāju skaita palielinājumu un desmit novadi, kuros iedzīvotāju skaits piecos gados relatīvi saruka visvairāk. 63. attēlā iedzīvotāju skaita izmaiņas visās pašvaldībās no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam parādītas kartē. Pozitīva iedzīvotāju skaita izmaiņu tendence vērojama tikai Rīgas apkārtnes novados. Vislielākais iedzīvotāju skaita pieaugums no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam bija Mārupes novadā (par 40,1 %) un Garkalnes novadā (par 31,2 %). Reģionāli visizteiktākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latgales reģiona novados, taču visvairāk – par 12,5 % – iedzīvotāju skaits piecu gadu laikā saruka Kurzemes reģionā ietilpstošajā Alsungas novadā.

* PMLP dati. ** Aprēķini pēc PMLP datiem.

51. attēls. Lielākie un mazākie novadi pēc iedzīvotāju skaita 2012. gada sākumā*.

53. attēls. Iedzīvotāju blīvuma augstākie un zemākie rādītāji novados 2012. gada sākumā*.

52. attēls. Lielākie un mazākie novadi pēc teritorijas platības**.

54. attēls. Relatīvi lielākās iedzīvotāju skaita izmaiņas novados no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam**.

* PMLP dati. ** CSP dati.

* Aprēķini pēc PMLP un CSP datiem. ** Aprēķini pēc PMLP datiem.

Demogrāfiskā slodze un vecumstruktūra Vidējā demogrāfiskā slodze novadu grupas pašvaldībās 2012. gada sākumā bija 519,4* (uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem bija 519,4 cilvēki vecumā līdz darbspējas vecumam un virs darbspējas vecuma). Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu demogrāfiskā slodze novados kopumā pieauga, bet, lūkojoties administratīvo teritoriju griezumā, tā palielinājās 77 un samazinājās 33 novados. 2012. gada sākumā demogrāfiskā slodze republikas pilsētu grupā (540,1) un vidēji valstī (529,9) bija augstāka nekā vidēji novados. 64. attēlā demogrāfiskā slodze visās Latvijas pašvaldībās 2012. gada sākumā parādīta kartē, savukārt 55. attēlā redzami desmit novadi ar zemāko demogrāfisko slodzi un desmit – ar augstāko demogrāfisko slodzi. Atšķirība starp zemāko (Ropažu novads – 448,7) un augstāko (Vaiņodes novads – 647,4) rādītāju 2012. gada sākumā bija 1,4 reizes.

novados. Uzskatāmi tas redzams 65. attēlā (kartē), kur parādīts iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam 2012. gada sākumā visās pašvaldību teritorijās. 56. attēlā norādīti desmit novadi ar lielāko un desmit – ar mazāko šīs vecuma grupas iedzīvotāju īpatsvaru. Atšķirība starp augstāko (Mārupes novads – 22,6 %) un zemāko (Baltinavas novads – 10,6 %) īpatsvaru 2012. gada sākumā bija 2,1 reize.

56. attēls. Iedzīvotāju īpatsvara līdz darbspējas vecumam augstākie un zemākie rādītāji novados 2012. gada sākumā*.

Bezdarba līmenis

55. attēls. Demogrāfiskās slodzes augstākie un zemākie rādītāji novados 2012. gada sākumā*. Iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam – bērnu un jauniešu – īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā liecina par teritorijas nākotnes tendencēm. Novadu grupā kopumā šīs vecuma grupas iedzīvotāji 2012. gada sākumā bija 14,1 % no visiem iedzīvotājiem, bet vidējais rādītājs valstī bija zemāks – 13,8 %. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu (14,2 %), 2012. gada sākumā par darbspējas vecumu jaunāku iedzīvotāju īpatsvars novados kopumā nedaudz samazinājās. Bērnu un skolas vecuma jauniešu lielākais īpatsvars ir Pierīgas novados, savukārt mazākais – Latgales reģiona * Aprēķini pēc PMLP datiem.

Līdzīgi kā visā Latvijā arī novadu grupā bezdarba līmenis 2011. gadā kritās un 2012. gada sākumā tas bija 10,6 %** (2011. gada sākumā – 12,8 %, 2010. gada sākumā – 13,4 %). Bezdarba līmeņa samazinājums bija vērojams 109 novados un tikai vienā – Baltinavas novadā – tas nedaudz palielinājās (sk. 67. attēlu – kartē parādītas bezdarba līmeņa izmaiņas 2012. gada sākumā salīdzinājumā ar 2011. gada sākumu). Bezdarba līmenis 2012. gada sākumā novadu grupā kopumā bija augstāks nekā republikas pilsētu grupā (7,4 %), taču situācija novados bija ļoti atšķirīga. Augstākais bezdarba līmenis 2012. gada sākumā bija Viļānu novadā (27,4 %), bet zemākais – Mārupes novadā (3,9 %). Bezdarba līmeņa atšķirības uzskatāmi redzamas 57. attēlā, kur parādīti desmit novadi ar zemākajiem un desmit – ar augstākajiem bezdarba līmeņa rādītājiem, un 66. attēlā, kur bezdarba līmenis visās pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā atspoguļots kartē. * Aprēķini pēc PMLP datiem. ** Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem.

salīdzinot 2011. gada datus ar 2010. gada datiem. Jāņem vērā, ka izmaiņas saistītas gan ar nodokļa ieņēmumu, gan ar iedzīvotāju skaita izmaiņām. 58. attēlā, kur parādīti desmit novadi ar augstākajiem un desmit – ar zemākajiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju pašvaldību 2011. gada budžetos, redzams, ka atšķirība starp augstāko rādītāju (Garkalnes novads – Ls 472,6*) un zemāko rādītāju (Riebiņu novads – Ls 105,4) bija 4,5 reizes.

57. attēls. Bezdarba līmeņa augstākie un zemākie rādītāji novados 2012. gada sākumā*. Neraugoties uz relatīvi augsto bezdarba līmeni, Latvijā pieaugoša problēma ir arī kvalificēta darbaspēka trūkums. CSP veiktā pašvaldību pašvērtējuma apsekojuma rezultāti par jautājumiem „Vai pašvaldībā izjūtams darbaspēka trūkums kopumā?”, „Vai pašvaldībā izjūtams kvalificēta darbaspēka trūkums? ” un „Vai pašvaldībā izjūtams nekvalificēta darbaspēka trūkums?” liecina, ka novados ir samilzusi kvalificēta darbaspēka trūkuma problēma. 2010. gadā 51,4 % novadu vadītāju atzīmēja, ka ir izjūtams kvalificēta darbaspēka trūkums, bet 2011. gadā uz to norādīja jau 80,9 % novadu vadītāju.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos novados kopā 2011. gadā bija 261,40 milj. latu** jeb 40,2 % no kopējiem pašvaldību iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šī nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos novadu grupā kopumā palielinājās, taču 38 novadu pašvaldībās bija vērojams iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu samazinājums. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu rādītājs uz vienu iedzīvotāju zināmā mērā norāda uz iedzīvotāju labklājības atšķirībām dažādās teritorijās. 68. attēlā (kartē) parādīti 2011. gada iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju visu pašvaldību budžetos, bet 69. attēlā (kartē) redzams, kā šis rādītājs mainījies, * Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem. ** Valsts kases dati.

58. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu uz vienu iedzīvotāju augstākie un zemākie rādītāji novadu pašvaldību budžetos 2011. gadā*.

konomiski aktīvās tirgus sektora E statistikas vienības, ekonomiski aktīvie individuālie komersanti un komercsabiedrības Saskaņā ar CSP provizoriskajiem datiem novados 2010. gadā darbojās 63,6 tūkstoši ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību, kas ir 47,1 % no visām šādām vienībām valstī. Salīdzinot ar iepriekšējo pārskata gadu, vienību skaits novados palielinājās par 8,5 %. Novadu grupā ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību kopskaitā izteikti lielākais īpatsvars ir pašnodarbinātām personām (2010. gadā – 45,4 %). Republikas pilsētu grupā vislielākais vienību īpatsvars ir komercsabiedrībām (65,6 %), bet novados komercsabiedrības 2010. gadā veidoja tikai 28,1 % no ekonomiski aktīvajām tirgus sektora statistikas vienībām. Zemnieku un zvejnieku saimniecību īpatsvars novadu grupā bija 20,4 %, bet * Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

individuālo komersantu īpatsvars – 6,1 % (sk. 57. tabulu). Komercsabiedrību un individuālo komersantu kopējais īpatsvars novadu grupā 2010. gadā bija 34,2 % no ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību kopskaita, to kopumā bija 21,7 tūkstoši, t.i., vērojams 4,2 % palielinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

57. tabula. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaita sadalījums atbilstoši komercdarbības formai novados 2010. gadā*. 2010. gadā novados bija 94,4 % mikrouzņēmumu, 4,7 % – mazo uzņēmumu, bet vidējie un lielie uzņēmumi kopā veidoja 1,0 % no uzņēmumu kopskaita (sk. 59. attēlu). 60. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaita uz 1000 iedzīvotājiem augstākie un zemākie rādītāji novados 2010. gadā*.

59. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību sadalījums atbilstoši lieluma grupām novados 2010. gadā*. 2010. gadā novados darbojās vidēji 58,0 ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir mazāk nekā republikas pilsētās (62,7). Augstākais rādītājs bija Vārkavas novadā (132,2), bet te arī jāatzīmē augsts pašnodarbināto personu (54,6 %) un zemnieku saimniecību īpatsvars (43,1 %) un ļoti zems individuālo komersantu un komercsabiedrību īpatsvars (kopā 2,2 %) novada statistikas vienību kopskaitā. Zemākais ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību salīdzinošais rādītājs 2010. gadā bija Mērsraga novadā (26,8; sk. 60. attēlu). Aplūkojot atsevišķi ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem (sk. 61. attēlu), redzams, ka šis rādītājs 2010. gadā novados atradās robežās no 3,0 (Vārkavas novads) līdz 63,8 uzņēmumiem (Mārupes novads). 70. attēlā (kartē) redzams ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem visās pašvaldībās 2010. gadā, bet 71. attēlā (kartē) – individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem visās pašvaldībās 2010. gadā. * Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem.

61. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaita uz 1000 iedzīvotājiem augstākie un zemākie rādītāji novados 2010. gadā*.

* Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem.

62. attēls. Iedzīvotāju blīvums pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā*.

* Aprēķini pēc PMLP un CSP datiem.

63. attēls. Iedzīvotāju skaita izmaiņas pašvaldību teritorijās no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam*.

* Aprēķini pēc PMLP datiem.

64. attēls. Demogrāfiskā slodze pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā*.

* Aprēķini pēc PMLP datiem.

65. attēls. Iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā*.

* Aprēķini pēc PMLP datiem.

66. attēls. Bezdarba līmenis pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā*.

* Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem.

67. attēls. Bezdarba līmeņa izmaiņas pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā salīdzinājumā ar 2011. gada sākumu*.

* Aprēķini pēc NVA un PMLP datiem.

68. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos 2011. gadā*.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

69. attēls. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu izmaiņas uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos 2011. gadā salīdzinājumā ar 2010. gadu*.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

70. attēls. Ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem pašvaldību teritorijās 2010. gadā*.

* Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem.

71. attēls. Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem pašvaldību teritorijās 2010. gadā*.

* Aprēķini pēc CSP provizoriskajiem datiem.

VI TERITORIJU ATTĪSTĪBAS LĪMEŅA NOVĒRTĒJUMS Novērtējuma metodika Lai teritorijas varētu salīdzināt pēc vairākiem rādītājiem kopā, jālieto sintētisks rādītājs – indekss, kas sevī ietver dažādus rādītājus. Latvijā jau vairāk nekā desmit gadus dažādu teritoriālo vienību attīstības novērtējumam lieto teritorijas attīstības indeksu, šobrīd sauktu par teritorijas attīstības līmeņa indeksu. Tā aizsākums un izveidošanas mērķis ir saistīts ar pirmo metodiku potenciālo īpaši atbalstāmo reģionu (teritoriju) noteikšanai, ko 1997. gadā izstrādāja Latvijas Statistikas institūts. Sākotnēji (1998.–2000. gada periodam) potenciālos īpaši atbalstāmos reģionus noteica pēc rangu metodes, bet 2000. gadā, lai noteiktu īpaši atbalstāmās teritorijas jaunam periodam, Latvijas Statistikas institūta zinātnieki sagatavoja jaunu metodiku, kas paredzēja dažādu rādītāju standartizāciju ar sekojošu teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanu. Laika gaitā teritorijas attīstības indeksu sāka izmantot arī citiem mērķiem, ne tikai īpaši atbalstāmo teritoriju noteikšanai. Teritorijas attīstības indeksu lieto ļoti dažādu valsts pārvaldes uzdevumu risināšanai, kuri būtiski atšķiras no sākotnējā mērķa – indeksu izmanto ne vien teritoriju attīstības salīdzināšanai, bet to iekļauj arī normatīvajos aktos kā specifisku kritēriju valsts un Eiropas Savienības fondu finansējuma sadalē attiecībā uz Latvijas teritorijām. Līdz šim teritorijas attīstības indekss ir izmantots: • valsts budžeta mērķdotāciju sadalē, nosakot valsts atbalsta intensitāti pašvaldību īstenotajiem projektiem; • nosakot valsts atbalsta intensitāti pašvaldību īstenotajiem Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētiem projektiem; • atsevišķos gadījumos – nosakot īstenojamo projektu atbalsta intensitāti saskaņā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai; • kā kritērijs, vērtējot valsts pārvaldes iestāžu vai privātā sektora īstenotus Eiropas Savienības struktūrfondu, Kohēzijas fonda, Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un Eiropas Zivsaimniecības fonda projektus, dodot noteiktu punktu skaitu atkarībā no projekta īstenošanas vietas (pašvaldības), vai arī teritorijas attīstības indeksa vērtības par projekta īstenošanas vietu (pašvaldību) ir kā papildu kritērijs vienāda projektu novērtējuma gadījumā; • kā viens no kritērijiem, lai noteiktu Latvijas attīstības centrus (pilsētas, pilsētnovadi), kuri klasificējas specifiskam Eiropas Savienības fondu atbalstam; • kā indikators dažādu attīstības plānošanas dokumentu uzraudzībā, piemēram, Valsts stratēģiskā ietvardokumenta 2007.–2013. gadam noteiktās ho-

rizontālās prioritātes „Teritoriju līdzsvarota attīstība” uzraudzībā, kā arī vietējo pašvaldību attīstības programmās*. Neraugoties uz teritorijas attīstības indeksa izmantošanas ievērojamo paplašināšanu, tā aprēķināšanai nepieciešamo rādītāju sastāvs un aprēķināšanas metodika ir palikusi tikpat kā nemainīga. Būtiskākās izmaiņas izdarītas saistībā ar administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu 2009. gadā – vietējo pašvaldību līmenī teritorijas attīstības indeksa aprēķinu turpina republikas pilsētām un novadiem, pēdējiem izmantojot tos rādītājus, kas iepriekš tika lietoti pilsētu teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanai. Plānošanas reģionu teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanai turpina izmantot jau iepriekš lietotos rādītājus. Teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanai lietotās standartizācijas metodes īpatnība ir tāda, ka, neatkarīgi no attīstības tempu pieauguma vai samazinājuma, katru gadu saglabājas aptuveni vienāds skaits teritoriju, kurām ir pozitīva vai negatīva indeksa vērtība (attīstība tiek skatīta tikai viena gada ietvaros). Ekonomiskās situācijas straujās izmaiņas pēc 2008. gada liecināja, ka attiecībā uz teritoriju attīstības novērtēšanu vienlīdz nozīmīgs ir arī attīstības temps. Rezultātā, nedaudz koriģējot pirms tam teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanai izmantoto standartizācijas metodi, papildus teritorijas attīstības gada indeksam ar 2010. gadu tiek aprēķināts teritorijas attīstības ķēdes indekss, kas atspoguļo arī attīstības tempu. Tradicionālais teritorijas attīstības indekss tika nosaukts par teritorijas attīstības līmeņa indeksu, bet attīstības tempu raksturojošais indekss – par teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksu. Pašreizējo teritorijas attīstības līmeņa indeksa un teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa aprēķināšanas kārtību nosaka 25.05.2010. MK noteikumi Nr. 482 „Noteikumi par teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanas kārtību un tā vērtībām”. Teritorijas attīstības līmeņa indeksa aprēķina metodes pamats ir svarīgāko attīstības pamatrādītāju standartizācija. Standartizētos rādītājus aprēķina no sākotnējiem rādītājiem, kuri raksturo teritoriju dažādos aspektos un izteikti reālās (cilvēku skaita, naudas, procentu vai citās izmērāmās) vienībās. Standartizācijas rezultātā rādītāja sākotnējās mērvienības zūd, tādēļ dažādi rādītāji kļūst savstarpēji salīdzināmi. Standartizētie rādītāji tiek apvienoti, izveidojot kopējo attīstības līmeņa indeksu.

* Hermansons, Z. Teritorijas attīstības indeksa praktiskā pielietojuma analīze un tā pilnveidošanas iespējas. Ekonomika un uzņēmējdarbība. Rīga: Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskie raksti. 3. sērija, 22. sējums. 2012.

tandartizēto rādītāju vērtības aprēķina katram attīstības S pamatrādītājam, katrai teritorijai. Šeit jāpaskaidro arī atsevišķu rādītāju īpatnības. Piemēram, zems bezdarba līmeņa rādītājs jāvērtē pozitīvi, bet augsts – negatīvi, līdz ar to šim standartizētajam rādītājam attīstības indeksa aprēķinos zīme tiek mainīta uz pretējo. Līdzīgi tas tiek darīts arī ar demogrāfiskās slodzes standartizētajiem rādītājiem. Rādītāju standartizāciju veic, izmantojot formulu

x – x– , s

kur: t – konkrētā teritoriju raksturojošā rādītāja standartizētā vērtība; x – standartizējamais rādītājs attiecīgajā teritorijā savās specifiskajās mērvienībās; – attiecīgā rādītāja aritmētiskais vidējais salīdzināmo teritoriju grupā (aprēķina vai nu kā svērto vidējo, vai kā divu absolūto lielumu attiecību); s – standartnovirze, variācijas rādītājs, kuru aprēķina ar formulu

∑ ( x – x– ) 2 f , ∑f

kur f ir statistiskais svars – parasti tas ir iedzīvotāju skaits teritorijā. Atbilstoši valsts administratīvi teritoriālajam iedalījumam teritorijas attīstības līmeņa indeksu aprēķina 110 novadiem un deviņām republikas pilsētām, kā arī pieciem plānošanas reģioniem. Plānošanas reģioniem indeksa aprēķinā tiek izmantoti astoņi rādītāji un to nozīmīguma svars, bet abām pašvaldību grupām – republikas pilsētām un novadiem – četri rādītāji un to nozīmīguma svars (sk. 58. tabulu).

58. tabula. Teritorijas attīstības līmeņa indeksa aprēķiniem nepieciešamie statistikas rādītāji un to nozīmīguma svars. Teritorijas attīstības līmeņa indekss raksturo attīstības līmeni konkrētās teritorijās attiecīgajā gadā, parādot teritoriju augstāku vai zemāku sociālekonomisko

a ttīstību, salīdzinot ar vidējo attīstības līmeni šo teritoriju grupā. Šī indeksa aprēķināšanai pietiek ar viena gada sākotnējiem datiem, attīstības temps netiek izvērtēts. Teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss tiek rēķināts, lai redzētu arī attīstības līmeņa izmaiņas, to ātrumu, apsteidzošus vai atpaliekošus attīstības tempus. Būtiskāko atšķirību starp abiem indeksiem veido laikā atšķirīgā bāze, ko izmanto attīstības pamatrādītāju standartizācijas formulā. Par salīdzināšanas bāzi teritorijas attīstības līmeņa indeksa aprēķinā tiek izmantoti attīstības pamatrādītāja aritmētiskie vidējie teritoriju grupā pārskata gadā, bet teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa aprēķinā – aritmētiskie vidējie un standartnovirze teritoriju grupā iepriekšējā gadā. Tādējādi teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss raksturo attīstības līmeņa izmaiņas pret iepriekšējo gadu, parādot teritoriju atpaliekošu vai apsteidzošu attīstību, salīdzinot ar vidējo attīstības līmeni iepriekšējā gadā. Saskaņā ar 25.05.2010. MK noteikumiem Nr. 482 „Noteikumi par teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanas kārtību un tā vērtībām” VRAA līdz katra gada 15. februārim aprēķina indeksus par iepriekšējo gadu, bet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs līdz 1. aprīlim iesniedz Ministru kabinetā noteikumu projektu par grozījumiem, ar kuriem noteikumu pielikumā tiek aktualizētas visu teritoriju indeksu vērtības. Noteikumu grozījumus, kas apstiprina jaunākos aprēķinātos teritorijas attīstības indeksus ar 2011. gada datiem, Ministru kabinets pieņēma 2012. gada 29. maijā (MK noteikumi Nr. 371 „Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 25. maija noteikumos Nr. 482 „Noteikumi par teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanas kārtību un tā vērtībām””). Šī pārskata 2. pielikumā uzrādīts plānošanas reģionu, republikas pilsētu un novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss, teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss un katras pašvaldības vieta (rangs) pēc tiem pēdējos trijos gados (2009., 2010. un 2011. gadā). Šobrīd ir aktualizējies jautājums par teritorijas attīstības indeksa pilnveidošanu*, kur priekšplānā izvirzījusies problēma – viens universāls teritorijas attīstības novērtējuma rādītājs jeb indekss (teritorijas attīstības līmeņa indekss vai teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss) tiek lietots visos gadījumos. To izmanto gan kā administratīvu kritēriju politiku veidošanā un noteiktu politikas instrumentu ieviešanā, gan kā instrumentu analītiski informatīvu uzdevumu risināšanā reģionālās attīstības uzraudzības un novērtēšanas kontekstā. Līdz ar to Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija līdz 2012. gada beigām sadarbībā ar nozaru ministrijām un ekspertiem plāno izstrādāt priekšlikumus teritorijas attīstības indeksa pilnveidošanai, t. sk. tā turpmākai lietošanai ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda, kā arī Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda 2014.–2020. gada perioda plānošanā un ieviešanā, un iesniegt tos Ministru kabinetā ieviešanai. * Šeit domāta indeksa (teritorijas attīstības novērtējuma) kā tāda pilnveidošana, nevis teritorijas attīstības līmeņa indeksa vai teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa pilnveidošana.

Teritorijas attīstības līmeņa indekss Republikas pilsētu grupa Līdzīgi kā 2009. un 2010. gadā, 2011. gadā republikas pilsētu grupā ar pozitīvu teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību jeb ar indeksa vērtību virs vidējā šajā pašvaldību grupā bija piecas pilsētas – Rīga, Jelgava, Jūrmala, Valmiera un Ventspils. Pārējām četrām republikas pilsētām indekss bija dažāda lieluma negatīvie skaitļi jeb indeksa vērtības bija zemākas par vidējo pilsētu grupā. Salīdzinot teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtības pēc 2011. gada datiem ar atbilstošajām vērtībām pēc 2010. gada datiem, redzams, ka attīstības indekss pozitīvo vērtību apgabalā palielinājās divām pilsētām – Jūrmalai un Ventspilij –, bet negatīvo vērtību apgabalā tikai vienai – Daugavpilij. Savukārt attīstības indekss Rīgai, Valmierai un Jelgavai samazinājās pozitīvo vērtību apgabalā, bet Jēkabpilij, Liepājai un Rēzeknei – negatīvo vērtību apgabalā. Trīs gadu periodā – no 2009. līdz 2011. gadam – republikas pilsētu grupā visaugstākās teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtības pastāvīgi bija Jūrmalai, bet viszemākās – Rēzeknei, turklāt Jūrmalai indeksa vērtība 2011. gadā pieauga, bet Rēzeknei – samazinājās (sk. 72. attēlu).

augušajiem attīstības rādītājiem, pakāpās no 5. vietas 2010. gadā uz 2. vietu 2011. gadā, apsteidzot Rīgu, kura noslīdēja uz 3. vietu. Attiecīgi arī Valmiera atkāpās no 3. uz 4. vietu un Jelgava – no 4. uz 5. vietu. Pārējās piecas republikas pilsētas saglabāja savas pozīcijas rangā attiecībā pret vidējo līmeni pilsētu pašvaldību grupā. Katrā teritorijā tās attīstības līmeņa indeksa vērtības veidošanā viena no indeksa pamatkomponentēm izvirzās par galveno un sastāda lielāko attīstības līmeņa indeksa vērtības daļu. Ja rādītājs atrodas virs vidējā teritoriju grupā, tam atbilstošā indeksa komponente ir pozitīva, kas, savukārt, norāda, kādā jomā šīs teritorijas attīstība visspilgtāk apsteidz citu tās pašas grupas teritoriju attīstību. Un otrādi – ja rādītājs ir zem vidējā, tad atbilstošā attīstības līmeņa indeksa komponente ir negatīva, tā pazemina indeksa vērtību un norāda uz jomu, kurā teritorija visizteiktāk atpaliek no citām savas grupas teritorijām* (sk. 59. tabulu).

59. tabula. Republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss un attīstības pamatrādītāji pēc 2011. gada datiem (izceltas pamatkomponentes, kurām ir vislielākā ietekme uz indeksa vērtības veidošanu. Sarkanā krāsā parādīta pozitīva ietekme, zilā – negatīva ietekme).

72. attēls. Republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss atbilstoši 2009.–2011. gada datiem. 2011. gadā visas republikas pilsētas saglabāja savu atrašanos pozitīvo vai negatīvo indeksa vērtību apgabalā, savukārt nozīmīgākās indeksa vērtību izmaiņas notika pozitīvo vērtību apgabalā. Jūrmalas attīstības līmeņa indekss palielinājās no 0,505 līdz 0,736, Ventspils – no 0,037 līdz 0,359, savukārt Jelgavas attīstības līmeņa indekss no 0,213 noslīdēja gandrīz līdz nullei (0,030). Attiecīgi mainījās republikas pilsētu ieņemtās vietas rangu sadalījumā atbilstoši teritorijas attīstības līmeņa indeksam 2010. un 2011. gadā. Ventspils, pateicoties salīdzinoši strauji pie-

Jūrmalā, pilsētā ar visaugstāko attīstības līmeņa indeksu 2011. gadā (0,736), galvenais rādītājs, kas noteica indeksa pozitīvo vērtību, bija iedzīvotāju skaita izmaiņas (1,3 %, vidējais rādītājs republikas pilsētās – -3,5 %), savukārt divu indeksa komponenšu rādītāji (bezdarba līmenis – 8,0 % un demogrāfiskā slodze – 541,6) bija nelabvēlīgāki nekā vidēji republikas pilsētās (attiecīgi 7,4 % un 540,1). Ventspils un Rīgas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indeksa (attiecīgi 0,359 un 0,281) komponentes 2011. gadā bija salīdzinoši tuvu vidējiem rādītājiem, izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetā, kuri bija augstāki nekā vidēji republikas pilsētās (Ls 343,1): Ventspilī – Ls 394,4, Rīgā – Ls 377,3. * Ar rādītāju virs vidējā saprotam labvēlīgāku, bet zem vidējā – nelabvēlīgāku rādītāju. Augstāki bezdarba un demogrāfiskās slodzes rādītāji ir nelabvēlīgi.

Valmierā visas attīstības līmeņa indeksa (0,126) komponentes bija tuvas vidējiem pilsētu grupas rādītājiem. Jelgavā, kuras teritorijas attīstības līmeņa indekss 2011. gadā bija vistuvāk nullei (0,030), labvēlīgāku demogrāfiskās slodzes līmeni (519,8) nekā vidēji republikas pilsētās līdzsvaroja zemāki iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu rādītāji uz vienu iedzīvotāju (Ls 318,7). Daugavpilī 2011. gadā trīs no četrām attīstības līmeņa indeksa (-0,680) komponentēm bija ar negatīvām vērtībām, visvairāk indeksa vērtību pazemināja iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju (Ls 220,0), kuri bija viszemākie republikas pilsētu vidū. Savukārt republikas pilsētu vidū vispozitīvākais demogrāfiskās slodzes rādītājs (511,5) Daugavpilij nodrošināja augstāko vietu starp negatīvo indeksa vērtību apgabalā esošajām pilsētām. Jēkabpilij, kuras teritorijas attīstības līmeņa indekss (-0,829) bija zemāks nekā Daugavpilij, tikai divas komponentes – bezdarba līmenis (10,6 %) un iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžetā (Ls 243,8) – bija ar nelabvēlīgākiem rādītājiem nekā vidēji republikas pilsētu grupā, tomēr atšķirība bija pietiekami liela, lai noteiktu zemu indeksa vērtību. Liepāja bija vienīgā republikas pilsēta, kurai 2011. gadā visas attīstības līmeņa indeksa (-1,222) komponentes bija ar negatīvu vērtību. Vislielākā negatīvā ietekme indeksa vērtībā bija iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju (Ls 250,8) un demogrāfiskās slodzes līmenim (568,1). Rēzeknē, kurai republikas pilsētu grupā bija viszemākais attīstības līmeņa indekss (-1,931), trīs tā komponenšu rādītāji bija ievērojami nelabvēlīgāki par republikas pilsētu vidējiem rādītājiem – bezdarba līmenis (15,1 %), iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžetā (Ls 247,0) un iedzīvotāju skaita izmaiņas (-6,2 %). Demogrāfiskās slodzes līmenis Rēzeknē gan bija labvēlīgāks (516,4) nekā vidēji republikas pilsētās. 74. attēlā republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss atbilstoši 2011. gada datiem parādīts kartē.

Novadu grupa 2011. gadā 46 novadus raksturoja pozitīva teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtība un 64 novadus – negatīva. 2009. un 2010 gadā novadu skaits ar pozitīvu teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību bija par vienu lielāks. 73. attēlā redzami desmit novadi ar augstākajām indeksa vērtībām un desmit – ar zemākajām pēc 2011. gada datiem: visaugstākā teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtība bija Garkalnes novadā – 2,308 (2010. gadā – 2,500), bet vis zemākā – Kārsavas novadā – -1,789 (2010. gadā Baltinavas novadā – -1,767). Visi desmit novadi ar augstākajām indeksa vērtībām atrodas Pierīgā, turklāt jāpiebilst, ka rangu tabulā pirmajās 20 vietās ietilpst tikai viens novads (Aizkraukles novads), kas neatrodas Rīgas plānošanas reģionā. Starp desmit novadiem ar zemākajām teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtībām deviņi atrodas Latgales reģionā, viens (Vaiņodes novads) – Kurzemes reģionā. 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, 59 novados teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtība palielinājās, proti, šajos novados attiecībā pret vidējo attīstības līmeni

visos novados kopā 2010. gadā bija vērojamas pozitīvas pārmaiņas. Pretēji notika 52 novados – attīstības līmeņa indeksa vērtība 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, samazinājās.

73. attēls. Novadi ar augstākajām un zemākajām teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtībām atbilstoši 2011. gada datiem. 2011. gadā galvenais teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību noteicošais rādītājs gan kā pozitīva, gan kā negatīva indeksa komponente 40 novados bija demogrāfiskā slodze (visizteiktākā pozitīvā – Ropažu novadā (448,7), visizteiktākā negatīvā – Vaiņodes novadā (647,4), vidēji novadu grupā – 519,4), 34 novados – bezdarba līmenis (visizteiktākā pozitīvā – Baldones novadā (4,5 %), visizteiktākā negatīvā – Viļānu novadā (27,4 %), vidēji novadu grupā – 10,6 %) un 33 novados – iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu apmērs uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžetā (visizteiktākā pozitīvā – Ķekavas novadā (Ls 451,6), visizteiktākā negatīvā – Riebiņu novadā (Ls 105,4), vidēji novadu grupā – Ls 240,7). Līdzīgi kā iepriekšējā gadā, arī 2011. gadā trijos novados (Garkalnes, Mārupes un Alsungas novadā) par teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību noteicošo komponenti kļuva iedzīvotāju skaita izmaiņas. No 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam iedzīvotāju skaits Mārupes novadā pieauga par 40,1 %, Garkalnes novadā – par 31,2 %, bet Alsungas novadā tas samazinājās par 12,5 %. Šie rādītāji arī visbūtiskāk atšķīrās no vidējā rādītāja novadu grupā (-2,4 %), un atbilstoši tiem Garkalnes un Mārupes novados attīstības indeksa galvenā komponente bija ar pozitīvu, bet Alsungas novadā – ar negatīvu vērtību. Pārskata 2. pielikuma tabulā publicēts novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss, kas aprēķināts atbilstoši 2009., 2010. un 2011. gada datiem, kā arī pēc tā izveidotais novadu rangs, savukārt 74. attēlā novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss atbilstoši 2011. gada datiem parādīts kartē.

74. attēls. Novadu un republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss atbilstoši 2011. gada datiem.

Plānošanas reģioni Saskaņā ar 2011. gada datiem Rīgas plānošanas reģiona teritorijas attīstības līmeņa indekss bija pozitīvs, bet pārējo četru reģionu indekss – negatīvs (sk. 60. tabulu un 75. attēlu). Plānošanas reģionu vidū kopš 1999. gada nemainīgi pozitīva teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtība ir bijusi tikai Rīgas reģionā, bet pārējos četros reģionos – pastāvīgi negatīva.

60. tabula. Plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa indekss un rangs atbilstoši 2009., 2010. un 2011. gada datiem.

75. attēls. Plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa indekss atbilstoši 2011. gada datiem. 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, Rīgas, Kurzemes un Vidzemes reģionā teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtība paaugstinājās, savukārt Zemgales un Latgales reģionā – pazeminājās, turklāt Latgalē indeksa vērtības samazinājums bija ievērojamāks (no -0,838 līdz -1,203). Latgales reģionā indeksa vērtības samazināšanos ietekmēja vairāku rādītāju pieaugoša atšķirība no valsts vidējā līmeņa, bet visbūtiskāk – nelielais nefinanšu investīciju apjoms uz vienu iedzīvotāju un joprojām augstais bezdarba līmenis. 2011. gadā, tāpat kā 2010. gadā, visos piecos plānošanas reģionos teritorijas attīstības līmeņa indeksa galvenā veidojošā komponente bija iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Rīgas reģionā šis rādītājs bija ar pozitīvu vērtību un paaugstināja indeksa vērtību, pārējos reģionos – ar negatīvu vērtību un to pazemināja. IKP uz vienu iedzīvotāju 2009. gadā (tieši šī gada IKP rādītāji kā jaunākie reģionālā griezumā pieejamie tiek iekļauti 2011. gada teritorijas attīstības līmeņa indeksa aprēķinā) Rīgas reģionā bija par 36 % augstāks nekā vidēji valstī, bet pārējos reģionos – par 20–45 % zemāks. Otra nozīmīgākā teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību noteicošā komponente 2011. gadā Rīgas un Latgales reģionā bija bezdarba līmenis. Rīgas reģionā (6,7 %)

tas bija viszemākais visu reģionu vidū, un rādītājs veidoja pozitīvu indeksa komponenti, savukārt Latgales reģionā bezdarba līmenis (15,2 %) bija vairāk nekā pusotru reizi augstāks par vidējo rādītāju Latvijā (9,0 %) un veidoja negatīvu indeksa komponenti. Vidzemes reģionā otra noteicošā attīstības līmeņa indeksa komponente (arī ar negatīvu vērtību) bija iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos – Ls 228,0, kamēr vidējais rādītājs valstī bija Ls 292,0. Demogrāfiskās slodzes līmenis kļuva par otru nozīmīgāko indeksu veidojošo komponenti Kurzemes un Zemgales reģionā. Kurzemes reģionā demogrāfiskā slodze bija augstāka (541,0) par vidējo rādītāju valstī (529,9) un pazemināja teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību, Zemgales reģionā – zemāka (512,8) un attiecīgi indeksa vērtību palielināja.

alsts budžeta līdzfinansējuma V un teritorijas attīstības līmeņa indeksa kopsakarības Viens no galvenajiem teritorijas attīstības līmeņa indeksa lietojumiem ir atbalsta intensitātes noteikšana valsts budžeta dotācijas veidā pašvaldību īstenotiem Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētiem projektiem. Valsts budžeta dotāciju var saņemt visas pašvaldības, īstenojot projektus visu ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda aktivitāšu ietvaros, kurās pašvaldība klasificējas kā atbalsta saņēmējs, izņemot tās aktivitātes, kurās ir noteikts komercdarbības atbalsts. Valsts budžeta dotācijas piešķiršanas specifika ir tāda, ka pēc teritorijas attīstība līmeņa indeksa netiek vērtēta kāda projekta īstenošanas priekšrocība konkrētā teritorijā vai Eiropas Savienības fondu aktivitātē. Tā vietā valsts budžeta dotācijai ir noteiktas vairākas intensitātes pakāpes, kas ir atkarīgas no pašvaldības, kura īsteno projektu, teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtības (sk. 61. tabulu).

61. tabula. Nacionālā publiskā finansējuma sadalījuma proporcijas starp valsts budžeta dotāciju un pašvaldības finansējumu atkarībā no teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtības projektos, kurus līdzfinansē ES struktūrfondi un Kohēzijas fonds*. * Atbilstoši 28.07.2009. MK noteikumiem Nr. 840 „Noteikumi par kritērijiem un kārtību valsts budžeta dotācijas piešķiršanai pašvaldībām un plānošanas reģioniem Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansēto projektu īstenošanai”.

Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadības informācijas sistēmā pieejamo datu analīze liecina, ka laika posmā no 2007. līdz 2011. gadam valsts budžeta dotācijas pašvaldībām ir bijušas kopumā 11,37 milj. latu apmērā. Apskatot izmaksātās valsts budžeta dotācijas reģionālā griezumā, redzams, ka vislielāko dotāciju apjomu saņēma Latgales reģiona pašvaldības, bet vismazāko – Rīgas reģiona pašvaldības. Arī vērtējot valsts budžeta dotāciju apjomu relatīvi – uz 1000 iedzīvotājiem – Latgales reģiona pašvaldībās tas bija nozīmīgāks nekā pārējo plānošanas reģionu pašvaldībās (sk. 62. tabulu).

šāds princips veicina pašvaldību pieteikšanos Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda projektu īstenošanai un līdz ar to arī investīciju piesaistei – pašvaldībām ar salīdzinoši zemāku sociālekonomisko attīstības līmeni ierobežotie finanšu resursi bez valsts atbalsta līdzfinansējuma veidā apgrūtina iespējas īstenot projektus (sk. 76. attēlu).

62. tabula. Pašvaldībām izmaksāto valsts budžeta dotāciju apjoms ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētajos projektos sadalījumā pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. Kopumā var secināt, ka teritorijas attīstības līmeņa indekss kā kritērijs valsts budžeta dotāciju intensitātes noteikšanā ir darbojies sekmīgi – lielāku dotāciju apmēru ir saņēmušas pašvaldības, kas atrodas reģionos ar zemāku sociālekonomiskās attīstības līmeni, tām ir ietaupīti līdzekļi, kurus var novirzīt attīstības veicināšanai. Turklāt

76. attēls. Izmaksātās valsts budžeta dotācijas daļa ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansēto projektu finansējumā pašvaldībām sadalījumā pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam un plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa indekss pēc 2011. gada datiem*.

Teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss Pēc 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada v idējiem rādītājiem, teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss gan republikas pilsētu pašvaldību grupā, gan novadu pašvaldību grupā bija pozitīvs (attiecīgi 0,028 un 0,120), tomēr indeksa vērtības bija zemākas nekā gadu iepriekš, kas liecina par attīstības pieauguma tempu samazināšanos. Pēc 2010. gada datiem, salīdzinot ar 2009. gada vidējiem rādītājiem, teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss republikas pilsētu pašvaldību grupā bija 0,133, bet novadu pašvaldību grupā – 0,141. 2011. gadā galvenā loma teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa pozitīvas vērtības radīšanā bija tiem pašiem rādītājiem, kuri pēdējo gadu laikā visvairāk ietekmēja gan indeksa vērtības krišanos, gan celšanos – bezdarba līmenim un iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjomam uz

vienu iedzīvotāju. Bezdarba līmenis 2012. gada sākumā, salīdzinot ar 2011. gada sākumu, republikas pilsētu grupā samazinājās par 1,8 procentpunktiem un novadu grupā – par 2,3 procentpunktiem, savukārt iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, republikas pilsētu grupā palielinājās par 2,8 %, bet novadu grupā – par 3,5 %. Pārskata 2. pielikumā dots republikas pilsētu, novadu un plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2009. gada datiem (salīdzinot ar 2008. gada vidējiem rādītājiem), atbilstoši 2010. gada datiem (salīdzinot ar 2009. gada vidējiem rādītājiem) un atbilstoši 2011. gada datiem (salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem), kā arī pēc šī indeksa vērtībām izveidotais teritoriju rangs.

* Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadības informācijas sistēmas dati.

Republikas pilsētu grupa Teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtības 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā, Valmierā un Ventspilī bija pozitīvas, bet Daugavpilī, Jēkabpilī, Liepājā un Rēzeknē – negatīvas. Tieši tāpat bija arī gadu iepriekš. Taču, pretstatā 2010. gadam, kurā, salīdzinot datus ar 2009. gada vidējiem rādītājiem, indeksa vērtības pieauga visās republikas pilsētās, 2011. gadā indeksa vērtības pieauga tikai Jūrmalā un Ventspilī pozitīvu vērtību apgabalā un pavisam nedaudz Rēzeknē negatīvu vērtību apgabalā. Pārējās republikas pilsētās 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtības samazinājās – pilsētām negatīvu indeksa vērtību apgabalā atpalicība no iepriekšējā gada attīstības rādītājiem gan būtiski nepieauga, nozīmīgākais indeksa vērtības kritums bija novērojams Jelgavas pilsētā – teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa pozitīvu vērtību apgabalā (sk. 77. attēlu).

Novadu grupa Novadu pašvaldību grupas teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, bija pozitīvs 53 novadu teritorijā un negatīvs – 57 novados, kas ir visai līdzīgi situācijai iepriekšējā gadā (pozitīva indeksa vērtība bija 56 novados, negatīva – 54). Pēc 2010. gada datiem, salīdzinot ar 2009. gada vidējiem rādītājiem, attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtības palielinājās visos novados, bet pēc 2011. gada datiem, salīdzinot tos ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, indeksa vērtības palielinājās tikai 46 novados. 64 novados tās samazinājās, kas liecina par attīstības tempu palēnināšanos. 78. attēlā parādīti novadi ar visaugstākajām un viszemākajām teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtībām 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem.

78. attēls. Novadi ar augstākajām un zemākajām teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtībām atbilstoši 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem. 77. attēls. Republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2011. gada datiem (salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem), atbilstoši 2010. gada datiem (salīdzinot ar 2009. gada vidējiem rādītājiem) un atbilstoši 2009. gada datiem (salīdzinot ar 2008. gada vidējiem rādītājiem). 79. attēlā republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, parādīts kartē.

2. pielikuma tabulā uzrādīts visu novadu teritorijas ttīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2009. gada a datiem (salīdzinot ar 2008. gada vidējiem rādītājiem), atbilstoši 2010. gada datiem (salīdzinot ar 2009. gada vidējiem rādītājiem) un atbilstoši 2011. gada datiem (salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem), savukārt 79. attēlā novadu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, parādīts kartē – šeit izteikti spilgti parādās indeksa reģionālās atšķirības, un tās apkopojumā redzamas arī 80. attēlā, kur pēc teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtībām salīdzināti plānošanas reģioni.

79. attēls. Novadu un republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem.

Plānošanas reģioni Plānošanas reģionu grupā gan 2011. gadā, salīdzinot datus ar vidējiem rādītājiem 2010. gadā, gan divos iepriekšējos gados teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtības bija pozitīvas Rīgas reģionā un negatīvas – pārējos četros reģionos. Savstarpēji salīdzinot 2009. un 2010. gada indeksa rādītājus, redzams, ka 2010. gadā indeksa vērtības pieauga visos plānošanas reģionos, turpretī, salīdzinot pēdējo divu gadu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtības, novērojama pretēja tendence – pēc 2011. gada datiem, salīdzinot tos ar 2010. gada vidējiem rādītājiem, indeksa vērtība nedaudz palielinājās tikai Vidzemes reģionā, bet pārējos reģionos tā samazinājās (sk. 63. tabulu un 80. attēlu).

63. tabula. Plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss un rangs atbilstoši 2009. gada datiem (salīdzinot ar 2008. gada vidējiem rādītājiem), atbilstoši 2010. gada datiem (salīdzinot ar 2009. gada vidējiem rādītājiem) un atbilstoši 2011. gada datiem (salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem).

80. attēls. Plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss atbilstoši 2011. gada datiem, salīdzinot ar 2010. gada vidējiem rādītājiem. Vēlreiz jāuzsver teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa būtība – tas parāda salīdzinošu teritorijas attīstības līmeni un attīstības tempu pēdējā gada laikā, taču nevis katrai teritorijai atsevišķi, bet katrai teritorijai attiecībā pret iepriekšējā gada vidējiem rādītājiem teritoriju grupā (plānošanas reģionu gadījumā – pret vidējiem rādītājiem valstī). Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales reģiona negatīvās teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indeksa vērtības nenozīmē, ka šajās teritorijās gada laikā nav notikusi pozitīva attīstība, bet gan to, ka šajos reģionos nav sasniegts iepriekšējā gada vidējais attīstības līmenis valstī, kuru, savukārt, būtiski paaugstina Rīgas plānošanas reģiona salīdzinoši labvēlīgākie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji.

Teritoriju attīstības novērtējuma pilnveidošanas iespējas Valsts reģionālās attīstības aģentūra, attīstot teritoriju attīstības uzraudzības (monitoringa) un novērtēšanas metodoloģiju, turpina darbu pie reģionālās attīstības indikatoru moduļa (RAIM)* izveides. Šis modulis vienlaikus būs sociālekonomisko datu krātuve par Latvijas teritorijām un ar speciālas programmatūras (biznesa intelekta rīka) palīdzību nodrošinās padziļinātas analīzes (datu atlases, aprēķinu veikšanas, salīdzināšanas un atspoguļošanas lietotājam ērtā veidā) iespējas. RAIM nodrošinās iespēju uzkrāt viendabīgus un salīdzināmus datus par teritorijām, veidojot rādītāju vērtību laika rindas, kā arī iespēju uz esošo datu pamata veidot jaunus uzraudzības un novērtēšanas rādītājus. RAIM galvenās lietojuma sfēras būs attīstības tendenču novērtēšana, reģionālās politikas instrumentu ietekmes novērtēšana * Reģionālās attīstības indikatoru moduļa izveide ir VRAA projekta “Pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas, infrastruktūras un nekustamo īpašumu pārvaldības un uzraudzības informācijas sistēma (TAPIS)” II kārtas aktivitāte, kas sākta 2011. gada oktobrī.

un ieviešanas uzraudzība, tas nodrošinās arī informatīvo bāzi dažāda līmeņa attīstības programmu, plānošanas dokumentu un teritoriālo plānojumu izstrādei. Sistēmā iekļautā informācija būs pieejama gan speciālistiem (autorizētiem lietotājiem, nodrošinot arī padziļinātas analīzes iespējas), gan arī jebkuram interesentam, nodrošinot pieeju teritoriju profiliem internetā, būs arī iespēja atlasīt un katram lietotājam ērtā formātā saglabāt jebkurus sistēmā esošos datus. R AIM nodošana ek spluatācijā ir paredzēta 2012. gada rudenī. Uz šo laiku sistēmā būs iekļauti dati no 14 datu avotiem – Centrālās statistikas pārvaldes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Valsts kases, Valsts ieņēmumu dienesta, Uzņēmumu reģistra, Finanšu ministrijas, Lauku atbalsta dienesta, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Nodarbinātības valsts aģentūras, Labklājības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Iekšlietu ministrijas un AS Latvijas valsts ceļi, kā arī kartogrāfiskie dati, kurus nodrošinās mātes sistēma TAPIS. RAIM nedublēs minēto informācijas sistēmu datus, bet gan saņems un uzkrās teritoriju attīstības

uzraudzībai un novērtēšanai nozīmīgus datus, kas jau apkopoti teritoriālo vienību līmenī. No minētajiem datu turētājiem – to pārvaldībā esošajām informācijas sistēmām – RAIM tiks importētas 35 datu kopas, kas ietvers 68 atsevišķus rādītājus. Šos rādītājus varēs atlasīt atbilstoši noteiktām pazīmēm (piemēram, iedzīvotāju skaits pēc dzimuma un/vai atbilstības noteiktai vecumgrupai). Šādā detalizācijas pakāpē rādītāju skaits būs vēl lielāks. Atsevišķos rādītājus varēs matemātiski pārrēķināt, tos kombinējot (piemēram, uzņēmumu skaitu teritorijā attiecinot uz 1000 teritorijas iedzīvotājiem) un iegūstot teritoriju salīdzināšanai izmantojamus jēgpilnus indikatorus. Pašreizējā izstrādes stadijā kopējais analīzei izmantojamo indikatoru (gan primāro datu/rādītāju, gan no tiem aprēķināto, sistēmas izstrādē jau paredzēto indikatoru) skaits pārsniedz 200. Autorizētie lietotāji pēc vajadzības varēs paši veidot savus aprēķinātos rādītājus, papildinot šo sarakstu savām vajadzībām. Visai lielais sistēmā iekļautais indikatoru skaits ir iedalīts un sistēmas lietotājiem būs pieejams noteiktās klasifikācijas grupās un apakšgrupās, no kurām galvenās ir iedzīvotāji, teritorija, ekonomika un labklājība. Klasifikācija ne tikai atvieglos iespēju lietotājam orientēties indikatoru sistēmā, bet arī atbalstīs iepriekšējā pārska-

tā – „Reģionu attīstība Latvijā 2010” – aprakstītā trīs kapitālu modeļa lietošanu teritoriju attīstības uzraudzībā un novērtēšanā. Informācijas sistēma saturēs ne tikai informāciju par attīstības rezultātiem, bet arī dos iespēju vienkopus aplūkot un analizēt teritoriju attīstībai novirzīto (teritorijās piesaistīto) ES fondu līdzekļu apjomu. Informācija par ES struktūrfondiem un Kohēzijas fondu tiks iegūta no Finanšu ministrijas ES fondu uzraudzības informācijas sistēmas un par atbalsta instrumentiem lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarē – no Lauku atbalsta dienesta informācijas sistēmas. Dati būs pieejami par laiku, sākot no 2004. gada, t. i., no Latvijas iestāšanās brīža Eiropas Savienībā. Lai plašākai sabiedrībai padarītu pieejamu un viegli saprotamu sistēmā iekļauto informāciju, katrai administratīvi teritoriālajai vienībai (pašvaldībai, plānošanas reģionam, valstij) tiks izveidots individuāls profils, bet šo profilu struktūra (atbilstošajā administratīvi teritoriālā iedalījuma līmenī) būs vienāda. Tas dos iespēju teritorijas pēc noteiktiem rādītājiem ērti salīdzināt. Skaitot galvenās informācijas vienības, pašvaldības profils saturēs 34 elementus (aprakstu, saites, rādītāju datu tabulas, grafikus, kartes), plānošanas reģiona un valsts profils – 42 (mazliet atšķirīgus) elementus.

VII PAŠVALDĪBU TERITORIJU GRUPU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS Teritoriju attīstības specifisku ievirzi būtiski ietekmē to novietojuma, apdzīvojuma un teritoriālo saikņu raksturs. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam prioritātes „Telpiskās attīstības perspektīva” ietvaros noteiktajos attīstības virzienos uzsvērta attīstības centru kā reģionu attīstības virzītāju nozīme, pilsētu un lauku mijiedarbības nepieciešamība un izdalītas nacionālās interešu telpas kā unikālas specifiskas teritorijas, kas nozīmīgas visas valsts attīstībai. Par nacionālajām interešu telpām noteiktas tādas teritoriju grupas kā lauku attīstības telpa, Baltijas jūras piekraste, Austrumu pierobeža un Rīgas metropoles areāls. Šajā nodaļā analizētas pašvaldību teritoriju grupas, ko zināmā mērā var uzskatīt par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā izdalītajām teritorijām. Šo teritoriju analīze tiek balstīta gan uz kvantitatīviem datiem, gan arī uz dažādām kvalitatīva rakstura pazīmēm. Visas teritorijas atkarībā no lietotā mērķa var tikt iedalītas administratīvās/statistiskās, funkcionālās un politikas teritorijās. Lai raksturotu teritoriju, visbiežāk tiek

izmantotas administratīvās/statistiskās teritorijas, kas vai nu sakrīt ar statistikas apkopošanas teritorijām – teritoriālajām vienībām, pašvaldībām, statistiskajiem reģioniem, vai nu veido šo teritoriju kombinācijas – grupējumu pēc kādiem noteiktiem parametriem, kas, savukārt, visbiežāk saistās ar funkcionālajām teritorijām vai politikas noteiktām teritorijām. Funkcionālās teritorijas gan parasti nav stingri noteiktas*. Šajā pārskatā ir turpināta iepriekšējā izdevumā – „Reģionu attīstība Latvijā 2010” – apskatīto teritoriju grupu analīze: • attīstības centri un to ietekmes areāli – Rīga un Rīgas metropoles areāls, pārējie nacionālās nozīmes attīstības centri un to ietekmes areāli; • robežteritorijas – Baltijas jūras piekraste un pierobeža; • pilsētu un lauku (novadu) teritorijas. Uzmanība ir pievērsta arī pēc iedzīvotāju skaita mazo novadu teritorijām.

Attīstības centri un to ietekmes areāli Ar aglomerāciju Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā saprot augsti urbanizētu teritoriju, kas sastāv no teritorijas centra, vienas vai vairākām lielām pilsētām un apkārtējās teritorijas pilsētām un lauku centriem, kam ir cieši savstarpēji sakari, kuras robežas nosaka mobilitātes intensitāte, iedzīvotāju svārstmigrācija un pakalpojumi. LIAS runā par metropoles areālu, kas stiprina Rīgas kā globāli orientētas Baltijas jūras metropoles lomu. Rīgas metropoles areāls tiek noteikts ar centriem – Jūrmalu, Olaini, Jelgavu, Baldoni, Salaspili, Ogri un Siguldu. Ar metropoli saprotam lielu pilsētu ar labu sasniedzamību un cilvēkam labvēlīgu vidi, kas ir valsts vai reģiona ekonomiskais, politiskais, kultūras un starptautisko sakaru mezgls. Savstarpējos sakarus LIAS definē ar pilsētu funkcionālajiem tīkliem (Pierīgas pilsētu funkcionālais tīkls), kuri tiek iezīmēti ar attīstības centriem – Jūrmalu, Tukumu, Ogri, Siguldu, Olaini, Baldoni, Salaspili – aglomerācijas robežās. Jēdziens Pierīga tiek lietots ar pilsētu funkcionālo tīklu nozīmi. Sekojoši tiek lietoti aglomerācijas, metropoles areāla un pilsētu funkcionālo tīklu jēdzieni, kas kopumā attiecas uz vienu un to pašu teritoriju, nenosakot robežas un veidojot atšķirīgu skatījumu uz visām šīm teritorijām. Pierīga ir teritorija ap Rīgas pilsētu, ko ierobežo nosacīta

funkcionālā telpa (funkcionālais tīkls), kas raksturo aglomerāciju – saites. Teritorijām ir nošķirami centri un perifērija. Centrs ir funkciju koncentrācijas vieta, kas apkalpo pašu centru un teritorijas perifēriju. Teritorijas perifērija veido daļu no aglomerācijas, kas tiek ierobežota, izmantojot noteiktus kritērijus. Centri ir aglomerāciju noteicošie – pietiek ar pašu centru noteikšanu. Teritorijas attīstības plānošanā ekonomiskā un sociālā nozīmē tiek lietots attīstības centra jēdziens, ar ko saprot dažādu resursu, t. sk. potenciālo resursu koncentrācijas vietu noteiktā teritorijā. Lai diferencētu politikas atbalstu, centri tiek graduēti, piešķirot katrai gradācijai nozīmi. Politikā būtisks ir jautājums – kas ir centri un kāds ir to hierarhiskais statuss. Attīstības centri tiek noteikti dažādos līmeņos – starptautiskā, nacionālā, reģionālā, novadu, lokālā (ciemu) līmenī. Centri ar starptautisku/nacionālu nozīmi veido vispārnacionālu karkasu, un to esamību nosaka dažādi kritēriji attiecībā uz starptautisko/nacionālo sasniedzamību, pakalpojumu raksturu un apjomu, lomu, ko tie spēlē starptautiskā/nacionālā līmenī. Kopumā šie centri veido valsts apdzīvojuma un ekonomikas struktūru. Saskaņā ar Latvija 2030 nacionālās nozīmes attīstības centri ir visas * Pužulis, A. Robežu loma ģeogrāfiskās telpas organizācijā Latvijā. Promocijas darbs. Rīga: LU. 2012.

deviņas republikas pilsētas – Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils. Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Ventspils potenciāls ir pietiekams, lai tās nostiprinātos arī kā starptautiskās nozīmes attīstības centri. Reģionālajā attīstībā īpašu lomu spēlē vidējā un zemākā līmeņa attīstības centri. Reģionālā līmeņa centriem lielāka nozīme ir zemākajā – vietējā – līmenī kā ekonomikas koncentrācijas, darbavietu, pakalpojumu centriem, kas apkalpo un organizē pašvaldības līmeņa teritorijas. Reģiona līmeņa centru lomu nosaka reģiona centra lielums (iedzīvotāju, darbavietu skaits), tradicionālie sniegtie pakalpojumi, aptvertā ietekmes teritorija, kas pārsniedz vienas pašvaldības robežas, veidojot tiešās ietekmes areālus. Šobrīd, reģionālās nozīmes centrus vērtējot administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, pēdējais kritērijs ir nosacīts, un būtu jāskata teritorija, kas aptver bijušo administratīvā rajona teritoriju vai tā daļu. Latvijā par reģiona nozīmes centriem uzskata bijušos rajona centrus un citas pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 7000–8000, atsevišķos gadījumos tas var būt arī mazāks. Reģionālās nozīmes attīstības centru kategorijā ietilpst 21 pilsēta – Aizkraukle, Alūksne, Balvi, Bauska, Cēsis, Dobele, Gulbene, Krāslava, Kuldīga, Limbaži, Līvāni, Ludza, Madona, Ogre, Preiļi, Saldus, Sigulda, Smiltene, Talsi, Tukums un Valka (sk. 81. attēlu). Vietējie – novadu nozīmes – attīstības centri kalpo kā novadu/vietējie apkalpes centri. Novadu nozīmes attīstības centriem pieskaitāmas visas pārējās pilsētas, kā arī lielie urbanizētie lauku centri. Šī līmeņa attīstības centrus nosaka vietējās pašvaldības savos teritorijas attīstības plānošanas dokumentos. Diskutējams ir jautājums par attīstības centriem Pierīgā (Rīgas aglomerācijā), kur iedzīvotāju skaits ir līdzīgs centriem valsts perifērijā, tomēr citi centru kritēriji, piemēram, pakalpojumu aptvertā teritorija, ir ievērojami mazāka. Piepilsētas centru iedzīvotāji bieži vien strādā metropolē, kas mazina paša centra funkcionālo nozīmi apkārtējai teritorijai un veicina neizveidoto pakalpojumu kopumu pašā centrā. Ar reģionālās nozīmes attīstības centru statusu var paralēli skatīt specializētos attīstības centrus Pierīgā, kuros ir dažas funkcijas, kam ir nacionāla vai reģionāla nozīme, tai pat laikā nav lielas pakalpojumu centra nozīmes. Piemēram, Salaspils kā centrs veidojās, saplūstot vairākām funkcijām un teritorijām (ciemiem), kas ieguva pilsētas statusu tikai 1993. gadā. Daļa no iepriekšējām funkcijām ir zaudēta ekonomikas pārstrukturēšanas rezultātā. Pilsēta funkcionāli ir veidošanās stadijā. Lai gan tai ir cieša saite ar Rīgu, Salaspils nav kļuvusi par Rīgas sastāvdaļu un paredzams, ka tuvākajā laikā tāda nekļūs. Līdzīgi ir Ādažu, Ķekavas, Piņķu, Mārupes ciemu gadījumā, kas nav ieguvuši pilsētas statusu. Mārupes un Ķekavas novadā veidojas plašas apdzīvojuma teritorijas, kas turpina Rīgas pilsētu ārpus tās robežām, ar tendenci pamazām saplūst. Īpašas teritorijas Pierīgā ir jaunie ciemi, kā arī vasarnīcu ciemi/dārzkopības sabiedrības, kas pakāpeniski

ārveidojas par pastāvīgi apdzīvotām vietām. Gan vienā, p gan otrā gadījumā ir nepieciešami ieguldījumi infrastruktūras izveidei, kamēr to centra statuss ir diskutējams – galvenokārt neizveidotās sociālās un ekonomiskās infrastruktūras dēļ. Pierīgā bieži vien ir runa ne tik daudz par apdzīvoto vietu statusu, bet drīzāk par administratīvu teritoriju, kur pastāv noteiktas funkcijas neatkarīgi no to lokalizācijas, kas kļūst pakārtota. Attīstības centrs kā funkcionāla teritoriāla izpausme piepilsētā ir maz saistīts ar apdzīvojuma statusu. Piemērs – Mārupes novads. Mārupes ciems, Tīraine un Tēriņi ir saplūduši, veidojot Rīgas teritorijas funkcionālu turpinājumu, turklāt jaunu objektu un teritoriju attīstība koncentrējas ne tikai šajos formālajos ciemos, bet aptver arī plašu telpu ārpus to robežām. Šajā gadījumā lietot tradicionālus attīstības centra kritērijus bieži vien kļūst bezjēdzīgi paša apdzīvojuma struktūras dēļ. Attīstoties piepilsētas apdzīvojuma struktūrai, šāda tendence var palielināties. Pilsētas rada dažādas ietekmes – ekonomisko, sociālo, politisko utt. – uz pietiekoši lielu telpu, veidojot saites. Šādu ietekmju teritoriju var noteikt tikai nosacīti, izmantojot tehniskas pieejas (piemēram, attālumu no centra, centra sasniedzamību, ko nosaka pārvietošanās ilgums u. c.), lietojot statistiskās analīzes metodes – iespējamo ietekmju identificēšanai izmantojot teritorijas, par kurām pieejami statistikas dati, vai lietojot dažādas kvalitatīvās vērtēšanas metodes. Ap pilsētām veidojas tiešās ietekmes areāli, kuru aptvertā teritorija atkarīga no pilsētas lieluma, saiknēm ar citām pilsētām, sasniedzamības, specializācijas un citiem rādītājiem. Iedzīvotāju darba un pakalpojumu svārstveida migrācijas, lauku apdzīvojums, kas cieši saistīts ar pilsētu (piepilsētas apbūve, vasarnīcu ciemi) ir šādas ietekmes piemēri. Pilsētas tiešās ietekmes areāla lielums katrā gadījumā ir nosakāms individuāli ar kvalitatīviem izpētes datiem. Pilsētu tiešās ietekmes areāli nosacīti – parādot to savstarpējo izvietojumu – atspoguļoti 81. attēlā. Tā kā pašlaik nav veikti speciāli pētījumi par tiešās ietekmes areāliem, šajā pārskatā pilsētu ietekmju raksturošanai izmantotas administratīvās teritorijas – pilsētu ietekmes areāli (iepriekšējā gada pārskatā – pilsētreģioni; sk. 83. attēlu). Nosakot attīstības centru ietekmes areālus, atsevišķas teritorijas atrodas pat vairākos ietekmes areālos, tāpat kā var veidoties situācija, ka daļa valsts teritorijas paliek ārpus tiem. Tāpēc, nosakot ietekmes areālus, iespējama pieeja, ka ikviena teritorija tiek iekļauta kādā konkrētā ietekmes areālā, lai gan centru ietekmes ir dažāda mēroga un savstarpēji pārklājas. Šajā pārskatā izdalīti un raksturoti nacionālās nozīmes attīstības centru ietekmes areāli. Jāpiezīmē, ka Jūrmala ietilpst Rīgas ietekmes areāla – metropoles areāla iekšējās metropoles – pašvaldību skaitā un tāpēc atsevišķi netiek apskatīta.

81. attēls. Nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centri un to tiešās ietekmes areāli.

Rīga un Rīgas metropoles areāls Rīga ir Baltijas metropole. Tā koncentrē ievērojamu iedzīvotāju, ekonomisko un sociālo potenciālu, kas, veidojot metropoles funkcionālo telpu, krietni pārsniedz Latvijas mērogu. Rīgas funkcionālās telpas noteikšana ir saistīta ar ekonomiskās un iedzīvotāju ikdienas darba un izglītības kustības telpu. Izmantojot pieejamos statistikas datus, līdz administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai Rīgas funkcionālo telpu varēja noteikt precīzāk nekā tagad – daudzi statistiskie rādītāji bija pieejami pagastu/pilsētu līmenī. Latvijas Universitātes veiktajā pētījumā 2004. gadā tika noteikta Rīgas funkcionālā reģiona aglomerācijas robeža, kas balstās pārsvarā uz darbaspēka ikdienas migrāciju*, bet 2006. gadā, izstrādājot Rīgas reģiona teritorijas plānojumu**, tā tika precizēta – viens no pamatkritērijiem, ko izmantoja, bija uz VID datiem balstīti aprēķini par Rīgas pilsētā strādājošo iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu īpatsvaru citu pašvaldību budžeta iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumos. Šobrīd Rīgas funkcionālās telpas noteikšana ir sarežģītāka, jo izveidotie teritoriāli lielie novadi – piemēram, Ogres, Tukuma, Limbažu novads – ir ar izteikti neviendabīgu saikņu struktūru, taču statistikas dati par novadu teritoriālajām vienībām visbiežāk netiek apkopoti un pieejama vien informācija, kas atspoguļo visa novada rādītājus. Šajos novados izteiktas saiknes ar galvaspilsētu ir novadu teritorijām, kas atrodas tuvāk Rīgai (piemēram, Ogres pilsētai un Ogresgala pagastam Ogres novadā, Tukuma pilsētai Tukuma novadā, Skultes pagastam Limbažu novadā), bet citāda situācija ir novadu perifērijā, kur šīs saiknes ir daudz vājākas (piemēram, Mazozolu un Meņģeles pagasts Ogres novadā, Zentenes un Lestenes pagasts Tukuma novadā, Pāles pagasts Limbažu novadā). Tādējādi, lai noteiktu Rīgas metropoles areāla teritoriju, blakus kvantitatīviem datiem izmantojami arī kvalitatīvi rādītāji. Atsevišķie iedzīvotāju mobilitātes rādītāji liecina, ka Rīga kopā ar Pierīgu ir nozīmīgs saikņu virziens visai Latvijas teritorijai. Pēc salīdzinoši augstas ikdienas svārstmigrācijas intensitātes metropole aptver ne tikai tiešā Rīgas tuvumā esošās teritorijas, bet sniedzas arī, piemēram, līdz Aizkrauklei un Koknesei, ietver Jelgavu un daļu no Jelgavas novada, Tukuma novada, Bauskas novada, Vecumnieku novada, arī Limbažu novada. Blakus iedzīvotāju migrācijai pastāv citi aglomerāciju raksturojošie rādītāji – iedzīvotāju koncentrācija, demogrāfiskie un ekonomiskie rādītāji, ceļu tīkls, suburbanizācijas procesi – apbūves un apdzīvojuma veidošanās, kas liecina par metropoles telpiskajiem apveidiem. Aglomerācijas teritorijas noteikšana analīzes vai politikas mērķiem ir plānošanas izaicinājums un nav viennozīmīgs. * Krišjāne, Z. (proj. vad., LU ĢZZF) Rīgas aglomerācijas robežu noteikšana. Rīga: Rīgas domes pilsētas attīstības departaments. 2004. ** Rīgas plānošanas reģiona telpiskais (teritorijas) plānojums. Rīga: Rīgas plānošanas reģiona attīstības padome, Rīgas reģiona attīstības aģentūra. 2007.

Kopš 2004.–2006. gada nav veikti speciāli pētījumi par Rīgas ietekmes telpas struktūru. Šajā pārskatā par pamatu Rīgas metropoles areāla izdalīšanai pieņemta iepriekšnoteiktā teritorija, kas, izmantojot jaunākos statistikas datus (t. sk. VID datus par Rīgas pilsētā strādājošo iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu īpatsvaru citu pašvaldību budžetu iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumos) un ekspertu vērtējumu, precizēta atbilstoši esošajam administratīvi teritoriālajam iedalījumam. Salīdzinot ar iepriekšējā gada pārskatu, no Rīgas metropoles areāla analīzes izslēgts Tukuma novads un Pļaviņu novads, bet tāpat kā iepriekš tajā nav iekļauts, piemēram, Limbažu novads. Šāds risinājums izvēlēts, lai mazinātu no Rīgas attālinātu lauku teritoriju ietekmi uz Rīgas metropoles areāla raksturojumu – Tukuma un Limbažu novada plašās teritorijas maz raksturo analizējamo teritoriju, savukārt Pļaviņu novads ir robežteritorija starp Rīgas un Jēkabpils ietekmes areāliem, bez izteiktas piederības kādam konkrētam areālam. Tādējādi kā Rīgas metropoles areāls noteikta teritorija, kurā, neskaitot pašu Rīgu, ietilpst divas republikas pilsētas – Jūrmala un Jelgava – un 31 novads. Šeit analizētais areāls ietver četrus reģionālās nozīmes attīstības centrus – Siguldu, Ogri, Aizkraukli un Bausku, kā arī virkni mazāku novadu pilsētu. Rīga kopā ar tās funkcionālo telpu pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiskā apjoma ir lielākais pilsētas ietekmes areāls ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs. Rīgas metropoles areālā 2012. gada sākumā dzīvoja vairāk nekā puse – 53 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tajā radītās kopējās pievienotās vērtības īpatsvars Latvijā ir vēl lielāks. Lielākā iedzīvotāju un saimniecības, it īpaši pakalpojumu, ražošanas, finanšu, izglītības, kultūras un zinātnes iestāžu koncentrācija ir pašā Rīgā. 64. tabulā sniegtā salīdzinošā informācija ļauj spriest par dažām Rīgas metropoles areāla raksturīgajām iezīmēm. Rīgas pilsēta ļoti izteikti pozitīvi ietekmē komercdarbības aktivitātes līmeni, reprezentējot ievērojami lielāku ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem nekā pārējā valsts teritorijā. Rīga savā areālā pozitīvi ietekmē salīdzinoši augstāku nodarbinātības līmeni, nodrošinot zemākos bezdarba rādītājus valstī. Viena no Rīgas metropoles areālu raksturojošām īpatnībām, kas to būtiski atšķir no citiem nacionālās nozīmes attīstības centru ietekmes areāliem Latvijā, ir relatīvi daudz augstāks iedzīvotāju ienākumu līmenis, turklāt tas ir teritoriāli izlīdzinātāks jeb iedzīvotāju ienākumu apjoma atšķirība starp galveno pilsētu un pārējām ietekmes areāla teritorijām ir mazāka. Rīgas metropoles areālā var izdalīt trīs telpas – pašu Rīgu, iekšējo metropoli un ārējo metropoli. Iekšējā metropole atrodas ap Rīgu, to veido Jūrmala un 11 novadu pašvaldības. Tām raksturīgs pozitīvs iedzīvotāju skaita pieaugums (ko veido ne vien pozitīvs migrācijas saldo no Rīgas un pārējās Latvijas, bet vairākos novados arī pozitīvs dabiskais pieaugums), Latvijas mērogam augsta iedzīvotāju koncentrācija, augsti vidējie iedzīvotāju ienākumi, augsts uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Šajās pašvaldībās

64. tabula. Rīgas metropoles areāla teritoriju vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. pēdējā desmitgadē bija vērojama visintensīvākā jaunu apbūves teritoriju veidošanās, un rīdzinieki, mainot pastāvīgo dzīvesvietu no Rīgas uz piepilsētu, pazemināja galvaspilsētas demogrāfisko rādītāju vērtības. Ārējā metropole veido loku ap iekšējo metropoli, ietverot 20 novadu pašvaldības un Jelgavu. Teritorijai raksturīgas lielas iekšējās atšķirības. Kopējais, kas vieno ārējo metropoli, ir paaugstināts iedzīvotāju ienākumu

82. attēls. Rīgas metropoles areāls. * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

līmenis, paaugstināta iedzīvotāju koncentrācija, un galvenais – lielāka darbaspēka svārstmigrācija uz Rīgu, salīdzinot ar pārējo Latviju. Iekšējā metropole ir saistīta ar Rīgas pilsētu un veido cieši integrētu funkcionālu telpu, kas prasa politikas koordināciju šajā teritorijā. Ārējā metropole veido to tieces areālu, kas ikdienā komunicē ar Rīgu, kur izpaužas Rīgas pozitīvā ekonomiskā un sociālā ietekme (sk. 82. attēlu).

Nacionālās nozīmes attīstības centri un to ietekmes areāli Kā nacionālās nozīmes attīstības centri pārskatā analizētas septiņas republikas pilsētas (Rīga un ar to cieši saistītā Jūrmala raksturota iepriekš) un to apkārtējās teritorijas – pilsētas un to ietekmes areāli. Iepriekšējā pārskatā – „Reģionu attīstība Latvijā 2010” – šīs teritorijas tika dēvētas par pilsētreģioniem, taču, lai šāds formulējums neradītu pārpratumus par šo teritoriju administratīvu raksturu, šajā pārskatā tās tiek sauktas par pilsētu ietekmes areāliem. Pilsētu ietekmes areāli ir noteikti ar mērķi gūt ieskatu par pilsētu un to apkārtnes teritoriju attīstības sakarībām. Pilsētu ietekmes areāli nav administratīvas teritorijas un neraksturo vēl vienu pārvaldes līmeni. Tai pat laikā ietekmes areālu statistiskā informācija ļauj tuvināti runāt par šādu teritoriju izmantošanu, lai raksturotu pilsētu ietekmi, kura, savukārt, nosaka funkcionālās telpas aprises. Šajā pārskatā izmantotas iepriekšējā gada pārskatā noteiktās pilsētu ietekmes teritorijas, izņemot Valmieras ietekmes areālu, kurš ir papildināts ar bijušā Valmieras rajona pierobežas pašvaldību teritorijām. 83. attēlā redzami nacionālās nozīmes attīstības centri un to ietekmes areāli, savukārt atzīmētais reģionālās nozīmes attīstības centru novietojums pamato citu teritoriju neiekļaušanu nacionālās nozīmes centru ietekmes areālos. Ietekmes areālu teritorijas noteiktas, izmantojot pieejamos datus, pamatojoties uz ekspertu viedokli, ņemot vērā sasniedzamību un vēsturiski veidojušās pilsētas un tās apkārtnes saiknes, ko lielā mērā ietekmē bijusī administratīvo rajonu struktūra. Pilsētām piegulošās ietekmes areāla lauku teritorijas ir dažādas pēc pašvaldību lieluma, skaita, citu pilsētu esamības, kas var ietekmēt teritoriju rādītājus. Pašu republikas pilsētu atšķirīgais izvietojums, to loma Latvijas ekonomikā nosaka arī apkārtējo teritoriju ietekmi. Jelgava ir cieši integrēta Rīgas metropoles daļa, Liepāja un Daugavpils veido apdzīvojuma līdzsvara izaugsmes polus, tai pat laikā tās raksturo perifērs novietojums gan pret Rīgu, gan attiecīgi pret Kurzemes un Latgales reģionu.

Atšķirīga ir Valmieras, Jēkabpils un Rēzeknes loma apkārtējā teritorijā. Ventspils kā ostas pilsēta ir perifēra pat Ziemeļkurzemē. Attālums līdz pilsētai ir būtisks funkcionāls raksturojums, kas nodrošina noteiktu funkciju sasniedzamību no apkārtējās teritorijas. Tiek pieņemts, ka šis attālums, izmantojot autoceļus, ir 50 km – tas atkarībā no transporta veida nodrošina sasniedzamību no 40 minūtēm līdz vienai stundai. 50 km sasniedzamības teritorija visbiežāk nesakrīt ar pilsētu ietekmes areāliem – dažos gadījumos areālu teritorijas nesasniedz 50 km attāluma līniju, dažos to pārsniedz. Jānorāda, ka pieejamie statistikas dati noteikuši pilsētu ietekmes areālu teritorijas – tās iezīmētas, izmantojot pašvaldību, nevis to teritoriālo vienību (pagastu) robežas. Salīdzinot septiņus pilsētu ietekmes areālus pēc vidējām demogrāfisko un sociālekonomisko rādītāju vērtībām, redzams, ka tos raksturo caurmēra atbilstība visas Latvijas demogrāfiskās slodzes rādītājam un salīdzinoši straujāka iedzīvotāju skaita samazināšanās, bet bezdarba līmenis un ekonomiskā aktivitāte ir tuva vidējam rādītājam visu novadu grupā. Iekšēji pilsētu ietekmes areālos kopumā, piemēram, demogrāfiskās slodzes līmenis starp republikas pilsētām un novadiem ir visai līdzīgs, bet citi – galvenokārt ekonomisko attīstību raksturojošie – dati liecina par lielām atšķirībām starp pilsētām un lauku teritorijām. Pilsētu ietekmes areālu lauku teritoriju daļas ekonomiskajos rādītājos – sevišķi pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoma, bezdarba līmeņa, ekonomiski aktīvo komersantu un komercsabiedrību īpatsvara – jūtami atpaliek ne tikai no šo areālu galvenajām pilsētām, bet arī no Latvijas novadiem vidēji. Tātad pilsētu ietekmes areāli (bez Rīgas metropoles areāla) iezīmējas ar relatīvi lielākām iekšējo teritoriju attīstības līmeņa atšķirībām nekā citās teritoriju grupās, kas arī liecina par areālus veidojošo republikas pilsētu būtisko ietekmi uz apkārtnes teritorijām. Vienlaikus jāuzsver, ka pēc šo ietekmju rakstura un mēroga pastāv visai ievērojamas atšķirības pilsētu ietekmes areālu vidū (sk. 65. tabulu).

65. tabula. Pilsētu ietekmes areālu vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

83. attēls. Nacionālās nozīmes attīstības centri un to ietekmes areāli.

Pilsētas attīstību veicinošā loma apkārtējās teritorijās vērtējama kā pozitīva tajos gadījumos, kad demogrāfisko un sociālekonomisko rādītāju atšķirības starp republikas pilsētu un blakusesošajiem novadiem ir nelielas, un otrādi – kā nepietiekoša, ja šīs atšķirības ir lielas. Ievērojamas statistisko rādītāju atšķirības starp pilsētu un apkārtni norāda uz teorētiski iespējamu vēl lielāku atšķirību starp teritorijām, ja savstarpējās ietekmes nebūtu – jāņem vērā, ka šobrīd daļa no lauku iedzīvotājiem ikdienā migrē uz pilsētām, samazinot teritoriju bezdarba rādītājus un palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārskaitījumus lauku teritorijām. Septiņus pilsētu ietekmes areālus kopumā raksturojošie rādītāji sniedz priekšstatu par areālu attīstības līmeni pārējo Latvijas teritoriju grupu fonā, bet neatsedz pilsētu kā attīstības centru lomu. Centra loma ir analizējama funkcionālā teritorijā, veicot speciālus pētījumus, izmantojot iedzīvotāju, finanšu plūsmu, sadarbības tīklu u. c. saikņu analīzi, balstoties gan uz kvantitatīviem, gan arī uz kvalitatīviem datiem. Lai spriestu par pilsētu ietekmi, ir nepieciešami dati zemākā līmenī par pašvaldībām – vismaz teritoriālo vienību (pagastu, novada pilsētu) līmenī. Šī pārskata ietvaros, izmantojot salīdzināmo statistikas informāciju, teritoriju saistība identificēta netieši – savstarpēji pakārtoto teritoriju salīdzinājumā. Raksturojot daudzveidīgas teritorijas un attīstības centrus, Latvijā būtiska loma ir attālumam līdz metropolei – Rīgai. Negatīvi demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji ir īpaši izteikti teritorijām, kuras atrodas vairāk nekā 200 km attālumā no galvaspilsētas, kur ietilpst gandrīz visa Latgale un daļa no Kurzemes Baltijas jūras piekrastes. Attālums, kas var tikt izteikts sasniedzamības laika izteiksmē, korelē ar daudziem attīstības rādītājiem. Latvijas lielās pilsētas (nacionālās nozīmes attīstības centri) vāji kompensē metropoles ietekmi (sk. 84. attēlu).

Liepāja un tās ietekmes areāls Liepājas ietekmes areāls noteikts, balstoties uz bijušā Liepājas rajona teritoriju – ietverot Liepājas pilsētu un Aizputes, Durbes, Grobiņas, Nīcas, Pāvilostas, Priekules, Rucavas un Vaiņodes novadu. Desmit gadu periodā bijušajā Liepājas rajonā ietilpstošo lauku pašvaldību teritorijas pastāvīgi bija ar Latvijas fonā salīdzinoši ļoti zemu teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtību. Liepājas pilsētas dominējošo lomu reģionā ataino viena no pazīmēm – relatīvi daudz augstāks komercdarbības aktivitātes līmenis salīdzinājumā ar pārējām teritorijām. Pilsētas ietekmes areāla novadu teritorijās tiek iekasēts jūtami zemāks iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms uz vienu iedzīvotāju nekā Liepājā. Areāla iekšējās teritoriālās atšķirības pasvītro augstāks novadu teritoriju iedzīvotāju skaita samazināšanās temps, kas pārsniedz gan Kurzemes plānošanas reģiona, gan arī visas Latvijas vidējo rādītāju. Tas liecina par ilglaicīgi pastāvošu negatīvu sociālekonomisko situāciju Liepājas ietekmes areāla novados. Vienlaikus Liepāja ir izteikts nodarbinātības centrs, un centrālās pilsētas saimnieciskā aktivitāte nodrošina darbavietas plašas lauku teritorijas iedzīvotājiem, ko ataino aptuveni vienādais bezdarba līmenis Liepājā un vidēji ietekmes areāla novados (sk. 66. tabulu). Kopumā Liepājas pilsēta kā trešā lielākā Latvijā jūtami ietekmē apkārtējo teritoriju. Par to liecina gan kompleksais rādītājs – teritorijas attīstības līmeņa indekss –, gan atsevišķie rādītāji. Labvēlīgāka situācija ir Liepājai tuvākajās novadu pašvaldībās – tajās ir mazāks iedzīvotāju skaita samazinājums, mazāks bezdarbs, zemāka demogrāfiskā slodze, salīdzinoši labvēlīgāki iedzīvotāju dabiskā pieauguma un ilgtermiņa migrācijas rādītāji, augstāki nodokļu ieņēmumu radītāji. Ap Liepāju veidojas piepilsētas teritoriju zona, ko veicina Grobiņa un

84. attēls. Teritoriju attālums no Rīgas, izmantojot asfaltētus autoceļus.

66. tabula. Liepājas un Ventspils ietekmes areāla vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. Durbe, kā arī Baltijas jūras piekrastes teritorija, kas ir pievilcīga apbūvei. Vienlaikus pilsētas ietekmes areāla nomalēs demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji ir manāmi zemāki. Tas, no vienas puses, skaidrojams ar teritorijas marginālo novietojumu attiecībā pret Rīgu kā attīstības centru un, no otras puses, ar Liepājas nespēju to kompensēt. Pilsētas ietekmes areāla iekšējās atšķirības parāda Liepājas pilsētas tiešo ietekmi, kas aptver mazāku teritoriju par ietekmes areālu.

Ventspils un tās ietekmes areāls Ventspils ietekmes areāla teritoriju pārstāv Ventspils pilsēta un to ieskaujošais Ventspils novads, kas sakrīt ar bijušo Ventspils rajonu – vienu no visretāk apdzīvotajām teritorijām Latvijā. Pēdējās desmitgades pirmajā pusē, līdzīgi kā Liepājas apkaimes pašvaldības, arī bijušā Ventspils rajona pašvaldības raksturoja zemas teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtības. Tomēr situācija pakāpeniski mainījās pēdējos piecos sešos gados, kad caurmērā šo teritoriju attīstības līmenis relatīvi strauji pieauga. Sevišķi tas attiecās uz pagastu teritorijām, kuras tieši piekļāvās Ventspils pilsētai. Te gan jāuzsver, ka minētās teritorijas raksturo salīdzinoši ļoti neliels iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī jaunas ekonomiskās aktivitātes varēja relatīvi strauji mainīt rādītāju vērtības. Tomēr nenoliedzami, ka šajā periodā izpaudās pozitīva Ventspils ietekme uz tai piegulošo teritoriju attīstību. Ventspils ietekmes areālu citu republikas pilsētu ietekmes areālu fonā raksturo salīdzinoši augsti komercdarbības rādītāji lauku teritorijā. Tas liecina par pilsētas un tās apkaimes pozitīvām saiknēm, bet jāņem vērā, ka šis rādītājs varētu būt saistīts ar uzņēmumu reģistrācijas praksi, turklāt apstākļos, kur teritoriāli ļoti plašā Ventspils novada iedzīvotāju skaits ir tikai 13 tūkstoši. Vienlaikus jāatzīmē ļoti lielā iedzīvotāju ienākumu līmeņa atšķirība starp pilsētas un novada teritoriju, kas, no vienas puses, * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

vedina uzskatīt, ka darba saiknes pilsētas ietekmes areāla teritoriju iekšienē ir visai vājas, tomēr salīdzinoši zemais bezdarba līmenis Ventspils novadā liecina par pretējo – ka pilsēta augstākā līmenī nodrošina darbavietas arī novadā dzīvojošajiem. Ventspils ietekmes areāla iezīme 2011. gadā – visstraujākais iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu kāpums uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžetā visu nacionālās nozīmes pilsētu ietekmes areālu vidū. Ventspils pilsēta šajā rādītājā atradās vadošajās pozīcijās Latvijā, arī Ventspils novada rādītājs bija starp augstākajiem valstī. Abu Kurzemes reģiona nacionālās nozīmes attīstības centru ietekmes areāli savstarpēji visvairāk kontrastē tieši pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem (sk. 66. tabulu). Līdzīgi kā Liepājas gadījumā, Ventspils pilsētas ietekme ir izteikta tuvējā piepilsētā, tomēr datu griezums novadu līmenī neļauj detalizēti spriest par tiešās ietekmes attālumu no pilsētas. Ventspils ietekmes areālam apkārtējo novadu sociālekonomiskie rādītāji kopumā ir zemāki nekā Ventspils novadā, kas ļauj pieņemt, ka pilsētai ir ievērojama ietekme uz apkārtējo lauku teritoriju.

Daugavpils un tās ietekmes areāls Pilsētas ietekmes areāls ietver Daugavpils pilsētu un Daugavpils un Ilūkstes novada teritorijas, kas veido bijušo Daugavpils rajonu. Iedzīvotāju ienākumu līmeņa un ļoti lielās ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību īpatsvara atšķirības pilsētas un novadu teritorijās parāda iekšēji neviendabīgu sociālekonomisko situāciju pilsētas ietekmes areāla telpā. Apstākļos, kad komercaktivitāte laukos ir ļoti zema, Daugavpils pilsētas pozitīvo ietekmi uz tās apkaimes teritorijām tomēr apliecina Latgales kontekstā salīdzinoši zemais bezdarba līmenis. Lai gan sociālekonomiskās attīstības līmenis kopumā ir zems, Daugavpils ietekmes areāla iekšējās teritoriju attīstības līmeņa atšķirības un savstarpējo sociālekonomisko saikņu raksturs ir visai līdzīgs Liepājas ietekmes areālam. Vienlaikus zemāks komercdarbības aktivitātes līmenis Daugavpils ietekmes areāla novados

67. tabula. Daugavpils un Rēzeknes ietekmes areāla vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. iezīmē relatīvi lielāku pilsētas dominējošo lomu – darbavietu nodrošinātāju (sk. 67. tabulu). Daugavpils lielo uzņēmumu slēgšana pēdējās desmitgadēs nenotika vienlaikus ar kompensējošu darbavietu izveidi, kas radīja atšķirīgu situāciju no citām lielajām pilsētām Latvijā. Tas, savukārt, veicināja ievērojamu iedzīvotāju skaita samazinājumu pilsētā. Daugavpils kā otrā lielākā pilsēta Latvijā veido piepilsētas teritoriju, tomēr ir grūti novilkt pilsētas tiešās ietekmes robežu novadu griezumā.

Rēzekne un tās ietekmes areāls Rēzeknes ietekmes areāls ietver gan Rēzeknes pilsētu, gan arī Rēzeknes, Viļānu un Kārsavas novadu. Kārsavas novada – bijušā Ludzas rajona daļas – transportģeogrāfiskais novietojums nosaka tā lielāku sasaisti ar Rēzekni nekā ar reģionālās nozīmes attīstības centru Ludzu. Rēzekni ietverošā ļoti plašā Rēzeknes novada sociālekonomiskās attīstības rādītāji ir līdzīgi attālāko Viļānu un Kārsavas novadu rādītājiem, līdz ar to Rēzeknes kā attīstības centra loma apkaimes teritoriju attīstības veicināšanā jeb pilsētas tieša pozitīva ietekme uz apkaimes lauku teritorijām formāli nav manāma. Gan pašā Rēzeknes pilsētā, gan jo īpaši novadu teritorijās bezdarba kā ekonomiskās aktivitātes līmeņa rādītāji ir ļoti nelabvēlīgi. Vienlaikus, tāpat kā Daugavpils ietekmes areālā, arī šeit pastāv ļoti liela iedzīvotāju ienākumu līmeņa atšķirība starp pilsētu un apkaimes teritorijām. Tomēr Rēzeknes ietekmes areālu Latgales plānošanas reģiona fonā pozitīvi raksturo salīdzinoši augstais ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem, kas var liecināt vai nu par augstākas sociālās un ekonomiskās aktivitātes sākumu, vai arī par ekonomiskās izaugsmes potenciālu tuvākajā nākotnē (sk. 67. tabulu). Kopumā situācija Rēzeknē ir līdzīga Daugavpilij – arī šeit pēdējās desmitgadēs lielākie darba devēji pārtrauca savu darbību, un Rēzeknes pilsētu raksturo procentuāli * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

lielākais iedzīvotāju skaita samazinājums starp lielajām Latvijas pilsētām. Pozitīvi vērtējama Rēzeknes brīvās ekonomiskās zonas darbība, kas attīstās arī piepilsētā, nodrošinot jaunas darbavietas.

Jelgava un tās ietekmes areāls Jelgavas pilsēta un lielā mērā arī tai piegulošās novadu teritorijas ietilpst Rīgas metropoles areālā, tādēļ Jelgavas teritoriālā ietekme, izmantojot pieejamo statistisko informāciju, ir grūti analizējama un var radīt neprecīzu ainu. Analīzei tiek izmantots pilsētas ietekmes areāls, kurā ietilpst Jelgava, Jelgavas novads un Ozolnieku novads – abi pēdējie veido bijušo Jelgavas rajonu. Kā Rīgas metropoles daļa Jelgava un tās apkārtne veido Rīgas ietekmes areāla nomali ar izteiktu svārstveida darba migrāciju, kas atspoguļojas pašvaldību ienākumos. Īpaši izteikts tas ir Jelgavas pilsētā un Ozolnieku novadā. Vienlaikus Jelgava kā nacionālas nozīmes centrs veido savu ietekmes areālu. Abas ietekmes pārklājas, un tās ir grūti nosakāmas novadu griezumā. Jelgavas ietekmes areāla lauku teritorijas uzrāda salīdzinoši augstu komercaktivitātes īpatsvaru. Pilsētas pozitīvo – saikņu – lomu salīdzinājumā ar citiem pilsētu ietekmes areāliem raksturo relatīvi mazāka iedzīvotāju ienākumu līmeņa atšķirība starp pilsētas teritoriju un pārējām areāla teritorijām, tomēr tā ir lielāka nekā vidējās atšķirības starp republikas pilsētām un lauku teritorijām visā Rīgas metropoles areāla telpā. Salīdzinoši nelielā bezdarba līmeņa atšķirība starp Jelgavu un tās apkaimes teritorijām arī liecina par visai ciešām un pozitīvām ekonomiskajām saiknēm Jelgavas ietekmes areālā. Jelgavas ietekmes areāls citu teritoriju grupu vidū izceļas ar salīdzinoši labvēlīgu iedzīvotāju skaita izmaiņu raksturu – areāla novadu teritorija ir viena no tām teritoriju grupām Latvijā, kurās pēdējos piecos gados iedzīvotāju skaits ir pieaudzis (sk. 68. tabulu). Uz citu pilsētu ietekmes areālu fona Jelgavas ietekmes areāla salīdzinoši labvēlīgie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji ir skaidrojami ar teritorijas novietojumu

68. tabula. Jelgavas un Jēkabpils ietekmes areāla vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. valsts centrālajā daļā, galvaspilsētas Rīgas pozitīvo ietekmi, kas, iespējams, ir pat nozīmīgāka par pašas Jelgavas ietekmi. Lai izvērtētu specifisko Jelgavas pilsētas ietekmi uz apkārtni, papildus nepieciešami detalizētāki dati un pētījumi.

Jēkabpils un tās ietekmes areāls

ir mazāk labvēlīgie sociālekonomiskie apstākļi, reģiona novietojuma radītas mobilitāti veicinošas priekšrocības, Lietuvas pierobežas teritorijās arī nomales situācijai raksturīgie apstākļi (sk. 68. tabulu). Piepilsētai raksturīgas iezīmes visvairāk izpaužas Salas novadā. Abu pārējo ar Jēkabpils pilsētu robežojošos novadu – Krustpils un Jēkabpils novadu demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji ir zemāki, taču šo novadu teritorijas arī ir plašas. Tādējādi pēc esošajiem statistikas datiem Jēkabpils tiešā ietekme apkārtējās teritorijās ir grūti nosakāma.

Jēkabpils ietekmes areāls sakrīt ar bijušā rajona teritoriju. Tam pieder Jēkabpils pilsēta, kā arī Aknīstes, Jēkabpils, Krustpils, Salas un Viesītes novads. Jēkabpils ir vismazākā nacionālās nozīmes pilsēta Latvijā, tā novietota plašā teritorijā, kurā nav cita līdzvērtīga šāda līmeņa attīstības centra. Valmiera un tās ietekmes areāls Nozīmīga loma ir arī Daugavai – tā norobežo Sēlijas novadus no valsts galvenajām satiksmes artērijām, bet Jēkabpils Valmiera ir centrs teritorijai, kas ir plašāka par bijušo ir vienīgā vieta posmā starp Aizkraukli un Daugavpili, kur rajonu un aptver Beverīnas, Burtnieku, Kocēnu, Mazsalaupi iespējams šķērsot pa tiltu. Turklāt Jēkabpils mobilitācas, Naukšēnu, Rūjienas un Strenču novadu – kādreizējo te labi saistīta ar Rīgu. Šie faktori kopā veido īpašo pilsētas lomu apkārtējo lauku teritoriju konsolidēšanā. Plašajā telpā centra ietekme ir vāja un uzrāda visai līdzīgu ainu kā Rēzeknes ietekmes areālā. Komercdarbības aktivitāte ir koncentrēta Jēkabpilī, novados tā ir ievērojami zemāka. Pastāv arī būtiska iedzīvotāju ienākumu līmeņa atšķirība starp republikas pilsētu un novadiem. Jēkabpils ietekmes areāls citu šīs grupas teritoriju vidū izceļas ar augstu novadu iedzīvotāju skaita samazināšanās tem69. tabula. Valmieras ietekmes areāla vidējie demogrāfiskie un pu. Iespējamie skaidrojumi sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

* Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

Valmieras rajonu un daļu Valkas rajona. Strenču novada novietojums – teritorijas lielākās daļas atrašanās tuvāk republikas pilsētai Valmierai nekā kādreizējam rajona centram Valkai, kas pēc iedzīvotāju skaita ir viens no mazākajiem reģiona nozīmes centriem, – nosaka izteiktākas saites ar Valmieru. Iespējamā Valmieras pilsētas funkcionālā telpa ir daudz plašāka, tomēr vairāku reģiona nozīmes centru, īpaši Cēsu, tuvums ir noteicis, ka ietekmes areāls (pirmkārt jau dienvidu virzienā) skatāms šaurāk – balstoties uz pilsētas tuvajām ekonomiskajām saitēm un vēsturiski veidoto pakalpojumu saikņu struktūru. Valmieras pilsēta šajā telpā ir izteikts darbavietu koncentrācijas centrs. Salīdzinot ar apkārtējiem novadiem, tajā ir daudz augstāks komercaktivitātes un darba samaksas līmenis. Valmieru raksturo arī labvēlīgāki bezdarba un iedzīvotāju skaita izmaiņu rādītāji, savukārt novadu teritorijās kopumā ir nedaudz zemāka demogrāfiskā slo-

dze. Valmieras ietekmes areālā nav novērojamas krasas atšķirības starp pilsētai tuvējām un attālākām novadu pašvaldībām, tomēr kopumā Mazsalacas, Rūjienas un Strenču novada sociālekonomiskie rādītāji ir zemāki nekā triju piepilsētas novadu un Naukšēnu novada radītāji (sk. 69. tabulu). Valmiera ir saglabājusi ražošanas funkcijas un atšķirībā no Jēkabpils pilsētas piedāvāto pakalpojumu klāstu ir papildinājusi ar augstākās izglītības iespējām, kas veido pilsētas ietekmes areāla attīstības potenciālu. Valmiera veido izteiktu piepilsētas teritoriju ar tiešu ietekmi tuvējā apkārtnē. Par to liecina izveidojusies infrastruktūra, kas piekļaujas pilsētai. Tālāka pilsētas ietekme pašlaik nav skaidri nosakāma, tomēr rādītāju vērtību un teritoriālā sadalījuma spektrs liek vērtēt Valmieru (tāpat arī Rēzekni un Jēkabpili) kā pagaidām visai vājas ietekmes nacionālo attīstības centru.

Robežtelpas Latvijas robežtelpu – piekrastes un pierobežas identitāti nosaka to unikālais novietojums un ietekme, ko robežas atstāj uz apkārtējo teritoriju un Latviju kopumā. Robežu ietekme Latvijā ir maz pētīta (vairāk ir datu par pierobežu)*. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam piekraste un pierobeža ir noteiktas kā nacionālo interešu telpas, kuru attīstības nodrošināšanai nepieciešama mērķtiecīga valsts politika, tomēr konkrētas teritorijas šīs politikas īstenošanai nav juridiski nostiprinātas un pašlaik par tām tiek diskutēts.

Pieejamie statistiskie dati un tas, ka politikas īstenošanai ir nepieciešamas pārvaldības institūcijas arī vietējā līmenī, bieži liek skatīt robežtelpas administratīvo robežu ietvaros. Šāda pieeja ir pamatota, tomēr neaptver pašu robežtelpu būtību – robežas atstāto ietekmi uz apkārtējo teritoriju, kas var gan krietni pārsniegt administratīvās robežas, gan – gluži pretēji – tās nesasniegt. Pirmajā gadījumā statistikas dati raksturo robežtelpu nepilnīgi, otrajā – sagrozīti, ietverot datus, kas neattiecas uz robežtelpu. Šajā pārskatā ir izmantoti dati par administratīvajām teritorijām, kas robežtelpas raksturo tuvināti.

Baltijas jūras piekraste Piekrastes telpa Baltijas jūras piekraste ir unikāla Latvijas vērtība. Latvijā Baltijas jūras krasta līnijas garums ir 496 km. Piekrastes lielās un mazās ostas un Baltijas jūras garākās smilšu pludmales ir būtiska valsts tēla komponente un nozīmīgs attīstības resurss. Sakārtota, ar atbilstošu infrastruktūru nodrošināta, labi pārvaldīta piekraste ir gan savdabīga dzīvesvieta Latvijas iedzīvotājiem, gan Latvijas vizītkarte un īpašs Latvijas produkts, ko var pārdot gan Latvijas iedzīvotājiem, gan ārzemju tūristiem. Lai to nodrošinātu, ir apstiprinātas Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes 2011.–2017. gadam**. No attīstības plānošanas un procesu uzraudzības viedokļa piekraste ietver gan sauszemes, gan jūras daļu. Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes piekrasti * Pužulis, A. Robežu loma ģeogrāfiskās telpas organizācijā Latvijā. Promocijas darbs. Rīga: LU. 2012. ** Apstiprinātas Ministru kabinetā 20.04.2011.

apraksta kā Baltijas jūras un sauszemes saskares joslu, kurā norit jūras krasta ģeoloģiskie procesi (erozija un akumulācija), ir savdabīga jūras un krasta ainava, ko veido pludmale, stāvkrasti, upju grīvas, randu pļavas, kāpas, lagūnu ezeri, bākas, moli, ostas, ostu pilsētas, ciemi un viensētas, kur dzīvesveids (zveja jūrā, zivju apstrāde, jūraszāļu vākšana) un kultūras mantojums (apbūve, dialekti, tradīcijas u. c.) atšķiras no iekšzemes. Pamatnostādnes nesniedz konkrētu teritorijas robežu, jo piekrasti uztver kā atvērtu telpu, kas ietekmē apkārtni un kur to iespaido citas teritorijas. Ar piekrasti bieži saprot normatīvajos aktos noteikto teritoriju, bet dažādos regulējumos lieto dažādas pieejas. Piemēram, Aizsargjoslu likumā* ir noteikta Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta aizsargjosla, kas ietver jūras – līdz 10 m dziļumam – un sauszemes daļu – nosacīti līdz 5 km attālumam no krasta (ierobežotas saimnieciskās

* Stājās spēkā 11.03.1997.

darbības josla). Būtiskākā dažādu interešu saskarsmes vieta ir krasta kāpu aizsargjosla. Aizsargjoslas platums ir atkarīgs no kāpu zonas platuma, bet pilsētās un ciemos tas ir ne mazāks par 150 m un ārpus pilsētām un ciemiem – ne mazāks par 300 m, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija. Piekraste ir vieta unikāliem dabas kompleksiem – kāpu mežiem, piekrastes (randu) pļavām, savdabīgām augu un dzīvnieku sugu sabiedrībām. Gan sauszemē, gan jūrā ir izveidots īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkls (NATURA 2000), kas kopā ar kultūrvēsturisko mantojumu nosaka piekrastes ekonomiskās darbības saskaņošanu ar dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu. Šajā salīdzinoši sarežģītajā līdzsvarošanas procesā notiek atšķirīgu interešu mijiedarbība, ierobežojot piekrastes specifisko resursu izmantošanu, un vienlīdz svarīga ir valsts un pašvaldību sadarbība un kompleksi risinājumi. Tas liek teritoriju attīstības vērtēšanā izmantotos salīdzināmos kvantitatīvos rādītājus uzlūkot ne tikai pēc to formālās vērtības, bet tikpat lielā mērā arī pēc tā, kā tie attiecināmi un kā raksturo piekrastes teritoriju

85. attēls. Piekraste.

specifiku, kura būtībā ir novērtējama pēc kompleksām un kvalitatīvām pazīmēm. Jaunas iespējas teritoriju attīstībā radās līdz ar piekrastes noteikšanu par nacionālo interešu telpu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā. No tās izrietošās Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnēs 2011.–2017. gadam ir definēti politikas īstenošanas virzieni un instrumenti. 2011. gadā ir uzsākta šīs politikas īstenošana – izveidota Piekrastes sadarbības un koordinācijas grupa, sadarbībā ar piekrastes pašvaldībām noteiktas piekrastes telpiskās attīstības prioritātes, kā arī apzinātas vietas, kurās nepieciešama infrastruktūras attīstīšana. Visaptveroša telpiskās attīstības plānošana līdz šim ir notikusi sauszemē, tomēr pēdējo gadu saimnieciskās intereses un darbības aktivizēšanās jūrā liek pārskatīt piekrastes izpratni, paplašinot to un attiecinot arī uz jūru. Aizvien vairāk tiek uzsvērta jūras telpiskās plānošanas loma gan Eiropas, gan Baltijas jūras reģiona dokumentos un iniciatīvās, kā arī sākta tās ieviešana Latvijā. Jūrai ir daudzfunkcionāla nozīme un tā ir būtisks resurss ne tikai piekrastes, bet arī visas valsts sociālekonomiskajā

attīstībā un vides kvalitātes nodrošināšanā. Jūra nodrošina zivju resursus pārtikai, kuģošanas iespējas, rekreāciju, bioloģisko daudzveidību, klimata regulāciju, sauszemes notekūdeņu attīrīšanos un citas būtiskas norises. Palielinoties enerģijas un citu resursu pieprasījumam un prasībām pēc atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielinājuma kopējā patēriņā, aktuāls kļūst jautājums arī par iespējamo vēja elektrostaciju izbūvi jūrā, kur vēja potenciāls ir lielāks nekā uz sauszemes. Pārskatā ir analizēta piekrastes telpas sauszemes daļa – piekrastes reģions, izmantojot datus par pašvaldību administratīvajām teritorijām – novadiem un republikas pilsētām, kas tieši robežojas ar jūru (sk. 85. attēlu).

Piekrastes reģions Piekrastes reģions (piekraste) ietilpst divos – Rīgas un Kurzemes – plānošanas reģionos. Tas aptver 17 vietējo pašvaldību administratīvās teritorijas, t. sk. arī četras republikas pilsētas – Rīgu, Jūrmalu, Ventspili un Liepāju. Visu piekrastes pašvaldību teritoriju kopējā platība ir gandrīz 8100 km² jeb 12,5 % no valsts teritorijas. Iedzīvotāju kopskaits piekrastes pašvaldību teritorijās 2012. gada sākumā bija 972,3 tūkst. cilvēku jeb 43,9 % no visiem valsts iedzīvotājiem. Lielāko īpatsvaru veidoja četru republikas pilsētu iedzīvotāji – 90,5 %, 13 novadu iedzīvotāju kopskaits 2012. gada sākumā bija tikai 92,4 tūkstoši. Vasarās iedzīvotāju skaits piekrastes pašvaldībās gan būtiski palielinās – atsevišķās teritorijās, īpaši Pierīgā, iedzīvotāju skaits pieaug vairākkārtīgi. Piekrastes pašvaldību teritorijas ir ļoti atšķirīgas. Var nodalīt republikas pilsētas – tās pēc statistikas rādītājiem sīkāk analizētas V nodaļā – un novadus. Savukārt piekrastes novadi ir atšķirīgi gan pēc saiknes ar piekrasti, gan pēc lieluma, gan pēc demogrāfiskajiem un sociālekonomiskajiem rādītājiem. Novadu saikni ar jūru raksturo dažādi rādītāji – jūras krasta garums administratīvajā teritorijā, novada daļa, kas atrodas jūras tuvumā, piekrastes apdzīvojums u. c. Visgarākā jūras robeža ir Ventspils novadam, vienlaikus tas ir ļoti plašs, sniedzas gandrīz 50 km attālumā no jūras krasta un lielai novada teritorijas daļai faktiski nav tiešu saikņu ar piekrasti. Novietojums iezīmē, ka, piemēram, Limbažu un Grobiņas novadi kopumā ir mazāk saistīti ar piekrasti – robeža ar jūru ir tikai dažus kilometrus gara un teritorijas lielākā daļa atrodas attālināti no piekrastes, turpretī Rojas, Mērsraga, Carnikavas un Saulkrastu novada novietojums un konfigurācija nosaka, ka tās ir izteiktas piejūras pašvaldības – lielākā daļa novadu teritoriju atrodas līdz 5 km attālumam no jūras. Pēc platības lielākais ir Ventspils novads (2457 km²), mazākais – Saulkrastu novads (tikai 48 km²), pēc iedzīvotāju skaita lielākais ir Limbažu novads (2012. gada sākumā – 19,2 tūkst.), mazākais – Mērsraga novads (2012. gada sākumā – 1,8 tūkst.). Vidēji vienā piekrastes novada pašvaldībā 2012. gada sākumā dzīvoja 7,1 tūkst. cilvēku, kas ir mazāk nekā Latvijas novados vidēji (9,9 tūkst. iedzīvotāju). Tas izskaidrojams gan ar zemu iedzīvotāju blīvumu lielākajā daļā Kurzemes

novadu, gan ar to, ka piekrastes novadu sastāvā ir tikai viena reģionālās nozīmes attīstības centram atbilstoša pilsēta – Limbaži. Atšķirības piekrastes novadu vidū labi ataino teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtības*, kā arī pēc tām noteiktie novadu rangi jeb vietas – 2011. gadā no piekrastes novadiem visaugstāk rangā atradās Carnikavas novads (9. vietā) un Saulkrastu novads (26. vietā), bet viszemāk – Mērsraga novads (70. vietā) un Rucavas novads (93. vietā). Jāatgādina, ka Latvijā ir 110 novadi. Demogrāfiskie rādītāji piekrastes novados kopumā ir zemāki nekā Latvijas novados vidēji, bet sociālekonomiskie – augstāki. Pēc salīdzināmiem demogrāfiju raksturojošiem rādītājiem visu Latvijas novadu vidū piekrastes novadi iezīmējas ar nelabvēlīgāku iedzīvotāju vecuma sastāvu un sekojoši augstāku demogrāfiskās slodzes līmeni, arī iedzīvotāju skaits piekrastē sarūk nedaudz straujāk nekā visos novados vidēji. Periodā no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam iedzīvotāju skaits pieauga tikai divos no 13 piekrastes novadiem – Rīgai tuvajā Carnikavas un Saulkrastu novadā. Pārējos novados iedzīvotāju skaits samazinājās, turklāt desmit novados straujāk nekā Latvijas novados vidēji. Piekrastes novados iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetos uz vienu iedzīvotāju ir nedaudz augstāki nekā visos novados vidēji, 2011. gadā šī rādītāja pieaugums piekrastes novadu pašvaldībās pārsniedza gan novadu grupas, gan valsts vidējos rādītājus. Arī bezdarba līmeņa rādītāji 2012. gada sākumā piekrastes novados bija zemāki nekā novados un valstī kopumā, bezdarba līmenim novadu vidējo rādītāju pārsniedzot tikai Limbažu novadā un valsts vidējo – vēl tikai Rucavas novadā. Starp piekrastes novadiem pastāv lielas ekonomiskās aktivitātes rādītāju atšķirības. Pusē no piekrastes novadiem ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2010. gadā bija zemāks nekā visos Latvijas novados vidēji. Atklātās Baltijas jūras piekrastes novadu pašvaldībās ekonomiskās aktivitātes rādītāji ir ievērojami zemāki nekā novados, kuru administratīvās teritorijas robežojas ar Rīgas jūras līci (sk. 70. tabulu). Demogrāfisko un ekonomisko rādītāju savstarpējās atšķirības piekrastes novados lielā mērā izskaidrojamas ar to ģeogrāfisko novietojumu – pretēji lielajām pilsētām un lielajām ostām, īpaši Rīgas tuvumā esošajām teritorijām, perifēri izvietotos novadus raksturo salīdzinoši ierobežoti saimnieciskie resursi un neattīstītāka saimnieciskā infrastruktūra. Papildus jāņem vērā, ka padomju varas laikā Kurzemes piekrastes atrašanās Padomju Savienības pierobežas zonā nozīmēja arī ierobežotu saimniecisko darbību un civiliedzīvotāju mobilitāti. Gan tikko minētie apstākļi, gan satiksmes infrastruktūra, gan novada teritorijas saikne ar jūras krastu būtiski ietekmē katra novada saimniecisko profilu, apdzīvojumu un iedzīvotāju dzīvesveidu. Piekrastes novadi, kuru teritorijas iestiepjas dziļāk * 29.05.2012. MK noteikumi Nr. 371 „Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 25. maija noteikumos Nr. 482 „Noteikumi par teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanas kārtību un tā vērtībām””.

iekšzemē, parasti ir bagāti ar mežiem, un šo novadu ekonomikā būtiska loma ir mežsaimniecībai, atsevišķos novados – arī lauksaimniecībai. Novados, kuru administratīvās teritorijas robežojas ar republikas pilsētām, lielāka nozīme ir atpūtas pakalpojumiem, kā arī iedzīvotāju ikdienas kustībai uz darbu pilsētā, kas pašvaldību budžetos nodrošina salīdzinoši augstākus iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus.

70. tabula. Piekrastes novadu vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. Novados piekrastes faktors vienlaikus ir gan attīstības priekšnoteikums, gan ierobežojums. No vienas puses, tas nosaka tieši piekrastei raksturīgo ekonomiskās darbības virzienu (zvejniecība, zivju apstrāde, ostu darbība, pakalpojumu sniegšana atpūtniekiem) attīstību, taču, no otras puses, piekrastes attīstības resursi ir telpiski ierobežoti, bet citu resursu piesaiste vai saimnieciskās darbības pārstrukturizēšana prasa papildu izdevumus. Piekrastes novadu teritorijās darbojas septiņas mazās ostas, kas veidojas par attīstības veicinātājām novadiem un to apkārtnei (reģionālie Baltijas jūras kravu pārvadājumi, zvejniecība, kuģu remonts, jahtu būve un tūrisms). Nozīmīgākās pēc kravu pārvadājumiem ir Skultes, Mērsraga un Salacgrīvas ostas, kurās pārkrauto kravu apjoms pārsniedz 100 tūkst. tonnu gadā, bet trijās mazajās ostās kravas regulāri netiek pārkrautas**. Potenciālās mazās ostas ir Kuivižos, Ainažos un Papē, kas labvēlīgā situācijā ar laiku var kļūt par jahtu ostām – šobrīd Kuivižos jau ir

* Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem. ** Satiksmes ministrijas dati.

izveidota jahtu piestātne. Mazo ostu ietekmi uz novadu ekonomiku ar pieejamo statistikas informāciju ir grūti objektīvi novērtēt, tomēr novados, kurās ir ostas, ir raksturīgs mazāks bezdarbs un augstāka komercdarbības aktivitāte. Pēdējā desmitgadē ekonomiskā aktivitāte zvejniecībā un zivju apstrādē piekrastes novados samazinās, pārstrukturējoties uz piekrastes izmantošanu tūrismam, atpūtai un sportam, piekraste aizvien izteiktāk kļūst par sezonālo dzīvesvietu. Lai nodrošinātu pakalpojumu nozaru attīstību, piekrastē nepieciešams rekonstruēt vai radīt jaunu infrastruktūru. Trūkst automašīnu stāvlaukumu, pieeju pie jūras, t. sk. personām ar funkcionāliem traucējumiem, nobrauktuvju operatīvo dienestu vajadzībām un lielizmēra sporta inventāra transportēšanai, kā arī veloceliņu, informatīvo zīmju un norāžu. Piekraste pašlaik nedarbojas kā vienots tūrisma produkts. Jāpiezīmē, ka piekrastes novadi attīstības plānošanas dokumentos paredz laivu piestātņu veidošanu ārpus ostām, kuras plānots izmantot zvejai, tūrismam un sportam. Piekrastes attīstības dzinējspēks ir attīstības centru kopums, kas iever gan starptautiskās, gan nacionālās un reģionālās, gan novadu nozīmes centrus. Rīga, Ventspils un Liepāja ir kompleksi attīstīti saimnieciskie centri, kuros to novietojums piekrastē radījis iespēju izmantot ostas kā vienu no galvenajiem šo pilsētu ekonomikas attīstības virzītājiem. Rīgas brīvostas, Ventspils brīvostas un Liepājas speciālās ekonomiskās zonas statuss sekmē lielo ostu izaugsmi un ražošanas attīstību to teritorijās. Īpaši izteikta ostas ietekme uz pilsētas attīstību ir Ventspilī, kas spējusi izmantot ar ostu tieši saistītas nozares un piekrasti citu pilsētas nozaru attīstībai. Liepājā osta gan nav ieguvusi to ietekmi, kādu tā potenciāli varētu dot, tāpēc šobrīd pilsētas funkcijas vairāk saistās ar pašas pilsētas specifiku un mazākā mērā – ar tās atrašanos pie jūras. Rīga ieņem atšķirīgu vietu starp piekrastes pašvaldībām. Rīgas mērogs un loma stipri pārsniedz tās ietekmes, kas veidojas saistībā ar piekrasti. Priekšplānā izvirzās ar galvaspilsētas funkcijām saistītās pārvaldes, izglītības, tranzīta un biznesa organizējošās jomas. Lielo ostas pilsētu dzīvē citiem ar piekrasti saistītiem aspektiem, piemēram, pret antropogēno ietekmi jutīgo dabas teritoriju apsaimniekošanai, tūrismam un rekreācijai ir tikai papildu nozīme, turpretī Jūrmalas pilsētas izaugsme un ekonomiskā aktivitāte tieši saistīta ar tūrisma un rekreācijas, tostarp kūrortsaimniecības attīstīšanu. Pašlaik tūrisma un kūrorta resursi Jūrmalā gan netiek izmantoti pilnvērtīgi, jo esošā infrastruktūra daudzviet neatbilst starptautiskajiem standartiem. Novadu nozīmes attīstības centriem – mazajām pilsētām (Pāvilostai, Saulkrastiem, Salacgrīvai, Ainažiem) un ciemiem (Nīcai, Jūrkalnei, Kolkai, Rojai, Mērsragam, Engurei u. c.) – ir ļoti liela nozīme piekrastes pastāvīgā apdzīvojuma saglabāšanā, nodarbinātības nodrošināšanā, tūrisma attīstībā.

Pierobeža Pierobežas telpa Pierobežai ir duāla daba. Kā valsts ekonomiskās un politiskās drošības telpa tā ir noteikta normatīvajos aktos, kas nodrošina robežas aizsardzību. Kā robežas ietekmes telpa tā ir attīstības plānošanas teritorija, kas noteikta valsts attīstības stratēģijā Latvija 2030. Līdzīgi piekrastei tā ir telpa, kuras robežas ir neskaidras un var tikt noteiktas politikas plānošanai un attīstības uzraudzības vajadzībām. Latvijas valsts robežas kopējais garums ir 1852 km, no kuriem 1356 km veido sauszemes robeža. Pierobeža ir valsts sauszemes robežas līnijai pieguloša teritorijas daļa, kas saskaņā ar likumu* Ministru kabineta noteikumos noteikta tā, ka tā sakrīt ar administratīvo teritoriju un teritoriālo vienību robežām**. Izšķir Eiropas Savienības valsts iekšējās un ārējās robežas. Līdz ar Latvijas iestāšanos 2004. gadā Eiropas Savienībā pakāpeniski un būtiski ir mainījušās robežas aizsardzības funkcijas – tām samazinoties uz iekšējām un palielinoties uz ārējām robežām. Šo procesu paātrināja Latvijas pievienošanās Šengenas zonai 2007. gadā. 2012. gadā tika atcelts pierobežas statuss iekšējai robežai – ar Igauniju un Lietuvu. Tai pat laikā ir palielinājusies pierobežas teritorija pie ES ārējās robežas. Saskaņā ar Latvijas Republikas valsts robežas likuma grozījumiem*** pierobeža nav šaurāka par 30 km un tiek noteikta tikai gar Eiropas Savienības ārējo – Krievijas un Baltkrievijas – robežu. Pierobeža ir Valsts robežsardzes darbības teritorija, kur noteiktie ierobežojumi būtiski neietekmē saimniecisko un citu darbību. Līdz 2 km platumam gar valsts ārējo robežu ir noteikta pierobežas josla, kur daļēji ir ierobežota personu pārvietošanās, kolektīvie pasākumi, celtniecība, ceļu infrastruktūras attīstība un saimnieciskā darbība. Veicot minētās darbības, ir jāsaņem saskaņojums no Valsts robežsardzes, bet vairākas aktivitātes ir aizliegtas. Robežas aizsardzības visstingrākās prasības ir valsts robežas joslā, kas gar ārējo robežu ir noteikta 12 m platumā, gar Igaunijas robežu – 6 m platumā, bet gar Lietuvas robežu – 5 m platumā. Tā kalpo robežas demarkācijai un apsardzībai. Valsts robežas josla var kļūt par būtisku apgrūtinājumu blīvas apbūves gadījumā – tas vairāk attiecas uz Valku, mazāk uz Ainažiem. Pierobeža kā attīstības un plānošanas telpa ir atšķirīga no aizsardzības funkcijas. Atšķirībā no normatīvi noteiktās teritorijas pierobeža kā attīstības telpa nav saistāma tikai ar Austrumu pierobežu vai noteiktu pašvaldību teritoriju kopumu. Līdzīgi kā piekrastes gadījumā, robežas ietekme uz telpu var nesasniegt vai gluži pretēji – pārsniegt tās. Robežas aizsardzības funkcijas veido pamatu * Latvijas Republikas valsts robežas likums, stājās spēkā 16.12.2009. ** 27.07.2010. MK noteikumi Nr. 674 „Noteikumi par Latvijas Republikas valsts robežas joslu, pierobežas joslu un pierobežu, kā arī pierobežas, pierobežas joslas un valsts robežas joslas norādījuma zīmju un informatīvo norāžu paraugiem un to uzstādīšanas kārtību“. *** Stājās spēkā 21.03.2012.

robežas pārejamībai, kas, savukārt, ietekmē apkārtējo teritoriju. Valsts iekšējās robežas – ar Igauniju un Lietuvu – atstāj mazāku iespaidu, jo tās ir brīvi pārvaramas – nav kontroles, muitas, apsardzes, tās var tikt pielīdzinātas jebkurai citai administratīvai robežai. Neapšaubāmi, atrašanās valsts perifērijā nosaka ietekmi arī uz šīm pierobežas teritorijām. Valsts ārējā robeža ir apsargāta, pastāv preču un personu kustības kontrole, ir noteiktas konkrētas vietas – robežšķērsošanas un robežpārejas punkti, caur kuriem ir iespēja šķērsot robežu. Robežas šķērsošanas vietas veido apkārtējo telpu, kur ir būtiska iedzīvotāju pārrobežu migrācija, preču pārrobežu plūsmas, kas Latvijā ir maz pētītas. Valsts iekšējās robežas gadījumā lielāka ietekme uz pierobežas attīstību ir teritorijas marginālajam novietojumam, un kaimiņvalsts teritorijas sociālekonomiskās atšķirības to ietekmē mazāk, turpretī valsts ārējās robežas gadījumā abi faktori summējas un var radīt būtisku ietekmi, kas gan ne vienmēr vērtējama negatīvi. Valsts robeža rada specifiskus, t. sk. ierobežojošus apstākļus, kas vienlaikus ir arī veicinošu faktoru kopums atšķirīgu ekonomisko, kultūras un sociālo telpu savienošanā un veido funkcionāli atšķirīgu attīstības situāciju plašākā teritoriju lokā. Tie ir priekšnoteikumi pierobežas kā specifiska attīstības potenciāla izmantošanai, kas gan var izpausties tikai mērķtiecīgas valsts reģionālās politikas gadījumā. Nozīmīgs pierobežas attīstības priekšnoteikums ir pārrobežu starptautiskā sadarbība, kas palielina iespējas īstenot apjomīgus attīstības projektus, mazināt sociālo plaisu starp dažādu valstu pierobežas teritorijām, veicināt pierobežā dzīvojošo ekonomiskos un sociālos kontaktus, tādējādi uzlabojot savstarpējo uzticību un drošību.

Pierobežas reģions Šajā pārskatā pierobeža tiek skatīta kā attīstības plānošanas teritorija. Šeit var runāt par pierobežas reģionu – nosacītu teritoriju robežtelpas īpatnību analizēšanai, ar pierobežas reģionu saprotot teritoriju gan valsts iekšējās, gan ārējās robežas tuvumā, kas balstīta uz esošo valsts ārējo robežu normatīvo regulējumu un – valsts iekšējās robežas gadījumā – uz bijušo robežas regulējumu, saglabājot šo teritoriju analīzes pārmantojamību (sk. 86. attēlu). Pierobežā ietilpst 36 novadu pašvaldību teritorijas – vairumā gadījumu gan tā aptver tikai daļu no novadā ietilpstošajām teritoriālajām vienībām. Tieši ar valsts robežu – gan ārējo, gan iekšējo – saskaras 31 novada teritorija. Iedzīvotāju skaits pierobežas 36 novados 2012. gada sākumā bija 356,1 tūkst. (16,1 % no valsts iedzīvotāju kopskaita), platība – 26,7 tūkst. km² (41,3 % no valsts teritorijas). Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā kā reģionālās politikas mērķteritorija ir noteikta Austrumu pierobeža. Austrumu pierobeža ir gan Eiropas Savienības austrumu pierobežas areāls, gan arī virzienā no valsts robežas uz iekšzemi vērsts plašāks teritoriju loks, kas aptver aptuveni 80 % no Latgales plānošanas reģiona teritorijas un

86. attēls. Pierobežas pašvaldības.

71. tabula. Pierobežas novadu un Austrumu pierobežas vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. iekļauj arī Vidzemes reģiona Alūksnes novadu. Austrumu pierobežā ietilpst 14 novadu teritorijas un divas republikas pilsētas – Daugavpils un Rēzekne (sk. 87. attēlu). Pārskatā atsevišķi tiek raksturota pierobeža kā visai valsts sauszemes robežai piegulošo teritoriju kopums un * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

Austrumu pierobeža. Lai gan pierobežā, kā jau minēts, visbiežāk ietilpst tikai atsevišķas novadu teritoriālās vienības (pilsētas un pagasti), teritoriju raksturošana un salīdzināšana veikta novadu griezumā, proti, pierobežā iekļaujot visu novada teritoriju – vairums statistikas datu ir pieejami tikai par novadu teritorijām kā vienotu veselumu. Pierobežas novadu attīstību raksturojošie vidējie rādītāji, salīdzinot gan ar Latvijas, gan ar novadu vidējiem,

87. attēls. Latvijas ārējā robeža un Austrumu pierobeža. kopumā ir jūtami zemāki. Demogrāfiskā slodze ir viens no rādītājiem, kurš pierobežas novadiem uzrāda it kā labvēlīgāku situāciju, taču atšķirīga iedzīvotāju vecumstruktūra – mazāks bērnu un jauniešu īpatsvars un lielāks pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars – realitātē liecina par pretējo. Iedzīvotāju skaits pierobežā ir samazinājies ievērojami straujāk nekā vidēji valstī un visos novados. Pierobežas novadu teritorijas raksturo zems infrastruktūras, t. sk. ceļu kvalitātes līmenis, nepietiekams

sabiedriskā transporta nodrošinājums, kas ietekmē teritoriju sasniedzamību, līdz ar to palielina perifērijas efektu un sekmē pierobežas teritoriju iztukšošanos. Salīdzinot sociālekonomiskos rādītājus, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos un komercdarbības aktivitāte pierobežas novados ievērojami atpaliek no visu novadu un Latvijas vidējā rādītāja, savukārt bezdarba līmenis ir būtiski augstāks (sk. 71. tabulu).

Vienlaikus starp pierobežas teritorijām pastāv visai lielas atšķirības. Eiropas Savienības valstu pierobežas teritorijās nav tik izteikta nomales efekta kā tas izpaužas Krievijas un Baltkrievijas pierobežā. Tas daļēji ir izskaidrojams ar pierobežas atšķirīgo novietojumu attiecībā pret Rīgu. Bauskas un Jelgavas novada ar Lietuvu robežojošās teritorijas atrodas valsts centrālajā daļā mazāk nekā 100 km attālumā no Rīgas un faktiski veido Rīgas aglomerācijas nomali. Valsts ārējā robeža ar Krieviju un Baltkrieviju atrodas 200–300 km attālumā no galvaspilsētas, un līdzīgā attālumā – vairāk nekā 250 km no Rīgas – atrodas valsts robeža ar Lietuvu Rucavas novadā, kur iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetā ir zemākie Kurzemes plānošanas reģionā un arī starp zemākajiem valstī. Kopumā Lietuvas un Igaunijas pierobeža gan atšķiras nenozīmīgi – demogrāfiskie rādītāji ir mazliet labāki Lietuvas pierobežā, sociālekonomiskie – Igaunijas pierobežā. Teritorijas novietojumu pierobežā vajadzētu kompensēt republikas pilsētu tuvumam. Ja pieņem, ka republikas pilsētas atstāj pozitīvu ietekmi uz marginālo pierobežas teritoriju, tad vistālāk no republikas pilsētām atrodas Latvijas ziemeļaustrumu daļa – Alūksnes un Viļakas novadi –, kā arī Saldus novada pierobežas pagasti, kur attālums pārsniedz 100 km. Tomēr attīstību vairāk par potenciāla novietojuma efektiem nosaka vietējo apstākļu kopums – atšķirīgā kultūrvēsturiskā telpa, ilglaicīgi veidotā iedzīvotāju pieredze un atšķirīgās tradīcijas.

Austrumu pierobeža Austrumu pierobežas iedzīvotāju kopējais skaits – ar Daugavpili un Rēzekni – 2012. gada sākumā bija 299,3 tūkst. jeb 13,5 % no valsts iedzīvotāju kopskaita, tikai Austrumu pierobežas 14 novados – 164,3 tūkst. jeb 7,4 %. Austrumu pierobežas teritoriju kopējā platība ir 13,4 tūkst. km² (20,8 % no valsts teritorijas). Austrumu pierobežas novadu grupā ietilpst Aglonas, Alūksnes, Baltinavas, Balvu, Ciblas, Dagdas, Daugavpils, Kārsavas, Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes, Rugāju, Viļakas un Zilupes novads. Alūksnes, Rēzeknes, Aglonas un Daugavpils novada teritorijas tikai daļēji ietilpst robežas aizsardzības noteiktajā pierobežā. Ekonomiskie un demogrāfiskie rādītāji pierobežā kopumā ir zemāki nekā novados vidēji, taču Austrumu pierobežas novados vidējie rādītāji ir vēl zemāki nekā caurmērā visā pierobežā. Austrumu pierobežas novadu iedzīvotāju blīvums vidēji ir par trešdaļu zemāks nekā novados vidēji un par divām trešdaļām zemāks nekā Latvijā vidēji. Austrumu pierobežas novadi ir teritoriju kategorija, kur, salīdzinot ar citām teritorijām Latvijā, laikā no 2007. gada sākuma līdz 2012. gada sākumam

iedzīvotāju skaits sarucis visstraujāk, turklāt tajās ir augsts iedzīvotāju īpatsvars virs darbspējas vecuma un zems iedzīvotāju īpatsvars līdz darbspējas vecumam. Tas raksturo nomales efekta situāciju, kādā atrodas šīs novadu grupas teritorijas. Austrumu pierobežas novadu pašvaldību iekasētais iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā bija 84 % no vidējā pierobežas novados, 62 % no novadu vidējā rādītāja un tikai 52 % no valstī vidēji iekasētā. Austrumu pierobežas novados ir izteikti mazs darbavietu skaits un augsts bezdarbs – bezdarba līmenis tur ir divas reizes augstāks nekā Latvijā vidēji, savukārt ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem – trīs reizes mazāks nekā vidēji Latvijā (sk. 8. tabulu). Austrumu pierobežas iekšējās atšķirības nosaka teritoriju lielums – pieci no 14 novadiem ir starp lielākajiem Latvijā pēc platības un arī pēc iedzīvotāju skaita, vienlaikus Baltinavas novads pēc iedzīvotāju skaita ir mazākais Latvijā (2012. gada sākumā – 1,3 tūkst. iedzīvotāju). Piecos novados iedzīvotāju blīvums nesasniedz 10 cilv./km², bet augstākais rādītājs ir Krāslavas novadā – 17,9 cilv./km², kas ir salīdzināms ar Latvijas novadu vidējo rādītāju. Novadu demogrāfiskos un sociālekonomiskos rādītājus pozitīvi ietekmē bijušie rajonu centri (Alūksne, Balvi, Ludza, Krāslava), kas vienlaikus liek pieņemt, ka novadu teritorijās ārpus šiem centriem rādītāji ir līdzvērtīgi blakus esošajiem novadiem bez reģionālās nozīmes attīstības centriem to sastāvā. Abas Austrumu pierobežā ietilpstošās republikas pilsētas – Daugavpils un Rēzekne – ir salīdzinoši daudz labākā ekonomiskajā situācijā nekā novadu teritorijas. Tomēr abas lielās Latgales pilsētas vāji pilda attīstības centru lomu un pēc vairākiem rādītājiem jūtami atpaliek gan no citām republikas pilsētām, gan arī no novadiem, kuru sastāvā ietilpst reģionālā līmeņa Latvijas pilsētas. Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetā 2011. gadā Daugavpilī bija tikai 64 % no republikas pilsētu un 75 % no Latvijas vidējiem rādītājiem. Rēzeknē tie bija nedaudz augstāki, bet arī nesasniedza minētos vidējos rādītājus. Arī pēc ekonomiskās aktivitātes līmeņa – ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaita uz 1000 iedzīvotājiem – Austrumu pierobežas lielās pilsētas atpaliek no republikas pilsētu un valsts vidējiem rādītājiem. Austrumu pierobeža lielā mērā ir Latgales plānošanas reģiona teritorija, kas pēc ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem kopumā maz atšķiras no Austrumu pierobežas teritorijas. 2012. gadā 29. maijā Ministru kabinets apstiprināja speciālu politiku Latgales plānošanas reģiona attīstības veicināšanai – Latgales reģiona rīcības plānu 2012.–2013. gadam.

Pilsētu un lauku teritorijas Teritoriju grupēšana Atkarībā no mērķa pilsētu un lauku nodalījums var atšķirties. Latvijā pieņemts skatīt pilsētas un laukus, balstoties uz to formālo statusu, bet vienlaikus pastāv arī citi lauku un pilsētu teritoriju nodalīšanas kritēriji – iedzīvotāju skaits, iedzīvotāju blīvums, saimnieciskā specializācija, loma telpiskajā organizācijā u. c. Pilsētu un lauku teritorijas var grupēt pēc to ietekmes uz apkārtējo teritoriju un to lomas teritorijas attīstības organizācijā: • republikas pilsētas (jeb nacionālā līmeņa attīstības centri, lielās pilsētas); • pilsētnovadi (jeb novadi, kuru sastāvā ietilpst pilsētas); • lauku novadi (jeb novadi, kuru sastāvā neietilpst pilsētas). Republikas pilsētas raksturo lielāka potenciālā ietekme, kas krietni pārsniedz to administratīvās robežas, veidojot plašas funkcionālās teritorijas, un ir raksturojamas ietekmes areālu kontekstā. Pēdējo divu minēto kategoriju noteikšanai ir nosacīts raksturs, jo pilsētas, kas ietilpst novados, neliecina par visa novada pilsētniecisko raksturu, līdzīgi kā lauku apvidi – par to lauksaimniecisko būtību. Šādu situāciju nosaka gan pašu pilsētu, gan lauku teritoriju funkcionālās atšķirības. Pierīgas lauku novadu pašvaldības, kam raksturīgas relatīvi lielas apdzīvotās vietas, ir daudz vairāk urbānas teritorijas nekā no Rīgas attāli novadi ar mazpilsētu to sastāvā. Lai raksturotu lielo pilsētu tiešo ietekmi uz apkārtni, ir izdalīta piepilsētas novadu pašvaldību grupa – novadi, kuri tieši piekļaujas republikas pilsētām. Nenoliedzami, arī šāda pieeja raksturo ietekmi, jo, kā jau minēts iepriekš, republikas pilsētu funkcionālās teritorijas nesakrīt ar novadu administratīvajām robežām. Īpaša loma Latvijas apdzīvojuma struktūrā ir reģionālajiem attīstības centriem, ko veido bijušie rajonu centri (bez republikas pilsētām), kā arī Līvāni, Sigulda un Smiltene. Izdalot novadus, kuru sastāvā ir šīs pilsētas, var analizēt teritorijas, kur pēc būtības iespējama augstāka attīstības potenciāla koncentrācija. Kā īpašas teritorijas skatāmas pēc iedzīvotāju skaita mazie novadi, kuros iedzīvotāju skaits nepārsniedz četrus piecus tūkstošus.

Pilsētas Pēc teritorijas statusa Latvijā ir 76 pilsētas, kurās saskaņā ar PMLP datiem 2012. gada sākumā dzīvoja 1,497 milj. jeb divas trešdaļas valsts iedzīvotāju. Teritoriju sadalījums pilsētu un lauku grupās gan ir formāls, jo atšķirīgs ir pašu pilsētu lielums un to saimniecisko un sabiedrisko attīstības centru loma. Latvijā var izdalīt vairākas pilsētu kategorijas: mazās pilsētas – ar iedzīvotāju skaitu līdz 5 tūkst., vidējās pilsētas – ar iedzīvotāju skaitu no 5 līdz 25–27 tūkst., lielās pilsētas – republikas pilsētas ar iedzīvotāju skaitu lielāku par 25 tūkst. un metropole – galvaspilsēta Rīga.

2012. gada sākumā trijās pilsētās – Durbē, Subatē un Ainažos – iedzīvotāju skaits nesasniedza vienu tūkstoti, bet 39 pilsētās tas bija robežās no viena līdz 5 tūkstošiem. 42 mazajās pilsētās kopā dzīvoja 94,0 tūkst. jeb 6,3 % no visiem pilsētu iedzīvotājiem un 4,2 % no visiem valsts iedzīvotājiem. Mazajām pilsētām ir būtiska lauku telpu organizējoša loma – tās ir vietējie pakalpojumu centri un darbavietu koncentrācijas vietas. 25 vidējās pilsētās – lielākā no tām ir Ogre (26,5 tūkst. iedzīvotāju) – 2012. gada sākumā dzīvoja 272,1 tūkst. jeb 18,2 % no visiem pilsētu iedzīvotājiem un 12,3 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa no vidējām pilsētām ir bijušie rajonu centri, un to loma ir pakalpojumu un darbavietu nodrošināšana salīdzinoši lielai apkārtnes teritorijai – bieži vairākiem novadiem. Ar dažiem izņēmumiem šīs pilsētas tiek pielīdzinātas reģionālās nozīmes attīstības centriem. Astoņās lielajās jeb republikas pilsētās kopējais iedzīvotāju skaits 2012. gada sākumā sasniedza 431,8 tūkst. jeb 28,9 % no visu pilsētu iedzīvotājiem un 19,5 % no valsts iedzīvotājiem. Lielās pilsētas savstarpēji arī ir atšķirīgas pēc lieluma un nozīmes, tomēr kopumā tās veido Latvijas policentriskās attīstības mugurkaulu, koncentrējot reģionāli un valstiski nozīmīgas funkcijas. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam šīm pilsētām ir piešķirts nacionālās nozīmes attīstības centra statuss. Latvijā ir viena metropole – galvaspilsēta, republikas pilsēta Rīga. 2012. gada sākumā Rīgā dzīvoja 699,2 tūkst. jeb 46,7 % no pilsētu iedzīvotājiem un 31,5 % no valsts iedzīvotājiem. Rīgai ir nacionāla un daudz plašāka – pārnacionāla loma, kas jau analizēta iepriekš. Republikas pilsētām raksturīgs krietni augstāks ekonomiskās aktivitātes līmenis nekā novadiem – individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem vairāk nekā divas reizes pārsniedz šī rādītāja vērtību gan pilsētnovados, gan lauku novados. Arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu un nodarbinātības rādītāji lielo pilsētu vidū ir jūtami augstāki nekā vidēji pārējās teritorijās. Republikas pilsētās novērojami salīdzinoši nelabvēlīgāki demogrāfiskie procesi – straujāka iedzīvotāju skaita samazināšanās, zemāks iedzīvotāju skaita līdz darbspējas vecumam un augstāks iedzīvotāju virs darbspējas vecuma īpatsvars (sk. 72. tabulu).

Novadu grupas Ar pilsētu attīstību ir saistīta apkārtējo lauku teritoriju vitalitāte, kopā veidojot ne tikai lielāku darbaspēka apjomu, bet arī nodrošinot lielāku publisko un komercpakalpojumu pieprasījumu un tirgu. Pilsētu un lauku teritoriju saistība ir būtiska arī kā saimnieciski teritoriālo klasteru veidošanās faktors pārtikas, mežsaimniecības, tūrisma un citos sektoros. Pilsētu lomu atšķirības veido plašs teritorijas attīstības apstākļu spektrs, radot dažādus pilsētu un lauku mijiedarbības areālus.

Latvijā pastāv vēsturiski izveidojies apdzīvojuma tīkls, kur apdzīvotās vietas ir funkcionāli saistītas gan ar saimnieciskajām, gan arī ar pakalpojumu saiknēm, kas īstenojas gan ekonomiskajā darbībā, gan arī iedzīvotāju ikdienas kustībā. Atkarībā no pilsētām piegulošo lauku teritoriju apdzīvojuma, saimnieciskā profila un iedzīvotāju aktivitātes telpas jeb darba/izglītības–māju–pakalpojumu izvietojuma struktūras veidojas atšķirības gan starp pašām pilsētām, gan arī to ietekmes areālos laukos, kurus var saukt par tieces areāliem. Katra pilsēta ap sevi veido noteiktu, bieži vien no citām pilsētām atšķirīgu tieces areālu. Darbaspēka un skolēnu/studentu svārstmigrācija, saimnieciskie un pakalpojumu sakari raksturo katru no šiem areāliem. Areāla plašumu un saikņu intensitāti ietekmē pilsētu lielums, satiksmes infrastruktūra, apdzīvojuma tīkla īpatnības, dabiskie šķēršļi u. c., bet galvenā nozīme ir iedzīvotāju mobilitātei. 72. tabula. Republikas pilsētu, pilsētnovadu un lauku novadu vidējie Pilsētnovadu grupu pārstāv 60 demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā*. novadu administratīvās teritorijas (63,5 % no valsts teritorijas un 33,6 % no valsts iedzīvotāju kopskaita 2012. gada sākuun Valdemārpils. Alojas, Ilūkstes, Salacgrīvas un Strenču mā), kur katrā no tām ir viena (55 novadi) vai vairākas novadā katrā ir pa divām pilsētām. Šajā grupā izceļami pilsētas (5 novadi). Pilsētām visbagātākais ir Talsu no18 novadi, kuru sastāvā ir kāda no bijušo rajonu admivads, kurā ietilpst četras pilsētas – Talsi, Sabile, Stende nistratīvo centru pilsētām.

88. attēls. Latvijas pašvaldību teritorijas pēc pilsētu piederības statusa. * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

Novadi, kuru sastāvā nav pilsētu, veido lauku novadu grupu – Latvijā kopskaitā ir 50 šādu novadu. Lauku novadu kopējā teritorija aizņem 35,4 % no valsts teritorijas un 2012. gada sākumā tajos dzīvoja 15,4 % valsts iedzīvotāju (sk. 88. attēlu). Atšķirības starp pilsētnovadiem un lauku novadiem kopumā ir salīdzinoši nelielas, īpaši pēc sociālekonomiskajiem rādītājiem – bezdarba līmeņa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem pašvaldību budžetos uz vienu iedzīvotāju un uzņēmumu skaita uz 1000 iedzīvotājiem. Lauku novados ir nedaudz labvēlīgāki demogrāfiskie rādītāji – iedzīvotāju kopskaitā ir lielāks bērnu un jauniešu īpatsvars un zemāks pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars, nedaudz lielāks darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars nosaka salīdzinoši zemāku demogrāfisko slodzi. Būtiskākas atšķirības starp pilsētnovadiem un lauku novadiem ir iedzīvotāju skaita izmaiņas rādītājā – pilsētnovados iedzīvotāju skaita sarukums ir daudz straujāks. Vienlaikus jāatzīmē, ka lauku novadu grupai pieder daudz republikas pilsētām piegulošo teritoriju, tai skaitā Pierīgas pašvaldības, kur ekonomiskā situācija lielā mērā saistīta ar šo pilsētu saimniecisko dzīvi. Tās ir teritorijas, kur uz pastāvīgu dzīvi ir apmetušies šo pašu pilsētu bijušie iedzīvotāji, līdz ar to šajās piepilsētu lauku teritorijās ir jūtami labvēlīgāki demogrāfiskie rādītāji un augstāki iedzīvotāju ienākumi, kas paceļ visu lauku novadu grupas rādītāju līmeni (sk. 72. tabulu). Būtisks ir novadu salīdzinājums, izdalot tos pēc sasaistes ar republikas pilsētām (piepilsētas novadi) un bijušo rajonu administratīvajiem centriem. Piepilsētas novadi – šajā kategorijā iekļauti novadi, kas tieši robežojas ar republikas pilsētām (izņemot Jūrmalu) – raksturo lielo pilsētu tiešo ietekmi, tomēr teritoriāli plašie novadi ļauj spriest tikai par šādas ietekmes atstāto iespaidu uz to vidējiem statis-

tikas rādītājiem, bet ne par pašu ietekmi. Proti, atkarībā no novietojuma pret republikas pilsētu atsevišķu novadā ietilpstošo pagastu un pilsētu rādītāji savstarpēji var krasi atšķirties. Tādēļ atšķirīgi interpretējami ir statistikas rādītāji Rīgas pilsētas robežteritorijās un ar citām republikas pilsētām robežojošās pašvaldībās. Pierīgā piepilsētas novadi ir teritoriāli nelieli un labi ataino Rīgas ietekmi, turpretī Ventspils, Jelgavas, Daugavpils vai Rēzeknes novada lielo pašvaldību gadījumā pilsētas ietekme nav tik izteikta. Bijušo rajonu administratīvie centri veido nākošo ietekmes areālu, kas atspoguļojas novadu rādītājos. Ņemot vērā bijušo rajonu centru novadu atšķirīgo teritoriālo lielumu un apveidu, pilsētu atšķirīgo novietojumu novadā, kaimiņnovadu teritoriju izvietojumu u. c. īpatnības, iegūstama atšķirīga teritoriālo datu aina. Piemēram, Cēsu novads pēc platības ir neliels, aptver Cēsu pilsētu un tikai vienu no četriem pilsētai piegulošajiem pagastiem – Vaives pagastu, tādēļ ir vairāk pilsētniecisks. Šajā gadījumā būtu jāņem vērā arī pilsētas ietekme ārpus sava novada robežām. Savukārt, piemēram, Gulbenes novads teritoriāli ir ļoti plašs, aptver visu bijušo rajonu un ir raksturojams kā vairāk lauciniecisks. Vienlaikus pilsēta nenoliedzami pozitīvi ietekmē kopējos novada rādītājus (sk. 89. attēlu). Piepilsētas novadus ne vien kopumā, bet arī gandrīz pēc visiem atsevišķajiem rādītājiem raksturo labvēlīgāka demogrāfiskā un sociālekonomiskā situācija nekā bijušo rajonu centru jeb Latvijas vidēji lielo pilsētu novadus. Šādu situāciju var skaidrot ar piepilsētas novadu piepilsētas raksturu, kur izpaužas lielo pilsētu ietekme uz apkārtni, veidojot piepilsētas telpu. Jādomā, ja izdalītu teritorijas zemākā statistiskā līmenī – pagastu teritoriālās vienībās – un no salīdzinājuma izslēgtu plašo piepilsētas novadu no republikas pilsētām attālinātos pagastus, atšķirības starp piepilsētas

89. attēls. Piepilsētas novadi un bijušo rajonu centru novadi.

un bijušo rajonu centru novadiem būtu vēl izteiktākas. Te gan jāpiebilst, ka arī bijušo rajonu centru novadi visbiežāk aptver plašas lauku teritorijas, kas pazemina kopējos rādītājus šajā teritoriālās analīzes grupā. Aplūkojot atsevišķus rādītājus, ar vislielākajām atšķirībām abu novadu grupu vidū izdalās iedzīvotāju skaita izmaiņas – bijušo rajonu centru novados piecu gadu laikā ir bijis straujāks iedzīvotāju skaita sarukums nekā valstī vidēji, savukārt piepilsētas novadi ir viena no retajām iespējamajām novadu kombinācijām, kur iedzīvotāju skaits ir palielinājies – to nodrošina Pierīgas novadi. Sociālekonomiskajos rādītājos piepilsētas novadus izceļ augstāks iedzīvotāju ienākumu līmenis, savukārt pēc bezdarba līmeņa un uzņēmumu skaita relatīvā rādītāja atšķirības starp abām novadu grupām nav tik izteiktas (sk. 73. tabulu).

pašvaldību izveidi, Latvijā ir saglabājušās pašvaldības ar nelielu iedzīvotāju skaitu. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums* gan nosaka 4000 iedzīvotāju slieksni novada pašvaldības izveidei, tomēr tas nav absolūts un pieļauj izņēmumus. Tāpēc viens kritērijs, pēc kura šajā pārskatā noteikta viena mazo novadu grupa, ir iedzīvotāju skaits līdz 4000, un attiecīgi veikta šīs novadu grupas analīze. Mazo novadu grupas noteikšanai var izmantot arī citu kritērija vērtību – 5000 iedzīvotāju. Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likums** pašvaldībām, mazākām par 5000 iedzīvotājiem, nosaka atšķirīgu vēlēšanu kārtību – šajās pašvaldībās vēlēšanās līdzās reģistrētām politiskām organizācijām (partijām) vai to apvienībām var kandidēt arī vēlētāju apvienības. Savukārt likums „Par pašvaldībām”*** pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu līdz 5000 pieļauj atšķirīgu izpildvaras organizēšanu – izpilddirektora pienākumus var pildīt domes priekšsēdētājs. Saskaņā ar PMLP datiem 2012. gada sākumā Latvijā bija 39 novadi, kuros iedzīvotāju skaits nepārsniedza 5000, bet no tiem 28 novados iedzīvotāju skaits bija mazāks par 4000 (sk. 90. attēlu). Jāpiebilst, ka, izmantojot 2011. gada tautas skaitīšanas provizoriskos datus, mazo novadu skaits ir lielāks. Mazās pašvaldības ir daudzveidīga novadu grupa. Tās ir izvietotas visos plānošanas reģionos, lai gan Rīgas reģionā ir tikai trīs šādi novadi (visos iedzīvotāju skaits ir mazāks par 4000), turpretī Vidzemes reģionā – 14 (t. sk. 10 novadi ar iedzīvotāju skaitu zem 4000). Kurzemes reģionā ir 9 mazie novadi (septiņos novados iedzīvotāju skaits ir mazāks par 4000), Zemgales reģionā – 7 (trijos novados iedzīvotāju skaits ir mazāks par 4000), bet Latgales reģionā – 6 (piecos novados iedzīvotāju skaits nesasniedz 4000). Demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji mazajos novados kopumā ir nelabvēlīgāki nekā vidēji visos novados – nozīmīgākās atšķirības ir izteikti straujāks iedzīvotāju skaita sarukuma temps, zemāks iedzīvotāju ienākumu līmenis un uzņēmumu īpatsvars, tomēr tas maz 73. tabula. Piepilsētas novadu un bijušo rajonu centru novadu saistāms ar novadu nelielo iedzīvotāju skaitu. vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas Noteicošie ir citi faktori, pirmkārt, jau ģeogrāgada laikā*. fiskais novietojums – lielākā daļa no mazajiem novadiem atrodas valsts perifērijā, tālu no Rīgas un visbiežāk arī attālināti no citiem nacionālās nozīmes Kopumā dati liecina par būtiskām attīstības līmeņa un pozitīvas dinamikas atšķirībām starp lielajām pilsētām attīstības centriem (sk. 74. tabulu). un pārējām Latvijas pilsētām, un to atstāto ietekmi uz Dažus mazos novadus (Sējas, Mālpils, Skrīveru noapkārtējo teritoriju attīstību. vadu), kuri ietilpst Rīgas metropoles areālā, raksturo salīdzinoši augsti attīstības rādītāji, vienlaikus pretējā polā atrodas, piemēram, Baltinavas, Rugāju, Zilupes, Mazie novadi Aglonas, Rucavas vai Ciblas novads, kas ir izteikti perifēri un pārsvarā – salīdzinot ar vidējiem rādītājiem valstī – ar Starp novadu grupas pašvaldībām īpašu vietu ieņem ļoti nelabvēlīgiem demogrāfiskajiem un sociālekonomispēc iedzīvotāju skaita mazākās pašvaldības. Lai gan adkajiem rādītājiem. ministratīvi teritoriālā reforma veicināja salīdzinoši lielu * Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

* Stājās spēkā 31.12.2008. ** Likuma aktuālā redakcija stājās spēkā 01.07.2009. *** Likuma aktuālā redakcija stājās spēkā 01.01.2012.

90. attēls. Mazie novadi*. Savstarpēji salīdzinot mazos novadus ar iedzīvotāju skaitu līdz 4000 un ar iedzīvotāju skaitu līdz 5000, atšķirības pamatrādītājos ir niecīgas un kopumā tendence par labu vienai vai otrai iedzīvotāju skaita robežšķirtnei grūti nosakāma. Mazajiem novadiem var būt atšķirīga atbalsta politika, ko nosaka to minētās īpatnības. Tomēr, lai pamatotu mazo novadu atbalsta politiku, papildus būtu analizējama mazo novadu funkcionālā veiktspēja.

74. tabula. Mazo novadu vidējie demogrāfiskie un sociālekonomiskie rādītāji un to izmaiņas gada laikā**.

* Saskaņā ar PMLP datiem par iedzīvotāju skaitu 01.01.2012. ** Aprēķini pēc PMLP, CSP, NVA un Valsts kases datiem.

VIII PAŠVALDĪBU FINANŠU RAKSTUROJUMS Pašvaldību budžeta kopapjoms Pašvaldību budžeta apjoms ir saistīts ar pašvaldību pārziņā nodoto kompetenci jeb tām uzticētajām funkcijām, uzdevumiem, veicamajiem pienākumiem. Eurostat dati liecina, ka Eiropas Savienībā 2010. gadā pašvaldību izdevumi veidoja vidēji 24,1 % no kopējiem valsts un pašvaldību izdevumiem. Ņemot vērā pašvaldību kompetences plašuma daudzveidību Eiropas valstīs, pašvaldību izdevumu īpatsvars bija robežās no nepilniem diviem procentiem Maltā līdz 64,4 % Dānijā, kur divu līmeņu pašvaldībām uzticēts ļoti plašs funkciju loks, to skaitā veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi. Latvijas pašvaldību izdevumu īpatsvars valsts konsolidētajā kopbudžetā bija virs vidējā Eiropas Savienībā* (sk. 91. attēlu).

un izdevumus iekļauj pamatbudžetā (atsevišķi no pamatbudžeta ir tikai ziedojumi un dāvinājumi), no 2011. gada šai praksei pievienojās arī Jūrmalas pilsētas un Ikšķiles novada pašvaldības. Optimāli būtu visām pašvaldībām vispār atteikties no pašvaldību speciālajiem budžetiem un visu budžeta informāciju iekļaut vienā budžeta pārskatā. Latvijā līdz 2008. gadam bija vērojams straujš pašvaldību budžeta ieņēmumu un izdevumu pieaugums. Pieauga gan budžeta ieņēmumu un izdevumu apjoms, gan arī pašvaldību konsolidētā budžeta īpatsvars valsts konsolidētajā kopbudžetā. Līdz ar ekonomikas lejupslīdi pašvaldību budžeta apjoms 2009. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ievērojami samazinājās, turklāt pašvaldību

91. attēls. Pašvaldību izdevumu īpatsvars valsts publiskā sektora izdevumos Eiropas Savienības dalībvalstīs 2010. gadā**. Pašvaldību budžeta rādītāji atspoguļo, kādi finanšu līdzekļi savu funkciju, pienākumu un brīvprātīgo iniciatīvu īstenošanai un attīstībai ir pašvaldību rīcībā un kādām jomām tie tiek izlietoti. Latvijā pašvaldību budžeti sastāv no pamatbudžeta un speciālā budžeta, ir arī atsevišķa ziedojumu un dāvinājumu daļa. Šāds sadalījums pastāv kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmās puses – jau ilgāku laiko to var vērtēt kā situācijai neatbilstošu, tas sarežģī analīzi un izvērtējumu, kā arī padara necaurspīdīgāku pašvaldību budžeta sistēmu kopumā. No 2010. gada Rīgas pilsētas pašvaldība vairs neizmanto speciālo budžetu, bet attiecīgos ieņēmumus

ieņēmumu un izdevumu samazinājums bija straujāks nekā valsts konsolidētā kopbudžeta samazinājums. 2010. gadā turpinājās pašvaldību budžeta ieņēmumu un izdevumu sarukšana, bet vairs ne tik strauji kā iepriekšējā gadā. 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, gan pašvaldību, gan valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumi un izdevumi palielinājās. Pašvaldību budžeta apjoms vēl nesasniedza 2007. gada līmeni, bet tas bija augstāks nekā 2006. gadā. Dati par pašvaldību konsolidētā budžeta dinamiku Latvijā pēdējos piecos gados redzami 75. un 76. tabulā. 2011. gadā pašvaldību konsolidētā budžeta ieņēmumi bija 1,354 miljardi latu – par 2,6 % vairāk nekā 2010. gadā*.

* Jāņem vērā, ka Eurostat aprēķini atšķiras no turpmāk veiktajiem aprēķiniem, izmantojot Valsts kases datus. ** Eurostat dati.

* Ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus.

Skatot un analizējot pašvaldību budžetu un tā apjoma izmaiņu tendences, jāņem vērā, ka budžeta apjomu ietekmē arī pašvaldību izvēlētais funkciju īstenošanas institucionālais ietvars. Pašvaldību kapitālsabiedrību ieņēmumi un izdevumi nav iekļauti pašvaldību budžeta pārskatos. Pašvaldībām pieejamo finanšu resursu apjoms ir viens no visvairāk diskutētajiem pašvaldību finanšu jautājumiem. Pašvaldību sektors kopumā pauž viedokli, ka pašvaldību finanšu resursi ir nepietiekami tām uzticēto un tiesību aktos regulēto 75. tabula. Valsts konsolidētā kopbudžeta un pašvaldību konsolidētā funkciju īstenošanai. Tai pašā laikā jāuzbudžeta ieņēmumi un izdevumi 2007.–2011. gadā*. sver, ka finanšu kapacitāte pašvaldībās ir ļoti atšķirīga. 77. tabulā dots pašvaldību pašvērtējumu apsekojumā* sniegtais pašvaldību vērtējums par to finansiālo stāvokli un finanšu līdzekļu pietiekamību. Kā redzams, divos izteiktas augšupejas gados (2007. un 2008. gads) apmēram trešā daļa pašvaldību savu finansiālo stāvokli vērtēja kā labu, mazāk nekā desmitā daļa – kā sliktu vai ļoti sliktu, un pārējās – kā apmierinošu. Līdz ar ekonomikas lejupslīdi un pašvaldību budžeta apjoma sarukšanu 2009. gadā ievērojami pasliktinājās arī pašvaldību vērtējums par savām finansēm – vairāk nekā puse (55,6 %) 76. tabula. Valsts konsolidētā kopbudžeta un pašvaldību to vērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu. 2010. gadā vērtējums uzlabojās, un 2011. gadā 17,7 % pašvaldību savu finankonsolidētā budžeta ieņēmumu un izdevumu dinamika siālo stāvokli vērtēja kā labu, 64,7 % – kā apmierinošu, 2007.–2011. gadā, % pret iepriekšējo gadu**. un 17,8 % – kā sliktu vai ļoti sliktu. Pašvaldību budžeta ieņēmumu īpatsvars valsts konsolidētajā kopbudžetā 2011. gadā samazinājās līdz 26,6 % – iepriekšējā gadā tas bija 28,7 %. Pašvaldību konsolidētā budžeta izdevumi 2011. gadā bija 1,394 miljardi latu jeb 25,2 % no valsts konsolidētā kopbudžeta – salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pašvaldību izdevumu īpatsvars palielinājās. Pašvaldību konsolidētā budžeta izdevumi parasti un arī 2011. gadā pārsniedza budžeta ieņēmumus, izņēmums bija tikai 2010. gads. 77. tabula. Pašvaldību finansiālā stāvokļa pašvērtējums, %**.

* Datu avoti: Gada pārskati par konsolidētā kopbudžeta izpildi. Par 2011. gadu – oficiālais mēneša pārskats (janvāris–decembris) par konsolidētā kopbudžeta izpildi (ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus). ** Aprēķini veikti pēc Gada pārskatu datiem par konsolidētā kopbudžeta izpildi. Par 2011. gadu – izmantoti oficiālā mēneša pārskata (janvāris– decembris) par konsolidētā kopbudžeta izpildi (ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus) dati.

* Kopš 2005. gada CSP veic pašvaldību pašvērtējuma apsekojumu, kura aptaujās piedalās visas pašvaldības. ** Latvijas vietējo pašvaldību darbība to vadītāju vērtējumā. Rīga: CSP. 2011.

Pašvaldību budžeta ieņēmumi 2011. gadā pašvaldību konsolidētā kopbudžeta ieņēmumu apjoms bija 1351,20 milj. latu. Pašvaldību pamatbudžeta bruto ieņēmumi bija 1415,44 milj. latu*, pamatbudžeta neto ieņēmumi – 1324,92 milj. latu, kas ir vairāk nekā 2010. gadā. Starpība starp bruto un neto ir saistīta ar norēķiniem starp pašvaldībām un pašvaldību iemaksu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Pašvaldību speciālā budžeta bruto ieņēmumi 2011. gadā bija 26,59 milj. latu, neto – 26,29 milj. latu. 2011. gadā atsevišķu speciālo budžetu vairs nelietoja Rīgas pilsētas, Jūrmalas pilsētas un Ikšķiles novada pašvaldības (sk. 78. tabulu).

transfertu īpatsvars pamatbudžetu ieņēmumos samazinājās). Maksas pakalpojumi un citi pašu ieņēmumi veidoja 6,2 %, nenodokļu ieņēmumi – 3,1 % no pašvaldību ieņēmumiem. Katras pašvaldības finanšu autonomijas, stabilitātes un rīcībspējas līmeni raksturo nodokļu ieņēmumi, kas veido lielāko daļu no pašvaldību pamatbudžetu kopapjoma. Latvijā visi nodokļi ir valsts nodokļi*, un neviens nodoklis nav noteikts kā pašvaldības nodoklis. Pašvaldību budžetos tiek ieskaitīti atskaitījumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nekustamā īpašuma nodokļa, izložu un azartspēļu nodokļa un dabas resursu nodokļa. 2011. gadā nodokļu ieņēmumu apjoms pašvaldību pamatbudžetā bija 764,0 milj. latu, kas ir par 4,8 % vairāk nekā 2010. gadā (729,2 milj. latu). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldību budžetā ir apjoma ziņā lielākie un tie 2011. gadā bija augstāki nekā iepriekšējā gadā – 78. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta, speciālā budžeta un konsolidētā attiecīgi 2011. gadā iedzīvotāju iebudžeta ieņēmumi 2009.–2011. gadā**. nākuma nodokļa ieņēmumi bija 649,45 milj. latu, bet 2010. gadā – Apskatot pašvaldību budžeta ieņēmumus, redzams, 635,59 milj. latu. Jāņem vērā, ka 2010. gadā pašvaldību ka 2011. gadā pēc apjoma lielākie pamatbudžeta ieņēbudžetā ieskaitāmā iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa mumi bija Rīgas pilsētai (459,70 milj. latu), tai sekoja bija 80 %, bet 2011. gadā – 82 %. Daugavpils pilsēta (59,80 milj. latu), bet starp novadiem Arī nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi lielākie ieņēmumi bija Ogres novadam (30,10 milj. latu), 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājās savukārt mazākie – Alsungas novadam (0,91 milj. latu). par 23 %. Attiecīgi 2011. gadā nekustamā īpašuma noSpeciālo budžetu apjoms 2011. gadā bija robežās no dokļa ieņēmumi bija 110,19 milj. latu, bet 2010. gadā – 2,41 milj. latu (Liepāja) līdz 15,7 tūkst. latu (Mērsraga 89,66 milj. latu. No 2010. gada ar nodokli tiek apliktas arī novads). Pārskata 3. pielikumā doti pašvaldību budžeta ieņēmumu rādītāji visās 119 pašvaldībās 2011. gadā. Pašvaldību budžeta pārskatos ieņēmumu pamata grupas atbilstoši budžeta ieņēmumu klasifikācijai ir nodokļu ieņēmumi, nenodokļu ieņēmumi, saņemtie maksājumi, maksas pakalpojumi un citi pašu ieņēmumi, kā arī ārvalstu finanšu palīdzība un transferti (valsts budžeta transferti un pašvaldību transferti). 79. tabulā atspoguļoti pašvaldību pamatbudžeta ieņēmumi sadalījumā pa pārskatu pamata grupām (bez konsolidācijas). Pašvaldību ieņēmumu lielāko apjomu 2011. gadā veidoja nodokļu ieņēmumi – 54,0 %, 79. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta ieņēmumi 2010. un nākamā lielākā ieņēmumu grupa bija transferti – 2011. gadā**. 36,6 % (salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 2011. gadā * Bruto summā ieskaitīti arī pašvaldību transferti un ieņēmumi no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, kur lielāko daļu iemaksu veic pašvaldības. ** Datu avoti: Gada pārskati par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi – pašvaldību konsolidētā budžeta izpilde 2009. un 2010. gadā (ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus). Par 2011. gadu – oficiālais mēneša pārskats (janvāris–decembris) par pašvaldību konsolidētā budžeta izpildi (bez ziedojumiem un dāvinājumiem).

* Likums „Par nodokļiem un nodevām”, pieņemts 02.02.1995. ** Datu avoti: Gada pārskats par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi 2010. gadā. 2011. gads – oficiālais mēneša pārskats (janvāris–decembris) par pašvaldību pamatbudžeta izpildi (8. tabula). Pēc pārskatu datiem veiktie aprēķini.

dzīvojamās mājas. Jāatzīmē, ka no 2008. līdz 2011. gadam (ieskaitot) bija noteikta nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu palielinājuma maksimālā robeža (25 % no iepriekšējā gada, ja nav mainīts zemes lietošanas mērķis), bet kopš 2012. gada lēmums par to, vai izmantot šādu palielinājuma ierobežojumu vai ne, ir katras pašvaldības ziņā. 80. tabula. Kopējie nodokļu ieņēmumi pašvaldību Izložu un azartspēļu nodokļa ieņēmumu apjoms budžetos 2009.–2011. gadā*. pašvaldību budžetos ir salīdzinoši neliels, turklāt tas ir vairāk raksturīgs pilsētu pašvaldībām, un ir virk ne pašvaldību, kur šī nodokļa ieņēmumu vispār nav. 2011. gadā izložu un azartspēļu nodokļa ieņēmumi bija 3,84 milj. latu. Arī dabas resursu nodokļa ieņēmumu apjoms pašvaldību budžetos ir mazs. Dabas resursu nodoklis līdz 2010. gadam tika ieskaitīts tikai speciālajā budžetā, bet kopš 2010. gada pašvaldības, kas atteikušās no speciālā budžeta, to ieskaita pamatbudžetā, savukārt pārējās to tāpat kā iepriekš ieskaita speciālajā budžetā. Līdz ar to, lai apzinātu kopējos visu pašvaldību ieņēmumus no dabas resursu nodokļa, jāskatās gan pārskats par pašvaldību speciālā budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, gan pārskats par pamatbudžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Dabas resursu nodokļa ieņēmu81. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta apjoms un mi 2011. gadā bija 4,72 milj. latu, no tiem 4,19 milj. latu nodokļu ieņēmumi sadalījumā pa plānošanas reģioniem speciālajā budžetā un 525,6 tūkst. latu – pamatbudžetā 2011. gadā**. (sk. 80. tabulu). Ievērojamās atšķirības starp pašvaldību sociālekonomiskās attīstības līmeni ir cēlonis lielām atšķirībām starp pašvaldību nodokļu ieņēmumiem. 2011. gadā nodokļu ieņēmumu īpatsvars pašvaldības pamatbudžetā bija robežās no 18,7 % (Aglonas novads) līdz 84,8 % (Mārupes novads), bet, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, nodokļu ieņēmumi pašvaldības pamatbudžetā bija robežās no Ls 131 (Riebiņu novads) līdz Ls 572 (Mārupes novads). Šīs atšķirības uzskatāmi atspoguļotas 92. attēlā. 2011. gadā plānošanas reģionu vidū augstākie nodokļu ieņēmumi pašvaldībās – ievērojami augstāki nekā pārējos reģionos – bija Rīgas reģionā, bet izteikti zemākie – Latgales reģionā. 82. tabula. Transferti pašvaldību pamatbudžeta ieņēmumos Vidējie pašvaldību nodokļu ieņēmumi uz vie2010. un 2011. gadā***. nu iedzīvotāju Rīgas reģionā vairāk nekā divas reizes pārsniedza šo rādītāju Latgales reģionā (sk. 81. tabulu). Aiz nodokļu ieņēmumiem nākamais lielākais ieņēmumu īpatsvars pašvaldību pamatbudžetos 2011. gadā bija transfertiem – 36,6 % jeb 518,73 milj. latu, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tas nedaudz saruka. Transfertu ietvaros lielāko daļu veidoja transferti no valsts budžeta * Datu avoti: Gada pārskati par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi – pārskati par pašvaldību (432,51 milj. latu, bez pašvaldību finanšu izlīdzināšanas pamatbudžeta izpildi un pašvaldību speciālā budžeta fonda), t. sk. mērķdotācijas un arī līdzekļi ES struktūrfondu izpildi. Par 2011. gadu – oficiālais mēneša pārskats projektu īstenošanai (125,84 milj. latu; sk. 82. tabulu*). * Valsts kases pārskatā „Pašvaldību pamatbudžeta ieņēmumi un izdevumi” pie ieņēmumu kategorijas „Valsts budžeta transferti” ir ieskaitīts viss PFIF, kura apjoma lielākā daļa pēc būtības nav valsts budžeta transferts, bet gan pašvaldību budžeta iemaksas. Šajā tabulā PFIF ir izdalīts no valsts budžeta transfertiem.

(janvāris–decembris) par pašvaldību pamatbudžeta izpildi un pašvaldību speciālā budžeta izpildi. ** A prēķini veikti, izmantojot datus no oficiālā mēneša pārskata (2011. gada janvāris–decembris) par pašvaldību pamatbudžeta izpildi. * ** Datu avoti: par 2010. gadu – Gada pārskats par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi, par 2011. gadu – oficiālais mēneša pārskats (janvāris– decembris) par pašvaldību pamatbudžeta izpildi (8. tabula). Pēc pārskatu datiem veiktie aprēķini.

92. attēls. Nodokļu ieņēmumi pašvaldību pamatbudžetā uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā*.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

100

2011. gadā transfertu īpatsvars pašvaldības pamatbudžeta ieņēmumos bija robežās no 12,9 % (Mārupes novads) līdz 77,7 % (Baltinavas novads), bet, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, transfertu lielums pašvaldības pamatbudžetā bija robežās no Ls 87 (Mārupes novads un Ķekavas novads) līdz Ls 728 (Aknīstes novads). Transfertu ieņēmumu aprēķini uz vienu iedzīvotāju norāda, ka caurmērā mazākie tie bija Rīgas reģionā, bet lielākie – Latgales un Vidzemes reģionā (sk. 93. attēlu).

93. attēls. Pašvaldību pamatbudžeta vidējie transfertu ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2011. gadā*.

Pašvaldību finanšu izlīdzināšana Tā kā Latvijā starp pašvaldību finanšu kapacitāti pastāv ievērojamas atšķirības, jau kopš 1995. gada tiek veikta pašvaldību finanšu izlīdzināšana. Eiropas Padomes rekomendācijas par pašvaldību finanšu resursiem cita starpā pauž, ka finanšu izlīdzināšana ir priekšnosacījums ekonomiskās stabilitātes un līdzsvarotas, ilgtspējīgas reģionālās attīstības politikas īstenošanas panākumiem*. Latvijā pašvaldību finanšu izlīdzināšanu pamatoti var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajiem reģionālās attīstības instrumentiem, kas vērsta uz nelabvēlīgo atšķirību samazināšanu starp pašvaldībām. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanā ņemti vērā gan atšķirīgie nodokļu ieņēmumi pašvaldību budžetos, gan arī atšķirīgās izdevumu vajadzības, ko nosaka iedzīvotāju vecumstruktūra. Esošo pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu regulē 1998. gadā pieņemtais likums „Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu”, kam 2009. gadā veikti grozījumi, lai finanšu izlīdzināšanu piemērotu reformētajai pašvaldību sistēmai. Pašvaldību finanšu izlīdzināšana tiek īstenota caur pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu (PFIF), kura līdzekļus veido pašvaldību iemaksas un valsts budžeta dotācija. Lai gan kopumā PFIF apjoms veido apmēram 5–6 % no visu pašvaldību pamatbudžeta ieņēmumiem un galvenās iemaksu veicējas ir pašas pašvaldības, lielai daļai pašvaldību šis ir viens no nozīmīgākajiem ieņēmumu avotiem. Kopš 2010. gada likums „Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” paredz iespēju Finanšu ministrijai noteikt papildu dotāciju no valsts budžeta tām pašvaldībām, kurām ir zemākie finanšu ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pēc izlīdzināšanas. Turklāt kopš 2010. gada likums nosaka speciālu mērķdotāciju pašvaldībām par bērniem bērnunamos, kas tur ievietoti līdz 1998. gadam, un iemītniekiem veco ļaužu pansionātos un centros, kas tur * Council of Europe, “Recommendation Rec (2005) 1 of the Committee of Ministers to Member States on the Financial Resources of Local and Regional Authorities”, January 19, 2005.

ievietoti līdz 1998. gadam, jo līdz likuma grozījumiem 2009. gadā to uzturēšanas finansēšana tika veikta caur pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu. Laika periodā no 1998. līdz 2008. gadam pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda apjoms no 27,1 milj. latu pieauga līdz 93,9 milj. latu, sasniedzot līdz šim lielāko apjomu. 2009. gadā fonda apjoms bija 77,5 milj. latu, 2010. gadā – 64,9 milj. latu, 2011. gadā – 71,2 milj. latu. Kopš 2010. gada likuma „Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” izpildei no valsts budžeta tiek atvēlēti papildu līdzekļi – 2010. gadā tie bija vēl 2,7 milj. latu (t. sk. 135 tūkst. latu Daugavpils pilsētas pašvaldībai kā pašvaldībai ar zemākajiem ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju pēc izlīdzināšanas) un 2011. gadā – vēl 7,6 milj. latu (t. sk. 5,7 milj. latu četrām pašvaldībām ar zemākajiem ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju pēc izlīdzināšanas; sk. 83. tabulu).

83. tabula. Līdzekļi likuma „Par pašvaldību finanšu izlīdzi nāšanu” normu īstenošanai 2007.–2012. gadā, milj. Ls**. * Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem. ** Datu avots: Valsts kase, ikgada MK noteikumi par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu un ikgada likums par valsts budžetu. 2012. gads – plānotie līdzekļi atbilstoši 27.12.2011. MK noteikumiem Nr. 1030 „Noteikumi par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumiem un to sadales kārtību 2012. gadā”.

101

94. attēls. Pašvaldību iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā uz vienu iedzīvotāju, dotācijas no fonda uz vienu iedzīvotāju vai pašvaldību neitrālā pozīcija 2011. gadā*.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

102

2011. gadā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķini tika iekļauti saskaņā ar likumu pieņemtajos 2010. gada 21. decembra MK noteikumos Nr. 1180 „Noteikumi par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumiem un to sadales kārtību 2011. gadā”. Saskaņā ar noteikumiem PFIF apjoms sākotnēji bija plānots 66,8 milj. latu – no valsts budžeta bija paredzēta 7,9 milj. latu dotācija, pašvaldību iemaksas finanšu izlīdzināšanas fondā bija plānotas 58,9 milj. latu apmērā. Tā kā 2011. gadā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu faktiskā izpilde bija virs sākotnēji plānotā, pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda apjoms bija lielāks nekā noteikumos noteikts. Tas sasniedza 71,2 milj. latu, kur 63,3 milj. latu iemaksāja pašvaldības. No valsts budžeta izlīdzināšanas mērķiem papildus tika atvēlēti 5,7 milj. latu dotācijām četrām republikas pilsētām ar zemākajiem ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju pēc izlīdzināšanas. Iepriekš, 2010. gadā, bija otrādi – faktiskais PFIF apjoms bija mazāks nekā MK noteikumos noteiktais, jo pašvaldības iemaksas fondā veica atbilstoši faktiskajai iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu izpildei. Šī pārskata 4. pielikumā doti pašvaldību finanšu izlīdzināšanas rādītāji pašvaldību griezumā 2011. gadā. Kā datu avots izmantots Valsts kases pārskats par valsts budžeta norēķiniem ar pašvaldību budžetiem (2011. gada janvāris–decembris un 2012. gada janvārī veiktie finanšu izlīdzināšanas maksājumi par 2011. gadu). Aprēķinos ietverta gan dotācija no PFIF, gan arī papildu dotācija no valsts budžeta. Jāņem vērā, ka šajā analīzē izmantota VRAA lietotā pieeja dažādu rādītāju, t. sk. teritorijas attīstības indeksu, aprēķinos un analīzē izmantot iespējami jaunākos datus – attiecīgi, veicot aprēķinus par finanšu izlīdzināšanas rādītājiem uz vienu iedzīvotāju, izmantoti jaunākie dati par iedzīvotāju skaitu, proti, PMLP dati 2012. gada 1. janvārī. Tāpēc šie analīzes dati par faktisko situāciju atšķiras no MK noteikumos noteiktajiem izlīdzināšanas rādītājiem, kas balstās uz nodokļu ieņēmumu prognozi un uz iedzīvotāju skaitu 2011. gada 1. janvārī. 2011. gadā iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā veica 18 pašvaldības, t. sk. piecas republikas pilsētas. Neitrālas jeb tās, kas ne maksā, ne saņem dotāciju, bija desmit pašvaldības, bet 91 pašvaldība no fonda saņēma dotāciju. 94. attēlā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas rādītāji uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā atspoguļoti kartē. Galvenais PFIF donors ir Rīgas pilsētas pašvaldība: 2011. gadā tās iemaksa fondā bija 48,4 milj. latu, kas ir Ls 69 uz vienu rīdzinieku. Starp novadiem lielāko iemaksu veica Ķekavas novads – 1,5 milj. latu (Ls 56 uz vienu iedzīvotāju). Savukārt, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, lielākā iemaksa fondā bija no Garkalnes novada – Ls 99 uz vienu iedzīvotāju. Lielāko dotācijas apjomu no fonda saņēma Daugavpils pilsēta – 5,6 milj. latu (Ls 56 uz vienu iedzīvotāju), kam sekoja Rēzeknes novads – 4,7 milj. latu (Ls 150 uz vienu iedzīvotāju), bet, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, lielākā dotācija bija Riebiņu novadam – Ls 183. Riebiņu novadā bija arī lielākais PFIF dotācijas īpatsvars pašvaldības ieņēmumos – 37 %. Finanšu izlīdzināšanas datu apkopojums pa plānošanas reģioniem norāda, ka summāri (saskaitot iemaksas un saņemtās dotācijas) 2011. gadā Rīgas plānošanas reģions

vairāk veica iemaksas fondā nekā saņēma no fonda, savukārt pārējie četri reģioni vairāk saņēma dotācijās nekā veica iemaksas (sk. 84. tabulu). Latgales plānošanas reģionā neviena pašvaldība neveica iemaksas PFIF. Vērojama cieša sakarība starp plānošanas reģiona summāri saņemto dotāciju uz vienu iedzīvotāju un teritorijas attīstības līmeņa indeksu – jo zemāks indekss, jo lielāka saņemtā dotācija no PFIF (sk. 95. attēlu).

84. tabula. Iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā un dotācijas no fonda (ieskaitot papildu dotāciju) 2011. gadā sadalījumā pa plānošanas reģioniem*.

95. attēls. Plānošanas reģionu teritorijas attīstības līmeņa indekss (pēc 2011. gada datiem) un pašvaldību kopējā iemaksa/dotācija pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā*. 2012. gadā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķini iekļauti 2011. gada 27. decembra MK noteikumos Nr. 1030 „Noteikumi par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumiem un to sadales kārtību 2012. gadā”. Saskaņā ar tiem 2012. gadā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumi plānoti 69,50 milj. latu apmērā, ko veido dotācija no valsts budžeta (8,45 milj. latu) un pašvaldību iemaksas fondā (61,05 milj. latu). 2012. gadā 18 pašvaldības veic iemaksas PFIF, t. sk. piecas republikas pilsētas. Saskaņā ar likumu „Par valsts budžetu 2012. gadam” likumā „Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” paredzētajai * Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

103

papildu dotācijai no valsts budžeta plānoti 5,7 milj. latu, un 1,4 milj. latu mērķdotācijai par bērniem bērnu namos, kas tur ievietoti līdz 1998. gadam, un par iemītniekiem pansionātos, kas tur ievietoti līdz 1998. gadam. Tātad kopā finanšu izlīdzināšanas likuma normu izpildei no valsts budžeta 2012. gadā plānoti 15,5 milj. latu, kas ir tāds pats apjoms kā 2011. gadā.

Jau vairākus gadus pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas pilnveidošana ir valdības dienas kārtībā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai kā par pašvaldību attīstību atbildīgajai iestādei sadarbībā ar Finanšu ministriju, pašvaldībām, ekspertiem un politiķiem jāvienojas un jāsagatavo priekšlikums un nepieciešamie tiesību aktu projekti jaunai pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmai.

Pašvaldību budžeta izdevumi 2011. gadā pašvaldību konsolidētā kopbudžeta izdevumu apjoms bija 1391,41 milj. latu. Pašvaldību pamatbudžeta bruto izdevumi bija 1448,93 milj. latu, pamatbudžeta neto izdevumi – 1364,87 milj. latu, pašvaldību speciālā budžeta bruto izdevumi – 26,78 milj. latu, bet neto – 21,35 milj. latu. 2011. gadā pašvaldību izdevumi bija lielāki nekā ieņēmumi (sk. 85. tabulu). Pašvaldību pamatbudžeta izdevumu analīze pēc ekonomiskās klasifikācijas liecina, ka 2011. gadā 76,7 % bija uzturēšanas izdevumi, t. sk. izdevumi atlīdzībai

87. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi pēc ekonomiskajām kategorijām 2011. gadā*.

Šī pārskata 5. pielikumā doti pašvaldību budžeta izdevumu pēc ekonomiskās klasifikācijas rādītāji visās 119 pašvaldībās. Jāpiezīmē, ka kapitālo izdevumu īpatsvars pašvaldību pamatbudžetos 2011. gadā bija robežās no 2,2 % (Auces novads) līdz 57,3 % 85. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta, speciālā budžeta un konsolidētā (Valkas novads). budžeta izdevumi 2009.–2011. gadā*. Apkopojot situāciju pa plānošanas reģioniem, redzams, ka 2011. gadā app amatbudžeta izdevumos (neto) bija 37,2 % jeb joma ziņā visvairāk kapitālo izdevumu pamatbudžetā bija 538,64 milj. latu. Salīdzinot ar 2010. gadu, izdevumi atRīgas reģionā (124,17 milj. latu), bet vismazāk – Zemgales līdzībai pašvaldību pamatbudžetā palielinājās par 3,5 %. reģionā (44,62 milj. latu), un tāda pati situācija bija arī 23,0 % pamatbudžeta izdevumu 2011. gadā bija kapitā2010. gadā. Lielākais kapitālo izdevumu īpatsvars pamatlie izdevumi – salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu kapitālo budžetā bija Latgales reģionā (30,7 %), mazākais – Rīgas izdevumu apjoms un arī īpatsvars palielinājās, kas saistīts reģionā (17,5 %), savukārt, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ar transfertu palielināšanos ES struktūrfondu finansēto lielākie kapitālie izdevumi bija Vidzemes reģionā (Ls 202) projektu īstenošanai (sk. 86. un 87. tabulu). un Latgales reģionā (Ls 201), bet mazākie – Rīgas reģionā (Ls 114; sk. 88. tabulu). Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi pēc funkcionālajām kategorijām norāda, kādi izdevumi pašvaldībām ir bijuši dažādās jomās un nozarēs. Dati par 2010. un 2011. gadu doti 89. un 90. tabulā. Jāņem vērā, ka šajos izdevumos ir iekļauti ne tikai izdevumi savām vajadzībām, bet arī pašvaldību iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pašvaldību izdevumi visās funkcionālajās kategorijās palielinājās. 86. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi pēc 2011. gadā pašvaldību pamatbudžeta lielākie izdevumi bija saistīti ar izglītību (38,1 %), taču šajos izdevumos ietilpst ekonomiskajām kategorijām 2010. gadā**. ne tikai izglītības iestāžu ēku uzturēšanas un saimnieciskie izdevumi, bet arī skolotāju algas, kuras finansē no valsts * Datu avoti: Gada pārskats par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi – pašvaldību konsolidētā budžeta budžeta mērķdotācijas. 2011. gadā otra lielākā izdevumu izpilde 2009. un 2010. gadā (ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus). Par 2011. gadu – oficiālais mēneša pārskats (janvāris–decembris) par pašvaldību konsolidētā budžeta izpildi (bez ziedojumiem un dāvinājumiem). ** Gada pārskata par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi – pārskata par pašvaldību pamatbudžeta izpildi dati.

104

* Aprēķini pēc 2011. gada oficiālā mēneša pārskata (janvāris–decembris) datiem par konsolidētā kopbudžeta izpildi – pārskats par pašvaldību pamatbudžeta izpildi (8. tabula).

88. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi pēc ekonomiskās klasifikācijas 2011. gadā sadalījumā pa plānošanas reģioniem*.

89. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi pēc funkcionālajām kategorijām 2010. gadā**.

90. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi pēc funkcionālajām kategorijām 2011. gadā***. * Aprēķini veikti, izmantojot datus no oficiālā mēneša pārskata (2011. gada janvāris–decembris) par pašvaldību pamatbudžeta izpildi. ** Gada pārskata par valsts konsolidētā kopbudžeta izpildi – pārskata dati par pašvaldību pamatbudžeta izpildi. *** Aprēķini pēc 2011. gada oficiālā mēneša pārskata (janvāris–decembris) datiem par konsolidētā kopbudžeta izpildi – pārskata par pašvaldību pamatbudžeta izpildi (8. tabula).

kategorija bija ekonomiskā darbība –16,5 % no pamatbudžeta izdevumiem (te ietilpst arī transporta un transporta infrastruktūras izdevumi), trešā lielākā kategorija – vispārējie valdības dienesti – 12,6 %. Jāpiebilst, ka šajā kategorijā iekļautas arī pašvaldību veiktās iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā un procentu maksājumi par aizņēmumiem, kuri vairumā gadījumu būtu attiecināmi uz kādu citu funkciju izdevumiem. Ja no izdevumiem vispārējiem valdības dienestiem atskaita iemaksas finanšu izlīdzināšanas fondā un procentu maksājumus, tad to īpatsvars veido 6,1 % no pamatbudžeta izdevumiem. Izdevumi pašvaldības mājokļu un teritorijas apsaimniekošanai 2011. gadā veidoja 11,9 % no pamatbudžeta izdevumiem, sociālajai aizsardzībai – 10,4 %, atpūtai, kultūrai un reliģijai – 7,2 %, sabiedriskajai kārtībai un drošībai – 1,5 %, vides aizsardzībai – 1,4 %, veselībai – 0,4 %. Pašvaldību pašvērtējuma apsekojuma jaunākie, 2011. gada, rezultāti norāda – trešdaļa pašvaldību uzskata, ka tām nepietiek 91. tabula. Atbildes uz līdzekļu savu funkciju īstenošanai. Tomēr, sapašvaldību pašvērtējumu līdzinot ar iepriekšējo jautājumu „Vai pašvaldībai gadu, pašvaldību skaits, ir pietiekami finanšu līdzekļi kas uzskata, ka līdzekļu visu autonomo funkciju tam pietiek, palielināveikšanai?”, %*. jās. Ekonomiskās krīzes iespaidā, kad samazinājās pašvaldību rīcībā esošie resursi, pašvaldības ir kļuvušas nosacīti pieticīgākas un saprotošākas, jo 2011. gadā pašvaldību īpatsvars, kas uzskata, ka tām pietiek finanšu līdzekļu, kļuva lielāks nekā gados pirms ekonomiskās lejupslīdes un arī pirms administratīvi teritoriālās reformas noslēguma (sk. 91. tabulu). 6. pielikumā doti pašvaldību budžeta izdevumu pēc funkcionālās klasifikācijas rādītāji visās 119 pašvaldībās 2011. gadā. Šie dati atspoguļo gan katras pašvaldības absolūtos izdevumus pa funkcijām, gan izdevumus uz vienu iedzīvotāju, gan arī attiecīgās funkcijas izdevumu daļu no visiem izdevumiem. Tā, piemēram, koriģētie izdevumi vispārējiem valdības dienestiem (atskaitot iemaksas PFIF un procentu maksājumus) pašvaldībās svārstījās no Ls 18 uz vienu iedzīvotāju (Rīga, Mārupes novads) līdz Ls 210 uz vienu iedzīvotāju (Varakļānu novads, kam lielāki izdevumi šajā kategorijā skaidrojami ar novada domes un pagastu pārvalžu ēku rekonstrukcijas un energoefektivitātes paaugstināšanas darbiem, iegādātu autobusu, veiktiem zemes uzmērīšanas darbiem). Izdevumu valdības dienestiem (ar korekciju) īpatsvars budžeta izdevumos bija robežās no 2,7 % (Rīga) līdz 31,1 % (Varakļānu novads). Šajā pārskatā lielāka uzmanība tiks pievērsta pašvaldību izdevumiem izglītībai, kā arī sociālajiem pakalpojumiem un sociālajai palīdzībai. * Latvijas vietējo pašvaldību darbība to vadītāju vērtējumā. Rīga: CSP. 2011.

105

Izdevumi izglītībai Latvijā tradicionāli lielākā pašvaldību izdevumu kategorija ir izdevumi izglītībai. Pašvaldības saviem iedzīvotājiem nodrošina pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšanu, nodrošina pirmsskolas un skolas vecuma bērnus ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs, sniedz organizatorisku un finansiālu palīdzību ārpusskolas mācību un audzināšanas iestādēm. 2011. gadā pašvaldību pamatbudžeta izdevumi izglītībai bija 552,24 milj. latu jeb Ls 249 uz vienu iedzīvotāju, tie veidoja 38,1 % no visiem pamatbudžeta izdevumiem (vidēji 36,7 % republikas pilsētās un 39,6 % – novados). Šie izdevumi attiecas uz visu plašo izglītības funkcijas spektru – tie ietver gan uzturēšanas daļu, gan investīcijas izglītības infrastruktūrā, gan arī skolotāju algas, kurām līdzekļi tiek saņemti kā mērķdotācijas no valsts budžeta. 2011. gadā valsts budžeta mērķdotācijas pedagogu algām bija 166,88 milj. latu, kas veidoja 30,2 % no izdevumiem izglītībai. Pēc 2008. gada divus gadus pēc kārtas pašvaldību izdevumi izglītībai ievērojami samazinājās, bet 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, tie nedaudz pieauga (sk. 92. tabulu). Iepriekšējais izdevumu samazinājums bija saistīts gan ar skolēnu, gan skolu skaita samazināšanos, gan ar izmaiņām izglītības finansēšanā, to skaitā ar skolotāju algu samazināšanu.

94. tabula. Vispārizglītojošo dienas skolu, skolēnu un pedagogu skaits 2011./2012. mācību gadā sadalījumā pa plānošanas reģioniem*. 95. tabulā sadalījumā pa plānošanas reģioniem parādīti pašvaldību pamatbudžeta izdevumi izglītībai 2011. gadā. Rēķinot izdevumus izglītībai vidēji uz vienu iedzīvotāju, redzams, ka vismazākie tie bija Rīgas reģionā (Ls 236), bet vislielākie – Vidzemes reģionā (Ls 284). Jāatgādina, ka šeit iekļauti gan uzturēšanas, gan arī investīciju izdevumi.

92. tabula. Pašvaldību pamatbudžetu izdevumi izglītībai 2007.–2011. gadā*.

95. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi izglītībai sadalījumā pa plānošanas reģioniem 2011. gadā**.

2010./2011. mācību gadā Latvijā darbojās 830 vispārizglītojošās dienas skolas, t. sk. 793 pašvaldību skolas, bet 2011./2012. gadā – 814 vispārizglītojošās dienas skolas, t. sk. 775 pašvaldību skolas (sk. 93. tabulu). 2011./2012. gadā plānošanas reģionu griezumā vispārizglītojošajās dienas skolās uz vienu pedagogu bija 6–8 skolēni (sk. 94. tabulu).

93. tabula. Vispārizglītojošo dienas skolu, skolēnu un pedagogu skaits 2006./2007.–2011./2012. mācību gadā**.

Izglītībai paredzēto izdevumu apjoms pašvaldībās 2011. gadā bija robežās no 385,7 tūkst. latu Rucavas novadā līdz 9,83 milj. latu Rēzeknes novadā (novadu grupā), un no 5,57 milj. latu Jēkabpilī līdz 165,49 milj. latu Rīgā (republikas pilsētu grupā). Salīdzinot pamatbudžeta izdevumus izglītībai vidēji uz vienu iedzīvotāju, 2011. gadā tie bija robežās no Ls 137 Riebiņu novadā līdz Ls 558 Baltinavas novadā. Jāņem vērā, ka šajos rādītājos iekļautas arī investīcijas. Izglītības izdevumu īpatsvars pašvaldību pamatbudžeta kopējos izdevumos bija no 14,0 % Valkas novadā (pašvaldība, kur bija nozīmīgas investīcijas citās nozarēs) līdz 66,3 % Mālpils novadā. Mālpils novada pašvaldības pārziņā ir ne tikai pirmsskolas izglītības iestāde, vidusskola, internātpamatskola, mūzikas un mākslas skola, bet arī profesionālā vidusskola, turklāt veiktas arī investīcijas izglītības infrastruktūrā. Pārskata 7. pielikuma tabulā ir ietverti visu pašvaldību 2011. gada pamatbudžeta dati par izdevumiem izglītībai, bet 96. attēlā pašvaldību pamatbudžeta izdevumi izglītībai uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā atainoti kartē.

* Valsts kases dati. ** Izglītības un zinātnes ministrijas dati.

* Izglītības un zinātnes ministrijas dati. ** Valsts kases dati.

106

96. attēls. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi izglītībai uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā*.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

107

Pārskatā sniegtā 2011. gada pašvaldību budžeta analīze balstās uz mēneša pārskatiem (2011. gada decembris–janvāris), bet mēneša pārskatā nav norādīts izglītības izdevumu sīkāks sadalījums pa izglītības un izdevumu veidiem – to var redzēt tikai katras pašvaldības gada pārskatā. Piemēram, aplūkota situācija 2010. gadā pēc iedzīvotāju skaita lielākajā un mazākajā pašvaldībā – attiecīgi Rīgā un Baltinavas novadā. Rīgā no 145,14 milj. latu izglītības izdevumu 91,3 % bija uzturēšanas izdevumi un 8,7 % – kapitālie izdevumi,

55,4 % izdevumu bija vispārējai izglītībai, 27,0 % – pirmsskolas izglītības iestādēm, 13,9 % – interešu un profesionālas ievirzes izglītības iestādēm un 3,6 % – citam, t. sk. izglītības vadībai. Savukārt Baltinavas novadā izglītības izdevumu apjoms 2010. gadā bija 933,2 tūkst. latu, no tiem 79,6 % – uzturēšanas izdevumi, 20,4 % – kapitālie izdevumi. Baltinavas novadā vispārējai izglītībai no izglītības izdevumiem izlietoja 83,5 %, 13,7 % bija izdevumi interešu un profesionālas ievirzes izglītībai, bet 2,9 % – pirmsskolas izglītībai.

Izdevumi sociālajiem pakalpojumiem un sociālajai palīdzībai 2011. gadā pašvaldību pamatbudžeta izdevumi sociālās aizsardzības funkcionālajai kategorijai, kas ietver izdevumus gan sociālajiem pakalpojumiem, gan arī sociālajai palīdzībai jeb pabalstu sniegšanai, bija 151,08 milj. latu jeb Ls 68 uz vienu iedzīvotāju, un veidoja 10,4 % no kopējiem pamatbudžeta izdevumiem. Salīdzinot ar 2010. gadu, 2011. gadā izdevumi sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības vajadzībām palielinājās par 13,3 %. Šī izdevumu kategorija palielinājās arī iepriekšējos gados, jo vajadzība pēc sociālās palīdzības pieauga, lai gan kopumā pašvaldību izdevumi 2009. un 2010. gadā samazinājās. Republikas pilsētu grupā vidējie izdevumi sociālās aizsardzības funkcijai 2011. gadā bija Ls 74 uz vienu iedzīvotāju, novados – Ls 62 uz vienu iedzīvotāju. Pašvaldību izdevumu dati pēc ekonomiskās klasifikācijas liecina, ka 2011. gadā pašvaldību izdevumi sociālajiem pabalstiem no pašvaldību budžetiem kopā veidoja 90,16 milj. latu (2010. gadā – 83,76 milj. latu, 2009. gadā – 52,97 milj. latu) jeb vidēji Ls 41 uz vienu valsts iedzīvotāju un 6,6 % no pamatbudžeta izdevumiem. Republikas pilsētu grupā vidējie izdevumi pabalstiem bija Ls 43 uz vienu iedzīvotāju, novadu grupā – Ls 38 uz vienu iedzīvotāju. 96. tabulā uzskaitīti pašvaldību pamatbudžeta izdevumu rādītāji sociālajiem pabalstiem 2011. gadā sadalījumā pa plānošanas reģioniem. Lielākais pabalstu kopējais apjoms bija Rīgas plānošanas reģionā, jo tajā ir arī lielākais iedzīvotāju skaits. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, izdevumu

96. tabula. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi sociālajiem pabalstiem 2011. gadā sadalījumā pa plānošanas reģioniem*.

* Valsts kases dati.

108

apjoms sociālajiem pabalstiem Rīgas plānošanas reģionā palielinājās par 22 %, tas nedaudz – par nepilnu procentu – palielinājās arī Latgales reģionā, bet pārējos trijos reģionos pašvaldību izdevumi pabalstiem saruka. Vislielākais sociālo pabalstu apjoms uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā, tāpat kā 2010. gadā, bija Latgales reģionā, un arī sociālo pabalstu izdevumu īpatsvars pamatbudžetu izdevumos Latgalē bija visaugstākais, jo šajā reģionā vajadzība pēc pabalstiem ir vislielākā. Pārskata 8. pielikumā ir ietverti visu pašvaldību pamatbudžeta izdevumi sociālajai aizsardzībai (pēc funkcionālās klasifikācijas) un sociālajiem pabalstiem (pēc ekonomiskās klasifikācijas) 2011. gadā. Jāpiezīmē, ka ne visas pašvaldības visus sociālos pabalstus iekļauj budžeta izdevumu funkcionālajā kategorijā „Sociālā aizsardzība” – tie atkarībā no pabalsta rakstura tiek iekļauti arī izglītības, mājokļu apsaimniekošanas, veselības aprūpes sadaļā. Šajā jautājumā attiecībā uz izdevumu klasificēšanu ir vērojama nekonsekvence, tāpēc jau ne pirmo gadu veidojas situācija, ka dažām pašvaldībām izdevumi sociālajiem pabalstiem pārsniedz izdevumus sociālajai aizsardzībai. Salīdzinot pašvaldību sociālās aizsardzības (funkcionālā kategorija) vidējos izdevumus uz vienu iedzīvotāju, redzams, ka 2011. gadā tie bija robežās no Ls 11 Dundagas novadā līdz Ls 200 Krustpils novadā. Jāņem vērā, ka šeit ieskaitītas arī investīcijas. Saskaņā ar tiesību aktiem pašvaldībām obligāta ir divu sociālo pabalstu nodrošināšana – garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts un dzīvokļu pabalsts. Pārējos pabalstus nosaka pašas pašvaldības. Kopš 2009. gada oktobra Sociālās drošības tīkla stratēģijas ietvaros pašvaldības saņem valsts atbalstu, t. sk. daļēju kompensāciju par šo divu obligāto pabalstu maksājumiem. Valsts pašvaldībām atmaksā 50 % no pašvaldības izlietotajiem līdzekļiem GMI pabalstam un 20 % no izlietotajiem līdzekļiem dzīvokļu pabalstam. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumu sociālajiem pabalstiem salīdzinājums uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā parādīts 97. attēlā. Izdevumi pabalstiem pašvaldībās bija robežās no Ls 15 uz vienu iedzīvotāju Ķekavas novadā līdz Ls 86 uz vienu iedzīvotāju Rēzeknes novadā. Republikas pilsētu grupā lielākie pabalsti uz vienu iedzīvotāju bija Rēzeknē (Ls 59), mazākie – Jūrmalā (Ls 28). Sociālo pabalstu izdevumu īpatsvars pašvaldību pamatbudžeta izdevumos svārstījās amplitūdā no 1,5 % Ādažu novadā līdz 18,0 % Viļānu novadā.

97. attēls. Pašvaldību pamatbudžeta izdevumi sociālajiem pabalstiem uz vienu iedzīvotāju 2011. gadā*.

* Aprēķini pēc Valsts kases un PMLP datiem.

109

IX ES FONDU IEGULDĪJUMI LATVIJAS REĢIONOS Kopš Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, vieni no galvenajiem uz teritoriju attīstību vērstie līdzekļi ir ES piešķirtie resursi. Sevišķi nozīmīgi tie bija ekonomiskās krīzes un pēckrīzes laikā. Īstenojot ES reģionālo politiku, Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts izmanto ES sniegto finanšu palīdzību ekonomiskajai un sociālajai attīstībai. Galvenie finanšu instrumenti, kuru ietvaros Latvija saņem finanšu palīdzību, ir Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds (KF), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF). ERAF, ESF un KF vadību Latvijā nodrošina Finanšu ministrija. 2007.–2013. gada periodā tie tiek izmantoti saskaņā ar Valsts stratēģisko ietvardokumentu 2007.– 2013. gadam (VSID), kas nosaka kopējo ES fondu apguves stratēģiju. Lauksaimniecības un zivsaimniecības nozares

atbalstu 2007.–2013. gada periodā koordinē Zemkopības ministrija, administrējot ELFLA un EZF. ELFLA atbalstu nodrošina Lauku attīstības programmas 2007.–2013. gadam īstenošana, savukārt EZF atbalsts tiek realizēts saskaņā ar Rīcības programmu Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai 2007.–2013. gadam. Papildus ES fondu līdzekļiem minēto programmu ietvaros Latvija no Eiropas Savienības saņem finanšu līdzekļus arī dažādu Eiropas Kopienas iniciatīvu ietvaros, kā, piemēram, EQUAL, INTERREG u. c., kā arī piedalās dažādās citās ES finansētās programmās. Šīs nodaļas turpinājumā aplūkota ES fondu ieguldījumu situācija Latvijas reģionos VSID īstenošanas ietvaros laika posmā no 2007. gada līdz 2011. gada beigām, kā arī Zemkopības ministrijas pārziņā esošo divu programmu projektu sabiedriskais finansējums šajā pašā laika posmā.

ES fondu ieguldījumi reģionos VSID īstenošanas ietvaros Valsts stratēģiskais ietvardokuments 2007.–2013. gadam ir Latvijas līmeņa galvenais struktūrfondu un Kohēzijas fonda dokuments, kas nodrošina ES kohēzijas politikas sasaisti ar nacionālajām prioritātēm un pamato šo prioritāšu izvēli, kā arī nosaka fondu apguves stratēģiju, vadības ietvaru, nodrošina koordināciju starp darbības programmām un citiem finanšu instrumentiem. VSID ir sagatavots, ņemot vērā Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2013. gadam un Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā noteiktos mērķus un rīcības virzienus, kā arī, ievērojot Saeimas apstiprinātajā ilgtermiņa konceptuālajā dokumentā „Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā” noteikto*. VSID norādīts, ka 2007.–2013. gada perioda svarīgākais uzdevums, kas veicams ar struktūrfondu un Kohēzijas fonda palīdzību, ir radīt nepieciešamos priekšnoteikumus, kā arī tiešā veidā panākt izmaiņas, kas nodrošinātu zināšanu ietilpīgas ekonomikas veidošanos valstī. Līdz ar to šo fondu investīcijām lielāko uzsvaru paredzēts likt uz pasākumiem, kas attīsta zināšanas kā galveno izaugsmes resursu un veido labvēlīgus dzīves apstākļus cilvēkam kā šī resursa turētājam*. Lai sasniegtu šo mērķi, struktūrfondu un Kohēzijas fonda investīcijas ir plānotas atbilstoši trim tematiskām asīm – cilvēkresursu attīstība un to efektīva izmantošana, konkurētspējas palielināšana un virzība uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku, sabiedrisko pakalpojumu un infrastruktūras uzlabojumi kā priekš * Valsts stratēģiskā ietvardokumenta kopsavilkums.

110

noteikums valsts un tās teritoriju līdzsvarotai attīstībai. Atbilstoši šīm asīm fondu investīcijas tiek vadītas ar triju darbības programmu palīdzību. Tās ir: • 1. darbības programma „Cilvēkresursi un nodarbinātība” (ESF darbības programma); • 2. darbības programma „Uzņēmējdarbība un inovācijas” (ERAF darbības programma); • 3. darbības programma „Infrastruktūra un pakalpojumi” (ERAF un Kohēzijas fonda darbības programma). Dokumentā noteiktas horizontālās prioritātes „Teritoriju līdzsvarota attīstība”, „Informācijas sabiedrība”, „Vienlīdzīgas iespējas”, „Ilgtspējīga attīstība”, „Makroekonomiskā stabilitāte” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja”. Latvijai paredzētais finansējums 2007.–2013. gadā kohēzijas politikas mērķu īstenošanai ar minēto triju ES fondu starpniecību ir 4,53 mljrd. eiro jeb 3,18 mljrd. latu, no kuriem 12 % paredzēti 1. darbības programmas īstenošanai, 16 % – 2. darbības programmas īstenošanai, bet 72 % – 3. darbības programmas īstenošanai. Līdztekus ES fondu finansējumam nodrošināms nacionālais līdzfinansējums. VSID katra darbības programma sadalās pasākumos, tie savukārt – aktivitātēs un dažas aktivitātes vēl arī apakšaktivitātēs. VARAM un VRAA attiecīgi kā atbildīgā un sadarbības iestāde piedalās vairāku VSID aktivitāšu/apakšaktivitāšu īstenošanā. VARAM ir a tbildīgā iestāde 21 aktivitātē/

97. tabula. VARAM un VRAA atbildība VSID īstenošanā*. apakšaktivitātē, bet VRAA ir sadarbības iestāde astoņās aktivitātēs/apakšaktivitātēs (sk. 97. tabulu). VARAM ir atbildīga arī par četru horizontālo prioritāšu īstenošanas uzraudzību un ik gadu sagatavo trīs ziņojumus – pirmajā analizējot prioritāšu „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja” īstenošanu, otrajā apskatot prioritātes „Informācijas sabiedrība” ieviešanu, bet trešajā – prioritātes „Ilgtspējīga attīstība” īstenošanu. Pirmajā ziņojumā ietvertās horizontālās prioritātes ir tieši saistītas ar reģionālo attīstību, tāpēc nodaļas turpinājumā sniegta informācija, kas balstās uz VARAM sagatavotā un 2012. gada maijā publicētā „Ziņojuma par horizontālo prioritāšu „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja” īstenošanu 2007.–2011. gadā” datiem. VARAM šajā ziņojumā apskata periodā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim prioritāšu ietvaros no ES fondiem un valsts budžeta veiktos maksājumus. Šāds rādītājs teritorijas attīstības kontekstā sniedz informāciju par sabiedrisko finansējumu, kas minētajā laika periodā faktiski nonācis konkrētās teritorijās. * Datu avots: www.esfondi.lv.

Lai sniegtu objektīvu informāciju par ES fondu ieguldījumiem Latvijas reģionos, ES fondu aktivitātes/apakš aktivitātes (turpmāk – aktivitātes) ir sadalītas pēc to ietekmes mēroga aktivitātēs ar nacionālu, reģionālu vai vietēju ietekmi, galvenokārt vērtējot aktivitātes ieviešanas nosacījumos paredzēto un faktisko finansējuma saņēmēju darbības mērogu, un uz reģionālo attīstību attiecinot tikai tādus ieguldījumus, kam ir reģionāls vai vietējs mērogs. Vienlaikus ņemti vērā arī tādi aspekti kā darbības programmu papildinājumos noteikto aktivitātes īstenošanas rezultātu teritoriālais mērogs un apstiprinātajos projektu pieteikumos norādītā projekta īstenošanas teritorija. Aktivitātes ar reģionālu ietekmi sniedz atbalstu augstākās un profesionālās izglītības un iekļaujošas izglītības veicināšanai, augstākās, profesionālās un speciālās izglītības infrastruktūras attīstībai, sociālās aprūpes infrastruktūras un pakalpojumu attīstībai, zinātnes un pētniecības, kā arī tehnoloģiju attīstībai, veselības aprūpes infrastruktūras attīstībai, valsts reģionālo autoceļu sakārtošanai, mazo ostu infrastruktūras uzlabošanai, atkritumu apsaimniekošanas attīstībai, tūrisma infrastruktūras attīstībai, nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centru izaugsmes veicināšanai, valsts nozīmes pieminekļu saglabāšanai, Rīgas pilsētas ilgtspējīgai attīstībai, sabiedriskā transporta sistēmas ilgtspējīgai attīstībai. Aktivitātes ar vietēju ietekmi atbalsta: nevalstisko organizāciju un vietējo pašvaldību administratīvās kapacitātes stiprināšanu; speciālistu piesaisti plānošanas reģionos un vietējās pašvaldībās; komersantu organizētas apmācības; augstas kvalifikācijas darbinieku piesaisti uzņēmumos; jaunu produktu, tehnoloģiju un produkcijas ar augstu pievienoto vērtību izstrādi; mārketinga aktivitātes ārējo tirgu apgūšanai; mikro, mazo un vidējo komersantu attīstību īpaši atbalstāmajās teritorijās; pirmsskolas un vidējās izglītības infrastruktūras attīstību; satiksmes drošības, ūdenssaimniecības un siltumapgādes infrastruktūras attīstību; ēku siltināšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu koģenerācijas elektrostaciju attīstībai; publisko transportu ārpus Rīgas; velotūrisma produktu attīstību; tranzītielu sakārtošanu; kultūras mantojuma saglabāšanu; plūdu draudu samazināšanas infrastruktūras izveidi. Izmaksātais ES fondu ieguldījumu apjoms periodā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim bija 1,707 mljrd. latu, no kuriem vairāk par pusi (1,004 mljrd. latu jeb 58,8 %) veidoja aktivitāšu finansējums ar reģionālu un vietēju ietekmi (to skaitā arī aktivitātes, kas īstenotas nevis kādā konkrētā reģionā, bet attiecināmas uz visiem reģioniem. Attēlos un tabulās

111

šādu aktivitāšu finansējums apzīmēts kā „Visa Latvija”). Nacionāla mēroga ietekmes aktivitātes veidoja 41,2 % finansējuma (sk. 98. attēlu).

savukārt mazāko – Rīgas reģions – Ls 267 uz vienu iedzīvotāju. Vidzemes reģiona rādītājs bija nedaudz zemāks nekā Kurzemei – Ls 633 uz vienu iedzīvotāju, savstarpēji līdzīgi rādītāji bija Latgales un Zemgales reģionam – attiecīgi Ls 542 un Ls 536 uz vienu iedzīvotāju (sk. 99. attēlu).

98. attēls. ES fondu ieguldījumu sadalījums pa plānošanas reģioniem un atbilstoši aktivitāšu ietekmei periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. Plānošanas reģionu salīdzinājums liecina, ka piecu gadu laikā vislielākais finansējums tika piesaistīts Rīgas reģionā – 291,41 milj. latu, kam sekoja Kurzemes reģions ar 193,21milj. latu, Latgales reģions ar 181,74 milj. latu, Zemgales reģions ar 148,63 milj. latu un Vidzemes reģions ar 146,24 milj. latu lielu finansējumu (sk. 98. tabulu).

99. attēls. ES fondu ieguldījumi aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. Gan valstī kopumā, gan arī visos plānošanas reģionos laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam VARAM ziņojumā apskatīto ES fondu ieguldījumu aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi lielāko īpatsvaru veidoja darbības programma „Infrastruktūra un pakalpojumi” – 79,3 %. Darbības programmā „Uzņēmējdarbība un inovācijas” veikto maksājumu īpatsvars bija 13,0 %, bet programmā „Cilvēkresursi un nodarbinātība” – 7,7 % (sk. 100. un 101. attēlu).

98. tabula. ES fondu ieguldījumi aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi sadalījumā pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. Pārskata periodā tika īstenoti 3218 projekti, t. sk. 210 projekti ar nacionālu ietekmi un 3008 projekti ar reģionālu un vietēju ietekmi. No aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi īstenotajiem projektiem tikai trīs bija ar ietekmi uz horizontālo prioritāti „Rīgas starptautiskā konkurētspēja”, bet 2719 – ar ietekmi uz horizontālo prioritāti „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un 286 – ar ietekmi uz abām horizontālajām prioritātēm. No visu projektu kopskaita (ieskaitot arī projektus ar nacionālu ietekmi) 40,4 % projektu tika īstenoti Rīgas reģionā, 14,4 % – Kurzemes reģionā, 13,5 % – Vidzemes reģionā, 12,3 % – Latgales reģionā un 11,9 % – Zemgales reģionā. Neraugoties uz ievērojamo finansējuma apmēru, projektu, kuru īstenošana attiecināma uz visiem reģioniem, īpatsvars nebija liels – tikai 3,6 % no projektu kopskaita. Vislielākais finansējuma īpatsvars bija projektiem aktivitātēs ar nacionāla mēroga ietekmi, taču pēc skaita tie veidoja tikai 6,5 % no visiem projektiem. Apskatot ES fondu finansējumu uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos, redzams, ka lielāko ieguldījumu apjomu aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi piesaistīja Kurzemes reģions – Ls 652 uz vienu iedzīvotāju, * VARAM dati.

112

100. attēls. ES fondu ieguldījumi aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam sadalījumā pa darbības programmām*. * VARAM dati.

ka lielākā daļa valsts zinātnisko institūciju, augstākās un profesionālās izglītības iestāžu atrodas Rīgā, savukārt atšķirības aktivitāšu ar vietēju ietekmi finansējuma sadalījumā varētu būt skaidrojamas ar faktu, ka lielākā daļa valstī reģistrēto uzņēmumu un nevalstisko organizāciju darbojas tieši Rīgā.

101. attēls. ES fondu ieguldījumi aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam sadalījumā pa darbības programmām*.

99. tabula. ES fondu ieguldījumi 1. darbības programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

. darbības programma 1 „Cilvēkresursi un nodarbinātība” VSID 1. darbības programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība” aktivitāšu apjoms laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam bija 77,53 milj. latu jeb 7,7 % no visās darbības programmās izmaksātā finansējuma. Darbības programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība” aktivitātes ar reģionālu ietekmi sniedz atbalstu zinātnes, augstākās izglītības, profesionālās izglītības un iekļaujošas izglītības veicināšanai, kā arī atbalsta sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību reģionos. Darbības programmas aktivitātes ar vietēju ietekmi atbalsta nevalstisko organizāciju, plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību administratīvās kapacitātes stiprināšanu, speciālistu piesaisti plānošanas reģioniem, republikas pilsētām un novadiem, kā arī komersantu organizētas apmācības un augstas kvalifikācijas darbinieku piesaisti uzņēmumos. Būtisku finansējuma daļu 1. darbības programmas aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi – 53,1 % – apskatāmajā laika periodā piesaistīja Rīgas reģions, kamēr Vidzemes reģions saņēma tikai 2,7 % finansējuma. Starp pārējiem reģioniem aktivitāšu finansējums sadalījās 9,3–17,6 % robežās. Visā Latvijā īstenoto projektu finansējums veidoja 3,3 % no veiktajiem maksājumiem (sk. 99. tabulu un 102. attēlu). Izvērtējot šajā darbības programmā finansējumu saņēmušo projektu skaitu un piesaistītā finansējuma apjomu, redzams, ka līdzīgs projektu skaits vienlaikus nenozīmē arī līdzīgu piesaistītā finansējuma apjomu šo projektu īstenošanai. Ievērojamās atšķirības – vairākkārt lielāks Rīgas reģiona piesaistītā finansējuma īpatsvars salīdzinājumā ar citiem reģioniem – reģionālas ietekmes aktivitāšu finansējuma sadalījumā skaidrojamas ar to, * VARAM dati.

102. attēls. ES fondu ieguldījumu 1. darbības programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi sadalījums pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. 1. darbības programmas reģionālas un vietējas ietekmes aktivitāšu finansējuma salīdzinājums uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos gan liecina, ka visvairāk finansējuma saņēma Latgales plānošanas reģions – Ls 41 uz vienu iedzīvotāju, savukārt vismazāk – Vidzemes reģions – tikai Ls 9 (sk. 103. attēlu).

103. attēls. ES fondu ieguldījumi 1. darbības programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. * VARAM dati.

113

2 . darbības programma

„Uzņēmējdarbība un inovācijas” VSID 2. darbības programmas „Uzņēmējdarbība un inovācijas” aktivitātes laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam aptvēra 130,39 milj. latu jeb 13,0 % no trijās darbības programmās izmaksātā finansējuma. Darbības programmas „Uzņēmējdarbība un inovācijas” aktivitātes ar reģionālu ietekmi sniedz atbalstu zinātnes un pētniecības attīstībai un tehnoloģiju pārnesei, starptautiskās sadarbības projektiem zinātnē un tehnoloģijās, savukārt aktivitātes ar vietēju ietekmi – jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai ražošanā, projektiem produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošanai, mārketinga aktivitātēm ārējo tirgu apgūšanai, augstas pievienotās vērtības investīcijām, kā arī mikro, mazo un vidējo komersantu attīstībai īpaši atbalstāmajās teritorijās. 2. darbības programmas aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam ievērojamāko finansējuma daļu piesaistīja Rīgas reģions un Kurzemes reģions – attiecīgi 47,9 % un 25,1 % no kopapjoma, bet Zemgales, Latgales un Vidzemes reģions saņēma finansējumu daudz mazākā apmērā – robežās no 8,2 līdz 9,6 % (sk. 100. tabulu un 104. attēlu).

reģionālas un vietējas ietekmes aktivitātēs, gan atsevišķi vietējas ietekmes aktivitātēs ievērojami vairāk nekā citi reģioni finansējumu saņēma Kurzemes reģions – Ls 111 uz vienu iedzīvotāju. Gandrīz divreiz mazāks finansējums uz vienu iedzīvotāju bija Rīgas un Vidzemes reģionā – attiecīgi Ls 57 un Ls 54, bet Zemgales un Latgales reģions saņēma attiecīgi Ls 39 un Ls 36 uz vienu iedzīvotāju (sk. 105. attēlu).

105. attēls. ES fondu ieguldījumi 2. darbības programmas „Uzņēmējdarbība un inovācijas” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

. darbības programma 3 „Infrastruktūra un pakalpojumi”

2. darbības programmas „Uzņēmējdarbība un inovācijas” aktivitāšu finansējuma uz vienu iedzīvotāju salīdzinājums plānošanas reģionu griezumā liecina, ka gan

VSID 3. darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitāšu apjoms laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam bija 796,05 milj. latu jeb 79,3 % no visās darbības programmās izmaksātā finansējuma. Darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātes ar reģionālu ietekmi sniedz atbalstu: augstākās, profesionālās un speciālās izglītības infrastruktūras attīstībai; stacionārās un neatliekamās veselības aprūpes infrastruktūras attīstībai; valsts reģionālo autoceļu maršrutu sakārtošanai; mazo ostu infrastruktūras uzlabošanai; reģionālo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu attīstībai; vēsturiski piesārņoto vietu sanācijai; tūrisma infrastruktūras attīstībai; nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru izaugsmes veicināšanai; valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu saglabāšanai; infrastruktūras pilnveidošanai sociālo pakalpojumu sniegšanā; Rīgas pilsētas ilgtspējīgai attīstībai; ilgtspējīgai sabiedriskā transporta sistēmas attīstībai, kā arī elektroniskās pārvaldes infrastruktūras attīstībai (informācijas sistēmām un elektroniskajiem pakalpojumiem), kurai ir horizontāla ietekme uz reģionālo attīstību kopumā. Savukārt aktivitātes ar vietēju ietekmi atbalsta: pirmsskolas un vidējās izglītības infrastruktūras attīstību; ģimenes ārstu, veselības aprūpes centru un alternatīvās aprūpes pakalpojumu attīstību; satiksmes drošības, ūdenssaimniecības, atkritumu apsaimniekošanas un siltumapgādes infrastruktūras attīstību apdzīvotās vietās; ēku siltināšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu koģenerācijas

* VARAM dati.

100. tabula. ES fondu ieguldījumi 2. darbības programmas „Uzņēmējdarbība un inovācijas” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

104. attēls. ES fondu ieguldījumu 2. darbības programmas „Uzņēmējdarbība un inovācijas” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi sadalījums pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

114

elektrostaciju attīstībai; publisko transportu ārpus Rīgas; nacionālas nozīmes velotūrisma produktu attīstību; tranzītielu sakārtošanu republikas pilsētu un novadu teritorijās; izglītības iestāžu informatizāciju; vispārējās izglītības iestāžu tīkla optimizāciju; kultūras mantojuma saglabāšanu un plūdu draudu samazināšanas infrastruktūras izveidi. 3. darbības programmā reģionālas un vietējas ietekmes aktivitāšu ietvaros piecu gadu laikā izmaksātais finansējums starp plānošanas reģioniem sadalījās visai līdzīgās daļās – 16,4–23,6 % robežās. Uz visu Latviju attiecināmo projektu finansējums veidoja 5,1 % no ieguldījumu kopapjoma (sk. 101. tabulu un 106. attēlu).

101. tabula. ES fondu ieguldījumi 3. darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

106. attēls. ES fondu ieguldījumu 3. darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi sadalījums pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. Plānošanas reģionu finansējuma uz vienu iedzīvotāju salīdzinājums 3. darbības programmā liecina, ka vislielāko finansējuma apjomu aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi piesaistīja Vidzemes reģions – Ls 570 uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinoši līdzīgi rādītāji bija Kurzemes (Ls 505), Zemgales (Ls 472) un Latgales reģionā (Ls 466 uz vienu iedzīvotāju), bet Rīgas reģionā bija izteikti mazākais finansējums uz vienu iedzīvotāju (Ls 172) – protams, to ietekmē Rīgas reģiona izteikti lielākais iedzīvotāju skaits, lai gan ieguldījumu sadalījums starp reģioniem absolūtos skaitļos ir līdzīgs (sk. 107. attēlu).

* VARAM dati.

107. attēls. ES fondu ieguldījumi 3. darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*. VARAM horizontālo prioritāšu „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja” ziņojuma noslēgumā izdalījusi labās prakses piemērus horizontālo prioritāšu ievērošanā: • VARAM pārziņā esošajā pilsētvides prioritātē „Policentriska attīstība” ieguldījumi tiek veikti ar mērķi veicināt Latvija 2030 telpiskās attīstības perspektīvā noteikto nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centru izaugsmi un konkurētspēju, kā arī sekmējot pilsētu– lauku funkcionālo saikņu nostiprināšanos. Vienlaikus prioritāte ir labās prakses paraugs atbalstam pēc teritoriālās pieejas, kur ieguldījumi balstīti uz teritoriju plānošanas dokumentos noteiktajām prioritātēm, tādējādi nodrošinot, ka tiek veiktas investīcijas, kas šīm teritorijām patiešām ir vajadzīgas, kas ir pārdomātas un iekļaujas teritorijas kopējā attīstības redzējumā. 17 nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centri, to skaitā Rīgas pilsētas attīstības projekti, tika definēti, balstoties uz integrēto attīstības programmu stratēģiju un mērķtiecīgi sekmē attiecīgo pašvaldību izaugsmi to izvēlētajā virzienā. Lai veicinātu sabiedrības izpratni par ES fondu finansējuma ietekmi uz teritoriju attīstību un ieguvumiem, VARAM ir izstrādājusi pabeigto projektu fotogrāmatu un videomateriālu; • Ekonomikas ministrijas pārziņā esošajā aktivitātē „Atbalsts ieguldījumiem mikro, maziem un vidējiem komersantiem īpaši atbalstāmajās teritorijās” tika sniegts atbalsts īpaši atbalstāmajās teritorijās īstenotajiem projektiem (piemēram, SIA Tehnika Auce projekts „Frēzēšanas procesa modernizācija” Auces novadā, SIA Janus M projekts „Esošās saimnieciskās darbības paplašināšana” Viļānu novadā, SIA NOOK serviss projekts „Metālapstrādes ražotnes paplašināšana un produkcijas dažādošana” Rēzeknes novadā, SIA Gammaplasts projekta ietvaros transportēšanas izdevumu samazināšanai Ludzas novadā tiks izveidots jauns ražošanas iecirknis, SIA Baltic BS Company projekts paredz izveidot jaunu sporta un atpūtas laukumu aprīkojuma ražotni Rēzeknes novadā); • Labklājības ministrijas pārziņā esošo aktivitāšu atbalsta intensitātes sadalījums reģionu ietvaros pamatā * VARAM dati.

115

atbilst darbības programmu papildinājumos noteiktajai atbalsta intensitātei, kā arī ir atbilstošs esošajam bezdarba līmenim valstī. Augstākā atbalsta intensitāte ir Latgales un Rīgas reģionā – pirmajā ir augstākais bezdarba līmenis valstī, savukārt Rīgas reģiona augstā atbalsta intensitāte pamatojama ar to, ka Rīgas reģionā kā teritorijā ar vislielāko iedzīvotāju skaitu ir vislielākais reģistrēto bezdarbnieku skaits valstī; • Kultūras ministrijas pārziņā esošās aktivitātes „Nacionālas un reģionālas nozīmes daudzfunkcionālu centru izveide” ietvaros, vērtēšanas procesā vadoties pēc horizontālās prioritātes „Teritoriju līdzsvarota attīstība” principiem, apstiprināti trīs projekti, paredzot izveidot daudzfunkcionālo centru Latgales reģionā (Austrumlatvijas reģionālais daudzfunkcionālais centrs), Vidzemes reģionā (Vidzemes mūzikas un kultūras centrs) un Kurzemes reģionā (Liepājas daudzfunkcionālais centrs Lielais dzintars).

Lai pilnveidotu horizontālo prioritāšu „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja” uzraudzību, nepieciešams novērtēt ES fondu ietekmi uz teritoriju attīstību, t. i., izmaiņas, kas radušās teritorijās ES fondu finansēto projektu īstenošanas rezultātā. Līdz ar to esošā informācija jāpapildina ar savstarpēji salīdzināmu informāciju par ES fondu projektu īstenošanas rezultātiem (piemēram, radītās darbavietas, samazinātie publiskā sektora izdevumi u. c.), kas ir universāli un piemērojami dažādu nozaru ES fondu aktivitāšu ietekmes novērtēšanai uz teritoriju attīstību. VARAM 2011. gadā izsludināja iepirkumu par „Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2007.–2013. gadam ietekmes uz Latvijas teritoriju attīstību izvērtējumu”. Pētījumu plānots uzsākt 2012. gadā un tā lielākais izaicinājums būs iegūt savstarpēji salīdzināmu informāciju par ES fondiem un izveidot pieeju ES fondu ietekmes novērtēšanai uz teritoriju attīstību.

Zemkopības ministrijas pārziņā esošās programmas Pirmo reizi pārskatā „Reģionu attīstība Latvijā” ir iekļauta informācija par Zemkopības ministrijas pārziņā esošo ES fondu līdzfinansēto projektu finansējumu reģionos saskaņā ar Latvijas Lauku attīstības programmu 2007.–2013. gadam un Rīcības programmu Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai 2007.–2013. gadam. Jāuzsver, ka šeit aplūkotais finansējums ir tikai daļa no Zemkopības ministrijas pārziņā esošā Eiropas Savienības un nacionālā finansējuma, kas tiek novirzīts uz dažādām teritorijām – apskatīts ir tikai projektu finansējums attīstības programmās. Lauku attīstības programmas 2007.–2013. gadam īstenošanai tiek nodrošināts Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) atbalsts, savukārt Rīcības programmas Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai 2007.–2013. gadam īstenošanai – Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) atbalsts. Šo programmu īstenošanā Zemkopības ministrija ir vadošā iestāde, bet vadošās iestādes sekretariāta un starpniekinstitūcijas funkcijas veic Lauku atbalsta dienests (LAD). Saskaņā ar LAD sniegto informāciju, laika periodā no 2007. gada, kad šis plānošanas periods sākās, līdz 2011. gada 31. decembrim apmaksāti 13 599 ELFLA un EZF līdzfinansētie projekti, un kopējais sabiedriskais (ES fondu un valsts budžeta) finansējums bija 311,51 milj. latu. Turklāt 12 691 projekts apmaksāts, īstenojot ELFLA Lauku attīstības programmu (kopsummā par 258,60 milj. latu), savukārt 908 projekti apmaksāti, īstenojot EZF Rīcības programmu (kopsummā par 52,91 milj. latu). Bez minētā finansējuma Lauku attīstības programmas ietvaros no ELFLA tiek īstenoti arī platībveida maksājumu pasākumi, kas tiek finansēti, balstoties uz saņēmēju pieteikumiem (kopā ar ELGF pieteikumiem). Lai aplūkotu ELFLA un EZF projektu finansējuma sadalījumu pa teritorijām, kā nacionāla mēroga pasākumi, kurus neiekļauj teritoriālā griezumā, novērtēti projekti

116

„Tehniskās palīdzības” pasākumu ietvaros 10,90 milj. latu apmērā (9,74 milj. latu no ELFLA un 1,16 milj. latu no EZF) kā arī ELFLA kredītfonds 26,42 milj. latu apmērā un EZF kredītfonds 5,00 milj. latu apmērā. Lauku atbalsta dienests kā teritoriālas ietekmes finansējumu novērtējis projektiem piešķirtos līdzekļus 269,19 milj. latu apmērā, t. sk. 222,44 milj. latu no ELFLA un 46,75 milj. latu no EZF. Jāatzīmē, ka, novērtējot projektu teritoriālo raksturu un piederību, LAD izmanto no VARAM atšķirīgu pieeju – LAD katru teritoriālo projektu attiecina uz tās pašvaldības teritoriju (novados – arī uz tā teritoriālo vienību), kur projekts tiek realizēts. Ja projekta realizācija notiek vairākās teritorijās, tas ir apzināts, bet viss finansējums tiek pieskaitīts pie tās pašvaldības teritorijas, kurā ir lielākā projekta finansējuma daļa. LAD datu bāzē pieejama informācija par teritoriālajiem projektiem gan 119 pašvaldību griezumā, gan sīkākā dalījumā – novadu pagastos un pilsētās. Datu apkopojums par ELFLA un EZF projektiem sadalījumā pa plānošanas reģioniem laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam liecina, ka lielākais finansējuma apjoms un īpatsvars no kopējā finansējuma projektiem ar teritoriālu ietekmi bija Kurzemes reģionā – 29 %, savukārt mazākais – Rīgas reģionā – 15 %. Arī, rēķinot finansējumu uz vienu iedzīvotāju, visaugstākais rādītājs bija Kurzemes reģionā un zemākais – Rīgas reģionā. Savukārt vislielākais finansēto projektu skaits bija Vidzemes reģionā (sk. 102. tabulu, 109., 110. un 111. attēlu). 108. attēlā parādīts sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA un EZF projektiem uz vienu iedzīvotāju sadalījumā pa novadiem un republikas pilsētām. Laika periodā no 2007. līdz 2011. gadam lielāko finansējumu uz vienu iedzīvotāju saņēma Mērsraga novads (Ls 1827) un Rojas novads (Ls 1205), kas abi ir salīdzinoši nelieli novadi ar mazajām ostām. Šajos novados atbalstīto projektu vidū ir tādi, kuru ietekmi iedzīvotāji jūt vairāk (ostas

108. attēls. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA un EZF projektiem uz vienu iedzīvotāju pašvaldību teritorijās periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

* LAD dati.

117

infrastruktūras attīstība), un tādi, kuru ietekme ir mazāka (kuģu sagriešana). Mazākais finansējums uz vienu iedzīvotāju bija Rīgā un Pierīgas pašvaldībās, kā arī republikas pilsētās, kuras neatrodas pie jūras. Vienlaikus jāatzīmē, ka šī finansējuma aprēķins uz vienu iedzīvotāju nav visai piemērots rādītājs objektīvam vērtējumam.

111. attēls. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA un EZF projektiem uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

Projekti Lauku attīstības programmas ietvaros

Lauku attīstības programma ir strukturēta četrās asīs: • 1. ass. Lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares konkurētspējas uzlabošana; •2 . ass. Vides un lauku ainavas uzlabošana; • 3. ass. Dzīves kvalitāte lauku apvidos un lauku ekonomikas dažādošana; • 4. ass. Leader pieejas īstenošana. 109. attēls. ELFLA un EZF projektu sabiedriskā finansējuma sadalījums pa plānošanas reģioniem un atbilstoši pasākumu mērogam periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

110. attēls. Sabiedriskā finansējuma teritoriāla mēroga ELFLA un EZF projektiem sadalījums pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

1. ass mērķis ir paaugstināt lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumu konkurētspēju, atbalstot to pārstrukturizēšanu, kooperāciju, attīstību un inovāciju, kā arī paaugstināt iedzīvotāju profesionālo kvalifikāciju un zināšanas, nodrošināt nepieciešamo konsultāciju pakalpojumu pieejamību. 2. ass pasākumi veicina vides un lauku ainavas uzlabošanu, atbalstot pasākumus lauku teritorijas dabas vērtību, pievilcīgas ainavas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. 3. ass mērķis ir veicināt dzīves kvalitātes uzlabošanu lauku apvidos, atbalstot vietējā līmeņa ceļu un vietējām iniciatīvas grupām nepieciešamās infrastruktūras attīstību, dažādot ekonomiskās aktivitātes, kā arī saglabāt un attīstīt lauku teritorijas kultūras mantojumu. 4. ass mērķis ir nodrošināt veiksmīgu lauku attīstības programmas ieviešanu, izmantojot Leader pieeju, veicinot vietējo rīcības grupu darbību, sadarbību un līdzdalību pasākumu īstenošanā, tādējādi uzlabojot uz vietējām vajadzībām balstītus pārvaldības mehānismus vietējā līmenī un pilnveidojot ilgtspējas attīstības potenciālu lauku teritorijās. Asis sadalās pasākumos, kuru ietvaros tiek veikti projekti vai platībveidu maksājumi. Programmas ietvaros īstenotie projekti saistīti ne tikai ar lauksaimniecību, mežsaimniecību, lauku biznesu un tā attīstību, bet arī ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādi, apmācībām u. c. pasākumiem, kuru realizēšanas vieta ir ne tikai lauku teritorijas – novadi, bet arī lielās pilsētas.

* L AD dati.

102. tabula. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA un EZF projektiem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

118

112. attēls. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA projektiem uz 100 ha pašvaldības teritorijas periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

* LAD dati.

119

Lauku attīstības programmas plānotais finansējums visā periodā – līdz 2013. gadam – ir 1,37 mljrd. eiro jeb 961,9 milj. latu, tai skaitā 1,04 mljrd. eiro jeb 731,7 milj. latu no ES fonda. Programmas ietvaros ELFLA finansētiem projektiem līdz 2011. gada beigām bija veikta apmaksa 258,60 milj. latu apmērā, tai skaitā teritoriāliem projektiem – 222,44 milj. latu apmērā. Lauku attīstības programmas ietvaros lielākais sabiedriskā finansējuma apjoms nonāca Zemgales reģionā, kas ir reģions ar lielāko lauksaimniecības īpatsvaru Latvijā. Tam sekoja Vidzemes reģions, Kurzemes reģions un Latgales reģions, bet mazākais finansējums bija Rīgas reģionā. Savukārt, rēķinot sabiedrisko finansējumu uz vienu iedzīvotāju, lielākais tā apjoms nonāca Vidzemes reģionā, kur ir mazākais iedzīvotāju skaits, tam sekoja Zemgales reģions. Zemgales reģionā īstenots visvairāk projektu. Pēc projektu skaita no Zemgales nedaudz atpaliek Latgales reģions, taču pēc finansējuma apjoma šis reģions atrodas tikai ceturtajā pozīcijā (sk. 103. tabulu, 113. un 114. attēlu). 112. attēlā atspoguļots ELFLA sabiedriskais finansējums periodā no 2007. līdz 2011. gadam uz 100 hektāriem (vienu kvadrātkilometru) pašvaldības teritorijas novados un republikas pilsētās. Lielāko finansējumu piesaistījušas pašvaldību teritorijas Latvijas vidienē – teritorijas, kas tiek dēvētas par Latvijas klēti un kurās ir vislielākais lauksaimniecības zemju īpatsvars. Salīdzinoši augstais finansējums uz teritoriju pilsētās ir saistīts ar pārtikas produktu pārstrādes uzņēmumiem.

114. attēls. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA projektiem uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

rojekti Rīcības programmas P Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai ietvaros Rīcības programmas Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai mērķi ir: • ar zivju resursiem līdzsvaroti un konkurētspējīgi zvejas uzņēmumi un Latvijas zvejas flote; • k valitatīvu, augstas pievienotās vērtības un tirgus pieprasījumam atbilstošu produktu ražojoši akvakultūras, iekšējo ūdeņu zvejniecības un apstrādes uzņēmumi; • ar zivsaimniecību saistīto teritoriju un no zivsaimniecības atkarīgo cilvēkresursu integrēta un ilgtspējīga attīstība.

103. tabula. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga ELFLA projektiem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

Rīcības programma aptver piecus EZF prioritāros virzienus: •p asākumi Kopienas zvejas flotes sabalansēšanai; • akvakultūra, zveja iekšējos ūdeņos, zvejas un akvakultūras produktu apstrāde un mārketings; • kopējās ieinteresētības pasākumi; • zivsaimniecības reģionu ilgtspējas attīstība; • tehniskā palīdzība.

113. attēls. Sabiedriskā finansējuma teritoriāla mēroga ELFLA projektiem sadalījums pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

Rīcības programmas plānotais finansējums visā periodā – no 2007. līdz 2013. gadam – ir 166,69 milj. eiro jeb 117,15 milj. latu, tai skaitā 125,02 milj. eiro jeb 87,86 milj. latu no ES fonda. Programmas ietvaros līdz 2011. gada beigām EZF līdzfinansētiem projektiem bija veikta apmaksa 52,91 milj. latu apmērā, tai skaitā teritoriāliem projektiem – 46,75 milj. latu apmērā. Rīcības programmas ietvaros periodā no 2007. līdz 2011. gadam finansējumu saņēma projekti visos plānošanas reģionos, bet, saprotams, lielākā finansējuma daļa nonāca reģionos, kuri atrodas jūras piekrastē – Kurzemes un Rīgas reģionā. Kurzemes reģiona finansējuma daļa bija 70 % no kopapjoma, Rīgas reģiona – 21 % (sk. 104. tabulu, 115. un 116. attēlu).

* L AD dati.

120

104. tabula. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga EZF projektiem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

116. attēls. Sabiedriskais finansējums teritoriāla mēroga EZF projektiem uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

115. attēls. Sabiedriskā finansējuma teritoriāla mēroga EZF projektiem sadalījums pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam*.

* L AD dati.

121

X VARAM UN VRAA PĀRZIŅĀ ESOŠIE REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS ATBALSTA INSTRUMENTI Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas izveidota 2011. gada 1. janvārī, Vides ministrijai pievienojot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, ir atbildīga par attīstības plānošanu un reģionālo attīstību veicinošu finanšu instrumentu koordinēšanu valstī. VARAM pakļautībā esošā Valsts reģionālās attīstības aģentūra nodrošina valsts reģionālās politikas īstenošanu. Latvijā starp plānošanas reģioniem pastāv būtiskas atšķirības – tās analizētas pārskata iepriekšējās nodaļās. Bez valsts mērķtiecīgi īstenotiem atbalsta pasākumiem teritoriālās atšķirības starp reģioniem būtu vēl lielākas, kas kopumā negatīvi ietekmētu visas valsts attīstību. 2011. gadā VARAM un VRAA pārziņā bija virkne reģio-

nālās attīstības atbalsta instrumentu – gan ar ES fondu finansējumu, gan ar atsevišķu ārvalstu fondu un valsts budžeta finansējumu. Pārskats par ES fondu ieguldījumiem reģionos ir sniegts iepriekšējā nodaļā, bet šajā nodaļā, izmantojot VARAM un VRAA datus, apskatīti pārējie VARAM un VRAA pārziņā esošie finanšu instrumenti. VARAM un VRAA vadībā 2011. gadā tika īstenoti divi nacionālie reģionālās attīstības atbalsta pasākumi, vairāki ES atbalsta pasākumi Eiropas teritoriālajai sadarbībai, Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta atbalsta pasākumi, Sociālās drošības tīkla pasākumi un Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta pasākumi, kā arī Latvijas–Šveices sadarbības programmas pasākumi.

Nacionālie reģionālās attīstības atbalsta pasākumi 2011. gadā VARAM un VRAA īstenoja divus reģionālās attīstības valsts (nacionālos) atbalsta pasākumus jeb instrumentus: • mērķdotācijas plānošanas reģionu un pašvaldību teritorijas plānojumu un to grozījumu izstrādei; • mērķdotācijas pašvaldībām bezmaksas interneta un datoru izmantošanas pašvaldību bibliotēkās nodrošināšanai. 2011. gadā kopējais valsts budžeta finansējuma apjoms abos valsts atbalsta instrumentos – 351,2 tūkst. latu – bija mazāks nekā iepriekšējā laika posmā. 2008. gadā RAPLM un VRAA apsaimniekoto nacionālo instrumentu kopējais finansējums bija 78,3 milj. latu, 2009. gadā – 17,4 milj. latu, bet 2010. gadā – 384,1 tūkst. latu.

Mērķdotācijas teritorijas plānojumiem Pašvaldību un reģionu ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums ir sociālekonomiskās attīstības un vides aizsardzības interešu sabalansēšana. Ilgtspējīgu attīstību raksturo mijiedarbībā esoša vides, ekonomiskā un sociālā sfēra. Lai nodrošinātu šo sfēru sabalansētu attīstību un uzturēšanu, nepieciešama pārdomāta telpiskā plānošana. Sekmīgai teritoriju attīstībai ir nepieciešama visu ieinteresēto pušu iesaiste plānošanas procesā, kā arī iesaistīto pušu viedokļu uzklausīšana un interešu ievērošana. Teritorijas plānošana ir veids, kā veikt sekmīgu un sabalansētu teritoriju pārvaldību. Tas ir līdzeklis, kas zemes izmantošanu konkrētā teritorijā sasaista ar šīs teritorijas

122

attīstības prioritātēm, politiku un attīstības programmu nostādnēm. Teritorijas plānojumos attīstības politikas dokumentos nospraustie mērķi tiek atainoti teritorijas zonējuma un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu veidā. Pašvaldībām valsts budžeta mērķdotācijas teritorijas plānojumu izstrādei ir pieejamas kopš 1996. gada. 2011. gadā kārtību, kādā mērķdotācijas tiek piešķirtas, noteica 2006. gada 14. februāra MK noteikumi Nr. 121 „Kārtība, kādā piešķir mērķdotāciju plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu un to grozījumu izstrādei” (ar grozījumiem). Kopš 2003. gada mērķdotācijas tiek piešķirtas arī ar teritorijas plānojuma sagatavošanu saistītiem pasākumiem, to skaitā ietekmes uz vidi stratēģiskajam novērtējumam. Attīstības plānošanai pieejami arī Eiropas Sociālā fonda līdzekļi 1. darbības programmas aktivitātē 1.5.3.2. „Plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību attīstības plānošanas kapacitātes paaugstināšana” (sk. IX nodaļu). VRAA ir institūcija, kas kopš 2008. gada pieņem pašvaldību pieprasījumus mērķdotāciju piešķiršanai teritorijas plānojumu izstrādei, veic to izmaksu, kā arī nodrošina pārskatu par piešķirto mērķdotāciju un to saņēmēju līdzfinansējuma izlietojuma izvērtēšanu. Līdz 2011. gada sākumam pašvaldības teritorijas plānojumu izstrādei no valsts budžeta bija saņēmušas apmēram 10 milj. latu. Jāpiezīmē, ka ne visas pašvaldības, kam tiek apstiprināta mērķdotācija plānošanas dokumenta izstādei, to spēj apgūt Ministru kabineta noteikumos noteiktajā termiņā, tādēļ ik gadu plānotais mērķdotāciju apjoms bija lielāks nekā faktiskā izpilde.

2011. gadā deviņu novadu pašvaldības saņēma valsts budžeta mērķdotāciju visas administratīvās teritorijas vai tās daļas teritorijas plānojuma grozījumu izstrādei – Tukuma novads (Degoles un Irlavas pagasts), Priekules novads (Gramzdas pagasts), Grobiņas novads (Grobiņas pilsēta), Krustpils novads (Krustpils pagasts), Preiļu novads, Rojas novads, Salas novads, Talsu novads (Valdemārpils pilsēta) un viena republikas pilsētas pašvaldība – Valmieras pilsēta. Viena pašvaldība – Valkas novads – saņēma mērķdotāciju jauna teritorijas plānojuma izstrādei. Izmaksāto mērķdotāciju kopējais apjoms bija 34,2 tūkst. latu. 105. tabulā sniegta informācija par mērķdotāciju teritorijas plānojumiem sadalījumu starp pašvaldībām plānošanas reģionos 2011. gadā, kā arī par kopējo šo mērķdotāciju apjomu laika posmā no 2003. līdz 2011. gadam (ieskaitot). 2011. gadā vislielāko mērķdotāciju teritorijas plānojumiem apjomu saņēma Vidzemes reģiona pašvaldības – četrreiz vairāk nekā Latgales reģionā. Atšķirības nav skaidrojamas ar pašvaldību vai iedzīvotāju skaitu, bet gan ar pieteikumu skaitu mērķdotāciju saņemšanai šajā gadā.

ir 4–5 reizes zemāks nekā pārējos plānošanas reģionos, kas skaidrojams ar vairākkārt lielāku iedzīvotāju skaitu vidēji vienā pašvaldības teritorijā līdz administratīvi teritoriālajai reformai.

117. attēls. Mērķdotāciju teritorijas plānojumiem vidējais apjoms uz 1000 iedzīvotājiem plānošanas reģionos 2011. gadā*.

ērķdotācijas bezmaksas M interneta un datoru izmantošanas nodrošināšanai pašvaldību bibliotēkās Mērķdotācijas no valsts budžeta bezmaksas interneta un datoru izmantošanas nodrošināšanai pašvaldību bibliotēkās tiek piešķirtas kopš 2007. gada, un to mērķis ir atbalstīt pašvaldības, nodrošinot iespēju iedzīvotājiem pašvaldību bibliotēkās bez maksas izmantot internetu un datorus. Mērķdotāciju izmaksu un izlietojuma uzraudzību nodrošina VRAA. Pašvaldībai piešķirtās mērķdotācijas apjoma aprēķins balstās uz kopējām abonēšanas izmak105. tabula. Mērķdotācijas teritorijas plānojumiem 2011. gadā sām interneta pieslēgumam bibliotēkās. Pieslēguma izmaksas ir atkarīgas no nodrošinātā datu un periodā no 2003. līdz 2011. gadam sadalījumā pa pārraides ātruma. Piešķirto mērķdotāciju kopējais plānošanas reģioniem*. apmērs laika gaitā bija mainīgs un vislielāko apjoDeviņu gadu periodā saņemto mērķdotāciju apjoms mu sasniedza 2008. gadā, kad pašvaldībām mērķdotācisadalījumā pa plānošanas reģioniem bija visai līdzīgs – jās tika piešķirti 940,9 tūkst. latu. 2009. gadā šīs mērķdolielākais īpatsvars mērķdotāciju kopapjomā bija Latgales tācijas bija par 58 % mazākas un 2010. gadā – par 67 % reģionā – 22,4 %, mazākais – Rīgas reģionā – 17,4 %. mazākas nekā 2008. gadā. 2011. gadā mērķdotāciju Šīs atšķirības ataino vietējo pašvaldību skaitu plānošanas bezmaksas interneta un datoru izmantošanai pašvaldību reģionos pirms administratīvi teritoriālās reformas, kad bibliotēkās kopējais apjoms bija 317,0 tūkst. latu, kas ir lielākais to skaits bija Latgales reģionā, bet mazākais – līdzīgs 2010. gadā mērķdotācijās izmaksātajai summai. Rīgas reģionā. Mērķdotāciju samazinājums ataino to segto izmaksu izIzmaksāto mērķdotāciju atšķirības atspoguļojas arī maiņas – 2008. gadā bezmaksas interneta un datoru mērķdotāciju apjoma sadalījumā uz 1000 iedzīvotājiem. izmantošanas izmaksas pašvaldību bibliotēkās tika segtas 2011. gadā šis rādītājs bija visaugstākais Vidzemes re100 % apmērā, 2009. gadā – 50 % apmērā, bet 2010. ģionā, vairākkārt pārsniedzot pārējo reģionu rādītājus – un 2011. gadā – tikai 40 % apmērā. Vidzemes reģionā ir mazākais iedzīvotāju skaits, bet tas 106. tabulā atspoguļots 2011. gadā piešķirto mērķsaņēma vislielāko mērķdotāciju apjomu (sk. 117. attēlu). dotāciju bezmaksas interneta un datoru darbības nodroTomēr ilgākā laika posmā mērķdotāciju apjoma rādītāja šināšanai pašvaldību bibliotēkās sadalījums plānošanas atšķirības starp reģioniem uz 1000 iedzīvotājiem izlīreģionu griezumā, bet 118. attēlā redzams mērķdotāciju dzinās. Tiesa, izņēmums ir Rīgas reģions, kura rādītājs vidējais apjoms uz 1000 iedzīvotājiem. * VARAM dati.

* VARAM dati.

123

106. tabula. Mērķdotācijas bezmaksas interneta un datoru izmantošanas nodrošināšanai pašvaldību bibliotēkās sadalījumā pa plānošanas reģioniem 2011. gadā*. Pretēji mērķdotācijām teritorijas plānojumiem, mērķdotāciju apjoma sadalījums bezmaksas interneta un datoru izmantošanai pašvaldību bibliotēkās plānošanas reģionu vidū pa gadiem ir samērā nemainīgs. Ilgākā laika periodā starp abu mērķdotāciju kopapjoma reģionālo sadalījumu var vilkt paralēles – plānošanas reģionos saņemtās mērķdotācijas ir samērā līdzīgas. Lai gan 2011. gadā Rīgas reģiona pašvaldībām izmaksāto mērķdotāciju bezmaksas interneta un datoru izmantošanai pašvaldību bibliotēkās kopējais apmērs bija līdzīgs citu reģionu saņemtajām mērķdotācijām, relatīvais rādītājs – uz 1000 iedzīvotājiem – Rīgas reģionā bija apmēram četras reizes zemāks nekā citos reģio-

118. attēls. Mērķdotāciju vidējais apjoms uz 1000 iedzīvotājiem bezmaksas interneta un datoru izmantošanas nodrošināšanai pašvaldību bibliotēkās plānošanas reģionos 2011. gadā*. nos. Starpību rada būtiskās iedzīvotāju skaita atšķirības starp Rīgas reģionu un pārējiem reģioniem. Mērķdotāciju apjoma sadalījums pa reģioniem ir cieši saistīts ar pašvaldību skaitu (gan pirms, gan pēc administratīvi teritoriālās reformas), ar pašvaldību bibliotēku un to filiāļu skaitu, bet Rīgas reģiona ievērojami augstākais iedzīvotāju blīvums, īpaši jau Rīgā un Pierīgā, nozīmē, ka viena bibliotēka apkalpo daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā citos reģionos.

ES atbalsts Eiropas teritoriālajai sadarbībai VARAM 2007.–2013. gada periodā ir arī nacionālā atbildīgā iestāde ES struktūrfondu 3. mērķa „Eiropas teritoriālā sadarbība” (ETS) programmu politikas izstrādē un koordinēšanā. Nacionālās atbildīgās iestādes uzdevums ir veicināt ETS programmu un projektu ieviešanu Latvijā un Latvijas projektu pieteicēju aktivitāti, sekmējot Latvijai piešķirtā ERAF finansējuma apgūšanu. 2007.–2013. gada plānošanas periodā Latvijā tiek īstenotas desmit ETS programmas, astoņas no tām tiek finansētas no ERAF līdzekļiem: • Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības pro gramma; • L atvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības pro gramma; • Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programma; • Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programma; • starpreģionu sadarbības programma INTERREG IVC; • pilsētvides attīstības programma URBACT II; • Eiropas telpiskās plānošanas pārraudzības tīkla programma ESPON 2013; • labas teritoriālās sadarbības programmu pārvaldības programma INTERACT II.

* VARAM dati.

124

Divas programmas tiek īstenotas ar Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (EKPI) atbalstu: • Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma; • Igaunijas–Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programma. Eiropas teritoriālās sadarbības programmas ir starptautiskas, tajās programmas ietvaros piedalās vismaz divu dažādu valstu dalībnieki. ETS programmu ieviešana notiek uz noslēgto starpvalstu līgumu pamata. Programmu budžetu veido tajā iesaistīto dalībvalstu kopējais finansējums, turklāt projekta atlases procedūrā tas netiek sadalīts pa valstīm. ETS programmu projektu partneri var būt dažādas iestādes un institūcijas. Latvijā šīs programmas īstenošanā ir iesaistīti plānošanas reģioni, valsts pārvaldes institūcijas un to pārraudzībā esošas iestādes, pašvaldības un to izveidotas iestādes, nevalstiskās organizācijas, kā arī atsevišķās programmās – privātie uzņēmēji. ETS programmās finansējums tiek piešķirts eiro valūtā**. Kopējais Eiropas Komisijas Latvijai iedalītais finansējums ETS programmu realizēšanai 2007.–2013. gada plānošanas periodā ir 89,9 milj. eiro jeb 63,2 milj. latu. Ko * VARAM dati. ** Aprēķinos tiek izmantots Latvijas Bankas noteiktais valūtas kurss: 1 eiro ir Ls 0,702804.

pējais pieejamais finansējuma apjoms Latvijas partneriem visās augstākminētajās ETS programmās ir 501,8 milj. eiro jeb 352,7 milj. latu. ETS programmās attiecīgās dalībvalsts projektu partneru ieguvums var būt lielāks nekā nacionālais ieguldījums programmās, tāpēc būtiska ir Latvijas partneru aktivitāte sadarbības projektos. ETS programmu ieviešana tika uzsākta 2008. gadā un līdz 2011. gada beigām apstiprināto projektu skaits ar Latvijas partneru dalību bija 362 projekti par kopējo summu 496,02 milj. latu (ERAF, EKPI un nacionālā līdzfinansējuma kopsumma no pilna projektu budžeta)*: • lielākā daļa projektu ir apstiprināti pārrobežu sadarbības programmu ietvaros – laika posmā no 2008. līdz 2011. gadam kopā ir apstiprināti 209 projekti. Kopējais Latvijas partneru projektu budžets (ERAF, EKPI un nacionālais finansējums) veido 88,41 milj. latu. 115 projekti ir apstiprināti Latvijas–Lietuvas programmā, 57 projekti – Igaunijas–Latvijas programmā, 47 projekti – Centrālā Baltijas jūras reģiona programmā, 20 projekti – Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas programmā un 17 projekti – Igaunijas–Latvijas–Krievijas programmā; • Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmas ietvaros apstiprināto projektu skaits ar Latvijas partneru dalību ir 63, to kopējais budžets Latvijas partneriem ir 15,14 milj. latu (ERAF un nacionālais finansējums); • visā Eiropas Savienībā darbojas starpreģionu sadarbības programma INTERREG IVC (apstiprināti 35 projekti ar Latvijas partneru dalību), pilsētvides attīstības programma URBACT II (apstiprināti trīs projekti) un Eiropas telpiskās plānošanas pārraudzības tīkla programma ESPON 2013 (apstiprināti pieci projekti). Latvijas partneru projektu budžets visās programmās kopā veido 5,14 milj. latu. Latvijas partneru skaits atbalstītajos projektos ir lielāks par projektu skaitu, jo vienā projektā var būt iesaistīti vairāki Latvijas partneri. Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programma Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programma atbalsta pārrobežu sadarbības projektus starp Igaunijas un Latvijas partneriem programmas teritorijā (Kurzemes, Vidzemes un Rīgas reģions Latvijā; Hījumā, Jegevas, Lēnes, Pelvas, Pērnavas, Sāremā, Tartu, Valgas, Veru un Vīlandes apriņķis Igaunijā). Šajā programmā ir trīs prioritātes: • „Lielāka Programmas teritorijas saliedētība”; • „Programmas teritorijas augstāka konkurētspēja”; • „ Aktīvas, ilgtspējīgas un integrētas kopienas”. Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programma Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas mērķis ir veicināt vides, ekonomiskās izaugsmes, kā arī pievilcīgas un dinamiskas kopienas veidošanos starp Latvijas un Lietuvas pierobežas reģioniem. Programmā pie * VARAM dati.

dalās šādas teritorijas: Latvijā – Kurzemes, Zemgales un Latgales reģions, Lietuvā – Klaipēdas, Panevēžas, Šauļu, Telšu, Utenas un Kauņas (kā papildu teritorija) apriņķis. Programmā ir izdalītas trīs prioritātes: • „Sociālekonomiskās attīstības un konkurētspējas veicināšana reģionā”; • „Pievilcīgas vides dzīvošanai izveidošana un ilgtspējīgas sabiedrības attīstība”; • „Tehniskā palīdzība – atbalsts programmas ieviešanai”. Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas mērķis ir stiprināt attiecības starp Latviju, Lietuvu un Baltkrieviju caur divpusējiem un trīspusējiem sadarbības projektiem, tādējādi palīdzot stimulēt ekonomikas un sociālās jomas attīstību visā programmas teritorijā. Programma aptver Latgales reģionu Latvijā, Alītas, Kauņas, Panevēžas, Utenas un Viļņas apriņķi Lietuvā, kā arī Grodņas, Minskas, Mogiļevas un Vitebskas apgabalu un Minskas pilsētu Baltkrievijā. Šajā programmā izdalītas divas prioritātes: • „Ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana”; • „Kopēji izaicinājumi”. Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programma Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas mērķis ir sekmēt reģiona integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī veicināt dinamiska un konkurētspējīga reģiona attīstību. Šīs programmas attiecināmās teritorijas Latvijā ir Kurzemes, Pierīgas un Rīgas statistiskais (NUTS 3) reģions, un Vidzemes un Zemgales reģions kā piegulošās teritorijas. Programma ietver trīs prioritātes: • „ Droša un veselīga vide”; • „Ekonomiski konkurētspējīgs un inovatīvs reģions”; • „Pievilcīgas un dinamiskas kopienas”. Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programma Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programma izveidota, lai veicinātu reģionālo attīstību caur transnacionālo sadarbību ar mērķi izveidot ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un teritoriāli vienotu Baltijas jūras reģionu. Programmas attiecināmā teritorijā ietilpst ES dalībvalstis Dānija, Zviedrija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Vācija (atsevišķas tās federālās zemes valsts ziemeļdaļā – Berlīne, Brēmene, Hamburga, Brandenburga, Meklenburga-Priekšpomerānija un ŠlēzvigaHolšteina, Līneburgas NUTS 2 teritorija Lejassaksijā), kā arī Norvēģija un Baltkrievijas un Krievijas ziemeļrietumu reģioni. Programmā ir četras prioritātes: • „ Inovāciju sekmēšana visā Baltijas jūras reģionā”; • „Baltijas jūras reģiona iekšējās un ārējās pieejamības uzlabošana”; • „Baltijas jūras kā kopējā resursa pārvaldība”; • „Pievilcīgas un konkurētspējīgas pilsētas un reģioni”.

125

Starpreģionu sadarbības programma INTERREG IVC Starpreģionu sadarbības programmas INTERREG IVC mērķis ir atbalstīt reģionālās attīstības politiku inovāciju, zināšanu ekonomikas, vides un risku novēršanas jomās, kā arī veicināt Eiropas ekonomisko modernizāciju un konkurētspējas palielināšanos. Programmas attiecināmā teritorijā ietilpst visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī Norvēģija un Šveice. Programmā ir trīs prioritātes: • „Inovācijas un zināšanu ekonomika”; • „Vide un risku novēršana”; • „Tehniskā palīdzība”.

Pilsētvides attīstības programma URBACT II Pilsētvides attīstības programmas URBACT II mērķis ir uzlabot ilgtspējīgas, integrētas pilsētu attīstības politikas efektivitāti Eiropā, lai īstenotu Lisabonas un Gēteborgas stratēģijas. Programmas attiecināmā teritorijā ietilpst visas Eiropas Savienības dalībvalstis, Norvēģija un Šveice. Programmā ir trīs prioritātes: • „Pilsētas – izaugsmes un nodarbinātības instruments”; • „Pievilcīgas un sociāli vienotas pilsētas”; • „Tehniskā palīdzība”.

ekonomikas attīstībai, piesaistot investīcijas nodarbinātības un dzīves līmeņa celšanai. Programmas attiecināmās teritorijas ir NUTS 3 reģioni Latgale un Vidzeme, kā arī Rīga un Pierīga kā papildu teritorijas Latvijā; Centrālā Igaunija, Dienvidigaunija un Ziemeļaustrumu Igaunija, kā arī Ziemeļigaunija kā papildu teritorijas Igaunijā; Ļeņingradas apgabals, Pleskavas apgabals un Sanktpēter burgas pilsēta Krievijā. Programmā ir izdalītas trīs prioritātes: • „ Sociālekonomiskās attīstības veicināšana”; • „ Kopējie izaicinājumi”; • „ Sadarbības veicināšana „Cilvēks–cilvēkam””.

107. tabulā norādīts ETS programmu projektos, kas apstiprināti no 2007. gada sākuma līdz 2011. gada beigām, iesaistīto Latvijas partneru skaita sadalījums plānošanas reģionos. Partneru aktivitāte Rīgas reģionā ir bijusi visaugstākā, kam seko Latgales reģions. Jāatzīmē, ka vairākas organizācijas, kuru juridiskā adrese atrodas Rīgas reģionā, īstenoja projektus arī citos plānošanas reģionos. 108. tabulā atspoguļots Latvijas partneru kopējais budžets (ERAF, EKPI un nacionālais līdzfinansējums kopā) ETS programmu ietvaros piecu gadu laikā apstiprinātajos projektos. Finansējuma sadalījums sniegts pa plānošanas reģioniem un programmām. Apjoma ziņā lielākais finansējums ir piesaistīts Rīgas reģionā, tas sastāda 43,5 %

ESPON 2013 programma ESPON 2013 (Eiropas teritoriālās attīstības un kohēzijas novērošanas tīkls) ir izveidots, lai atbalstītu politikas un Eiropas zinātniskās sabiedrības veidošanu teritoriālās attīstības un telpiskās plānošanas jomā. Tā galvenais mērķis ir nodrošināt salīdzināmu informāciju un pierādījumus, veikt teritoriālās attīstības analīzi 107. tabula. ETS programmās periodā no 2007. līdz 2011. gadam apstiprinātajos un scenāriju izstrādi, kā projektos iesaistīto Latvijas partneru skaita sadalījums pa plānošanas reģioniem*. arī atklāt reģionu teritoriālo kapitālu un potenciālu visas Eiropas konkurētspējas no visa Latvijas partneru finansējuma, tam seko Latgastiprināšanai, teritoriālajai sadarbībai un ilgtspējīgai un les reģions ar 21,3 % īpatsvaru, savukārt vismazākais līdzsvarotai attīstībai. Programmā iesaistītas visas Eiropas kopējais projektu budžets ir piesaistīts Vidzemes reģioSavienības valstis, kā arī partnervalstis – Islande, Lihtennā – 7,5 % no Latvijas partneru finansējuma. Jāatzīmē, šteina, Norvēģija un Šveice. ka finansējuma sadalījumu starp plānošanas reģioniem ietekmē arī projektu partneru juridiskās adreses vieta, Programmā ir piecas aktivitātes: kas ne vienmēr sakrīt ar projekta īstenošanas vietu un • „Lietišķie pētījumi”; rezultātu saņēmušo teritoriju. Rīgas reģionam lielāku • „Mērķtiecīga analīze, kas orientēta uz lietotāju vapiesaistītā finansējuma apjomu ietekmē arī tas, ka Rīgā jadzībām”; atrodas vairākas nacionālā līmeņa valsts pārvades iestā• „Zinātniskās platformas attīstīšana”; des/dienesti un centrālās augstskolas. • „Rezultātu kapitalizācija”; 119. attēlā parādīts Latvijas partneru kopējais pro• „Tehniskā palīdzība, analītiskais atbalsts un komujektu budžets ETS programmās apstiprinātajos projektos nikācija”. uz 1000 iedzīvotājiem sadalījumā pa plānošanas reģioniem – tas liecina, ka līdz 2011. gada beigām visaugstā Igaunijas–Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programma kais rādītājs bija Latgales reģionā, savukārt viszemākais – Programma tiek īstenota Eiropas kaimiņattiecību Vidzemes reģionā. un partnerības instrumenta ietvaros, un tās mērķis ir izmantot plašā pierobežas reģiona potenciālu reģiona * VARAM dati.

126

108. tabula. Latvijas partneru kopējais projektu budžets* ETS programmās periodā no 2007. līdz 2011. gadam apstiprinātajos projektos sadalījumā pa plānošanas reģioniem, tūkst. Ls**.

110. tabula. Piešķirtā un izmaksātā līdzfinansējuma īpatsvars ETS programmu ietvaros periodā no 2007. līdz 2011. gadam, %*. 119. attēls. Latvijas partneru kopējais projektu budžets* ETS programmās periodā no 2007. līdz 2011. gadam apstiprinātajos projektos uz 1000 iedzīvotājiem sadalījumā pa plānošanas reģioniem**.

110. tabulā salīdzinātas ETS programmās piešķirtā un izmaksātā finansējuma īpatsvara atšķirības starp plānošanas reģioniem. Līdz 2011. gada beigām projektu realizācijai izmaksātā finansējuma apjoms nebija proporcionāls piešķirtajam finansējuma apjomam – Latgales, Vidzemes un Zemgales reģionā izmaksātā finansējuma īpatsvars bija augstāks, bet Rīgas un Kurzemes reģionā – zemāks nekā projektu kopējā budžeta īpatsvars. Atšķirības skaidrojamas ar dažādu finansējuma apguves ātru109. tabula. ETS programmu ietvaros veiktie maksājumi periodā no 2007. līdz mu, atšķirībām programmu atskaites periodos un līdzfi2011. gadam, tūkst. Ls**. nansējuma likmēs. 109. tabulā apkopoti dati par periodā no 2007. līdz 2011. gadam veiktajiem maksājumiem VRAA pārziņā esošo ETS programmu projektiem (izņemot EKPI programmas – Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmu un Igaunijas–Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programmu).

* Finansējuma sadalījums pa reģioniem veikts pēc projektu Latvijas partneru norādītajām kontaktadresēm VARAM projektu datu bāzē vai pēc finansējuma saņēmēja darbības pamatteritorijas. ** VARAM dati.

* VARAM dati.

127

Citi atbalsta instrumenti EEZ un Norvēģijas finanšu instrumenti EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu 2004.–2009. gada plānošanas periods Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta (turpmāk – Norvēģijas finanšu instrumenta) mērķis ir novērst sociālo un ekonomisko nevienlīdzību Eiropas Ekonomikas zonas ietvaros un stiprināt divpusējās attiecības starp donorvalstīm un saņēmējvalsti. EEZ finanšu instrumenta līdzfinansējumu nodrošina Eiropas Ekonomikas zonas un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis, savukārt Norvēģijas finanšu instrumenta līdzfinansējumu – Norvēģijas Karaliste. 2011. gadā VARAM pārziņā bija četras EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu prioritātes – „Reģionālā politika un ekonomisko aktivitāšu attīstība”, „Pārrobežu sadarbība”, „Ilgtspējīga attīstība” un „Vides aizsardzība”. Prioritāšu „Reģionālā politika un ekonomisko aktivitāšu attīstība” un „Pārrobežu sadarbība” īstenošanu līdzfinansēja Norvēģijas finanšu instruments, bet prioritāšu „Ilgtspējīga attīstība” un „Vides aizsardzība” īstenošanu – gan EEZ, gan Norvēģijas finanšu instruments. Abu finanšu instrumentu ieviešana notiek programmu, grantu shēmu un individuālo projektu veidā, nodrošinot efektīvāku to īstenošanu un mērķtiecīgāku atbalstu, kā arī nodrošinot izmērāmus rezultātus un lielāku finansējuma ietekmi prioritārajās jomās. 2011. gada 30. aprīlī noslēdzās EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu 2004.–2009. gada periodā apstiprināto projektu īstenošana. 111. tabula sniedz informāciju par VARAM pārziņā esošo EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu prioritāšu finansējuma sadalījumu pēc plānošanas reģionos īstenotajiem projektiem. Informācija sniegta par projektiem, kas tika īstenoti laikā no 2007. līdz 2011. gadam (2004.–2009. gada plānošanas periods), izņemot prioritāti „Pārrobežu sadarbība”*. Sasummējot trīs prioritātes, redzams, ka vislielākais

finanšu instrumentu finansējuma apjoms – 5,91 milj. latu jeb 52,5 % no kopapjoma – tika piesaistīts Rīgas reģionam. Tam sekoja Zemgales un Latgales reģions – attiecīgi ar 1,29 milj. latu un 1,05 milj. latu lielu finansējumu jeb 11,5 % un 9,4 % no finansējuma kopapjoma. Kurzemes reģiona saņemtais finansējuma apjoms bija 0,84 milj. latu jeb 7,5 % no visa EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu sniegtā finansējuma. Vismazākais finansējums tika saņemts Vidzemes reģionā – 0,35 milj. latu jeb 3,1 % no kopējā finansējuma apmēra. EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu atbalsta apjoms uz 1000 iedzīvotājiem parāda, ka arī šajā rādītājā atšķirības finansējumā starp reģioniem ir salīdzinoši lielas – Rīgas reģionā finansējums bija Ls 5413 uz 1000 iedzīvotājiem, Zemgales reģionā – Ls 4713 uz 1000 iedzīvotājiem, bet Vidzemes reģionā – tikai Ls 1528 uz 1000 iedzīvotājiem (sk. 120. attēlu).

120. attēls. EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu grantu finansējums periodā no 2007. līdz 2011. gadam uz 1000 iedzīvotājiem sadalījumā pa plānošanas reģioniem*.

Nor vēģijas finanšu instrumenta prioritātes „Reģionālā politika un ekonomisko aktivitāšu attīstība” ietvaros (individuālie projekti un programma „Valsts un privātās partnerības attīstības veicināšana Latvijā”) Latvijā tika īstenoti 23 projekti. Prioritātes ietvaros tika apmaksāti pasākumi, kas saistīti ar vietējās un reģionālās attīstības veicināšanu, publisko un privāto partnerību, līdzsvarotas ekonomikas attīstību, sadarbības tīklu veidošanu starp pašvaldībām, augstākās izglītības un pētniecības iestādēm, sociālajiem partneriem un kapitālsabiedrībām, reģionālās attīstības insti tūcijām, Latvijas un Norvēģijas valsts un pašvaldību institūcijām, institucionālo spēju stiprināšanu reģionālās attīstības institūcijās, kā arī 111. tabula. EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu prioritāšu pētījumu un izvērtēšanas spēju stiprināšanu regrantu finansējums periodā no 2007. līdz 2011. gadam ģionālās attīstības kontekstā. 2004.–2009. gada sadalījumā pa plānošanas reģioniem, tūkst. Ls***. plānošanas periodā Norvēģijas finanšu instrumenta līdzfinansējums apstiprinātajos projektos bija * Dati par apstiprināto projektu budžetiem prioritātē „Pārrobežu sadarbība” atsevišķi par Latvijas 5261,99 tūkst. latu apmērā. partneriem nav pieejami. ** Iekļaujot projektus, kas nav attiecināmi uz konkrētu plānošanas reģionu. * ** VARAM dati.

128

* VARAM dati.

Programmas „Ilgtspējīga attīstība” ietvaros tika apmaksāti dabas resursu saglabāšanas un pārvaldības efektivitātes uzlabošanas projekti, uzraudzības pasākumi gaisa piesārņojuma kontrolēšanai, integrētās vides un meža ekonomisko kontu izstrāde, dokumentācijas izstrāde. 2004.–2009. gada plānošanas periodā šajā programmā tika īstenoti seši apakšprojekti, EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu līdzfinansējums apstiprinātajos projektos bija 1683,11 tūkst. latu. Programmas „Vides aizsardzība” ietvaros tika īstenoti 12 apakšprojekti, kas saistīti ar metodoloģijas izstrādi, starptautiskās pieredzes pārnesi, inovatīvo tehnoloģiju pārnesi un tehnoloģiju izstrādi. 2004.–2009. gada plānošanas periodā EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu līdzfinansējums apstiprinātajos projektos bija 4304,39 tūkst. latu. EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu 2009.–2014. gada plānošanas periods 2010. gadā tika uzsākts darbs pie EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu 2009.–2014. gada plānošanas perioda īstenošanas dokumentiem. 2010. gada 28. jūlijā tika parakstīti līgumi starp Eiropas Komisiju un donorvalstīm par atbalsta piešķiršanu. Latvijai piešķirtais finansējums no EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentiem (ieskaitot donorvalstu vadības izdevumus) 2009.–2014. gada plānošanas periodā ir 72,95 milj. eiro jeb 51,27 milj. latu. Piešķirtā finansējuma apjoms ir par apmēram 30 % lielāks nekā iepriekšējā finanšu instrumentu plānošanas periodā. Lai nodrošinātu finanšu instrumentu ieviešanu, starp Islandes Republiku, Lihtenšteinas Firstisti, Norvēģijas Karalisti un Latvijas Republiku (EEZ finanšu instrumenta gadījumā) un starp Norvēģijas Karalisti un Latvijas Republiku (Norvēģijas finanšu instrumenta gadījumā) 2011. gada 28. aprīlī tika parakstīti Saprašanās memorandi, kas nosaka donorvalstu un saņēmējvalsts tiesības un pienākumus un atrunā finanšu instrumentu galvenos ieviešanas aspektus Latvijā. EEZ un Norvēģijas finanšu instrumentu 2009.– 2014. gada plānošanas periodā Latvijā plānots īstenot septiņas programmas. VARAM būs atbildīga par divām – EEZ finanšu instrumenta programmu „Nacionālā klimata politika” un Norvēģijas finanšu instrumenta programmu „Kapacitātes stiprināšana un institucionālā sadarbība starp Latvijas un Norvēģijas valsts institūcijām, vietējām un reģionālām iestādēm”. 2011. gadā VARAM izstrādāja abu programmu iesniegumu projektus un iesniedza tos apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Projekta ietvaros kopumā 59 Latvijas novadu pašvaldības saņēma 110 autobusus skolēnu pārvadāšanai. Pirmos autobusus novadu pašvaldības saņēma 2010. gada septembra beigās, un autobusu piegāde noslēdzās 2011. gada janvārī. Novadu pašvaldības saņēma 42 Mercedes-Benz Intouro autobusus ar 40 sēdvietām, 31 BMC Probus autobusu ar 31 sēdvietu un 37 Mercedes-Benz Sprinter autobusus ar 19 sēdvietām. Pēc novadu pašvaldību pieprasījuma daļai skolēnu autobusu tika uzstādīts aprīkojums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Visvairāk – 42 skolēnu autobusus – saņēma Latgales reģiona novadu pašvaldības. Kurzemes reģiona pašvaldībās nonāca 23 autobusi, Zemgales reģiona pašvaldībās – 19 autobusi, Vidzemes reģiona pašvaldībās – 17 autobusi, bet Rīgas reģiona novados – 9 autobusi. Jāatzīmē, ka skolēnu autobusu iegāde pašvaldībām tika finansēta arī Sociālās drošības tīkla stratēģijas īstenošanas ietvaros.

Sociālās drošības tīkla stratēģijas pasākumi Sociālās drošības tīkla stratēģija tika apstiprināta ar 18.08.2010. MK rīkojumu Nr. 490 „Par Sociālās drošības tīkla stratēģiju”. Tā tika izstrādāta, lai koordinētu valsts un pašvaldību rīcību iedzīvotāju pamatvajadzību – adekvāti ienākumi, mājoklis, veselības pakalpojumi un izglītošanās iespējas – nodrošināšanai. Ņemot vērā stratēģijas mērķi, tā sasniegšanai tika izvirzīti uzdevumi: • nodrošināt garantēto minimālo ienākumu (GMI) trūcīgajām personām, vienlaikus paaugstinot GMI līmeni; • nodrošināt darba prakses vietas pašvaldībās, šādi veicinot nodarbinātību; • nodrošināt veselības aprūpes pamata pakalpojumu un pamata medikamentu pieejamību trūcīgām personām; • nodrošināt transporta pakalpojumus izglītības sistēmā, kā arī pirmsskolas izglītības pieejamību; • nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumus pasažieru kategorijām, kurām noteikti braukšanas maksas atvieglojumi. VRAA 2009.–2011. gadā veica pasākuma „Skolēnu pārvadājumu nodrošināšana skolēnu nogādāšanai skolās no apdzīvotajām vietām, kur skolas ir slēgtas izglītības reformas rezultātā” divu aktivitāšu administrēšanu: • k ompensējot novadu pašvaldībām skolēnu braukšanas izdevumus mācību gada laikā; • piešķirot finanšu līdzekļus autobusu iegādei skolēnu pārvadājumu veikšanai.

Latvijas–Šveices sadarbības programma VARAM un VRAA pārziņā 2009.–2011. gadā tika īstenots Latvijas–Šveices sadarbības programmas individuālais projekts „Pašvaldību aktivitāšu īstenošana, lai nodrošinātu skolēnu pārvadāšanu un ar to saistītos atbalsta pasākumus”. Projekta mērķis bija uzlabot skolēnu transportēšanas sistēmu attālos un mazāk attīstītos reģionos, nodrošinot skolēnu pārvadāšanu no dzīvesvietas uz mācību iestādi un atpakaļ.

Šīs aktivitātes ir paredzētas, lai 90 % apmērā kompensētu novadu pašvaldībām izdevumus, kas tām radušies, sedzot to administratīvajā teritorijā un blakus teritorijās dzīvojošo, sākot ar 2009. gada 29. maiju reorganizēto un likvidēto vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu izglītojamo braukšanas izdevumus, kā arī, lai 90 % apmērā finansētu autobusu iegādi tām novadu pašvaldībām, kurās izglītības reformas rezultātā izglītības iestādes ir slēgtas vai reorganizētas, vai sabiedriskais transports nenodrošina skolēnu nokļūšanu līdz izglītības iestādei.

129

2011. gadā kompensācijas skolēnu pārvadājumu izdevumu segšanai tika izmaksātas 44 pašvaldībām 479,58 tūkst. latu apmērā. Saskaņā ar novadu pašvaldību iesniegtajiem sarakstiem, 2011. gadā pārvadājumi bija nepieciešami 2657 skolēniem, kopumā tika pārvadāti 22 374 skolēni. 2011. gadā kompensācijas tika pieprasītas vidēji par 83 % no kopējā likvidēto un reorganizēto skolu skolēnu skaita (sk. 112. tabulu).

112. tabula. Pārvadāto skolēnu skaits un izmaksātās kompensācijas plānošanas reģionu griezumā 2011. gadā*. Kompensācija trīs autobusu iegādei 101,78 tūkst. latu apmērā 2011. gadā tika izmaksāta vienai novada pašvaldībai – Rēzeknes novadam. Kopumā šīs programmas ietvaros kopš 2009. gada 62 pašvaldībām kompensēta 99 autobusu iegāde par kopējo summu 3198,95 tūkst. latu.

Klimata pārmaiņu finanšu instruments Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kā Vides ministrijas darbības turpinātājas pārziņā ir arī Klimata pārmaiņu finanšu instruments (KPFI), kas ir Latvijas Republikas valsts budžeta programma. KPFI netiek vērtēts kā reģionālās attīstības atbalsta instruments, bet, tā kā tas atrodas par reģionālo politiku atbildīgās ministrijas pārziņā, šajā pārskatā apskatīts arī šī finanšu instrumenta finansējuma sadalījums pa Latvijas reģioniem.

Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta mērķis ir veicināt globālo klimata pārmaiņu novēršanu, pielāgošanos klimata pārmaiņu radītajām sekām un sekmēt siltumnīc efekta gāzu emisijas samazināšanu – īstenojot pasākumus ēku energoefektivitātes uzlabošanai gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā, tehnoloģiju attīstīšanu un ieviešanu, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, īstenojot integrētus risinājumus u. c. KPFI finansē no valstij piederošo noteiktā daudzuma vienību (NDV) pārdošanas, ko veic starptautiskās emisiju tirdzniecības ietvaros atbilstoši Kioto protokola nosacījumiem. NDV pārdošana ir iespējama, jo Kioto protokolā 2008.–2012. gadam noteikto saistību izpildei – emisiju samazinājumam par 8 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni – Latvijai nebūs nepieciešamas visas tās rīcībā esošās NDV, un potenciālais pārpalikums būs vismaz 40 milj. vienību. Pārpalikušo NDV izmantošana citiem mērķiem, piemēram, piešķiršana Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas uzņēmumiem, nav iespējama – NDV nav iespējams konvertēt par emisijas kvotām vai izmantot emisijas kvotu vietā. Taču NDV ir iespējams pārdot, iegūto finansējumu ieguldot Latvijas attīstībā. Lēmumu par NDV pārdošanu Ministru kabinets pieņēma 2006. gada 12. aprīlī – ar MK rīkojumu Nr. 249 „Par koncepciju par Latvijas dalību starptautiskajā emisiju tirdzniecībā”*. KPFI darbību reglamentē Latvijas noslēgto starptautisko līgumu prasības par NDV pārdošanu, kā arī apstiprinātie tiesību akti, t. sk. likums „Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos”**, 28.04.2009. MK noteikumi Nr. 312 „Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta konsultatīvās padomes nolikums” un 25.06.2009. MK noteikumi Nr. 644 ”Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu īstenošanas, pārskatu iesniegšanas un pārbaudes kārtība”*. Laika posmā no 2009. līdz 2011. gadam notika sekojoši Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projektu iesniegumu atklātie konkursi: • „Energoefektivitātes paaugstināšana pašvaldību ēkās” (KPFI-1);

113. tabula. Periodā no 2009. līdz 2011. gadam apstiprināto projektu KPFI finansējums sadalījumā pa projektu iesniegumu atklātajiem konkursiem un plānošanas reģioniem, tūkst. Ls*. * VARAM dati.

130

* w ww.varam.gov.lv ** Stājās spēkā 13.12.2007.

projektu skaita 1219 projekti bija apstiprināti 2011. gadā konkursā „Atjaunojamo energoresursu izmantošana mājsaimniecību sektorā” (KPFI-11). 113. tabula sniedz informāciju par periodā no 2009. līdz 2011. gadam apstiprināto projektu KPFI finansējumu sadalījumā pa projektu iesniegumu atklātajiem konkursiem un plānošanas reģioniem, bet 114. tabulā atsevišķi izdalīti dati par 2011. gadu. 115. tabulā redzami dati par KPFI kopējā finansējuma sadalījumu pa gadiem – reģionālā griezumā. 114. tabula. 2011. gadā apstiprināto projektu KPFI finansējums sadalījumā pa Vislielākais laika posmā no 2009. līdz 2011. gadam approjektu iesniegumu atklātajiem konkursiem un plānošanas reģioniem, tūkst. Ls*. stiprināto projektu KPFI finansējuma apjoms gan kopumā – 56,7 milj. latu –, gan gandrīz visos atsevišķajos konkursos bija Rīgas reģionā – no tā bija ievērojami lielāks pieteikto projektu skaits nekā no citiem reģioniem. Rīgas reģionā apstiprināto projektu finansējuma augsto īpatsvaru nosaka plānošanas reģionu vidū vislielākais iedzīvotāju un uzņēmumu skaits. Vidzemes reģionā apstiprināto projektu finansējuma apmērs bija 17,9 milj. latu, Kurzemes reģionā – 16,7 milj. latu, bet Latgales 115. tabula. Periodā no 2009. līdz 2011. gadam apstiprināto un Zemgales reģionā – attiecīgi 13,0 milj. latu un projektu KPFI finansējums sadalījumā pa plānošanas 11,6 milj. latu. Skatot atsevišķi 2011. gadu, tāpat reģioniem, tūkst. Ls*. kā visā triju gadu periodā vislielākais apstiprināto • „Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinošu tehnoprojektu finansējuma apjoms raksturoja Rīgas reģionu, savukārt pēc apmēra otrs lielākais finansējums loģiju attīstīšana” (KPFI-2); bija apstiprinātajiem projektiem Kurzemes reģionā. • „Energoefektivitātes paaugstināšana augstākās izVisaugstākais triju gadu laikā apstiprināto projektu KPFI glītības iestāžu ēkās” (KPFI-3); • „Tehnoloģiju pāreja no fosilajiem uz atjaunojamiem finansējuma apjoms uz 1000 iedzīvotājiem bija Vidzemes energoresursiem” (KPFI-4); reģionā – 78,6 tūkst. latu. Kurzemes reģionā šis rādītājs • „Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisijas bija 56,9 tūkst. latu, Rīgas reģionā – 51,9 tūkst. latu, Zemsamazināšanai profesionālās izglītības iestāžu ēkās” gales reģionā – 42,5 tūkst. latu, bet viszemākais – Latgales (KPFI-5); reģionā – 39,6 tūkst. latu (sk. 121. attēlu). • „Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai ražošanas ēkās” (KPFI-6); • „Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai pašvaldību ēkās” (KPFI-7); • „Sabiedrības izpratnes attīstīšana par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas nozīmi un iespējām” (KPFI-8); • „Zema enerģijas patēriņa ēkas” (KPFI-10); • „Atjaunojamo energoresursu izmantošana mājsaimniecību sektorā” (KPFI-11); • „ Atjaunojamo energoresursu izmantošana siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai” (KPFI-12). Projektu iesniegumu atklātajos konkursos laika posmā no 2009. līdz 2011. gadam tika apstiprināti 1597 projekti ar kopējām attiecināmajām izmaksām 188,29 milj. latu, no kuriem 116,01 milj. latu veidoja KPFI finansējums. No visu

121. attēls. Periodā no 2009. līdz 2011. gadam apstiprināto projektu KPFI finansējums uz 1000 iedzīvotājiem sadalījumā pa plānošanas reģioniem*.

* VARAM dati.

131

XI PUBLISKO PAKALPOJUMU ATTĪSTĪBA Iepriekšējā gada pārskatā – „Reģionu attīstība Latvijā 2010” – pirmo reizi tika iekļauta nodaļa par publiskajiem pakalpojumiem, galveno vērību vēršot uz e-pakalpojumiem jeb pakalpojumu elektronizāciju. Tā kā 2011. gadā par reģionālo attīstību atbildīgā ministrija un aģentūra – VARAM un VRAA – aktīvi turpināja

darbu pie publisko pakalpojumu attīstības sekmēšanas visā Latvijā, arī šajā pārskatā publiskajiem pakalpojumiem ir atvēlēta nodaļa, parādot ne tikai elektronisko pakalpojumu attīstību, bet arī dažādos virzienus, kādos atbildīgās institūcijas darbojas, lai pakalpojumus pilnveidotu.

Elektroniskie pakalpojumi Interneta izmantošana un pieejamība Interneta pieejamība un izmantošana mājsaimniecībās, darbavietās, mācībās un citur ir priekšnosacījums elektronisko pakalpojumu izmantošanai. Saskaņā ar CSP datiem Latvijā 2011. gadā 66,4 % iedzīvotāju regulāri (vismaz reizi nedēļā) lietoja datoru un 66,2 % regulāri lietoja internetu, bet vispār internetu ir lietojuši 73,4 % iedzīvotāju (sk. 122. attēlu).

122. attēls. Iedzīvotāju, kas regulāri lieto datoru un internetu, īpatsvars Latvijā 2004.–2011. gadā*. Aktīvākā ir iedzīvotāju vecuma grupa no 16 līdz 24 gadiem, kur 98,0 % šī vecuma iedzīvotāju lietoja internetu. Vecumā no 25 līdz 34 gadiem internetu regulāri izmantoja 91,1 % iedzīvotāju, no 35 līdz 44 gadiem – 79,8 %, no 45 līdz 54 gadiem – 59,8 %, no 55 līdz 64 gadiem – 40,8 %, bet vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem internetu lietoja 13,2 % iedzīvotāju. Izmantojot salīdzinājumam interneta lietotājiem pretēju rādītāju – iedzīvotāju īpatsvaru vecumā no 16 līdz 74 gadiem, kas nekad nav lietojuši internetu, – Latvijā šis rādītājs 2011. gadā bija nedaudz augstāks nekā vidēji * CSP dati.

132

Eiropas Savienības valstīs. Saskaņā ar Eurostat datiem 2011. gadā ES valstīs vidēji 24 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem nekad nebija lietojuši internetu, bet Latvijā bija 27 % šādu iedzīvotāju, kas 27 valstu vidū Latviju ierindoja 15. vietā. Vislabākā situācija bija Zviedrijā, kur tikai 5 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem nekad nebija lietojuši internetu. Dānijā un Nīderlandē šis rādītājs bija 7 %, Luksemburgā – 8 %, bet Somijā – 9 %. Informāciju un komunikāciju tehnoloģiju lietošanā vājākās valstis bija Rumānija, kur 54 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem nekad nebija lietojuši internetu, Bulgārija – 46 % un Grieķija – 45 %. Latvija pēc interneta lietotāju īpatsvara apsteidza Lietuvu, kur 33 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem nekad nebija lietojuši internetu, bet atpalika no Igaunijas, kur šis rādītājs bija 20 % (sk. 123. attēlu). Latvijā ar katru gadu palielinās ne vien iedzīvotāju īpatsvars, kas lieto internetu, bet arī mājsaimniecību īpatsvars, kam pieejams dators un internets. 2011. gadā Latvijā 64,3 % mājsaimniecību bija dators un 63,6 % mājsaimniecību bija arī pieejams internets. Jāpiezīmē, ka 2006. un 2007. gadā mājsaimniecību skaits, kurās bija pieejams internets, pārsniedza mājsaimniecību skaitu, kurās bija pieejams dators – tas izskaidrojams ar to, ka daudzās Latvijas mājsaimniecībās piekļuve internetam bija, izmantojot tikai mobilo telefonu (sk. 124. attēlu). Pēc mājsaimniecību īpatsvara, kur pieejams internets, 2011. gadā Latvija (64 %) atpalika no vidējās situācijas Eiropas Savienībā (73 %) un ieņēma tikai 19.–20. pozīciju dalībvalstu vidū. Šajā rādītājā līdere Eiropas Savienībā ir Nīderlande, kur 2011. gadā 94 % mājsaimniecību bija pieejams internets (sk. 125. attēlu). Skatoties Latvijas statistisko reģionu griezumā, augstākais interneta izmantošanas līmenis mājsaimniecībās 2011. gadā bija Pierīgas reģionā (71,3 %), kas bija tuvs ES vidējam rādītājam, un Rīgā (68,3 %), bet zemākais – Latgales reģionā (47,4 %), kur mājsaimniecību īpatsvars ar pieeju internetam bija līdzīgs kā ES dalībvalstīs ar zemāko rādītāju. Jāpiezīmē, ka Latgales reģionā mājsaimniecību ar interneta pieslēgumu īpatsvars 2011. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, samazinājās (sk. 126. attēlu).

123. attēls. Iedzīvotāju, kas nekad nav lietojuši internetu, īpatsvars vecuma grupā no 16 līdz 74 gadiem Eiropas Savienības dalībvalstīs 2011. gadā*.

124. attēls. Mājsaimniecību, kurās pieejams dators un internets, īpatsvars Latvijā 2004.–2011. gadā**.

126. attēls. Mājsaimniecību, kur pieejams internets, īpatsvars Latvijas statistiskajos reģionos 2010. un 2011. gadā**.

125. attēls. Mājsaimniecību, kur pieejams internets, īpatsvars Eiropas Savienības dalībvalstīs 2011. gadā*. * Eurostat dati. ** CSP dati.

133

Latvijā 2011. gadā 95,4 % uzņēmumu (ar darbinieku skaitu 10 un vairāk) tika izmantots dators, 92,2 % – internets, savukārt 53,4 % uzņēmumu bija sava mājaslapa internetā.

Lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem interneta pieejamību un caur to attiecīgi uzlabotu dažādu pakalpojumu pieejamību, kopš 2007. gada no valsts budžeta tiek sniegts atbalsts, lai pašvaldībās visā Latvijas teritorijā iedzīvotājiem tiktu nodrošināta bezmaksas interneta pieeja un datoru izmantošana. 2011. gada decembrī VRAA veica pašvaldību aptauju, lai apzinātu situāciju par publiskajiem interneta pieejas punktiem pašvaldībās. Saskaņā ar aptaujas datiem Latvijā pašvaldībās pieejami 863 publiskie interneta pieejas punkti (PIPP), to skaitā 831 punkts ārpus Rīgas – 749 PIPP novados un 82 PIPP pārējās astoņās republikas pilsētās. 116. tabulā redzami dati par publiskajiem interneta pieejas punktiem statistisko reģionu griezumā. 2011. gada beigās visvairāk PIPP bija Latgales reģionā, kas skaidrojams ar vislielāko pašvaldību teritoriālo vienību (pagastu un novada pilsētu) skaitu šajā reģionā. Šobrīd lielākajā daļā novadu pagastu un pilsētu ir vismaz viens publiskais interneta pieejas punkts.

116. tabula. Publiskie interneta pieejas punkti statistiskajos reģionos 2011. gada beigās*. 2011. gadā 831 publiskais interneta pieejas punkts ārpus Rīgas kopumā bija aprīkots ar 3808 datoriem – tātad vidēji vienā PIPP bija 4,6 datori. Vidējais rādītājs republikas pilsētās (neskaitot Rīgu) bija 5,4 datori vienā PIPP. Bezmaksas bezvadu internets (Wi-Fi) bija pieejams 677 PIPP ārpus Rīgas. Aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā pusē PIPP (437) tika nodrošināti arī apmeklētāju konsultanta pakalpojumi; 258 PIPP strādāja ne tikai darba dienās, bet arī brīvdienās. Vidējais iedzīvotāju skaits uz vienu publisko interneta pieejas punktu Latvijā 2011. gada beigās bija 2569 cilvēki, bet pašvaldību teritoriju griezumā amplitūda bija ļoti plaša – no 290 iedzīvotājiem uz vienu PIPP Rugāju novadā līdz 21,9 tūkst. Rīgā. Kopumā mazāks iedzīvotāju skaits uz vienu PIPP ir novados ar salīdzinoši zemāku iedzīvotāju blīvumu – novados ārpus Rīgas plānošanas reģiona, un otrādi – lielāks tas ir teritorijās ar augstāku * VRAA aptauja, aprēķini, izmantojot PMLP datus, CSP dati.

134

iedzīvotāju koncentrāciju, proti, Pierīgā un republikas pilsētās (sk. 127. attēlu). 2011. gada beigās Rugāju novadā, kura iedzīvotāju skaits ir 2,6 tūkst. un kura sastāvā ietilpst divi pagasti, bija 9 publiskie interneta pieejas punkti. Kā nākamie novadi ar augstākajiem relatīvajiem rādītājiem minami Zilupes novads (9 PIPP, 399 iedz. uz vienu PIPP), Ciblas novads (7 PIPP, 461 iedz. uz vienu PIPP), Rucavas novads (4 PIPP, 494 iedz. uz vienu PIPP) un Jēkabpils novads (11 PIPP, 509 iedz. uz vienu PIPP). No republikas pilsētām vismazāk iedzīvotāju uz vienu PIPP bija Daugavpilī (31 PIPP, 3,3 tūkst. iedz. uz vienu PIPP). Rīgā 2011. gada beigās bija 32 publiskie interneta pieejas punkti – faktiski tikpat, cik pēc iedzīvotāju skaita septiņas reizes mazākajā Daugavpilī. Ventspils (4 PIPP, 10,5 tūkst. iedz. uz vienu PIPP) un Liepāja (8 PIPP, 10,3 tūkst. iedz. uz vienu PIPP) bija Rīgai sekojošās republikas pilsētas ar vislielāko iedzīvotāju skaitu uz vienu PIPP. Republikas pilsētu – kompakti apdzīvotu teritoriju ar relatīvi augstu mājsaimniecību nodrošinājumu ar datoru un internetu – gadījumā šādas rādītāja vērtības ne vienmēr vērtējamas negatīvi (turklāt jāņem vērā, ka rādītājā netiek iekļauts datoru skaits vienā PIPP, proti, PIPP lielums), bet no Rīgas attālākos novados, īpaši ar plašu teritoriju, liels iedzīvotāju skaits uz vienu publisko interneta pieejas punktu ir iezīme ierobežotai pieejai šim pakalpojumam. Novadu vidū ar vislielāko iedzīvotāju skaitu uz vienu PIPP 2011. gada beigās bija Grobiņas novads (5 teritoriālās vienības, viens PIPP, 10,3 tūkst. iedz. uz vienu PIPP), Kandavas novads (7 terit. vienības, viens PIPP, 9,7 tūkst. iedz. uz vienu PIPP) un Dagdas novads (11 terit. vienības, viens PIPP, 9,1 tūkst. iedz. uz vienu PIPP). Papildus šiem novadiem būtu minams arī Limbažu novads (8 terit. vienības, 3 PIPP) un Alojas novads (6 terit. vienības, t. sk. divas pilsētas, viens PIPP).

E-pakalpojumi Līdz ar interneta lietotāju skaita palielināšanos paplašinās tā izmantošanas iespējas un arī pieprasījums pēc e-pakalpojumu skaita palielināšanas un elektronizācijas līmeņa paaugstināšanas gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Latvijas iedzīvotājiem, uzņēmumiem, citiem interesentiem pastāvīgi tiek piedāvātas arvien jaunas iespējas tradicionālos informatīva un administratīva rakstura valsts institūciju un pašvaldību pakalpojumus saņemt e-vidē. Statistikas dati apliecina no iedzīvotāju un uzņēmēju puses pieaugošo pieprasījumu pēc e-pakalpojumiem. Jaunākie pieejamie Eurostat dati norāda, ka Latvijā 2010. gadā 31 % iedzīvotāju saskarsmei ar publisko sektoru izmantoja internetu (2009. gadā – tikai 23 %). Salīdzinājumā ar 2009. gadu šādu iedzīvotāju īpatsvars manāmi palielinājās arī vidēji visā Eiropas Savienībā (29 % 2009. gadā, 32 % 2010. gadā), taču gan Latvijas, gan ES vidējais rādītājs ievērojami atpalika no šajā jomā vadošajām valstīm – Dānijā 2010. gadā internetu saskarsmē ar publiskā sektora institūcijām lietoja 72 % iedzīvotāju, Zviedrijā – 62 %; sk. 128. attēlu).

127. attēls. Iedzīvotāju skaits uz vienu publisko interneta pieejas punktu pašvaldību teritorijās 2011. gada beigās*.

* VRAA aptauja, aprēķini, izmantojot PMLP datus.

135

128. attēls. Iedzīvotāju, kas izmanto internetu saskarsmē ar publiskā sektora institūcijām, īpatsvars Eiropas Savienības dalībvalstīs 2010. gadā*. Latvijā 2010. gadā 72 % uzņēmumu (ar darbinieku skaitu 10 un vairāk) saskarsmei ar publisko sektoru izmantoja internetu (2009. gadā – 62 %). Vidējais rādītājs Eiropas Savienībā 2010. gadā bija 76 % (2009. gadā – 70 %), tas joprojām ir nedaudz augstāks nekā Latvijā (sk. 129. attēlu). Pēc e-pakalpojumu pieprasījuma Latvijas pozīcijas kopumā Eiropas Savienībā vēl nav tik augstas kā vidēji ES, bet pēc e-pakalpojumu piedāvājuma Latvijas rādītāji

ir salīdzinoši augstāki. Eurostat veiktais apsekojums par e-pārvaldi, apskatot 20 pamata pakalpojumus visās ES valstīs, liecina, ka Latvijā 2010. gadā 93 % no šiem pamata pakalpojumiem tika nodrošināti kā e-pakalpojumi – tas bija augstāks rādītājs nekā vidēji ES (84 %). Gadu iepriekš – 2009. gadā – Latvijā no pamata pakalpojumiem kā e-pakalpojumi tika nodrošināti tikai 66 %, kas bija zemāks rādītājs nekā vidēji ES (sk. 130. attēlu).

129. attēls. Uzņēmumu, kas izmanto internetu saskarsmē ar publiskā sektora institūcijām, īpatsvars Eiropas Savienības dalībvalstīs 2010. gadā*.

* Eurostat dati. ** 2009. gadā.

136

130. attēls. E-vidē pieejamo pakalpojumu īpatsvars no 20 pamata pakalpojumiem Eiropas Savienības dalībvalstīs 2009. un 2010. gadā*. Kopš 2008. gada 1. jūnija VRAA ir atbildīga par epakalpojumu un e-iepirkumu ieviešanu un pilnveidošanu valsts un pašvaldību sektorā. Attīstot e-pakalpojumus, tiek veicināta efektīva, ekonomiska, atklāta, iekļaujoša un demokrātiska valsts pārvaldes attīstība, kā arī informācijas sabiedrības attīstība. Ar interneta starpniecību iedzīvotāji un uzņēmumi pakalpojumus var saņemt ātrāk un ērtāk, bez laika ierobežojumiem – neatkarīgi no iestāžu darba laika un atrašanās vietas. E-pakalpojums ir pakalpojums, kura pieprasīšanas vai sniegšanas veids nodrošina tā pieejamību attālināti – ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju palīdzību. Var izdalīt šādus e-pakalpojumu veidus: • informatīvie pakalpojumi – e-pakalpojumi, ar kuru palīdzību klients var iegūt informāciju tiešsaistē; • t ransakciju pakalpojumi – e-pakalpojumi, kuru rezultāts ir līdzvērtīgs klātienes pakalpojuma rezultātam, t. i., klients pieprasa pakalpojumu elektroniski, bet pakalpojuma rezultāts (izziņa, lēmuma noraksts u. c.) ir pieejams pēc kāda laika (atbilstīgi konkrētās iestādes un pakalpojuma saņemšanas nosacījumiem). Piemēram, klients internetā pieprasa kādu izziņu, pēc tam saņemot informāciju, ka iestāde ir saņēmusi viņa pieteikumu. Klientam nav jāiet uz attiecīgo iestādi, nav jāstāv rindā, turklāt var izmantot pakalpojumu jebkurā viņam ērtā laikā. Kad izziņa sagatavota, klients tiek par to informēts. Saņemšanas iespējas ir dažādas – ir pakalpojumi, kas nodrošina pieprasītās izziņas saņemšanu tikai klātienē (iestādes norādītajā darba laikā un vietā), citi – arī pa pastu ierakstītā vēstulē vai pa e-pastu, parakstītu ar drošu elektronisko parakstu**. * Eurostat dati. ** www.vraa.gov.lv

E-pakalpojumiem var būt šādi elektronizācijas līmeņi: • 1. līmenis – informācija par pakalpojumu ir ievietota elektroniskā pakalpojuma turētāja publiski pieejamā tīmekļvietnē elektroniskā formā; • 2. līmenis – pakalpojuma saņēmējam publiskā tīmekļvietnē elektroniskā formā ir pieejamas pakalpojuma pieprasīšanai vai saņemšanai nepieciešamās veidlapas; • 3. līmenis – pakalpojuma saņēmējam ir nodrošināta iespēja elektroniski pieprasīt pakalpojumu, elektroniski iesniedzot pakalpojuma saņemšanai nepieciešamos datus strukturētā veidā vai elektroniski saņemt pakalpojumu; • 4. līmenis – pakalpojuma pieprasīšana un saņemšana notiek elektroniski; • 5. līmenis – pakalpojuma saņemšana notiek bez pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma, pakalpojuma sniegšanai nepieciešamos datus bez pakalpojuma saņēmēja līdzdalības iegūst elektroniskā pakalpojuma sniedzējs*. Pakalpojumiem ir atšķirīgas prasības attiecībā uz pieprasītāja autentifikāciju. Attiecīgi ir noteikti šādi autentifikācijas līmeņi: • nedeklarēta (anonīma) identitāte (nav jānorāda vārds, uzvārds); • deklarēta identitāte (klients norāda vārdu, uzvārdu vai e-pastu, telefona numuru); • apliecināta identitāte (piemēram, banka uz līguma pamata apliecina klienta identitāti); • k valificēti apliecināta identitāte (klients izmanto drošu e-parakstu).

* www.vraa.gov.lv

137

E-pakalpojumu nodrošināšana valstī tiek veikta gan decentralizēti – attiecīgās valsts institūcijas, pašvaldības vai to institūcijas piedāvā e-pakalpojumus savās mājaslapās vai portālos, gan centralizēti – daļa e-pakalpojumu, neatkarīgi no to sniedzēja, ir pieejama internetā vienkopus – publisko pakalpojumu portālā www.latvija.lv.

ienotais valsts un pašvaldību V e-pakalpojumu portāls www.latvija.lv Vienotā valsts un pašvaldību pakalpojumu portāla www.latvija.lv mērķis ir nodrošināt vienotu piekļuves punktu visiem Latvijas valsts un pašvaldību publiskajiem pakalpojumiem un centralizētu piekļuvi dažādu institūciju sniegtajiem elektroniskajiem pakalpojumiem. Portālā var ātri un samērā ērti saņemt informāciju par visiem valsts sniegtajiem pakalpojumiem, saņemt e-pakalpojumus un sekot e-pakalpojumu izpildei. Portālā pieejamajā Publisko pakalpojumu katalogā ir apkopota informācija par pakalpojumiem, ko iedzīvotājiem un uzņēmumiem sniedz valsts un pašvaldību iestādes. Ja iestāde nenodrošina pakalpojuma sniegšanu elektroniski, tad katalogā dota informāciju par citiem pakalpojuma saņemšanas veidiem un iespējām. 117. tabulā redzami pieprasītākie e-pakalpojumi portālā www.latvija.lv 2011. gadā. Portālā www.latvija.lv arvien vairāk savus e-pakalpojumus piedāvā pašvaldības. 131. attēlā redzama VRAA apkopotā informācija, kuras pašvaldības un kādā skaitā piedāvā e-pakalpojumus vienotajā portālā. Šobrīd 23 pašvaldības portālā www.latvija.lv nodrošina savu

117. tabula. Pieprasītākie e-pakalpojumi portālā www.latvija.lv 2011. gadā*.

akalpojumu pieejamību, un šo pakalpojumu kopskaits p ir 772 (šeit gan jāatzīmē, ka šis skaits ietver dažāda līmeņa e-pakalpojumus, to skaitā arī tādus, kam pieejams tikai pakalpojuma apraksts)**. Rekordiste e-pakalpojumu sniegšanā ir Rīgas pilsētas pašvaldība, kas piedāvā vairāk nekā 250 šādu pakalpojumu. Taču tas, ka pašvaldība nepiedāvā e-pakalpojumus vienotajā portālā, nenozīmē, ka tādi netiek sniegti – lielākā daļa pašvaldību epakalpojumus piedāvā savās mājaslapās, un arī tur šādu pakalpojumu skaits pastāvīgi pieaug. Uz trīs pašvaldību pakalpojumiem (tirdzniecība publiskās vietās, tirdzniecības organizēšana publiskās vietās un publisku pasākumu organizēšana) ir attiecināmas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK „Par pakalpojumiem iekšējā tirgū” prasības, kas nosaka,

131. attēls. Pašvaldību piedāvāto e-pakalpojumu skaits portālā www.latvija.lv 2012. gada jūlijā***. * LIKTA un VRAA dati. ** VRAA dati, situācija 2012. gada jūlijā. *** VRAA dati.

138

ka informācija par šo pakalpojumu sniegšanu jānodrošina vienuviet un šie pakalpojumi ir jāspēj pieteikt un saņemt elektroniski. Tajos gadījumos, kad pašvaldības nav ievietojušas šos pakalpojumus vienotajā portālā, portāls www.latvija.lv nodrošina saites uz pašvaldību mājaslapām, tādējādi neliekot pakalpojuma pieprasītājam pašam meklēt pašvaldības mājaslapu. Tomēr jāatzīmē, ka šajā jomā ir lielas pilnveidošanas iespējas.

Elektronisko iepirkumu sistēma Gan publiskajam, gan arī privātajam sektoram nozīmīgs e-pakalpojums, kas ievērojami ietaupa laiku un naudu, ir VRAA pārziņā esošā Elektronisko iepirkumu sistēma (EIS). Tā izveidota 2005. gadā un ir pirmā elektronisko iepirkumu sistēma Baltijas valstīs, bet VRAA tās uzturēšanu, darbību un attīstību nodrošina kopš 2009. gada 1. jūnija. EIS pamatā ir elektronisko katalogu princips, kas darbojas kā interneta veikals publiskā sektora organizācijām un kurā savas standarta preces piedāvā vairāki piegādātāji. Sistēma nodrošina šādas priekšrocības saviem lietotājiem salīdzinājumā ar klasisko iepirkumu: • ātrāks iepirkumu process – saīsināts laiks no vajadzības apzināšanas līdz preces piegādei; • valsts un pašvaldību iestādes tiek atslogotas no iepirkumu organizēšanas – iepirkumi tiek veikti centralizēti, nodrošinot preču pasūtīšanu ar Elektronisko iepirkumu sistēmas starpniecību; • tiek ietaupīti valsts budžeta līdzekļi, jo, centralizētajos iepirkumos apvienojot vairākus pasūtījumus, arī maziem iepirkumiem tiek iegūtas pircējam izdevīgākas cenas; • palielinās iepirkumu procesa caurskatāmība, atklātība un informācijas pieejamība – informācija par iepirkumiem ir publiski pieejama EIS; • L atvijā tiek īstenots Eiropas Komisijas direktīvās paredzētais e-iepirkums un izmantota ES valstu pozitīvā pieredze.

Saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu izdotie 28.12.2010. MK noteikumi Nr. 1241 „Centralizēto elektronisko iepirkumu noteikumi” nosaka gadījumus, kad valsts tiešās pārvaldes iestādēm obligāti jāizmanto EIS. Citām institūcijām un pašvaldībām EIS izmantošana ir pašu ziņā. 2011. gadā iepirkumu apgrozījums EIS bija 13,4 milj. latu – salīdzinājumā ar 2010. gadu apgrozījums palielinājās par 90 %. 2011. gadā sistēmā bija 281 aktīvais pircējs, EIS ietvēra 60 tūkst. preču specifikācijas un tika nodrošinātas 27 288 preču piegādes (sk. 132. attēlu).

132. attēls. Elektronisko iepirkumu sistēmas apgrozījums 2005.–2011. gadā*. Pēc speciālas metodoloģijas veiktie VRAA aprēķini liecina, ka 2011. gada otrā pusgada laikā (precīzāk – no 2011. gada 1. augusta līdz 2012. gada 31. janvārim) Elektronisko iepirkumu sistēma publiskā sektora organizācijām ir nodrošinājusi kopējo ietaupījumu 1,957 milj. latu apmērā, t. sk. 1,512 milj. latu kā tiešo ietaupījumu un 445 tūkst. latu kā netiešo ekonomiju uz administratīvo resursu ietaupīšanas.

Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanas projekts 2009. gada februārī Valsts kanceleja noslēdza līgumu par Eiropas Sociālā fonda projekta „Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošana” īstenošanu, un 2011. gada jūlijā atbildība par šī projekta īstenošanas uzraudzību no Valsts kancelejas tika nodota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Projekta mērķis ir radīt konceptuālu un metodoloģisku pamatu publisko pakalpojumu sistēmas attīstībai un veicināt uz klientu orientētu darbības principu izmantošanu pakalpojumu sniegšanā publiskajā pārvaldē, samazinot administratīvo slogu uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Projekta materiālos norādīts, ka šobrīd trūkst vienota ietvara, kas nodrošinātu sekmīgu publisko pakalpojumu sistēmas attīstību, tāpēc publisko pakalpojumu

ilnveidošana ir strukturālo reformu nozīmīga sastāvdaļa, p tā nepieciešama, lai valsts resursus izmantotu pēc iespējas efektīvāk un lietderīgāk. Noslēdzot 2011. gadu, projekta ietvaros: • i zstrādāts publisko pakalpojumu sniegšanas rekomendējamais modelis; • izvērtēti un aprakstīti visu (apmēram 2000) valsts pārvaldes institūciju un kapitālsabiedrību sniegtie publiskie pakalpojumi; • izveidots unificēts pašvaldību sniegto publisko pakalpojumu saraksts; * VRAA dati.

139

• izvērtēts pakalpojumu sniegšanu reglamentējošais tiesiskais ietvars, iestāžu sadarbība un informācijas apmaiņa, publisko pakalpojumu kataloga darbība un pakalpojumu finansēšanas mehānismi; • izstrādāti priekšlikumi vienas pieturas aģentūras principa ieviešanai valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā; • izstrādāti pieci pilotpakalpojumu pārbūves plāni, būtiski samazinot administratīvo slogu klientam un izmaksas – pakalpojumu turētājam un sniedzējam. Šie pilotpakalpojumi ir: – bērnu piedzimšanas notikums; – darbnespējas lapas saņemšana/slimības pabalsta piešķiršana; – būvniecības atļaujas izsniegšana; – kadastra informācija mantojuma lietai; – reklāmas materiālu, izkārtņu, sludinājumu un citu informatīvo materiālu izvietošana publiskās vietās. Projekta turpmākie rīcības virzieni: • tiesiskā ietvara izveide vienotai publisko pakalpojumu sniegšanai un pārvaldības kārtībai institūcijās; • vienota publisko pakalpojumu finansēšanas ietvara izveide, risinot pakalpojumu maksas jautājumus, norēķinus starp iestādēm un pakalpojumu izmaksu uzskaiti;

• vienotu IT risinājumu izveide valsts pārvaldē, veidojot koplietošanas IT infrastruktūru, lai nodrošinātu efektīvu informācijas apmaiņu starp pakalpojumu turētājiem, pakalpojumu sniedzējiem un klientiem; • pakalpojumu elektronizācija, nodrošinot pakalpojumu standartizētu sniegšanu un pieejamību neklātienē; • vienotas klientu apkalpošanas sistēmas izveide valsts iestāžu publiskajiem pakalpojumiem, uzlabojot pakalpojumu pieejamību klātienē; • visu tiešās valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību, kapitālsabiedrību un atsevišķu neatkarīgo iestāžu publisko pakalpojumu aprakstīšana un publicēšana Publisko pakalpojumu katalogā portālā www.latvija.lv; • sabiedrības līdzdalības nodrošināšana lēmumu pieņemšanas procesos; • publiskās pārvaldes iestāžu darbinieku apmācības (plānoti 100 semināri) par publisko pakalpojumu pārvaldības un sniegšanas jautājumiem; • r okasgrāmatas un metodisko materiālu sagatavošana valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem. Balstoties uz projekta secinājumiem, 2012. gada vidū tiek izstrādāta Publisko pakalpojumu koncepcija. Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanas projektu plānots īstenot līdz 2013. gada beigām.

Vienas pieturas aģentūras principa ieviešana Ar publisko pakalpojumu pilnveidošanu cieši saistīta tā sauktā vienas pieturas aģentūra. Šis termins ir tulkojums no angļu termina one stop shop. Vienas pieturas aģentūras vispārīga būtība ir vieta, kur dažādas vajadzības tiek atrisinātas vienviet. Vienas pieturas aģentūras principa aizsākums teorijā tiek datēts ar XX gadsimta 20.–30. gadu miju. Līdz ar tehnikas un tehnoloģiju attīstību vienas pieturas aģentūras princips nav saistāms tikai ar fizisku vietu, bet ar plašu saskarsmes jeb komunikācijas līdzekļu izmantošanu – telefonu, e-pastu, internetu u. c. Mūsdienās spilgtas vienas pieturas aģentūras darbības principa izpausmes vērojamas banku darbībā – klients var nokārtot jautājumu jebkurā bankas filiālē vai dažāda rakstura jautājumus caur savu bankas konsultantu. Klients var saņemt informāciju pa telefonu, ar īsziņas starpniecību vai pa e-pastu, var izmantot internetbanku utt. Klientam ērts pakalpojums: • ir saprotams; • prasa mazāk klienta darbību; • ir viegli pieejams (tuvs), tai skaitā e-vidē pieejams; • patērē mazāk klienta laika. Lai pakalpojums būtu saprotams, jānodrošina skaidra, precīza un aktuāla informācija par šādiem jautājumiem: • vai klients attiecīgo pakalpojumu var (ir tiesīgs) saņemt;

140

• kur, kādā laikā un veidā var pieteikt pakalpojumu; • kādus dokumentus vai informāciju nepieciešams iesniegt. Lai pakalpojums prasītu mazāk klienta darbību, jānodrošina: • pirms pakalpojuma pieteikšanas klientam pieejamas sagatavotas pieteikuma veidlapas; • publisko datu bāzu (publiskā sektora rīcībā esošās informācijas) savietojamība, lai klientam neliktu gādāt informāciju, kas ir pašvaldības vai valsts dienestu rīcībā. Lai pakalpojums būtu viegli pieejams (tuvs), jānodrošina: • dažādu kanālu izmantošanas iespējas (ciktāl to atļauj tiesību normas) visos pakalpojuma posmos, kuros ir klienta un pašvaldības saskarsme; • institūciju vai to filiāļu izvietošana (dekoncentrācija) tuvāk klientam. Lai pakalpojums patērētu mazāk klienta laika, jāno drošina iepriekš norādīto faktoru izpilde*. Vienviet apvienotu dažādu pakalpojumu saņemšanas vietas ideju ietver ne tikai vienas pieturas aģentūras * Rokasgrāmata. Vienas pieturas aģentūra pašvaldībā. Latgales plānošanas reģions. 2011.

jēdziens, tā apzīmēšanai lieto arī citus nosaukumus. Piemēram, var sastapt tādus nosaukumus kā informācijas centrs (information centre), iedzīvotāju apkalpošanas centrs (citizens’ service centre), vienotais kontaktpunkts (single contact point), viens logs („single-window”), kopienas pakalpojumu centrs (community service centre), klientu apkalpošanas centrs u. c.*. Vienas pieturas aģentūras veidošana saistīta ne tikai ar klientu (iedzīvotāju, uzņēmēju) ērtībām, bet arī ar pārvaldes izmaksu efektivitāti – katram pakalpojuma nodrošinātājam nav jāveido savi klientu apkalpošanas centri. 2011. gada 13. septembrī Ministru kabinets ar rīkojumu Nr. 446 apstiprināja VARAM sagatavoto un iesniegto „Koncepciju par vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā” (turpmāk – Koncepcija). Tā nosaka nepieciešamību pilnveidot valsts un pašvaldību pakalpojumu sniegšanas organizāciju, nodrošinot iedzīvotājiem pieejamus, ērtus un saprotamus pakalpojumus visā valsts teritorijā. Šajā dokumentā atzīmēts, ka vienas pieturas aģentūras principa ieviešanas mērķis ir pakalpojumu pieejamības un kvalitātes palielināšana, administratīvā sloga, laika patēriņa pakalpojumu saņemšanai un valsts pārvaldes izmaksu samazināšana valsts pārvaldes darba optimālākas organizācijas rezultātā. 2011. gadā apstiprinātajā Koncepcijā norādīts, ka valsts un pašvaldību sniegto pakalpojumu pieejamībā ir konstatējamas tādas problēmas kā zema pakalpojumu pieejamība un kvalitāte, nelietderīga valsts un pašvaldību resursu izmantošana nesistemātiskai pakalpojumu sniegšanas pilnveidošanai un piegādes organizēšanai, dažādas pieejas vienas pieturas aģentūras principa īstenošanā. Konstatēts, ka, lai optimizētu valsts pārvaldes izdevumus, ir vērojama tendence institūciju reģionālās struktūrvienības likvidēt, tādējādi ievērojami samazinot pakalpojumu pieejamību ārpus Rīgas**. Koncepcijā teikts, ka šobrīd personai, pieprasot pakalpojumu, pašai jāveic neskaitāmas un laikietilpīgas procedūras, kas balstās uz dažādu veidlapu, licenču, sertifikātu, atļauju, pārskatu, rēķinu un citu juridisku un finanšu dokumentu iesniegšanu un saņemšanu, izziņu pieprasīšanu par citu institūciju rīcībā esošu informāciju, kas institūcijām nepieciešama lēmumu pieņemšanai, informācijas un dokumentu daudzpusēju plūsmu. Koncepcija kā vienu no risinājumiem piedāvā, ka katra valsts pārvaldes nozare vai pat institūcija veido savu personu apkalpošanas sistēmu. Lai gan šāds risinājums piedāvāts, Koncepcijā pret to pausta negatīva attieksme. Kā otrs risinājums, kas guvis atbalstu, piedāvāta vienas pieturas aģentūras principa mērķtiecīga un konsekventa ieviešana valsts pārvaldē, kas būtu uzskatāma par iepriekšminēto problēmu risinājumu. Tā kā pašvaldības ir lielākie pakalpojumu turētāji un sniedzēji, kā arī atrodas vistuvāk iedzīvotājiem, Koncepcija paredz, ka, veicot valsts un pašvaldību pakalpojumu izvērtējumu, atbilstoši

pakalpojuma raksturam, pieprasījumam, sarežģītībai, klientu grupām un citiem kritērijiem nosakāms, kuri pakalpojumi sniedzami pēc vienas pieturas aģentūras principa uz pašvaldību bāzes. Primāri pakalpojumu centri izveidojami visās pašvaldībās, pakalpojumu piegādi organizējot, piemērojot daudzkanālu pieeju neklātienē un klātienē*. Koncepcijā paredzēts, ka neklātienē tiek īstenoti: • informatīvi pakalpojumi (telefoniski ar operatoru palīdzību), tiek nodrošināts vienots zvanu centrs, izmantojot portālu www.latvija.lv un pašvaldību mājaslapas; • pilnībā elektroniski pakalpojumi (patstāvīgi) visur, kur ir pieejams internets, izmantojot portālu www.latvija.lv un pašvaldību mājaslapas; • korespondence, t. sk. elektroniskais pasts.

* Rokasgrāmata. Vienas pieturas aģentūra pašvaldībā. Latgales plānošanas reģions. 2011. ** Koncepcija par vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā. Apstiprināta ar 13.09.2011. MK rīkojumu Nr. 446.

* Koncepcija par vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā. Apstiprināta ar 13.09.2011. MK rīkojumu Nr. 446.

Koncepcija paredz, ka klātienē pakalpojumi būtu pieejami republikas pilsētās, novadu administratīvajos centros, novadu teritoriālo vienību lielākajās apdzīvotajās vietās. Valstī pakalpojumu piegāde caur pašvaldību pakalpojumu tīklu tiktu nodrošināta vairāk nekā piecsimt vietās, attiecīgi vērtējot, kuru pakalpojumu sniegšana konkrētā vietā ir iespējama un pieļaujama atbilstoši vienas pieturas aģentūras principam, kā arī izvērtējot pakalpojumu pieprasījumu un izmaksas. Tāpat Koncepcijā atzīmēts, ka ir izskatāma iespēja konsolidēt savstarpēji saistītu nozaru pakalpojumus, uz pašvaldību bāzes veidojot vienotu papildu pakalpojumu centru tīklu atbilstoši klientu segmentiem (piemēram, pakalpojumi uzņēmējiem, lauksaimniekiem)*. Koncepcija neparedz jaunu valsts pārvaldes institūciju izveidošanu. Tā piedāvā iespēju nodalīt pakalpojumu piegādātāju no pakalpojumu turētāja un sniedzēja. Koncepcija arī neparedz visu valsts pārvaldes pakalpojumu sniegšanu pēc vienas pieturas aģentūras principa. Katru pakalpojumu un tā piemērotību sniegšanai pēc vienas pieturas aģentūras principa ir nepieciešams vērtēt atsevišķi. 2012. gadā situācija attīstījusies straujāk nekā iepriekš paredzēts, un Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanas projekta ietvaros veiktos secinājumus VARAM izmanto jaunas Publisko pakalpojumu koncepcijas izstrādē, kas ietvers arī vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu un paplašināšanu publisko pakalpojumu sniegšanā, tiesa gan, atšķirīgā veidā, salīdzinot ar 2011. gadā apstiprinātajā Koncepcijā paredzēto. Līdz ar jaunās VARAM sagatavotās Publisko pakalpojumu koncepcijas pieņemšanu valdībā spēku zaudēs 2011. gadā pieņemtā Koncepcija. Neraugoties uz vienas pieturas aģentūras jautājuma būtisko aktualitāti pārskata gadā, jāatzīmē, ka Latvijā tas nebija jaunums. Ir virkne pozitīvu labās prakses piemēru gan valsts institūciju, gan pašvaldību darbībā, gan arī centieni arvien plašāk ieviest šo principu. Vienas pieturas aģentūras princips publiskajā sektorā Latvijā tiek

141

izmantots jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses. Sākumā biežāk tika izmantots termins vienas pieturas birojs. Viens no 1993. gadā izveidotās Latvijas Attīstības aģentūras* uzdevumiem bija ārvalstu ieguldījumu piesaistīšana. Aģentūra piedāvājumā ārvalstu uzņēmējiem atsaucās uz vienas pieturas biroja pakalpojumiem, kas nodrošina ārvalstu uzņēmējus ar visu viņus interesējošo informāciju par uzņēmējdarbības nosacījumiem Latvijā, par nodokļu likumdošanu, par iespējām piedalīties privatizācijas procesā, kā arī piedāvāja palīdzību atrast partnerus Latvijā. Jāatzīmē, ka atsauce uz one stop shop joprojām ir ļoti populāra attiecībā uz dažādu valstu informatīvajiem pakalpojumiem ārvalstu investoru piesaistē. Latvijā Ceļu satiksmes drošības direkciju var minēt kā vienu no pirmajām un veiksmīgākajām valsts institūcijām, kas ieviesa vienas pieturas aģentūras principu kā uz klienta ērtībām vērstu principu jau plašākā izpratnē, turklāt darbs pie klientu apkalpošanas pilnveidošanas šajā institūcijā neapstājas. Pēdējos gados arī virknē citu valsts institūciju vērojami būtiski uzlabojumi klientu apkalpošanā, to skaitā ieviešot vienas pieturas aģentūras principu. Kā spilgtus, bet ne vienīgos pozitīvos piemērus var minēt Valsts ieņēmumu dienestu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Līdz ar informāciju un komunikāciju tehnoloģiju plašāku ieviešanu un pilnveidošanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pakalpojumi vairs nav piesaistīti pie klienta dzīvesvietas –

klients pakalpojumus var saņemt jebkurā šo institūciju teritoriālajā struktūrvienībā. Arī pašvaldības jau sen iepazinušās ar vienas pieturas aģentūras principu un daudzas to arī ieviesušas. Latvijas Pašvaldību savienības 5. kongresā 1995. gadā pieņemtajās „Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijās” VI sadaļā „Pašvaldību pakalpojumi” teikts: „Pašvaldībās jāievieš tādas apkalpošanas formas, kuras nodrošinātu visas nepieciešamās informācijas sniegšanu vienā vietā un būtu orientētas uz katra iedzīvotāja apkalpošanas efektivitāti un maksimālu katra uzņēmēja piesaistīšanu teritorijas attīstībai”. Viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā, kas mērķtiecīgi ieviesa vienas pieturas aģentūras principu, bija Liepājas pilsētas pašvaldība. 1999. gadā Liepājas pašvaldībā sāka darboties apmeklētāju pieņemšanas centrs, kurš veidots kā vienas pieturas aģentūra un uz kuru pašvaldības apmeklētājs dodas, lai saņemtu informāciju vai iesniegtu dokumentus dažādu jautājumu risināšanai. Citi spilgtākie pašvaldību piemēri vienas pieturas aģentūras ieviešanā ir Rīgas, Jēkabpils, Jelgavas pilsētu pašvaldības un Dobeles, Ilūkstes, Salaspils novada pašvaldības. Šobrīd Rīgas piemēru var skatīt kā pilnīgāko, plašāko un daudzveidīgāko vienas pieturas aģentūras ieviešanu pašvaldībā*. Tādējādi var secināt, ka Latvijā faktiskā vienas pieturas aģentūras principa ieviešana un izmantošana apsteigusi dokumentus, kuriem paredzēts to sekmēt un regulēt. Daudzveidīgā prakse dod iespēju atrast dažāda rakstura pakalpojumiem, dažādām situācijām un vietām piemērotākos risinājumus.

Publisko pakalpojumu attīstība Reģionālās politikas pamatnostādņu projekta kontekstā Iepriekš apskatītajās VARAM un VRAA aktivitātēs – e-pakalpojumu paplašināšana un pilnveidošana, vienas pieturas aģentūras principa ieviešana un publisko pakalpojumu sistēmas attīstība – pamatā tiek skarti administratīva rakstura pakalpojumi (dzīvesvietas deklarēšana, iesnieguma iesniegšana, pieteikšanās mācībām skolā utt.), bet reģionālās attīstības politikas kontekstā vairāk tiek skarti pakalpojumi, kas saistīti ar tiešu labuma gūšanu (mācības skolā, ārpusskolas nodarbības, bibliotēkas pakalpojumi, sportošanas iespējas utt.). 2011. gadā VARAM aktīvi turpināja darbu pie jaunām Reģionālās politikas pamatnostādnēm (turpmāk – Pamatnostādnes). Ievērojot Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam noteiktos attīstības virzienus, VARAM topošajās Pamatnostādnēs kā vienu no reģionālās politikas atbalsta sistēmas elementiem izvirza teritorijās pieejamo pakalpojumu grozu. Pamatnostādņu dokumenta projektā norādīts, ka, ņemot vērā nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences un ierobežoto pieejamo publisko finansējumu, valsts nevar atļauties visos apdzīvojuma līmeņos nodrošināt vienādu pakalpojumu pieejamību. Pakalpojumu groza * 2003. gadā tā tika reorganizēta par valsts aģentūru „Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra“ (LIAA).

142

ideoloģija ir nodrošināt līdzvērtīgu pieeju pakalpojumiem visiem, bet ne visur. Pakalpojumu groza būtība ir – jo augstāks apdzīvojuma līmenis, jo plašāks pakalpojumu klāsts tajā tiek sniegts. Zemākajā apdzīvojuma līmenī tiek noteikts pamatpakalpojumu klāsts, ko ir būtiski nodrošināt vienādā kvalitātē visā valstī. Tādējādi šo Pamatnostādņu darbības periodā tiks noteikts un ieviests pakalpojumu vēlamais klāsts (grozs) katram apdzīvojuma līmenim, lai iedzīvotāji un uzņēmēji varētu rēķināties, kādus pakalpojumus saņems, ja izvēlēsies dzīvot vai darboties noteiktā teritorijā, kā arī, lai nodrošinātu publisko investīciju pārdomātu un efektīvu izlietojumu**. Pamatnostādņu projektā norādīts, ka Latvijā ir definēti šādi apdzīvojuma līmeņi (no zemākā uz augstāko)***: • novadu nozīmes attīstības centri (nosaka reģionālā un vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentos – teritorijas plānojumā un/vai attīstības programmā); * Rokasgrāmata. Vienas pieturas aģentūra pašvaldībā. Latgales plānošanas reģions. 2011. ** Reģionālās politikas pamatnostādnes. Projekts 05.07.2012. *** Starptautiskās, nacionālās un reģionālās nozīmes centri noteikti Latvija 2030 Telpiskās attīstības perspektīvā.

• reģionālās nozīmes attīstības centri (Kuldīga, Talsi, Tukums, Saldus, Dobele, Bauska, Ogre, Aizkraukle, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Smiltene, Alūksne, Gulbene, Madona, Valka, Balvi, Preiļi, Līvāni, Ludza, Krāslava); • nacionālās nozīmes attīstības centri (Rīga, Liepāja, Daugavpils, Ventspils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Rēzekne, Valmiera); • starptautiskās nozīmes attīstības centri (Rīga, Liepāja, Daugavpils, Ventspils)*. Pamatnostādņu projekts paredz, ka pakalpojumu grozs tiks lietots kā: • pamats visa veida publisko investīciju teritorijās plānošanai – plānošanas reģioniem un pašvaldībām jānodrošina atbalsta iespējas atbilstoši noteiktajam pakalpojumu grozam; • kritēriju kopums plānošanas reģionu un pašvaldību piedāvāto attīstības stratēģiju un investīciju projektu lietderības novērtējumam, lai izslēgtu gadījumus, kad pašvaldības, izmantojot publisko finansējumu, vēlas celt lielus sabiedriskos objektus, kuru atbilstošu noslodzi tās nespēs nodrošināt, bet kura uzturēšanas izmaksas radīs lielu slogu pašvaldības budžetam. Publisko pakalpojumu vēlamais klāsts un to teritoriālais izvietojums valsts apdzīvojuma struktūrā tiek noteikts pakalpojumu jomās, kas ir saistītas ar iedzīvotājiem un attīstības iespējām noteiktā valsts teritorijā, t. i., veselība, sociālā aprūpe, izglītība, sports, kultūra, pasts un uzņēmējdarbību atbalstošā infrastruktūra**. Publisko pakalpojumu apjoms katram apdzīvojuma līmenim noteikts, izvērtējot un ņemot vērā: • līdzšinējo pakalpojumu teritoriālo izvietojumu valsts apdzīvojuma sistēmā; • pakalpojumu saņemšanas biežumu/regularitāti, ievērojot principu, ka biežāk saņemamie pakalpojumi jānodrošina pēc iespējas zemākā apdzīvojuma līmenī; • pakalpojumu raksturu (pamatpakalpojums, kas svarīgs visām iedzīvotāju grupām vai specializēts pakalpojums, kas svarīgs noteiktām iedzīvotāju grupām), ievērojot principu, ka pamatpakalpojumu pieejamība jānodrošina pēc iespējas zemākā apdzīvojuma līmenī; • nozaru politiku prioritātes un kritērijus pakalpojumu apjomam un izvietojumam reģionos (piemēram, iedzīvotāju – pakalpojuma ņēmēju skaits, lai nodrošinātu optimālu pakalpojuma pieejamību un iestādes uzturēšanas rentabilitāti). Lai kompensētu mazāku pakalpojumu klāstu zemākajā apdzīvojuma līmenī, būtisks ir mobilitātes aspekts, t. i., iespēja pieņemamā laikā un par samērīgām izmaksām nokļūt līdz pakalpojuma sniegšanas vietai (ceļu un * Starptautiskās nozīmes attīstības centri vienlaikus ir arī nacionālās nozīmes attīstības centri. ** Reģionālās politikas pamatnostādnes. Projekts 05.07.2012.

sabiedriskā transporta nodrošinājums). Tāpat nozīmīgs aspekts pakalpojumu nodrošināšanā ir pašvaldību sadarbība (t. sk. ar blakusesošajām Igaunijas un Lietuvas pašvaldībām), kas dod iespēju ar mazāku ieguldījumu apjomu nodrošināt pakalpojumu pieejamību lielākam iedzīvotāju skaitam (atsevišķus pakalpojumus vienas pašvaldības iedzīvotājiem varētu nodrošināt cita pašvaldība). Risinot jautājumu par dažādu pakalpojumu nodrošināšanu, nepieciešams maksimāli efektīvi izmantot pašvaldības rīcībā esošos resursus. Piemēram, mazās lauku skolas vietās, kur ir problēmas to aizpildīšanai ar skolēniem, var pārveidot par daudzfunkcionāliem pakalpojumu centriem, kas aptver daļu no zemākajam apdzīvojuma līmenim paredzētajiem pakalpojumiem, vienas pieturas aģentūru u. c.*. Pamatnostādņu projekts paredz, ka pakalpojumu groza piepildīšana konkrētajā teritorijā ir pašvaldības kompetencē, atrodot optimālākos risinājumus pakalpojumu nodrošināšanai un pieņemot lēmumus par prioritātēm pakalpojumu pieejamības un kvalitātes uzlabošanā, kā arī par veicamo ieguldījumu secību. Savukārt valsts loma ir definēt pakalpojumu grozu un nodrošināt pašvaldībām atbalsta pieejamību pakalpojumiem nepieciešamo investīciju veikšanai. Pamatnostādņu projekts uzsver, ka būtisks princips, nosakot un ieviešot pakalpojumu grozu, ir nepasliktināt situāciju neviena pakalpojuma kvalitātē un pieejamībā, vienlaikus izvērtējot efektīvākos veidus, kā nodrošināt iedzīvotājiem konkrētu pakalpojumu pieejamību un kvalitāti. Pašvaldība ir tā, kas pieņem lēmumus, kas nodrošina pakalpojumu grozā ietverto pakalpojumu sniegšanas vietu racionālu izvietojumu savā teritorijā, t. i., kurās teritorijā ietilpstošajās apdzīvotajās vietās tiek nodrošināti konkrēti, piemēram, pagasta apdzīvojuma līmenī, paredzētie pakalpojumi, lai kopumā visiem novada iedzīvotājiem norādītie pakalpojumi būtu pieejami, vienlaikus mākslīgi neveidojot pakalpojumu tādās sniegšanu vietās, kur pēc tiem ir mazs pieprasījums. Esošās demogrāfiskās tendences prasa pārskatīt līdzšinējo pieeju pakalpojumu nodrošināšanai un meklēt elastīgus, inovatīvus, uz teritoriju sadarbību balstītus un mobilus risinājumus. Līdz ar to attiecībā uz specifiskākiem un retāk pieprasītiem pakalpojumiem pašvaldībām nepieciešams izvērtēt iespējas nodrošināt attiecīgo pakalpojumu sniegšanu, sadarbojoties ar kaimiņpašvaldībām (t. i., kopīga kāda konkrēta pakalpojuma sniegšanas vieta, pašvaldībām iespēju robežās nodrošinot transportu iedzīvotāju nokļūšanai līdz tai), kā arī, ja to pieļauj pakalpojuma raksturs, nodrošināt pēc iespējas vairāk pakalpojumu saņemšanu attālināti. Pakalpojumu grozā tiek ietverti tikai tie pakalpojumi, kuru sniegšanā ir lietojama teritoriāla diferenciācija pēc apdzīvojuma līmeņa, bet netiek ietverti pakalpojumi, kuru nodrošināšana ir saistīta ar normatīvo aktu prasību izpildi un attiecas uz konkrētām teritorijām atbilstoši normatīvajos aktos izvirzītajiem nosacījumiem. Piemēram, notekūdeņu savākšana un atkritumu izvešana ir * Reģionālās politikas pamatnostādnes. Projekts 05.07.2012.

143

jānodrošina visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no tā, kurā apdzīvojuma līmenī atrodas to dzīvesvieta. Savukārt, attiecībā uz šo pakalpojumu sniegšanas izvietojumu konkrētos normatīvajos aktos ir atrunāta kārtība par tehniski ekonomisko pamatojumu izstrādi, lai noteiktu pakalpojuma sniegšanas vietu. Plānojot investīcijas, pašvaldībām tiks paredzēts finansējums to pakalpojumu grozā ietverto pakalpojumu sniegšanai nepieciešamajām investīcijām, kas ir pašvaldību pārziņā, savukārt nozaru atbalsta pasākumu ietvaros tiks paredzēts finansējums investīcijām, kas nepiecieša-

144

mas to pakalpojumu sniegšanai, kas ietverti pakalpojumu grozā, bet ir valsts pārziņā, kā arī tiem pakalpojumu grozā neietvertajiem pakalpojumiem, kuru nodrošināšanas nepieciešamību nosaka normatīvo aktu prasības. Pašvaldības pēc savas izvēles var nodrošināt plašāka pakalpojumu klāsta pieejamību saviem iedzīvotājiem nekā paredzēts attiecīgajam apdzīvojuma līmenim, finansējot ieguldījumus to sniegšanā no sava budžeta, t. i., pakalpojumu grozs neierobežo pašvaldības, ja tām ir brīvi līdzekļi plašāka pakalpojumu klāsta nodrošināšanai saviem iedzīvotājiem.

ATTĪSTĪBAS TENDENCES, SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI Kopš 2011. gada sākuma par reģionālo politiku atbildīgā institūcija Latvijā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas izveidota, pievienojot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju Vides ministrijai. Ministriju apvienošana nenozīmē, ka reģionālās attīstības un teritoriju attīstības plānošanas jautājumi valstī kļuvuši mazāk svarīgi. Tieši otrādi – aizvien vairāk nepieciešama gudra, mērķtiecīgi vadīta un konkrētas teritorijas izprotoša reģionālā politika. Latvijā attīstās plānošanas tradīcijas, normatīvais regulējums pamazām iegūst jaunas formas – tas kļūst aizvien elastīgāks, vieš lielāku uzticību, to raksturo virzība uz iniciatīvu un plānošanas nepārtrauktību. Bieži vien ir nepietiekami noteikt tikai vispārīgu nozares politiku, bet ir svarīgi, kā tā ietekmē konkrētas teritorijas un tur dzīvojošos cilvēkus. Lai pilnveidotu attīstības plānošanas sistēmu, arvien vairāk tiek sasaistīta sociālekonomiskās attīstības plānošana un telpiskā plānošana. Faktiskais valsts administratīvi teritoriālais iedalījums šobrīd neatbilst visām Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma prasībām – nav izveidoti likumā noteiktie apriņķi, daudzos novados iedzīvotāju skaits nesasniedz likumā noteikto četru tūkstošu robežu (pēc PMLP datiem 2012. gada 1. janvārī bija 28 šādi novadi, pēc tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem 2011. gada 1. martā – pat 36). Šim kritērijam neatbilst arī Mērsraga novads, kas izveidojās jau pēc vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas noslēguma, sadaloties Rojas novadam. Saskaņā ar tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem arī Jēkabpils pilsētas iedzīvotāju skaits ir mazāks par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteikto kritēriju republikas pilsētai – vismaz 25 tūkstoši iedzīvotāju. 2011. gadā notikušās Saeimas ārkārtas vēlēšanas reģionālās attīstības kontekstā atgādināja par plānošanas reģionu un vēlēšanu apgabalu robežu harmonizēšanas aktualitāti. Rīgas, Vidzemes un Zemgales vēlēšanu apgabalu veido no Rīgas, Vidzemes un Zemgales plānošanas reģioniem atšķirīgas teritorijas, sakrīt tikai Kurzemes un Latgales vēlēšanu apgabali un plānošanas reģioni. Viena no Latvijas galvenajām problēmām ir iedzīvotāju skaita samazināšanās. 2011. gadā notikušās tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas 2000. gadā iedzīvotāju skaits valstī kopumā ir samazinājies par 13 %, bet Latgales reģionā, kur iedzīvotāju skaita sarukums ir bijis visstraujākais, – par 21 %. Tautas skaitīšanas dati un PMLP dati par iedzīvotāju skaitu, kas tiek lietots dažādos aprēķinos, būtiski atšķiras. Lielākajā daļā pašvaldību teritoriju iedzīvotāju skaits pēc tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem ir mazāks nekā pēc PMLP datiem – lielākās atšķirības pat pārsniedz 10 %, un tikai dažās Pierīgas pašvaldībās iedzīvotāju skaits pēc tautas skaitīšanas datiem ir lielāks nekā pēc PMLP datiem. Fakts, ka dažādas institūcijas dažādām vajadzībām nepieciešamos datus par iedzīvotāju skaitu ņem no atšķirīgiem avotiem (CSP, PMLP), var radīt virkni neskaidrību. Tāpēc šajā laikā sevišķi svarīgi uzrādīt datu avotus, bet nākotnē iespēju robežās jācenšas harmonizēt dažādu avotu dati. Galīgā tautas skaitīšanas rezultātu apkopošana un saskaņošana ar citiem aktuālajiem statistikas datiem radīs izaicinājumu turpmākajā teritoriju analīzē – dažādu salīdzināmo rādītāju (uz vienu iedzīvotāju, uz 1000 iedzīvotājiem utt.) izmaiņas būs saistītas ne tikai ar situācijas izmaiņām, bet arī ar nozīmīgām tautas skaitīšanas ieviestām datu korekcijām. 2011. gadā pēc vairāku gadu lejupslīdes Latvijas ekonomikā bija vērojamas izaugsmes pazīmes – salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājās IKP rādītāji, samazinājās darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā un bezdarba līmenis. Plānošanas reģionu un pašvaldību teritoriju datu analīze liecina, ka starp teritorijām pastāv ievērojamas sociālekonomiskās atšķirības, un, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, situācija pamatā nav krasi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējo gadu attīstības rādītājos Rīgas reģions ir izteikts līderis, bet Latgales reģions sociālekonomiskās attīstības ziņā visvairāk atpaliek no citiem reģioniem. Viens no rādītājiem, kas vislabāk raksturo reģionālās atšķirības – reģionālā IKP variācijas koeficients (dispersija) –, liecina, ka pēdējā gada laikā reģionālās atšķirības Latvijā ir nedaudz samazinājušās. Faktiski koeficients norāda atšķirības starp Rīgas reģionu un Latgales reģionu, bet, tā kā Latgales reģionā bija visstraujākais iedzīvotāju skaita sarukums, ar to nereti var izskaidrot nelielo atšķirību mazināšanos gan starp šo, gan starp citiem salīdzināmiem rādītājiem, kas tiek rēķināti pēc iedzīvotāju skaita. Tomēr Latgales reģionā vērojamas arī dažas pozitīvas pazīmes – piemēram, šis reģions bija vienīgais, kur dzimušo bērnu skaits 2011. gadā bija lielāks nekā 2010. gadā*. * CSP provizoriskie dati.

145

Pārskatā redzamais tradicionālais galveno rādītāju vērtību amplitūdas salīdzinājums republikas pilsētu un novadu grupās, skatot rādītājus atsevišķi, liecina par dažu rādītāju atšķirību palielināšanos (piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžetā novadu grupā, bezdarba līmenis abās grupās). Savukārt teritorijas attīstības indeksu vērtību amplitūdas dinamika norāda uz atšķirību palielināšanos republikas pilsētu grupā un samazināšanos novadu grupā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem sākotnēji šauram mērķim (īpaši atbalstāmo reģionu programma ar apmēram 1 milj. latu lielu Reģionālā fonda finansējumu gadā) izstrādātais teritorijas attīstības indekss (tagad – teritorijas attīstības līmeņa indekss) un tā jaunākais papildinājums – teritorijas attīstības līmeņa izmaiņu indekss – tiek plaši lietots gan teritoriju attīstības novērtēšanā, gan atbalsta pasākumu diferencēšanā. Viens no galvenajiem teritorijas attīstības līmeņa indeksa lietojumiem ir atbalsta intensitātes noteikšana (valsts budžeta dotācijas veidā) pašvaldību īstenotiem Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētiem projektiem. Laika posmā no 2007. līdz 2011. gadam valsts budžeta dotācija pašvaldībām ES fondu projektu līdzfinansējumam izmaksāta 11,37 milj. latu apmērā. Tās sadalījums reģionālā griezumā liecina, ka vislielāko dotāciju apjomu saņēma Latgales reģiona pašvaldības, bet vismazāko – Rīgas reģiona pašvaldības. Arī vērtējot valsts budžeta dotāciju apjomu relatīvi – uz 1000 iedzīvotājiem – Latgales reģiona pašvaldībās tas bija nozīmīgāks nekā pārējo plānošanas reģionu pašvaldībās. Kopumā var secināt, ka teritorijas attīstības līmeņa indekss kā kritērijs valsts budžeta dotāciju intensitātes noteikšanā ir darbojies sekmīgi – lielāku dotāciju apmēru ir saņēmušas pašvaldības, kas atrodas reģionos ar zemāku sociālekonomiskās attīstības līmeni, tām ir ietaupīti līdzekļi, kurus var novirzīt attīstības veicināšanai. Lai gan par teritorijas attīstības indeksu aprēķina metodiku pastāv atšķirīgi viedokļi, diskusija starp ieinteresētajām pusēm pagaidām nav noslēgusies ar konkrētu rezultātu, tālab joprojām aktuāla ir izmantotās teritoriju attīstības novērtēšanas metodikas pilnveidošana. Iespējams, nevajag meklēt vienu universālu teritorijas attīstības indeksu, bet dažādām vajadzībām izmantot vairākus kompleksus rādītājus. Teritoriju attīstības specifisku ievirzi būtiski ietekmē to novietojuma, apdzīvojuma un teritoriālo saikņu raksturs. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam telpiskās attīstības perspektīvas ietvaros noteiktajos attīstības virzienos uzsvērta attīstības centru kā reģionu attīstības virzītāju nozīme, pilsētu un lauku sadarbība un mijiedarbība, attīstības centru funkcionālo tīklu veidošana. Nepastāv vienota metodika pilsētu ietekmes areālu teritoriju noteikšanai. Arī telpiskās (ietekmju) un teritoriālās (politiskās, ekonomiskās, statistiskās) analīzes apzīmējumi tikai veidojas. Šajā pārskatā lietotās pilsētu ietekmes areālu teritorijas ne tik daudz raksturo pilsētu ietekmi, bet vairāk gan kalpo kā teritorijas pieejamo statistiskas datu analīzei. Ietekmes atainojums šādā gadījumā ir nosacīts. Lai noteiktu pilsētu funkcionālo ietekmi, nepieciešami statistikas dati par zemāka līmeņa teritorijām – vismaz novadu teritoriālo vienību griezumā –, kā arī kvalitatīvi un kvantitatīvi pētījumi. Šobrīd dati par iedzīvotāju skaitu un vēl daži demogrāfiju raksturojošie statistikas dati ir pieejami, sākot ar novada pilsētu un pagastu līmeni, taču sociālekonomisko rādītāju zemākais slieksnis pārsvarā ir pašvaldību teritorijas (republikas pilsētas un novadi) vai statistiskie un plānošanas reģioni. Robežteritorijas – piekraste un pierobeža – ir īpašas attīstības telpas, kam raksturīgs margināls (malas) novietojums attiecībā pret centru. Lai gan kopumā robežteritorijās vērojami zemāki sociālekonomiskās attīstības rādītāji nekā vidēji valstī, atsevišķos gadījumos tieši šāds novietojums rada attīstības priekšrocības. Ostas, valsts robežas šķērsošanas vietas, jūras piekrastes dabas teritorijas var kļūt vai jau ir kļuvušas par attīstību veicinošiem faktoriem. Robežteritoriju iekšējās atšķirības neļauj tās uzskatīt par sociāli un ekonomiski viendabīgām telpām. Sociālekonomiskās atšķirības izpaužas ne tikai kā pašu robežu ietekmes rezultāts, bet tās rodas arī robežteritoriju perifērā izvietojuma dēļ, ko ietekmē attālums no Rīgas un citiem tuvumā esošiem centriem, kā arī sasniedzamība, proti, faktori, kuriem nav tiešas saistības ar robežu. Piekrastes gadījumā, piemēram, iedzīvotāju skaita izmaiņas pašvaldību teritorijās uzrāda tiešu sakarību ar atrašanās vietu attiecībā pret nacionālās nozīmes attīstības centriem. Tuvāk lielajām pilsētām esošās pašvaldību teritorijas ir saglabājušas vairāk iedzīvotāju vai arī – kā Pierīgā – palielinājušas to skaitu pretēji būtiskam iedzīvotāju skaita samazinājumam attālākajās pašvaldībās. Līdzīgi secinājumi rodas arī par pierobežas teritorijām. Šeit papildu ietekmējošais faktors ir Eiropas Savienības iekšējā vai ārējā robeža, tomēr ārējās – Austrumu – pierobežas pašvaldību nelabvēlīgie sociālekonomiskie rādītāji pirmkārt ir sekas relatīvi lielajam attālumam līdz galvaspilsētai un sasniedzamības problēmām. Vienlaikus nevar noliegt, ka nozīme ir arī vietējo apstākļu kopumam, to skaitā atšķirīgajai kultūrvēsturiskajai telpai. Pārrobežu sadarbības veicināšana paver iespējas veidot sadarbību starp valstīm un piesaistīt investīcijas pierobežas teritorijām.

146

Teritoriālā grupējuma turpmākie virzieni varētu būt vērsti uz teritoriju noteikšanu, kas ir valsts politikas mērķteritorijas. Atšķirīgām teritoriju grupām ir plānojami atšķirīgi atbalsta instrumenti. Nozīmīgi reģionālo politiku un teritoriju attīstību raksturojoši rādītāji, sevišķi savstarpējai salīdzināšanai, ir pašvaldību budžeta dati. 2011. gadā pēc iepriekšējo gadu lejupslīdes gan pašvaldību, gan valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumi un izdevumi palielinājās, turpināja palielināties nodokļu ieņēmumi. Tomēr pašvaldību budžeta ieņēmumi palielinājās lēnāk par valsts budžeta ieņēmumiem un attiecīgi pašvaldību ieņēmumu īpatsvars valsts konsolidētajā kopbudžetā samazinājās. Savukārt pašvaldību izdevumu īpatsvars valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumos palielinājās. Atsevišķu pašvaldību budžeta dati atspoguļo lielas atšķirības starp pašvaldībām un to attīstības kapacitāti. Viens no būtiskākajiem reģionālās attīstības politikas instrumentiem, kas vērsts uz nelabvēlīgu atšķirību samazināšanu starp pašvaldībām un to sniegto pakalpojumu iespējami līdzīgu nodrošināšanu visā valsts teritorijā, ir pašvaldību finanšu izlīdzināšana. Lai gan 2011. gadā diskusijas par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas pilnveidošanu bija salīdzinoši klusākas nekā iepriekšējos gados, jautājums joprojām ir aktuāls un gaida risinājumu. 2011. gadā palielinājās valsts budžeta maksājumi pašvaldību finanšu izlīdzināšanas īstenošanai – nedaudz palielinājās valsts budžeta dotācija pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, kā arī tika veikti speciāli maksājumi tām republikas pilsētu pašvaldībām, kurām bija zemākie budžeta ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pēc finanšu izlīdzināšanas. Pēdējos gados nozīmīgākie uz teritoriju attīstību vērstie resursi ir Eiropas Savienības fondu līdzekļi. Periodā no 2007. gada sākuma līdz 2011. gada beigām Valsts stratēģiskā ietvardokumenta 2007.–2013. gadam, Latvijas Lauku attīstības programmas 2007.–2013. gadam un Rīcības programmas Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai 2007.–2013. gadam ietvaros ir veikti maksājumi 2,018 mljrd. latu apjomā, no tiem 1,707 mljrd. latu – saskaņā ar VSID un 311,5 milj. latu – saskaņā ar Zemkopības ministrijas pārziņā esošajām programmām. Šobrīd vēl ir pāragri izdarīt secinājumus par visu plānošanas periodu – analizētie dati sniedz priekšstatu par situāciju starpposmā. No 2007.–2011. gada Valsts stratēģiskā ietvardokumenta īstenošanai veiktajiem maksājumiem 1,004 mljrd. latu bija novirzīti aktivitātēm ar reģionālu un vietēju ietekmi jeb tiem projektiem, kuriem ir tieša ietekme uz reģiona vai pašvaldības teritoriju. Plānošanas reģionu salīdzinājums liecina, ka piecu gadu laikā vislielākais finansējums tika piesaistīts Rīgas reģionā – 291,41 milj. latu, kam sekoja Kurzemes reģions ar 193,21 milj. latu, Latgales reģions ar 181,74 milj. latu, Zemgales reģions ar 148,63 milj. latu un Vidzemes reģions ar 146,24 milj. latu lielu finansējumu. Apskatot ES fondu finansējumu plānošanas reģionos uz vienu iedzīvotāju, redzams, ka lielāko ieguldījumu apjomu aktivitātēs ar reģionālu un vietēju ietekmi piesaistīja Kurzemes reģions – Ls 652 uz vienu iedzīvotāju, savukārt mazāko – Rīgas reģions – Ls 267 uz vienu iedzīvotāju. Vidzemes reģiona rādītājs bija nedaudz zemāks nekā Kurzemes reģionā – Ls 633 uz vienu iedzīvotāju, savstarpēji līdzīgi rādītāji bija Latgales un Zemgales reģionam – attiecīgi Ls 542 un Ls 536 uz vienu iedzīvotāju. Šie dati vēl nedod iespēju izvērtēt īstenoto projektu ietekmi uz teritoriju attīstību. Atbildi uz šo jautājumu sniegs VARAM pasūtītais izvērtējums par Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2007.–2013. gadam ietekmi uz Latvijas teritoriju attīstību. Datu apkopojums par ELFLA un EZF projektiem pa plānošanas reģioniem periodā no 2007. līdz 2011. gadam liecina, ka lielākais finansējuma apjoms un īpatsvars no kopējā finansējuma projektiem ar teritoriālu ietekmi bija Kurzemes reģionā – 76,5 milj. latu, savukārt mazākais – Rīgas reģionā – 41,4 milj. latu. Arī, rēķinot finansējumu uz vienu iedzīvotāju, visaugstākais rādītājs bija Kurzemes reģionā un zemākais – Rīgas reģionā. Lielākais finansēto projektu skaits bija Vidzemes reģionā. Pozitīvi, ka visās ES fondu programmās tiek apkopoti dati par maksājumiem sadalījumā pa teritorijām. Tomēr jāatzīmē, ka VSID vadībā un īstenošanā iesaistīto institūciju un Zemkopības ministrijas pārziņā esošo programmu uzraudzības institūcijas metodikas nedaudz atšķiras. Nākamajā plānošanas periodā būtu ieteicams visiem attīstības atbalsta instrumentiem lietot vienotu metodiku maksājumu un rezultātu attiecināšanai uz teritorijām. Pārskatā sniegtais citu atbalsta instrumentu maksājumu (gan absolūtos skaitļos, gan salīdzinošos – uz iedzīvotāju skaitu) sadalījums pa plānošanas reģioniem dod iespēju VARAM, VRAA un plānošanas reģioniem izvērtēt, kāpēc reģionu un pašvaldību aktivitāte programmās ir bijusi atšķirīga – vai nav bijusi vajadzība pēc konkrētiem projektiem, vai bijusi ierobežota nepieciešamā informācija, vai nav kapacitātes projektu veikšanai. Atbildīgajām VARAM un VRAA struktūrvienībām jāatrisina jautājums par dažādu atbalsta instrumentu teritoriālās ietekmes novērtēšanas metodikas saskaņošanu un atbilstošu datu uzkrāšanu – tas radīs pilnvērtīgāku informācijas bāzi un pamatojumu nākotnes lēmumu pieņemšanai. 2011. gadā Latvijā notikusi būtiska publisko pakalpojumu pilnveide. Dati liecina par samērā strauju informācijas un komunikāciju tehnoloģiju lietošanas pieaugumu gan no indivīdu, gan

147

uzņēmumu puses. Tas nosaka arī nepieciešamību pēc publisko pakalpojumu elektronizācijas paplašināšanas. Publisko pakalpojumu pilnveidošanā VARAM un VRAA darbojas vairākos virzienos – sniedz atbalstu pašvaldībām publisko interneta pieejas punktu darbībā, nodrošina Elektronisko iepirkumu sistēmas darbību, uztur un attīsta vienoto valsts un pašvaldību pakalpojumu portālu www.latvija.lv. Elektronisko iepirkumu sistēmas apgrozījums 2011. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, gandrīz dubultojās. VRAA aprēķinātais publiskā sektora ietaupījums no šīs sistēmas ļauj prognozēt arī turpmāku apgrozījuma pieaugumu tajā. Pamazām palielinās arī portālā www.latvija.lv piedāvāto e-pakalpojumu skaits. Jāatzīmē gan, ka pagaidām savus e-pakalpojumus šajā portālā piedāvā neliels skaits pašvaldību. Portāla uzlabošana un pilnveidošana noteikti palielinās gan tur pieejamo valsts institūciju un pašvaldību piedāvāto pakalpojumu, gan to lietotāju skaitu. No Valsts kancelejas VARAM pārņemtajā Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanas projektā līdz 2013. gada beigām paredzēts radīt konceptuālu un metodoloģisku pamatu publisko pakalpojumu sistēmas attīstībai un veicināt uz klientu orientēto darbības principu izmantošanu publiskajā pārvaldē, samazināt administratīvo slogu uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Kā papildinājums publisko pakalpojumu konceptam ir VARAM sagatavotajā Reģionālās politikas pamatnostādņu projektā ietvertais pakalpojumu grozs. Pakalpojumu grozs nosaka pakalpojumu klāstu atkarībā no apdzīvojuma līmeņiem (centriem) un perspektīvā kalpos par pamatu publisko investīciju plānošanai teritorijās.

148

Lietotie saīsinājumi AS CFLA CSP EEZ EIS EKPI ELFLA ERAF ES ESPON ESF ETS EZF GMI IKP INTERACT INTERREG IT KF KPFI LAD Latvija 2030 LIAA LIAS LIKTA Ls LSAP LU ĢZZF MK NACE NAP NATURA 2000 NDV NUTS NVA PFIF PIPP PKC PMLP RAIM RTU SIA sk. TAPIS URBACT VARAM VID VRAA VSID

akciju sabiedrība Centrālā finanšu un līgumu aģentūra Centrālā statistikas pārvalde Eiropas Ekonomikas zona Elektronisko iepirkumu sistēma Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instruments Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai Eiropas Reģionālās attīstības fonds Eiropas Savienība Eiropas teritoriālās attīstības un kohēzijas novērošanas tīkls Eiropas Sociālais fonds Eiropas teritoriālā sadarbība Eiropas Zivsaimniecības fonds garantētais minimālais ienākums iekšzemes kopprodukts Labas teritoriālās sadarbības programmu pārvaldības programma Starptautiska starpreģionu sadarbības programma informācijas tehnoloģijas Kohēzijas fonds Klimata pārmaiņu finanšu instruments Lauku atbalsta dienests Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija lats Latvijas Stratēģiskās attīstības plāns Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte Ministru kabinets klasifikators uzņēmuma darbības veidu noteikšanai Nacionālais attīstības plāns Eiropas Savienības dabas daudzveidības saglabāšanai izveidoto aizsargājamo teritoriju tīkls noteiktā daudzuma vienība ES statistikas nolūkiem izstrādāta teritoriālo vienību klasifikācija Nodarbinātības valsts aģentūra Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds publiskais interneta pieejas punkts Pārresoru koordinācijas centrs Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Reģionālās attīstības indikatoru modulis Rīgas Tehniskā universitāte sabiedrība ar ierobežotu atbildību skatīt Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēma Pilsētvides attīstības programma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Valsts ieņēmumu dienests Valsts reģionālās attīstības aģentūra Valsts stratēģiskais ietvardokuments (2007.–2013. gads)

149

Izmantotā literatūra Latvijas vietējo pašvaldību darbība to vadītāju vērtējumā. Rīga: CSP. 2011. Reģionu attīstība Latvijā 2010. Rīga: VRAA. 2011. Reģionu attīstība Latvijā 2009. Rīga: VRAA. 2010. Reģionu attīstība Latvijā 2008. Rīga: VRAA. 2009. Krišjāne, Z. (proj. vad., LU ĢZZF) Rīgas aglomerācijas robežu noteikšana. Rīga: Rīgas domes pilsētas attīstības departaments. 2004. Pužulis, A. Robežu loma ģeogrāfiskās telpas organizācijā Latvijā. Promocijas darbs. Rīga: LU. 2012. Hermansons, Z. Teritorijas attīstības indeksa praktiskā pielietojuma analīze un tā pilnveidošanas iespējas. Ekonomika un uzņēmējdarbība. Rīga: Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskie raksti. 3. sērija, 22. sējums. 2012. Rokasgrāmata. Vienas pieturas aģentūra pašvaldībā. Latgales plānošanas reģions. 2011. Dokumenti un to projekti Koncepcija par vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā. Apstiprināta ar 13.09.2011. MK rīkojumu Nr. 446. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Apstiprināta ar Saeimas lēmumu 10.06.2010. Lauku attīstības programma 2007.–2013. gadam. Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes 2011.–2017. gadam. Apstiprinātas ar 20.04.2011. MK rīkojumu Nr. 169. Reģionālās politikas pamatnostādnes. Projekts 05.07.2012. Rīcības programma Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ieviešanai 2007.–2013. gadam. Rīgas plānošanas reģiona telpiskais (teritorijas) plānojums. Rīga: Rīgas reģiona attīstības aģentūra, Rīgas plānošanas reģiona attīstības padome. 2007. Valsts stratēģiskais ietvardokuments 2007.–2013. gadam. Ziņojums par horizontālo prioritāšu „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja” īstenošanu 2007.–2011. gadā. Rīga: VARAM. 2012. Mājaslapas Centrālā statistikas pārvalde: www.csb.lv ES fondu informācija: www.esfondi.lv Lauku atbalsts dienests: www.lad.gov.lv LR Finanšu ministrija: www.fm.gov.lv LR Izglītības un zinātnes ministrija: www.izm.gov.lv LR Satiksmes ministrija: www.sam.gov.lv LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija: www.varam.gov.lv LR Zemkopības ministrija: www.zm.gov.lv Nodarbinātības valsts aģentūra: www.nva.gov.lv Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde: www.pmlp.gov.lv Politikas plānošanas dokumentu datu bāze: www.polsis.gov.lv Valsts kase: www.kase.gov.lv Valsts reģionālās attīstības aģentūra: www.vraa.gov.lv VSIA Latvijas Vēstnesis: www.likumi.lv Vienotais valsts un pašvaldību pakalpojumu portāls: www.latvija.lv Kurzemes plānošanas reģions: www.kurzemesregions.lv Latgales plānošanas reģions: www.latgale.lv Rīgas plānošanas reģions: www.rpr.gov.lv Vidzemes plānošanas reģions: www.vidzeme.lv Zemgales plānošanas reģions: www.zemgale.lv Eurostat: epp.eurostat.ec.europa.eu Eiropas Padome: www.coe.int

150

151

152

153

154

155

156

157

158

159

160

161

162

163

164

165

166

167

168

169

170

171