Septembris 2014 67. numurs
Āgenskalna draudzes ziņas
130 gadi uzticamā Dieva gādībā
Vēstures lappuses
“Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā.” 1.Korintiešiem 1:9
Man bija priekšrocība kopā ar draudzi svinēt 100. dzimšanas dienu. Toreiz biju pavisam jauns students, kurš no Liepājas Pāvila draudzes atnāca uz Āgenskalna draudzi. Grūti aptvert, ka jau pagājuši 30 gadi draudzē, kas mani pieņēma, kuras vidū turpināju sekot Kristum un kas mani izraudzīja par savu palīgmācītāju, vēlāk – par mācītāju. Mūsu draudzes jubileja ir liecība tam, ka Dievs ir bijis uzticams, neskatoties uz to, kādam laikam esam cauri gājuši, kādas varas un pārbaudījumus esam piedzīvojuši. Šajā brīdī varam apstāties un pateikties par gudrību, ar kādu Viņš ir veidojis Āgenskalna draudzi un turpina to audzināt un pilnveidot. Dievs aicina cilvēkus draudzē. Varētu teikt, ka tas ir otrais solis, jo vispirms Kristus aicina sekot Sev. Sekošana Kristum nav izolēta no Viņa draudzes, kuras Galva Viņš ir. Šī gada nometnē dzirdējām vairākas liecības, kā cilvēki ir atraduši ceļu uz Āgenskalna draudzi. Varbūt pat sākotnēji cilvēcisku motīvu vadīti, bet, atraduši Kristu draudzē, ir palikuši tajā līdz šim brīdim. Draudze ir kā vieta, kur mēs mācāmies dzīvot Jēzus Kristus sadraudzībā. Draudzes mēdz būt dažādas. Ko tas
nozīmē – dzīvot Kristus sadraudzībā? Vieglāk būtu pateikt, kas nav sadraudzība Kristū. Tā nav garīgu frāžu lietošana, mākslīgs garīgums, kas tiek “uzlikts kā kosmētika” svētdienas rītā. Tā nav savas labsajūtas un pārākuma meklēšana draudzē. Mēs ienākam draudzē katrs ar savu miesīgumu un neesam pasargāti no visa iepriekšminētā. Tāpēc sadraudzība Kristū sākas ar manu atzīšanos, ka esmu pietiekami negants un miesīgs, ka manas ambīcijas nereti ir kā dusošs vulkāns, kas kuru katru brīdi var pamosties. Bet Kristus man nāk palīgā. Tas ir tik īpaši – piedzīvot Kristus klātbūtni caur draudzes locekļiem un apmeklētājiem. Tad rodas motivācija un spēks cīnīties pret “tusiņa” sadraudzību, kad es rūpīgi izvēlos, ar ko draudzēties. Duālistiska domāšana, kad dalu cilvēkus, draudzē pārvēršas par Jēzus Kristus sadraudzību, ko var piedzīvot kā kaut ko vienlaikus skaistu un izaicinošu. Mēs svinam 130. dzimšanas dienu. Milzīga torte ar 130 svecītēm, ko cepis pats Dievs un ko ēdam kopā ar Jēzu Kristu. Edgars Mažis
Kāda ir bijusi mūsu draudze un kas tajā norisinājās pirms 10, 50 un 100 gadiem? Dodies ekskursijā pa draudzes 130 gadu vēstures lappusēm! 6.-10. lpp.
Foto apskats
Kāda ir bijusi mūsu vasara? Visnotaļ raiba, par ko liecina foto mirkļi no šīs vasaras draudzes pasākumiem un nometnēm. 10.-13. lpp.
Numura jautājums
Šodien ļoti aktuāls jautājums, kā tikt galā ar konfliktiem personīgajā dzīvē, ģimenē, draudzē, valstī? Ko mums māca Jēzus? 17. lpp.
Draudzes vadības sleja Paldies visiem, kuri mūsu Āgenskalna draudzi “darbina” – mācītājam Edgaram, darbiniekiem, kalpošanu vadītājiem un viņu komandām! Paldies arī jums, kuri dažādos veidos atbalstāt mūsu draudzes darbu! Paldies Dievam, ka Viņš draudzes cilvēkus ilgi pirms mums ir svētīgi lietojis un arī šodien lieto mūs, lai vēsts par Jēzu Kristu izskanētu arvien tālāk aiz mūsu baznīcas sienām, un draudzes locekļi kļūtu vēl stiprāki ticībā. Dziļi sirdī esmu pārliecināts, ka vēl nav atklājies viss mūsu draudzes cilvēku potenciāls, ko Dievs var lietot, un mēs vēl un vēl pieredzēsim pārsteidzošus Dieva darbus. Es priecātos, ja katrs savā lūgšanā par draudzes darbu pieminētu kalpošanu cilvēkiem krīzes situācijās (t.s. sociālo kalpošanu), it īpaši mūsu Āgenskalnā. Esmu redzējis mūsu draudzē ļoti atsaucīgus cilvēkus. Šai kalpošanai ir nepieciešams vadītājs, kuram par šo jomu degtu sirds un kurš vēlētos palīdzēt cilvēkiem, vadot sociālos palīdzības projektus un organizējot brīvprātīgo palīgu darbu. Lūdziet arī par citiem cilvēkiem, kuri draudzes vārdā kalpo Dievam, lai viņi vēl un vēl
saņemtu Svētā Gara spēku un dedzību tiekties pēc pilnības Kristū!
Pašlaik vairāki draudzes cilvēki ir sākuši darbu pie lielā draudzes īpašumu sakārtošanas plāna. Ceram līdz rudens beigām nomainīt dievnama un draudzes mājas notekūdeņu sistēmu. Sadarbībā ar Kristīgās Vadības koledžu turpmākajos 3 mēnešos Mārupes ielas16 ēkā notiks tehniski un vizuāli kvalitatīvas izmaiņas. Turpināsim uzlabot arī komandas darbu ar nozaru vadītājiem. Notikumi pasaulē, kas aizsākušies ar Ukrainas krīzi, liek man pārdomāt to, ko es daru šodien un ko es darīšu, ja viss būs jau ļoti slikti. Par to ir grūti domāt, ir ļoti grūti pateikt Dievam: “Es Tev uzticēšos, jo Tu gādāsi par mani, lai arī cik slikti būtu.” Tāpat man rodas domas par draudzi – ko darīt tagad, kad apstākļi ir salīdzinoši labi, un kas būtu jādara, ja kļūtu ļoti slikti.Vai manas un draudzes kalpošanas vīzija var vai nevar “strādāt” visos apstākļos? Vai tā ietekmē vai neietekmē sabiedrību mums apkārt? Ko darīt, ja prāts uzstāj, ka jāapsver nākotnes plāni, kas nesakrīt ar tiem, ko esmu skaidri saņēmis no Dieva?
Redaktora sleja “Mums noteikti katram ir vairāk nekā vienas mājas. Un, ja tās arī būtu vienas virs zemes, tad vēl taču mums katram ir mājas debesīs. Tā arī man gribas teikt, ka Āgenskalnā ir manas mājas.” Tā atvadoties Āgenskalna baptistu draudzes laikrakstā “Mājas” 1994. gada februārī rakstīja Elizabete Ludvika. Nesen, pārlapojot “Mājas” numurus, mans prāts beidzot guva atbildi uz jau labu laiku risinātu jautājumu – kas man ir Āgenskalns? Atbildes “vieta, kur tu dodies svētdienās”, “Facebook lapa, kur ik pa laikam ieskaties” vai “cilvēki, kuriem tu kādu laiku vari kalpot” mani neapmierināja. Atbildes bija patiesas, bet neizteica visu sajūtu un domu gammu. Mājas ir ne tikai vieta, tā ir kopīga telpa, ko dala ģimene, un attiecības. Mēs dodamies mājup pie sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, nevis tikai uz vietu, kur atrodas mūsu iedzīve. Draudzes mācītājs Almers Ludviks 1994. gada septembrī laikrakstā “Mājas” rakstīja: “Draudze ir ģimene, un mūsu savstarpējās attiecības ir Dieva dāvana. Mēs esam cieši saistīti ar Kristu un arī cits ar citu.” Mājās un ģimenē varam atļauties būt mēs paši, tikai jautājums, vai patiesi to tā darām un ejam ārpus ērtās un patīkamās viesistabas jeb ik svētdienas 2
SVEICIENS SVĒTKOS!
[Uz]ticība ir grūti saprotama mūsu racionālajam prātam, bet arī pats svarīgākais, ko es jums novēlu. Mārcis Rožkalns, draudzes padomes priekšsēdētājs
BŪT ĀGENSKALNA ĢIMENĒ dievkalpojumiem. Reti kurš vēlas atzīt savu nevarēšanu, nespēku, nesaprašanu, bet ģimene to visu redz, zina un cenšas pieņemt. Ģimenē tu nekad nebūsi viens, pat ja tev ir sava istaba: tu vienmēr kādam vari kalpot, kādam palīdzēt, kādu svētīt un kāds to var darīt tev – būt līdzās, iedrošināt, atbalstīt. Mums katram var būt sava ikdiena, darbi, iecienītākā solu rinda un patīkamākie dievkalpojuma blakussēdētāji, bet ir brīži, kad ģimene ir stiprāks cietoksnis par mūri. Tas ir aizlūgšanu brīžos, lūgšanu ķēdēs, nelaimēs, traģēdijās, ciešanās. Būt Dieva ģimenē nozīmē piedalīties, būt līdzdalīgam nepatīkamajā, kas tevi varbūt personīgi neskar, bet tomēr attiecas arī uz tevi, jo arī nepazīstamais cilvēks, par kuru svētdien dievkalpojumā aizlūdzi, ir tavs brālis vai tava māsa. Tu esi mājās, esi kopā ar ģimeni, kad nestāvi tikai mājas priekšnamā, bet ej dziļāk – viesistabā vai pat virtuvē. Iespējams, esi dzirdējis, ka kāds tevi aicina dziļāk, aicina “justies kā mājās” – iesaistīties, piedalīties, kalpot. Es gribu tevi iedrošināt nebaidīties spert soli virtuvē – iesaisties, līdzdarbojies, kalpo, lai celtu Dieva ģimeni, lai kopīgi ar citiem īstenotu mūsu draudzes vīziju par Kristus mācekļu darināšanu, kas mīl Dievu, paklausa Dievam, kalpo Dievam un palīdz citiem kļūt par Jēzus Kristus mācekļiem!
Kādas ir Tavas Āgenskalna mājas? Kāda ir Tava Āgenskalna ģimene? Arta Platace Tāpat kā iepriekš vēlos atgādināt – šo avīzi mēs veidojam visi kopā! Joprojām aicinu iesaistīties: - lūdzot par avīzes komandu, par Svētā Gara iedvesmotiem rakstiem un liecībām; - piedaloties avīzes komandā; - pārdomājot, izvērtējot un iesakot tematus, uzdodot jautājumus klātienē vai atsūtot uz e-pastu: avize@agenskalns.org; - ziedojot nākamās avīzes tapšanai.
Ekspresintervija
KĀDA IR ĀGENSKALNA DRAUDZE MŪSU DRAUGU ATMIŅĀS?
Džeina Hovita
Hartmuts Štīglers
Heinzs Bossi
Maiks Haivuds
mācītāja, piedalījās Āgenskalna draudzes kalpošanā no 1996. līdz 2006. gadam
Celles baptistu draudzes vecākais mācītājs
Šveices Vēdensvilas vasarsvētku draudzes mācītājs
Virdžīnijas baptistu padomes un Ziemeļamerikas misijas padomes misionārs no 1971. līdz 2012. gadam
1996. gadā es atbraucu dzīvot uz Latviju, lai darbotos Bībeles Draugu līgā. Pirmajā svētdienā Ausma Ēce mani uzaicināja braukt viņai līdzi uz baznīcu. Tajā laikā es nerunāju latviski, un es jutos diezgan apjukusi. Gaidīju, ka kāds ar mani aprunāsies. Ausma tulkoja Edgara svētrunu, un Dievs mani pārsteidza un uzrunāja, jo svētrunā tika teikts, ka ikviens no mums var iet pie kāda cilvēka, ar viņu runāt un iedrošināt. Tā no paša sākumā es sajutu, Dievs vēlējās, ka es pievienotos Āgenskalna draudzei.
Kad mūsu Berlīnes Vaisenzē draudze bijušajā VDR dzirdēja par grūtajiem laikiem 1990./1991. gada ziemā Padomju Savienībā, esot tik pateicīgi par mierīgajām pārmaiņām VDR, mēs draudzes padomē nolēmām ziedot savu pirmo skaidrās valūtas kolekti, ko savācām Ziemsvētkos, jūsu draudzei. Atsaucība bija tik liela, ka mēs vairākas reizes devāmies uz Rīgu – sākumā ar privātām automašīnām, vēlāk ar noīrētām smagajām kravas pārvadāšanas automašīnām un visbeidzot – ar fūrēm, pilnām ar materiāliem Āgenskalna baznīcai un Bērnu slimnīcai.
Mūs savienoja mūzika, pielūgsme un māksla!
Doties uz Rīgu 1993.gada decembrī ierosināja mani labi draugi Russ un Pama De Jangi, kuri pāris gadus iepriekš bija viesojušies Āgenskalna baptistu draudzē. Es ierados Rīgā ar domu, ka tas būs vienas reizes ceļojums, lai novadītu dažus seminārus. Divas nedēļas vēlāk es devos mājup ar sajūtu, ka te paliek draugi uz mūžu!
Man bija prieks strādāt kopā ar svētdienas skolas skolotājiem, īpaši plānojot un izstrādājot nometņu programmas. 2005. gadā bērnu nometne bija izaicinājumu pilna, jo laiks bija ļoti slikts. Katru dienu lija lietus un zeme bija pavisam dubļaina. Pēdējā vakara svētbrīdis bija ļoti īpašs, vismaz puse no skolotājiem un bērniem klusi pie sevis raudāja. Es sapratu, ka Dievs darīja kaut ko ļoti īpašu mūsu vidū. Vairāki bērni tajā vakarā uzticējās Jēzum, vēlāk mēs ar Edgaru dažus no šiem bērniem kristījām. Tā bija liela privilēģija!
Kad pirmo reizi šeit ieradāmies 1990.gadā, mūs aizkustināja Āgenskalna baptistu draudzes draugu viesmīlība. Draudze vēl nepulcējās savā dievnamā, bet mēs apmeklējām dievkalpojumu Mateja draudzes baznīcā. Mēs apbrīnojām, ar kādu cerību, spēku un mīlestību attiecās par ideju atjaunot Āgenskalna baznīcu un piepildīt to atkal ar dzīvību un cilvēkiem. Tas iedvesmoja mūs palīdzēt. Mani vienmēr uzrunā Evaņģēlija izplatīšanas gars, neraugoties uz izmaiņām sabiedrībā. Jūs mīlat Jēzu un jūs mīlat cilvēkus. Un jūs sniedzat atbildes, kas ir Evaņģēlija iedvesmotas. Tas ir patiešām lieliski!
1990. gadā Žans Daniels fon Lerbers satika Guntu un Māri Jukumsonus Kristīgo mākslinieku seminārā De Bronā, Holandē, un pastāstīja draudzei par iecerētajiem mūzikas ierakstu projektiem un pārraidīšanas iespējām Rīgā, un man radās ideja, ka mēs kā draudze varētu sniegt savu palīdzību. Mēs nosūtījām draugiem Rīgā sintezatoru ar mūzikas ieraksta iespējām. Vēlāk šīs attiecības attīstījās. Tā kā es pats 20 gadus biju darbojies Rumānijas visnabadzīgākajos rajonos, arī šeit redzēju tādu pašu nabadzību. Toreiz Rīgā īpašā radošā attieksme un pazemīgā pateicība manī radīja kauna izjūtu. Es nekad neaizmirsīšu krāsni kādas mājas virtuvē – tur bija tikai riteņa stīpa un atklāta uguns uz klona grīdas, un tomēr – miers un prieks Kungā! Atceros arī diegus, kas bija izvilkti Guntas un Māra virtuvē, iezīmējot ieceri par nākotnes virtuvi, cerību un apņemšanos – uzvarēt un sasniegt nākotnes sapni. Tā kopumā bija Dzīvā Dieva klātbūtnes izpausme. Īpaša bija tikšanās ar Edgaru un viņa ģimeni. Apjautu dziļi sirdī jau no paša sākuma, ka esam brāļi. Evaņģēlija prieks un spēks izplatās caur pielūgsmi un sludināšanu, caur praktisku palīdzību un mīlestību. Atceros pilsētas skaistumu, iespaidīgo un vareno Daugavu, kas atgādināja Dieva upi, kas nes rūpju slogu. Un savādās atmiņas: pastaiga gar sniegoto pludmali!
Šī viesošanās manās atmiņās iespiedusies ar domām par redzēto kontrastu starp ēkas ārpusi un cilvēkiem iekšā. Baznīcas ārpusei bija nepieciešama renovācija, tomēr iekšpusē es satiku smaidīgas sejas un Dieva mīlestību vienam pret otru, pret kaimiņiem un svešiniekiem, kāds biju arī es. Atceros, kā es apmetos pie Ēču ģimenes un spēlējos ar bērniem; ikdienas maltītes baznīcas virtuvē; sadarbību ar skolu, kas bija baznīcas telpās un ar draudzes jauniešu grupu. Es apbrīnoju draudzes kori un brīnišķīgo bērnu kalpošanu. Atceros dievkalpojumu, kad Edgars tika ievests kā palīgmācītājs. Daudzu gadu garumā esmu atgriezies šeit ar prieku, un ar priecīgu satraukumu gaidīju, kad vairākas vasaras kādi no jūsu pusaudžiem brauca uz ASV, lai strādātu kopā ar mani. Atceros tās mājas, kurās esmu viesojies; sarunas un maltītes, ko esmu baudījis kopā ar veciem un jauniem draugiem. Bet visspilgtāk es atceros draudzes cilvēkus un viņu mīlestību uz Jēzu Kristu. Estere Roze, Gunta Jukumsone-Jukumniece 3
Numura intervija
AR LIDIJU TENČU
Kādi ir Āgenskalna draudzes 130 gadi? Kas mēs bijām un esam, un kam mēs ticam? To vislabāk var uzzināt sarunās – atmiņās un stāstos. Šīs ir atmiņas un domas, ko stāsta Lidija Tenča – mūsu draudzes locekle jau 70 gadus.
“Dievs patiesi mani ļoti mīl!” “Jums visi ir sveši, bet man viņi visi ir zināmi, uzreiz asociēju,” bilst Lidija Tenča, rādot fotogrāfiju ar Āgenskalna draudzes jaunatni (1931-1936), kas Lidijas bērnībā aktīvi kalpoja Āgenskalna draudzē, kā arī draudzes grupā Kalnciema ielā 132. Sarunas sākotnējais mērķis arī tieši tāds – izzināt Kalnciema ielas grupu un Āgenskalna draudzi, kāda tā bijusi pirms 70-80 gadiem. Lai gan sarunas pavediens vijas “uz draudzes viļņa”, draudzē un sabiedrībā notiekošais ir bijis nesaraujami saistīts ar Lidijas dzīves gājumu, un mūsu saruna ir liecība ne tikai par draudzi, bet par Dieva žēlastībā nodzīvotiem 89 gadiem. Lidija Āgenskalna draudzē kristījās 1944.gadā, tātad, šogad aprit 70 gadi kopš viņas ienākšanas lielajā Dieva ģimenē. Šodien Lidiju pie mums var sastapt svētku reizēs un mēneša pirmajās svētdienās. Lai gan apmeklēt dievnamu kļuvis sarežģīti, viņa ar lielu pateicību piemin visus, kuri šajos gados kalpojuši, lai viņa varētu būt draudzes vidū. Starp citu, viņas adītajās zeķītēs savus pirmos soļus minuši daudzi mūsu draudzes un citu ģimeņu bērni.
Lidija pēc tehnikuma absolvēšanas 50.gados. nomira agri, kad man bija 12 gadi. Mēs dzīvojām tajā mājā Kalnciema ielā 132, kur pulcējās draudzes grupa.” Lai gan Lidijas tēvs ir bijis pret baznīcu, tieši viņš izkārtojis, ka āgenskalnieši varējuši tikties Kalnciema ielas mājas 1. stāvā. “Lai mamma neskrietu uz Āgenskalnu, tētis pierunāja saimnieku telpu izīrēt. Īres maksa par telpu bija 30 latu. Mājas saimnieks bija ļoti apmierināts, jo tie bija godīgi cilvēki, netaisīja nekādus tračus, satikās tikai dažas reizes nedēļā.” Arī Lidijas tēvs bijis apmierināts, mamma vienmēr bijusi mājās. Ar īpašu patiku Lidija stāsta par svētdienas skolu un uzsver tā laika mācību metodikas svarīgumu. “Svētdienas skolā katru nedēļu tika uzdoti divi mājas uzdevumi.
Pirmais, uzzīmēt vienu Bībeles tēmu – ne pašam izdomāt, bet pārzīmēt no kādas Bībeles tēmas attēla, kas bija grāmatā vai žurnālā. Otrs uzdevums – no galvas iemācīties divus trīs Bībeles pantus.” Ja svētdienā, ierodoties svētdienas skolā, bērns pratis pantiņu, tad varējis saņemt zelta zvaigznīti. Telpā pie sienas bijis plakāts ar bērnu uzvārdiem, bet pie katra uzvārda – nopelnītās zvaigznītes. Ja skolēns bija ieradies, bet pantiņu nemācējis, tad piešķirta sudraba zvaigzne, bet, ja bērns neieradies, vieta palikusi tukša. Reizi gadā tika izskatīti rezultāti. Kuriem zelta zvaigznītes bijušas vairāk, tikuši pie zelta medaljona [ne šokolādes, bet metāla! A.P. piezīme]. Arī Lidijai tāds saglabājies par piemiņu. “Tas plakāts bērnus ļoti stimulēja mācīties!” Lidiju Āgenskalna baznīcā kristīja 1944.gada 9.aprīlī, pirmajās Lieldienās.
Draudze Kalnciema ielā 132 Noteikti daudzi nezina par Āgenskalna draudzes grupu, kas tikās Kalnciema ielā 132! Lidija to apmeklēja, kad viņa bija maza un gāja pirmajās klasītēs, daudzas atmiņas gan izdzisušas, bet spilgtākie mirkļi noteikti ir stāstīšanas vērti. Telpa Kalnciema ielā bijusi neliela, apmēram 60 kvadrātmetru, bet tā allaž bijusi pilna baznīcēnu, kuri vienmēr Dievu lūdza uz ceļiem. Visbiežāk sludinājis P.Beķeris, kurš bijis ļoti aktīvs, dedzīgs,lai gan trūcīgs jauneklis. Draudzes māsas par viņu ļoti rūpējušās, jo dažkārt viņš esot bijis neēdis. Otrs sludinātājs bijis J.Darbonis. “Mana mamma bija Āgenskalna draudzes locekle, tā ka es no bērnības zināju, kas ir baznīca un Dievs. Mamma bija ļoti nopietna kristiete, diemžēl 4
“Te ir tā laika aktīvisti – koristi, mācītājs, sludinātāji, svētdienas skolotājas. Viņi bija ļoti aktīvi un nāca arī uz Kalnciema ielu 132,” stāsta Lidija.
Lidijas Tenčas atziņas: • Vajag apstāties un padomāt, ko Dievs katrā dzīves situācijā ir gribējis tev pateikt. • Dievs ir tas, kurš kārto visas lietas! Kā var neticēt, ja redzi Dieva palīdzību visapkārt? • Dieva vadība notiek arī šajā acumirklī! Lidijas mīļākās baznīcas dziesmas: “Ak, lielais Dievs!” un “Kāds es esmu, tāds atnāku”. Bībeles pants, kas stiprina Lidiju: Jāņa evaņģēlijs 3:16: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Kalnciema ielā darbojās svētdienas skola, tās vecāko grupu vadīja Vera Grīslis. Vecākā grupa kopā ar sludinātāju (centrā), mazā Lidija – trešā, trešajā rindā no labās. (1933.gads) Kristības Lidijai bijis ļoti liels un nopietns notikums. “ Man bija 19 gadi un es gāju vidusskolā. Jau sen zināju, ka man ir jākristās, bet gaidīju vislabāko laiku, kad tas izdarāms. Man tādi jautājumi, kas varbūt rodas tiem, kuri pirmo reizi saskārās ar Dievu un Jēzu, nebija, es to visu sapratu jau no bērnības.”
Kristietis slepenībā 1944. gadā bija kristības, bet jau pēc gada – karš, un Lidija nokļuva Kurzemē. “Pēc kara mute bija jātur ciet, nevarēja runāt par to, ka esi kristietis, jo tad nevarētu ne studēt, ne strādāt. Es studēju fizikas un matemātikas fakultātē un vēlāk strādāju kā pedagogs.” Reiz Lidija izsaukta pie partijas sekretāra, jo kāds (Lidijas radinieks) bija nosūdzējis, ka viņa lasot Bībeli un bērnu audzinot kristīgā garā. “Es nenoliedzu un viņam atbildēju: “Arī jums es ieteiktu lasīt. Kā tad jūs zināsiet, pret to cīnīties, ja neesat pat to lasījis?!” Neko prātīgu atbildes vietā viņš neteica, tikai secināju, ka viņš saprata, ka man ir taisnība.” Padomju laikos kristiešiem vajadzēja noiet pagrīdē. Uz draudzi Rīgā Lidija nav gājusi, jo viņas pedagoga darbs bija saistīts ar jaunatnes audzināšanu. Darba pienākumi Lidijai nodrošināja biežus komandējumus uz citām pilsētām, piemēram, uz Talsiem, kur Lidija devusies uz dievkalpojumiem. “Lai arī negāju uz draudzi, tik un tā no Dieva es neatkāpos ne soli.” Lidija Āgenskalna draudzei atkal pievienojās, kad devās pensijā. Sākumā apmeklēja dievkalpojumus, kas notika Matīsa ielā, pēc tam kopā ar draudzi atgriezās draudzes dievnamā Mārupes ielā, iesaistījās māsu kalpošanā.
Arī padomju laikos Dievs vadījis Lidijas dzīvi, un viņa ar prieku saka: “Dievs mani patiesi ļoti mīl, tik daudz ir palīdzējis, no visādām situācijām izglābis!” Lidija min dažādus piemērus, tostarp gadījumu no 90.gadu sākuma. “Tajos laikos garāžu varēja pārdot tikai kopā ar mašīnu. Es tā arī darīju. Pārdevu un naudu noguldīju “Bankā Baltija”. Tajā laikā dzīvoju saimnieka mājā, un viņš mums lika izvākties. Lai saglabātu dzīves vietu, varēja nopirkt īres tiesības, kas maksāja 4 tūkstošus rubļu. Es to naudu krāju un nupat, nupat ar visiem procentiem nauda būtu arī sanākusi... Un tad tā banka nobankrotēja, visa mana nauda līdz ar to! Dievs man vēlāk deva šo te dzīvokli, kur dzīvoju, bez neviena santīma. Viņš gribēja parādīt, ka Viņš par mani gādā un nosaka to, kas un kā būs. Uz Viņu jāpaļaujas, nevis jāmeklē 4 tūkstoši. Viņš man mācīja – paļaujies uz Mani!”
Kristietis pasaulē Kādi bija kristieši toreiz, Lidijas bērnībā, un tagad? Mani tik ļoti interesējošs jautājums izvēršas par jaunu sarunas pavērsienu. “Tajā laikā sabiedrībā bija pavisam citādāks noskaņojums attiecībā pret kristiešiem – viņu uzvedību un ģērbšanos. Kristietes nekrāsoja lūpas, mati visām bija taisni, sapīti vai sataisīti copē. Kristieši ne tik moderni ģērbās, un, ja kāds negribēja ievērot šos noteikumus, tad draudze būtībā piespieda.” Lidija domā, ka kristiešiem vajadzētu vairāk atšķirties no pasaules, kurai esam tik ļoti tuvinājušies: “Toreiz pa gabalu varēja redzēt, ka tas ir kristietis, kurš atšķīrās ne tikai savā apģērbā, bet arī uzvedībā.”
Kā vienu no spilgtākajām bērnu dienu atmiņām no dievkalpojumiem Lidija atceras to, kā mācītāji bāruši draudzi. Mācītāji sprediķos norādījuši uz baznīcēnu izdarītajiem grēkiem. Mazā Lidija to ļoti pārdzīvojusi, jo mācītāja teikto attiecinājusi uz sevi. “Mums šodien viss ir daudz lojālāk, mācītājs Mažis tā nebar!” Galvenais grēks, kas uzsvērts sprediķos, bijis tas, ko šodien saucot par “draudzību starp precētu vīrieti un precētu sievieti”, tātad, par mīļākajiem. Tikai pieaugušā vecumā pēc kara Lidija aptvērusi, ka Dievs nav bargs, bet ir žēlīgs Savā mīlestībā. “Šodien runājam par Dieva mīlestību, bet tolaik Viņš bija bargs. Šodien dzirdam par Dieva žēlastību, un tam, kā cilvēks saģērbies vai matus sataisījis, tik lielu vērību vairs nepievēršam.”
Draudze šodien Atgriežoties draudzē, bijis grūti pierast pie mikrofoniem un lielā trokšņa. Tieši skaļuma dēļ Lidija kādu laiku apmeklējusi arī Semināra draudzi, kur mikrofoni nav bijuši. Šobrīd Āgenskalna trokšņi pieklusuši, un visu varot saprast. Jaunās pielūgsmes dziesmas Lidijai pie sirds tomēr vēl nav gājušas – pārāk modernas un svešas, ilgojas pēc dziesmās no agrākajiem laikiem. “Mums ir ļoti sirsnīgi draudzes locekļi! Daži mani vizina uz dievkalpojumiem. Tā ir liela kalpošana! Mācītājs arī ir jauks, patīkams un loģiski runā.” Taujāta pēc vēlējuma draudzei 130. gadadienā, Lidija saka, lai draudze turpina būt tik pat sirsnīga un neaizmirst par mīlestību. “Mums ikdienā, sadzīvē pietrūkst mīlestības uz citiem. Tas nav tā tikai šodien, tās trūka arī 30.gados.” Arta Platace
5
Vēstures lappuses Āgenskalna draudzi izveidoja neliels skaits Pārdaugavas iedzīvotāju, kuri organizēja dievkalpojumus un kori. Kad tikko draudze bija reģistrēta oficiāli, tā nonāca finansiālās grūtībās, mācītājs aizbrauca kalpot uz Liepāju, dievnamu atņēma, taču draudze nepadevās. Arī turpmākie gadi nebija vienkārši, un tomēr – šodien Āgenskalna draudzei ir 450 locekļu, savs dievnams, 11 kalpošanas nozares un 130 gadu jubileja! Atzīmējot svētkus, esam pārskatījuši vēstures lappuses par mūsu draudzi, dievnamu, kalpošanas nozarēm un svētku svinēšanu.
DRAUDZEI 130! Draudzes locekļu skaits (2009.-2014.): 2009 422 2010 422 2011 438 2012 478 2013 479 2014 450
Draudze
Dievnams
1879.gadā pulciņš Rīgas baptistu, Sākuma / Suvorova (tagad Kr. Barona) ielas draudzes locekļi, kuri dzīvo Pārdaugavā, sāk noturēt atsevišķus dievkalpojumus Āgenskalnā, Dārtas (tagad E.Smiļģa) ielā 4. Reizē ar atsevišķo dievkalpojumu noturēšanu tika organizēts koris.
1886.gadā draudze pāriet uz jaunām telpām Slokas ielā 1.
1883.gadā Sākuma draudzes mācītājs Jēkabs Rumbergs Āgenskalnā notur draudzes locekļu sapulci, kurā apspriež jautājumu par patstāvīgas draudzes dibināšanu Āgenskalnā. 1884.gadā notiek Āgenskalna draudzes oficiālā dibināšanas sapulce, dibināšanas faktu atzīst Latvijas baptistu draudžu sabiedrība. 1910.gadā darbu sāk no draudzes atšķēlusies draudzes locekļu daļa, sevi nosaukdama par Betānijas draudzi. 1923.gadā draudzes filiāle Iļģuciemā kļūst par patstāvīgu draudzi. 1927.gadā draudze izstājas no LBDS un pāriet Latvijas baptistu draudžu Otrajā savienībā. 1888.gadā iesvēta Tempļa ielā 2 uzcelto baznīcu, ko ir iespējams izdarīt pateicoties Annas Ramiņas dāvanai.
Āgenskalna draudzes mācītāji:
1890.gadā draudze saņem ziņu, ka draudzes dievnamu pārdos nenomaksāto vairāk nekā 4000 rubļu dēļ.
Jēkabs Rumbergs (1879-1890) Jānis Aleksandrs Freijs (1890-1903 un 1917-1920) Fridrihs Būcēns (1903-1907 un 1910-1913)
Kārlis Ruševics (1908-1910)
Jēkabs Dubelzars (1914-1915) Augusts Korps (1931-1944) Pēteris Čivkulis (1947-1948)
Hugo Mednis (1948-1949)
Vladimirs Molčanovs (1950-1968)
Žanis Ludviks (1934-1942) Jānis Rīss (1949-1950)
Pēteris Egle (1968-1979)
Alfrēds Pētersons (1979-1985) Jānis Tervits (1985-1987) Almers Ludviks (1987-1994) Ilmārs Hiršs (1991-1992) Edgars Godiņš (1991-1992)
Edgars Mažis (1995-...)
6
Jānis Balodis (2007-2014)
Parāds bija dievnama būvniekiem. Draudzes priekšnieks un sludinātājs Jēkabs Rumbergs pieņem piedāvājumu no mazas Liepājas draudzes un kalpošanu Āgenskalna draudzē atstāj. Pulciņš āgenskalniešu dodas pie mācītāja Jāņa Aleksandra Freija lūgt, lai viņš uzņemtos draudzes vadīšanu. Brālis Freijs apsolījis dažas reizes nākt un sludināt, bet vadīt draudzi gan atteicies: “Man nav nekāda skata, kā draudzei palīdzēt. Parādus samaksāt nav iespējams. Bojā ejošai draudzei nevajag nekāda vadītāja. Kam jānāk, tas nāks pats no sevis ar vai bez vadoņa.” Kādā svētdienā, brālim Freijam mājup ejot, viņam uz ielas piebiedrojas Štrausa kungs, tirgonis, nopietns, pie “labākās šķiras” piederīgs baznīcēns, kungs ar rudu bārdu, kurš bieži vien svētdienas rītos ieradies un, ārā iedams, devis diezgan labu kolekti. Luterānis, bet no sirds ticīgs vīrs. Viņš draudzei aizdevis vajadzīgo naudu ar 5% uz nomaksu sīkās daļās. Štrausa kungs
dzīvojis taisni tik ilgi, kamēr redzējis, ka draudze visu savu parādu samaksā, bet tā, ka nevienu termiņu arī nepalikdama parādā. Visu šo laiku brālis Freijs draudzei kalpo bez atlīdzības un viņa piemērs paskubina draudzes locekļus pielikt spēku kalpošanā. 1913.gadā notiek Mūzikas un dziesmu priekšnesumu dievkalpojums, tā kolekte tiek nodota jauna dievnama celšanai.
1961.gadā notiek pēdējais dievkalpojums un Svētais Vakarēdiens Āgenskalna draudzes dievnamā Mārupes ielā 14 pirms tas tiek draudzei atņemts televīzijas ierīkošanai.
1914.gadā pamatakmens likšana jaunajai baznīcai Kurzemes (tagad Mārupes) ielā 14.
1961.gadā Āgenskalna draudzes pirmais dievkalpojums Rīgas Mateja draudzes dievnamā Revolūcijas (tagad Matīsa) ielā 50b. 1989.gadā draudze atgūst savu dievnamu. 1992. gada Ziemassvētkos draudze pārnāk uz atgūto dievnamu. 2000.gada rudenī dievnams atgūst logus, kas bija aizmūrēti televīzijas vajadzībām. 1916.gadā dievkalpojumus sāk noturēt jaunajā, vēl nepabeigtajā baznīcā Mārupes ielā 14.
Lūgšanu lapiņa no vēstures arhīva
Pēc dievkalpojuma, 1936. gads 7
Vēstures lappuses
DRAUDZEI 130!
Kalpošanas nozares 1989.gadā aizsākas slavas un pielūgsmes kalpošana. 1989.gada jūnijā vēl neatgūtajā dievnamā, Mārupes ielā 14, notiek labdarības koncerts. Kristīgā grupa “Maran ata” ar draudžu jauniešu kori atskaņo kristīgo mūziklu “Liecinieks”. Tā fragmentus ieraksta populārais Atmodas laika TV raidījums “Labvakar”, intervē arī mācītāju A.Ludviku. 1990.gadā sākas sieviešu (māsu) kalpošana. 1990.gada 14.aprīlī Āgenskalna svētdienas skola piedalās Lieldienu uzvedumā Nacionālajā teātrī.
1882.gadā nodibina māsu pulciņu ar nosaukumu “Precēto māsu biedrība”.
1909.gadā jaunekļu un jaunavu pulciņi apvienojas kopīgā jaunatnes pulciņā.
1884.gadā tiek iesākts svētdienas skolas darbs.
1911.gadā notiek vecāku vakars, lai pārrunātu bērnu audzināšanu.
1891.gadā draudzes dievnamā tiek rīkoti sabiedrības Bībeles kursi.
1912.gadā precēto māsu biedrība kā ik gadus pirms Lieldienām, rīko “nabadziņu” vakaru, ieņēmumus izlietojot trūkumcietēju labā.
1891.gadā Daugavgrīvas un Āgenskalna draudzēs, G. Olsona rosināts un J. A. Freija organizēts un vadīts, iesākas evaņģēliskās misiones darbs. 1894.gadā iesākas draudzes svētdienas skolas darbs Bieriņos. 1899.gadā draudze uzsāk svētdienskolas darbu Iļģuciemā, kur vēlāk izveidojas draudzes filiāle.
1923.gadā Bērnu diena – draudze un bērnu vecāki tiek iepazīstināti ar svētdienskolas darbu. 1934.gadā draudze izdod rakstu krājumu “Āgenskalna baptistu draudzes 50 gadi” ar 48 lapaspusēm.
1906.gadā Pēteris Ezeriņš nodibina draudzes svētdienskolas filiāli Šampēterī. 1909.gadā draudze izdod rakstu krājumu “Āgenskalna baptistu draudzes 25 gadu pastāvēšanas svētkos” ar 48 lapaspusēm.
1990.gada Ziemassvētkos Nacionālajā teātrī notiek Č.Dikensa lugas “Sīkstulis” izrādes ar Āgenskalna draudzes svētdienas skolas un kristīgās grupas “Maran ata” piedalīšanos. 1991. gadā Guntas JukumsonesJukumnieces vadītā “Maran ata” piedalījās projektā, kura ietvaros dažādās valstīs pārtulko un ieraksta slavas un pielūgsmes dziesmas. Latviski 2 kasetēs tiek ierakstītas 25 dziesmas. “Tas bija laiks, kad sāka veidoties nojausma par to, kas ir slava un pielūgsme, un ar ko tā atšķiras no kristīgās mūzikas dziesmām, ko līdz tam bijām dziedājuši “Maran Atā””, atceras Gunta. Tas bija arī laiks, kad Almers Ludviks, kurš tolaik bija mācītājs Āgenskalna draudzē, deva zaļo gaismu šāda veida pielūgsmei dievkalpojumos. Tolaik dziedāja Anna Lena Hansone, pēc tam Krista Bētiņa (tagad Kašua), pēc tam Lība Ēce (tagad Ēce-Kalniņa). Īpaša svētība ir Slavas un pielūgsmes kalpošanas mazā grupa, kas darbojas jau 3 gadus. 1993.gada jūlijā sāk izdot draudzes laikrakstu “Mājas”. 1994.gadā sākas jauniešu kalpošana, tās nosaukums “Nāc un redzi pats!” 1994. gada vasarā notiek pirmā draudzes nometne – “Āgenskalns’94”, pie Cieceres ezera, piedalās 132 dalībnieki. 1995.gada janvārī pirmo reizi notiek lūgšanu dievkalpojums. 1995. gadā sāk darboties jauniešu koris “Laikus”.
1943.gada ziemā Āgenskalna draudzes “Saulstaru” pulciņš izveido avīzi “Saules stars”. 1975.gadā darbu sāk ansamblis “Maran ata”, kurā piedalās Āgenskalna un Mateja draudžu dziedātāji. 8
1995.gada 11.septembrī draudzes Padome nolemj turpināt māsu un brāļu 1937.gadā iesākto darbu – veidot pansionātu vientuļajiem sirmgalvjiem. 1996. gadā sākas mazo grupu kalpošana. 2000.gada 26.februārī notiek draudzes lūgšanu un gavēšanas diena.
Svētki 1890.gadā draudzē pateicībā par saglabāto dievnamu iesāk svinēt tā sauktos “Draudzes svētkus”. 1909.gadā draudzes 25 gadu pastāvēšanas svētki. Dzied jauktais un vīru koris E. Vecmaņa vadībā. Spēlē Rīgas Ielu misiones tauru orķestris. 1910.gada jūnijā V Vispārējos Dziesmu svētkos piedalās arī Āgenskalna draudzes koris K. Līdakas vadībā.
Kristīgā grupa Maran ata 1988. gadā 2000.gada aprīlī tiek izsludināta “Korpa akcija” – līdzekļu vākšana dievnama atjaunošanai, līdz jūnijam saziedo Ls 1600, līdz septembrim – Ls 4600. 2000.gada jūlijā dievnama vestibilā tiek atklāts Riharda Roža veidotais grāmatu galds.
1934.gadā draudzes 50 gadu pastāvēšanas pateicības svētki. Piedalās LBDS prezidents A.Mēters, kori diriģē E.Lejasmeijera. 1936.gadā draudzes dievnama torņa svētki, kuros piedalās LBDS prezidents A. Mēters, tiek saņemti sveicieni no Valsts prezidenta un pilsētas galvas.
2003.gada 28. un 29.martā notiek uz jauniešu sabiedrību orientēts mūzikas un mākslas pasākums “Pantuss UNDERGROUND” – piedalās Deniss Paškevics un DJ Drum, DJ Agris and Raitis, GACHO, Day 7 Night, pašmāju kristīgā hip hopa sastāvi 3rinity un GIGIZ , viesi – kristīgā grupa Michaelis Constant (Anglija) un poļu DJ IZM. 1979.gada decembrī draudzes kora 100 gadu jubileja. Referātu par kora darbību nolasa diriģents A. Hiršs. 1984.gada aprīlī atzīmē draudzes 100.gadasvētkus.
No 2008. līdz 2010.gadam notiek jauniešu sapulces un kustība “Tornis”. “Torņa” komandas vadītāji ir Krišjānis Jukumsons, Mārcis Kalniņš. Vēlāk viņu iesākto turpina “Kultūras nams”, tā vadītāji: Ansis Ēcis, Ēvalds Urtāns, Gunvaldis Urtāns. 9
Šovasar Piekritīsiet taču, vasara vienmēr šķiet par īsu. Bet apskatot fotogrāfijas ar trijos vasaras mēnešos piedzīvoto, gribas teikt – šī Āgenskalna draudzei ir bijusi varena vasara!
Draudzes nometne “No nespēka uz spēku” 22.-24.augusts 1988.gada 24.decembrī Mārupes ielā 14, vēl Latvijas TV studijā notiek draudzes svētdienas skolas bērnu Ziemassvētku pasākums. 1990.gadā Āgenskalna draudzes dievnamā Latvijas baptistu Svētdienas skolu salidojumā pulcējas aptuveni 500 bērnu no 34 draudzēm.
Āgenskalna draudzē nometnes ir ar vēsturi, daudzas no tām notikušas tieši “Imantās”, pie Cieceres ezera, kur šogad atkal tikāmies, bijām kopā, iepazinām viens otru, Dievu un arī sevi. Lai gan mana personīgā nometņu pieredze ir vismaz 20 gadus ilga, šī bija mana pirmā draudzes nometne. Un jāsaka – gribas tādu nometni atkal! Pirmās dienas vakarā katrs sev ieguvām “slepeno draugu” – cilvēku, kuru nometnes laikā slepeni iepriecināt. Varējām piedalīties arī fotokonkursā, kā arī mēģināt izskaitīt aizzīmogotā burkā sabērto konfekšu skaitu. Trīs vērīgākajiem tas arī izdevās!
1993.gada 26.septembrī Āgenskalna draudzē uzstājas kristīgā rokgrupa Spirit Level no Anglijas. 1993.gada 17.oktobrī pirmo reizi atgūtajā dievnamā notiek draudzes kora gadasvētki (114 gadu jubileja). 1993.gada 26.decembrī Latvijas TV pirmo reizi translē dievkalpojumu no jaunatgūtā dievnama Mārupes ielā 14. 1994.gada 13.martā draudzes 110.gadadienā atklāj draudzes kafejnīcu. (Smaržīga kafija maksājusi Ls 0,04!). 1995.gada 29.decembrī – mācītāja Edgara Maža ordinācijas dievkalpojums. 1998.gadā māksliniece Līga Kraule izgatavo draudzes altāra gobelēnu “Ceļš”.
Bija arī tā: * 1993.gada Vecgada dienas dievkalpojumos notikusi aptauja, kurā draudze izvērtē aizgājušo gadu draudzes dzīvē. Par 3 nozīmīgākajiem notikumiem draudzes dzīvē atzīst: 1) draudzes mācītāja palīga E.Maža ievešanas dievkalpojums. 2) laikraksta “Mājas” iznākšana. 3) pirmās kristības (17 kristāmo) jaunatgūtajā dievnamā. Gada kuriozākais notikums: Mācītājs Almers Ludviks uzaudzējis bārdu, kā rezultātā bieži vien ir ļoti problemātiski atšķirt mācītāju no viņa palīga. * 1995.gadā draudzes avīzes “Mājas” maija numurā lasāms: “24.aprīļa dievkalpojumā mācītājs Rasels Rodžers ar mūsu sludinātāju Edgaru Maži dziedāja duetā. Tas bija fantastiski! Ļoti, pat ļoti daudz zaudēja tie, kas nebija šajā dievkalpojumā. Šaubos, vai būs vēl iespēja to kādreiz dzirdēt?” * 1998.gada “Mājas” vasaras izdevumā rakstīts “21. jūnijā Āgenskalnā viesojās baltvācieši, vairākas ģimenes no Hanoveras, kuri ir ieradušies, lai aplūkotu savas ģimenes īpašumus Tukuma rajonā. Dievkalpojumu vada brālis Jānis Balodis, bet mācītājs sēž baznīcēnu vidū, tāpēc ka spējīgs tikai čukstēt. Vēstures lappuses pētīja: Māris Jukumsons-Jukumnieks, Jānis Priedītis, Evija Mileiko, Arta Platace
10
Nometnes tēma bija “No nespēka uz spēku” – pārdomājām savus personīgos vājuma brīžus un mūsu spēju pieņemt Dieva spēcīgo roku. Nespēka brīžos lepnībā neturēties pie paša spēkiem, bet nolikt visu Dieva rokās un piedzīvot tagadni ar visu, kas mums ir vai nav dots. Par personīgo pieredzi stāstīja nometnes viesi – Sv. Gregora kristīgās misijas centra direktors Raimonds Mežiņš un LBDS bīskaps Pēteris Sproģis. Dzirdēto pārrunājām mazajās grupās, kur pēc Bībeles studijas (2.Korintiešiem 11:16-12:10) varējām pastāstīt arī par savu pieredzi. Jautājot citiem par nometnes īpašajiem brīžiem, visbiežāk saņēmu atbildi – bija lieliski būt kopā sadraudzībā, nekur nesteigties, iepazīt vienam otru, darīt kopīgas lietas, piemēram, piedalīties radošajās darbnīcās, iet nakts pārgājienā vai dienas laikā pa lūgšanu taku, mācīties bungu spēli vai cittautu deju soļus. Un, protams, kristības! Draudzes pulkā 24.augustā uzņēmām Evelīnu Rautmani un Daci Lasmani. Mums bija liels prieks būt klāt viņu lielajā notikumā!
FOTO APSKATS PAR NOTIKUMIEM 2014. GADA VASARĀ
Baznīcu nakts, 6.jūnijs
Pirms došanās mājup kopīgi sapņojām par Āgenskalna draudzi pēc 10 gadiem. Kāds ir mūsu sapnis, kas būtu darāms, lai to sasniegtu, ko mēs katrs varam darīt jau šodien, lai to īstenotu? Mums ir daudz kopīgu sapņu – ikdienā atvērts dievnams, atjaunots tornis un vizuālās pārvērtības ēkās Mārupes ielā 14 un 16, ar dedzību darbojošās kalpošanu nozares, kopīgas ekskursijas, pasākumi māmiņām un mazuļiem, mērķtiecīga iziešana ārpus baznīcas telpām Āgenskalnā un daudzi citi. Kāds ir Tavs sapnis un ko Tu jau tagad vari darīt, lai to īstenotu? Arta Platace Foto: Austris Tabaks
6. jūnijā pirmo reizi Latvijā un Rīgā norisinājās pasākums, kad vienlaikus vēra vairāk nekā 40 dievnamu durvis – aicinot cilvēkus iepazīt dažādu konfesiju baznīcas un garīgās vērtības. Arī mēs bijām priecīgi uzņemt aptuveni 250 viesu – Āgenskalna iedzīvotājus, “kaimiņus” no citām draudzēm Pārdaugavā un citus ļaudis, kas pie mums ieradās pirmo reizi. Sešu stundu laikā mūsu viesi varēja vērot pantomīmas izrādes, dzirdēt draudzes cilvēku liecības par draudzi un savu ticību video vēstījumos, uzzināt draudzes 130 gadu vēstures faktus. Īpaši izveidotā vietā lūgšanām uzklausījām cilvēku vajadzības un kopā par tām aizlūdzām. Citi steidza piedalīties galda spēļu mačos, kuru laikā bija iespējams parunāties ar draudzes mācītāju Edgaru Maži un izzināt viņa darba specifiku.. Daudziem viesiem bija unikāla iespēja viesoties vietā, kas ir un nav vienlaicīgi – baznīcas tornī. Foto: Anna Roze
Dārza svētki 7.jūnijs
Tas bija mūsu pirmais vasaras labdarības pasākums, kura laikā tirgojāmies un iegādājāmies dalībnieku sarūpētas lietas, spēlējām spēles, radoši izpaudāmies, baudījām garšīgu ēdienu, mājās gatavotus saldējumus un nesteidzīgi priecājāmies par kopā-būšanu ģimenes un draugu dārza svētkos! Labdarības pasākumā tika saziedoti 864,37 eiro, no kuriem 83 eiro piešķirti Ausmas Zurpevicas atbalstam, 70 eiro tika izlietoti putekļu sūcēja iegādei kādai daudzbērnu ģimenei; 40 eiro tika vientuļai māmiņai Līvānos, lai sagatavotu dēlēnu skolas gaitām; pārējie līdzekļi tiks atvēlēti kādas daudzbērnu ģimenes dzīvokļa remontam (par to stāstījām “Āgenskalna draudzes ziņu’’ aprīļa numurā).
11
Šovasar
FOTO APSKATS PAR NOTIKUMIEM 2014. GADA VASARĀ
Ģimeņu nometne “Brīnumzeme” 5.-6.jūlijs
Kora ekskursija uz Igauniju 27.-29.jūnijs
Nometne “Brīnumzeme” bija laiks, lai kopā piedzīvotu un apliecinātu Dieva brīnumus, mācītos brīnīties par Viņa radīto pasauli, vienam par otra talantiem un dažādību, visiem kopā izdzīvot to, kas tika dziedāts nometnes himnā – “Dievs ir brīnumbrīnumains”.
Aicinām arī Tevi pievienoties mūsu kora pulkam, ja vēlies slavēt un kalpot tam Kungam ar savas balss palīdzību! Labu dziedātāju nekad nevar būt par daudz.
Šogad Āgenskalna draudze pirmo reizi rīkoja nometni ģimenēm. Jūlija pirmajā nedēļas nogalē nometņu vietā “Ganības” satikās 13 ģimenes.
Stāsta Zane Mešķe: “Fantastisks laiks kopā ar ģimeni fantastiskā vietā, ar debešķīgi garšīgu ēdienu – tā es varētu pateikt vienā teikumā par šo nometni. Man patika, ka bija padomāts, lai būtu interesanti gan lieliem, gan maziem. Brīnišķīga ideja bija lūgšanu pastaiga, kuras laikā katrā punktā ģimenei bija jāveic kāds uzdevums un visiem kopā jālūdz. Tas bija ļoti vienojoši. Noteikti brauksim nākamgad atkal, un jau tagad ir pieteikusies viena mūsu draugu ģimene, kuri gan nav kristieši, bet arī gribētu šajā nometnē piedalīties nākamgad.” Foto: Andris Siks
Bērnu nometne, 21.-25.jūlijs “Gugols prieki” – tā sauca šīs vasaras Āgenskalna svētdienskolas lielo piedzīvojumu nometni, kurā piedalījās 72 bērni un 20 brīvprātīgie. Ar vārdu “gugols” (angļu: googol) apzīmē izdomātu skaitli 10100 (1 ar 100 nullēm), tomēr šis skaitlis ir par mazu, lai izteiktu, cik liels
ir Dievs. Tas šķita arī piemērotākais apzīmējums, lai paustu nometnes galveno domu: iepazīstot Dievu, mēs piedzīvojam gugolu prieka, mūsos mostas apbrīna un pielūgsme, vairojas pateicība un uzticēšanās, un aizrautīga vēlēšanās būt vienmēr kopā ar Viņu. Piecās dienās
Jūnija beigās Āgenskalna baptistu draudzes koris devās sadraudzības braucienā uz Igauniju pie Tartu Salemas baptistu draudzes (Salemi kirik). Koris ciemojās gan viņu ikvasaras nometnē Tuhalaane apvidū, gan svētdienas dievkalpojumā skaistajā baznīcā Tartu.
Foto: Alise Lauva
bērni, piedaloties dažādās aktivitātēs – Bībeles laiks, dienas tēmas seminārs ar radošiem uzdevumiem, rokdarbu un mākslas nodarbības, sports, ūdens spēles, peldēšanās un vakara junda –, guva nelielu nojausmu par Dievu kā Radītāju, Gādātāju, Sargātāju, Glābēju un Valdnieku. Iepriekšējos gados svētdienskolas nometnēs bija piedalījies mans dēls Valters. Viņa atsauksmes vienmēr bija tikai pozitīvas. Šogad uz nometni devās arī māsa un brālis, un es pati kā skolotāja. Nebiju domājusi, ka arī mana atbilde būs tik līdzīga bērnu teiktajam: “Šī bija labākā nedēļa šajā vasarā!” Vēl joprojām kāds no bērniem ik pa laikam dungo nometnes himnu: “Dievs ir lielāks par internetu un par visu Minecraft* pasauli, Dievs ir lielāks par laika telpu, jo Viņš radījis ir visu to...”. Svētdienas skolas nodarbības, nometnes un citas aktivitātes nedz bērnu, nedz arī viņu vecāku dzīvēs nav vienas dienas notikumi bez tālākas ietekmes. Aicinām bērnus pievienoties Āgenskalna svētdienas skolai katru svētdienu dievkalpojuma laikā! Īpašs aicinājums pievienoties jauniem skolotājiem! Maiga Veilande *Minecraft – iemīļota bērnu datorspēle
12
Kalpošana
MAZĀS GRUPAS
...turpinājums dievkalpojumam... Atskats uz mazo grupu izbraukumu 1.jūnijā norisinājās mazo grupu izraukums ciemos pie Vastlāvju ģimenes. Tas man pašai bija īpašs laiks, kad varēju būt kopā ar citiem mazo grupu dalībniekiem un savu draudzeni Ligitu no Rēzeknes. Lai pastāstītu citiem, cik ļoti īpaša nozīme draudzes locekļu dzīvēs ir dalībai mazajās grupās, izbraukuma laikā radās ideja par rakstu, kad arī nolēmu uzreiz ķerties klāt pie rakstīšanas. Pasākuma noslēgumā intervēju Āgenskalna draudzes locekli Santu Štarku. Vēlāk intervēju Aivitu Rozi, kā arī savu draudzeni Ligitu, lai iegūtu arī skatījumu no malas. Lūk, ko par iespaidiem no mazo grupu izbraukuma man atbildēja Santa: “Katrs draudzes kopējs pasākums ir vērtīgs. Klausoties cilvēku liecībās apzinājos, cik daudz iegūstu no dalības mazajā grupā. Svarīgi ir tie cilvēki, kurus es iepazīstu mazajā grupā un kurus citos apstākļos, iespējams, nebūtu iepazinusi. Tā ir liela vērtība, jo šie cilvēki ir forši. Mazā grupa ir tāda šūniņa, kur dalīties
Mazā grupa ir tāda šūniņa, kur dalīties ar to, kas tev ir svarīgi. ar to, kas tev ir svarīgi. Protams, mēs nākam kopā, mēs lūdzam Dievu, mēs lasām Dieva Vārdu, mēs mācāmies to saprast, bet svarīga ir arī kopābūšana. Šoreiz mazo grupu izbraukums mums bija tāds foršs turpinājums dievkalpojumam. Turpinājās tēma par to, ka Dievs mums ir piedevis, lai arī mums kādreiz liekas, ka nasta ir tik smaga. Tiešām, uz Kristu varam paļauties kā uz klints kalnu! To ir ļoti svarīgi apzināties, ka mums pieder tik milzīga žēlastība un piedošana!” Ar Ligitu iespaidus pārrunājām pēc izbraukuma, vakarā pie manis dzerot tēju. Ligita teica: “Forši, ka tādi izbraukumi notiek, ka viss nebeidzas tikai ar dievkalpojumu. Atceros to, ka Jauno gadu sagaidījām Āgenskalna draudzē. Mācītājs ar katru aprunājās, un viņš pienāca arī pie manis, jo nebija iepriekš mani redzējis. Tas lika justies gaidītai.
Mani uzrunāja tas, ko teica Jānis Veldre, ko liecināji tu, Baiba, un ko teica Arta, ļoti īpaša bija slavēšana. Bija nopietnas uzrunas, lūgšanas un sarunas par Dievu, kā arī neformālākas aktivitātes. Mani uzrunāja arī tas, ka jūs draudzē esat gatavi viens par otru lūgt, uzklausāt viens otru. Izbraukums man atgādināja to, ka, lai arī cik smagi būtu, ir jāpaļaujas uz Dievu. Viņš mums vēl vislabāko, lai kādā situācijā mēs arī nebūtu. Galvenais – neattālināties no Dieva. Manā gadījumā to ir svarīgi apzināties. Esmu Dievam daudzas reizes jautājusi, kāpēc esmu ratiņkrēslā. Zinu, ka šajā jautājumā man ir jāpaļaujas uz Dievu, un man to atgādināja.” Savukārt ar Aivitu, kura mūsu draudzei pievienojās augustā, sarunājām tikties vairākas dienas pēc izbraukuma. Aivita par izbraukumu teica šādus vārdus: “Par braukšanu izlēmu, kad par to stāstīja citas mazās grupas. Tad uzzināju, cik daudz to ir un cik daudz cilvēku mazajās grupās piedalās. Toreiz no draudzes zināju tikai savus mazās grupas cilvēkus un vēl pāris citus. Man bija tāda cilvēcīga interese redzēt arī pārējos. Gribēju ne tikai viņus satikt, bet arī iepazīties tuvāk. Izbraukumā ļoti veiksmīgs bija vingrinājums, kur mūs sadalīja grupās pēc alfabēta. Tad nedaudz vairāk iepazinu tevi (Baibu), Arti un Benitu, bet ar Ausmu un Artu esam vienā mazajā grupā. Man ļoti patika visas izdomātās aktivitātes, jo tās satuvināja. Man patika arī tas, ka slavējām, jo dziedāšana man ir ļoti svarīga. Gaisotne bija brīva, varēju arī tā klusi pasēdēt un man bija vienkārši labi, ļoti baudīju to vakaru. Braucu, neko negaidot, līdz ar to es ieguvu vairāk nekā es biju cerējusi.’’ Ceru, ka ne vien atspoguļoju, cik mums bija foršs mazo grupu izbraukums, bet arī motivēju domāt par piedalīšanos kādā mazajā grupā vai pat par kādas mazās grupiņas vadīšanu! Baiba Baikovska
Runājot par mazo grupu izbraukumu, es sākumā domāju, ka man nevajadzēja braukt. Redzēju, cik daudz cilvēku un ģimeņu, visi kaut ko runā. Man bija neērti, ka tur esmu, bet pēc tam, kad sākās liecības un slavēšana, tā vairs nebija. 13
Iepazīsimies – Ir liels prieks katrā no avīzes numuriem iepazīstināt ar jauniem draudzes locekļiem!
24. augustā Cieceres ezerā kristījās
JAUNIE DRAUDZES LOCEKĻI Līdz Dieva meklējumiem nonācu pamazām. Vairāki mani radinieki ir draudzē, arī vīrs sāka apmeklēt Āgenskalnu, pamazām pievienojos arī es, lai mēs būtu vairāk kopā. Pievienojāmies mājas grupiņai pie Rautmaņiem – sākotnēji laulāto kursā, pēc tam jau studējot Marka evaņģēliju.
Esmu augusi nekristīgā ģimenē, tomēr Dievs visu laiku ir bijis blakus: vectēva pieminēts, vēlāk draugu, kristiešu piemērā, visbeidzot – sākot apzināti meklēt un saskatīt. Nākamais solis pretī Dievam bija kristības. Sapratu, ka Dievs to no manis gaida.
Mana īstenā atgriešanās pie Dieva notika dažus gadus atpakaļ, kad pēkšņi nomira paps. Nezinu, vai spētu to izturēt, ja nebūtu bijusi ar Dievu, kurš deva man savu neizmērojamo žēlastību, mieru, pieņemšanu.
3. augustā draudzei pievienojās
7. un 14. septembrī draudzei pievienojās
Aivita Roze
Evija un Sandis Mileiko
Draudzē jūtos kā ģimenē – laipni vecākā gadagājuma cilvēki, daudz jauniešu, mana vecuma cilvēki, bērni. Labprāt piedalos pasākumu organizēšanā, jo man patīk plānot, sakārtot, dekorēt, utt.” Evelīna Rautmane “Man ir 8 gadi, mācos Rīgas Angļu ģimnāzijas 2. klasē. Man patīk māksla un rokdarbi. Apmeklēju mākslas nodarbības.
Es ļoti sapņoju kļūt par Dieva meiteni.
Nezinu, vai spētu to izturēt, ja nebūtu bijusi ar Dievu, kurš deva man savu neizmērojamo žēlastību, mieru, pieņemšanu.
Pagājušajā rudenī apmeklēju Alfa kursu, pēc tā beigšanās turpinājām mazo grupu. Pamazām iepazīstot cilvēkus, esmu sapratusi, ka draudzē esmu kā ģimenē.
Draudzē visvairāk man patīk mūzika un slavēšana. Par Dievu zinu un domāju jau kopš mazotnes, jo mani vecāki [Nora un Igors] ir kristieši, arī brālis pirms pāris gadiem kristījās. Īpašu Dieva aicinājumu saklausīju skolā kristīgās mācības stundā. Skolotāja runāja, ka tie, kas nokristās, kļūst par Dieva bērniem. Es ļoti sapņoju kļūt par Dieva meiteni, un nu es tāda esmu!”
“Pēc profesijas esmu supervizore, ikdienas darbā palīdzu organizācijām un cilvēkiem. Šobrīd galvenokārt strādāju sociālajā sfērā, esmu arī lektore un trenere apmācību firmās. Mana misija ir palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt savas stiprās puses, kas ikdienas ritmā palikušas nepamanītas, lai darbs un dzīve dotu prieku un gandarījumu. Brīvo laiku cenšos pavadīt laukos Sakas pagasta Mežvidos – dārzā, dabā, mežā, pie jūras. Ļoti patīk dziedāt un dejot.
Dace Lasmane
“Strādāju Latvijas Televīzijā filmu iepirkšanas nodaļā. Šobrīd audzinu meitiņu un esmu mamma arī diviem dēliem. Brīvajā laikā skatos kino un seriālus, patīk aerobika, velobraucieni, dārzā stādīt un aprūpēt puķes.
14
Esmu no Liepājas Pāvila draudzes, kur bija mana pirmā sastapšanās ar Dievu. Lai arī vecāki nebija kristieši, sāku apmeklēt draudzes svētdienasskolu, vēlāk pievienojos jauniešiem. Pārceļoties uz Rīgu, ar meitu apmeklējām Mateja draudzi, bet, tā kā dzīvojam Āgenskalnā, pēdējos gadus nācām šurp.
“Ikdienā strādājam un vadām mūsu uzņēmumu, kas nodarbojas ar stiklotām konstrukcijām. Mūsu ģimenē aug divi dēli – Mārtiņš un Emīls. Brīvajā laikā patīk skatīties filmas, kā arī aktīvi atpūsties, dodoties velobraucienos.
Mūsu garīgie pirmsākumi bija katoļu draudzē [Sandim] un luterāņu draudzē [Evijai], kur bērnībā tikām kristīti un iesvētīti. Abi patiesi atgriezāmies pie Dieva Latvijas Kristīgo Studentu brālībā pirms aptuveni 15 gadiem. Pateicoties LKSB, iepazinām arī viens otru. ilgāku laiku bijām bez draudzes. Tikāmies mājas grupā Ķekavā, kur dzīvojam. Tas arī ir mūsu aicinājums – kalpot tur, kur Dievs mūs nolicis. Mums visvairāk patīk, ka Āgenskalnā vienkopus ir dažādas paaudzes, visi sēž pie viena galda, viens otru ceļ un papildina – kā īstā saimē. Draudze ir ļoti vienkārša un atvērta. Tas, ka tik daudz kas nav perfekts, padara draudzi ļoti mīļu un tuvu.”
Kristietis bez grimma
LIECĪBA
Sandis pēc profesijas ir inženieris, bet Evija – žurnāliste, tāpēc Sandim patīk praktiskā kalpošana, bet Evija ir iesaistījusies draudzes avīzes veidošanā. Sandim patīk vadīt mazo grupu, un sapnis ir uzsākt mazo grupu Ķekavā. “Āgenskalns šajā kalpošanā ir stiprā aizmugure, kur smelties atbalstu, spēku un padomu.”
Dzintra Aulmane “Esmu māksliniece pēc profesijas un aicinājuma. Viszināmākais mans darbs ir multfilma “Zaķīšu pirtiņa”, bet esmu autore arī daudzām citām animācijas filmām un bērnu grāmatu ilustrācijām. Dievu iepazinu ģimenē, mans vecaistēvs, būdams kurpnieks, vadīja mājas draudzi Ventspilī. Tomēr īsto pestīšanu piedzīvoju vien pusmūžā. Tas bija Atmodas laiks. Biju ieslīgusi diezgan smagā depresijā, bet pavisam pēkšņi vienā dienā sajutu gaismu savā dzīvē. Pazuda visa mana apātija, vienaldzība pret dzīvi, tiku piepildīta ar milzīgu dzīvesprieku, kas nepārgāja. Apkārtējie brīnījās, kā esmu pēkšņi pārvērtusies. Tad sapratu, ka manā dzīvē ir darbojies Dievs. Mana mamma kalpoja Mateja draudzē, tur arī es kristījos vairāk kā pirms 20 gadiem. Pirmajā Svētajā Vakarēdienā, ko gadiem biju tikai vērojusi, piedzīvoju lielu brīnumu – redzēju Jēzu, kurš pienāca pie manis, uzlika man rokas un teica: “Tagad viss būs labi!” Tas mani stiprina joprojām! Uz Āgenskalna draudzi mani aicināja jau sen, jo dzīvoju pavisam netālu. Draudzē ļoti labi jūtos, jo šeit ir priecīgi un atsaucīgi cilvēki, jūtu lielu ģimeniskumu, kur viens par otru rūpējas, attiecības šeit ir tuvākas un siltākas, arī starp paaudzēm. Āgenskalna draudzē labprāt uzsāktu vadīt mākslas nodarbības. Bija liels prieks kalpot draudzes nometnē, vadot zīmēšanas nodarbības.” Katrīna Vastlāve
Šo liecību rakstu ticībā, ka tā varētu būt par iedrošinājumu, ejot cauri kādiem tavas dzīves pārbaudījumiem. Ko nozīmē palikt ticībā tad, kad viss apkārt brūk un jūk, kad svētības nemitīgi mijas ar kādiem pārbaudījumiem? Palikt ticībā... Vērojot un domājot par to, kas cilvēkam liek turētie pie ticības, pie Jēzus, pie Dzīvā Dieva, saprotu, ka atbildes uz šo jautājumu var būt tik dažādas un katram cilvēkam, viņa dzīves situācijai tik ļoti īpašas. Kā tas ir manā dzīvē? Droši vien, ka saknes raisās no bērnības, no manu vecmāmiņu, mammas sirds ilgām un lūgšanām. Un ietekme ir lietām, ko vēl nespēju apzināties. Tas, kas man atkal un atkal palīdz izdarīt izvēli palikt ticībā, ir notikums apmēram 10 gadiem, kad biju iznākusi draudzes priekšā, lai par mani un maniem mīļajiem aizlūdz. Toreiz mācītājs Edgars lūdza Jēzu un sacīja, lai domās satveru Jēzus izstiepto roku, kas sniedzas pie manis. Es to satvēru, pie tās turos un satveru to ciešāk atkal un atkal, kad iekļūstu kādu pārbaudījumu ēnā. Tie ir bijuši brīži, kad, noliekot savu bezspēcību pie Jēzus kājām, turoties pie Viņa varenās, siltās rokas, esmu izvesta cauri pārbaudījumiem, piedzīvojot Viņa svētības un to, ka Jēzum var uzticēties. Arī tad, kad nav pat mazākā cerības stariņa. Ir tikai Viņš un Viņa vadība, un tas, kā es klūpot un ceļoties cenšos Viņu
sadzirdēt un mācīties sekot. Tā ir bijusi mīlošā Dieva žēlastība, kas ļāvusi man kā mammai piedzīvot bērnu dziedināšanu un prieku par viņiem. Man kā sievai – atkal satikt mana vīra sirdi un izmaiņas viņa un mūsu dzīvē; kā omītei – priecāties par mazbērniem; kā cilvēkam – iepazīt patiesu draudzību; kā draudzes loceklei – piedzīvot pašaizliedzīgu māsu un brāļu lūgšanu spēku un sirsnību. Tā ir žēlastība, kas ļauj arī būvēt mūsu mazo sapņu mājiņu Mārupē. Tomēr joprojām ir kādas sāpes un ilgas piedzīvot mūsu bērnu glābšanu, ka viņi kļūtu patiesi Jēzus un Dieva vārda sekotāji. Ilgojos piedzīvot Dieva žēlastības pagodināšanos savu draugu dzīvēs. Un tas atkal ir ceļš, kad nākas cieši jo cieši satvert Jēzus roku. Turēties, lūgt, pateikties, slavēt, mācīties, ļaut Dievam kaut ko manī mainīt vai pat sāpīgi “apgriezt”. Svētais Gars sūta atziņu, ka Dieva mīlestība, Viņa žēlastība ir liela un nemainīga neatkarīgi no tā, vai tu Dievu esi sācis meklēt tikko vai tu Viņu jau esi atradis ļoti sen. Viņš mīl, vēlas un spēj palīdzēt. Mums vienkārši nav jāatlaiž Viņa svētā roka un vadība! Mūsu Dievs ir mums katram klātesošs visu laiku. Viņš mūs uzticami mīl un sūta mums Savus eņģeļus, kas mūs stiprina. Paliksim ticībā, pateicībā uzticēsimies Viņam, lūgsim viens par otru! Vija Ozoliņa
Ceļojums Vjetnama - zeme ar izaicinājumiem Kamēr daudzi kristieši vēl tālajā 9.februāra rītā posās uz dievkalpojumu, es kopā ar savu sieviņu Zani devos uz lidostu, lai sāktu ilgi gaidīto ceļojumu pa Āzijas valstīm. Diemžēl pilnīgi visu sīkumos aprakstīt nav iespējams, tomēr mazs ieskats šajā ceļojumā. Pēc nogurdinoša 10 stundu ilga lidojuma un 2 pārsēšanām ieradāmies pirmajā mērķa vietā – noslēpumainajā Vjetnamā. Pēc dokumentu formalitāšu kārtošanas un vīzas iegūšanas devāmies Ho Chi Mina (bijusī Saigona) ielās. Pirmais šoks jau sākās brauciena laikā uz viesnīcu, kad pēc nobrauktiem pāris metriem šķita, ka tūlīt notiks avārija ar neskaitāmiem skuteriem (to tur ir vairāki miljoni). Nedēļas laikā tā arī nesapratu, pēc kādiem principiem viņi brauc, noteikti tikai ne pēc ceļu satiksmes noteikumiem. Salīdzinājumā ar mūsu satiksmi Rīgas ielās – mēs braucam perfekti, bet ar avārijām; viņi brauc haotiski, bet nevienu avāriju tā arī neredzēju. Man draugs ieteica: “Ja gribi ekstrēmas izjūtas Vjetnamā – mēģini pāriet ielu Ho Chi Minas centrā, tikai neceri, ka pie gājēju pārejas kaut vai kāds samazinātu ātrumu, nemaz nerunājot par apstāšanos!” Viņam izrādījās taisnība – pēc pirmās reizes, kad veiksmīgi šķērsoju ielu, vēl kādu brīdi rokas un kājas trīcēja…
16
PIEZĪMES NO ĀZIJAS Šī ir vieta, kur var viegli kļūt par miljonāru. Atliek vien samainīt nieka 50 dolāru un pirmais miljons ir rokā. Kaut gan var arī nemainīt, jo gandrīz visur var maksāt gan ar Vjetnamas dongiem, gan Amerikas dolāriem. Visas nedēļas garumā apceļojām apkārtējās tūrisma vietas: Mekon Deltas peldošos tirgus, slavenos Chu-Chi tuneļus, kas tika izrakti kara laikā vairāk nekā 300 kilometru garumā un kur dzīvoja aptuveni 80 tūkstoši cilvēku. Nedēļas vidū man izdevās satikties ar vietējās draudzes misionāru Lī kungu, kurš piekrita papusdienot ar mani un mazliet pastāstīt par savu kalpošanu šajā komunistu pārvaldītajā zemē (par to es jau stāstīju vienā no dievkalpojumiem). Tā kā šajā valstī valda komunisms, tad kristietība šeit nav cieņā. Tas nenozīmē, ka Dievs tur nav. Kā man pastāstīja Lī kungs, Vjetnamā tiek vērotas visas baznīcas un draudžu darbība. Mūsdienās ir ļoti grūti legāli reģistrēt jaunu draudzi. Lī kungs pārstāv metodistus, kas nav atzīta par oficiālu konfesiju Vjetnamā, tomēr viņi ir ieguvuši legālas draudzes statusu, pateicoties nesavtīgai kalpošanai lauku rajonos, apgādājot nabadzīgus cilvēkus gan ar pārtiku, gan ar drēbēm, gan ar medikamentiem. Lūgsim par Vjetnamu, lai vairāk cilvēku atver savas sirds durvis Jēzum! Mārtiņš Kalējs
Numura jautājums Kristietis nedrīkst dusmoties? Konflikti un kā tos risināt Kā Jēzus mum māca tikt galā ar konfliktiem personīgajā dzīvē, ģimenē, draudzē, valstī?
Ir dažādi priekšstati par konfliktiem. Ja runājam par agresiju, kas ir konflikta ārējs rādītājs, pastāv stereotips, ka kristietis nedrīkst dusmoties. Baznīcas vēsturē ir termins “svētās dusmas”. Vai tas ir normāli, ka ārēji cilvēks smaida un viss it kā ir kartībā, bet iekšā viss varās? Vai arī – kāds visu laiku atrod aizbildinājumus, lai attaisnotu izdarīto vardarbību vai agresiju? Piemēram, Krievijas agresija pret Ukrainu tiek attaisnota ar dažādiem meliem, ar ko Krievijas sabiedrība tiek pārliecināta, ka militārā agresija un konflikts ir labs un vajadzīgs.
Diemžēl jāatzīst mums nepatīkama patiesība, ka konflikti ir daļa no mūsu būtības, mūsu dzīves. Mūsu personība ik pa laikam nonāk konfliktā ar sevi – iespējams, tā ir vecuma krīze, varbūt sāpīga un negribēta pieredze. Tas rada iekšēju konfliktu, kas var izpausties ārējā konfliktā, izaicinot apkārtējo pasauli.
Kā mēs risinām konfliktus? Kā tiekam galā ar sevi, kad esam vīlušies, kad piedzīvojam pāri nodarījumus? Kā nekļūt par cilvēkiem, kuri nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās?
1. Ir jāsaprot konflikta anatomija. Konflikti var būt dažādi, tie var būt iekšēji un ārēji konflikti. Mēģināšu kādus no tiem raksturot. 1) Gadījumu konflikti – ātri sākas, ātri beidzas, par sīkumiem, kurus atrisinot, viss ātri nomierinās.
2) Nobīdītais konflikts – rodas iekšēju konfliktu rezultātā. Šo konfliktu neizrāda uz āru. Tam pamatā var būt skaudība, greizsirdība, neuzticība. Konflikts netiek pausts tieši, bet gan slēpti, piemēram, “piesienoties” otra apģērbam, izskatam, rīcībai.
3) Slēgtais konflikts (latentais) – pamatā iekšējs dziļš konflikts. Piemēram, vardarbība ģimenē, kas atstāj uz cietušo dziļu psihisku traumu, kas uz āru var izpausties neizprotamā agresijā. 4) Iracionālais konflikts – ļoti dziļa plaisa starp diviem cilvēkiem, kad atrisinājums konfliktam ir tikai tad, ja viena no konfliktējošām pusēm mirst. 5) Pseido konflikts – iracionāla konflikta cita forma, kad viens no konflikta iesaistītajiem cilvēkiem, neatrisinot problēmu, vienkārši aiziet no konflikta lauka. Te varētu būt runa par naidu uz mūžu.
6) Racionālais konflikts – apzināts konflikts ar apzinātiem iemesliem, kad konfliktējošās puses cenšas pieņemt viena otru, neuzspiežot ar varu savu taisnību, cenšas saprast, ieklausīties un vienoties. Reizēm pietiek mutiski vienoties,
reizēm nepieciešama vienošanās tiesas priekšā vai liecinieku klātbūtnē.
2. Jāsaredz, jāidentificē problēma, kas rada konfliktu. Konfliktos parasti abas konfliktējošās puses ir vainīgas. Konflikta uguns neapdziest, ja abas puses paškritiski sevi neizvērtē.
Nākamais solis ir – uzsākt sarunu. Par problēmu ir jāsāk runāt, jānosauc vārdā, vai tā patīk vai nē. Labi, ja ir uzticami cilvēki, ar kuriem aci pret aci godīgi izrunāties. Ne vienmēr tas ir tik viegli, bet sarunai ir jābūt un par to jārunā. Sarunas sākšanās var nenotikt ātri, ir vajadzīgs laiks un veselīga vide, kur tā var notikt. Saruna nav tikai pļāpāšana par problēmu, tai jānoslēdzas ar apņemšanos, izlīgumu vai vienošanos. 3. “Atlaist” lietas, ko vēlamies kontrolēt, lai tās kļūst par Dieva lietu. Tas ir pats svarīgākais, lai konflikts norimtos, lai iegūtu mieru sevī, Dievā un ar citiem. Tas nav viegli, cilvēkam ir raksturīga vēlme cīnīties par savu taisnību, spītēties, neizlaist kontroles grožus no savām rokām.
Lai atrisinātu konfliktus, svarīgākais ir uzticēt savas nastas Dievam. Tas nav viegli. Vieglāk ir to pateikt – “atlaid”, “metiet visu savu zūdīšanos uz Jēzu”. Mēs bieži ieraugām, ka tas neizdodas, atkal vēlamies kaut ko kontrolēt un pārraudzīt. Nepieciešams runāt ar Viņu lūgšanā, lai Viņš atraisa mūs no nastām, kas mūsu dzīves padara nelaimīgas. Sākums ir visai vienkāršs, ir jāiet pie Kristus, kurš saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi,…”. Tas nav aicinājums tikai bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem, tas ir aicinājums visiem: bagātiem, nabagiem, latviešiem un
Izaicinājums Būsim vienoti lūgšanās par mūsu draudzi – dievnamu, vadību un mācītāju, jauniem un veciem, kalpošanas nozarēm, ģimenēm, Āgenskalnu, par to, ko Dievs vēlas caur mums paveikt šajā vietā un laikā! Velti savu kluso laiku, lai studētu Vārdu – Apustuļu Darbu 2. nodaļā no 42. līdz 47. pantam. Bībeles studijas jautājumi lūgšanām un pārdomām: 1. Pirmo kristiešu raksturojums. Kādas 4 lietas raksturoja pirmo draudzi? (42.p.) Cik būtiskas tās ir šodien?
KĀ TIKT GALĀ AR KONFLIKTIEM krieviem. Jēzus nevēlas apsūdzēt, bet palīdzēt. Jāzum ir 100 un 1 iemesls mums pārmest un mūs nosodīt. Kad Kristus parādījās mācekļiem pēc augšāmcelšanās, Viņš viņiem nepārmeta nodevību, bet piedeva un mierināja, sacīdams: “Miers ar jums!” – tomēr Viņš rādīja savas brūces un rētas, jo tiem bija jāredz Viņa sāpes.
Dievam, uzlūkojot cilvēkus konfliktos, arī sāp, Viņš vēlas palīdzēt. Sarunā ar Jēzu mēs drīkstam un mums vajag meklēt, jautāt, saredzēt: kur ir mūsu mīlestības meklējumos gūtās brūces un rētas? Kuri ievainojumi ir Kristus dēļ un kuri sāp vienkārši tādēļ, ka neesam spējuši atšķirt savu labo roku no kreisās?
“Nāciet visi, es vēlos jums palīdzēt, dāvāt piedošanu, izlīdzināšanos ar Dievu un ar citiem, izbeigt konfliktus!” uz to Jēzus mūs ikvienu aicina, un sākums ir saruna ar Viņu.
Jānis Balodis
Viss raksts pieejams un lasāms vietnē: www.manapasaule.lv
MANA PIEREDZE
Tādus lielus konfliktus, paldies Dievam, neesmu piedzīvojusi. Protams, tur, kur ir cilvēki, tur ir kādas nesaprašanās un pārpratumi, kas arī ir sava veida konflikti. Šādās situācijās mēģinu darīt to, ko uzskatu par pareizu un ko māca Bībele – būt godīgai un atklātai un runāt ar konkrētu cilvēku, nevis pastarpināti vai apejot; runāt klātienē. Nav viegli saņemties uzsākt tādu sarunu. Ir bijušas reizes, kad iekšā viss griežas no uztraukuma un saku Dievam: “Es negribu šo sarunu, bet zinu, ka tai jābūt. Vadi to un dod gudrību, palīdzi, ka emocijas neņem virsroku.” Man svarīgi ir sarunu arī nedaudz atlikt, lai noplok emocijas un nav “karsta galva”. Ir jāatzīst arī savas kļūdas.
Sandra Žogota
LŪGŠANĀM UN PĀRDOMĀM 2. Kas ir brīnumi un zīmes? Kādā veidā tās draudzē piedzīvojam šodien? 3. Kā raksturojama kristiešu kopība? Cik viegli vai grūti to realizēt šodien? 4. Kāda izskatītos draudze, ja mēs sanāktu kopā ik dienas? 5. Kādā veidā Āgenskalna draudze var baudīt labvēlību tautā? Vai pie tā ir jāstrādā, lai tā būtu?
Apsveicam! Augusta beigās draudzes bērni un viņu vecāki saņēma aicinājumu uzrakstīt vēlējumu draudzei 130. dzimšanas dienā, kā arī atklāt, kāds ir viņu sapnis par mūsu draudzi pēc 10 gadiem. Lai mūsu draudze būtu Dievam paklausīga visās lietās un piedzīvotu Dieva spēku ikdienā! Mūsu sapnis pēc 10 gadiem: mēs esam izdarījuši, ko Dievs mums licis sirdī, un mēs esam Viņam paklausīgi arī turpmāk! Katrs, kurš atnāk uz draudzi, var sajust Dieva mīlestību. Katrs āgenskalnietis ir atklājis savu dāvanu un vēlas kalpot Dievam. Linda, Edvards, Gunta un Ģirts Bīriņi
Siku ģimene sveicina savu draudzi jubilejā. Mēs vēlētos redzēt draudzi tikpat stipru, augošu un Dieva svētītu kā līdz šim. Lai īpaša svētība Mažu ģimenei un visiem, kuri vada draudzi. Lai draudzi mēs visi uzskatītu par savām mājām! Mārtiņš, Lilija, Anna, Kristīne un Andris Siki
Vēlam, lai Jēzus mūs visus pazīst! Lai mūsu sirsniņas, domas un darbi ir Svētā Gara vadīti! Lai mūsu sirsniņas ir pateicīgas un pazemīgas! Lai mūsu draudze ir dzīva un dzidra kā avota ūdens! Lai mūsu draudze pastāv mūžīgi! Mēs lūdzam un ticam, ka pēc 10 gadiem mūsu draudzei vēl pievienosies daudz, daudz cilvēku, kuru vidū būs arī mūsu mīļie un draugi. Anna, Vija un Māris Ozoliņi
Novēlam draudzei būt atvērtai jauniem notikumiem, jauniem draudzes locekļiem! Novēlam draudzei piedzīvot jaunu torni! Un pēc 10 gadiem mēs gribētu redzēt tikpat un vēl vairāk smaidīgu bērnu, jo viņi ir dāvanas no Dieva. Valfrīds Daniels, Maruta, Pēteris Seržanti
18
Draudze, kas mīl cilvēkus un nebaidās riskēt viņu dēļ. Nebaidās darīt neērtas lietas un iet, kur nav gājusi. Draudze, kas nevar nostāvēt mierā, redzot netaisnību apkārt, un lūdz nemitīgi Dievu, lai Viņš atklāj, kur mums savu neapmierinātību realizēt cilvēkiem par svētību, Dievam par godu un pašiem par prieku. Prūšu ģimenes vārdā – tētis Kaspars
Novēlam augt plašumā, cilvēkmīlestībā vienam uz otru un patiesā uzticībā Dievam! Pēc 10 gadiem vēlam draudzē jaunus svētdienskolas skolotājus, kuri izaug no svētdienskolas bērniem, vienmēr piepildītas visas klases un plašu bēbīšu skoliņu ar jaunajiem mazuļiem mūsu draudzē. Justīne, Raivis un Santa Štarki
Novēlam, lai mēs katru dienu spētu pildīt TIKAI šos divus nosacījumus – mīlēt Dievu, savu Kungu no visas sirds, no visas dvēseles, un no visa sava prāta un savu tuvāko – kašķīgo kaimiņu, intrigu pilno darba kolēģi, neizprotamo satiksmes dalībnieku, nelaipno pārdevēju un visus pārējos “neērtos” cilvēkus – mīlēt kā sevi pašu! Mūsu sapnis – skanot baznīcas torņa zvaniem, pēc 10 gadiem redzam mūsu draudzi pulcējamies siltās, izremontētās telpās, lai atdotu visu slavu un godu Dievam. Svinētu katra draudzes locekļa ikdienas evaņģelizāciju, kas ir ciešā mijiedarbībā ar laicīgiem ceļa biedriem, kopā garīgi augtu, lūgtu un cits citu iedrošinātu vareniem mīlestības darbiem! Oskars, Rūdolfs, Agnese un Māris Megņi
Lai mana draudze aug un daudz vairāk cilvēku lai atgriežas pie Dieva. Es savu draudzi vēlētos redzēt daudz kuplākā skaitā! Adrijas vēlējums no Brūveru ģimenes
Novēlu, lai draudzei nekad nav skumji un ir tikai priecīgi! Pēc 10 gadiem gribētu, lai baznīcai būtu tornis un tā būtu citā krāsā – tornis sarkanā krāsā un māja zilā. Lai svētdienās dziedam jaunas, foršas, priecīgas dziesmas ar bungām! Dāvida vēlējums, ko pierakstījuši vecāki Liena un Vadims Draudzes nometnē “No nespēka uz spēku” mūs apciemoja mīļi draugi. Lūdzām arī viņiem izteikt savus vēlējumus draudzes dzimšanas dienā. Mīļie āgenskalnieši, es Rīgas svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes vārdā un pati no savas sirds gribu jums vēlēt, lai jūs nekad nepārstātu augt visā labajā un lai jūs nebaidītos iet pa patiesības ceļu. Patiesība jūs vienmēr aizvedīs pie Dieva. Patiesība brīžiem nav ērta, toties ir ļoti svētīga. Lai tā vienmēr valda jūsu sirdīs! Ilze Fomina
Būt uzticīgiem Kristum, būt ģimeniskiem, ko mēs, katoļi, no baptistiem mācāmies. Galvenais – uzticību Dieva Vārdam, ko Viņš mums ir atstājis, ko Viņš no mums vēlas! Lai Vārds stiprina Āgenskalna baptistu draudzi, l ai kļūstat tajā spēcīgi! Jānis Kurševs
Novēlu Āgenskalna draudzei vēl 130 x 7 gadus sludināt Dieva avīm patieso Evaņģēliju iepretim cilvēku likumiem. Luters saka, ka Evaņģēlijs ir miera zizlis, caur kuru avis saņem ticības stiprinājumu, siržu iedrošinājumu, mierinājumu visdažādākās bailēs un nāves draudu priekšā. Lai tieši un vēl vairāk Evaņģēliski tas tā arī jums izdodas visus šos turpmākos gadus! Raimonds Mežiņš, Sv.Gregora kristīgās misijas centra direktors
Iesakām Ar savām pārdomām, lūgšanām un vēlējumiem Āgenskalna draudzi svētkos sveic draugi ārzemēs! Lai Dievs stiprina mīlestību jūsu starpā, lai sadraudzība būtu dziļāka un iezīmēta ar sevis uzupurēšanos! Es arī novēlu, ka Dievs jūs pilda ar drosmi izdzīvot Evaņģēlija vēsti katru dienu, kur vien Viņš aicina būt! Es pasakos Dievam par laiku, ko es varēju pavadīt Āgenskalnā. Tas bija laiks, kad varēju augt ticībā un kad man bija iespēja Viņam un jums kalpot ar tām dāvanām, ko Dievs man devis. Es neaizmirsīšu Jūsu uzticību man, sludinot Dieva vārdu, kā arī pastorālās lietās. Jūs vienmēr paliksiet manā sirdī. Džeina Hovita
Novēlējumu izteikšu ar Pāvila vārdiem:”Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu, tā ka jūs viņu atzīstat, lai jūsu gara acis būtu apgaismotas un lai jūs zinātu, kas ir viņa aicinājuma cerība un kādu godības bagātību iemanto viņa svētie, lai jūs zinātu, cik neizmērojami liela ir viņa dievišķā varenība, kas darbojas pie mums, ticīgajiem.” (Efeziešiem 1:17-19.) Lai Dievs svētī jūs kā draudzi un pasargā katru no jums nākamajos 100 gados! Viņā jūsu, Hartmuts Štīglers
MŪZIKA / BALETS Mesija, Georgs Frīdrihs Hendelis Latvijas Nacionālā opera Hendeļa oratorija “Mesija” ir mūzika, kas liek sajust un nedaudz apjaust Debesu valstību zemes virsū. Dievišķa prieka, gaismas, iedvesmas un apskaidrības pilna. Oratorijas pamatā ir Kristus dzīves gājums. Tas atgādina, ka Dievs, pirmkārt, ir nevis meditatīva rakņāšanās dvēseles dziļumos, bet pati dzīve, prieks ik dienas. Rakstot oratoriju, komponists ir nošķīries pasaules dzīvei, pavadot laiku pilnīgā Dieva klātbūtnē.
TEĀTRIS Lūša stundā Valmieras Drāmas teātris Zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista luga stāsta par pusaudzi, kurš ievietots psihoneiroloģiskā slimnīcā pēc divu cilvēku slepkavības. Viņa reabilitēšanai tiek pieaicināta mācītāja. Zēna dzīves izjūta un Dieva izpratne izraisa dažādas sajūtas – tā ir šokējoša, sarežģīta, brīžam neizprotama, tomēr tik pazīstama. Visu dzīvi pavada ilgas, ieritināties Dieva klēpī, tikt samīļotam, saprastam, pieņemtam.
Tā rezultātā viens no spožākajiem sakrālajiem skaņdarbiem pasaules vēsturē tapis neticami īsā laikā – nepilnā mēnesī. Uzveduma LNO pienesums ir baleta izrāde, kas vitāli, gaiši un pacilājoši ilustrē muzikālo pārdzīvojumu. Mūziķi (LNO kamerorķestris), koris (“Ave Sol”), solisti (E. Martinsone, S. Jēgers, V. Jansons, K. Kalniņš) un LNO baleta trupas dejotāji vienojas slavas dziesmā / dejā Dieva godībai. Ļoti gaiša izrāde arī pavisam tiešā nozīmē (balts ir gan skatuves telpas iekārtojums, gan dejotāju kostīmi). Tuvākās izrādes 9.oktobrī un 13. novembrī.
Tik viegli cilvēkam ir neatgriezeniski ievainot otru, tik grūti ir piedot un lūgt piedošanu. Stāsts aicina domāt par atgriešanos (pie Dieva, pie cilvēcības, sevis), ko piedzīvo ne tikai apjukušais puisis, bet arī mācītāja, kurai šis piedzīvojums liek pārdomāt savu kalpošanu. Izrādes fināls, iespējams, liks raudāt – no aizkustinājuma par to, ka Dievs spējīgs iespraukties zem viscietākās čaulas, iekļūt visnoslēgtākajā palātā, atbrīvot vispazudušāko dvēseli, piekļūt un salabot visnepareizāko dzīvi. Tuvākā izrāde 23.septembrī. Katrīna Vastlāve
Mana lūgšana un vēlējums ir, lai jūs visi kā draudze un indivīdi turpinātu būt Jēzus rokas, kājas, balss un sirds tiem, kuri ir Rīgā, Latvijā un visā pasaulē! Romiešiem 8:38-39 Turpiniet smaidīt un lai Dievs jūs svētī! Jūsu draugs – Maiks Haivuds
Vēlu aizsardzību, Viņa godības vairogu, spēcīgu Viņa varenās klātbūtnes un mīlestības izliešanos, ietekmi pilsētā, visa šī brīnišķīgā darba pieaugšanu un pavairošanos, lai tiktu pagodināts Jēzus vārds un piepildīts Dieva plāns Āgenskalna draudzei! Pārpilnību visā, lai jūs varat svētīt citus un celt Dieva valstību! Heinzs Bossi
Gregors joko :) Kāds baptistu mācītājs ar sievu nopērk sev suni. Labi dresēts un audzināts, gluži kā īsts baptists. Vismaz tā bija teikts sludinājumā. Kādu dienu, kad pie mācītāja ierodas ciemiņi, viņš lepni stāsta par savu suni, izrādot trikus. Liek atnest Bībeli un atvērt to vietā, kur Jēzus augšāmceļas. Suns to uzreiz izdara. Pēc brīža mācītājs liek sunim atnest dziesmu
grāmatu un atvērt pagājušajā svētdienā dziedāto dziesmu, ko atkal suns izdara bez mazākās kļūdas. Te pēkšņi viesis uzdod jautājumu, vai suns protot arī dziedināt. Suns uzreiz pieskrien kādam no viesiem, uzliek ķepu un iekaucas. Mācītājs paved savu sievu malā un klusām saka: “Redz, kā mūs apkrāpa. “Iesmērēja” harizmātu suni!” Gregors Mažis 19
Regulārās aktivitātes TREŠDIENĀS • pl.10:00 Senioru sadraudzība, M14 • pl.19:00 Kora mēģinājums, M14 Lielajā zālē CETURTDIENĀS • pl.19.30 Lūgšanu vakars, M14 Torņa zālītē
Semināri par Svētā Gara dāvanām, vada Heinz Bossi (Šveice) 11. un 12.septembrī, pl. 19-21; 13.septembrī, pl. 10-13, M16 3. stāva zālē Jubilejas svinības, 13.septembrī, pl. 18
Svētku dievkalpojums, 14.septembrī, pl. 11
PIEKTDIENĀS • pl.19.00 Jauniešu vakari, M14 Torņa zālītē SESTDIENĀS • pl.18:00 Waypoint – pusaudžu vakari, M16 Kaktusā SVĒTDIENĀS • pl.11:00 Dievkalpojums, M14 Lielajā zālē • Svētdienas skola – dievkalpojuma laikā, M16 2. stāvā • Kafejnīca – pēc dievkalpojuma • Sieviešu kalpošanas tikšanās – pēc dievkalpojuma • Trenažieru zālīte – no pl. 19 līdz 21, pirmdien, otrdien, ceturtdien, M16 pagrabstāvā • Mācītāja Edgara Maža pieņemšanas laiks no pl. 17 līdz 19 otrdien, trešdien
M14 – Mārupes iela 14; M16 – Mārupes iela 16
Ieskaties arī www.agenskalns.org un seko līdzi www.facebook.com Alfa kurss – no 24. septembra līdz 10. decembrim Katru trešdienas vakaru, 19:00, Kaktusā, M16 Pieteikšanās: līdz 21.septembrim draudzes mājas lapā
Sveicam! Jubilāri
JŪNIJĀ Jēkabama Skujam 12.06. – 80 Antoņinai Brigitai Olehno 15.06. – 75 Mārai Kazākai 5.06. – 65 JŪLIJĀ Guntai Dzintarei 24.07. – 65 AUGUSTĀ Verai Zvaigznei 30.08. – 90 Valdai Skaidrītei Poķei 1.08. – 85 Dzidrai Priedei 22.08. – 80
Jānim Mazītim 5.08. – 70 Jānim Gulbim 12.08. – 65
SEPTEMBRĪ Emmai Misevičai 17.09. – 90 Vairai Veldrei 22.09. – 70 Silvijai Mažei 24.09. – 65 Rasmai Brokai 22.09. – 65 Sigurdam Godiņam 28.09. – 60 OKTOBRĪ Edvīnam Inkenam 28.10. – 80 Ilzei Rūdolfai 27.10. – 55
Laulību jubilejas
• Ivetai un Jurim Krūmiņiem 35 kopdzīves gadi 28.jūlijā • Sanitai un Oskaram Kadakovskiem 25 –11. augustā • Vijai un Igoram Čerņevskiem 30 – 23.augustā • Ausmai un Ainaram Ēčiem 30 – 25. augustā
Jaundzimušie
• Krišjānim un Justīnei Jukumsoniem-Jukumniekiem meitiņa Naomi 29. jūlijā • Ritvaram un Sandijai Tauriņiem dēliņš Deivids 15. augustā Esam kopā, pateicoties Dievam, par viņa svētībām!
Līdzjūtības • Jūtam līdzi Lauras Liepas tuviniekiem, zaudējot viņu 19. jūnijā • Izsakām dziļu līdzjūtību Raimonda Līdaka piederīgajiem, viņam Mūžībā aizejot 16. jūlijā Āgenskalna baptistu draudze: Mārupes 14, Rīga, LV-1002; tālrunis 67611528, 67611934; e-pasts: draudze@agenskalns.org. Redaktore: Arta Platace, tālrunis 28334562. Makets: Kristīne Kanska, Māris Jukumsons-Jukumnieks. Korektore: Aija Volka. Izdevums iespiests SIA “United Press”, tirāža 500 eksemplāru.