Klusums runā

Genre religion_esoterics Author Info Ekharts Tolle Klusums runā Ekharts Tolle Klusums runā Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas apliecība nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18 2a, Rīga, LV 1011, epasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets tipografija a/s "Preses nams PAR AUTORU Ekharts Tolle dzimis Vācijā, kur pavadījis pirmos trīspadsmit dzīves gadus. Pabeidzis Londonas Universitāti viņš vadīja pētījumus Kembridžas Universitātē. Divdesmit deviņu gadu vecumā dziļa garīga pārveide pilnībā pārvērta viņa esību un krasi mainīja viņa dzīves ceļu.

Dažus turpmākos gadus viņš veltīja, lai izprastu, apzināti vadītu un padziļinātu šo pārveidi, kas bija iezīmējusi spraiga iekšēja ceļojuma sākumu.

Ekharts nepārstāv kādu noteiktu reliģiju vai tradīciju. Savā mācībā viņš nodod vienkāršu un tomēr dziļu vēsti ar mūžīgu un nesarežģītu skaidrību, kāda piemita senajiem garīgajiem skolo-tājiem, — pastāv ceļš no ciešanām uz mieru.

Ekharts daudz ceļo, sniedzot savu mācību un klāt-būtni visai pasaulei. Kopš 1996. gada viņš dzīvo Vankūverā, Kanādā.

Redaktore Antra Lezdiņa Korektors Pēteris Upesbrants Māra Jonova vāka dizains Eduarda Paegles makets © Liga Jonova, tulkojums latviešu valoda, 2005 © Apgāds "ATĒNA", 2005 ISBN 9984 34 171 2 Ekharts Tolle Klusums runā SATURS IEVADS…………………………………………………………………………………… .7 1. NODAĻA. KLUSĪBĀ UN KLUSUMS……….. 11 2. NODAĻA. AIZ D O MĀJ O ŠĀ PRĀTA……. 17 3. NODAĻA. PATMĪLĪGAIS "ES"…………… 27 4. NODAĻA. TAGAD N E……………………. 36 5. NODAĻA. KAS TU PATIESĪBĀ ESI………. .44 6. NODAĻA. PIEŅEMŠANA UN LAUŠANĀS . . 51 7. NODAĻA. DABA…………………………… -60 8. NODAĻA. ATTIECĪBAS…………………… 68 9. NODAĻA. NĀVE UN MŪŽĪGAIS………….. .75 10. NODAĻA. CIEŠANAS UN CIEŠANU BEIGAS……… 85 PAR AUTORU………………………………………………………………………… 95

IEVADS īstam garīgajam skolotājam nav nekā, ko mācīt vispārpieņemtajā šā vārda nozīmē, viņam nav nekā, ko tev iedot vai pievienot, kā, piemēram, jaunas zinības, uzskati vai rīcības veidi. Vienīgais šāda skolotāja uzdevums ir palīdzēt tev atbrīvoties no tā, kas nošķir tevi no patiesības par to, kas tu jau esi un ko tu jau zini savas esamības dziļumā. Garīgā skolotāja uzdevums ir atklāt un parādīt tev iekšējā dziļuma telpu — mieru.

Nākot pie garīgā skolotāja (vai arī šīs grāmatas) meklēt rosinošas idejas, teorijas, uzskatus vai intelektuālas diskusijas — tu vilsies. Citiem vār-diem — ja meklē vielu pārdomām, tu to neatradīsi un palaidīsi garām šīs mācības būtību, šīs grāmatas būtību, kas rodama nevis vārdos, bet gan tevī pašā. Būtu labi lasot to atcerēties un sajust. Vārdi ir tikai ceļrāži. Tas, uz ko tie norāda, ir atrodams nevis domu valstībā, bet gan tevī pašā — vietā, kas ir dziļāka un nebeidzami plašāka par domām. Sta-rojoši dzīvīgs miers ir viena no šīs telpas raksturīgajām pazīmēm, tāpēc ikreiz, kad lasot sajūti sevī rodamies iekšējo mieru — grāmata dara savu darbu un pilda savu skolotāja funkciju: atgādina tev, kas tu esi, un norāda mājupceļu. Šī nav grāmata, ko izlasīt no vāka līdz vākam un tad nolikt plauktā. Dzīvo ar to, bieži paņem to rokās un — vēl svarīgāk — bieži noliec malā vai arī pavadi vairāk laika, turot to rokās, nekā lasot. Daudzi jutīs dabisku tieksmi pārtraukt lasīšanu pēc katra vēstījuma — apstāties, apdomāt, pabūt klusumā. Pārtraukt lasīšanu vienmēr ir daudz liet-derīgāk un svarīgāk nekā turpināt. Ļauj grāmatai darīt savu darbu — atmodināt tevi no vispār-pieņemtās ikdienišķās domāšanas.

So grāmatu var uzskatīt par vissenākās garīgās mācības — senās Indijas sūtru — atdzimšanu šajā laikmetā.

Sūtras ir skaidras norādes uz patiesību, izteiktas aforismu vai īsu vēstījumu veidā, bez sarežģīti izklāstītas jēgas. Vēdas un Upanišadas ir agrīnas sakrālās mācības, kas, tāpat kā Būdas vārdi, ir pierakstītas sūtru veidā.

Arīdzan Jēzus teicienus un līdzības, ņemtus ārpus stāstījuma konteksta, var uzskatīt par sūtrām, tāpat arī dziļās mācības senajā ķīniešu gudrības grāmatā Tao Te Čin. Sūtru priekšrocība ir to kodolīgumā. Tās nenodarbina domājošo prātu vairāk kā nepieciešams. Tas, kas nav pateikts, bet uz ko ir norādīts, ir daudz svarīgāks par pateikto. Sūtrām līdzīgie izteicieni pārsvarā ir ietverti pirmajā nodaļā ("Klusībā un Klusums"), tajā ir tikai visīsākie vēstījumi. Šī nodaļa ir grāmatas kodols un, iespējams, viss, kas dažiem lasītājiem vajadzīgs. Pārējās nodaļas domātas tiem, kam nepieciešamas vēl kādas norādes.

Tāpat kā senās sūtras, šīs grāmatas vēstījumi ir svēti un nākuši no apziņas stāvokļa, ko varētu nosaukt par pilnīgo klusumu. Tomēr, atšķirībā no senajām sūtrām, tie nepieder kādai noteiktai reliģijai vai garīgajai tradīcijai, bet ir vienlīdz pieejami visai cilvēcei. Turklāt cilvēka apziņas pārveide ir nevis, tā teikt, greznība, kas pieejama tikai dažiem izredzētajiem, bet gan neatliekama nepieciešamība, ja vien cilvēce negrasās pati sevi iznīcināt. Pašlaik vienlaikus paātrinās gan vecās apziņas dzīvotspējas izsīkšana, gan jaunās apziņas veidošanās. Paradoksāli — vienlaicīgi kļūst .gan sliktāk, gan labāk, lai gan sliktais ir pamanāmāks, jo rada vairāk "trokšņa". Šī grāmata, protams, izmanto vārdus, kas lasot kļūst par domām tavā prātā. Bet tās nav parastās — uzmācīgās, trokšņainās, pašpietiekamās un uzmanību pieprasošās domas. Kā ikkatrs īsts garīgais skolotājs, kā senās sūtras, domas šajā grāmatā saka nevis "Skaties uz mani", bet gan — "Skaties aiz manis". Tāpēc, ka tās ir nākušas no klusuma, šīm domām ir spēks — spēks aizvest tevi atpakaļ tajā pašā klusumā, no kura tās cēlušās. Šis klusums ir arī iekšējais miers, un tie abi ir tavas Esamības būtība. Iekšējais klusums izglābs un pārveidos pasauli.

1. NODAĻA KLUSĪBĀ UN KLUSUMS Zaudējot saskari ar iekšējo klusumu, tu zaudē saskari ar sevi. Zaudējot saskari ar sevi, tu ap maldies pasaulē.

Visdziļākā sevis apziņa — kas tu esi — ir neatdalāma no iekšējā klusuma. Tas ir tas Es esmu, kas ir dziļāks par vārdu un veidolu.

Klusums ir tava patiesā daba. Kas ir klusums? Iekšējā apziņas telpa, kurā šīs lapas vārdi nonāk un kļūst par domām. Bez šīs apziņas nebūtu ne uztveres, ne domu, ne pasaules.

Tu esi šī apziņa, ietērpta cilvēka veidolā. Ārējā trokšņa līdzinieks ir iekšējais domāšanas troksnis. Ārējai klusībai līdzvērtīgs ir iekšējais klusums.

Ikreiz, kad tev apkārt ir klusībā, ieklausies tajā. Proti, vienkārši pamani to. Pievērs tai uzmanību.

Klausīšanās klusībā pamodina tevī klusuma dimensiju, jo tikai caur klusumu tu vari apzinā-ties klusību.

Redzi, pamanot sev apkārt klusību, tu nedomā. Tu apzinies, bet nedomā.

Tiklīdz tu apzinies klusību, acumirklī rodas klusas iekšējās modrības stāvoklis. Tu esi klātesošs. Tu esi izkāpis ārpus cilvēku šaurās kolektīvās iekārtas gadu tūkstošiem.

Skaties uz koku, puķi, augu. Ļauj savai apziņai pie tiem apstāties. Cik tie ir klusi, cik dziļi iesakņo-jušies Esamībā. Ļauj dabai mācīt tev klusumu.

Skatoties uz koku un uztverot tā klusumu, arī tu apklusti. Tu pieslēdzies tam ļoti dziļā līmenī. Tu izjūti vienotību ar jebko, kas uztverts klusumā un caur klusumu. Just vienotību ar it visām lietām ir patiesa mīlestība.

Klusībā palīdz, bet tā nav nepieciešama, lai atrastu klusumu. Pat ja apkārt ir troksnis, tu vari apzināties klusumu zem šā trokšņa — vietu, kur rodas šis troksnis. Tā ir iekšējā skaidrās sapratnes telpa, pati apziņa.

Tu vari sākt apzināties apziņu kā pamatu savu jūtu uztverei un domāšanai. Līdz ar apziņas apzinā-šanos rodas iekšējais klusums.

Jebkurš nepatīkams troksnis var būt tikpat node-rīgs kā Idusība. Kā? Pārtraucot iekšējo pretošanos troksnim, ļaujot tam būt tādam, kāds tas ir. Šāda pieņemšana ieved tevi iekšējā miera valstībā — klusumā.

Ikreiz, pilnībā pieņemot tagadnes mirkli tādu, kāds tas ir — lai arī kā tas izpaustos —, tu esi mierīgs, tu esi klusumā.

Pievērs uzmanību starplaikam — mirklim starp divām domām, īsajam klusuma brīdim starp vār-diem sarunā, starp klavieru vai flautas spēlētām notīm, laikam starp ieelpu un izelpu.

Pievēršot uzmanību šiem starplaikiem, "kaut kā" apzināšanās pārvēršas par vienkārši apziņu. Tevī pamostas skaidrās apziņas bezveida telpa un aizstāj pieķeršanos veidolam.

Patiess saprats darbojas klusi. Klusuma tu rod iedvesmu un problēmu risinājumus.

Vai klusums vienkārši ir trokšņa un satura neesamība? Nē, tas ir saprāts — pirmatnējā apziņa, no kuras dzimst visi veidoli. Un kā gan tā var būt nošķirta no tā, kas tu esi? Veidolu, kuru tu uzskati par sevi, ir radījis šis saprāts, kas viņu arī uztur.

Klusums ir visu galaktiku, zāles stiebriņu, puķu, koku, putnu un visu citu veidolu būtība.

Klusums ir vienīgā šīs pasaules parādība, kam nav veidola. Bet tādā gadījumā tā nav parādība un nav no šīs pasaules.

Kad tu klusumā skaties uz koku vai cilvēku, kas skatās? Kaut kas pārāks par cilvēku. Apziņa skatās uz tās radību.

Bībelē teikts — Dievs radīja pasauli un atzina to par labu esam. Tas ir tas, ko redzi, skatoties no klusuma un nedomājot.

Vai tev vajag vairāk zināšanu? Vai vairāk infor-mācijas glābs pasauli vai varbūt to paveiks ātrāki datori, vairāk zinātnisku un intelektuālu analīžu? Vai tad tas nav viedums, kas cilvēcei šobrīd visvairāk

nepieciešams?

Bet kas gan ir viedums un kur to var atrast? Viedums ir prasmē būt klusam. Vienkārši vēro un ieklausies.

Neko citu nevajag. Esot klusumā, vērojot un ieklausoties, tevī mostas dabīgais sa-prāts. Ļauj klusumam vadīt tavus vārdus un darbus.

2. NODAĻA AIZ DOMĀJOŠĀ PRĀTA Cilvēka stāvoklis — apmaldījies domās.

Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslo-dzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz šauras prāta veidotas un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne.

Tevī, kā jebkurā cilvēkā, ir kāda par domām daudz dziļāka apziņas telpa. Tā ir tava īstā būtība. To var saukt par klātbūtni, apzināšanos, pilnīgo apziņu. Senajās mācībās tas ir iekšējais Kristus vai tava Būdas daba. Šīs telpas atrašana atbrīvo tevi un visu pasauli no ciešanām, ko tu radi sev un citiem, ja viss, ko tu zini un kas valda pār tavu dzīvi, ir prāta radītais "maziņais es". Mīlestība, prieks, radoša attīstība un ilgstošs iekšējs miers nevar ienākt tavā dzīvē citādi kā caur šo brīvās apziņas telpu.

Ja kaut vai dažkārt saproti, ka domas, kas iet cauri tavam prātam, ir vienkārši domas, ja spēj kā liecinieks vērot sava garastāvokļa un emociju maiņas, tad tevī šī telpa jau rodas kā apzināšanās, kur noris domas un emocijas, — iekšējā telpa ārpus laika, kurā redzams tavas dzīves saturs.

Domāšanas straumei ir milzīga inerce, kas var viegli aizvilkt tevi līdzi. Ikkatra doma grib būt vis-svarīgākā.

Tā vēlas paņemt visu tavu uzmanību.

Lūk, tev jauns garīgs vingrinājums — neuztver savas domas pārāk nopietni.

Cik gan viegli cilvēki iekrīt savu iedomu cie-tumos.

Cilvēka prāts vēlmē zināt, izprast un kontrolēt jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību. Tas saka — šāds tas ir. Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz "savu dzīvi" vai kāda cita dzīvi, vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamām perspektīvām. Tas ir tikai saišķis domu. Bet īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Domāšana sadrumstalo īstenību — tā saskalda to priekšstatu druskās un gabaliņos.

Domājošais prāts ir noderīgs un spēcīgs rīks, bet tas arī ļoti ierobežo, ja pārņem tavu dzīvi pilnībā, ja tu neapjēdz, ka tas ir tikai mazs gabaliņš no tās apziņas, kas tu esi.

Gudrība nav domāšanas rezultāts. Dziļa zinašana — viedums — rodas vienkārši, pilnībā pievēr-šot visu savu uzmanību kaut kam vai kādam. Uzmanība ir pirmatnējs saprāts, tīra apziņa. Tā novāc šķēršļus, ko radījuši priekšstati, un tai līdzi nāk atzinums, ka nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Tā savieno uztvērēju un uztveramo vienotā apziņas laukā. Tā dziedē atšķirtību.

Iegrimstot piespiedu domašana, tu izvairies no ta, kas ir. Tu nevēlies būt tur, kur esi. Te. Tagad.

Dogmas — reliģiskas, politiskas, zinātniskas — rodas no kļūdainas pārliecības, ka domās var ietvert īstenību vai patiesību. Dogmas ir kolek-tīvas domāšanas cietumi. Un, lai cik tas būtu dīvaini, cilvēki mīl savas cietuma kameras, jo tās viņiem dod drošības sajūtu un maldīgu "es zinu" sajūtu.

Cilvēcei visvairāk sāpju radījušas tieši dogmas. Tā ir patiesība: ikviena dogma agri vai vēlu sairst, jo īstenība galu galā atklāj tās maldus; tomēr, ja šie maldi netiek skatīti tādi, kā ir, tos drīz vien aiz-vieto ar citiem.

Kas ir šie maldi? Pieķeršanās domām.

Garīga atmoda ir atmošanas no domu sapņa.

Apziņas valstība ir daudz plašāka, nekā doma spējīga aptvert. Kad tu vairs nenotici visam, ko domā, tu izej

ārā no domām un skaidri redzi, ka domātājs neesi tu.

Prāts pastāv nepietiekamības stāvoklī un tāpēc vienmēr ir kārs pēc kaut kā vairāk. Pieķeroties prātam, tu viegli kļūsti garlaikots un nemierīgs. Garlaicība nozīmē, ka prāts ir izsalcis pēc jauna stimula, jaunas pārdomu vielas un ka šis izsal-kums netiek apmierināts.

Ja jūties garlaikots un gribi apmierināt prāta izsalkumu, tu vari pašķirstīt žurnālu, piezvanīt kādam, ieslēgt televizoru, paklaiņot internetā, iet iepirkties vai — un tas nav nekas neparasts — pārnest trūkuma sajūtu un vajadzību pēc kaut kā vairāk no prāta uz ķermeni un uz brītiņu apmie-rināt to, uzņemot vairāk pārtikas.

Vai arī vari palikt garlaikots un nemierīgs un vērot, kā tas ir — būt garlaikotam un nemierīgam. Tikko tu sāc apzināties sajūtu, tai apkārt parādās telpa un klusums — tā, it kā tas tur jau būtu bijis. Sākumā mazliet, bet, iekšējā klusuma sajūtai pieaugot, garlaicības sajūtas intensitāte un nozīmīgums samazināsies. Tātad pat garlaicība var tev mācīt, kas tu esi un kas neesi.

Tu atklāj, ka noteikti neesi "garlaikots cilvēks". Garlaicība ir tikai nosacīta enerģijas plūsma tevī. Tāpat tu neesi arī dusmīgs, skumjš vai baiļpilns cilvēks. Garlaicība, dusmas, skumjas vai bailes nav "tavas", nepieder tev. Tās ir cilvēka prāta stāvokļi. Tie nāk un iet.

Tas, kas nāk un iet, neesi tu.

"Es esmu garlaikots." Kurš to apzinās?

"Esmu dusmīgs, skumjš, nobijies." Kurš to zina?

Tu esi apziņa, nevis stāvoklis, kas tiek apzināts.

Visu veidu aizspriedumi netieši norāda, ka tu esi pieķēries domājošajam prātam. Tas nozīmē, ka tu redzi nevis otru cilvēku, bet tikai savu priekšstatu par viņu. Cita cilvēka esības samazināšana līdz priekšstatam jau ir vardarbības izpausme.

Domāšana, kas nesakņojas apziņā, ir pašpietiekama un kļūst traucējoša. Gudrība bez vieduma ir ārkārtīgi bīstama un postoša. Tāds ir lielākās cilvēces daļas stāvoklis. Domu attīstība zinātnē un tehnoloģijās, kaut arī pati par sevi ne slikta, ne laba, arī ir kļuvusi postoša, jo ļoti bieži tāda veida domāšana nesakņojas apziņā.

Nākamais pakāpiens cilvēka evolūcijā ir iziet no domas robežām. Tas ir steidzams uzdevums. Nevis vispār nedomāt, bet gan nepieķerties domām pilnībā, nebūt to pakļautībā.

Sajūti sava iekšējā ķermeņa enerģiju. Prāta troksnis pieklust, pazūd. Sajūti to savās plaukstās, pēdās, vēderā, krūtīs. Sajūti dzīvību — pats sevi — to, kas padara ķermeni dzīvu. Ķermenis kļūst par vārtiem uz dziļāku esības jēgu, dziļāku par svārstīgajām emocijām, dziļāku par tavām domām.

Tevī ir dzīvība, ko vari just ar visu savu Esamību, ne tikai ar galvu. Ikviena šūna ir dzīva stāvoklī, kādā tev nav jādomā. Tomēr, ja šādā stāvoklī ir vajadzīgas domas kādam praktiskam nolūkam, tās tur ir. Prāts joprojām spēj darboties, un tas darbojas lieliski, ja to izmanto un sevi caur to izteic aug-stākais saprāts — tava Esamība.

Varbūt tu neesi pamanījis, bet tavā dzīvē mēdz dabiski un spontāni atgadīties īsi brīži, kuros tu "apzinies bez domām". Tu varbūt esi iegrimis kādā fiziskā nodarbē vai ej cauri istabai, vai gaidi pie biļešu kases lodziņa un esi tajā mirklī tik pilnīgi, ka parastais prāta troksnis norimst un tiek aizvietots ar apzinātu klātbūtni. Vai arī tu attopies, skatoties debesīs vai klausoties kādā bez jebkāda iekšēja komentāra. Tavas maņas kļūst kristāldzid-ras, domu neaizmiglotas.

Prātam šie brīži šķiet nenozīmīgi, jo tam ir "daudz svarīgākas" lietas, par ko domāt. Tos arī nevar iegaumēt, un tāpēc tu varētu būt palaidis garām to, ka tas jau notiek.

Patiesībā tas ir visnozīmīgākais, kas ar tevi var notikt. Tur sākas pārcelšanās no domāšanas uz apzinātu klātbūtni.

Pieradinies pie "nezināšanas" stāvokļa. Tas aizved tevi aiz prāta, jo prāts vienmēr cenšas secināt un izskaidrot. Tas baidās no nezināšanas. Tādējādi, kad esi apradis ar neziņu, tu jau esi aizgājis aiz prāta. No šā stāvokļa rodas dziļāka apziņa, bez priekšstatiem.

Daiļrade, sports, dejas, mācīšana, padomu došana — meistarība jebkurā jomā norāda, ka domājošais prāts tur vai nu vairs nav iesaistīts, vai vismaz ir otrajā plānāTevi pārņem spēks un saprāts, kas ir par tevi lielāks un tomēr saistīts tavu esību. Lēmumu pieņemšana vairs nenotiek; spontāni noris pareiza rīcība, un to nedari "tu". Dzīves vadība ir pretēja kontrolei. Tu nonāc plašākas apziņas līmenī. Tā rīkojas, runā, dara.

Briesmu brīdis var izraisīt īslaicīgu pārtraukumu domu plūsmā un tādējādi dot tev apjausmu, ko nozīmē būt klātesošam, modram un ar apziņu.

Patiesība ietver daudz vairāk nekā, prāts jebkad varētu saprast. Neviena doma nevar ietvert Patiesību.

Labākajā gadījumā tā var uz to norādīt. Piemēram, doma var vēstīt: "Dziļākajā būtībā viss ir vienots." Tā ir norāde, nevis izskaidrojums. Izprast šos vārdus nozīmē dziļi sevī just patiesību, uz ko tie norāda.

3. NODAĻA PATMĪLĪGAIS "ES" Prāts nemitīgi meklē ne tikai barību domām, tas meklē arī barību savam paštēlam, sevis apziņai. Tā rodas patmīlība, kas pastāvīgi sevi atjauno.

Domājot vai runājot par sevi — sakot "es" — tu parasti domā "es un mans stāsts". Tas ir tavu simpātiju un antipātiju, baiļu un vēlmju "es", tas "es", kas nekad nav apmierināts uz ilgu laiku. Tā ir prāta radīta sevis apziņa, kas ir pārņemta ar pagātni un meklē savu piepildījumu nākotnē.

Vai redzi, ka šis "es" ir īslaicīgs, pārejošs veido-jums — kā viļņu raksts uz ūdens virsmas?

Kas ir tas, kurš redz to? Kas ir tas, kurš apzinās tava miesiskā un garīgā veidola mainīgumu? Es. Tas ir dziļākais "es", kam nav nekāda sakara ar pagātni un nākotni.

Kas atliks no bailēm un prasībām, kas saistītas ar tavu sarežģīto dzīves situāciju, kas ik dienas paņem lielāko daļu no tavas uzmanības? Svītra — vienu vai divus centimetrus gara domuzīme uz tava kapakmens starp dzimšanas un nāves datu-miem.

Patmīlīgo "es" šī doma nomāc, tevi — atbrīvo.

Ja katra doma pilnībā paņem tavu uzmanību, tas nozīmē, ka tu pieķēries balsij savā galvā. Domai tad tiek piešķirta sevis apziņa. Tā ir patmīlība — prāta radītais "es". Šis prāta veidotais "es" jūtas nepilnīgs un nedrošs. Tāpēc bailes un prasības ir tā valdošās emocijas un dzinējspēks.

Apzinoties, ka tev galvā ir balss, kas Izliekas par tevi un nekad nepārstāj runāt, tu atmosties no savas neapzinātās pieķeršanās domu plūsmai. Pamanījis šo balsi, tu saproti, ka esi nevis šī balss — domātājs —, bet gan tas, kurš to apzinās.

Uztvert sevi kā apziņu aiz šīs balss ir brīvība.

Patmīlīgais "es" arvien ir aizņemts meklējumos. Tas meklē vairāk no šā vai no tā, ko sev pievienot, lai justos pilnīgāks. Tas izskaidro patmīlības nepārvaramās raizes par nākotni.

Ikreiz, kad tu esi pieķēris sevi "dzīvojot nākama-jam mirklim", tu izej no patmīlīgā prita ietvariem un tādējādi rodi izvēles iespēju pilnībā pievērsties pašreizējam mirklim.

Veltot visu uzmanību šim mirklim, tavā dzīvē ienāk saprāts, daudz lielāks par patmīlīgo prātu.

Dzīvojot caur savu patmīlību, tu noniecini paš-reizējo mirkli kā līdzekli kāda mērķa sasniegšanai. Tu dzīvo nākotnei, un, kad mērķi sasniegti, tie tevi neapmierina, vismaz ne uz ilgu laiku.

Pievēršot vairāk uzmanības darbībai, nevis iznākumam, ko tu vēlies ar to nākotnē sasniegt, tu lauz veco patmīlības iekārtu. Tava darbošanās kļūst ne tikai ievērojami ražīgāka, bet arī daudz piepildītāka un līksmāka.

Gandrīz ikvienam ego ir kaut drusciņa no tā, ko varētu nosaukt par "upura tēlu". Dažiem cilvē-kiem ir tik spēcīgs upura paštēls, ka tas kļūst par viņu esības galveno asi. Viņu pašapziņas galveno daļu veido aizvainojums un pārestības.

Pat ja pārestības ir pilnībā "pamatotas", tu esi sev izveidojis tēlu, kas ļoti līdzinās cietumam, kuru iežogo domu restes. Paskaties, ko tu pats sev no-dari vai — pareizāk — ko tavs prāts tev nodara. Sajūti emocionālo pieķeršanos savam upura stās-tam un iemācies apzināties savu nepārvaramo tieksmi par to domāt vai runāt.

Atrodies tur kā sava iekšējā stāvokļa liecinieks. Tev nekas nav jādara. Ar apzināšanos nāk pārveide un brīvība. Žēlabas un pretestība ir patmīlības visiemīļotākie prāta paņēmieni sevis stiprināšanai. Daudziem cilvēkiem lielākā garīgi emocionālo darbību daļa sastāv no žēlabām par šo vai to un pretestības tam vai kam citam. Tā rīkojoties, tu padari apkārtni vai apkārtējos "nepareizus" un sevi pašu "pareizu". Esot "pareizs", tu jūties pārāks un, jūtoties pārāks, stiprini savu pašapziņu. Patiesībā tu, protams, tikai stiprini patmīlības maldus.

Vai tu proti novērot sevī šos patmīlības paņēmie-nus un sadzirdēt savā galvā žēlabaino balsi tādu, kāda tā ir?

Patmīlīgajai pašapziņai nepieciešamas sadursmes, jo savu atšķirīgās būtības apziņu tā stiprina, cīnoties pret šo vai to un izrādot, ka šis esmu "es", bet tas neesmu "es".

Nereti tautas, valstis un reliģijas gūst stiprāku kopības apziņu, atrodot ienaidniekus. Kas gan būtu "ticīgais" bez "neticīgā"?

Vai tu, tiekoties ar cilvēkiem, uztver kaut vai nie-cīgu pārākuma vai mazvērtīguma sajūtu attiecībā pret viņiem? Tādā gadījumā tu lūkojies uz pat-mīlību, kas ir dzīva, pateicoties salīdzināšanai.

Skaudība ir blakusprodukts patmīlībai, kas ir aiz-vainota, ja kas labs notiek ar kādu citu vai kādam citam kaut kā ir vairāk, vai kāds cits zina vairāk vai var izdarīt vairāk nekā tu. Patmīlība ir atkarīga no salīdzināšanas un barojas no vairāk. Tā pieķersies pie jebkā. Ja viss cits saiet grīstē, vari stiprināt savu mākslīgo pašapziņu ar uzskatu, ka dzīve pret tevi izturas loti netaisni vai arī ka tu esi daudz nelai-mīgāks nekā pārējie.

No kādiem maldiem un iedomām tu smelies pašapziņu?

Ikkatra patmīlīgā "es" pamatā ir vajadzība preto-ties, nepadoties un izcelties, lai saglabātu savu atšķirīguma sajūtu, no kuras ir atkarīga tā ilgstoša izdzīvošana. Tatad — "es" pret "citiem", "mes" pret "viņiem".

Patmīlībai nepieciešams būt nemierā ar kaut ko vai kādu. Tieši tāpēc tu meklē mieru, prieku un mīlestību, bet ilgākā laikā nevari tos paciest. Tu saki, ka vēlies laimi, bet esi atkarīgs no tā, ka esi ne-laimīgs .

Sajūta, ka esi nelaimīgs, ir atkarīga nevis no tavas dzīves apstākļiem, bet gan no tā, kā ierīkots tavs prāts.

Vai tu nēsā sevī vainas sajūtu par pagātnē izdarīto vai nepaveikto? Viens ir skaidrs: tavai rīcībai bija pamatojums tavā apziņas vai — drīzāk — neapzi-ņas toreizējā līmenī. Ja tu būtu bijis apzinīgāks — dziļākā apziņas stāvoklī —, tu būtu rīkojies citādi.

Vainas sajūta ir vēl viens patmīlības mēģinājums radīt paštēlu, pašapziņu. Patmīlību neuztrauc, vai tēls ir pozitīvs vai negatīvs. Tevis izdarītais vai nepaveiktais bija neapzināšanās izpausme — cil-vēciska neapzināšanās. Bet patmīlība to attiecina uz sevi un saka: "Ta bija mana vaina," — un ta tu savā prātā nēsā "sliktu" paštēlu.

Vēstures gaitā cilvēki daudzkārt rīkojušies varmā-cīgi, nežēlīgi un sāpinoši cits pret citu un turpina to darīt.

Vai viņi visi būtu jānosoda; vai viņi visi ir vainīgi? Vai arī šāda rīcība vienkārši ir neapzi-nāšanās izpausmes evolūcijas pakāpe, kuru esam gandrīz pārauguši?

Jēzus teikto "piedod viņiem, jo tie neapzinās, ko dara" attiecini arī uz sevi.

Nospraužot patmīlīgus mērķus ar nolūku atbrīvot sevi, uzlabot sevi vai savu svarīguma apziņu, pat ja tu tos sasniegsi, tie tevi neapmierinās.

Uzstādi mērķus, bet apzinies, ka rezultāts nav tas svarīgākais. Rīkojoties klātbūtnē, pašreizējais mir-klis vairs nav tikai solis pretī galam — katrs rīcības mirklis ir piepildīts. Tu vairs nenoniecini Tagadni kā līdzekli kāda mērķa sasniegšanai.

"Nav sevis. Nav raižu," teica budistu Skolotājs, kuram prasīja izskaidrot budisma dziļāko jēgu.

4. NODAĻA TAGADNE Virspusēji raugoties, izskatās, ka pašreizējais mirklis ir tikai viens no daudziem, daudziem mirkļiem. Katra tavas dzīves diena it kā sastāv no tūkstošiem mirkļu, kuros notiek dažādas lietas. Tomēr ieskatoties dziļāk — vai tad visu laiku nav tikai viens vienīgs mirklis? Vai dzīve vienmēr nav "šis te mirklis"? Šis viens mirklis — Tagadne — ir vienīgais, no kā nekad nevari aizbēgt, vienīgā tavas dzīves pastā-vīgā vērtība. Lai notiktu kas notikdams, lai cik krasi tava dzīve mainītos, par vienu tu vari būt drošs — vienmēr ir Tagadne.

Ja reiz no Tagadnes nevar aizbēgt, tad kāpēc gan tev nepriecāties par to, nesadraudzēties ar to?

Sadraudzējoties ar pašreizējo mirkli, tu jūties kā mājās, lai atrastos kur atrazdamies. Nejūtoties droši Tagadnē, tu vienmēr sevī nēsā neveiklību un bailes.

Pašreizējais mirklis ir tads, kads tas ir. Vienmer. Vai tu spēj ļaut tam būt tādam, kāds tas ir?

Dzīves dalīšana pagātnē, tagadnē un nākotnē ir prāta radīta un pilnīgi maldīga. Pagātne un nākotne ir domu veidoli, prāta abstrakcijas. Pagātni var atcerēties tikai Tagadnē. Tas, ko tu atceries, notika Tagadnē, un tu to atceries Tagad. Nākotne, tai pienākot, ir Tagadne. Tātad —vienīgais, kas ir īsts, vienīgais, kas ir pastāvīgs — ir Tagadne.

Veltīt uzmanību Tagadnei nenozīmē savu dzīves vajadzību noliegumu. Tā nozīmē būtiskākā atšķir-šanu.

Tad tu vari daudz vieglāk tikt galā ar otršķirīgo. Tas nenozīmē pateikt: "Man vairs nekas nav jādara, jo ir tikai Tagadne." Nē. Vispirms jāatrod būtiskākais un jāpadara Tagadne par savu draugu, nevis ienaidnieku.

Atzīsti to par īstu un cieni to. Kad Tagadne ir tavas dzīves pamats un uzmanības centrs, tad dzīve sāk ritēt viegli.

Liekot skapī traukus, izstrādājot biznesa plānu, plānojot ceļojumu — kas ir svarīgāks: rīcība vai mērķis, ko vēlies ar šo rīcību sasniegt? Šis mirklis vai kāds mirklis nākotnē?

Vai tu pret šo mirkli izturies kā pret pārvaramu šķērsli? Vai tev šķiet, ka tev jānokļūst kādā daudz svarīgākā mirklī kaut kur nākotnē?

Gandrīz katrs cilvēks šādi dzīvo lielāko dalu laika. Un, tā kā nākotne nekad nepienāk, izņemot kā tagadne, tas ir kroplīgs dzīvošanas veids. Tas rada nepārtrauktas apslēptas neveiklības, saspringuma un neapmierinatibas jutas. Tas neciena dzīvi, kas pastāv Tagad un tikai Tagad.

Sajuti dzīvīgumu sava ķermeni. Tas "piesaista tevi Tagadnei.

Galu galā tu neuzņemies atbildību ļ>ar dzīvi, ka-mēr neuzņemies atbildību par pašreizējo mirkli — Tagadni.

Tāpēc, ka Tagadne ir vienīgais stāvoklis, kādā atrodas dzīve.

Uzņemties atbildību par šo mirkli nozīmē iekšēji nepretoties Tagadnes raksturam, nestrīdēties ar to, kas ir.

Tas nozīmē būt saskaņā ar dsīvi.

Tagadne ir tāda, kāda tā ir, jo tā nevar būt citāda. Fiziķi tagad apstiprina to, ko budisti ir zinājuši vienmēr: nav atsevišķu lietu vai notikumu. Zem redzamās virskārtas viss ir saistīts, viss ir daļa no Visuma pilnības, kas radījusi veidolu, kādā redzam šo mirkli.

Sakot "Jā" tam, kas ir, tu kļūsti vienots ar Dzīves saprātu un spēku. Tikai tā tu vari kļūt par pozitīvu pārmaiņu nesēju pasaulē.

Vienkāršs, taču iedarbīgs garīgs vingrinājums ir pieņemt jebko, kas rodas Tagadnē — gan tavā iek-šienē, gan apkārtnē.

Pievēršot uzmanību Tagadnei, tu kļūsti modrs. It kā tu mostos no sapņa, domu sapņa, pagātnes un nākotnes sapņa. Pilnīga skaidrība un vienkāršība. Nav vietas raizēm. Tikai šis mirklis, kāds tas ir.

Brīdī, kad tu ar uzmanību ieej Tagadnē, tu saproti, ka dzīve ir svēta. Visam, ko tu uztver klātesot, piemīt svētums. Jo vairāk tu dzīvo Tagadnē, jo vairak tu izjuti vienkāršo, taču daiļo Esamības prieku un visas dzīves svētumu.

Liela daļa cilvēku jauc Tagadni ar to, kas notiek Tagadnē, bet tā tas nav. Tagadne ir dziļāka par to, kas tajā notiek. Tā ir telpa, kurā tas notiek.

Tāpēc nejauc pašreizējā mirkļa saturu ar Tagadni. Tagadne ir dziļāka par jebkuru saturu, kas tajā rodas.

Ieejot Tagadnē, tu izej no sava prāta skavām. Nemitīgā domāšanas plūsma pieklust. Domas vairs neaizņem visu tavu uzmanību, nesaista tevi visu. Starp domām rodas tukšuma brīži — pla-šums, klusums. Tu sāc saprast, ka esi daudz plašāks un dziļāks par savām domām.

Domas, emocijas, izjūtas un pieredze veido tavas dzīves saturu. "Mana dzīve" ir tas, no kā tu iegūsti sevis izjūtu, un "mana dzīve" ir saturs, tā vismaz tu uzskati.

Tu nepārtraukti nepamani visredzamāko faktu: tavai iekšējai es esmu izjūtai nav nekāda sakara ar to, kas notiek tavā dzīvē, nekāda sakara ar saturu. Sajūta es esmu ir vienota ar Tagadni. Tā vienmēr paliek nemainīga. Bērnībā, vecumā, veselībā vai slimībā, laimē un nelaimē es esmu — Tagadnes telpa — visdziļākajā līmenī paliek nemainīga. Parasti to jauc ar saturu, un tāpēc tu piedzīvo es esmu vai Tagadni tikai vāji un netieši — caur savas dzīves saturu. Citiem vārdiem — tavu Esamības izjūtu izkropļo apstākļi, domu plūsma un daudzās lietās šajā pasaulē. Tagadni izkropļo laiks.

Tā tu pazaudē savu saikni ar Esību — savu die-višķo esamību — un apmaldies pasaulē. Ja cilvēki aizmirst, kas viņi ir, rodas apjukums, dusmas, nomāktība, varmācība un sadursmes.

Tomēr ir taču tik viegli iegaumēt patiesību un tādējādi atgriezties mājās: Es neesmu savas domas, emocijas, sajūtas un sava pieredze. Es neesmu savas dzīves saturs. Es esmu Dzīve. Es esmu vieta, kur tas viss norisinās, esmu apziņa. Es esmu Tagadne. Es Esmu.

5. NODAĻA KAS TU PATIESĪBĀ ESI Tagadne nav atdalama no ta, kas tu esi sava dziļākajā būtībā.

Daudzas lietas tava dzīve ir svarīgas, bet tikai viena ir pati svarīgākā.

Ir svarīgi, vai pasaules acīs tev veicas vai nevei-cas. Ir svarīgi, vai esi vesels vai slims, vai esi izglītots vai neizglītots. Ir svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, — tam visam neapšaubāmi tavā dzīvē ir liela nozīme. Jā, katra no šīm lietām savā ziņā ir svarīga, bet ne pati svarīgākā.

Ir kaut kas daudz svarīgāks par jebkuru no šīm lietām — atklāt savu dziļāko būtību: kas tu esi aiz šīs īslaicīgās esības, šīs īslaicīgās sevī vērstās pašapziņas.

Tu rodi mieru, nevis pārkārtojot dzīves apstākļus, bet aptverot, kas tu esi savā dziļākajā būtībā.

Reinkarnacija nepalīdz, ja sava nakamaja inkarnacijā tu joprojām nezini, kas tu esi.

Visas ciešanas šajā pasaulē rodas sevī vērstas "es" un "mēs" apziņas dēļ. Tā aizsedz tavu dziļāko būtību.

Neapzinoties šo iekšējo būtību, tu galu galā vienmēr radi ciešanas. Tā tas ir. Ja tu nezini, kas esi, tad savu brīnišķīgo dievišķo esību tu aizvieto ar prātā radītu paštēlu un turies pie šā bailīgā un trūcīgā "Es".

Sargāt un uzlabot šo maldīgo pašapziņu tad kļūst par tavu galveno dzinējspēku.

Daudzi vispār lietojami teicieni, bet dažkārt ari pati valodas struktūra norāda uz faktu, ka cilvēki nezina, kas viņi ir. Tu saki "viņš zaudēja savu dzīvi" vai "mana dzīve" tā, it kā dzīve būtu kas tāds, kas var piederēt vai tikt zaudēts. Patiesībā — dzīve tev nepieder, tu esi dzīve. Vienīgā Dzīve, vienotā apziņa, kas caurstrāvo Visumu un pieņem laicīgu veidolu, lai kļūtu par akmeni vai zāles stiebru, par dzīvnieku, cilvēku, zvaigzni vai galaktiku.

Vai tu spej dziļi iekšiene sajust, ka tu to jau zini? Sajust, ka tu jau esi kļuvis par To? » Gandrīz visam tavā mūžā ir vajadzīgs laiks: jaunu iemaņu apguvei, mājokļa celtniecībai, izglītībai, tējas pagatavošanai… Tomēr laiks nevar palīdzēt visbūtiskākajam tavā dzīvē, patiesi svarīgajam — sevis saprašanai — apziņai par to, kas tu esi zem cilvēka čaulas — zem vārda, ķermeniskā veidola, pagātnes un stāsta.

Sevi nevar sastapt pagatne vai nākotne. Sastapt sevi var tikai Tagadnē.

Garīguma meklētāji lūkojas pēc sevis izpratnes vai apskaidrības nākotnē. Būt meklētājam nozīmē, ka tev vajadzīga nākotne. Ja tu kam notici, tad tas tev kļūst par patiesību — tev vajadzēs laiku, līdz sapratīsi, ka tev nevajag laiku, lai būtu tas, kas esi.

Skatoties uz koku, tu apzinies šo koku. Kad tev ir doma vai sajūta, tu apzinies šo domu vai sajūtu. Kad tev ir patīkams vai sāpīgs pārdzīvojums, tu apzinies šo pārdzīvojumu.

Tie šķiet patiesi un acīm redzami apgalvojumi, bet, ja tu paskatīsies uz tiem pamatīgāk, tad sapratīsi, ka to pamatā ir apslēpti maldi, no kuriem nevar izbēgt, ja lieto valodu. Domas un valoda rāda uztveres dubultošanos un cilvēka nošķirtību, kad tādas vispār nav. Patiesībā tu neesi kāds, kas apzi-nās šo koku, domu, sajūtu vai pārdzīvojumu. Tu esi apzināšanās vai apziņa, kurā un ar kuras palī-dzību šīs lietas kļūst redzamas.

Vai, iedams pa savu dzīvi, tu spej apzinaties sevi kā apziņu, kurā atklājas viss tavas dzīves saturs?

Tu saki: "Es gribu izzināt sevi." Tu esi tas "es". Tu esi tā Zināšana. Tu esi tā apziņa, caur kuru viss ir zināms.

Un tā nevar sevi zināt, tā ir pati. Ārpus tās nav nekā cita, ko zināt, un tur arī rodas ikviena zināšana. "Es" nevar padarīt sevi par izzināšanas vai apzināšanās objektu.

Tāpat tu nevari pats sev kļūt par objektu. Tieši tā arī rodas patmīlīgās esības maldi — savā prātā tu padari sevi par objektu. Tu saki: "Tas esmu es." Un tad tu uzsāc attiecības pats ar sevi un stāsti citiem un pats sev savu stāstu.

-D Apzinoties sevi kā apziņu, kurā parādās veidoli, tu atbrīvojies no pieķeršanās veidoliem un vairs ne-meklē sevi notikumos, vietās un apstākļos. Proti — vairs nav tik svarīgi, kas notiek vai nenotiek. Lietas zaudē savu smagumu, nopietnību. Dzīvē ienāk rotaļīgums. Tu uztver šo pasauli kā Visuma priekšnesumu, veidolu deju — ne vairāk un ne mazāk.

Apzinoties, kas tu patiesībā esi, rodas pastāvīgi dzīva miera sajūta. To varētu nosaukt par prieku, jo prieks ir starojoši dzīvīgs miers. Prieks par to, ka apzinies sevi kā dzīves būtību, pirms tā pieņēmusi veidolu. Tas ir

prieks par Esamību — par to, kas tu patiesībā esi.

Tāpat kā ūdens var būt ciets, šķidrs vai gāzveida, arī apziņa var būt "sasaldēta" kā ķermenis, "šķidra" kā prāts un domas vai bezveida kā tīra apziņa.

Tīra apziņa ir Dzīvība, pirms tā jebkādi izpau-dusies, un šī Dzīvība skatās uz veidolu pasauli ar "tavām" acīm, jo tu esi apziņa. Apzinoties sevi kā To, tu atpazīsti sevi it visā. Tas ir pilnīgi tīras apziņas stāvoklis. Tu vairs neesi būtne ar drūmu pagātni, kas kļuvusi par filtru no priekšstatiem, kurā pārveidot notiekošo.

Uztverot bez pārveidošanas, tu vari sajust, kas ir — uztvere. Valodā var pateikt vien to, ka pastāv modra klusuma lauks, kurā notiek uztvere.

Caiar "tevi" bezveida apziņa ir apzinājusies sevi.

Vairakuma cilvēku dzīve valda velmes un bailes.

Vēlmes ir vajadzība pievienot sev kaut ko — zināt, ka tu esi pilnīgāks. Visas bailes ir bailes zaudēt kaut ko — saprast, ka tu esi kļuvis niecīgāks. Šīs divas darbības dara neskaidru faktu, ka Esamība nevar tikt dota vai atņemta. Esamība visā tās pil-nībā vienmēr ir tevī — Tagad.

6. NODAĻA PIENEMŠANA UN LAUŠANĀS Vienmēr, kad vari, "ieskaties" sevī, lai redzētu, vai gadījumā tu neapzināti neradi sadursmi starp iekšējo un ārējo,starp saviem tā mirkļa ārējiem apstākļiem — kur tu esi, ar ko tu esi vai ko tu dari — un savām domām un sajūtām. Vai sajūti, cik sāpīgi ir iekšēji būt pretstatā ar to, kas ir?

Kad tu to saproti, tu arī redzi, ka vari atteikties no šā bezjēdzīgā saspīlējuma, šā iekšējā karastāvokļa.

Cik reižu dienā, aprakstot savu tā brīža iekšējo stāvokli, tev būtu jāsaka — "es negribu būt tur, kur esmu"?

Kā tu jūties, nevēloties būt tur, kur esi — satiksmes sastrēgumā, darbavietā, uzgaidāmajā telpā, pie cilvēkiem, ar kuriem esi kopā?

Protams, no dažām vietām labāk būtu aiziet, un dažkārt tā tiešām būtu vispiemērotākā rīcība. Tomēr daudzos gadījumos tas nav iespējams. Šādos gadījumos "es nevēlos šeit atrasties" ir ne tikai bezjēdzīgs, bet arī traucējošs. Tas padara tevi un citus nelaimīgus.

Ir teikts: ej, kurp iedams, tu tik un tā esi, kur esi. Proti — tu esi šeit. Vienmēr. Vai ir tik grūti to pieņemt?

Vai tev patiešām ir prātā jāapzīmē katra sajūta un katrs pārdzīvojums? Vai tev patiešām vajadzīgas patīk/nepatīk attiecības ar dzīvi, kurās tu tai pre-tojies, kurās tu esi gandrīz nebeidzamā saspīlējumā ar situācijām un cilvēkiem? Vai arī tas vienkārši ir dziļi iesēdies prāta ieradums, kas var tikt lauzts? Nevis kaut ko pasākot, bet gan ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir.

Ierastais un pretdarbīgais "nē" stiprina patmīlību. "Jā" to vājina. Tava veidola pašapziņa — tava pat-mīlība — nespēj pārdzīvot ļaušanos.

"Man ir tik daudz jādara." Jā, bet kāda ir tavas darīšanas kvalitāte? Braucot uz darbu, runājot ar klientiem, strādājot pie datora, veicot uzdevumus — risinot neskaitāmās tavas ikdienas lietas, — cik pilnīgi tu esi tajā, ko dari? Vai tu ļaujies vai ne-ļaujies darāmajam? Tas nosaka tavus panākumus, nevis — cik tu centies.

Cenšanās norāda uz saspī-lējumu un spriedzi, vajadzību sasniegt zināmu punktu nākotnē vai panākt zināmu mērķi.

Vai tu saskati sevī kaut vismazāko sevis daļiņu, kas nevēlas darīt to, ko dari tu? Tā ir dzīves noliegšana, un tāpēc patiesi veiksmīgs iznākums nav iespējams.

Ja reiz tu spēj to saskatīt, vai tu spēj arī to atmest un pilnībā būt tajā, ko dari? »

"Darīt vienu" — ta kads dzenbudisma Skolotājs aprakstīja dzenbudisma būtību.

Darīt vienu nozīmē pilnīgu klātbūtni veicamajā, veltīt tam visu uzmanību. Tā ir rīcība ar lauša-nos — piepildīta rīcība.

Pieņemot to, kas ir, tu noklusti dziļākā līmenī, kurā nedz tavs iekšējais stāvoklis, nedz tava sevis izjūta vairs nav atkarīgi no prāta sprieduma par "labo" un "ļauno".

Sakot "jā" dzīves "esībai", pieņemot mirkli tādu, kāds tas ir, tu sevī sajūti dziļi mierpilnu plašumu. Ārēji tu joprojām vari priecāties par saulainu laiku un ne tik ļoti par lietu; tu vari priecāties par laimētu miljonu un skumt par visa īpašuma zaudēšanu. Nedz prieks, nedz skumjas vairs nav tik dziļi. Tie ir sīki vilnīši tavas Esamības virspusē. Pamata miers tevī saglabājas netraucēts neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.

"Jāvārds" notiekošajam, atklāj tevī dziļuma telpu, kas nav atkarīga nedz no ārējiem apstākļiem, nedz no iekšejiem pastavigi svārstīgo domu un emociju apstākļiem.

Laušanās kļūst daudz vienkāršāka, ja tu izproti lietu mainīgo dabu un to, ka pasaule nevar tev iedot neko ilgstoši vērtīgu. Tu joprojām satiec cilvēkus, iesaisties notikumos un pasākumos, bet bez patmīlīgā "es" prasībām un bailēm. Tā teikt, tu vairs neprasi, lai situācija, cilvēks, vieta vai notikums apmierinātu tevi vai padarītu tevi lai-mīgu. Tu ļauj notikt to pārejošajai un nepilnīgajai dabai.

Brīnumaini — kad tu pārstāj pieprasīt neiespē-jamo — ikviena situācija, cilvēks, vieta vai no-tikums kļūst ne tikvien apmierinoši, bet arī harmoniskāki, mierpilnāki.

Pilnībā pieņemot pašreizējo mirkli, pārstājot cīnīties ar notiekošo, tieksme domāt pieklust un to aizvieto modrs klusums. Tu pilnībā apzinies, taču prāts šo mirkli nekādi neapzīmē. Šis iekšējās nepretošanās stāvoklis atver tevi brīvajai apziņai, kas ir nebeidzami lielāka par cilvēka prātu. Šis plašais saprāts tad var izteikt sevi caur tevi un atbalstīt tevi gan no iekšienes, gan no ārienes. Tieši tādēļ, ļaujot iekšējai pretestībai aiziet, tu bieži vien pamani, ka apstākļi mainās uz labo.

Vai es saku: "Baudi šo mirkli. Esi laimīgs"? Ne. Ļauj mirklim būt "šādam". Ar to pietiek. Ļaušanās ir ļaušanās šim mirklim, nevis stāstam, kurā tu pārveido šo mirkli, lai tad censtos tam pielāgoties.

Piemēram, tu esi invalīds un nevari vairs staigāt. Stāvoklis ir tāds, kāds tas ir.

Iespējams, tavs prāts tagad rada stāstu, kurā saka: "Lūk, kur mana dzīve ir nonākusi. Esmu nonācis ratiņkrēslā. Dzīve ar mani izrīkojusies bargi un netaisni. Es neesmu to pelnījis."

Vai tu spej pieņemt ša mirkļa esību un nejaukt to ar stāstu, ko prāts ap to radījis? Ļaušanas nak, kad pārstāj jautat: "Kapec tas notiek ar mani?"

Katrā — pat šķietami nepatīkamā un sāpīgā — notikumā ir apslēpts dziļāks labums, un ikvienā nelaimē ir ielikta žēlastības sēkla.

Vēsturē vienmēr ir bijuši vīrieši un sievietes, kas liela zaudējuma, slimības, ieslodzījuma vai gaidā-mas nāves priekšā ir pieņēmuši šķietami nepie-ņemamo un tādējādi raduši "mieru, kas sniedzas tālāk par saprašanu".

Pieņemt nepieņemamo ir šīs pasaules neizsme-ļamais žēlastības avots.

Ir brīži, kad visas atbildes un izskaidrojumi nepalīdz. Dzīve šķiet nesaprotama. Vai arī kāds bēdās vēršas pie tevis pēc palīdzības, un tu nezini, ko darīt vai teikt.

Pilnībā pieņemot, ka tu nezini, tu atmet centienus sameklēt atbildes ierobežotajā domu prātā, un tad caur tevi var rīkoties augstāks saprāts. Pat domas var gūt no tā labumu, jo augstākais saprāts var ieplūst tajās un iedvesmot tās.

Dažkārt ļaušanās nozīmē atmest centienus izprast un samierināties ar nezināšanu.

00 Vai tu pazīsti kādu, kura galvenais uzdevums dzī-vē, kā šķiet, ir padarīt sevi un citus nožēlojamus, vairot nelaimi? Piedod tiem, jo arī viņi ir daļa no cilvēces atmodas. Loma, ko viņi spēlē, saasināti parāda patmīlīgās apziņas, neļaušanās murgu. Tajā nav vinu būtības. Tas nav tas, kas vini ir.

00 Varētu teikt, ka ļaušanas ir iekšeja pareja no pretošanās uz pieņemšanu, no "nē" uz "jā". Ļaujoties tava sevis izjūta vairs nesaskata sevi pretestībā un prāta spriedumos un pārceļas uz esamību telpā ap pretestību vai spriedumu. Tā ir pāreja no pieķeršanās veidolam — domām vai emocijām — uz esamību un sevis saskatīšanu tajā, kam nav veidola, — plašo apziņu.

00 jebkas, ko tu pieņem pilnībā, aizvedīs .tevi uz mieru, arī pieņemšana, ka tu nespēj pieņemt, ka tu pretojies.

Liec mieru dzīvei. Ļauj tai but.

7. NODAĻA DABA Mēs esam atkarīgi no dabas ne tikai fiziskās izdzīvošanas ziņā. Daba vajadzīga arī, lai rādītu mums mājupceļu, izeju no mūsu prāta cietuma. Mēs esam apmaldījušies darbos, domās, atmiņās, cerībās — apmaldījušies grūtību labirintā un raižu pasaulē.

Mēs esam aizmirsuši to, ko akmeņi, augi un dzīvnieki joprojām zina. Mēs esam aizmirsuši, kā būt — būt klusiem, būt pašiem, būt tur, kur ir dzī-ve: Šeit un Tagad.

Pieveršot uzmanību kaut kam dabīgam, jebkam, kas radies bez cilvēku iejaukšanās, tu izej no priekšstatu domāšanas cietuma un kaut nedaudz, bet esi tādā vienotībā ar Esamību, kādā joprojām ir viss dabīgais.

Pievērst uzmanību akmenim, kokam vai dzīvnie-kam nozīmē nevis domāt par to, bet gan vienkārši uztvert to, turēt savā apziņā.

Kaut kas no tā būtības tad pāriet uz tevi. Tu sajūti, cik tas ir kluss, un tādējādi šis klusums rodas arī tevī. Tu sajūti, cik dziļi tas balstās Esamībā — pilnīgā vienotībā ar to, kas tas ir un kur tas ir. Sapratis to, arī tu nonāksi līdz pilnīgam klusumam dziļi sevī.

Pastaigājoties vai atpūšoties pie dabas, godā šo valstību, esot tur pilnībā. Esi kluss. Vēro. Ieklau-sies. Redzi, kā ikviens dzīvnieks un ikviens augs ir pilnībā pats. Atšķirībā no cilvēkiem tie nav sa-dalījuši sevi divās daļās. Tie nedzīvo caur prāta radītiem pasteļiem, tapec neraizejas par šadu teļu aizsardzību un bagātināšanu.

Briedis ir pats. Narcise ir pati.

Viss dabā ir vienotībā ne tikai pats ar sevi, bet arī ar Visumu. Tas nav izrāvis sevi no Visuma audekla, pasludinot atsevišķu pastavešanu — "es" un pareja pasaule.

Dabas vērošana var atbrīvot tevi no šā "es" — lielā nemiera cēlāja.

-D Mācies apzināties neskaitāmās sīkās skaņas dabā: lapu šalkoņu vējā, krītošas lietuslāses, kukaiņa dūkoņu, pirmo putna dziesmu rītausmā. Pilnībā atdod sevi tam, ka klausies. Aiz skaņām ir kas augstāks — svētums, kas nevar tikt saprasts ar domām.

Tu neradīji savu ķermeni un neesi arī spējīgs kon-trolēt ķermeņa darbību. To dara par cilvēka prātu daudz augstāks saprāts. Tas pats saprāts, kurš vada visu dabīgo. Tu nevari pietuvoties šim saprātam citādi, kā vien apzinoties savu iekšējo enerģijas lauku — sajūtot dzīvīgumu, dzīvinošo klātbūtni savā ķermenī.

Suņa rotaļīgums un prieks, pilnīgā mīlestība un gatavība svinēt dzīvi ikvienā tās mirklī bieži ir spilgtā pretstatā ar suņa saimnieka iekšējo stā-vokli — nospiestu, nemiera pilnu, raizēm ap-krautu, apmaldījušos

domās, — viņš nav klātesošs esamības vienīgajā vietā un laikā: Šeit un Tagad. Varētu brīnīties: kā gan suns, dzīvojot ar šo cilvēku, spēj palikt tik saprātīgs, tik līksms?

Uztverot dabu tikai ar prātu, ar domām, tu nesajūti tās dzīvīgumu, tās esību. Tu redzi vien veidolu un neapzinies dzīvību šajā veidolā, — die-višķo brīnumu. Domas noniecina dabu kā patēriņa preci, kas noder, dzenoties pēc peļņas, zināšanām vai kāda cita tīri praktiska mērķa. Senie meži kļūst par kokmateriālu, putns par zinātniskas izpētes projektu, kalns par raktuvēm vai iekarojamu virsotni.

Uztverot dabu, ļauj rasties mirkļiem bez domām, bez prāta. Tādā veidā tuvojoties dabai, tā tev atbildēs un līdzdarbosies cilvēku un pasaules apziņas attīstībā.

Pamani, cik puķe ir klātesošā, cik ļāvusies dzīvei.

Tavs istabas augs — vai tu kādreiz esi pa īstam paskatījies uz to? Vai esi ļāvis šai pazīstamajai un tomēr noslēpumainajai būtnei, ko sauc par augu, mācīt tev tās noslēpumus? Vai esi pamanījis, cik augs ir dziļi mierīgs? Kāds klusuma lauks to apņēmis? Brīdī, kad sāc apzināties, ka augs izstaro klusumu un mieru, šis augs kļūst par tavu sko-lotāju.

Vēro dzīvnieku, puķi, koku un redzi, kā tie sak-ņojas Esamībā. Tie ir paši. Tiem piemīt ārkārtīga pašcieņa, šķīstība un svētums. Lai tu to saredzētu, tev jāpārvar prāta ieradums visu nosaukt un apzīmēt. Brīdī, kad skaties tālāk par prāta apzīmējumiem, tu sajūti neaprakstāmo dabas plašumu, ko nevar saprast ar domām vai uztvert ar sajūtam. Ta ir saskaņa, svētums, klātesošs ne tikai dabā, bet arī tevī.

Gaiss, ko tu ieelpo, ir daba — tapat ari elpošana.

Pievērs savu uzmanību elpošanai un apjaut, ka to nedari tu. Tā ir dabas elpa. ja tev būtu jāatceras, ka jāelpo, tu drīz mirtu, un, ja mēģinātu pārstāt elpot, daba ņemtu virsroku.

Tu no jauna savienojies ar dabu spēcīgākajā tuvībā, ja sāc apzināties savu elpošanu un iemācies noturēt pie tās savu uzmanību. Tas dziedē un dziļi spēcina. Tas pārceļ apziņu no vispārpieņemtās domāšanas pasaules uz iekšējo brīvās apziņas valstību.

Daba ir vajadzīga tev kā skolotājs, kas palīdz no jauna savienoties ar Esamību. Bet bez tā, ka daba ir vajadzīga tev, tu esi arī vajadzīgs viņai.

Tu neesi atdalīts no dabas. Mēs visi esam daļa no Vienīgās Dzīvības, kas neskaitāmos veidolos izpaužas Visumā, veidolos, kas ir savstarpēji pilnībā sasaistīti. Atpazīstot svētumu, skaistumu, neaptveramo klusumu un pašcieņu, kādā pastāv puķe vai koks, arī tu kaut ko iedod šai puķei vai šim kokam. Ja tu esi to atpazinis un apzinājies, tad arī daba var iepazīt sevi. Tā iepazīst savu skais-tumu un svētumu caur tevi!

Milzīga klusibas telpa apskauj visu dabīgo. Ta apskauj arī tevi.

Tikai esot iekšēji kluss, tu tiec ielaists klusuma valstībā, kādā mīt akmeņi, augi un dzīvnieki. Tikai tavam trokšņainajam prātam apklustot, tu spēj dziļā līmenī savienoties ar dabu un pārvarēt pārmērīgās domāšanas radīto atšķirtības sajūtu.

Domāšana ir pakāpe dzīves attīstībā. Daba pastāv pirmatnējā klusumā, kurā domas vēl nav radušās. Koks, puķe, putns, akmens neapzinās savu skaistumu un svētumu. Cilvēki, kļūstot klusi, nokļūst viņpus domam.

Klusumam, kas atrodas aiz domam, tad pievienojas zināšanas, apzināšanās telpa.

Daba var tevi ievest klusumā. Tā ir viņas dāvana tev. Uztverot dabu un savienojoties ar to klusuma laukā, šo lauku caurstrāvo tava apzināšanās. Tā ir tava dāvana dabai.

Caur tevi daba sāk apzināties sevi. Daba, kāda tā ir, tevi ir gaidījusi miljoniem gadu.

8. NODAĻA ATTIECĪBAS Mēs ļoti steidzamies izveidot viedokli par cilvē-kiem, nonākt pie secinājuma par viņiem. Izvei-dojot

priekšstatu par cilvēku, piešķirot viņam vērtējumu, pasludinot paštaisnu spriedumu par viņiem, mēs barojam savu patmīlību.

Katrs cilvēks rīkojas un domā, balstoties uz ieaudzinātiem ieradumiem — tie var būt iedzimti vai arī iegūti ar bērnības pieredzi un kultūras vidi.

Nevis kāds viņš ir, bet kāds šķiet esam. Pasludinot spriedumu par kādu, tu redzi sevī iepriekš nosacītu veidolu, nevis to, kāds šis cilvēks ir patiesībā. Tāda rīcība ir neapzināts, dziļi iesēdies ieradums. Tu izveido priekšstatu par šo cilvēku, un šis maldīgais tēls kļūst par cietumu ne tikai tam otram cilvēkam, bet arī tev pašam.

Atbrīvoties no aizspriedumiem nenozīmē, ka tu neredzi, ko šis cilvēks dara. Tas nozīmē, ka tu šā cilvēka uzvedībā saskati viņā ieaudzinātos ieradumus — tu to redzi un pieņem to, kāda tā ir. Tu novēro, bet neizveido savā prātā kādu noteiktu šā cilvēka tēlu.

Tas atbrīvo gan tevi, gan to otru cilvēku no cenša-nās rīkoties atbilstoši pieņemtajiem priekšstatiem, veidolam, spriedumiem. Tad jūsu attiecības vairs nenosaka patmīlība.

Kamēr tavu dzīvi nosaka patmīlība, liela daļa tavu domu, jūtu un darbību rodas no vēlmēm un bailēm.

Attiecībās tu vai nu baidies no otra cilvēka, vai arī kaut ko no viņa vēlies.

Tu vēlies no viņa baudu, mantu, atzinību, uzslavu, uzmanību, vai arī pabarot savu pašapziņu, salī-dzinot un konstatējot, ka esi pārāks, bagātāks vai zinīgāks nekā otrs. Tas, no kā tu baidies, ir iespēja, ka varētu notikt pretējais un šis cilvēks tādējādi mazinātu tavu pašapziņu.

Pilnībā veltot uzmanību pašreizējam mirklim, nevis izmantojot to kā soli tuvāk galam, tu pārkāp patmīlībai un neapzinātajai tieksmei izmantot cilvēkus kā līdzekļus savā ceļā uz mērķi — mērķi uzlabot sevi uz citu rēķina. Veltot jebkuram, ar ko esi nonācis ir saskarē, pilnu uzmanību, tu no šīm attiecībām (izņemot lietišķās) izslēdz pagātni un nākotni. Ar ikkatru sastopoties pilnīgā klātbūtnē, tu atmet priekšstatu, kādu esi par viņiem radījis, — savu stāstu par to, kas viņi ir un ko viņi ir darījuši pagātnē, — un vari tikties ar viņiem bez patmīlības vēlmēm un bailēm. Galvenais ir uzmanība — modra klusībā.

Ir brīnišķīgi būt attiecībās, kas stāv pāri vēlmēm un bailēm. Mīlestība neko nevēlas un ne no kā nebaidās.

Ja viņas pagātne būtu tava pagātne, viņas sāpes būtu tavas sāpes, viņas apziņas līmenis — tavs apziņas līmenis, tu domātu un rīkotos tieši tā, kā to dara viņa. Apzinoties šo, nāk piedošana, līdzjūtība, miers.

Patmīlībai nepatīk to dzirdēt, jo atņemot tai iespēju pretoties un būtu paštaisnai, tā zaudē spēku.

Pieņemot katru, kas ienāk Tagadnes telpā, kā augstu viesi, ļaujot katram cilvēkam būt tādam, kāds viņš ir, — viņi sāk mainīties.

Lai iepazītu otru cilvēku viņa dziļākajā būtībā, tev patiesībā nav nekas jāzina par viņu — viņa pagātni, viņa dzīves gājumu, viņa stāstu. Mēs jaucam zināšanu par ar dziļāku zināšanu, kas nav saistīta ar priekšstatiem.

Zināšana par un zināšana ir krasi atšķirīgas pieejas. Viena aplūko veidolu, otra — bezveidīgo. Viena darbojas domās, otra — klusumā.

Zināšana par ir noderīga lietišķajā saskarsmē. Šādā līmenī mēs nevaram bez tās iztikt. Taču, ja šāda pieeja ir katru attiecību pamatā, tad tā kļūst ārkārtīgi ierobežojoša, pat postoša. Domas un aizspriedumi rada mākslīgu barjeru, šķirtni starp cilvēkiem. Jūsu saskarsme vairs nesakņojas Esamībā, tā balstās tikai uz prātu. Bez aizsprie-dumu šķēršļiem, mīlestība ir dabiski klātesoša ikvienā cilvēku savstarpējā saskarsmē.

Cilvēku saskarsme lielākoties nesniedzas tālāk par vārdu apmaiņu — domu valstību. Ir ārkārtīgi svarīgi ieviest mazliet klusuma, it īpaši tuvās attiecībās.

Nevienas attiecības nevar plaukt bez plašuma sajūtas, kas rodas kopā ar klusumu. Meditējiet vai pavadiet

kopīgu laiku klusībā pie dabas. Dodoties pastaigā, sēžot mašīnā vai esot mājās, mācieties pierast pie kopīgā klusuma. Klusumu nevar un arīdzan nevajag radīt. Mēģiniet uztvert jau esošo klusumu, ko parasti apslēpis prāta troksnis.

Ja attiecībās nav plaša klusuma, tajās valda prāts un tās viegli pārņem raizes un sadursmes. Ja tajās ir klusums, tajās var būt jebkas.

Patiesa ieklausīšanās ir vēl viens veids, kā attie-cībās ieviest klusumu. Patiesi ieklausoties kādā, rodas klusuma telpa, kas kļūst par nozīmīgu šo attiecību daļu. Bet patiesa ieklausīšanās ir reta prasme. Visbiežāk lielāko daļu cilvēka prāta aizņem domāšana. Labākajā gadījumā, viņi izvērtē tevis teikto vai gatavojas paši ko pateikt. Vai ari neklausās vispār, maldoties savās domās.

Patiesa ieklausīšanās ir kas vairāk kā tikai dzirdes uztvere. Tajā rodas modras uzmanības — klātbūt-nes telpa, kurā tiek uztverti vārdi. Vārdi kļūst otršķirīgi. Tiem var būt dziļa nozīme, vai var nebūt nekādas jēgas.

Daudz svarīgāka par to, ko tu klausies, ir ieklausīšanās — apzinātās klātbūtnes telpa, kas rodas ieklausoties. Šī telpa ir vienojošs apziņas lauks, kurā tu satiec otru cilvēku bez aizspriedumu radītajiem šķēršļiem. Tad otrs cilvēks vairs nav "kāds cits". Šajā telpā jūs esat vienoti, kā kopīga apzināšanās, vienota apziņa.

Vai tavās tuvajās attiecībās mēdz atgadīties atkārtoti, bieži strīdi? Vai bieži gadās, ka diezgan nenozīmīga pretruna izraisa niknus strīdus un emocionālas sāpes? Šādu notikumu pamatā ir visparastākās patmīlības izpausmes: bailes kļūdīties un, protams, vēlme, lai kāds būtu tas, kurš kļūdās; tā teikt, pieķeršanās prāta nostājai. Tajā ir arī patmīlības vajadzība laiku pa laikam ar kādu vai kaut ko karot un tādējādi stiprināt sava apziņa nošķirtību starp "citi", bez kuras tā nespēj izdzīvot.

9. NODAĻA NĀVE UN MŪŽĪGAIS Ejot cauri mežam, ko cilvēks nav pārveidojis un traucējis, tu visapkārt redzi ne tikai dzīvības pārpilnību, bet arī ik uz soļa uzdūries kritušiem kokiem un pūstošiem stumbriem, trūdošām lapām un irstošai matērijai. Lai kur tu skatītos, tu redzi gan nāvi, gan dzīvību.

Tomēr, vērīgāk ieskatoties, tu atklāsi, ka pūstošais stumbrs un trūdošās lapas ne tikai rada jaunu dzīvību, bet arī paši ir dzīvības pilni. Darbojas mikroorganismi. Pārkārtojas molekulas. Tātad nekur nav nāves. Dzīvība tikai nomaina veidolu. Ko tu vari no tā mācīties?

Nāve nav dzīvības pretstats. Dzīvībai nav pret-stata. Nāves pretstats ir dzimšana. Dzīvība ir mūžīga.

Viedie un dzejnieki visos laikmetos ir atzinuši, ka cilvēka pastāvēšana ir līdzīga sapnim — tā šķiet stabila un īsta un tomēr ir tik trausla, ka var izzust acumirklī.

Tavas nāves stundā, tavs dzīves stāsts tev tiešām varētu šķist kā sapnis, kas tuvojas beigām. Taču pat sapnī ir kāda būtība, kas ir īsta. Ir apziņa, kurā šis sapnis notiek, — citādi šā sapņa nebūtu. Šī apziņa — to rada ķermenis, vai arī apziņa rada sapni par ķermeni, par cilvēku?

Kādēļ lielākā daļa cilvēku, kuri pieredzējuši nāves tuvumu, ir zaudējuši savas bailes no nāves? Padomā par to.

Protams, tu zini, ka mirsi, bet tev par to ir visai miglains priekšstats, līdz, pirmo reizi sastopoties ar nāvi "personīgi" — tev vai kādam tev tuvam cilvēkam smagi saslimstot vai ciešot nelaimes gadījumā, vai arī nomirstot mīļotam cilvēkam, nave ienāk tava dzīve ka apziņa par paša mir-stīgumu .

Lielākā daļa cilvēku no tā bailēs novēršas, bet, ja tu neizvairies un stājies pretī tam, ka tavs ķermenis ir īslaicīgs un var izzust jebkurā mirklī, tu, kaut vai nedaudz, bet atraisies no pieķeršanās savam fiziskajam un garīgajam veidolam, no "es". Sa-skatot un pieņemot dzīves nepastāvīgo dabu, tevi pārņem savāda miera sajūta.

Sastopoties ar nāvi, tava apziņa uz brīdi atbrīvojas no pieķeršanās veidolam. Tādēļ dažās budistu tradīcijās mūki bieži dodas uz kapličām, lai meditētu, sēžot starp mirušajiem ķermeņiem.

Rietumu kultūrās joprojām plaši izplatīta ir nāves noliegšana. Pat veci cilvēki cenšas nerunāt un nedomāt par to, un mirušo ķermeņi tiek paslēpti. Kultūra, kas noliedz nāvi, rūpējoties tikai par lietu ārējo veidolu, nenovēršami kļūst tukša un virspusēja. Noliedzot nāvi, dzīvība zaudē savu dziļumu. No mūsu dzīvēm pazūd iespēja uzzināt, kas mēs esam aiz vārda un veidola un pazūd nemateriālā telpa, jo nāve ir vārti uz šo telpu.

Kaut kam beidzoties, cilvēki jūtas neērti, jo ikvienas beigas ir kā maza nāve. Tāpēc daudzās valodās atvadīšanās vārdi skan "uz redzēšanos".

Ikreiz, kad kāds notikums tuvojas beigām — draugu kopā sanākšana, atvaļinājums, bērnu aizbraukšana —, tu mirsti mazā nāvē. "Veidols", kas tavā apziņā bija kā šis notikums, izšķīst. Bieži tas atstāj aiz sevis tukšuma sajūtu, ko lielākā daļa cilvēku ļoti cenšas nepiedzīvot, nesajust.

Ja spēsi iemācīties pieņemt priecāties par beigām savā dzīvē, tu atklāsi, ka šī tukšuma sajūta, kas sākumā šķita nepatīkama, kļūst par dziļi mierīgu iekšējā plašuma apziņu.

Iemācoties ik dienas šādi mirt, tu atver sevi Dzīvei.

Lielākajai daļai cilvēku viņu paštēls, pašapziņa ir kaut kas neticami dārgs, ko viņi nevēlas zaudēt. Tieši tāpēc viņiem ir tādas bailes no nāves.

Iespēja, ka "es" varētu pārtraukt pastāvēt šķiet ārkārtīgi neiedomājama un biedējoša. Bet tu jauc savu patiesi dārgo "es" ar savu vārdu un veidolu, un stāstu, kas ar to saistās. Šāds "es" nav nekas vairāk kā pagaidu veidojums apziņas laukā.

Kamēr viss, ko tu pazīsti, ir veidola tēls, tu neapzinies, ka patiesais dārgums ir tevis paša būtība, tava visdziļākā es esmu sajūta — tīrā apziņa. Tā ir mūžība tevī — un tas ir vienīgais, ko tu nevari zaudēt.

00 Ikreiz, kad tu zaudē kaut ko tavā dzīvē nozīmīgu: mantu, mājokli, tuvas attiecības, reputāciju, darbu vai ķermeņa spējas —, kaut kas tavā iekšienē mirst. Tu sajūties niecīgāks savā pašapziņā. Var rasties arī sava veida apjukums. "Bez tā… kas gan es esmu?"

Veidolam, kuru tu neapzināti uzskatīji par daļu no sevis, pametot tevi vai pazūdot, tu sajūti nepa-nesamas sāpes. Tiek, tā teikt, izplēsts caurums tavas esības drānā.

Kad tas notiek, nenoliedz vai neignorē sāpes vai skumjas, ko sajūti. Pieņem to esamību. Uzmanies no prāta tieksmes par šo zaudējumu veidot stāstu, kurā tu esi nostādīts upura lomā. Bailes, dusmas, aizvainojums vai žēlums pret sevi ir emocijas, kas nāk kopā ar šo lomu. Sāc apzināties, kas slēpjas zem šīm emocijām tāpat kā zem prāta veidotā stāsta, — šis caurums, šis tukšums. Vai tu spēj pieņemt šo dīvaino tukšuma sajūtu un stāties tai pretī? Tā rīkojoties, tu apjaustu ka šajā tukšumā vairs nav nekā šausmīga. Tu varētu būt pārsteigts, jūtot no tā plūstam mieru.

Vienmēr kad pienāk nāve, kad izzūd kāds dzīvības veidols, Dievs, kas ir bez veidola un izpausmes, spīd caur spraugu, ko atstājis zūdošais veidols. Tieši tāpēc vissvētākais dzīvē ir nāve. Tieši tāpēc Dieva miers var nākt pār tevi caur nāves saredzēšanu un pieņemšanu.

Cik gan īslaicīgi notikumi, cik gaistoša ir mūsu dzīve. Vai ir kas tāds, kas nedzimst un nemirst, kaut kas mūžīgs?

Padomā: ja būtu tikai viena krāsa, pieņemsim zilā, un visa pasaule, un viss tajā būtu zils, tad zilā nemaz nebūtu. Lai zilais kļūtu atpazīstams, būtu vajadzīgs kas tads, kas nav zils, citādi tas "neizceltos", nepastāvētu.

Tieši tāpat — vai nav vajadzīgs kas tāds, kas nav īslaicīgs un nepastāvīgs, lai būtu pamanāms visa īslaicīgums? Proti — ja viss, ieskaitot tevi, būtu nepastāvīgs, vai tu to vispār zinātu? Vai fakts, ka apzinies un vari vērot visu veidolu — arī paša — īslaicīgo dabu, nenozīmē, ka tevī ir kas tāds, kas nav pakļauts iznīcībai?

Divdesmit gados tu savu ķermeni apzinies kā stipru un enerģisku,sešdesmit gadu vēlāk tu savu ķermeni apzinies kā novārgušu un vecu. Arī tava domāšana var būt mainījusies kopš laika, kad tev bija divdesmit, bet apzināšanās, kas zina, vai tavs ķermenis ir jauns vai vecs, vai zina, ka tava domāšana ir mainījusies, nav cietusi nekādas pārmaiņas. Tas ir mūžīgais tevī — tīrā apziņa. Tā ir Vienotā Dzīvība, kam nav veidola. Vai to iespējams zaudēt? Nē, jo Tā esi tu.

Daži cilvēki īsi pirms nāves kļūst dziļi mierpilni un gandrīz starojoši, it kā kaut kas spīdētu cauri izzūdošajam veidolam.

Dažkārt loti slimi vai veci cilvēki savas dzīves pēdējās nedēļās, mēnešos vai pat gados kļūst, tā teikt, gandrīz caurspīdīgi. Kad viņi skatās uz tevi, tu vari redzēt gaismu nākam no viņu acīm. Vairs nav nekādu garīgo sāpju. Viņi ir padevušies, un veidols — prāta radītais patmīlīgais "es" — ir gandrīz izzudis. Viņi ir "nomiruši pirms nāves" un atklājuši sevī nemirstības klātbūtni — dziļo iekšējo mieru.

Ikvienā starpgadījumā vai nelaimē ir iespējamas atbrīvošanās telpa, kuru mēs parasti neapzi-nāmies.

Milzīgais pēkšņi draudošas nāves šoks var piespiest tavu apziņu atraisīties no pieķeršanās veidolam. Tad — pēdējos mirkļos pirms ķermeņa nāves — mirstot tu pats sevi sajūti kā no veidoliem brīvu apziņu. Pēkšņi vairs nav baiļu, tikai miers un apziņa, ka "viss ir labi" un ka nāve ir tikai veidola izzušana. Tad tu redzi, ka nāve ir pilnīga šķieta-mība — tāda pati kā veidols, kam tu biji pieķēries.

Nāve nav anomālija, vai visbaismākais notikums, kā mūsdienu pasaules kultūra liek tev ticēt, bet gan visdabīgākā lieta pasaulē, neatdalāma no sava pretstata — dzimšanas — un tikpat dabīga kā tas. Atgādini sev to, sēžot pie mirstoša cilvēka.

Tas ir liels pagodinājums un svēts darbs — būt klāt cilvēka nāvē kā lieciniekam un pavadonim.

Sēžot pie mirstoša cilvēka, nenoliedz nevienu šā notikuma izpausmi. Nenoliedz to, kas notiek, un nenoliedz savas jūtas. Apziņa, ka tu nekā tur nevari padarīt, var likt tev justies bezpalīdzīgam, bēdīgam vai dusmīgam.

Pieņem savas sajūtas. Tad dodies vienu soli tālāk: pieņem, ka tu neko tur nevari padarīt, un pieņem to pilnībā. Nāve nav tavā varā. Dziļi ļaujies ikvienai šā notikuma izpausmei, savām jūtām, arī sāpēm vai neērtuma sajūtai, ko varētu sajust mirstošais. Tavas apziņas ļaušanās un tai sekojošais klusums šim cilvēkam ļoti palīdzēs un atvieglos viņa pāreju. Ja radīsies vajadzība pēc vārdiem, tie nāks no klusuma tevī. Bet tie būs otršķirīgi.

Līdz ar klusumu nak svētība — miers.

10. NODAĻA CIEŠANAS UN CIEŠANU BEIGAS Visa savstarpējā saistība: budisti to vienmēr ir zinājuši, un fiziķi to tagad apstiprina. Notiekošajā nav atsevišķu notikumu.to esamība ir šķietama. Jo vairāk mēs to vērtējam un aprakstām, jo vairāk to nodalām.

Mūsu domāšana sadrumstalo dzīves veselumu. Tomēr dzīves pilnība šo notikumu ir ra-dījusi. Tas ir daļa no savstarpējās saistības tīkla — Visuma.

Tas nozīmē — viss, kas ir, nevar būt citādi.

Lielākajā daļā gadījumu mēs nevaram sākt izprast kādas šķietami nenozīmīgas darbības lomu Visuma pilnībā, bet atzīstot tās nenovēršamību veseluma plašumā, mēs sākam pieņemt pastāvošo un tādējādi pietuvojamies dzīves veselumam.

Patiesa brīvība un ciešanu beigas ir dzīvošana, it kā tu būtu pilnībā izvēlējies it visu, ko jūti vai izdzīvo šajā mirklī. Šī iekšējā pietuvošanās Tagadnei ir ciešanu beigas.

-D Vai ciešanas patiešam ir nepieciešamas? Ja un ne-.

Ja tu nebūtu piedzīvojis ciešanas, tad tev kā cilvēkam nebūtu ne dziļuma, ne pazemības, ne līdzjūtības. Tu tagad šo nelasītu. Ciešanas atlauž patmīlības čaulu, un pienāk brīdis, kad tās savu ir padarījušas. Ciešanas ir nepieciešamas, līdz tu saproti, ka tās nav nepieciešamas.

Sajūtai, ka esi nelaimīgs ir vajadzīgs prāta radīts "es" ar stāstu, iedomu tēls. Tai vajadzīgs laiks — pagātne un nākotne. Kas paliek, ja nelaimes sajūtai atņem laiku? Paliek šā brīža "šādējība".

Tā var būt smaguma, saviļņojuma, sasprindzinā-juma, dusmu, vai pat riebuma sajūta. Tā nav nelaime, un tā nav personiska problēma. Cilvēka sāpēs nav nekā personiska. Tas ir tikai spēcīgs spiediens vai spraiga enerģija, ko sajūti kaut kur ķermenī. Veltot tām uzmanību, sajūtas nekļūst par domām un neiedarbina nelaimīgo "es".

Pavēro, kas notiek, kad vienkārši ļauj kādai sa-jūtai būt.

Daudz ciešanu, daudz nelaimes sajūtu rodas pieņemot katru prātā ienākušo domu par patiesību. Apstākļi nepadara tevi nelaimīgu. Tie var nodarīt tev fiziskas sāpes, bet nevar padarīt tevi nelaimīgu. Nelaimīgu tevi padara tavas domas. Paša pieņē-mumi un stāsti padara tevi nelaimīgu.

"Domas, ko pašlaik domāju, padara mani nelai-mīgu." Šī izpratne salauž tavu neapzināto pie-ķeršanos šādām domām.

Cik nožēlojama diena. Viņš man pat nepiezvanīja. Viņa mani pievīla.

Stāstiņi, ko stāstām sev un citiem visbiežāk — žēlabu veidā. Tie ir neapzināti radīti, lai barotu mūsu vienmēr nepilnīgo pašapziņu ar to, ka esam "pareizi", vai ar to, ka padarām pārējo vai pārējos "nepareizus". Esot "pareizi", mēs savās iedomās kļūstam pārāki un tādējādi stiprinām savu maldīgo pašapziņu — patmīlību.

Tas arī rada it kā ienaid-nieku — jā, patmīlībai, lai noteiktu savas robežas, ir vajadzīgi ienaidnieki, un šai lomai var noderēt pat laika apstākļi.

Ar ierastu prāta spriedumu un emocionālu noslēgšanos tu gūsti personificētas, pretdarbīgas attiecības ar cilvēkiem un notikumiem tavā dzīvē. Tās visas ir paša radītu ciešanu formas, bet tās par tādām netiek atzītas, jo patmīlībai tās itin labi patīk. Patmīlība barojas no pretdarbības un saspīlējumiem.

Cik gan vienkārša būtu dzīve bez šiem stāstiem.

List.

Viņš nepiezvanīja. Es tur biju. Viņas nebija.

Kad tu ciet, kad esi nelaimīgs, paliec pilnībā ar Tagad notiekošo. Nelaimīgums vai raizes nevar izdzīvot Tagadnē.

Ciešanas sākas, kad tu prātā nosauc vai apzīmē kādu notikumu par nevēlamu vai sliktu. Tu ļauj notikumam sevi aizvainot, un šis aizvainojums iesūcas tevī un ierosina pretdarbīgo "es".

Nosaukšana un apzīmēšana ir ierastas, taču šis ieradums var tikt lauzts. Sāc praktizēt "nenosaukšanu" ar mazām lietām. Ja nokavē lidmašīnu, ja nomet un saplēs krūzīti, ja paslīdi un krīti dubļos, vai vari atturēties no šā pārdzīvojuma nosaukšanas par sliktu vai sāpīgu? Vai vari acumirklī pieņemt tā brīža "esību"?

Kaut kā nosaukšana par sliktu izraisa emocionālu noslēgšanos sevī. Ļaujot tam būt, nenosaucot to, tev pēkšņi ir pieejams milzu spēks.

Noslēgšanās liedz tev šo spēku — dzīvības spēku.

Viņi eda augļus no laba un ļauna atzīšanas koka.

Ej aiz labā un sliktā, atturoties kaut ko nosaukt savā prātā par labu vai sliktu. Pārkāpjot ierasto no-saukšanu, caur tevi plūst Visuma spēks. Attieco-ties pret notikumiem bez pretdarbības, to, ko pirms tam tu būtu nosaucis par "sliktu", dzīvības spēks bieži vien ātri, ja ne tūlīt, apgriež otrādi.

Pavēro, kas notiek, kad tu nevis sauc notikumu par "sliktu", bet gan iekšēji to pieņem un saki tam "jā", tādējādi ļaujot tam būt, kāds tas ir.

00 Lai kādi būtu tavas dzīves apstākļi, — kā tu justos, ja pilnībā tos pieņemtu tādus, kādi tie ir, — tieši tagad?

00 Ir daudzi smalki un ne tik smalki ciešanu veidi, kas ir tik "normāli", ka bieži pat netiek uztverti kā ciešanas, un patmīlībai tie var būt pat patīkami, — aizkaitinājums, nepacietība, dusmas, strīds ar kādu, aizvainojums, žēlabas.

Tu vari iemācīties pamanīt visus šos ciešanu veidus, kad tie notiek, un atzīt: šajā mirklī, es pats sev nodaru ciešanas.

Ja tev ir ieradums radīt sev ciešanas, tu, iespējams, liec ciest arī par citiem. Šīs neapzinātās prāta izpausmes izbeidzas vienkārši padarot tās apzinātas, apzinoties tās, kad tās notiek.

Tu nevari apzināties un radīt ciešanas sev.

00 Brīnums — aiz visiem apstākļiem, cilvēkiem vai notikumiem, kas šķiet "slikti" v ai "ļauni" slēpjas dziļāks labaisŠis dziļākais labais atklājas gan tevī pašā gan tavā apkārtnē — caur iekšēju pastāvošā pieņemšanu.

"Nepretojies ļaunumam" — viena no augstākajām cilvēciskajām patiesībām.

Dialogs: Pieņem to, kas ir.

Es patiešām nevaru. Un tas mani kaitina un sadusmo.

Tad pieņem to, kas ir.

Pieņemt, ka esmu norūpējies un dusmīgs!Pie-ņemt, ka es nevaru pieņemti Jā. Pieņem to, ka nevari pieņemt. Ļaujies tam, ka nevari ļauties. Tad redzi, kas notiek.

00 Asas fiziskas sāpes ir viens no skarbākajiem skolotājiem, kādi vien iespējami. Tās māca, ka "pretošanās ir veltīga".

Nekas nevar būt vēl normālāks, kā nevēlēšanās ciest. Tomēr, ja tu spēj atrauties no šīs nevēlēšanās, un tā vietā ļauj ienākt sāpēm, tu pamani smalku iekšēju nošķirtību no sāpēm, telpu starp sevi un šīm sāpēm. Tās ir apzinātas, brīvprātīgas ciešanas. Apzināti ciešot, fiziskās sāpes ātri sadedzina patmīlību tevī, jo patmīlība sastāv lielākoties no pretošanās. Tas pats notiek arī galējas fiziskas nespējas gadījumos. Tu "nes savas ciešanas par upuri Dievam" — tas ir vēl viens veids, kā to pateikt.

Tev nav jābūt kristietim, lai saprastu dziļo vispārējo patiesību, kas ietverta simboliskajā krusta tēlā.

Krusts ir moku rīks tas simbolizē visnepanesa-mākos ciešanu, apspiestības un bezpalīdzības veidus, kādos vien cilvēks var nonākt. Tad pēkšņi šis cilvēks padod labprātīgi, apzināti, ar vārdiem "Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!" Tai mirklī, krusts, šis moku rīks, atklāj savu slēpto seju — tas ir arī svēts simbols, dievišķā simbols.

Tas, kas šķietami izslēdz jebkādas nemateriālas telpas klātbūtni nāvē, caur ļaušanos kļūst par vārtiem uz šo telpu.