Annotation
OJĀRS OZOLIŅŠ KRĪVU LĀSTS "Otrā gadu tūkstoša beigās mēs no jauna izvērtēsim sav pagātni un tādējādi spēsim atklāt musu ēras galveno ideju. Ta mēs arī uzzināsim, ko.darīt trešajā gadu tūkstoti." . Džeimss Rēdlifs, "Selestīnas pareģojumi" "Otrā gadu tūkstoša beigās mēs no jauna izvērtēsim savu pagātni un tādējādi spēsim atklāt mūsu ēras galveno ideju. Ta mēs ari uzzināsim, ko darīt trešajā gadu tūkstoti." Džeimss Rēdlifs, "Selestīnas pareģojumi" Ojārs Ozoliņš KRĪVU LĀSTS LiePA Grāmata izdota ar Latvijas Aizsargu organizācijas finansiālo atbalstu. Vaka mākslinieks ULDIS BALTUTIS «5 Ojārs Ozoliņš, 2007 © Uldis Baltutis, 2007 « LPA LiePA, 2007 Noskannēji grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Izdevējs LPA LiePA, Liepājā, Baseina ielā 9 Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0463
Cilvēku spožums un posts Patiesību meklētāji Noslēpumainie krīvi Pie seno gudrību avota Krīvu lāsts Pēcvārds Vēres Saturs OJĀRS OZOLIŅŠ KRĪVU LĀSTS
Cilvēku spožums un posts
Salīdzinājumā ar agrākiem laikiem cilvēces vēsturē, mūsu laikmets ar nemitīgi kāpināto tehnisko iespēju izmantošanu ir stipri izmainījis cilvēku galvenās intereses un domāšanu, liekot uz savu sūtību skatīties ar patērētāja acīm. Kādreiz valdījušās intereses, uzskati un ideāli tagad piedēvēti nepilnīgai, novecojušai domāšanai, vājām zināšanām un iztēlei. Viss ir pakļauts laika plūsmai, kas neko nesaglabā nemainīgu. Tāpēc ērtību un baudu dziņu garīgi iztukšotais modernais cilvēks arvien vairāk jūt vajadzību pēc citiem dzīvošanas ideāliem. Valda arvien vairāk kāpinātas dziņas pēc iedomātas pilnības patērēšanas, ērtību un baudu iegribu apmierināšanā, bet vienlaikus daudzu prātus nodarbina arī mūžsenā patiesības meklēšana par visa pastāvošā jēgu, mēģinot to atrast jaunās un jau piemirstās atziņās. Šie meklējumi daudzu prātus pakļauj mistikai, citiem tie liek pakļauties mūsdienu reliģiskām mācībām, bet vēl citus aicina citā vērtējumā ieskatīties cilvēces vēsturē, mēģinot saprast senas atziņas par visa būtību, ar kādām dažkārt cilvēki noteikuši savu dzīvi ilgos vēstures posmos. Kopumā visi tie ir to mūžīgo un negrozāmo patiesību meklējumi, kas izriet no visa esošā, ari cilvēka pastāvēšanas jēgas. Maldīgs ir uzskats, ka tikai pašos jaunākajos laikos cilvēkam dāvātais saprāts kļuvis spējīgs pievērsties šo mūžīgo patiesību jautājumiem un izdarīt secinājumus, kam ir zinātniska vērtība. Aiz ārēji naivām un primitīvām seno uzskatu un patiesību nojēguma izpausmēm ticējumos, kultos, kulta vietu iekārtojumos, pirmraksta zīmju vēstījumos un vēl citos uzziņas avotos ir atrodamas ļoti dziļas domas, kurām modernā zinātne tikai tagad varējusi rast neapgāžamus pierādījumus. Saprāts cilvēkiem dāvāts eksistenci nodrošinošu patiesību apjēgšanai jau kopš tā rītausmas. Taču saprāta atklāto un nojausto patiesību atzīšana cilvēces vēsturē ir traģisma pilna. Laiku pa laikam cilvēki ir vērsušies pret dažādām patiesībām, vajājot un iznīcinot to atklājējus un katru, kas sācis no tām vadīties. Vēl 1600.gada 17.februārī sadedzināja Džordāno Bruno. Šo cilvēku sodīja tikai tādēļ, ka viņš izteica domu par Visuma bezgalību un par daudzām citām apdzīvotām pasaulēm, kas līdzīgas mūsu Zemei. Bet tūkstošiem gadu pirms Džordāno Bruno šo pašu domu kā neapstrīdamu patiesību pauda senindu svētās grāmatas. Vienā no tām - Višnu purānā - skaidri teikts, ka Zeme ir tikai viena no tūkstošiem miljonu tai līdzīgām pasaulēm, kas atrodas Visumā. Uzskats par zvaigžņu pasaulēm ar cilvēkiem līdzīgām būtnēm pastāvēja arī senajā Peru. Pēc amerikāņu arheologa Dž.Masona atzinuma, šī uzskata saknes meklējamas tālākā pirmsinku periodā. Ir saglabājušās vēl citas liecības par cilvēka prāta sasniegumiem aizvēsturiskos laikos. Ir zināma sengrieķu zinātnieka Ptolemaja zīmēta karte, kurā Ziem- eļeiropā attēlotas kaut kādas baltas joslas. Atbilstoši pēdējā Zemes apledojuma norises rekonstrukcijai, šo joslu kontūras sakrīt ar ledāju atlieku pēdējo izplatību. Ptolemaja kartē zīmētais attiecas uz laiku, no kura mūs šķir vismaz 10 gadu tūkstoši un no tā jāsecina, ka Ptolemajs visai precīzas ziņas par Zemes apledojumu ieguvis no senākiem uzziņas avotiem, kurus joprojām slēpj pagājības tumsa. Tie nebūt nav vienīgie zināmie fakti, kas liek nopietni aizdomāties par tālos senlaikos augsti
attīstītām prāta spējām un zināšanām. Arī par to, ka tā nav tikai neizkliedētās pagājības tumsas vaina, ka mūsu zināšanas par agrākiem prāta sasniegumiem ir visai nepilnības. Pārāk bieži un nesaudzīgi cilvēki paši sev atņēmuši agrāko un sava laika prāta sasniegumus, iznīcinot gudrību krātuves un gudrus cilvēkus. 5. gadsimtā p.m.ē. tika sadedzināti visi grieķu prātnieka Prota- gora raksti, un nu jau 2500 gadus turpina plaiksnīties šī ugunskura liesmas, jo tas bija pirmais, kurā sadedzināja grāmatas. 200 gadus vēlāk šāds ugunskurs liesmoja Ķīnā. Toreiz tur tika sadedzināti Konfūcija sacerējumi. Tajā pašā gadsimtā grāmatu ugunskuri uzliesmoja arī Romā. Nedaudz vēlāk Romas imperators Augusts lika sadedzināt visus rakstus par astronomiju un astroloģiju. Jo jaunāki laiki, jo biežāki un nesaudzīgāki bijuši uzbrukumi vēstures uzziņas avotiem, galvenokārt zinību un pasaules uzskatu jomā. Mūsu 2.gadu tūkstotis paliks cilvēces vēsturē kā šajā ziņā visbriesmīgākais. Izmantojot kristiānisma tieksmes kļūt par valdošo reliģiju pasaulē, sākās nežēlīgi krusta kari pret citām reliģijām pakļāvīgam tautām, iznīcinot kultūras vērtības līdz ar daudzām vērtīgām atziņu un zinību krātuvēm. 13. gadsimts Eiropas vēsturē iezīmējās ar nesaudzīgu baltu cilšu zemju iekarošanu, kad sākās vissenākās Eiropā zināmās kultūras pēdējā bastiona iznīcināšana. Iznīcināti tika senprūši, izkauti un padzīti no daudziem novadiem zemgaļi. Izveidojot jaunu kristiešu baznīcvalsti, Baltijas jūras austrumu krastā ilgi nebeidza liesmot sārti, kuros sadedzināja seno zinību glabātājus, zīmju rakstu tulkus un visu, kas ar viņiem saistījās, laupot cilvēcei iespēju iepazīties ar atziņām par Dievu, kas radušās sen pirms Kristus dzimšanas. Laupītas un noklusētas ari ziņas un zināšanas par pasauli, kas attiecināmas uz laikmetu un ģeogrāfisko situāciju Eiropā, attēlotu Ptolemaja kartē. Šodien par baltu izcelsmi un viņu civilizācijas saknēm vēsta no jauna atklātie kultūras pieminekļi, kas vēl saglabājušies pēc gadsimtiem ilgās noliegšanas un postīšanas. Pēc Baltijas iekarošanas un pakļaušanas kristianizētajai Rietumeiropas kultūrai sākās uzbrukumi citām civilizācijām ārpus Eiropas. 1549.gadā tikko iekarotajā Meksikā ieradās spāņu mūks Djego de Landa. Viņš bija nolēmis šeit iznicināt visu, kas saistīts ar citu pasaules uzskatu un ticību. Kādā maiju templī bija atrasta milzīga seno rakstu bibliotēka. Veselu dienu pēc mūka pavēles kareivji nesa grāmatas un rakstu tīstokļus, kraujot kaudzē tempļa priekšā. Kad tas bija pabeigts, Djego de Landa pielika kaudzei degošu lāpu. No visām maiju bibliotēkām un hronikām tikai trīs rokraksti saglabājušies līdz mūsu dienām. Tikpat bēdīgs bija arī inku rakstības un rakstu krājumu liktenis. Šeit iznīcināšanu izdarīja paši inki. Vainīga bija epidēmija, kas sākās kāda valdnieka laikā, kurš prasījis padomu gaišreģim. Tas teicis, ka jāaizliedz rakstība. Tad pēc valdnieka pavēles visi raksti iznīcināti un rakstība aizliegta. Tikai Saules templī Tia- vanako slepus saglabāti daži audekli, uz kuriem rakstīta inku vēsture. Daudzus gadus pēc tam kāds priesteris uzdrošinājās izdomāt jaunu rakstību. Par to viņu dzīvu sadedzināja. Grāmatu iznīcināšana un bargi sodi par dažādu zinību un uzskatu izplatīšanu pasaulē nav pierimusi līdz pat pēdējam laikam. Un atkal galvenā neiecietības uzturētāja pret atšķirīgiem uzskatiem, kā arī sasniegumiem materiālajā un garīgajā kultūrā, bijusi Romas impērijas izauklētā Rietumeiropas civilizācija. Pārmantojot daudz ko no sabrukušās vergturu valsts iekārtas, pirmkārt, svētuma piedē- vēšanu valdošajai varai un tās stiprināšanu ar likumos noteikta kulta palīdzību, šī civilizācija savu valdīšanas sākumu pasaulē pieteica ar drūmajiem viduslaikiem, kas savas neizdzēšamās, asinīm un pelniem iezīmētās pēdas atstājuši visās apdzīvotās zemēs uz mūsu planētas. Vēsturnieki marksisti centušies viduslaikus skaidrot vispārināti kā cilvēces civilizēšanās noteiktu un nenovēršamu fāzi, kad ražošanu un patērēšanu nosaka feodālā iekārta. Šis skaidrojums īpašumtiesības uz ražošanas līdzekļiem izvirza vadošā un visu nosakošā lomā katrā iekārtā. Šajā ziņā
savus "viduslaikus" ir piedzīvojušas un pārdzīvojušas gandrīz visas pasaules tautas, bet tas noticis dažādos laikos un dažādos veidos. Sapratne par īpašumiem, to iegūšanu, pārvaldīšanu un mantošanu cilvēku apziņā nav veidojusies pēc kāda vienota un neatvairāma šablona. Dažādība ir visa pastāvošā pamatā. Tāpēc arī šodien ir dažādi pasaules uzskati, kas nosaka cilvēku rīcību, savu dzīvošanu nodrošinošā ražošanas un patērēšanas pilnveidošanā. Atziņas par vajadzīgo un iespējamo vienmēr nosaka civilizācijas raksturu ikvienā attīstības fāzē. Tāpēc tas feodālisms, kas izveidojās Rietumeiropā uz Romas impērijas drupām ar saviem viduslaikiem, nekādi nevarēja būt gluži tāds pats ka citviet Eiropā, piemēram, baltu apdzīvotajās zemēs. Šeit arī bijuši savi īpašumtiesību likumi, pirmkārt, uz zemes īpašumu kā iztikas ieguves līdzekli, bet cilvēki pie tā bijuši piesaistīti vairāk vajadzības nosacītu pienākumu dēļ, nevis ražošanas līdzekļu izmantošanas iespējās. To nevar izskaidrot ar baltu atpalicību feodālisma attīstībā, jo arī vergturība kā zemākas pakāpes civilizēšanās, salīdzinot ar romiešu vai ēģiptiešu ieviesto verdzību, ir bijusi vāji attīstīta, ar nepastāvīgu raksturu, galvenokārt kā iztikšanas un īpašumu apdraudējumos izraisīto karu sekas. Arī karošanas nepieciešamības izpratne dažādos "viduslaikos" bijusi atšķirīga. Pirmatnējo kopienu laikos asiņainas cīņas starp cilvēkiem notika, aizstāvot savas medību un zvejas vietas, vai arī interešu sadursmēs par jaunām dzīvošanas un pārtikas iegūšanas vietām, kā tas dažkārt vērojams arī dzīvnieku pasaulē. Tikai noteiktā civilizācijas pakāpē, kad bija iespējami pārtikas un dzīvošanai nepieciešamu cita veida materiālo vērtību uzkrājumi, interešu sadursmju cīņas ieguva arī laupīšanas raksturu. Iespēju vilinājumos karš tika atzīts par noderīgu līdzekli eksistences un labklājības nodrošināšanai. Līdz ar to radās vajadzība pēc labi nocietinātām pilīm un pilsētām, kas prasīja darbaspēku, un to ieguva no sagūstītiem un uzvarētiem pretiniekiem, liekot pamatus vergturu iekārtai.
Savai rīcībai cilvēki vienmēr centušies piešķirt zināmu svētumu un dievišķas gribas izpausmi, šim nolūkam izdomājot pat īpašus dievus. Tāds, piemēram, bija romiešu kara dievs Marss (attēlā). Šādu dievu kultu pastāvēšana ļauj secināt par attiecīgā laikmetā pastāvējušām novirzēm kādā civilizācijā, kas to pretstata citai šī laikmeta civilizācijai. Militāras diktatūras nodibināšana bija vergturu iekārtas attīstības neizbēgamas sekas senajā Romas republikā, kas to pārvērta par Vidusjūras baseina lielāko valsti ar plašu provinču teritoriju, kas bija romiešu vergturu bagātību avots. Tas radīja nepieciešamību nodrošināt stingru valsts pārvaldīšanu, izveidojot pastāvīgu armiju un apvienojot pārvaldi. Līdzīga prasība bija visām attīstītām vergturu valstīm. Dažu cilvēku rokās apvienota vara, pastāvīga armija un šiem valdošajiem spēkiem pakļāvīgi reliģiskie kulti jau izteikti
nosaka šādu civilizāciju raksturu, bet kas nebūt nav neizbēgami noejams posms cilvēces civilizēšanās norisēs. Attīstītas vergturu iekārtas varai pakļautas bija arī visas prātnieciskās atziņas, iesakņojot sev vēlamus "vienīgi pareizos" uzskatus un domu par valdnieku dievišķo nemaldību. Šajos apstākļos meklējams sākums karojošiem "vienīgi pareiziem" uzskatiem, kas neiecietīgi turpina savā starpā karot arī mūsu laikmetā. Sakņojoties romiešu ieviestajās tradīcijās un valdošajos uzskatos, topošā jaunā Rietumeiropas civilizācija pārņēma un attīstīja tālāk nostādni "vienīgā pareizu- ma" atzīšanā, pārvēršot to par kultu, kuru dedzīgi atbalstīja jaunieviestā kristīgā ticība. Sekas labi zināmas no mums pazīstamās viduslaiku vēstures. Pasaules un cilvēka būtības sapratne bija stingri pakļauta valdošo uzskatiem un jaunās ticības mācībai. Varu un spēku aizbilstošā romiešu kara dieva Marsa zobenam blakus tika nolikts krusts. Sākās zobena un krusta valdīšanas laiks, krustnešu un krusta karu laiks. Saskarē ar citu visa būtības uztveri un citā dzīvesziņā dzīvojošiem, neiecietība un vardarbība bija neizbēgama. Uzvarētāji nekad nav tiesāti. Uzvarēto iebildumi nekad nav ņemti vērā. Pēc baltu zemju iekarošanas 13. gs. un sadalīšanas starp militāro un baznīcas varu bija jātic, ka nu gūta jauna uzvara pār tumsonību un īstā gara gaisma atspīdējusi arī šeit. Būtu jātic šīs vienīgi pareizās gaismas atspldēšanai arī tālajās Austrumu zemēs, ja vien zobena un krusta ēna būtu varējusi sniegties tik tālu un upurēt aizmirstības tumsai šo zemju cilvēku garīgās kultūras vērtības. Taču vēsturiskās norises pasaudzējušas šo zemju zinību un atziņu krātuves no tamlīdzīgu kultūrvēsturisko vērtību likteņa, kāds tās piemeklēja baltu, senigauņu, maiju un vēl daudzās citās Kristus vārdā iekarotajās zemēs. Romiešu Marsa vietā šiem kariem nu bija izraudzīts cits dievišķais aizbildnis. Ari verdzība šajās zemēs tika ieviesta ar cita dieva svētību un daudz nežēlīgāka kā Romas impērijā. Patiesība ir rūgta. Ari tā, ka Romas impērijai tuvējās baltu zemēs nav atrodamas romiešu Marsam līdzīgu kara dievu pēdas. Tās nav ne zemē, ne folklorā, ne arī zīmju rakstos. Uz baltu un arī Baltijas somugru karavīru vairogiem rotājumam visvairāk lietota Saules vai zvaigznes zīme. Saules dažādie atveidojumi baltu rakstos un sakrālajos rotājumos ieņem nozīmīgu vietu. Bieži tie ir pamatā kādam rakstam. Pasaules vārds un apzīmējums arī atvasināts no Saules. Bez tās nebūtu dzīvība uz Zemes, cilvēku un gara gaismas. Sanskritā Saule ir "div?kara", tulkojumā - dieva roka, stars, strūkla. Senindiem un visām par indoeiropiešiem dēvētajām tautām, tajā skaitā baltu tautām, Saule nav bijusi dieva vietā, bet kaut kas no dieva atkarīgs kā pasaule zem tās. Ģermāņiem daudzstarainas Saules atveidojums apzīmējis arī iedomāto Visumu, kurā viens dieva stars mūžīgā laika ritējumā kā Saule apspīd šo pasauli no rīta līdz vakaram. Arī baltu zīmju rakstos ir atrodamas šādas daudzslaru Saules, tikai izdomā bagātākā zīmējumā, atbilstoši baltu zīmju rakstu prasībām. Dažkārt iezīmēti tikai 8 vai 16 stari, bet citiem tikai gali ar svītriņām, punktiņiem vai krustiņiem. Šie daudzstaru Saules izveidojumi bieži arī saistās ar domām par Visuma jeb debess gaismu un tās radītāju. Te velti meklēt domas par dievu kārtā ieceltiem valdniekiem, kas valda pār laicīgo pasauli. Jebkurā Saules zīmes paveidā nav saskatāms ari jaušams pamudinājums uz kareivīgu rīcību. Kā dabā, tā apzīmējumos Saule visvairāk bijusi saistīta ar norādi uz noteiktu pasauli virs zemes, ar laika ritējumu un visu dzīvo tajā. Katrai mazai vai lielai cilvēku kopienai ir sava dzīvošanas un sevis uzturēšanas vieta, sava pasaule. No tāliem senlaikiem līdz mūsu dienām šī patiesība ir saglabājusies nemainīga, kaut arī mainījusies sapratne par šādu savu pasauļu robežām un saistībām ar tām. Sava pasaule šobrīd ikvienam cilvēkam var būt dzīvoklis, māja, noteikta teritorija vai valsts, kurā viņš dzīvo, un visos šajos pieņēmumos ikviens vienmēr saistīts ar savu pasaules redzējumu jeb uzskatu. Nekas nepastāv ārpus laika un telpas, kas visam sevi ietvertajam uzliek noteiktas pastāvēšanas prasības. Jau kopš saprāta rītausmas cilvēki sev apkārt esošo pasauli uztvēruši kā nedalāmu laika un telpas apvienojumu, kurā Saule ir laika valdniece, bet zeme - pamats dzīvošanas telpai. Vienlaikus ar apziņā uztverto apkārtējo pasauli, pastāvēšanas prasība cilvēkiem likusi saskatīt un saprast arī vajadzīgo un iespējamo. Bez šīs prasības apzināšanas
un spējas saprātīgi novērtēt vajadzības saistībā ar iespējām, cilvēks kā nesaprātīga būtne būtu izzudis uz mūsu planētas jau viszemākajā attīstības pakāpē. Citiem vārdiem sakot, cilvēku bojāejas iemesls būtu nespēja kontrolēt savu rīcību. Tāpēc spēja pareizi novērtēt savu rīcību cilvēkiem ir bijusi mūžīga nepieciešamība, kas jau ar pirmajiem soļiem sev atvēlētajā pasaulē likusi censties uzzināt mūžīgas patiesības, kas jāzina savas pastāvēšanas nodrošināšanai. Zināšanu apgūšana un krāšana šajā jomā ir sākums senajām mācībām par pasaules un cilvēka būtību. Sākums arī seku paredzēšanas gudrībām, kuras dažādos laikmetos uzklausītas vai ari noraidītas, gan kā dievu izredzētu cilvēku prāta atklāsme, gan kā bezdievīgu cilvēku pausti maldi. Ceļš uz patiesību apzināšanu vienmēr bijis ērkšķiem kaisīts.
Vieliskās pasaules izpausmēs ikvienai darbībai ir vienāda, pretēji vērsta pretdarbība. Cilvēki nav kaut kas neatkarīgi no vieliskās pasaules pastāvošs. Miesīgi un garīgi visos laikos cilvēki vienmēr bijuši un būs pakļauti šim likumam. Blakus vajadzību virzītiem saprātīgas rīcības centieniem vienmēr ir iespēju vilinājuma pretēji vērsti centieni. Jau ļoti sen šo pretējo centienu pastāvēšanu cilvēki atzinuši kā mūžīgu cīņu starp labo un ļauno, uzturošo un ārdošo. Visās senākajās reliģiskajās mācībās jau ir atrodami pasauli veidojošu un ārdošu spēku skaidrojumi ar dažādu dievu, dievību un garu rīcību. Sājā jomā līdz mūsu dienām maz kas ir mainījies. Dieva un Sātana kults joprojām piesaista cilvēku prātus. Pasaulē nekas nenoveco un nezūd, vienīgi mainās savās izpausmēs. Radošo un ārdošo spēku mijiedarbībā izpaužas visa esošā būtība. Mūžīgā noārdīšanās un atjaunošanās pasaules būtībā cilvēkiem bijusi sen zināma. Tikai sapratne par šādu mūžīgas stāvokļa maiņas nepieciešamību virzījusies pa dažādiem atziņu ceļiem. Prātniecība, zinātne un ticība cilvēku prātos sākotnēji nav nonākušas savstarpējās pretrunās, jo pirmatnējo kopienu dzīvē vajadzības un iespējas cilvēkiem bija ļoti ierobežotas, cieši saistītas ar izdzīvošanas pamatprasībām. Pasaules uzskats tiešā saskarē ar dabu prasīja arī tiešu sapratni un secinājumus, kas nevarēja būt pretrunīgi un katram kopienas loceklim savi, nodrošinot kopienas izdzīvošanu. Vienotību uzskatos un rīcībā panāca ar kopēju ieradumu jeb paražu uzturēšanu no paaudzes paaudzē, ko laika gaitā papildināja ar dažādiem rituāliem un kultiem. Kā viss, arī tie nav izzuduši, tikai mainījušies izpausmēs un uzdevumos, pakļaujoties dažādai, bieži pretrunīgai rīcībai un uzskatiem. Kaut ari cilvēce jāpieņem kā liela kopiena ar kopēju izdzīvošanas vajadzību, pašreiz runāt par šīs vajadzības nodrošināšanu ar vienotu rīcību nav iespējams. Pakļaujoties iespēju vilinājumam, pasaulē sākusies tehnikas un garīguma revolūcija, tiecoties pēc pilnīgas rīcības un uzskatu brīvības. Iedvesmu šai revolūcijai 19. gadsimtā radīja angļu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins, cenšoties zinātniski pierādīt, ka cilvēks ir dzīvnieks, ar kuru notikusi un joprojām notiek varena garīgā un tikumiskā attīstība, arvien lietderīgāk iejaucoties savā apkārtnē un radot sev arvien pilnīgāku dzīves vidi. Darvina un dialektiskā materiālisma mācības pielūdzēji sludināja, ka sociālā taisnīguma sabiedrībā, kas balstīta uz komunisma ideāliem, sociālās vides apstākļi veicinās dotumus, kuri radīs cilvēku ar lielo burtu. Apziņai atņemtais gara gaismas
nimbs tika piešķirts vienpusīgai cilvēka spējai izgatavot priekšmetus un iekārtas, ar ko gūt labumus no apkārtējās vides. Šodien šī spēja ved cilvēci uz bezdibeni, pie kam šis ceļš ir cilvēces Golgātas ceļš, kas lielākai cilvēces daļai jau sagādājis milzumu ciešanu no briesmīgiem kariem, revolūcijām un valdošo aprindu alkatības. Visbriesmīgākais pārbaudījums un bridinājums cilvēkiem bija zooloģiskā sociālisma lielvalsts nodibināšana ar agresīviem tīkojumiem pakļaut sev visu pasauli. Par laimi, kā visas zinātnisku iedomu kļūdas, tā nespēja dzīvē pierādīt vajadzību pēc sevis un sabruka. Vēsture ir vairs negrozāmu patiesību krātuve un pastāv uzskats, ka no kļūdām jāmācās. Tomēr cilvēce kā apburta turpina virzīties pa savu Golgātas ceļu uz bezdibeni. Varbūt pats cilvēks kā suga ir tikai drausmīga bioloģiska kļūda, attīstoties tālāk par kādu noteiktu punktu, aiz kura vairs nav iespējams dzīvot saskaņā ar sevi un apkārtējo vidi? To, kāpēc cilvēce nonākusi līdz pašiznīcināšanās izredzēm, pēdējā laikā mēģinājuši izskaidrot gan zinātnieki, gan rakstnieki, gan arī citu profesiju ļaudis. Izteikta doma, ka cilvēks ir nelabojami agresīvs, doma, kurai zinātniski pamatotu ticamību centušies piešķirt tādi pasaulē pazīstami tās aizstāvji kā profesors Raimonds Dārta un doktors Konrāds Lorencs. Bet cilvēki nekādā gadījumā nebūtu varējuši nonākt līdz tehnisko iespēju revolūcijai, ja jau tālākie senči dzīvē būtu vadījušies tikai no agresīvas rīcības iespējām. Ne jau tāpēc ar primitīviem darbarīkiem un grūtu darbu cilvēki klejotāji-mednieki, kļuva par nometniekiemzemkopjiem. Tad veidojās pasaules, kas nemainīgi piesaistīja cilvēku kopienas noteiktai ģeogrāfiskai videi, kas kļuva par kopienu pastāvīgām mājām. Nemainība prasa arī nemainīgus dzīvošanas likumus un tikpat nemainīgas attiecības pret apkārtējo vidi. Apkārtējās savas pasaules svētuma atzīšana un svēto dzīvošanas likumu parādīšanās ir tikpat nozīmīgs moments cilvēces vēsturē kā pievēršanās zemkopībai. Seno zemkopju svētumi un likumi nenoliedzami kalpoja saprātīgiem izdzīvošanas centieniem un noteica, ko drīkst un ko nedrīkst darīt zemkopis, lai viņš un viņa cilts izdzīvotu. Cilvēka agresivitātes teoriju var attaisnot ar nepilnībām vēstures izpētē. Te atkal jāpievēršas izcelsmē ļoti senajam baltu pasaules uzskatam un ar to saistītiem dzīvošanas likumiem, kas maz mainījušies vairākos gadu tūkstošos. Baltu civilizācijas vēsture vēl arvien ir kā noslēpumains baltais plankums kopējā cilvēces pagātnes ainavā. Kā iepriekš pieminēts, baltu folklorā nav ierādīta nozīmīga vieta agresīvas rīcības pamācīšanai un cildināšanai. Galveno vietu aizņem darba tikuma un dabas mīlestības daudzinājums. Savs dzimtas vai cilts novads apdai- nots kā maza pasaule lielajā pasaulē, kur abās valda vieni un tie paši dievišķie dabas likumi, kurus grozīt nav cilvēku spēkos. Latviešu tūkstošgadīgajās dainās nav atrodama žēlošanās par šādu cilvēka likteni, un nav arī domu, ka būtu jācenšas to visādā ziņā mainīt. Līdz ar to karošana kā agresīva rīcība baltu atziņās ir ar savdabīgu izpratni, atšķirīgu no vēstures mācību grāmatās plaši aprakstīto daudzo agresīvo karu izpratnes. Pamatā tam bijis baltu pasaules uzskats, kas cilvēkam liedz sevi uzskatīt par rīcībā un tiesībās neierobežotu būtni. Pasaule radīta visam dzīvajam, un katrai būtnei šeit ir sava pasaule, kas atkarīga no visiem kopējās, kuru neviens nevar pieņemt tikai kā savu. Tajā visi var izraudzīties sev brīvu vietu miteklim un ņemt no apkārtējās vides to, kas nepieciešams dzīvošanai. Dzīvniekiem ir savas mitināšanās vietas ar saviem ganību un medību laukiem, cilvēkiem savukārt savas, ar saviem "ganību" un medību laukiem. Šāds pasaules apdzīvošanas kārtības redzējums saglabāts no medniekusavācēju kopienu laikiem, kad sava pasaule kā daļa no lielās pasaules saistījās ar apmetni un dzīvošanas vajadzībām izmantoto teritoriju. Cilvēki tolaik labi saprata, ka viņi nevar iztikt bez apkārtējām dzīvnieku un arī augu pasaulēm, kas lika domāt par saprātīgu sadzīvošanu. Šādu sapratni veidoja vajadzība, kas pakļāva sev visu rīcībā iespējamo ar noteiktiem dzīvošanas likumiem. Dabiskos apstākļos tādi vērojami arī dzīvnieku pasaulē. Plēsīgie gaļas ēdāji medī, vadoties tikai no vajadzības pēc nepieciešamā pārtikās daudzuma, necenšoties uzbrukt ikvienam medījumam noderīgam dzīvniekam, ja vien tikai rodas iespēja to nogalināt. Līdzīgi zālēdāji dzīvnieki vienīgi
ārkārtējos apstākļos noēd līdz plikai zemei savus ganību laukus, radot šeit zālaugu iznīkšanas draudus. Bari arī nevairojas nesamērīgi ar ganībās ietvertajām, pārtikai nepieciešamajām platībām. Zināms daudzums vienmēr atdalās no bara, sākot patstāvīgu dzīvi kādā jaunā savā pasaulē. Mūsdienu cilvēku dabā saskatītie "džungļu likumi", kas it kā nosaka, ka izdzīvošanas cīniņos, starp dažādu un vienas sugas pārstāvjiem, stiprākie bez žēlastības iznīcina vājākos, patiesībā ir balstīti uz pašu pieņemtiem "cilvēciskiem" dzīvošanas likumiem. Dabā stipro sugu un īpatņu nemitīgā vājāko iznīcināšana pasauli sen būtu padarījusi augu un dzīvnieku daudzveidībā ļoti nabadzīgu, kas stipri samazinātu augsti attīstītu būtņu veidošanās un pastāvēšanas iespējas. Par visa dzīvā un arī nedzīvā mūžīgo savstarpējo atkarību mūsdienu zinātnēm vairs nav ko iebilst. Pat arī tad, ja cilvēks izrādītos radīts no Visuma būtībā ietvertas kādas īpašas dzīvības un saprāta sēklas. Līdz ar pirmajiem soļiem uz Zemes viņš ticis pakļauts šai savstarpējai atkarībai. Pēdējā laikā ir izteiktas domas, ka, sasniedzot noteiktu pakāpi iespējās, cilvēks iegūs arvien lielāku neatkarību savos pastāvēšanas iespēju apstākļos, un planēta Zeme kļūs par viņa bērnības laika šūpuli, kas jāpārveido pēc jaunām dzīvošanas prasībām. Protams, Visumā nekas nav pastāvīgs un nemainīgs. Tur notiek viss, kas vien var notikt. Jaunu iespēju meklējumi, sairstot esošajam un veidojoties jaunajam, ir vieliskās esamības pastāvēšanas pamatā. Bet iespēju meklējumi var sākties vienīgi pastāvot vajadzībai, ko arī nosaka vajadzība pastāvēt mūžīgā daudzveidībā. Cits jautājums, vai cilvēks ir vienīgais iespējamais un pilnīgākais domājošas būtnes veids. Domātspēja cilvēku prātus šim jautājumam pievērsusi jau ļoti sen. Senindu svētajos rakstos ir atrodamas domas par daudzām debesīm, kur pastāv cita pār citu pārākas prāta spējas. Savukārt starp agro kristiešu apokrifiskajām grāmatām ir bieži pieminēta "Enoka grāmata" jeb "Enoka noslēpumu grāmata". Tajā stāstīts par to, kā Enoks uz laiku paņemts uz kādām zemēm, kuras atradušās debesīs. Tur viņam iemācījuši astronomisko zināšanu pamatus. Grāmatā nav gan stāstīts, kas un kādi bijuši šie Enoka mācītāji. Tāpat senajā sanskrita grāmatā "Višnu purānā" teikts: "Aiz Dhruvas (Polārzvaigznes) desmit miljonu līgu attālumā atrodas svēto valstība Maharloka, kuras iedzīvotāji dzīvo veselu kalpu jeb Brahmas dienu (4 320 000 000 gadu). Divreiz lielākā attālumā atrodas Džanloka, kurā dzivo svētlaimīgie un citi ar gaišu prātu apveltīti Brahmas bērni… Sešreiz lielākā attālumā atrodas Satjaloka. Tur dzīvojošiem zināma patiesība un viņi nezina nāvi." Arī šajos apgalvojumos nav nekas tuvāk pateikts par šo tālo debesvalstību iemītniekiem. Norāde uz Brahmas bērniem liek domāt par tiešu līdzību ar Zemes cilvēkiem. Citplanētiešu apmeklējumu piekritēji ar to saista secinājumus, ka saprātīgas būtnes citās zvaigžņu pasaulēs ir ļoti līdzīgas mums. Taču, balstoties uz cilvēka iztēles spējām, pamatoti var domāt par atziņām, kas radušās, prātam pūloties apjēgt Visuma un cilvēka būtību. Tad par saprātīgu būtņu modeli vispirms noder pats cilvēks. Prāta slēdzieni nerodas bez iztēles palīdzības. Vienmēr vajadzīgi zināmi priekšstati, kurus var iztēloties un, protams, arī gūt no tieša redzējuma. Tā kā neapgāžamu pierādījumu pagaidām par citplanētiešu Zemes apmeklējumiem nav, priekšplānā tie paliek vispirms kā cilvēka domu produkts. Vēsture ir pierādījusi, ka cilvēki bez citplanētiešu palīdzības spējuši aizdomāties līdz kvantu mehānikai un relativitātes teorijai. Tāpat ir pašu spēkiem izgājuši kosmosā un staigājuši pa Mēness virsmu. Viss sasniegts ar cilvēka prāta spēju un iztēles palīdzību, kas nav tikai jaunāko laiku dāvinājums cilvēkam. Kaut vai "Višnu purānā" teiktais jau liecina, ka pirms daudziem gadu tūkstošiem cilvēki pievērsušies visai sarežģītiem visa esošā būtības jautājumiem. Daudzas atziņas pašos pamatos ir apbrīnojami sakritīgas ar šodienīgajām. Mācībā par debesu tālēs mītošajiem un gaišu prātu apveltītiem Brahmas bērniem, tāpat par tādiem, kam pieejama patiesība un kas nezina nāvi, nenoliedzami izteiktas domas par patiesību uzzināšanas iespējām, kādas nav purānu rakstītāju laikmeta cilvēkiem, bet kādas tās var būt tiem, kas dzīvo citur tālās Visuma pasaulēs. Šī atziņa
neatzīst cilvēku par "radības kroni", ko visa radītājs izveidojis "pēc sava ģīmja un līdzības", kā vēlāk skaidrots svēto patiesību grāmatā Bībelē. Tā neatzīst arī Zemes pasauli par Visuma centru un līdz ar to nenovieto cilvēku visa centrā kā galveno saprātīgo būtni. Redzami darīšana ir ar divu pretēju uzskatu mācībām. Bībele, kā jaunākos laikos apkopots cita pasaules uzskata dogmu krājums, liecina par visai krasu izmaiņu valdošajās atziņās, kam par cēloni nekādi nevarēja būt zinātniski atklājumi, bet gan citi apstākļi. Savas Zemes pasaules pieņemšana par Visuma centru norāda uz noteiktas gribas izpausmēm, kas var nākt tikai no pašiem cilvēkiem. Šis uzskats novērš cilvēku domas no Visuma patiesās būtības un piesaista galvenokārt tikai dzīvošanas jautājumiem savā pasaulē. Cilvēka un viņa dievišķā radītāja ārējās līdzības pasludināšana vedina arī uz domām par zināmu dievišķumu cilvēka vispārējā būtībā. Dieva pielīdzināšana cilvēkam un otrādi, cilvēces vēsturē saistās ar laikmetu,kad valdoši cilvēki tika pasludināti par dieviem kā, piemēram, Romas imperatori pēc viņu nāves, vai ari kā dievu vietnieki dzīves laikā visās vergturu valstīs. Tātad izmaiņas pasaules uzskatā panāktas ar šīs pasaules vareno gribu, stiprinot savu varu pār citiem cilvēkiem. Līdz ar to vienkāršo ļaužu prātus iekaro pasaules uzskats, balstīts uz dogmām, kuras prasa vienīgi bezierunu ticēšanu un pakļaušanos. Tieši tas bija vajadzīgs, civilizējoties vergturu gaumē. Kā zinām, šī gaume vēlāk tika pārmantota sekojošā feodālajā iekārtā. Zināma pārmantošana turpinās arī šajos laikos, un par to pietiekoši stāstīts pasaules kultūras vēsturē. Nav vienīgi tur tikpat pietiekošas ziņas par civilizāciju likteni, kuras radīja tie, kas palika uzticīgi senajam pasaules uzskatam. Te nu atkal jāpievēršas baltu civilizēšanās vēsturei, kas joprojām ir visai trūcīga, bez jebkāda saistījuma ar seno un nemainīto pasaules uzskatu.
Vēl 16.gs. rakstu avotos atrodamas ziņas par lietuviešu turēšanos pie savas senās reliģijas tradīcijām, kuras skaidrotas kā tumsonīgas pagātnes paliekas, vadoties no citā pasaules uzskatā sakņotām dogmām. Ar zarojošos koku izsenis salīdzinātās dzīvās radības un cilvēku cilšu pastāvēšanu vairs nedrīkstēja saistīt ar Sauli, zemi, ūdeni, bet gan ar visuvarenā Tā Kunga žēlastību pašam pret sevi. Viņš, garlaicības mākts, sev par prieku, radījis pasauli ar visu, kas tajā ir, ņemot palīgā mālus un Ādama ribu. Šī mācība vairs nav atņemama cilvēces vēsturei, tāpat kā tā, kas Saulē saskatīja un svētajās zīmēs izteica radošas zvaigznes būtību, ar ko saistīts visa sākums un gals. Šāda doma Saules apzīmējumos izteikta ar krusta zīmi. Šī zīme ar vienādu nozīmi lietota daudzu seno tautu pirmrakstos. Ar svētuma izjūtu pievēršoties Saulei, arī pēdējie baltu pagāni jeb "īsta Dieva noliedzēji" domājuši par mūžīgo sākuma un beigu apriti visa pastāvēšanā. Atzītas patiesības nepielūdz, tās godina. Rāpot uz ceļgaliem reliģiskos rituālos balti sākuši tikai kristīgo kaklakungu valdīšanas laikos. Uztieptā jaunā ticība prasīja zemošanos un verdziskas padevības izpausmes.
Dievs Tas Kungs prasīja to pašu, ko visi kungi laicīgajā pasaulē, un tas labi zināms no daudzajiem, lielus un mazus kungus slavinošiem rakstiem senajās bibliotēkās un viņu varenības attēlojumiem sava laika mākslinieku darbos. Godāšana, zemošanās un žēlastības lūgšana gadu tūkstošos bijusi pievērsta cilvēkiem, kuri uzskatīti par dievu izredzētiem valdīšanai pār citiem. Vienlaikus visos šajos rakstos un ainās no valdnieku dzīves vērpjas kā asiņains pavediens cildinājums agresīvai rīcībai, saistot to ar gudrību un cilvēku pasaules pastāvēšanas pamatiem. Te velti meklēt domas par atkarību no dabas. Protams, rīkojot karus un alkstot uzvarētos uzdurt uz mietiem, nevarēja iztikt bez laika rēķiniem un citām gudrībām. Sava gudrība vajadzīga vienmēr, bet tā nekalpo vieniem un tiem pašiem mērķiem, dzīvojot ar atšķirīgiem pasaules uzskatiem. No tā var spriest, vai cilvēki pēc savas būtības patiešām ir nelabojami agresīvi. Karošanu kā varmācīgu rīcību cilvēki pielietojuši kopš aizvēsturiskiem laikiem. Taču cēloņi šādai rīcībai bijuši dažādi. Galvenie bijuši tie, kas saistīti ar kopienu iztikas apdraudējuma atvairīšanu. Padzīšana no zvejas un medību vietām, savāktās pārtikas un citas mantības atņemšana kā iespēja gūt sev labumu cilvēkiem nekad un nekur nav bijusi sveša. Pretoties šādai varmācīgai rīcībai bija iespējams tikai ar līdzīgu rīcību, vispirms padzenot vai nogalinot uzbrucējus un atgūstot atņemto. Bet atņemtā atgūšana ne vienmēr tik vienkārši bija iespējama, sevišķi tajos gadījumos, ja uzbrucēji bija kaut ko iznīcinājuši vai bēgot paņēmuši līdz. Tad atgūt zaudēto varēja tikai ar uzbrukumu vainīgo apmetnei un iznīcinātās mantības vietā paņemt līdzīgas atmaksai. No šādas zaudējumus atlīdzinošas rīcības ir veidojies plašāks atmaksas jēdziens. Neaizstājama vērtība vienmēr bijusi kopienu pastāvēšanu uzturošiem to locekļiem. Nogalinātos aizstāt ar uzbrucēj- kopienas locekļiem nav iespējams, tamdēļ šādos gadījumos zaudējumu atmaksa varēja notikt, nogalinot zināmu daudzumu vainīgo kopienas locekļu. Šajā apstāklī meklējams sākums asinsatriebības tradīcijām, kas dažviet saglabājušās pat līdz mūsu dienām. Atriebība vienmēr šķitusi salda, un senajos laupīšanas un atmaksas karos tā varēja rosināt uz jaunu vardarbību, ja vien atmaksa tika uzskatīta kā pārmērīga vai netaisna. Tā varēja sākties starp kopienām bezgalīgs karš līdz savstarpējas iznīcināšanās iznākumam. Tomēr pastāvēšanas nodrošinājumam daba saprātam dāvājusi jau zemapziņā ietvertu saglabāšanās vajadzību "programmu", kas, tāpat kā dzīvnieku instinkti, iegrožo pašiznīcināšanās draudiem pakļautu rīcību. Apziņas gaismā cilvēki jau pirmatnējo kopienu vardarbīgajās sadursmēs ir domājuši par asinsizliešanu ierobežojošu rīcību, aizstāvot savus īpašumus. Jau vissenākās cilvēku apzinātas rīcības atstātās pēdas liecina, ka, sargājot un aizstāvot sev dzīvošanai nepieciešamo, cilvēki vispirms sākuši ar saprātīgu rīcību, piesakot apkārtējai pasaulei savu esamību, vajadzības un šim nolūkam nepieciešamo daļu jeb tiesu no pasaules. Dzīvnieki rīkojas līdzīgi, jo tā ir pastāvēšanas prasība, kas visai dzivai radībai vienāda. Putni par sevi un savām ligzdošanas vietām dara zināmu ar skaņu
signāliem, ko mēs saprotam kā putnu dziesmas. Daudzi dzīvnieki to pašu dara, papildinot skaņu signālus ar kašņājumiem, ieskrāpējumiem un sava organisma izdalījumu palīdzību. Šādas informācijas mērķis ir arī brīdināt un atbaidīt citus tīkotājus uz sev nolūkoto īpašumu pasaulē. Aizvēsturiskos laikos cilvēki ir rīkojušies tāpat kā dzīvnieki, tikai jau atbilstoši savām spējām un izdomai. Laiks gan ļāvis saglabāties tikai tai informācijai, kas tikusi izteikta ar akmeņu palīdzību, tos zīmīgi novietojot un sakraujot, vai ari iekaļot pamanāmas un nepārprotamas zīmes. No šādiem akmeņiem šodien pazīstamākie ir t.s. pēdakme- ņi, kuros redzamas it kā iemītas cilvēku un dažādu dzīvnieku pēdas, kas ar savu veidolu un lielumu bieži vedina domāt par milzeņu vai pārdabisku būtņu mitinā- šanos iezīmētajā apvidū, kas līdz ar to uzskatāms par šo būtņu īpašumu. Nodrošināšanās pret svešiem tīkojumiem ar viltigiem brīdinājumiem un atbaidīšanas paņēmieniem ir jāpieņem kā pirmsākums diplomātijas vēsturei. Iznīcinošu sadursmju uzskatīšana par galēju, pārmērīgu rīcību ieņem nozīmīgu vietu cilvēku sabiedrības civilizēšanās gaitā. Senākās valodas, kas sakņojas aizvēsturisko laiku jēdzienu vārdiskajos apzīmējumos, liecina par kādreizēju karošanas un karu sapratni. Piemēram, sanskritā vārds "kara" apzīmē roku un visi citi vārdi, kuru celmā ir "kar-, kr-," ir saistīti ar noteiktas darbības, kas tiek veiktas ar roku palīdzību, apzīmējumiem. Tā "kartr" nozīmē darītājs, arī vaininieks-vainu darošs, "karati" - darīt(-ājs), vainot(-ājs), pārmērīgi, ārkārtēji pārsniedzot parasto attiecīgās darbības izpausmes raksturu. Šis "karati" kā ārkārtējas vainošanas darbības vārdiskais apzīmējums sasaucas ar krievu "karatj" (sodīt, tiesāt) un latvisko "karot".
Tā kā par latviešu valodas izcelsmes senumu ir zinātniski pierādījumi, nav šaubu, kāds jēdziens ir bijis šī vārda pamatā. Nepārprotami tās baltu ciltis, kas dzīvojušas Latvijas teritorijā, vēstures gaitā veidojot kopēju tautu un valodu, ir ari turējušās pie savas karošanas sapratnes. Vainošanas un sodīšanas jēdziens vēl šodien saistās ar tiesas spriedumiem, kad tikai tiek lemts par sodāmu rīcību, vai arī daļu jeb tiesu, kas katrai strīdīgai pusei pienākas. Strīdos par īpašuma tiesībām uz jaunām teritorijām, balti nav tūlīt centušies visu izšķirt ar vardarbību. Arī kara stāvoklī dažkārt asinsizliešana aprobežojusies ar atsevišķu karavīru cīnīšanos un iebaidīšanu ar maģiskiem rituāliem, kādi pieminēti arī 13. gs. vācu iekarotāju hronikās. Zīmīgs Livonijas hronikā ir vācu sanaidoto
Tālavas latgaļu un igauņu cīņu apraksts, 1208. gadā igauņiem aplencot tālaviešu Beverīnas pili. Aplencēji uzmākšanos pilij pārtraukuši, kad uz nocietinājumiem parādījies vācu misionārs, kas bijis ieradies pie latgaļiem. Viņš vietējiem nepazīstama mūzikas instrumenta pavadījumā dziedājis kristiešu garīgās dziesmas un tā pārtraucis uzbrukumus pilij. Igauņi nepārprotami šādu vēl neredzēta svešinieka rīcību sapratuši kā buršanos un sākuši miera sarunas. Tad latgaļi atgādinājuši, ka igauņi vēl nav atdevuši vācu tirgotājiem atņemtās preces, kas arī bija karu sākšanas iemesls. Pēc senas kārtības visi tirgotāji bija neaizskarami, ja vien viņi godīgi tirgojās un deva nodevas vietējiem, kuras var pielīdzināt mūsdienu muitas nodevām. Tirgotāju aplaupīšana un nogalināšana bija sodāms nodarījums, kas prasīja karu pret vainīgajiem (kriev. kara - augstākais sods). Šoreiz starptautiski sodāmi bijuši igauņi, un tas viņiem atgādināts, kad viņi ar savu karu centušies atmaksāt latgaļiem par sodīšanas iebrukumu viņu zemēs. Tas jaušami bijis galvenais iemesls Beverīnas pils aplenkšanas pārtraukšanai un igauņu aiziešanai. Vēl tika godāti senie karu noteikumi, ko gan nevar teikt par istajiem šo karu izraisītājiem - ienācējiem no Vāczemes, kas vietējo tautu karošanas sapratni izmantoja savu agresīvo tīkojumu īstenošanai, uzrīdot igauņiem latgaļus un līvus. No vergturu tirānijām pārņemtie karošanas mērķi jaunākā interešu ietērpā sevi pieteica ar viltu, lai uz kariem pamudinātos latgaļus un līvus padarītu par sev padevīgiem karakalpiem. Šajā pretēju karošanas uzskatu saskarsmē šeit saglabātais taisnīgums un godaprāts bija zaudētājs varmācības, negodīguma un viltus iespējām. Nav šaubu, ka tiesiskie sadzīvošanas likumi baltu civilizācijas pārņemtajām zemēm kļuva liktenīgi, ļaujot tās pamazām nostādīt vilinoša laupījuma un labprātīgu nodevu devēju lomā tiem, kam vardarbība, izspiešana un viltus bija ar savu taisnīguma sapratni. Te arī jāsaskata viens no galvenajiem cēloņiem kādreiz plašo pirmbaltu kultūras zemju nonākšanai arvien plašākā skaitliski mazāko klejotāj- tautu atkarībā. Baltu pasaules uzskats liedza kādu pasaules daļu atzīt tikai par kādas cilvēku kopienas vai atsevišķu cilvēku īpašumu. Pasaule ir Dieva īpašums, jo viņš to radījis. Tāpat cilvēku īpašums var būt tikai tas, ko savukārt viņi radījuši ar savu darbu dzīvošanas vajadzībām. Kas Dieva pasaulē savām vajadzībām ar darbiem nebija pievarams, palika Dieva ziņā un citu pasaules iemītnieku varēšanai. No šī darbiem apgūstamā īpašuma sapratnes atvasināti senie baltu varēša- nasdrīkstēšanas un varas jēdzieni. Tāpēc, gan savieši, gan citi ļaudis - nesavieši, varēja Dieva pasaulē brīvi iekārtoties un dzīvot citu neaizņemtās vietās, ja vien uz to nebija jau vara citiem. Lopkopjuzemkopju un arī klejotāju vajadzībām noderīgas vietas senākos laikos nebija tik daudz un plašas, lai tiesu strīdi nebūtu visai bieža parādība un neveidotu savas tradīcijas. Tiesu lemšanai tradicionāli tikuši pieaicināti lēmēji jeb spriedēji no tālienes, kam svešas strīdīgās puses. īpaši noderīgi bijuši cittautieši un citzemju tirgotāji. Par pakalpojumu visi seno laiku tiesneši bagātīgi apdāvināti. Tas veicināja tiesu spriešanu uzskatīt par ienesīgu nodarbošanos, ieviešot jau pašiem savus noteikumus un nosakot savai aizbildniecībai pakļautus apvidus, kur tika iekārtotas pastāvīgas "tiesnešu" apmetnes. Klejotājiem-savācējiem radās iespēja savākt sev iztiku ne tikai no dabas veltēm, bet arī no nometnieku darba augļiem. Līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību sāka attīstīties arī parazītiski dzīvošanas veidi. Viens no iespaidīgākajiem izvērtās tiesu spriešana un savas daļas pieprasīšana par to. Mūsdienu attīstītajā civilizācijā parazitējošais ļaunums - rekets - savas gaitas ir sācis jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem, pamatos paliekot uzticīgs sensenajiem savācēju dzīvošanas ideāliem. Kā vienmer, dažādām jaunām iespējām liek izdomāts likumīgs pamatojums, arī tolaik izspiešana ar tiesu spriešanas un visiem atvēlētās pasaules likumu palīdzību pieteica savas pastāvēšanas tiesības. Nenoliedzami pirmsākumi šādam iztikas ieguves veidam meklējami pie tautām, kas ražotājkultūras nometnieku dzīvei pievērsās lēni un negribīgi. Tieša saskare baltiem bijusi ar dažādu tautu ciltīm, bet pēdējā un visplašākā bijusi ar slāviem. Slāvu migrācija 4.-7. gs. aptvēra lielu Eiropas daļu, pamazām koloni- zējot Balkānu pussalu, Če- hoslovākiju un Vāciju līdz Dānijai, bet austrumos sāka iespiesties
baltu apdzīvotajā Dņestras baseinā. Tas kļuva liktenīgi šejienes aus- trumbaltu ciltīm, kas ātri nonāca zināmā ienācēju pakļautībā. Savas daļas jeb tiesas izspiešana no baltu zemkopjiem bija sākums vispārējai ienācēju virskundzībai. 10. gs. vēl migrācijas neskartās baltu zemes slāvi bija ielenkuši gandrīz no visām pusēm, bet tikai 11. gs. viņi izveidoja Kijevas Krievzemes valsti. Kāda bijusi slāvu kopienu vara kolonizētajās baltu zemēs, liecina zināmais par Pleskavas un Polockas kņazu rīkotajiem gājieniem (pohodiem) spriest tiesu un vākt nodevas no kaimiņiem latgaļiem un igauņiem. Kijevas Krievzemes hronikās ir vēstījumi par savākšanos pulkos, lai ietu pasaulē sev meklēt "galdu". Savā būtībā šie "galdi" bijuši radniecīgi tiem, kādus arī tagad mēdz pasūtīt reketieri dāsnam cienastam un, protams, nodevu banknošu uzlikšanai.
Ikvienai rīcībai ir savs sakņojums uzskatos, kuri dažkārt iezīmē raksturu veselām tautām. Dažāda pielāgošanās dzīvošanas apstākļiem jebkurai savstarpēji atkarigai cilvēku sabiedrībai ilgākos laika posmos kļūst par paradumu, kas pārtop no agrākām paaudzēm pārņemtās un stingri ieturētās paražās. Izdzīvošanai nepieciešamo paražu uzturēšanai jau pirmatnējās kopienās kalpojuši dažādi rituāli un ar tiem saistīti paražu uzturētāji, kurus šodien viennozīmīgi dēvē par priesteriem. Cilvēki jebkuras rīcības un dzīvesveida izvēlē ir daudzpusīgi spējīgi, tāpēc izvēle ir pamatā visu tautu vēsturiski veidotam raksturam, kas arī nosaka tautu spožumu un postu. Huņņu ordu iebrukumu izraisītās tautu staigāšanas laikā slāvi bijuši pusklejo- tāji, nedaudz kopuši zemi un turējuši mājlopus, dzīvodami mazos ciematos zemnīcās, kas bez labošanas varēja saglabāties tikai 7-10 gadus. Tamdēļ slāvi pastāvīgi pārvietojušies uz jaunām vietām gar upēm, kur piekrastēs izraka atkal zemnīcas īslaicīgai apmetnei. Uz iepriekšējām, nodzīvotām vietām parasti neatgriežas, kas arī izskaidro slāvu straujo izplatīšanos tagadējās Krievijas plašumos. Pasauli sāka iekarot savdabīgs dzīvesveids. Sadursmē ar nemainīgi piezemēto un izkopto baltu zemkopju dzīvesveidu, tas jaunu dzīvesvietu apguvē bija daudz aktīvāks, ļaujot slāviem ieplūst starp zemkopjunometnieku ciltīm, viņu neizmantotajās vietās. Pa pusei klejotājs un pa pusei gatavas iztikas savācējs ikvienā jaunā vietā vispirms pievēršas savākšanai un, protams, vieglāk savācamajam. Kopš zemkopības sākumiem, zemkopju darba augļi vienmēr kārdinājuši tos, kas sevi ar šādu darbu nenodrošina. Viena iespēja ir varmācīgi atņemt, otra - ar citiem paņēmieniem pieprasīt sev daļu, ļaujot zemkopjiem turpināt sagādāt pārtiku. Sevišķi labvēlīgi apstākļi tam bija austrumbaltu zemju plašumos Dņepras, Okas, Volgas un Daugavas augštecēs, kur citas tautas neietekmēja baltu un slāvu kultūras saplūšanu. Tā izveidojās savdabīga austrumslāvu civilizācija, kuras tālākā attīstības gaita atstājusi dziļas pēdas tagadējās krievu tautas raksturā. Arvien jaunu un laicīgu apmešanās vietu meklēšana citu sakoptās zemēs, prasot līdztiesību uz saražoto, joprojām iezīmē vienu krievu tautas rakstura īpatnību, kas aizvadītajā gadsimtā izrādījās laba augsne marksistu internacionālajām idejām,
sašķeļot pasauli divās naidīgās nometnēs. Ar zemkopja tikumiem sevi uzturēt mazspējīgā pusklejotāja iztikas galda meklēšana, sev pienākošās daļas prasīšana svešās mājās bija radījusi tīkotājus pēc pasaules pilsonības un tiesiskas iztikas sadales starp tās sarūpētā- jiem un patērētājiem. Pēdējos gadsimtos Krievijas impērijā valdījušais feodālisms, kas lielāko krievu daļu padarīja par lielā mērā muižnieku nekustamu īpašumu, paglāba pasauli no tālākas slāvu ekspansijas. Kad Baltijā bija "izcirsts logs" uz Eiropu un Aļaskā atvērtas durvis uz Ziemeļamerikas kontinentu, ar dzimtbūšanas ķēdēm muižām piesaistītās ļaužu masas vairs nevarēja brīvi aizplūst pasaulē savai mentalitātei nepieciešamu "galdu" meklējumos. Nometnieku un klejotāju pasaules uzskati joprojām ir dzīvi, cilvēku prātos uzturot katram savu taisnību. Sasniegumi zinātnēs un tehnikā maz ko ir mainījuši tautu raksturā, ja vien tām nav zudusi iespēja savu raksturu izteikt rīcībā. Jāpatur prātā, ka tautu raksturs nav kaut kas no dabas jau gēnos ielikts, bet gan ticis kopējā pasaules uzskatā izauklēts, nosakot savu dzīvošanas veidu un savus pasaules likumus. Nonākot citu tautu pakļautībā, citu dzīvošanas likumu varā, tautu raksturi mainās. Krievijas impērijā krievi vienmēr bijuši valdošā tauta. Tas ļāvis viņiem saglabāt galvenās slāvu rakstura iezīmes, pakļaujot tām valsts saimniecisko dzīvi un arī ārpolitiku. Viss, kas ir pretrunā ar to, uzskatīts kā nepareizs un naidīgs "pareizticīgajai" vai citādi "vienīgi pareizajai" krievu pasaulei. Tamdēļ pasaules mērogā arvien no jauna tiek pacelts krievu migrantu jautājums, Krievijai prasot viņiem visur vienādas tiesības ar vietējiem. Pēc senseniem, klejotāju izmantotiem, visiem atvēlētas pasaules likumiem, Krievijas nacionālisti uzskata, ka Krievija ir tiesiska "karatj" šķietamos krievu apspiedējus citās valstis, sūtot turp pat savu karaspēku. Visasāk to izjūt baltu valstis, kurās 20.gs. otrajā pusē ieplūdis liels krievu migrantu daudzums. Tālā pagājībā izsētās dažādo pasaules uzskatu sēklas turpina dzīt arvien jaunus asnus, arvien atjaunojot bijušo, tikai savam laikmetam piemērotos veidos. Viss tagadnē notiekošais ir bijušā turpinājums jaunos risinājumos. Bez notikušā nav iespējams notiekošais, un šī patiesība ir visa esošā pastāvēšanas iespējas pamatā. Tikai atkārtojoties noteiktos vieliskos veidojumos, noteiktā darbībā, tieksmēs un esamības uztvērumos, var būt tas, ko saprotam kā tagadni un patiesībā esošu. Turpinājumos atkārtota cilvēku rīcība un turēšanās pie noteiktiem uzskatiem rada līdzīgas norises kādreiz jau bijušām. Tamdēļ pamatotas ir atziņas, ka vēsture mēdz atkārtoties jeb, kā kādā dziesmā teikts: Viss nāk un aiziet tālumā, Un sākas viss no gala. Dzīvotspēja jaunās izpausmēs, protams, nav tikai senslāvu iedzīvinātai dzīvošanas kārtībai. Romas impērijas drupās atzēlušās atziņas par svēto kārtību pasaulē slāvu ekspansijas neskartajā Rietumeiropā savukārt veidojušas vēstures gaitā sev vēlamus hibrīdus. Noderīgais saglabāts gan no romiešu dzīvošanas likumiem, gan no pirmsromiešu laikos šeit valdījušās pasaules kārtības. Dieva pasaules atvēlējums visiem šeit saskatīts citā savtīgu iespēju redzējumā. Pēc Lielās tautu staigāšanas Rietumeiropa izveidojās par tiem laikiem blīvi apdzīvotu un savdabīgu nometnieku-zemkopju un nometnieku-pilsētnieku pasauli. Šāds dalījums, līdzīgi kādreizējai slāvu un baltu sadzīvošanai vienā dzīves telpā, arī prasīja dzīvošanā atšķirīgajiem šīs pasaules iedzīvotājiem noteikt sev pienākošās daļas un tiesības. Pašos pamatos Rietumeiropā, tāpat kā austrumbaltu zemēs, blakus zemkopjiemiztikas ražotājiem dzīvoja savā gaumē civilizējušies savācēji ar saviem iztikas savākšanas paņēmieniem, aizgūtiem no vergturu iekārtas. Kāpēc gan par savu pieprasīt tikai daļu no zemkopja sarūpētā, ja iespējams pievākt visu un arī pašu zemkopi padarit par savu īpašumu? Arī šeit varēšana jeb vārēšana kā iespēja ļāva savācēju tikumos dzīvojošiem sagrābt varu un kļūt par valdošo ļaužu slāni sevis noteiktajā pasaulē. Spriest tiesu un vākt nodevas nevajadzēja ar slāvu paņēmieniem, jo viss bija pašu, protams, atkarībā no katram iedalītās varas daļas. Iegūto īpašumu saspiestībā iegūt jaunus varēja, tikai atņemot tos citiem, vai arī meklējot vēl savācēju īpašumos nepārvērstas zemes. Tāpēc karošanas jēdziens šeit ieguva citu nozīmi kā zināma ļaužu slāņa labklājības un varas vairotājs.
Katrs lielāka vai mazāka īpašuma valdnieks bija varmācīgs karotājs, kuram par savu labklājību pateicīgi bija viņu aizstāvībā pilsētās un pilīs dzīvojošie sīkākie valdošās kārtas ļaudis. Par šādu pasaules civilizē- šanas ievirzi stāsta daudzie Rietumeiropas vēstures pieminekļi - nocietinātās pilis, vecpilsētas un muižas, kur laukumos joprojām daudzu acis priecina granītā, marmorā vai bronzā iemūžināts kāds zobena varu cildinošs tēls.
Iekarošana kā noteikts īpašumu un bagātību savākšanas veids iezīmē Rietumeiropas viduslaiku valdošo centienu raksturu. Jau drīz pēc atbrīvošanās no romiešu virskundzības sākās t.s. krusta kari, kas ilga turpat divus gadsimtus - no 1096. līdz 1270. gadam. Par "krusta" kariem tos dēvēja tāpēc, ka to organizētāja bija katoļu baznīca, kas piešķīra tiem reliģisku karu raksturu, apgalvojot, ka kristietība cīnoties pret musulmanismu. Krusta gājienu uz Austrumu zemēm izraisīja pirmām kārtām Rietumeiropas lielo un sīko zemes īpašumu savācēju- feodāļu agresivitātes pieaugums, tieksme paplašināt savus īpašumus, sagrābt svešas zemes, vispirms bagātās Austrumu zemes, palielināt bagātību vākumu. Šī tieksme sevišķi spēcīgi sāka izpausties 11. gadsimta beigās, kad līdz ar ražošanas vispārējo kāpinājumu pieauga materiālās vajadzības. Šīs vajadzības bija iespējams visvieglāk un visērtāk apmierināt ar karu palīdzību. Bez tam 11. gadsimta beigās krusta karos bija ieinteresētas arī lielas zemnieku masas, kuras meklēja glābiņu no muižnieku kundzības, kas arvien pastiprinājās. Dodoties "uz svešām zemēm", zemnieki cerēja atbrīvoties no dzimtbūšanas jūga, iegūt brīvību un labklājību. Plašā zemnieku līdzdalība pirmos krusta kara gājienus izvērta masveidīgos un stihiskos pasākumos. Vilinošu iespēju un reliģiska fanātisma satracinātas ļaužu masas devās uz Mazāzijas zemēm laupīt un slepkavot. Tomēr ap 12.gs. vidu zemnieku līdzdalība krusta karagājienos apsīka, jo cerēto un solīto brīvību viņi neieguva, bet salaupīto arvien vairāk atņēma dižciltīgie laupītāji - bruņinieki un baznīckungi. Krusta kari pārvērtās galvenokārt par Rietumeiropas dzimtmuižnieku un tirgotāju rīkotām laupīšanas ekspedīcijām. Jaunu, vēl neizlaupītu zemju meklējumos, skatieni arvien vairāk tika vērsti uz "neticīgo" zemēm Baltijas jūras austrumu krastā. Šeit gan nebija no apgānīšanas sargājami kristiešu svētumi kā Palestīnā, kas varētu būt iemesls karagājieniem, tamdēļ vajadzēja sākt ar ārēji miermīlīgu rīcību. Pirmie krusta karu iedvesmoto "Drang nach Osten" šeit sāka tirgotāji. Vietējie tā laika starptautiskie likumi viņiem neliedza baltu un līvu zemēs tirgoties un ierīkot savas apmetnes, šim nolūkam "privatizējot" zemes gabalus ar dažādiem līgumiem vai pret zināmu atlīdzību. Pie tam vietējo pasaules uzskatos tirgotāji skaitījās viesi, kas baudīja zināmu viesmīlību. Ja viņi atzina, ka nodarīta pārestība, viņiem bija tiesības saukt tiesas
spriedējus un sodītājus no savām zemēm, ja vietējie neko nedarīja viesu labā. Ar to izskaidrojama visai iecietīgā vietējo izturēšanās pret aizjūras tirgotāju izvērsto rosīšanos Daugavas ūdensceļa sākuma posma. Iespēju ikvienu likumu iztulkot savās interesēs jeb, kā saka, apiet ar līkumu, cilvēki sākuši izmantot līdz ar pakļaušanos mūžam neapmierināmai iedzīvošanās kārei, kas varas iegūšanā pār mantiskiem labumiem prasa arī varu pār likumiem. Alkatība un vara centušās valdīt pasaulē, kopš iespējamais cilvēku prātos kļuvis noteicošais pār vajadzīgo. Līdz ar to likumi, tikumi un taisnība kļuvuši par nosacītu, staipāmu jēdzienu, kas laika gaitā pieļāvis sen zināmo "vienīgā pareizuma" savstarpējo cīniņu likumību, mūsdienu demokrātijā likumīgajā tikumu un netikumu tiesiskuma sāncensībā ieviešot pat savus "cilvēciskus spēles noteikumus". 12. un 13. gadsimta mijās līvu un baltu zemēs vēl maz bija pazīstami Rietumeiropā sazēlušie svētie netikumi, kuriem svētību un piedošanu caur grēku izpirkšanu bija devusi katoļu baznīca. Te svēti vēl bija senseno pasaules kārtību uzturošie likumi. Turklāt sava noteikšana dažādu "viesu" vēlmju cienīšanā bija jau arī Krievzemes kņaziem, kas saviem "galdiem" šeit bija nodrošinājuši dāsnu devumu. Latgaļu un līvu zemēs Polockas un Pleskavas kņazi bija jau pamanījušies savam reketam nodrošināt savstarpēji sadalītas teritorijas, kur spriest tiesu un pieprasīt nodevas, solot aizstāvību pret citiem izspiedējiem un sirotājiem ar viņu "vienīgi pareizās" kristīgās baznīcas tēvišķo gādību. Tas tomēr nebija šķērslis Rietumeiropas jaunu zemes īpašumu un iespaidu sfēru tīkotājiem. Vajadzēja tikai vispirms Baltijas jūras austrumu krastā izveidot pastāvīgu bāzi ar savas baznīcas svētumiem un radīt nepieciešamību tos aizsargāt ar militāra spēka palīdzību. Šī nodoma īstenošanu atviegloja biežie leišu uzbrukumi krievu apmetnēm un tirgotājiem Daugavas ūdensceļā, atņemot no citām baltu ciltīm savākto. Krievu tiekšanās pēc noteikšanas gar Daugavu līdz pat jūrai bija visai neveiksmīga. Šo apstākli varēja izmantot, un jaunie tīkotāji pēc noteikšanas tiesībām Daugavas krastos piedāvāja krieviem šķietamu atbalstu. Rietumu un austrumu savācējpolitikas saskarsmē notika vēsturē pirmā vienošanās par interešu sadali Baltijā. Kā vēsta Livonijas hronika, bija svētā Augustīna ordeņa priesteris no Sige- bergas klostera Holšteinā, kas saņēma atļauju, kā arī dāvanas no Polockas kņaza Vladimira un droši ķērās pie baznīcas celšanas līvu Ikšķiles ciemā, kas bija krievu interešu ziņā. Agrāk vācu tirgotāji bieži iekuģojuši Daugavā un viņiem ar līviem bijušas draudzīgas attiecības. Arī senā labvēlība pret tirgotājiem vainagoja au- gustīniešu priesteri Meinhardu ar panākumiem. Baznīcai sekoja divi cietokšņi, it kā vietējo patvērumam un aizsardzībai no sirotājiem. Atlīdzībai prasīta kristīgās ticības pieņemšana, kas gan bijusi visai neveiksmīga. Taču savu īsto misiju Mein- hards bija godam veicis. Vēl abu cietokšņu celšanas laikā Brēmenes virsbīskaps ordinējis Meinhardu par bīskapu. Līdz pat savai nāvei 1196.gadā, bīskapa amatā iecelts, viņš pūlējās līvus pievērst kristīgai ticībai un radīt sabiedrotos savas bīskapijas izveidošanai. Tomēr sabiedroto vietā bīskaps Meinhards iemantoja tikai ienaidniekus, jo izmantoja tirgotāju tiesības neatļautai darbībai, zaimojot vietējo svētumus. Par to viņu vairākkārt gribēja nonāvēt, un pēc neveiksmīga bēgšanas mēģinājuma uz Gotlandi nācās slepus sūtīt ziņnesi uz Romu pie pāvesta ar ziņu par kritisko stāvokli. Pār Baltiju sāka sabiezēt draudīgi krusta kara mākoņi. Meinharda viltīgās misijas turpinātājs, cisterciešu ordeņa abats Bertolds jau bija spiests savākt karaspēku pret līviem, jo tie Vāczemes ticību nav vairs gribējuši atzīt, ne arī paturēt. Pirmā asiņainā sadursme notika tagadējās Rīgas vietā un jaunais bīskapijas saimnieks kaujā tika nodurts. Iemesls krusta karam bija nobriedis un par tā sācēju un ieceru īstenotāju uz līvu zemi tika sūtīts bīskapa amatā tikko ieceltais Brēmenes kanoniķis Alberts, kurš arī kļuva par sekojošās asiņainās agresijas garīgo tēvu.
Pēc Livonijas valsts izveidošanas Baltijas tautas piedzīvojušas gadsimtiem ilgu savu zemju dalīšanu un pārdalīšanu gan pašu iekarotāju starpā, gan starp Eiropas rietumu un austrumu savācējlielvarām, kas tiecās paplašināt savus īpašumus un iespaidu sfēras vienā vai otrā virzienā. Sensenie savācēju-klejotāju dzīvošanas ideāli Eiropā bija uzvarējuši, padarot to par iekarošanas, zemju pārdalīšanas, kā arī jaunu sagrābšanas mūžīga nemiera šūpuli. Bet šūpulī neviens nepaliek, un no Eiropas sākās klejojumi pasaules plašumos, meklējot arvien jaunas zemes sagrābšanai un izlaupīšanai. Pēc savas būtības šie klejojumi bija tādas pat laupīšanas ekspedīcijas, kādas aizsākās pirmo krusta karu laikā uz musulmaņu zemēm. Atklātā Jaunā pasaule Amerikas kontinentos kļuva par zelta un sudraba zemi vispirms spāņu konkistadoriem, pēc tam arī laimes meklētājiem no citām Eiropas zemēm. Pretēji Baltijai, Amerikas pirmiedzīvotāji tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Kad iekarotāji savas labklājības vairošanai šeit ieviesa verdzību, vergus vajadzēja vest šurp no Āfrikas. Iekarotā jaunā pasaule savai kultūrai un bagātībai lika pamatus ar verdzības palīdzību, tāpat kā vecā pasaule ar savām vergturu impērijām. Tikai tas notika trīspadsmit gadsimtus pēc vergturu iekārtas sairšanas Eiropā, kad tur jau vairāk kā simts gadus bija iestājusies vēsturnieku daudzinātā renesanse apgaismības laikmets. Renesanse Rietumeiropā dāvāja cilvēcei izcilus reālistiskās mākslas darbus, lielus atklājumus un izgudrojumus, bet garīgā apgaismība palika valdošā savācēju pasaules uzskata varā. Renesanse neatbrīvoja cilvēci no zemju sagrābšanas un izlaupīšanas kariem, neatbrīvoja no verdzības, vienīgi mainīja tās raksturu ar jaunām izpausmēm, aizstājot to ar dzimtbūšanu, kas Baltijā un Krievijā beidza pastāvēt tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Tajā pašā laikā Eiropas balto cilvēku nosacītā apgaismība no sagrābtajām zemēm izveidotajās koloniālajās impērijās šejienes cilvēkiem neatnesa nekādas pārmaiņas. Viņi joprojām tika uzskatīti par zemākai garīgai pakāpei radītiem, kas nav "vienīgi pareizā" cilvēka nosaukuma cienīgi. Līdzīga attieksme turpināja valdīt arī pašu balto cilvēku starpā. Savāktajā, mantiskajā turībā iedzīvojušās tautas arī mūsu gadsimtā turpina sevi uzskatīt par gudrākām un attīstītākām par tām, kuras tika apspiestas un aplaupītas. Joprojām pasaulē valda uzskats, ka bagātība ir gudrības, bet nabadzība - muļķības pazīme. Šādā skatījumā tapušas rasu teorijas un nacistu skaidrotās pilnvērtīgās tautas, kurām pirmtiesības uz pastāvēšanu. Senā zemkopjuražotāju varas un pirmtiesību pierādīšana uz savu vietu pasaulē ar tās varēšanu darbos sen piedēvēta "tumšajiem pagānisma laikiem." Cilvēces vēsturē iestājies laikmets, kad pār visām varām valda mantiskā bagātība, par kuras vērtības mēru kļuvuši zelta stieņi un banknošu paciņas. Šodien jebkura vara savu varēšanu var īstenot vienīgi ar zeltā un banknotēs izsakāmu bagātību. Pasauli iekaro un izlaupa ne vairs krustneši un konkistadori, bet gan ar skaitļotājiem un kases aparātiem bruņojušies biznesmeņi. Savācējkultūra savā attīstībā devusi cilvēcei tehnikas revolūciju un patērētāju morāli, kas cilvēkus arvien vairāk pārvērš nekad neapmierināmu iegribu vergos. Spožums un posts iezīmē šodienas civilizācijas vaibstus, tāpat kā agrākajos vergturu un feodāļu kundzības laikos. Vai tā ir nenovēršama likumsakarība, prasība cilvēku sabiedrības pastāvēšanai? Cilvēku sūtības jēga ne vienmēr atzīta kā nejaušība vai arī kā Radītāja nolemta vienīgi pareizi dzīvojošo sagatavošana mūžīgai dzīvošanai citā, labākā pasaulē. Pasaules uzskatos dzīvošanas vienīgais pareizums saskatīts dažādi, vadoties no tikpat dažādām nākotnes vīzijām. Ari mūžīgā dzīvošana jau tālos senlaikos saprasta dažādi, domājot vairāk par pašu izveidotās pasaules nākotni, kā pašreiz, kad cilvēce arvien vairāk pakļaujas ērtību un patērēšanas iespēju vilinājumam. Iespējamais un vajadzīgais, ilūzijas un patiesība ir dažādu ceļu rādītāji cilvēces tālākvirzībai. Katrs no šiem ceļiem prasa pakļaušanos noteiktam pasaules uzskatam, ko vienmēr centušies panākt šī uzskata piekritēji arī no citādi domājošiem, neatsakoties no principa, ka mērķis attaisno līdzekļus. Pasaules uzskatu sadursmēs vēlme uzvarēt par katru cenu prasījusi milzīgus netaisnas rīcības upurus. Varmācība un meli gadu simtos celti godā tikai tāpēc, ka uzvarētājus netiesā un vēsturi vienmēr
sacerējuši uzvarētāji, pēc tam, kad cilvēces lielāko daļu izdevās novirzīt uz iespēju un ilūziju ceļa.
Par tiem, kas centās cilvēkus virzīt pa citu ceļu, vēstures sacerējumi klusē, vai arī cenšas apsūdzēt maldos un ļaunumā. Arī šodien, lozungu un reklāmu vīzijās solot arvien jaunas sapņu pilis un bruģējot ceļu augošas alkatības tālākgājienam uz mūžam neaizsniedzamo paradīzi tepat zemes virsū vai kaut kur debesu plašumos. Alkatība sola arvien jaunas bagātības, ērtības un baudas, prasot no saprāta arvien lielākus upurus. Tā gatava aprīt arī pašu saprātu, tuvinot cilvēku pasauli bojāejai, par ko izteikti brīdinājumi jau tālā pagājībā. Cik tie patiesi, pateikt var tikai pagājība, vienīgā pelto un slavēto patiesību glabātāja.
Patiesību meklētāji
Civilizācijas pētnieks Verners Hohs reiz atzīmēja: "Kaut kad cilvēki atzina sevi par saprātīgām būtnēm un sāka mācīties. Bet gandrīz neticami, cik daudz kopš tā laika atkal izzudis no viņu apziņas." Iepriekšējā nodaļā minēto "vienīgi pareizo" pasaules uzskatu savstarpējos cīniņos dzimušais mūsu modernā laikmeta pragmatisms tā pārņēmis visas domāšanas sfēras, ka bieži tiek aizmirsts, cik neskaidras un nedrošas vēl ir šodienīgās atziņas par cilvēku domāšanu iespaidojušām vēsturiskām norisēm. Pragmatisms noliedz patiesības objektivitāti un par patiesību atzīst to, kas dod "praktiski derīgus", pareizāk sakot, sev izdevīgus rezultātus. Šodien valdošajam pasaules uzskatam tas vienkārši ir nepieciešami, tamdēļ vēstures sacerēšana un pārlabošana kļuvusi par mūsu laikmetam raksturīgu iezīmi. Pragmatisms likvidē atšķirību starp zinātni un ticību, paverot ceļu patvarīgai patiesības nomainīšanai ar izdomājumiem. īpaši tas sakāms par šodien valdošo jeb tradicionālo reliģiju vēsturi. Labākajā gadījumā pragmatisms aprobežojas ar notikumu izklāstīšanu to ārējā kopsakarā un secībā, neatsedzot vēsturiskās attīstības patiesos cēloņus. Tamdēļ redzamie vēsturiskās atmiņas zudumi nav saistāmi ar nenoturīgām cilvēku prāta spējām, bet gan ar laika gaitā valdījušo attieksmi pret bijušo un esošo, līdz ar to - arī pret patiesību. Šajā ziņā visvairāk grēkojis ir ar kristiānismu cieši saistītais jaunāko laiku savācēju un iekarotāju uztieptais pasaules uzskats, kas gadu simtiem ilgi deldējis no cilvēku zināšanām un atmiņas patiesību par citādiem uzskatiem un šo uzskatu devumu sava laika mantiskai un garīgai kultūrai. Sev vēlami pragmatiskā patiesību skaidrošana pamazām patiesību pārvērtusi visai nosacītā jēdzienā un tā zaudējusi savu senāko, negrozāmo svētumu. Jau tradicionāli politiskos cīniņos sāncenšiem noteikti ir katram sava vienīgā un svētā taisnība, kas parasti novedusi pie traģiskām sekām. Zināmā mērā iespaidota arī zinātņu attīstība, vispirms attieksmē pret seno laiku sasniegumiem apkārtējās pasaules izpētē un izpratnē. Akadēmiski turoties pie valdošām doktrīnām, vēstures zinātne bieži izrādās negatava un nespējīga pieņemt vai vispār pieļaut jaunus domāšanas veidus un neierastus risinājumus pagājības uzdotajām miklām ar kultūras pieminekļos atstātajām domu pēdām. Akadēmiski virzītā zinātniskā doma joprojām neticīgi un apšauboši izturas pret šodienas cilvēkiem līdzīgām prāta spējām tālajiem priekštečiem, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu tūkstošiem. Piemēram, atklātos sasniegumus astronomiskajās zināšanās, kosmoloģijā vai arī tehniska rakstura grandiozas rīcības risinājumos tā labāk piedēvē kādam nenoskaidrotam augstākam saprātam no kosmosa, nevis senseniem mūsu planētas iedzīvotājiem - cilvēkiem. Pagājības glabāto patiesību skatījumos katrā ziņā izšķirīgs ir tas, vai esam gatavi uzņemt idejas, pierādījumus un apsvērumus, kas palīdz noskaidrot neizskaidroto, mīklaino, šaubāmo vai pieļauj konstatēt, ka tas tiešām pagaidām vai arī vēl ilgi ir neatrisināms, neizskaidrojams, ievērojot pasaules un cilvēka pilnībā neizprasto būtību. Apkārtējās pasaules izzināšanā patiesība par lietu un parādību būtību var tikt noteikta nosacīti vai arī pilnībā, kad nekādi grozījumi vairs nav iespējami. Pirmajā gadījumā darīšana ir ar patiesībām, kas atklātas
daļēji, parasti vienpusīgā skatījumā. Pilnībā noskaidrotām patiesībām nekādi būtību izmainoši atklājumi vairs nevar būt. Ar to arī sākas patiesību problēmas. Tās pastāv tikai cilvēku apziņā, bet ne reālajā pasaulē. Pastāv viss, kas vien var pastāvēt. Līdz ar saprāta pastāvēšanu vienmēr pastāvējušas un pastāvēs arī saprāta problēmas, kuru mūžīgais pamatjautājums ir saprāta attieksme pret esamību un līdz ar to pret patiesību. Kopš apziņas gaisma cilvēkiem ļāvusi apzinaties sevi un savas vajadzības apkārtējā pasaulē, viņiem nenovēršami nācies risināt patiesības problēmas. Pirmatnējos apstākļos, dzīvojot tiešā saskarsmē ar dabu un tiešā atkarībā no tās, savas pastāvēšanas nodrošināšanai cilvēkiem vajadzēja vadīties no visa patiesi esošā un notiekošā, nevis no pieņēmumiem, kas neatbilst īstenībai. Tas ir pastāvēšanas likums, līdz ar to mūžīga patiesība. Tamdēļ bija jācenšas apzināt lietu un parādību būtību pēc iespējas patiesi. Senajiem medniekiem-klejotājiem, kas pārtika galvenokārt no ziemeļbriežu medībām, labi bija jāpārzina plaši apgabali, kur pārvietojās briežu bari, liekot pamatus ģeogrāfijai un arī ģeodēzijai. Bez visai precīza priekšstata par plašu apvidu medījumu izsekošana un atgriešanās apmetnē būtu visai aprobežota. Atmiņā saglabātu dažādu apvidu "kartes" bija izdzīvošanas izvirzīta prasība, kas lika izdomāt arī palīglīdzekļus apvidu nosacītai atveidošanai. Visai precīzas kartes zīmējuši ne tikai senie grieķi. Kaut arī nav vēl atrasti pietiekoši pierādījumi, orientējoši zīmējumi vai cita veida palīglīdzekļi ir lietoti daudz senāk. Laika gaitā tie nav saglabājušies vai arī vairs nav saprotami, redzot dīvainus iekalumus akmeņos, dažādus salikumus no akmeņiem un iegrebumus klintīs. Nepieciešamība labi pārzināt plašus apvidus un radīt paliekošu informāciju par tiem jau ietver prasību pēc zināšanu uzkrāšanas. Ar to iezīmējas pamati noteiktai zinātnei, ko šodien pazīstam kā ģeogrāfiju. Zināšanu jomā vissenākā bijusi arī nepieciešamība nekļūdīgi prast orientēties laikā un telpā, kas jau aizvēsturiskos laikos likusi pievērsties debess spīdekļu novērošanai. Vienlaikus tā pievērsusi domas pasaules lielumam un veidam. Saules un zvaigžņotās debess novērojumos nevarēja nepamanīt, ka aiz redzamā apvāršņa, lai arī pārvietotos arvien tālāk, visur pār zemi plešas viena un tā pati debess, spīd tā pati Saule un zvaigznes, kas liecina par pasaules un debesjuma lielumu. Apvāršņa mūžam neaizsniedzamais aplis nav nemaz tik neatrisināma mīkla domājošiem prātiem, lai nerastos priekšstats par zemes virsmas izliekumu. No tā arī radies pirmatnējais uzskats par lielo pasaules kalnu. Ēģiptes piramīdu veidojumā saskatītā izmēru proporcionālā atbilstība Zemes parametriem pieļauj domu, ka augstākās ģeodēzijas prasībām atbilstoši mērījumi un aprēķini izdarīti jau vismaz pirms 4800 gadiem, kad tikusi celta Heopsa piramīda. Tādā gadījumā seno ēģiptiešu piramīdas simbolizē pasaules kalnu, tāpat daudzas piramīdu veidā ieturētās tempļu cel- tnescitās zemēs un kontinentos. Zīmīgi, ka baltiem savu zemju un dzimtu novadu centri, līdz pat pakļaušanai kristīgajai ticībai, bijuši izraudzīti apvidus augstākajā kalnā, kas kalpojis kā dabiska svētnīca. Cilvēce kopumā ir pārdzīvojusi t.s. Pasaules kalna ēru, kas izskaidrojama vienīgi ar zināšanām par tolaik prātam pieņemamo Zemes puslodes veidu. Vēl pat pagājušajā gadsimtā daudzu vienkāršo ļaužu prāti nekādi nevarēja pieņemt patiesību, ka Zemes pretējā puslodē nav jāstaigā ar kājām uz augšu kā zirnekļiem pa griestiem. Senākos laikos ģeogrāfiski piezemētais "augša un apakša" nojēgums pieļāva pasaules uztvērumam tikai "augšējo" Zemes puslodi, kas kā kalns paceļas no pirmatnības jūras. Ar relatīvo patiesību - patiesību, kas ir tikai patiesības daļa un kas tikai daļēji, nepilnīgi izteic īsto patiesību, pasauli izzinošiem prātiem nenovēršami bija jāsaskaras jau sirmā senatnē. Izveidojot jebkuru savu pasauli ap nosacītu pasaules kalnu, bija saprotams, ka te viss ir nosacīts, ka tā ir tikai daļa no patiesās pasaules. Apmēros te viss ir maināms, to var pamest un veidot atkal citā vietā, jo tā ir laicīga un mainīga, pretēji tai, kas ar savu nemainību un mūžīgajiem pastāvēšanas likumiem uztur šīs daudzās cilvēku radītās pasaules. Laicīgais un mūžīgais Pasaules kalna laikmetā valdošajos uzskatos ir bijuši strikti nodalīti jēdzieni, kas sasaucas ar šodie- nīgajiem relatīvā un objektīvā jēdzieniem. Ikviena laicīgi nosacītā senā pasaule bija īstās
pasaules nosacīta atveidotāja, kas neko neizmainīja pastāvošajā īstenībā. Tāpēc ikviens cilvēku izraudzītais vai mākslīgi izveidotais pasaules kalns varēja laicīgajā cilvēku dzīvē aizstāt "patieso kalnu". Tamlīdzīgi modernā relativitātes teorija atzīst, ka jebkuru punktu var pieņemt par Visuma centru, kas neko nemaina Visuma būtības uztvērumā. Laicīgā un mūžīgā likumsakarības izteiktas arī baltu īpatnējos svētos rakstos ar taisnlīniju ornamentālu veidojumu palīdzību, kur izteiktās domas kļūst saprotamas kopsakarībā ar pēdējā laikā Latvijā sākto seno novadu un zemju svēto (pasaules) kalnu sakrālā iekārtojuma izpēti. Principos visur vienādais savu pasauļu sakārtojums, vadoties no vieniem un tiem pašiem Saules lēktu un rietu punktiem, savstarpēji atklāj apkārtējās pasaules nosacītību. Piemēram, diviem blakus esošiem svētajiem kalniem, atrodoties uz kopējas austrumurietumu līnijas, viena kalna saullēktu puse ir pavērsta pret otra kalna saulrietu pusi. Mūsdienu skatījumā te nekā problemātiska nav, bet ne tā bija senlaikos, atrodoties blakus divām atsevišķi nodalītām un sakrāli nemainīgi sakārtotām novadu pasaulēm. Vienāda sakrāla nozīme bija strautiem un upēm, kas tecēja noteiktos virzienos. No austrumiem tekošiem ūdeņiem bija piedēvētas īpaši dziedinošas, spēcinošas un skaistumu vairojošas īpašības, ja to lietoja zināmā laikā un dienās. Sevišķi tas tika attiecināts uz Lielās dienas saullēkta laiku pavasara saulgriežos, kas iezīmēja dzīvības mošanās sākumu dabā. Taču novadā, no kura iztecēja šis ūdens, Lielās dienas rītā tas nebija lietojams, jo šeit tas tecēja uz rietumiem un tam tika piedēvēta deldējoša īpašība. Tā ūdens savā tecējumā pa diviem novadiem mainīja cilvēku attieksmi pret to. Kur vienam novadam bija austrumu mala, tur otram savukārt rietumu. Laika plūdumā saskatāmas līdzīgas atšķirības, ja uz to skatās no dažādiem atskaites punktiem. Uz kopējas austrumu- rietumu līnijas laiks dažādos punktos ir dažāds. Kad vienā vietā ir rīts, citur jau ir vakars. Vai šo patiesību varēja zināt pirms vairākiem gadu tūkstošiem? Senatnīgi iztēlojoties Sauli peldam laivā vai braucot ratos pāri zemei, pāri daudzām cilvēku izveidotām pasaulēm, nav grūti iedomāties, ka dienvidos virs katras no šīm pasaulēm Saulei jānonāk dažādos laikos. Tā kā priekšstats par Pasaules kalnu izliec zemes virsmu puslodes veidā, tad jau tolaik saprotams bijis, ka Saules parādīšanas brīdis rītos nevar būt visur vienlaicīgs. Ziņas par astronomiskiem priekšstatiem pirms gadu tūkstošiem atrodamas Bībeles tekstos, kur, piemēram, teikts par Zemi, kas karājas tukšumā: "Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā."(Ijaba grāmata, 26.nod.). Sanktpēter- burgā Saltikova-Ščedrina bibliotēkā glabājas 14.gadsimta Bībele, kura kādreiz piederējusi Navarras karaliskajam namam. Tajā ievietotajās krāsainajās ilustrācijās redzamas planētas, Mēness un Saule kā lodes. Savukārt agrīno kristiešu filozofs Nisas Gregors (335.- apm. 394.g.) kā pašsaprotamu lietu rakstījis par "Zemes ķermeņa lodveidīgumu" un par Sauli, "kas daudzkārt lielāka par Zemi". Šis pats priekšstats atrodams arī Indijā. Tantriskā "kalačakras" sistēma atzinusi, ka Zeme griežas ap savu asi un ir lodveida. Acīmredzot arī acteki ir zinājuši par planētu kustību un to lodveidīgumu. Viņu kosmosa zīmējumos planētas attēlotas kā apaļi priekšmeti vai kā bumbas, ar kurām spēlējas dievi. Tātad pamatos astronomiskie priekšstati bijuši jau labu laiku pirms Eiropas pirmo astronomu atklājumiem un tapuši patstāvīgi dažādos laikos un kontinentos. Tāpēc nav jābrīnās, ka vairāki eiropiešu astronomu atklājumi izdarīti nevis debesīs, bet… senos manuskriptos. Piemēram, Koperniks - mācības par Zemes griešanos ap Sauli autors - rakstījis sava darba ievadā, ka ideju par Zemes kustību viņš aizguvis no senajiem autoriem. Balti nevarēja būt vienīgie starp senajām kultūras tautām, kam astronomiskie priekšstati bijuši visai primitīvi. Lai arī nav atrastas tādas rakstu krātuves kā pie asīriešiem, ēģiptiešiem vai senindiem, kurās būtu saglabājušās kādas mācības par Visumu un Zemi, jau seno svētkalnu savstarpējais un iekārtojuma astronomiskais orientējums liecina par rūpīgi un ilgstoši veiktiem astronomiskiem novērojumiem, kā arī uzkrātām zināšanām. Tas redzams arī rakstu ornamentos un figurālos modelējumos iztēlotajos priekšstatos par pasauli. Cilvēces zīmju pirm-
rakstos pasaule, kā noteikta teritorija "zem Saules", visvairāk apzīmēta ar apli. To var attiecināt uz visu mūsu Zemi vai arī tikai uz kādu Zemes virsas daļu. Tikpat labi aplis var apzīmēt Zemes telpisko veidu. Baltu taisnlīniju zīmēs un ornamen- tikā aplis aizstāts ar vienādmalu četrstūri, līdz ar to puslodi telpiski iespējams atveidot kā piramīdu, bet lodi kā ar pamatnēm kopā saliktas divas piramīdas. Šādi izveidota figūra atrodama baltu Ziemassvētku rotājumos. Darināta no niedrēm vai salmiem, Lietuvā tā lietota arī kāzu svinībās. Lietuvieši to sauc par dārzu. Parasti šī "dārza" visos stūros piekārti mazāki "dārziņi", kuriem nav tikai mākslinieciska nozīme. Katrs rotājums, tāpat kā ikviens mākslas darbs, ir saistīts ar kādu filozofisku domu. Šinī gadījumā figūra rosina domāt gan par visu aptverošo pasauli - Visumu, kur pastāv atsevišķas mazākas pasaules, gan arī par Zemi ar savām cilvēku pasaulēm. Senākos laikos cilvēku vairumam pasaules uztvērums vispirms saistījās ar to visa daļu, kas nodrošināja ikdienā viņu dzīvošanu. Saprast pasauli kā vienotu, pēc noteikta modeļa izkārtotu sistēmu, senlaikos nozīmējis to savdabīgi pazīt, izdalīt no apkārtējās pirmatnības un padarīt par savu. Šāds savas pasaules modelis Zemes virsū iedala redzamās debesis augšā, noteiktu teritoriju vidū un iedomājamu pazemes daļu apakšā. Līdz ar to pastāvējuši debess, virszemes un pazemes dievību kulti. Apdzīvotajā virszemes pasaulē bija savas mazākas dzimtu un saimju pasaulītes ar kopējai pasaulei vienādu modelējumu. Šo pasauļu un pasaulīšu modeļi nevarēja pilnībā ietvert sevī Zemes kā lielākas pasaules patieso būtību, bet principos nebija pretrunā ar visa esošā būtības principu modeli. Vadoties no tā, kādā teritorijā Zemes virsū iezīmēt un sakārtot savu pasauli iespējams tikai nosacīti, pārnesot Zemes un Visuma būtību uz šo teritoriju ar vieglāk saprotamiem mītiskiem pieņēmumiem. Tāpēc šīs pasaules ir cieši saistītas ar reliģiskiem mītiem un uzskatāmas kā mitoloģiskas, taču ne tik vienpusīgi, kā to mēdz darīt mūsu laikmetā. Reliģiskie mīti un sakrālie svētumi vienmēr apvijuši zināmās patiesības par pasaules būtību, līdz zināmai pakāpei palīdzot turēt tās svētas un nemaināmas. Senlaikos ikvienas atsevišķas cilvēku pasaules uzturēšanai mītisks tās iztēlojums bija nepieciešams. Ar tā palīdzību uztvertās pasaules pamatā bija uz iegūtām zināšanām balstīts patiess pasaules uzskats, kas visām senajām kultūras tautām bijis principos vienāds. Piemēram, maiju savas pasaules attēlojumos redzams, ka principi pasaules noteikšanai kādā teritorijā sakrīt ar baltu nosacījumiem viņu piramidālajā debess, virszemes un pazemes iedalījumā kādai pasaulei. Atšķirība ir vērojama vienīgi mitoloģiskajā ietērpā. Maiju pasaules centrā ir piramidāls templis, kas simbolizē Pasaules kalnu. Baltiem šeit mākslīgi radīta tempļa vietā ir dabisks kalns, kas viņiem kalpojis kā attiecīgās pasaules svētnīca. Šāda svētnīca jeb svētkalns atradies aptuveni centrā ikvienai izraudzītai pasaulei, kuras malas un daļas iezīmētas dabā ar akmeņu krāvumiem un sarindojumiem. Latvijā šādi iezīmējumi saglabājušies daudzviet. Purvos un mežos atrastie atsevišķie akmeņi vai krāvumi ar jaušamām cilvēku rīcības pēdām parasti tiek saistīti ar atsevišķām dažādu kultu vietām, kas radušās dažādos laikmetos. Tomēr topogrāfiski mērījumi pierāda, ka domātās atsevišķās kulta vietas piederējušas kādai senās pasaules sakrālā iezīmējuma sistēmai. Jaunākos laikos šīs sistēmas atsevišķi pārpalikumi vēl izmantoti kādam atsevišķam kultam, bet sākotnēji viss bijis pakļauts kopējam pasaules uzturēšanas kultam, kurā pirmie un nozīmīgākie rituāli saistījusies ar Ziemassvētkiem, kad svētīta Saules atgriešanās un pasaules atjaunošanās. Par to liecina izteikti iezīmētais virziens pāri "visai pasaulei" no gada īsākās dienas saullēktu punkta uz gada garākās dienas saulrietu punktu. Tāpat iezīmēts ari virziens no īsākās dienas saulrietiem uz garākās dienas saullēktiem. Pāri svētkalna virsotnei šādi pārkrustītas bijušas visas pasaules un pasaulītes, lai saistītu pie tām mūžīgu Saules gaitas turpinājumu. Savukārt pār- krustījums virzienos ziemeļi - dienvidi un austrumi - rietumi bijis domāts noturīgai un nemainīgai attiecīgās pasaules pastāvēšanai visā lielajā pasaulē. Skeptiķi vēl arvien apšauba šādu milzīgu pārkrustījumu izveidošanu ar atsevišķu akmeņu un figurālu salikumu sarindojumiem, jo iezīmēto pasauļu vidējais caurmērs ap svētkalniem bijis aptuveni
5 kilometri. Taču šodien jau neapstrīdams un labi zināms fakts ir milzīgo zīmējumu esamība Naskas tuksnesi Dienvidamerikā, tāpat lielās figurālās celtnes - maundi Ziemeļamerikā, garās akmeņu rindas - menhīri Francijā un Anglijā, kur ievērību pelna arī zemes virskārtas iežos iegrebtās liela izmēra zirgu figūras. Tie nav vienīgie senlaikos tapušie veidojumi, kas šodienas cilvēkus mulsina ar saviem apmēriem un noslēpumainību. Tehniskās revolūcijas laikmetā pieradušiem domāt, ka bez modernu ierīču palīdzības nav iespējams pārvietot tonnām smagus akmeņus, zīmēt uz zemes figūras, kuru kopskats redzams vienīgi no lielāka augstuma, vai arī plašākas apkārtnes topogrāfisko ainu visai precīzi attēlot nelielā zīmējumā, protams, nepieņemami liekas Latvijā atklātie plašie seno pasauļu iezīmējumi dabā. Tāpat grūti pieņemt secinājumus, ka "tumšajos" laikos jau pirms gadu tūkstošiem šeit valdījis pamatos tikpat pareizs priekšstats par Zemi un Visumu kā pašreizējā kosmisko lidojumu laikmetā. Bet to apstiprina baltu rakstu zīmējumi. Jau pats vēsturiskais zīmējuma jēdziens liecina, ka tam ir tiešs sakars ar zīmēm, nevis attēliem, kādi redzami, piemēram, maiju pasaules ainā. Tamdēļ līdzīgas pasaules ainas pie baltiem jāmeklē viņu zīmju rakstos. Pieradušiem pie mūsdienu rakstības, tāpat kā pie modernās tehnikas neaizstājamības, tikai ar grūtībām iespējams pieņemt citu rakstības veidu, kura pamatā nav burtiem izteikti vārdi un to sarindojums stingri noteiktā kārtībā, bet gan zīmju salikumi zīmējumos jeb ornamentos. Ir jāpārvar arī iesīkstējušais pieradums šādos zīmju rakstos saskatīt vispirms un tikai māksliniecisku izdomu, saistītu ar noteiktām daiļrades tradīcijām, bet ne jēdzienu un domu izteikumus. Turklāt jāņem vērā, ka sākotnējais zīmju uzdevums ilgā vēstures posmā bijis sniegt informāciju, nevis kaut ko tikai izdaiļot. Pasauļu pārkrustīšana ar iezīmējumiem, skaidro arī vienlaicīgo zīmju rakstu sakrālo uzdevumu, ko tagad piedēvē maģijai. Diemžēl tā nav saskatāma dažādajos baltu pasaules zīmējumos, kuri izdalīti no raksta, izsaka tikai pasaules būtību kādā noteiktā skatījumā. Latviešu valodā vārds "pasaule" saglabājis pirmatnējā jēdziena daudzpusību. Zināmā mērā pasaule ir Visums, pasaule tāpat ir Zeme ar apkārtējo kosmisko telpu un, visbeidzot, neliela Zemes un tai pieguļošās kosmiskās telpas daļa arī ir pasaule. Tā var būt vienas lauku saimniecības lielumā un no tā mainās vienīgi saturs ar šaurāku lielās pasaules daļu iekļāvumu. Tāpēc ar vienu kopēju pasaules zīmējumu nav iespējams attēļpt visas šis dažāda lieluma pasaules. Baltu orna- mentālajos rakstos atrodami dažāda veida pasaules zīmējumi, bet visi pamatos izsaka vienus un tos pašus pasaules būtības principus. Lai cik liela vai maza daļa no pasaules nojēgumā ietvertā tiek skatīta, pasauli uzturošās likumsakarības ikvienā daļā nemainīgi saglabājas. Šo patiesību uzskatāmi atspoguļo attēlā parādītais, zemgaļu cimdu rakstos tradicionāli saglabātais, virszemes pasaules zīmējums. Par piederību virszemes pasaulei norāda zīmējuma vidū un visos četros virzienos izvietotās līmeniskās svītrveida zīmes. Daudzos cilvēces pirmrakstos līdzīgas zīmes apzīmē jēdzienu "virszeme", to, kas vertikālā pasaules dalījumā ir starp debesīm un pazemi. Baltu telpiskās pasaules planimetriskajā attēlojumā, kā tas redzams zemgaļu zīmējumā, vidū un abās pusēs pret vidu iezīmētās svītrveida zīmes norāda arī uz robežu, kas atdala pasaules "augšu" no "apakšas". Tas ir nosacīts Zemes virsas sadalījums, dalot to ziemeļu un dienvidu pusē. Senlaikos ziemeļu puslodes zemēs iedomātā Pasaules kalna virsotne saskatīta tieši ziemeļos, kas liecina par Zemes pola un "augšējās" puses nojēgumu, kas liek domāt arī par "apakšējo" pusi, kā otru, pretēji vērstu Pasaules kalnu. Ja ap vienu no Zemes poliem kā Pasaules kalna virsotni iztēlē iezīmē pasauli, tad ir jānonāk pie atziņas, ka kaut kur ir robeža, aiz kuras sākas cita pasaule, kas tāpat iezīmējas uz pretējā Pasaules kalna. Citiem vārdiem runājot, pasaule ir arī Zemes pretējā pusē. Dabā to tieši parāda mazo svētkalnu pasaulīšu nosacītais dalījums pa Zemes virsu augšā un apakšā. Tā pati Zeme turpinās no dalījuma robežas abos virzienos un ir apdzīvojama kā "augšā", tā "apakšā". Abas pretējās puses veido viena un tā pati virszeme. Globāls Zemes uztvērums ar diviem "kalniem" jeb puslodēm, kuram katrai sava augša un apakša, izteikti parādās zemgaļu rakstos divu savienotu pasauļu zīmējumā. Katrā no šīs savienotās pasaules
daļām iezīmētas atsevišķi "savas" Saules, kas papildus liecina par zināšanām, ka katrā Zemes pusē Saulei redzami ir pretēja virziena gaita, un līdz ar to var runāt par citu Sauli vienā vai otrā virszemes pasaules daļā. Šāds jēdziens latviešiem pazīstams no senākajiem valodas slāņiem ar izteikumiem par viņsauli, kas nebūt nav tas pats, kas aizsaule. Tāpat latviešu folklorā atrodama "cita Saule" un "svešas debesis", kad ir runa par tālām zemēm un teiksmu varoņu ceļojumiem. Dainās pieminētā Vāczeme nebūt nav domāta tagadējā Vācija, bet gan kāda cita zeme ar citu dabu, kur near, neecē un nekūko dzeguze. Tomēr tā ir tepat virs Zemes uz Pasaules kalna. Vāczemes nosaukums jāpieņem kā ļoti sens vietvārds, kādi Latvijā ir saglabājušies un kas liek vārda "vāc-" nozīmi meklēt senākajās indoeiropiešu valodās. Sanskritā "vāc" nozīmē vārdu, valodu, bet "vac" - teikt, dēvēt. Savukārt latīņu valodā "vacans" saistīts ar jēdzienu "brīvs, neaizņemts". Izrunas variantos, mainot c pret k, šis vārds ar līdzīgu nozīmi sastopams arī citās indoeiropiešu valodās. Tātad Vāczeme senākajā sapratnē ir cilvēku neaizņemta, neapdzīvota zeme, kaut kur par Zemi dēvētajā pasaulē. Protams, tas ir tikai aptuvens skaidrojums, jo senie vārdi un rakstu zīmes lietoti ar visai daudzpusīgu nozīmi. Tāpēc ar neaizņemtu zemi tikpat labi var saprast tādu, kas ir ārpus baltu apdzīvotajām zemēm - "aiz pasaules malas", kur cita pasaule ar citiem cilvēkiem un citu dabu. Tādā uztvērumā ir saskatītas tās Ziemeļrietumeiropas zemes, ar kuru tirgotājiem un karotājiem Latvijas baltiem bijusi saskare. Vāczemes iedzīvotāji varēja būt visi, kas zināmā laikmetā dzīvoja tagadējā Vācijā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, arī citur. Vienā latvju dainā ir izteiktas visai skaidras norādes, kur meklējama Vāczeme: Sak' saulīte noiedama, nevaid labi Vāczemē; Ne tur ara, ne ecēja, ne kūkoja dzeguzīte. Saule "noiet" tikai rietumos, un, tā kā šī daina nenoliedzami radusies Latvijas teritorijā, par Vāczemi uzskatīta pasaules daļa, kas ir vasaras saulrietu virzienos. Šinī gadījumā uz to tieši norāda dabas īpatnību raksturojums. Tradicionālie pieņēmumi par izdomātu mitoloģisku Vāczemi šoreiz neder. Jāatceras, ka vēl pagājušajā gadsimtā mazizglītotiem cilvēkiem bija dažādi priekšstati par tālām, svešām zemēm, bet tie nebija kādas mitoloģiskas mācības mīti. Citētajā dainā pārāk nepārprotami domātās Vāczemes aprakstā norādīts uz šai pasaules daļai raksturīgāko; tur neapstrāda zemi un no Latvijā labi pazīstamiem putniem nav sastopama dzeguze. Mūsdienu cilvēkam, kas atsvešinājies no dabas, dzeguzes pieminēšana dainā saistās vairāk ar lirisku teiktā izskaistinājumu. Citā skatījumā dzeguzes ģeogrāfiskā izplatība sakrīt ar zemkopības iespējamības ziemeļu robežām. Kā zemkopībai, tā arī dzeguzei vajadzīgi vispirms labvēligi klimatiskie apstākļi, tamdēļ zemkopības un dzeguzes trūkuma izcelšana liecina par dainas veltījumu zemei vai zemēm ar skarbiem klimatiskiem apstākļiem, kādi arī ir no Latvijas tālāk ziemeļrietumos, vispirms Skandināvijas pussalā. Zinot Latvijas apdzīvotāju seno saskari ar skandināvu tirgotājiem, sirotājiem un kolonistiem, tāpat kuršu tālos jūras braucienus, grūti noliegt Latvijas baltu iespējas iegūt patiesas ziņas vismaz par zemēm aiz Baltijas jūras. Jāņem vēra arī baltu senākā izplatība, kas aptvēra arī Dienvidsomiju. Dzintara izstrādājumu atradumi Ziemeļamerikā, kurus saista ar vikingiem, pieļauj domāt, ka saskarē ar vikingiem, kam dzintaru nācās galvenokārt iegūt no Piemares baltiem, varēja tikt iegūtas zināšanas par zemēm "aiz Pasaules kalna" kā pasaules otru daļu. Ir grūti iedomāties, cik stabilas senlaikos bijušas tradīcijas, mutiski nododot zināšanas no paaudzes paaudzē. Piemēram, pētot armēņu buramvārdus un talismanus, atklājies brīnumains fakts - vēl pagājušā gadsimtā tajos pieminētas urartu svētnīcas un pat tās svētnīcas, kuras pastāvējušas jau pirmsurartu laikmetā. Citiem vārdiem sakot, no laikiem pirms 3000 gadiem. Savukārt krievu buramvārdos pret drudzi, ļaunu aci un citām nelaimēm sastopami ne tikai atdarinajumi, bet pat atsevišķi vārdi no seno asīriešu buramvārdiem. Pa kādiem ceļiem šādas zināšanas nonāca pie krieviem? Acīmredzot kopā ar citām zināšanām, kuras, aizgūtas plašākos sakaros, tika nodotas no paaudzes paaudzē tūkstošierrvgadu ilgi. Tas liecina arī par zināšanu glabātājiem, kas saglabājuši un uzturējuši nemainīgas dažādu zinību mācības. Pašplūsmas
ceļā tas nav iespējams, jo jebkurā sabiedrībā un laikmetā pārmantotas zināšanas ar laiku tiek dažādotas un izkropļotas, pielāgojot citai izpratnei. Par armēņu un krievu saglabātiem urartu un asīriešu buramvārdiem kļuvis zināms no senajiem šo vārdu radītāju rakstiem. Vai baltu rakstu zīmējumi neko neatspoguļo no viņu senākajām, svēti glabātajām zināšanām? Zemgaļu divdaļīgās pasaules zīmējums principos ir līdzīgs moderniem abu Zemes pusložu planimetriskiem zīmējumiem, kas visu Zemes virsmu parāda divos savienotos apļos. Zemgaļu zīmējumā līdzīgi ir savienoti divi virszemes pasauļu apzīmējumi, veidojot kontūrās arī Pasaules jeb Cilvēku koka zīmi, kas vienkāršotā veidā ir parasti divreiz līmeniski pārkrustīta vertikāla svītra. Šāda zīme cilvēces zīmju pirmrakstos ir pamatā visām tām zīmēm un zīmējumiem, kuri apzīmē cilvēku apdzīvoto pasauli virs zemes. Tā salīdzināta ar koku, kura veidi ideogrāfiski iezīmēti jēdziena Pasaules, Cilvēku jeb Dzīvības koks apzīmējumā. Ieskatoties dažādās zemēs lietotajās pirmraksta zīmēs, redzams, ka "koka" zīmēs attiecinātas uz Zemes "augšu" un "apakšu", ar norādi uz divām virszemes pasaules daļām. Citiem vārdiem runājot, ir iezīmēta doma, ka cilvēku Pasaules koks aptver divas pasaules daļas pa Zemes virsu, gan vertikālajā ziemeļu-dienvidu, gan horizontālajā austrumu-rietumu virzienā. Ieskatu senajās zināšanās par Zemes veidu, protams, dod ne tikai tie ideogrāfiskie zīmējumi, kuri parāda cilvēku izvietojumu uz Zemes ar "koka" zīmes palīdzību. Jāņem arī vērā, ka daudzos zīmējumos šis, pa Zemes virsu izklātais cilvēku pasaules zīmējums, attēlots visai nosacīti vai līdzībā ar, piemēram, cilvēka ķermeni. Ja doma nav saistīta ar cilvēku apdzīvotām zemēm, bet tieši ar Zemes veidu, tad ideogrāfiskajos skaidrojumos izmantoti citi apzīmējumi. Pamatā parasti tad ir apļa, pusapļa, četrstūra vai trīsstūra pasaules un tās daļu zīmes. Ziemeļamerikas pirmrakstos ir ar vertikālu svītru pārdalīts aplis (pasaule - Zeme), kuram augšā un apakšā piezīmēti mazāki aplīši, kas apzīmē mazākas pasaules šajās kopējās pasaules daļās. Šāds divdaļīgs apaļas Zemes attēlojums ir pieņemams gan kā "skats no sāniem" uz Zemi, gan arī kā "skats no augšas". Otrajā variantā pirmraksta ideogramma stāsta par divām Zemes jeb Pasaules kalna pusēm šodien saprastajā ziemeļu puslodē. Tātad runa var būt par norādēm uz Ziemeļamerikas un Eirāzijas kontinentiem, kas ir Zemes puslodes pretējās pusēs un par kuriem zinājuši pirmraksta ideogrammas autori. No tā var secināt arī par atzinumu, ka, virzoties pāri Pasaules kalnam vienā vai otrā virzienā, jānonāk pretējā pusē, kur tāpat ir cilvēku apdzīvotas zemes. Vertikālais pasaules apļa dalījums pieņemams arī kā norāde lodveida Zemes divām pretējām pusēm, kuras aptver cilvēku koks, kuru apzīmē vertikālā svītra ar aplīšiem galos. Tā ir visai izplatīta Cilvēku koka zīme. Līdz ar to jādomā par Zemes atveidojumu "no sāniem", kas skaidro cilvēku dzīvošanas iespējas visur uz Zemes. Ņemot vērā Ziemeļ- un Dienvidamerikas ģeogrāfisko saikni un to, ka šie kontinenti atrodas pretējās ziemeļu un dienvidu puslodēs, cilvēku migrācijas un zināšanu pārmantošanas ceļā nonākt pie atziņas par Zemes lodveidīgumu nav nemaz tik neiespējami. Skandināvu (Gotlande) pirmraksta ideogrammās ir Pasaules jeb Cilvēku koka apzīmējums, kurš izveidots no divām cilvēku figūrām, pie kam augšējā balstās uz apakšējās galvas ar kājām gaisā. Agrajā dzelzs laikmetā, uz kuru attiecināts šis zīmējums, šāda "cirka triku" iemūžināšana rakstos nav iedomājama bez tieša sakara ar domām par laicīgās cilvēku pasaules būtību virs Zemes. Līdzīgi zīmējumi ir arī Ziemeļamerikā fiksētajās ideogrammās, kas tulkojami saiknē ar jēdzieniem "augšējais un apakšējais". Mazo cilvēkpasauļu izvietošanos uz Pasaules kalna ļoti zīmīgi attēlo agrajā dzelzs laikmetā Rietumsibīrijā darinātais zīmējums. Zem lielāka pasaules apļa ar māksliniecisku Cilvēku koka līmenisku iezīmējumu ir četri Mazāki pasauļu apļi, kas daļēji ietver viens otru. Malējos iezīmēti tie paši Cilvēku koki, kas kopējā augšējā pasaules zīmē. Abos vidējos apļos lejas daļā ir enkuriem līdzīgas zīmes, kuras apzīmē jēdzienus "Mātes zeme" vai arī "Senču zeme" Labākai šo jēdzienu izpratnei jāatceras, ka arī mūsu modernajos laikos līdzīgi mēdz runāt, piemēram, par "mātes" un "meitas" firmām, no kurām pēdējās radījusi kāda no sākotnējām "mātes" firmām. Augšdaļā
iezīmētās "cepu- rites" skaidro, ka šīs Mātes vai Senču zemes izvietotas pa Zemes virsu ap saviem Pasaules kalniem. Zīme vidū, starp abu veidu pasaules apzīmējumiem, šo skaidrojumu vēlreiz atkārto. Visai šodienīgs izskatās Īrijā saglabājies Pasaules kalna zīmējums, kas atgādina globusa augšējo daļu. Sadalījums četrstūros apzīmē atsevišķās cilvēku pasaules, bet vertikālā svītra ir Pasaules koka stumbrs ar trim šķērssvītrām, kas ietvertas Pasaules kalna kontūrās. Tas sadala Pasaules kalnu austrumu un rietumu pusē un to nosacīti var salīdzināt ar tagad pieņemto nulles meridiānu, kuram līdzīga loma. Līdz ar to sīkākais vertikālais dalījums Īrijas zīmējumā jau saistās ar domām par noteiktu un orientējošu Zemes virsas sadalījumu. Baltu pasaules sakārtojums savās zemēs pēc principos vienāda parauga, liecina, ka doma par vienotu pasaules sakārtojumu nebūt nav radusies tikai jaunākos laikos globusa izgudrotājiem. Atsakoties no vienpusīgā daiļrades skatījuma baltu ornamentālajos rakstos un pameklējot tur noteiktus jēdzienus apzīmējošu zīmju salikumus, atrodama sakritība ar iepriekš aplūkoto pirmraksta ideogrammu izteiktām mācībām par sakārtotajām cilvēku pasaulēm, kas zināmā kārtībā pārklāj Zemi. Vienlaikus "zemes raksti" skaidro arī nosacītos augšas un apakšas jēdzienus. Vairākos baltu ornamentālajos virszemes pasaules zīmējumos vienlaikus parādās arī Zemes telpiskās būtības likumsakarības. Piemēram, rakstu ornamenti, kuri pieņemami kā baltu Ziemassvētku rotājumos lietotā pasaules un Zemes simbola (lietuviešu dārza) veidojumā izteiktā zīmēts skaidrojums, redzama arī Zemes kā vieliska ķermeņa uzbūve. Skatoties uz minēto rotājumu no sāniem, augšas vai apakšas, sešu stūru jeb virsotņu plaknes vienmēr parāda kādu no figūras pusēm. Seši stūri var būt virsotnes sešām piramīdām - Pasaules kalniem, kas vienmēr aptver pusi no iedomātās Zemes. Dabā šādas puses atbilst Zemes puslodēm. Pēc senā, astronomiski orientētā, pasauļu sakārtojuma, šie seši virszemes pasauli veidojošie stūri ir ziemeļos, dienvidos, austrumos un rietumos, kā arī virs galvas debesīs un zem kājām pazemē. Līdz ar to atklājas patiesība, ka jebkuru punktu virs zemes var pieņemt par virszemes pasaules centru. Tieši šis atklājums Pasaules kalna laikmeta cilvēku iezīmētās savas pasaulītes nepadara primitīvi muļķīgas, bet gan liecina par vērā ņemamu cilvēku prāta sasniegumu. Neviena no šīm senajām pasaulītēm nav savstarpēji pretrunā ar līdzīgi noteiktām visā plašajā pasaulē. Pretrunas var būt vienīgi atsevišķu pasauļu plašākā saskarē, kad nav noteikti kopēji atskaites punkti un kopējs pasaules centrs jeb Pasaules kalna virsotne. Ņemot vērā baltu zemju kādreizējo plašumu ar kopēju pasaules uzskatu, nepieciešamība noteikt kopēju savas pasaules sakārtojumu ar vienu, orientējošu Pasaules kalna virsotni, bija ar praktisku un arī reliģisku nozīmi. Latvijas seno svētkalnu apkārtējās pasaules iezīmējumos konstatētais savstarpējais sakārtojums liecina par vietējas nozīmes cilšu vai plašāku kopienu pasaules centriem ar savu galveno svētnīcu. Viena šāda galvenā svētnīca no rakstu avotiem zināma Lietuvā netālu no Viļņas, kas saukta par Romavu (Rāmavu). Cik plaša apkārtne bijusi pakļauta šai svētnīcai, vēstures dokumentos un tautas atmiņā saglabātās ziņas ir visai neskaidras. Nostāsti apgalvo, ka tās ietekmē vismaz daļēji bijušas ari Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu ciltis. Kā plašas apkārtnes svētnīca teikās un nostāstos šeit daudzināts Zilaiskalns, kurš atrodas aptuveni uz vienas dienvidu- ziemeļu līnijas ar Viļņu. Dažus kilometrus platā joslā ap šo līniju rindojas svēt- kalni un kulta vietas, vairāk, kā tas vērojams citos konstatētos sarindojumos. Paralēli šai joslai iezīmējas vismaz vēl trīs mazāk izteiktas, kuras stiepjas no Daugavas līdz Igaunijas pierobežai, pāri Vidzemes centrālai augstienei un Latgales vidienei. Savukārt austrumu-rietumu virzienā šos sarindojumus krusto citi, veidojot dabā daudzām pirmraksta ideogrammām līdzīgu pasaules sakārtojuma zīmējumu. Latvijas klintīs atklātie zīmju raksti apstiprina šāda sakārtojuma pastāvēšanas iespējamību. īpaši zīmīga ir kāda ideogramma. Tā redzama iegrebta Rakšu klintīs Vidzemē. Pirmajā mirklī tā atgādina buru kuģi, bet patiesībā attēlots ir Pasaules kalns, kas aptver apkārtējo pasauli uz visām četrām pusēm. Sadalījumu daudzos četrstūrainos gabaliņos skaidro virsotnē iezīmētais dubultais krusts - vienkāršākā Cilvēku koka zīme. Dalījuma vertikālās
svītras ari savdabīgi veido atsevišķu "koku" stumbrus, kurus savstarpēji apvieno daudzie zari, aptverot savus noteiktus zemes gabalus Pasaules kalnā. Viens no šiem stumbriem nepārprotami parādīts savienojamies ar blakus esošo. Tā nav ideogrammas zīmētāja pieļauta paviršība, tāpat vidusdaļā stipri satuvinātie līkumainie stumbri, kurus, atšķirībā no citiem, savieno daudz mazāk zaru. Klintīs un akmeņos atrodamā senā zīmju informācija ir cieši saistīta ar attiecīgo vietu un zināmu apvidu ap to. Arī mūsu dienās vēl arvien lietotā zīmju informācija, piemēram, ceļu satiksmes vajadzībām, zaudē savu patieso jēgu, ja nav izvietota noteiktās vietās. Tāpēc Rakšu klinti iezīmētais Pasaules kalns izsaka noteiktu informāciju, gan ar savu atrašanās vietu, gan ari ar zīmējuma veidu un dažādiem piezīmējumiem. Šodien uz autoceļiem lietotās zīmes transporta vadītāji mācās saprast ar speciālas literatūras vai kursu palīdzību. Diemžēl sapratni par Latvijas klinšu rakstos izteiktām informācijām iespējams iegūt, vienīgi lasot tās uz vietas, saiknē ar apkārtējo vidi un vadoties no vispārinātās attiecīgo zīmju vai līdzīgu ideogrammu nozīmes. Rakšu klints savdabīgais Pasaules kalna zīmējums tā tapšanas laikā toreizējiem zīmju rakstu lasītpratējiem pavēstīja daudz vairāk, nekā tagad iespējams atšifrēt. Pirmkārt, jau ir nomainījušies daudzi jēdzieni, un, otrkārt, nekad pilnībā vairs nebūs iespējams stādīties priekšā vēsturisko situāciju noteiktajā vidē, ieskaitot noteiktu cilvēku kopienu. Jāņem vērā arī tas, ka daudzas pirmraksta zīmes un pat līdzīgas ideogrammas bez īpašām piezīmēm, kuras var būt ietvertas zīmes vai zīmējuma veidā, var vienlaikus apzīmēt dažādus jēdzienus. Šinī gadījumā šķietami paviršais vai nemākulīgais Pasaules kalna apzīmējums, ar nevienādi izvietotiem Cilvēku kokiem ir tiešākai norādei domātais zīmējuma papildinājums. Tā kā ar klintī iegrebto Pasaules kalnu domāta tuvākā apkārtne, šauru šķirtni veidojošais garāko "stumbru" satuvinājums pieņemams kā norāde uz upīti, kura tek tieši gar rakstu (Rakšu) klintīm tuvējā svētkalna pakāji, kur ir arī aplī uzbērta kulta vieta. Senāk lopkopība un zemkopība prasīja noderīgu zemes gabalu apgūšanu galvenokārt gar upēm un ezeriem, kur ir pļavas un auglīgāka augsne. Tamdēļ cilšu "stumbru" izvietošanās upju krastos bija parasta parādiba, kas prasīja noteiktu kārtību zemes īpašumu sadalē. īpašumu likumi un zemes raksti, jeb zemes grāmatas, radušies vienlaikus ar zemkopību. Senie raksti Latvijas klintīs visvairāk arī veltīti kādreizējam zemes sadalījumam īpašumos, vadoties no noteiktas kārtības. Arī Rakšu klintīs saglabājies zīmējums, ko nevar pieņemt kā ideogrammu, bet gan vienīgi kā norādoša plāna skicējumu, kurā visai precīzi attēlota apkārtējā ģeogrāfiskā situācija. Zīmējumā attēlota taisnām svītrām aptuvenā aplī ietverta platība, kas sadalīta septiņos trīsstūrveida gabalos, starp kuriem iespiežas tāds kā atvērts gaitenis. Dabā tas arī šodien atbilst neizmantojamai, applūstošai staignāja joslai, kas stiepjas gar upītes labo krastu, nesasniedzot Gauju. Upītei atbilst horizontālā taisne, šķērsojoša zīmējumu no vienas malas līdz otrai. Svētkalna virsotne iezīmēta ar samanāmu krustiņu virs apakšējā trīsstūra virsotnes. Gauju atveido zīmējuma kreisās malas izlocītā līnija. Izsenis Gauja šeit tecējusi ieslīpi no ziemeļaustrumiem, pirms upītes ietekas pagriežoties vairāk uz dienvidiem. Tāpēc iezīmētais lauzums šajā līnijā arī nav jāpieņem kā zīmētāja pieļauta paviršība. Rakšu svētkalna apkārtnes apsekojumi un uzmērījumi, vadoties no svētkalna, upītes un Gaujas ieskicējuma, uzrāda aptuveni 3.5 x 4km lielu teritoriju, kāda vidēji bijusi senāko laiku novadiem Latvijā cilšu zemju veidojumos. Virs zīmējuma redzamās svītras, no kurām malējās veido leņķus, šinī gadījumā savas pasaules kalna daļu apzīmējumus, atsevišķi paskaidro, ka zemes abos upītes krastos ir kopējā "kalna" divas daļas, piederošas vienam cilvēku koka stumbram (vertikālā svītra). No Rakšu klintīm uz augšu gar Gauju vēl tagad vietvārdos saglabājies apzīmējums "Vālis", kāds atrodams arī citur seno, lielajā Pasaules kalnā augšup virzīto stumbru joslās. Protams, viena atsevišķa zīmējuma saistīšanu ar kādas teritorijas nosacītu attēlojumu var uzskatīt par subjektīvu iztēles augli, ja vien nav zināmi līdzīgi zīmējumi. Bet tādi ir. Pirms Rakšu klinšu rakstu atklāšanas bija jau zināms principos līdzīgs daudz lielāka apvidus zīmējums Virtakas klintī pie Braslas upes.
1996.gadā tika atklāts apkārtējo upīšu, senu ceļu un apstrādātu zemes gabalu visai precīzs zīmējums, iekalts akmenī Sēliešu (Sēļu) kalna virsotnē. Šis zīmējums bijis veltīts lielumā aptuveni līdzīgai teritorijai, kāda ietverta Rakšu klints zīmējumā. Tas liecina par labu secinājumam, ka zemes dalījumos ir ievēroti zināmi "standarti", kas nav iespējams bez kādas vienotas sistēmas pastāvēšanas. Jaunākie seno robežakmenu pētījumi ne tikai ap Rakšu klintīm un Sēliešu kalnu, kas atrodas Kocēnu pagastā, uzrāda 4km vidējo novadu caurmēru. Par novadiem, kas saveido zināmā kārtībā lielākas pasaules daļas, stāsta ne tikai raksti klintīs un akmeņos, bet arī baltu ornamentalie raksti apģērbu un lietu rotājumos, kādi ar savu piezemētu nozīmi bijuši arī citām tautām. Tagad saprastā ornamentālā rotājuma nosaukumam latviešu valodā saglabājies sens vārdiskais apzīmējums "raksts, raksti." Pieminētās Rakšu klintis un tuvējā Rakšupīte savu nosaukumu arī ieguvušas laikos, kad tapuši zīmējumi klintīs. Tie nekādi nav pieņemami kā klinšu izrotājums, lai gan senākā rotāšanas un rotu jēga pamatos arī saistās ar zināmu informācijas sniegšanu, vispirms jau par piederību noteiktai ciltij un kādai savai pasaulei. Cilvēkiem taču izsenis dzīvošanai galvenā bijusi pasaule un sava zeme tajā, bez kuras nekāda pastāvēšana nebūtu iespējama. Tamdēļ saistījums ar pasauli, savu zemi un tajā valdošo dzīvošanas kārtību tika izteikts ikviena cilvēka rotās un apģērba rakstos. Kā jau no dažiem pievestiem piemēriem redzams, galvenie seno zīmju rakstu vēstījumi veltīti pamatos tiem pašiem mērķiem kā rotām. Domājot par pasauli kopumā un par savu dzīvi tajā, cilvēki nekad nav aprobežojušies tikai ar savu pasaules daļu jeb īpašumu. Centieni izprast savu un pasaules būtību ir attīstīta saprāta pazīme. Baltu ornamentālo rakstu īpatnība ir tā, ka tajos uzskatāmi parādās likumsakarības, kas veido un uztur cilvēku esamību un visu vielisko pasauli. Ikvienu svītru iespējams uzzīmēt, tikai sākot no viena punkta, un ikviena svītra ir pamatā jebkuram zīmējumam. Viss sākas no punkta, kuru pārvietojot rodas svītra. To var uzskatīt arī par blīvu daudzu punktu sarindojumu. Tātad pasaules zīmējumus veido bezgala daudzi punkti, parādot pasaules būtību visdažādākos veidos. Apkārtējā vieliskajā pasaulē jebkura veidojuma pamatā arī jābūt punktiem līdzīgām daļiņām. Uz šādu domu vedina arī pasaules redzējums dažādos lielumos. Pasaule aptver visu Zemi, pasaule ir vienas cilts apdzīvota teritorija, viens novads, vienas saimes saimniecība, viena zemes sauja un ari viens smilšu graudiņš. Līdz šādiem secinājumiem cilvēki bijuši spējīgi aizdomāties jau tālā senatnē. Divdesmit pieci gadsimti šķir mūs no tā laika, kad Jonijas pilsētā Efesā savas domas par pasauli, tās izcelšanos un uzbūvi izteicis sengrieķu gudrais - Heraklīts. Pastāv uzskats, ka Heraklīts ir pirmais grieķu prātnieks, kura tekstos parādījies jēdziens "kosmoss". Tulkojumā šis grieķu vārds nozīmē sakārtojumu, kārtību, greznumu, arī visu pastāvošo, kas ir pretstats haosam. Sarežģīts ir bijis antīkajā pasaulē domu ceļš līdz tam, lai jēdzienā "kosmoss" ietvertu pasauli kopumā, visumu, bezgalību, laiku. Šajā ceļā svarīgu vietu ieņem Heraklīta atziņas. Tās pirmām kārtām sastopamas vienā no pašiem slavenākajiem Heraklīta izteikumiem: "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījuši ne dievi, ne cilvēki, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžigi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest." Antīkajā pasaulē daudzas mitoloģiskās dievības tika skaidrotas saiknē ar uguni. Tā sapratis Zevu, piemēram, Empedokls. Jau pirms Heraklīta senajā Grieķijā pazina domu par dabas stihiju pārvēršanos, par četru elementu - uguns, ūdens, gaisa un zemes - mijiedarbību. Sakarā ar to jāvērš uzmanību uz baltu svētkalnu sakrālo iekārtojumu, kurā uguns, ūdens, gaiss un akmens kā zemes (smilšu) pirmviela ieņem galveno vietu. Tautā saglabātās senās tradīcijas un folklora liecina, ka balti ugunij, ūdenim un akmenim piedēvējuši svētumu jau laikos pirms Heraklīta. Zīmīgi, ka svētkalnu pakājēs rakti dīķi, ja kalnam nav bijusi saskare ar dabīgām ūdens tilpnēm. Visu četru elementu klātbūtne svētkalnos bijusi obligāta. Savukārt apkārtējās pasaules sakārtošana ar iezīmējumiem dabā sasaucas ar Heraklīta domu par kosmosu, kas ir grezni sakārtots, pretstatā pirmatnības haosam. Te arī
meklējama ornamentālās rakstības izkopšanas jēga un tās principu ievērošanas pamatojums pasaules sakārtojumā. Līdz ar to ornamentālie raksti jāpieņem kā viens no svētās rakstības paveidiem, kādi zināmi arī pie dažām citām senajām tautām. Baltu svētajos rakstos dažādos veidos izteikta arī doma par mūžīgi dzīvo uguni kā visa pastāvošā pamatu pamatu. Tieši sakarā ar to baltu rakstos izplatīta ir Saules un zvaigžņu tematika. Saule uzskatīta par vienu no šīs mūžīgās Visuma uguns izpausmēm, un tieši tamdēļ apzīmējumos Saule, pasaule un gads bieži apvienojas vienā apzīmējumā. Mūžīgās uguns ideja parādās arī zvaigžņu zīmēs, dažkārt nepārprotami Sauli iekļaujot zvaigznes zīmē, ar to vēršot domu uz to, ka Saule ir no zvaigžņu pulka. Bet tāda taču ir Saules patiesā būtība! Latviešu folklorā un mitoloģijā Saule neparādās kā dievība, bet gan kā romantizēts dabas objekts. To nevar teikt par Pērkona kultu. Kaut arī zibens uzskatīts par Visuma mūžīgās uguns vienu no izpausmēm, tomēr šīs uguns "šķīlējs" ilgi bija prātam neatrisināma mikla. Zibens saistīšanu ar uguni apliecina svastikai radniecīga zīme, ko sauc gan par uguns krustu, gan arī par Pērkona krustu. Svēto rakstu ornamentos īpašu vietu ieņem zvaigznes veida ideogramma, kuru latvieši sauc par Ausekli, izsenis saistot to ar Rīta zvaigzni (Venēru). Tajā velti meklēt kādas dievības ideju. Venēru ne tikai latvieši saukuši par Rīta zvaigzni. Bez tam Venēra dažkārt saukta arī par Vakara zvaigzni sakarā ar to, ka tā zināmos laikos pirmā iemirdzas rīta un vakara blāzmā. Pēc zvaigznājiem jau sen bija iespējams noteikt, ka šī dažādos vārdos sauktā zvaigzne ir viens un tas pats debess spīdeklis, kurš it kā pavēsta gaismas un tumsas mijas, mūžīgās Visuma dzīvības gaismas iedegša- nos un dzišanu. Tamdēļ Ausekļa zīmējumā ietvertas daudzas zīmes, kuras apzīmē jēdzienus, saistītus ar Visumu, pasauli, četru seno vieliskās pasaules elementu mijiedarbību, dzīvību, cilvēku mūžiem un vēl daudziem citiem. Rakstu zimju sakopojumi taisnlīniju ornamentos ļauj koncentrēti izteikt visai plašus tekstus. As- toņstūru zvaigznes apveids veido astoņas zīmes, apzīmējošas debesis, zemi, mūžīgo - nemainīgo, laicīgi pastāvošo mainīgo un četras pasaules puses jeb daļas. Savienojot visus staru galus un stūrus zvaigznes iekšienē ar taisnēm, izveidojas 32 zīmes, atrodamas daudzos cilvēces ideografiskajos rakstos. Ietverot astoņstūru zvaigzni četrstūrī, zīmju skaits palielinās un kļūst redzams, ka raksta pamatā ir plaši pazīstamā zīme - Pasaules (Dzīvības, Cilvēku) koks, sakrustots četros stāvokļos, ar "saknēm" un "galotnēm" veidojot zvaigznes starus, bet vidū kopēju punktu radīšanas un sākuma zīmē. Cilvēku apdzivotās pasaules salīdzinājums ar koku ir atrodams jau neolītā lietotajās zīmēs. Ēģiptiešu senākajos rakstos atrodama ideogramma, ar sešām "koku" zīmēm izsakoša domu par cilvēku pasaules būtību. Plašāku domu atveido cita ideogramma ar četrstūrī ietvertu figūru, kas līdzībā tuva baltu astoņstūru zvaigznei. Taču Saules gaitai pakļautā apzīmējums vidū norāda uz domu par laicīgo un mainīgo pasauli lielajā Visuma pasaulē. To pašu jau sešstūru zvaigznes zīmē izsaka jaunākie hieroglifu teksti. To, ka baltu rakstu ornamenti ir savdabīgas ideogrammas, apliecina ar tiem saistīti dažādi tautas ticējumi. Piemēram, piecstūru zvaigzne rakstos atrodama ārkārtīgi reti, tikai īpašās zīmju kombinācijās. Tā uzskatīta kā nelaba, ļaunu vēstoša. Izskaidrojums redzams zīmēs, kuras izveidojas un sakārtojas īpatnēji, savienojot ar taisnēm šādas zvaigznes visus stūrus un staru galus. Rodas piecstūris, kurā piecas Pasaules kalna zīmes (trīsstūri) tiek atdalīti cits no cita ar dažādu sadalītu trīsstūru un četrstūru sablīvējuma smailēm. Tas rada iespaidu par sašķeltu un brūkošu pasauli, un kopumā to var pieņemt tikai kā sajauktas pasaules apzīmējumu un kā izkropļotu kārtību, kas attiecināma arī uz cilvēku dzīvi. Virs šis kroplīgās kārtības, šķēpa asmenim līdzīgā figūrā, kas it kā pāršķeļ debesis, redzams krusts, kuru tagad sauc par Sātana krustu. Tas ir otrādi apgriezta sena radīšanas un radītāja zīme, kura šādā stāvoklī apzīmē pretējo - noārdīšanu, postīšanu, postītāju. Zīmīgi, ka daudzos pirmrakstos par piecstūra ideogrammas veidotāju zīmēts cilvēks, nevis zvaigzne. Cilvēks ar izplestām rokām un kājām pār pasauli atrodams jau bronzas laikmeta ideogrammās. Tās attēlo cilvēka un pasaules savstarpēju mijiedarbību. Tamdēļ piecstūrī izveidojamās zīmes zināmā
skatījumā jāpieņem arī kā cilvēka ķermeņa daļu un atsevišķu orgānu apzīmējumi. Šādā skatījumā radītāja zīme cilvēka apzīmējumos vispirms saistās ar norādi uz laicīgās cilvēkpa- saules uzturēšanu caur pēcnācēju radīšanu. Tā arī ir pati galvenā cilvēka misija, bez kuras citas ir vienkārši neiespējamas. Uz cilvēka rokām, pleciem un galvas zīmju salikumā balstās visa virszemes pasaule un debesis, izsakot patiesību, ka apzinātā un pašu izveidotā pasaule prasa no cilvēkiem zināmu sapratni, uzturēšanas spēju un rīcību. Bet vienlaikus zīmes vēsta arī to, ka cilvēks ir vai ari spējīgs kļūt par pasaules postītāju un savas pastāvēšanas ienaidnieku. Tās vēsta par cilvēka būtībā ietvertiem ļauniem spēkiem, kas cilvēku var pārvērst aprobežotā un pasaulei naidīgā radījumā. Tamdēļ piecstūra ideogramma, ko tagad pazīst kā pentagrammu, senatnē izmantota maģijai. Senatnē maģija nav bijusi tik ļoti ar māņticību piesātināta kā jaunākos laikos, jo visas augstākās zināšanas tika stingri glabātas šaurā cilvēku lokā. Par iemeslu tam bija atziņa, ka vispārpieejamas patiesības no cilvēkiem, kas paši līdz tām nav nokļuvuši un nav mācījušies izprast vispusēji, tiek sagrozītas un skaidrotas pēc sava prāta. Bet pats galvenais iemesls meklējams sapratnē, ka cilvēks šaurās savās interesēs spējīgs jebkuras zināšanas izmantot ļaunos nolūkos. "Kas noslēpumu burvju vārdus viedīs, lai glabā tos no visiem un apslēpj mācībā", teikts senindu "Rigvēdā". Bet kāds ēģiptiešu maģisko zinību papiruss sākas un beidzas ar aicinājumu: "Aizver muti! Aizzīmogo savas lūpas!" Visiem senajiem pasaules uzskatiem un tajos sakņotajām reliģijām bez atklātās mācības bijušas ari slepenās, domātas šauram šo mācību glabātāju lokam, un kuras izteiktas tikai mutvārdos. Piemēram, ķeltu priesteri druīdi vispār neko nav izteikuši rakstos, un zinību mācības izzudušas kopā ar viņiem. Par kādu slēpto zināšanu kopienu - pitagoriešu kopienu - rakstījis viduslaiku Eiropā plaši pazīstamais antīkais filozofs Porfīrijs. Pēc viņa vārdiem "kad šīs kopienas pēdējie locekļi aizgāja no dzīves, viņu slepenās zināšanas, kuras vienmēr glabājās noslēpumā, izzuda kopā ar viņiem, izņemot divas vai trīs miglainas tēzes, kuras, tā arī nesaprastas, kļuva par svešu cilvēku īpašumu." Šāda mutvārdos saglabāta slepenība vēlāk vēsturniekos nostiprinājusi pārliecību, ka, piemēram, baltiem nav bijusi sava priesteru kārta, toties izplatīti bijuši dažādi burvji un pareģi. Tāpēc nesaprastos rakstus klintīs un ornamentos vēl šodien saista ar maģiju. Protams, maģija dažādos veidos bijusi un vēl tagad ir pavadone ne tikai reliģijām, bet arī zinātnēm, tikai praktiskas izpausmes tai nav tādas pat kā, piemēram, rakstu mākslai vai tiesību noteikšanai. 'Tieši maģija vienmēr prasījusi noslēpumainību un savrupu darbošanos, tāpēc buramzīmes bieži ir ar individuālu izdomu. To pašu var teikt arī par seno dziednieku lietotajām zīmēm, kurām bieži nav nekāds sakars ar buršanos, un tās vairāk būtu uzskatāmas kā sava veida zāļu receptes. Neiedziļinoties plašāk pagājušo laiku zināšanu glabāšanas problēmās, jau no teiktā var secināt, ka savi dažādu zināšanu glabātāji bijuši visos laikos un visās cilvēku kopienās. Bet, ja bija glabātāji, dabiski, bija jābūt arī zināšanu devējiem, to radītājiem. Zināšanas nerodas un nevairojas, ja nav cilvēku, kas ar tām nodarbojas. Sākums tam vienmēr bijis saistīts ar mācībām, kurām bijuši savi autori, kā, piemēram, senajiem grieķiem Heraklīts. Tāpat šīm mācībām bijusi sava pastāvēšanas vēsture. Jaunlaiku domāšanu vēl arvien iespaido laikmets, kad visu mākslu pirmsākums tika meklēts un atrasts Grieķijā, kad ticēja, ka pati Grieķija līdzīgi Pallādai radusies no Olimpa valdnieka Zeva galvas. Taču šodien arvien vairāk kļūst zināms, ka šis kultūras zieds savu dzīvības spēku smēlies no līdiešiem, hetiem, no Feniķijas, Krētas, Babilonas, Šumeras un Ēģiptes. Bet saknes iesniedzas vēl tālāk pagājībā, un aiz visām šīm tautām ir vēl senāki cilvēces slāņi ar saviem patiesību meklētājiem, ar pirmajām zīmēs izteiktām atziņām par pasaules būtību. Arī dažas mūsu modernā laikmeta zināšanas, ar kurām mēs tā lepojamies, patiesībā iedīgli jau bijušas tālo priekšteču smadzenēs, laikos, kad vēl tika lietots akmens cirvis. Vēstures noslēpumi ir arī cilvēka smadzeņu spēju noslēpumi. Ja ielūkojamies zinātnisko pētījumu attīstībā, cik vien vēlamies senā posmā, nav grūti konstatēt, ka daudzus no lielajiem atklājumiem veikuši cilvēki, kuri zinātkārē vai arī,
aizrāvušies ar kādu ideju, iztika bez akadēmiskas izglītības, neizjūta specializācijas acu aizsegus, un vienkārši vadījās no savām prāta spējām. Vienīgi tā patiesības par apkārtējo pasauli varēja gūt seno atziņu un mācību autori. Garīgi spējīgi un dabas noslēpumu savaldzināti cilvēki ir dzīvojuši visos laikos un dažādās tautās. Līdzīgas atziņas un uz tām balstītas mācības rodas tad, ja ir atklāta par kaut ko pareizā un lidz ar to vienīgā patiesība. Tāpēc vēstures gaitā vienu un to pašu patiesibu varēja atklāt no jauna, neatkarīgi no citviet un citā laikā jau atklātā. Runāt par zināšanu aizgūšanu šādos gadījumos nevar. Pamatos vēsture ir zinātne par saprāta vadīto cilvēku rīcību uz mūsu planētas. Zinātņu laukā ir noiets posms, kad dzīvību un saprātu Visumā mēģināja pieskaitīt pie nejaušām parādībām. Amerikāņu zinātnieks Džeimss Dans (1813.-1895.), kurš pētīja dzīvības evolūcijas dinamiku uz Zemes, formulēja "cefalizācijas" ideju (gr. kefale - galva). Viņš rakstīja, ka, sākot no kembrija, no laika, kad dzīvajos organismos radās nervu sistēmas aizmetņi, nākamajos 500 miljonos gadu noritēja dzīvo būtņu nervaudu pakāpenisks un mērķtiecīgs evolūcijas process. Šodien arvien nav galīgi apkopoti slēdzieni, kuri izskaidrotu šo nervu un smadzeņu audu pilnveidošanos, kas noveda pie cilvēka radīšanas. Paleontoloģiskajai hronikai ir nevis haotisku, te uz vienu, te otru pusi ejošu izmaiņu raksturs, bet tā ir raksturojama kā parādība, kas nepārprotami visu laiku attīstās uz vienu un to pašu pusi - virzienā uz saprāta radišanu un tā iekļaušanu visā pastāvošā notiekošajos procesos. Domātspēja un zinātkāre ir cilvēka pazīme, kura jāpieņem kā likumsakarīga parādība, nevis kā nejaušība. Tamdēļ pie nejaušām parādībām nav pieskaitāmi vēsturiskie atklājumi, sākot jau ar uguns iegūšanas mākslu. Patiesībā vēstures zinātnei nav tik svarīgi, kad, kur un kurš pirmais izdarījis zināmus atklājumus, bet gan, kāda bijusi šos atklājumus zinošo attieksme pret tiem. Uz patiesību izzināšanu un atklājumiem cilvēku prāti virzījušies pa dažādiem ceļiem un dažādu vēlmju vadīti. Tas jāattiecina arī uz sapratni par cilvēka pastāvēšanas jēgu. Nebūt ne visu, no kā veidojas ikvienas dzīvās būtnes dzīve, var vienkārši izskaidrot ar kailas izdzīvošanas nepieciešamību. Cilvēku pasaulei piemīt kaut kas vairāk, un šo "kaut kas" domātspēja jau krietni pirms mums ir ietvērusi sūtības jēdzienā. Lai gan sapratne par cilvēka sūtību joprojām ir dažāda, tas nenozīmē, ka no savu tālo priekšteču atziņām nevaram neko mācīties. Ne jau gadījuma pēc mūsdienu cilvēks, caurcaurēm pārņemts 110 tā, kas ik dienu brāžas tam pāri un apdraud viņa nākotni, pastiprināti sāk interesēties par pagātni. Diemžēl, visvairāk viņš paradis uz to skatīties no šķietami sasniegtiem zināšanu augstumiem, ar savām atziņām par vajadzīgo un iespējamo. Senajās rakstu zīmēs un simbolos tiek meklēta ezo- terisko zināšanu atslēdziņa uz kādu pagājības tumsā paslēptu brīnumpasauli, kurā bijuši zināmi brīnumlīdzekļi mazpazīstamu dabas spēku izmantošanai. Šī atslēdziņa meklēta arī iepriekš aprakstītajā pentagrammā, saistot to ar maģiju, taču ārpus ievērības"palikusi šīs zīmes saistība ar cilvēku, kas, norobežojies savā pašradītajā iegribu pasaulē, kļūst par ļaunuma iemiesojumu. Ar pentagrammu saistītos, iepriekš parādītajos ideogrammu paraugos redzams ragains cilvēciņš ar pārveidotas pasaules apzīmējumu rumpja vietā. Šī ideogramma tapusi indiāņu zīmējumos laikā, kad Ziemeļameriku iekaroja "bālģimji", un attēlotais velnišķīgais cilvēciņš "bālģīmju" zābakos uzskatāmi skaidro Eiropas civilizācijas izauklētā cilvēka būtību. Šādam jaunlaiku cilvēkam nav saprotami atšķirīgi pasaules uzskati un interese par patieso cilvēka sūtību. Viņam ir savs interešu lauks un gudrību mēraukla, ar kuru cenšas izmērīt savu tālo senču civilizācijas pakāpi. Bet ar moderno zinātņu palīdzību nav iespējams saprast tās domas, kuras atstājušas mūsdienu domāšanai joprojām nesaprastas mīklas, kādas, piemēram, ir Stoun- hendžas "Saules templis" Anglijā un arī citi t.s. megaiītiskās kultūras pieminekļi. Tāpat šodienīgi civilizētiem prātiem nesaprotami ir arī milzīgie zīmējumi Naskas tuksnesī Peru, tiem līdzīgie baltie zirgi Anglijā un zemes uzbērumi Ziemeļamerikā. Tā ir tikai daļa no tām domu balsīm, kas nonākušas līdz mums no tūkstošgadīgas tāles. Visā pastāvošajā ir sakaribas, kuras cilvēki tiekušies izzināt jau teorētiskās domāšanas izveides paš^ĢS
pirmsākumos. Teorētisks (gr. theorētikos), kā zinām, ir ar matemātiskiem aprēķiniem vai loģiskām pārdomām iegūts. Matemātiskie rēķini ir tikpat seni, cik senas ir astronomiskās un ģeodēziskās zināšanas. Kādā Šumeras ķīļrakstu plāksnītē ir skaitļa 195 955 200 000 000 apzīmējums. Ko tas var nozīmēt? Lai gan zinātniekiem nācies krietni palauzīt galvu, atbilde izrādījās vienkārša. Šumeri, no kuriem pārmantots laika dalījums stundās, minūtēs un sekundēs, reizēm diennakts ilgumu izteikuši tikai sekundēs - 86 400 sekunžu. Iepriekš minētais skaitlis bez atlikuma dalās ar šo skaitli. Iegūtie 2268 miljoni dienu veido 240 gadus ciklos, kas sastāv no 25 920 atsevišķiem gadiem. Nav zināms, kāpēc šumeru astronomiem iegribējies šo sakarību izteikt sekundēs. Nav ari zināms, kāpēc ņemti tieši 240 gadu cikli. Vienīgais, ko ar astronomijas palīdzību var zināt, ir tas, ka Zemes ass precesijas dēļ veic pilnu konusa apli 25 920 gados. |a jaunlaiku astronomi pie šī skaitļa nonākuši novērojumu un matemātisku aprēķinu ceļā, tad nevar noliegt, ka cilvēku prātiem tas bijis iespējams arī krietni agrākos laikos. Blakus decimālajai skaitīšanas sistēmai šumeriem ir pastāvējusi sistēma, kuras pamatā bijis izejas skaitlis 60 - "soss". Ja skaitli 25 920 dala ar šo "sosu", iegūst skaitli 432, kas ietilpst dažādos lielumos, kurus piemin dažādi senie teksti sakarā ne tikai ar laiku, bet arī ar telpu un vieliskiem veidojumiem. Šis skaitlis kalpojis kā atslēga uz kādām esamībā pastāvošām patiesībām un bijis kā vienota augstāko zināšanu zīme. Piemēram, senajā indiešu eposā "Mahāhārta" un Vēdās tiek runāts par kosmisko laikmetu 360 svēto gadu garumā, no kuriem katrs ilgst 12 000 gadu. Tātad šajā laikmetā ir 432 000 gadu. Arī Platona "lielajā gadā", kurš ilgst 36 000 gadus, ietilpst šis lielums: 36 000 = 432 000:12. Skaitļa 432 dalījums ar 4 ir redzams 108 kolonnās budistu tempļos un viņu lūgšanu kreļļu tikpat daļās. Savukārt babiloniešu priestera Beroša tekstos teikts, ka valdnieku laiki pirms grēku plūdiem pastāvējuši jau 432 000 gadus. Bet islandiešu eposā par kosmisko kauju starp dieviem un nedieviem pieminētas 540 durvis. No katrām iznākuši 800 karavīri. Tātad to pavisam bijis 540 x 800 = 432 000. Vēstures posms, kad skaitlis 432 minēts visagrāk un visvēlāk, aptver aptuveni 20 - 25 gadsimtus. Visu šo laiku zemēs no Tālajiem Austrumiem līdz Islandei lietoti kopēji skaitļi dažādu kosmisko norišu un pasaules laiktelpas skaitliskam raksturojumam, saistot to ar laicīgās cilvēku pasaules pastāvēšanas iespējām. Tā kā kopēji lietotais izejas skaitlis bijis 432, jāsecina, ka tas apzīmējis kādu visiem zināmu jēdzienu. Pretstatā burtiem, kas apzīmē noteiktas skaņās, cipari joprojām sakņojas cilvēces pirmraksta ideogrammās, apzīmējot zināmus, pašus par sevi saprotamus jēdzienus. Ideogrāfiskajā rakstībā atsevišķu jēdzienu apzīmējumu salikums izsaka jaunu plašāku jēdzienu, parādot, no kā tas veidojas. Lasot ciparu salikumu 432 kā blakus rakstītus 4, 3,2 un nevis kā skaitlisku lielumu četri simti trīsdesmit divi, ir jādomā par pavisam cita jēdziena apzīmējumu. Rakstības attīstībā daudzas ideogrammas tapušas no senākā pirmraksta zīmējumiem, tamdēļ ciparu kopa 432 varēja sākotnēji apzīmēt kādu nozīmīgu veidojumu, sastāvošu no 4, 3, 2 kaut kādām daļām. Pats nozīmīgākais cilvēkiem vienmēr bijis pasaules jēdziens, kas modelēts dažādos zīmējumos. Bet visos pasaules modeļos bijusi jāievēro patiesība, ka pasaulei ir četras debespuses, tajā ir augša (debesis), vidus (virszeme) un apakša (pazeme), un pamatos pasaulei ir divas atšķirīgas daļas - debesu plašumi un Zeme. Savukārt citā senajā pasaules uzskatā visu veido četri elementi (uguns, ūdens, gaiss, zeme) trijās dimensijās, daloties laicīgajā un mūžīgajā. Skaitļu 4, 3, 2 saistījumu ar pasaules uzbūvi uzskatāmi parāda ģeometrisko ornamentu raksti. Tajos visa sākums ir punktā. Punkts ir sākums jebkurai zīmētai līnijai. Taisne ir īsākā līnija starp diviem punktiem, bez kuriem nekādi taišņu veidojumi zīmēs un rakstos nav iespējami. Pasaule plešas 4 virzienos, kurus iezīmē 4 sakārtojoši punkti ziemeļos, austrumos, dienvidos un rietumos. Savienojot šos punktus ar taisnēm, izveidojas ģeometrisks pasaules apzīmējums - četrstūris. Pieņemot pasauli par kalnu, tā atveidojumu taisnēm uz plaknes nosaka 3 punkti, veidojot trīsstūri. Pasaules kalnā aug cilvēku koks, kura senākais un vienkāršākais apzīmējums ir vertikāla svītra ar sabiezinājumiem vai aplīšiem galos. Rakstību ar
punktiem un svītrām cilvēki lietojuši jau akmens laikmetā. Pazīstamākās ir sakārtotu punktu (bedrīšu) joslas ap māla trauku malām. Punktu joslas vai sagrupējumi izsaka zināmu domu, kas saprotamāka kļūst, savienojot punktus ar taisnēm, veidojot dažādas iespējamas pirmraksta zīmes. Izrādās, ka to veids un daudzums ir ierobežots. Zīmējumā parādītajā punktu joslā ir iespējams iezīmēt vienlaikus trīs dažādas zīmes, kas iezīmējas starp 4, 3 un 2 punktiem. Ar tām saistās jēdzieni "pasaule", "Pasaules kalns", "Cilvēku koks". Citās punktu savienojumu kombinācijās izveidojas tikai divas vai arī viena zīme, kas saistītas ar minētajiem jēdzieniem. Zīmju meklēšanu šādās punktu iespiedumu joslās varētu pieņemt kā vispārēju iespēju kaut ko sazīmēt starp daudziem punktiem, ja vien akmens laikmeta keramiķi savus punktu rakstus nebūtu papildinājuši ar svītru zīmējumiem. Tie it kā paskaidro punktu izvietojuma un skaita nozīmi. Abu veidu rakstu saistību ar kādām pasaules būtībā saskatītām nemainīgām likumsakarībām apliecina fakts, ka pirms 5 - 6 gadu tūkstošiem izveidotie rakstu elementi tepat Latvijā, tautā saglabātajos ornamentālajos rakstos, nemainīgi lietoti līdz mūsu dienām. Pasaules veidojumā saskatītās sakarības var izteikt ar zīmju salikumiem un ari ar skaitļiem. Ikviena veidojuma vai darbības pastāvēšana pamatojas uz zināma stāvokļa nemainību, ko var pieņemt kā līdzsvara stāvokli, kuru nodrošina samērība pastāvošā uzbūves vai darbības elementos. Ģeometriskajos zīmējumos šāds pastāvēšanu nodrošinošs līdzsvars izpaužas simetrijā, kas arī ir raksturīga senajos ģeometrisko ornamentu rakstos. Savukārt, raksturojot pasauli ar veidojošo pamatelementu skaitu, kā to aizsākts darīt jau akmens laikmetā, atbilstošie skaitļi var būt tikai 4, 3, 2, 1. No tiem atvasinātie lielumi arī var būt tikai vieni un tie paši. Tāpēc zināmā vēstures posmā, vismaz no Tālajiem Austrumiem līdz Islandei, tie lietoti dažādu pieņemtu lielumu raksturošanai. Uz tiem pamatots arī cilvēku pasaules sakārtojums un dzīvošanas kārtības svētie likumi. Seno islandiešu pasaules sakārtojuma un ideogrāfisko rakstu pētnieks Einars Palsons savu pētījumu izklāstos (Einar Palsson, "Pythagoras Early Icelandic Law", Mimir, Reykjavik, 1993) publicējis senislandiešu ideogrammu, kura attēlo pasaules izveidojumu, kas sakņojas sākuma skaitļos 4, 3, 2. Pasaules koks izaudzis no trejdeviņām saknēm un zirga astoņām kājām, bet no šī koka stumbra simetriski atdalās divi zari. Šo skaitļu savstarpējs reizinājums ir 4 x 3 x 2 = 24. Desmitkārtīgs skaitļa 24 palielinājums ir 240, kas var būt izskaidrojums iepriekš minētajiem mīklainajiem šumeru laika rēķinu 240 gadu cikliem. Zīmīgs ir islandiešu Pasaules koka saknēs iezīmētais pāra un nepāra skaitļu nodalījums pretējās zīmējuma pusēs. Ģeometriskajos Pasaules koka un Pasaules kalna atveidojumos ar sakrustotām taisnēm, veidojošām trīsstūrus ar kopēju virsotni, šāds skaitļu sakārtojums gar trīsstūru malām izveido savdabīgu aprēķinu tabulu. Vidējie skaitļi ir abu malējo reizinājums. Zīmīgi, ka tie ir puse no jau iepazītiem skaitļiem, kurus, piemēram, šumeri vēl reizinājuši ar 10. Skaitlis 25 920 atbilst gadu skaitam vienā no šumeru ķīļrakstu plāksnītēs minētiem 240 gadu cikliem. Atminējums šādam ciklu skaitam pēc "pasaules zīmes tabulas" rodams, saskaitot gar malu sarindotos nepāra skaitļus. Summa ir 240. Savukārt pāra skaitļu summa ir 60. Kā jau zinām, šumeriem blakus decimālajai skaitīšanas sistēmai bijusi vēl cita ar izejas skaitli 60 ("soss"). Interesantākais ir tas, ka debess pols apraksta pilnu apli starp zvaigznēm 25 920 gados, par vienu loka grādu pārvietojoties 72 gados. Iegūtie skaitļi pēc šāda skaitļu sakārtojuma ļauj secināt, ka šumeri lietojuši līdzīgu pasaules kosmiskā modeļa zīmējumu. Uz to norāda arī vēlākais babiloniešu priestera Bērosa tekstos pieminētais valdnieku valdīšanas laiks, kas jau pirms grēku plūdiem esot ildzis 432 tūkstošus gadu. Skaitļu sakārtojums piramīdās ir saistīts ar ideogrāfisku "debesis un zeme" atveidojumu, kurā apakšējā skaitļu piramīda apzīmē Pasaules kalnu, pār kuru babiloniešu skatījumā valda radītājs-dievs un tūlīt aiz viņa laicīgais valdnieks, kurš vienpatībā paceļas pāri visām ļaužu trim kārtām. Šāda dalījuma cilvēku pasaules pamatā ir skaitlis 216, kas ir puse no 432. Palielinot tūkstoškārtīgi, Bēross to izmantojis apgalvojumam par valdnieku varas hegemoniju kopš neminamiem laikiem. To zināmā mērā
simbolizējis arī babiloniešu valdnieku celtais Bābeles tornis. Savukārt bez pasaules izskaitļojuma izmantošanas valdnieku atbalstīšanai, trīsdaļīgais pasaules dalījums redzams dažādu zemju tempļu arhitektūrā un arī Ziemeļamerikas pueb- lās atrasto trauku apzīmējumos. īpaši izteikts tas ir baltu svētkalnu un ap tiem iezīmētās pasaules sadalījumā. Latvijā zināmo zīmju rakstu iegrebumos klintīs zīmīgs ir ģeometrisks zīmējums pie ieejas Stoķu alā Strīķupes krastā, kas iztek no Vaidavas ezera Valmieras rajonā. Šajā raksta izzīmējumā redzama četrstūrainā pasaules zīme, kuru radīšanas krusts sadala četrās daļās, bet zemāk divās daļās nenoslēgts trīsstūris, kas zināms kā Pasaules kalna apzīmējums. Kopumā viss zīmju salikums vēsta par kādas savas pasaules, iespējams, novada radīšanu vai arī par citām sava laika zemes dalīšanas problēmām, un tajā atrodami visi 4, 3, 2 pasauli veidojošie elementi noteiktu situāciju apzīmējošā secībā. Ornamentālā zīmju rakstība, pretstatā šumeru izveidotajam ķīļrakstam, uzskatāmi parāda dažādiem pasaules aprēķiniem senatnē plaši lietoto skaitļu izcelsmi. Šādā veidā daudz liecību saglabājuši latviešu tautisko cimdu raksti. Tajos atrodami daudzi, ļoti senus jēdzienus un pieņēmumus izsakoši zīmju salikumi. Sevišķi zīmīgs ir kāds zīmju saveidojums, kurā redzami divu sakrustotu Pasaules koku savdabīgi apzīmējumi. Vertikālais attiecas uz mūžīgo Visuma pasauli, bet horizontālais uz laicīgo cilvēku pasauli virs zemes. Šī "koka" saknēs un zarotnē ir noteikts skaits piramīdās sakārtotu gaišu un tumšu (dažādu krāsu) rūtiņu. No vienas vai otras piramīdas apakšas uz augšu rūtiņu skaits rindās izsaka noteiktus laicīgās pasaules uzbūves principus. Gaišās rūtiņas šādi saveido skaitļus 4, 3,2 un 1. Skaitlim 1 pasaules izskaitļošanā bijusi sava nozīme, saistot to ar jēdzieniem "vienpatība", "visa vienība", kas nedalās un reizinājumā ar sevi nemainās. Šinī gadījumā viena rūtiņa skaitļu piramīdas virsotnē attiecas uz pasauli, kas ietver sevī visus vai arī izsaka visus zemāk sarindotos skaitļus. Tāpēc visos pasaules uzbūves skaitļojumos sevi atsevišķi iezīmējošais vieninieks nav izmantots. Šī raksta sakārtojumā malējās rūtiņu rindas ir pamatā skaitļu piramīdām un ietver skaitļus 4 + 5 = 9. Kā turpmāk seno pasauļu iezīmējuma apskatos būs redzams, šiem skaitļiem bijusi noteicoša loma laicīgo pasauļu sakārtošanā un zemes platību mēros. Arī šis cimdos izdzīvojušais raksts atspoguļo savdabīgu sakārtotas pasaules raksturojumu skaitliskās attiecībās. Tāpat kā šumeri, arī balti zināmās zīmēs sakārtotus skaitļus ir izmantojuši kā orientējošas sistēmas dažādiem aprēķiniem. Tādi veikti arī centienos uzzināt nākotni pasaulei, cilvēku kopienām un atsevišķiem cilvēkiem. Te meklējams sākums skaitļu maģijai, kas ipaši cieņā bijusi viduslaikos, bet nav izzudusi arī mūsu dienās. Joprojām dažādiem skaitļiem piedēvē gan labu, gan sliktu nozīmi. Ir skaitļi, kurus saista ar Sātanu un visu sātanisko. Arī tie vēsturiski sakņojas zīmēs, kuras apzīmē noteiktus jēdzienus un sastāv no zināmu elementu skaita. Vēl tagad dažu ziemeļu un Āfrikas tautu zīlnieki pareģo, izkaisot smiltīs akmentiņus vai kādus citus priekšmetus, un tad starp tiem iezīmē līnijas, kas izveido dažādas zīmes. Līdzīgi mūsdienu sadzīves tradīcijās saglabātā pareģošana, piemēram, gadu mijās lejot ūdenī izkausētu svinu vai alvu, balstās uz dažādu tēlu un zīmju saskatīšanu sacietējušā kausējuma masā. Bet tās jau ir banālas novirzes no sākotnējām atziņām, ka skaitļi un ģeometriskas figūras ietver dabā valdošus, negrozāmus liķumus. Viss pastāvošais ir likumsakarību sistēma, kuras modeļus seno zīmju salikumos un dažādos veidojumos jāpieņem kā mūsdienu moderno skaitļošanas iekārtu senčus. Mūsdienas mēs dēvējam par datoru laikmetu. Jebkurā grāmatā par datu procesiem un automātisko vai elektronisko skaitļotāju atrodam, ka pirmie datori izgudroti ap 20.gadsimta vidu, to agrīnie vectētiņi - 18.gadsimtā un ap 19.gadsimta sākumu. Taču, ja gribam cienīt pagājības liecības, tad 1900.gadā pie Antikitēras salas Egejas jūrā sūkļu zvejnieki atrada pirms apmēram 2000 gadiem nogrimuša kuģa vraku, kurā, starp citu, izrādījās mehānisms ar sarežģītu zobratu sistēmu, kuru zinātnieki atzīst par sava laika mehānisku skaitļotāju. Pēc ASV Jeila universitātes profesora Dereka de Solla Preisa 1961.gadā veiktajiem pētījumiem nepārprotami ir tas, ka mehānisms pildījis arī astronomiskas funkcijas. Ar to bijis iespējams noteikt Mēness un
zvaigznāju pozīcijas. Bet vai tikai to? Mehānismam bijušas vismaz 9 regulējamas skalas, un tas glabājas Atēnu Nacionālajā muzejā, apliecinot, ka jau krietni sen Visumā valdošo likumsakarību noteikšana ar dažādiem paņēmieniem nodarbinājusi cilvēku prātus. No zīlēšanas smiltīs un pasaules zīmēs ietvertiem skaitļiem līdz šodienas datoriem cilvēce patiesību meklējumos nostaigājusi garus un dažādus ceļus, vadoties no tikpat dažādiem pasaules uzskatiem. Valdošās intereses šodien to pievērsušas arvien plašāku patērēšanas iespēju meklējumiem, izskaitļojot daudzsološākos variantus un tiem pakļaujamu dzīvošanas kārtību. Otrajā plānā atbīdītas intereses par dabā valdošajām prasībām dzīvības un saprāta pastāvēšanai. Šīs laikmetīgās tendences vislabāk raksturo plaši pazīstamā zinātnieka Alberta Einšteina teiktais: "Cilvēki ir spējīgi izgudrot un izgatavot visu, bet apjēgt pašu radītā jēgu gan nē." Katrai rīcībai vienmēr ir kādas nenovēršamas sekas, kuras jācenšas paredzēt, ja vien nav zudusi interese par cilvēces un pasaules nākotni. Agrāko laiku nākotnes pareģi tikuši noliegti, apsmieti, vajāti un sodīti, bet nav aizmirsti. To, ka viņi labi spējuši orientēties dabā un cilvēku sabiedrībā notiekošajās norisēs, neņēmās noliegt arī zinātnieki. Reizēm pareģu teiktais licies gluži neticams, tikai vēlākās paaudzes varējušas novērtēt teiktajā apslēpto patiesību. Kā vienmēr ar zināmo neizskaidrojamos faktos, daudz kas ticis saistīts ar maģijas noslēpumiem un atsevišķu cilvēku pārdabiskām spējām. Taču ir zināms, ka, piemēram, pazīstamākais no pagājušo laiku pareģiem Nostradamus ir sīki izstudējis ēģiptiešu un persiešu rakstus, tāpat arī Bībeli, kurā no trīsdesmit deviņām Vecās Derības grāmatām septiņpadsmit ir pravietiskas, un arī citās netrūkst pravietojumu. Galveno vietu visos seno un jauno laiku cilvēces nākotnes pareģojumos ieņem jautājums par pasaules bojāeju. Zīmīgi, ka gaidāmā bojāeja daudzos pareģojumos saistīta ar kataklizmām dabā, kad civilizācija ar izgudrojumiem sasniegusi augstu attīstības pakāpi. Tā jaušama kā likumsakarīgs noslēgums cilvēku rīcībai, kas izjauc pasaulē līdzsvaru starp vajadzīgo un iespējamo. Līdzsvars jeb saskaņa ir pamats pasaules pastāvēšanai, un tā ir viena no tām mūžīgajām patiesībām, kuru zinājuši un no kuras vadījušies senie gaišreģi, paredzot un izskaitļojot iespējamo pasaules galu. Protams, arī pareģojumi nekad nav bijuši pasargāti no šarlatānisma un reliģiska fanātisma, kas radījuši mītus par pastardienu ar mirušo augšāmcelšanos, vēlama mesijas nonākšanu no debesīm, īstenticīgo uzraušanu debesīs un tamlīdzīgiem notikumiem. Ir bijuši pasludināti gadi un dienas, kad būs šī pastardiena, taču pasaule pastāv vēl joprojām. Bet jāatceras sen atklāto patiesību, ka visas zināšanas, kas kļūst plaši pieejamas sabiedrībai, agri vai vēlu tiek novazātas, pārveidojot pēc savas saprašanas un interesēm. Tāpēc daudzi pareģojumi tikuši glabāti šaurā gaišreģu lokā šifrētā veidā. Vēlāk alegorijās un līdzībās izteiktais dažkārt saprasts tiešā nozīmē, no kā arī radušās visai mītiskās pastardienas tuvošanās un norises vīzijas. Līdz šim uzziņas par pagājibā valdījušiem uzskatiem par Visumu, pasaules radīšanu, uzbūvi un bojāeju gūtas no atšifrēto senindu, šumeru, persiešu un ēģiptiešu rakstu tekstiem, kas bagāti ar alegorijām, traucējošām tieši uztvert daudzu izteikumu zinātnisko kodolu. Šajā ziņā daudz tiešāka var būt rakstība ar zīmēm, apzīmējošām nevis vārdus veidojošas skalas, bet gan jēdzienus. Informācijas iezīmējums no ģeometrisku figūru elementiem izveidotos ornamentos pieļauj izteikt tikai pašu galveno, bez līdzībām un dažādiem plašiem iztēlojumiem. Šādos rakstos neiekļaujas arī ideogrammās lietotie cilvēku, dzīvnieku un dažādu dabas veidojumu attēli, un tāpēc tos patiešām varēja uzskatīt par svētiem rakstiem, kuri pauž domas, kas paceļas pāri ikdienišķā šaurībai. Tamdēļ baltu ornamentālie raksti vēl ir kā neizpētīts balts lau- kumscilvēceskultūrasvēsturesainavā. Nenoliedzami šiem rakstiem ir vistiešākais sakars ar baltu pasaules uzskatu, bet cik mītisks un cik patiesību zināšanās tas bijis pamatots? Vai senie baltu gaišreģi arī pievērsušies jautājumam par pasaules bojāeju? Kādas patiesību problēmas viņus nodarbinājušas visvairāk? Atbildes uz šiem jautājumiem glabā savdabīgā un aizmirstā rakstībā izteiktais. Atšifrēt to palīdz atsevišķu rakstu ciešais saistījums ar kādreiz iezīmētām lielām un mazām pasaulēm baltu apdzīvotajās zemēs, kur vēl
atrodamas seno patiesību meklētāju un paudēju atstātās domu un darbu pēdas.
Noslēpumainie krīvi
No iepriekšējā nodaļā minētajiem faktiem var vienīgi secināt, ka cilvēku kā saprātīgu būtņu prātus jau ļoti sen ir nodarbinājušas domas par visa esošā būtību, radot noteiktu pasaules uzskatu ar tam pakļautiem cilvēku sabiedrības dzīvošanas likumiem. Līdz pat 20.gs. informācija par senajām atziņām gūta no atšifrētiem senlaiku rakstiem. Šobrīd vēl ir daudz nezināmā, pie kā vainojama ne tikai gadu tūkstošu radītā aizmirstība, bet arī jau zināmā pašu cilvēku rīcība, vienīgā pareizuma atzīšanā apkarojot agrākos vai atšķirīgus uzskatus un iznīcinot visu, kas ar tiem saistīts. Tieši šī iemesla dēļ par aizvēstures laikos sakņoto baltu pasaules uzskatu un civilizācijas gaitas īpatnību cēloņiem ziņas ir visai sadrumstalotas un arī pretrunīgas. Visvairāk uzziņas avoti cietuši no varmācīgas kristīgās ticības ieviešanas tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorijā, kas bija pēdējie baltu garīgās un materiālās kultūras bastioni. Rezultātā vēl tagad ir dzīvīgs uzskats, ka šeit zināšanu un reliģiskajā jomā valdījis tumsonīgs primitīvisms. Vēl arvien vēsturnieki mēdz runāt par atsevišķām, primitīvām kulta vietām, noliedzot vienotu reliģisko centru un svētnīcu pastāvēšanu. Ja bija vienota, kopēja reliģija, tad nepieciešama bija arī vienota tās uzturēšanas sistēma. Tas pats sakāms arī par kopēju administratīvo kārtību. Dīsburgas Pēteris 1326.gadā ir rakstījis, ka Nadruvas zemē par Rāmavu sauktā vietā bijis zintnieks, vārdā Krīvs. Dižciltīgie un vienkāršie ļaudis godājuši viņu kā pāvestu. Karā pret Krustnešu ordeni viņa varā bijusi ne tikai Nadruva, bet arī Lietuva, Kursa un Zemgale - gandrīz visas toreizējās baltu zemes. Šajā aprakstā ir apstāstīta interesanta zintnieku hierarhiskā sistēma. Diemžēl Dīsburgas Pēteris aprakstījis galvenokārt tikai senprūšus un, kā cittautietis, visu pēc savas sapratnes. Tas redzams jau no tā, ka viņš apzīmējumu "krīvs" saista ar cilvēka vārdu. Latvijas ziemeļu daļā Vidzemē un Latgalē krīva vārds toponīmos un hidronīmos sastopams daudzviet un šajos nosaukumos jaušami norādīts uz daudziem krīviem, nevis uz vienu noteiktu personu. Piemēram, ar krīvu vārdu šeit ir saistīti divi kalnu nosaukumi (Krīvkalns Cēsu rajona Skujenes pagastā un Krīvkalns Valmieras rajona Kauguru pagastā), Cēsu rajonā Vaives pieteka ir Krīvupe. Hidronīmi - upju un ezeru nosaukumi ir senākas izcelsmes par vietvārdiem. Daugavpils rajonā ir apdzīvota vieta ar saglabātu senu nosaukumu - Krīvore, kas no latgaļu izloksnes izteikta šodienas literārā valodā jāsaprot kā Krīvāre. Ludzas rajonā savukārt kāda apdzīvota vieta vēl arvien ir Krīvanda. Vārdiskajā apzīmējumā "krīvs" ietvertais jēdziens jaušami saistās ar noteiktiem cilvēkiem. To apliecina ne tikai apdzīvota vieta "Krīvāni" Daugavpils rajona Kalupes pagastā, bet arī senāko lauku māju nosaukumos un uzvārdos pārmantotie šie paši krīvāni, krīvēni, krīveņi, krīvi. Starp senākajām mājām Vidzemē, vismaz četras joprojām ir "Krīvi". Pagaidām zināmi 22 ar krīviem nepārprotami saistīti vietu un māju nosaukumi. Bez tam jāņem vērā arī vietvārdu un ar tiem saistītu citu nosaukumu pārveidošana garākā vēstures posmā, aizmirsto jēdzienu vietā saistot un pielāgojot to vārdiskos apzīmējumus citiem, pazīstamākiem. Tā jaunākos laikos daudzviet krīvi pārdēvēti par krieviem. Ir, piemēram, Krievkalni, Krievgaļi, Krievupe, Krievusala, Krievaiši, kam vēsturiski nav rodami nekādi pierādījumi par tiešiem sakariem ar minētās tautības cilvēkiem. Dīsburgas Pētera senprūšu pagānisko kultu kalpotāju aprakstos, kā arī citos rakstu avotu latīniskajos tekstos minēti sancti viri, auguri, nigromantici, sacerdotes (svēti vīri, pravieši, burvji, priesteri). Dīsburgas Pēteris Nadruvas Rāmavas krīvu
pieskaita zintniekiem. Šajā aprakstā ir atrodama interesanta zintnieku hierarhiskā sistēma. Dabiski, ka visi zintnieki nekoncentrējās vienā vietā, bet veidoja plaši piezemētu sistēmu ne tikai Nadruvā, bet ari Lietuvā un citās baltu zemēs. Citos Nadruvas Rāmavas (Romovas) aprakstos, līdzīgi pāvestam godātais galvenais zintnieks saukts arī par krive krivaito, t.i. par krīvu krīvu. Taču savs krivo krivaitis bijis arī Lietuvā ar pastāvīgu mītni plašā svētnīcā netālu no Viļņas. Diemžēl, no Dīsburgas Pētera un tamlīdzīgiem rakstu avotiem par zintnieku-krīvu hierarhisko sistēmu, tās sadalījumu un varas plašumu baltu zemēs tuvākas ziņas nav atrodamas. Vēl nevar pateikt, cik sena tā ir, taču var pamatoti secināt, ka tā izveidojusies nevis vēsturisko laiku sākumā, bet daudz agrāk. Pirmkārt uz to norāda krīva jēdziena zudums baltu tautu vēsturiskajā atmiņā, kaut arī pats vārds saglabājies senajos vietu nosaukumos. Jēdziena tapšana un vārdiskā apzīmējuma sākums jāmeklē aizvēsturiskos laikos, kad vēl bija vārdu veidošanā liela ietekme t.s. indoeiropiešu pirmvalodai. Bet pirms rakšanās baltu valodu senākajos slāņos, līdz pat saskarei ar hipotētisko indoeiropiešu pirmvalodu, vispirms jāpievēršas liecībām par noteiktas sistēmas svētnīcu un svētpilsētu jeb svētciemu pastāvēšanu visās senajās baltu zemēs. Daudzo pagājības noslēpumu skaidrojumos vēl valda arī uzskats, ka krīvi un Rāmavai līdzīgas svētnīcas ir aizguvums no prūšiem. Karos ar krustnešiem un vēlākajos nebrīves laikos radušās leģendas, īpaši par krīviem kā sentēvu praviešiem un viņu lāstu apspiedēju ieviestai pasaules kārtībai. Šādi teiksmaini nostāsti Latvijā dzirdēti vēl 19.gs. beigās. Zināms rosinājums tam varēja būt vai nu saglabātas neskaidras atmiņas, vai arī jaunākos laikos tautā nonākušas rakstu avotu ziņas par prūšu un kuršu svētajiem vīriem - praviešiem, pie kuriem pēc pravietojumiem nākuši ļaudis no tuvām un tālām zemēm. Brēmenes Ādams 1075.gadā par kuršiem rakstījis: "Viņu mājas ir pilnas ar zintniekiem un priesteriem, kuri pat tērpušies mūku drānās. Pravietojumus šeit meklē no visas pasaules, sevišķi spāņi un grieķi." (I, 197.lpp.) Šo savā laikā aculiecinieka rakstīto nevar pieņemt kā izdomājumu. Citzemju ceļotāji un tirgotāji centās apmeklēt tieši pilsētas, un, ja kāds iekļuva svētajā pilsētā, tad tur varēja sastapt vienīgi domātos priesterus un praviešus. 13.gs. krusta karš un Livonijas baznīcvalsts izveidošana Baltijā iznīcināja visu galveno, kas bija saistīts ar šejienes seno reliģiju un administratīvo kārtību. Priesteru kārtai piederīgie tika nesaudzīgi vajāti un iznīcināti, līdz ar viņu glabātajām zināšanām un pasaules nākotnes paredzējumiem. Pirmkārt un visvairāk šīs vajāšanas piedzīvoja Latvijas balti un līvi. Tamdēļ šeit ir zināmas grūtības ar pierādījumu meklēšanu kādreizējai priesteru un vienotas svētnīcu sistēmas pastāvēšanai. Savukārt Baltkrievijā pēdējos gadu desmitos arheoloģiskie pētījumi atklājuši daudzas koka svētnīcu kompleksa paliekas ap pilskalna tipa kalniem. 1955.-57.gada izrakumi dienvidos no Smoļenskas, t.i., bijušajā austrumbaltu teritorijā, pierāda, ka daži nocietinātie kalni nav bijuši dzīves vietas vai cietokšņi, bet gan svētnīcas. Šādas pilskalna tipa svētnīcas šeit datētas ar 5.-7.gs.p.m.ē. Šādās vietās konstatēti vairāki kultūrslāņi ar mazām, apaļām kulta vietām un kulta celtņu paliekām. Tātad aizvēsturiskos un arī vēsturisko laiku sākumā šajā austrumbaltu teritorijā bijuši nozīmīgi reliģiskie centri ar savām svētajām pilsētām. Latvijā, vairāk vai mazāk iekārtotas, šādas pilskalna tipa svētnīcas ievērotas 19.gs., sakarā ar t.s. elku kalniem. Baltu reliģiju kristiešu misionāri sauca par idolatriju, elkdievību, no kā arī ieviesies aizmirsto seno kalnu svētnīcu jauns nosaukums. Tautā elku kalnus dažkārt dēvē arī par baznīcas kalniem, kam, iespējams, ir sakars ar slāvu ietekmi. Baznīckalnu nosaukums visvairāk izplatīts tajos Latvijas apgabalos, kuri jau pirms vācu krustnešu iebrukuma 13.gs. bija nonākuši zināmā krievu "pareizticības" pakļautībā, kas pati vēl bija saglabājusi daudzus seno svētumu un svētnīcu jēdzienus, kopā ar simboliku, svētbilžu un kristiešu svēto tēlu pielūgsmi. Krievu vārdi božitsja - dievoties, božestvennij - dievišķīgs, dievīgs, nabožnostj - dievbijība, pilnīgi iespējami var būt pamatā latviskotajam baznīcas vārdam. Ziemeļvidzemē ir purva salā uzieta sena svētnīciņas vieta, kas saglabājusi nosaukumu - Bogusala. Latvisko Dieva nosaukumu šeit nepārprotami ir nomainījis
krieviskais bog. Jau 19.gs., atklājot minētos elku kalnus, ievēroja, ka tie vienmēr atrodas netālu no svarīgiem pilskalniem (Šturms E. Baltische Alkhūgel - S.116 - 1327). Taču šodien zināms, ka ne vienmēr šādi svētie kalni saistīti ar pilskalniem, bet gan ar kādreizējo, sev iezīmēto pasaulīšu novadu un zemju - centriem. Šo kalnu svētnīcām bija noteicošā loma reli- ģiski-administratīvā savas pasaules iezīmēšanā, sakārtošanā un dzīvošanas kār- tlbas noteikšanā tajā. Pēdējā laikā veikto pētījumu un atklājumu rezultātā šādu lokālu Pasaules kalnu (svētkalnu) vēsturiska esamība vairs nav noliedzama. Līdz ar to nav ari šaubāma savstarpēji saistītu svētnīcu sistēmas kādreizēja pastāvēšana. Savas liecības par to sniedz ne tikai vēl atrodamie astronomiski orientētie iezīmējumi dabā, bet arī senā ornamentālā rakstība, kuru var saukt arī par ģeometrisko. Daudzos šādos rakstos ir izteiktas atziņas par negrozāmiem pasaules pastāvēšanas likumiem, no kuriem atkarīga arī cilvēku dzīve. Izsenis ģeometrija (gr. geometria - zemes mērīšana) kā matemātikas nozare pētī gan telpas formas, gan ķermeņu attiecības. Ģeometrijas rezultāti neatspoguļo neko citu kā dabiskās īpašības, kas piemīt dažādām līnijām, virsmām un ķermeņiem vai ari to kombinācijām, kuras pa lielākai daļai pastāvējušas dabā jau sen pirms cilvēka. Tieši tāpēc minētās rakstības lietotāju savu pasauļu sakārtojumos vērojams zināms ģeometrisku figūru salikums. Tūlīt jāpiebilst, ka šāds sakārtojums praktiski nav iespējams bez ģeodēzijas līdzdalības. Zīmīgi, ka grieķu geodaisia senākā sapratnē ir zemes dalīšana. Bet ar ģeometrisku zemes dalīšanu, vadoties no izraudzīta svētā jeb Pasaules kalna, nodarbojušies arī baltu priesteri, zintnieki un vēl kā citādi dēvējamie. Šādi darbi nav veicami bez organizētas zinošu cilvēku vadības un nevadoties no svēti pieņemta, nemaināma pasaules modeļa. Mūsu dienās pēc kartes vai plāna attiecīgu teritoriju dabā iezīmē mērnieki. Viņu tālie priekšteči ir likuši pamatus arī topogrāfijai, par ko liecina atklāto klinšu rakstu "zemes grāmatās" iezīmētās primitīvās apvidus kartes, kurās, visai sakritīgi ar patieso stāvokli dabā, uzrāda kādreizējo zemes īpašumu sadalījumu, kā arī kādas cilts vai cilts zara par savu pieņemtas teritorijas robežas un kontūras. Tādu lielas teritorijas zīmējumu, kāds, piemēram, ir pie Braslas upes Virtakas klintī redzamais, kas attiecināts uz apvidu Gaujas labajā krastā starp Braslas un Jumaras upēm, bet rietumos robežots ar Zilākalna un Madiešēnu purviem, nav iespējams izveidot pietiekoši atbilstoši situācijai dabā, ja nav izdarīti zināmi topogrāfiski mērījumi. Bez tam nepieciešams arī noteiktu mēra vienību pielietojums un priekšstati par mērogiem. Neliela sena novada zemes īpašumu sadalījuma karti saglabājušas klintis pie Rakšupītes, netālu no ietekas Gaujā. Šeit vairāk shematiski ar taisnām līnijām attēlotas novada aprises un sadalījums saimju īpašumos. Atsevišķi ir tikpat shematiski parādīta daļa no novada, kurā ietilpst svētkalns ar savu daļu svētnīcas iekārtojumam un priesteru mītnēm. Ja klintīs šādi zīmējumi būtu iegrebti bez piezīmēm, skaidrojošiem dažādu zīmju papildinājumiem, varētu runāt par visai šaubāmiem pieņēmumiem. Taču abos minētajos gadījumos, tāpat vēl arī citās zināmajās rakstu klintīs, zīmes saistītās ar jēdzieniem par "i visu, i paša" daļu no pasaules un tiesībām uz to. īpašumu tiesības bijušas atkarīgas no piederības cilts vai dzimtas pirmtēvu pēctečiem, kā arī noteiktai ļaužu kārtai. Tāpēc Latvijā atklāto klinšu rakstos ir daudz visai sarežģītu zīmju salikumu un savdabīgu zīmējumu, kas skaidro tiesību mantinieku pēctecību senču līnijā, radu rakstus un daudzi no tiem ietver arī dzimtu ģerboņus, kas lietoti arī kā īpašumu zīmes. Nelielas apkārtnes situācijas attēlojums atrasts arī iekalts akmenī, kas joprojām vēl atrodas sena svētkalna virsotnē pie Sēliešu mājām Valmieras rajona Kocēnu pagastā. Šeit iekalumā redzams netālais jumaras upes līkums, kur upe savā tecējumā pagriežas gandrīz 90° leņķī un divas mazākas upītes, kuras pirms minētā līkuma ietek Jumarā. Melioratoru daļēji pārvērstas grāvjos, tās eksistē vēl tagad. Tās šķērso ceļš uz Zilokalnu. Šis ceļš ir ļoti sens, jo tas redzams arī akmenī. Neregulāras formas laukumiņi visticamāk apzīmē pirmos šeit iekoptos tīrumus, jo dabā tie attiecas uz vietām, kur arī šodien ir ar melnzemi un mitrumu bagātas vietas. Plašāki tīrumi tur bijuši visos iepriekšējos gadsimtos. Iespējams, ka akmenī
iemūžināta kāda novada sākotne, kad vēl tikai veidojās šis savas pasaulītes centrs ap svētkalnu. Tāpēc var domāt, ka iekalumam izraudzītā svētkalna virsotnes akmenī vajadzēja, pirmkārt, sarūpēt dievišķu aizbildniecību un, otrkārt, kalpot kā svētam īpašuma tiesību apliecinājumam uz attēloto apkārtējās pasaules daļu. Sēliešu mājas atrodamas zviedru laiku kartēs un nosaukuma izcelsmē saistāmas ar daudz senākiem laikiem, kad sēliešās (iešanā uz apmešanos jaunā vietā) šeit dzīves vietu izraudzījušies ienācēji, ko viņu zemes ierīkotāji jeb pasaules sakārtotāji "iedokumentējuši" minētajā akmenī. Karšu zīmēšana pirmrakstības zīmju laikos nav noliedzama arī sakarā ar atrastajām zvaigžņotās debess kartēm, kas nav redzamas uz klinšu sienām, bet gan izveidotas ar attiecīgi izvietotiem akmeņiem. Vienīgā uzmērītā un plašāk pētītā šāda karte Latvijā ir jau pieminētajā Krīvkalnā Valmieras rajona Kauguru pagastā. Pats nozīmīgākais atklājums šeit ir kādreizējā debespola atrašanās vieta starp zvaigznēm, kas uz zemes izliktajās "debesīs" atzīmēta ar lielu kultakmeni, kuram apkārt aplikti daudzi mazāki. Šis akmens atrodas salikumā izveidota apļa malā un šī apļa vidū izveidots krusts, ko var pieņemt gan kā debess centru, gan arī kā nemainīgu izejas punktu starp zvaigznājiem, kādiem nozīmīgiem astronomiskiem novērojumiem. Ar zvaigžņotās debess kustību un redzamajām izmaiņām noteiktos laika ciklos cilvēku prāti bijuši nodarbināti jau tālos aizvēstures laikos. Ziņas par astronomisko zināšanu ir apstiprinājuši arheologu atradumi. Piemēram, Nīlas augštecē atrastu kaula gabaliņu, kurā iegrebti Mēness fāžu attēli, šķir 110 mūsdienām 8500 gadu. Dienvi- dukrainā atrastais mamuta ilknis ar iegriezumiem, kuri apzīmē lunārā mēneša dienas (ieskaitot arī "neredzamā Mēness" dienu), stāsta par astronomiskiem novērojumiem, kuri izdarīti pirms 30 - 35 tūkstošiem gadu. Tomēr arī šie skaitļi var nebūt pēdējā robeža, no kuras sākās cilvēka interese par zvaigžņoto debesi. Bet, ja norises tur pētītas jau tik sen, tad tāds zvaigznāju kartes salikums kā Krīvkalnā, kas saistās ar daudz jaunākiem laikiem, nevar būt par cēloni noliedzošai nostādnei, kā jau tas Latvijā noticis ar dažiem cita veida akmeņu sakārtojumiem lielās platībās. Visos šajos sakārtojumos ir nešaubāmi svarīgu astronomisku punktu virzienu iezīmējumi, kas norāda uz zināmu sakaru ar astronomiskiem novērojumiem. Tāpēc Krīvkalna savdabīgā akmeņu salikuma jēga ari tika meklēta saiknē ar kādām nozīmīgām astronomiskām norisēm. Pētot akmeņus un to sarindojumus jau zināmos astronomisko punktu virzienos, izejot no lielākā ar mazākiem apliktā akmens, tika saskatīti akmeņu izkārtojumā pazīstamu nenorietošo zvaigznāju apveidi. Neskaidrības vienīgi radīja krustu veidojošo piecu akmeņu salikums, kuram nebija pielāgojams neviens zvaigznājs, bet tas atradās saskata- ma apļa centrā, kura rādiusu veido attālums no krusta centra līdz lielā kultak- mens aplikuma tuvākai malai. Tas vedināja meklēt atbilstošu apli zvaigžņotajās debesīs, kas bez zināmām priekšzināšanām praktiski ir uzdevums ar daudziem nezināmiem. Šis aplis varēja būt noteiktas svētnīcas centrālā laukuma iezīmējums, saistīts ar mītiskiem priekšstatiem par kosmisko pasauli, bet tiklab arī kāda kustībā esoša debess spīdekļa vai orientējoša punkta pārvietošanās ceļš. Vienīgi pēc uzmērījumiem sastādīta akmeņu izvietojuma plāna atkārtotas analīzes apstiprinājās pieņēmums par debess pola pārvietošanās ceļa atveidojumu. Taču astoņdesmito gadu vidū, kad Latvijā akadēmiskā vēsturnieku nostādne pret tamlīdzīgiem atklājumiem plašos akmeņu sarindojumos un sagrupējumos vadījās no principa "tas nevar būt, tāpēc ka nevar būt", šāds atklājums bija pārāk sensacionāls, kas prasīja daudzu papildus liecību meklējumus ne tikai citu, līdzīgu senlaiku pieminekļu akmeņu salikumos, bet arī astronomisko atklājumu vēsturē. Balstoties uz iepriekš aprakstītām ziņām par astronomiskām zināšanām šumeru civilizācijas sākumos, grieķu zinātnieka Hiparha pirms 2000 gadiem aprakstitā pavasara punkta lēnā pārvietošanās starp zvaigznēm no austrumiem uz rietumiem, aptuveni 26 000 gados veicot pie debess pilnu apgriezienu, nebūt nav jāpieņem kā pirmatklājums, saistīts ar Zemes ass kustību, bet gan kā senāku novērojumu jaunāki pētījumi. Pašu seno laiku zinātnieku tekstos ir atrodamas atsauces uz vēl senāku laiku zināšanām. Piemēram, ir zināms, ka
daudzi Senās Grieķijas zinātnieki devušies apgūt zināšanas uz Ēģipti, kur ilgu laiku pavadījuši ēģiptiešu tempļos. Bet priesteri viņiem nebūt nav atklājuši visu. "Gan būdami slaveni ar debesu parādību zināšanu", raksta Stranons, "priesteri glabāja to noslēpumā un lielāko daļu zināšanu slēpa." Stranona vēstīto par astronomisko un ari vēl kādu zināšanu slēpšanu apstiprina senindiešu teksts "Surja Sindhanta". Saules aptumsuma dažādo fāžu grafisko attēlojumu pavada piezīme: "Šo dievu noslēpumu nevajag atklāt visiem pēc kārtas." Arī šumeru astronomiskajos tekstos ir lidzīgas piebildes. Tāpēc zināmam priesteru lokam nepiederošiem mācekļiem secinājumi par slēptām zināšanām un ar tām saistīti pētijumi bija jāizdara pašiem, ar ko arī izskaidrojama atkārtota zinātnisku atklājumu rašanās dažādās zemēs un laikos. Krīvkalnā izveidotā zvaigžņotās debess karte liecina, ka tās autori, daudz agrāk nekā Hiparhs Grieķijā, ir zinājuši par pavasara punkta pārvietošanos un ari to, ka tam ir tiešs sakars ar debess pola pārvietošanos pa apli. No kādiem pirmavotiem viņi smēlušies šis zināšanas? Augstāko zinību glabāšana šaurā priesteru lokā bijusi tradicionāla daudzās zemēs un ilgā vēstures posmā. Acīmredzot daļu zināšanu to glabātāji apzināti neizpauda. Iespējams, ka tās bija zināšanas, kuras iepazīstot cilvēka rīcība var kļūt nekontrolējama. Šajā sakarībā jāatceras veca patiesība, ka jebkura mācība un ar to saistīti dzīvošanas likumi plašākā sabiedribā ar laiku tiek izprasta dažādi un pakļauta degradācijai. īpaša uzmanība tika pievērsta tam, lai dažas zināšanas nekļūtu pieejamas karavadoņiem un valdniekiem. Zināšanu, ari praktisko, izplatību reizēm bremzēja vēl citi apsvērumi - tieksme saglabāt monopolstāvokli vienā vai otrā profesionālās darbības sfērā. Bez tam jāatceras, ka visās senākajās reliģijās bez atklātās daļas bija arī kādu slepenu zināšanu kopojums. Daži filozofi un teologi uzskata, ka Kristus (vai persona, kura Kumrā- nas tekstos nosaukta par "Skolotāju") apustuļiem pavēstījis kādu slepenu mācību, kuru atļāvis atklāt tikai izmeklētiem cilvēkiem. Līdzīgi jūdaisma tradīcija prasa tikai mutiski izklāstit kabalas slēpto mācību. Darīt to rakstiski ir aizliegts, lai nebūtu jābaidās, ka slepenās zināšanas nokļūs gadījuma cilvēku rokās. Šo pašu apsvērumu dēļ priesteri druīdi neko nepierakstīja un viņu mācība izzuda kopā ar viņiem. Līdzīgs liktenis varēja piemeklēt arī krīvus un viņu plašāk neizpaustās zināšanas. Tāpēc baltu folklorā atrodami tikai atklātībai kādreiz nodoto zināšanu fragmenti, kas parādās tautā radušās izpratnes skaidrojumos. Izzūdot atmiņām un līdz ar to priekšstatiem par priesteriem un viņu uzturēto kultu slēpto jēgu, reliģisko un zināšanu tradīciju uzturēšana nonāca zemāko kārtu ļaužu ziņā, satuvinoties ar sadzīves tradīcijām. No tā pamazām veidojies pamats mūsdienās vēl arvien valdošiem uzskatiem, ka vismaz Latvijas baltiem īpašas, sevi norobežotas priesteru kārtas nav bijis un daudzas augstākās zināšanas tapušas tautā. Vēl arvien daži Latvijas senlaiku zināšanu pieminekļu pētnieki turas pie uzskata, ka atklātie astronomiski orientētie iekārtojumi izveidoti ar debess spīdekļu tiešu novērojumu palīdzību. Vienkārši iezīmējumi dažiem Saules lēktu un rietu virzieniem kalendārām vajadzībām pie atsevišķām ļaužu mītnēm varēja rasties, bet, lai šādi izveidotu tādus iekārtojumus kā Krīvkalnā, būtu vajadzīgi gadu simti, ja ne tūkstoši. Vispirms jau debess pola pārvietošanās ceļa noteikšanai. Tepat Latvijā ir atklāti, pēc Saules lēktu un rietu punktiem precīzi orientēti, akmeņu salikumi vietās, kur šie punkti praktiski nekad nav bijuši redzami. Tādi kultiskas nozīmes salikumi ir, piemēram, Braslas upes senlejā pie netālā Rozulas Jēņu kalna Stalbes pagastā. Saule šajā šaurajā ielejā kļūst redzama tikai pa dienas vidu. Tātad šeit vajadzīgo lēktu un rietu punktu virzienu precīzai noteikšanai izmantoti citi paņēmieni, kas nav iedomājami bez palīgierīču lietošanas. Saules lēktu un rietu punkti atrodas uz noteiktas dabā redzamās apvāršņa aploces daļas. Tamdēļ nostāsti par senajiem loku mēriem nav bez vēsturiska pamatojuma. Pilnas aploces jeb apļa mērus lietojuši jau šumeri. Viņi pilnas aploces sadalījumam mēra vienībās izmantojuši vienas savas skaitīšanas sistēmas pamatskaitli "Sos" = 60, no kā vēl šodien aploču un azimutu mērījumus izdara 360° (6 x 60) robežās. Apvārsnis aplī veido arī redzamās debess sfēras daļas robežu, uz kuras, izejot no kāda, piemēram, ziemeļu virziena punkta, ar
vienkāršu ierīču palīdzību var noteikt ne tikai debess spīdekļu lēktu un rietu virzienus, bet veikt arī vēl citus mērījumus zvaigžņotajās debesīs. Debess sfēras sadalījums joslās un apgabalos, tāpat zvaigznāju izvietojums tajos, attēloti zīmējumos pirms 6 gadu tūkstošiem šumeru pik- togrāfiskajos un ķīļraksta tekstos. Vēlākajā Babilonijas valsts periodā, ap to pašu laiku, kad Krīvkalnā tapis zvaigžņotās debess atveidojums, tapuši arī babiloniešu astronomiskie teksti, kas nosaukti par MUL APIN, pēc kāda teksta sākuma vārdiem. MUL APIN sniedz izsmeļošas ziņas par zvaigžņu lēktiem un rietiem, kā arī par zvaigžņu iedalījumu noteiktos debess apgabalos, kas nosaukti dievu vārdos. ANU bija 34° plats ekvatoriālais apgabals. Debess apgabalu ziemeļos no tā sauca par ENLIL, bet dienvidos esošo par EA. Pēc babiloniešu tā laika novērojumiem, katrā minētajā debess apgabalā Saule uzturējās gada ceturksni - trīs mēnešus. Salīdzinājumā ar zodiaku, kas Babilonijā radās vēlāk, tas bija samērā neprecīzs gada dalījums, salīdzinājumā ar tajā pašā laikā pazīstamo gada dalījumu 12 mēnešos, vadoties pēc Mēness. Katra mēneša sākums bija noteikts ar jaunā Mēness sirpīša parādīšanos pēЈ Saules rieta. Taču šie 12 lunārie mēneši neatbilda Saules gada ritumam, un pieņemtais gada sākums dažkārt bija 15 dienas pirms pavasara ekvinokcijas, vai arī 8 dienas vēlāk. Zemkopībā šādas novirzes laika noteikšanā nav pieļaujamas, un zemkopjiem, lai noteiktu savu sezonas darbu patieso laiku, vairāk bija jāpaļaujas uz dabā un pie debesīm novērojamām pārmaiņām. Tāpēc katru lunāro mēnesi centās saistīt ar noteiktu zvaigžņu parādišanos īsi pirms Saules lēkta. Vecākais šādu zvaigžņu saraksts, t.s. Berlīnes astrolabs, ietver 36 zvaigznes un ir tapis Ašūrā 1100 gadus p.m.ē. Katrā mēnesī atzīmētas trīs spožākās zvaigznes, viena no ANU, otra no EA un trešā no ENLIL debess apgabala. Priesteriem bija zināms, kādām zvaigznēm katrā mēnesī bija heliakāli jāparādās. Zvaigžņotās debess atveidojums Krīvkalnā ir tapis nedaudz agrāk, nekā Ašūras priesteru 36 zvaigžņu saraksts. Arī tam ir tiešs sakars ar zemkopjiem nepieciešamo sezonas laiku noteikšanu. No prakses zināms, ka Saule ir visai kaprīzs novērošanas objekts, kas bieži, īpaši Latvijas klimatiskajos apstākļos, lēktos un rietos slēpjas aiz mākoņiem. Bet, ja ņem palīgā visus debess spīdekļus, vienmēr ir kāda iespēja orientēties laikā. Vispār zvaigžņu izmantošana laika noteikšanai ir ļoti sena, kas sākusies tālos aizvēstures laikos, kad cilvēki pēc zvaigznēs saskatītām zīmēm un tēliem noteikuši savai eksistencei nozīmīgus laika posmus. Tāpēc sakars ar astronomiju atrodams arī alu laikmeta zīmējumos. Ievērojamie Lasko alas paleolīta laikmeta klinšu gleznojumi Dienvidfrancijā attēlo medību ainu ar vērsi un lauvu. Starp abiem dzīvniekiem atrodas cilvēks - mednieks ar izstieptām rokām un augšup lidojošs putns. Pēc arheologu klasiskā skaidrojuma, ši aina nosaukta "Man in a bird's-head mask attacked by a wounded bison" (Vīram putna galvas maskā uzbrūk ievainots bizons). Šādam priekšstatam pamatu, acīmredzot, devušas vairākas īsas svītriņas, kas iedomājamas kā vērša ķermenī iedurti šķēpi. Šis skaidrojums ir neapmierinošs tajā ziņā, ka nav ņemta vērā lauvas un putna loma, ne arī vairākas zīmīgas punktu grupas, kurām gan piedēvēta maģiska nozīme, bet bez kāda kaut cik izprotama skaidrojuma. Lasko alas klinšu gleznojums ir izskaidrojams astronomiski, ja pieņem, ka vērsis un lauva attēlo labi pazīstamos zvaigznājus, bet starp tiem esošo Oriona zvaigžņu grupu ar cilvēku-mednieku. Starp Oriona un Lauvas zvaigznāju ir Dvīņu zvaigznājs ar saviem zvaigžņu pāriem. Starp Dvīņiem un Orionu atrodas Piena Ceļš. Klinšu gleznojumā to attēlo putns, kura lidojuma virzienu norāda svītra zem tā. Piens cilvēkiem kļuva nozīmīgs, attīstoties lopkopībai, bet mednieku-savācēju laikos šai pazīstamai joslai zvaigžņotajās debesis uzmanība pievērsta saistībā ar gājputnu pārlidojumu ceļu galveno virzienu. Senāk Austrumeiropas un Sibīrijas tautas Piena Ceļu saukušas par Putnu Ceļu, un acīmredzot tā tas dēvēts jau ledus- laikmetā arī Rietumeiropā. Lasko alas klinšu gleznojums pēc satura atspoguļo zodiaka panorāmu. Tā samēri pilnībā atbilst patiesajai zvaigžņu kartei. Sīkākas zvaigžņu kartes detaļas uzrāda vērša "anatomija". Vērša zvaigznāja iesarkanā zvaigzne Aldebarans jeb Vērša (jaušami saistās ar gleznojumā iezīmēto
vērša aci. Apkārt tai redzama punktu kopa, kas it kā attēlo ievainotā vērša asaras, bet tās var izskaidrot ari kā lietuszvaigznes - Hiādes, kas kādreiz varbūt sauktas par asaru zvaigznēm. Katrā ziņā vērša ragi uzrāda precīzu šīs zvaigžņu kopas stāvokli, kas atbilst stāvoklim tagad pazīstamajā Vērša zvaigznājā. Līdz ar to var pieņemt, ka Plejādes gleznojumā attēlotas ar punktiem uz vērša pakauša spalvām. Raksturīgi, ka Dvīņu zvaigznājs gleznojumā ari iezīmēts ar punktiem. Vispār tiek uzskatīts, ka Dvīņu izpratne ir ar kaut kādu savienošanās tradīciju, taču gleznojumā trim punktu pāriem nav bijis sakars ar tieši saprastu dvīņu jēdzienu, citādi zvaigznājam būtu kāds piktogrāfisks attēlojums. Tas uztverts ar citu jēdzienu. Izmantojot šos un ari visus Lasko alas gleznojuma elementus, ar pietiekamu ticamību var izvērtēt varbūtību, ka leduslaikmeta zīmējumu sakritība ar zodiaka zvaigžņu karti nav nejauša. Uzliekot mūsdienīgu zvaigžņu karti uz leduslaikmeta zvaigznāju attēliem, tā jāpagriež vismaz par 40°, lai ģeometriski pareizi tiktu orientēti raksturīgie Dvīņu, Oriona zvaigznāji un Piena Ceļš. Tas nozīmē arī to, ka seno zīmējumu rašanās laikā Piena Ceļš kulminējis gandrīz stāvus, par ko var spriest pēc vertikālās svītras zem putna attēla. Piena Ceļam šāda kulminācijas iespēja bija pirms 18 - 22 tūkstošiem gadu, kad tā rajonā atradās debess pols. Šis astronomiskais datējums uzrāda lielāku precizitāti, nekā arheologu noteiktie 12 - 17 tūkstoši gadu. Iepriekš minētie secinājumi un pierādījumi ņemti no igauņu astronoma Heino Ēlsalu raksta "Leduslaikmeta zvaigžņu karte", kas publicēts Latvijas Zinātņu akadēmijas radioastrofizikas observatorijas izdevumā "Zvaigžņotā Debess" Nr.III (1986.gada pavasaris). Raksta autors klinšu gleznojumus astronomiskā aspektā pirmoreiz skaidrojis 14.Baltijas zinātņu vēstures konferencē, kas notika 1985.gada 25.- 28.februārī Rīgā un Jūrmalā. Taču H.Ēlsalu skaidrojumus pamato arī citi fakti. Vispirms jau tas, ka Vērsis, Orions un Dvīņi ir ziemas zvaigznāji, redzami debess dienvidu pusē un kulminē ap ziemas saulgriežu laiku. Mūsu laikā novērotāja meridiānam Ziemassvētkos vistuvāk ir Oriona (. Bet kāda aptuvenā situācija bijusi Lasko alas gleznojuma tapšanas laikā? - To var noteikt, iezīmējot zvaigžņu kartē debess pola pārvietošanās apli un atzīmējot debess pola vietu, aprēķinos izejot no pašreizējās Polārzvaigznes pretēji pulksteņa rādītāju kustībai un pieņemot, ka 1/4 daļu no pārvietošanās pilna apļa debess pols veic 25 920 : 4 = 6480 gados. Pirms aptuveni 22 000 gadiem tas bijis Cefeja tuvumā. Iezīmējot novērotāja meridiānu starp zvaigznēm (B), šī meridiāna tuvumā debess pols bijis arī aptuveni pirms 17 000 gadiem. Atstarpe no šodienas novērotājmeri- diāna veido šauru joslu, kas Lasko alas gleznojuma astronomisko būtību vienīgi apstiprina. Zīmīgi, ka pavasara saulgriežos Lasko alas "debess ainas" tapšanas laikā kulminācijai tuvojies Lauvas zvaigznājs, precīzāk Lauvas (. Tāpēc sava nozīme ir arī klinšu gleznojumā figurējošajai lauvai. Debess pola pārvietošanās Lauvas zvaigznāju ir iedalījusi pavasara zvaigznājos, bet kādreiz tas ir bijis tikai pavasara tuvošanās vēstnesis. Taču galvenā norise gleznojumā saistās ar Vērsi un cilvēku. Ziemas saulgriežos, kulminējot "vērša ragiem", kulminācijā bijusi arī Oriona (, kas zvaigznāja cilvēkotajā tēlā ilgā vēstures posmā saistījusies ar Oriona kāju. Arī Lasko alā gleznotajā ainā ir aptuveni Oriona vietā iezīmēts cilvēks, pie kura kājām zemāk redzami divi punkti, pret kuriem pavērsts garās, šķēpveidīgās svītras gals. Savukārt starp minētajiem punktiem, pretēji lejup vērstajai šķēpvei- dīgajai svītrai, augšup pavērsts cits "šķēps". Tā kā garais "šķēps" uzzīmēts virs vērša ķermeņa, tad tam ir norādoša nozīme, tāpat kā tam otram, mazākajam, un diviem punktiem. Jau pašās senākajās cilvēces pirmraksta piktogrammās slīps piezīmējums vai attēlotā objekta slīps stāvoklis parasti norādījis uz stāvokļa maiņu, kustību. Ja Lasko alas gleznojuma autors centies zināmos tēlos parādīt ziemas saulgriežu plašāko būtību, viņam bez šādām papildinošām piezīmēm bija grūti iztikt. Kā zinām, ziemas saulgriežos izbeidzas Saules lejup virzītā gaita un sākas virzība uz augšu. To arī skaidro gleznojumā redzamie "šķēpi", kam nav nekāda sakara ar iedomātam medībām. Divi punkti vai divas paralēlas svītriņas cilvēces pirmrakstos saistās ar sadalīšanās un zināmu robežas jēdzienu. Arī ar savienošanu. Ziemas saulgriežos beidzas Saules gads un sākas jauns.
Tas nozīmē pavērsienu arī cilvēku dzīvē, kad it kā atjaunojas pasaule ar nepieciešamām dzīvošanas iespējām. Uz to norāda slīpi iezīmētā cilvēka figūra ar putna masku uz sejas, kas vērsta augšup kā putnam uz Putnu Ceļu pirms lidojuma. Pietiekama uzmanība Lasko alas gleznojumā nav pievērsta arī dīvainajam piezīmējumam zem vērša vēdera. No vērša ķermeņa to jaušami atdala garā "šķēpa" svītra. Tāpēc šis piezīmējums kopā ar "šķēpu" apskatāms atsevišķi. Kļūst redzams piezīmējuma sakars ar ideogrāfiju - zināmu jēdzienu apzīmēšanu ar simboliskām zīmēm, no kurām veidojusies ideogrāfiskā rakstība, kas vispirms sākusi attīstīties petrog- lifos - iekaltos vai iekrāsotos zīmējumos klintīs. Atlantos apkopotajās akmens laikmeta ideogrammās un ideogrāfiskajās zīmēs ir atrodami zīmējumi, kas attiecināti uz ziemas saulgriežiem un uzrāda zināmu radniecību ar Lasko alas gleznojuma elementiem. No tiem viens no zīmīgākajiem ir ideogrāfiski attēlotā pasaule, kas tuvojas "šķēpa" norādītai robežai. Pasaules attēlu gleznojums sasaista ar vērša dzimumorgāniem, kas šinī gadījumā ietver domu par dzīvības turpinājumu, radīšanu no jauna. Kā dzīvības nesējs vērsis ir bijis pat dievu iemiesojums, dievišķa būtne, par ko liecina vēršu attēli ēģiptiešu un arī citu tautu tempļos un pilīs. Ēģiptiešu dievi visai vēlu ieguva cilvēka izskatu. Saskaņā ar seno ēģiptiešu reliģisko apziņu, tie bija iemiesoti zīmēs, augos un dzīvniekos. Vispirmām kārtām dievības parādījās dzīvnieku izskatā. Vispazīstamākais, kam gods tika parādīts tik krāšņā veidā, kādā jebkad kāds dzīvnieks ticis godāts, bija Apijs, Memfisas svētais vērsis, kuru ēģiptieši uzskatīja par dieva Ptaha kalpu. Šī svētā dzīvnieka uzturēšanās vieta bija templis, to apkopa priesteri. Kad vērsis nobeidzās, to svinīgā ceremonijā iebalzamēja un apbedīja. Tā radās kapsētas, kas bija valdnieku un dievu cienīgas. Šajā sakarībā jāatceras arī asīriešu spārnoto vēršu varenos bareljefus. Kāds asiriešu freskas zīmējums, kas datējas ar 750.-500.gadu p.m.ē., ir ideog- rāfisks ziemas saulgriežu kosmisko norišu attēlojums, kam ir redzama radniecība idejā ar Lasko alas gleznojumu. Asīriešu zīmējumā arī galvenie ir vērsis, cilvēks un no trim zaru pāriem sastāvošs Dzīvības jeb Cilvēku koks laika ratos iezīmētajā Pasaules kalnā, kas mums atgādina telti. Laika ratus un visu procesiju uz priekšu virza laika plūsma, kas attēlota ar līkumotu līniju. Ar ziemas saulgriežiem un redzamākajiem ziemas zvaigznājiem saistītā freskas ideogramma tagad pazīstamo Orionu attēlo kā saulgriežu dievību priestera izskatā, bet trīs spožāko zvaigžņu pārus Dvīņu zvaigznājā - ar trim zaru pāriem Dzīvības kokā. Idejas būtībā tiem ir saikne ar trim punktu pāriem Lasko alas ideogrāfiskajos piezīmējumos. Ko simbolizē spārnotais vērsis asīriešu freskā, par to lieki nebūtu jārunā. Bet jārunā par zvaigžņotajās debesīs saskatītu, tradīcijās saglabātu, ļoti senas izcelsmes ainu. Freskas tapšanas laikā ziemas saulgriežos kulminēja jau Dvīņu zvaigznājs, kuru varēja iztēlot gan kā ratus, gan arī kā Dzīvības koku ar trim zaru pāriem. Debess pola pārvietošanās kulminācijai ziemas saulgriežos vienmēr pakļāvusi Vērša, Oriona un Dvīņu zvaigznājus, tamdēļ, kopš astronomisko vērojumu sākuma tālā aizvēsturē, tie vienmēr bijuši nozīmīgi novērošanas objekti un visā Zemes ziemeļu puslodē atrodami senākos un jaunākos pirmraksta zīmējumos un zīmēs. Plašāk par tiem runa būs nodaļā, veltītā Latvijas zīmju klintīs atklātajiem rakstiem un astronomiski orientētajiem akmeņu figurālajiem salikumiem senajos svētkalnos. Atskats cilvēku interesēs un priekšstatos par norisēm zvaigžņotajās debesis laika posmā no gleznojuma tapšanas Lasko alā līdz idejā līdzīgam asīriešu freskas zīmējumam liek mainīt akadēmiski iesīkstējušus uzskatus par līdz šim nepazītiem Latvijas senlaiku kultūras pieminekļiem. Zvaigznāju un debess polam tuvākās zvaigžņotās debess atveidojums Krīvkalnā nebūt nav bijis sava laikmeta unikums ne Latvijā, ne arī citviet pasaulē. Tas vienīgi ir savdabīgs veidojuma izdomā, tāpat kā daudzi debess ainu attēlojumi dažādos zīmējumos un izmantotajā materiālā. Krīvkalnā debess ainas attēlotas uz zemes, kurām, tāpat kā uz klinšu sienām un freskās attēlotajām, nevar pieiet ar mūsdienīgu, tiešu astronomisko novērojumu sapratni. Piemēram, tradicionāli nepieciešamais novērotāja meridiāns Krīvkalnā dažādos iezīmējumos arī ir atrodams. Akmeņu izvietojuma uzmērījumu plānā (sk. zīm.) to
parāda taisne BF, taču iekārtojuma būtībā tā galvenokārt iezīmēta kā robeža, kas gadu sadala gaišos un tumšos gadalaikos. Pēc zvaigznēm noteiktus laika posmus un dienas, tāpat gadalaiku sākumus nosacīja ar kulminējošo zvaigžņu novērojumiem. Lai attēlotu uz zemes gadalaiku secību un tqjiosakošo attiecīgo zvaigžņu vai zvaigznāju kulmināciju, nepieciešami ir nosacīti novērotājmeridiāna iezīmējumi, kuru virzieni neatbilst patiesajam dienvidu - ziemeļu virzienam (BF). Taču Krīvkalnā zvaigznājos debess polu iezīmē lielais kultakmens, kas vienlaikus šeit pārstāv jēdzienu "ziemeļi". Līdz ar to visas taisnes, uz kurām atrodami zināmos gada laikos kulminējošu zvaigznāju atveidojumi, ir orientētas "pareizi pret ziemeļiem". Šāds risinājums liecina, ka kulminācijā ņemtas vērā zvaigznes, kas redzamas no apvāršņa līdz debess polam. Pie tam novērotājs atradies pie "debess pola" akmens, it kā skatīdamies no patiesā debess pola augstumiem virs redzamā zvaigžņotās debess kupola. Par to liecina, piemēram, uz plānā iezīmētās taisnes AH redzamie, šodien pazīstamo Vedēja (5), Vērša (6) un Oriona (7) zvaigznāju atveidojumi. Skatoties no zemes, šiem zvaigznājiem kulminējot ziemas saulgriežos, Vērša "ragi" redzami patiesībā pretējā virzienā un Vedēja spožākā zvaigzne Kapella zvaigznāja figūras kreisajā, nevis labajā pusē. Tas pats vērojams ar pavasara saulgriežos kulminējošiem Lieliem Greiziem Ratiem. Novērotājam uz zemes "ratu ilkss" redzama vērsta pa kreisi, bet Krīvkalna "debesis" tā vērsta pretējā virzienā. Bet, skatoties no "augšas", viss ir pareizi. No debess pola akmens visos virzienos ir nosacītie dienvidi, jo novērotāja meridiāns savieno ziemeļu un dienvidu astronomiskos punktus. Pavasara saulgriežos Lielie Greizie Rati kulminē dienvidos no debess pola, bet Krīvkalna zvaigznājiem iezīmētais laika dalījums tos novietojis ziemeļu pusē uz gada gaišās puses sākuma robežas. Savukārt gaišo gadalaiku beigas, kad dienas kļūst īsākas par naktīm, zvaigznēs iezīmē Kasiopejas zvaigznāja kulminācijas sākums. Mēģinot pie pašreizējā debess pola saskatīt šis sakarības, būs vērojamas zināmas neprecizitātes, tamdēļ jāatceras novērotājmeridiāna novirze uz rietumiem no tā stāvokļa, kāds tam bijis zvaigznāju izveidošanas un novietošanas laikā. Jārēķinās ar zināmām atšķirībām zvaigznāju izskatā, pievienojot vai atņemot kādas zvaigznes cita tēla redzējumā, kas arī var izmainīt kulminācijas momentus. Gada gaišo un tumšo pusi divās vienādās daļās sadala vasaras un ziemas saulgriežu brīdis. Reliģiskajās tradīcijās šie saulgriežu brīži saistīti ar Saules lēktu gada pēdējā īsākajā dienā un ar Saules rietu pēdējā garākajā dienā. Ziemassvētki daudzām Zemes ziemeļu puslodes tautām izsenis bijuši ļoti nozīmīgi svētki, saistīti ar Saules atgriešanos augšupvirzībā un pasaules atdzimšanu. Tamdēļ jauna gada sākums visvairāk bijis saistīts ar Ziemassvētkiem, kad dzimst jauna gaisma dzīvības atmodai pasaulē. Līdz šim pētītie svētkalni Latvijā uzrāda visai izteikti iezīmētus virzienus ar akmeņu sarindojumu pāri kalnam, no saullēktiem ziemas saulgriežos uz saulrietiem vasaras saulgriežos, visai precīzi ievērojot virzienu atbilstību attiecīgiem astronomiskajiem punktiem. Šī sarindojuma galos svētkalnu pakājē atrodamas īpaši iekārtotu kulta vietu atliekas. Krīvkalnā šos nozīmīgos virzienus atbilstoši plānā iezīmē taisnes AE un AI. Zīmīga ir sakritība, ka no kādreizējā debess pola ziemas saulgriežu novērotājmeridiāns, kas atbilst taisnei AE, šķērso debess pola cirkulācijas apli, sadalot to divās gandrīz vienādās, daļās. Bez tam Saules lēktu virziens ziemas saulgriežos Krīvkalnā šķērso arī Pūķa zvaigznāju, pie kam galvenais saskares punkts ir saistīts ar šī zvaigznāja zvaigzni (jeb Tubanu, kas bijusi polārzvaigzne. Zīmīgi arī, ka Pūķa zvaigznājs gandrīz viss ir ietverts debess pola cirkulācijas aplī, it kā simbolizējot laika ritējuma mūžīgumu kosmiskajā pasaulē. Sena grieķu teika stāsta, ka pati Zeme dāvinājusi zelta ābeli Herai un Zevam viņu kāzu dienā, un debess pūķis, kurš nekad neaizmieg, nolikts šim brīnumkokam par sargu. Ne velti šim zvaigznājam piešķirta šāda sarga loma. Tas ir lielākais starp zvaigznājiem, kuri nekad nenoriet, un pie tam pūķa izskatā. Savukārt Krīvkalnā zvaigžņotās debess atveidojumā, kurā redzams pasaules dalījums gaismas un tumsas pusē, Pūķa zvaigznājs vienlaikus iesniedzas abās no šīm pusēm, neatkarīgi no redzamās kustības ap debess
polu. Šis apstāklis ir šķitis nozīmīgs senlaikos visiem zvaigžņotās debess novērotājiem, kuri saskatījuši debess polam tuvākajās zvaigznēs pūķa tēlu. Šajā sakarībā vēsturniekiem pazīstami mīti par pūķi, kas mīt debesīs un reizēm tiecas aprīt Sauli, kad notiek aptumsumi. Zvaigznāju atveidojumi Krīvkalnā liecina, ka zvaigžņu savirknējumā saskatītie pūķa apveidi arī šo veidojumu autoriem ir bijuši zināmi, tamdēļ Pūķa zvaigznāja stāvokļiem dažādos diennakts un gada laikos attiecībā pret Sauli piešķirta īpaša nozīme. Tolaik šim zvaigznājam bijis tiešs sakars ar debess polu, ar kuru, kā zinām, saistīta Pūķa (, turklāt jau no vēl senāku laiku zināšanām varēja zināt, ka Pūķis vienmēr cieši apliecis kosmiskā gada apļa centru, it kā turēdams savā varā visus laiku laikus. Tāpēc šis aptuveni noteiktais centrs Krīvkalnā iezīmēts ar pieciem akmeņiem, veidojošiem krustu - radīšanas, kosmiskās gaismas un Saules zīmi. Šis krusts sasaistīts ar ziemas saulgriežu virzienu (AE) un līdz ar to veltīts mūžīgam jaunu laika ciklu sākumam, kas nosaka visas lielās pasaules pastāvēšanu un mūžīgu atjaunošanos. Bez tam virziens AB trīsreiz savienojas ar iztēlotā debess pūķa ķermeni, it kā piesaistot Sauli šim zvaigžņotajam gaismas un tumsas savienotājam. Uzmērījumu plānā redzams, ka, vadoties no kādreizējā debess pola, Pūķa un Mazo Greizo Ratu savstarpējais stāvoklis ziemas saulgriežos attēlots pareizi, atbilstoši redzējumam "no augšas". Savukārt tuvākie Cefeja un Kasiopejas zvaigznāji ar saviem stāvokļiem jau vairs neatbilst šim gada laikam. Šādā stāvoklī tie redzami bijuši kulminējam dienvidu pusē rudens saulgriežos uz gaišo un tumšo gadalaiku robežas. Līdz ar to Kasiopejas zvaigznāja kulminācijas sākums tolaik ievadījis arī tumšā laika sākumu, kas atbilst tagadējā rudens astronomiskajam sākumam. Augstu dienvidu pusē rudeņos var redzēt tā saukto Pegaza kvadrātu. Šo kvadrātu tagad sastāda trīs Pegaza zvaigznes (, (, ( un viena Andromedas zvaigznāja zvaigzne ((). Senlaikos zvaigžņu nosacītajos savienojumos saskatītās zīmes, priekšmeti, dzīvnieki, cilvēki u.c. tēli dažādos vēstures posmos un zemēs bijuši atšķirīgi. Krīvkalna zvaigznāju salikumos, vietā, kur pie zināmā debess pola stāvokļa vajadzēja atrasties no sengrieķu mitoloģijas astronomu saglabātajam Zeva spārnotajam zirgam - Pegazam, redzami akmeņi, kurus noteiktā kārtībā savienojot ar taisnēm, izveidojas zirgam līdzīga figūra. Šis "zirgs" novietots tumšo gadalaiku pusē un, tāpat kā tagad Pegazs, bijis redzamākais rudens zvaigznājs. Atšķirība tikai tā, ka mūsu laikā rudens sākumā pusnaktīs kulminē Pegazs, Bet Krīvkalna "zirgs" šo kulmināciju jau ir beidzis, laiku mijas atstājot Kasiopejai atbilstošā zvaigznāja ziņā. Uz nākošā gadalaika sākuma robežas (AG) ir izveidots zvaigznājs, kura kontūras galvenos vilcienos līdzīgas tagad par Perseju sauktā zvaigznāja kontūrām. Persejs arī bijis sengrieķu mītu varonis, Zeva un Danajas dēls, kas nocirtis galvu briesmīgajai Medūzai. Zvaigžņu tēlos viņam piešķirts parasta cilvēka izskats. Savukart apgalvot, ka ar attiecīgo Krīvkalna akmeņu grupu būtu domāts kāds cilvēkots dievības tēls, droši nevar. Vienīgi, pamatojoties uz seno gadalaiku sagaidīšanas dienu nosaukumu saglabāšanos latviešu tautas tradīcijās, kas saistās ar Mārtiņdienu, kas ievadīja ziemas sākumu, var domāt par tiešu vai ideogrāfisku šī mītiskā Mārtiņa kontūru atveidojumu. Tātad zināmos senlaikos šī zvaigznāja centrālās zvaigznes (Perseja () kulminācija ievadījusi ziemas laika sākumu. Tagadējā gada dalījumā tas pārcelts uz ziemas saulgriežu laiku decembrī, kas vairs neatbilst senā dalījuma gadalaiku atšķirībām izmaiņās dabā, ne ari saskatītai šo izmaiņu saiknei ar zvaigznāju un citu debess spīdek|u stāvokļu maiņu, kad īpašības un spēki, kas izplūst no šiem spīdekļiem, rada pasaulē izmaiņas, arī izmaiņas dabā un līdz ar to cilvēku dzīvē. Meklējot Mārtiņa radniecību ar citu tautu kādreiz radītiem mītiskiem debess tēliem, vārda un satura līdzība atrodama senindu mitoloģijā - Mārtandas tēlā. Senindu mitoloģijas veidošanās sākuma posmā Aditi, vēlāk saukta arī par visu dievu māti, reprezentē debesu izplatījumu, un viņas dēli - Aditias, kuru skaits pamazām mainījies no 7 uz 12, izpaužas kā debess spidekļu dažādie spēki un ipašības. Mārtanda šajā dēlu rindā ir astotais pēc kārtas, un piedzimis kā bezveidīga pika. Nespēdama tādu mīlēt, māte Aditi viņu aizsviež. Tomēr visa dievišķais veidotājs to paņēmis un pārtaisījis par varenu lecošās Saules
personifikāciju Vivasvatu, kura dvīņu dēli Ašvini kļūst par rītausmas vēstnešiem. Pārnesot Mārtandas gaitas uz latviešu Mārtiņu, aizsviešanas darbība saprotama kā krītošās, lejup ejošās Saules reprezentācija, ar kuru nedaudz citādā izpratnē saistīts Mārtiņdienas zvaigžņotais vēstnesis. Sanskritā vārds "mārtanda" un no tā atvasinātās citas vārda formas apzīmē sauli, saules ripu, saules dieva tēlu, arī putnu debesis. Sanskrita "putns pie debesīm" nozīmē sakrīt ar senajās latviešu tradīcijās Mārtiņam upurēto gaili, kas upurēts arī Ūsiņam. Gaiļa kontūras var saskatīt arī tagadējā Perseja zvaigznāja zvaigžņu sakārtojumā. Tāda pati līdzība redzama arī no akmeņiem izveidotajai figūrai (4) Krīvkalnā, ja skatās no "debess pola" akmens puses. Pie tam jāņem vērā, ka sākotnējais veidojums, papildināts ar mazākiem akmeņiem, gadu tūkstošu gaitā nav saglabājies, tāpat kā daži veidojumi iznīcināti tiktāl, ka palicis tikai pats lielākais akmens, pēc kura atrašanās vietas var vienīgi vēl noteikt, kāda zvaigznāja veidojuma pārpalikums tas ir, kas neko vairs neliecina par kādreizējā veidojuma izskatu. Par "putnu pie debesīm", kas šeit Krīvkalnā atveidots gaiļa izskatā, nebūtu īpaši jāšaubās. Arī par to, ka šādā tēlā saskatīts zvaigznājs bijis saistīts ar gada aukstākā laika sākumu. Tāpat kā senindu mitoloģijā dvīņu pāri sastāda Vivasvatu abi dēli Ašvini, latviešu dainas tuvi radnieciskā pārī apvieno Mārtiņu un Ūsiņu un novieto tos tieši pretējos punktos gadskārtas ritējumā. Tātad tiem veltīti zvaigznāji uz kopējas taisnes debess pretējās pusēs. Dainas arī uzrāda Mārtiņa un Ūsiņa līdzību īpašībās, darbībā, zīmēs un piederumos. Viņiem abiem ziedo gaili, viņi abi ir zirgu un bišu aizgādņi Mārtiņš ziemā, Ūsiņš vasarā. Tātad, spriežot pēc Krīvkalna zvaigznājiem un gada dalījuma, Mārtiņdiena Latvijā svinēta jau vismaz pirms 35 gadsimtiem, kad tumšajā gada pusē, iestājoties aukstam laikam, pusnaktī pie debesīm kulminēja gaismu saucējs putns - gailis. Protams, var iebilst, ka tolaik gaiļus un vistas vēl nepazina kā mājputnus, taču balstoties uz pārmantotām vēl senākām tradīcijām, kuras zināšanu, mitu un reliģisko kultu izplatībā ieviesušas ļoti sen zvaigžņotajās debesis Vērša, Lauvas, cilvēka un Pūķa tēlus, kas pārmantoti no aizvēsturisku laiku alu sienu apgleznotājiem, par gaiļa pazīšanu pārāk nebūtu jāšaubās. Uzskata, ka mājas vistas cēlušās no 4 vai vairāk Indijas un tuvāko dienvidaustrumu zemju savvaļas vistu pasugām. Indijā tās pieradinātas vairāk kā pirms 5000 gadiem. Savukārt Eiropas austrumu daļā un līdz ar to t.s. indoeiropiešu un baltu sākotnējās izplatības zemēs daudz agrāk, nekā Rietumeiropā, kur tās ievestas aptuveni 600 gadus p.m.ē. Lai arī kā noritējusi vistu kā noderīgu mājputnu izplatīšanās, baltu zemēs gailis vispirms ienācis kā debess tēlu pārmantojums, kā gaismas saucējs un pasaules modinātājs jauniem rītiem dzīvošanas turpinājumam. Visam ir sava priekšvēsture, kas iesniedzas pagājības dzīlēs. Tamdēļ ar gaiļa atveidojumu jāsastopas ne tikai Krīvkalna zvaigznājos, bet arī atsevišķos akmeņos, kuriem kādreiz bijis sakars ar gadalaiku mijām un tām veltītām kulta vietām. Tepat Ziemeļlatvijā par to liecina Vijciema Bitarīnkalnā virsotnes akmeņu senā sakārtojumā redzamās zīmes. Vienā no šiem akmeņiem ar iekalumiem iezīmēts austrumu un rietumu virziens - robeža starp gaišo un tumšo gada pusi. Zīmju pirmrakstos divas vertikālas un paralēlas svītras apzīmē šķirtni, robežu saskari starp dažādām pasaules vai gada divām daļām. Šādas divu pretēju laiku robežsvītras Bitarīnkalnā akmenī iekaltas austrumu un rietumu pusē, precīzi norādot virzienu uz Saules lēktu un rietu punktu pavasara un rudens saulgriežos. Rietumu puses robežsvītrām, nepārprotami saistītām ar Saules aiziešanas sākumu rudens saulgriežos, piezīmētas laika ritējuma zīmes, izveidojot ideogrāfiskus divu gaiļu atveidojumus. Austrumu puses robežsvītras nedaudz turpinātas arī uz plakanās akmens virsējās daļas un to gali taisnā leņķi pavērsti pretējos virzienos, kas kopumā apzīmē jēdzienu "gada vidus". Šādā pretēji vērstu zīmju pārī ir tikai norāde uz gada dalījumu divās pusēs un uz robežu, no kuras Saule lēktos virzās vienā vai otrā virzienā. Zīmes akmens rietumu pusē varētu apšaubīt kā ideogrāfiskus gaiļu attēlus, ja Vien Latvijas seno svētkalnu laika dalījumam sarindotajos akmeņos nebūtu atrodami iekalti šādi gaiļi. Līdz šim zināmie "gaiļu akmeņi" astronomiskajos orientējumos saistīti ar Miķeļdienu rudens saulgriežos un ar
Mārtiņdienu ziemas sākumā. Latviešu dainās teikts, ka ne tikai Mārtiņam un Ūsiņam, bet arī Miķelim kauj gaili. Miķeļdienai veltīta "gaiļa zīme" ir saglabājusies vienā no Jēņu kalna akmeņiem Trikātas pagastā. Krīvkalna zvaigžņu kalendārā redzams, ka tumšās gada puses sākumā kulminējis tagad pazīstamais Kasiopejas zvaigznājs, kurā nav izveidojams gaiļa tēls, tamdēļ gaiļa upurēšanai un tā attēlam svētkalnu akmeņos bijis sakars ar maģisku gaismas atgriešanās nodrošinājumu laiku ritējumā. Savukārt Ūsiņa dienas svētīšana ir saistāma ar gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu, kad daba pilnībā atdzīvojusies un sākusies vasara. Pēc tagad pieņemtā kalendāra vasaras sākums Ūsiņdienā atbilst 9.maijam, kad zāle ir sazaļojusi, var sākt ganīt lopus un jāt pieguļā. Šī ganību sezonas sākšana ar mājlopu dzīšanu vai vešanu ganībās sasaucas ar vēršu dzīšanu zināmā zvaigznājā. Arī pie Krīvkalnā iezīmētā debess pola stāvokļa un ar to saistīto pavasara ekvinokciju, mājlopu ganīšanas sākuma laiks mērenā klimata joslas zemēs nav bijis visai atšķirīgs. Pēc tagadējā gadalaiku dalījuma Vēršu Dzinēja zvaigznājs pieskaitīts pavasara zvaigznājiem, bet kādreiz tas saistits ar vasaras sākumu. Vadoties no tagadējām zvaigžņu kartēm, Krīvkalna akmeņu izvietojuma plānā akmens (10) uz taisnes AC atbilst Vēršu Dzinēja zvaigznāja spožākajai zvaigznei - Arkturam. Šī zeltaini dzeltenā 1.lieluma zvaigzne dažādu debess tēlu kontūrām vienmēr izmantota kopā ar redzamākajām tuvējām zvaigznēm, kuras tagadējā Vēršu Dzinēja zvaigznājā apzīmētas ar grieķu alfabēta burtiem (, (, (,(,(. Astronomu saglabātajā vēršu dzinēja redzējumā, šis piecas zvaigznes ir vērši, kurus dzen dzinējs, spožākā zvaigzne (- Arkturs. Senatnē ne vien šī zvaigzne, bet arī viss zvaigznājs saucies Arkada vārdā. Lielākā daļa zvaigznāju un zvaigžņu nosaukumi pārņemti no sengrieķu mitoloģijas, kas sākotnēji šo Arkadu saistījusi ar Lielā Lāča (Lielo Greizo Ratu) zvaigznāju, kurš padarījis to par savu dzinēju. Šādā sakarā zvaigznājs saukts arī par Lāča Dzinēju (vācu Bārenfūhrer vai Bārentreiber). Bet tā kā lāča vietā septiņās zvaigznēs arī saskatīti vērši, tad arī šo zvaigznāju sāka saukt par Vēršu Dzinēju vai Vēršu Ganu. Tagad ar vēršiem saistīts vienīgi minētais Arkturs. Taču tam nav sakars ar senbal- tu dievībām un mītiem. īpaši ar latviešu dainās daudzināto Ūsiņu. Viņš ved gan zirgus pieguļā, bet rūpes par vēršiem un citiem mājlopiem neuzņemas. Ūsiņš ir Saules zirgu braucējs, Saules laivas stūrmanis, Saules kalps. Ūsiņa tāli radi nav meklējami sengrieķu mītos, bet gan starp āriešu pirmtautu debess dievībām. Visizteiktākā radniecība ir ar jau pieminēto senindu Ušas un dvīņiem Ašviniem. Ušas bijis rītausmas personificējums, bet Ašvinu uzdevums - paziņot par Ušas ierašanos. Tāpēc Ašvini parādījušies pie debesim pirms Ušas, braukdami zirgu vai putnu vilktos zelta ratos. Viņi pieskaitīti rīta gaismas dievībām, bet dažkārt tie saistīti arī ar dienu un nakti, ar gaismu un tumsu, tāpat kā Bitarīnkalna akmenī uz gaišās un tumšās gada puses robežas abās pusēs iekaltās gaiļu zīmes. Kā daudzām senāko laiku dievībām, arī Ūsiņam ir bijusi ģimene ar dēliem un meitām, kurā arī atrodamas zīmīgas pēdas par šo dainu tēlu radniecību ar senindu dievībām. Ūsiņa divi dēli ir dvīņi. Spriežot pēc dainās saglabātām ziņām, tie dzimuši tumsā, un to darbība - staigāšana - izsaka gaismas nākšanu un iešanu. Dainās Ūsiņa dēlu sarkanās galvas apzīmē debess sārtumu, Saulei lecot un rietot. Te rodama saikne ar gaiļu sarkanajām sekstēm un ari ar tradīciju kulta rituālos upurēt tikai melnus gaiļus. Savukārt dainā par māti un meitām - cimdu adītājām - teikts: Kas kait Ūšas meitiņām raibus cimdus neadīt; Ūša sprēda, šķeterēja, Daugaviņa balināja. Nav šaubu, ka Ūšas vārda nesēja ir domāta Ūsiņa sieva, kuras vārds dainā gandrīz identisks ar senindu dievības Ušas vārdu. Tomēr dainās ļoti maz saglabājušās ziņas, kas palīdzētu plašāk noskaidrot šādas radniecības vēsturiskās saites starp baltu un senindu dievībām. Šīs saites nav meklējamas tikai Indijā. Laika gaitā Ūsiņa īpašībās, darbībā un piederumos pārsvaru ņēmuši tie elementi, kas nozīmīgāki vēlāko laiku lauku dzīves apstākļos. Ūsiņš, atnākdams ar vasaru, atnes zaļu zāli, lapas, bet, galvenais, viņš ierodas rūpēties par ļaužu zirgiem vasarā. Blakus šīm rūpēm vēl ir arī rūpe par bišu dravām, ko gan piemin vairs tikai nedaudzas dainas. Tāpat par Ūsiņa izskatu arī visai maz ziņu. No dainām tikai var spriest, ka šīs ļoti senās baltu
dievības personificējums saistīts ar bārdainu, vecu vīru. Tāpēc senākā Ūsiņa tēla būtību, kurā izteikta viņa dievišķā darbība un īpašības, jāmeklē ne tikai dainās, bet arī senos zvaigznāju atveidojumos. Šeit varētu palīdzēt Krīvkalna zvaigznāji, ja vien atbilstošajā vietā būtu saglabājies vairāk kā viens vienīgs akmens. Taču Krīvkalna akmeņu izvietojuma plānā var iezīmēt aptuveni iztrūkstošos akmeņus, vadoties no Vēršu Dzinēja zvaigznēm. Kā redzams no mūsdienās pazīstamu zvaigznāju tēlu zīmīgākajām kontūrām, kuras iespējams atveidot Krīvkalnā saglabājušajos akmeņos, zvaigznāju veidotāji centušies "nolikt zvaigznes" uz zemes tā, kā tās redzamas pie debesīm. Protams, ir jāņem vērā zināma neprecizitāte un arī iespējamās dažas izmaiņas zvaigžņu redzamajos stāvokļos un spožumā laika posmā, kas mūs šķir no tiem laikiem. Tomēr pats galvenais iemesls dažu nesakritibu gadījumos var būt citu tēlu vai zīmju redzējums zvaigznājos, kurus veidojot izdarīti "labojumi", tuvinot akmeņu salikuma veidojošās iedomātā tēla kontūras labākai uzskatāmībai. Tāpat kā alu laikmeta debess ainas gleznojumos rūpīgi atveidoti tēli ir apvienoti ar skaidrojošu zīmju papildinājumiem, arī Krīvkalnā ir atrodami šādi, ar redzamām zvaigznēm nesaistīti papildinājumi. Piecu akmeņu veidotais krusts debess pola riņķošanas apļa centrā nav atrodams zvaigžņotajās debesīs, jo tam ir cita nozīme jeb piezīme debess atveidojumā. Bez tam šie nav vienīgie liekie akmeņi. Ir arī daži atsevišķi likti akmeņi labākai virzienu jeb gadalaiku robežu pārskatīšanai, un tiem bijusi sava sakrāla nozīme. Zināmas izmaiņas un nepilnības skaidrojamas arī ar cilvēku darbību samērā nesenos laikos, kad Krīvkalnā tikuši iekopti tīrumi un celtas ēkas kādreizējām "Bundes" mājām. Tieši tāpēc virzienā AC, kur vajadzēja būt Vēršu Dzinēja zvaigznāju atveidojošiem akmeņiem, palicis tikai viens, jo te jau sācies dārzs. No šejienes mazākie akmeņi ielikti mājas pamatos vai arī iemūrēti kūts sienā. Tāpat akmeņi pilnībā novākti no tīrumiem ziemeļu un austrumu pusē, ar ko izskaidrojams uzmērījumu plānos akmeņu fik- sējumu trūkums virzienos AB, AC, AD. Pārējos virzienos akmeņu salikumi vēl ir, tikai tie šeit pievienotā plāna daļā nav ietverti, jo šoreiz Krīvkalnā vispirms meklējamas to cilvēku pēdas, kuri šeit atstājuši liecības par ļoti senām astronomiskām zināšanām. Iepazīstot senos debess dievību tēlus, to "radus" tālajos priekštečos, iegūstams plašāks ieskats šo mītisko tēlu radītāju domās un gaitās tepat uz zemes, izplatoties kādā augošā un zarojošā cilvēku Pasaules kokā. Šajā sakarībā aizvēsturiskās astronomijas izpēte var sniegt ļoti vērtīgas ziņas. Ledus laikmeta beigu sākums aptuveni sakrīt ar Vērša zvaigznāja grimšanu deklinācijas samazināšanos. Tāpēc ledus laikmeta norietu cilvēki saistījuši ar redzamo Vērša zvaigznāja stāvokļa izmaiņu. Vērša grimšanu aiz pasaules malas - apvāršņa mītos skaidroja kā nonāvēšanu vai izdzīšanu no debesīm. Šie miti apstiprina Lasko alas ievainotā vērša tiešo sakaru ar astronomiju. Spriežot pēc dažādu tautu folklorā saglabātā, Vērsis ir viens no vissenākajiem tēliem zvaigžņotajās debesis, jo tas bijis sen zināms ne tikai Eiropas dienvidos, bet ari ziemeļos. Somu folklorā atrodams īpašs Vērša apraksts. Tam bijuši tik plati ragi, ka bezdelīgai vajadzējis lidot dienu no viena raga līdz otram. Somu folklora un eposs "Kalevala" sniedz arī ziņas par šī debess vērša nonāvētāju, nosaucot to par Melno vīru, kas izniris no ūdens. Igauņu astronoms Heino Ēlsalu šo Melno vīru saista ar melno joslu starp Piena Ceļa bi- furkāciju (sadalīšanos divos zaros), pie kam šī šaurā, melnā josla atrodas debess ziemeļu pusē, tieši pretim Vērša zvaigznājam. Ziemeļu pusē "aiz pasaules malas" ir arī Ziemeļu ledus jūra, kas pamato somu saskatīto Melnā vīra izniršanu no ūdens. Visticamāk somi nav šīs senās astronomiskās informācijas sākotnējie īpašnieki, jo viņi apmetās uz dzīvi Baltijas jūras rajonā tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu, nonākot ciešā saskarē ar baltu substrāta kultūru, kas bija izplatījusies arī Dienvidsomijas agrākajos apdzīvotājos, kā arī ar baltu indoeiropeiskiem ienācējiem no dienvidiem, kuri varēja būt sākotnējā eiropeiskā kalendāra izplatītāji. Baltijas jūras zemēs senais Saules kalendārs palicis neskarts līdz vēsturiskajam laika posmam. Šī iemesla dēļ vēlākā, tā sauktā eiropeiskā kalendāra izcelsmi var un vajag pamatot ar šo
senāko Saules kalendāru. Pie eiropeiskās cilmes kalendāriem pieskaita arī skandināvu kalendāru, kurā gads tāpat ir sadalīts ceturkšņos jeb gadalaikos. Šo četru gadalaiku sākums ir atzīmēts vēl arī vecos skandināvu, igauņu un somu kalendāros. Tajos uzrādīts, ka četri gadalaiki sākas trīs nedēļas vēlāk nekā atbilstošais saulgriežu laiks. Piemēram, ziemas sākums iekrīt 13.vai 14. janvārī. Šī novirze dod iespēju aprēķināt eiropeiskā kalendāra rašanās laiku, pieņemot, ka, kalendāram izveidojoties, gadalaiku sākumiem vajadzēja sakrist ar atbilstošo saulgriežu dienu un ka eiropeiskā kalendāra kalendāriem lietota tāda pat aprēķinu sistēma kā romiešu ieviestajam t.s. Jūlija kalendāram. Ja četru gadsimtu laikā eiropeiskais kalendārs novirzījās par trim dienām no Jūlija kalendāra, tad var aprēķināt, ka eiropeiskais kalendārs sākts lietot 2.5 vai 3.0 tūkstošus gadu p.m.ē., tas ir, apmēram tajā pašā laikā, kad sāka darboties sākotnējā Stoun- hendžas observatorija Anglijā. Otra svarīgākā eiropeiskā kalendāra relikvija ir tā sauktais ķeltu kalendārs. Pēc kristiešu kalendāra tā četrus gadalaiku (vasaras, rudens, ziemas un pavasara) sākumus svin 1.maijā, 1.augustā, 1.novembrī un 1.februārī. Šī vienkāršā iemesla dēļ nevar nepieļaut iespēju, ka ķeltu kalendārs ir daudz vecāks eiropeiskā kalendāra variants nekā iepriekš minētais skandināvu un Stounhendžas kalendārs. Gadalaiku novirzes liecina, ka ķeltu kalendārs ir izveidojies vairāk kā 5 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras. Jebkurā gadijumā ķeltu kalendāram vajadzētu būt senākam par megalītiskās astronomijas ērā izveidoto kalendāru. Megalītiskās astronomijas ērā, domājams, radusies nepieciešamība pielabot senāko eiropeiskā kalendāra sakārtojumu gada dalījumā gadalaikos, sakarā ar lielajām novirzēm. Zīmīgi, ka, pēc tagad lietotā kristiešu kalendāra, Latvijā ir saglabājušās senās gadalaiku miju tradīcijas, kas datumos tuvas ķeltu svinētajām dienām. Taču tās, atšķirībā no ķeltu kalendāra, uzrāda dažu dienu starpību vēlākam laikam. No tā var secināt, ka balti ilgi turējušies pie kāda vēl senāka kalendāra. Runa nav vairs par atšķirībām ar Jūlija Cēzara vai pāvesta Gregora ieviestajiem kalendāriem. Izsenis jebkurš kalendārs ir bijis cieši saistīts ar noteiktu laika skaitīšanas sistēmu. Jāņem vērā, ka ķeltu un baltu četri galvenie gada ceturkšņi nebūt nesākas ar saulgriežiem, kas iekrīt šo četru gada daļu vidū un vēlreiz sadala gadu, no kā izveidojies jau akmens laikmetā daudzviet zināmais un izmantotais gada dalījums astoņos laikos kalendāra vajadzībām. Pirmraksta ideogrammās atrodams gada dalījums četros laika lokos, no kuriem divu puses ietilpst gaišajā un tumšajā gada pusē. Tas radīja vispirms sešdaļīgu gada dalījumu, kas traucēja kalendāru izveidē ieviest sīkākas un vienādas laika mēra vienības - jo arī astoņās daļās dalīts gads vēl nav uzskatāms par kalendāru, derīgu precīzai orientācijai laikā. Varam droši pieņemt, ka laika mērīšanas vajadzība pastāvējusi kopš cilvēces sākumiem. Precīza laika mērīšana ir samērā grūts uzdevums, un vēsture rāda, ka daudzas tautas ir nodarbojušās ar šīs problēmas atrisināšanu sev piemērotā veidā, tā radot dažādas laika mērīšanas metodes un laika skaitīšanas sistēmas. Dažas no tām izturējušas laika pārbaudi un arī konkurences cīniņus par "vienīgi pareizo" kalendāru un laika skaitīšanas sākuma punktu. Pašreiz Eiropā un lielākajā pasaules daļā par laika skaitīšanas izejas punktu pieņemta Kristus dzimšana. Senlaikos cilvēki nozīmīgus sākumus laika skaitīšanai saskatīja laika radītajās krasajās pārmaiņās dabā, no kā atkarīga dzīvības pastāvēšana pasaulē. Jāatceras nedalīto laika un pasaules jēdzienu, kas, piemēram, šumeru, senindu un ķīniešu pirmrakstos pasaules būtību attēlo saistībā ar četrām debespusēm, uz kurām balstīti četri laika loki un kuru sākumi vienmēr nesuši nozīmīgas izmaiņas dabā un cilvēku dzīvē. Zīmīgi, ka šo laika loku sākumi un beigas ir starp visiem četriem saulgriežiem. Šāds pasauli un laiku apvienojošs atveidojums lineārajā pirmrakstā ir saglabājies arī latviešu ornamentālajos rakstos, pēc kura arī ir restaurēts senais baltu kalendārs, kāds tas pilnveidojoties ir pastāvējis Latvijā lidz krustnešu ieviestā Jūlija kalendāra pilnīgai pieņemšanai. Atšķirības datumos ar šolaik vēl arvien svinētajām seno gadskārtu dienām starp) saulgriežiem ir radušās ne tikai kristiešu kalendāra, bet arī viduslaiku katoļu baznīcas iespaidā, pārveidojot "pagānu" svētkus par savējiem un
pārceļot uz citu datumu. Piemēram, Ūsiņa diena tikusi saistīta ar svētā Jura jeb Jurģa dienu un piespiesta svinēt divarpus nedēļas agrāk - aprīli, kad Latvijas klimatā vēl nav nekādu vasaras pazīmju un lopi nav laižami ganībās, ne arī zirgi pieguļā jājami. Tāpat noticis ar Māreņiem (Māreni, tagad Māras dienu), kuras izcelsmē radniecības saites atrodamas ar seno Pasaules Māti Miru, vēlāko baltu Zemes Māti Māru - vieliskās pasaules aizgādni, kuru katoļu baznīca ietvērusi savā svētās Marijas tēlā. Māreņi - Māras diena saistās ar senā kalendārā vasaras laika beigām, kas pēc tagadējā kalendāra ir 7.augustā, bet katoļi to ir Marijas debesīs uzņemšanas dienā pārvērstu pārcēluši savukārt astoņas dienas uz priekšu - 15.augustu. Varētu turpināt seno svinamo dienu bīdīšanu kristiešu kalendāros uz priekšu un atpakaļ, piešķirot tām citu nozīmi, bet ar seno kalendāru gada dalījumu un laika skaitīšanu tam nav astronomiska, ne arī vēsturiski pierādītu notikumu pamatojuma. Gadu kārtas skaitļi ir bijuši vajadzīgi laika skaitīšanai arī sen pirms kristiešu kalendāra ieviešanas, par pirmo gadu pieņemot nosacītu Kristus dzimšanas gadu. Laika skaitīšana viena gada robežās nekad nav apmierinājusi cilvēku vajadzības pēc lielāku laika ciklu noteikšanas, tāpat kā mūsu dienās nav iespējams iztikt bez gadsimtiem, gadu tūkstošiem un vēl lielākiem laika posmiem - laikmetiem ar aptverošu noteiktu gadu skaitu. Arī Krīvkalna savdabīgajā zvaigžņu kalendārā notikusi gadu skaitīšana kādā lielākā laika ciklā no kāda vēsturiska vai astronomiska notikuma. Saules gada cikls šeit iekļauts nosacitā saistība ar tās redzamo gaitu, bet vienu no centrālajām vietām ieņem debess pols ar sava riņķojuma ceļu, no kā atkarīgi dažādu citu laiku cikli, nosakāmi ar debess spīdekļu palīdzību. Kopš cilvēces sākumiem debespušu un būtisku laika momentu novērošana bijusi nepieciešamība. Šis process savukārt mijiedarbībā ar citu dabas norišu novērojumiem radījis interesi par laika īpašībām, atkarībā no cikliskām izmaiņām, ievērotām zvaigžņotajās debesīs, no kā veidojušies dažādu spīdekļu kulti un astronomiskā maģija, kas tomēr nav novirzījusi no patiesību izzināšanas par kosmiskās pasaules būtību un pastāvēšanu kādā laika ciklā. Atgriežoties pie senāko kalendāru gada sadalījuma, redzams, ka laikus nosakošie četri "stūri" nav saistīti ar pavērsieniem Saules gaitā saulgriežos, bet gan ar noteiktiem momentiem starp tiem, vadoties no zināmu zvaigžņu vai zvaigznāju kulminācijas. Saules gads lielāku laika posmu noteikšanai derīgs vienīgi kā mēra vienība, bet šādu laika posmu sākuma vai beigu noteikšanai jāmeklē citi rādītāji zvaigznēs un zvaigznājos. Šie meklējumi jau aizvēsturiskos laikos pievērsuši uzmanību zvaigžņotās debess riņķošanai ap vienu punktu - debess polu, kas ilgstošos novērojumos izrādījies arī esam kustībā pa apli, iezīmējot debesīs kosmiskā gada ciklu. Pēc vairāku ēģipto- logu secinājumiem seno ēģiptiešu pasaules notikumu loka jeb apokatastāzes ilgums bijis noteikts ar aptuveni 30 tūkstošiem gadu. Šāds ilgums samērā labi atbilst pilnam precesijas periodam jeb t.s. platoniskā gada garumam, kas ir 26 tūkstoši gadu, bet šumeru aprēķinos 25 920 gadu. Šajā kosmiskās pasaules gada ciklā arī jāmeklē nosacīts kāds sadalījums, kā arī atskaites punkti ar seniem kalendāriem saistītai gadu skaitīšanai. Arī Krīvkalnā redzamās kalendāra iezīmes, galvenokārt aplis, uz kura atrodas mazākiem akmeņiem apliktais laiku akmens - attiecīgā laikmeta debess pola simbolizētājs, liecina par dažiem atskaites punktiem kosmiskās pasaules gadā. Par vienu šādu punktu (sk. zīm.) jāpieņem trīs vienā rindā likti akmeņi (2), kam nav sakars ar zvaigznēm. Zinot, ka debess pols 72 gados pārvietojas par vienu loka grādu, pēc uzmērījumu plāna aptuveni var aprēķināt, ka šie trīs akmeņi attiecas uz laiku pirms apmēram 8000 gadiem. Ir konstatēts, ka skandināvu teiksma par Grotes dzirnām vai "Kalevalas" Sampo dzirnām, kas kādreiz sagruvušas, apraksta kādu no kosmoloģiskiem notikumiem pirms 8,5 tūkstošiem gadu. Pēc dažu paleoastronomu domām (Eelsalu H. - Astr. Tidskrift, 1980, N 4.), šis notikums varētu būt gigantiskā Tromso meteorīta nokrišana, kura krāteris Norvēģijā tika atklāts 1970.gada sākumā. Tiek minēta arī debess pola nogrimšana jeb pazušana Herkulesa zvaigznāja ( zvaigznes apkaimē (3). Iemesls var būt vienīgi precesijas apļa pēkšņa novirze no sākotnējā stāvokļa
starp zvaigznēm. Zīmīgi, ka šādu novirzi uzrāda arī aplis Krīvkalnā. Kosmiskā gada apļa centram loģiski vajadzētu būt iezīmētam ar zvaigznēm nesaistītu akmeni vai akmeņiem. Tādi ir pieci krustu veidojoši akmeņi, kuriem sākotnēji tika piešķirta maģiska vai simboliska nozīme saistībā ar Sauli vai arī kosmiskās pasaules radīšanu. Konstatētā apļa centram tas neatbilda, tāpat saistībā ar vēlāk atzīto precesijas apļa atveidojumu. Tik nozīmīgam veidojumam vajadzētu būt tikpat precīzai centra atzīmei kā iezīmētajiem zvaigznāju kulminācijas momentiem. Ģeometriskais centrs ir blakus krustu veidojošiem akmeņiem, bet tur nav bijusi nekāda atzīme. Ilgi nesaprotama bija arī triju akmeņu (4) nozīme, kuru varēja saistīt ar krustu, izveidojot ideogrāfiski izteiktu jēdzienu "Saule (gaisma) pār pasauli". Tikai skandināvu folklorā minētās "sabrukušās dzirnas" rosināja apvienot ar zvaigznēm nesaistītos akmeņus kādā kopējā informācijas iezīmējumā. Savienojot ar taisni salikumus no trim akmeņiem (2 un 4), to krusta centrā šķērso taisne AE (sk. zīm.), kurai nepārprotams sakars ar ziemas saulgriežiem - jauna gada cikla, jaunas dzīves sākumu pasaulē. Krīvkalnā atveidotajā situācijā šīs izmaiņas iezīmējas kosmiskā gada aplī un attiecināmas uz šo gadu. Jauna laiku ciklu skaitīšana, jauns gadu skaitīšanas sākuma punkts var būt iezīmēts ar akmeņiem, kuriem ir saskare ar kosmiskā gada apli. Tie ir trīs akmeni apļa ziemeļu pusē. Ja skandināvu folklorā saglabātās teiksmainās ziņas par Grotes dzirnu sabrukšanu tiešām ir saistītas ar "laika dzirnām debesīs" un ar kādu kosmoloģisku katastrofu, tad tādām ziņām jābūt arī Skandināvijā atrodamos klinšu rakstos jeb petroglifos, kuru skaidrojumos teikts, ka tie paleolītā bijuši saistīti ar kultu, bet vēlāk neolītā to uzdevums bijis iemūžināt ievērojamus notikumus. Gigantiska meteorīta krišana un izraisītās sekas ir ievērojams notikums, kas iemūžināms ar rakstu zīmēm un teiksmām. Pārskatot H.Virta 1931.gadā Leipcigā izdotos cilvēces pirmraksta atlantus, uzmanību jāpievērš tām klinšu rakstos atrastajām ideogrammām, kuras saistītas ar jēdzieniem "jauna laika, gada, dzīves nesējs jeb dalītājs". Daži ideogrāfiski izteiktie jēdzieni jaušami nesaistās ar jauna laika sākšanos ziemas saulgriežos, bet to redzami ievieš kādi citi spēki vai norises. Senskandinā- vu ticējumos tāds spēks var būt Akmens cirvja dievs (1), kurš iemūžināts klintī, ar savu vareno cirvi cērtot pasaulei. Milzu meteorīta kritienu tiešām var salīdzināt ar šādu dieva cirtienu no debesīm. Iespaidīgu meteorītu krišana un radītās sekas nekad nav palikušas nepamanītas cilvēces pastāvēšanas laikā. Ja meteorīts slīpā trajektorijā tuvojies Zemei, to varēja pamanīt zināmā joslā arī citu kontinentu zemēs, piemēram, Ziemeļamerikā. Tur rietumu Nevadā atrasts uz neolita sākumu attiecināts, interesants ideogrāfisks vēstījums (2) par kādu no kosmosa atlidojušu jauna laika nesēju, kas Saules gaitā vai laiku lokā izdarījis zināmu pārbīdi, uz ko norāda divi aplīši pie loka, kas apliec divās pusēs pārdalīto pasaules laiku. Blakus redzama Saules gada ideogramma, kuras izrobotais labās puses sāns nebūt nav "raksta autora" pieļauta paviršība, bet stāsta par sabojātu gadu, ko var visādi saprast, vispirms jau attiecībā uz klimatu - lietu, aukstumu, vētrām utt. No debesīm lejup lidojošs jauna laika nesējs (3) ir atrasts arī Dānijas petroglifu vēstījumos. Piezīmētā aste to pielīdzina meteorītam. Zīmējums veltīts īpaši nozīmīgam šāda veida jauna laika nesējam, jo ne jau ar katra meteorita kritienu sākta cita laika skaitīšana un dalīšana. Portugāles klintis saglabājušas kāda jauna laika nesēja ierašanās ideogrāfisku attēlojumu (4). Tajā redzama saliekta zīme, apzīmējoša jēdzienu "pasaule, gads, laika loks", kurai blakus piezīmēts mazāks šādas zīmes gabals, kuru pārtrauc līkumota ceļa (kustības, gaitas) līnija, pa kuru nāk vai atnācis jauna laika, jaunas gaismas un jaunas dzīves nesējs. Virs šī "ceļa", apzīmējoša arī darbību, ir iezīmēta vēl viena, pasauli uzturošā laika loku šķērsojoša līnija. Būtibā tā domāta kā taisna svītra, kuru vidū izlocījis jauna laika nesējs. Perpendikulāri šķērsojot laika loka līniju, tā veido krustu radīšanas (arī radītā) zīmi, kas neolīta beigu posma ideogrāfiskajos rakstos apzīmē arī pasauli un gadu. Citā izsakāmās informācijas sakarībā šāda šķērssvītra apzīmē arī robežu, kustības vai piederības izmaiņu. Laika loka augšējā galā ir "V" veida debess zīme, kas sašķeļ laika loku divos
lokos, no kuriem ārējo pārtrauc jeb pārgriež. Tā kā šajā ideogrāfiskajā vēstījumā nav Saules zīmes, ne arī Pasaules kalna - Zemes apzīmējuma, vēstījums var attiekties vienīgi uz kosmiska rakstura notikumu. Mūsu planēta savā pastāvēšanā ir saņēmusi ne vienu vien varena meteorīta belzienu, kurus konstatējuši ģeologi, bet cilvēku atstātajām ziņām par šādiem notikumiem uzmanība pievērsta tikai pēdējos gadu desmitos, attīstoties senās astronomijas plašākai izpētei. Tāpēc nebūtu jāšaubās par dažādu saglabājušos informāciju sakarā ar gigantiska meteorīta nokrišanu Norvēģijas ziemeļos, kas ierakstīta ne tikai klintīs, bet atrodama arī ar astronomiju saistītos senos iekārtojumos, kāds, piemēram, ir arī Krīvkalnā. Cits jautājums, vai meteorīta trieciena sekas, attiecībā uz izmaiņām precesijas aplī, bijušas tūlīt pamanāmas, vai arī tās ievērotas noteiktā laika posmā un tagad pētītā informācija tapusi pēc sava laika vēsturiskām ziņām, saglabātām kopā ar iespējami pieņemto gadu skaitīšanu no meteorīta nokrišanas gada. Pēc Krīvkalnā iezīmētā debess pola stāvokļa, tas varēja būt pirms 3.5-4 tūkstošiem gadu. Tas ir pietiekoši ilgs laika posms, lai izsekotu debess pola novirzēm no agrāk aprēķinātā ceļa. Bijis zināms arī šī ceļa jaunais aplis. Mūsu laikā šis aplis, pa kuru pārvietojas debess pols, ir rūpīgi aprēķināts pēc jaunāko laiku novērojumiem, un vērā ņemama nesakritība ar akmeņu zvaigznājos iezīmēto pirms vairāk kā 3.5 tūkstošiem gadu nav konstatējama. Protams, par bijušām un iespējamām izmaiņām debess pola kustībā šodienas astronomiskie novērojumi nevar sniegt nekādas ziņas. Pastāv tikai hipotēzes, ka Zemes ass ne vienmēr ir turējusies noteiktā leņķī pret ekliptiku. Kosmosā ir pietiekoši daudz nezināmā, kas varēja un var traucēt Zemes ass turēšanos pašreizējā stāvoklī. Daži amerikāņu zinātnieki pieļauj, ka pēdējās Zemes ass svārstības notikušas 3.gadu tūkstotī p.m.ē. Kā zināms, šī gadu tūkstoša pirmajā pusē Baltijā no ziemeļaustrumiem sāka ieplūst ķemmes-bedrišu keramikas kultūras cilvēki. Šī migrācija tiek skaidrota ar klimatiskām izmaiņām, jo klimats kļuvis aukstāks un sausāks, iespaidojot ziemeļu zemju floru un faunu, kas tolaik bija cilvēku iztikas avots. Tomēr visjaunākie arheoloģiskie pētījumi uzrāda liecības, ka ķemmesbedrīšu kultūras cilvēku masveida migrācija sākusies nevis sausuma periodā no 2900. - 2500.gadam p.m.ē., kad notikusi spēcīga Baltijas jūras un ezeru līmeņu pazemināšanās, bet gan minētā laika posma beigās, kad sācies plūdu laiks. Šis laiks sakrīt ar megalītiskās kultūras uzplaukumu, galvenokārt Eiropas ziemeļrietumu zemēs, kurām tieša saskare ar Atlantijas okeānu. Zinātnieki uzskata, ka megalītiskās kultūras sākumi meklējami Britu salās, aptuveni 3500 gadus p.m.ē. Ievērojamākais šīs akmens laikmeta kultūras piemineklis ir Stounhendža, kas atrodas pašos Anglijas dienvidos, ap lOkm no Solsberijas pilsētas. Šeit ir riņķveidā izvietoti milzīgi - līdz 4m augsti - akmeņi. Stāvus noliktie milzeņi augšgalā bijuši savienoti ar taisnstūra platēm, no kurām daļa vēl tagad atrodas savās vietās. Varenā nožogojuma iekšpusē saglabājušies daži triliti - pa pāriem novietoti lieli akmeņi, kas pārsegti ar trešo. Sakarā ar šiem akmeņu pārsegumiem, radies skaidrojums, ka nosaukums "Stounhendža" ir tulkojumā jāsaprot kā "piekārtie akmeņi". Pēc citas, daudz ticamākas versijas, kā "griešanās akmeņi". Aplim ir sakars ar griešanos - kustību pa apli. Astronomiskos vērojumos kustību pa apli var novērot, izsekojot nenorietošo zvaigžņu kustībai ap debess polu. Pilnu un nozīmīgu apli apraksta arī debess pols, kas senlaikos kalpojis kā laika rādītājs kosmiskās pasaules gadā. Stounhen- džas celtņu astronomisko vajadzību pētījumos šis, jau aizvēsturiskos laikos ievērotais laikrādis, līdz šim palicis ārpus ievērības. Tomēr Stounhendžas pētnieki atzīst, ka ir jāpēta plašāk, cik daudzpusīgi īsti ir šeit bijuši astronomiskie novērojumi. Dažādas arheoloģiskas un astronomiskas vecuma noteikšanas metodes apliecina, ka Stounhendža būvēta un pārbūvēta laikposmā aptuveni no 2800. līdz 1600.gadam pirms mūsu ēras. Tās celtniecībā bijuši trīs periodi. Sākotnēji izveidots 100 metru diametrā un 2 metrus augsts krīta valnis, kurā atstāta 10 metrus plata ieeja pret ziemeļaustrumiem. Šajā virzienā 30 metru attālumā pret ieejas austrumu malu novietots liels akmens, kas, iespējams, bijis pirmais smilšakmens monolīts šajā apļa veidojumā. Zīmīgi, ka taisne, kas novelkama no minētā
akmens gar ieejas atveres austrumu malu, šķērso apļa centru, sadalot tā laukumu divās vienādās daļās. Tas rosina domāt par senāko gada dalījumu gaišā un tumšā laika pusēs, dalījuma punktu izvēloties pret gada garākās dienas Saules lēktiem. Tomēr ne apļa valnī, ne arī tā centrā nav bijušas nekādas izveidotas iezīmes, kurām vajadzētu kalpot šim nolūkam. Stounhendžas pirmajā izveidojumā nozīmīgs bijis pats uzbērtais aplis kā kompleksa viena daļa. Spriežot pēc atrastajām bedrēm vaļņa atverē un pie lielā akmens, kas novietots pret to, ir bijusi koka stabu sistēma, pēc kuras var spriest, ka tā gan ir izveidota astronomisku novērojumu vajadzībām. Šī stabu sistēma novērojamos astronomiskos virzienus un tiem atbilstošos debess spīdekļus it kā saistījusi ar atveri jeb ieeju aplī, kura salīdzināma ar svētnīcas altāra daļu. Šis altāris pavērsts pret rītausmu un Saules lēktu, kas nāk ar visilgāko gaismas un siltuma devumu apkārtējai pasaulei, kuru simbolizē aplī ietvertais laukums. Cilvēces pirmrakstos aplis apzīmējumos apvieno trīs nozīmīgus jēdzienus: Sauli, pasauli un gadu. Saule un tās pārvietošanās lēktos pa zināmu apvāršņa loku nosaka dzīvošanas apstākļus pasaulē, valda pār to. Saules kults dažādos veidos un laikos ir pastāvējis visā cilvēcē kopš tās sākumiem. Tamdēļ nebūtu jāšaubās, ka Stounhendža vispirms celta un pielāgota Saules kulta vajadzībām. Ar stabu sistēmas palīdzību bijis iespējams izsekot Saules kustībai visu gadu. Atvere valnī patiešām jāpieņem kā atvērtas durvis uz kosmisko (debess) pasauli, no kurienes pasaule uz Zemes saņem kosmiskās uguns gaismu un siltumu ar dievišķās aizgādnes - Saules palīdzību. Stabi bijuši izkārtoti tā, ka saullēkti ziemas saulgriežos, kad Saule sāk atpakaļceļu uz garāko dienu, apspīdējuši stabu rindu ieejas priekšā un ari pie lielā akmens. īpaši šie pirmie rītausmas atspīdumā balojuši mijkrēslī. Pirms tam virs ieejas stabiem virzījusies rītausmas un gaismas dieva zvaigzne, it kā vedot Sauli atpakaļ uz garajām dienām pasaulei. Stabu sistēma Stounhendžas sākotnējā iekārtojumā liecina, ka ar tās palīdzību bijis iespējams izsekot ne tikai Saules, bet arī vēl citu debess spīdekļu kustībai ļoti plašā lokā, debess austrumu pusē. Galvenā uzmanība bijusi pievērsta galvenokārt 16° lielam debess sektoram un tam atbilstošam apvāršņa lokam ziemeļaustrumu virzienā, kurā vērojami Saules lēkti gada visgarākajās dienās un ar šiem lēktiem saistītas zvaigznes. To var secināt no ieejas jeb altāra atvēruma platuma valni un pret vaļņa galiem konstatētām stabu vietām, pie kam no vaļņa gala ieejas austrumu pusē iezīmētajā virzienā novietots lielais akmens, kas kā vizieris ir nepraktisks, un tam kā vienīgajam akmenim visā kompleksā bijusi vairāk sakrāla nozīme, kas varēja būt attiecināta uz pielūgsmes objektu, kam bijis tiešs sakars ar debesīm. Vaļņa gals, stabs un akmens iezīmējuši pie apvāršņa punktu, kas ir 50° leņķī no ziemeļu virziena. Nosakot šim virzienam atbilstoša spīdekļa lēktu vai atrašanos virs virziena iezīmētā apvāršņa punkta, jāņem vērā izmaiņas novērotajā debess daļā, sakarā ar citu debess pola stāvokli. Vasaras saulgriežos ap 2800. gadu p.m.ē., nakts tumšākajā laikā, Stounhendžas vizieru iezīmētajā 34° virzienā bijis iespējams novērot Perseja zvaigznāja spožāko zvaigzni Algolu, kas mūsdienu zvaigžņu kartēs apzīmēta ar grieķu burtu ( un kura, no sava tolaik zemā stāvokļa virs apvāršņa, sākusi virzīties augšup, it kā norādot ceļu Saulei no rītausmas līdz šī spīdekļa pilnīgai redzamībai virs apvāršņa aiz lielā akmens. Uz šo momentu norādījusi akmens izstieptā ēna pret ieejas austrumu malas vaļņa galu, vēstot jauna gada laika (puses) sākumu. Algols ir interesanta maiņzvaigzne, kas ievērota jau senatnē. Bieži izteiktas domas, ka šīs zvaigznes spožuma maiņu zinājuši vismaz grieķi un arābi jau pirms tūkstošiem gadu. Arābu nosaukums Al-Ghul saistīts ar mitoloģiju, kurā Ghul minēta kā sieviete-dēmons, kas vientuļiem ceļiniekiem pievienojusies kā ceļa biedre, lai novestu no ceļa un nogalinātu. Zināmā skatījumā šī mainīgā zvaigzne Jķā ceļa rādītāja Saulei, ar savu parādīšanos pagriež Saules gaitu lēktos atpakaļ uz tumsas laiku, kad viss dzīvais nonāk iznīcības ēnā. Algola spožums nemainās gandrīz 59 stundas un Algols redzams kā 2.lieluma zvaigzne. Tad spožums sāk mazināties, un pēc nepilnām piecām stundām Algols ir vairs tikai 3.5 lieluma zvaigzne. Tikpat ilgs laiks paiet, kamēr tas atkal sasniedz normālo spožumu. Senatnē šī
spožuma maiņa varēja tikt uzskatīta kā debesīs mītošas dievības pazīme, un šajā sakarībā būtu jāatceras senindu rītausmas dieva Ušas dēlus Ašvinus, kas bijuši ne tikai rīta gaismas vēstneši, bet arī saistīti ar dienu un nakti, ar gaismas nākšanu un iešanu. Šādu gaismas nākšanu un iešanu varēja vēstīt Algols ar savu periodisko spožuma maiņu. Pēc vasaras saulgriežiem Saule atkāpjas tumsas priekšā līdz brīdim, kad visgarākajās naktīs iezīmētā debess sektorā parādās cita nozīmīga zvaigzne Arkturs, kas ir Vēršu Dzinēja zvaigznāja spožākā 1.lieluma zvaigzne. Arkturs ir gaismas un Saules atgriešanās vēstnesis, kas pavēsta par jauna laika dzimšanu, un kas atpestīs pasauli no tumsas varas. Šī atpestītāja nākšanas vēstnese-zvaigzne ir tāla radiniece kristiešu Betlēmes zvaigznei. Starp citu, Arkturs bija pirmā zvaigzne, kuru izdevās saskatīt arī dienā 1635. gadā ar neliela tālskatiņa palīdzību. Stounhendžas I celtniecības laikā Arkturs bija nenorietoša zvaigzne, kura skaidros ziemas rītos pēc saulgriežiem bijusi rītos redzama visilgāk, kad tā virzījās arvien augstāk debesīs. Mūsu dienās šī zvaigzne no augusta vidus lidz gada beigām nav redzama. Iemesls tam ir debess pola pārvietošanās, kas izmaina zvaigžņu redzamo stāvokli pret polu un ari apvārsnim tuvāko zvaigžņu redzamību, tās pacejot augstāk vai ari nogremdējot aiz apvāršņa. Pie pašreizējā debess pola stāvokļa Arkturs redzams no janvāra sākuma līdz augusta vidum. Pēc dažiem aprēķiniem, Arkturs ziemas saulgriežos sācis saskarties ar apvārsni laikā no 2460. - 2400.gadam p.m.ē. Uz šo laiku tiek attiecināta arī Stounhendžas pirmā pārbūve, izveidojot pēc zinātnieku terminoloģijas Stoun- hendžu II. Ieejas atvere tikusi paplašināta un tās centrālā ass pavērsta par 5° uz austrumiem, tā ka lielais akmens nokļuva gandrīz uz ass. Stabu sistēma tikusi nojaukta, bet izrakti grāvji un uzmesti vaļņi, iezīmējot ieeju kompleksā. Tā tagad nosaukta par Aleju. Galvenais jaunievedums bija koncentrisku akmens riņķu izveidošana ar vaļņa apli norobežotā laukuma centrā. Iekšējā riņķa diametrs bijis 21m, un abus riņķus šķīrusi 1,8m plata atstarpe. Akmeņi riņķos izvietoti tā, ka tie veidojuši it kā īsus starus. Pret ieejas centrālo asi bijusi pavērsta starpa starp šiem stariem un tā pagarināta centra virzienā ar 3 akmeņu pāriem. No tā var secināt, ka galvenā uzmanība joprojām veltīta virzienam uz lielo akmeni, aiz kura vai arī virs tā noteiktā laikā atradies vēlamais debess spīdeklis. Senajās reliģijās un saimnieciskajā dzīvē debess spīdekļiem bija liela loma. Saule, Mēness, planētas un zināmas zvaigznes tika nosauktas debess dievību vārdos, šos spīdekļus pakļaujot attiecīgo dievību vai dievu kalpībai. Pastāvot dievu hierarhijai, dievības bija pati zemākā pakāpe, kurā bija iedalīta Saule, Mēness un planētas. To darbību saistībā ar Zemi noteica tālāk debesīs redzamās dievu zvaigznes. Saules valdnieks bija rītausmas un gaismas dievs, kura zvaigzne Stounhendžas izveidotājiem bijusi rūpīgi novērotais, mums pazīstamais Arkturs. Zemes ass iedomātais pagarinājums, aprakstot konusu un virzot debess polu pa apli, slīpumu pret ekliptikas plakni nemaina. Līdz ar to nemainās arī Saules lēktu virzieni, ja novērotājs nemaina savu ģeogrāfiskā platuma joslu. No nemainīga punkta uz Zemes redzamās izmaiņas lēktu un citos novērošanas virzienos debess pola pārvietošanās izraisa galvenokārt zvaigznēm. Arktura virziena un augstuma izmaiņas, konstatētas 1200 gadu ilgā laika posmā, novērojot šo zvaigzni ziemas saulgriežos no Stounhendžas kompleksa, redzami ir bijušas galvenais iemesls šī kompleksa atkārtotai pārveidošanai. Nepieciešamība paplašināt ieeju un stabu sistēmas vietā izveidot pret lielo jeb t.s. Papēžakmeni vaļņu Aleju tā, lai akmens atrastos gandrīz uz Alejas garenass, visdrīzāk saistās ar novērojamās zvaigznes novirzi no vizieru iezīmētiem virzieniem par dažiem loka grādiem. Sakrālais Papēžakmens iezīmēja nemainīgu virzienu noteiktam Saules redzamības stāvoklim lēktos, gada visgarākajās dienās skatoties no kompleksa centra. Savukārt gada tumšākajam laikam beidzoties, ziemas saulgriežos virs akmens vajadzēja atrasties gaismas atgriešanos un jaunu gadu vēstījošai zvaigzne. Taču novirze prasīja arvien jaunas izmaiņas stabu sistēmā, un radusies doma to nomainīt ar citu kompleksa centrā. Līdz ar to arī kultam nepieciešamā altāra daļa tika novietota simboliskā pasaules apļa vidū, no kurienes pa Aleju saņemtai Saules un zvaigznes gaismas svētībai
bija jāizstaro uz visām pasaules malām. Bet arī šāds jaunievedums nesolīja mūžīgu pastāvēšanu. Bija redzams, ka svētā zvaigzne nenovēršami arvien vairāk pietuvojas apvārsnim, kas vislabāk bija novērojams tās zemākajā kulminācijā ziemas saulgriežu pusnaktīs ziemeļu virzienā. Starp Alejas un ieejas vaļņu galiem bija atstātas atstarpes, un pa atstarpi ziemeļu pusē varēja novērot šo zemāko kulmināciju. Salīdzinot zīmējumos redzamos Stounhendžas sākotnējos un pirmās pārbūves principus, redzams, ka tos nav rosinājušas kaut kādas izmaiņas viena nozīmīga Saules lēkta virzienā, ne ari neērtības šī lēkta novērošanā. Saules gaismas un siltuma dāsnajam devumam gada visgarākajā dienā laika gaitā tikusi izveidota no uzbērtiem vaļņiem pat speciāla ienākšanas gatve jeb aleja. Šīs rīcības pamatā jaušamas rūpes par pasaulei nozīmīgā Saules lēkta nemainīgu saglabāšanu debess spīdekļu kustības redzamajās izmaiņās. Tas arī apstiprina to, ka Saules lēkti bijuši saistīti ar zināmu zvaigzni, kuras novērošanai veltīta galvenā uzmanība. Tā kā Saules lēktu virzieni saulgriežos nemainās, nemainīgs uz Zemes paliek arī ziemeļu virziena iezīmējums. To novērojot ilgākā laika posmā, var konstatēt, ka nemainīgā laika sprīdī gadā zemākajā kulminācijā nonāk arvien jaunas zvaigznes, un tāpat punktam debesīs, ko šodien saucam par debess polu, pietuvojas citas zvaigznes. Pie tam šis punkts maina augstumu virs apvāršņa, ko dara arī zvaigznes, nonākdamas zemākajā kulminācijā. Neizbēgami tam bija jānotiek arī ar rītausmas vēstnesi Arkturu, kas arvien vairāk nepakļāvās Stounhendžas svētnīcas sakrālajam iekārtojumam, kam vajadzēja vizuāli saistīt šo zvaigzni ar nozīmīgo Saules lēktu. Saistītāja loma bija piešķirta 6 metrus augstajam t.s. Papē- žakmenim, kas to bez jauniem pārkārtojumiem spēja veikt tikai zināmu laiku. Tāpēc Stounhendžas II iekārtojumā parādījās divi papildus jeb atbalsta akmeņi, novietoti diagonāli pretējos virzienos pie svētnīcas laukuma vaļņa apaļu altārlau- kumiņu vidū. Šo akmeņu azimuti liecina, ka tiem sakars var būt tikai ar zvaigznēm, jo Saules lēktiem un rietiem šādu azimutu (342° un 166°) nav. Iekārtoti tikuši vēl divi līdzīgi altāru laukumiņi, tikai bez akmeņiem. Aplis simbolizē Sauli saistībā ar gadu un pasauli. Akmeņi šajos altāros nav atrasti, pēc dažu pētnieku domām novākti un izmantoti citām vajadzībām Stounhendžas III celtniecībā. Bet tā kā šiem altāra apļiem bijis sakars ar pasauli un laikus uzturošo Saules darbību un ne ar pašu Sauli kā dievišķu pielūgsmes objektu, tad kultakmeņi šeit varēja arī nebūt. Pārdalot pasaulē valdošos laikus piederībai gada gaišajai vai tumšajai pusei, šim nolūkam vizējot taisni caur laukuma centru no vasaras saulgriežu punkta uz ziemas saulgriežu punktu, minētie altāri novietoti pie šīs sadalošās robežas katrs sava laika pusē. Pie tam gaišās gada puses altāris ziemeļu virzienā simboliski saistīts ar augšup ejošo Arkturu pēc zemākās kulminācijas, lai virzītu arī Saules gaitu lēktos uz augšu ziemeļu virzienā. Savukārt otrs altāris saistīts ar lejup virzošos zvaigzni, virzot Saules gaitu rietos arī lejup uz dienvidiem, kā tas gada laiku lokos notiek. Stounhendžas II pastāvēšanas beigu posmā pienācis laiks, kad uz norietu pusnakti ejošais Arkturs skāris vietu, kuru vasaras saulgriežos aizņem rietošās Saules disks, it kā norādot, ka tas, rietot un pamazām nogrimstot vistumšākajā laikā aiz apvāršņa, arvien vairāk saplūst ar Sauli, dāvādams tai daļu no sava dievišķuma. Šajā apstāklī jāsaskata arī zināms Saules kulta uzplaukums, kas veicināja Saules gada kalendāra detalizētu izveidošanu, kā tas jau redzams Stounhendžas III pārkārtojumos. Līdz to tapšanai bija pagājis vairāk kā gadu tūkstotis. Laiks neko neatstāj nemainīgu, ne cilvēku saimnieciskajās iespējās, ne arī zināšanās un reliģiskajā pasaules izpratnē. Stounhendžas I cēlāji varēja piederēt pie ciltim, kas ieradās Britu salās ap 4000.gadu p.m.ē. Dabīgi, ka salās viņi varēja ierasties vienīgi no kontinenta, kur vēl arvien noslēpumainā me- galītiskā kultūra jau bija radījusi no lieliem akmeņiem savdabīgus, astronomiski orientētus veidojumus, kādi sevišķi daudz un izmēros iespaidīgi tikuši izveidoti Bretaņas pussalā Francijā. Pašreiz šīs pussalas vecākie iedzīvotāji ir bretoņi, piederoši pie indoeiropiešu saimes ķeltu grupas. Viņu izcelsmi attiecina uz mūsu ēras 5.-6.gadsimtu, kad anglosakšu iekarojumu laikā sākās iebrucēju britu saplūšana ar vietējām ķeltu ciltīm. Bretoņi seno
veidojumu akmeņus sauc par menhī- riem, un šis nosaukums iesakņojies zinātniskajā terminoloģijā. Menhīri ir atsevišķi, vertikāli nostatīti akmeņi, kuri dažviet veido arī paralēlas rindas pat vairāku kilometru garumā. Menhīri un to dažādie savstarpējie sakārtojumi atrodami ne tikai Bretaņā un Stounhendžā, bet arī dažādās vietās Skandināvijā un Baltijā. Ir pierādīts, ka lielais menhīrs Lokmariakeras zemesragā Bretaņā uzstādīts apmēram 4300 gadu p.m.ē., tātad vismaz pusotru tūkstoti gadu agrāk, iekams tika uzstādīts pirmais menhīrs - Papēžakmens pie Stounhendžas svētnīcai iecerētā laukuma. Lokmariakeras 22.5m garais milzis kādreiz slējies 19m virs zemes, bet tagad tas guļ salauzts četros gabalos. Iespējams, tas cietis zemestrīcē. Angļu zinātnieks Aleksandrs Toms šo milzīgo menhīru saista ar Mēness augstās un zemās deklinācijas novērojumiem. Par menhīru lomu astronomiskos novērojumos liecina arī Karlskanas akmeņi. Tie izvietoti 880 x 139m plašā laukumā un sakārtoti 13 rindās ar 555 dažādu formu akmeņiem. 39 akmeņi veido ovālu loku pret rindu galiem. Zīmīgs ir arī Mazās Menekas akmeņlauks, kurā saglabājušies tikai 100 akmeņi. Tie izkārtoti 92m garās vēdekļveida rindās. Vēdekļa platums pie pamatnes ir 46m. Savukārt Lemenekas akmeņlauks plešas 1167m garā un 100m platā joslā. Tajā ir 1169 akmeņi, 1099 no tiem sarindoti 11 rindās, bet 70 akmeņi rindu galos veido ovālus lokus. Rindas vērstas austrumu - rietumu virzienā, azimuts rietumdaļā ap 71°. Akmeņu rindas nav pilnīgi taisnas, vidusdaļā tās nedaudz pagriežas uz ziemeļiem. Virzienā uz austrumiem akmeņu augstums nevienmērīgi samazinās, un rindu austrumdaļā tie ir tikai 0.5m augsti. Rindas savstarpēji veido it kā 10 paralēlus ceļus, kuru izveidošanas idejā jaušams kaut kas kopīgs ar Stounhendžas II laikā izveidoto vaļņu aleju. Atturoties no plašāka megalītiskās kultūras pieminekļu apskata Bretaņā un otrpus Lamanša, par ko interesentiem pieejams pietiekoši plašs rakstu un grāmatu klāsts, vēl tikai jāvērš uzmanību uz šodienīgi pasauli redzošo zinātnieku nespēju atminēt megalītu noslēpumus, ne arī apzināt šo noslēpumu radītājus. Ir tikai pierādīts, ka Karlska- nas megalītu rindas izveidotas ap 3000.gadu pirms mūsu ēras jeb 1500 gadu pēc Lokmariakeras lielā menhīra uzstatīšanas. Šis laika posms ir aptuveni vienāds ar tam sekojošo, kad pie Stounhendžas pirmā menhīra - Papēžakmens sāka celt svētnīcu, to zināmos periodos pārbūvējot un papildinot ar jauniem veidojumiem, pietuvinot šo megalītiskās kultūras objektu mūsdienu sapratnei par observatorijām. Aptuvenie, bet vairs neapstrīdamie Lokmariakeras lielā menhīra un Karl- skanas akmeņu rindu novietošanas datējumi noraida vairākas hipotēzes par Kārnākās megalītiem, piemēram, ka šie lielie akmeņi ir romiešu karaviru telšu balsti, vai arī te saglabājusies akmeņiem sadalīta un norobežota ķeltu tirgus vieta. Taču joprojām iebraucējiem Bretaņā visā nopietnībā tiek stāstītas vēl šādas hipotēzes: megalītu rindas ir zvejas ierīce, ar kuru starp akmeņiem iekārtos tīklos jūras bēguma laikā ķertas zivis; megalīti ir akmens laikmeta nošu pieraksts rituāliem, kad pie katra akmens, atkarībā no tā formas un izmēriem, dziedājuši citādi; megalītu rindas iezīmē ceļu reliģiskām procesijām uz apbedījumu vietu; megalītu lauks ir sporta spēļu stadions, kur akmeņu rindas iezīmē skrejceļus, bet ovālie apļi norobežo laukumus atlētiem; megalīti apzīmē nolaišanās vietas ārpuszemes civilizāciju sūtņiem. Paplašinoties megalītiskās kultūras pieminekļu atklājumiem, to kādreizējo celtniecības jēgu arvien vairāk izskaidro konstatētais sakars ar astronomiskiem novērojumiem. Funkcionālā sakritībā ar vareno Stounhendžas megalītu kompleksu atklātas vairākas mazāku akmeņu krāvumu vietas Ziemeļvācijā pie Boitinas, tāpat arī riņķu salikumi no akmeņiem Lietuvā, kas tur, pēc dažu zinātnieku domām, izplatījušies no Prūsijas un Polijas. Šajā sakarībā jāatceras, ka Bretaņas megalītiskie pieminekļi ir vecāki par Stounhendžu, un tās izveidošanas ideja ir ienākusi no kontinentālās Eiropas. Latvijā akmeņu sakārtojumiem riņķos vai astronomiski orientētos sarindojumos, tāpat īpatnējiem akmeņlaukiem uzmanība pievērsta tikai pēdējos divos gadu desmitos. Vēl 1983. gadā Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas izdevumā "Zvaigžņotā Debess" Z.Alk- snes rakstā "Ieskats arheoastronomijā" ir izlasāms konstatējums, ka arī Latvijā ir atrasti daži akmeņi, kuri varētu būt kalpojuši Saules
vizēšanai. Turpat pieminēts, ka ne Latvijas teritorijā, ne citur apskatāmajā teritorijā nav ziņu par aizvēsturiskām zvaigžņu kartēm un izcilu astronomisku parādību fiksējumiem. Protams, autori nevar vainot nezināšanā, jo tikai 1986.gada rudenī amatieri izdarīja pirmos Krīvkalna akmeņu uzmērījumus. Tamdēļ bija nepieciešama atkāpe no Krīvkalna akmeņlauka zvaigznājiem, nelielam ieskatam slavenajā un daudz pētītajā Stounhendžas kompleksā, kura periodiskie pārveidojumi uzrāda sakritību ar zināmām, vizuāli novērojamām izmaiņām zvaigžņotajās debesīs. Pievērstā uzmanība minētajām izmaiņām ir iezīmējusi arī funkcijās radniecīgos iekārtojumos līdzīgu interešu pēdas un zināmu līdzību sakrālajā sakārtojumā. Tas redzams arī Krīvkalna kompleksā. Ja no debess pola ceļu iezīmējošiem apļiem noņemtu visus tos akmeņus, kuri veido noteiktus zvaigznājus un atstātu tikai tos, kuriem bijusi sakrāla un arī praktiska nozīme, kļūtu labi redzama izveidojuma idejā zināma līdzība ar Stounhendžas II izveidojuma principiem, kas parāditi iepriekšējā zīmējumā. Krīvkalnā Stounhendžas Papēžakmens vietu ieņēmis akmens (A), kas zvaigznāju atveidojumos un izvietojumā saistās ar Vēršu Dzinēja zvaigzni Arktu- ru. Tā azimuts ziemas saulgriežu pusnaktīs kādreiz bijis aptuveni 50°, un tāds tas ir arī Stounhendžas I un II Papēžakmens iezīmētajā virzienā novērotajam spīdeklim, no kā var secināt par abu kompleksu tapšanu aptuveni vienā laika posmā un ar līdzīgu zvaigžņotās debess reliģisko skatījumu. Šajā sakarībā runa ir par zvaigžņotās debess kultu - atsevišķu zvaigžņu un zvaigznāju pielūgsmi, kas jāpieņem kā sava laika zinātnisko un filozofisko atziņu uzturēšanas savdabīga izpausme. Stounhendžas un Krīvkalna kompleksu izveidotāji un pārkārtotāji nenoliedzami ir apjautuši patiesību par pasaules "zem Saules" pilnīgu pakļautību debesīm - kosmosam, tur valdošiem spēkiem un likumiem. Saule jau tad bijusi atzīta par vienu no debess mūžīgās uguns uzturētāju milzīgās saimes, kurā, tāpat kā cilvēku sabiedrībā, pastāv kārtu hierarhija. Viena no vadošajām zvaigznēm, kas noteikusi redzamo Saules gaitu, saskatīta spožajā Arkturā. To apliecina šai zvaigznei pievērstās uzmanības pēdas megalītiskās kultūras pieminekļos. Atšķirībā no Stounhendžas II, Krīvkalna komplekss ir ar plašāku "astronomisko pildījumu". Šeit uzskatāmi redzama Sauli vadošās zvaigznes pakļautība debess polam, kurš nosaka gan šīs zvaigznes, gan arī Saules gaitu lēktos un rietos. Savukārt debess pols un minētie spīdekļi cieši saistīti ar punktu debesīs, ap kuru riņķo visa zvaigžņotā debess. Šis punkts sakrāli iezīmēts ar krusta zīmē saliktiem akmeņiem debess pola ceļa apjoztā laukuma centrā. Krusts daudzos cilvēces pirmrak- stos apzīmējis radīšanas, radītāja un arī gaismas un pastāvēšanas jēdzienus. Pakārtota loma krusta akmeņiem bijusi analoga ar Stounhendžas II t.s. atbalsta akmeņu sakrālo lomu. Gada pārdalījums ar taisni, kas savieno Saules lēktu ziemas saulgriežos ar rietu vasaras saulgriežos, divus krusta akmeņus iedala gaišajā, bet otrus divus tumšajā gada pusē. Pretējos savienojumos viens akmeņu pāris saistīts ar Saules kustību lēktos un rietos, bet otrs - ar vadošās zvaigznes gaitu. Vienlaikus šis, ar krusta zīmi apzīmētais, centrs savstarpēji saista un tur savā pakļautībā Sauli, tās vadošo zvaigzni, debess polu un kopumā visu zvaigžņoto debesi. No centra akmeņiem bijis iespējams veikt visus nozīmīgākos stāvokļa izmaiņu novērojumus debess spīdekļiem noteiktos laikos. Šie akmeņi kalpojuši arī Saules gada sīkākam sadalījumam. Līdzīgas funkcijas bijušas akmeņiem koncentriskajos riņķos Stounhendžas II kompleksa centrā. Vadoties no Krīvkalna krusta vidējā akmens kā centra aplim, kas iezīmē debess pola ceļu, Krīvkalna debess pola akmens novietojums šajā aplī (1) uzrāda aptuveni 4100 - 4200 gadus, kas pagājuši, debess polam nonākot pašreizējā vietā Polārzvaigznes tuvumā. Ja gadus atskaita no mūsu ēras 2000.gada, tad Krīvkalna kompleksa vecumu var attiecināt uz to pašu laiku (2100.g. p.m.ē.), kad beidza pastāvēt Stounhendžas II iekārtojums un sākās trešais, pēdējais pārbūves periods. Savukārt, vadoties no redzami jaunākā apļa ģeometriskā centra, Krīvkalna kompleksa vecums saistās aptuveni ar laika posmu starp 1700. un 1600.gadu p.m.ē. Šis jaunākais datējums minēts līdzšinējās publikācijās par Krīvkalna zvaigžņu
akmeņiem. Šāda tipa vēstures pieminekļi nav tapuši vienā gadā vai gadsimtā. Stounhendžas akmens laikmeta observatorijas eksistence, kuras tapšanu attiecina uz 2500.gadu p.m.ē., neizraisa ne mazākās šaubas par astronomijas zināšanu iepriekšēju attīstību tūkstošiem gadu ilgā periodā. Stounhendžai ir bijusi sena rituālā vēsture, jo citādi nevar izskaidrot milzīgo celtniecības apjomu. Tas pats sakāms arī par Krīvkalna kompleksa kādreizējo plašumu. Kas attiecas uz seno debess spīdekļu kulta izplatību, saistītu ar kalendāra attīstību praktiskiem mērķiem, tā lielākā vai mazākā mērā ir salauzusi etniskās un reģionālās barjeras, tāpat kā to izdarījuši mīti, darbarīki, amatnieciskā prasme un kosmoloģiskie uzskati. Starpzinātņu skatījumā par senākā eiropeiskā kalendāra sākuma posmu jāpieņem laika periods, kas seko pēc primitīvo lunāro kalendāru izzušanas pirms 10 gadu tūkstošiem. Tā vietu pakāpeniski sācis ieņemt Saules kalendārs, kas palicis neskarts līdz vēsturiskajam laikposmam. Ši iemesla dēļ vēlākā, tā sauktā eiropeiskā, kalendāra izcelsmi pamato ar šo senāko Saules kalendāru. Tā raksturīgākā iezīme ir gada sadalījums gadalaikos, vadoties vienmēr no fiksētiem saulgriežiem un ekvinokcijām. Tas prasīja iekārtojumus Saules gaitas novērošanai, kurus tagad atzīst par senajām observatorijām. Ieviešot sīkāku un pastāvīgu laika dalījumu, ar laiku augošā nesakritība ar saulgriežu un ekvinokciju iestāšanās laiku ir nenovēršama. Četru gadalaiku sākums vēl ticis fiksēts vecos skandināvu, igauņu un somu kristiešu kalendāros. Tajos uzrādīts, ka gadalaiki sākas trīs nedēļas vēlāk, nekā atbilstošais saulgriežu un ekvinokciju laiks. Šī novirze dod iespēju aprēķināt eiropeiskā kalendāra rašanās laiku, un tas sakrīt ar laikposmu starp 2500. un 3000.gadu pirms mūsu ēras, kad sākta celt Stounhendža I ar Saules gaitas novērošanas sistēmu un sakrālo Saules gada piesaistījumu pasaulei. Vienlaikus principos līdzīgi iekārtojumi tapuši arī citviet, ieskaitot Baltijas jūras austrumkrasta zemes. Tamdēļ runāt par pārņemtu tradīciju no Bretaņas vai Britu salām ir visai nepamatoti. Stounhendžas I cēlāji bijuši ienācēji, kas Britu salās ieradušies aptuveni 4000 gadu p.m.ē. un atnesuši līdzi māku apstrādāt zemi, audzēt mājlopus un izgatavot māla traukus. Savukārt ap to pašu laiku Baltijā sāka pāriet uz nometnieku dzīves veidu, būvēja virszemes stāvkoku konstrukcijas mītnes un arī izgatavoja keramiku. Pamatnodarbošanās bija zvejniecība, nevis zemkopība. Latvijas, Igaunijas un daļēji Krievijas teritorijā līdz līmeņa un Ladogas ezeriem tolaik valdošā bija t.s. Narvas kultūra, kas pieturējās pie senākās Kundas kultūras tradīcijām, kura savukārt bijusi tuvi radniecīga Ziemeļrietumeiropas t.s. Maglemoses kultūrai. Narvas kultūra un tās simboli ar savām saknēm iesniedzas Rietumeiropā. Tā laikposma Eiropas civilizācija nebija indoeiropeiska. Tā bija matrilineāra (mantošana pa mātes līniju) ar sevišķi augsti attīstītu keramikas un skulptūras mākslu, svētnīcu arhitektūru. Šīs kultūras tālāku attīstību Vidus- un Dienvidaustrumeiropā ne reizi vien apturēja un pat sagrāva no Eirāzijas stepēm starp 4300. un 3000.gadu p.m.ē. atnākušie lopkopji, kuru kultūrai raksturīga bijusi patriarhālā triju slāņu sociālā kultūra. Laika posms no 4300. līdz 2300.gadam p.m.ē. Viduseiropā jāpieņem kā kultūras transformācijas un hibridizācijas periods, kurš jūtami vēl nav iespaidojis Ziemeļrietumeiropas kultūru un Baltijas jūras austrumpiekrastes zemes. Vidu- seiropas indoeirepeizētā kultūra, kas tagad pazīstama kā auklas keramikas kultūra, Latvijas teritorijā sākusi izplatīties ap 2500.gadu p.m.ē., pie kam joslā, kur notikusi sākotnēja norobežošanās ar ienācējiem - somugru priekštečiem un kurā atrodas Krīvkalns, tā varēja nostiprināties visvēlāk. Tas pamatoti ļauj domāt par Krīvkalna akmeņu veidojumu kompleksa sakņošanos saglabātajās senās Eiropas kultūras tradīcijās. Saikni ar Ziemeļeiropā izplatītajām senajām kultūras tradīcijām, īpaši svētnīcu arhitektūrā, uzrāda ne tikai Krīvkalna komplekss, bet arī vēl citi Latvijā atklātie senāko laiku kultūras pieminekļi. Šajā ziņā zīmīgs ir akmeņu salikums, kurš pagājušajā gadu desmitā atklāts Latvijas rietumos, Liepājas rajona Cīravas pagastā. Izveidojuma ziņā tas ir tikpat savdabīgs kā Krīvkalna zvaigžņotās debess atveidojums. Akmeņu salikums Cīravas pagastā pēc sava veidojuma atgādina it kā daļēji izjauktus kādas ēkas pamatus, kas ietverami 10 x 20m lielā taisnstūra laukumā.
Taču akmeņu nesamērība lielumā un augstumā uzskatāmi noraida pieņēmumu par izjauktu pamatu atliekām. To noraida arī rietumu pusē redzamais dīvainais valnis un ziemeļaustrumu pusē netālu uzbērtais uzkalniņš, kura sānā pret akmeņu kompleksu novietots liels akmens. Vaļņi, akmeņi un vienam akmenim atsevišķi ierādīta īpaši iezīmēta vieta, kas orientēta pret saullēktu punktu vasaras saulgriežos - tas viss kopumā sasaucas ar iepazītām megalītiskās kultūras tradīcijām svētnīcu iekārtojumos. Tātad runa var būt tikai par senu kulta vietu. Pie tam šeit konstatējams pakāpenisks veidošanas, nevis izjaukšanas process, kurš ildzis vairākus gadsimtus. Sākotnēji tapis nolīdzināts ovāls laukums, noņemot velēnas un melnzemes virskārtu, no kā uzbērts valnis Saules gada apzīmējuma veidā, kāds zīmju pirmrakstos lietots visās Ziemeļatlantijās piekrastes zemēs. No vaļņa izlocītā gala (E), aiz laukuma pretējās malas, virzienā, kur lec Saule vasaras saulgriežos, no gaišajām smiltīm uzbērts uzkalniņš (D), pie kura novietots jau pieminētais akmens, kuru ar savu atsevišķo novietojumu un orientējumu var salīdzināt iekārtojuma principos ar Stounhendžas I un II Papēžakmeni. Šī akmens saistījums ar Sauli redzams ne tikai savstarpējā astronomiskajā orientējumā ar vaļņa veidoto Saules gada zīmi, bet arī pret vaļņa galu no akmeņiem saliktajā Saules atveidojumā (S). Lokā saliektais vaļņa gals apzīmē Saules zemāko stāvokli ziemas saulgriežos, kad Saule sāk atkal virzīties augšup. Austrumu virzienā no Saules atveidojuma ir četru akmeņu salikums, simbolizējošs zvaigzni. Atšifrējot zvaigznes simboliskā salikuma jēgu šajā kulta vietas iekārtojumā, ir beidzot pietiekoši pareizi jānovērtē šādu kulta vietu iekārtotāju kosmoloģisko uzskatu vadošā loma. Tamdēļ izpētē skatieni jāpaceļ augstāk par Sauli un Mēnesi, ar ko cītīgi tiek saistīts katrs akmens dažādos akmeņu salikumos. Patiesību meklējumos par visa pastāvošā savstarpējo saistījumu jau aizvēsturiskos laikos bijušas arī citas intereses un rūpes, kas saistītas ar laika jēdzienu un ne vairs tikai kalendāru vajadzībām. Pagriežot Cīravas mežos atklātās kulta vietas kompleksa plānu par 90° pa kreisi tā, lai to var aplūkot no vaļņa puses, kļūst redzama savdabīgi attēlota debess, Saules un pasaules (Zemes) kopsakarību aina. Mazliet saasinot iztēli, pasauli (valni) ar tajā valdošajiem gadalaikiem var saskatīt kā senatnīgu kuģi, kura masts ir no tā vidus iezīmētais rietumu-austru- mu virziens, saistīts ar rudens un pavasara ekvinokcijām. Šī "masta" galā krustojas taisnes ar virzienu azimutiem 60° un 120°, kuras savieno kuģa abus galus. Šīs virzienu taisnes apraksta ziemas saulgriežos (kuģa priekšgalā, gada sākumā) uzlecošās Saules ceļu līdz norietam vasaras saulgriežos. Taisne virziena iezīmējumam ar 60° azimutu it kā norāda Saulei ceļu uz gada gaišākā laika sākumu. Latvijā 60° azimuts ir Saules lēktiem 1.maijā, un ar šo dienu saistās senais vasaras sākums. Savukārt 120( azimutā Saule lec 4.-5.novembrī, kad pēc senā kalendāra Latvijā svinētas apkūlības un Mārtiņdiena, atzīmējot ziemas laika sākumu. Starp šiem abiem Saules ceļu aprakstošiem virzienu iezīmējumiem atrodami senā Saules kalendāra laiku vizējumi ar laiku loka (A) palīdzību, vizējot no mazā citu laiku loka gala (B). Saules vadītais pasaules kuģis seko zvaigznei, kas atveidota virs uzlecošās Saules. Šāds kuģa simbolisks iekļāvums nav iztēles auglis. To apliecina ideogrāfiskie raksti. Šajos dažādi attēlotajos kuģos simboliski ietverta Saule, Zeme un gads, kopumā apvienojoties jēdzienā "pasaule". Pār šo pasauli valda augstāki debess spēki - dievi. Tie visi bijuši saistīti ar noteiktām zvaigznēm vai zvaigznājiem. Izsenis šiem debesīs mītošajiem dieviem piešķirts dažiem dzīvniekiem vai cilvēkam līdzīgs izskats, kā to liecina tieši šī ziemas saulgriežu, gaismas, laiku jeb gada dieva attēlojums cilvēces pirmrakstos. Iztēlotā šī dieva darbošanās principos visur ir viena un tā pati, kas redzama sekojošos pirmrakstu piemēros. Ideogrāfiskajos apzīmējumos attiecīgā dieva ietvērums cilvēka tēlā atvietots ar zīmēm, kurās arī redzama līdzība, neatkarīgi no tā, kurā zemē vai kontinentā šī zīme lietota. Izskaidrot to var ar visā pasaulē redzama un pazīstama, šim dievam piedēvēta, dabas veidojuma izmantošanu par modeli, tāpat kā ticis izmantots cilvēks. Arī šīs zīmes parasti papildinātas ar norādījumiem uz darbību un darbības lauku. No šeit parādītajām zīmju
salikuma kopijām redzams, ka tās attiecinātas uz kosmiskām norisēm, un lidz ar to krusta zīmes apstiprinātais dievs saskatāms zvaigžņotajās debesis un saistīts ar noteiktu zvaigznāju. Iepriekš apskatīto kulta vietu sakrālais virzienu iezīmējums pret ziemeļu pusi nepārprotami liecina par īpašu uzmanību, veltītu noteiktām zvaigznēm un zvaigznājiem. Pirmkārt, ne Anglijas, ne Latvijas platuma grādos tālāk par lēktu un rietu punktu vasaras saulgriežos Saule nav novērojama. Otrkārt, zvaigznes naktī var novērot praktiski visos virzienos un augstajā kulminācijā vairāk dienvidu, nevis ziemeļu virzienā. Tātad uzmanība tikusi pievērsta zvaigžņu zemajai kulminācijai ziemeļu virzienā un galvenokārt tām zvaigznēm, kuras "pieskaras" zemei vai arī to lēkti un rieti tuvi ziemeļu punktam. Par sakrāli iezīmēto astronomisko ziemeļu virzienu sakritību ar Vēršu Dzinēja zvaigznāja spožākās zvaigznes - Arktura redzamību dažādos stāvokļos, laika momentos un laikmetos jau ir pietiekoši runāts, pievēršot uzmanību šim ārpus ievērības palikušajam faktam. Arī no akmeņiem saliktajam zvaigznes simbolam Cīravas mežos atklātajā kulta vietā ir nepārprotams, kaut arī simbolisks sakars ar šo zvaigzni. Šeit šiem četriem zvaigznes akmeņiem ir sakrāla nozīme, tāpat kā visam akmeņu sakārtojumam, kas ar astronomisko virzienu iezīmējumiem sasaista Saules gaitu gadā ar šo zvaigzni. Jebkurš kults, saistīts ar debess spīdekļiem, nevarēja iztikt bez astronomijas un ir veicinājis tās attīstību. Tamdēļ senais Eiropas kalendārs pēc savas būtības jāpieņem kā kosmiskais kalendārs, kas aptvēris laiku ne tikai ar Saules, bet arī ar kosmisko gadu, kurš nav atdalāms no debess pola riņķojuma. Dieva zvaigznes gaitā redzamās stāvokļa izmaiņas ziemas saulgriežos ir noteikušas kosmiskā gada laika posmus - iedaļas. Sākoties jaunam laika posmam, izdarītas zināmas izmaiņas kulta vietu iekārtojumos, kas parasti vērienīgi paplašinājušas sākotnējo iekārtojumu, atstājot mūsdienu cilvēku apbrīnai un neizpratnei, piemēram, tādus mega- lītiskus veidojumus kā Stounhendža un Lemenekas akmeņu rindas Bretaņā. Uzskats, ka šo veidojumu celtnieki nav pazinuši rakstību un tamdēļ nav atrodama informācija, kas palīdzētu dziļāk izprast megalītiskās kultūras atstāto pieminekļu jēgu, negūst apstiprinājumu. Pirmraksta zīmes atsevišķos megalītos ir atrastas pietiekoši daudz. Ievērības vērta ir Lokmariakeras viena dolmena akmenī iekaltā, gari izstieptā ideogrāfisko apzīmējumu grupa, kas izsaka kādu domu, kuru var attiecināt ne tikai uz attiecigo dolmeni kā apbedījuma vietu, bet arī uz sarindotajiem akmeņu laukiem. Raksta atšifrējuma pamatojumam nepieciešams iepazīt dažas ideogrāfiskās rakstības zīmes un līdzīga satura rakstu variantus. Lokmariakeras dolmena akmenī iekaltajā rakstā ir četras zīmes, kuras cilvēces pirmrak- stos apzīmē vienus un tos pašus jēdzienus. No parādītajiem ideogrāfiskās rakstības rakstiem un jēdzienu apzīmējumiem Lokmariakeras dolmena akmenī figurē četras zīmes, kuras apzīmē laika lokus jeb posmus (1), cilvēka dzīvei atvēlēto laika loku (2), laika lokā pār pasauli debesīs (kosmosā) spīdošo Sauli (3) un debess spīdekļus, kuri nosaka laika lokus - pavērsienus cilvēka mūžā, no dzimšanas līdz miršanai (4). Dolmena rakstā apaļo "ripu" attiecinājumu uz debess spīdekļiem apliecina ne tikai līdzīgais ripveida Saules apzīmējums ideogrammā "Laika lokā pār pasauli debesīs" spīdošā Saule (3), bet arī to atveidojums trijos dažādos lielumos, sakārtojums zināma zvaigznāja apveidā (6) un simbolisks sarindojums pie laika loka, kas saistāms ar laika noteicēju trijotni - Sauli, Mēnesi un zvaigzni. Raksta labajā pusē pie Saules, pasaules un kosmosa laika loka piezīmētā mazākā izmēra debess spīdekļa "ripa" nepārprotami apzīmē mums jau zināmā dieva zvaigzni (5). Šajā apzīmējumu kompleksā ir saskatāmi Stounhendžas 1 un II izveidojuma principi. Bez tam šis noteiktu pasaules uzskatu izsakošais apzīmējumu komplekss ir raksta sākumā un sākas ar dievišķo zvaigzni, ja lasa no labās uz kreiso pusi, no gaismas ausmas (dzimšanas) puses, uz tumsas iestāšanās (miršanas) pusi. Tā tas dabā arī noris,ja vēro laikus, stāvot ar seju pret ziemeļu - debess un dievu mītnes pusi. Sākumā ir arī attiecīgā dieva zvaigžņotā zīme, kas galvenos vilcienos atveido ari mums jau zināmā zvaigznāja redzamāko zvaigžņu sakārtojumu, kurā saskatīta krusta, bultveida vai "enkura" zīme, ar kādām
apzīmēta attiecīgā dieva - gaismas, laiku, gada un līdz ar to pasaules, dzīvības (cilvēku koka) radītāja un mūžīgā atjaunotāja - darbības būtība. Zvaigznāja (6) trijām mazākajām zvaigznēm, veidojošām krusta augšējo daļu, piešķirta visa radītā trīs stāvokļu - dzimšanas, dzīvošanas, miršanas apzīmējoša nozīme. Ja no apakšējās, galvenās zvaigznes, virzoties vispirms augšup, ar svītriņām savieno labās puses zvaigzni un tad pārējās, atgriežoties pie galvenās zvaigznes, izveidojās figūra, kāda atrodama daudzu zemju seno tautu piekariņos-amuletos, kas saistīti ar mūžīgās dzīvošanas ideju. Tā saskatāma arī Lokmariakeras dolmena rakstā, kurā vispirms zem kosmiskās pasaules atveidojuma redzams minētais zvaigznājs, kura zvaigzne, kas tikusi saistīta ar miršanu un atgriešanos pie radītāja, ir zem Saules "ripas", kura sāk gaitu laika lokā ziemas saulgriežos. Jau no alu zīmējumu laikiem cilvēki saistībā ar pasaules uztveri stingri izdalījuši jēdzienus augša-debesis, apakša-zeme. Ziemeļu puslodē debesis ziemeļos, zeme dienvidos. Līdz ar to austrumi ir labajā, rietumi kreisajā pusē. Arī Lokmariakeras dolmena rakstā tas stingri ievērots, iezimējot laiku lokus atbilstoši nosacītajiem astronomiskajiem virzieniem. No dieva-radītāja cilvēkam atvēlētais laiks pasaules laiku lokos rakstā beidzas ar šī atvēlētā laika zīmi, kuras "kāts" norāda uz leju, uz norietu, miršanu, savukārt otrs atvēlēto laiku apzīmējošais loks raksta labajā pusē norāda ar "kātu" jeb norobežojošo svītru uz augšu, apzīmējot cilvēka izaugsmi, spēka gadus, dzīvošanu. Sakarā ar šīm pretējus jēdzienus izsakošām zīmēm, būtu jāatceras senajā Romā populāro žestu ar dūrē savilktiem pirkstiem un augšup vai lejup vērstu īkšķi, tā izlemjot, piemēram, nāvi vai dzīvību cīņu zaudējušam gladiatoram. Būtībā šis žests ir šīs, dzīvošanai vai miršanai atveltītā laika zīmes atveidojums. Debesīs tā pati zīme saskatīta Mēness izskata izmaiņās, no pilnmēness apaļās ripas, līdz tās pilnigai sadilšanai un atdzimšanai šaura gaismas loka izskatā. Šajās dzimšanas, augšanas, pilnbrieda, novecošanas un nebūtības tumsā pazušanas zīmēs meklējams viens no galvenajiem Mēness kulta pamatojumiem. Savs iespaids bijis sakritībai, ka Mēness loki augoša jeb jauna Mēness parādīšanās laikā vērsti pret austrumiem gaismas pusi, bet novecojoša jeb dilstoša savukārt pret rietumiem - tumsas pusi. Līdz ar Mēness veidotajiem laiku lokiem un savu ovālo vai pilnīgi apaļo veidu, cilvēki jau tālā aizvēsturē ievērojuši šī debess spīdekļa zīmju iespaidu uz dažādiem dzīvības un arī citiem procesiem dabā. Lielākā vai mazākā mērā Mēness ticis uzskatīts kā noteicējs pār dzīvību un nāvi, bet tikai gan laicīgajā pasaulē "zem Saules". Aizsaules kosmiskajā pasaulē par visa pastāvēšanai un dzīvošanai atvēlēto laiku vēstīja zvaigžņu zīmes un laika loki, iezīmējot tos ar savu redzamo gaitu tāpat kā Saule, kuru vadīja gaismas, laiku, pasaules un dzīvības atjaunotāja dieva zvaigzne. Tāpēc Saulei tikusi piešķirta lielāka loma dzīvības uzturēšanā mūžīgajos atdzimšanas procesos. Domu apliecinājums par mūžīgo dzīvošanu caur atdzimšanu kosmiskās pasaules laiku lokos ir uzskatāmi saglabājies ne tikai Mariakeras dolmena akmenī, bet vēl daudzu un senāku kapeņu akmeņos un arhitektūrā. Vienas no vecākām un astronomiskā ziņā ievērojamākām megalītu kapenēm atrodas Īrijā, apmēram 50km uz ziemeļrietumiem no Dublinas. Tās ir Nūgreindžas kapenes, kuru vecumu datē ar 3300.gadu pirms mūsu ēras. Visinteresantākais šajās kapenēs ir aile virs ieejas. Tā veidota un orientēta ar aprēķinu, lai Saule caur to var iespīdēt kapenēs tikai ziemas saulgriežu laikā. Uzlecošā Saule tolaik vairāk kā stundas ceturksni apgaismojusi apbedījumu telpas gala sienu, kurā iekaltas trīs spirāles. Sakars ar astronomiju šeit gan ir tikai ailes orientējumā pret noteiktu Saules stāvokli. Šeit visai izteikti saglabājusies doma, ka Saules lēkts, atjaunojoties, atdzimstot gadam un pasaulei, iesaista mirušos atdzimšanai laika nemitīgā riņķojumā. Tā ir atziņa par mūžīgās dzīvošanas būtību, dzīvībai nemitīgi atjaunojoties visā tās daudzveidībā, no visprimitīvākā līdz sevi apzinošam radījumam. Attieksme pret nāvi ir mainījusies dažādos vēsturiskos posmos. Pēc vairāku mūsdienu zinātnieku domām, šī attieksme kalpo par etalonu, indikatoru civilizācijas raksturošanai. Megalitisko kapeņu un kulta vietu iekārtojumi raksturo civilizāciju, kuras intereses pacēlušās pāri primārām izdzīvošanas un labklājības
nodrošinājuma vajadzībām. Ar megalltis- kiem iekārtojumiem un zīmju palīdzību izteiktas un uzturētas atziņas par visa esošā būtību, no kuras nav atdalāma cilvēka eksistēšana. Nūgreindžas kapeņu sliekšņa akmeni iekaltas atziņas par nāvi, kurām nav nekā kopēja ar mūsdienīgiem mūžīgas piemiņas vai saldas dusas vēlējumiem. Ko izsaka šis zīmes ? Saules kulta hipotēžu iespaidā akmeni saskatīti galvenokārt tikai Saules apzīmējumi. Bet tādi tur ir tikai 5, - pieci aplīši spirāļu un loku gūstā. Rūpīgāk ieskatoties, redzams, ka spirāles veido ejas, pa kurām Saule var pārvietoties lielākos vai mazākos vijumos, pie kam jāievēro, ka akmens kreisā puse ar 3 Saules zīmēm un tikpat tai atvēlēto eju jeb ceļu kamoliem ir nosacītajā tumsas pusē. Labajā - gaismas pusē - ir 2 Saules aplīši ar tikpat eju kamoliem, pie kam ceļa sākums uz tiem ir apakšā starp divām laika loku grupām, no kurām viena saistīta ar gaismas, bet otra - ar tumsas pusi. Iedziļinoties ceļu spirālēs un lokos izteiktajā domā, jāatceras, ka pirmrakstu zīmes parasti apzīmē vairākus jēdzienus, kuriem ir kāds savstarpējs saistījums. Aplītis apzīmē ne tikai Sauli, bet arī Saules apspīdēto Zemes pasauli un līdz ar to arī cilvēku pasauli. Tāpēc aplītim pakārtota vēl ir nozīme "mūžs, dzīvošana". Starp akmens galiem rakstā sarindotas četras zvaigznes zīmes, laiku lokos sasaistītas ar Saules un cilvēku dzīves ceļiem. Bezgalīgā laika loki sakļauj zvaigznes, Sauli un pasauli kopējā sistēmā, kas izveidojusies gaismas un tumsas izraisītās pretējās norisēs. Četr&s zvaigznes zīmes šīs norises sadala un novirza vajadzīgos ceļos un laiku lokos. Arī tumsai - gaismas pretstatam, nāves nesējai, pirmatnējā nebūtības stāvokļa izpausmei - ir tās pastāvēšanu nosakoši laiki. Viens no četriem apakšējiem gaismas puses laiku lokiem ir savienots ar ceļu, kurš sākas zem zvaigznes zīmes un virzīts augšup, it kā pakļaujot virs tā iezīmētajam zvaigznes laika lokam. Šis ceļš beidzas ar apļveida paplašinājumu, apzīmējošu laicīgu izmaiņu kustībā pastāvošo pasauli un ar to saistīto cilvēka mūžu. Ceļš uz dzīvošanu noslēdzas pasaulē, no kurienes tas ved atpakaļ uz sākumu gaismas un dzīvības laika lokos. Tā ir atziņa, par kuru tālāk nav tikuši ari mūsdienu filozofiskie un reliģiskie uzskati. Neiedziļinoties detalizēti Nūgreindžas sliekšņa akmenī iekalto jēdzienu apzīmējumos, kopumā ar tiem ir izteikts mūžīgās dzīvošanas novēlējums kapenēs apbedītajiem. Atgriežoties pie Lokmariakeras dolmena akmenī iekaltā zīmju raksta, arī šeit saskatāmas domas par laicīgo un mūžīgo dzīvošanu. Abiem zīmju rakstiem kopējs ir atzītās absolūtās patiesības skaidrojums par objektīvo īstenību, kas veidota no relatīvam patiesībām. Tieši šajos skaidrojumos slēpjas megalītisko iekārtojumu jēga. Atšķirībā no Ņūgreindžas kapenēm, Breta- ņas dolmenu ieeju orientējums bijis dažāds austrumu un dienvidu virzienā, pie tam tikai daļai no tiem bijušas logu ailes, kur iespīdēt Saulei. Konstatēts, ka no šo dolmenu iekštelpas bijis iespējams fiksēt Saules kulmināciju visos saulgriežos. Tas ļauj secināt, ka šiem dolmeniem bijusi plašāka funkcionāla nozīme un tie būvēti ne tikai mirušo apbedīšanai, bet arī noteiktām kulta vajadzībām. Apstiprinājums šim secinājumam ir saskatāms Lokmariakeras dolmena raksta salīdzinājumā ar akmeņu sakārtojumu Lemenekas akmeņlaukā, kuram savukārt ir tieša līdzība ar Kermario, Karlskanas un Mazās Menekas akmeņlaukiem. Visiem ir vienādi veidojuma principi ar rindu nelielu virziena maiņu vidusdaļā, ar to sadalot rindas austrumu un rietumu daļās. Rindu rietumu daļa orientēta pret austrumiem ar 71° azimutu, kādā šajos platumos Saule lec aptuveni augusta mēneša otrās dekādes pēdējās dienās. Rindu austrumu daļas orientējums pret Saules lēktiem ar azimutu apmēram 65°, kas attiecināms uz maija pirmajām dienām. Runa var būt par vasaras laika sākumu un beigām Saules gada dalījumā. Rindu gali vidusdaļā iezimē virzienu ar 8° azimutu, kam nav sakars ar Sauli, tikai šī virziena pirmais akmens akmeņlauka dienvidu malā var būt saistīts ar Saules augstāko kulmināciju dienas vidū, kas iezīmē vasaras un arī gada vidu. Un atkal virziena iezīmējumā no minētā akmens ziemeļu virzienā ir redzams vasaras saulgriežos rietošās Saules saistījums ar uzlecošu vai uzlēkušu zvaigzni ziemas saulgriežos. Ja dzīvības pilno laiku starp pavasari, kad atdzimst dzīvība dabā, un rudeni, kad dabā viss noveco un
mirst, salīdzina ar cilvēka mūžu, tad mūža vidus iezīmējums atbilst Saules augstākajam stāvoklim vasaras saulgriežos. Lokmariakeras dolmena rakstā tas iezīmēts ar komatam līdzīgu zīmi (7) virs divu, lēktiem un rietiem piederošu laika loku salikuma (9). Aiz šīs Saules un arī zvaigznes iezīmētās cilvēka mūža šķirtnes sākas virzība uz vecumu, kas apzīmēts ar lielāku laika loku, un mūžu noslēdzošo vecumu, kas rakstā iezīmēts ar mazāku laika loku. Šie loki rakstā ir pie konstatējama virziena, kas savieno Saules lēktus vasaras saulgriežos ar Saules rietiem ziemas saulgriežos. Triju laika loku dzīvošanai atvēlētā laika zīmes un kosmosā dzimstošās pasaules ar tajā ietvertā mūža apzīmējuma saskari ar minēto virzienu jāpieņem ar domas sapratni par dzīvības pastāvēšanu ar atdzimšanu jaunos mūžos. Pēc sarindoto akmeņlauku veidotāju domām, to nosaka debesis (daba, dievs) ar zvaigznes gaitu, pret kuru, piemēram, Lemenekas akmeņlaukā iezīmējas divi virzieni ar 8° un 338° azimutu. 8° uz austrumiem no ziemeļu punkta, zināmā laika periodā zemākajā kulminācijā ziemas saulgriežu pusnaktīs atradās zvaigzne - Vēršu Dzinēja zvaigznāja ( (Arkturs). No zemākā stāvokļa attiecīgajā punktā zvaigzne sāka pēc pusnakts virzīties augšup uz augstāko kulmināciju. Šāda astronomiskā situācija bijusi vērojama ap Stounhendžas III celšanas laiku un attiecināma uz gadsimtiem starp 2000. un 1500.gadu pirms mūsu ēras. Zīmīgi, ka minētais attiecīgās zvaigznes augšupvirzības sākuma virziens Lemenekas akmeņlaukā iezīmējas divreiz - rietumu puses rindu sākumā un beigās. Neaizmirsīsim, ka šīm rindām ir simbolisks sakars ar cilvēka mūža daļu, kurā sākas novecošana un tuvošanās nāvei, kas ar virzienu norādēm akmeņlaukā jāsaprot kā atpakaļceļš uz atdzimšanu, kuru nosaka debesis (kosmosā) valdošā kārtiba. Turpretim pret zvaigzni pretēji ir orientēts mūža sākumu simbolizējošais saullēktu puses akmeņlauka rindu gals. 338° azimutā jeb 22° uz rietumiem no ziemeļu punkta bijusi redzama tā pati gaismas un dzīvošanas laikus nosakošā zvaigzne, kad tā, tuvojoties savai zemākajai kulminācijai, sasniegusi punktu virs apvāršņa, kur redzams Saules norieta sākums vasaras saulgriežos, skatoties no attiecīga akmens austrumu gala akmeņu riņķi, kurš ar ziemeļu malas rindas pirmo akmeni iezīmē šī saulrieta virzienu. Līdz ar to saprotama kļūst riņķī salikto akmeņu praktiskā jēga. Tie kalpojuši kā vizieri ne tikai minētā saulrieta momenta noteikšanai, bet arī vēl citiem astronomiskiem vizējumiem. Mūža sākuma saistījums ar Saules rietu, bet mūža norieta - ar uzlecošu vai uzlēkušu zvaigzni, izskaidrojams ar domu, ka piedzimstot sākas ceļš uz miršanu, bet mirstot - ceļš uz jaunu dzīvošanu. Šī doma iemūžināta ne tikai grandiozos sarindotu akmeņu laukos vai cita veida megalltiskos iekārtojumos. Tā nav nodarbinājusi cilvēku prātus tikai Bretaņas pussalā un Britu salās, bet zināmā laikmetā aptvērusi visu "cilvēkpasauli zem Saules". Izteiksmīgi šis domas apliecinājumi redzami atklājumos Peru. ŠI Dienvidamerikas zeme samulsinājusi vēsturniekus ar ne vienu vien mūsdienu cilvēku prātam grūti saprotamas rīcības pieminekli. Runājot par dzīvības un nāves izpratni, īpaši nozīmīgi ir apbedijumu atklājumi Peru dienvidu piekrastē, Parakasas pussalā, pa kuru dziļi Klusajā okeānā iestiepjas Serrokolorado pakalnu rinda.,Tuksnesīgajos Dienvidperu apvidos nav iedzīvotāju, tā ir mirusi zeme. Divdesmitā gadsimta sākumā izrādījās, ka Parakasa nav tikai mirusi zeme, bet arī mirušo zeme. Te atrasti simtiem kapu un pazemes mirušo pilsēta, kuru "apdzīvo" desmitiem indiāņu mūmiju. Vēsturiski senāko kapeņu vecums ir aptuveni 2000 gadu un gūst ievērību ar savu īpatnējo veidojumu, kas atklājējam Hulio Sesaram Teljo atgādinājis vēderainu vīna pudeli. Šādā "pudelē", tas ir, izdobumā, sešu līdz deviņu metru dziļumā sarindotas ar garām vilnas un kokvilnas strēmelēm aptītas indiāņu mūmijas. Mirušie vīstoklī guļ savādā pozā, kas atveido nedzimuša bērna stāvokli mātes miesās. Tāpēc kapeņu veidojumā būtu jāsaskata nevis vīna pudele, bet gan dzemde zemes "klēpī". Šis senākās Parakasas kapenes ir vairāk nekā 3000 gadus jaunākas par Ņūgreindžas kapenēm Īrijā un liecina par novirzēm patiesību meklējumos, novirzot cilvēku domāšanu no patiesā uz vēlamo. Ap mūsu ēras sākumu jau plaši bija izplatījies ticējums par augšāmcelšanos pēc nāves savās "personīgajās" miesās un arī par aizkapa
dzīvi kādā pazemes vai debess valstībā. Taču šāda dzīvošana kaut kur "viņpasaulē" nebija pa prātam sabiedrības slāņiem, kas šinī pasaulē bija iedzīvojušies mantā un varā. Tāpēc tieši šis sabiedrības "krējums", pie kura piederēja arī priesteri, kultivēja sev vēlamus reliģiskos ticējumus. Tie neprasa pierādījumus, tie prasa tikai ticēt. Iespējās tiecoties pēc mantiskām un fiziskām ērtībām, cilvēki tiecās arī pēc garīgām ērtībām. Ērtāk ir nepiepūlēt smadzenes un ticēt tīkamām atziņām, nekā prāta kūtrumā vai nespējā apgrūtināt sevi ar domām par prātam neaptveramo un ar bailēm gaidīt nenovēršamo nāvi. Ticējumu veidošanos labi raksturo apbedīšanas veidi. Turpat Parakasā, netālu no "pudeļveida" apbedījumiem Hulio Sesars Teljo 1927.gadā zem biezām smilšu sanesām uzgāja citu kapsētu ar plašām apglabājumu telpām, zālēm, garām ejām un iekšējiem pagalmiem. Milzīgais apbedījumu komplekss atgādina pilsētu, tāpēc atklājējs to nosauca par Nekropoli (grieķiski "Mirušo pilsēta"). Parakasas Nekropole radusies senperuā- ņu kultūras jaunākajā posmā. Pilsēta, kuru "apdzīvo" desmitiem mūmiju, ar savu saturu un izveidošanas ideju redzami atšķiras no iepriekš apskatītajām kapenēm. Šī iespaidīgā kapsēta nav bijusi paredzēta visiem, bet tikai dižciltīgajiem, sabiedrības "krējumam". Var teikt, ka tā ir izsmalcināts pēcnāves klubs, kurā mirušie vēl šobaltdien lepni apliecina savu augsto dzimumu, liekot apbrīnot tērpus, kas viņiem mugurā. Ik mūmija ir krāšņā apmetnī. Apbedīšanas apmetnis ir tas, kas norāda uz priviliģēto stāvokli sabiedrībā. Jo vairāk apmetņu, jo "lielāks" vīrs. Šeit nekas neliecina par tādām mūžīgās dzīvošanas atziņām, kādas atstātas iekaltas akmeņos trīs gadu tūkstošus senāk Ņūgreindžas kapenēs un gadu tūkstoti vēlāk Lokmariakeras dolmenī. Parakasas mirušo valstibas smiltājos nav varenu iekārtojumu ar ideju nodrošināt mirušo iekļaušanos mūžīgajā dzīvības apritē, visu esošo uzturošos procesos. Šeit valdījušas rūpes par personības saglabāšanos aiz- kapa dzīvē, vai arī par labiekārtotām "uzgaidāmām telpām", kur sagaidīt augšāmcelšanās dienu un atgriešanos šajā pasaulē. Līdzīgas rūpes pauž arī faraonu un augstmaņu apbedījumi. Ēģiptē, mumificēšanas tradīcijas zināma saglabāšanās pie romiešiem un vēlāk principos arī pie kristiešiem, ar ticību mirušo augšāmcelšanai pastardienā. Vēl šodien saglabājusies tradīcija šīs pasaules varenos pēc nāves neaprakt kā pārējos mirstīgos, bet gan viņu miesas iebalzamēt un turēt speciāli celtos mauzolejos, vai arī neaprokot apglabāt kapenēs zem baznīcām un klosteriem vai atsevišķās kapličās. Kristiešu kapsētās joprojām valda stingra kārtība, lai mirušie būtu apglabāti ar kājām pret austrumiem, un lai krusts uz kapa arī būtu kājgalī. Šāda kārtība ir mantojums no senlaikiem, kad sajaucās agrākās atziņas par mūžīgo dzīvošanu caur atdzimšanu, ar vēlākajām par augšāmcelšanos jaunai dzīvošanai, kad ar rīta gaismu - atspīdumu no Dieva vaiga - nāks Pestītājs atpestīt pasauli no nebūtības tumsas. Krusta zīme kā radīšanas vai radītāja - gaismas un dzīvības atjaunotāja pasaulē - dievadēla zīme, pēc zīmju pirmraksta liecībām lietota Eirāzijas, Āfrikas un Amerikas kontinentos jau neolītā, vismaz 3000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Dievadēlu jēdziens tad saistījās ar dažādiem procesiem un vieliskiem veidojumiem, kurus noteica un pārvaldīja dabā visa radītāja sūtņi, šie paši dabas jeb debess tēva dēli ar saviem dēliem un meitām. Sākotnēji tos saskatīja klātbūtnē dažādos iespaidīgos dzīvās un nedzīvās dabas veidojumos, pirmkārt, debess spīdekļos, no kuriem redzami atkarīga gaismas un tumsas, dzīvības un nāves mija pasaulē. Kopš cilvēces sākuma briedusi un pilnveidojusies atziņa, ka pasaulē visa iekārtots un notiek ar ļoti lielu gudrību, kas pārsniedz cilvēka prāta spējas. Spējīgākie cilvēku prāti nonāca pie atziņas, ka visa sākumā bijusi doma. Neviens veidojums, neviena rīcība nevar notikt bez domas līdzdalības. Domas jeb idejas nav uztveramas, kamēr tās nav īstenotas redzamā, dzirdamā un taustāmā veidā. Tāpēc visa radītājs savā būtībā ir neredzams, netverams kā doma, gars, kas var pastāvēt ārpus vieliskās esamības, laika un telpas. Šī, no cilvēces aizvēstures dzīlēm nākusī atziņa kā mantojums no šumeriem un babiloniešiem, ir ietverta Bībelē - jūdu un kristiešu reliģijas dogmu krājumā. Tur Pirmās Mozus grāmatas 1.nodaļā teikts: "Un zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsība bija pār tiem dziļumiem un tas Dieva Gars
lidinājās pār ūdens virsu." 1869.gadā Rietumindijā dzimušais, plaši pazīstamais Indijas kultūras aizstāvis un brīvības cīnītājs Mohandass Karamčands Gandijs viens no pirmajiem pauda aizvadītā gadsimta reliģisko pretrunu sašķeltai pasaules sabiedrībai atziņu, ka pastāv kopīgs visu reliģiju pamats un universāla, absolūta patiesība, kas augstāka par atsevišķu ticību un reliģisko sistēmu ierobežotību. Iepriekšējā nodaļā jau bija runa par patiesību meklētājiem un vadošām idejām centienos tuvināties šai universālai un absolūtai patiesībai. Taču iesaistīt sabiedrību patiesību atzīšanā un to pakļaut patiesības atziņu izvirzītajiem dzīvošanas ideāliem nav iespējams bez ticības palīdzības, neizveidojot ticību uzturošu reliģisku un arī sociālu sistēmu. Civilizācijas procesos, pakļaujoties pretrunīgiem dzīvošanas ideāliem, radušies arī pretrunīgi "vienīgi pareizie" augstākās patiesības atzinumi. Vadoties no vajadzīgā vai arī iespējamā, cilvēces civilizācijas procesos radušās sociālas sistēmas, kurās labklājības vairošanas iespējas nokļuva zināma sabiedrības slāņa rokās un kuras pazīstamas kā vergturu iekārtas. Neierobežotā vienas sabiedrības daļas vara pār pārējiem radīja arī neierobežotu attieksmi pret patiesības atziņām, veidojot sev vēlamu patiesību ticēšanai nepieciešamu reliģisko sistēmu. Vergturu iekārtā pasaules uzskats un to balstošā reliģiskā sistēma nonāca valdošā "sabiedrības krējuma" kalpībā. Neierobežotas iespējas rada cilvēcisko vājību un vēlmju progresu. Patiesība par ierobežoto dzīvošanas laiku vienmēr likusi domāt par nāves būtību un iespējām iemantot mūžīgo dzīvošanu. Pasludinot sevi par "radības kroni", kas radīts pēc dieva - visa radītāja "ģīmja un līdzības", kam lemts valdīt pār pasauli un visu dzīvo, kas tajā mīt, cilvēks no "sabiedrības krējuma" sāka sevi uzskatīt par visaugstā "Tā Kunga" vietnieku - dievadēlu virs Zemes. Šāds dievišķs statuss tika piešķirts valdniekiem un viņu izredzētajiem. Protams, šie cilvēki negribēja arī pēc nāves pazaudēt savu priviliģēto stāvokli, bet palikt, kādi bijuši arī aizkapa dzīvē vai arī jaunā dzīvē šajā pasaulē caur augšāmcelšanās brīnumu. Tāpēc sākums ticībai par augšāmcelšanu no miroņiem ir meklējams tieši vergturu civilizācijas. Romas impērijā vispopulārākie bija dievu "mesiju" kulti, par kuriem viņu piekritēji stāstīja, ka šie dievi uzvarējuši nāvi un atraduši iespēju dāvāt mūžīgo dzīvošanu saviem piekritējiem aizkapa dzīvē. Arī vergu un brīvo nabadzīgo ļaužu lielākās daļas smagais stāvoklis nespēja panākt tā uzlabošanos laicīgajā dzīvē, tāpēc spieda arī viņus meklēt cerību un mierinājumu mācībās par nemirstīgo dvēseli un taisnīgu aizkapa tiesu, kad ļaunie saņems pelnīto sodu, bet nevainīgi cietušiem būs lemta mūžīga labklājība. Jau hellēnistiskajā laikmetā impērijas provincēs, īpaši tās austrumu daļā, radās ticība dievišķajiem glābējiem, kuri pēc atnākšanas no debesim iznīcinās ļaunumu un netaisnību, atnesot ļaudīm laimi. Vairākās Austrumu zemēs jau izsenis pastāvēja tādu dievu kulti, kuri nomirst un atkal atdzīvojas. Tāds bija Dionīss Grieķijā, Osīriss Ēģiptē, Atiss Mazāzijas centrālajos apgabalos, Adonīss Feniķijā. Šie dievi sākotnēji bija auglības, vēlāk - pazemes (mirušo) valstības dievi, kuri personificēja dabas spēkus, kas katru gadu mirst un atkal atdzimst. Šo ticējumu pamatā bija rudenī nomirušās augu valsts atmoda pavasarī, kā arī zemē ieraktā grauda atdzimšana jauna auga veidā. Taču ar 2.gadsimtu pirms mūsu ēras senajiem mītiem par mirušajiem un augšāmcēlušamies dieviem vergturu iekārtas apspiestās masas sāka piedēvēt jaunu saturu - mūžīgās aizkapa labās dzīves apsolījumu. Pakāpeniski šie dievi vispārējās mūžīgās dzīvošanas alkās kļuva arī par grēku izpircējiem, un viņu kulti sāka izplatīties tālu no izcelsmes vietām, bet šo kultu piekritēji uzskatīja savu dievu par galveno, dažkārt jau par vienīgo noteicēju pār dabu un cilvēkiem. Cilvēka prāts ir vienlīdz spējīgs pievērsties patiesību atklāšanai, gan arī pakļauties paša izdomātām patiesībām. Vajadzīgais un iespējamais, patiesais un vēlamais reliģiskos uzskatos un sistēmās sašķēla gadu tūkstošos lēni, bet, var teikt, uz zinātniskām atziņām veidojušos uzskatus par visa esošā būtību, kādi principos līdzīgi bija valdījuši visā pasaulē un sociāli visvairāk diferencētajās sabiedrībās izraisīja sev pieņemamu uzskatu kaislības. 1.gadsimta sākumā Romas impērijā izveidojās labvēlīgi apstākļi jaunu reliģisko mācību sludināšanai. Sevišķi
visi Austrumi mudžēt mudžēja no tādiem reliģiju dibinātājiem un viņu vidū notika īsti darviniska cīņa idejiskās eksistences dēļ. No impērijas austrumu daļas arī Itālijā bija izplatījies jūdu dieva Jahves kults, kuru veicināja jūdu diasporas izaugsme. 1.gadsimta pēdējā trešdaļā Mazāzijas rietumu provincēs un tām tuvējā Maķedonijā pilsētu zemāko slāņu vidū sāka veidoties kopienas, kuru locekļi ticēja, ka Jahves apsolītais dieva svaidītais atpestītājs - mesija (senebr. mašiah, gr. hristos) jau bijis zemes virsū, taču ne kā uzvarētājs karavadonis, bet gan kā necils sludinātājs, kurš atnesis cilvēkiem garīgu atbrīvošanu, aicinot uz mieru, žēlsirdību un visaptverošu piedošanu. Kumranas alās atrasto rakstu tīstokļu izpētes rezultātā noskaidrots, ka pirmās norādes par šādu pravieti rodamas jau līdz 6673.gada jūdu sacelšanās sākumam sarakstītajos esēņu rokrakstos. Tajos gan nav minēts, kā saucies šis pravietis un kad viņš dzīvojis. Bez tam reliģisko sektu vidū jau bijis izplatījies vēstījums par pasaules galu, kad debesu sūtnis spriedīšot tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Mesijas - Kristus tēls sākotnēji rakstos minēts pašā vispārinātākajā veidā, un tikai vēlāk, l.gs. beigās un 2.gs. pirmajā pusē, sākušies jaunās reliģijas leģendārā pamatlicēja dzīves apraksti, kas nosaukti par evaņģēlijiem. Saskaņā ar tolaik pieņemto un vēl tagad kristīgās baznīcas saglabāto versiju, kristietības reliģijas pamatlicējs bijis Jehova (vārda grieķiskā forma - Jēzus), ko vēlāk viņa piekritēji iedēvējuši par atpestītāju - Kristu (hristos). Taču vēl līdz 3.gadsimta beigām kristiešu starpā valdīja nesaskaņas par Kristus patieso būtību. Evaņģēlisko nostāstu popularitāte, kuros Kristus aprakstīts kā reāli eksistējis cilvēks, izraisīja savdabīgu reakciju. Sludinātāji, kas sevi dēvēja par izzinātajiem - gnostiķiem, palika pie uzskata, ka pasaulē notiek augstākā gara ciņa ar radīšanas pirmprincipu "dēmiurgu", kas radījis vielisko pasauli un cilvēku. Cenšoties samierināt gnostiķu mācību ar evaņģēlijiem, daži sludinātāji apgalvoja, ka debesu sūtņa (dieva dēla) iemiesošanās cilvēkā bijusi nevis īstenība, bet gan šķitums, iiu- zorija. Šīs mācības piekritēji sevi dēvēja par dokētiem. Sīvā polemiskā cīņa starp kristiešu nogrupējumiem turpinājās līdz 3.gs. sākumam, kad pamazām pārsvaru guva apustuļa Pāvila un evaņģēlistu piekritēji, kas sevi sāka uzskatīt par "vienīgi pareiziem" kristiešiem. Pārējo uzskatu piekritējus traktēja kā nomaldījušos ķecerus. Agrīnās kristiešu kopienas, kas ticēja Kristum Pestītājam, sākotnēji sastāvēja no pilsētu iedzīvotāju zejņākajiem slāņiem - vergiem, brīvlaistajiem, sīkajiem amatniekiem un tirgotājiem. Taču 3.gs. sociāli politiskās situācijas saasināšanās Romas impērijā izraisīja vispirms atsevišķu, bet vēlāk daudzu dižciltīgo vergturu, karavīru un administrācijas kalpotāju parādīšanos kristiešu vidū. 3.gs. jau daudzu kristiešu kopienu īpašumā bija zemes gabali, mājas un… vergi. To visu bija dāvājuši bagātie ticīgie, cenšoties ar lieliem ziedojumiem iegūt mūžīgo svētlaimi aizkapa dzīvē. Tādējādi kristiešu kopienas no nelielām sektām bija pārvērtušās par varenu sabiedrisku spēku, kas piespieda Romas impērijas valdniekus domāt par imperatora varas un kristiešu reliģisko apvienību savstarpējām attiecībām. Atsevišķu kristiešu kopienu izaicinošā izturēšanās pret iedzīvotāju vairākuma ticību dažkārt noveda pie kristiešu grautiņiem. Imperators Decijs (249. - 251.g.) pieprasīja 250.gadā no visiem pavalstniekiem uzticības zvērestu, kas izpaudās imperatora kulta piekopšanā. Katram, kas atnesa norādīto upuri pie imperatora statujas, izsniedza īpašu apliecību. Daudzus kristiešu kopienu locekļus par atteikšanos upurēt imperatoram ieslodzīja cietumā vai sodīja ar nāvi. 257.gadā imperators Valeriāns mēģinaja papildināt savu kasi ar īpašumu un mantas konfiskāci- jām atkritējiem no imperatora kulta. Šoreiz kristiešu vajāšanas bija vēl plašākas un nesaudzīgākas. Taču vajāšanas nepadarīja kopienas vājākas, bet gan nostiprināja kristiešu reliģisko fanātismu. Līdz ar vajāšanām pakāpeniski radās arī mo- cekju godāšanas kults, kas vēlāk pārtapa "svēto" kultā. 3.gs. beigās kristietība Romas impērijā guva visai plašu izplatību un piekrišanu. Toreizējie kristīgās mācības panākumi meklējami ne tikai ticībā apsolītajam mūžīgās svētlaimes un augšāmcelšanas brīnumam pēc nāves, bet arī vienā no apustuļa Pāvila grāmatām teiktajā: "Dievam nav hellēņa vai jūda, nav ne brīvā, ne verga, bet visi un visos ir
Kristus." Pie tam kristiešu sludinātāji piedēvēja Kristum lozungu, ka pēc nāves "tie pēdējie būs tie pirmie", un aicinājumu: "Nāciet pie manis, visi pazemotie un apvainotie!" Šādas tēzes neizvirzīja neviens no impērijā konkurējošiem kultiem, vismazāk imperatora kulta priesteri. Romas impērijas sociāli politiskās krīzes, nebeidzamo karu un savstarpējo ķildu apstākļos kristiešu ticība izvērtās par morālu glābiņu un cerībām arvien plašākiem sabiedrības slāņiem. 324.gadā par Romas impērijas valdnieku kļuva Konstantīns, kurš saprata, ka kristietība ar savu plašo baznīcas organizāciju var kļūt par stingru imperatora absolūtās varas balstu. Bez tam Konstantīns kā lietišķs politiķis prata novērtēt kristiešu līdzšinējo vajāšanu vājos rezultātus, kas tikai saasināja impērijā iekšējās attiecības. Tāpēc viņš pieņēma politisku lēmumu par izlīgšanu ar kristīgo baznīcu un par tās vispusīgu atbalstīšanu. Šim lēmumam nebija nekāds sakars ar reliģiskām, filozofiskām vai zinātniskām atziņām. 313.gadā, pēc Konstantīna uzvarām pār politiskajiem pretiniekiem, Mediolānā (Milānā) tika izdota pavēle, kas no vēstures literatūras pazīstama kā Mediolānas edikts. Saskaņā ar šo ediktu kristīgā reliģija tika pasludināta par līdztiesīgu ar visām pārējām reliģijām. Pats Konstantīns palika oficiāli savā iepriekšējā ticībā. Viņa galmā atzīmēja gan līdzšinējos, gan arī kristiešu svētkus. Tomēr viņš slēdza daļu no nekristiešu tempļiem un likvidēja priesteru amatus. Tempļu bagātības konfiscēja. Taču Mediolānas edikts kristiešu vidū saasināja nesaskaņas mūžīgajā cīniņā par "vienīgi pareizo patiesību" - kas tad īsti bijis Kristus. Dievs, dieva dēls, gars, cilvēks? Aleksandrijas draudzes vecākais (prezbiteris) uzstājās pret iesakņojušos mācību par to, ka Kristus ir idents Dievam. Viņš apgalvoja, ka Kristus nesaplūst ar "Dievu to tēvu", bet tikai pielīdzināms tam, ka Kristus nav dzīvojis mūžīgi un nav dievs, - viņš ir vienīgi vidutājs starp dievu un cilvēkiem. Aleksandrijas prezbitera Ārija atziņas izplatījās visā impērijā, jo tas bija mēģinājums panākt saskaņu starp kristīgo reliģiju un antīko neoplatonistu mācību par dievus un cilvēkus vienojošo starpbūtni. Tas bija viens no mēģinājumiem izprast kristietību no inteliģenta antīkā cilvēka viedokļa. Ārija galvenais pretinieks bija Aleksandrijas bīskaps Afanasijs, "vienīgi pareizās" kristietības doktrīnas piekritējs. Atbalstīdams kristīgo baznīcu, imperators Konstantīns, protams, bija pret jebkādu šķelšanos tajā. Vāji orientēdamies kristietības mācībā, Konstantīns aizstāvēja tradicionālo uzskatu par "Dieva-tēva" un "Dieva- dēla" pilnīgo identitāti. Viņš centās panākt, lai naidīgās puses izlīgtu uz šī uzskata pamata. Viņš 325.gadā Mazāzijas pilsētā Nīkejā sasauca visas impērijas kristiešu augstāko priekšnieku sapulci. Konstantīna spiediena ietekmē vairākums nosodīja Ārija uzskatus. Divus bīskapus, kas atteicās parakstīt Nīkejas sapulces lēmumu, kā arī pašu Āriju nolādēja un izsūtīja. Nīkejā arī precizēja kristīgās baznīcas hierarhijas sistēmu. Romas, Aleksandrijas un Antiohijas bīskapi ieguva patriarhu titulu, taču pirmajiem diviem piedevām tika piešķirts arī goda nosaukums - pāvests. Provinču draudžu vecāko priekšgalā stājās arhibīskapi, bet pilsētās - bīskapi, paklausīgi pildot visus impērijas administrācijas norādījumus. Kristīgā baznīca padevīgi sāka kalpot augstākai varai virs zemes, - tai pašai, kurai bija sludinājusi nenovēršamu pelnīto sodu, "kad Tas Kungs spriedīs tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem". 325.gads ar Nīkejā pieņemtajiem lēmumiem par kristīgās reliģijas pamatiem iezīmēja jaunu, traģisma pilnu laikmetu cilvēces vēsturē, kura nosacītais sākums tagad gan ir saistīts ar Kristus dzimšanu. Ar šo aktu leģendārais Pestītājs no ļaunuma un ciešanām ne pasauli, ne arī savus dedzīgākos piekritējus, vēl nav varējis atbrīvot. Prāta iespēju un vājību izsenis izraisītās "vienīgi pareizās patiesības" dziņas ar sava laika varenākās vergturu impērijas atbalstu ieguva viena šaura pasaules uzskata neierobežotu varu pār citiem uzskatiem, kurus pasludināja par nešķīstiem maldiem, tumsonību, kas vieš ļaunumu, pret kuru jāsāk svētais karš. Taču jaunajā reliģiskās varas impērijā nekādas izmaiņas nenotika. Vienīgi 476.gadā galīgi sabruka Romas impērija, un vergturu iekārtu nomainīja feodālā verdzība. Šo apstākli ļaužu prātu mierināšanai un baznīcas autoritātes saglabāšanai izmantoja ar atgādinājumiem par gaidāmo Kristus otrreizējo atnākšanu un "pastaro
tiesu", kam vēl nav pienācis īstais laiks. Vairums cilvēku to sāka uztvert vienkārši kā nenovēršamu pasaules galu. To saistīja ar 1000 gadu paiešanu kopš Kristus dzimšanas, kad ļaunuma pilnā pasaule tiks iznīcināta. Tuvojoties l.gadu tūkstoša beigām, visu kristianizēto Eiropu pārņēma histērija. Kad iedomātā pēdējā gada rudens gāja uz beigām, cilvēku puļi vienkārši aplenca baznīcas un 110 priesteriem pieprasīja grēku atlaišanu, piedošanu, piedošanu… Jo, kam grēki oficiāli piedoti, tam taču iespējams ar tīru sirdsapziņu stāvēt Tā Kunga priekšā un tam ir tiesības, vismaz cerības uz žēlastību un iekļūšanu paradīzē. 999.gada 31.decembrī pāvests Silvestrs 11 Romā noturēja šķietami pēdējo pusnakts mesu. Bet nekas nenotika. Bija beidzies tikai 999.gads un sācies 1000.gads. Pasaule turpināja pastāvēt tāpat kā iepriekš. Iespēja turpināt dzīvot kā līdz šim virzīja kristianizēto Rietumeiropas sabiedrību uz jauniem iespēju vilinājumiem un arī jaunām masu psihozēm. Sekas bija krusta kari pret "neticīgajiem", kuri ar pāvesta Urbāna II svētību sākās kā masveida kustība 1096.gadā, turpinoties ar pārtraukumiem līdz 13.gadsimtam, kad tika iekarotas "neticīgo" zemes Baltijā. Iekarošana, tautu aplaupīšana, iznīcināšana un paverdzināšana Kristus vārdā pavērsās no Eiropas pret visu iespējās aptveramo pasauli, vairojot kristīgās baznīcas varu un bagātības. Vara un bagātība vienmēr radījušas nesaskaņas un pretrunas ar morāli, tāpat arī ar pasauli uzturošām patiesībām. Asiņainas pēdas cilvēces vēsturē atstājuši arī kristiešu savstarpējie slaktiņi, kurus vainago ne tikai asiņainā Bērtuļa nakts, bet pavisam jauni notikumi 20.gadsimta pēdējos gadu desmitos, uzliesmojot Ziemeļīrijā nesamierināmam karam starp katoļiem un luterāņiem. Kristīgās baznīcas pasludinātā "vienigi pareizā" patiesība caur Kristu kā vienīgo dievu - visa radītāju un noteicēju jau ir saistīta ar absolūtās patiesības atklāsmi, kas novērš cilvēku prātus no atšķirīgiem šīs patiesības meklējumiem. Ja viss ir Dieva tā Kunga ziņā un dzīve tikai laicīgs brīdis pirms īstās un mūžīgās dzīvošanas debesu valstībā, tad atvēlēto brīdi šinī pasaulē, vadoties no Dievam tīkamu cilvēku rīcības, var censties izmantot pēc iespējas labāk. Ja kas izdarīts ne tā kā vajadzīgs, caurlaidi uz paradīzi var iegūt ar grēku izpirkšanu. Viduslaikos kristīgās baznīcas radītais prāta aptumsuma mākonis vēl arvien met ēnu pat zinātniskos pasaules būtības un pagājības patiesību uzskatos. Joprojām aizspriedumu pilni ir daudzu vēsturnieku secinājumi par senlaiku kultūras pieminekļiem, kuri saistīti ar uzskatiem par pasauli, dzīvību un nāvi. Bieži skaidrojumos sastopami apzīmējumi "primitīvs", "pirmatnējais cilvēks", kuri nav attiecināti uz laikmetu pirms 20 000 gadiem, bet gan uz domātājiem - patiesību meklētājiem, kuri tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem atstājuši savas atziņas augstāko gudrību grāmatās un megalītiskos veidojumos. Pirmatnības klātbūtne saskatīta arī kulta vietās, kuru vecums nepārsniedz pat gadu tūkstoti. Vienlaikus kautri paliek nesaskatīts fakts, ka no tagadējā atomenerģijas izmantošanas un kosmisko lidojumu laikmeta dievnamiem dveš vismaz 2000 gadu veca, populistiski primitīvas domāšanas elpa. Eiropas viduslaiku garīgais aptumsums ļoti negribīgi ļāvis izkļūt patiesības gaismā cilvēka prāta sasniegumiem virzībā uz absolūto patiesību. Šo sasniegumu vietā cītīgi tiek meklēti sasniegumi astronomijā un kalendāru ieviešanā vai pat citplanētiešu pēdas. Vēl nepilnu gadu tūkstoti pēc Romas impērijas varā esošās Rietumeiropas pakļaušanas kristīgai baznīcai, Baltijas tautas palika neskartas no cita pasaules uzskata uzspiešanas, saglabājot savus uzskatus, kuru sākums šejienes baltu kultūrā meklējams laikos pirms megalītiskās kulta celtnes tapšanas Stounhendžā. īpaši Latvijā tam ir saglabājušies pierādījumi ne tik izveidojumā varenās kā Stounhendža, bet skaitliski daudzākās megalītiska rakstura kulta vietās. Tās nevarēja tapt bez vienotas un vadošas domas, kas iespējams tikai pastāvot atziņas un zinības uzturošiem, sargājošiem un tālāk virzošiem, savstarpēji organizētiem cilvēkiem. No citu tautu vēstures zināms, ka šos pienākumus pildījuši priesteri, sadaloties stingri noteiktā hierarhijā, kurā katras pakāpes piederīgiem bijuši savi pienākumi. Taču līdzšinējos Latvijas senlaiku izpētes materiālos nav atrodamas noteiktas un skaidras ziņas par priesteriem. Tas iesakņojis uzskatu, ka senlaikos Latvijā
priesteri, kādi bijuši, piemēram, Babilonā, Ēģiptē vai ķeltu zemēs (druīdi), nav eksistējuši. Šī uzskata piekritēji norāda galvenokārt uz folkloru, kur neesot atrodami neapstrīdami pierādījumi. Diemžēl tautā saglabātā šī mutvārdu literatūra atspoguļo laikmetu, sākot ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Taču atklātie megalītiska rakstura kulta vietu iekārtojumi un ar tiem saistītie zīmju iekalumi akmeņos un raksti klintīs saistās ar senāku laikmetu. Ja šodien Latvijas senlaiku izpētē ir daudz neskaidrību un valda dažādi viedokļi par notikumiem, zināšanām un reliģisko sistēmu pirms 1000 gadiem, līdzīga neskaidrība sabiedrībā varēja rasties arī tolaik, attiecībā uz laikmetu pirms vēl viena gadu tūkstoša. Notiekot izmaiņām sabiedrības sociālajā struktūrā un reliģiskajā sistēmā, sakarā ar indoeiropeizēto ienācēju izraisīto integrāciju šajā jomā, atmiņas par iepriekšējiem laikiem cilšu sadalītās sabiedrības vēsturiskajā atmiņā varēja saglabāties dažādā skatījumā, gan nostāstu, teiku vai pat mītu veidā. Mūsu laikmetā nav nekas neparasts, ja ieviešot izmaiņas sabiedriskajā dzīvē un reliģiskajā sistēmā, izmainīti tiek dažādus pienākumus pildošu personu nosaukumi vai arī šīs personas tiek nomainītas ar citām, pakļāvīgām jaunievedumu prasībām. Šādas izmaiņas bija nenovēršamas arī tajos laikos, kad ienācēju izraisītās integrācijas procesos sāka veidoties kultūra, kura šodien pazīstama kā Latvijas baltu un līvu kultūra, kāda tā bija līdz 13.gadsimtam. Par "veco laiku" gudrajiem jeb visu zinātājiem krīviem šīs kultūras attīstības gaitā tapušajā mutvārdu literatūrā tiešas ziņas patiešām vairs nav atrodamas. Šo pagājības noslēpumiem pieskaitīto cilvēku kādreizējo esamību un darbošanos apliecina viņu darbības vēl šodien redzamās un taustāmās pēdas kaut v^ai tajā pašā Krīvkalnā, kur zvaigžņotās debess atveidojumi sakārtoti īpašā sadalījumā, atbilstoši zvaigznāju redzamībai gadalaikos. Sava laikmeta vienkāršo ļaužu skatījumā tas bija iespējams tikai "gudrajiem visu zinātājiem", kā viņi dēvēti līdz 20.gadsimtam tautā saglabātajos nostāstos. Cilvēku sabiedrības laicīgajā pasaulē viss ir laicīgs, pārejošs, mainīgs. Neviena reliģiska mācība nav saglabājusi nemainīgus sākotnējos uzskatus, tiecoties pēc jaunām absolūtās patiesības atziņām, arvien vairāk tās saistot ar ikdienā pieejamo laicīgo pasauli un norobežojoties no visu aptverošās pasaules. To veicināja materiālās kultūras attīstības radītās iespējas, kuras arvien vairāk norobežoja patiesību uztveri no visu esošo aptverošās pasaules. No šīs tendences nebija pasargāta arī krīvu uzturētā mācība, kuras saknes iesniedzas aizvēsturiskos laikos un kādreiz aptvērušas ne tikai Eiropu. Arvien vairāk dzīvošanas ideālos noteicošais kļuva viss, kas ikdienā redzami ietekmēja laicīgo dzīvi "zem Saules", un prasīja lielākas vai mazākas reformas sociālajā un reliģijas sistēmā. Baltijas zemēs tās veicināja jauni indoeiropeisko ienācēju viļņi, kuri savā virzībā radīja lokālus reliģijas substrātus, no kuriem izveidojās novirzes no senākās kopējās reliģijas stumbra, zaro- joties lielākā vai mazākā mērā atšķirīgos paveidos tāpat, kā tas notika, izaugot indoeiropiešu un āriešu tautu valodu kokam no kopēja celma. Franču valodnieks A.Meijē (Meillet) uzskata, ka vārds "Dievs" ir indoeiropeisks, jo šī vārda sakne atrodama gandrīz ikvienā indoeiropiešu valodā. Tāpat indoeiropiešu salīdzināmās mitoloģijas pētījumi liecina, ka Dievs bijis visiem debesu gaismas dievs, dzīvības un augu augšanas aizbildnis. Vistiešāk šāds Dieva redzējums atrodams baltu tautu mutvārdu daiļradē, jo tas nesaplūda ar kristiešu Dieva funkcijām. Kardināla Valenti 1604.gada ziņojumā par latviešu pagānisko reliģiju, debesu dievs tiek minēts kā augstākais Dievs: "…et credono un Dio supremo che chame- no Tebo Deves". Šis "Tebo Deves" ir latviešu Debesu dievs, kurš kā Dievs figurē jau vissenākajos mutvārdu daiļrades slāņos. J.Meletijs, kas 16.gs. rakstīja par sudāvu ticējumiem, līdz ar citiem prūšu dieviem kā gaismas dievu min "Svaix- tix", kas varētu būt domāts "Žvaigždis", tuvs latviešu un lietuviešu Dievam vai ari radniecisks latviešu Ūsiņam. Ja augstākais baltu dievs, saukts vienkārši par Dievu, bija cieši saistīts ar zvaigžņotajām debesīm, tad starp visiem uzturētajiem kultiem Dieva kultam bija jābūt galvenajam un visu plašāko kulta vietu sakrālajam iekārtojumam pievērstam vispirms viņam un redzamajām viņa rīcības izpausmēm. Tas arī ir redzams kulta vietās pret ziemeļu pusi orientētajos akmeņu
izvietojumos, kā arī visu akmeņu sasaistljumā ar noteiktu zvaigžņu un Saules gaitu. Vienlaikus tas ir arī debess un zemes sakrāls sasaistījums, kā tas redzams no Cīravas pagastā atklātās kulta vietas akmeņu un zemes vaļņa izvietojuma (157. lpp.). Sakrāla zemes saistīšana ar debesīm, ar Dieva gādību, jaušami bijis viens no galvenajiem senās astronomijas uzdevumiem, ko var uztvert arī kā debess spīdekļu pielūgsmi. Kulta vietu iekārtojumi ir atšķirīgi, nav veidoti pēc kāda stingri noteikta parauga. Var teikt, ka kopējā vadošā ideja iekārtojumos izpaužas šifrētā veidā, kas izskaidrojams ar zināmu svēto gudrību paturēšanu priesteru ziņā. Ikviena no jauna atklāta kulta vieta ir jāatšifrē, lai uztvertu ne tikai vadošo ideju laicīgās pasaules iekļaušanai debess valstības mūžīgās gaismas un dzīvības apritē. Zināmu debess spidekļu saistīšana ar gaišo un tumšo gadalaiku nemainīgu apriti radījusi ne tikai domu par Dievu kā debesu gaismas devēju, bet arī mūžīgo kalendāru, kurā laiku noteicēju loma piešķirta dažādiem spīdekļiem. Izsekojot šo laikus nosakošo spīdekļu redzamo kustību un no tās atkarīgās izmaiņas dabā, bija iespējams gūt atziņas par dažādu norišu mūžīgu atkārtošanos laiku lokos, apļos un spirālēs, kā tas, piemēram, attēlots Ņūgreindžas kapeņu sliekšņa akmenī. Uztverot šo patiesību, cilvēkam dāvātais prāts bija pievērsies dzīvības un nāves noslēpumiem. Patiesības atziņām par dzīvību un nāvi pirms tūkstošiem gadu Ziemeļrietumeiropā tika izveidotas megalītiskas kulta vietas, lai mūžu mūžos cilvēki turētos pie tām. Taču šo atziņu uzturēšanai tās nav bijušas vienīgās Eiropā. Patiesības atziņu iemūžināšanai izmantoto akmeņu pārākums izmēros, salīdzinājumā ar citu kulta vietu akmeņiem, nebūt neapliecina arī pārākumu pār citviet akmeņu salikumos iemūžinātām tām pašām atziņām. To apliecina megalītiska rakstura kulta vietu iekārtojumu atklājumi Latvijā. Šeit starp šļūdoņu pamestajiem akmeņiem nav atrodami daudz tādu, kurus varētu pielīdzināt vidēja izmēra Bretaņas megalītiem. Jēdzienam "liels akmens" dažādās zemēs ir dažāds standarts. Latvijā šim standartam izsenis atbilst samērā nelieli akmeņi. Sakarā ar to megalītiskie kulta vietu veidojumi šeit ir neuzkrītoši un, apauguši ar mežu, grūti pārskatāmi, radot iespaidu par šļūdoņu sanesumos dabīgi izveidotiem akmeņ- laukiem vai akmeņu sarindojumiem. Latvijas meži negribīgi atklāj pasaules kultūras vēsturei gadu simtos un tūkstošos slēptas pagājības patiesības. Mežs neļauj pilnībā pabeigt nepieciešamos izpētes darbus arī Krīvkalnā, kur jāatgriežas pēc garāka, nepieciešama ceļojuma pa atziņu pieminekļiem citās zemēs un pa reliģiju zarošanās procesiem, kas pamazām aizēnojuši domas, kuras akmeņu salikumu rakstos mums atstājuši noslēpumainie krīvi. Pagaidām zvaigznāju akmeņi Krīvkalnā ir Latvijā vienīgie, kas saglabājuši "šifra atslēgu" citu seno kulta vietu glabāto patiesību atklāšanai. Bez tam šeit ir saglabājušās nepārprotamas norādes uz kādu laika posmu, kuru var pieņemt par Krīvkalna kulta vietas pastāvēšanas laiku. Ar debess polu saistītā akmens novietojums starp pazīstamu zvaigznāju atveidojumiem ļauj arī aptuveni noteikt šo laiku pēc mūsu tagadējās laika skaitīšanas sistēmas. Tā kā Krīvkalnā izmantotie vizēšanas punkti astronomiskajiem novērojumiem nosakāmi visai nosacīti, novirzes datējumos var aptvert vairākus gadu simtus. Vadoties no Stounhendžas periodiskajiem pārbūves laikiem, kas notikuši vidēji ik pēc 350 - 400 gadiem, novirzes jāpieņem vismaz ar ±350 gadu lielu amplitūdu, jo nav zināms, vai.iespējamos 700 gadus debespola akmens kalpojis kā kosmiskās pasaules tiešā laika rādītājs, vai arī tas bijis atskaites punkts, pēc kura rēķināti pagājušie laiki no kāda nozīmīga notikuma. Piemēram, kristieši panākuši laika skaitīšanu tagad no nosacītās Kristus dzimšanas, kas citādi pieņemta kā mūsu laika skaitīšanas ēra. Zvaigznāju sadalījums Krīvkalnā pa sektoriem ap kosmiskā gada apli ļauj precizēt gadalaiku sākumus, mainot novērotāja vietu uz apļa atbilstoši debess pola stāvoklim un nepārvietojot zināmu laika punktu kosmiskajā gadā iezīmējošo akmeni, kā tas panākts, izveidojot Stounhen- džu III. Taču nav jāaizmirst, ka mūžīgā kalendāra ideja nebija atdalāma no domas par visa esošā mūžīgu pastāvēšanu laiku laikos. To vajadzēja nodrošināt šīm "ob- servatoriskajām" kulta vietām, ar izdomā dažādiem visos laikos iekļaujamiem iekārtojumiem. Savdabīgākais no tiem ir
noteiktā kārtībā sadalīts zvaigžņotās debess atveidojums ar tikpat savdabīgi izteiktu laika mūžīgo ritējumu debess (dabas, Dieva) valstības bezgalīgajos plašumos. Dzīvošana saskaņā ar šo laika ritējumu tikusi uzskatīta par cilvēku galvenajām rūpēm, lai mūžīgi saglabātu savu zemes virsū "zem Saules" veidoto cilvēku pasauli. Šīs rūpes radījušas kultu, kuru var uzskatīt arī par kalendāru pielūgsmi, kas nav atdalāma no debess spīdekļu - laiku uzturētāju - pielūgsmes. Mūsu dienās kalendāri kalpo dažādām vajadzībām. Ir lopkopju, zemkopju, mednieku, makšķernieku utml. kalendāri. Arī kalendāru veidošanās laikmetā iztikas iegūšanas veids izdzīvošanai noteicis laika dalījuma un tā pielūgsmes raksturu, kas kulta vietās atstājis informāciju par attiecīgo kulta vietu iekārtotājiem. Krīvkalnā šāda informācija iegūta no izlūkošanas izrakumos atrastā upurējuma, ierakta zemē 2.5m uz austrumiem no galvenā kultakmens un apmēram 0.8m dziļumā. Šeit atrasts āža galvaskauss un priekškājas stilba kauls, kā arī organiskas vielas trūdos - sacietējusi kaļķu mīklas pika. Trūdi liecināja, ka ieraktas tikušas āža ķermeņa daļas, nevis no gaļas attīrīti kauli. Zīmīgākais šajā atradumā ir tas, ka minētās āža ķermeņa daļas ieraktas astronomiski orientētas tā, lai ragi būtu vērsti pret saulrietiem ziemas saulgriežos, bet purns pret saullēktiem vasaras saulgriežos. Savukārt kājas stilbs novietots zem galvaskausa priekšdaļas tā, ka iezīmējis virzienu, kas savieno saullēktus ziemas saulgriežos ar saulrietiem vasaras saulgriežos. Šis atradums norāda uz laikmetu, kad Latvijā sīklopu - kazu un aitu - turēšana kļuvusi par galveno iztikas nodrošinājuma avotu, kas ar attiecīgu upuri iekļauts mūžīgajā laika apritē. Pēc arheologu atzinuma, pirmie mājdzīvnieki - kazas, aitas, cūkas - parādījušies neolīta beigās, kas attiecas uz laiku no 1500. līdz 2000.gadam pirms mūsu ēras. Krīvkalna zvaigznāju vecums, vadoties no jaunākā debess pola ceļa iezīmējuma, attiecināms uz tā paša laika 1600. - 1700.gadu, bet pēc senākā iezīmējuma uz 2100. - 2200. gadu. No šiem datējumiem var secināt arī, ka kulta vieta Krīvkalnā pastāvējusi vismaz 500 - 600 gadu. Visi iepriekš minētie gadskaitļi un aptuveni noteiktie laika posmi saistās ar tikpat aptuveni noteikto auklas keramikas kultūras cilvēku izplatīšanos no Viduseiropas Baltijā ap 2000.gadu. Tas ir baltu grupu veidošanās laiks. Pēc līdzšinējiem atzinumiem, pirmbaltu un somu cilšu konsolidācijas process Latvijas teritorijā sācies agro metālu laikmetā (1500. - 100.g.p.m.ē.), veidojot aptuvenu saskares joslu līnijā no Burtnieku uz Lubānas ezeru. Tātad Krīvkalna kulta vieta tapusi pirms šīs konsolidācijas, kad jaunienākušo no dienvidiem auklas keramikas kultūras cilvēku ietekme vietējo saimnieciskajā dzīvē, reliģijā un arī valodā jau bija iesakņojusies. Bez tam pēc līdzšinējiem antropoloģisko pētījumu rezultātiem zināms, ka senākie iedzīvotāji Latvijā bijuši eiropeīdi, kas arī ienākuši no dienvidiem. Savukārt vidējā neolītā no ziemeļaustrumiem ienākušās ciltis - ķemmes-bedrīšu kultūras nesēji saplūdušas ar vietējiem pirmiedzīvotājiem un asimilējušās. Tas pats noticis ar šo ienācēju kultūru. Tamdēļ nav šaubu, ka Krivkalna zvaigznāju veidotāji bijuši auklas keramikas kultūras nesēji, kuriem lopkopība un arī zemkopība vairs nebija nekāds jaunums. Arī kaza kā mājdzīvnieks ir ienācēja un, protams, no dienvidiem, līdz ar šiem saviem saimniekiem. Āža upurējums Krīvkalna apliecina kazu kādreizējo nozīmīgo lomu kulta vietas - svētnīcas iekārtotāju saimnieciskajā dzīvē. Upurdzīvnieka ķermeņa daļu ierakšana zemē nav šauri jāsaprot kā velte kādam dievam, lai iegūtu tā labvēlību. Ar šādu rīcību kazas iekļautas apkārtējā pasaulē, lai tās nestu svētību dzīvošanai šeit laiku laikos, mūžu mūžos. Ar katra gada un gadalaika sākumu cilvēki vienmēr vēlējušies visvajadzīgāko, kas visvairāk nodrošina iztiku un labklājību. Pirmajiem lopkopjiem tas vairs nebija medījums vai zvejas loms, bet gan kaza, kas nodrošināja ar pienu, gaļu, vilnu un ādu. Kaza ir pakļāvīga piejaucēšanai un vieglāk uzturama barības izvēles ziņā. Protams, vienlaikus ar kazām bijuši arī jau citi mājdzīvnieki, tāpat pirmie pārtikas augu lauciņi, bet, acīmredzot, kaza iztikas nodrošināšanā vēl ieņēmusi noteicošo vietu. Apmetoties uz dzīvi jaunā vietā, cilvēki izsenis centušies iegūt apkārtējās pasaules labvēlību savai dzīvošanai un galvenajam iztikas ieguves veidam ar dažādu rituālu, upurējumu un svētnīcu
palīdzību. Senais svētības, svētīšanas un svētuma jēdziens ir saistīts ar mūžīgo, pasauli un dzīvību uzturošo debesu gaismu, sakļaušanos ar to. Šādā sapratnē ir jāsaskata viena no galvenajām savdabīgās kulta vietas jeb svētnīcas izveidošanas idejām un upurējuma jēga Krīvkalnā. Šeit ienācēju - auklas keramikas kultūras nesēju rīcību apliecina visvairāk tieši āža upurējums, simboliski sasaistīts ar laika apriti. Tāpēc, līdz ar zīmējumā iepriekš parādīto astronomiski orientēto āža ķermeņa daļu novietojumu upurbedrē, parādīts arī izrakumos Susā atrastais gada dalījuma attēlojums laika bezgalīgajā plūsmā. Šai laika plūsmai gados un gadalaikos ar svētījošu zvaigznes un Saules gaitas zīmi piesaistīts kazas vai āža tēls. Attēlā izteiktā doma ir tā pati, kas ar akmeņiem un upurējumu iemūžināta Krīvkalnā. Šāda sakritība nav uzskatāma vienkārši kā gadījuma rakstura parādība. No Viduseiropas Latvijas teritorijā ienākušie auklas keramikas kultūras nesēji šeit ieradās ar savu šīs kultūras vēsturi, no kuras nav atdalāma ne reliģija, ne arī valoda. Kā viena, tā otra ir jebkuras kultūras noturīgākā daļa, kas pārdzīvo izmaiņām pakļautās citas kultūras sfēras garākos laika periodos. īpaši tas sakāms par valodu, kas veidojusies no jēdzienu vārdiskiem apzīmējumiem. Līdz šim zinātniski pieņemtā indoeiropiešu valodu ģenealoģija (gr. genealogia - radu raksti, cilts vēsture) izveidota no hipotētiskās indoeiropiešu pirmvalodas diviem nozarojumiem. Baltu valodas (latviešu, lietuviešu, prūšu) šajā dalījumā saistītas ar to nozarojumu, kurā vispirms izdalījušās illīriešu-albāņu, indoirāņu, armēņu un kaut kāda, sākotnēji kopēja, baltu-slāvu pirmvaloda. Savukārt pie otra nozarojuma senākajām valodām pieskaitītas sengrieķu, senitāļu-ķeltu un senģermāņu valodas. Tomēr arvien vairāk uz vēstures patiesību fona izbalē valodnieku pieņemtie un joprojām lietotie termini, kā, piemēram, "indoģermāņu" un "indoeiropiešu" valodas. 1996.gadā ASV laikrakstos "Globe and Mail" un "New York Times Service" parādījās publikācijas par jaunākajiem indoeiropiešu valodu ģenealoģijas pētījumu rezultātiem, kuri izanalizēti un apkopoti Pensilvānijas universitātē. Pierādījies, ka baltu un līdz ar to latviešu valoda, tradicionāli dēvētajā indoeiropiešu valodu ciltskokā jānovieto atšķirīgi no līdz šim pieņemtajām valodu ģenēzes teorijām, kā tas parādīts laikraksta "New York Times Service" publicētajā, Pensilvānijas universitātes zinātnieku ar modernās tehnikas palīdzību sastādītajā shēmā. Interesantākais Pensilvānijas universitātes izanalizēto pētījumu rezumējumā ir tas, ka kopēju pirmindoeiropiešu valodas ciltskoka stumbru veidojusi senajā un viduslaiku Indijā lietotā literārā valoda - sanskrits un Viduseiropā izveidojusies valoda, pēc atkārtotas stepēs klejojošo lopkopju cilšu ekspansijas. Šīs abas valodas bijušas tuvi radnieciskas un pieņemamas kā vienas valodas divi dialekti. Šo dialektu izcelsmi netieši skaidro mūsdienu arheoloģijas zinātniskajā pasaulē plaši pazīstamā lietuviešu arheoloģe Marija Gimbutiene ar saviem pētījumiem par Dienvidkrievijas stepēs kādreiz klejojušo lopkopju cilšu ekspansijas attīstību Viduseiropā un Mazāzijā laikos pirms mūsu ēras. Aptuveni 2500 gadu laikā bijuši 3 iespaidīgi minēto cilšu ekspansijas paisuma viļņi. Pēdējais vislielākais vilnis ap 2800.gadu p.m.ē. aptvēris ne tikai visu Baltiju, Somijas un Zviedrijas dienvidus, bet arī Eiropas vidieni līdz pat Reinai, pārveidojot agrāko kultūru šajās teritorijās pat līdz pamatiem. No šīm pārmaiņām nebija pasargāta arī valoda. Šo procesu veicināja ne tikai iepriekšējo ekspansijas viļņu ietekme, bet arī zināmas vēsturiskās situācijas izmaiņas, īpaši Baltijā. Gandrīz vienlaikus ar stepju lopkopju trešo vilni šeit bija sākusies ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras cilvēku cilšu ieplūšana no austrumiem, ap 2500.gadu pirms mūsu ēras sasniedzot Baltijas piekrasti. Vietējie iedzīvotāji pamazām tika izspiesti no iztikai izmantotām zvejas un medību vietām, radot nepieciešamību plašāk pievērsties zemkopībai un lopkopībai. Līdz ar to radās arī nepieciešamība pēc pastāvīgiem zemes īpašumiem un pirmtiesību noteikšanas uz tiem, kas savukārt radīja konfliktus ar ienācējiem no austrumiem, gan arī pašu vietējo starpā. Ja ar savstarpējiem kariem nebija paredzams panākt vienošanos, pēc senas paražas tika pieaicināti no tālienes neitrāli tiesas (pienākošās daļas) un
tiesību lēmēji (soģi), kuriem piešķirtas arī tiesības vadīt sava lēmuma pildīšanu, nepaklausības gadījumā sodot vainīgos. Šī senā tradīcija pie vēlākajām Latvijas baltu un līvu ciltīm izdzīvojusi līdz pat mūsu ēras 13.gadsimtam, kad tā kļuva liktenīga attieksmē pret nelūgtiem tiesas lēmējiem un soģiem no Rietumeiropas. Bet pirms četriem gadu tūkstošiem pakļāvībai, skaitliski nedaudzo ienācēju no dienvidiem virskundzībai, bija vēlami rezultāti dažādu cilšu savstarpējās attiecībās un arī vispārējā kultūras progresā. Izveidojās kopēji tiesu un tiesību likumi zemes dalīšanā un arī administratīvajā iekārtā. Noteicošā loma, protams, bija par pastāvīgiem pasaulīgās tiesas un kārtības lēmējiem atzītiem ienācējiem no dienvidiem vai viņu ieceltiem vietvalžiem. No tā laika zemes īpašumu sadalīšanas lēmumiem saglabājušies dokumentāli ieraksti Latvijas cie- tiežu atsegumos, kuri veido gludas klinšu sienas upju senleju krastos. Visvairāk šādi ieraksti atrasti vietās, kur saskārušās no austrumiem ienākušo ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras cilvēku un vietējo cilšu intereses par pirmtiesībām uz noteiktu teritoriju. Lēmumi iegrebti attiecīgajā teritorijā vai uz tās robežas esošajās klinšu sienās, iegrebjot tiesīgo zemes gabalu īpašnieku un viņu īpašumu zīmes ar skaidrojošām piezīmēm. Tāpat kā mūsdienu īpašumu dokumentos, arī šajos zīmju rakstos ir atrodami papildinājumi ar zemes dalījuma shēmām un pat ar shematiskām apvidus kartēm. Tāpat ir arī lēmumus apstiprinoši paraksti, zīmogi, datumi, kā arī norādes par sodiem, kas draud par lēmumu neievērošanu. Ir arī norādes uz lēmumu pamatojumu, saistot to ar kāda valdnieka zemes virsū vai debesīs svēto gribu. Šajā ziņā ilustratīvs ir ieraksts Zāģeru klintī, Gaujas lejasteces senlejas krasta gravā. Klintīs ierakstīto vēstījumu paraugi liecina, ka to tapšanas laikā notikusi aktīva zemes īpašumu apgūšana, lielākām un mazākām kopienām apgūstot jaunas teritorijas vai arī pārdalot jau apgūtās. Tāpēc klinšu rakstos redzamas daudzas zemes īpašnieku un viņu īpašuma zīmes, kas apstiprinātas ar priesteru pierakstiem un viņu svētījošās rokas "zīmogiem". Līdz ar to visiem rakstiem ir zināma reliģiska nokrāsa, kas izpaužas ar biežiem debesu svētības un svētās pasaules kārtības atgādinājumiem zīmju kombinācijās. īpašuma tiesīgo zīmju papildinājumos ir norādes ne tikai par tiesīgo tikpat tiesīgiem viņu senčiem, bet arī attiecīgā īpašnieka ticības apliecinājums - norāde uz pakļaušanos noteiktai svētās dzīvošanas kārtībai. Modernais cilvēks šajā ziņā līdz pat mūsu ēras 20.gadsimtam neko jaunu nav ieviesis, arvien vēl personību apliecinošos dokumentos ierakstīdams personas piederību zināmai ļaužu kārtai, izcelsmi un ticību. Izteiktas vārdos, atsevišķas zīmju rakstu daļas maz atšķiras no kristietības laikmeta senāko baznīcgrāmatu tekstiem, īpaši ierakstos par bērnu kristīšanu, iesvētīšanu un ieskaitīšanu draudzē. Plašākie raksti klintīs arī pieņemami kā savdabīgas baznīcu grāmatas, kur ierakstīti tuvējam svētkalnam piesaistītas kopienas tiesiskie zemes īpašnieki, viņu priekšteči un pēcteči. Visu zināmo rakstu tiešā tuvumā vai tuvākajā apkārtnē ir konstatēti svētkalni, ap kuriem bijušas izkārtotas ļaužu pasaulītes ar savu zemes sadalījumu, kam bijis savs negrozāms svētums - kā visam plašajā pasaulē. Tajā cilvēkiem pati galvenā izsenis bijusi sava teritorija, kur ar medībām, zveju vai citiem līdzekļiem iespējams nodrošināt savu eksistenci. Savas teritorijas noteikšana vienmēr bijis ļoti nozīmīgs notikums, kam bija vajadzīgs sakrāls nodrošinājums. Tamdēļ atdalīt seno laiku cilvēku rīcībā reliģiskās rūpes no ikdienišķi nepieciešamām ir tikpat kā neiespējami. Mūsdienu cilvēku centieni atdalīt reliģisko no savijuma ar ikdienišķām dzīvošanas rūpēm radījuši aplamus uzskatus, kas traucē orientēties klinšu rakstos, saskatot zīmēs vispirms reliģisku mistiku un maģiju. Pēdējā ir ieņēmusi zināmu vietu cilvēku ikdienā, tāpat kā mūsu modernajos laikos, bet nekad neviens savus noburšanas vai atburšanas centienus nav klaji izpaudis, iemūžinot klinšu vai citos rakstos. Šīs izdarības vienmēr notikušas slepenībā, tāpat ar tām saistītās zīmes bijušas katra būrēja noslēpums, tamdēļ maģisku zīmju jūkļa saskatīšana klinšu rakstos ir bez vēsturisku patiesību seguma. Ja visam Latvijas klintīs ierakstītajam zīmju daudzumam būtu bijusi galvenokārt maģiska nozīme, nemaz nerunājot par atsevišķām zīmēm akmeņos, ikdienā lietotos priekšmetos, apģērbos utt., tad vienīgais
secinājums var būt, ka senlaikos dzīve bijusi veltīta tikai maģijai. Tā senlaikus arī cenšas iztēlot daži literāti un mistikas apsēsti savu tālo senču garīgās kultūras skaidrotāji, visu saskatot un iztēlojot ezoteriskas noslēpumainības gaismā. Laikmetīgi šāds seno kultūras pieminekļu redzējums saistījis tos ar viduslaikos skaidrotām un baznīcas lāstiem apkrautām pagāniskās tumsonības nešķīstībām, kas ir peļams un iznīdējams ļaunums. Cik zīmju rakstu klintīs tolaik tikuši bojāti vai pat iznīcināti, pašreiz nav nosakāms, nezinot kādreizējo klinšu rakstu daudzumu un to visas atrašanās vietas Latvijas teritorijā. Gadsimtus ilgā negatīvā attieksme ir iemesls tam, kāpēc rakstiem klintīs kopš Latvijas senlaiku izpētes sākuma nav pievērsta nekāda uzmanība un pret tiem izpaudies pat zināms nicinājums. Apliecinājums tam ir ar 18. un 19.gs. datētie iniciāļu iegrebumi, kas iznīcinājuši daļu no senu rakstu zīmēm. Tāpat kā mūslaiku grāmatām, arī katram klinšu rakstam bijis savs liktenis. Rakstu mūžs bijis daudz garāks par grāmatu mūžu, turklāt raksti nav bijuši paslēpti kādā glabātuvē. Laikmeti ar valdošām cilvēciskām vājībām tajos atstājuši dažādas pēdas. Tie ir kā pažobelē atrastas vecas, peļu apgrauztas grāmatas, kuru lappuses apķēpājuši palaidnīgi bērni ar savu burtu un vārdu rakstīšanas māku. Šo "veco grāmatu" teksti sarakstīti svešā rakstībā, un tos atšifrēt palīdz zināmi burti un ilustratīvi zīmējumi. Tādi ir, piemēram, apkārtējās zemes sadalījuma skicējumi, no kuriem dažus var uzskatīt par karšu priekštečiem. Tāda senlaiku karte redzama Virtakas klintī iegrebtā raksta pamatā (apakšā), un tā aptver visai plašu teritoriju. Gaujas senlejā zināmo rakstu rakstības sistēmā redzami divi paveidi, pirmkārt, atšķirīgu zīmju pielietojumā, apzīmējot vienus un tos pašus jēdzienus. Ir apzīmēti arī tādi jēdzieni, kuri redzami tikai vienas rakstības sistēmas rakstos, piemēram, "mātes" jeb "dzimtā zeme". Šāds jēdziens varēja pastāvēt ciltīs, kurās bija saglabājušās matriarhāta tradīcijas un šādā sakarībā ir pamats domāt par attiecīgo rakstu autoru piederību ienācēju somu ciltīm. Taču ar jēdzienu "mātes zeme" iespējams domāt arī par dzimto zemi, dzimteni, kura bijusi jēdzienos vienādi saprasta visdažādākajās ciltīs. Latvieši Latviju joprojām dēvē par zemi-māti, māti Latviju. Dzimtenes jēdziens ir piezemēts, saistīts ar noteiktu vietu pasaulē, taču tas nav vienots un nemainīgs. Laika gaitā dzimtenes saistījums ar noteiktu vietu vai apvidu ir mainījies atsevišķiem cilvēkiem, paaudzēm un ciltīm. īpaši mainīgs tas bijis lielo migrāciju laikā, kad uz jauniem un tāliem apvidiem pakāpeniski pārvietojās stepju lopkopju un ziemeļu mednieku-zvejnieku ciltis. Piezemējumos dzimtene - dzimtā vieta (puse, zeme), pārvietojoties un meklējot jaunas teritorijas dzīvošanai, katrai paaudzei vai paaudžu posmam jau saistījās ar ģeogrāfiski atšķirīgām vietām. Kopēji un nemainīgi palika tikai senči, kuros sakņojās valoda, pasaules uzskats, sadzīves tradīcijas. Jaunām, skaitliski mazākām un līdz ar to vājākām ciltīm pazaudēt šo sakņojumu nozīmēja pazaudēt saikni ar citām ciltīm, zaudējot tiesības uz aizstāvību un kļūstot par svešiem "citiem ļaudīm". Tāpēc izcelsme, sakņojums kopējos senčos, bija vitāli svarīgāks par izcelsmi (paaudžu, jaunu ciltzaru vai cilšu rašanos) kādā noteiktā apvidū. Senču kulta sākumi meklējami jau pirmatnējās cilvēku kopienās. Šis kults turpinājis pastāvēt zemkopju-nometnieku laikos, kad senču saitēm saistītas ciltis bija nepieciešamas zemes īpašumu aizsardzībai. Pēctecības tiešums no senākajiem senčiem tad noteica arī pirmtiesības uz noteikšanu un īpašumiem, kā arī piederību noteiktai ļaužu kārtai. Visos klinšu rakstos Latvijā, kuri informē par īpašumiem un tiesīgajiem īpašniekiem, ir atrodamas norādes uz izcelsmi no kāda kopēja, pirmtiesīga senča - ciltstēva vai ciltsmātes. Tieši šīs norādes ļauj zināmā mērā noteikt rakstu autoru un rakstos uzrādīto pirmtiesīgo etnisko izcelsmi. Savu tiesību noteikšana uz zvejas, medību un apmetņu vietām nenoliedzami interesēja arī ienākušos ķemmes-bedrīšu kultūras cilvēkus. Vidzemē Gaujas senleja šim nolūkam bija īpaši vilinoša. Taču tā nebija neapdzīvota, jo vietējo iedzīvotāju pamatnodarbošanās arī bija zvejniecība. Iespiešanās starp viņiem prasīja padzīšanu vai arī teritoriju pārdalīšanu. Tieši tāpēc Gaujas un tās pieteku senleju krastu klintīs ir visvairāk klinšu rakstu par teritoriāliem īpašumiem. Auklas keramikas un ķemmes-
bedrīšu keramikas kultūras cilvēki Austrumbalti- jā satikās 3.gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras. No tā laika abu kultūru pārstāvji ar savām apmetņu teritorijājņn daudzviet atradušies tuvās kaimiņattiecībās. Apmēram 500 gadu vēlāk, nostiprinoties lopkopībai un zemkopībai, izveidojās baitu grupējumi, kuru kultūra jūtami ietekmējusi kaimiņus. Lopkopības, zemkopības un arī celtniecības senu terminu izplatība norāda, ka balti nesuši eiropeisko civilizāciju uz ziemeļiem, uz tām zemēm, kur nenodarbojās ar lopkopību, ne ari zemkopību un kur necēla virszemes mājokļus. Par baltu kultūras ietekmi liecina arī abstraktu jēdzienu vārdisko apzīmējumu aizguvumi, to vidū īpašības, skaitļa un apstākļa vārdi. No baltiem aizgūti pat dažu krāsu nosaukumi, un ietekmes pēdas atrodamas arī mitoloģijā. Savukārt par senām un ilgstoši pastāvējušām ķemmes- bedrīšu kultūras cilvēku apmetņu vietām liecina hidronīmi Ziemeļlietuvā un Latvijā, kuri norāda arī uz ienākušo medniekuzvejnieku tradicionālo turēšanos pie zivīm un ūdensputniem bagātiem ūdeņiem un gauso pāreju uz kaimiņu piekoptajiem pārtikas ieguves veidiem. Zīmīgi, ka šo senas izcelsmes hidronīmu ģeogrāfiskā novietojuma tiešā tuvumā saglabājušies vietu nosaukumi, kuru izcelsme saistīta ar vissenākajām indoeiropiešu valodām. Šie, no atšķirīgām valodām cēlušies nosaukumi palīdz noteikt etnisko nogrupējumu kādreizējās nozīmīgākās un noturīgākās apmetņu vietas un pārtikas ieguvei nepieciešamās teritorijas, kuras pēc sava rakstura nevarēja būt līdzīgas. Lopkopjus un zemkopjus vairāk interesēja zemes platības, bagātas ar pļavām un trūdzemi. Tādas vairāk ir mazo upīšu, aizaugošu ezeru un purvu tuvumā. Medniekiem un zvejniekiem vajadzība pēc šādām platībām varēja rasties pamazām, vēlākā laika posmā, un jāņem vērā ari vēlākais ienākšanas laiks Latvijas un Lietuvas teritorijā, salīdzinājumā ar indoeiropeiskās kultūras pārstāvjiem. Līdz ar to viņu rakstiskie tiesību pieteikumi uz noteiktām teritorijām var būt tikai jaunāki par citiem tamlīdzīgiem pieteikumiem. Tas attiecināms ipaši ari uz reliģiska rakstura vēstījumiem. Antropoloģiskie pētījumi pierāda, ka Austrumbaltijā ienākušo ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras cilvēku tips, ar platu plakanu seju un vidēja izmēra galvaskausu, bijis tuvi radniecīgs Vidusurālu un Rietumsibīrijas somugriem, kuriem bijuši zināmi un izkopti zīmju rakstības principi, tāpat kā viņu tuviem radiniekiem Eiropas ziemeļaustrumos. Lai gan šai rakstībai bijis savs stils un savi iecienīti zīmju paveidi, kādi atrodami ari klinšu rakstos Gaujas senlejā, pēc tiem vien rakstu autoru etniskā piederība grūti nosakāma. īpašas nozīmes zīmju līdzība atrodama visos cilvēces zīmju pirmrakstos. Piemēram, plaukstas kontūru iekalu- mus vai krāsainus plaukstu nospiedumus tiesībām dzīvot zināmā teritorijā un piekopt savus kultus cilvēki lietojuši visos pasaules kontinentos. Bez tam cilvēki nekad nav dzīvojuši pilnībā izolējoties nogrupējumos no pārējās cilvēku pasaules. Kontakti bija nepieciešami, pirmkārt, savstarpēju attiecību skaidrošanai, lai novērstu nevēlamas sadursmes. Ļoti maz vēl ir pievērsta uzmanība jautājumam par valodās atšķirīgu, dažādam etniskām grupām piederīgu cilvēku sazināšanās līdzekļiem. Klejotāju dzīves apstākļos sastapšanās ar citā valodā runājošiem svešiniekiem bija parasts notikums, kad savstarpēji bija jānoskaidro nolūki un tiesības atrasties attiecīgajā teritorijā. Zīmju līdzība valodu dažādībā varēja būt pirmais un vienīgais pamats sazināšanās iespējām. Tāpēc zīmes nevarēja saistīt tikai ar klintīm un akmeņiem. Tās kā skaidrojoša vārdnīca noteiktai informācijai bija jānēsā vienmēr un visur līdz. Tāpēc apģērbu raksti zināmā mērā kalpojuši tādai pat informācijai kā klintīs ierakstītie cilšu vai dzimtu apzīmējumi. Diemžēl par apģērbu rakstiem 2. un 3.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras nav pagaidām neapšaubāmu ziņu. Atsevišķu klinšu rakstu etnisko piederību iespējams noteikt vienīgi ar tajos ietverto reliģisko saturu. Indoeiropeiskai lopkopju un zemkopju reliģijai raksturīgi ir vīrišķie dievi un ciltstēvu kults, pretstatā mednieku-zvejnieku sievišķajai visa radītājai un dažādām dievišķām aizgādnēm. Ciltstēva kulta vietā ir jaušams ciltsmātes kults, rakstos lietojot jēdzienu "mātes ala, māja" vai arī "mātes kaps" apzīmējumus. Šie jēdzieni nekādi nevienojas ar jēdzienu "mātes zeme", kuru var saprast arī kā "dzimtā zeme" un rakstos
lietot dažādas etniskās piederības cilvēki. Cenšoties tulkot klinšu rakstus Gaujas senlejā, nebūtu jāaizmirst, ka tiešā kaimiņu sadzīvē ar lopkopjiem-zemkopjiem un pārņemot viņu progresīvos iztikas ieguves veidus, zemes īpašumus tīrumiem sākuši apgūt arī mednieki-zvej- nieki. Sevišķi intensīvi tas noticis Gaujas senlejas posmā, kur daudzo apmetņu iedzīvotājus ar pārtiku vairs nevarēja nodrošināt arvien sīkāk sadalītās zvejas platības. Te arī notikusi da|ēja saradošanās un kopīga zemkopībai noderīgas teritorijas apgūšana. Noteicošā loma piederējusi šeit agrāk ienākušajiem zemkopjiem, ko var secināt no īpašumu rakstiem t.s. Režģu klintīs Gaujas labajā krastā. Šeit īpaši zīmīgs ir neliels raksts, skaidrojošs pāriešanu no pagājušo laiku dzīvošanas kārtības (veida) uz jaunu, kuru zemes virsū ieviesis ar debess svētību, jaunu laiku, jaunas pasaules gaismas nesējs - priesteris. Šajā rakstā nav nekādas norādes uz kādu apstrādājamas zemes gabala īpašumu. Nav arī apzīmējuma, kas būtu pieņemams kā cilts vai dzimtas ģerbonis. Viss saistīts ar jaunu laiku un jaunu dzīvi. Pievēršoties lopkopībai un zemkopībai, radās vajadzība pievērsties arī jauniem kultiem, saistītiem ar ražas un mājlopu dievišķiem aizgādņiem. Tos varēja pārņemt vienīgi no tiem, kas jau nodarbojās ar lopkopību un zemkopību. Būtībā tā bija vajadzība pieņemt jaunu reliģiju. To veicināja arī indoeiropiešu ienācēji, kas sludinājuši vietējiem un arī ienācējiem no ziemeļiem savus reliģiskos uzskatus un svēti atzītās augstākās patiesības. Dievišķo patiesību sludināšana un pievēršana savai ticībai nav tikai mūsu ērai raksturīga parādība, kas sākās ar kristietisma ekspansiju. Sākumi meklējami jau aizvēsturiskos laikos, kad veidojās pretrunas starp "vienīgi pareiziem" pasaules uzskatiem. Jebkurā cilvēku Pasaules kokā, savā pasaulē, varēja pastāvēt tikai viena kopēja un stingri noteikta reliģija, kas noteica vienotu dzīvošanas kārtību un ļaužu kārtu tiesības. Šīs svētās kārtības izjaukšana ar dažādu uzskatu vienlaicīgu pastāvēšanu draudēja ar sakārtotas pasaules un arī to veidojošu cilšu kopības sairumu, kas nozīmēja kopējā Pasaules koka iznīkšanu. Tāpēc jaunas reliģijas pieņemšana bija ļoti nozīmīgs notikums, viens no tiem, kas sākotnēji rosinājis sakrālas nozīmes ierakstu iemūžināšanu klintīs. Šādi jāpieņem arī raksti Režģu klintī, jo tie papildināti pēc senas tradīcijas ar dobumiņiem, kuriem vajadzēja sarūpēt rakstos izteiktajam auglīgu dzīvošanas spēku. Atsevišķais jeb ievadraksts Režģu klintī vēsta par aizejošiem, bijušiem laikiem kādā savā pasaulē, kurā sākas jauni dzīvošanas laiki. To izsaka laika rats raksta labajā pusē ar rata "spieķa" pagarinājumu uz rietu pusi gada beigās un laiku maiņas zīme dzīvošanas četrstūrī, ar norādi uz to pašu rietu pusi. Zemāk redzamai zīmei "Dieva dotā dzīve" blakus ir vertikāla svītra, kura vēsta par robežu, aiz kuras nav turpinājuma, un tā norobežo visu bijušo. Turpinājums vēstījumam ir zīmēs lokā uz augšu, kas vēsta par jauna sākuma radīšanu senčos (cilts saknēs), kur beidzas viens posms un sākas jauns. Tas noticis ar priestera, jaunas dzīves noteicēja, sarūpēto svētību, pakļaujot gaismas un dzīvības atjaunotāja dieva gādībai. Zem šīs dieva zīmes paceļas Pasaules kalns, kura kreisajā (rietumu) pusē savienoti debess, Pasaules kalna, cilvēku Pasaules koka un priestera darbošanās apzīmējumi. Tulkot to var kā skaidrojumu par kāda cilvēku ciltskoka sakņošanos kāda vietējā Pasaules kalna (svētkalnam pakļautās zemes vai novada) rietumu pusē, ar priestera sarūpētu zemes svētību dzīvotspēkam un auglībai. Uz šādu priestera rīcību norāda svītra, savienojoša priestera darbošanās apzīmējumu ar sakrālo dobumu. Zemāk, raksta kreisajā pusē, ir atsevišķi skaidrots, ka pēc iesvētīšanas un pakļaušanas minētajam dievam pār zemi (novadu) rietumu pusē ir uzaususi jauna gaisma gaišākām dienām. Šo zīmju salikumu var vienlaikus pieņemt arī kā šīs zemes vai novada apzīmējumu (īpašuma zīmi). No raksta zīmju salikumiem izdalāmais priesteru darbības principu apzīmējums ietver norādes par šeit darbojušos priesteru lietotiem simboliem amata piederumos, apģērbā un piederības informācijā. Pie priesteru piederības zīmēm pieskaitāma ari iepriekš atsevišķi parādītā zīme, kura šumeru un arābu senajā rakstībā apzīmē jēdzienu "Dievs ir sākums jebkurai runai". Citiem vārdiem to var pateikt, ka viss, ko runā priesteris vai izsaka ar zimēm rakstos, nāk no viena zināma dieva, kurš
runā ar priestera muti un raksta ar viņa roku. Cilvēces pirmrakstos šī zīme nav bijusi visai izplatīta un visvairāk atrodama baltu tautu saglabātajos un izkoptajos lineāro ornamentu rakstos. Lasītājs jau būs noguris no stāstījumiem par senām kulta vietām, kapenēm, rakstu zīmēm un rakstiem, salīdzinot ar atklājumiem Latvijā, un ar nepacietību gaida, kad beidzot būs runa par noslēpumainajiem krīviem. Taču viss iepriekš pieminētais un parādītais ir nepieciešams pierādījumam, ka kopš akmens laikmeta Latvijas teritorijā bijuši tādi paši sasniegumi reālajā pasaules uztverē un ar to saistītās zinību un reliģisko mācību atziņās, kā citviet pazīstamās viena laikmeta attīstītās cilvēku sabiedrībās. Kopēji jēdzieni un to apzīmējumi rakstu zīmēs ir neapstrīdami liecinieki attīstītu sociālo un reliģisko sistēmu pastāvēšanai, kas nav iedomājamas bez noteicošas sabiedrības daļas un šīs sistēmas uzturošiem cilvēkiem. Latvijā atklātās plašās megalītiska rakstura kulta vietas un klinšu rakstu teksti liecina, ka vienota sociāli-reliģiska sistēma šeit sākusi veidoties neolīta jaunākajā posmā, kurš sakrīt ar arheologu konstatētajām t.s. auklas keramikas kultūras cilvēku aktivitātēm, saskarē ar citas kultūras nesējiem. Jaunākie, modē nākušie, atzinumi par kultūru izplatīšanos bez attiecīgās kultūras cilvēku līdzizplatīšanās neiztur kritiku. Protams, var pārņemt noskatītas saimniekošanas metodes un ar tām saistītu lietu nosaukumus, bet vienas valodas pēdas hidro- nīmos un arī toponīmos plašā areālā var atstāt vienīgi tieša un ilgstoša noteiktas etniskas piederības kopienu klātbūtne. Baltu kopējai pirmvalodai piederošu minēto nosaukumu izplatība no Elbas lejasteces uz austrumiem līdz Okas un Volgas augštecei izskaidrojama vienīgi ar kādreizēju baltu cilšu klātbūtni šajā areālā. Bez tam viedokļu un minējumu laiks baltu vēstures patiesību noskaidrošanā ir beidzies, sakarā ar klinšu rakstu atklājumiem. Šajos rakstos atrodamā informācija par zināmam laikmetam pieskaitāmām dzīvošanas pamatu izmaiņām vietējā sabiedrībā un par kopēja augstāka dieva kulta aizsākumu norādītajā apvidū ir jāpieņem kā šo notikumu aculiecinieku rakstītas liecības. Problēmas rada vienīgi mūsdienu cilvēku viedokļu kari par "vienīgi pareizo" vēsturi, kuriem pamatā ir vairāk politiskas, reliģiskas un subjektīvas ambīcijas, nevis objektīvs skatījums uz jauniem pagājības liecību atklājumiem. Iepriekš aprakstītie un parādītie salīdzinošie piemēri ir pietiekošs pierādījums priesteru rīcībai Latvijas teritorijā kopš akmens laikmeta. Uz šīs patiesības fona patreizējā Latvijas seno laiku vēsture izskatās kā ar šķērēm apstrādāta mācību grāmata, no kuras izgriezti teksti par zinībām, garīgo kultūru un reliģiju. Taču auklas keramikas un arī ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras cilvēku sabiedrības sociālajā sistēmā bijusi no tās neatņemama reliģiskā sistēma, kuru organizējuši un pārzinājuši priesteri ar savu hierarhiju, kurā sava visai nozīmīga loma bijusi tiem, kas sevi saukuši pirmās kultūras sabiedrībā par krīviem vai izrunā tuvā vārdā. Šo priesteru piederību pie senāko laiku reliģiskās sistēmas apliecina trūcīgais uzziņas materiāls vecākajos folkloras slāņos, īpaši kulta rituālu apdziedājumos, lai gan strīdos vēl nav dzimusi patiesība, kas tad īsti ir bijuši apdainotie dievadēli. Vairums tos tagad pūlas saskatīt zvaigžņotajās debesīs, lai gan dainās, piemēram, teikts: Dievadēli cauni dzina, Man telītes baidījās… Vai arī: Krustiem auga bērziem saknes, Krustiem zvaigznes debesīs; Krustiem jāja dievadēli, Sāniem gāja kumeliņi. Priesteru dēvēšana par tā vai cita dieva dēliem senlaikos bijusi visai izplatīta, taču noteiktai hierarhijas pakāpei piederošiem priesteriem bijuši savi nosaukumi, norādoši uz viņu darbības izpausmēm. Tāpēc vārdiskā apzīmējuma "krīvs" atšifrēšana ir tiešākais ceļš uz šo leģendām apvīto priesteru reālās būtības izzināšanu. Krīva vārda izcelsme nenoliedzami saistās ar tagadējo baltu valodu vissenākajiem slāņiem. Pirms aptuveni četriem gadu tūkstošiem, kad sākās baltu nogrupējumu veidošanās, jaunāki baltu valodas paveidi varēja rasties vienīgi uz senākas kopējas pirmvalodas bāzes. Tāpēc jāatgriežas pie Pensilvānijas universitātē izdarītiem pētījumu apkopojumiem par t.s. indoeiropiešu valodu ciltskoku. No izveidotās shēmas redzams, ka sākotnējā pirmindoeiropiešu un senindu literatūrā lietotā valoda - sanskrits veido vienu un to pašu kopējo indoeiropiešu pirmvalodas
stumbru, no kura tieši atzarojas baltu valodas. Šajā pirmvalodas stumbrā arī jāmeklē vārda "krīvs" izcelsme un nozīme, pieņemot par izejas bāzi pazīstamo sanskritu. Šajā valodā vārdi, kuri sākas ar "kr", ir saistīti ar vārdiem, izsakošiem kādu darbību. Bez tam šo divu līdzskaņu salikums pats par sevi apzīmē vispārinātu jēdzienu "darīt, rīkoties". Tas sastopams daudzu darbības vārdu veidojumos, piemēram: kr + ta = darināts, mākslīgs, kr + idati = spēlēt, kr + vīra = rīkoties varonīgi, kr + am = iet, staigāt, ķerties pie kāda darba, krāmēties, kr + yuvan = rīkot, mācīt jaunos, kr + svi = uzvilkt (loku), kr(i) + vas = rīkoties un izdarīt pirmo gājienu (darbību). Jāatceras, ka Ušas senindiem bijis rītausmas personificējums, zināma dieva nosaukums, kas veidots no vārda "Uša" - rītausma un ir atvasinājums dziļāk no vārda "us" - gaisma. Šumeri sevi saukuši par "krus" un šis vārds atbilstoši vārdu veidojumiem sanskritā, sadalās divu jēdzienu apzīmējumos - kr + us = darīt, darināt + gaisma. Ja šumeri šos jēdzienus attiecinājuši uz savu būtību, tad tas nozīmē, ka viņi sevi uzskatījuši par gaismas darinātājiem (radītājiem, nesējiem). Savā ziņā šis nosaukums atbilst zināmām vēstures patiesibām. Šumeri atzīti par senākās, ja ne pirmās civilizācijas radītājiem. Tātad gaismas jēdziens jau pirms šīs civilizācijas rašanās bijis saistīts ne tikai ar optiskām parādībām, bet arī ar to, ko šodien saprot kā prāta gaismu. No cilvēces pirmrakstiem un vēstures zināms, ka senāko laiku priesteri visi uzskatīti par fizikālās un prāta gaismas (dievišķo gudrību) piesaistītājiem jeb nesējiem pasaulei. Viņu darbība tika saprasta kā starpniecība starp cilvēku pasauli un debesu pasauli aptverošajā dabā mītošiem dievišķiem spēkiem. Šo gaismu vajadzēja izlūgties un iegūt pret upurējumiem un cita veida dāvanām. Šāda iemainīšana izsenis saistījusies ar pirkšanas jēdzienu. Šumeri to izteikuši ar vārdu "kri" - pirkt. Tātad "pirkt gaismu" ar "krī" (pirkt) + "us" (gaisma) un kopvārds "krīus" izrunā ir ļoti tuvs lidz mūsu dienām izdzīvojušam vārdam "krīvs". Ja šādi "šumeriski" vārdi mūsdienu baltu valodās būtu nejauša analoģija, realitātes untumos izperēti baltie zvirbuļi, tad par anahronismu būtu jāpieņem ne tikai izskaitļotie jaunākie Pensilvānijas universitātes valodu ciltskoka pētījumu rezultāti, bet arī visi agrākie. Šādi "šumeriski" vārdi ir pamatā visai senindu literārajai valodai - sanskritam un ir saglabājušies hidronīmos, retāk to- ponīmos, ne tikai atzītajā pirmindoeiropiešu apdzīvotajā areālā Viduseiropā, bet arī Baltijā. Latvijas hidronīmos, toponīmos un latviešu valodas senākajos slāņos atrodami sanskritam radniecīgi vārdi, apzīmējoši vienus un tos pašus jēdzienus. Piemēram: diena …………………….. dina uguns ……………………. agnis māte ……………………… mātā kad ……………………… kadā tad ………………………… tadā maksa ………………….. moksa (ienākums, ievākums) mana……………………….. manas ūdens……………………. udaka medus ……………… madhu avs……………………….. avi rūkt……………………… ru raudāt……………………. rodīti gatve, gāte…………….. gati gurdinošs, smags………… guru divi……………………… dvi trīs ………………….. tri četri…………………….. catur šeši………………………. sas septiņi………………….. sapta astoņi ………………….. asta Nīca……………………… nīca (zems, zemums, vienkāršs) Bandava……………… bāndhava (būt rados, radniecība, radu saime) Nida……………………………. nīda (ligzda, perēklis, mītne) Šie ir tikai daži zīmīgākie piemēri. Pēdējie trīs saistīti ar Latvijā pazīstamu vietu nosaukumiem, pie kam tie raksturo šo vietu ģeogrāfiskās un vēsturiski demogrāfiskās īpatnības. Protams, var iebilst,
ka sanskrits nav šumeru, bet senindu literārā valoda. Protams, šāda sanskrita "šumerizācija" varētu tikt uzskatīta par šaubāmu hipotēzi, ja vien nebūtu pierādījies, ka šumeru kultūra ir vecāka par ēģiptiešu kultūru un tās sākumi iesniedzas aizvēsturē vēl pirms 6000 gadiem. Atklājumi pierādījuši, ka gandrīz visi Bābeles un Ninives kultūras sasniegumi balstīti uz noslēpumainās šumeru tautas iepriekšējiem sasniegumiem. Tie varēja iespaidot arī tos, kas vēlāk ienāca Rietumindijā, ja vien šie ienācēji paši nebija šumeru radu tauta. Senās Indijas civilizācija izveidojās ap 1000.gadu p.m.ē., kuras raksturu un organizāciju pilnveidoja tie, kas ieradās Indijā kā pusnomadi, pus- zemkopji, kas simtiem gadu bija klejojuši prom no savas pirmdzimtenes Eirāzijas plašajās stepes uz dienvidiem no Urālu kalniem. Pēc šumeru pašu rakstītām liecībām, viņu pirmdzimtene bijusi kalnu zemē, kas meklējama tālu ziemeļos. Pēc visai nosacītā tāluma redzējuma, ziemeļos no Tigras un Eifratas ielejas ir Aizkau- kāza un Armēnijas kalnainās zemes ar leģendām apvīto Ararata kalnu. Skaidrs ir viens: šumeri, nesemītiska, tumšmataina tauta, uzrakstos saukti par "melngalvjiem", plašajā Tigras un Eifratas ielejā aizvēsturisko laiku migrācijas procesos ienākuši pēdējie. Arheologi domā, ka pirms viņiem šeit dzīvojušas divas semītu ciltis. Taču šumeri atnāca ar augstāku, svarīgākās jomās jau galīgi izveidotu kultūru, kuru tie uzspieda pusmežonīgajiem semītiem. Kur viņi bija izveidojuši šo kultūru? Viņu valoda ir līdzīga seno turku (tjurku) valodai. Spriežot pēc izskata, viņi pieder pie indoeiropiešiem, un šis fakts ir ļoti nozīmīgs indoeiropeiskās senindu literārās valodas saistījumam ar šumeru ķīļrakstu valodas vārdiem. Šumeri savu kultūru izveidoja pirmdzimtenē, kas bijusi tiešā saskarē ar indoeiropiešu pirm- dzimteni, un nav noliedzama patiesības iespēja, ka faktiski runa ir par vienu un to pašu pirmdzimteni, no kuras radniecīgas, domātās indoeiropiešu pirmtautas daļas, dažādos laikos ienāca gan Tigras un Eifratas plašajā ielejā, gan arī Viduseiropā un Baltijā. Ne jau bez vēsturiska pamatojuma jaunizveidotajā indoeiropiešu valodu ciltskokā redzams, ka radniecībā un tiešā saskarē ar kopējo pirmvalodas stumbru vistuvākās ir Anatolijas hetu un senirāņu jeb ārjaniešu valodas. Ieskatoties kartē, katrs var pārliecināties, ka Anatolija ir Turcijā, uz rietumiem no Tigras un Eifratas sākuma, bet Irāna uz Austrumiem. Starp abām šīm zemēm ir teritorija, kura ietver Aizkaukāzu, leģendāro Araratu un Pontijas kalnus pie Melnās jūras un kas varēja būt šumeru senču zeme. Šī teorija nav pretrunā ar daudzām šumeru leģendām par tautu, kura Divupē ieradusies no jūras. Ja par Divupi neuzskata tikai nelielu teritoriju Tigras un Eifratas lejastecē, tad redzams, ka tā atrodas starp Persijas līča, Kaspijas, Melnās un Vidusjūras ūdeņiem. Divupes ielejas ziemeļu gals vistuvāk ir Melnajai jūrai. Dodoties jaunu dzīves vietu meklējumos, cilvēki kādreiz visā pasaulē bijuši spiesti virzīties gar upēm, kas nodrošināja ar ūdeni, zvejas vietām, medījumiem, mājlopu ganībām un zemkopībai noderīgu, apūdeņojamu augsni. Virzoties no jūras piekrastes zemes iekšienē, jebkura cilvēku kopiena varēja viennozīmīgi sevi dēvēt par atnācējiem no jūras. Protams, arī tie, par kuriem stāsta šumeru leģendas un kuri varēja būt vienīgi Šumeras valsts dibinātāju senči. Zīmīgi, ka vārds "kuru" jeb "kūru" sanskritā ir vispārināts kādas tautas un ciltstēvu nosaukums. Kurdistāna ir Divupes ielejas ziemeļu galā, un aiz tās tālāk ziemeļos tek Kūras upe. Abos gadījumos nosaukumi liecina par savu izcelsmi, saistītu ar kādu ciltstēvu zemi un upi. Ciltstēvu jēdziens nekad nav saistījies tikai ar nedaudziem, kādreiz dzīvojušiem cilvēkiem, no kuru pēctečiem izaugusi kāda cilts vai tauta. Tie bijuši ari jaunu atzaru veidotāji savas cilts vai tautas kokam. Tas labi redzams arī apskatītajos Latvijas klinšu rakstos, kuri vēsta par jaunu ciltstēvu pieteikumu, uzsākot dzīvošanu kādā, līdz tam neapgūtā, "mātes zemē". Kā jau zināms, šajos rakstos ir neiztrūkstošas norādes par jauno ciltstēvu piederību pie kāda senāka ciltstēvu zara vai stumbra. Šīs norādes arī palīdz izprast sanskrita vārda "kuru" apzīmēto jēdzienu, plašāk saprotamu kā "pie ciltstēviem piederošie, piederošais", kas norāda arī uz piederību vienai un tai pašai tautai. Vārds "kuru" ir saliktenis locījumā, sastāvošs no "ur"= sencis, priekštecis un līdzskaņa "k" kā prievārda "pie". Bez tam šī vārda lietotāji kādreiz bijuši
izplatījušies visai plašā Eirāzijas areālā. Par to liecina saglabājušies šādi hi- dronīmi un toponīmi: Kur'di'stan - kurdu apdzīvota teritorija, galvenokārt Armēnijas un Irānas kalnienēs, Kuru'tak kalnu grēda Irānas Kurdistānā, Kura - upe Aizkaukāzā, Kur - upe Irānā; Kur'toglu - pussala Turcijas rietumu daļā, Kur'ram - upe Pakistānā, Kuru cai - upe Irānā, Kuru cai - upe Turcijā, Kuru'čai - upe Grieķijā, Kuru'cai - upe Bulgārijā, Kuruca - upe Bulgārijā, Kur'tišo'ara - upe Rumānijā, Kur'šunlu - upe Turcijā, Kūri - pilsēta un apvidus Pakistānā, Kuru'tes - pilsēta Krētas salā, Kur'tepe - pilsēta Turcijā, Kur'ši - pilsēta Irānā, Kuru'kava'pambarlam - apvidus Turcijā, Kurd pilsēta Ungārijā, Kurit'jan - pilsēta un apvidus Ungārijā, Kur'tič - pilsēta Rumānijā, Kur'kaņi - pilsēta Bulgārijā, Kurš'umlija - pilsēta Dienvidslāvijā, Kūr - pilsēta Šveicē, Kursk - pilsēta Krievijā, Kurovo - pilsēta Polijā, Kuršu kāpas - zemes strēle Baltijas jūrā pie Lietuvas, Kuršenai - pilsēta Lietuvā, Kur'tuvēnai - pilsēta Lietuvā, Kursa - apvidus Latvijā, Kuremā - apvidus un pilsēta Igaunijā, Kuru - pilsēta Somijas dienvidos, Kur'hila - pilsēta Somijas dienvidos, Kursu - pilsēta Somijā pie Polārā loka. Šie dažādu vietu, kalnu un upju nosaukumi vispirms jāpieņem kā norādījums par attiecīgu apvidu kādreizēju piederību pie zināmu ciltstēvu "ur" tautas īpašumiem vai arī par šīs tautas cilvēku uzturēšanos šeit aizvēsturiskos laikos. Šāda nosaukumu rašanās analoģija redzama Latvijas vēsturiskos laikos. Livonijas un Ziemeļu karā šeit bija gan krievu, gan zviedru karapulki ar saviem vadoņiem, ar kuriem saistās dažu vietu un lielu akmeņu nosaukumi. Tāds, piemēram, ir Stukmaņu Pētera akmens, pie kura cars Pēteris I esot pusdienojis. Citā variantā to šeit darījis zviedru karalis, bet par līdzi vadātu sēdekli viņam kalpojis Lodes pagastā atstātais akmens, kas tagad pazīstams kā Urgu Zviedru akmens. Protams, krievu cars vai zviedru karalis varēja nebūt pie šiem akmeņiem, bet viņu karapulki šajos apvidos ir bijuši, un šī patiesība leģendās saistīta tieši ar viņiem. Tāpat vietu nosaukumi, saistīti ar aizmirstībā pagaisušiem "kur", nevarēja rasties bez patiesas noteiktu cilvēku eksistences un viņu kādreizējas atrašanās attiecīgos apvidos. Pieļaujama vienīgi varbūtība, ka šie "kur" bijuši dažādas izcelsmes, kas kļuvuši par "ur" svētās pasaules kārtības īstenotājiem. Šādam aizvēstures notikumu redzējumam pamatā ir jaunākie vēsturnieku atzinumi parpirmindoeiropiešu veidošanos t.s. kurgānu kultūras cilvēku iespaidā. Šis process nevarēja aizsākties un samērā strauji progresēt bez tiešas "ur" kultūrai vai konkrētai tautai piederošu cilvēku ietekmes. Vienādu, principos neizmainītu, reliģisko uzskatu, kā arī tādas pat reliģiskās un sociālās sistēmas izplatīšanos plašā areālā nevar citādi izskaidrot. Vēsturiskās atmiņas saglabātie patiesu notikumu fragmenti tautās, kurām bijusi tieša vai netieša saskare ar indoeiropeizēšanās procesiem, radījuši leģendas par atnācējiem, dažādu gudrību mācītājiem un kādreizējiem valdītājiem, kas sevi dēvējuši par kāda dieva, Saules vai Gaismas dēliem. Citā variantā tie bijuši dieviem rada, kas atnākuši no debesīm. Jāatceras, ka senajā pasaules sadalījumā zemes virsū debesis nosacīti saistītas ar ziemeļu pusi, un atnākšana no debesīm jāsaprot arī kā atnākšana no ziemeļiem. Arī šumeru ("krus" - gaismas nesēju) priekšteči esot atnākuši no ziemeļiem, no debess puses. Savukārt ar slaveno Stounhendžas templi Britu salās saistās leģendas, ka to cēluši atnācēji no Eiropas dienvidiem, un tās jaušami vēsta patiesības par indoeiropeiskās kultūras izplatīšanos, kurā galvenā loma bijusi ienācēju nosacītu misionāru atsevišķiem grupējumiem, nesot savu ticības gaismu kopējā cilvēku Pasaules kokā. Kā pēc zināmu saglabājušos vietu nosaukumiem redzams, šo savdabīgās misijas pildītāju pēdas Vidus- un Rietumeiropā ved augšup gar Donavu un tālāk gar Reinu uz Lamanša piekrasti. Ar ciltstēvu "ur" reliģiju saistītās kultūras izplatība Eirāzijas kontinentā atstājusi pēdas garā joslā no Atlantijas līdz Klusajam okeānam, pie kam tās sākumi iesniedzas aizvēsturē, laikos, kad šumeru ciltstēvu ciltstēvi
vēl dzīvojuši kalnu un mežu zemē tālu ziemeļos. Šīs kultūras izplatīšanās senajā Eiropā, pēc arheologu secinājumiem, sākusies aptuveni pirms 5000 gadiem ar pirmo ienācēju ieplūdumu no Dienvidkrievijas apvidiem. Tas ir laiks, kad indoeiropeiskie lodveida amforu izgatavotāji sasnieguši arī Dienvidaustrumbaltiju. Šis izplatības vilnis jaušami vēl nesaistās ar cilvēkiem, kas savā laikā saukti par "kur" vai "kuru". Tie pieskaitāmi vēlākam laikam, kad Divupes ielejā Mezopotāmijā šumeru Uras valsts jau bija pārdzīvojusi savus ziedu laikus un apkārtējā pasaulē sākusies jaunu tautu veidošanās no kopējo ciltstēvu "ur" pirmtautas. Šis tautu veidošanās process zināmā mērā atspoguļots vēlākajos Bībeles vēstījumos, saistot šo procesu ar Babilonu un leģendāro Bābeles torni. Patiesībā Bībelē aprakstītais Bābeles torņa-tempļa sabrukums simboliski ataino kādreiz kopējas valodas un arī kultūras sairšanas turpinājumu. Zināmas kopības izpausmes ar kādu senāk plaši izplatītu valodu un kultūru saskatāmas pirms 5000 gadiem Eiropas vidienē ienākušo atstātajos vietu nosaukumos un "ur" ticibai iekārtoto kulta vietu paliekās. Kā zīmīgākie ar "ur" saistīti nosaukumi ir: Ur - šumeru Uras valsts galvaspilsēta, Ur ala - upe, kas no Dienvidurāliem ietek Kaspijas jūrā, Ur ali - kalnu grēda starp Eiropu un Āziju, Ur'al'tav - galvenā Dienvidurālu ūdensšķirtne, Uren'ga atsevišķa kalnu grēda Dienvidurālos, Ur'mija - ezers Irānā (tagad ari Rezai- jas ezers), Ur'genč - sena pilsēta Turkestānā, Ur'genč - sena pilsēta Uzbekistānā, Horezmas apgabalā, Ur'uka - šumeru pilsēta Irākā, tagad drupu kalns Varka, Ur'gun - pilsēta Afganistānā, H'uri'stan - apvidus nosaukums Afganistānā, Ur'umči - pilsēta Ķīnā, Tjanšana ziemeļu pakājē, Ur'ungu - upeZR Ķīnā, Mongolijas R.Altajā, Urga Ulanbatoras senākais nosaukums (Mongolija), Ur'upa - sala Kuriļu salu virknē, Ur'gen'gol upe Ziemeļķinā (Iekšmongolija), Ur-luk - pilsēta Irkutskas apgabalā, Urgucan - upe Čitas apgabalā, Austrumsiblrijā, Ur'ulga - upe un pilsēta Citas apgabalā, Ur'mi - upe Habarovskas apgabalā (Tālie Austrumi), Ur'ungu - upe ZR Ķīnā, Džungārijā, Ur'uša - upe Austrumsiblrijā, Amūras pieteka, Am'ur Amūra pareizā izrunā, Ur'džar - pilsēta austrumu Kazahstānā, Ur-la - pilsēta R.Turcijā, Ur'sula pilsēta Dienvidslāvijā, Ur'laci - pilsēta Rumānijā, Ur-kut - pilsēta Ungārijā, Ur-lujeņi - pilsēta Rumānijā, Uri - pilsēta Ungārijā, Ur'fa - kalnu grēda DA Turcijā, Url - upe Austrijā, Ibsas pieteka, Ur'neš - upe Šveicē, Ur'tenen - upe Šveicē, Ur'kania - pilsēta Ziemeļitālijā, Ur'gel - pilsēta Spānijas Pirenejupiekalnē, Ur'susa - pilsēta Polijā, Urga - apdzīvota vieta Ziemeļlatvijā, Umurga - apdzīvota vieta Ziemeļlatvijā, Uš'ur(s) - ezers Ziem- eļlatvijā (sal. ar Ur'uš'a), Ur'ele - vēsturiska līvu pils Ziemeļlatvijā, Ung'uru ezers Ziemeļlatvijā (sal. ar Ur'ungu), Ung'ur(i) - apdzīvota vieta Austrumlat- vijā, Ur'vaste - apdzīvota vieta Igaunijā, Ju'uru - pilsēta Igaunijā, Ur'jala pilsēta Dienvidsomijā, Ur'ainen - pilsēta Dienvidsomijā. Nosaukumu uzskaitījumā nav ietverti izrunā izkropļoti vārdi un, protams, ari ne visi vēl saglabājušies. Taču ar šiem uzskaitītajiem var iegūt to izplatības kopainu, ja tos izvieto uz Eirāzijas kartes. Tie izkaisīti garā joslā pa abu kontinentu vidieni no Klusā līdz Atlantijas okeānam, koncentrējoties Vidusāzijā, Mazāzijas pussalā un Balkānos. Divas šaurākas un mazākas joslas virzītas uz ziemeļiem pa Urālu kalniem un no Donavas ielejas Balkānos uz Baltiju, Dienvidkarēliju un Somiju. Izplatība no Donavas baseina un Dņepras lejasteces apvidiem uz Rietumeiropas vidieni un Baltijas jūras piekrasti ziemeļos sakrīt ar arheologu konstatētajiem, piemēram, lietuviešu arheoloģes M.Gimbutienes dēvēto kurgānu kultūras cilvēku izplatības viļņu galvenajiem virzieniem. Tas liecina, ka šie cilvēki nākuši no kādas pirmtautas, senākas par vēsturnieku pieņemto indoeiropiešu pirmtautu, kas izveidojusies kurgānu kultūras cilvēkiem saplūstot ar senās Eiropas iedzīvotājiem. Senākās liecības par Eiropas pirmiedzīvotājiem saglabājušās iepriekš aprakstītajā Lasko alā Dienvidfrancijā, kur zvaigžņotās debess attēlojums ar vērsi, putnu un mednieku pieļauj zīmējuma vecumu pat līdz 22 tūkstošiem gadu, kas iesniedzas ledus laikmetā. Ar šo senumu sasaucas arī senpersu svētajā literatūrā
Avestā minētais dieva Ahura brīdinājums cilvēku ciltstēvam Jimam: (22.) "…Labais Jima! Uz Zemi kritīs ļaunas ziemas, kas atnesīs niknu un nāvīgu saltumu; uz Zemi kritīs ļaunas ziemas, kas liks sniegam birt biezu kārtu… (23.) Tāpēc, Jima, taisi sev alu - jūdzi platu, jūdzi garu - un savāc tur aitas, vēršus, cilvēkus, suņus, putnus…" Avestā nav teikts, cik ilgi cilvēki un dzīvnieki tajā alā dzīvojuši, bet komentāros (Zand-Avestā) skaidrots, ka 150 gadus. Var iebilst, ka viss tikai svēto rakstu leģenda. Bet arī Bībeles vēstījums par Noasu un Grēku plūdiem bija leģenda, kamēr arheologi pārliecinājās, ka vismaz Divupē milzīgi plūdi ir bijuši. Tāpēc nevar noliegt, ka Avestā ir ietvertas saglabātas atmiņas par ledus laikmetu. Protams, apšaubīt var vēsturiskās atmiņas ilgumu gadu tūkstošu desmitos, taču vērša un cilvēka tēla redzējums Oriona un Vērša zvaigznājos saglabājies nemainīgs kopš Lasko alas debess ainavas tapšanas laikiem. Tāpat arī vērša kā dievības un cilvēka senča pieņēmums nebūt nav sācies Ēģiptē ar svētā vērša Apija pielūgsmi, vai arī Indijā ar svēto govju kultu, bet gan daudz agrāk. Senajā Babilonā, īsinās I dinastijas laikā, pagātnes notikumi pirmo reizi tika fiksēti hronoloģiski. No tiem laikiem ir saglabājušās kādreiz Divupē valdījušo ķēniņu sarakstu kopijas. Pēc šo sarakstu apgalvojuma, šumeru vēsture sniedzas līdz cilvēka radīšanai. Saskaņā ar Bībeli, no pirmā cilvēka Ādama līdz Grēku plūdiem bijuši desmit sentēvi, šumeru rakstos tie dēvēti par senķēniņiem un arī tie bijuši desmit, tikai Ādama vietā minēts Utnapištims kā cilvēku dzimuma atjaunotājs pēc plūdiem, piešķirot tam Bībeles Noāsa lomu. Par pirmo cilvēku nav atrodamas norādes, bet ir gan reliģiskiem mītiem izpušķotas ziņas, ka senķēniņu kopējais valdīšanas laiks esot bijis 24 510 gadus un 3 mēnešus. Protams, šo skaitli var uzskatīt par šumeru priesteru izdomājumu, bet, atceroties viņu precīzos debess pola riņķošanas viena cikla aprēķinus, kā arī citas skaitliski izteiktas zināšanas, vērts padomāt par gadu skaita 24 510 zināmu tuvību ar Lasko alas sienas gleznojumu vecuma vienu datējumu - 22 000 gadiem. Par visai attīstītu cilvēku eksistenci tagadējā Eiropā, krietni pirms gleznojumu tapšanas Lasko alā, liecina Dienvidukrainā atrastais mamuta ilknis ar iegriezumiem, kuri apzīmē lunārā mēneša dienas (ieskaitot "neredzamā Mēness" dienu) un kuri izdarīti pirms 30 000 - 35 000 gadu. Čehu etnogrāfs Miloslavs Stingls savā grāmatā "Zvaigžņu pielūdzēji" piemin amerikāņu zinātnieku atzinumus, ka cilvēku pirmās ieceļotāju grupas, nākdamas no Āzijas, ienākušas Ziemeļamerikā aptuveni pirms 40 000 gadiem tagadējā Bēringa jūras šauruma apvidū. Lai arī minētie datējumi būtu kļūdaini, skaidrs ir viens: ledus laikmetā cilvēku izplatības virzība Eirāzijas kontinenta vidusdaļā bijusi tādā pat joslā, kādu kalnainos apvidos iezimē ar senču (ur) jēdzienu saistītie senie vietu un upju nosaukumi. Pirms gadu tūkstošiem lidz ar cilvēkiem daudzās šajās vietās dzimis un veidojies pasaules uzskats, uzdīguši asni tai reliģijai un kultūrai, kas vēlāk radīja šodien apbrīnoto šumeru civilizāciju, gan ari tā saukto kurgānu kultūru, kuras radītāji lika pamatus indoeiropeiskai kultūrai, no kuras jaunā izpausmē izveidojās baltu kultūra, kas ar saviem dzīvošanas ideāliem principos izdzīvojusi līdz pat mūsu ēras trešajam gadu tūkstotim. Latviešu tautiskās reliģijas saglabātais Jumis būtībā ir vecākais dievs Eiropā un Āzijā. Senpersu Avestā pieminētais Jima, kurš radījis cilvēku pasauli uz Zemes, glābis dzīvo radību no lielā aukstuma, veicinājis ražību un labklājību, ir priekštecis latviešu Jumim. Ar šo senāko dievu saistīti kulti vēl ir atrodami Āzijas tautu reliģijās. Japānā Jumis-Jomo dievināts ļoti tālā senatnē, un japāņu vecākajās grāmatās (Kodziki) viņpasaule minēta kā šī dieva valstība (Jomi no kuni). Kad budistu priesteri Japānā ieviesa Jomo kulta Indijas variantu, Jomo pārtapa par Emma-O. Čeremisu valodā vārds "juma" apzīmē dieva jēdzienu. Somu valodā šim vārdam atbilst "jumala", igauņu - "jummal". Līdzīgi vārdi atrodami pie se- nindiem: Jamaālaja - Jima ala, miteklis; Devaālaja - dieva miteklis, mītne. Redzams, ka senie somi godinājuši dieva Juma mitni - debesis, uzrādot saikni ar pirmindoeiropiešu debesīs mītošo dievu un ar tiem saistīto zvaigznāju kultu. Bet, tā kā jēdzienu "ala" somi sākuši apzīmēt ar vārdu "luola" un senākais vārds aizmirsts, tad "Jumala" ir pārvērties par dieva nosaukumu.
Vācu valodā dievu mitekļa - debess nosaukums saglabājies vārdā "Himmel", kuram tieša radniecība ar pasaules augstāko kalnu - Himalaju ļoti seno nosaukumu (Jimaala = Himaala). Pirmvalodas izloksnēs skaņa "j" izrunā tikusi nomainīta ar "h" vai ar "1" un "dž". Nepārprotami Himalaju augstākās virsotnes tikušas uzskatītas par dievu un vispirms Jima = Hima = Juma = Jama = Jomo = Džomo mitekli. Neaizsniedzamās sniegotās virsotnes šķitušas iesniedzamies debesīs. Ne velti Himalaji vietējās tautās vēl tagad tiek dēvēti par pasaules jumtu vai tā balstu. Par Jamu-Jumi daudz runā senindu Rigvēdas un Atharvavēdas, daudz runā senpersu Avesta, bet visur tur dzirdama priesteru un dzejnieku valoda. Rigvēdu valoda nav vienkārša tautas valoda, kāda tā ir, piemēram, latviešu dainās, bet gan sava veida žargons. Tas nozīmē, ka senindu pieņemtajā literārajā valodā uzrakstīti senāki mīti, kas daudz senāki par Rigvēdām un, tāpat kā Bībelē, arī šajos rakstos notikusi jau gatava materiāla apkopošana un apdarināšana jaunā īedakcijā. Senindu Jama nebija viens, bet gan veidoja dvīņu pāri ar māsu Jamī, kas bija arī pirmais cilvēku pāris, līdzīgi Bībeles Ādamam un Ievai. Šajā mītiskajā pārī izpaužas atziņa, ka tikai pretēju dzimumu pāris var nodrošināt pēctecību un vairošanos cilvēku ciltij. Sanskritā "ja" norāda uz stāvokļa maiņu, "jan" - uz piedzimšanu, rašanos, bet "janta" apzīmē cilvēku, arī ļaudis, tautu. Šo jēdzienu vārdiskajos apzīmējumos jaušams sākums vēl arvien neskaidrajam, latviešu tautas tradīcijās uzturētajam Jāņa kultam. Jānis tiek apdziedāts kā Dievadēls un svinību rituālos dalībnieki sevi dēvē par Jāņabērniem. Jaušami šī kulta izcelsme ir ļoti sena, saistīta ar kādu cilšu ciltzara aizsākumu senākā cilvēku kokā, kas varēja būt baltu atzars no kopējo senču stumbra, jo citām indoeiropiešu tautām šāda Jāņa kulta nav. No tā jāsecina, ka Jānis baltiem, īpaši latviešiem, ir viens no Jama-Juma dēliem, senāko baltu cilšu dievišķas izcelsmes pirmtēvs, kas katru gadu vasaras saulgriežos neredzams nāk apraudzīt savus bērnu bērnus, apveltīt viņus un viņu iztikas avotus ar jaunu auglības spēku. Bērns sanskritā izeikts ar vārdiem "bar'un "bāla - baala", pie kam pēdējais apzīmējums lietots vispārinātā nozīmē, kas tuvāka jēdzienam "pēctecis" un attiecināts uz pieaugušiem cilvēkiem. Izrunā tuvi radniecīgais vārds "bāla" apzīmē baru, pulku, karaspēku un arī vienkārši spēku. Abu līdzīgo vārdu apzīmēto jēdzienu kopsakarībā atrodams sakars ar vārdu "balti". Lai arī dažkārt baltu nosaukuma izcelsmi mēdz piedēvēt vēsturniekiem kā nosacīti izvēlētu, tāpat kā, piemērām, "šumeri, sumeri", senie vietu un ūdeņu nosaukumi liecina, ka ar jēdzieniem "bāla, bala" saistījies kādai tautai vai šīs tautas atzaram piederošu cilvēku kopienu apzīmējums. Šādu kopienu kādreizējā sapratne varēja būt saistīta ar tām, no vieniem senčiem vai vienas cilvēkpasaules cēlušamies, organizētām un spēcīgām kopienām, kuras devušās apgūt jaunas dzīves vietas ārpus līdzšinējās pasaules robežām. 'Šajā sakarībā zīmīgi ir sekojoši Jima darbošanās apraksti Avestā: … 4. Tad es, Ahura, viņam (ļimām) teicu: "Ja nu neesi ar mieru būt priesteris un manas mācības sludinātājs, tad palielini manu pasauli, liec manai pasaulei augt, - baro, valdi un sargā manu pasauli." 5. Un Jima atbildēja: "Jā! Es likšu Tavai pasaulei palielināties, likšu tai augt. Jā! Barošu, valdīšu un sargāšu Tavu pasauli. Kamēr būšu valdnieks, tur nebūs nedz karstu, nedz aukstu vēju, ne slimību, ne nāves." …7. Tad es, Ahura, devu viņam zelta zīmogu un zeltā rotātu zizli. Redzi, Jima, lieto valdnieka nozīmes! 8. Un tā zem Jima valdības pagāja 300 ziemas, Zeme pildījās ar bariem un pūļiem (autora pasv.), ar ļaudīm un suņiem, ar zvērojošiem uguņiem un putniem, līdz tur vairs nebija telpu bariem, pūļiem un cilvēkiem. 9. Tad brīdināju Jimu… ka Zeme pilna… 10. Tad Jima gāja gaismā pret dienvidiem, pretim Saulei, aizskāra Zemi ar zelta zīmogu, paurba Zemi ar zelta zizli un teica: "Ak, svētā Armaiti, esi laipna, atšķiries un pastiepies, lai būtu telpas bariem, pūļiem un cilvēkiem." 11. Jima lika Zemei palielināties par trešdaļu un radās atkal bari, pūļi un ļaudis pēc viņa gribas, cik vien viņš gribēja. Kad Zeme bijusi atkal pilna, kā tālāk vēsta Avesta, un kad pagājušas 600 ziemas, un telpas pietrūcis atkal, Jima esot palielinājis Zemi vēl par 2/3, pie- vairodams pilnu. Pēc 900 ziemām Jima palielinājis Zemi vēl par 2/3, pildīdams pēc savas iegribas. No Avestā teiktā redzams, ka
latviešu lumis saglabājis ar Jimu daudz kopēja. Jumis tāpat rūpējas par ražu un ari dzīves telpu, mītņu vietām un ari mītnēm. Divu sakrustotu vārpu atveidojums ēku jumtu galos apliecinājis piederību Juma valdījumam, kā ari nodrošinājis labklājību zem attiecīgā jumta mītošajiem. Rakstos sakrustoto vārpu zīme apzīmē gan pašu Jumi, gan pajumes telpu un vietu. Latvijas klinšu rakstos šī zīme lietota, vēstot par jaunas teritorijas apgūšanu un sadalīšanu īpašumos, piemēram, Virtakas un Krustu klints rakstos. Šeit vēl atbalsojas Avestā teiktais par Jimas lomu jaunu zemju apgūšanā, kad līdzšinējā cilvēku pasaule bijusi pilna ar pulkiem un bariem. Zināmā apdzīvotības blīvumā arī dzīvnieku pasaulēs sākas migrācija, tamdēļ konstatētie cilvēku migrācijas viļņi no Āzijas vidienes uz Eiropu bijuši, pirmkārt, dabiska nepieciešamība. Tikpat dabiska bijusi arī ienākšana jaunās teritorijās ar savu pasaules uzskatu, dzīvošanas kārtību un reliģiju. Avestā minētie 300, 600 un 900 gadi starp migrācijas viļņiem nav gluži no gaisa grābti. Apdzīvotībā aptverot arvien plašākas teritorijas, likumsakarīgi paiet pakāpeniski augoša laika atstarpe līdz jaunai migrācijas nepieciešamībai. Āzijā šādas nepieciešamības sākušās jau aizvēsturiskos laikos, liekot secināt, ka centrālās Āzijas kalnu apgabali alu laikmetā bijuši cilvēku populācijai visai piemēroti. Sekas tam ir šodien redzamā pārapdzīvotība zemēs, kuras ielenc Himalaju kalnus no austrumiem, dienvidiem un rietumiem. Ledus un arī pēcledus laikmeta skarbais klimats Sibīrijas plašumos, uz ziemeļiem no kalnu grēdām, neveicinaja cilvēku izplatību, tamdēļ Sibīrija vēl tagad nav pārapdzīvota, salīdzinot ar Ķīnu un Indiju. Bībelē pieminētās "dzeltenās briesmas" saistībā ar mongoloīdu rases cilvēku masas nemitīgo pieaugumu tagadējā Ķīnas teritorijā apstiprina jau senlaikos piedzīvotu pārapdzīvotību Himalaju austrumu pusē un migrantu iebrukumus. Šādas ziņas Babilonā iegūt varēja vienīgi no šu- meriem. Pareģotās "dzeltenās briesmas" Eiropa piedzīvoja ar huņņu ordu iebrukumu mūsu ēras 4.gadsimtā. Avestā, Bībelē un Rigvēdās paustās ziņas ļauj ieskatīties zināmas Āzijas daļas senatnē līdz apmēram 5.gadu tūkstotim p.m.ē. Šumeru vēsture uzrāda 2-3 tūkstošus gadu lielāku senumu, un viņu rakstos atrodamas norādes par notikumiem vēl tālākā senatnē, kur meklējami tās valodas un pasaules uzskata sākumi, kas baltus saista ar šumeru, senirāņu un senindu senčiem. Baltu kā etniskās vienības izcelsme saistās ar salīdzinoši daudz jaunākiem laikiem, taču viņu saglabātais pasaules uzskats, tajā sakņotā reliģija, dzīvošanas gudrības un svētie zīmju raksti savā priekšvēsturē iesniedzas laikos, kad gaismas nesēji "krus" (šumeri) Divupē vēl nebija izveidojuši, par senāko uzskatīto, savu civilizāciju. Visa Āzijas senā literatūra ļauj saprast, ka tālā senatnē ir bijis tāds gaišs laiks, kad cilvēki dievinājuši principus, debesis, dabu. Tā pirms 6000 gadiem šumeri dievinājuši dzīvības principu "zi" (senindu "džīva" = dzīvība, dzīva būtne). Sākotnēji šumeriem bijis izteikts debess kults, tās pašas debess (dabas, debas), no kuras vēlāk Indijā izveidojies vārds "dievs" (devas). Ievērību pelna tas, ka debess un dabas dievināšana sākotnējās izpausmēs pēc tūkstošiem gadu starplaika savas pēdas atkal atstājusi tālu no Divupes, zemēs, kur sākusi veidoties baltu civilizācija. Latvijā par to liecina ne tikai Krivkalnā saglabājusies zvaigžņotā kulta vieta. Līdzīga iekārtojuma paliekas konstatētas arī uz ziemeļaustrumiem no Krīvkalna, netālajā Zvārģu kalnā. Tas pats vērojams nedaudz tālāk uz dienvidiem Cēsu augstienē ar Zvārģa nosaukumu saistītā vietā. Sanskritā "svarga" ir zvaigžņotās debesis, arī vispār debesis. Zinot, ka latviešu valodai ir zināma radniecība ar sanskritu, nebūtu jāšaubās, ka senākais zvaigžņotās debess nosaukums Latvijas baltiem bijis zvārģis. Vēl jau tagad arī jaunlaiku literārajā valodā atrodams vārds "zvārgot", attiecināts uz tālām ugunīm un zvaigznēm. Atsevišķas kulta vietas akmeņu saistījums ar krīviem varēja rasties sakarā ar tautā vēl saglabātiem nostāstiem par senajiem debess gudrību zinātājiem. Šumeru senā zvaigznāju kulta reliģija un dievības, nereti tikai ar mazliet mainītiem vārdiem, atrodamas Babilonijā un Asīrijā, arī Grieķijā un vēl Romā. Gaismas devēja dieva zvaigznāja kults, kā redzējām, atstājis pēdas arī noslēpumaino atnācēju megalītiskajās celtnēs Anglijā. Šeit un pieticīgākajos kulta vietu iekārtojumos Latvijā ir redzama vienam un
tam pašam debess spīdeklim īpaši pievērstā uzmanība. Senie simboliskie veidojumi un raksti atspoguļo reālo pasauli savam laikam piemītošos jēdzienos, bet tie ne vienmēr iekļaujas šodienīgajā realitātes uztverē. Tāpēc ikviena senatnes pētnieka uzdevums ir pārtulkot simbolizētos jēdzienus, šos "mitoloģijas tēlus" sava laikmeta jēdzienu valodā. To izdarīt nozīmē atrast simboliskajos veidojumos, rakstos un mītos to patieso un lietderīgo, uz kā var balstīties arī mūsdienu atziņas, izraugoties ideālus cilvēku pasaules tālākai pastāvēšanai. Ir taču patiesības, kuras nekad nenoveco. Izsekojot pagājušo laiku cilvēku dzīves pēdas no Baltijas jūras krastiem līdz Divupei, līdz Grēku plūdu un senķēniņu zemei, ir jūtama gadu tūkstošu elpa. Kļūst redzams, ka daudz kas no tā, kas bijis spēkā pirms tūkstošiem gadu, gan labā, gan ļaunā nozīmē, ir spēkā arī šodien. Var teikt, ka gadu tūkstoši bijuši kā viena diena. Savā būtībā tagadne jau arī ir visai nosacīts jēdziens. Viss, ko darām un domājam, pēc mirkļa jau pieder pagātnei. Tāpēc var tikai patvarīgi noteikt robežu, cik tāla pagātne pieskaitāma tagadnei. Patiesībā visa mūsu reālā dzīve ne mirkli nav atdalāma no pagātnes. Ar to kontaktē atmiņa. Ikviena dzīva būtne, kas zaudējusi atmiņu, vairs neaptver savas rīcības jēgu un ir nolemta bojāejai. To pašu var teikt par atsevišķām cilvēku kopienām un cilvēci kopumā. Plaši pazīstamajam zinātniekam Albertam Einšteinam pieder atziņa, ka modernais cilvēks ir spējīgs izgudrot un izgatavot visu, bet ne tā ir ar spēju aptvert paša radītā jēgu. Cēlonis tam ir arvien seklāka pagātnes uztvere, arī noliedzoša un pat nicinoša attieksme pret agrāko laiku atziņām un vadošiem ideāliem. Taču iespēju gūstā nonākušais tehnikas progress rada arvien vairāk problēmas, kuras cilvēkiem ik dienas brāžas pāri un apdraud viņu nākotni. Cerētā labklājība izvirza arvien jaunas vajadzības un rada garīgu diskomfortu. No sapņiem un lidojumiem mākoņos cilvēkus brutāli izrauj ārā dzīves īstenība. Cenzdamies pakļaut sev pasauli, cilvēki sāk aptvert izraisītās pārmaiņas uz Zemes, kas var apdraudēt viņu un pēcnācēju turpmāko eksistenci. Līdz ar to zināmu popularitāti iemantojuši pareģojumi par pasaules galu. Plaši pazīstams atkal kļuvis 16.gad- simta pareģis Nostradamus. No jauna tiek skaidroti Bībeles Apokalipses vēstījumi kā nenovēršama nolemtība un sekas bezdievīgai cilvēku rīcībai. Sods par tādu rīcību esot bijuši Grēku plūdi. Šo Bībeles mītiem apvīto plūdu izcelsmes pamatā ir ziņas, kuras saglabājuši šumeru raksti. Ar Bībeles un kristīgās reliģijas palīdzību šie lielie plūdi novērsuši uzmanību no ilgā un nāvējošā aukstuma, par kura neizbēgamību senpersu Avestā dievs Ahura brīdina Jimu. Sena applūduma pēdas Divupē ir arheologu konstatēta patiesība. Arī ilgstoša aukstuma uzbrukums Avestā aprakstīts ļoti reāli. Šādi priekšstati nevarēja rasties bez zināma pieredzējuma un zināšanām par ledus laikmetam atbilstošām norisēm dabā. Pēdējais Zemes apledojums tagadējās Irānas teritoriju nav skāris, tāpēc ļaudis, no kuriem Jimam vajadzējis izraudzīties glābjamos, dzīvojuši tālāk ziemeļos, kādā kalnu zemē, kādu kā savu senču zemi piemin arī šumeri savās leģendās. Protams, Avestā teikto par lielā un ilgā aukstuma tuvošanos nevar attiecināt vienīgi uz ļoti seno ledus laikmeta sākumu. Par notikušām straujām klimatiskām izmaiņām vēlākos laika periodos ir izteikti vairāki zinātniski pieņēmumi, kuri neizslēdz kā cēloni arī iespējamas Zemes ass svārstības. Ar tām sakars var būt skandināvu un somu leģendām par Grotes un Sampo dzirnavu sabrukumu, kurām esot bijis zināms iespaids uz gadalaikiem. Klimata izmaiņas un arī citas dabas stihijas iepriekšējos gadu tūkstošos ir iznīcinājušas ne vienu vien lokālu pasauli uz Zemes. Par tādu pasauli pamatos ir runa Bībeles leģendā par Grēku plūdiem, Apokalipsē un Avestā. Bet, lai cik plašos vai šauros mērogos pasaule tikusi domāta, nozīmīgs ir fakts, ka gaidāmās briesmas bijušas iepriekš zināmas. Par tām it kā pavēstījuši ar debesīm saistīti dievi. Debess kults bija cieši saistīts ar astronomiskiem novērojumiem, tāpēc nevar noliegt, ka par gaidāmiem stihijas uzbrukumiem varēja spriest no zināmām izmaiņām zvaigžņotajās debesīs. Bez tam debess kults ietvēra arī apkārtējo dabu uz Zemes. Ir zināms, ka dzīvā daba, augi un dzīvnieki, savlaicīgi reaģē uz dažādu stihiju tuvošanos. Daudzi dzīvnieki sajūt zemestrīces draudus vēl pirms tās
aktīvām izpausmēm. Jūt negaisu, viesuļvētru un slikta laika tuvošanos. Brazīlijā ir skudras, kuras spēj paredzēt plūdus jau pirms vairākiem mēnešiem un pat gaidāmā ūdens uzplūduma robežas. Augi, īpaši koki, cenšas piemēroties tuvojošās ziemas vai vasaras meteoroloģisko apstākļu raksturam ar agrāku vai vēlāku salapošanu, lapu nomešanu, ziedēšanu un sēklu nogatavināšanu. Šīs un daudzas citas dabā novērojamās parādības gadu tūkstošos uzkrājušas zināšanas, pret kurām nevar izturēties skeptiski tikai tāpēc vien, ka tās radušās pirms pārākuma apziņas apsēstiem moderniem laikiem. Šis zināšanu krājums nevar novecot kā jebkuras zināšanas, kas iegūtas pasaulē, balstītā uz nemainīgiem pastāvēšanas likumiem, kurus neizmaina laika plūdums. Nemainīga un mūžīga ir patiesība, ka cilvēks ir daļa no dabas. Modernais cilvēks to vārdos mēdz gan skandināt, taču viņa rīcība liecina, ka viņš teiktā dziļāko jēgu nespēj aptvert. Nemitīgi uzbrukdams dabai, viņš nemitīgi uzbrūk pats sev. Neaptverdams iespēju pamudinātās rīcības jēgu, modernais cilvēks vairs neatšķir dabisko no pretdabiskā, pret dabu un sevi vērstā. Dabiskā jēdzienam pāri ir pacelts jēdziens "cilvēcisks", ar to domājot kaut ko saprātīgu un daudzsološu, pilnīgāku par apkārtējo pasauli. Viss, ko cilvēki ir radījuši un sakārtojuši savai eksistencei, kādreiz ietilpināts jēdzienā "cilvēku pasaule". Jau aizvēsturiskos laikos šis jēdziens simboliski iztēlots kā koks un no pirmrakstu zīmēm pazīstams kā Cilvēku vai Dzīvības koks. Līdzīgi kokiem dabā, arī šis koks ir pakļauts nemainīgiem pastāvēšanas likumiem jebkurā izaugsmes stadijā. Prasības koka pastāvēšanai ir ieprogrammētas sēklā, no kuras tas izaug. Tas jāsaka arī par kokam pielīdzināto cilvēku pasauli - cilvēci kopumā. Arī cilvēces pastāvēšanai ir sava "sēklas programma", ideja, sūtība. Spējīgākie cilvēku prāti pūlējušies šo ieprogrammēto sūtību izprast jau sirmā senatnē un atskārtuši, ka nepildoties kādai sūtības prasībai, sākas norises ar kroplīgām vai iznīcinošām sekām. Daba norobežo un iznīcina visu attīstības stadijā, kas nonākusi pretrunā ar pastāvēšanas programmu un visu, kas kļuvis pretdabisks. Vadoties no šīs atskārsmes, ir tapušas dažādas mācības un dzīvošanas gudrības, cenšoties virzīt cilvēku dzīvi saskaņā ar atklātiem dabas likumiem. Mācības, kuras nav spējušas virzīt pa šo saskaņas ceļu, ir apklusušas kā dzivotnespējīgas vai tikušas pakļautas nemitīgām izmaiņām, kāds, piemēram, bijis daudzu reliģisko mācību liktenis. Izdzīvo, kas nezaudē vajadzību pēc sevis un nenonāk pretrunā ar kādām nemainīgām prasībām. Vadoties no šīs patiesības, ir mācība, kas spējusi izdzīvot tūkstošiem gadu un tās iespaids uz cilvēku dzīvošanas ideāliem redzams vēl šodien. Nākusi no laikiem, kad tika dievinātas debesis un daba, un no kuriem mūs šķir gadu tūkstoši, tā vēl dzīvo mazas tautas iznīcībai pakļautā mentalitātē. Vispārējā kalpošanā tehnokrātijas elkam, šī mācība kļuvusi par leģendu, ko daudzi jau uztver kā romantizētu izdomājumu, tāpat kā līdz ar teicējiem kapos apklusušās leģendas par noslēpumaino lāstu. Tikai mežu biezokņu paslēptie seno kulta vietu akmeņi un raksti klintīs stāsta vairs nesaprastā zīmju valodā par patiesi dzīvojušu cilvēku patiesību atziņām, kuru noliegšanas gaitā tās pārvērstas lāstā. Līdz ar uzvarošām cilvēku dziņām mainījies arī gudrības jēdziens. Kas kādreiz bijusi gudrība, tagad nocenota kā muļķība. Kam pieder patiesība, atbildi gūt palīdz atskats aizmirstās un noliegtās gudrībās.
Pie seno gudrību avota
Lielāka mūsdienu zinātņu problēma attieksmē pret senām gudrībām ir aklums, kuru radījusi pašiedvesta nešaubāma pārākuma izjūta pār agrāko laiku cilvēku atziņām. Diemžēl, daudzas šo atziņu uzturētās gudrības sakņotas tajās pašās zināšanās, kuras tagad tā vai cita zinātne pasniedz kā savu atklājumu. Šodien zinātnieki pēta tālo senču t.s. pirmatnējos priekšstatus par pasauli, ar to jau atdalot sevi no agrāko laiku cilvēkiem kā no kaut kā nepilnīga, kas neiekļaujas pilnvērtīga cilvēka jēdzienā. Līdz ar to radušās psiholoģiskas barjeras, kuras ļauj saskatīt pagājības patiesības tikai caur savu akadēmisko priekšstatu prizmu. Pētījumiem vēl pieejamie uzziņas avoti par senajām zināšanām joprojām pakļauti akadēmiskās izpētes Prokrusta gultai, un rodas secinājumi "tas nevar būt, tāpēc, ka nevar būt". Nebūtu jābrīnās par Latvijas senatnes pētnieku uzmanības lokā tik vēlu nonākušiem seno kulta vietu akmeņu salikumiem un zīmju rakstiem klintīs. Pār tiem tikai tagad sāk izklīst viduslaiku tumsonības mākoņi. Kristīgā baznīca brutālā cīņā par savas reliģijas vienīgo pareizību kopš 13.gs. šeit visu, kas saistīts ar pakļauto tautu reliģiju, pasludinājusi par Velna, burvju un raganu darbošanās atribūtiem. Gadsimtu gaitā tas tā iedzīts ļaužu prātos, ka senie zīmju un kulta akmeņi ieguvuši Velna un raganu akmeņu nosaukumu. Iekaltajās zīmēs visā nopietnībā saskatīti Velna zirga kājas nospiedumi. Šī zirga kāja turpina mīdīt patiesību, un pat diplomēti vēsturnieki akmeņos iekaltajos apļos un četrstūros turpina saskatīt zirga pakava vai naga nospieduma atveidojumus. Bet, turoties pie zirga kājas, nevar saskatīt patiesību, ne arī iekļūt senā pasaules uzskata plašumos. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī senos rakstus. Apgūt ideogrāfisko rakstibu ir grūtāk, nekā tagad pieņemto burtu rakstību, jo darīšana nav ar skaņu, bet gan jēdzienu apzīmējumiem. Šajos rakstos ikvienam tekstam nepieciešamas daudz mazāk zīmes, nekā 110 burtiem sastādīti vārdi. Taču iegaumēt nepieciešamās zīmes un piezīmes nav nemaz tik viegli. Zīmju rakstu zināmus tekstus vieglāk iegaumēt, iemācoties tos kopumā, kā, piemēram, dainu četrrindeņus, kuri izsaka kādu vajadzīgu vēlējumu, padomu, dzīvošanas gudrību u.t.t. Pārmantoti no paaudzes paaudzē, šādi gatavi raksti spējuši izdzīvot līdz pat mūsu dienam kā etnogrāfiskie cimdu raksti. Bet, izzūdot paaudžu stafetē rakstu mācītājiem, pamazām izgaisušas arī zināšanas par šajos rakstos izteikto. Visilgāk tautas atmiņā saglabājušās zināšanas par to, kāds raksts ieadāms bērnam, pieaugušam, vīrietim, sievietei vai citam valkātājam domātajos cimdos. Vēl 20.gadsimta sākumā bijušas cimdu adītājas, zinošas vismaz to. Cimdi vienmēr bijuši roku ietērps, tamdēļ tiem, tāpat kā rokām, bijusi īpaša nozīme cilvēku dzīvē. Galvenās darbu darītājas ir rokas. Par cilvēkiem, kuri spēj darīt darbus, kuri izteikti vairo labklājību, mēdz teikt, ka viņiem ir zelta rokas. Senāk runāts par svētīgām rokām. Uzskatīja, ka prasmīgas rokas dod svētību darbiem, darbu darītājam un apkārtējai pasaulei. Priesteri svētību devuši ar zināmām roku kustībām un kulta
rituālos īpaša nozīme bijusi dalībnieku darbībām ar rokām. Tāpēc roku ietērps - cimdi varēja būt izrakstīti vienīgi ar svētajiem rakstiem, un tieši šī prasība skaidro seno rakstu zīmju noteiktu sakārtojumu saglabāšanos gadu tūkstošos. Protams, vēsturiskās atmiņas zudumi pēdējos gadsimtos ļāvuši ieviesties stilizētām rakstu zīmju izmaiņām un mākslinieciskiem papildinājumiem, nezinot zīmē izteikto. Tā zināmiem zīmju salikumiem radušies ziedainu, krustaiņu-logaiņu, zvaigznīšu, saulīšu un vēl citi nosaukumi, lai gan tie apzīmē pavisam citus jēdzienus. Tomēr no saglabātiem seno cimdu rakstu atdarinājumiem iespējams izlobīt vārdos izsakāmus tekstus, kuri īsi un kodolīgi izsaka vēlējumus vai dzīvošanas gudrības. Šajā ziņā šos rakstus var pielīdzināt senākajām reliģiska rakstura rituālu dainām, pēc kuru parauga radušās plašāk pazīstamās sadzīves dainas. Senāk cimdu dāvinājumam bijusi ne tikai mantiska vērtība. Galvenie bijuši raksti, kā redzams apliecinājums padomam un laba vēlējumam. Visvairāk cimdi veltei doti krustībās un kāzās. Taču cimdi adīti ne tikai dāvināšanai un valkāšanai. Tiem bijusi nozīmīga loma arī dažādos ar maģiju saistītos rituālos, kā to apliecina šāds dainu četrrindenis: Met, māsiņa, raibus cimdus Cūkkūtiņas dibenā, Lai tev auga dzīvojot Rimti raibi sivēniņi. Nemainīgu cimdu rakstu paraugu saglabāšana no paaudzes paaudzē liecina par rakstos ietērptu nemaināmu domu, izsakāmu vārdos, kuri veido noteiktu tekstu. Senākajos cimdu rakstu paraugos redzams rakstu pamatdaļas dalījums četrās paralēlās rindās. Rakstu pamatdaļa cimdos ir virs pirkstus un plaukstu sedzošās daļas, parasti līdz ikšķa locītavai. Pārējā daļā vērojama kāda atsevišķa apzīmējuma daudzkārtēja atkārtošanās, it kā saistot ar sevi visas pārējās rakstu zīmes. Šādam divdaļīgam rakstu sakārtojumam ir praktiska un simboliska jēga. Cimdus valkājot dilst un sairst pirkstus un plaukstu sedzošā daļa, bet saglabājas pārējā, ar raksta pamatā sarindotajām zīmēm. Ņemot vērā šo nenovēršamo procesu, cimda raksts sadalās laicīgi pastāvošā un paliekošā daļā. Cilvēka darbošanās ir laicīgi ierobežota. To pārdzīvo mūžīgi pastāvošas prasības. Līdz ar to cimds kopumā simbolizē zināmu, ar cilvēku mūžiem saistītu, mūžīgu patiesību. Kāda no tām ir izteikta ar rakstu zīmēm cimda pamatdaļā. Zīmju sakārtojums četrās rindās sasaucas ar dainu četrdaļīgo uzbūvi. Jebkura ideogrāfiskās rakstības zīme ir izsakāma vārdos tāpat kā, piemēram, mūsdienu ceļu satiksmi regulējošās zīmes. Par cimdu rakstos lietoto zīmju piederību ideogrāfiskai rakstībai nebūtu lieki jāšaubās. To apliecina mākslinieciski stilizēto cimdu rakstu zīmju salīdzinājums ar klinšu rakstos un akmeņu salikumos redzamajām zīmēm. Bez tam jāņem vērā, ka daudzās paaudzēs, pat gadu tūkstošos, nemainīgi saglabāt atmiņā krietnu daudzumu dainu nav iespējams bez jebkādiem palīglīdzekļiem. īpaši reliģiska satura svētajām dainām nebija pieļaujamas jebkādas izmaiņas, kas varētu sagrozīt izteikto domu. Izsenis atmiņai un zināšanām ir palīdzējušas informējošas zīmes, no kurām izveidojusies rakstība. Arī dainās izteiktā saglabāšanai rakstu zīmes bija ļoti noderīgas. Kulta vietu akmeņu salikumos veidoto figūru līdzība ar cimdu rakstos lietotajiem zīmju salikumiem liecina par vienu un to pašu jēdzienu apzīmējumiem, kā arī to, ka šo rakstu izcelsme ir cieši saistīta ar sakrāliem veidojumiem kulta vajadzībām. Šo veidojumu astronomiskie orientējumi un kopainā redzamā līdzība ar zvaigznājiem, atsevišķu debess sektoru, Sauli un simboliski iezīmētiem debess spīdekļu ceļiem lēktos un rietos, uzskatāmi parāda piekoptā kulta kosmisko orientējumu. No Zemes redzamie spīdekļi ir daļa no kosmosa, daļa no Dieva - dabas valstības plašumiem. Šī atziņa jau sen pirms jaunlaiku zinātnisko rakstu tapšanas tikusi ieadīta cimdu rakstos. Tajos izpratne par pasauli un aizsauli kosmosu parādās dažādā skatījumā, visvairāk saistībā ar laika ciklos ieslēgto pasaulē visa esošā pastāvēšanu. Laicīgais un mūžīgais ir noteicis dzīvošanas vadošos ideālus un pamatvērtības. Gadu tūkstošos tās nemainīgi uzrādītas cimdu rakstos, saistot ar dažādām situācijām dzīvē un mūžīgajām ikdienas rūpēm. Ap Zemi redzamā kosmosa modeļa ideogrāfiskie attēlojumi principos nav novecojuši arī šodien. Tāds, piemēram, ir zīmējumā parādītais no Zemes redzamā kosmosa modelis kādā Nīcas
apkaimes cimdu rakstā. Kā visos zīmju rakstos, arī cimdos redzamiem apzīmējumiem var būt dažāda nozīmē ne tikai atkarībā no pievienotām piezīmēm, bet arī no krāsas. Šajā cimdā visi raksti ir zaļi uz melna pamata. Zaļā krāsa attiecināta uz zaļošanu, dzīvošanu, arī veselību. Šis raksts ir daļa no spēka pilnas un ilgas dzīvošanas vēlējuma cimdu valkātājam, dzīvojot šajā pasaulē. To pašu arī šodien cilvēki novēl viens otram burtu rakstībā uz mākslinieciski apzīmētām apsveikumu kartiņām. Ornamentā sakārtotais raksts Nīcas cimdos uzskatāmi parāda sapratni par cilvēka nedalāmo kopību ar kosmosu. Zaļais kvadrātiņš centrā neapzīmē Sauli vai kādu citu debess spīdekli, bet gan mazu, zaļojošu pasaulīti, kuru ap sevi veido un uztur cilvēks, vienlaikus būdams tās sastāvdaļa. Bez cilvēka nevar būt šāda pasaulīte un otrādi. Ikviens mēs dzīvojam vienlaikus savā un kopējā pasaulē, pār kuru ir vienas debesis ar Sauli un zvaigznēm. Visam ir savs darbošanās lauks un savas darbošanās gaitas. Pār cilvēku gaitām valda Saule ar savu gaitu, nosakot neatliekamas rūpes un ar tām saistītus darbus. Senlaikos ikviena cilvēka dzīve bija nemainīgā šādu rūpju un darbu ielenkumā. No gada gadā nemainīgos laikos bija jādara vieni un tie paši darbi, bija vienas un tās pašas rūpes. Rakstā šie nemainīgo laiku un darbu cikli apjož cilvēku un viņa pasaulīti, veidojot divus koncentriskus kvadrātus. Iekšējā kvadrāta četri stūri norobežo četrus galvenos gadalaikus, kuriem katram ir vēl divas daļas. Tātad norāde ir uz astoņiem gadalaikiem. Savukārt ārējā kvadrāta četri stūri norobežo piecas iedaļas, kuras attiecināmas uz gadalaiku dalījumu piecās daļās - savaitēs vai arī uz citu laika ciklu ar piecām dienām, atbilstošu rokas pieciem pirkstiem. Jāņem vērā, ka gada dalījumi šeit neizsaka tiešu senā kalendāra būtību, bet gan domu, izsakāmu vārdiem "visos laikos, no dienas dienā". Vienlaikus iekšējais kvadrāts apzīmē pasauli virs zemes, bet ārējais - debesis pār to. Tāpēc ar šo kvadrātu ir saistīti Saules, zvaigznes un debess apzīmējumi, pie kam pēdējie novietoti rakstā aiz Saules, nepārprotami ar to izsakot jēdzienu "aizsaule". Šāda aizsaules jēdziena apzīmējuma aprises redzamas latviešu senlaicīgo kapa zīmju aprisēs, kas izsaka domu par mirušā aiziešanu aizsaulē. Vēl tagad latvieši par nomirušu cilvēku mēdz teikt, ka viņš aizgājis aizsaulē. Cimdu raksti liecina, ka aiziešana aizsaulē saprasta kā saplūšana ar kosmosu. Taču šajā Nīcas cimdu rakstā nav runa par miršanu, bet gan dzīvošanu un aizsaules apzīmējums šeit pasaules modelējumā attiecināts uz debess plašumiem tālāk aiz Saules. Nomirušam nav vairs nekādu pasaulīgu rūpju dienu dienā, kādas uzrāda raksts, turklāt cimdu rakstos vienmēr jāpievērš uzmanība krāsām. Arī to lietošana un nozīme sakņojas kulta vietu sakrālajos iekārtojumos un ar tiem saistītos rituālos. Šeit svēto zīmju salikumos redzami dažādu krāsu akmeņi, kuriem ir sava nozīme, tāpat kā dažādu krāsu rakstu daļām cimdos. Nīcas raksta piemērā ir izmantotas tikai divas krāsas - zaļā un melnā. Zaļošana, augšana, dzīvošana, dzīvotspēja izteikta ar zaļo krāsu. Melnā parasti attiecināta uz tumsu, nakti, zemi, arī auglību, dāsnumu, devīgumu. Nīcas rakstā melnā krāsa apzīmē zemi. Zemē ir tumsa kā neatņemama zemes sastāvdaļa. Tāpēc zeme ir pretstats debesīm, no kurienes nāk gaisma un kur valda gaisīgi neierobežots plašums, pretēji zemes vieliskajam blīvumam, kas visu saista un ierobežo, arī cilvēkus. Taču piesaistījums zemei dod cilvēkiem iespēju dzīvot, tāpēc zemei nepiemīt ļaunums un tā ir pamats dzīvības pastāvēšanai, dzīvošanai, cilvēku mūžiem. Tieši tāda nozīme ir melnajam raksta pamatam. Ar šādu zemes skatījumu labāk saprotami kļūst arī raksti klintīs par jaunu zemju apgūšanu un tiesībām uz saviem zemes īpašumiem, savu pasaulīti. Rakstu sakārtojumam noteiktos ornamentos piemīt īpašība vienlaikus ar izteikumiem izraudzīto ornamentu izveidot arī dažādus citus apzīmējumus vai atsevišķas zīmes. Tajā pašā Nīcas cimdu rakstā zaļos zīmju veidojumus papildina no melnā pamata izdalīti divu jēdzienu apzīmējumi. Ap kvadrātiņu centrā, apzīmējoša atsevišķa cilvēka pasauli, iekšējais kvadrāts uz melnā pamata izveido zvaigznes zīmi, kura šeit saistās arī ar jēdzieniem "debesis, Dieva valstība". Tā ietver sevī cilvēka pasauli un pakļauj to gadu ritējumam. Ar zvaigžņu gaitu tā vada Saules gaitu gadā un ar to saistītās cilvēka gaitas, kuras iezīmē melnā josla starp abiem kvadrātiem. Šāda nenovēršama
papildus apzīmējumu un pat veselu ornamentu rašanās uzrāda likumsakarības starp dažādiem jēdzieniem. Tās atrodamas visos cimdu rakstos, jo tajos ornamentu atkārtojums izveido plašu un daudzpusīgu sasaistījumu. Tomēr visvērtīgākie ir atsevišķu ornamentu radītie papildinošie veidojumi, kādi, piemēram, citos Lejaskurzemes cimdos redzami kā savstarpēji saistīti ornamenti, izsakoši apzīmēto visa būtības izpausmju savstarpējo atkarību. Viss, par ko stāsta ornamentos sakārtotie raksti, atrodas vai notiek pasaulē un pakļauts tur valdošai kārtībai. Tāpat kā dainās, Dievs, daba un darbs ir pamatā latviešu cimdu rakstos izteiktajam. Tāpēc šajos rakstos dominē pasaules, zemes, debess, Saules, zvaigznes un gada apzīmējumi, jo bez tiem nav iespējams kaut ko izteikt attiecībā uz pasauli un cilvēku dzīvi. Arī izsakot kādu gudrību, padomu, atgādinājumu vai vēlējumu sakarā ar ikdienas gaitām, ir nepieciešami ik dienu ap cilvēku esošās pasaules apzīmējumi. Atšķirība tajos radusies no tā, ko katrā izteikumā raksts izceļ kā nozīmīgāko apkārtējā pasaulē. Cilvēka ikdienas gaitu aptvertā pasaule ir tikai neliela daļa no lielās pasaules un tāda tā apzīmējumos arī raksturota. Izteikumos par cilvēka ikdienas gaitām raksta pamatā ir norādes, par kādu pasauli ir runa. Ir vienkārši un saturā visaptveroši pasaules apzīmējumi. Tāpat raksta pamatā var būt norādes tikai uz laiku, bet, ar ko šis laiks saistīts, tas parādās raksta turpmākajā daļā. Paraugos redzamas divu veidu norādes uz laiku. Pirmajā ar Saules gaitas krustu pārkrustīti vienkārši kvadrātveida pasaules apzīmējumi, atdalīti ar piecus laikus norobežojošu zīmi. Gadu aptverošais Saules gaitas krusts un piecas daļas, kādas bijušas katram gadalaikam, informē, ka runa ir par ikdienas gaitām pasaulē visu gadu, no dienas dienā. No dienu gājuma neatdalāmo cilvēka ikdienas gaitu apzīmējums citā variantā atgādina kāpnes ar pieciem pakāpieniem. Arī starp šīm laika kāpnēm ir robežas zīme, kurai vienā pusē ir Saules lēkta, rīta apzīmējums, bet otrā tas attiecināts uz Saules rietu, vakaru. Laika norāde šajās raksta zīmēs izsakāma vārdiem "ik dienu, no rita līdz vakaram". Šādām un arī vēl cita veida norādēm uz laiku cimdu rakstu pamatdaļā parasti seko kādas darbības vai vietas apzīmējumu rinda. Ja raksts kopumā neizsaka kādu dainu, rindas raksta pamatdaļā var būt mazāk vai vairāk par četrām. Dievpalīga vai debess svētības vēlējumam pietiek ar vienu rindu, kā tas redzams iepriekš parādītajā Lejaskurzemes cimdā. Raksta pamatā gaišie debess valstības-aizsaules apzīmējumi ietver tumšā raksta krustus radīšanas un radītāja zīmi. Tā horizontāli vērsta uz abām pusēm starp debess un zemes zīmēm, ar to norādot, ka Dievs kā radītājs, darītājs, devējs, palīdzētājs tiek saistīts ar pasauli zemes virsū. Raksta otrajā daļā Dieva klātbūtne plašāk izteikta gaišajā ornamentā, aptverošā cilvēka ikdienas pasaules apzīmējumu raksta centrā. Ar mākslinieciski savdabīgu izdomu izveidotie Saules un zvaigznes ceļi, kā arī blakus novietotie Saules un zvaigznes apzīmējumi, izsaka novēlētās Dieva palī- Izības klātbūtni dienā un naktī, un visos gada laikos. Cimdu raksti liecina, ka Dievs saskatīts daudzos un dažādos veidos. Dieva jēdziena atvasinājums no jēdzieniem "daba, debess" neļauj to saistīt tikai ar kādu no daudziem dabā vērojamiem procesiem, parādībām vai veidojumiem. Dievs savās izpausmēs apvieno laiku, telpu, gaismu, tumsu, visu vielisko un arī tukšumu. Zīmju rakstībā Dieva būtība nav izsakāma vienā rakstu zīmē kā, piemēram, Saule, kurai ir viens nemainīgs apveids un tāda pat īpašība. Dieva būtības izpausmes dabā ir daudzveidīgas. Nav tādas zīmes, kas varētu izteikt jēdzienu "daudzveidīgs". Tāpēc zīmju rakstībā nav Dieva tēla apzīmējuma, un norādes uz Dievu izteiktas saistībā ar kādu cilvēku pasauli uzturošu procesu vai veidojumu dabā. Cilvēku prātus sen ir nodarbinājuši visa rašanās noslēpumi. Ik uz soļa daba mulsina ar saviem veidojumiem un tajā notiekošo, kas liek domāt par jaušamām gudrības izpausmēm, kuras nav iedomājamas bez prāta līdzdalības. Prāts kā domu avots un tāpat kā domas nav vielisks, ar savu ķermeni, kāds piemīt lietām un visam dzīvajam. Taču tas pastāv un savu esamību apliecina ar domām, ieliktām dažāda veida radījumos. Tāpat par cilvēkā mītošo prātu liecina cilvēka radītais. Katrā cilvēka rīcībā un viņa izgatavotā priekšmetā ir ielikta kāda paliekoša doma, skaidrojoša notikušās rīcības vai izgatavotā
jēgu. Šādā prāta skatījumā arī mūsu dienās mēdz runāt par prāta jeb gara apvāršņiem, garīgo kultūru, garīgumu. Prāts un gars vēl nesenā pagātnē bijuši nešķirami jēdzieni, tāpat kā senāk pasaule, gads, dzīvošana, mūžs. Bez gara nebūtu prāta un domu. Aizvadītā gadsimta sākumā Vidzemē vēl dzirdēti nostāsti par seno prātnieku gara skaidrojumu līdzībās ar ūdens izgarošanu. - Zināmos apstākļos ūdens no kāda trauka izgaro, pazūd. Vārot vispirms rodas redzami garaiņi, kuri arī pazūd, lai atkal parādītos kā ūdens veidojumi uz telpas griestiem, sienām, logu rūtīm, dažādiem priekšmetiem. Dabā ūdens garojot rada virs zemes miglu, rasu vai, paceļoties izgarojumam augstāk debesīs, pārvēršas mākoņos, kuri atdod ūdeni zemei lietus veidā, uzturēdami dzīvību pasaulē. Ziemā ūdens garojums pārklāj zemi ar sarmu un sniegu, sargājot no aukstuma. Tādējādi neredzamais ūdens gars ar garošanu un garaiņiem rada dažādus veidojumus un veic noteiktas darbības, kurām kopumā ir kādas domas izpausme. Nav iemesla apšaubīt šo nostāstu saglabāto gara skaidrojuma izcelsmi senlaikos. Salīdzinājums ar ūdens dažādiem stāvokļiem liek atcerēties, ka ūdens bijis uzskatīts kā viens no četriem elementiem, kuri veido vielisko pasauli. Ūdens ticis saistīts ar pirmatnības haosu, un arī Bībelē ir teikts, ka pirms pasaules radīšanas Dieva gars lidinājies pa ūdens virsu. Lidinājies tikai gars jeb, skaidrāk izsakoties, Dievs-gars. Protams, ne jau kā ūdens garainis, bet gan kā kaut kas bezķermenisks, sastāvošs no prāta un domām. Šāda bezķermeniska prāta domas, līdzīgi ūdens garaiņiem, var kļūt par redzamiem vieliskiem veidojumiem. Šādā izpratnē Dievs ir neredzams gars, kāda augstākā doma, ideja, bet viss redzami esošais ir šīs idejas vieliska izpausme, divi Dieva esamības veidi. Līdz ar to visā un visur ir kaut kas no Dieva gara un kopumā Dievs ir daba, debess, kosmoss. Tāpēc dabas pielūgsme vienlaikus ir arī Dieva pielūgsme. Taču kristiānisma cīniņos par savu uzskatu vienīgo pareizumu dabas pielūgsme ar dažādiem debess, zemes, uguns, ūdens un vēl citiem kultiem tika piedēvēta bezdievībai, elku, dažādu priekšmetu pielūgsmei. Tomēr arī kristiānisms, kas kā reliģija izveidojās mūsu ēras I gadsimtā, ir saglabājis atziņu par Dievu kā garu, kas var iemiesoties arī cilvēkā, un pēc kristiešu atzinuma šāds Dieva iemiesojums bijis Jēzus Kristus. Dievs-tēvs, Dievs-dēls, Dievs-svētais gars būtībā ir pārmantots no kristiešu vajātajiem bezdievjiem-pa- gāniem. Atziņas par Dieva prāta-gara iemiesošanos cilvēkos jau sen pirms kristiešiem bija radījušas jēdzienu par cilvēkiem Dievadēliem, kuri apveltīti ar nemaldīgām augstāko patiesību zināšanām un ir starpnieki starp visa radītāju un cilvēkiem. Par tādiem visvairāk uzskatīti priesteri. Latviešu folklorā Dievadēlu būtība minēta ar dažādu saistījumu. Vienā variantā dainās tie parādās kā zvaigžņu tēli, citā variantā tie ir parasti cilvēki ar miesu un asinīm, kuri medī cauni un sabaida ganei telītes. Par Dievadēlu dēvēts arī vasaras saulgriežos daudzinātais Jānis, ar kuru latviešiem saistās lielākie un no tāliem senlaikiem saglabātie tautas svētki - Jāņi. 20.gadsimtā tie pārdēvēti par Līgo svētkiem, vairs nezinot un sagrozot svētku patieso nozīmi. Jāņa daudzināšanu un ar to saistītos rituālus vislabāk skaidro pats Jāņa vārds, kam ir ļoti sena izcelsme. Ņemot palīgā sanskritu, no kā atvasinājušās senākās indoeiropiešu valodas, atklājas šī vārda izveidošanās un ar to sākotnēji izteiktais jēdziens. Sanskritā "ja" ir priedēklis, lietots norādei uz stāvokļa maiņu. Tas ietverts vārdā "jān" (ja + an) - piedzimis, būt piedzimušam, izcelties. "Jāna" ir cilvēks, "jānta" - būtne, radījums, tas, kas radies piedzimstot. Savukārt "jan" izsaka stāvokļa maiņu virzoties, virzīšanos, arī virzienu. Dievadē- la Jāņa izpratnei pie šiem vārdiem vēl jāpievieno "īša" - kungs, vecākais. Saiknē ar šo vārdu, latviešu saglabātais Jānis kļūst saprotams kā divu senu vārdu (jāna + iša) salikums, apzīmējošs jēdzienu "cilvēks-kungs, vecākais" vai arī "vecākais, pirmējais, senākais cilvēks". Līdz ar to Jāņa daudzināšanai ir daudz kopēja ar jau iepriekš pieminēto sentēvu-senķēniņu kultu. Cilvēka vārdā pārtapušais Jānis senlaikos bijis mītiskā pirmā cilvēka nosaukums, Bībeles Ādama priekštecis, Dieva gara bērns un līdz ar to Dievadēls. Šim pirmajam cilvēkam bijuši nolemti tēva pienākumi cilvēku cilts radīšanā. Jānim radās dēli, tiem atkal savi dēli, kas vairoja, audzēja un zaroja cilvēku cilti kā koku. Katra jauna šī koka zara un atzara
aizsācējs bijis viens no tiešajiem pirmā cilvēka, Dievadēla Jāņa pēctečiem, tātad Dievam tuvākajiem. Šāds priekšstats baltu ciltīs izdalījis izredzētu cilvēku nogrupējumu, kuram pieskaitāmi arī latviešu dainās minētie Dievadēli. Dievam tuvāko stāvoklis, nosacītā tiešā radniecība ar visu pirmtēvu prasīja piešķirt šiem cilvēkiem dažādas pirmtiesības un arī pienākumus, pirmkārt, Dieva domu izzināšanā un labvēlības uzturēšanā. Taču, šo cilvēku dzimtām pēctecībā zarojoties arvien kuplākā skaitā, arī starp tām noteikti savi tuvākie un tālākie pirmtēva Jāņa pēcteči, nodaloties priesteru, vecāko jeb kungu un zemāku kārtu ļaudīs. Kopumā visu kārtu piederīgie savu izcelsmi saistīja ar kopējo pirmtēvu Jāni un ir dēvējuši sevi par Jāņa bērniem. Vēl tagad latviešu saglabātajās Jāņa dienas svētīšanas rituālu dziesmās svētku dalībnieki sevi dēvē par Jāņa bērniem, kaut arī šī apzīmējuma patiesā jēga sen aizmirsta. Sākotnēji ar to apliecināta piederība vienam noteiktam cilvēku Pasaules kokam, vienai šī koka tautai, ciltij, dzimtai. No pirmtēva Jāņa izaugušam cilvēku kokam bija mūžīgi jāzaļo un jākuplo, kas nevar notikt bez dzīvotspējas saglabāšanas. Tā iespējama vienīgi ar neapsīkstošu pēctecības turpinājumu, ar cilvēku un pasaules auglību. Tāpēc viens no Jāņa dienas senākiem un galvenajiem rituālu uzdevumiem bijis auglības sarūpējums Jāņa bērniem un viņu pasaulei. Ar vasaras saulgriežiem dabā iestājas laiks, kad sākas augļu nobriešana un sēklu izsēšana. Zemei atdotās sēklas nākošajā pavasarī atjauno zaļošanu un dzīvošanas turpinājumu. Senatnē arī cilvēkiem bijis jādomā par noteiktu savas sēklas izsēšanas laiku, iekļaujoties dabā notiekošos izmaiņu ciklos. Zināmos klimatiskos apstākļos bērnu dzimšanai vispiemērotākais laiks varēja but pavasara beigas ap senā vasaras laika sākumu, kad jaundzimušo izdzīvošanai dabā ir labvēlīgi apstākļi. Tāpēc ar pirmtēva-radītāja kulta rituālu palīdzību kultivēts vēlams bērnu ieņemšanas laiks, kuram bijis arī reliģisks pamatojums. Pirmkārt, gada gaišā laika sākumā dzimušie pieņemti kā gaismas bērni, kas nākuši pasaulē līdz ar debess mūžīgās gaismas dāsnāko devumu, lai to savā dzīvē atdotu pasaulei. Ar šo atdevi saistīts uzskats par cilvēka, sava veida debess gaismas iemiesojuma, sūtību. Gaisma atzīta par pirmo un līdz ar to tiešāko Dieva prāta (domas) redzamu izpausmi. Arī Bībelē teikts, ka Dievs vispirms radījis gaismu. Tāpēc gaisma saistīta arī ar jēdzieniem "gars, prāts", un senie gaismas nesēji jāsaprot vairāk kā gara gaismas nesēji pasaulei, bet gaismas bērni - kā apveltītie ar gaišu, Dievam vēlamu, prātu. Līdz ar to bērnu ieņemšana nevarēja būt atstāta pašplūsmei, nepakļaujot noteiktai kārtībai. Jebkurai sēklai ir savs sējas laiks. Arī cilvēka sēklai. Kopš cilvēces sākuma no tās ir veidojusies radniecība, radi, ciltskoki. Radi pieder pie ļaužu kopas, kas cēlušies no kopējiem vecākiem. Latviešu valodā vārdi "rads, radi" ir atvasinājums no vārda "radīt". Vecāki ir radītāji un radīšana sākas no tēva sēklas. Tagad mēdz runāt par asinsradniecību, bet senākos laikos runa bijusi par sēklas radniecību no noteikta tēva. Šāda radniecības noteikšana bijusi pamatā sākotnējam patriarhātam, atzīstot vīrieti par vienīgo sēklas īpašnieku un sējēju ar noteicēja tiesībām radīšanā. Laika gaitā šīs tiesības attiecinātas arī uz mantisko vērtību radīšanu un paturēšanu savā īpašumā. Taču jāatceras, ka tiesību sapratne veidojusies dažādi, atkarībā no izmaiņām senākā jēdziena "tiesa" uztverē. Tiesas jēdziens savā izcelsmē attiecināts uz kādu katram pienākošos daļu, kas ir ne tikai kaut kas mantisks, bet arī daļa no kādas kopējas rīcības kā pienākums. Tāpēc senās vīriešu tiesības vienlaikus noteikušas arī pienākumus. Kā katram sējējam, vīrietim bija jāizlemj labākais savas sēklas sējas laiks un šīs radu sēklas tīrības saglabāšana. Mūsdienu rasistu centieni pēc rases tīrības ir pārmantoti no senlaikiem. Senindu "rasa" ir ne tikai rasa zālē, lāse, bet arī cilvēka sēkla un seksuālā mīla (rasin, rasikas = seksīgs, dedzīgs mīlētājs). Savukārt "vrša" ir notecējums, lietus un vīrieša sēklas noplūdums, bet "vršas" = vērši, vīrieši, apaugļotāji. Vārds ir jēdziena apzīmējums runā. Nebūtu jāšaubās, ka jēdziens par apaugļotāju kā dzīvās radības pirmsākumu nav radies tikai Indijā, bet šeit valodā iesakņojies no tālas senatnes, kad jau bijis plaši izplatīts. Senākās liecības par to glabā Lasko ala Dienvidfrancijā ar slaveno zvaigžņotās debess tēlainu gleznojumu, kurā galvenā figūra ir vērsis, ne kā zvaigznēs
saskatīts medījums, bet gan kā debesīs mītoša dzīvības radītāja un uzturētāja simbolizētājs. No tāliem senlaikiem līdz mūsu dienām vērsis nodrošinājis cilvēku eksistenci ar savu miesu uzturam un ar savu sēklu šī uztura vairošanai. Šādā skatījumā vērsim vajadzēja būt pasaulē pirms cilvēka, kā vispirms vajadzīgam. Šāda atziņa pausta arī Bībelē (I Mozus gr.1.25.). Tā kā vērsis, tāpat kā visa radība, bija pieņemts kā radītāja (Dieva) gara miesīga izpausme, vērša medīšana un apēšana uzskatīta arī kā vērsī iemiesotā gara uzņemšana sevī, apvienojot ar dažādiem rituāliem. Mantojums no šāda uzskata jaušams Pireneju pussalā saglabātajās cīņās ar vēršiem, kurās izpaužas sena ideja pārspēt vērsi un apēst rituāla mielastā, lai vairotu uzvarētāja un viņa cilts vīrišķību. Līdzīgs pamatojums ir no senākiem laikiem pārmantotam ticējumam par degunradža ragā esošo vīrišķības spēku, kas novērš impotenci un kura dēļ degunradži gandrīz iznīcināti. Vēl arī starp medniekiem un lopu kāvējiem saglabājusies tradīcija apēst nomedītā vai nokautā dzīvnieka sēkliniekus, tagad vairāk gan tos uzskatot par pikantu uzkodu. Savukārt valdnieki un karavadoņi ir ēduši lauvu sirdis, lai uzņemtu sevī lauvas garu. Šādi gara kā īpašību un spēju uzņemšanas centieni apliecina senlaikos radušos izpratni par visa radītāju kā garu. Arī kristīgā reliģija savos rituālos pārņēmusi un turpina visa radītāja gara uzņemšanu, simboliski ēdot Kristus miesu un dzerot viņa asinis. Svētajā vakarēdienā, kā vēsta Lūkasa evaņģēlijs, Kristus dalījis maizi mācekļiem, teikdams, ka tā ir viņa miesa un tā jāēd, lai viņš no mācekļiem tiktu pieminēts. Tāpat dalījis vīnu kā savas asinis un teicis: "Šis biķeris ir jauna iestādīšana iekš manām asinīm, kas par jums tiek izlietas". No evaņģēlijā aprakstītā Kristus rituāla svētā vakarēdiena laikā nav grūti izlobīt domu par Kristū iemiesotā radītāja prāta (augstāko domu) iestādīšanu mācekļos. Viņiem taču bija jāturpina sludināt šī prāta mācību Kristus garā. Kristus garam tāpēc bija jādzīvo tālāk mācekļos, jāsavienojas ar viņu garu. Mirdams pie krusta, Kristus teicis: "Tēvs, es savu garu nododu tavās rokās". Arī šis teiciens apliecina atziņu par visa radītāja gara vieliski daudzveidīgām izpausmēm, kurām beidzot pastāvēt, šis gars izbeidz savu misiju vieliskajā ķermenī un atkal kļūst par vispārīgu radošu domu, vai, citiem vārdiem runājot, atgriežas pie Dieva. Kristus pirmsnāves teicienā pieminētais tēvs ir tas pats debesīs (kosmosā) mītošais gars, radītājstēvs visam, par kura dēliem uzskatīti gan Kristus, gan latviešu joprojām vasaras saulgriežos daudzinātais Jānis. Tikai misija katram bijusi sava dažādās cilvēku pasaulēs ar dažādām vajadzībām un tā sākusies dažādos laikmetos. Cik mītisks bijis viens un cik mītisks otrs Dievadēls, tas neko nemaina patiesībās par visa rašanās un visa radītāja būtības atziņu senumu un attīstības gaitu. Dievadēls Jānis savas gaitas cilvēku pasaules uzskatos sācis nenoliedzami agrāk par Kristu, un vēl agrāk tās sācis tas vai cits dievs kā gars, kas iemieso sevi dažādos radījumos. Bet tas jau ir cits stāsts par gariem un garu valstībām. Iedziļinoties Dievadēla Jāņa daudzināšanas senāko rituālu nozīmē, jāņem vērā, ka šo rituālu vēsture aptver gadu tūkstošus un tas, kas no tiem vēl saglabājies līdz mūsu dienām, ir pēdējās dzīvās liecības par baltu Dieva būtības atskārsmi un izcelsmi sen pirms iepazīšanās ar Bībelē aprakstīto pasaules radītāju, kuram kristiešu reliģijas uzspiešanas gaitā un Bībeles tulkojumos saglabāts senais, "pagāniskajiem bezdievjiem" saprotamais Dieva nosaukums. Taču tas zināmā mērā palīdzējis saglabāt arī līdzšinējo Dieva sapratni un daudzas svinību tradīcijas. Jāņa daudzināšana latviešu dainās ir visvairāk apdziedātās svinības. Ap 200 dainu veltītas Jānim, bet par rituāliem un citām šo svinību norisēm dainu ir vairāk nekā 2000. Tieši šīs norises tautas tradīcijās izdzīvojušas visilgāk, liecinot, ka tām bijusi ļoti nozīmīga loma kopējos savu ciltskoku saglabāšanas centienos. Sava Jāņabērnu Pasaules koka saglabāšana izsenis saistīta ar vienu no svētākajiem pienākumiem. Arī vēlāko apspiedēju baznīctēvi ir zinājuši Jāņa dienas svinēšanas nozīmīgumu, tamdēļ centušies iesakņot svinību pamatā savai reliģijai atbilstošu nozīmi. Katoļu baznīca 24.jūniju izsludināja par kristiešu Jāņa Kristītāja dienu, taču latviešos šis viņu Jānim neatbilstošais tēls nav guvis piekrišanu, un Jāna daudzināšana turpinājusies pēc dainās izteiktā
parauga. Tomēr pēc priesteru vajāšanām un iznicināšanas Jāņa dienas svinības Latvijā pēdējos gadsimtos pieņēmušas arvien sadzīviskāku raksturu, sagrozot to sākotnējo jēgu. Šajā ziņā zīmīga ir Lietuvā saglabātā tradīcija Jāņa dienu (Joninos) dēvēt ari par Rasas svētkiem. Te nu jāatceras senindu lietotais vārds "rasa", kas apzīmē ne tikai rasu zālē, lāsi, bet arī cilvēka vīrišķo sēklu (spermu) un dzimumaktu. Lieki būtu prātot, kāpēc ar mitru klimatu apveltītajā Lietuvā rasai zālē veltīta tāda uzmanība, rīkojot īpašus svētkus. Šo svētku rasai senākais sakars var būt vienigi ar minēto cilvēka rasu - sēklu. Senatnē cilvēki domāja un runāja tieši: no cilvēka sēklas rodas jauns cilvēks, radītie pēcnācēji ir radi, piederīgi pie kopīga radu ciltskoka, kas cēlies no kopējas sēklas. Šī izcelsme no kopējas sēklas - rasas ir izveidojusi tagad izplatīto rases jēdzienu. Kādreiz stingrā rasas - rases piederības ievērošana laika gaitā ir mainījusi savu nozīmi un modernajā civilizācijā tā pārtapusi rasisma jēdzienā ar negatīvu izpratni. Taču senāk ikviens radniecīgu cilvēku ciltskoks veidoja savu pasauli, kas bija plašāk vai šaurāk piezemēta un izvirzīja zināmas prasības cilvēku fiziskajām un garīgajām dotībām. Arī tagadējos laikos, piemēram, afrikāņi un eskimosi ir ar atšķirīgām dotībām, kādas nepieciešamas dzīvošanai noteiktā ģeogrāfiskā vidē un kuras iegūstamas vienīgi ar iedzimtību, saglabājot izcelsmi no noteiktas sēklas. Iedzimtībai ir tiešs sakars ar organismā izveidojušos imunitāti, kas pasargā no dažādu dzīvu būtņu un vielu kaitīgas ietekmes. Cilvēka organisms nespēj sadzīvot ar visiem augiem, mikrobiem un dzīvniekiem. Ikvienai ģeogrāfiskai videi šajā jomā ir zināmas atšķirības, kuras izvirza cilvēka organismam savas pielāgošanās prasības. Tas ir dabas likums, kas bijis zināms jau tālā senatnē. Tāpēc cilvēku izveidoto savu pasauļu - Pasaules jeb Cilvēku koka sakļaušanā ar dabu īpaša nozīme bijusi arī iedzimto dotību saglabāšanai ar savas rases tīrību, stingri ievērojot noteiktus radniecības veidošanas likumus. Rases iespaids cilvēku dzīvē bijis milzīgs. Vairumu cilvēku joprojām vada ne tik daudz viņa izdaudzinātais prāts, kā no senčiem iedzimtās tieksmes un īpatnības. Lai cilvēks dara, ko darīdams, lai domā, ko domādams, tomēr jūt, ka viņu iespaido kāda noslēpumaina vara. Tagad šo noslēpumaino varu mēdz piedēvēt zemapziņai, bet senāk tā saistīta ar garu pasauli, ar to garu, kas no rasas-rases pirmtēviem iemājo pēctečos. Joprojām mēdz teikt, ka tautu un atsevišķus cilvēkus vada senču gars. Tieši šis senču gars visvairāk licis sargāt piederību izcelsmē vienai rasai-rasei. Taču vienai rasei piederīgie ir dalījušies arī pēc izcelsmes no senākiem un jaunākiem pirmtēviem. Šie jaunākie pirmtēvi bijuši arī jaunu savas cilts pasauļu radītāji. Plašākos mērogos šīs jaunās cilšu pasaules bija saistītas ar piezemējumu citā ģeogrāfiskā vidē ar zināmām dzīvošanas prasībām, atšķirīgām no senču zemē esošām. Tāpat jaunas prasības miesai un garam laika gaitā izvirzīja pievēršanās citam saimniekošanas veidam. Nometniekam zemkopim vairs nebija vajadzība uzturēt sevī nemainīgu klejotāju lopkopju un mednieku garu. Zemkopība prasīja cilvēkiem pastāvīgu cilšu pasauļu piezemējumu ar savu sākuma punktu ne tikai laikā un telpā, bet arī pēctecībā. Dabīgi, ka vienas rases veidotā cilvēku koka ikvienam zaram ir bijis savs senāks vai jaunāks izaugsmes sākums no kopējā stumbra. Savukārt katrs zars kalpojis par stumbru savem sīkākam zarojumam. Tāpēc jaunākā zarojuma ciltīm tiesību noteikšanai praktiski nozīmīgāki kļuvuši savi pirmtēvi, un senākā pirmtēva kults ieguvis citu, vispārinātu nozīmi, vairāk saistītu ar savas cilts pēctecības saglabāšanu un vairošanu, kā arī ar auglības sarūpēšanu cilvēkiem un apkārtējai pasaulei. Vienā variantā izveidojušās Rasas svētku tradīcijas, seno sēklas jēdzienu ietērpjot citā vārdiskā apzīmējumā un līdz ar to arī citā jēdzienā, kuram vairs nav izteikts sakars ar mītisko vienas rases cilvēku pirmtēvu. Daloties savas rases tautās, katrai no tām senču kults prasījis savu sākumu ar saviem pirmtēviem. Jāņem vērā arī vēstures procesos notikusī tautu sajaukšanās, īpaši lielajā tautu staigāšanā, kad dažkārt zudusi piederība noteiktam radu stumbram vai zaram. Pēctecība no kāda tālāka senča bija nosakāma tādos gadījumos tikai jaunu dzimtu ietvaros, pie kam dižciltību ieguvušas nosacīti senākās. Šādas un kādreizējas dižākas izcelsmes saknes zaudējušie jau bija tikai vienas rases
ļaudis. Šis ļaužu jēdziens nav savienojams ar cilvēka jēdzienu. Balstoties uz sākotnējo rases jēdzienu, var runāt pārzināmā vēstures posmā izveidojušos baltu'fasi ar saviem ļaudīm, kuru nosaukumam Eirāzijas tautu valodās atrodami visai līdzīgi vārdi. Āzijas valodās "rad, lad, latu, litu" apzīmē pēctečus, radus un tiklab arī kādas zemes apdzīvotājus, kas saistās ar vispārinātu sapratni par ļaudīm. Šādā sakarībā arī ēģiptieši sevi dēvējuši par "rat, lat". Ir daudz tautu, kuras savu nosaukumu ņēmušas no vārda "ļaudis" vai arī apzīmējoša jēdziena "ciltij piederošie". Tā tapis, piemēram, latīņu, latviešu, leišu nosaukums. Tas pats ļaužu kā zināmas zemes apdzīvotāju jēdziens slēpjas latviešu valodā iesakņotajā vārdā "vāci" (vācieši), kas izcelsmē rados ar somu "vāki" un leišu "vokiņi", kā pēdējie dēvējuši Ziemeļvācijas iedzīvotājus. Tāpat arī sanskritā lietotais vārds "nara" = cilvēks, vīrietis atrodams Baltijas jūras austrumkrasta dažu zemju apdzīvotāju senajā nosaukumā (nari, neri), kura pēdas saglabājušās Naras un Narvas upju vārdos. Arī neliela upīte Ziemeļlatvijā joprojām tiek saukta par Narveli (nara + vallis), un arī šī senā nosaukuma izcelsme saistās ar kādu cilvēku ciltskoka pasaules valli, kurš šinī gadījumā attiecināts uz malu, robežu. Visi šie dažādās tautās un dažādos laikmetos tapušie nosaukumi ietver norādi uz jēdzienu "ļaudis", kas apvienojas ar šodien vairāk lietoto apzīmējumu "cilvēki". Latviešu valodas vārdam "cilvēks" izcelsmē jaušama radošanās ar sanskrita vārdiem "kal" (satvert, pievienot, iegūt īpašumā) un "vāk" (valoda, vārds), kuri salikumā "kal-vāk" apzīmē tādu, kas ieguvis valodu, ir runājošs. Tieši ar to cilvēks atšķiras no viņam līdzīgiem radījumiem. Bez tam šis vārdiskais apzīmējums cilvēkam parasti ticis lietots vienskaitlī kā īpašības apzīmējums. Līdzīgi latviešu vārdam "cilvēks" radniecīgais krievu "čelovek" joprojām ir vienskaitlinieks. Runājot par vairākiem cilvēkiem, krievi lieto vārdu "ļuģi" (ļaudis). Tas pamato tēzi, ka valodu dzīlēs jēdziens vārdam "kalvak" radies aizvēsturiskos laikos, kad bijusi tieša saskare ar bezvalodas primātiem, kuri tagadējos laikos saistās ar leģendām un ziņām par noslēpumaino sniega vai meža cilvēku. Izveidojoties vienas sēklas jeb rases ciltskokiem, starp tiem veidojušās zināmas atšķirības kultūras tradīcijās, no kā nebija pasargāta arī valodas vārdu izruna un jaunu ieviešana. Nesaprotama valoda, kādā runāja citas rases ļaudis, vairs neietilpa pierastajā saprotamas valodas jēdzienā, kas saistīts ar cilvēku. No vēstures zināms, ka šādā attieksmē valoda sākusi dalīt ļaudis cilvēkos un ne-cilvēkos. Tā, piemēram, sengrieķiem un romiešiem izveidojies barbaru (mežonīgu, nekulturālu cilvēku) jēdziens, pie kādiem pieskaitīts ikviens citā valodā runājošs svešzemnieks. Taču līdzīgi uzskati bijuši ari šādiem svešzemniekiem. Tāpēc savas rases un valodas tīrības saglabāšana senatnē bijusi ļoti būtiska. Saglabāšanas tradīciju noturība ļāvusi izdzīvot dažās mūsdienu tautās ļoti senām tradīcijām, kādas izteikti iezīmējas latviešu šo- dienlgajā Jāņa dienas svinēšanā. Vispirms jau Jāņa daudzināšanā un īpatnējā dziedāšanā, kas pazīstama kā līgošana, kurai nav analoga nevienai tautai un kurai nav nekā kopēja ar vārda dienu atzīmēšanas izdarībām, kādas Latvijā ieviesušās samērā nesenā pagātnē. Atgriežoties pie secinājumiem par vārda "Jānis" izcelsmi, jāpiebilst, ka tajā ietvertais jēdziens neaprobežojas tikai ar norādi uz kādu senāko pirmtēvu, jo senajos vārdos un rakstu zīmēs ietvertie jēdzieni nav šauri vienpusīgi. Turklāt palīgā ņemtais sanskrits ir zināmā mērā samākslota literārā valoda senajā un viduslaiku (daļēji ari mūsdienu) Indijā, atbalsojot kādas senākas valodas izlokšņu vārdus jau sagrozītā veidā. Tāpēc vārda "Jānis" plašākai sapratnei to veidojošais "jāna" (cilvēks, dzimstot radies) jāapvieno ari ar radniecīgo "jān" (būt piedzimušam, izcelties) un "jan", kas izsaka stāvokļa maiņu kaut kam, virzīšanos. Augšana ir stāvokļa maiņa, virzīšanās jaunos apjomos. Senie ļaužu ciltskoki arī auga skaitliski, apgūstot jaunas teritorijas. Šāda stāvokļa maiņa veidoja arī ikviena ļaužu ciltskoka mūžīgi mainīgo jeb laicīgo pasauli. īpaši virzībā mainīga tā bijusi lopkopjiem-klejotājiem. Taču arī nometnieku-zemkopju pasaules saglabāja laicīgumu ka mūžīgu stāvokļa maiņu laikos, dabā, pēctecībā, ikviena cilvēka mūžā. Gads un pasaule taču bija nešķirami jēdzieni, saistīti ar laika ritējumu un izmaiņām dabā jebkurā teritorijā "zem Saules". Tāpat kādā
teritorijā ietverta pasaule un tajā dzīvojošie cilvēki arī bijuši tikpat nešķirami jēdzieni, jo šādu pasauli noteica un iezīmēja kāds noteikts cilvēku kopums. Vēl tagad vecākās paaudzes latvieši mēdz teikt, piemēram, ka visa pasaule runā, klausās, brīnās utt., attiecinot to uz savu pagastu vai citā kādā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem. Tāpat kā aug koki, stumbram stiepjoties garumā un zarojoties arvien sīkākos zaros, tā principos auguši un zarojušies arī senie cilvēku pasauļu koki. Neviens koks nevar izaugt un pastāvēt tikai kā stumbrs bez zariem, kuri sazarojas līdz lapotnei. Līdzīgi no vienas sēklas augošs cilvēku koks vispirms no pirmās dzimtas pēctečiem veido stumbru, no kura pakāpeniski atdalās zari savam sīkākam dalījumam. Šis sīkākais dalījums beidzas ar lapām, kas salīdzināmas ar atsevišķiem, šim kokam piederošiem, vienas paaudzes cilvēkiem, kas noslēdz radu zarojumu. Tāpat arī, kā katram kokam ir savas augšanas robežas, senie cilvēku koki nevarēja zaroties neierobežoti. Galvenokārt to ierobežojusi izcelsmē pienākošos zināmu pirmtiesību zaudēšana, zarojumā attālinoties arvien tālāk no pirmtiesīgajām stumbra dzimtām. Līdz ar to attiecīgi mazinājās senču garu un kārtību uzturošo pirmtiesīgo daudzums, mazinot viņu spēju saglabāt savas tiesības. Arī dabā jebkurš koks ar savu stumbru spēj noturēt tikai ierobežoti lielu zarotni. Pretējā gadījumā stumbrs lūzt un koks beidz pastāvēt. Tāpēc zināmā izaugsmes stadijā no cilvēku koka bija jāatzeļ citam kopējas sēklas radītam kokam. Kopējas izcelsmes cilvēku radniecības saglabāšana ar atzelēm jaunos savu pasauļu kokos apliecināta ne tikai zīmju rakstos klintīs, bet arī senos apvidu un upju nosaukumos. No vēstures avotiem ir zināms Atzeles nosaukums apvidum Latvijas ziemeļaustrumos, bet neliela upīte Valmieras rajona Kauguru pagastā vēl arvien saistīta ar Atzeles vārdu. Lielāku upju pietekas, kāda ir arī minētā Atzele, ar saviem ūdeņiem ieplūst citā upē, nevis atdalās, atzeļ. Tāpēc upītes nosaukuma izcelsme, kā daudziem hidronīmiem, meklējama visai senos laikos, kad vietumis gar upju krastiem kāds cilvēku koks atzēla jaunas novadu pasaules sākumam. Šāda atzelšana varēja notikt tikai pēc vairāku paaudžu nomainīšanās kā visai nozīmīgs notikums, kādiem arī veltīti raksti klintīs, uzrādot pirmtiesīgos atzeles sācējus un viņu izcelsmi pēctecībā no vienas sēklas ļaužu pirmtēva. Vienam radu cilšu kopumam tas bijis mītiskais Jānis, taču no viņa sēklas izaugušie cilvēku koki nebūt nebija mītiski un saistījās ar saviem reāliem pirmtēviem - jāņiem. Mītiskais un reālais, apvienojoties Jāņa kultā, iekļāvis tajā visus šos pirmtēvus - jāņus, kuri vienas sēklas (rases) cilvēku kokos un to arvien jaunās atzelēs turpināja vairot un uzturēt pēctecību mītiskā Jāņa reālo bērnu un bērnubērnu paaudzēs. Tātad citu neko nevar secināt, kā vienīgi to, ka Jāņa daudzināšanas tradīciju uzturētāji un sevis dēvētāji par Jāņa bērniem cēlušies no vienas senākas rases ciltīm, turpinot savu izcelsmi saistīt ar senču mītisko pirmtēvu. Tas liecina arī par saglabātu savas rases sakņu zināšanu kādā senākā radu rasē. Vai tas ir apšaubāms? - Nešaubīts taču ir latviešu valodas senatnīgums ar savu, sanskritam visai radniecīgu vārdu daudzumu, kurš varēja valodā saglabāties tikai pirmtēvu pēctecībā, atzeļot jaunos rases radu kokos. Jēdzienu apzīmējumi vārdos un reliģisko kultu tradīcijas bija pārmantojamas tikai seno rasu ietvaros pa pēctecības ķēdi. Tāpat kā savās pasaulēs norobežotie cilvēku koki zināmās izaugsmes stadijās audzējuši atzeles jauniem savas rases kokiem, ari šādi augošā rase kopumā kā liels cilvēku koks ir radījusi savas atzeles, un šādā sakarībā kļūst saprotamāka vairākkārtējā t.s. kurgānu kultūras lopkopju ienākšana Viduseiropā, kas nebūtu jāpieņem kā stihiska nomadu cilšu pārvietošanās, bet gan kā organizēta un ekspansīva atzeļu audzēšana kādas rases cilvēku kokiem. Atzelt varēja tikai zemēs ārpus šo koku aptvertās teritorijas, kura tagad tiek meklēta kā hipotētiskā indoeiropiešu pirmdzimtene. Taču rasu un tautu veidošanās procesos tas ir visai nosacīts jēdziens. Ja indoeiropiešus pieņem kā jaunizveidoju- šos rasi, no stepju apgabaliem ienākušiem lopkopjiem sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem, tad šīs rases senākā cilvēku koka aptvertā pasaule meklējama Viduseiropā. Tomēr sākotnējais šīs pasaules cilvēku koks savā izcelsmē nav krasi norobežojams no citiem ienācēju radu kokiem, kuru pasaules jeb pirmdzimtenes bijušas citviet Dienvidkrievijas un
Austrumukrainas stepēs, tāpat arī jauktajā stepju un mežu zonā, no kurienes notikusi novadīšanās atzelēs uz rietumiem, izaudzējot jaunas rases kokus. Kurš no tiem meklējams kā atzeles devējs baltu sākumam? Kur bijusi baltu pirmdzimtene? Būtībā šie jautājumi pielīdzināmi jautājumam par iedomātā pirmā cilvēka piedzimšanas vietu. Jēdziens "balti" iesakņojies kā vispārināts apzīmējums radniecīgi tuvās vienas valodas izloksnēs runājošiem, kuri savas pēdas atstājuši hidronīmos no Elbas līdz Okas un Volgas augštecei, un no Ziemeļlatvijas līdz Bugai. Tajās nav atrodamas kāda piezemēta kopēja sākuma iezīmes. Zem kopēja baltu nosaukuma valodnieku apvienotie paši saukušies dažādi, visvairāk atkarībā no piederības tam vai citam cilvēku kokam un tā izcelsmes atzelēs no senāka koka. Baltu apzīmējuma lietošana ir pieņēmumos kopēja ar mūsdienīgā jēdziena "šumeri" apzīmējumu. Šādi nosauktie savos rakstos sevi dēvē par "krus", vairāk ar norādi uz valdošo ļaužu kārtu. Vienam cilvēku kokam piederīgie atkarībā no šī koka izcelsmes un lieluma savās noteikšanas pirmtiesībās atzīti vai paši sevi atzinuši ar atbilstošu vārdisku apzīmējumu. Senākie no tiem izteikti tikpat senā valodā. Kā vissenākā zināmā ir sanskritā saglabātā protoindoeiropiešu valoda, no kuras veidojušās jaunāku valodu atzeles. Zinātniskie pētījumi pierāda baltu valodu tiešu izcelsmi no šīs senās valodas, tāpēc sanskrits jāpieņem kā skaidrojošs ceļvedis seno cilvēku koku atstātajās vārdisko apzīmējumu pēdās, meklējot baltu atzeles pirmtēvu senčus. Pārāk maz pievērsta uzmanība aizvēsturisko laiku pirmtēviem "ur" un viņu ciltskoku pasauļu atstātajām pēdām hidronīmos un toponīmos, kas aptver plašu areālu starp Atlantijas un Kluso okeānu. Kopējas valodas un pirmtēvu kulta izplatīšanās bija iespējama tikai kopējas izcelsmes (rases) radu kokos, un "ur" pēcteču kopumu var traktēt kā vienu no lielākajām pirmtautām Eirāzijas kontinentā. Šīs pirmtautas lielums izaugsmes gaitā saistījies ar jēdzieniem "varenums, spēks, spēcīgs pulks- bars, karaspēks". Sanskritā tie izteikti ar vārdu "bal". No%'adīšanās jaunās atzeļu zemēs bez šī "bal" nebija iespējama, tāpat ari bez nepieciešamām apmetnēm - atbalsta bāzēm, īpaši kādu pirmiedzīvotāju jau apdzīvotos apvidos. Norādes uz šādu apmetņu pastāvēšanu saglabājuši hidronimi un toponimi. Zlmigi, ka visvairāk ar "bal" saistīti hidronimi un toponimi saglabājušies Viduseiropā, kuru, sākot ar 5.gadu tūkstoša beigām p.m.ē., ar savām atzelēm sāka kolonizēt no austrumiem ienākošie lopkopji. Šeit veidojusies jauna viņu pirmdzimtene, ko apliecina ar "bal" saistīto nosaukumu lielais daudzums. Visvairāk to ir Donavas baseina zemienē, kas vispiemērotākā ganāmpulku turētāju vajadzībām. Zīmīgi šeit ir Balatona un Balta-Suhaja ezeru nosaukumi. Apgūstot jaunas zemes un nosakot tajās īpašumu pirmtiesības, daudzas upes un ezeri ieguva ar īpašuma piederību saistītus nosaukumus. Šādi Balatona ezera nosaukums cēlies no divu senu vārdu - "bala" un "taun" (tav-e-n) salikuma, kas saprotams kā lielo, spēcīgo ļaužu pulku vai karaspēka apmetne-novads. Protams, šie "bala" cilvēki neapmetās tieši ezerā, bet gan tā tuvākā apkārtnē. Līdzīgi arī Balta-Suhaja ezers pie Donavas ir ieguvis savu nosaukumu no kādreizējiem "bala" piederības ļaudīm. Ne tikai ezeri, arī ganībām un zemkopībai piemērotās upju ielejas ir bijušas cilvēku piesaistītājas un novadu zemju iezīmētājas, sakļaujot sevi vienā jēdzienā ar šo novadu iedzīvotājiem. Tā radies nosaukums Balat (bala-at) upei Turcijā un Baiga (no bala un gat = spēcīgo gaita, novadīšanās ceļš) upei Latvijā, Vecpiebalgas pagastā, kur tā ietek Tauna ezeriņā. Ap šo ezeriņu bijusi tāda pati apmetnes (taun, tavn, taven) zeme- novads kā ap lielo Balatona e^eru Donavas zemienē. Upju krastu zemes parasti aptver lielākas platības nekā ezeru krasti, tāpēc kopš seniem laikiem minētā Tauna ezeriņa apkārtne ir Pie-balga, nevis Pie-tauna. Tāpat šo seno jaunu zemju apgūšanu, novadoties gar upēm, Latvijā uzskatāmi apliecina Balupe, kuras vārds izcelsmē saistīts ar seno "balviš" (viš = doties iekšā), kas saglabājies tagadējo Balvu nosaukumā, kura latgaliskā izruna "Bolvi", mainot "a" uz "o", nemaina izcelsmes būtību. Tāpat arī apdzīvotās vietas Baldones nosaukums sakņojas vietējās upītes krastos, to kādreizējo apdzīvotāju īpašuma tiesības apliecinošos vārdos "bala" un "dona" (ieleja, zemiene). Līdzīgi vietu nosaukumi Latvijā pārņemti arī zemnieku
senākajos mājvārdos, piemēram, Dzelzavas pagastā ("Baldones"), Jaungulbenes pagastā ("Baldones") un Bebrenes pagastā ("Baldūnes").Visi minētie nosaukumi ir tālas pagājības atbalsis no vēlīnajiem "bala" laikiem, kurus lietuviešu arheoloģe M.Gimbutiene saista ar trešo t.s. kurgānubedreskapu kultūras izplatītāju vilni starp 3000.un 2800. gadu pirms mūsu ēras. Tas sācis izplatīties no jaunās šo ļaužu pirmdzimtenes Donavas baseina zemēs, rietumos sasniedzot Reinu, austrumos Okas un Volgas augšteci, bet ziemeļos - Baltiju, Dienvidsomi- ju un Dienvidzviedriju. Tajos laikos valoda varēja izplatīties tikai kopā ar cilvēkiem, šinī gadījumā ar minētajiem ienācējiem no Viduseiropas, kas visumā runāja vēl tāpat kā viņu senču radi Vidusāzijā, kur, piemēram Balhaša ezera nosaukums apvieno senus jēdzienus - "bala" un "chāyā" (paēna, pavēnis, patvērums). No Balhaša apkārtnes, stepju plašumos starp Dienvidurāliem un Kaukāzu, aptverot ari Melnās jūras dienvidu krastu un tālāk uz rietumiem Donavas zemieni, līdz Tatru kalniem Viduseiropā (sanskr. "tatra" = tur, līdz turienei) arvien vairāk atrodami hidronimi un toponimi, kuru izcelsme saistās ar šajos apvidos izplatījušos "bala" ļaužu valodas izloksnēm. No Donavas zemienes šādu hidronīmu un toponīmu daudzums pieaug virzienā uz Baltijas jūras austrumu krastu, taču tas neliecina, ka turp būtu virzījies vairums ienācēju pulku. Pirmkārt, nosaukumi radušies salīdzinoši vēlāk nekā citviet un, otrkārt, Austrumbaltiju visvēlāk skārušas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas, līdz ar to pasargājot agrākos nosaukumus no sagrozīšanas vai nomainīšanas ar citiem. Liela nozīme bijusi arī tām baltu ciltīm, kurām saglabātais senais pirmtēvu "ur" kults bija saglabājis zināšanas par kopīgiem pirmtēviem ar kādreizējo "bala" cilšu ļaudīm. Jāpiezīmē, ka senais "ur" kults Latvijā turpinājies arī pēc kristīgās reliģijas ieviešanas, tāpat kā mītiskā Jāņa daudzināšana. Mielasti mirušo priekšteču veļiem no kristīgās baznīcas vajāti vēl 18.gs. Šī veļu kulta sakņošanos senākā "ur" kultā apliecina senčupirmtēvu vārdiskā apzīmējuma saglabāšanās latviešu valodas senākajos slāņos. Veļiem veltīto tautas dziesmu krājumos ir ietverta, piemēram, šāda, zināma rituāla laikā dziedāta, dziesma: Urguči, ārā! Urguči, ārā! Bic! Bac! Bāc! Urguči, ārā! Urguči, ārā! Bīc! Bac! Bāc! (1078.T-dz. krājums "Sidraba vītols", Rīgā, 1942.) Šādi vārdi dziedāti veļu mielošanas nobeigumā, kad mielasta rīkotāji mudinājuši neredzamos viesus atstāt dzīvo ļaužu mājokļus. Reliģiskos rituālos lietoti vārdi saglabājas visilgāk. Vārds "urguči" kopumā ir tuvi radniecīgs ar sanskrita "ur" (pirmtēvs, sencis) un "gacchati" (aiziet, paiet, pāriet), kā arī "gata" (staigāt). Minētajā piemērā urguči domāti kā apkārtstaigājoši senči, kam jāatstāj mielasta telpa. Savukārt nostāstos vārda "urguči" vietā minēts Gaujienas apkārtnē lietotais "urgatīni", kurš vēl uzskatāmāk liecina par mantojumu no tālu senču valodas, tuvi radniecīgas sanskritam (gata = staigāt, locījumā - gatin = staigāšanai). Tajā pašā Ziemeļlatvijas apvidus izloksnē saglabājusies arhaiska uzrunas forma, lietojot datīva (kam) locījumu. Tāpēc vēsturiski pareizāka saglabājusies veļu mudināšana ar vārdiem: "Urgatīni, ārā!" Senāk Latvijā izplatītās daudzas rituālu norises liegušas uzrunāt tieši mītiskas darbības darītāju, no kā ārā (prom) mudinājums minētajiem "urgatīni" jāsaprot kā prom raidīšana apkārtstaigāšanai, tieši nedzenot ārā pašus apkārtstaigātājus, lai tos neaizvainotu. Laikos, kad nebija šo- dienīgas saskares starp tautām, jebkura valoda varēja izplatīties un saglabāties vienīgi ar tiešiem cilvēku kontaktiem un uzturot savstarpēji ciešas radu attiecības. Svarīgi paturēt prātā radniecības lomu t.s. Pasaules koka laikmetā, kad cilšu "koki" veidojās uz radniecības pamata, nosakot to pa cilšu pirmtēvu pēctecības svēto ķēdi, līdz pat mītiskajam pirmtēvam. Ar šo ķēdi saistītiem kultiem bija jāsarūpē šī dievišķā pirmtēva gara iedzimšanu pēctečos no viņa izsētās sēklas. Šīm rūpēm bijis vistiešākais sakars ar plašāku senču gara jēdzienu, kas pakārto sev visus tos jēdzienus, uz kuriem balstījies ikvienas cilvēku pasaules koks. Savukārt jēdzienus cilvēka prāts, kas arī nāk no Dieva, ir ietērpis vārdos. Līdz ar to vārdi, kādus runā sācis lietot iedomātais pirmtēvu pirmtēvs, tikuši pieņemti kā svētie, kas negrozāmi kā Dieva, pasaules un citi tamlīdzīgi jēdzieni. Šādā
uzskatā sakņojušās ne tikai priesteru izkoptās svēto mācību valodas un svētās rakstības, bet arī valodas svētums kopumā. Tikai saglabājoties minētajam uzskatam, kas cieši saistīts ar pirmtēvu kultu, iespējama valodas saglabāšanās pamatos vairākus gadu tūkstošus. Valoda ir sava veida kultūrslānis, kas saglabājis liecības par tās vai citas tautas izcelsmi, senumu un izaugsmes gaitu. Aiz sena vārda slēpjas sens jēdziens, kas var pastāstīt vairāk par citā kultūrslānī atrastām senlietām un kādas rīcības pēdām. Ir saglabājušies ar noteiktām vietām saistīti (piezemējumā) un senākajos valodu slāņos vārdi, kuri atklāj jaunas patiesības par to kādreizējiem lietotājiem un ļauj gūt atziņas no tūkstošgadīga gudrību avota. Ko stāsta Latvijā saglabātie senatnīgie toponimi un latviešu valodā saglabātie, tikpat senatnīgie vārdi? Vispirms plašāk jāpievēršas nosaukumiem, kuri saistās ar sanskritā atrodamo vārdu "bala" (spēks, karaspēks, pulks, varenums) un kas pamatā daudziem nosaukumiem visai plašā Eirāzijas teritorijā. Salīdzinājumā ar citām Eiropas zemēm, vietu nosaukumi, kuros ir šis "bala", Latvijā atrodami visvairāk. Jau tika pieminēta Balupe, Baiga, Balvu ezers un Balvi, Baldūne, Baldone. Taču tie ir tikai daži atsevišķi piemēri no kopējā daudzuma. Turpat Balvu rajonā Ziemeļlatgalē ir Baltinavas pagasts ar tāda paša nosaukuma sen apdzīvotu centru. Sanskritā "ava" ir "vieta lejā, tur prom lejā, lejup", bet "baltiņ" salikts no vārda "bala" un "tīra" (krasts) locījuma "tin". Kopumā Baltinavas nosaukums saglabājis norādi par šeit bijušām "bala" ļaužu zemēm gar upju un ezeru krastiem. Savukārt citviet nosaukumā izteiktajā informācijā par zemes īpašuma piederību nav iestarpinātas piebildes par krastiem. Ir tikai norāde uz tiesiskajiem īpašniekiem ar vārda "bala" locījumu ģenitīvā "balin". Apstiprinājums tam ir Balinava Rēzeknes rajonā netālu no Rāznas ezera. Tajā pašā rajonā Rikavas pagastā ir Baltinas ciems, kura nosaukums liecina, ka šeit kādreiz bijis "bala" ļaužu krasts. Piebilde "ava (tur prom lejā) nav un nevarēja arī būt, jo līdz šejienei kādreiz sniedzies Lubānas ezera ap- ūdeņojums. No senā vārda "baltiņ" atvasinātais latviskais "baltiņi" vēl ir saglabājies vismaz 9 latviešu zemnieku mājvietu nosaukumos un saiknē ar Melnupes pieteku Baltiņupi Alūksnes rajonā. Tieši šie nosaukumi liecina, ka vietas, apvidi, upes un ezeri šo "balin" ļaužu laikos savus nosaukumus ieguvuši visvairāk no krastiem pieguļošo zemju un to apdzīvotāju nosaukumiem. Ūdens, tekošs vai stāvošs, daudzumā liels vai mazs, ticis uzskatīts kā noteikta un svēta vieliskās pasaules sastāvdaļa, viens no tiem četriem elementiem, kuri uzskatīti kā vieliskās pasaules veidotāji. Dzīvība un dzīvošana izsenis saistīta ar ūdeni, ar ūdens veldzēto pasauli, kāda tā ir un vienmēr bijusi tur prom lejā, kā to izsaka vārds "ava". Šie "ava" radījuši ikvienas cilvēku pasaules jēdzienu, tāpēc senie nosaukumi, kas tagad piedēvēti upēm un ezeriem, bijuši attiecināti uz šīm pasaulēm. Piemēram, senā Daugava nebija šīs lielās upes plūstošais ūdens, bet gan "ava" daudzums gar tās krastiem. Mantojums no senlaikiem jēdzienos un valodā ir Latvijā daudzu apdzīvotu vietu nosaukumos saglabātais apzīmējums "ava". Piemēram: Baltinava - pagasta centrs Balvu rajonā, Barkava -"" Madonas rajonā, Beļava -"" Gulbenes rajonā, Beļava - apdzīvota vieta Madonas rajonā, Braslava pagasta centrs Limbažu rajonā, Brunava -" " Bauskas rajonā, Cīrava -" " Liepājas rajonā, Dunava - " " Jēkabpils rajonā, Gaigalava - " " Rēzeknes rajonā, Irlava - " " Tukuma rajonā, Iecava -" " Bauskas rajonā, Jodava - apdzīvota vieta Brunavas pagastā, Kalsnava - pagasta centrs Madonas rajonā, Kandava - pilsēta Tukuma rajonā, Kaplava - pagasta centrs Krāslavas rajonā, Kārsava - pilsēta Ludzas rajonā, Krāslava - pilsēta, rajona centrs, Ķekava - pagasta centrs Rīgas rajonā, Lūznava -" " Rēzeknes rajonā, Malnava - pagasta centrs Ludzas rajonā , Rikava - " " Rēzeknes rajonā, Rudava apdzīvota vieta Ludzas rajonā Istras pagastā, Rudinava - " " Ludzas rajona Mērdzenes pagastā, Salnava - pagasta centrs Ludzas rajonā, Sesava - " " Jelgavas rajonā, Vārkava - " " Preiļu rajonā, Veselava - " " Cēsu rajonā, Zvārtava - " " Valkas rajonā, Vaidava - " " Valmieras rajonā, Tadenava apdzīvota vieta Jēkabpils rajona Dunavas pagastā. Dzīvošanai nepieciešamais saistījums ar noteiktu vietu apkārtējā pasaulē šīs savas "ava" cilvēku apziņā iesakņojušās vienotu un, var teikt, svētu
jēdzienu, kāds tas vārdiskā apzīmējumā pārdzīvojis dažviet gadu tūkstošus un dažādas izmaiņas vietējo iedzīvotāju sastāvā. Baltu cilšu sakņu meklējumi nav atdalāmi no kādreiz stipro un vareno (balin) ienācēju savā laikā izraudzītām mājošanas vietām. Viņu šīm vietām dotā kopējā nosaukuma saglabāšanās norāda uz apvidiem, kur ienācēji koncentrējušies visvairāk, ilgi saglabājot savu ietekmi uz vēlāko iedzīvotāju sastāvu un valodu. Slāvu pārņemtajos apgabalos, veidojoties jaunām mītņu vietām ar citām dzīvošanas prasībām, agrāko iedzīvotāju "avas" zaudējušas savu nozīmi un nav iesakņojušās slāvu valodā. Atbalsis no tām visvairāk vēl atrodamas tagadējos Krievijas un Baltkrievijas apgabalos, kas robežojas ar Latviju. Taču jau citā apdzīvoto vietu uztvērumā "ava" izteikta kā ova, ovo, evo, piemēram, Antisova, Linovo, Pitalovo, Pikevo, kas raksturo kādreizējās Atinasavas, Linavas, Pītālavas un Pīkavas latgalisko nosaukumu pārveidojumus pusgadsimta laikā Krievijai pievienotajā Abrenes apriņķī. Taču tālāk uz austrumiem "balin" aptvertie apgabali jau gadsimtiem ilgi bijuši slāvu valdījumā un vairums seno nosaukumu sagrozīti vai nomainīti ar atšķirīgam apkārtējās pasaules uztvērumam pieņemamiem. Jāņem arī vērā jaunākie, Pensilvānijas universitātē veiktie, indoeiropiešu valodu izcelsmes pētījumi, kas uzrāda slāvu valodu izcelsmi no pirmbaltu valodas, kas laika gaitā pati sazarojusies vairākās baltu valodās. Tomēr valodnieki, atkarībā no savas piederības vienai vai otrai baltu tautai, vēl arvien mēģina Krievijā un Baltkrievijā atrodamos senos neslāvis- kos nosaukumus saistīt ar savas tautas valodas vārdiem. Piemēram, Okas pieteka Ugra nav radniecīga lietuviešu Ungurupei ne ar vārdu skanējumu, ne arī ar jēdziena "ugra" (varens, milzīgs, stiprs) un "guru" (svarīgs, cienījams, pamācošs, smags) atšķirībām. Lietuviešu vēsturnieces M.Gimbutienes skaidrojumā Lietuvas upes Narotis, Narasa, Narupis, ezeri - Narutis un Naročius, kā arī prūšu - Narus, Naruse, Naruve (tagad Nareva) savu nosaukumu izcelsmē saistītas ar jēdzienu "dziļš" vai arī "nirt". Taču jau prūšu Naruve-Nareva liecina par vārda pamatā ietverto un izrunā izmainīto "ava", kam ir atbilstošs vārds sanskritā. Tāpēc arī vārda otra daļa "nar" vispirms ir saistāma ar sanskrita "nara" (vīrietis, virs), kas jaušami saglabājies hidronīmos ne tikai Lietuvā un Austrumprūsijā. Iepriekš jau tika pieminēta neliela upīte Ziemeļlatvijā - Narvelis, kas arī senatnē nav izcēlusies ar dziļumu, tāpat kā apkārtnes apdzīvotāji ar vajadzību nirt. Upītes nosaukumā ietvertā "nar" sakritība ar "nara" sanskritā liek tur meklēt radinieku ari latviskotajam "velis". Tāds ir "valli", apzīmējošs vīteni, jebkuru vīteņaugu, vijumu. Senākā mītņu vietu izraudzīšana un nepieciešamo teritoriju iezīmēšana gar upēm notikusi vienlaikus abos krastos, nosakot savai pasaules daļai piederošās (upes) malas. Tā aptverta josla, kas vijusies līdzi upes tecējumam. Sanskritā "upa" nozīmē "pie, klāt", un šāds vārds kā upes nosaukums tagad ir vienai Okas pietekai. Tāpēc tagadējais upes jēdziens nav izveidojies no Okas pietekai piedēvēta vārda, bet gan no sena jēdziena par apdzīvojamām teritorijām pie plūstošiem ūdeņiem, kuriem sanskritā dažkārt lietots apzīmējums "nadl". Tāpat Narvela upītes nosaukumā atrodamais "vallī" sākotnēji nav attiecināts uz tekošo ūdeni starp krastiem, bet gan uz apdzīvotu joslu pie tiem. Šādas joslas daudzviet vijušās ap upēm kā vīteņi. Ari koku stumbriem un zariem mēdz aptities dažādi vīteņaugi. Līdzīgi senlaikos "tinušies" ienācēji jau kāda cilvēku koka aptvertajā pasaulē, meklējot apmetņu vietas. Kokos vīteņaugi ievijas kā ienācēji, bet kas bijuši šie vīrieši, vīri, ar kuriem saistīts nepilnus desmit kilometrus garās Narveļa upītes nosaukums? - Sākotnējā, izrunā nesagrozītā, nosaukuma devēji varēja būt vienīgi tie, kas runājuši valodā, no kuras radīts vēlākais sanskrits. Tāda varēja būt tikai tām spēcīgajām un varenajām ciltīm, kuras starp 3000.un 2800.gadu p.m.ē. ar saviem pulkiem pilnīgi izmainīja seno Eiropas seju. Ienākošie pulki sastāvēja galvenokārt no viriešiem-karavīriem, kuri izraudzīja savas apmetņu vietas, ganības un pļavas zirgiem, arī pārtikai līdzi vestiem mājlopiem. Šādām vajadzībām piemērotas vietas vienmēr bijušas gar upēm un pie ezeriem. Šo vīriešu kapos kā viena no visraksturīgākajām senlietām tiek atrasti laivveida akmens kaujas cirvji ar caurumu kātam. Radioaktīvā oglekļa analīzes rezultātā
datētie auklas keramikas un laivas-cirvju kultūras cilvēku kapi un apmetnes attiecas uz 3.gadu tūkstoša p.m.ē. vidu un otro pusi. Šis laiks atbilst spēcīgo (balin) cilšu vīru jeb karapulku ienākšanai Baltijā, kad šeit radās šo vīru apmetnes. Viņus apzīmējošs vārds (nara) saglabājies dažviet upju nosaukumos tajās Eiropas daļās, kuras visvairāk aptvēruši pēdējie divi ienācēju viļņi. Pēdējais sasniedza Okas un Volgas augšteces baseinu, un no tiem laikiem viena Okas pieteka joprojām ir Nara. Uz dienvidiem no tās ietekas, Okas pretējā krastā ir plašs pieupes apvidus, caur kuru plūst Upa. Savukārt Somu jūras līča galā ir Narva, kuras senākais nosaukums Narova joprojām saglabāts Krievijā izdotajās kartēs. Narvas-Narovas apvidus ir ceļā uz līča pretējo krastu, kurp arī devušies "nara" pulki, sasniedzot Somijas dienvidus. Daudz ūdeņu kopš tiem laikiem upēs aizplūduši, kad gar upēm un upitēm kā vīteņi auga un virzījās arvien tālāk jaunos apvidos skaitliski daudzo un stipro lopkopju cilšu apmetnes. Šīm ciltīm piederošie cilvēki runājuši kopējas valodas mazatšķirigās izloksnēs, atstājot šīs valodas vārdus daudzu, tagad vairs nesaprastu, upju, ezeru, kalnu, apvidu un vietu nosaukumos. Tolaik vēl nebija rados un valodā dažādojušās baltu ciltis. Nebija prūšu, leišu, kuršu, latgaļu, nemaz nerunājot par latviešiem un lietuviešiem. Lai meklētu saknes šīm ciltīm un tautām kopējos senčos, uzziņa rodama vispirms šo senču valodas atbalsīs sanskritā. Jāpiebilst arī, ka, piemēram, tagadējā latviešu literārā un valsts valoda ir daudzējādā ziņā valodnieku pārveidota, tāpat kā savā laikā radīts sanskrits. Tāpēc sanskrita izmantošana seno nosaukumu skaidrošanā ir vienīgā iespēja aiz vārdiem paslēpto seno jēdzienu izpratnei, atlasot senākos vārdus no vēlāk ieviestiem, kuriem dažkārt jau ir cita nozīme. Tās baltu tautas, kuras valodā un arī tradīcijās visvairāk saglabājušas mantojumu no aizvēsturiskiem laikiem, ir nenoliedzami savos pirmtēvos saglabājušas pēctecību no senčiem - pirmbaltiem. No tiem, kuru tēvtē- vi savu pasauli izplētuši vairāk dienvidos, no Dienvidurāliem līdz Alpiem. Tur, tagadējā Rumānijā un Serbijā, uz Donavu plūst Nerās ūdeņi. Cita upe Bosnijā ieguvusi Neretvas vārdu, kas ar Neretas nosaukumu nelielam apvidum un apdzīvotai vietai Latvijā uzrāda radniecību arī ar Narotis upes vārdu Lietuvā. Nomainot izrunā a ar e, jaušami kopējs jēdziens izteikts ari apdzīvotas vietas Naraji nosaukumā Ungārijā. Tāpat, kā ar nelielām atšķirībām izrunā tagad starptautiski lietoti svešvārdi saistās ar kopējiem jēdzieniem, arī senlaikos zināmi jēdzieni izteikti ar maz atšķirīgiem vārdiem. Patskaņu maiņa vārdos nav nekas jauns dažādās valodās un to izloksnēs. No vārdu izrunas izmaiņām nav bijusi pasargāta neviena valoda. Visvairāk šīs izmaiņas skārušas jaunākās valodas, kurām vārdu rakstība atpaliek no izrunas. Pašlaik valodu mainīšanās progresē arvien redzamāk, veidojoties t.s. politiskajām nācijām. Iemesls tam ir valstu izveidošanās ar dažādas etniskās piederības iedzīvotājiem, kuri ar likumu pakļauti noteiktai valsts valodai. Sveši vārdi atsvešina no pierasti izteiktiem jēdzieniem, padarot tos neskaidrus un bez skaidrojuma nesaprotamus. Līdzīgs stāvoklis ieviesies, lietojot starptautiski pieņemtus svešvārdus, kuru skaidrojumam izdotas speciālas vārdnīcas. Tāpat ir ar senajiem nosaukumiem, kuru kādreizējo nozīmi iespējams saprast vienīgi ar sanskrita vārdnīcas un gramatikas palīdzību. Turklāt nemainīgi piezemēti nosaukumi liek ielūkoties arī kartēs. Nekas pasaulē nerodas pats no sevis. Arī balti neparādījās pēkšņi no nezināmām tālēm. Plašajā teritorijā, kuru iezīmē vietu un upju nosaukumi, līdzīgi dažādiem baltu jaunāko valodu vārdiem, ar vēl līdzīgākiem vārdiem valodā ienāca jau zināmo "balin" cilšu ļaudis. Viņu apmetnes kā vīteņaugs (vallī) izplatījās gar upēm arvien tālāk jaunos apvidos. Lopkopju vajadzībām nepieciešamās upes bija dabiskas šādas virzīšanās turpinājuma jeb projām iešanas (gam) ceļa (gati) rādītājas. Saistot šos projām iešanu vai arī ceļu apzīmējošos vārdus ar vīteņaugu apzīmējošo "vallī", rodas salikts vārds vallga (- m; -ti). Vislielākā upe ar plašu pieteku baseinu bija Volga, kas jaunas zemes meklējošiem lopkopjiem rādīja ceļus no Dienvidurālu stepēm uz rietumiem. Tā bija sākums daudziem "vallga" - pirmajam promiešanas vilnim jau 5.gadu tūkstotī p.m.ē. Tāpēc tagad lielākajai Eiropas upei Volgas nosaukums sakņojas laikos, kad tā vēl bija vallga,
tāpat kā viena no mazākajām Eiropas upēm Latvijā kādreiz bijusi baiga, vēlākā Baiga Piebalgā. Pirmā lielākā jeb lielākais "vaļīgā" ir aptvērusi Volgas vidusteci no Kamas ietekas līdz, apmēram, Kalmikijas stepēm. Tālāk uz rietumiem tiem, kas no Dienvidurāliem bija virzījušies lejup Orenburgas un Pie- volgas līdzenumā, tur tālāk prom lejup aiz Volgas, turpinājās leja (don) ar citu lielu upi, kura tagad pazīstama kā Dona. Tās augštecē ir apvidus, kuru "balin" ciltis pēdējā lielajā izgājienā uz jaunām zemēm sadūšojās pārņemt ar savu prom- gājēju apmetņu "vallī". Sanskritā sadūšošanās, uzdrošināšanās izteikta ar vārdu "tulā". Tagad seno apmetņu koncentrēšanās apvidū, Viduskrievijas augstienes ziemeļu galā, ir izaugusi pilsēta Tula, kuras nosaukumam un tajā ietvertajam jēdzienam nav tuvi radniecīga vārda krievu un baltu valodās. Lielie izgājieni uz jaunām zemēm nevarēja notikt stihiski, bet prasīja zināmu sagatavošanos un saskaņotu rīcību, pulcinot priekšpulkus. Virzīšanās uz ziemeļiem no pierastajiem stepju apgabaliem nozīmēja došanos iekšā atšķirīgā un svešā pasaulē, bagātā ar mežiem un purviem. Arī klimats ir jūtami atšķirīgs ar garākām sniegotām ziemām. Tolaik dzīvošana šeit bija pa spēkam izturīgiem, dūšīgiem cilvēkiem, īpaši jau no dienvidiem ienākošo skatījumā. Stiprs, izturīgs, dūšīgs, arī nepārspējams, sanskritā izteikts ar vārdu "ugra". Pirmā lielākā upe ziemeļos no Tulas ir Ugra, gar kuru dūšīgo un uzdrīkstēties varošo pulki vispirms audzējuši savu apmetņu "vallī". Šo apmetņu cilvēku senais apzīmējums tagad ir piedēvēts upei. Vārdam "ugra" krievu valodā nav atbilstoša vārda ar līdzīgu jēdzienu segumu un upes nosaukums kļuvis svešvārds. No ziemeļiem Ugrā ietek Maskavas upe. Tās nosaukuma pamatā ir jēdzienu - noskatīt, nomērīt un viņa, viņējs, kā arī pazīstamā "ava" vārdisko apzīmējumu salikums. Sanskritā tiem atbilst ma, as, gata, ava (ma + as + ga'ta + ava = maasgava). Saliktais vārds izsaka jēdzienu par kādu viņēju (tur viņā pusē) vai arī viņa, viņu gājumam (ceļam) noskatītu jeb iemērītu apvidu. Kā zināms, trešais lielais "balin" izgājiena vilnis rietumos sasniedza ari tagadējo Holandi, caur kuru tek upe Maas (Māsa), kuras nosaukums ir tikpat nesaprotams vietējiem kā Maskavas vārds krieviem. Daudzu upju nosaukumu izcelsme ir ļoti sena, arī Mazūru ezeriem kādreizējos prūšu novados (tagad Polijā). Vāciskā izrunā s pārtop par z, tāpēc vēsturiski pareizāk būtu teikt Māsur, jaušot pazīstamu sanskrita vārdu salikumu - mā + as + ur. Pēdējais jau iepazīts, sakarā ar "ur" izplatību vietvārdos. Virzoties augšup gar Maskavas upi, kādreizējie promgājēju pulki varēja nonākt vienīgi pie Volgas augšgala un tālāk kalnainā apvidū, kas izsenis saistīts ar Valdaja vārdu. Ari šī vārda nozime nav izskaidrojama ar tagadējo Eiropas tautu valodu palīdzību. Tamdēļ atliek vien atkal ieskatīties sanskritā. Zinot Volgas lomu pirmā un lielākā "vallī" virzīšanā jaunās zemēs, no kā cēlies Volgas (Valgas) nosaukums, ar vārda "vallī" sakni jāsaista arī Valdaja vārds. Tajā bez saīsinājuma "vali" iekļauti vēl divi vārdi: "da" (dot) un "ayus" (dzīvība), kopumā raksturojot kalnaino apvidu kā dzivības devēju cilvēku mītņu vīteņiem gar vairākām nozīmīgām upēm, kuras no šīs kalnienes aiztek uz visām četrām debespusēm. Šeit nonāca arī tie, kas no Dņepras lejasteces sāka virzīties tālāk uz augšu, savienojoties ar nācējiem no Volgas krastiem un radot jaunu promgājēju pulku koncentrēšanās vietu. Tālāk uz ziemeļiem vedināja turp aiztekošā Msta, bet uz rietumiem - Daugava. Tie, kas devās gar to uz leju, jau drīz savienojušies ar pulkiem no Viduseiropas. Jāiebilst izplatītajam uzskatam, ka trešais ienācēju vilnis sācies tikai no Dienvidkarpatiem tuvējā apgabala. Tas varēja būt tikai viens no tiem, kur meklējams sākums tam lielajam "vallī", kas no šejienes virzījās zaro- damies uz Baltijas jūru. Starp Donavas lejasteci un Dienvidkarpatiem ir apgabals, kam saglabāts Valahijas nosaukums. Protams, tas ir nedaudz izmainījies, bet nav grūti just saknes sanskrita vārdiem "vallī" un "apāhaya", kas ir atvasinājums no vārda "ha" (atstāt, pamest). Sākotnējais Valahijas nosaukums jaušami bijis "vallāhaya" un tas apstiprina kādu lielu aiziešanu prom no šejienes. Taču Valahija nav bijusi vienīgā, prom aizejot, pamestā. Valdajā no Seligera ezera uz ziemeļiem aiztek Msta un Pola, kuras ar saviem ūdeņiem baro līmeņa ezeru un tālāk zemes Volhovas upes krastos, kur iezīmējas robeža ienācēju
atstātajām pēdām. Virzīšanās no Volhovas tālāk uz austrumiem nav notikusi un apvidus ticis atstāts. Apstiprinājums tam ir Volhovas nosaukumā, kura izcelsme sakņojas pazīstamos vārdos (vallī + ha + ava = vallhāva), izsakot jēdzienu par pamestu apvidu. Lai no Valahijas nokļūtu līdz Volhovai, jāpārvar gandrīz 2000 kilometru liels attālums, jo taisnā līnijā virzīties nav iespējams. Pie tam Valahiju atstājušie nedevās vienotā gājienā tieši uz tālajām ziemeļu zemēm, bet gan sadalījās atsevišķos "vallī" ar pastāvīgām apmetnēm, kuras prasīja vērā ņemamu iemītnieku daudzumu. No Valahijas nākošie pat vairākās pēcnācēju paaudzēs nebija spējīgi aptvert milzīgo teritoriju, kādu uzrāda arheoloģiskais materiāls, valodas atliekas un ar valodu saistītie vietu nosaukumi. Agrāk aptvertajās teritorijās nevarēja palikt tukšums no "balin" ļaudīm, un virzīšanās no stepju apgabaliem gar Volgu un Dņepru tālāk uz ziemeļiem varēja būt pat agrāk, nekā no Donavas lejasteces notikusī. Apvidos, kur ienācēji saplūda visvairāk, paliekot lielai daļai uz pastāvīgu dzīvi, seno nosaukumu daudzums ir redzami lielāks un ir vērtīgs uzziņas avots par nosaukumu devējiem un notikumiem tajos tālajos laikos. Saglabātie nosaukumi un vietējais mantojums valodā šajā uzziņas materiālā ir ar īpašu vērtību, jo skaidro to, ko nevar izskaidrot materiālās kultūras priekšmeti. Latvijas austrumdaļā abos Daugavas krastos ir saglabājies ievērojams seno nosaukumu daudzums, piemēram: Viši - no "viš" (doties iekšā), Viškeri, Višķi - no "viš" un "kr" (rīkoties, darboties, tirgoties), Aūne - no "āsana" (mītne, rezidence), Asūnīca - no "āsana" un "nlca" (parasts, vienkāršs), Baida (upe) - no "bala" (spēcīgs, pulks, karaspēks) un "dhā" (sēdināt, nolikt, novietot), Balinava - no "balin" (bala loc. ģen.) un "ava", Dunava = Donava no "dana" (devīgs, dāsns) un "ava", Dagdas (ezers) - no "dah, daghda" (nodedzināts, apdedzis), Druja - no "dhruva" (pastāvīgs, nešaubāms) un "ja" (izcelties, rasties, rādīties) = pastāvēšanai radīts, Indra - no "indra" (pirmais, pārākais, visaugstākais - attiecinājumā uz apziņu, prātu, cilvēku), šeit norādē uz kāda augstākā priestera vai augstmaņa mītni, Indrāne (apdzīvota vieta) - no "indra" un "tad-anu" (ļoti mazs, maziņš), Indrāni (viensētas nosaukums, senāk attiecināts uz zināmiem viensētu saimniekiem), Kārsava - no "krs" (saistīt, audzēt, izstiept) un "ava", Tartaka (upe) - no "taru" (koks, koks vispārinātā nozīmē) un "tak" (saņemt, prasīt, ņemt kādu virzienu, piemēroties apstākļiem), Tartaka (apdzivota vieta) - " Krāslava - no "krs", "lī" (piekļauties, pieglausties) un "ava". Šinī gadījumā apzīmējums saistošam, izstieptam apvidum, kas piekļaujas Daugavai. Tadenava - no "tadanu" (ļoti mazs) un "ava", Susēja (upe) - no "su" (pilnīgs, labklājīgs, labumu dodošs) un "āyus" (dzīvība, dzīvošana), Veseta (upe) - no "vas" (dzīvot, mitināties) un "atas" (uz šī pamata), Kalupa ezers - no "kal" (piederošs, īpašumā esošs) un "upa" (pie), Kalupe (apdzīvota vieta) - " ", Lukna's ezers - no "loka" (pasaule, ļaudis) un "na" (nav), Unguri - no "un" (ne) un "guru" (svarīgs, iespaidīgs), Ilgas ezers - no "Ii" (slavēts, godāts, atzīts) un "ga(y)" (dziedāt, apdziedāt) = slavas apdziedāts, Ilga (apdzīvota vieta) - " ", Dviete (upe, Ilūkstes otra pieteka) - no "dvitiya" (otrais). Nedaudz tālāk Baltkrievijā, uz dienvidiem no Daugavas, ir saglabājušies šādi seni un zīmīgi nosaukumi: Valas'a ezers - no "as" (būt) un jau zināmā "vallī", Aboles ezers - no noliegumu izsakošā "a" un "bala", Usjani - no "us" (gaisma, gaismas puse) un "jana" (cilvēks, ļaudis), Jaja - no "ya" (šis) un "ja" (tapt, rasties, izcelties), Braslava - no "bhr" (balstīt, noturēt, nest), "lī" (piekļauties, pieglausties), "as" (būt) un "ava" (tur lejā prom). Protams, valodniekiem var rasties iebildumi par viņuprāt pieļautām patvarī- bām vairāku nosaukumu izcelsmes skaidrojumos. Taču visi šeit minētie nosaukumi cieši saistīti ne tikai ar nemainīgu piezemējumu, bet ari ar noteiktā laikmetā valdošu vajadzību orientētu apkārtējās pasaules redzējumu, kas noteicis šķietami nesakarīgu vārdu salikumu rašanos. Ņemot palīgā to apvidu kartes, kurās pārskatāms ar šiem dīvainajiem nosaukumiem saistīto vietu piezemējums, kļūst redzama piezemēto nosaukumu savstarpēja saistība un arī norādes uz kādreizējiem notikumiem. Piemēram, upes nosaukumā pārtapušais Tartakas vārds pats par sevi šolaik neko neizsaka, tāpat arī Višķi,
Luknas ezers. Taču, zinot Višķu nosaukumā saglabāto norādi par došanos kaut kur iekšā, apkārtnē jāmeklē nosaukums tai vietai, ar kuru sasaistās šī iekšā došanās. Šinī gadījumā tāda ir atrodama. Turpat netālu uz ziemeļiem noVišķiem ir Luknas ezers un apdzīvota vieta Lukna. Aiz Luknas ezera, nedaudz tālāk ziemeļos, ir citi Višķi un Ardava. Tai blakus purva malā Rušona, bet purva austrumu pusei īpatnējs nosaukums - Cirišs. Tartakas upe savieno Višķu ezeru ar ezeriņiem, starp kuriem ir Gutiņi. Ar Tartakas vārdu apzīmēta arī apdzīvota vieta Daugavas dienvidu krastā, iepretim Tartaka ezeram šaipusē. Visi šie nosaukumi nav raksturīgi tagadējai vietējo latgaļu izloksnei, ne arī baltkrievu, poļu un lietuviešu valodas vārdiem. Ar sanskrita palīdzību Višķu un Luknas nosaukumu jēga sasaistās norādē uz došanos iekšā neapdzīvotā apvidū, kur cilvēki vēl nav izveidojuši savu pasauli. Savukārt Tartakas nosaukums liecina, ka došanās iekšā notikusi ar nodomu izveidot šeit sev pasauli, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi. Dabā augošu koku sanskritā apzīmē vārds "drum", bet simbolisku koku - "taru". Tartakas nosaukumā tas attiecināts uz simbolisko Pasaules koku, kam tikuši pakļauti apvidi abos Daugavas krastos. Šāds vienas piederības zemes īpašumu izvietojums upju abos krastos saistās ar "balin" ienācēju pulku vīteņošanas tradīcijām, iezīmējot savus "vallī". Taču no tiem izaugušie "taru" vairs nebija "vallī", tāpēc šajā "tartak" aptvertajā teritorijā nav vietu nosaukumi, atvasināti no šī simboliskā vīteņa vārda. Par šīs teritorijas ap- dzīvošanas gaitu Daugavas ziemeļkrastā plašāku informāciju saglabājuši nosaukumi: Gūta, Gutiņi, Cirišs, Kapiņi. Patskaņa a nomainīšana ar o, u vai e senajās un jaunlaiku valodās ir zināma parādība, tāpēc vārdos Gūta un Gutiņi jaušami no sanskrita zināmie "gata" (iešana, eja, gaita) un "gattin" (krasti iešanai, gaitai). Aiz Gutiņu ezeriņiem Tartakas upes sākums ir pie tagadējās Terehovas sādžas, kuras nosaukums Latgales pārkrievošanas laikos visticamāk pārveidots no Tara- kavi (taru = koks, kavi = dzejnieks, vārsmu teicējs). Šķietami absurdais Terehovas nosaukuma skaidrojums pamatots ar vietas atrašanos kādreizējā, ap Tartaku izkārtotā, Pasaules koka galotnē. Uz to norāda arī tuvējie Kapiņi, kas nosaukumu ieguvuši nevis no kapiem, bet gan no "kapa" (galotne, virsotne, galva). Seno Pasaules koku iezīmējums kādā apvidū, ņemot kādu virzienu un vadoties no vietējiem apstākļiem (tak), nav norobežojies tikai ar vienas upes apkārtni. Tartaki aiz Daugavas ir vietējā "tartak" aptvertās pasaules otra daļa, kurā izvietots nosacīts "taru" sakņu gals. Sakņu sākums bijis pie Krivaseļciem Baltkrievijā un pie Ilgas Latvijas pusē. No šejienes Pasaules koks audzēts gar Sila ezeru un Poguļankas upi līdz Daugavai, kur netālu ir Tartaki, bet pretējā krastā Tartaka ezers, no kura divas Daugavas pietekas iezīmē virzienu uz Višķu ezeru un Tartakas upi. Kriva- seļcu, tāpat kā Terehovas, nosaukums ir krieviskojums no "kriusala" (krius = gādāt gaismu, gaismas gādātāji, sa-ala = mītne, mājoklis). Latvijā, īpaši Latgalē, ir vēl atrodamas vietas, kuras saglabājušas Krlvsalu vai Krīvu salas nosaukumu. Kādreiz pie Krivaseļciem ir bijusi priesteru-krlvu pastāvīga mītne. Mitinoties "koka saknēs", krīvi attiecīgai ļaužu pasaulei gādājuši gaismu dzīvošanas spēkam, uzturot un iedzīvinot svētās gudrības. Šim nolūkam kalpoja kulta vietas, no kurām viena bijusi tagadējās Ilgas apkārtnē. Iepriekš šīs vietas nosaukums jau tika izskaidrots ar slavēšanas jeb godāšanas un atzīšanas dziedājumiem. Tie veltīti visam "taru" no Ilgas līdz Kapiņiem. Šādās savas pasaules nosacītā koka kulta vietās dziedātas un teiktas atziņas par pasaules būtību, negrozāmiem dzivošanas likumiem un tikumiem. No šīm dziesmām un dzejām vienkāršo ļaužu daiļrades papildinājumā vēlākos laikos radušās pazīstamās latviešu un lietuviešu dainas. Tomēr "Latvju dainu" sējumos maz kas atrodams no senajiem priesteru oriģināl- tekstiem, jo vēlākie tautas daiļrades papildinājumi pamazām bagātīgi atšķaidījuši svēto dainu krājumu ar visai prozaiska satura sacerējumiem. Viss, kas nonāk plašākas sabiedribas ziņā un pašplūsmas varā, agri vai vēlu tiek sagrozīts, saistīts ar sīkām ikdienas interesēm un noplicināts. Tāpēc par tagad atzītiem seno zināšanu un reliģisko atziņu tekstiem dainās patiesībā būtu jārunā tāpat kā par visai miglainiem, trūcīgiem un sagrozītiem nostāstiem par krīviem. No tiem
laikiem, kad tagadējā Latvijas teritorijā ienākušie "balin" ļaužu priesteri Daugavas krastos sāka iezīmēt un svētīt apvidus jauniem ļaužu kokiem, gādājot tiem augšanas spēku, kas tika dots (dāyaka) ar dzejisku un dziesmotu devumu, ir pagājuši gadu tūkstoši. Laika gaitā vārdā "daina" ietvertais jēdziens kļuvis neskaidrs, liekot latviešiem meklēt vārda izcelsmi lietuviešu valodā. Taču par šīs valodas saikni ar sanskritu valodnieki jau ir daudz runājuši, tāpēc daudzu latviešu valodas vārdu izcelsmes skaidrošana ar sanskrita palīdzību nebūtu jāpieņem kā skaidrotāja subjektīva nosliece. Ikviens sacerējums, arī dziesmas melodijas, ir devums citiem cilvēkiem. Dot, pasniegt sanskritā ir "dā", tikt dotam, devums - "dāyaka". Kad Latvijā sākās tautas dziesmu vākšana un apkopošana, to veicināja atziņa, ka tautas dziesmas ir zudumā ejošs kultūrvēsturisks mantojums. Bet vai tikai tad radusies šāda atziņa? Visi uzskati, mācības un ar tām saistītas morāles normas agri vai vēlu piedzīvo dažādus satricinājumus, pārvērtības, nomaiņu ar citām un izzušanu no aprites kultūrā. No tā nebija pasargātas arī "balin" priesteru svētās mācības, un pienāca laiki, kad tās arī sāka iet pazušanā. Šobrīd laiks jau pilnībā izdzēsis atmiņas par šiem priesteriem, pārvēršot viņus apšaubāmos teiku un pasaku tēlos. Dainās nav atrodami krivi vai citādi saukti priesteri. Nedaudz gan pieminēti Dievadēli, kurus tagad folkloristi cītīgi skaidro kā mitoloģiskus personāžus tautas daiļradē, pielīdzinot Dievadēlam Jānim, kuru kristiešu reliģijas kalpi savukārt mēģina iemiesot savā Jānī Kristītājā. Jāpiebilst, ka no šādas vēstures kristīšanas nav bijušas pasargātas ari citas tautas, kurām vasaras saulgriežu svinības lielākā vai mazākā mērā arī saistījušās ar Jāņa kultu. Latvijā vēsturisko patiesību sagrozīšana un pakļaušana aizmirstībai jau simtiem gadu gājusi roku rokā ar kristīgās baznīcas kundzību un dažādu iekarotāju pārtautošanas centieniem. Senseno reliģisko kultu tradīciju kopēji un seno svēto dainu zinātāji no baznīcas kalpiem tikuši vajāti vēl 19.gadsimta beigās. Tieši tāpēc ne jau viena vien "blēņu un māņu dziesma" nav iekļuvusi starp publicētajām. Jebkuras reliģijas priesteri vienmēr ir atklāti vai netieši cīnījušies ar citu reliģiju amata brāļiem un viņu mācībām, līdz pat nežēlīgai slepkavošanai, kas nav saudzējusi arī latviešu "pagāniskos" priesterus. Tāpēc grūti noticēt, ka tauta, kas savā vēsturiskajā mutvārdu literatūrā tik rūpigi saglabājusi tekstus par Dievu, dabu, darbu, godību un gadskārtu tradīciju dziļāko jēgu, nebūtu veltījusi tekstus arī saviem Dieva kalpiem un ļaužu mācītājiem. Toties 20.gadsimta publicējumos plaša vieta ierādīta par nerātnajām dēvētajām tautasdziesmām, kurās izsenis tik nozīmīga cilvēku dzīves sastāvdaļa kā dzimumattiecības pasniegtas vulgarizētā skatījumā. Sākotnēja šādu tautas dzejasdarbu publicēšana vistiešāk saistāma ar savam laikam atbilstošām garīgajām nodevām vietējai vācu baronu un baznīckungu varai, kam tās bija vajadzīgas, lai rādītu, no kādas tumsonības un lopības latvieši izcelti. Toties pēdējā laikā "nerātnās dainas" grāmatu tirgū jau kļuvušas par pieprasītu, pikantu preci, kas komerciāli ienesīga un labi iederas seklā domāšanā, kura vienmēr centusies turēt ļaužu prātus savā varā. Jau "balin" priesteru laikos bijusi zināma patiesība, ka visas garīgās vērtības sekla domāšana agri vai vēlu noplicina un novazā. Tāpēc ārpus priesteru loka tapušie dzejojumi un arī vēl citi sacerējumi atzīti par "dāyna" (no dāy'aka - devums un na - nav). Līdz mūsu dienām puslīdz saglabājies tikai šis "dāyna" devums, bet tas, kas palicis priesteru un viņiem tuvu stāvošu ziņā, uzskatāms par zudumā gājušu. Šī pazušanā iešana "dāynaš" (no dāyaka un naš - iet zudumā) nav notikusi īsā laika posmā, bet gan ienācējiem pamazām sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem un veidojoties jauniem rases atzariem - vēlākām baltu tautām. Tas bijis pārmaiņu laiks, kad līdz tam nemainīgais kļuvis mainīgs un zudumā ejošs. Pienāca laiks, kad "dāyna" un "dāynaš" saplūda vienā jēdzienā, kura jaunais vārdiskais apzīmējums "dainas" šodien piedēvēts visam jaunāko laiku latviešu tautas dziesmu vākumam. Šajā vākumā no "dāynaš" valodas laikiem atrodami visai maz kādreizējo pārmaiņu laiku notikumus skaidrojoši vārdi. Tādi saglabājušies tikai vietu nosaukumos, kurus tagad dala hidronīmos un to- ponīmos, vēl vairāk atdalot tos no kādreizējām ļaužu pasaulītēm un tām nozīmi- giem sava laika notikumiem. Tādējādi ar
seno nosaukumu patieso nozīmi saistās vairs tikai patiesa atziņa, ka daudzām upēm un ezeriem piedēvētie nosaukumi ir ļoti seni un radušies aizvēsturiskos laikos. Baida, Tartaka, Asūnīca, Veseta, Lukna, Kalups un vēl citi minēti un neminēti nosaukumi nav vienīgie, kas vēl ir zināmos apvidos saglabājuši ziņas par sanskritam tuvā valodā runājušiem ienācējiem un viņu centieniem pievienot savai pasaulei jaunas teritorijas. Piemēram, tagadējā Ogres upes nosaukumā noslīcinātais vārds "ugra" stāsta par citu stipru un liela daudzuma ciltīm piederošu ļaužu apdzīvotu savu pasauli, kuras aprises Ogres augštecē iezīmējas uz leju no Baltavas. Daugavas labajā krastā tā sākusies pie Braslas, kā to apliecina šīs upes nosaukuma izcelsme (bhr + as + lī = noturēt, balstīt, būt, piekļāvīgais). Skeptiķi varētu iebilst par viņuprāt kārtējo patvarību nosaukumu izcelsmes skaidrojumos, ja vien ar Braslas vārdu nebūtu saistīta arī Gaujas pieteka, kuras krastā ir Virtakas klints ar vēstījumu zīmju rakstībā par zemes īpašumiem upes kreisajam krastam piegulošajā apvidū. Klints nosaukumā ir nepārprotams vārdu "vīra" (varonis, varošs) un "tak" (saņemt, prasīt, ņemt kādu virzienu) salikums, un tam ir tiešs sakars ar klintī iegrebto vēstījumu. Agrākie šī vēstījuma skaidrojumij'saistībā ar mūsu ēras I gadu tūkstoša otro pusi un latgaļu ciltīm, nav pretrunā ar vēstījuma sākotnējās izcelsmes saistīšanu daudz senākos laikos. Pamatojoties uz klintī saglabājušos senāko informāciju par pirmtiesībām uz zemes īpašumu noteikšanu, latgaļi šīs tiesības atjaunojuši sev, papildinot vēstījumu ar norādi, ka viņi ir uz attiecīgo teritoriju senāko pirmtiesīgo pēcteči. Šādas jaunākas papildus norādes redzamas arī pie citviet zināmiem tiesību vēstījumiem. Teritoriālas prasības arī mūsu dienās tiek izvirzītas, atsaucoties uz savu senču zemi. Piemēram, palestīniešu un ebreju strīdos par pirmtiesībām uz zināmām teritorijām. Arī te ir runa par senču zemēm pirms vairāk kā 2000 gadiem. Apmēram tāds laika sprīdis šķir arī līvu un latgaļu teritoriju nostabilizēšanās periodu no pirmās zemes īpašumu un pirmtiesību noteikšanas starp diviem spēcīgiem ienācējiem. Kā zināms no pašreizējiem datējumiem, apmēram trīs gadsimtus vēlāk par "balin" pulkiem Latvijas teritorijā sāka ieplūst ķemmes-bedrīšu kultūras nesēji, kuriem bija savas prasības pēc dzīvošanai nepieciešamām teritorijām. Izvietojoties izklaidus starp šeit jau mītošajiem, daudzviet radās grūtības šo prasību apmierināšanā, jo trūka saliedētības un nepieciešamā ļaužu daudzuma. Visticamāk, tieši tāpēc sākusies pakāpeniska koncentrēšanās apvidos gar jūru un jūrā ietekošu upju lejastecēm, kur lielāks nodrošinājums zvejniecībai un medībām, kas tolaik bija viņu saimnieciskās dzīves pamats. Sava loma šajā saliedēšanās procesā bijusi arī teritorijām, kur pirms viņiem ienākušo noteikšana nav bijusi pietiekoši nostiprinājusies un jaunienākušo daudzums iespaidīgāks. Panāktais pārākums galvenokārt pirmtiesību noteikšanā uz zemes īpašumiem iezīmējis šo pirmtiesību dalījuma robežas, kas Latvijā sākušas veidoties ap 1500. gadu p.m.ē. Vietumis vēl ir saglabājušies pierādījumi, ka pēc tā laika kārtības upēm piekļaujošos zemes īpašumos ietvertas platības no abiem krastiem, sadalot upi īpašumiem piederošos posmos. Tādējādi upe tikai retos gadījumos un atsevišķos posmos kalpojusi par robežu starp dažādas piederības īpašumiem. Ar to arī izskaidrojami dažām upēm saglabātie divi un pat vairāki nosaukumi, sadalot to it kā atsevišķās daļās. Piemēram, no 13.gs. hronikām pazīstamā Jumara (Imera) Valmieras rajonā vēl 20.gs. sākumā tās vienā posmā saukta par Anuļupi. Ari Burtnieku ezerā ietekošā Briedē augštecē aiz Jaunburtniekiem trīsdesmito gadu kartēs figurē ar Lielupes nosaukumu. Tāpat daži ezeri tautā joprojām tiek saukti divos vai pat trijos vārdos. Senā upes sadalīšanas kārtība vēl ir konstatējama Gaujas dalījumā, kur par to atrodamas norādes klintīs iegrebtajos zīmju rakstos. Visvairāk to ir tiesību vēstījumā Krustu klintī, kura savu nosaukumu ieguvusi no lielā krustu daudzuma, kas vispirms pievērš uzmanību. Pats lielākais no tiem klints sienas augšpusē ir analogs tiem krustiem, kuri cilvēces pirmraksta zīmju atlantos skaidroti kā tiesību krusti. Papildināti ar dažādiem piezīmējumiem un citām rakstu zīmēm, uz tiesībām norādoši krusti redzami visās plašā raksta daļās, no kurām dažās ir nepārprotamas norādes uz divdaļīgu zemes īpašumu un par
tā mazāko daļu Gaujas labajā krastā. Tur, Zāģeru klintī, kas ir nepilnus 3 kilometrus uz augšu no Krustu klints, rakstos ir ari līdzīgas norādes, tikai šeit divdaļīgā zemes īpašuma kopējās savas pasaules lielākā daļa uzrādīta Gaujas kreisajā krastā, ar piezīmēm skaidrojot to kā galveno, kas savukārt ir daļa no kādas lielākas pasaules zemes virsū. Robežu veidošanās starp diviem noteicošiem dažādas piederības cilvēku grupējumiem ilgusi ne vienu vien gadu simtu, nomainoties vairākām paaudzēm. Tas bijis sarežģīts process, jo notikušas izmaiņas izcelsmes un līdz ar to etniskās piederības noteikšanā. Ar "bala" vārdu saistītos ienācēju pulkos galvenokārt bijuši vīrieši - karavīri, amatnieki, priesteri. Viņu misijas galvenais uzdevums bijis doties arvien tālāk jaunu zemju plašumos un padarīt tos par sava cilvēku koka pasauli. Bet ikvienu savu cilvēku koku noteica sēklas jeb rases kopība. Tamdēļ ienācēju pulku vīrieši bijuši arī sava pasaules koka sēklas izsējēji jaunajās zemēs, par bērnu mātēm ņemot vietējās sievietes. Ja bērna izcelsmi un piederību kādam cilvēku kokam turpinātu noteikt pa sievietes-mātes līniju, ienākušo vīriešu mazākumam nebūtu paliekošu panākumu savas garīgās un arī materiālās kultūras iesakņošanā vietējos iedzīvotājos. Taču to panāca ienākušo tēvu bērni un bērnubērni, piederoši iedzimtajam tēvu pirmtēva garam un citiem svētumiem. Tāpēc īpaši nozīmīga loma bijusi mītiskā pirmtēva (jan-īša) kultam, kas vēl arvien no senlaikiem Latvijā atbalsojas tautas tradicijās Jāņabērnu sava Jāniša daudzināšanā, kaut arī šo jēdzienu patiesā jēga sen aizmirsta. Pirmkārt jau tāpēc, ka vairs nepastāv svētie sēklas radniecības jeb rases saglabāšanas likumi. Senākos laikos šie svētie likumi sargāja izcelsmes vienojošās saites no sairšanas un līdz ar to arī vienas rases cilvēkpasauļu pastāvēšanu. Senais pasaules uzskats neatdalīja cilvēku no dabas un tajā valdošiem saglabāšanās likumiem un atzina vajadzību pēc ciltstēviem savas cilvēku sugas tīrības saglabāšanai. Jau senie ienācēju vīru (nara) pulki nebija pasargāti no izmiršanas, jo jauni pulki tos nav papildinājuši, vai arī tas noticis neilgu laiku. Tāpēc jo svarīga bijusi sēklas tīrības saglabāšana. Taču jau tajos laikos, kad par ienākušo vīriešu bērnu mātēm kļuva vietējās citas sēklas sievietes, valdījusi sapratne, ka no šādiem vecākiem izaug citādi cilvēku koki ar citu miesu un asinīm un kurus vieno tikai no tēviem iedzimtais sentēvu gars. Tie jau bija bērni ar savu izcelsmes sākumu. Sanskritā mazs bērns ir "bālaka", bet pieaudzis, vispārinātā pēcteča jēdzienā, "bāla". Šie pieaugušie bērni visi nevarēja palikt uz dzīvi savu tēvu zemes īpašumos un daļai, līdzīgi kādreiz ienākušajiem tēvtēviem, vajadzēja doties jaunās zemēs un audzēt plašumā savu "bāla" pasaules koku. Aiziešana jeb novadīšanās ar šādu nolūku notikusi tāpat kā tēvtēvu laikos, pulkam jaunu, neprecētu vīriešu dodoties uz noskatītu novadīšanās apvidu noteikt savas pirmtiesības, bet nu jau kā bērnu (bālin) pulkam. Sanskrits nevar pilnībā restaurēt šo bērnu - ienācēju pēcteču valodu, tomēr ar vārdu līdzību tas pamato tēzi, ka dainās daudzkārt minētie bāliņi ir radniecīgi senāko laiku "bālin" pulku jaunajiem vīriešiem. Tāpat ar sanskrita vārda "bāla" palīdzību vienīgi iespējams izskaidrot tādus senus vietu nosaukumus kā Bāle, Bāla, Bāļas. Ar zīmīgu piezemējumu šādi nosaukumi saglabājušies Valmieras rajona Kauguru pagastā, netālu no Krīvkalna. Tuvējās Liekupītes lejasteces krastā atrastie zīmju raksti klintī liecina, ka viens Liekupītes un Gaujas posms bijis īpašums ļaudīm, kas savu izcelsmi saistījuši ar māti, pretēji "balin" ieviestajai kārtībai. Turklāt rakstos ir norādes, ka šie ļaudis šeit izraudzījuši jaunu mātes zemi, no kā izriet viņu piederība pie vēlāk ienākušām zvejnieku-mednieku ciltīm. Tomēr paliek vēl neskaidrība, vai šo rakstu autori bijuši arī pirmie iedzīvotāji šajā apvidū. Turpat Gaujas senlejā ir orientēti akmeņu salikumi, kādi raksturīgi auklas keramikas kultūras cilvēku kulta vietām. Liekupītes augštecē ir Krīvkalns ar saviem zvaigznāju akmeņiem, kuru tapšanas laiks saistās ar laikposmu, kad sākušas veidoties pirmbal- tu kopienas. Gaujas senlejas kreisā krasta augšdaļā, starp Liekupīti un Miegupīti, ir atrasti vairāki akmeņi ar savu pasauli iezīmējošām zīmēm. Vienā no tiem redzamais cilvēka plaukstas nospieduma atveidojums ir analogs plaukstu iegrebumiem klintīs zem pirmtiesības nosakošiem rakstiem, kuri atrodas senākajos pirmtiesību dalījuma
robežu posmos starp agrāk un vēlāk ienākušo ienācēju pēctečiem. Ar svētas rokas pieskārienu apzīmogoto rakstu piederību agrāko ienācēju pēctečiem apliecina arī ar šādu zīmogu pielietojumu saistītie, no vārda "bāla" atvasinātie vietu nosaukumi. Gaujas posmā starp Liekupīti un Miegupīti ir sākušies "bāla" pirmtiesigo īpašumi, aptverot krastus uz augšu gar Gauju, līdz Ķeņģu- pītes ietekas apkārtnei. Apmēram 12 kilometrus garais Gaujas posms senajos īpašumos ietver arī Valmieras tuvāko apkārtni, kuras senais nosaukums devis vārdu pilsētai. Savukārt apzīmējums "bāla" tagad saistīts ar dzelzceļa stacijas nosaukumu Kauguru pagastā (Bāle), kuru izdomāt varēja vienigi pēc saglabātā tuvākās apkārtnes nosaukuma. Netālu no stacijas ir senas zemnieku mājas "Bāļas", iepriekšējo gadsimtu kartēs un dokumentos fiksētas ar nosaukumu "Bāļa", retāk "Bālis", ar kuru sasaucas māju nosaukums "Bailis" pie Baiļu kalna. Ar bailēm šim nosaukumam un arī kalnam nav bijis nekāds sakars, bet gan ar senajiem "bāla" pirmtiesīgo zemes īpašumiem un to kādreizējo slavu. Senais slavas (īl) jēdziens visvairāk saistās ar atzīšanu, attiecinātu arī uz zemes īpašumiem. Netālu augšpus Baiļu kalna sākušies "bāla" pirmtiesīgajiem nepiederošas (a-bāla) zemes, no kā, visticamāk, cēlies Abula nosaukums upei, kura tek caur šīm zemēm. Šeit atrastie akmens cirvji liecina par apdzīvotību pirms "balin" vīru parādīšanās, no kuriem vieniem nācies samierināties ar dzīvošanu tikai purvu ielenktajā Abula pietekas Narveļa tuvākā apkārtnē. Tur zemnieku māju nosaukumos atrodams "Buliņš", apkārtnei raksturīgi saglabājot nosaukumiem vīriešu kārtas vienskaitļa izteiksmi. Plašākai apkārtnei raksturīga ir arī valodas izloksnes īpatnība, svešas izcelsmes vārdos a un o pārvērst par u. No tā var secināt, ka zemes gar Abulu, vismaz līdz Narvelim, "balin" ļaužu un viņu tuvāko pēcteču laikos bijušas jau sen apdzīvotas, vietējo valodai ietekmējot vēlāko ienācēju ieviesto viņu valodas vārdu izrunu. Līdzīga ietekme vērojama arī citos apvidos, kur tie paši ienācēji saskārušies ar senākiem iedzīvotājiem. Toties vietu un māju nosaukumi Gaujas apkārtnē lejpus Baiļu (ba'l-īl) kalna ir visai skaidras saglabājuši izcelsmes iezīmes no nesagrozītas ienācēju valodas. Tagadējā Kauguru pagasta nosaukumam ir liela sakritība ar sanskrita vārdu "kāvis" (dzejnieks, vārsmotājs, mācītājs-skolotājs, autoritāte) un "guru" (svarīgs, iespaidīgs, arī - autoritāte) salikumu. Šāda sanskrita "kavguru" saistīšana ar Kauguru pagasta nosaukumu būtu pieņemama kā vārdu ārējās līdzības izmantošana subjektīvas tēzes izvirzīšanai, ja vietu un apvidu daudzu nosaukumu izcelsme nesakņotos patiesos pagājušo laiku notikumos un sava laika apkārtējās pasaules redzējumos. Tāpēc šādu nosaukumu izcelsmes skaidrojums ārpus vārdnīcām meklējams turpat nosaukuma apzīmētajā vietā vai tās tuvākā apkārtnē senāku laiku atstātajās pēdās. Līdzīgām šādām pēdām jābūt ar līdzīgiem nosaukumiem apzīmētās vietās. To pierāda vieta Dikļu pagastā ar nosaukumu "Kaugurs". No tā cēlies arī kādreizējās šaursliežu dzelzceļa stacijas "Kauguri" nosaukums. Tāpat kā no Kauguru pagasta Bālēs netālu ir Krīvkalna kulta vieta, arī Dikļu pagasta Kauguru tuvumā ir Bļodas kalna astronomiskā svētnīca. Atšķirība tikai tā, ka pirmā ir vecāka un otrās tapšanas laikā jau bija zaudējusi savu nozīmi attiecībā uz tālākām zemēm. Apkārtējā cilvēku pasaule laika gaitā bija izmainījusies. Audzējot jaunus novadus "balin" pēcteču pirmtiesības Gaujas labajā krastā prasīja atzīšanu un debess svētību, kas bija iespējams, pakļaujoties noteiktai un nemainīgai reliģiski-administratlvai sistēmai. Šī sistēma noteica ikvienas savas pasaules sakārtošanu un audzēšanu plašumā pēc viena parauga, iekļaujot zemes "zem Saules" laiku virzītos mūžīgās atjaunošanās un veidošanās procesos. Tos saskatīja laiku virzībā no tumsas atkāpšanās brīža uz visgaišāko dienu. Cilvēku pasaulē virs zemes šāda virzība iezīmējas no pasaules malas uz pasaules malu, kur jaunam gadam un jaunai dzīvei sākoties, lēktos un rietos redzama Saule ar savu vadošo zvaigzni. No Krīvkalna kulta vietas centra šos lēktu un rietu virzienus plašākā apkārtnē iezīmē līnija no Raunas Baižkalnam tuvākās apkārtnes uz teikām un nostāstiem apvīto Pilpi Liepas pagastā, Krīvkal- nu, tālāk uz Kubes kalnu, svētkalnu pie Pekas pilskalna un Aizgaujā caur Kocēniem un Zllūzi, līdz Vākšēnam un Baļļai (Bāļai) pie Briedes upes.
Savukārt no gada īsākās dienas saulrieta punkta uz Jāņa dienas saullēkta punkta vienādā attālumu tvērumā iezīmējas līnija no Gaujas krasta iepretim Jāņamuižai pie Cēsīm un šurpāk uz Bundi un Buliņu Vaidavas pagastā, tad pāri Gaujai pie Grīviņu pārceltuves vietas uz Krīvkalnu. No tā pretējā virzienā līnija skar Mūrmuižu un nosacīti izbeidzas Zidavas (Žiedavas) kalnā Brenguļu pagastā. ŠI vieta pazīstama ar saviem Vilku gāršas plašajiem-.akmeņu salikumiem. Abas astronomiski orientētās līnijas pārkrusta zināmu teritoriju maināmā platībā. Nosakot dabā savu pirmtiesību robežas un zemes īpašumus, bija jārēķinās ar izmaiņām nākotnē. Vēl dzīvojot alās, cilvēki zināja, ka neviena kopiena nav kaut kas mūžīgs un nemainīgs. Tā vairojas un aug, radot vajadzību pēc jaunām mītnēm un teritorijām pārtikas ieguvei. Šis patiesības atziņa labi redzama senajās rakstu zīmēs. Senākais apmetnes apzīmējums ir aplis vai kvadrāts. Ikviena apmetne bija sava pasaule, kas bija mainīgs jēdziens atkarībā no tā, cik plašu apkārtni saistīja ar savu pasauli. Ap tai izraudzīto centru kā centrālo asi notiek redzamā debess spīdekļu kustība, radot šajā pasaulē noteiktu izmaiņu cikla mūžīgu atkārtošanos, kura pamatā ir gads. Tajā ietvertais izmaiņu cikls bez lielas vai mazas pasaules nav iespējams, tāpēc zīmju rakstos pasaule un gads apzīmēti ar vienu zīmi. Gadu savirknējums jeb laika gaita veido pasauļu savirknējumu, bet dabā pasaule nav šāds savirknējums, drīzāk gan kvadrātā ietilpināma platība, kurā jāietilpina arī šie augošie savirknē- jumi, liekot tos blakus. Šāds pasaules sakārtojuma princips attēlots daudzos senatnīgos latviešu cimdu rakstos. Atšķirības šī principa iezīmējumā rakstos saistās ar atšķirībām rakstā izteiktajā un ari ar dažādu vajadzīgo zīmju sakārtojumu. Lasot zīmju rakstus, jāpatur prātā, ka vertikāli un horizontāli iezīmētas taisnes norāda uz nemainīgu, noturīgu stāvokli vai darbību. Savukārt slīpās taisnes un slīpie veidojumi norāda stāvokļa vai darbības mainīgumu. Pasauli apzīmējošais kvadrāts, iezīmēts slīpā malu stāvokli, norāda uz mainīgu, laicīgi pastāvošu pasauli. Šādā stāvoklī ikvienas pasaules struktūra arī pakļauta izmaiņām, ir mainīga. Tas labi redzams rakstu ornamentos, kuros kādas lielākas pasaules kvadrāta sadalījums mazākos izveido augošu koku simbolus. Katrā šāda koka atsevišķā posmā ietilpst atsevišķa stumbra daļa un divi zari, veidojot triju zaru jeb trīskātu zīmi, ar kuru saistīti kādas dzimtas aizsāktas pasaules apzimējumi. Parasti tie attiecināti uz kādas pasaules lielākā koka galotni, kura veidojas ārpus aptvertās teritorijas jaunas pasaules sākumam. Topoša jauna pasaule ir mainīgs jēdziens, taču savā mainīgumā tā tiecas uz nemainīgu, noturīgu stāvokli. Kvadrāts savā veidojumā ietver likumsakarības, uz kādām balstās viss pastāvošais. Šajā patiesībā sakņojas svētā taisnlīniju ornamentu rakstība, izsakoša pasauli uzturošas likumsakarības. Vadoties no šīm likumsakarībām, tikušas iemērītas un sakārtotas lielas un mazas cilvēku pasaules, cenšoties tās sasaistīt kādā kopējā sistēmā. Kopš pēdējās lielās "balin" pulku virzīšanās tālāk Eiropas zemēs ir pagājuši vairāk nekā četri gadu tūkstoši, tāpēc priekšstati par šo procesu ir visai miglaini. Arheoloģiskais un antropoloģiskais izpētes materiāls liecina, ka ienācēju skaitliskais daudzums, salīdzinot ar vietējiem iedzīvotājiem, bijis neliels. Tāpēc lielās pārmaiņas kultūrā, valodā, sabiedriskajā iekārtā un reliģiskajās sistēmās nav izskaidrojamas ar vienkāršu pakļaušanos ienācēju militārajam spēkam un viņu prasībām. Ir jāiedziļinās vadošajā idejā, kas spējusi "balin" un īpaši viņu "nara" pulkus vadīt tālu prom uz mūžu svešās zemēs, ierīkot tur varenas kulta vietas un par savu pēcteču mātēm pieņemt svešas izcelsmes sievietes, piepildot un paplašinot pasauli ar vienas rases (sēklas) cilvēkiem. Te jaušamas iezīmes misijai, kurai ir līdzība ar senpersu svētajā literatūrā Avestā saglabāto daudz senāku laiku mītu par Jimu (Jumi) - pirmo mirstīgo, kuram labais gars (Ahura Nazdu) uzticējis pirmā priestera un pasaules paplašinātāja misiju. Jima sludinājis šī labā gara mācību un periodiski paplašinājis pasauli par 2/3, piepildot "…ar bariem, pūļiem un cilvēkiem." Idejiska kopība ar Jimam uzticēto misiju ir saskatāma gan "balin" periodiskajos tālākdošanās viļņos, gan viņu "vīteņu" (vallī) virzībā un sakrāli iezīmētajā apkārtējās pasaules paplašināšanā, piepildīšanai ar cilvēkiem. Noteicošā loma nepārprotami bijusi ienācēju
reliģijai un tās pasauli sakārtojošai sistēmai, principos atbilstošai arī vietējo mednieku un zvejnieku teritoriālām interesēm. Konflikti sākušies, ienākot Latvijas teritorijā arvien lielākam daudzumam ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras ļaudīm. Šo procesu nevar salīdzināt, piemēram, ar mūsu ēras sākumā notikušo dažādu tautu masveidīgo pārvietošanos un iebrukumiem Romas impērijas teritorijā, kas parasti saukta par Lielo tautu staigāšanu. Viens no cēloņiem tai bijis iedzīvotāju skaita pieaugums un pāreja uz nometnieku-zem- kopju dzīvesveidu. Tajā pašā laikā Āzijas klejotāju-lopkopju cilšu skaitliskais pieaugums arī radīja prasību pēc jaunām teritorijām, liekot atkārtot jaunā izpildījumā cilšu viļņveidīgu došanos uz Eiropu. Bez vardarbības tas tolaik vairs nebija iespējams. Pasaules paplašināšana un piepildīšana ar "bariem, pūļiem un cilvēkiem" bija iegājusi citā attīstības fāzē. Senāko laiku iespējas vairs nepastāvēja. Kādreizējo klejotāju-lopkopju lielo spēcīgo baru un pulku (balin) pasaules paplašināšanas laikos Austrumbaltija un līdz ar to tagadējā Latvijas teritorija vēl bija mazapdzīvota, cilvēkiem nepiepildīta un nesakārtota zeme ārpus sākotnējās "balin" pasaules. Sakārtojums prasa nemainīgus apvidu un vietu apzīmējumus, tāpat kā šolaik pasaules ģeogrāfijā. Šī prasība izskaidro daudzu nosaukumu saglabāšanos gadu tūkstošos. Visvairāk senie nosaukumi saglabājušies pasaules pārdalīšanas agresīvajās norisēs mazāk izmainīta iedzīvotāju sastāva apdzīvotajās teritorijās. Ir apvidi, kur senie nosaukumi palīdz restaurēt ar tiem kādreiz saistītus notikumus un ar kādu pasaules redzējumu saistītus atsevišķus tā fragmentus. Ziemeļlatvijā, piemēram, ir saglabājies apvidus nosaukums Tālava. Vēsturnieki to saista ar zināmu latgaļu cilšu apdzīvotu un pārvaldītu teritoriju pirms vācu krustnešu iebrukuma 13.gadsimtā. Taču nosaukumā ietvertais vārds "ava" nesaistās ar teritoriālu īpašumu jēdzienu, bet gan ar kopēju apzīmējumu apvidiem, kuri, atšķirībā no kalniem un kalnienēm ir līdzenumi. Jēdziena "ava" izcelsme meklējama laikos, kad cilvēki no alu mītnēm kalnos sākuši pārvietoties arvien tālāk lejup, lai tur lejās nodrošinātu sev iztiku ar lopkopību, kam kalnos ir ierobežotas iespējas. Lejas un kalna jēdzieni bijuši un arī tagad ir visai nosacīti, jo kas vieniem ir kalns, citiem citviet ir tikai kalniņš vai paugurs. Zemākās vietas dažādi uztvertajās lejās ir ielejas, kas plašākos veidojumos ir vairāk vai mazāk izteikti līdzenumi. Lejas līdzenumu jeb līdzenumu lejā sanskritā izsaka ar vārdiem "tala" (līdzena virsma, plaukstas virsa, līdzenums) un "ava" (tas, kas ir lejā ap kalniem, ielejas līdzenums tur prom lejā), apvienojot saliktā vārdā "talava". Šāds nosaukums Latvijā saglabājies ilgi apvidum uz ziemeļiem no Vidzemes centrālās augstienes, bet tagad tas ģeogrāfu pārdēvēts par Ziemeļvidzemes līdzenumu. Ieleja ap Raunas upi tajā atsevišķi izdala nelielo Liepas augstieni, no kuras trijos virzienos paveras plašs skats līdz apvārsnim. Starp centrālo un Liepas augstieni Raunā ietek Talite, vēl arvien ar savu nosaukumu apliecinot, ka leja, kurā tā tek, ir daļa no plašā līdzenuma (iti = tas ir, taliti = tas ir līdzenums). Tas aptver Gaujas baseinu no Igaunijas līdz Cēsu rajona robežai. Mūsu ēras gadsimtos, pirms vācu iekarotāju parādīšanās, šeit bijuši latgaļu cilšu zemes īpašumi, kuri veidojuši reliģiski un administratīvi pārvaldītu teritoriju, uz kuru tagad tiek attiecināts Tālavas nosaukums, pie kam šī teritorija vēsturnieku paplašināta ārpus līdzenuma robežām. Tas ir pretrunā ar vārdā izteikto jēdzienu un senajām tradīcijām, vietas un apvidus nosaukt pēc to ģeogrāfiskā rakstura vai nozīmes apkārtējās pasaules apgūšanā un sakārtošanā. Visam, kas tur lejā līdzenumos (ava), bijis vienotam pasaules redzējumam atbilstošs un nemainīgs nosaukums. Tai pasaules daļai, kas redzama uz ziemeļiem no Vidzemes Centrālās augstienes, pievienots pie apzīmējošā "ava" sīkāk raksturojošais "tala", skaidrojot, ka ši lejas pasaules daja ir līdzena kā plaukstas virsa. Cita piebilde saglabājusies Zemgales līdzenuma senajam nosaukumam. Par līdzenumu zīmīgāka bijusi šejienes tekošo ūdeņu bagātība. Tā arī raksturojusi nosaukumā šīs "ava" galveno atšķirību. Atkarībā no redzamiem ūdens stāvokļiem un darbības dabā, kā arī no pielietojuma cilvēku vajadzībām, ūdenim sanskritā ir vairāki nosaukumi (udaka, jala, vāri). Ari tagad, runājot par upi, ezeru, jūru, dīķi, avotu, lietu utt., ir
saprotams, ka runa pamatā ir par ūdeni. "Jala" ir saistīts ar tekoša ūdens dabā redzamo gaitu un tās veidotiem ceļiem (gati). Tātad ūdens tecējumiem bagāto Zemgales līdzenumu var raksturot ar vārdu jala, gati un ava palīdzību (jal a + ga'ti + ava = jalgava), no kuriem sastāv arī Jelgavas pilsētas nosaukums. Jelgava atrodas gandrīz pašā Zemgales līdzenuma vidū. Vācu valodā vidus ir "Mitte". Pievienojot "ava" pārveidojumu vācu izrunā "au" (Spandau, Zittau, VVarschau, Libau utt.), izveidojas vārds "Mittau". Jaušami tas jaunākos laikos pārņemts no ienākušajiem vāciešiem, bet lielākajā ūdens ceļu satekā senāk izveidojusies apmetne tradicionāli varēja tikt sasaistīta ar apkārtnes nosaukumu. Tie, kas iesakņoja Balinavas, Dunavas, Jelgavas, Tālavas un vēl daudzu citu "avu" nosaukumus, nenoliedzami ir runājuši sanskritam ļoti līdzīgā valodā, vietu nosaukumos atstājot ziņas par sevi un sava laika notikumiem. Piemēram, Jūdažu ezera un apkārtnes nosaukums ir saglabājies no laikiem, kad šeit notikusi pirmtiesibu dalīšana uz zemes īpašumiem un noteikšanu. Minētā ezera apkārtni tīkots iegūt ar cīņu. Sanskritā cīņa, pielietojot spēku, ir "yudh", arī "yudha", būt ir "as" un salikumā veido vārdu "yudhas" (būt cīņai). Savukārt tikpat senā Aijažu nosaukumā izdalās vārdi "āyus" (dzīve) un "as" vai arī "ās" (ieņemt noteiktu stāvokli, sēdēt), liecinot par iedibinātu, sakārtotu dzīvi ap Aijažu ezeru, par kuras tapšanu stāsta citi vietējie nosaukumi. Šaipus Aijažiem Laugas purvā ir Višezers (no "viš" - doties iekšā) un Grabatpurvs (no "grabh" - aizklīst, aiziet un "at" -ņemt). Pie Aijažu ezera ir Igate (no "i" - iet un "gati" - ceļš, gaita, virzīšanās). Turpat arī Ipis (no "i" -iet un "pis" - satriekt, sadragāt) un patālāk Unkša (no "un" - ne, nav un "krša" - novājināts, vājš), Bude (no "budh" - atzīt, atmosties, pazīt). Šie nosaukumi un atbilstošo vietu izvietojums uzskatāmi stāsta par došanos iekšā šajā apvidū, aizklīšanu un ņemšanu, virzīšanos tālāk, novājinot pretošanos un saņemot atzīšanu no satriektajiem. Par iekšā gājējiem un satriecējiem vēsta Baldons (bala + dana = stiprā pulka dāsnums, ieguvums). Par līdzīgiem notikumiem Gaujas kreisā krasta zemēs stāsta Akanstaka (no "ākank- sa" griba, vēlēšanās un "tak" - ņemt, atņemt, spert soļus, prasīt, izlietot sev par labu). Vieta ar saglabāto Akanstakas nosaukumu ir kilometrus 10 uz dienvidaustrumiem no Jūdažiem, apvidū, kur notikusi cīnīšanās par savām pirmtiesībām. Taču šis apvidus un Aijaži nav bijuši vienīgie šādu cīniņu pārņemtie. Augstāk gar Gaujas labo krastu Vaidavas pagastā ir Jods pie Rābuta ezera. Apšaubīt vietas nosaukuma izcelsmi no vārda "yudh" ir grūti, jo ezera nosaukumā izdalās vārdi "rabh" (kauja) un "uttama" (lielisks, teicams), vai arī "ati" (pārlieku, ārkārtīgi). Arī šis apvidus iezīmē vienu posmu konsolidācijas robežjoslā starp pirmbaltiem un somugriem. Pie tam Rābuta ezers ar apkārtējiem seno kauju laukiem atrodas pie Ziemeļvidzemes līdzenuma - "talava's", kur 13.gadsimtā risinājušies kaujām bagāti un dramatiski notikumi. Tā laika hronikās pieminētie Tālavas latgaļi, viņu valdnieki-vecākie, karavadoņi un pilis joprojām uztur vēsturnieku vidū zināmu ažiotāžu, īpaši par hronikās visvairāk pieminētās Beverīnas pils atrašanās vietu. Akadēmiskā turēšanās pie hronistu atstātajām ziņām un šaura arheoloģiskā materiāla nav spējusi tuvināt pagājības patiesībām. Latgaļu cilšu parādīšanos Ziemeļvidzemes līdzenumā arheologi saista ar 7. vai 8.gadsimtu. Bet kas šeit bija pirms tam? Patiesi notikušais konsolidācijas process nevarētu notikt, ja Vidzemē nebūtu bijis jaukts iedzīvotāju sastāvs. Tas nekur nebija pazudis, parādoties latgaļiem. Vietējās problēmas, kurās latgaļiem nācās iekļauties, bija viņu rīcības priekšvēsture. Tāpēc arī Tālavas latgaļu vēsture nesākas tikai ar 7. vai 8.gadsimtu. Pirms tam konsolidācija noteikti jau bija radījusi zināmu abu agrāko ienācēju saplūšanu lielākās un mazākās savās teritorijās. Svarīgi atcerēties, ka ar auklas keramikas kultūru saistītie "balin" ļaudis Vidzemē un līdz ar to Ziemeļvidzemes līdzenumā varēja ienākt agrāk nekā "sama ugra" (vienādi spēcīgi, vareni) ziemeļu zemes atstājušie mednieki-zvejnieki. Pēc arheologu datējuma ienākšanas laikos ir apmēram 300 gadu starpība (2800.- 2500.g.p.m.ē.). Šādā laika posmā bija jānomainās vairākām pirmo ienācēju paaudzēm, pēcnācējos vairojot ienākušo daudzumu. Par sākotnējo daudzumu tagad grūti
spriest, jo nav pietiekoša pētījumu apkopojuma par senākajām uz dzīvi palikušo ienācēju apmetnēm. Pagaidām galvenie pieturas punkti ir ar vārdu "bala" saistītie vietvārdi, raksti klintīs, kulta vietas un dažādai informācijai kalpojušie akmeņu salikumi. Visvairāk šie pieturas punkti Latvijā ir atrodami Dienvidlatgalē, ziemeļos Balvu rajonā un ap Krievijai pievienoto Abreni, kas atguvusi senāko, nekrievisko Pitalovo nosaukumu. Pitalovo atrodas pie Pieskavas līdzenuma, tātad pie "talava", un izplatītais Pitalovo skaidrojums kā Pietālava ir pilnīgi pareizs. Taču tai ne ģeogrāfiski, ne īpašumu teritorijās nav bijis tiešs saistījums ar 13.gs.Tālavas latgaļiem. Senu, sanskrita vārdiem tuvu, vietu nosaukumu birums Dienvidlatgalē un tuvējā Baltkrievijas daļā liecina par ienācēju lielu virzīšanās vīteni jeb ceļu gar Daugavu, un tajā ezeriem bagātais apvidus piesaistījis visai lielu ienācēju daudzumu. Upes nenoliedzami bijušas galvenās ceļu rādītājas un vīteņu virzitājas. No Dienvidlatgales gar Zilupi iespējams nonākt pie Veļikajas upes un tālāk Pieskavas līdzenumā. Turp ved arī Veda, Ūdrāja, Kokava un Kūdupe. Gar šīm upēm dzīve bija saistīta ar "talavu" - Pleska- vas līdzenumu. Tas ienācējus-lopkopjus piesaistījis kā jebkurš pieupes līdzenums, kopš aizsāktās priekšteču virzīšanās "tur prom lejā" stepju plašumos. Zilupe vienā posmā joprojām tiek saukta par Sienāju, bet 19.gadsimtā vēl ari par Senāju un Sa- ināju. Tā kā daudzi t.s. hidronimi atzīti par ļoti seniem, Senāja-Saināja vārdu nozīme meklējama līdzīgos seno valodu vārdos. Sanskritā "sena" ir karaspēks, pulks, bet "āyus", kā zinām, dzīve. "Senāya" tulkojumā - karaspēka dzīves, -ei (vieta), bet Sainājas nosaukums tuvāks vārdam "sainya" - karaspēks, karavīru pulks. Zilupes vārds Latvijas robežupei radies pavisam nesen, no pārkrievotā Senāya - Sainya uz Siņaja (zilā). Senaya - Senaja nosaukumā dzirdams krievu vārds "seno" (siens), tāpēc Latgalē dzirdēti skaidrojumi par Zilupi kā Sienupi. Rietumeiropā par karapulku ceļu un apmetņu vietām 3.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras liecina Francijas upe Sēna, bet Krievijas upe Veļikaja no tiem laikiem savu nosaukumu saglabājusi saistībā ar līdzigām apmetnēm, veidojušām ap to lielu "vīteņkoku" (vallī), no kā radies Vallīkāya (vallī + kāya - augums, ķermenis). Pie šī vīteņa auguma jeb cilvēku pasaules koka piederējuši arī gar Veļikajas pietekām dzīvojošie. Ūdrājā senlaikos dzīvojuši arī ūdri, taču ne šo iemītnieku dzīvei sakars ar šīs upes nosaukumu. Zūdot vēsturiskai atmiņai un mainoties valodai, ūdri saklausīti atvasinājumos no vārda "adūra" (tuvums, netālu), kāds arī ir Ūdrājas ģeogrāfiskais novietojums attiecībā pret Pieskavas līdzenumu. Senais nosaukums upes apkārtnei ir bijis "adūrāya". No vārda "adūra" izveidojies Oderas (čeh., pol. Odra, vāc. Oder) nosaukums, jo upes lielākā daļa augštecē ir pie Vācijas līdzenuma. Nodibinoties Latvijas valstij, Ddrāja tika pārdēvēta par Rītupi, jo pārkrievotais Ūdrājas nosaukums bija Utraja (no "utro" - rīts). Tāpat krievu izkropļotais Pskov radies, saīsinot vārdu "plāskav", kas pats ir saīsinājums no "pālās-kavin" (no "pāla" - sargs, sargājoša mītne, pils, "as" - būt un "kavi" - vārsmotājs, sacerētājs, dzejnieks). No vārdiem "pāla" un "as" angļu valodā saglabājies pils-cietokšņa nosaukums (palace). Norāde uz vārsmotāju-dzejnieku liecina par vadoņiem, kuru pienākums bijis atgādināt svētos likumus pasaules paplašināšanas gaitā un uzraudzīt to ievērošanu. Ar mūsdienīgu pasaules uzskatu un svētumu izpratni nesaprastas paliks tā laika citas vērtību atskaites sistēmas atstātās pēdas arī vietu nosaukumos. No seniem laikiem latviešiem saglabājusies tradīcija garīdzniekus saukt par mācītājiem. Vārds "mācītājs" nav jaunievedums latviešu valodā. 20.gs. pirmajā pusē Ziemeļvidzemes nostūros vecākās paaudzes lauku ļaudis vēl mēdza teikt "mācītāš", ko nevar saistīt ar sagrozītu vārda "mācītājs" izrunu, bet gan ar izloksnē saglabātu senāku šī vārda formu. Sanskritā "mati" ir sapratne, arī nolemt, izšķirt, izdarīt slēdzienu. Savukārt latviešu valodā joprojām figurē darbības vārds "matīt", runājot par saprašanu, apjēgšanu, izšķiršanos lēmumos. Nolemt, izšķirties atziņās, pabeigt, sanskritā ir "ci" un taisītājs, darinātājs - "taš, tašan". Apvienojot šos vārdus ar "mati", jauna jēdziena apzīmēšanai, izveidojās vārds "matci- taš", kas izrunā un jēdzienā apvienojas ar minēto "mācītās". Bez likumu un vadošu
uzskatu atgādināšanas nav iespējams iztikt arī modernos laikos. Tagad par to gādā prese un citi informācijas līdzekļi, bet senlaikos galvenais līdzeklis varēja būt vienīgi mutvārdu izteikumi. Labākai svēto dzīvošanas likumu sapratnei un iegaumēšanai tie izteikti dzejiskā formā, tāpat kā tas tradicionāli turpināts dainās. Taču šāda veida mācīšana-vēstīšana nevarēja būt stihiska, nepakļauta noteiktām reliģiskām un administratīvām prasībām. Par šādu prasību ievērošanu rūpējušies tie mācītāju mācītāji, uz kuriem attiecināts vārds "kavi". Vārdā ietvertais jēdziens saglabājies tādos mūsdienīgos jēdzienos kā kavatīna (neliela instrumentāla skaņdarba un operas ārijas paveids), kava kāršu spēlē (zināms kāršu kopums), kaval- kāde (jātnieku grupa, kas jāj kopā) u.c. Arī dzeja ir sava veida vārdu kava. Senais "kavi" bijis nepieciešamā garīguma un kārtības uzturētājs karapulkos. To var secināt no jēdziena "kavi" saistījuma jaunākos laikos ar kāviem, uzskatot tos par kaujās kritušo vai vispār senču karavīru gariem (dvēselēm). Latviešu un arī citu tautu ticējumos kāvi ir kara vēstneši, cīņā saucēji, sentēvu varoņgara atgādinātāji. Tradicionālā karavīru dziedāšana pārgājienos, pirms kaujām, vakara jundās, ir pārmantota no senlaikiem, kas īpaši raksturīga indoeiropiešu tautu karavīriem. Atskaņu jeb Rīmju hronika par karotāju gaitām Baltijā 13.gadsimtā ir sava laika garam atbilstošs un sava veida "balin" laiku karapulku dzejnieku dzejojumu atdarinājums. Tādas ir arī senskandināvu sāgas vēsturiski vai varoņstāsti, teiksmas, mīti. Zināmajos savas pSsaules paplašināšanas gājienu laikos dzīve karapulkos bijusi visai atšķirīga no pārējo ļaužu dzīves. Šeit valdījuši savi dzīvošanas likumi, bijuši savi svētumi, savi kulti un priesteri. Dabiski, ka karavīri bija pirmie, kas deva sākumu dzīvei jaunapgūtajās pasaules daļās, tāpēc ar karapulku ienākšanu skaitīts attiecīgās pasaules daļas (zemes, apvidus) sākums, kas latviešu valodā saglabājis apzīmējumu "senatne" (no "senā" - karaspēks un "atas" - tad, uz šī pamata). Ar šādu sākuma pieņēmumu saistās kalendāru zīmes Latvijas klinšu rakstos, piemēram, Virtakas klintī. Vīru (nara) karapulku ienākšana Pieskavas līdzenumā (talavā) iezīmējusi laikos arī šo pulku valdījumā pārņemtās līdzenuma daļas (narava) kā atsevišķas zemes sākumu. Šī "naru" zeme pastāvējusi ļoti ilgi, jo vēl mūsu ēras II gadsimtā krievu hronists min zemiapvidu Ņeroma uz austrumiem no Latgales, kas atbilst kādreizējam "narava" izvietojumam ap Veļikajas upi. Krieviskotā nosaukuma galotne "ma", visticamāk, radusies no somu- ugru valodas, kur "maa" nozīmē "zeme". Ne tikai ticama, bet patiesi notikusi ir kādreizējo "sama ugra" (vienādi spēcīgi, vareni) cilšu ienākšana Austrumbaltijā, kas apturējusi līdzšinējo "nara" pulku novadīšanos uz jaunām zemēm, radot pulku skaita pieaugumu jau apgūtajā Pieskavas līdzenuma daļā. Dēliem un dēlu dēliem vairs nebija kurp doties, jo vēl brīvajās zemēs ieplūda citi tikpat spēcīgi jaunu zemju meklētāji. Līdz ar to "naravā" no "narveļa" (narvallī) izveidojās vēl viena, ne vairs karavīru, bet gan ļaužu gaitām piekļauta (lat-ga-lī) zeme, kurai ar kādreizēju citu "latgalī" zemi līdzenumā uz ziemeļiem no Vidzemes centrālās augstienes varēja būt kopība senčos un rados, bet ne zemju tiešā saskarē. Tāpēc, vadoties no vietu nosaukumos un kulta vietās saglabātās informācijas, jācenšas restaurēt Vidzemes līdzenuma "latgalī" Tālavas zemes priekšvēsture. Arī šajā līdzenumā pirmie ienākuši vīru karapulki, par ko liecina vietu nosaukumos saglabātie Norveļi, Kauguri un Narvelis. Ar Narveli saistās apvidus Abula, bet ar Norveli - Miegupes augštecē. Redzams tiešs sakars novietojumos ar senatni - "nara" pulku tradīciju, virzīt savus "vallī", kur iespējams, gar upēm un piešķirot tam reliģisku nozīmi. Abula Narveli no Miegupes Norveļa atdala Lisa ar saviem plašajiem labā krasta purviem, kas papildus norāda uz savstarpēji nesaistītiem "narvallī". Norvelis ir netālu no Lisas purviem, kur uzmanību saista senatnīgi nosaukumi: Vāle, Pavāri, Gaiķēns, Antēns, Ķigulis. Tālāk Miegupes augšgalā ir Incis, Slaune, Tūrs, Nodievs, Daugulis. Šeit saglabājušās vairāku kulta vietu atliekas un informatīva rakstura akmeņu salikumi. Tikt cauri purvainajam apvidum bez ceļa norādēm nebūtu iespējams. Pavāru mājvietu nosaukumā ietvertais jēdziens nav saistīts ar pavāriem, bet gan ar ceļa norādi (no "path" - taka, ceļš un "vara" - labākais, teicams). Labākie pārvietošanās apstākļi šeit patiešām ir gar
Miegupes kreiso krastu, kur arī bijis senākais ceļš uz Gauju. To vēl tagad iezīmē seniem ceļiem raksturīgie akmeņi-ceļrāži un akmeņu salikumi maģiskai aizsardzībai no ļauna uzbrukumiem. Par iedomātiem vai tiešām eksistējušiem briesmīgiem meža iemītniekiem liecina vietas nosaukums "Būte", vecākās paaudzes vietējā izrunā arī "Būta". Sanskritā "būtha" nozīmē "būtne, radījums", arī "briesmīgs radījums". Tiešā līdzība vārdos liecina, ka nosaukums vietai dots zināmo vīru karapulku ienākšanas laikos, kad šeit pie lielajiem purviem valdījusi mežonīga un noslēpumaina pirmatnība ar bīstamiem vai neredzētiem biezokņu iemītniekiem -medījumiem. Iespējams, medījumu daudzums un dažādība Miegupes augšteces apvidum ir piešķīrusi nosaukumu ar norādi uz medījumiem. Sanskritā medījums ir "mrga", no kura varēja izveidoties izrunā "Miga-Miega", piedēvējot nosaukumu upei, kāds tas saglabājies līdz 20.gadsimtam. Taču lejastecē Miegas vārds vairāk liek domāt par izcelsmi no vārdiem "mriyate" (mirt) un "gata" (iet, gājums, gaita, mri'yate + ga'ta = mriga = miga, miega). Skeptiķi varētu iebilst nosaukumu nepārtrauktai salīdzināšanai ar sanskrita vārdiem, arī norādēm uz senumu, ja vietām ar salīdzinātiem nosaukumiem nebūtu redzama kopība ar sanskrita vārdos izteiktiem jēdzieniem. Tāds ir "Zvārģis" (debess, zvaigžņotā debess) kalniņam Miegupes labajā krastā, ap kuru saglabājušies plašas kulta vietas fragmenti un daži akmeņu salikumi ir līdzīgi Krīvkalna zvaigznāju salikumiem, tāpēc Zvārģa izcelsmi no "svarga" un tās senumu grūti šaubīt bez cita redzama un taustāma pamatojuma. Arī nosaukums "Daniela" vedina salīdzināt to ar sanskrita vārdu "dana" (devīgums, devums) un "īl" (slava, slavinājums, gods) salikumu (dan'a + II = devuma, devīguma slavinājums, slava). Ap Dānieļu mājvietu saglabājušies akmeņi no plašas kulta vietas sakrālā iekārtojuma un krāvuma pie svēta- vota iztekas krasta nogāzē. Pēc apkārtnē veiktajiem meliorācijas darbiem avots ir izsīcis, bet vēl pēc Pirmā pasaules kara šeit nākuši pēc avota ūdens, vadoties no saglabāta ticējuma, ka tas "uzlabo sirdi" un dziedē garīgas kaites. Netālu uz rietumiem no mājvietas, upes krastā ir daļēji iznicināti senkapi, kas pēc sākotnēju izrakumu materiāliem attiecināti uz 8.-10.gadsimtu. Taču plašāku un rūpīgāku izpēti pārtraukusi grants ieguve, un padomju varas laikā aizsargājamo vēstures un kultūras pieminekļu sarakstos tie nav vairs iekļauti. Vēl pēc Otrā pasaules kara vietējie vecākās paaudzes ļaudis zināja stāstīt par apslēptas mantas meklētājiem, kas Dānieļu krastā atrakuši cilvēku un zirgu kaulus "no mēra laikiem". Viens no racējiem pēc tam sajucis prātā un sācis nakšņot mežā pie senkapiem kā meža dzīvnieks. Tas ir patiess notikums, un daži no vecākiem ļaudīm to skaidrojuši sakarā ar noslēpumainu krīvu lāstu, kas piemeklējis apbedīto miera traucētāju. Aiz Dānieļu senkapiem Miegupe ietek Gaujas senlejā. No paugura augstajā krastā, pirms aizaugšanas ar mežu, senleja bijusi tālu pārskatāma. Ar šo vietu saistīts nosaukums "Sapa". Kā visi vairs nesaprastie vārdi, tas mēģināts izskaidrot ar kādu no lejā iebūvēto dzirnavu īpašnieka vai dzirnavnieka vārdu. Diemžēl tā ir pēdējā laikā iesakņojusies tendence. Senākos uzskatos pasaule nav daļa no cilvēka un viņa radītā, bet gan otrādi. Pretējā gadījumā līdz ar cilvēku un viņa laicīgo īpašumu mirtu un iznīktu ari pasaule, kas patiesībā nav cilvēka, bet Dieva radīta kā mūžīgs veidojums. Tieši pasaules mūžlgums un kā Dieva īpašums liedzis vietas pasaulē saukt cilvēku vārdos, un ne tikai Latvijā. Izņēmums bijis tikai dievu un svēto kārtā iecelto vārdi, kuriem novēlēta nemirstība. Bet galvenā liecība nesaprotama vietas nosaukuma piederībai pie senu jēdzienu apzīmējumiem ir šī nosaukuma konstatācija dažādās vietās un izcelsmē radniecīgās valodās. Arī nosaukums "Sapa" nav Latvijā vienīgais. Tāds ir saglabājies vietai Cēsu rajona Rankas pagastā un Madonas rajona Cesvaines pagastā. Sapa latlņiem bijusi ievārīta vīnogu sula, kas dod spēku, bet vārds "sapiēns" attiecināts uz gudru cilvēku, prātnieku. Angļiem "sap" ir ne tikai sula un spēks, bet saistās arī ar jēdzienu "parakt", kam ir tiešs sakars ar ierakumu (sapa), kas dod iespēju, atrodoties aizsegā, pakāpeniski tuvoties aplenktam cietoksnim vai ienaidnieka ierakumiem. Sapas ir sens cīņas līdzeklis, kura nosaukums no senlaikiem tradicionāli saglabājies militāristu terminoloģijā. Pie
Miegupes lejasteces aplencami cietokšņi nav bijuši, ne arī šeit izcīnītas ierakumu kaujas, un dzirnavas nav cēluši angļi vai romiešu leģionāri. Kā daudzi vietu nosaukumi, arī Sapas vārds saistāms ar daudz senāku laiku karapulkiem, tāpat vārds "Daniela". Jāatceras, ka senlaikos ienākušo "balin" karavīru galvenais uzdevums bijis pasaules paplašināšana un reliģija bijusi cīņas līdzeklis, kuras aizstāvībai lietoti ieroči. Līdz ar to arī kulta vietas pieskaitāmas pie svēto karagājienu cīņas līdzekļiem. Ar kulta vietu iekārtošanu apvidus ticis pievienots savai pasaulei un ikviena kulta vieta bijusi sava veida "sapa" pasaules paplašināšanas gaitā. Taču dažādos karos ierakumu vai citu nocietinājumu veids bijis dažāds, un dažādi arī uzdevumi. Sapa ir vietā, kur sākas Gaujas senleja, kritums lejup. Ieskatoties atkal sanskritā, redzams, ka "kritums, nokrist, krist" šajā valodā ir "pat". Ja kāda vieta ir ar kritumu jeb kritienu lejup, tad to var raksturot ar vārdiem "sa" (ar) un "pat" (locijumā "pa", no kuriem rodas salikts vārds "sapa" (ar kritumu). Daniela kulta vieta, tāpat apbedījumi netālu no krasta krituma lejup Gaujas senlejā un Miegupes tecējums virzienā uz Saules rietiem, liek domāt par senlaikos izraudzītu vietu senču-mirušo godāšanas kulta vajadzībām. Daniela nosaukumu sastādošais "īl" (slavinājums, slava, gods) saistās ar tautā saglabāto, bet sākotnējo nozīmi zaudējušo vārdu "ilģis", kam mirušo kultā piešķirta slavinātāju nozīme. Taču senākais "īlgis" (no "īl", "gata" gaita un "is" - vēlēt, novēlēt) izsaka jēdzienu par slavas gaitas vēlējumu (nevis vēlētājiem) ar noteiktu rīcību un pasaulei piesaistošu vietu. Daniela bijusi viena no šādām vietām un ar savam uzdevumam nepieciešamu iekārtojumu. Tāds šeit bijis, pie tam visai plašs. Bijuši ne tikai daudzi akmeņu salikumi, bet arī vaļņveida un piramidāli krāvumi. Tie nojaukti, akmeņus izmantojot dzirnavu būvei un ceļa bruģēšanai stāvajā kritumā. Dažas akmeņu krāvumu un salikumu paliekas saglabājušās vietās, kur bijis grūti piekļūt promvešanai. Par kādreizējā iekārtojuma plašumu var spriest pēc kulta vietu platībām pie Vaidavas ezera, Brenguļu pagasta Vilku gāršā un tepat, tuvējā Krīvkalnā. Taču Daniela kulta vieta bijusi tikai daļa no lielāka kompleksa, kas aptvēris zināmu teritoriju abos upes krastos. Tajā atrastais akmens ar iekalumu cilvēka plaukstas nospieduma atveidojumā, līdzīgu iegrebumiem klinšu rakstos, papildina liecības par minētā kompleksa izveidošanu "balin" ienākšanas laikos. Turklāt Danielai un Sapai no dienvidaustrumiem piekļaujas teritorija, kurā ir vietas ar nosaukumiem "Bāle" un "Bāļa". Iepriekš jau bija runa par vietām, kuru nosaukumi sakņojas sanskritā atrodamā vārdā "bala". Arī abi šeit pieminētie pieder pie šo nosaukumu grupas, kura aptver plašu Eirāzijas daļu. Piemēram, "Bale" ir arī Horvātijā Istrijas pussalā, "Bali" un "Baļa"- Ziemeļturcijā, "Baļei" Bulgārijā, "Bal" - Pakistānā. Sanskrits un vēl dzīvās baltu valodas jau 19.gs. otrajā pusē kļuva par diviem poliem, ar kuru palīdzību sāka meklēt indoeiropiešu pirm- dzimteni. Taču ar salīdzināmo valodniecību un gramatikas likumiem vien meklējumi pie kopējiem secinājumiem nav noveduši, jo bez toponīmijas līdzdalības tas nav iespējams. Toponīmija ir ne tikai kādas teritorijas ģeogrāfisko nosaukumu kopuma fiksēšana, bet arī šo nosaukumu nozīmes, vēsturiskās izcelsmes un savstarpējā saistījuma pētīšana. Piemēram, skaidrojot Dienvidlatgales seno nosaukumu nozīmi, atklājas arī vairāku nosaukumu savstarpējais saistījums, paverot plašāku ieskatu izcelsmes vēsturē. Šādu ieskatu dod ari nepārprotami senie vietu nosaukumi teritorijā, kura aptver nelielo Miegupes baseinu Ziemeļvidzemes līdzenuma dienvidu daļā. "Norvelis" upes augštecē un "Bālē" lejastecē ir jau iepazītu jēdzienu nedaudz sagrozīti apzīmējumi, kurus nevarēja izdomāt, nerunājot sanskritam ļoti līdzīgā valodā un nesaprotot šo vārdu nozīmi. Norveļa tuvākajā apkārtnē ir vietas, kuru nosaukumi apstiprina vārda "norvelis" izcelsmi no zināmā "narvallī". Šeit gar Lisas upes mazāk purvaino kreiso krastu vijies "nara" pulku "vallī", no kā garāka josla purvāja malā saglabājusi Vāles nosaukumu, kas senākos dokumentos minēts arī kā "Valle". Tā kā Lisa visā garumā tek pa plašiem purviem un no cietzemes nav saskatāma, orientieriem izmantojamas vienīgi purvāja malas, ko arī izsaka Lisas nosaukums ("lī" - piekļaujošais, piegulošs un "sa" - ar). Taču arī šajās malās ieturēt noteiktu virzienu
ir iespējams atsevišķos posmos, jo no purvu ielokiem nākas meklēt apkārtceļus. Vietām vai apvidiem ar dažāda rakstura šķēršļiem tālākvirzībai dažviet vēl ir saglabājies nosaukums "Inci" (no "i" - iet loc. ģen. "in" un "ci" - noslēgt, pabeigt). Tā radies māju nosaukums "Inci" pie Miegupes augšteces, zemes ielokā starp Miegupi un Lisu. Taču iešanas noslēgums ir jāpieņem arī kā apstāšanās, palikšana uz vietas. "Nara" pulku mērķis nav bijis tikai pārstaigāt jaunus pasaules plašumus, pasludinot par saviem, bet gan pasaules sistemātiska paplašināšana, līdzīga senpersu svētajā literatūrā aprakstītai Jima misijai. Tāpēc izraudzītās vietās daļai no pulka vai pulkiem bija jābeidz tālākiešana un jāsāk pasaules piepildīšana "ar bariem, pūļiem, ar ļaudīm, suņiem, putniem un zvērojošiem uguņiem". Jēdziens "inci" saistās arī ar palicējiem uz pastāvīgu dzīvi, ar svēto uguņu iededzējiem jaunā pasaules daļā. Incēnu kalns Vecpiebalgā joprojām stāsta par laikiem, kad tā apkārtnē uz dzīvi palika pirmie "balin" ļaudis no gājiena (baiga), kas devis vārdu Piebalgai. Par izvēlētu vai piespiedu palikšanu uz vietas tāpat stāsta Inciema un Inčukalna nosaukumi, Incēnu iezis pie Amatas, Incu, Inču mājvietas un ari Inkos, Inkās un Inķēnos pārvērstie māju un tajās dzīvojošo cilvēku vārdi. Arī latīņu "incesus" (iešana), "incitus" (nekustīgs) un "incanus" (sirms) ir atvasinājumi no šajos vārdos ietverto jēdzienu senākā un kopējā apzīmējuma "inci". Šī vārda daļēju nozīmi tāpat izsaka tagad starptautiski lietotie "iniciators" un "incidents", bet angļu "incendiary" (ugun- spielicējs, dedzinātājs, musinātājs) saglabājis norādi uz pašu senāko un galveno uz vietas palikušo "incēnu" misiju. Protams, dedzināšana nav jāsaprot postīšanas nozīmē, bet gan kā noteiktu ugunsrituālu ieviešana. Iespējama arī zināma atbalss no pirmo līdumu izdedzināšanas ganībām un zemkopības aizsākumiem. Daudzos indoeiropiešu valodu vārdos saglabājušās atbalsis no pirmindoeiropiešu valodā izteiktiem jēdzieniem, un tie palīdz izprast senus notikumus arī Miegupes krastos. Tur, netālu no Norveļa, ir otrs Incis, arī nelielā purva ielokā, kas it kā aizšķērso ceļu tālāk uz ziemeļiem. Šeit bijusi apstāšanās vieta Miegupes labā krasta zemē, sākums Miegupes apkārtnes apdzivošanai no ienācējiem. Atzaru no valles (vallī) iezimē vēl tagad redzami salikumu akmeņi sarindojumā uz Bāģi, Cempi, Uzbāzi un Kaugura kalniņu pie Gaujas. Par senu apmetnes vietu jaunajā valles zarā liecina Incim tuvējo Siļu nosaukums, kas dokumentos fiksēts jau 17.gs. sākumā kā "Siele". Dzimtbūšana zemnieku mājvietas un to nosaukumus nemainīgi "iekonservēja" 14.gs., kad mājas vienuviet bija jau pastāvējušas daudzās paaudzēs. Sīļi, Silene, Silava, Silāri, Siltāji, Sēļi, Sēle, Sēliešas ir izcelsmē kopējas nozīmes vārdi, kuri vēsturiskās atmiņas zudumos dažkārt ar izrunu pielāgoti saprotamāku jēdzienu izteikšanai. To senākie radinieki ir Silen Pakistānā, Silva Rietumsibīrijā (upe), Silen, Sile, Silvan Turcijā, Silen Bulgārijā, Sil, Siļica Ungārijā, Sil Čehijā, Sil Austrijā, Silbaš, Siliške-Kruč Serbijā, Silvaplana Šveicē (ezers), Siljan Zviedrijā (ezers), Šiline, Šiluva Lietuvā, Sillame Igaunijā. Visiem šiem vārdiem ir kopēja sakne "sil" un nozīme, protams, nav meklējama silos vai zināmos putnos, bet gan vietās, kur kādreiz bijušas ienākušo "balin" sākotnējās apmetnes apkārtējās pasaules piepildīšanai "ar bariem .pūļiem un cilvēkiem". Vislabāk latviskoto "Sīlis" un "Sēlis" skaidro krievu "sila" (spēks, spēja, vara), "selo" (ciems) un "seļišče" (sena apmetne). Šajos vārdos izteiktos jēdzienus savukārt apvieno vārds "seļitsja" (apmesties uz dzīvi). Spēks, vara - varēšana, apmetne, apmešanās uz dzīvi, bija "balin" pasaules paplašināšanas idejas īstenošanas līdzekļi, ar paliekošu nozīmi cilvēku dzīvē. Vārdi, ar kuriem tie tikuši izteikti, turpina dzīvot vietu nosaukumos un izcelsmē senākajās indoeiropiešu valodās. Savukārt par noteiktām vietām, laikiem un cilvēkiem kādreizējā pasaules paplašināšanā vēl arvien stāsta akmeņi, simbolizējoši jēdzienu "ava" un ar to saistītu cilvēku pasauli. Uzskatāmi to skaidro iepriekš paraugam parādītais akmens Jumaras senlejā. Akmenī iekaltā Pasaules koka zīme apstiprina dabīgi vai mākslīgi akmenī nolīdzinātā laukuma attiecinājumu uz zemi "te lejā", kuru savai pasaulei izraudzījuši cilvēki. Tāpēc šādos akmeņos visvairāk redzamas iekaltas pasaules zīmes - apļi vai apaļi padziļinājumi. Miegupes "avā" iedibinātās pasaules svētīšanai šāds akmens bijis novietots
netālu no upes, kur tā pagriežas pret rietumiem. Aizvadītā gadsimta 70.gados akmens pārvietots un izmantots Mūrmuižas centra dekorēšanai, un no tā laika pazīstams kā Mūrmuižas akmens. Senlaikos tam bijusi sakrāla loma, iezīmējot sākumu jaunai pasaules daļai pieupes "avā" un piesaistot tai pasaules mūžīgo gaismu. Senajā pasaules uzskatā gaisma un pasaule ir nedalāmi jēdzieni, kuri apvienojas priekšstatā par būtību, kas nav iedomājama bez noteiktas un nemainīgas gaismas aprites, kurā jāiekļauj ikviena dzīvošanai izraudzīta vieta zem Saules un zvaigznēm. Tā bija dzīvošanas nodrošinājuma prasība, kas jāapmierina pašiem cilvēkiem. Sanskritā to izsaka vārds "svatus" (no "sva" - paša un "tus" - pilnībā apmierināt), kas vēlāk pārtapis latviskajā "svēts" un slāvu "svjat". No tā arī senindu "svasti" un šajā vārdā izteiktā jēdziena apzīmējuma - svastikas nosaukums. Minētie senie vārdi skaidro seno svētumu nedalāmību no cilvēku laicīgās labklājības un ari to, ka svētumus jārada pašiem cilvēkiem. Tie atspēko izplatītos uzskatus par maģijas piesātināto ienācēju (balin) reliģiju. Tā vairāk pamatojusies uz prātnieciskām atziņām patiesību meklējumos, un maģijai bijusi pakārtota loma. Kur nav svētumu, nav arī labklājības, tikai viss atkarīgs no tā, kas tiek pieņemts kā svētums. Senā svētīšana un iesvētīšana saistījusies ar svētāmā iekļaušanu visu uzturošajā gaismas apritē - laiku ciklos, kas uztur debess (kosmisko) un cilvēku radīto pasauli. Tāpēc ikvienas jaunas cilvēku pasaules iesvētīšanas uzdevums bijis radīt šai pasaulei svētumu, padarīt to svētu. Pamatā tam laika un vieliskās pasaules nedalāmība, kas apvienojas gaismas jēdzienā. Gads un pasaule nav iedomājami bez gaismas aprites. Krievu valodā saglabājies vārds "svet", kas attiecināts gan uz gaismu, gan uz pasauli un ir rados ar "svjat" (svēts). Svētīt, piešķirt svētumu nozīmēja ne tikai iekļaut pasaulē, padarīt tai vajadzīgu, bet ari radīt svētu vidi - pasauli. Šādi arī jāsaprot, piemēram, šumeru sevis dēvē- šana par gaismas nesējiem-aprīkotājiem (krus), ar to skaidrojot savu kādreizējo ienākšanu un rīcību jaunā pasaules malā. Arī ar "bala" vārdu saistītie pasaules paplašinātāji ar savu došanos uz jaunām zemēm principos bijuši šādi "krus". Sirotāji un tamlīdzīgi klejotāji nekad nav nopūlējušies ar megalītisku kulta vietu iekārtošanu, kur vien nokļuvuši. Tas prasa ne tikai apjomīgu darbu, bet arī visai fanātisku pakļaušanos kādai vadošai reliģiskai idejai. Taču šādu pakļaušanos nevarēja gaidīt zemēs, kur jau dzīvoja citi cilvēki ar citiem reliģiskiem uzskatiem un atšķirīgiem dzīvošanas ideāliem. Tāpēc pirmie uz jaunām zemēm devušies karavīri, un viņi ari bijuši pirmie jaunu svētumu nesēji un svētnīcu iekārtotāji, ko šodienīgā sapratnē nevar uzskatīt par militāru agresiju un karavīriem raksturīgu rīcību. Atgādinot karavīriem viņu misijas būtību, latvieši vēl arvien mēdz izteikties dainu vārdiem: "No zobena Saule lēca…" Ari brīvība kā labklājības pamats tiek saistīta ar Sauli, gaismu, jaunu laiku, augšāmcēlušos gaismas pili. Visi šie izteicieni ir atbalsis no senlaikiem, kad "balin" karaviri uz saviem ieročiem simboliski nesa Sauli un citus gaismas devējus jauniem laikiem, jaunai pasaulei. Viņu iekārtotajās kulta vietās-svētnīcās ir saglabājušies ieroču simboliski atveidojumi akmeņu salikumos un atsevišķos akmeņos, pie kam tie ir galvenokārt tajās svētvietās, kuras iezīmējušas nobeigumu jeb galus (malas) kādai apgūtai un iesvētitai zemei. Šķēpa vai bultas galu simbolizē akmens Krīvkalna kulta vietā, kurš iezīmē debess polu zvaigznāju salikumos. Šim akmenim ir raksturīgais lokveida atšķēlums, kas nav izveidojies dabiski, tāpat kā dabiski akmens nav ieņēmis orientētu stāvokli, vēršot nenošķelto galu pret austrumiem, bet nošķelto pret rietumiem. Par orientētu stāvokli liecina ari akmens austrumu puses aplikums ar nelieliem akmeņiem, no kuriem lielākais papildus iezimē austrumu virzienu. Krīvkalna akmenim līdzīgi ir saglabājušies seno ceļu iezīmējumos, kur tiem bijusi vairāk sakrāla, nekā praktiska nozīme. Šiem, no sākotnējā stāvokļa neizkustinātiem ceļa rādītājiem, austrumu pusē ari ir atrodami pielikti mazāki akmeņi bultas vai šķēpa uzgaļa saveidojumā, kas jaušami norāda virzienus, no kurienes "nesta gaisma" vietējai zemei. Krīvkalna akmens simbolizē ne tikai debess polu, bet arī viena šāda gaismas ceļa nobeigumu. Tāpēc te iekārtota svētnīca ar zvaigžņu jeb gaismas akmeņu salikumiem, mūžīgās debess (kosmosa) gaismas
aprites piesaistījumam ceļa posmos iezīmētajai zemei. Savukārt zemi simbolizējošie akmeņi, kāds, piemēram, ir Mūrmuižas akmens, ar saviem nolīdzinātajiem "ava" laukumiem vienmēr bijuši pavērsti pret mūžigajai debess gaismai piesaistīto zemi, kur izvietoti vēl citi šādi akmeņi atsevišķu vietu svētīšanai. Kopā ar sakrālo ceļu un svētnīcu akmeņu likumiem tie apvienojas kopējā sistēmā, kuru apsekojot, ir iespējams noteikt kādas senas, "balin" laikos iezīmētas atsevišķas zemes aprises. Ieskatoties kartēs, kurās vēl ir fiksēti meliorācijas neskartie hidrogrāfiskie tīkli Ziemeļvidzemes lidzenuma dienvidu daļā, redzams, ka šo līdzenuma daļu sadala šķērsojošie Lisas purvi. Gaujai piegulošajā daļā vislielāko hidrogrāfisko tīklu veido Miegupe. Ar šo tīklu arī saistās jau aplūkotie atsevišķas zemes iezīmējumi. Pamatojoties uz šeit saglabājušos daudzu vietu nosaukumu izcelsmi no sanskritam tuvas valodas vārdiem, to, sakarā ar atrašanos līdzenumā, var saukt arī par Tālavas zemi. Tāda minēta 13.gs. hronikās un kā tāda jau pirms tam šeit pastāvējusi ne vienu vien gadsimtu kā atsevišķs cilvēku valdījums. Gadsimti cilvēku dzivē šeit nav ieviesuši nekādas krasas izmaiņas, izņemot svešinieku parādīšanos, tīkojot pēc sev vajadzīgām zemēm. Jau pirms "balin" karavīru ienākšanas zeme gar Miegupi nav bijusi neapdzīvota. Par to liecina laika gaitā pārveidotais vietas nosaukums "No- dievis" no sākotnējā "nadvis" (na = nav, dvis = ienaidnieks), kas saglabājies ļoti senu māju nosaukumā, pašā Miegupes sākumā. Savukārt tuvējais "Troksnis" liecina, ka citviet ienaidnieki ir bijuši. Taču ne jau kauju troksnis atgādināts vietas nosaukumā, bet gan kādreizēja nozīme vietai savas zemes nosargāšanā no svešinieku tīkojumiem. Bet nosargāšana ir saistīta ar aizstāvēšanos, no kā jāsecina, ka no stipro un vareno (balin) ļaudīm nākušos apdraudējuši vienlīdz spēcīgi (sa- maugra) ļaudis. Par apdraudējuma raksturu un ienaida cēloņiem ziņas atrodamas arī vietu nosaukumos. Iepriekš apskatāmajā kartē, kurā uzrādīts senāko māju novietojums un nosaukumi Miegupes augštecē un tuvākajā apkārtnē, redzami plašā lokā izvietojušies šādi nosaukumi: Obuls, Sīmanis, Lembis, Pilpis, Mulda. Pirmais cēlies no varda "abala", apzīmējoša apvidu vai konkrētu vietu, kur nav "bala" cilvēku vai tā nepieder šiem "bala", no kā saglabājies arī Abula upes nosaukums. Sanskritā "sīman" ir robeža, bet nosaukuma "Lembis" izcelsme saistās ar sanskrita "lambas" (būt atdotam, atdots, upurēts). Savukārt Pilpim nostāstos piedēvētā nopostītas pils loma radusies laikos, kad vārda nozīme jau bijusi aizmirsta un tajā saklausāmais "pil" izraisījis priekšstatus par pili. Taču nostāsti pilsvietu saista ar Gaujas krastu, kur tā nogrimusi dzelmē. No tagadējā Pilpja uz noslēpumaino pili esot gājis ceļš. Pilskalns Gaujas tuvumā šeit gan nav atrodams, toties starp Pilpi un Gauju ir mājvieta "Vedriķis", kuras nosaukuma izcelsmi neizskaidro latviešu valodas arhaismi, ne arī sanskritā atrodami vārdi. Šim nosaukumam izrunā vistuvāki ir igauņu valodas vārdi "vader" (radu būšana) un "riia- kus" (nesaticība) vai arī "riiakas" (kašķīgs, kauslīgs, draisks). Līdz ar to vārds "vedriķis" (vaderriikus) skaidrojoši iekļaujas to nosaukumu lokā, kuros ir norādes par kaut kādu ienaidnieku, naidošanos un zemes īpašumu apdraudējumiem. Par zemju dalījumu starp dažādas izcelsmes ļaudīm liecina blakus Pilpim piezemētais nosaukums "Mulda" (ig. zeme), bet patālāk uz dienvidiem ir "Julla", kas māju nosaukumos uzradās jau 17.gs. muižu redukcijas dokumentos un, tātad, ir ar daudz senāku vēsturi. Arī šī nosaukuma nozīmi iespējams izskaidrot vienīgi ar somugru valodām piederošās igauņu valodas palīdzību. Tieši tāda vārda šajā valodā gan nav, bet ir "julgus" (drosme, drošsirdība) un "laad" (dzimta, cilts), kuru salikums latviskajās patskaņu galotnēs izdzīvojis līdz 20.gadsimtam kā "julla". Zinot baltu un somugru priekšteču ienākšanas faktu Latvijas teritorijā un savstarpējā saskarē sākušos etnisko konsolidāciju, nebūtu īpaši jāšaubās par nozīmīgu notikumu ilgstošu saglabāšanos ar tiem saistītās vietās. Jebkura etnosa vai tautas vēsture aptver gadu tūkstošus un, līdz ar nemainīgu piesaistījumu noteiktām vietām, saglabājusi arī ļoti senus šo vietu nosaukumus. Par iepriekš minēto nosaukumu izcelsmes«senumu liecina mājvieta "Lagats", kuras piezemē- jums un vārds saistīts ar vietu līdzenumā. Sanskritā plakana virsma, līdzenums ir
"tala", un šis vārds atstājis vēsturei latgaļu Tālavu. Savukārt igauņu valodā jēdzienam "plakans, līdzens" atbilst vārds "lage, -da", un tas ticis piezemēts Tālavas līdzenumā laikos, kad šeit dzīvojuši igauņiem visai līdzīgi runājoši. Šie līdzīgi runājošie devuši vārdu arī mājvietai "Perende" (ig. "pere, perekond" - ģimene, saime, dzimta un "perenaine" - saimniece). Par kādu saimi, dzimtu un saimnieci, tāpat par kādu vietu nerunā paaudžu paaudzēs, ja tai kādreiz nav bijusi īpaša nozīme. Liekupītes lejastecē atklātie klinšu raksti arī ir veltīti kādai nozīmīgai saimniecei-dzimtmātei, ar kuru saistīts vietējās ļaužu zemes sākums. Šie raksti ar zīmju veidiem un sakārtojumu redzami atšķiras no rakstiem, piemēram, Virta- kas vai Krustu klintī un liecina par piederību šeit ienākušiem medniekiemzvej- niekiem, somugru priekštečiem. Uz to norāda arī latviskotais nosaukums Kalāču (Kalācis) mājvietai, kurai nav bijis nozīmīgs sakars ar lāčiem, bet gan ar zvejniekiem un viņu bērniempēctečiem. Igauņu valodā zvejnieks ir "kalastaja", bet vārds "laste" saistīts ar jēdzienu "bērnu". Vārdu salikums "kallaste", attiecināts uz kādu vietu, informē, ka šī vieta ir zvejnieku bērnu (bērniem, pēctečiem). Par kādreizēju, igauņiem radniecīgu, cilvēku apmešanos uz dzīvi nelatviskiem nosaukumiem bagātajā apvidu liecina arī mājvieta "Masulis" (ig. "maa" - zeme, "asula" - apmetne), kuras nosaukums nenozīmē neko citu, kā vien apmetnes-apmešanās zemi. Kopumā visas minētās mājvietas ar igauniskiem nosaukumiem iezīmē kādas senas novadzemes teritoriju, kas robežojusies ar baltu priekšteču zemi gar Miegupi. Visam ir bijis savs sākums. Ari dzimtām, tautām, rasēm, cilvēku zemēm. Baltu grupējumu veidošanos vairums vēsturnieku saista ar 2. un 3.gadu tūkstoša mijām p.m.ē. Izcelsmē šie sākotnējie grupējumi veidojušies tajās "balin" apmetņu zemēs, kuras nesagrāva vēlākie ienācēji no Eiropas ziemeļaustrumiem. Tik lielu valodas līdzību pirmbaltiem ar "balin" valodu iespējams izskaidrot ar tiešu pēctecību, kas saglabājusi arī kopējas reliģijas un kultūras tradīcijas. Tā kā "balin" ienācēji galvenokārt bijuši vīrieši, pēc kuriem skaitīta pēctecība un radniecība, tad arī viņu jaukto laulību bērni un bērnu bērni tika pieņemti kā "balin" piederīgie. Līdz ar to tikusi uzturēta tēvu valoda un vēl daudz kas cits no šiem "balin" vīriešu bērniem. Sanskritā bērns ir "bāla" un tam ir vistiešākais sakars ar vietas nosaukumu "Bāle", arī "Bāla" aplūkotajā "balin" apmetnes zemē gar Miegupi. Tie un arī citi nav kādreiz izdomāti kā tagad latvieši pasākuši izdomāt bērniem vārdus, kuri būtībā ir neko neizsakoši dažādu zilbju salikumi bez jebkādas nozīmes. Apšaubot kādas, pēc nosaukumiem noteiktas, senas apmešanās zemes aizņemto teritoriju, vispirms noderīgi būtu papētīt Rietumsibīrijas un īpaši Jekate- rinburgas apgabala kartes. Apgabals izplešas līdzenumā (tala-i-ca), un purvaino zemieņu sākumā arī ir Talica. Tālāk uz ziemeļiem atrodami nosaukumi: Ošala, Irbit, Reža, Salda, Kušva, Tavda, Tura, Sim, Tabori, Massava. Tie nepieder tikai lielajam Rietumsibīrijas līdzenumam - talicai, bet arī nelielajam Ziemeļvidzemes līdzenumam - talavai - Latvijā. Ari šeit ir Irbit - Irbīte, Sim - Sīmanis, Tura - Tūrs, Reža - Rēža. Vietvārdi Latvijā senlaikos piezemēti, atbilstoši vārdā izteiktam jēdzienam, no Saldus (Salda) Kurzemē līdz Tabora kalnam Latgalē. Savukārt Eiropas dienvidos Itālijā ap Po upi plešas - iet līdzenums (i-tala), kurā saglabājies nosaukums Turin, kas sasaucas ar Jekaterinburgas apgabala Turinsk un sanskritā vistuvāk ir virzīšanos izsakošajam "tr" (pārsoļot, pārvarēt). Jēdzienos šis "tr" atbilst šodien lietotā vārda "tūre" nozīmei. Senajos vietu un apvidu nosaukumos, lietots locījumā (tr - turin), tas apzīmē kādu noteiktu robežu vai vietu, kas sasniegta, veicot pārgājienu vai kādu citu pārvietošanos. Un atkal ir jādomā par viļņveidīgo "balin" pārvietošanos jaunos pasaules plašumos, kas sasaucas ar mītu par dievišķā cilvēka Jima pasaules paplašināšanas misiju, periodiski iezīmējot cilvēku pasaulei arvien jaunas robežas. Jekaterinburgas apgabalā seno nosaukumu piezemējums rāda, ka lielā līdzenuma pārvarēšana ziemeļu virzienā sākusies no apvidiem līdzenuma malā, kur bez "tala - talic'a" ir arī apzīmējums "irbit", bet tālāk līdzenumā iezīmējas gara virzīšanās "tūre" gar Turas upi līdz Massavai (nomērītam apvidum), kur izveidojušās apdzīvojamās pasaules "uraya" (tagad - Uraj) robežas
"siman" (tagad - Sim). Nosaukumu izvietojums noteiktā secībā liecina arī par "balin" piederošo cilvēku ienākšanu Rietumsibīrijas līdzenumā no Tarbaga- taja kalnājiem, kas piekļaujas Balhaša ezeram. Šī ezera nosaukums pamatā sastāv no sanskrita vārdiem "bala" (spēcīgs, varens, pulks, bars) un "hā" (atstāt, pamest), kuri jautājumos par šo "balin" cilvēku iespējamām pirmdzimtenēm runā paši par sevi pietiekoši norādoši. Arī Tarbagataja kalnāju nosaukumā ir vārdi "taru" (koks), "bhāga" (daļa) un "ayus" (dzīve), kuri informē par Cilvēku jeb Pasaules koka daļas aizņemtu apvidu, kam jaušami senāka izcelsme par apdzīvotiem apvidiem līdzenumā. No Āzijas plašumiem pievēršoties atkal nelielajam Ziemeļvi- dzemes līdzenumam Latvijā, atliek vietu nosaukumos konstatēt līdzīgas cilvēku pasaules paplašināšanas pēdas. Arī te gar līdzenuma malām ir vietu nosaukumi "Irbīte", kuru senā nozīme nesaistās ar līdzīga nosaukuma meža vistiņām, bet gan ar līdzenuma sākumu, kur beidzas kalni vai augstienes. Vārda "Irbit" saknei "ir" sanskritā vistiešāk atbilst "jir" (no vārda "jirna" - sairt, dalīties). Tā kā senie vietu nosaukumi ir divu vai vairāku vārdu salikums, tad "irbit" sastādošā otra vārda sakne "bit" atbilst sanskrita "bhitti" (siena). Vēl mūsu dienās mēdz runāt par kalnu vai tiem līdzīgu mākoņu sienām. Tādu kalnu jēdziens dažādās zemēs ir dažāds. Laikmetā, kad svētās kārtības uzturēšanai ikvienai savai pasaulei bija nepieciešams vienojošs kalns, šķirtnei starp kalnu un līdzenumu jeb leju bijusi īpaša nozīme un tā dabā iezīmēta ar kulta vietām un svētajiem akmeņu likumiem. Tāda kulta vieta ir saglabājusies Irbītes kalnā Valkas rajona Brantu pagastā. Uz ziemeļiem no tā sākas garā Lābznas ieleja, kas tālāk saplūst ar zemienes līdzenumu - tālavu. Daudzus gadsimtus, saglabājoties reliģiski-administratīvajam apdzīvojamo teritoriju sadalījumam, te bijis viens malas posms arī vēsturiskajai latgaļu Tālavai. To pašu var teikt arī par vietām Cēsu rajona Liepas pagastā, kuru nosaukums "Irbīte" pēc kristietības ieviešanas pārtapis māju nosaukumā, zaudējot sākotnējo nozīmi. Senajam pasaules uzskatam, kura sākums pieder tāliem aizvēstures laikiem, kad ledājiem atkāpjoties uz ziemeļiem radās jauni neapdzīvotu zemju plašumi, savs devums jaušami bijis zināšanām par ledus laikmetu un sairušajām ledāju sienām. To apstiprina senpersu reliģiskā literatūra Avesta ar teiksmu par Jimam uzticēto misiju - glābt ļaudis, dzīvniekus un augus no uzbrūkoša aukstuma šim nolūkam izbūvētā alā. Šis Jima - mītiskais pirmais cilvēks - kā Jama figurē arī krietni agrāk tapušajās senindu Rigvēdās un Atharhvavēdās. Pēdējo 18.grāmatas 3.nodaļā starp citu teikts: "Jama pirmais izzināja mums ceļu, tās ganības mums neviens vairs neatņems… Kurp mūsu tēvi aizgājuši, tās tekas staigās arī pārējie." Pirmo rakstīto Rigvēdu vecums tiek lēsts ap 4000 gadu, kas sakrīt ar 3.g.t. sākumu pirms mūsu ēras. Tolaik Latvijas teritorijā norisa zemes dalīšana starp ienākušajiem "balin" un "samaugra" ļaudīm. Pēc arheologu atzinuma, tad sākusies konsolidācijas joslas iezīmēšanās, kas aptvērusi Ziemeļvidze- mes dienvidu daļu. To apliecina minētie teritoriju iezīmējumi ar somugru un baltu valodām pieskaitāmiem vietu nosaukumiem, kuru nozime varēja but aktuāla vienīgi šajā laikmetā. Nosaukumi un salidzinoši lielais iespaidīgu kulta vietu daudzums nelielajā Miegas zemē (sauksim to tā) vedina domāt, ka savdabīga ciņa par pirmtiesībām šajā līdzenuma daļā notikusi ar nosacītu devīzi "ļima pirmais izzināja mums ceļu!" Protams, pirmajiem pasaules paplašināšanas taka (vallis) cauri līdzenumam vedusi "balin" ļaudīm, taču zemes gar šo un arī citām "takām" daudzviet pārņēmuši vēlākie "vienādi stiprie" ienācēji. Kādreiz priekšgājēju sasniegtā vieta pie Lisas purviem Miegupes augštecē, no kuras notikusi virzīšanās tālāk, tagad kalpojusi sairstošās priekšteču pasaules aizstāvēšanai. Vietas "inci" un "tur" ne tikai nav zaudējušas savu sākotnējo nozīmi, bet kļuvušas divtik nozīmīgas turpmākajos gadsimtos. Senu svētumu un senču kulta sargātas, šīs un vēl citas tikpat nozīmīgas vietas savus senos nosaukumus saglabājušas mājvārdos līdz pat mūsu ēras 20.gadsimtam. Zinot seno nosaukumu nozīmi, tagad ir iespējams noteikt kādreizējās zemju teritorijas šajā Vidzemes līdzenuma daļā un gūt arī priekšstatu par seniem notikumiem un tolaik cilvēku dzīvē valdījušām aktualitātēm. Dažkārt piemirstas, ka vēsturi un
aizvēsturi radījuši cilvēki ar miesu un asinīm, kas bijuši tikpat mirstīgi kā viņu pēcteči mūsdienās. Tādi bijuši arī jaunekļi un vīri "balin" karapulkos, kuri pirmie devušies uz jaunām zemēm. Muļķīgi būtu domāt, ka šī karapulku virzīšanās, kas pēdējā vilni aptvēra lielu Eiropas daļu, notikusi dažos gados vai pat gadu desmitos. Ir jādomā par laika posmu, kas aptvēris ne vienu vien cilvēka mūžu, kurā pasaules paplašinātāji jaunajās zemēs sadalījušies "nara" un "balin" pulkos. Pirmie bija karavīru pulki, sastāvoši no jaunekļiem un vīriem. Kā visi mirstīgie, viņi nebija pasargāti no vecuma un nāves. Kur palika spēka gadus pārdzīvojušie, kas vairs nebija derīgi karavīru gaitām? Kas stājās viņu vietā? Mēģinot rast atbildes uz šiem jautājumiem, nebūtu jāaizmirst, ka "nara" pulki bija zināmā mērā atdalījušies no savu tēvu ciltīm patstāvīgai jaunu cilšu radīšanai paplašinātajā pasaulē. Šeit viņiem arī bija jārod piezemējums savām vecumdienām un saviem bērniem. Klinšu rakstos, kulta vietās, akmeņu likumos un vietu nosaukumos atrodamā informācija ļauj secināt, ka ikviena "tūre" (tur), kā sasniegta noteikta vieta tālākvirzībā, ir bijusi arī "nara" pulku sastāva maiņas jeb atjaunošanas vieta, kur "atvaļinātie" palikuši uz pastāvīgu dzīvi un audzēta jauna maiņa. Tam bijis atvēlēts noteikts gadu skaits, kas kalpojis par laika skaitīšanas vienību senajā karavīru kalendārā, par kuru neskaidras norādes saglabātas latviešu dainās, apdziedot kalnu, uz kura sajāj bajāri un pakar zobenus kokā ar trejdeviņiem zariem. Šajās dainās koks saistās arī ar sava pasaules (cilvēku) koka audzēšanu, pie kam jēdziens un apzīmējums "bajārs" nebūt nav aizgūts jaunākos laikos no krieviem (bojar-in), bet gan saglabāts no aizvēsturiskiem laikiem ("bāyar" - zemi dzīvošanai nopelnījis. No "bhū" - zeme, "āyus" - dzīve, dzīvošana un "arha" - nopelnījis, cienīgs). Šie savu zemi nopelnījušie karavīri pieņemami kā pirmie "balin" kolonistu tēvi un dižciltīgie paplašinātās pasaules zemēs. Taču būtu aplami domāt, ka karavīru "nara" pulkos visi bijuši vienādi dižciltīgi un tiesiski. Starp karavīriem tāpat bijuši savi vadošie dižciltīgie. Karavīrs sanskritā ir "sainika", kas ne tikai izrunā, bet arī saturā ir rados ar latviešu "saimnieks". Senākie "sainiki" bija jaunu zemju apguvēji un piepildītāji ar ļaudīm un visu pārējo, kas šai piepildīšanai nepieciešams. Šajā ziņā ir maza atšķirība no mūsdienu saimniekiem-zemkopjiem, kas ar savām saimēm apsaimnieko iemantotos zemes īpašumus. Arī viņi līdz zināmam vecumam pakļauti karavīru pienākumu pildīšanai. Viņiem tāpat kā senlaikos jārada un jāaudzina jauna karavīru maiņa. No senajiem zemi nopelnījušajiem "sainikiem" ir veidojusies saimnieku-labiešu kārta. Protams, ar šīs kārtas cilvēkiem saistās jēdziens "labs, labāks", bet ne "labdaris" šodienīgā izpratnē. Tagad apjūsmoto vārdu "la- bieši" un "labietis" izcelsme un izteiktie jēdzieni jāskaidro vien ir ar sanskrita palīdzību. "Labīša" (no "labh" - saņemt un "īša" - kungs) ir kungs-saņēmējs, kurš tiesīgs saņemt pirmtiesības vispirms jau uz zemi un savu saimi no zemākas kārtas ļaudīm. To varētu uzskatīt par pieņēmumu, ja vien visu Latvijā zināmo klinšu rakstu saturā nebūtu redzamas norādes par šiem "labīša". Plašākajos rakstos, piemēram, Režģu klintīs, ir visai sīki iezīmētas zemes gabalu īpašnieku radu saites ar kādu no šiem kungiem - zemes saņēmējiem. Šie raksti tapuši attiecīgās zemes kā savas pasaules attīstības stadijā, kad zemes īpašumi zināmā mērā bijuši jau sadalīti, un rakstos iemūžināti tiesiskie mantinieki. Šādai daudzu tiesisko mantinieku iemūžināšanai klintī cēlonis varēja būt arī saistīts ar zināmo teritoriju pārdalīšanu, sākoties konsolidācijas procesam. Taču tas tikai apstiprina bajāru un saimnieku kārtas pastāvēšanu jau tajos laikos. No vienas radu rases cilvēkiem, kas sevi uzskatīja par dievišķas izcelsmes pirmtiesīgiem zemes apdzīvotājiem (bāy) un saņēmējiem īpašumā (bāyarin) bija izdalījušies bajāri - pirmtiesīgi kungi un saimnieki - saimju, ganāmpulku un savas zemes īpašnieki. Altajā, Vidusāzijā un Kaukāzā, kur meklējamas "balin" pasaules paplašināšanas senākās pēdas, apzīmējums "baj" saglabājis senāko, pirmtiesīgā zemes apdzīvotāja un zemes saņēmēja savā īpašumā, nozīmi. Tagad to dažkārt vēl lieto kā pagodinošu uzrunu ar nozīmi "kungs". Bajāra un kunga jēdziena saplūšana atrodama arī dainās, piemēram: Kungam bija kungam būt, Bāliņam arājam; Kundziņš naudu žvadzināja, Bāliņš zemes
gabaliņu. Šajā dainā bajāru nomainījis kungs, bet saimnieka vietā par zemes gabala īpašnieku daudzināts bāliņš. Tas liecina par dainas rašanos laikos, kad vēl pastāvējušas kungu un saimnieku kārtas, dēvējot saimniekus arī par bāliņiem. Līdz šim dainās bieži minētais bāliņš skaidrots dažādi, pamatā saistot ar noteiktu radniecības pakāpi pa brāļu līniju. Zināmā mērā tas atbilst patiesībai, taču, tradicionāli aprobežojoties ar vēsturisko laiku dainu pētīšanu, bāliņš tā arī palicis necilajā un neskaidrajā brālēliņa lomā, kaut ari patieso skaidro baltu pirmvalodas senākie slāņi. Lasītājs jau būs ievērojis vārda "balin" (no spēcīgajiem pulkiem, ciltīm) lielo līdzību ar vārdu "bāliņš". Atzīstot latviešu piederību pie baltiem un baltus kā tiešākos t.s. protoindoeiropiešu pēctečus, nebūtu jāignorē līdzīgu vārdu nozīmes meklējumi senākajā zināmajā baltu senču valodā - sanskritā. Šādi bāliņš izgaismojas kā radinieks-pēctecis minēto spēcīgo un lielo pulku pirmajiem kolonistiem. Pēcteči un bērni jēdzienos ir savstarpēji saistīti. Sanskritā bērns ir "bāla", un "bālin" ir šī vārda locījuma sena forma, apvienojoša tagadējos ģenitīva, datīva un arī lokatīva locījumus. Šinī gadījumā "bālin" un arī "balin" norāda, kā ļaužu ir attiecīgie cilvēki. Pirmie pasaules paplašinātāju kolonisti bijuši no "balin" ļaudīm, tāpat viņu pēcnācēji "bāla". Viena šo "bāla" kolonija senlaikos bijusi tagadējās Bālēs apkārtnē, kur saglabājusies Bekuras upītes tekne. Upītes nosaukumam tagad ir nelatvisks skanējums, bet seno kolonistu "balin" valodā tas saistās ar runāšanu, daudzināšanu (bhan) un senčiem, senču zemi (ur). Jēgu šāds nosaukums iegūst saistībā ar plašo kulta vietu - Dānieļu (no "danīl" - slavas devums, devīgums slavai) pie Bekuras ietekas Miegupē. Tūlīt jāpiebilst, ka Daniela vietu nosaukumos saglabājusies ari netālajā Mārsnēnu pagasta Krievkalnā (Krīvkalnā) pie Lisas augšteces un lielo purvu sākuma. Tāpat tiešos rados ar šim abām Danie- lām ir krieviskotās Daņilovo un Daņilovkas Latgalē un arī Krievijā. Iepretim Mārsnēnu Danielai, Lisas pretējā krastā pie Salukalna, ir Bajāri. Šis mājvietas nosaukums glabā ziņas par pirmajiem pirmtiesīgajiem zemes kungiem, kas šeit Sa- lukalnā kādreiz apmetušies uz dzīvi. Savukārt ap Miegupi senajos mājvietu nosaukumos nav atrodami ar bajāriem saistīti vārdi. Bajāri savā laikā bijuši ikvienas ļaužu zemes neatņemama sastāvdaļa, tamdēļ pieļaujams secinājums, ka zeme starp Lisas purviem un Gauju "balin" laikos bijusi vienota, kurā iespiedušies un to sašķēluši vēlāk ienākušie somugru priekšteči, sagraujot līdz tam šeit valdījušo pasaules kārtību. Vietējās pasaules pilnīgas sagrāves draudi likuši "balin" kolonistiem pastiprināti rūpēties par atlikušās savas zemes sakrālu aizsardzību, paplašinot un ierīkojot jaunas kulta vietas senču garam un pasaules mūžigai pastāvēšanai. Krīvkalna debess kulta vieta darbojusies vismaz 500 gadus (2100. - 1600. g.p.m.ē.), kas aptver somugru priekšteču jaunu mītņu zemju meklēšanas laiku. Sākotnējais šo zemju sadrumstalotais izvietojums starp "balin" zemēm vai tieši to teritorijā neliecina par savstarpēji agresīvām attiecībām. Senās karošanas pamatā ir jēdziens "kr" (darīt, kārtot, savest kārtībā), pretstatā sirošanas jēdzienam "srj" (neņemt vērā, mētāties, izlaist). Karot nozīmējis pārmācīt tos, kas neievēro un izjauc noteikto svēto kārtību apkārtējā pasaulē. Abpusējā nosliece uz mierīgu līdzāspastāvēšanu vairāk atgādina pajumtes došanu citu ļaužu piederīgiem plūdu vai kādas citas stihijas plosīšanās laikā. Kopumā "balin" paplašinātajā pasaulē ienākošie "sama-ugra" nav uzskatīti par apkarojamiem agresoriem, un pasaules pastiprinātai sakrālai aizsardzībai bijuši citi cēloņi. Tos var saistīt vienīgi ar ilgstošām un nelabvēlīgām izmaiņām dabā. Jaunākie pētījumi uzrāda sausa un vēsa laika periodu starp 2900. un 2500.gadu p.m.ē., kad notikusi spēcīga Baltijas jūras un ezeru līmeņu pazemināšanās. Taču somugru priekšteču migrācija sākusies šī laika perioda beigās un nav izskaidrojama ar jau pārciesto, iespējami lielo, sausumu. Daudz vairāk par sausumu dzīvošanu līdzenuma zemienēs, no kādām aizgājuši šie jaunu mītņu zemju meklētāji, padara neiespējamu plūdi. Kaut arī migrācijas sākums ietilpst subboreālā klimata periodā, kurš, salīdzinājumā ar iepriekšējo atlantisko, atzīts par vēsu un sausu, tajā varēja notikt dažādu apstākļu radīta zemieņu applūšana. Par
šādu neparedzētu applūšanu liecina kulta vietu un svētakmeņu likumu atradumi tagad izžūstošos purvos, kuri zināmu laiku, nenoliedzami, bijuši dabiskas ūdens tilpnes vai neizbrienami muklāji. Tāda, piemēram, ir zem bieza kūdras slāņa atklātā kulta vieta Nauču purvā Valmieras tuvumā. Arī svēto likumu akmeņi Zvārģu kalna piekājē pie Miegupes kādreiz atradušies zem ūdens. Līdzīga aina vērojama Krīvkalnā, kur Liekupītei tuvākos akmeņus ilgāku laiku apskalojis ūdens un kādreizējo ūdens un zemes šķirtni iezīmē atsevišķi likti sakrālas nozīmes akmeņi. Tās ir liecības par līmeņa celšanos upēs, saglabājoties vairākus gadsimtus, kas varēja būt cēlonis cilvēku masveida aiziešanai no Eiropas ziemeļaustrumu plašā līdzenuma zemienēm. Pētījumi pierādījuši, ka visu 3.g.t.p.m.ē. aukstu un sausu klimatu vairākkārt nomainījuši periodi ar lielu nokrišņu daudzumu, kas vatēja būt galvenais cēlonis lielām svārstībām ūdens tilpņu hidroloģiskajā tiklā. Liekupītes lejastecē atklātajos klinšu rakstos, kurus atstājuši atnācēji no lielā ziemeļaustrumu līdzenuma, ir redzamas ideogrammas, kuras var pieņemt kā čūskas vai kā "krītošas zvaigznes" - meteorīta atveidojumus. Kosmoloģiskais mīts, kuru var atrast dažādu kontinentu tautu reliģijās, apgalvo, ka reiz, pirms sauszemes rašanās, visu klājis ūdens, kurā čūskas veidā mitis kāds Pirmatnējs Sākums. Būdama pirmatnības jūras un vispār liela ūdens simbols, čūska (vai pūķis) simbolizēja kosmisko haosu - pasaules sākumstāvokli pirms dzīvības rašanās. Čūska kļuva arī par lielu (grēku) plūdu, dabas katastrofu un dzīvības bojāejas simbolu. Indiešu mitoloģijā saprātīgajam sākumam, kas virza pasaules un dzīvošanas attīstību, pretstatīts antagonisks spēks kā milzīga čūska. Arī Ēģiptē pirmsākuma haoss, kas nostājas pret pasauli uzturošu kārtību, bija čūska vai "kosmiskais pūķis". Šāds "kosmiskais pūķis", pasaules atgriezējs pirmatnībā, redzams Krīvkalna zvaigznāju salikumos, kur tas atveido Pūķa zvaigznāju. Simboliski čūsku atveidojumi ir atrasti iekalti dažu kulta vietu akmeņos, piemēram, Trikātas pagasta Jēņu kalnā. Šeit tie astronomiski orientēti pret Saules lēktu punktiem pavasara un rudens saulgriežos, kad beidzas un sākas gada tumšā puse. Vēl arī latviešu folklorā ir pieminēta mītiska melna čūska, kas mīt jūrā un maļ miltus ļaunas pasaules kārtības ieviesēju iznīcināšanai. Tās ir jau neskaidras un cilvēku vēlmju sagrozītas atmiņas no krīvu laiku reliģiskās mācības, kurā, tāpat kā senindiem un ēģiptiešiem, sava vieta bijusi ierādīta kosmiskajam pirmatnības pūķim kā pasaules atgriezējam pirmatnības haosā ar plūdiem vai citām dabas katastrofām. Krīvkalna kulta vietas pastāvēšanas laikā debess pols savā apļojumā atradies debesīs saskatītā šī plūdu izraisītāja astē, un šis apstāklis nevarēja neizraisīt iespējamu vispasaules plūdu pareģojumus. Turklāt dabā šādu plūdu draudi kļuva par realitāti. Tas jāņem vērā, iedziļinoties to laiku notikumos, pirmkārt, atšķirīgas radniecības cilvēku attiecībās, kad vajadzēja izmainīt pasaules kārtību un dalīties ar plūdu neapdraudētām zemes platībām. Dabā valdošās situācijas konstatēšana, kad cilvēku prātus nenoliedzami ir pastiprināti nodarbinājušas domas par iespējamu visa dzīvā bojāeju un pasaules atgriešanos pirmatnības stāvoklī, palīdz izprast plašāk seno pasaules uzskatu un ar to saistītās dzīvošanas gudrības, no kurām izveidojusies noteikta ideoloģiska sistēma. Šī sistēma piešķīrusi savdabīgu nokrāsu visam to arheoloģisko pazīmju kompleksam, kurš arheoloģijā pazīstams ar nosaukumu "auklas keramikas kultūra". Viss šīs kultūras loks ir caurstrāvots ar vienu pasaules uztveres sistēmu, kas kalpojusi sistēmas uzturētāju materiālās un garīgās kultūras attīstībai. Jebkurai šādai sistēmai kā principu kopumam, kurš veido kādas mācības pamatu un sabiedriskās iekārtas formu, ir viens noteikts pirmsākums un saglabājošs stimuls. To nevar izskaidrot ar vispārēju lopkopju ražotājkultūras ieviešanos, kas dažādās zemēs un tautās noritējusi visai atšķirīgi. Ar mājlopu audzēšanu nav izskaidrojama arī valdošas "lopkopju valodas" izplatīšanās. Ir bijis cits kopējs gudrību un vadošo ideju avots, un ar šo avotu cieši saistītas leģendām apvīto krīvu gudrības, arī viņu noslēpumainais lāsts. Tāpēc iedziļināšanās senlaikus skaidrojošos vietu nosaukumos, kulta vietās un klinšu rakstos ir nepieciešama un nebūt nav novirzīšanās no galvenā temata. Miegupes krastos saglabājušies vietu nosaukumi un kulta vietas veido kompleksu
uzziņas avotu par norisēm gadu tūkstošos, kopš krīvu, bajāru, bāliņu parādīšanās un "grēku plūdiem" šajā apvidū. Šis uzziņas avots nav mazāk vērtīgs par akadēmiski pieņemto, piemēram, Eifratas krastos, kur joprojām izcelsmē neizpētīto šumeru Uras zemē skanējusi valoda, no kuras šeit, tālās ziemeļzemes "talavā", veidojusies viena no senākajām šīs valodas izloksnēm, ieguldot savu daļu vienas baltu tautas valodas pamatos. Diemžēl latviešu valodnieki savas tautas valodas saknes ir meklējuši un dažkārt arī turpina meklēt citu baltu tautu, piemēram, senprūšu valodā, lai gan katrai valodai ir bijusi sava pirmdzimtene, tāpat kā tautai, kas tajā runā. Citādi nebūtu pamats runāšanai par sakņošanos tajā vai citā senču zemē. Indoeiropeiskuma sēkla dažādas zemēs nonākusi pa dažādiem ceļiem un dažādos laikos. Viduseiropā indoeiropeizējusies krietni agrāk, nekā Ziemeļeiropa un Rietumeiropa. Šeit izveidojusies nosacīta jauna indoeiropiešu pirmdzimtene, no kuras jauna, t.s. lodveida amforu kultūra, laikposmā starp 3000. un 2500.gadu p.m.ē. izplatījusies uz Baltijas jūras piekrasti, aptverot Prūsiju un Rietumlietuvu, izsējot šeit savu indoeiropeiskuma paveidu, no kura vēlāk izaudzis atšķirīgs baltiskums, salīdzinājumā ar citviet un citā laikā izveidojušos. Tolaik Ziemeļaustrumeiropā no Volgas, Dņepras un Daugavas augšteces sākuši izplatīties citi indoeiropeizētāji ar t.s. auklas keramikas un laivas cirvja kultūru. Šīs kultūras nesēji nenoliedzami pieskaitāmi tiešiem to indoeiropiešu pēctečiem, kuru turpinātā pasaules paplašināšana no Dienvidkrievijas līdzenuma sasniedza Viduseiropu. Viņi sevi varēja pilntiesīgi dēvēt par minētā līdzenuma plašumos senāk ienākušo spēcīgo un lielo pulku (bala) ļaudīm. Tāpat no šo ļaužu pulkiem cēlušies arī tie, kuri gar Daugavu sasniedza Dienvidlatgali un Sēliju, izsējot tur sēklu citam "balin" ļaužu "kokam", kuram vēl nebija tik liela citas radu sēklas un kultūras piejaukuma kā Viduseiropā izaugušajam. Līdz ar to uz Austrumlatviju, Vidzemes vidieni, tika atnesta vēl jūtami nesajaukta sākotnējā "balin" valoda un kultūra, ko var teikt arī par tiem Krievijas apgabaliem, kur iezīmējas vēlākā baltu areāla austrumu daļa. Gar Daugavu Latvijas teritorijā ienākušie "balin" karavīri šeit atrada jaunas "balinavas", kuras pēc pieņemtās svētās kārtības bija jāpiepilda viņu bērniem (bāla) un šo bērnu pēctečiem (bālin). Pirmās "balin" kolonijas izveidojušās Sēlijā un Dienvidlatgalē, bet pēc tam Vidzemes centrālajā augstienē, no kuras sākti jauni pasaules paplašināšanas un sakārtošanas ceļu vīteņi jeb pinumi (vallī), no kuriem viens virzīts iekšā Ziemeļvi- dzemes līdzenumā uz augšu gar Gauju no Rakšu jeb Simtupītes ietekas, kuras tuvumā vēl tagad ir mājvieta "Vallis", kas gan visjaunākajos karšu izdevumos pārtapusi par "Vāļiem". Šis vallis bijis pirmais šajā Vidzemes daļā, no kura pēc somugru priekšteču ienākšanas saglabājies norobežots posms (vallmar) starp Liekupītes un Misas ietekām. Līdz ar to šajā posmā meklējamas senākās "balin" apmetņu vietas, no kurām viena bijusi tagadējās Bālēs apkārtnē, kur iekārtotas lielās Daniela un Krīvkalna kulta vietas. Taču minētajā posmā tās nav vienīgās. No Miegupes tālāk uz augšu gar Gauju ir Eniņu, Kaugurkalniņa un Baiļa kulta vietas - svētnīcas. Savukārt Gaujas labajā krastā zīmīgākās "balin" ienākšanas laika liecinieces ir Pilātu, Dīvaliņa, Putriņu un Upīšu kulta vietas "vallmar" svētuma saglabāšanai. Tajās vēl ir atrodami svēto likumu akmeņi, un šo vietu nosaukumi palīdz izprast senus pasaules kārtības likumus un ar tiem saistītus notikumus. Piemēram, Pilātu nosaukums, tāpat kā Dānieļu, nebūt nav radies kristiešu evaņģēliju personāžu iespaidā, saskatot zināmu līdzību minēto māju saimniekos. Pīlāti ir iepretim pretējā krasta Bailim, par kura atrašanās vietas nosaukuma izcelsmi no vārdu "bala" un "īl" salikuma iepriekš jau bija runa. Arī Pilātu mājvieta ir kalpojusi svētnīcas vietai senā "vallī" iezīmēšanai un svētīšanai ("phat" - ceļš, taka + "īlati" - godāt, slavēt = "phīlati"), kas jāsaprot kā informācijas uzturēšana par "vallī" piederošu teritoriju un tās dievišķo lomu kopējas kārtības uzturēšanai pasaulē. Šādas kulta vietas-svētnicas ir iedibinājušas "starptautiskus" seno pasaules ceļu likumus, kuriem ar laiku bijuši pakļauti visi šo ceļu izmantotāji un kuri uzskatāmi kā mūsdienu tranzītceļu likumu priekšteči. Taču sākotnēji tie attiecināti uz zināmu apkārtējās pasaules daļu, kurā ceļi iezīmējuši tās
svēto sakārtojumu. Te vēlreiz jāpiebilst, ka jēdziens "svēts" sākotnēji bijis nedalāms no jēdziena "pasaule" ar visiem to veidojošiem atribūtiem. Viss pasauli un cilvēku uzturošais tajā bijis svēts (pasaulīgs), apveltīts ar savu svētumu, pretstatā nesvētam, visam sakārtotajā pasaulē neiederīgam, tai naidīgam. Šādā pasaules svētuma skatījumā ceļiem piešķirta īpaša nozīme, tāpat kā astronomiski orientētajam pasaules sakārtojumam. Vēl tagad Latvijā lauku apvidos ir saglabājušies seni ceļi, kuri iespējami taisnā līnijā ved no viena bijušā svētkalna uz tuvējiem citiem. Spriežot pēc svēto akmeņu likumiem, daļa no tiem iezīmēti dabā jau "balin" pasaules paplašināšanas laikos. Turoties pie svētā pasaules sakārtojuma, pārvietošanās pa iezīmētajiem ceļiem bija pastāvošās pasaules kārtības atzīšana un uzturēšana. Kas nepakļāvies ceļu prasībām, tos neizmantojis, uzskatīts par ļaunu cilvēku, pasaules ienaidnieku. Šādā sakarībā latvieši vēl tagad mēdz runāt par sliktiem cilvēkiem kā neceļu gājējiem. Tāpēc vēl atrodamie senie ceļi starp kādreizējiem svētkalniem pierāda un ļauj restaurēt astronomiski un ģeometriski orientēto pasaules sakārtojumu, kas pierāda zemes iemērīšanas un izmērīšanas prasmi šeit jau pirms 4000 - 5000 gadu. Taču pirms zemju iemērīšanas un sakārtošanas pasaules paplašinājumos, jaunas pasaules daļas bija jāiekaro. Šodienīgā sapratnē iekarošana ir vardarbīga iebrukšana citiem piederošās teritorijās, laupot, slepkavojot un pat pilnībā iznīcinot vietējos iedzīvotājus. Šādi notikusi seno vergturu pasauļu paplašināšana ar savu vadošo ideju. "Balin" un arī "samaugra" ļaudis nebija vergturi un sirojoši laupītāji. Viņu pasaules iekarošana jauniem plašumiem un kārtībai nenoliedzami bija pakļauta reliģiskiem motīviem, ko pierāda konstatējamā kulta vietu un arī ceļu sistēma baltu areāla zemēs. Uz šīs sistēmas pamata ir izveidojušies baltu svētie, ģeometriski ornamentālie raksti. Ar šiem rakstiem cilvēks sevi svētījis, citiem vārdiem runājot, iekļāvis sevi apkārtējās pasaules sakārtojumā, lai nebūtu uzskatāms par apkārtējai pasaulei nepiederošu, naidīgu, ļaunu. Šim nolūkam ar svētajiem rakstiem aprakstītas rotas, apģērbs, īpaši cimdi un arī dzīvošanai nepieciešamas lietas. Šajā sakarībā par sava veida dzivošanai nepieciešamu lietu atzīta arī zeme - sava pasaule, kas arī aprakstāma, un šāda atziņa palīdz izprast jēgu liela izmēra zīmju un zīmējumu izveidošanai uz zemes, kādus veidojuši ne tikai balti, un kas plašāk zināmi no atklājumiem Naskas tuksnesī Peru. Mazāk zināmi ir garie grāvjveida virzienu iezīmējumi Hako kanjonā Meksikā, bet par garajiem virzienu iezīmējumiem Latvijā plašāka interese vēl tikai sāk rasties, nemaz nerunājot par akmeņu likumu figurāliem veidojumiem. Kamēr tradicionāli saglabātie tautiskie raksti tiks uzskatīti tikai kā tautas daiļrades produkts, pasaules kultūras vēsturei nezināms paliks pie rakstu avotiem pieskaitāms plašs uzziņas krājums. īpaši tas jāsaka par tautiskajiem cimdu rakstiem, kuri saistīti ne tikai ar svētumu kanoniem, bet arī ar cilvēku individuālām vajadzībām un vēlmēm. Tie palīdz arī pareizi saprast seno karošanas un karavīra jēdzienu. Cimdi ir roku ietērps, bet ar rokām cilvēks veic darbības, kuras nodrošina viņa eksistenci un īsteno vēlmes. Roka sanskritā ir "kara" un šim vārdam jēdzienos ir sakars ar vārdu "kr" (darīt, darināt, rīkoties, tirgoties, kārtot). Tuvos rados ir arī latviešu "karote", kas šo izplatīto ēšanas rīku skaidro kā rokas pagarinājumu jeb rokas otu. Šis vārds latviešu valodā saglabājies no "balin" laikiem, kad jau plaši pielietots ēdienu gatavošanas paņēmiens, produktus karsējot ūdenī, kuram šādām vajadzībām dots vārds "vāri", no kā latviešu valodā radies vārds "vārīt". Taču senā karošana nesaistās ar karoti un ēšanu. Joprojām latviešu lietotais vārds "karot" ir tiešs radinieks sanskrita vārdam "karati" (darīšana, rīkošanās pār mēru), kuram galvenā nozīme nav saistīta ar kaujiniecisku, asiņainu rīcību. Tādu izsaka atsevišķs vārds "kauja" (sanskr. rana) un nav viennozīmīgs vārdam "cīņa" (sanskr. judha), kas savukārt jēdzienos radojas ar jaudu, jaudāšanu kaut ko izdarīt, iegūt, sasniegt. Tāpēc nav pamata uzskatiem par baltu un somugru priekšteču attiecību agresīvo raksturu, vismaz Latvijas teritorijā, un arī par cilvēka būtības agresīvo raksturu. Vismaz pirms vairāk kā 4000 gadiem Latvijas teritorijā ienākušo "balin" pulku vīri šodienīgajā karavīru jēdzienā iekļaujas visai
nosacīti. Kaujinieciska rīcība nav bijusi -viņu galvenais un vadošais pienākums. Pasaules paplašināšana un sakārtošana kādā jaunā kārtībā jau apdzīvotās zemēs, protams, izraisa lielākas vai mazākas domstarpības un arī pretdarbību, kuras pārvarēšanai nepieciešama pastiprināta, dažkārt pār mēru, jaunās kārtības ieviešanas rīcība, kas var iegūt arī kaujiniecisku raksturu. Taču tādos gadījumos kaujinieciskās rīcības mērķis nav iznicināšana un laupīšana, bet gan ieviešamās kārtības aizstāvēšana, kā tas notiek ari tagad. Atšķirība ir radusies karošanā iespējamo kauju vispārināšanā visu karu jēdzienos, pakļaujoties iespēju vilinājumam, visu atrisināt ar vardarbību, kas neprasa ilgstošus pūliņus ar darbietilpīgiem pasākumiem. Šajā apstāklī arī slēpjas pagājības izpētes vērtība un nepieciešamība, meklējot patiesību par cilvēka būtības sūtību un ar to saistīto agresivitāti, kuru pašu cilvēku prāts ar vadošām gudrībām zināmā civilizācijas attīstības variantā centies iegrožot un vadīt saprāta izaugsmes gaitā. Viens no šādu gudrību uzziņas avotiem ir kādas senas pasaules kārtības pieminekļi - kulta vietu atliekas, raksti klintīs un saglabāti seni vietu nosaukumi Latvijā. Šajā ziņā ļoti noderīga ir Miegupes apkārtne. Salīdzinoši lielais izpētei nozīmīgu kulta vietu daudzums ļauj restaurēt atsevišķa pirmbaltu grupējuma veidošanos šeit un tā vēlākās attiecības ar somugru priekšteču grupējumiem kaimiņos. Miegupes apkārtne ilgu laiku ir atradusies minēto grupējumu konsolidācijas joslā, kur saglabājušās nozīmīgas šī procesa pēdas, kuras nevar būt citviet. Turklāt starp tām nozīmīgu vietu ieņem senākās, nosacīti par "balin" nosaukto ienācēju atstātās. Līdz ar to šajā Ziemeļvidzemes līdzenuma (talava) daļā ir iezīmējušās vienas no senākām Latvijas baltu zemes Tālavas aprisēm, kuras jaunākie laiki, ar 13.gs. hronikās pieminētiem notikumiem, kļuvuši leģendāri. Taču kristiešu iekarotājus slavinošās hronikas nebūt nav pirmās rakstītās ziņas par šo zemi un tās tuvākajiem kaimiņiem. Par tās aizvēsturi ziņas rodamas daudz senākajos, šeit atrastajos klinšu rakstu fragmentos un akmeņos iekaltajās rakstu zīmēs, ko atstājuši paši šīs un kaimiņzemju iedzīvotāji. Diemžēl šie pagājības vistiešākie skaidrotāji ari apsūdz līdzšinējo Latvijas senlaiku izpētes tendenciozitāti, kas to meklējumiem nav pievērsusi uzmanību vai ari tradicionāli iesīkstējušos uzskatos tos klasificējusi kā buršanās un citus "tumšo pagānisma laiku" atribūtus. Vēl arvien valda uzskats, ka sava "īsta rakstība" Latvijas aborigēniem nav bijusi, un pamazām tā aizgūta no citzemiešiem. Ar to ari izskaidrojama Latvijas vēsturnieku vājā interese par cilvēces senrakstu pētījumiem. Viens no plašākajiem pasaules tautu senrakstu apkopojumiem un lietoto rakstu zīmju nozīmes skaidrojumiem pieder kādreizējās Kēnigsbergas universitātes profesoram Hermanim Virtam (Herman VVirth), kura atlanti šeit ir izmantoti. H.Virta senrakstu zīmju atlantos atrodamie baltu rakstu zīmju un rakstu paraugi fiksēti galvenokārt Austrumprūsijā un nedaudz Lietuvā. Latviju meklējumi nav skāruši. Ne tikai ar zīmju rakstiem, bet arī ar savām plašajām kulta vietām, līdz pat pēdējam laikam tā ir palikusi neiepazīta zeme. Arī baltu vēl dzīvo valodu salīdzinājumos ar sanskritu galvenokārt izmantota lietuviešu valoda, kaut arī vārdu līdzība un izruna latviešu valodā ir saglabājusies no t.s. protoindoeiro- peiskajiem senčiem daudz lielākā mērā. To pašu var teikt par senajiem vietu nosaukumiem un reliģisko mantojumu. Pie tā vainojama latviešu valodas nepazīšana un baltvācu muižniecības iesakņotie uzskati par vietējās "bauru kultūras" un vēstures mazvērtību. Protams, Latvija nav bijusi lielkņaziste, un par latviešiem pasaule kaut ko tuvāk uzzinājusi tikai 18.gs.beigās no Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši", kas tolaik dziļi saviļņoja Rietumeiropas sabiedrisko domu. Taču Merķeļa apsūdzētā, gadsimtos Latvijā pastāvējusī dzimtbūšana, kas no paaudzes paaudzē latviešus piesaistījusi dzimtajām vietām un izolējusi no pārējās pasaules, ir ari izdarījusi savdabīgu pakalpojumu baltu kultūras senatnīguma saglabāšanā vismazāk izmainītā veidā. Kopš baltu un somugru priekšteču ienākšanas līdz pat mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem Latvijas teritoriju vairs nav skārušas tik lielas pārmaiņas iedzīvotāju sastāvā un kultūrā. Turklāt atsevišķās vietās šajā un pat vēl ilgākā laika posmā pamatos nekas nav mainījies kopš "balin" ieviestās pasaules kārtības sākuma. Kā
citādi vietējos dialektos būtu saglabājušies tik daudz vārdu no tā laika valodas, kurus nekādi nevar uzskatīt par aizguvumu no senprūšu vai lietuviešu valodas. Arī pārmantotās reliģiskās tradīcijas jaušami ir vairāk saglabājušas senas formas, kas Lietuvā vairs nav sastopamas. Dažu sanskrita un latviešu valodas vārdu salīdzinājumi, agrata - agrāk, vispirms asta - astoņi bhū - būt bhūta - būtne caturtha - ceturtais dhairya - dairs (izloksn. - noturīgs, nesatricināms) dina - diena (latgaļu izl. dīna) dhūma - dūmi gata - gaita gaus, go - govs jīva - dzīve, mūžs kadā kad mātr, mātā māte matiti - matīt (izloksn. - apjēgt) mriyate - mirt moksa - maksa (latgaļu izl. moksa) na - nav pāda - pēda priyaka - prieks ratha - rati (vezuma, kaujas) rodīti - raudāt sad, sīdati - sēdēt sas, saķ - seši stha stāvēt šunī - suns (kuce) tadā - tad tadānīm - tadīnās (izloksn. - toreiz) tri - trīs trayas - trejais, trešais tathā - tā, tāpat vāyu - vējš vāta - vētra, pūsma ubha - abi udaka - ūdens ūrdhva - urdošs sastha - sestais ru - rūkt sačati - sekot žņā - ziņa Līdz mūsu dienām saglabātā Jāņu svētīšana ar Jāņa-Dievadēla daudzināšanu un līgošanu latviešus starp indoeiropiešu tautām iezīmē kā vienīgos protoindoeiropiešu laikos nozīmīga kulta saglabātājus. Vārds "līgo" izdzīvojis no šī kulta dziesmotajiem rituāliem - līgošanas. Rituālu jēgu skaidro sanskrita vārdi "lī" (piekļauties, pieglausties) un "gati" (iet). Tāpat kā "līgo", no seniem rituāliem latviešu šūpuļdziesmās saglabājušies arī vārdi "aijā" un "žū" (žūžū), kuri nebūt nav maigu, iemidzinošu skaņu savienojums, bet gan cēlušies no vārdiem "āyus" (dzīve) un "su" (labums, labklājība, pilnība). Bērnu aijāšana bijis suģestējošs rituāls, kuram vajadzēja nodrošināt bērnam dzīvē labklājību un pilnību garīgajās un fiziskajās dotībās. Tāpat kā līgošanu, arī aijāšanu latviešu tauta varēja saglabāt, pateicoties vienīgi savām tradīcijām. Joprojām lietoti vārdi ar aizmirstu nozīmi latviešu valodas izloksnēs ir krietni vairāk par minētajiem rituālu vārdiem. Visvairāk to ir vietu nosaukumos. Turpat gadsimtu vēsturnieku un citu interesentu ievērību guvis 13.gs. hronikās daudzkārt minētais kādas Tālavas latgaļu pils nosaukums "Beverīna". Līdz šim šīs pils atrašanās vietu nav izdevies noteikt. Daļēji pie tā vainojama nenoskaidrotā šī vārda izcelsme un nozīme. Populārākais Beverīnas pils nosaukuma skaidrojums saistībā ar vācu izrunā izkropļotu vārdu "Beb- rīna" (no Bebrene) pamatojas uz atzinumu, ka Tālavas latgaļi 13.gs. senus vārdiskus apzīmējumus nozīmīgām vietām, darbībām un objektiem vairs nav lietojuši, un viņu valodas izloksne bijusi tuva šodienīgajai latviešu valodai. Taču jau pats Tālavas nosaukums, kā arī iepriekš minētie un arī citi šeit neminētie vārdi, liecina pretējo. Protams, cittautiešiem nesaprotami un grūti izrunājami vārdi viņu izrunā zaudē savu formu, tiek deformēti. Taču līdzīgas vārdu izmaiņas redzamas arī latviešu valodas izloksnēs, mainoties izrunā vārdu patskaņiem. Tāpēc nevar viennozīmīgi pieņemt, ka vārds "Beverīna" ir vācu izrunā izkropļots minētās latgaļu pils nosaukums. Tālavas latgaļi varēja šo vārdu tieši tā arī izrunāt, izmainot tolaik vēl lietota senākas valodas vārda patskaņus. Lai noskaidrotu šī vārda nozīmi, atkal var palīdzēt sanskrits. Pils savā būtībā ietver jēdzienus "mājoklis, miteklis", un šiem jēdzieniem vistuvākais ir sanskrita vārds "bhavana". Ja šis mājoklis tiek uzskatits kā labāks, pārāks par citiem, tad to var izteikt, apvienojot vārdu "bhavan" ar vārdu "vara" (vislabāks, teicams). Salikumā izveidojas vārds "bhavvarin" (vislabākais mājoklis). Vārdu pārmantojumā no sanskritam līdzīgas valodas zināmā latviešu valodas vienas izloksnes veidošanās laika posmā šādu vislabāko mājokli varēja izteikt vārds "beverīna". Turklāt ir jāņem vērā, ka baltu grupējumi Latvijā ir veidojušies dažādos apstākļos un laikos. Baltu zeme ap Gaujas posmu starp Valmieru un Cēsu rajona robežu ir vissenākā Ziemeļvidzemes līdzenumā, un tā ilgstoši atradusies somu priekšteču zemju ielenkumā un līdz ar to arī zināmā izolācijā. Ar to izskaidrojama no "balin" laikiem mantoto vietu nosaukumu saglabāšana un daudzie arhaismi vietējā izloksnē, kas bija dzīvīga vēl aizvadītā gadsimta pirmajā pusē. Pirmie šīs baltu zemes iedzīvotāji taču bijuši "balin" vīru bērni "bālīni" (daudzsk. nom. no sanskr. "bāla" - bērns, pēctecis), un šāds vārds latviešiem nav svešs arī tagad. Taču vārda "bāliņš"
nozīme sen ir aizmirsta un tas tiek skaidrots dažādi. Tas tikai apliecina vārda saglabāšanos no aizmirstās sentēvu valodas. Vienīgi tulkojot šīs valodas vārdus, šinī gadījumā "bālīni", iespējams saprast vārda patieso nozīmi. Līdz ar to arī dainās skandinātie bāliņi sasaistās ar to "balin" karaviru pēctečiem, kuri atstājuši karaspēka pulkus, lai kļūtu par pastāvīgiem iedzīvotājiem jaunajās zemēs. Bet tie vēl nebija bāliņi. Karaspēka atstāšanu ar sanskrita vārdiem var izteikt kā "baltyaj" (no "bala" un "tyaj"- atstāt, pamest), un no līdzīgiem "balin" valodas vārdiem varēja rasties minētos nometniekus apzīmējošs vārds "balti". Karaspēka pulkos palikušie vīrieši (nara) turpinājuši turēties pie saviem "narveļiem" (narvallī) un ar tiem saistītiem pienākumiem. Taču laika gaitā šie pulki varēja saglabāties vienīgi no nometnie- kos aizgājušo dēliem, kuri nu jau bija savu tēvu un tēvtēvu bērni "bālīni". Līdz ar to runa varēja būt gan par bāliņiem-karavīriem, gan par bāliņiem-arājiem, saimniekotājiem. Pēc savas izcelsmes kā vieni, tā otri jau piederēja nometniekos aizgājušo "baltiņ" ciltskokiem, kuri iezīmē baltu jēdzienā ietverto cilšu sākumu "balin" paplašinātās pasaules zemēs, iezīmējot vēstures redzes lokā nonākušo kādreizējo baltu areālu. Dabiski, ka baltu cilšu veidošanās šajā areālā nevarēja notikt vienveidīgi, pirmkārt jau ietekmējoties no saskares ar attiecīgo zemju senākajiem iedzīvotājiem un no saradošanās ar tiem pa sievu līniju. Ciltskokos kā noteicošā tradicionāli tikusi saglabāta tēvu-bāliņu līnija, piesaistot sievas un meitas pie saviem bāliņiem gan kā vīriem un brāļiem, gan kā radu puišiem-kara- vīriem. Šajā sakarā latviešu dainās pieminēta patvēruma un aizsardzības meklēšana "…zem bāliņa zobentiņa". Bāliņu saglabāšanās atsevišķās baltu ciltīs līdz dainās atspoguļotiem gadsimtiem liecina par šo cilšu neizmainītām senām tradīcijām, salīdzinājumā ar citām baltu ciltīm, kuru folklorā un valodā bāliņi vairs nav atrodami. No tā var vienīgi secināt, ka vārdiski izteiktais jēdziens "bālīni- bāliņi" ir tikpat sens kā pils nosaukums "Beverīna" un vietvārdi: Bāle, Bāla, Nor- velis, Vāle, Inci, Cempe, Būte, Būbis, Kaugurs. Tik senus jēdzienus izsakoši vārdi nelielā apvidū gadu tūkstošos varēja saglabāties tikai kopā ar tikpat senu iedzīvotāju pamatsastāvu. Šādi, senas valodas vārdiem iezīmēti, apvidi ir kā savdabīgi muzeji, kuros atrodams apstiprinājums atzinumam, ka balti savā vēsturiskajā areālā nav bijuši ienācēji, bet radušies tur savu cilšu pirmdzimtenēs. Šāda vienas baltu cilts pirmdzimtene Latvijā bijusi aplūkotā zeme ar savu labāko vai citādi izcilāko mājokli - Beverīnu. Valodas dažkārt mainās līdz nepazīšanai, bet to nevar teikt par jebkuram apvidum raksturīgo reljefu ar mājokļu vajadzibām noderīgām vietām. Aplūkotās senās zemes teritorijā šādu vietu nav visai daudz. Ienākošo "balin" karavīru apmetņu "vallis" vispirms ticis virzīts gar Gauju, kur nav tādi "inci" kā purvos gar Lisu, Lābznu un citām līdzenumā vedošajām upēm. Turklāt Gauja ved lielākos pasaules plašumos, tamdēļ mazākajām apvidus upēm varēja būt tikai pakārtota loma vietējās pasaules apgūšanā. Par seno mājokļu vajadzībām atzītām vietām pie Gaujas liecina Pekas un Valmieras Lucas kalna pilskalni. Pirmais ir kreisajā, bet otrais pretējā krastā, iekļaujot vienā zemē teritorijas abos krastos, atbilstoši senākajām "vlteņošanas" tradīcijām. Taču divu, šo tradīciju laikiem tik lielu, mājokļu vienlaicīga iekārtošana nav iedomājama. Viens no tiem tapis pirmais, taču tas nenozīmē, ka ticis uzskatīts arī par labāko. Cik sens ir Pekas pilskalna nosaukums, to neapstrīdami apgalvot nevar, taču nesaderīgais pilskalna saistījums ar jēdzienu "peka" liek domāt par senāka vārda sagrozījumu. Tāds varēja būt sanskrita vārdam "pākr" (no "pā" - sargāt un "kr" - darīt, rīkoties, tirgoties) līdzīgs. Šis vārds loģiski sader ar kādreizējām "balin" viru darbības izpausmēm. Taču pilskalnam piedēvētais Pekas vārds var būt saistīts ari ar Indriķa Livonijas hronikā pieminēto latgaļu vecāko Paiki (Paike) no Beverīnas. Vārds ir līdzīgs krievu valodā iesakņotajam "paika" - lodēšana, lodējums, kam atbilst jēdzieni - savienot, saliedēt, apvienot. ŠI vārda izcelsmi valodnieki saista ar tjurku "pai", tātad ar aizguvumu no senākām valodām. Ļaužu saliedēšana, vienošana ir bijis viens no latgaļu vecāko pienākumiem, un hronikā minētais "Paike" pieņemams arī kā tituls, norādošs uz piešķirtajām tiesībām un pienākumiem. Pēc
savas nozīmes tāds ir arī hronikā minētais vārds "Talibalds" (Talibaldus), kuru nevar pieņemt kā vārda "Tālivaldis" izkropļojumu, jo tas redzami veidots no seniem vārdiem "tala" (līdzenums), "bala" un "dhā" (novietot, rīkot, tiesāt). Līdz ar to minētais Talibaldus parādās nevis kā tāli valdošs, bet gan kā titulēts noteicējs līdzenumā (talavā). Hronikā atrodams arī apraksts par Beverīnas pils aizstāvja Roboama cīņu ar igauņiem. Ari šis vārds tradicionāli vēl lietots 13.gadsimtā, attiecinot to uz cilvēkiem, kuri nav mudināmi kaut ko sākt, ir pirmie sācēji, priekšzīmes rādītāji. Vārdā "Roboams" jaušama senāka forma "Rabuams" (sanskr. "rabhumams" - sācējs vīrs). Minētie vārdi ar savu nozīmi pieļauj to vēlāku pie- dēvējumu attiecīgiem cilvēkiem, jo par vecāko, priekšzīmi rādošu karavīru vai noteicēju un tiesas spriedēju nepiedzimst. Saistījumā ar Beverīnu vārdi liecina par pils atrašanos apvidū, kur vietējo valodā ilgi saglabājusies "balin" valodas ietekme. Šo apvidu iezīmē vienīgi ar sanskrita palīdzību saprotamo vietu nosaukumu salīdzinoši lielais daudzums, kas neaptver visu Ziemeļvidzemes līdzenumu, bet tikai zināmu tā daļu gar Gauju, kur arī meklējamas baltu senākās mītnes. Vārdi "mitne, mājoklis" tagad ir viena un tā paša jēdziena dažādi vārdiski apzīmējumi, kas radušies, atdalot seno mitināšanās jeb mājošanas vietas jēdzienu no apkārtējās pasaules. Tradicionāli saglabātajos latviešu lauku viensētu mājokļos redzams, ka tie nav tikai atsevišķa ēka vai ēku kopums, bet ietver arī daļu no apkārtējās pasaules, kas nepieciešama dzīvošanai. Latviešu valodā ieviestie jaunvārdi "dzīvesvieta, dzīvoklis" izsaka joprojām to pašu mītnes, mitekļa, mājvietas sapratni, kas izteikta ar tradicionāli saglabāto vārdu "sēta" (sanskr. "sat" - savs) un seno "bavana". Tāpēc latgaļu Tālavas vislabākais mājoklis nav pieņemams kā atsevišķa celtne vai nocietināta apmetne, bet gan kā dzīvošanu vislabāk nodrošinoša kāda apkārtējās pasaules daļa. Tāda bijusi arī Beverīna ar saviem iedzīvotājiem un savu pili, kura meklējama kādreiz labākajā dzīvošanas vietā Tālavas zemes senākajā daļā. Par norādēm uz to jau bija runa. Kulta vietas, pasauli kārtojošie akmeņu likumi un vietu nosaukumi šajā senākajā daļā iekļauj arī Valmieras pilsētu, kuras nosaukumu veidojošais, tūkstošgadīgais "valmar" kā apliecinātājs piederībai kādreizējā "vallī" zemei, citā nozīmē šo "vallī" daļu cildina arī kā stiprāko, pārāko (sanskr. "mrš, marš"), satuvinot ar jēdzienu "labākais". Pilsētu un apdzīvotu vietu nosaukumi, kas pirms gadu tūkstošiem cēlušies no tagad izzudušām valodām, atrodami dažādās pasaules zemēs. Kā redzams, Latvija šajā ziņā nav izņēmums, turklāt vietu nosaukumi un arheoloģiskais materiāls šeit atsevišķos apvidos dod iespēju vienuviet gūt ieskatu baltu aizvēsturē un pasaules uzskatā, kas daudz senāks par pašiem baltiem. Apvidos, kur pēc šī uzskata atziņām cilvēki dzīvojuši ne vienu vien gadu tūkstoti, pasaudzēti no pārmaiņām, kādas citur Eiropā izraisīja t.s. Lielā tautu staigāšana, izmaiņas valodā un reliģijā notikušas lēni. Valoda un reliģija ir pirmās senāko un izcelsmē tiešāko baltu cilšu uzrādītājas. Par valodas senuma mērauklu var noderēt vienīgi valoda, kas vistuvākā tai, kurā runājuši tie, kuri pieņemami kā visu t.s. indoeiropiešu tautu senči. Nav noliedzams, ka pie šādas vistuvākās valodas pieder sanskrits, un tāpēc nevar arī noliegt sanskrita lomu Latvijas baltu cilšu tiešās pēctecības noteikšanā, nosakot izcelsmi no minētajiem senčiem. Otrs izcelsmes senuma rādītājs ir pārmantotais debess jeb kosmosa kults, par kura saglabāšanās pakāpi liecina kulta vietās konstatējamais astronomiskais orientējums pret zināmiem zvaigžņu lēktiem un rietiem. Kulta vietas kopā ar arhaiskiem vietu nosaukumiem iezīmē pārmaiņu neskārtākos baltu apdzīvotos apvidus. Šajos apvidos līdz 20.gadsimtam izdzīvojušas arī leģendas par krīviem un viņu noslēpumaino lāstu. Tāpēc plašāka aizvēsturisko laiku liecību iepazīšana dažos no šiem apvidiem ir nepieciešama, jo tās palīdz labāk saprast krīvu laiku dzīvošanas gudrības. Šīs liecības uzrāda arī šo gudrību senākos avotus, kuru tecējums nav sācies Latvijā, ne arī citās baltu zemēs, bet gan tajā noslēpumainajā kalnu zemē, kas pieminēta arī šumeru leģendās. Ar savam laikam izcilām gudrībām un šo gudrību glabātājiem slaveni apvidi baltu zemēs ir minēti aizvadītā gadu tūkstoša sākumā un vēl senāk rakstītās liecībās. Piemēram, Brēmenes Ādams 1075.gadā par kuršiem
raksta: "Viņu mājas ir pilnas pagānu zintniekiem, priesteriem, kuri pat terpušies mūku drānās. Pravietojumus šeit meklē no visas pasaules, sevišķi spāņi un grieķi." Savukārt anglosakšu ceļotājs Vulfstans savos aistu (prūšu) piejūras zemju apceļojumu (ap 880.-890.g.) aprakstos stāsta par kādu aistu cilti, kura prot sasaldēt līķus, alu, ūdeni, vai tas būtu vasarā vai ziemā. Tātad Brēmenes Ādama pieminētie pravietojumi un Vulfstana apgalvotā sasaldēšana jaušami liecina par zināšanām, kādas citviet Eiropā tolaik nav bijušas. Taču šo zināšanu aprakstos nav tuvāku ziņu par cilvēkiem, kuru rīcībā bijušas šādas zinības, ne arī par to saikni ar krīviem. Tie minēti kā augstākie priesteri-zintnieki prūšu un leišu zemēs. Piemēram, Dīsburgas Pēteris 1326. gadā raksta, ka Nadruvas zemē par Rāmavu sauktā vietā bijis zintnieks, vārdā Krīvs. Viņš godāts līdzīgi kristiešu pāvestam. Šī un tamlīdzīgas ziņas apliecina, ka par krīviem saukti priesteri patiešām ir bijuši, un viņu saistījums citviet tautas atmiņā ar daudz senākiem laikiem nav tikai leģendas. Līdz ar to apstiprinās vārda "krīvs" izcelsme tālākos senlaikos, un tā nozīme nav izskaidrojama ar tagadējo lietuviešu, latviešu un restaurēto prūšu valodu. Tāpat baltu vēsturi nevar balstīt tikai uz rakstiem, kas izpildīti mūsdienās pieņemtā un saprotamā rakstībā. Atrodot cita veida rakstu pieminekļus un cita veida informācijas avotus, vēsture spējusi paplašināties līdz šumeru laikiem. Diemžēl to vēl arvien nevar attiecināt uz Latvijas seno laiku vēstures paplašināšanu. Akadēmiskas zināšanas apguvuši vēsturnieki sīksti turas pie savu laiku pārdzīvojušiem aizspriedumiem, senajās rakstu zīmēs un rakstos saskatot galvenokārt māņticīgu buršanos un primitīvu pasaules uztveri. To pašu var teikt arī par kulta vietām, jo tās nekādi neietilpst kristīgās baznīcas iesakņotos priekšstatos par šeit valdījušo pirmskristietības laiku "bezdievju māņu ticību". Apspiestības gadsimtos iemantotā orientācija "uz pasauli", no kurienes nāk "vienīgi pareizā" kultūra un kur atrodami pasaules kultūras vēsturei "vienīgi vērtīgie" senlaiku pieminekļi, vēl arvien tradicionāli liedz saskatīt kaut ko līdzvērtīgu tajās mazajās pasaulītēs pašu zemē, kuru pakalnos romas dibinātas tikpat sen, ja ne senāk, kā Roma antīkajā pasaulē. Par tās dibināšanu romiešiem saglabājušās tikai leģendas un to pašu var teikt par Romkalniem Latvijā. Romas pagātni ir apdziedājuši dzejnieki, turpinot jaunā saturā un nozīmē aizmirsto priesteru slavinājumus-himnas Romas pasaulei ap septiņiem pakalniem Lacijas auglīgajā līdzenumā. Savukārt pasaulē, ap senu vārdu "roma" saglabājušu mājvietu Latvijas ziemeļu līdzenumā, par seniem šīs pasaules slavinājumiem un slavinātājiem joprojām vēsta vietvārdi: Daniela, Dīvalīns, Bailis, Kauguri. Himnas kā slavinājumi valstīm un kā zināmu ļaužu kopu vienotājas tradicionāli tiek sacerētas arī mūsu dienās. Antīkajā pasaulē tās bijušas svinīgas slavas dziesmas par godu dieviem un varoņiem. Taču ne jau senie grieķi vai romieši pirmie sākuši sacerēt un skandēt šādas dziesmas. Tādas atrodamas arī senindu vēdās un citos senlaiku reliģiskajos sacerējumos. Visās senajās himnās bez dievu un varoņu slavinājumiem ir arī norādes uz noteiktu un negrozāmu svēto kārtību tajā vai citā pasaulē zemes virsū. Tāpēc ikvienai jaunai zemei vajadzēja savas himnas, slavas svētnīcas un savus priesterusslavinātājus arī "balin" lielajā pasaules paplašināšanā, kas vietu nosaukumos saglabājusi jēdzienu "roma" (sanskr. "ru" - izaugt, "mā" - iemērīt), apliecinot, ka bijuši "romu laiki", kurus nevajadzētu jaukt ar vēsturē iegājušiem Romas impērijas un romiešu laikiem. Latvijas teritorijā šie "romu laiki" jaušami pastāvējuši krietni ilgāk, nekā citur Eiropā, jo šeit, līdz ar vietu nosaukumiem "roma", nosaukumos saglabājušies arī krīvi, kauguri, dani(e)las un citi daudzkārt jau pieminētie vārdi, apzīmējoši cilvēkus, darbības un iekārtojumus, bez kuriem senās romu pasaulītes nevarēja pastāvēt. Savā ilgajā pastāvēšanā šīm romu pasaulītēm, tāpat kā vēlāko laiku valstīm, ir bijusi atšķirīga pastāvēšanas gaita, savi likteņi. Lacijā, Tibras lejasteces līdzenumā, senākie iedzīvotāji bijuši latīņi. Bija jau runa par to, ka senākajās Eirāzijas valodās "lat, lad" apzīmē pēctečus, radus, kādas zemes apdzīvotājus, kas saistās ar sapratni par kopējas izcelsmes ļaudīm. Pēctecībai, saistījumam ar jēdzienu "lat, lad", bijusi noteicošā loma un vārds "latin" norāda uz izcelsmi no kādiem senākiem
radu ļaudīm. Gluži tāpat seno "bala" ļaužu pēctečiem piederīgos "bāla" apzīmē vārds "bālin". Starpība tikai tā, ka "latin" izsaka vienu, bet "bālin" citu radniecības pakāpi izcelsmē no kādiem kopējiem senčiem, uz kuriem norāda valodu pētījumos pierādītā baltu un itāļu valodu tiešā izcelsme no sanskritam līdzīgās pirmindoeiropiešu valodas. Arī no "bālin" pēctečiem izveidojās savi radu saitēm saistīti ļaudis (lati, leti), kuri, tāpat kā Lacijas romieši, ap savām romām paplašināja pasauli arvien lielākos plašumos, un uz šādām ļaužu novadīšanās zemēm attiecināms vārds "latvis" (no "lat" un "viš" - doties iekšā, piepildīt), kādu vēl var atrast vietvārdos baltu izplatības kādreizējā areālā. Tagad Lacijas romas pasaules paplašinātāji pazīstami kā romieši, bet nesaprasts kļuvis vārds "latgaļi", kurš vistiešāk saistīts ar pasaules paplašināšanu, ļaudīm dodoties iekšā jaunās zemēs. Lacijas romieši kļuva par Romas valsts dibinātājiem, bet citviet Eiropā ap romām izveidojās latgaļu zemes (lat + gati + lī = ļaužu gājumam piekļauts). Šajās zemēs romu kalniņos saglabājās svētnīcas, bet mītņu vietas no tām atvirzījušās arvien tālāk priesteru iezīmētajā romas teritorijā. No pirmo novadu mītņu laikiem Latvijas vietvārdos saglabājušies Bauņi (no "bhav'ana" un "nī" - virzīt, novirzīt). Apvienojoties tuvākām latgaju novadu zemēm, romu svētnīcas zaudēja savu sākotnējo nozīmi, jo nebija vairs lokāli pasaules centri. Radās Tālavas zeme, kura, ievērojot radniecības saites kopējā savas pasaules cilvēku kokā, veidojusies no viena celma, kas saglabājis vienotāja lomu senākai romai un tās svētnīcai. Saistībā ar senču kultu šī svētnīca un pirmās mītņu vietas kļuva cildināmas kā zināms svētums. Tāds ir bijis arī Tālavas Beverīnai, kuras nosaukums no cildenākas mītņu vietas apzīmējuma lokāli pārtapis īpašvārdā. Bet sākums šim lokāli uztvertajam jēdzienam bijis laikos, kad, paplašinot un apvienojot sākotnējās romu pasaulītes, veidojusies latgaļu Tālava un tai ziemeļu kaimiņos sakaliešu Sakala. Arī šīs zemes nosaukuma izcelsme saistās ar "balin" valodu (sanskr. sakala - viss, kopums, visi klātesošie), apliecinot minētās zemes izveidošanos t.s. konsolidācijas perioda sākumā. Aizgūto vārdu senumu apliecina to nozīme un forma. V.Tomsens un vēl citi valodnieki uzskata, ka tamlīdzīgi "svešvārdi" somugru valodās aizgūti 2. un l.gadu tūkstotī p.m.ē. no senajiem baltiem. Bet no kā šie senie balti varēja aizgūt daudzos vārdus, kuru nozīmi iespējams izskaidrot vienīgi ar sanskrita palīdzību? Atbilde uz šo jautājumu atrodama krievu valodnieka B.Serebreņņikova 1957.gadā publicētajā rakstā "Par baltu valodām radniecīgās izzudušās indoeiropiešu valodas pēdām PSRS Eiropas daļas centrā". Autors atklāj, ka baltiskie aizguvumi Volgas somu valodās rietumsomiem nav pazīstami. Tiem jābūt aizgūtiem no vistālāk austrumos dzīvojušajiem baltiem tad, kad tie bija sasnieguši Okas, Kamas un Vjatkas upes, apgabalā starp Ņižņijnovgorodu un Samāru 3.g.t. otrajā pusē p.m.ē. Šis apgabals un laiks sakrīt ar "balin" jeb citādi kurgānu kultūras cilvēku trešo tālākvirzīšanās viļņa aptverto teritoriju. Līdz ar to balti saplūst ar šī trešā viļņa cilvēkiem, apliecinot savu piederību viņiem. Turklāt minētā apgabala baltiskie vietu nosaukumi pēc savas formas ir tuvāki sanskritam, kā tas vērojams arī Latvijā. Dievadēla Jānīša (nevis jaunlaiku Jāņa) kults un ar to saistītie rituāli arī neliecina par savu ienākšanu Latvijā no Viduseiropas. Šis dievišķā pirmtēva kults ir senāks ne tikai par baltiem, bet arī par Viduseiropas pirmindoeiropiešiem, uz ko norāda ne tikai Jānīša, bet arī rituālu apzīmējošā vārda "līgot'i" senatnīgā forma. Valodas un reliģisko rituālu senatnīgās formas Latvijā varēja ienākt ar minētā trešā viļņa ienācējiem gar Volgas augšteci un Daugavu. Viduseiropas pārvērtību neskarto ienācēju pēcteči Latvijā pārtapa.baltos atšķirīgos apstākļos, dažviet nemainīgā saistījumā ar pirmo apmetņu apvidiem. Viens no tiem aptver vēsturiskās Tālavas senāko daļu, kur labi saglabājušās ienācēju pārvērtību procesa pēdas, kas liecina par zināmu saglabāšanos izcelsmē kopā ar neizmainītu pasaules uzskatu. Šis arī ir apvidus, kur līdz šim atrastas visvairāk liecības par pārmaiņu neskarto krīvu darbošanās raksturu. Iedziļinoties procesos, kuru norisēs izveidojās sākotnējā Tālava, kļuva redzams tas gudrību avots, kurš savu tecējumu sācis aizvēstures dzīlēs kopā ar cilvēkiem dāvātā saprāta attīstības gaitu.
Atziņas, kurp savos likločos šī gaita var novest cilvēci, negrezno tikai moderno laiku cilvēku prātus. To apliecina krīvu lāsts. Cik tas sens, kur un kādos laikos meklējami tā sākumi, uz to atbildi dot var vienīgi ar krīvu vārdu saistīto seno svētnīcu akmeņu likumos atstātās domas. Tāpēc par tiem būs runa arī turpmāk.
Krīvu lāsts
Modernā cilvēka senākā vēsture dus dziļi aprakta zem augsti attīstīto kultūru drupām un lauskām. Šīs vēstures liecības dažviet atrodamas pašā augšējā slānī, un vēl šodien var redzēt darbojamies cilvēkus, kuri dzīvo apmēram tāpat kā viņu aizvēsturiskie senči. Nav bijusi vajadzīga laika mašīna, lai sastaptos ar cilvēkiem, kas it kā ieradušies tieši no akmens laikmeta. Piemēram, Ziemeļamerikas pēdējais zināmais akmens laikmeta cilvēks nomira 1916.gada 29.augustā vienā no Sanfrancisko muzejiem un atstāja nešaubāmas liecības par minētajam laikmetam atbilstošu cilvēku garīgo pasauli un dzīvesziņu. Šim cilvēkam veltītajā nekrologā teikts: "Un tā stoiski un bez bailēm aizgāja nebūtībā Amerikas pēdējais mežonīgais indiānis. Līdz ar viņu noslēdzas viena nodaļa vēsturē. Mūs viņš uzskatīja par zinošiem bērniem - atjautīgiem, bet nevis gudriem. Mēs zinājām daudz ko, bet liela daļa no tā bija maldi. Viņš pazina dabu, kas vienmēr ir patiesa. Viņam bija tādas rakstura īpašības, kuras nezaudēs savu vērtību nekad. Viņš bija labsirdīgs, drosmīgs, pašdisciplinēts un, lai arī viņam bija atņemts viss, viņa sirdi nebija rūgtums. Viņam bija bērna dvēsele un filozofa prāts." Diemžēl toreiz zinātniekus akmens laikmeta filozofija interesēja maz, vairāk iemaņas un zināšanas, kuras cilvēkiem palīdzējušas izdzīvot meža biezokņos. Bija iespēja vērot, kā cilvēks pirms 5000 vai 10 000 gadiem noskaldīja no obsidiāna gabala šķēpa galu. Iši (tā sauca indiāni) bija vajadzīgas tikai 30 minūtes, lai pagatavotu pilnīgi izveidotu, ārkārtīgi asu bultas galu. Distanci starp sevi un savu tālo senci šodienas cilvēks visbiežāk nomēra ar gadu skaitu. Ja tas sniedzas tūkstošos, sencis tiek iekļauts pirmatnējo mežoņu kategorijā, kas prāta spējām nepieļauj nekādu vērā ņemamu filozofiju. Taču Iši nekrologā uzskaitītās rakstura īpašības, vainagotas ar dzīves skaidrību, nav iedomājamas bez noteiktas dzīvošanas gudrības un noteiktām atziņām. Dzīvošanai atvēlētais laiks un nāves neizbēgamība cilvēku prātus nodarbinājusi kopš sevis un pasaules apzināšanas sākumiem. Atziņas par atdzimšanu dvēseles iemiesošanos pēc nāves kādā jaunpiedzimušajā cilvēkā vai citā radījumā - pieder pie senākajām, tapušām vēl akmens laikmetā. Par to liecina senās ar dvēseles pārceļošanu saistītās reliģijas. Tikpat senam jābūt ari tam dvēseles jēdzienam, kurš pieļauj atdzimšanu dažādos dzīvos radījumos. Šāda dvēsele jeb gars nav atdalāma no dzīvības un prāta kā domāšanas un sevis apjēgšanas spējas. Kā visas spējas, arī šīs ir iedzimtas, tāpat kā spēja redzēt, dzirdēt, sajust. Savukārt šīs un tamlīdzīgas spējas apvienojas īpašībā, kas piemīt dzīviem radījumiem un kuru lielākā vai mazākā mērā iegūst, garam iemiesojoties tā vai cita radījuma ķermenī. Tagadējas baltu zemēs vairs nav saglabājusies mūsdienu civilizācijas neskarta vide, kurā cilvēki būtu varējuši turpināt dzīvot vēl kā akmens laikmetā. Taču šeit un, galvenokārt, Latvijas teritorijā, kas ilgu laiku bija mežu un purvu aizsargāta Eiropas nomale, visilgāk saglabājušās tūkstošgadīgas kultūras tradīcijas, kuras mūsu ēras 2.g.t. otrajā pusē savdabīgi "iekonservēja" dzimtbūšana. To šeit atcēla tikai 19.gs. vidū. Līdz tam
Latvijas pamatiedzīvotāji bija piesaistīti dzīvesvietām, kur viņu senči jau bija dzīvojuši daudzās paaudzēs, saistīti ar nemainīgu zemkopja darbu un dzīvesveidu, kāds tas bijis simtiem gadu. Vienīgās izmaiņas šajā laikā radīja apspiedēju izraisītie kari, iznīcinot daļu vietējo zemnieku, kuru vietu ieņēma no citurienes atvesti dzimtļaudis. Tomēr vēl 20.gs.sākumā Latvijā bija vērā ņemams daudzums senu zemnieku māju, kurās dzīvojusi viena un tā pati dzimta, atmiņās jau skaitu aizmirstās paaudzēs. Saglabātie māju nosaukumi, tāpat šauri lokālu valodas izlokšņu īpatnības un nostāsti par senos laikos nozīmīgām vietām apkārtnē liecina, ka šo dzimtu tālākie senči turpat vien nelielā apvidū dzīvojuši pirms tūkstoš un vēl vairāk gadiem. Līdz ar šīm senajām dzimtām izdzīvojušas arī viņu tālo senču atziņas par nāvi un dvēseles jeb gara nemirstību. Tās ir dzirdētas vēl aizvadītā gadsimta pirmajā pusē no cilvēkiem, kurus savā ziņā var uzskatīt par Latvijas "pēdējiem mežonīgajiem indiāņiem". Gaujas senlejā, netālu no Miegupes ietekas Gaujā, ir saglabājušās Iemetēju mājas, kuru nosaukums minēts jau 1638.g. zviedru Vidzemes arklu revīzijas dokumentos kopā ar māju saimnieku Ansi (Hans Emetheisj.Tātad mājas šeit pastāvējušas jau agrākos gadsimtos un savu nosaukumu tradicionāli saglabājušas no vietas, kur tās senlaikos iebūvētas. Iemetēju mājvieta ietilpst senajā Bālē, apvidū, kur saglabājušās liecības par "balin" pirmajiem nometniekiem-kolonistiem. Tajos laikos netālu no tagadējām Iemetēju mājām tikusi iekārtota svētnīca, kur 1998.gadā atrasts iepriekš jau minētais "rokas akmens". Arī pats mājvietas nosaukums nav radies no jēdziena "iemest", jo, kā daudzām latviešu zemnieku mājvietām, tā izcelsme saistās ar ļoti seniem laikiem un tikpat sen lietotiem valodas vārdiem. 1638.gada dokumentos minētais "Emetheis" vedina uz salīdzinājumu ar sanskrita vārdu "amitāyus", kas izsaka jēdzienu par neaptvertu, plašumā neizmērotu dzīvošanu dzīvošanas vietu. Tāda šeit Gaujas senlejas krastā pirmajiem "balin" apmetniekiem tā arī ir bijusi. Pie šīs apmetnes vietas iekārtotā svētnīca ar apkārtējās pasaules iesvētīšanu vēstījošo "rokas akmeni" liecina, ka galvenie apmetnes iemītnieki daudzās paaudzēs bijuši priesteri, no kuru pēcnācējiem kādi vēl šodien dzīvo šajā apvidū. Aizvadītā gadsimta 20.gadu sākumā Iemetēji pievērsuši sev uzmanību kā ļoti senatnīgas mājas un, pateicoties tam, ne tikai ēku, bet arī iemītnieku fotogrāfijas publicētas vairākos tā laika ilustrētajos preses izdevumos. Raksti par Iemetēju saimnieku dzimtu gan izpalikuši, jo pārāk izdomāts šķitis vecā saimniektēva apgalvojums, ka Iemetēji šeit pastāvot "…kopš šīs pasaules radīšanas". Pareizi saprotot senatnīgo jēdzienu "šī pasaule", ar ko domāta zināma Iemetēju apkārtne, plašāk būtu zināms ne tikai šis apgalvojums, pievēršot arī arheologu uzmanību. Tagad jāsamierinās ar to, ko nav iznīcinājusi meliorācija un ko saglabājuši pēc 2.Pasaules kara Bālēs apkārtnē dzirdēti nostāsti. No tiem vērtīgākais ir par "vecā Iemetēja" mūžīgās atdzimšanas pārliecību. Sevis apziņu viņš salīdzinājis ar uguni, bet ikvienu cilvēku ar degošu sveci, kas uztur vienu uguns liesmiņu. Uguns var sadalīties neskaitāmās sveču liesmiņās, paliekot viena un tā pati. Ir tikai lielāka un mazāka, gaišāka un tumšāka liesmiņa. Tāpat ir cilvēki ar gaišu vai tumšu gara gaismu. Kad cilvēks mirst, viņa gara gaismas liesmiņa nodziest, bet pati gara gaisma turpina pastāvēt. Mirušās miesas tā atstāj un pārceļas uz jaun- dzimušām miesām, tāpat kā no dziestošas sveces uguni pārceļ uz jaunu sveci. Uguns nav daļa no sveces, bet gan savienojas ar to, kamēr svece spēj uguni piesaistīt. Gara gaisma nav nedalāma no cilvēka. Tā pieder garam, kas uztur mūžīgo uguni pasaulē un debess plašumos. Tāpēc gars, kas mīt ikvienā cilvēkā, ir mūžīgs. Tā ir atziņa, par kuru tālāk nav tikuši arī mūsdienu filozofiskie uzskati. Par sevis apziņu jeb jēdzienu "es" ir sarakstīti ne mazums rakstu, taču tajos nav atrodams šāds vienkāršs un savdabīgs apziņas salīdzinājums ar uguni un gaismu. Jāņem arī vērā, ka šāds cilvēka "es" redzējums pieder vienkāršam zemniekam ar trīsgadīgu 19.gs. skolas izglītību. Katrs cilvēks domā par to, ko redz vai dzird stāstām. Apjaušot sevi un pasauli, atsevišķa persona iesaistās gadu simteņiem ilgi plūstošajā cilvēku zināšanu straumē. Domāšanas formas, kādās šīs zināšanas pastāv, atsevišķam cilvēkam nav saistītas ar paša pieredzi. Viņš iesaistās cilvēku
attiecību pastāvošajā sistēmā, esošās valodas sistēmā, un valodiskās sazināšanās likumi, līdz ar tiem arī domāšanas formas, tiek iemantotas jau pamatos gatavā veidā. Ar individuālas pieredzes palīdzību cilvēks savā mūžā nespētu radīt pat zināšanu pamatus, vienkārši nespētu pareizi apjaust pasauli. Ar indivīda acīm uz pasauli noraugās sabiedrība, tās vēsture. Arī "vecā lemetēja" mūžīgās atdzimšanas pārliecība nevarēja rasties bez mantotām zināšanām sabiedrībā ar savu vēsturi. Šinī gadījumā attiecīgā sabiedrība varēja būt vienīgi savas dzimtas un tuvākās apkārtnes ļaudis, kurus dzimtbūšanas gadsimti bija iesprostojuši nelielā teritorijā. Tad dzīvošanas gudrības un zināšanas varēja iegūt galvenokārt tikai no priekštečiem. Arī Iemetēju saimnieku dzimtā no paaudzes paaudzē tikušas pārmantotas zināšanas, kuru senums jaušams lietu un parādību skaidrojošajos salīdzinājumos. Apziņas, gara gaismas salīdzinājums ar uguni un pieminētais gars, kurš uztur mūžīgo uguni debess plašumos, sasaucas ar mūžīgās uguns un dzīvības pastāvēšanas gaitas ideogrāfiskiem attēlojumiem megalītiskās kultūras laikmeta kapeņu akmeņos. Tāds, piemēram, ir nodaļā "Noslēpumainie krīvi" jau aplūkotais ieka- lums Nūgreindžas akmenī Īrijā, kas cauri gadu tūkstošiem atstājis mums domu par cilvēka mūžu, kas ir viens posms cilvēkam dāvātā "es" un dzīvības mūžīgās pastāvēšanas gaitā. Cilvēces pirmrakstos nav atrodami simboli, apzīmējoši jēdzienu "dvēsele", kāds tas radies kristietisma tradīcijās. Tāpēc nav arī apzīmējumu jēdzieniem "paradīze" un "elle". Senā filozofija pārstāv kosmocentrisko pasaules izpratnes modeli, kurā cilvēku saprot kā dabisku kosmosa daļiņu, kas uztver sevī visas kosmosa norises un nenostājās ārpus tām. Sākotnējā veidā ideja par gara gaismas - apziņas mūžīgu atdzimšanu ir saistīta ar dzīves izjūtu, kas lielā mērā balstās uz ciklisko laika redzējumu gaismas un tumsas mijās. Atdzimšana ir saglabāšanās noteiktā laiktelpas sistēmā, bez kuras cilvēks nevar pastāvēt. Kosmiskās pasaules modelējums ar dzīvības norišu ietvērumu ir atrodams daudzu pasaules tautu zīmju pirmrakstos. Baltu zemēs tas ietverts visos kulta vietu iekārtojumos un savu pasauļu iezīmējumā. Mūžīgās atjaunošanās jeb atdzimšanas ideja pavada cilvēci visā tās attīstības gaitā. Mainoties laikmetiem, mainās arī šīs idejas saturs, lai gan tās sākotnējās formas paliek nemainīgas. Pati raksturīgākā sākotnējā forma, kas izpaužas mūžīgās atjaunošanās idejā, ir aplis (riņķis, ritenis). Nonākot atpakaļ pie sākuma, loks noslēdzas un veido apli. Tas ir visu aptverošs mūžīguma simbols, kas sastopams daudzu tautu mitoloģijā. Senajām tautām aplis bija norādījums uz pasaules sakārtotību, pilnību, un tas raksturoja visa pastāvošā noturīgumu. Aplis ir pazīstams kā jebkuras laicīgās pasaules un kosmosa simbols. Pa apli norit jebkura cikliska kustība. Tā rit laiks, atjaunojot dienas, gadu un līdz ar to apkārtējo pasauli, no kuras nav atdalāma cilvēka pastāvēšana. Laika ciklos mijas gaisma un tumsa, dzīvošana un nedzīvošana. Kustēties pa apli un nemitīgi atgriezties pie kāda pirmsākuma, nozīmē kustēties noteiktā ritmā. Cilvēka dzīves vienību ar kosmosu senās kultūras pauda kā ritmu. Indiešu mitoloģijā viens no senākajiem simboliem ir rita, kas ataino nesakārtota kosmosa pārvēršanos sakārtotā. Rita vada kosmosu un rituālu. Arī baltu pasaules uzskatam izsenis nav bijusi sveša visa pastāvēšanas kustība ritmā, t.i., ritums, ritējums, aprite. Tāpēc aplis bijis arī dzīvības simbols. Zīmīgi, ka senākais baltu apbedījumu veids ir akmeņu apļos ietverti uzkalniņkapi, kas Austrumprūsijā, Rietumlietuvā un Latvijā tradicionāli veidoti līdz agro metālu laikmeta beigām un vietumis arī vēl ilgāk. Esot kosmosa daļai, cilvēkam nav sava, ārpus pasaules aprites esoša mērķa. Tāpēc nozīmīgs bijis sevis apliecinājums kosmosa pastāvēšanas ritējumā arī pēc nāves. Kosmosu, pasauli un dzīvību simbolizējošie apļi ap apbedījuma vietu mirušo norobežoja no mītiskā pirmatnības haosa, kas ir pretstats sakārtotam kosmosam un mūžīgi atdzimstošai dzīvībai. Mirušā garam bija jāpaliek sakārtotajā kosmosā un savā tēvtēvu pasaulē, ar kuru tika simboliski un maģiski savienots. Kosmiskās un savas cilvēku pasaules modelējums papildināts ar mirušajam kapā līdzi dotām lietām. Tādas bijušas debess sagšas (seģenes), kādas atrastas vēsturisko laiku latgaļu apbedījumos. Senāko zināmo debess sagšu atrada 1898.gadā, atrokot
kapu kalniņu Stāmerienā pie Ludza ezera. Arheologi Stāmerienas debess sagšas izcelsmi datē ar vēlā dzelzs laikmeta agrīno posmu (10.-ll.gs.). Tā izrakstīta ar bronzas gredzentiņu veidotām zīmēm. Galvenās no tām ir vairāku veidu ugunskrusti, apzīmējoši debess (kosmosa) mūžīgās uguns dažādas izpausmes, kuras uztur kosmisko pasauli. Šīs zīmes simetriski izkārtotas rakstā tuvāk sagšas malām, kuras savukārt izrakstītas ar cieši sarindotām Pasaules kalna zīmēm, katru trešo papildinot ar pajumes -apdzīvotas pasaules apzīmējumiem. Šis malu raksts kopumā apzīmē pasauli zemes virsū ar apdzīvotības nepārtrauktu turpinājumu ņp paaudzes paaudzē. Dubultās jeb divkāršotās pajumes zīmes šinī gadījumā izsaka apdzīvotības dubultošanos ar pēcnācējiem un izplatīšanos uz blakus esošajiem "neapdzīvotajiem kalniem", arī dzīvības turpinājumu cilvēku pasaulē no paaudzes paaudzē. Līdz ar to šeit jaušami izteikta doma par jau zināmo pasaules paplašināšanas misiju, piepildot to ar pēcnācējiem. Pār cilvēku pasauli valdošās debess uguns apzīmējumos (sagšas attēla augšmalā) ir redzams krustā sakārtots simbols, kurš visā sagšas rakstā nekur neatkārtojas. Savā ornamentālajā veidolā tas vispirms ietver krustu - sākuma, radīšanas un gaismas jēdzienu. Visbiežāk ar simetrisku krustu izteiktā gaisma tikusi domāta tā, kura nāk no debesīm, no Saules un zvaigznēm. Te jāatceras Sauli vadošā zvaigzne, kura vēsta par gaismas atgriešanos, jauna gada un jaunas dzīves sākumu. Stāmerienas sagšā visas pārējās zīmes, kas pamatā arī ir krusti, raksta kompozīcijā atveido Saules gaitu laiku ciklos ar ritmiskiem atkārtojumiem, dalot to četrās daļās, četros gada laikos. Zvaigznes krusts iezīmē jaunu sākumu Saules gaitai un līdz ar to jaunam dzīvošanas ciklam. Ar to sagšas rakstā izteikta doma par dzīvošanas mūžīgu atjaunošanos laiku laikos, tamdēļ sagšu ar šādu rakstu var pieņemt arī kā dzīvības sagšu. Mirušā pārklāšana vai ietīšana šādā dzīvības sagšā ir saistīta ar atdzimšanas vēlējumu dzīvošanai mūžu mūžos. Turklāt šādi izteiktam vēlējumam nav bijis gadījuma raksturs, jo 1924.gadā Kārļu pagasta Ainavu māju tuvumā senkapos atrakta līdzīga sagša, kura pēc arheologu datējuma darināta ll.-12.gs. Zīmes šīs sagšas abos galos ari atveido Saules gaitu vadošo zvaigzni, tikai gan ar vienkāršu krustiņu. Vienkāršāks ir ari visu pārējo zīmju mākslinieciskais noformējums, turklāt raksts papildināts ar radīšanas krustos ieslēgtu nemainīgas laicīgās pasaules kvadrātu. Šāds zīmju sakārtojums izveido arī divus savstarpēji saistītus Cilvēku jeb Pasaules kokus, kuri veido vienu un to pašu laicīgās pasaules kvadrātu. Zīmju dubultošana norāda uz apzīmēto jēdzienu dubultošanos, vairošanos, turpināšanos darbībā. Šis dubultzīmju veidojums jaušami izsaka dzimšanu vienā un tajā pašā ciltskoka pasaulē. Tam ir tiešs sakars gan ar nepieciešamo senču gara saglabāšanos ciltskokā, gan ar vēlējumu mirušajam atdzimt šajā savu ļaužu pasaulē. Arhetipiskais vēlējums un arī vēlme atdzimt savā tautā, dzimtā, savos pēcnācējos ir pazīstams ne tikai pie baltiem. Senajiem grieķiem visai populārs bijis uzskats, ka mirušie atdzimst bērnos. Taču šādi uzskati nevarēja rasties bez atziņas par cilvēka gara jeb "es" nemirstību. Ar to saistās baltu senču gara saglabāšanas tradīcijas, kurās īpašu vietu ieņem veļu kults. Tajā jaušama mirušo gara piesaistīšana dzimtajam novadam, sētai, dzimtai. Senākajā skatījumā ikviens pasauli audzējošs un piepildošs cilvēku "vallī" (vītenis, vallis, koks) veidojas pēctecībā, pirmkārt, no sava "vallī" senču - pirm- tēvu sēklas un gara. Ja senču gari atstāj sevis aizsākto un uzturēto valli, tam ir jāiznīkst. Maģiskai mirušo garu piesaistīšanai kalpojuši daudzi apbedījumos atrastie priekšmeti, it īpaši tādas sagšas kā Stāmerienā un Ainavās apbedījumos atrastās. Tās veltītas sievietēm, vadoties no mirušās sabiedriskā un arī mantiskā stāvokļa. Bez sievietes nekāda pēctecības ķēde nevar rasties. Senču garu līdz ar sēklu sieviete ieņem sevī, lai nodotu tālāk pēcnācējos. Tāpēc baltu reliģijā kā mirušo aizgādne redzama Veļu (arī Zemes) māte. Nāve ir noteikts posms gara gaitai pēctecības ķēdē. Tas pieņemts kā starpposms starp divām dzīvēm. Sanskritā laika posms, laika bridis un laika punkts ir "veļā", un tamlīdzīgā vārdā arī sakņojas latviešu valodā saglabātais "velis". Saiknē ar veļa jēdzienu, latviešiem saglabājies teiciens "aiziet pie tēviem", attiecinot to uz miršanu. Līdz ar to latviešu folklorā
sastopamais vārds "velīši" visai izteiksmīgi norāda uz pēcnāves laika posmā iekļautiem tēviem (veļā + īša). Savukārt vārds "velis" valodnieciskā skatījumā izsaka vispārinātu jēdzienu, attiecinātu uz visiem nomirušajiem, pēcnāves laika posmam piekļautajiem (veļā + lī). Atziņās par dzīvošanu un nāvi, atrašanās veļos saprasta kā cilvēka gara noteikts stāvoklis, saistīts ar izpausmēm, kuras dzīves laikā veido nemieslgo cilvēka garīgo tēlu un ir pamatā atsevišķai personībai. Izsenis šī garīgā personība ir nodarbinājusi cilvēku prātus, cenšoties to apvienot ar jēdzienu "es", ko apzinājās kā nemirstīgu. Nav viegli samierināties ar domu, ka personība ir laicīga un līdz ar to nav mūžīga. Kā viss laicīgais, personības pastāvēšana ir iekļauta noteiktā laika ciklā, kuru joprojām saprotam kā dzīves laiku. Ikviena cilvēka dzīves laika seno sapratni uzskatāmi skaidro cilvēces pirm- rakstu zīmes, kuras apzīmējumā apvieno jēdzienus "gads, pasaule, dzīve". Gads pasaulei iedala noteiktu gaismas un dzīvības laiku, salīdzināmu ar cilvēka dzīvošanas laiku jeb mūžu, kas ir noteikts laika loks noslēgtajā gada aplī, attiecinot to uz kosmiskās pasaules gadu, kuru nosaka zvaigžņu gaita. Tā kā senais gada skatī- jums pamatos ir saistīts ar visu aptverošo kosmisko pasauli, arī jēdziens "mūžs" jāpieņem kā kosmisks, visa esošā būtībā iekļauts process. Vienkāršotā, vispārinātā skatījumā kosmiskajā pasaulē valda gaisma un tumsa, dzīvība un nāve, dzīvais un nedzīvais, ķermeniskais un bezķermeniskais, mainīgais un nemainīgais. Tumsa ir nemainīga, mainigu to padara gaisma. Pasaules radīšanas mītos viss sācies ar gaismu. Tā ir Radītāja domas pirmā un galvenā izpausme. Gaismas parādīšanās ir tumsā tītās pirmatnības stāvokļa maiņa. Šādu visa redzamā rašanās un pastāvēšanas sapratni izsaka arī no senākas valodas pārņemti sanskrita vārdi, apzīmējoši rašanos un pasauli. Sanskritā stāvokļa maiņu, rašanos, izcelšanos izsaka "ja", no kā atvasināts pasaules vārdiskais apzīmējums "jagat", kuru var tulkot vienīgi kā "stāvokļa maiņas gaita." Pasaule nepārtraukti maina savu stāvokli. Viss tajā atrodas nepārtrauktā kustībā un vispirms gaisma, kuru debess plašumos pār zemi nes radītāja gara iedegtie spīdekļi. Gaisma dod dzīvošanas iespējas, tamdēļ gaismas kustība ir arī dzīvības kustība un gaismas ceļi ir dzīvības ceļi. Gaismas nesēju - debess spīdekļu gaita pasaulē virs zemes nemitīgi atjauno dzīvošanas iespējas ar jaunu ritu un jaunu gadu. Senu sapratni par pasaules rašanos un pastāvēšanu uzskatāmi skaidro sakrāli akmeņkrāvumu veidojumi Baltās jūras Solovecu (Solovkas) salās. Tie ir dažāda lieluma savdabīgi labirinti, kas izveidoti salu krastos, un ieeja tajos ir galvenokārt no dienvidpuses. Pats lielākais (23.5m diametrā) no tiem ir Lielajā Zajacka salā, tās austrumpusē. Labirinti Solovecu salās ir vairāki desmiti, taču nosaukums "labirinti" ir nosacīts. Šajos veidojumos nevar apmaldīties. Šie labirintiem līdzīgie akmeņkrāvumi ar tajos ieveidotiem simboliem un astronomisko orientējumu atbilst megalītiskās kultūras sakrālajām būvēm. Arī galvenā to radīšanas ideja jaušami ir saistīta ar domu par visa esošā mūžīgu atjaunošanos laiku ciklos un tādējādu mūžīgo dzīvošanu. To apstiprina Solovecu salu labirintu tuvumā atrastie apbedījumi un ar simbolisku nozīmi iekārtotie dolmeni. Cilvēka prāts sen spējis iedomāties, ka pirms cilvēka rašanās bija jārodas galvenajam, kas pamatos nodrošina viņa pastāvēšanu. Lielās Zajacka salas labirinta 5 atsevišķās daļas simbolizē ne tikai pašu galveno dzīvības un cilvēka pastāvēšanai, bet arī 5 posmus pasaules radīšanas gaitā. Tiem ir liela līdzība ar Bībelē minētajiem pasaules radīšanas galvenajiem posmiem. Pirmajā Mozus grāmatā teikts, ka Dievs vispirms radījis debesis un Zemi. Šādam priekšstatam arī atbilst labirintu aptverošais ārējais loks un pret tā atveri novietotais apaļais "pasaules kalna" krāvums. Tāpat Bībelē minētajam nākošajam posmam - gaismas radīšanai atbilst simbolisks galvenā gaismas nesēja spīdekļa - Saules gaitas piesaistījums Zemei. Tālākajā pasaules radīšanas norisē Dievs šķīris gaismu no tumsas. Tā radusies nakts un diena. Labirintā dienas un nakts rašanos atveido Saules ceļš no lēktu puses uz Zemes "malu" rietu pusē. Savukārt nākošo posmu, kurā radīti spīdekļi debess izplatījumā, "…kas dod zīmes un laiku starpas, dienas un gadus", atveido ārējā loka atverē izveidotās dalījuma jeb starpas zīmes. No loka iekšpusē esošajiem zīmju
galiem tālāk aizvijas Saules un ari citu debess spīdekļu ceļi, lēktos un rietos, norādot atstarpes starp laiku cikliem. Protams, Lielās Zajac- ka salas labirints un tam līdzīgie nav veidots, vadoties no Bībeles versijas. Spriežot pēc apbedījumos atrastajiem priekšmetiem, labirinti Solovecu salās veidoti pirms 3 - 4 tūkstošiem gadu. Tolaik Britu salās Stounhendžas megalītiskajā veidojumā notikusi trešā pārbūve, izveidojot koncentrisku apļu sistēmu ar pieciem pakav- veidā novietotiem trilītiem centrā. Šajā sistēmā principos ietverta tā pati ideja, kas Solovecu salu labirintos, saistīta ar atziņām par mūžīgo dzīvošanu. Tā atrodama arī megalītiskajos veidojumos Bretaņas piekrastē un Latvijā veidoto "zvārģu" paliekās. Kopēja iezīme visiem šiem veidojumiem ir atrašanās ūdeņu (upju, ezeru, jūras) tiešā tuvumā vai arī uz salām. Salu var simboliski pieņemt kā zemi, kas pasaules radīšanas gaitā atdalīta no ūdens. Sakrālo veidojumu akmeņi un ūdens ir divi pasauli veidojošie elementi, saistīti ar mūžību. Šis senais uzskats atrodams arī vēsturisko laiku latviešu dainās, piemēram: Divi vien, divi vien, Kas dzīvoja saules mūžu: Akmens augstu kalniņā, Ūdens zemu lejiņā. (LD 55552) Ūdenim un akmenim sakrālajos iekārtojumos bija jāpiesaista Saules mūžu zemei un līdz ar to arī dzīvībai un dzīvošanai uz tās. Solovecu salu labirintos atrodamās 5 atsevišķās daļas atbilst radīšanas zīmes - krusta 5 daļām (vidum un 4 galiem), izsakošām pieņemtos 5 galvenos pasaules radīšanas posmus. Krusta zīmi var izveidot no 5 punktiem un arī no 5 akmeņiem. Šāds akmeņu salikums arī ir saglabājies, piemēram, Kauguru Krīvkalna kosmiskā gada apļa vidū. Krusts sadala pasauli un gadu 4 daļās, četros galvenajos laikos. Ar laicīgās pasaules radīšanu un pastāvēšanu saistītā Saules gaita gada ciklā ir devusi sākumu Saules kalendāram. Baltijas jūras zemēs senais Saules kalendārs lietots līdz pat vēsturiskajam laikposmam. Šī iemesla dēļ vēlākā, tā sauktā eiropeiskā, kalendāra izcelsmi var un vajag pamatot ar šo senāko Saules kalendāru. Tagad tas vairāk pazīstams kā skandināvu kalendārs, jo šī senā kalendāra paliekas līdz šim visvairāk atrastas Skandināvijā. Tam ir vismaz trīs būtiskas pazīmes: 1) gads sadalīts četros ceturkšņos, 2) tam ir piecu dienu nedēļa, 3) nedēļas tiek skaitītas. Minēto gada ceturkšņu jeb gadalaiku sākums ir fiksēts vecos skandināvu, somu un igauņu kristiešu kalendāros. Tajos uzrādīts, ka gadalaiki sākas 3 nedēļas vēlāk nekā atbilstošais saulgriežu laiks. Šī novirze dod iespēju aprēķināt eiropeiskā kalendāra rašanās laiku, pieņemot, ka minētajos kristiešu kalendāros gadalaiku sākuma aprēķināšanai lietots tāds pats algoritms kā Jūlija kalendāram. Šādi aprēķini rāda, ka t.s. eiropeiskais jeb skandināvu Saules kalendārs sākts lietot pirms 4.5 vai 5 gadu tūkstošiem. Šajā laikā trešais "balin" cilvēku vilnis atkal sakustējās, aptverot gandrīz visu Eiropas kontinentu. Kā jau zināms, milzīga ekspansija aptvēra Ziem- eļrietumeiropu, pat Austrumīriju, tāpat arī Austrumbaltiju, Zviedriju, Dienvid- somiju, kas neizslēdz atsevišķu ienācēju pulku nokļūšanu līdz Baltās jūras dienvidu galam, kur uz salām tapuši sakrālie labirinti un kapenes to izveidotājiem. Tagadējās tautas, kas apdzīvo ziemeļu novadus, par šiem labirintu veidojumiem neko nezina. Ziņas par tiem nav saglabājušās ne mitoloģijā, ne etnogrāfijā. Tāpat tie neatklājas klinšu rakstos, kas atrasti šajā apvidū. No tā var secināt, ka labirintu veidotāji varēja būt neliels skaits ienācēju, kas šeit uzturējušies zināmu laiku, vai arī, dzīvodami nošķirtībā un pildot kādu reliģisku misiju, izmiruši. Par reliģiskas misijas vadošo lomu "balin" priesteru un karavīru tālākvirzībā pasaules plašumos liecina tieši iespaidīgie sakrālie iekārtojumi. Tiekšanos uz skarbajiem, mazapdzīvotajiem ziemeļiem nekādi nevar izskaidrot ar labāku dzīvošanas apstākļu meklējumiem, kad tos iepriekšējos apvidos jau bija nodrošinājusi lopkopība un arī jau zemkopība. Lielākā vai mazākā mērā pasaules uzskats reliģiskā ietērpā ir valdījis pār cilvēkiem kopš pasaules un sava "es" apzināšanas, rosinot uz vareniem pasākumiem līdz pilnīgam fanātismam. Mūsu dienās tādi vērojami dažādu reliģiju piekritēju masveidīgajos svētceļojumos, pakļaujoties kādai idejai. Senpersu Avestā skaidrotā reliģija, kuru apmēram 650 gadus pirms mūsu ēras dibinājis Zaratustra, ir daudz senāku
uzskatu jaunāks traktējums. Tamdēļ vēstījumi Avestā par labo garu Ahura Mazdu un pirmo mirstīgo Jimu, kuram šis gars licis palielināt cilvēku pasauli ik pēc noteikta ziemu skaita, palīdz izprast kādreizējos varenos pasaules paplašināšanas centienus un sakrālo iekārtojumu jēgu. Avestā atspoguļojas domu pasaule, kurā nozīmīgu vietu ieņem ideja par mūžīgo atgriešanos. Taču plašāk pazīstama šī ideja kļuvusi 19. un 20.gadsimta mijā no vācu rakstnieka un filozofa Fridriha Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra". Nīče pats esot domājis, ka ideja par mūžīgo atgriešanos ataususi pirmo reizi tikai viņa prātā. Patiesībā viņš ir tikai viens no šīs idejas atdzīvinātājiem laikā, kad notika tā sauktās klasiskās kultūras ievirzes maiņa un radās neklasiskās domāšanas ievirze. Raksturīgi, ka šādos pavērsienos spēcīgu ierosmi gara dzīvei dod atjauninātas idejas, kas ir bijušas jau aizmirstas vai arī noliegtas kā nepieņemamas vai nesaprotamas. Savā sākotnējā veidā ideja par mūžīgo atgriešanos pastāvējusi mitoloģiski kosmoloģiskā variantā. Sengrieķu filozofs Heraklīts stāsta par uguni kā par dzīvo kosmisko principu, kas sevī satur pasaules kārtības noteiksmi. Uguns likumsakarīgi uzliesmo un dziest. Pasaule iet bojā, lai atkal atjaunotos. Uguns tēlā mitoloģiska pasaules ritma uztvere savijas ar abstraktas filozofiskas idejas iezīmēm par pasaules vienoto pirmsākumu. Arī Dēmokrits un Pitagors (6.gs. p.m.ē.) rakstīja par kosmosa lielo gadu, kura beigās deg kosmiskā uguns. Šajā ugunī viss esošais iet bojā, lai pēc tam atkal rastos un noietu jaunu esamības apli. Vēsturnieki atzīst, ka šī doma helēņu pasaulē atnākusi no senās Šumeras. Kosmiskā gada aplis Kauguru Krīvkalna akmeņu salikumos ir arī visas kosmiskās pasaules, tostarp arī dzīvības zīme. Kosmiskais un Saules gads ir ieslēgts debess ķermeņu kustībā pa apli. Nonākot atpakaļ izejas punktā, laiku lokos dabā atkārtojas vieni un tie paši procesi. Pēc ziemas sadīgst tāda pat zāle kā iepriekšējā gadā, kokiem saplaukst tādas pat lapas, parādās tādi pat kukaiņi un vēl daudz kas, kāds tas jau ir bijis. Taču jau sen ievērota arī patiesība, ka atdzīvojas un sazaļo tie paši koki, kas iepriekšējos gados. Tāpat atdzīvojas jau pastāvējusī apkārtējā pasaule. Tāpēc sen cilvēka prātu nodarbinājis jautājums: vai pēc pasaules bojāejas atjaunojas tāda pati, vai tā pati jau bijusī pasaule? Atbildes meklējumos ir radušies priekšstati par mūžīgo atgriešanos. Tie radušies ilgi pirms tam, kad parādījās mūsdienu zinātniskās koncepcijas par cikliem, par Visuma bojāeju un atdzimšanu. Doma par visa pastāvēšanas laika cikliskumu ierakstīta vissenākajos simbolos. Šis cikliskums attēlots kā pūķis, kas kož pats savu asti. Šis simbols redzams daudzos senajos tekstos. Tāpēc zvaigžņotajās debesīs noteiktajam lielā kosmiskā gada un kosmiskās pasaules aplim pretējās malas tradicionāli turpina savienot Pūķa zvaigznājs, kas tur saskatīts laikos vēl pirms tam, kad tas tika atveidots Kauguru Krīvkalna kosmiskā gada aplī. Visai svarīgi, ka priekšstati par mūžīgo atgriešanos ir daudz senāki nekā apzīmējošie simboli, un vienmēr galvenais bijis jautājums: kas ir tas, kas atgriežas? Visu esošo pastāvēšanā saista vajadzīgais, kas nepieciešams, lai pastāvēšana varētu notikt. Vispirms tas ir laiks. Uztverams kā esošs ir tikai tas, kas pastāv zināmu laiku, nevis netveramu mirkli. Viss pastāv laikā, bet laiks ir kustība, stāvokļa maiņa. Nemainot būtisku stāvokli uz citu - nebūtisku, pastāvēšana nav iespējama. Citiem vārdiem runājot, esamība jeb būtība ir būtiska un nebūtiska stāvokļa mijiedarbības produkts. Šādas patiesības pieņēmums ļauj secināt, ka ikviens dzimstot kļūst mirstīgs, ar katru nodzīvotu mirkli tuvodamies nāvei, bet mirstot iegūst nemirstību ar jaunas dzīves aizsākumu. Bet kāda var būt šī jaunā dzīve? Vai iepriekšējās atkārtojums? Grieķu neoplatoniķa Prokla rakstos teikts: "Laiks nelīdzinās taisnai līnijai, kura bezgalīgi tālu turpinās abos virzienos. Tas ir ierobežots un veido loku. Laika kustība savieno beigas ar sākumu un tā tas notiek neskaitāmas reizes." Bet gandrīz gadu tūkstoti pirms Prokla, 4.gs. p.m.ē. grieķu filozofs Rodas Eudēms teicis saviem skolniekiem: "Ja ticam pitagoriešiem, tad reiz ar šo pašu nūjiņu rokās es atkal tāpat sarunāšos ar jums, tieši tāpat kā tagad sēdošiem manā priekšā, un tāpat atkārtosies viss pārējais…" Cilvēciskas vēlmes vienmēr rosinājušas iztēli radīt sev vēlamu mūžīgās dzīvošanas ainu. Visgrūtāk cilvēkam ir samierināties ar
sevis kā individualitātes zaudēšanu pēc nāves. Tāpēc mūžīgās atgriešanās ideja tikusi reducēta arī līdz atziņai par nemainīga viena un tā paša atgriešanos. Šādā skatījumā ikviena cilvēka mūžs atkārtojas kā filma, kuru demonstrē no jauna. Kas bijis bagātības un varas apveltīts, tāds arī būs mūžu mūžos. Nebija pieļaujama doma, ka, piemēram, valdnieks nākošajā mūžā varētu būt vergs un bagātnieks nožēlojams ubags. Tieši tāpēc šāda mūžīgās atgriešanās ideja bijusi visvairāk cieņā senajās vergturu impērijās, kaut arī individualitātes īpaša izdalīšana no kopsakara ir redzamā pretrunā ar patiesībām, uz kurām reducēta šī ideja. Kad cilvēks savā antropoloģizētajā pasaules ainā ir atrāvies no kosmosa kārtības, īpaši problemātisks kļūst jautājums, kā sakārtot cilvēcisko pasauli. Cilvēciskumam piemīt tieksme dzīvošanas nodrošināšanai meklēt arvien jaunas iespējas. Arvien jaunais, arvien kas cits vairs nav saistīts ar atkārtošanos, ar atgriešanos pie jau bijušā. Nav salīdzināms ar kustību pa apli. Bet vērtības un nozīmes cilvēku pasaulē pastāv tikai tādējādi, ka tās tiek apliecinātas arvien no jauna. Šajā apstāklī izpaužas prasība pēc mūžīgas atkārtošanās dzīvošanas ideālos. Tāpēc jautājuma risinājums par sakārtotu cilvēku pasauli pirmām kārtām saistīts ar mūžīgu atgriešanos pie cilvēku pasauli uzturošo vajadzību ievērošanas. Tā ir kustība pa apli, kurā nevar iekļaut iespēju vadītu virzību. Tā ir taisnvirziena kustība, un ar to sākas modernā laikmeta atšķirība no senākajiem kultūrlaikmetiem. Vispirms jau ir atšķirība tajos kultūrsimbolos, kuri kārto apkārtesošo kultūras pasauli un nosaka pasaules redzējumu. Mūžīgās atgriešanās simbols ir aplis, turpretim tagadējā modernā laikmeta kultūras simbols ir taisne. Cikliskā laika vietā - lineārais, atgriešanās vietā - vēstures procesa neatkārtojamība. Cēlonis senāko laiku sabiedrības cilvēka atšķirībai no šī laika sabiedrības cilvēka, kuru stipri ietekmē kristietiskā tradīcija, ir tas, ka pirmais sevi izjūt kā nesaraujami saistītu ar kosmosu un tā ritmu, bet otrais savu būtību redz saistībā ar vēsturi. Saskaņā ar kristietības ievirzi, pasaules vēsture norit pa taisnu līniju, kas neļauj notikumiem atkārtoties. Šajā ziņā spilgts ir Augustīna (4.gs.) izteikums: Kristus ir miris vienreiz par mūsu grēkiem. Augšāmcēlies viņš vairs nemirs, nāve viņu vairs neskar… Ar to viss pateikts. Ir notikusi kultūras pamatnosacījumu maiņa no "vienmēr" uz "vienreiz". Vērtības apliecinājums tādējādi ir tikai vienreizējibā. Tāpēc mūsu dienās bieži dzirdama atziņa: tu dzīvo tikai vienreiz, tāpēc dzīvo tā, lai nebūtu žēl pagājušā. Šādā domāšanas ievirzē īpaša vieta tiek ierādīta individualitātei, unikālajam, savdabīgajam, atšķirīgajam. Tas organizē patērētājsabiedribu ar dziņām pēc vienmēr jauniem patērēšanas veidiem, arvien jaunām, citādām dzīvošanas iespējām un citām morāles normām. Līdz ar to mainās arī uzskati par dzīves mērķi, kas tiek meklēts vēstures attīstības gaitā, un par dzīves jēgu, kura neizriet no cilvēka saskaņas ar kosmosu, bet sakņojas cilvēka atrautībā no tā. Kristietisma radītais pasaules uzskats, saistīts ar laika lineāro izpratni, neizbēgami novedis pretrunā ar filozofijas nostādnēm, kuras atzinušas pasaules ciklisko riņķojumu. Izplatoties kristietismam, neizbēgama bija domu un pasaules izjūtu pretstatu nikna sadursme. Minētais Augustīns, kas pārstāv kristietisma tradīcijas, raksta: "…Pa riņķi klīst nolādētie. Viņi to dara nevis tāpēc, ka pa riņķi rit viņu dzīve, bet gan tāpēc, ka tāds ir maldu ceļš." Pa apli pēc kristiešu tradīcijas cilvēku vadā velns. Tādējādi niknajā uzskatu sadursmē visas nekristiešu svētās mācības tika pasludinātas par velnišķīgām un nolādētām. Nolādēti un maldu ceļos cilvēki esot nonākuši, pakļaujoties nekristiešu priesteru maldu mācībai. Tādējādi šī mācība pieņemama kā cilvēku pasaulei uzkrauts lāsts, un līdz ar to ir saprotams cilvēku domāšanā iesakņotais krīvu saistījums ar lāstu. Kad 13.gadsimtā katoļu baznīca izraisīja krusta karu pret tā sauktajiem pagāniem Austrumbaltijas zemēs, šeit sākās noliegums līdzšinējai pasaules kārtībai un to uzturošajai reliģiskai sistēmai, kuras redzamais balsts bija kulta vietas un visi sakrālie, pasauli sakārtojošie, akmeņi. Kristiešu skatījumā tie uzturēja lāstu, mūžīgu maldīšanos un nelabā (Sātana, Velna) varu. Tāpēc lieki vēlreiz pievērsties skaidrojumiem, kā, piemēram, Latvijā radušās leģendas par akmeņiem - Velna karietēm, gultām, sēdekļiem, laivām un zīmēs saskatītajiem Velna zirga kājas nospiedumiem, kuri vēl
tagad tur savā varā pat studējušus vēsturniekus. Laikposmā, kad nostiprinājās kristietība ne vien kā reliģija, bet arī kā pasaules uztveri un kultūru organizējošs princips, Eiropas kultūras vēsturē sāka veidoties jauns pasaules apjēguma modelis, antropoloģisms. Pasaules centrā arvien vairāk noteicoša vieta tikusi ierādīta cilvēkam. Tas jūtams renesanses vēsmās, klasiskajā filozofijā un visos tajos garīgajos procesos, kas mazpamazām no Dieva kulta izveido cilvēka kultu. Šī jaunā domāšanas ievirze kultivē atziņu, ka atgūt bijušo nav iespējams. Cilvēku pasaule nav atkarīga no bijušā, un ikviens cilvēks sakņojas pats savā vēsturē. Vadošā lomā izvirzot vēstures attīstību un ar to nesaraujami saistīto determisma ideju, kura atzīst, ka cēlonis ir vienmēr pirms sekām un pieļauj, ka notikumu gaita, iejaucoties citam cēlonim, var tikt mainīta, saistās ar pārliecību, ka cilvēks var pārveidot esošo pasauli. Šo atziņu auglis ir Marksa tēze, ka filozofi ir tikai pasauli izskaidrojuši, bet ir pienācis laiks to izmainīt. Iejaukties dabas ritmos, mainīt esošo lietu kārtību, īstenot savus cilvēciskos mērķus un ambīcijas - tāds ir mūsdienu civilizācijas ticības apliecinājums. Dzīve savukārt pierāda šī ticības apliecinājuma īstenošanas graujošās sekas ar ekoloģiskās sistēmas un kultūras satricinājumiem. Nemitīgā traukšanās pakaļ arvien jauniem iespēju vilinājumiem pēc iedomātās, bet nekad neaizsniedzamās pilnības, rada nelīdzsvarotu dzīvošanas pamatu, kam tiešs sakars ar garīgā līdzsvara un dzīves jēgas zaudēšanu. Tāpēc arvien nozīmīgāka kļūst doma par iekļaušanos pasaules norisēs, novērtējot mirkļa nozīmīgumu un domājot par pasaules stabilitāti un kārtību, kas nebūt neizriet no cilvēka darbības un gribas. Tā ir doma par mūžīgām un nemainīgām vērtībām, kuras nepieder tikai pagātnei vai nākotnei un ir tipiski vienādais, kas laika plūsmā izpaužas kā nemainīgu tipu pastāvīga atkārtošanās. Līdz ar to tā ir doma par patiesībām, pie kurām cilvēkus pastāvīgi atgriež laika plūdums. Lūk, viena no jomām, kurā var runāt par mūžīgo atgriešanos, jo tā ir vērtību, jēgas, nemainīgu nozīmju pasaule. Mūžīgās atgriešanās idejai te ir tikumiskās kārtības uzturētāja loma, jo tā dod vērtējumu katram nodzīvotam mirklim, katrai rīcībai un domai. Katra rīcība, katrs cilvēka solis ieiet nevis aizplūstošas dzīves nejaušībā, bet gan mūžībā. Atgriežas, atkārtojas tipiski vienādais, tas, kas veido cilvēka būtību. Tā ir mūžīgā mīlestība, kura atgriežas cilvēku paaudzēs, tā ir draudzības, naida un daudz kā cita mūžīga atgriešanās. Visbeidzot tā ir arī apziņas, sava "es" nojēguma atgriešanās, kas ar savu būtību pretojas tam, ka atgriešanās tiek saistīta ar indivīdu. Kā sevi apzinoša būtne cilvēks mūžīgi atgriežas, nevis izdaloties no kopsakara, nevis saglabājot kādu nemainīgu individualitāti, bet gan atrodoties pasaules kopsakarā, kas savā pastāvēšanā laika ciklos saglabā visu tādu pašu, bet ne to pašu. Šī atziņa ir idejā vienāda ar to, kuru izteicis vienkāršs zemnieks no iepriekš minēto Iemetēju māju saimnieku dzimtas, salīdzinot cilvēka mirstīgo ķermeni ar sveci, bet nemirstīgo sevis apziņu ar uguni, kurai iespēju degt dod svece. Mūžīgās atgriešanās ideja nav iznīdējama. Ne velti tā balstās uz dziļām un senām atziņām, kuras, mainoties izpausmes formām, sniedzas pāri laikmetiem. Tajās senajās formās, par kurām var spriest pēc apbedījumu apvienojuma ar kosmosa pielūgsmei veltītiem iekārtojumiem, jaušama doma par cilvēka "es" mūžīgo dzīvošanu un arī vēlme to kosmiskajā apritē saistīt ar to cilvēku pasauli, kurā dzīvojis mirušais. Te vēl nekas neliecina par ticību indivīda mūžīgai dzīvošanai. Cilvēka nemirstīgais saturs, kas ietver spēju apjēgt, sajust, atcerēties un vēl citas spējas, jaušami vēl neiezīmējas ar kādas reālas individualitātes iezimēm. Taču pasaulē viss ir laicīgs, arī uzskati, kuri kā viss tiecas mainīt savu stāvokli, šinī gadījumā daloties un mainot lietu būtību. Cilvēka būtību izsakošajām spējām nemainīgi saistoties ar cilvēka tēlu, radies priekšstats par cilvēka astrālo ķermeni, kuru jau ir grūti nosargāt no "inficēšanas" ar noteiktām kāda indivīda iezīmēm. Senču kults, kas sākotnēji bijis saistīts ar vienam cilvēku kokam nepieciešamo garīgo īpašību saglabāšanu, pilnveidojoties un mainoties dzīvošanas apstākļiem, prasījis pilnveidot un mainīt arī kulta ideju. Neviena reliģija nav saglabājusi nemainīgus sākotnējos uzskatus un vadošos ideālus, arvien vairāk
tos pakļaujot cilvēciskām ikdienas vajadzībām un vēlmēm, kas pasaules skatījumu ierobežo arvien šaurākā redzes lokā. Cilvēks piedzimstot kļūst par to, kas sevi sauc par "es". Pašam sev un citiem viņš ir kļuvis par ķermeni, apveltītu ar spējām, kuras šo ķermeni iekļauj jēdzienā "cilvēks". Bet, ja šādas spējas uzrāda ķermenis, kura veidolam nav nekā kopēja ar cilvēku, tās var pieņemt un arī tikušas pieņemtas kā necilvēciskas, cilvēka būtībai neatbilstošas. Balstoties uz šādu pieņēmumu, rodas secinājums, ka cilvēka garīgais saturs kā karkass izveido sev nepieciešamo ķermeni. Šāds vai tamlīdzīgs cilvēka būtības skatījums ir ļāvis ienākt pasaules uzskatos cilvēka astrālajam ķermenim. Līdz ar to radies cilvēciskām vēlmēm pieņemams priekšstats par cilvēka garīgā satura pēcnāves gaitām kosmiskajā apritē. Mūžīgās atgriešanās idejas ietvaros cilvēka astrālajam ķermenim ir jāsaglabā atdzimšanai visas tās labās garīgās īpašības, kuras vajadzīgas kā nemainīgas vērtības cilvēku tālākai pastāvēšanai. Taču dzīves laikā cilvēki iemanto arī dažādas sliktas īpašības, kuras iemājo astrālajā ķermenī un kuru atdzimšana kopā ar astrālo ķermeni jaunās miesās pēc cilvēka nāves nav pieļaujama. Tamdēļ pēc mirušā ķermeņa atstāšanas astrālajam ķermenim ir jāatbrīvojas no visa nevajadzīgā, pirms tas caur Dieva, debesu, kosmisko valstību apgriežas zemes virsū kārtējam cilvēka "karkasam". Ar to kļūst saprotama mītu izcelsme par pēcnāves šķīstīšanu un tiesām, kuru mītiskie tiesneši lemj par mirušā astrālā ķermeņa tālākdzīvošanu jaunā miesas ietērpā, vai arī par nodošanu mūžīgai pazušanai pirmatnības haosā. Senākajos uzskatos šis pirmatnības haoss saistīts ar pirmatnības jūru, tāpēc daudzos mītos mirušo ceļu uz mūžīgo dzīvošanu aizšķērso ūdens. Parasti tā ir upe mirušo pazemes valstībā, kurā mīt pirmatnības pūķis, kas nostājas pret pasaules kārtību, un arī citi briesmīgi radījumi, alkstoši aprīt mūžīgai dzīvošanai nederīgos. Tā ir arī laika upe, šķirtne starp laiku cikliem, kāda tā simboliski attēlota, piemēram, Baltās jūras Solovecu salu akmeņkrāvumu labirintos. Šī šķirtne ir laika starpa pārejas posmam no vienas dzīves citā. Pie baltiem mirušā astrālais ķermenis atrodams kā velis. Zīmīgi, ka tā veidols ir visai nenoteikts. Tautā saglabātie priekšstati tradicionāli saistīti ar neskaidriem un mainīgiem miglas tēliem vai savdabīgām gaisa kustībām. Tas liecina par sākotnējiem, antropoloģisma vēl neietekmētiem, priekšstatiem. Cilvēka garīgais saturs - gars vēl ir kā garainis, kas izdalās no ūdens, lai paceltos debesīs. Taču arī šādā veidolā tam vispirms bijis jāpārvar pirmatnības ūdens - upe veļu pazemes valstībā. Dainās atspoguļotajos vēsturisko laiku priekšstatos pazemes valstībā velis nonāk jau kā mirušā astrālais ķermenis, kur turpina pirmsnāves dzīvei līdzīgas gaitas līdz dvēseles aiziešanai pie Dieva. Te dvēsele parādās kā paša astrālā ķermeņa garīgais saturs, kurš nav vairs kā karkass derīgs tikai cilvēkam. Veļos pavadītajā laikā astrālais ķermenis "novalkā" savu cilvēka karkasu, pārvēršoties kailā dvēselē, kas ir jebkuras sevi apzinošas būtnes "es". Šāda dvēsele pēc "īpašnieka" nāves var iemiesoties dažādās būtnēs. Arī šolaik ir reliģijas ar līdzīgām atziņām par dvēseļu pārceļošanu pēc nāves. Tagadējo baltu tautu mitoloģijā, kur visilgāk saglabāti pirmbaltu reliģiskie priekšstati par aizkapa dzīvi, arī atrodamas šādas pārceļojošas dvēseles jeb gara pēdas, iemājojošas ne tikai dzīvos radījumos, bet arī augos un dažādos citos veidojumos dabā. Šiem priekšstatiem pamatā nav parasti skaidrotā nespēja izprast lietu un parādību būtību, bet gan filozofiska atziņa, ka visa pirmsākumā bijis gars - ideja, kas īstenojusies vieliskās izpausmēs. Tas ir tas pats Dieva gars, par kuru Bībelē teikts, ka pasaules radīšanas sākumā tas lidinājies pa ūdens virsu. Tā ir tā pati doma par visa sākumu "no nekā" un no viena raditāja kā izejas punkta. Šodienas zinātnes un filozofija šo domu nav varējusi noraidit, bet gan izteikusi modernākā skaidrojumā par kosmiskās pasaules - Visuma rašanos no viena punkta liela sprādziena rezultātā. Savukārt arheoloģiskie atklājumi ir pierādījuši, ka Bībeles tekstos izteiktās atziņas ņemtas no senākiem tekstiem, kas tapuši laikos, kad noslēpumainie "krus" izveidoja Senās Šumeras civilizāciju un tikpat noslēpumainie "krius" citviet atveidoja uz zemes debespola pārvietošanās apli, domājot par riņķojumu laikā un mūžīgo atgriešanos. Tolaik Ēģiptē veikti dažādi
ģeometriski aprēķini, kādi nekad nenovecos, tāpat kā domas par mūžīgo dzīvošanu. Taču 21.gadsimta sākuma cilvēkam nav saprotams, ko gan, teiksim, bronzas laikmeta cilvēks var viņam iemācīt, ja viņš dabas spēkus nevis pakļāva sev, bet dievināja un pielūdza. Un kādēļ gan mūsu laikā būtu jāzina par kaut kādām senām reliģijām? Šodienas cilvēks ir pārliecināts, ka vēsture var sagādāt daudz pārsteigumu, bet tikai savā virzībā uz nākotni, jo mainīt kaut ko pagātnē vai atkārtoties tā nespēj. Tamdēļ šāds viedoklis neļauj pagājības vērtības uzskatīt par mūžīgām, un mūžīgās dzīvošanas ideja ir saistīta tikai ar nākotni kā ar kaut ko brīnumainu un nepiedzīvotu, ko pašreizējā laicīgā dzīve nevar dot. Tāpēc gribas ticēt, ka ir cita labāka pasaule, kur valda nemainīga pilnība un svētlaime. Šādu uzskatu veidošanos ar ievirzi zināmā reliģijā ir veicinājis viens uzskatu novirziens no sākotnējā par mūžīgo atgriešanos. Sapratne par mūžīgo atgriešanos, kas ietver arī sapratni par mūžīgo dzīvošanu, ir atkarīga no mūžības sapratnes. Vienā skatījumā mūžība ir ritošā laika pilnība, bet ne ārpus laika esoša parādība. Tā ir sevī pilnīgi noslēgta laika kustība. Citā mūžības skatījumā mūžība un laiks atšķiras, jo laiks nepastāv bez izmaiņām, bet mūžībā izmaiņu nav, jo katrs laika kustību veidojošs mirklis šeit ir mūžīgs, bezgalīgs. Laika plūdums ir apturēts un līdz ar to mūžībā nav nekāda laika. Tagadne, ja tā būtu vienmēr tagadne un nekad nepārietu pagātnē, būtu nevis zināms laika mods, bet gan mūžība. Tā ir ārpuslaiciska, ja ar laika plūdumu saprot tā kustibu pa bezgalīgu taisni. Taču pašos pamatos mūžīgās atgriešanās, dzīvošanas, pastāvēšanas ideja neatdala laiku no mūžības, bet gan savieno laika tecējumu ar mūžību, kuru laiks iegūst savā tecējumā. Tāpēc laika īpašību apzināšanās ietilpst ne tikai pasaules uzskata pamatnosacījumos, bet izpaužas arī cilvēka pasaules izjūtā, ka laiks ir pamatā visam. Netveramā mirklī nekas nav tverams. Ir jābūt mirklim, kas ir izmērojams, tverams, tāds, kuram ir sākums un beigas. Tātad visam, kas pastāv un pastāvīgs, ir jābūt sākumam un beigām. Citiem vārdiem runājot, ir jābūt izmērojamam telpā un laikā. Kosmisko pasauli veido laiks un telpa. Laiks nav atdalāms no kustības. Lai izmērītu kādu kustību, kas veido telpu, jāatrod tai sākums un beigas vai arī šis kustības daļu, kurai ir sākums un beigas. Nepārtrauktā kustībā šādas izmērāmas daļas rodas kustībā pa apli, viļņojot, paātrinoties un palēninoties, no kā var secināt, ka kosmisko pasauli veido viļņveidīgas, ritmiskas un pa apli virzītas kustības. Tas, kas ir kustībā pa apli, vienmēr atgriežas kādā sākuma punktā, pie tam šis "tas, kas ir kustībā" savulaik cilvēkos radījis atšķirīgus uzskatus par mūžīgo atgriešanos. Senajā Grieķijā pita- goriešu filozofijā mūžīgā atgriešanās saistījusies ar koncepciju, ka pasaulē cikliski iestājas tāds zvaigžņu stāvoklis attiecībā citai pret citu, kas līdzīgs pasaules sākumam. Tad viss sākas no jauna. Šāda atgriešanās pirmsākumā jau ir bijusi bezgalīgi daudz reižu. Rit Lielais kosmosa gads, kas pēc noteikta laika atkārtojas. Šajā koncepcijā sakņojas arī uzskats, ka atgriežas viss tieši tas pats, kas jau ir bijis: tie paši veidojumi, notikumi un cilvēki. Kosmoss ir kā nemainīga skatuve, uz kuras noris viena un tā pati izrāde. Līdz ar to katram šajā izrādē ierādīta nemainīga loma uz mūžu mūžiem. Valdnieki un citi šīs pasaules varenie bijuši un būs vienmēr vieni un tie paši - dievu izredzētie. Ne velti tā vai cita dieva izredzētā tituls bijis ne vienam vien pagājušo laiku valdniekam. Tāpat ar viena un tā paša atgriešanās ideju jaušama saikne ir arī kādreiz vērienīgi iekārtotajām mirušo pilsētām un valdnieku kapenēm, kur iebalzamēti ķermeņi gaida kārtējo dzīves atkārtojumu. Jebkurā tautā radušies mīti pierāda cilvēku sev vēlamā iespaidu uz iztēli. Ne tikai tautas, bet arī jebkurai no dziļas domas tālu stāvošai iztēlei piemīt nosliece pamazām sagrozīt vai pārspīlēt ar valdošo pasaules uzskatu saistītas atziņas. Viena un tā paša mūžīgās atgriešanās idejas sākotnējais skaidrojums nav spējis apmierināt ne valdniekus, ne viņiem pakļautos. Tīri cilvēciski ikviens cenšas turēties pie dzīvē sasniegtā un to nezaudēt. Ja nāve pārtrauc priviliģēta stāvokļa baudīšanu, atņem iegūto bagātību un liek visu sākt no jauna, tad tīkamāka ir cita mūžīga dzīvošana caur augšāmcelšanos no kapa ar visiem tur līdzi dotiem dārgumiem. Šāda mūžīgā dzīvošana spēj apmierināt vēlmi pēc turpinājuma, kaut pavisam citā pasaulē, bet kurā nepazīst nāvi un
nav nelaimīgo. Zemāko kārtu ļaudīm un vergiem šādas aizkapa dzīves ideja rosinājusi iztēli, kas vairs nav rēķinājusies ar acīm redzamām un nemainīgām patiesībām. Primitīvisms reliģiskajos mītos, kas, piemēram, Bībeles Vecās un Jaunās derības variantos spējis piedzīvot visai jaunus laikus, nebūt nav saistīts ar t.s. pirmatnējā cilvēka prāta nespēju iedziļināties pasaules būtības jautājumos. Nenoliedzama ir zināmā laika posmā un zināmu uzskatu iespaidā notikusī virzība no dziļākas visa būtības izpratnes uz seklāku. Iemesls tam varēja būt vienīgi senāko uzskatu degradācija, tos savā izpratnē skaidrojot jaunu, populistisku reliģisko uzskatu izplatītājiem. Nesamierināšanās ar mūžīgu nolemtību verdzībai vai citādi nevēlamai dzīvei ir prasījusi citu mūžīgās dzīvošanas ainu un ticību tai, balstītu uz citiem uzskatiem. Tā, piemēram, Romas impērijā izplatījās dievu - mesiju kulti, par kuriem viņu piekritēji stāstīja, ka šie dievi uzvarējuši nāvi un spēj saviem piekritējiem dāvāt taisnīgu mūžīgo dzīvošanu pēc nāves. Šo kultu iedīgļi meklējami pašā vergturu iekārtas būtibā kā noteiktā civilizācijas paveidā, kas balstīts uz antropoloģismu ar cilvēciskotu dievu reliģiju. Mūžīga atgriešanās vergturu iekārtas radītajos dzīvošanas apstākļos varēja kļūt vienīgi nepieņemama kā lāsts. Cilvēku pasaulē bija nobrieduši visi priekšnosacījumi jaunas ēras sākumam, kas pasaules uztvērumu iekļāva laicīgas norises straumē, liekot to uztvert kā vēsturi. Līdz ar to sevi pieteicis uzskats, ka tikai ar šīs ēras sākumu ir skatāma dievišķi apgarota un prātā paturama vēsture, kas virzīta pa taisnu ceļu, kura galā ir mērķis. Taču virzīšanās uz kādu mērķi vienmēr ir rosinājusi pareģojumus un ar tiem saistītas reliģiskas mācības par cilvēku un pasaules likteni. Kristus atgriešanās ideja ar visām no tā izrietošām sekām zināmā mērā sasaistās ar mūžīgās atgriešanās ideju, pēc kuras vienam pasaules mūžam seko cits un mirušajiem tiek dāvāta jauna dzīvošana. Bezgalīgai taisnvirziena kustībai nav gala, tai nav nobeiguma, tāpēc diemžēl tai nevar būt noteikts, nemainīgs mērķis. Pamatbūtībā tā ir bezmērķīga, bez noteiktas jēgas. No tā radušās atziņas par laicīgās dzīves bezjēdzību. Tomēr jēga tiek meklēta mūžībā, kas tā pati bezgalība vien ir, jo mūžīgajam taču nav gala un tas nav izzināms. Turklāt nav konstatējams, nepastāv tas, kam nav ne gala, ne malas, kas neietver sevī ne laiku, ne telpu. Šāds neko neietveroša nojēgums ir nebūtība jeb "nekas". Šī patiesība mulsina, kopš cilvēki visā esošajā sākuši saskatīt tikai neatkārtojošos laicīgu norišu plūsmu, kurai nav nosakāms kāds nemainīgs mērķis. Tas redzams mūsdienu nemitīgi kāpinātajās patērēšanas un ērtību dziņās, kuru mērķis iedomāts labklājības pjļnībā. Taču sasniegtā pilnība arvien izrādījusies mirāža. Sasniegtais radījis jaunas vajadzības un jaunu nepilnības sajūtu. Traukša- nās uz nenosakāmo pilnību būtībā kļuvusi par traukšanos uz nekurieni, uz nebūtību, kas nav savienojama ar pastāvēšanu. Šī patiesība vedinājusi domāt, ka viss pastāvošais ir bezmērķīgas nejaušības auglis un cilvēks ir dabas kļūda. Savukārt, meklējot attaisnojumu kristietības ievirzītajam pastāvēšanas norišu kā vēstures uztvērumam lineārā laika plūsmā, jēga visa pastāvēšanai tiek skaidrota tieši virzībā uz nebūtību, uz atgriešanos pie Dieva, kas ir vienīgā un mūžigā pilnība. Viss laicīgais un līdz ar to vieliskais var būt tikai nepilnīgs kā daļa, kas atdalīta no pilnības. Tamdēļ laicīgi vieliskā pasaule ir pakļauta nepilnībām, kuras cilvēku pasaulē izpaužas trūkumā, ciešanās, ļaunumā. Šāda nepilnība nav apvienojama ar Dieva valstību, kur valda pilnīga labklājība, un tā ir ļaužu iztēlē kļuvusi par mitisko Paradīzi. Tā ir debess tālēs aiz Saules, aiz zvaigznēm. Taču šādi uzskati nav kristietības prioritāte. Jau agrāk, kad Antīkā vergturu pasaule sliecās uz savu norietu, tajā ievērību guva sazēlušie uzskati, ka viss plūst, iet pretim iznīcībai, ka dzīvei trūkst jēgas un stingra pamata. Rezultātā helēnisko pasauli pārņēma reliģiskā misticisma vilnis ar dažādiem slepeniem kultiem, kuru dzimtene, izņemot grieķu Dionīsa un Orfeja mistērijas, bija Austrumu zemes. Ēģipte pasaulei deva Izīdu un Ozirisu, Sīrija - Adonīdu-Tammisu, Atargati un dažādus Baālus, Persija - Mitru un Ištaru. Arējās atšķirības šīm mistērijām izpaudās gan mītos, vēsturē, kultu rituālos, gan arī mācību ētiskajā vērtībā. Toties visām kopīgs bija mirstošo un augšāmcēlušos dievu kults. To piekritēji ticēja, ka cilvēks sastāv no nemirstīgas dvēseles un miesīgas
čaulas, ka dzīve zemes virsū ir pūliņu un ciešanu laiks, bet patiesā dzīve sākas pēc tam mūžīgas labklājības valstībā. Laicīgās pasaules gūstā cilvēks atpestīšanu var iemantot tikai caur pielūgtā dieva žēlastību. Minētās mistērijas cilvēkiem piedāvāja palīdzību šī mērķa sasniegšanai un līdz ar to augšāmcelšanos pēc nāves. Dažas mistērijas ēģiptiešu reliģijas ietvaros solīja ne tikai dvēseles, bet arī miesas nemirstību. Atpestīšanas un mūžīgās dzīvošanas solījumi ar noslēpumainiem rituāliem, ar izrādēm, kurās tika rādītas tā vai cita dieva miršanas un augšāmcelšanās ainas - tam visam nenoliedzami bijusi liela ietekme arī kristiešu mistēriju tapšanā. Vācu filologs jezuīts Hugo Rāners savā grāmatā "Grieķu mīti un kristiešu mistērijas" raksta: "…no otrā līdz piektajam gadsimtam grieķu reliģiskie priekšstati plašā plūsmā ietek kristīgajā baznīcā, pārvērsdami tās sākotnējo bībelisko vienkāršību mistiskās sakramentālās formās…" Taču arī grieķu mītiem ir jaušams sakņojums vēl senākos uzskatos par miršanu un augšāmcelšanos. Kā jau zināms, būtības un nebūtības, dzīvības un nāves mijas kosmiskajās norisēs saistās ar priekšstatiem par sakārtotu pasauli un pirmatnības haosu, kurā tiecas atgriezt kosmiskais pūķis, kas jau tālā aizvēsturē saskatīts debess apvidū, ap kuru riņķo visas zvaigznes. Tas ir tas pats pūķis, kurš nostājas pret pilnību pasaules kārtībā un ir uzskatāms par nepilnību un ļaunuma cēloni. Tas liedz cilvēkiem virzīties uz pilnību, tuvoties Dievam, jo notur visu mūžīga riņķojuma gūstā. Tāpēc cīņa ar pūķi ilgu laiku ieņēmusi visai nozīmīgu vietu katoļu mītos par, piemēram, svēto Georgu, kas kopā ar ercenģeli Miķeli ir pazīstams kā visslavenākais pūķu uzveicējs no visiem svētajiem. Šajos mītos jaušama saikne ar senākajiem par kosmisko pūķi, kurš cīnās pret pasaules kārtību. Turklāt Georga (Jura, Jurģa) diena saistīta ar vasaras sākumu senajā gadalaiku dalījumā, bet Miķeļa diena ar tās beigām. Šīs dienas gadā un līdz ar to pasaulē atdala gaišo gada daļu no tumšās, turklāt mūžīgi atgriežoties no gada gadā. Tā nu izrādās, ka kristiešu svēto dienas var pastāvēt līdz ar citām baznīcas svētku dienām, vienīgi mūžīgi atgriežoties pasaulē līdz ar laika ciklisko plūdumu. Tāpēc, iedziļinoties mūžīgās atgriešanās idejā, jāsaprot, ka tā nav vienkāršs mitoloģisks tēls, iedoma, ka ikviens dzīves mirklis atkārtosies bezgalīgi daudz reižu. Tā ir pasaules piepildījuma ideja, pārliecība par pasaules kārtību, tās nemainību ar visu saglabājošām vērtībām un vajadzībām, kuras izpaužas nevis ilgstamībā, bet atkārtojamībā. Doma par mūžīgo atgriešanos ir ietverama mitoloģiskos tēlos, bet reizē ar to tā ir arī kultūrsimbols ar daudzslāņainu saturu, kas mainās atkarībā no kultūrlaikme- tu ievirzēm. Mainoties laikmetiem, mainās kultūras ideāli, lai gan to arhetipiskie motīvi paliek nemainīgi. Ikvienam sava laikmeta dzīves uztveres modelim ir sava iekšēja loģika. Ja ar svešu, atšķirīgā kultūrlaikmetā veidojušos izpratni iespraucas cita laikmeta domu gaitā, būs vienmēr iespējama vadošās idejas neizpratne. Tāpēc šodien nav viegli pagājušo laiku cilvēku dzīvošanas ideālos saskatīt mūžīgu patiesību atziņas. Stabilas pasaules kārtības un jēgpilnas dzīves pamatā ir tikumiska stabilitāte. Katra rīcība, ikviens mūsu solis ieiet nevis aizplūstošās dzīves aizmirstībā, bet mūžībā. Prasība pēc mirkļa pilnības un augstākās vērtības nav dalāma no mūžīgās atgriešanās, kas ikvienam mirklim piešķir nozīmi uz mūžības fona un sakārto pasauli. Sakārtotības pilnība piemīt aplim. Apļi un apaļas formas atrodamas visu seno un apkārtējo pasauli svētījošo svētnīcu iekārtojumos. Apli veido nemainīgi virzīta kustība ap kādu tikpat nemainīgu punktu, kas ir aplī ietvertā vidus. Visa noturību, līdzsvaru, sakārtotību nosaka šāds viduspunkts, kuru var pieņemt kā radošo spēku avotu tādā nozīmē, ka tas ir jēgpilnais centrs, ap to pastāvošā idejas kodols. Tamdēļ pasaules svētumus aprakstošajos zīmju rakstos stingri ievērots vidus, kas ap sevi sakārto zīmes noturīgā (stabilā) rakstā. Šādu redzamu noturību rakstos ietvertiem jēdzieniem piešķir simetrija zīmju sakārtojumos. Turklāt, ja domāta, piemēram, kāda noteikta, dabā pastāvoša pasaule, iekļauta pastāvēšanas cikliskajos ritmos un saistīta ar svētuma vēlējumu, tad pastāvēšana izteikta ar pasaules apzīmējuma ritmisku atkārtojumu. Tas skaidro latviešu senajos cimdu rakstos redzamos ritmiskos apzīmējumu atkārtojumus, jo tie visvairāk saistīti ar dažādiem pastāvēšanas vēlējumiem. Šajos
rakstos nesimetriski apzīmējumi parasti norāda uz apzīmējumos izteiktā tapšanu, vairošanos vai arī dilšanu, iznīkšanu. Arī tie var ritmiski atkārtoties, šādi saistoties ar nojēgumu "laiku laikos, mūžu mūžos, dienu dienā" un tml. Svētajos zīmju rakstos šādi ir izteikti vēlējumi ļaunuma, nevajadzīgā iznīkšanai vai arī labā, vajadzīgā tapšanai. Viss atkarīgs no tā, kurā pusē - kreisajā vai labajā, tumsas vai gaismas - apzīmējumā nav pilnveidota simetrija. Šādā sakarībā atsevišķi vēlējumi zīmju rakstā pret ļaunumu vēlākos vēsturiskos laikos tautā iegājušies kā buramzīmes, parasti jau sagrozītā veidā. Pilnveidots noturīgums ikvienas cilvēku pasaules sakārtojumā nav pastāvējis tikai apzīmējumos. Kā jau zināms, tas atrodams arī seno novadu un zemju pasauļu sakārtojumos ap svētkalniem, kuri izraudzīti kā attiecīgo pasauļu vidi ar viduspunkta iezīmējumu sakrālajā iekārtojumā kalna virsotnē. No šejienes orientēts un iemērīts apkārtējās pasaules sakārtojums noturīgam svētumam un noteiktam veidam. Citādi vidus nebūtu vidus, pasaules saturētājs un pilnveidotājs. No punkta sākas pasaule un viss, kas to veido. Ikviena svītra, ikviena taisne sākas no punkta, un to izveido kustība, punktam it kā sadaloties un iezīmējot svītras abus galus. Cilvēku pasaules rodas, cilvēkiem darbojoties, vairojoties un pārvietojoties uz jaunām vietām, tāpēc senākā cilvēku pasaules iezīmējuma pamatā ir taisna svītra kā rašanās, sākuma, dzīvības un cilvēka darbošanās zīme. Tā ir vidus zīme cilvēku Pasaules kokam, kā stumbrs, kas vienlaikus apvieno, padara noturīgu un sakārto kādu cilvēku kopu, dzi mtu, cilti, cilšu kopienu. Taisne, tāpat kā punkts, ir sakārtojuma un noturības pilnība. Tāpēc, sakārtojot un iezīmējot sev pasauli, izveidojusies tradīcija sakārtojumā lietot taisn- virziena orientāciju pasaules daļu iezīmēšanai. Pasauli vispirms līdzsvaro, padara noturīgu caur izraudzītās pasaules vidu savstarpēji perpendikulāri virzītas taisnes. Tās izveido krustu - radīšanas, pasaules kārtības jeb svētuma zīmi. Saiknē ar pasaules kārtību krustam līdz ar to ir arī pakārtota nozīme, apzīmējot jēdzienus "apdzīvots, sakārtots, īpašums, pirmtiesīgs". Taisne kā sakārtojoša un radoša pilnības forma ir pamatā baltu svētajiem rakstiem, kuru uzdevums bijis taisnības skaidrošana, ieviešana un uzturēšana pasaulē. Latviešu valodā vārdi "taisnība, taisnīgums, taisnīgs" ir saistīti ar jēdzienu "taisns", ar kuru nav bijis domāts tikai ģeometrisks taisnums. Kā daudziem seniem apzīmējumiem rakstos un valodā, arī vārdam "taisns" izsenis bijušas vairākas nozīmes, kas norāda uz tā izveidošanos no senākiem, ar taisnības skaidrojumu saistītiem, vārdiem. Sanskritā "tad" izsaka jēdzienu "turp, ap to, tāpēc, tajā laikā, tajā vietā". Savukārt "is" - vēlēt, novēlēt, bet "nī" - virzīt, ņemt līdzi. Vēl jāmin vārds "bhaj" - uzturēt, saglabāt. Izsakot šos vārdus kāda noteikta objekta raksturojumam (ta' + is + nī + bha'), dzirdams vārdu salikums "taisnība". Arī tagad latvieši vēl runā, ka visās lietās un norisēs pasaulē jābūt taisnībai, ar to saprotot, ka jābūt saglabātai un uzturētai kārtībai, saglabājošai katram dzīvē to, kas pēc šīs kārtības jeb taisnības novēlēts. Senlaikos šāda novēlēta noteikta kārtība bijusi nepieciešama, lai katram kādā kopējā pasaulē ierādītu savu vietu, daļu jeb tiesu un līdz ar to arī noteiktas tiesības. Taisnība nav ieviešama bez taisnas, sakārtojošas rīcības. Kā jau zināms, šāda rīcība pirmrakstos apzīmēta ar taisnēm. Taču rīcība, tāpat jebkura darbība, ir bez noteiktas jēgas, ne ar ko nesaistīta, ja neko nerada, nesakārto. Jēgu tā iegūst, izpaužoties tikai reālā pasaulē. Tāpēc vārds "jēga" izcelsmē ir cieši saistīts ar zināmu pasaules uztvērumu. Sanskritā pasauli apzīmē vārds "jagat", kas pats ir salikts no vārdiem "ja" (izcelties, rasties, radīt) un "gata" (iet, staigāt). Tam tiešs sakars ar tām cilvēku pasaulēm, kuras tika izveidotas, ejot, novadoties uz jaunām dzīvošanas vietām. Šāda rīcība bija saistīta ar jaunas pasaules radīšanas un pilnveidošanas gājumu, ar to pašu, vārdiem "ja" un "gat" izteikto. Gājienu uz jaunu dzīvošanas vietu par tādu var uzskatīt tikai tad, ja tam beidzoties tiek radīta kāda jauna cilvēku pasaule. Paliekoša nozīme ir tikai tādai darbībai, kurai piemīt radīšanas mērķtiecība, šis "jagat", ko tagad latviešu valodā izsaka vārds "jēga". Cilvēku dzīvošana nav atdalāma no pasaules, tāpēc jēga ir tikai darbībai, kas saistīta ar pasaulīgu vajadzību kārtošanu un kas pilnveido un saglabā pasauli. Vārdā "jagat" izteikto uzskatāmi parāda principos vienādie, cilvēces
pirmrakstos lietotie cilvēku pasaules jeb Pasaules koka apzīmējumi. Tos veido taisnes un apļi, jo bez šiem rakstu elementiem sakārtojumu un sakārtojošu darbību nevar raksturot. Turklāt raksturīgs ir atsevišķu pasauļu savstarpējā saistījuma sakārtojums savirknējamā uz vienas taisnes. Tas apzīmē senos cilvēku "vālus, vīteņus, kokus", kas aptver un veido kādu kopēju pasauli. Parasti gan lietots divu pasauļu, t.i. viena posma apzīmējums, piezīmējot blakus sakārtotas pasaules zīmes. Šajā ziņā raksturīgs ir iekalums t.s. Silaiņu krustakmenī Ziemeļvidzemē (sk. zīm.). Arī tajā redzamas divas ar taisni savienotas pasaules zīmes. Šāds savienojums apzimē saistījumu kopējā norisē (kustībā, darbībā). Tā kā taisnes abos galos izveidoti krusti, kas ietverti pasauļu apļos, tad šī, ar taisni apzīmētā, norise var būt vienīgi šo pasauļu sakārtošana kādā kopējā radīšanas norisē. Atsevišķi piezīmētā sakārtotas pasaules zīme norāda, ka jēga šai kopējai radīšanai ir kopējas sakārtotas pasaules radīšana. Akmenim, kurā iekalts šis raksts, novietojums bijis starp senām Silaiņu un Tariņu mājvietām Ķieģeļu pagastā. Turpat tuvumā ir Baldiešas, Baltmuiža, Andriņi, Araškalns. Šo nosaukumu "sil-, tar-, bal-, bald(ā), andr-, ar(h)aš-" norāda uz cilvēkiem, kuru valodā šīs vārdu saknes veidojušas vārdus ar nozīmi, kāda bijusi arī minētajām vietām. Raksts akmenī un norāde uz apdzīvotu vietu ar "sil, silayan" nosaukumā liecina, ka caur šejieni vai no šejienes tālāk virzīts kāds cilvēku pasaules koks (taru, tarin). Cimdu rakstos šāds koks tradicionāli saglabāts tuvējā Rozulas Augstrozes apkaimē, kur baltu un somu cilšu konsolidācijas procesā kopš agro metālu laikmeta bijusi saskares josla abām etniskajām grupām. Šeit ilgā laika posmā svarīga bijusi sava pasaules sakārtojuma un etniskās piederības saglabāšana, vadoties no tēvtēvu likumos ierakstītās taisnības. Šim taisnības likumam kalpojis arī Silaiņu krustakmens. Tas ir viens no daudzajiem, kuriem kādreiz bija jānorāda un jāiezīmē taisna tiesa (sava daļa) apkārtējā pasaulē kādam cilvēku kokam. Šādā sakarībā tiesas taisnums jāsaprot burtiski, jo šī cilvēku koka "stumbra" iezīmējumi virzīti taisnā virzienā. Līdz ar to tā bijusi taisnīga pasaules sadale, kas noteikta ar svētajiem likumiem. Ar to bijusi saistīta senā taisnīguma sapratne. Pamatā tai ir taisnuma atzinums kā pilnīgākais un pareizākais sakārtojuma un sadalījuma veids. Katrai zemei, katrai cilvēku pasaulei bija sava taisnība, kura nebija izmaināma kā svētums. Strīdīgos zemes tiesu (īpašuma daļu) jautājumos lemts, kam ir tā vai cita taisnība. Pamazām taisnības jēdzienos iekļauti arī sadzīviska rakstura kārtojumi, un latvieši arī tagad runā par taisnīgām lietām un taisnības aizstāvēšanu dažādās jomās. Tai veltīts arī Augstrozes novada cimdos ieadītais zīmju raksts (attēlā). Tajā uzskatāmi parādīts, kā ap Pasaules koka stumbru kārtojas atsevišķas pasaules, kuras attiecināmas uz novadiem, un kā izaug kopēja pasaule, kurai dubultojoties jeb daloties rodas ap to jauni stumbri jauniem kokiem, vadoties no senajiem pasaules taisnības principiem. Cimdā tie tradicionāli ieadīti, iespējams, vēl zinot raksta nozīmi, novēlot cimdu valkātājam aizstāvēt un saglabāt savas tēvtēvu zemes taisnību, gādāt tajā taisnīgu dzīvi. Līdzīga pasaules taisnības un taisnīguma sapratnes izpausme atrodama dažādu seno tautu rakstos. Bez piemēram parādītajiem cilvēku pasauļu radīšanas gaitas apzīmējumiem ir arī apzīmējumi, izsakoši jēdzienu "taisnīga pasaule" jeb, citiem vārdiem runājot, "pasaules taisnība". Ikvienai senajai pasaulei sakārtojumā bijusi sava taisnība un līdz ar to sava zemes tiesa un savs tiesiskums. Taisnīgo tiesu jēdzieni, saistībā ar zemes īpašumiem, atrodami daudzu tautu pirmrakstos. Apzīmējumos tiem ir zīmīga kopība, kas liecina par minēto jēdzienu vienādu sapratni. Raksti ar četrstūru lauciņos sadalītiem apzīmējumiem nav viennozīmīgi saistāmi tikai ar apstrādātiem tīrumiem. Tādi pamazām tika iekopti visos zemes īpašumos un ar laiku ieņēma nozīmīgāko vietu, tāpēc pareizāk būtu šādus apzīmējumus saistīt ar taisnīgi iedalītiem zemkopju zemes īpašumiem. Ar tiem saistītas tradīcijas zemkopju dzīvē bijušas ļoti noturīgas un dažviet principos saglabājušās pat gadu tūkstošos. Ar šīm tradīcijām daudz kopīga ir t.s. šņoru zemēm, kādās starp vienas dzimtas locekļiem tikusi sadalīta aramzeme. Latgalē šāds dalījums pastāvēja līdz pat 20.gs. sākumam. Pamatā tam senais taisnas tiesas
un taisnīguma jēdziens. Tāpēc ar taisnēm sadalīti apzīmējumi var izteikt arī vispārinātus jēdzienus "taisnīgs" un "taisnība". Šādā nozīmē tie pieņemami daudzos klinšu rakstos, kuri vēsta par jaunu zemju (pasauļu) iesvētīšanu un tiesību noteikšanu apkārtējā pasaulē. Protams, ģeometriski pareizas taisnlīniju formas zemes gabaliem dabā ne vienmēr un visur ir iespējams iemērīt, tāpēc norāde uz taisnīgu dalījumu izteikta ar rakstu palīdzību. Senie akmeņu likumi galvenos vilcienos dabā iezīmējuši taisnīgas cilvēku pasaules aprises un izejas punktus tās dalījumam. Pilnībā to izteikt bija iespējams apzīmējumos rakstos, un šis apstāklis ir veicinājis svētās, pasaules taisnīgai kārtībai veltītās, rakstības izveidošanos, kura principos tradicionāli saglabājusies tautiskajos rakstos. Akmeņu likumu neievērošana varēja notikt, vienīgi tos apejot, no kā latviešu valodā saglabājušies izteikumi par likumu apiešanu ar līkumu. Šāda likumu apiešana gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir saistīta ar netaisnu rīcību, kas pasaulē ievieš un uztur netaisnību. Šajā ziņā kopš likumakmeņu laikiem nekas nav mainījies, un likumu apiešana nav šķirama no netaisnības radīšanas pasaulē. Svētie taisnlīniju ornamentālie raksti ir unikāli, jo tie izskaidro ne tikai negrozāmu taisnību dzīvošanas tiesu un tiesību risinājumos, bet arī kosmiskajā pasaulē valdošo taisnību. Citiem vārdiem runājot, šie svētie raksti skaidro ari taisnību jeb patiesību par dabā valdošiem likumiem, kurus cilvēki savā pastāvēšanā nevar apiet. Šie raksti palīdz saprast mūžīgā un laicīgā būtību, un līdz ar to arī mūžīgās dzīvošanas (pastāvēšanas) un mūžīgās atgriešanās principus, uz kuriem balstās viss pastāvošais. Punkts, svītra, krusts un aplis atspoguļo šodien valdošo atziņu par visa rašanos pilnveidošanās darbībā no viena punkta. Cik plašā tvērumā ar krustu izsenis saistītais svētums bijis pamatots ar tamlīdzīgu atziņu, tas ir cits jautājums. Sapratne par laika nedalāmību no visa esošā izpaužas jau senajos pasaules un gada apzīmējumos ar kopēju zīmi. Visā esošajā ir sakarības, kuras cilvēki tiekušies izzināt teorētiskās domāšanas izveides pašos pirmsākumos. Visvairāk uzmanība pievērsta likumsakarībām, kuras saistītas ar laiku. Jāatgādina, ka laika īpašību apzināšanās ietilpst ne tikai pasaules uzskata pamatnosacījumā, bet atspoguļojas ari cilvēka pasaules izjūtā. Senākie liecinieki tam ir astronomiskie orientējumi seno pasauļu iezīmējuma likumos. Ikviens astronomiski orientēts virziens ir saistīts ar noteiktu laika momentu, kas periodiski atkārtojas. Līdz ar to pasaule ir nedalāmi saistīta ar laika momentiem, vispār ar laiku. Šajā apstāklī slēpjas senās astronomijas jēga, kurai tikai daļējs sakars ar šodienīgi saprastu kalendāru izveidošanu. Laiks valda pār pasauli, bet ne otrādi. Laiks atkārto un atkārtojot saglabā. Atkārtojumā ir sākums un beigas. Tāpēc laiks ir galīgs, sevi noslēgts, un tāda ir ari pasaule. Laiks izpaužas kustībā pa apli un šādai pastāvēšanas gaitai pakļauj visu pasauli. Viss esošais pastāv kustībā un līdz ar to laikā. Tāda ir senākā zināmā esības un dzīvošanas koncepcija, izteikta seno svēto rakstu zīmēs. Starp tām īpaši zīmīga ir svastika jeb kāškrusts, kuru apzīmē krusts (radīšana, radītais) ar norādēm uz kustību pa apli (laiku). Ar šo apzīmējumu savienojumu svastika raksturo pastāvēšanas un līdz ar to dzīvošanas būtību, kas nav iedomājama bez nepieciešamas labklājības, atkarīgas no laicīgās pasaules, kurā lemts dzīvot. Labklājība kā dzīvošanas nodrošinājums nav dalāma no laimes izjūtas, tāpēc svastika ir arī sena labklājības, laimes un nolemtības jeb likteņa zīme. Kustībā pa apli visam ir sava nenovēršama nolemtība. To vislabāk parāda ^plī ietverta svastika. Apļa pretējās pusēs jebkurai pastāvēšanas gaitai arī ir pretējs raksturs. Ja vienā pusē tā virzīta uz augšu, tad otrā tā pati kustība sāk gaitu uz leju. Tā ir nolemtība, kas vistiešāk redzama cilvēka mūža gājumā. Mūža pirmajā pusē cilvēks aug un pilnveidojas, bet otrajā šie procesi izbeidzas un sākas novecošana, virzība atpakaļ, uz sākuma stāvokli, kāds bija pirms dzimšanas. Tāda pati nolemtība jeb liktenis ir ikvienai pilnveidošanās gaitai, progresam. To pierāda ar dažādiem progresiem saistītas norises cilvēku pasaulēs. Piemēram, kaut vai tā pati mūžsenā tiekšanās pēc arvien lielākas labklājības. Sasniedzot zināmu labklājības pakāpi kādas lielas vai mazas cilvēku pasaules ietvaros, turpmākā attīstības gaita rada labklājībai jau
regresīvu raksturu. Ir robeža, aiz kuras progress kļūst bezjēdzīgs. Šajā sakarībā jāatceras sena atziņa, ka visam ir savas robežas, savs laiks un vieta. Tā ir it kā pati par sevi saprotama patiesība, bet tieši mūsu modernajos, par progresīviem dēvētos laikos, šī patiesība tikusi un tiek nonievāta kā viss saistošais un mūžīgais cikliskajā laika plūdumā. Mūsdienu cilvēks arvien vairāk tiecas atbrīvoties no šī mūžīgo vajadzību un ierobežojumu apriņķotā apļa, kas vispirms ir viņa personīgā pasaule un kas, viņaprāt, ierobežo viņa kā indivīda pilnveidošanos. Līdz ar to progresē dziņa par savas pasaules robežām uzskatīt kādas arvien plašākas pasaules robežas. Taču ierobežojošo vajadzību aplis ar to vienīgi paplašinās, paplašinot ari labklājības rūpju loku. Tas maina uzskatus par dzīves mērķi, kas tiek saskatīts jebkuru ierobežojumu pārvarēšanā savas labklājības pilnveidošanai. Līdz ar to tiek pārkāptas robežas, aiz kurām sākas labklājības jēgas nomaiņa ar bezjēdzību. Tieši tāpēc 21.gadsimta filozofija var nonākt pie domām par pasaules bezjēdzību un cilvēka bezjēdzīgo eksistenci. Neviens taču nevar pateikt, kur ir robeža nemitīgi augošajām patērēšanas un ērtību prasībām. Tiek izdomāti arvien jauni vajadzību, ērtību un izklaides veidi, kuri tiek pieņemti kā ideālas labklājības atribūti, un modernais cilvēks turpina nojaukt arvien jaunas robežas, šķietami norobežojošas viņu no iedomātajiem labklājības ideāliem. Šajā robežu nojaukšanā un iegribu paplašināšanā radusies arī ideja par nedalītu cilvēku pasauli, kura aptvertu visu planētu. Bet šāda kopēja, nedalīta pasaule būtībā ir nesakārtota un pieņemama kā sākums, vide kādas noteiktas kārtības ieviešanai. Savukārt jebkura kārtība iespējama vienīgi ar sadalījumu tiesās un tiesībās, kaut vai vadoties pēc principa "katram pēc nopelniem" vai arī "katram pēc viņa naudas maka". Tiesības bez savas tiesas jeb daļas pasaulē ir beztiesiskas un līdz ar to bezjēdzīgas, utopiskas. Tāpēc, noārdot kādu kārtību, vienmēr jārada jauna un, pirmkārt, ar savām īpašumu tiesām un no tām izrietošām tiesībām gan atsevišķam indivīdam, gan veselai tautai. Jebkura pasaules paplašināšana var būt tikai galīga, cik galīgs pasaulē ir viss. Tāpēc tā ir pakāpeniska un nenovēršama atgriešanās sākuma stāvoklī, kad viss atkal jāsāk no jauna ar tiesu taisnību un tiesību noteikšanu, tāpat kā tiem pirmtēvu vadītiem "bala" pulkiem, kuri jau pirms gadu tūkstošiem devās "tur prom lejā" paplašināt pasauli. Viss bija jāsāk ar taisnības sapratni, ar patiesību, ka bez savām tiesām un tiesībām lielā vai mazā pasaulē cilvēku un arī dzīvnieku pastāvēšana ir neiespējama. Turklāt ikviena, pat visniecīgākā tiesa, kā daļa no pasaules var pastāvēt vienīgi saistījumā ar noteiktu vietu. Pasaule saista un ierobežo cilvēku, lai arī kur un ar cik lielu plašumu viņš saistītu savu dzīvi. Visam bijušas un būs savas robežas. Arī laikā. Tā ir nemainīga patiesība, mūžīgs likums, uz kura pamatojas visa pastāvēšanas ideja un kuru var pieņemt kā radītāja tā vai cita dieva gribu. Bet var to arī pieņemt kā lāstu, kas laiku laikos cilvēku pastāvēšanu virza kā pa noslēgtu apli, atgriežot pie vienām un tām pašām atziņām, ar kurām jau kādreiz sākta tiesiska pasaules sakārtošana. Civilizācijas tehniskie sasniegumi un zinātniskie atklājumi šajā ziņā neko nav varējuši mainīt un to arī nevar. Tā ir nolemtība, kas cilvēces pastāvēšanas gaitā iezīmē zināmu tendenču atkārtošanos. Principos vēsturē daudz kas ir atkārtojies, pamatojot pareģojumus nākamībai. Visam laika ciklos ietvertajam ir savs mūža gājums, savs pastāvēšanas kalendārs, pēc kura var noteikt kāda dabā vai cilvēku sabiedrībā notiekoša vai gaidāma procesa aptverto laiku un procesa izmaiņas šajā laika posmā. Pazīstamā atziņa par tēvu grēkiem, kas piemeklē pēctečus vēl septītajā paaudzē, ir pamatota ar novērojumiem, kuri ir tikpat seni kā debess pola kustības novērojumi, kas ļāvuši jau pirms gadu tūkstošiem noteikt precesijas apli, saistot to ar lielo kosmisko gadu. Iespējams, ka apļa formai ir ārkārtīgi liela nozīme pasaules fizikālajā un bioloģiskajā uzbūvē. Cik tuvu patiesībai cilvēka prāts spējis aizdomāties jau aizvēsturiskos laikos, apjaušot visa pastāvēšanas ciklisko raksturu, par to atbilde vēl meklējama svētajos taisnības (patiesības) rakstos, kurus tagad uzskata kā ornamentus. To ģeometriskās formas ir pamatotas uz ģeometrijas likumiem, kuri savukārt saistīti ar kosmiskajā pasaulē valdošajiem likumiem. Ikvienā ģeometrisku figūru izveidotā ornamentā iezīmējas
likumsakarības, saistītas ar šiem pasauli uzturošiem likumiem. Ir ornamenti, kuri vēl nesenā pagātnē saukti par likteņrakstiem. Latvijā šādi nostāsti vēl 20.gs.sākumā bija saglabājušies Augšlatgalē jeb senajā Pietālavā, kura aptver arī nelielu Vidzemes daļu Gulbenes apkārtnē. No šejienes arī ņemti ļoti seni rakstu paraugi mākslinieciskai stilizācijai. Ar tiem galvenokārt ir nodarbojies mākslinieks Jūlijs Madernieks (1870.-1955.g.), kuram šī ir dzimtā puse. Nostāsti par seno rakstu nozīmi, kā arī mātes un citu šajā apvidū austu segu un jostu raksti visu mūžu saistījuši mākslinieka daiļradi, paglābjot no aizmirstības ne vienu vien senu Vidzemes latgaļu likteņa aprakstu ornamentālajā rakstībā. Protams, tie bijuši vienkāršāki formās un krāsās nekā mākslinieka stilizētie, taču ar to savu nozīmi nav zaudējuši. Tāds, piemēram, ir stilizētais, ar pirmtēva Janīša kultu saistītais raksts. Tajā iezīmējas cilvēku pastāvēšanas veidu nolemtība jeb liktenis. Ar to gan šajā ziņā nav jāsaprot nākotnes pareģojums, bet gan negrozāmi cilvēku pastāvēšanas principi, balstīti uz vīrišķā un sievišķā cilvēku koka nedalāmu sadzīvošanu. No raksta var labāk saprast Jāņatēva un Jāņamātes daudzināšanas jēgu saglabātajos latviešu Jānīša kulta rituālos. Redzams arī senais pirmtēva Janīša radītāja - Dieva būtības uztvērums, kas Dievā apvieno gan vīrišķo, gan sievišķo. Cilvēku dalījums vīriešos un sievietēs ir negrozāma nolemtība, liktenis. Kā nedalāmu no pasaules likteni veido pasauli uzturošie svētie likumi, kuri nosaka vīrietim un sievietei svētus pienākumus. Svēto pasaules likumu dievināšanas laikos ar svētumu bijuši saistīti vīriešu un sieviešu pienākumi savas cilvēku pasaules uzturēšanā. Svēti uzturēto tikumu klāsts visai plaši saglabāts latviešu tautas dziesmās, kuras raksturo tālāko priekšteču morālo dzīvi. Svēta bijusi radniecības saglabāšana izcelsmē no vienas rases (rasas, sēklas), kura ir pamatā Janīša (Jānīša) kultam, kas zināmā mērā saglabājies vēlākajos latviešu Jāņu un lietuviešu Rasas svētkos. Dzimums, piederība kādai rasei, tautai, dzimtai gadu tūkstošos ir saistījusi un ierobežojusi cilvēkus, piezemējot savās kopējās pasaulēs svētā saistījumā. Arī tagad mēdz runāt par svētām saitēm, kuras saista pie tēvu zemes un savas tautas. Ikviens cilvēks savā dzīvē, savā esamībā, tāpat kā viss esošais, ir lielākā vai mazākā mērā saistīts, ierobežots. Visu ir noteikusi radīšana. Kas un kam esi radīts, ir tavs liktenis. Šī atziņa ir tikpat sena, cik sena ir radīšanas un likteņa zīme - krusts. Jāatceras, ka krusts ir pamatā labklājības un likteņa lēmējas Laimas zīmei - svastikai jeb kāškrustam. Ar šo krustu saistās paruna: katram savs krusts nesams. Aplams ir skaidrojums, ka parunā minētajam krustam ir sakars ar to, kuru pēc kristiešu evaņģēlistu aprakstiem nesis Jēzus Kristus uz soda vietu Golgātā. Šis krusts nesaistās ar radīšanu un dzīvošanu, bet gan ar nāvi. Tamdēļ runa var būt vienīgi par likteņa jēdzienu apzīmējošo krustu. Ikvienu cilvēku var uzskatīt par saistītu ar savu likteņa krustu, ar kuru saistīts visās dzīves gaitās. Turklāt liktenis nosaka katram savu laimi. Tā ir individuāla izjūta, atkarīga no labklājības iespējām tajā vai citā dzīvošanai nolemtajā cilvēku pasaulē. Bet labklājībai pamatā ir stabilas pasaules kārtības un jēgpilnas dzīves nosacījums, kuru var radīt un uzturēt vienīgi cilvēku garīgā stabilitāte. Stabils - līdzsvarots ir noturīgs. Tas ir stāvoklis, kurā jāatgriežas, lai saglabātu noturību. Ikvienai darbībai ir vienāda, pretēji vērsta pretdarbība. Itin viss tiecas mainīt savu stāvokli un vienlaikus atgriezties iepriekšējā. Tā ir mūžīgā atgriešanās, kas notur pasauli dažādās darbībās un veidojumos. To var salīdzināt ar svārsta kustību. Stāvokļa maiņas tieksmē svārsta kustība var pārvērsties vienīgi kustībā pa apli, jo tā ir šīs kustības daļa. Ja nav, kas notur kustību svārstībās vai riņķojumā, tā kļūst nenosakāma, neko noturīgu neveidojoša, bez sava satura un jēgas. Lai kaut kas veidotos un pastāvētu, vajadzīgs saturošs spēks, pieturas punkts. Aplim tāds ir centrs. Aplis ir pamatā jebkurai cikliskai vai svārstību kustībai, ritmam un nav atdalāms no laika, bez kura nekas nepastāv. Apļa centrs ir kā saturoša pastāvēšanas ideja, pastāvēšanu uzturošs likums. Senajā pasaules uztvērumā aplim un svārstam piemita svētums. Dievs ir aplis, māca senās pasaules gudrie. Sengrieķu Hermejs Trismegists māca, ka Dievs ir aplis, kura centrs ir visur un perifērija nekur. Tāds uzskats izpaužas arī baltu kādreizējos svētkalnos, kuri visi bija pieņemti par pasaules
centriem un vietām saskarsmei ar Dievu. Līdz ar to aplis un tā daļa - loks ir galvenie veidojumi kulta vietās un rituālu darbībās. Loku veidojošās svārsta svētās kustības ir saistītas ar senu šūpošanās rituālu gada gaišās puses sākumā - Lieldienās, kas savu seno norisi, apvienojumā ar izrakstītu olu un cimdu dāvāšanu, visvairāk saglabājis vēsturiskākajos baltu novados. Senajās Lieldienās cilvēki iešūpoja sevi un savu pasauli jaunai kustībai, jaunam dzīvošanas cēlienam. Tāda pati jēga bijusi pakarinātajam šūpulim jaundzimušajiem. Šūpoles un šūpuļi kārti, lai būtu simbolizēts svārsts. Latviešu valodā saglabātais vārds "šūpole" ir tuvs sanskrita vārdu "su" (labums, labklājība) un "pāla" (sargs) salikumam (supāla), kas arī izskaidro šūpošanas rituāla jēgu, kā arī rituālu papildinošo dziedājumu ar vārdu "aijā" (āyus -dzīve) un "žūžū" (su-su). Svārsts izmantots āderu noteikšanai, tāpat nosakot taisnumu, taisnību, taisnīgu tiesu pēc svārsta un svaru principa, kas saistīts ar šūpolēm. Lai šūpoles stāvētu taisni, rādītu taisnumu, šūpoļu dēļa abos galos jānovieto vienāds smagums. Svarīgums, nozīmīgums bija vajadzīgs arī nosakot taisnīgu tiesu - taisnību. Tāpēc sengrieķu taisnīgās tiesas dieviete Temīda attēlota ar svariem vienā rokā, simbolizējot svētu, dievišķu taisnīgumu. Taču svārsta saistījums ar svētumu nav radies Antīkajā pasaulē, bet gan aizgūts no tā seno gudrību avota, kurš iztek no aizvēstures dzīlēm un no kura sev taisnību smēlušies arī pirmbalti un viņu pēcteči. Svārsts un senie svari apstiprina pieņēmumu par šūpošanos un šūpošanu kā reliģisku rituālu, kuram pamatā doma par mūžīgo atgriešanos pie taisnības, kas valda kosmiskajā pasaulē. Kad cilvēks savā antropoloģizētajā pasaules uztvērumā ir atrāvies no kosmosa kārtības, tad īpaši problemātisks kļūst jautājums, kā sakārtot cilvēku pasauli. Pašreiz valdošā tendence noārda līdzšinējās morāles noteiktās robežas ne tikai cilvēku rīcībai, bet arī tās, kuras satur un piezemē tautas, ģimenes, atsevišķus cilvēkus. Līdz ar to zūd jēdzieni, raksturojoši cilvēku eksistences daudzpusību, un arvien vienpusīgāka un tukšāka kļūst dzīvošanas jēga. Tā ir virzīšanās uz bezjēdzību, kas vairs nepamato kaut kā pastāvēšanu. Iegribās un iespējās šūpojot šūpoles arvien spēcīgāk, pienāk brīdis, kad notiek pārsviešanās uz pretējo pusi un tālākā virzība pārvēršas kritienā lejup. Tas ir likums jeb liktenis, kuru apzīmē likteņzīme - kāškrusts. Tā nenovēršamību ir piedzīvojusi praksē vispasaules komunisma ideja un visas pēc pasaules kundzibas tīkojušās impērijas. Arī tā, kura šo tiekšanos simbolizēja ar labklājības zīmi svastiku, to pašu kāškrustu. Tikpat nenovēršams liktenis draud ari īpašumu tiesību neierobežotai paplašināšanai līdz ar iegribām, kuras nojauc arvien jaunas morāles robežas. Mūžīga ir vienīgi mūžīgā atgriešanās pie mūžīgām patiesībām, kas satur pasauli. Bet, lai pie kaut kā atgrieztos, ir jāatskatās. Taisnīgas pasaules kārtības un labklājības meklējumu mūžīgajās svārstībās ir jāatskatās uz senajām taisnības - patiesības atziņām, kuras smeltas no gudrību avota, kas kopš saprāta rītausmas plūst pa laika apli, kārtojot un tiesājot cilvēku pasauli. Ir jāieskatās arī noslēpumaino krīvu liktajos likteņka- lendāros. Jā, var teikt arī tā par astronomiski orientētajiem kulta vietu iekārtojumiem, jo cilvēku liktenis kopumā ir pakļauts kosmiskās pasaules liktenim, kuru saskatīja un laikos iedalīja debesis redzamajā riņķojumā. Katram gadalaikam ir savs raksturs ar savu nozīmi dzīvības uzturēšanā. Arī lielajam kosmiskajam gadam bijuši iedalīti savi laiki, tikai to sākums un beigas joprojām ir krīvu noslēpums. Zīmīgi, ka megalītiskās kultūras uzplaukums saistās ar laika posmu, kad debess pols savā riņķojumā ir šķērsojis precesijas aplī ietvertā Pūķa zvaigznāja "asti". Tas, piemēram, redzams no debess pola iezīmējuma Kauguru Krīvkalna zvaigznāju atveidojumos. Šāda situācija redzama arī J.Baijera Pūķa zvaigznāja attēlojumā grāmatā "Uranometrija" un pamatota uz senākiem astronomiskiem vērojumiem. Pūķis, kā zināms, simbolizējis spēkus, kas nostājas pret pasaules kārtību. Tāpēc debess pola atrašanās Pūķa zvaigznāja iztēlotajā astē iespējami uzskatīta par sākumu kādam lielā kosmiskā gada laikam ar izmaiņām Zemes klimatā. Šajā ziņā ir vērojama sakritība ar konstatētām izmaiņām klimatā, kuras bijušas iemesls zināmo "samaugra" cilšu migrācijai no ziemeļu apgabaliem. Cits jautājums, vai šīs izmaiņas bijušas saistītas ar sausumu un aukstumu vai ar
vispārēju ūdens līmeņa celšanos. Iespējams ari psiholoģiskais efekts, vadoties no minētajām debess zīmēm. Lielā gada laiku loks, kas ir zem Pūķa zvaigznāja, vārēja būt pieņemts kā minētā gada tumšā puse, kad tiek jaukta gada gaišās puses kārtība un pastiprinātai pasaules gaišā laika kārtības iezīmēšanai ar megalītiskiem veidojumiem varēja būt sakars ar šādu pieņēmumu. Varbūt tiešām cilvēcei būs jāpārdzīvo kārtējais leduslaikmets vai arī kādas citas iespaidīgas izmaiņas - to mēs nezinām. Tāpat nav zināms kosmiskā likteņkalendāra saistījums ar cilvēku pastāvēšanu. Sena paruna saka, ka visam liktenis rakstīts zvaigznēs. Varbūt tur saskatīta arī laika robeža, aiz kuras cilvēki sāk noārdīt līdzšinējo pasaules kārtību, visus līdzšinējās pastāvēšanas pamatus, lai pēc gara gaismas aptumsuma sāktu jaunu civilizācijas gaitas apli mūžīgajās cilvēku spožuma un posta svārstībās. Mēs to nezinām. Varam tikai meklēt atbildes atziņu pēdās, kuras savos pasaules kārtības likumos un likteņrakstos atstājuši tie, kuri pārmaiņas debesīs, dabā un cilvēkos vērojuši jau tūkstošiem gadu pirms mums.
Pēcvārds Esmu centies pastāstīt par to, kas jau daudzus gadus nodarbina ne tikai manu prātu: par joprojām noslēpumaino indoeiropiešu pirmtautu un tās pēctečiem, kuri saglabājuši daudz ko no savu sentēvu valodas un savdabīgā pasaules uzskata. Jautājums par indoeiropiešu pirmtautu un pirmdzimteni joprojām palicis atklāts, jo uzziņas materiāls par laika posmu pirms vairākiem gadu tūkstošiem ir bijis fragmentārs un nepilnīgs. No indoeiropiešu pirmvalodas un kultūras visvairāk īpatnību saglabājušas tās ciltis, kuras no pirmdzimtenes nokļuvušas indoeiropiešu izplatības perifērijā. Par šādu cilšu pēctečiem atzīti, pirmkārt, balti. Taču viņu saglabātais mantojums valodā un kultūrā pētīts nepilnīgi, galvenokārt teorētiski un pie tam tendenciozi, jo izpētei pamatus likuši cittautu vēsturnieki un valodnieki, kuri pievērsušies vairākpazīstamai lietuviešu valodai un kultūrai. Par latviešiem Rietumeiropā plašāk uzzināja, tikai sākoties 19.gadsimtam, kad sabiedrisko domu tur bija saviļņojusi Garlība Merķeļa grāmata "Latvieši" galvenokārt ar aprakstiem par tautas verdzisko stāvokli. Taču tās pagātni plašāk un objektīvi apzināt nemitīgi turpinājusi traucēt svešu varu un kultūru uzmākšanās. Tāpēc tikai divos pēdējos aizvadītā 20.gadsimta gadu desmitos izdevies pievērst plašāku uzmanību līdz tam ārpus ievērības atstātiem Latvijas senlaiku pieminekļiem. Pirmkārt, tie ir zīmju raksti iežu klintīs, taču ne mazāk nozīmīgi ir akmeņu salikumi, kas saglabājušies no $yētā pasaules sakārtojuma, kura sākumi meklējami laikos, kad šajā Eiropas perifērijā parādījušās pirmindoeiropiešu ciltis. Kulta vietu akmeņu sakrālajos salikumos konstatētie virziena iezīmējumi, kas sakrīt ar Saules un citu debess spīdekļu lēktu un rietu punktiem, šodien kļuvuši saprotami visai vienpusīgi. Saskatīts sakars ar gadalaiku noteikšanu un laika mērīšanu, tātad ar kalendāriem. Bet kas tad ir laiks, kas valda pār pasauli un daudz kam liek atkārtoties atkal un atkal? Bez laika nepastāv nekas. Visam ir negrozāmi noteikts savs laiks ar savām prasībām. Šajā pasaulē redzamākie laiku rādītāji ir Saule un Mēness. Taču laiks neapstājas, kad nav redzami abi šie spīdekļi. Laiku rāda arī zvaigznes, debesis ar tur redzamo mūžīgo kustību pa apli un pa apli virza arī cilvēku dzīvi. Visā pastāvošajā ir sakarības, kuras cilvēce tiekusies izzināt jau teorētiskās domāšanas izveides pašos pirmsākumos. Sakarību izzināšanā īpaši nozīmīgs bijis laiks un tā īpašības. Laika īpašību apzināšana ne tikai ietilpst pasaules uzskata pamatnosacījumos, bet atspoguļojas arī cilvēka pasaules izjūtā, kura nosaka attieksmi pret apkārtējo pasauli un vadošās dzīvošanas vērtības. Cilvēks it kā kompensē savas eksistences ierobežotību laikā ar mūžīgo visa pastāvēšanas patiesību risinājumu atbilstoši laikmeta garam. Laiks tiek apzināts kā savdabīga koordināta, kas caurvij vispārcilvēcisku jautājumu risinājumu. Bet vispārcilvēciskajam atbilstību raksturo valdošās vērtības. Tāpēc ar šodienas vērtību sistēmu gūt objektīvu patiesību par citu laikmetu nav iespējams. Mūsdienu atskati pagājībā kļuvuši pārāk pragmatiski, aprobežojoties ar notikumu uztvērumu to ārējā kopsakarā un secībā. Tagadējā modernajā pasaulē pragmatisms tā pārņēmis visas domāšanas sfēras, ka bieži aizmirstas, cik nedroša un īslaicīga ir viena vai otra mūsu atziņa, kura nosaka mūsu dzīvi un pasaules tālākpastāvēšanu. To apzināmies esam apdraudētu, tāpēc jāatskatās pagājībā un jāmēģina saskatīt tās atzītās patiesības, kuras ir vadījušas cilvēkus cauri gadu tūkstošiem, neļaujot novirzīties uz pašiznīcināšanās ceļa. Tāpēc arī tapis mans stāstījums par noslēpumaino krīvu lāstu. Indoeiropiešu tautas ir ieviesušas pasaulē vislielākās pārmaiņas gan pasaules uzskatos, gan vadošajos dzīvošanas ideālos, kuri cilvēces vēsturē ierakstījuši varmācības, ciešanu un fanātisma pārpilnas lappuses, ļaujot iespēju vilinājumam valdīt pār saprātu. Bet vai šādu dzīvošanas ideālu vadīti šo tautu tālie senči kādreiz tiecās no savas pirmdzimtenes arvien tālāk "tur prom lejā" pasaules plašumos? Patiesību par to glabā viņu un pēcteču svētnīcas un likumi taisnīgai pasaules kārtībai. Patiesību glabā arī vēl atrodamie, klintīs iegrebtie un
visvairāk Latvijā zināmie vēstījumi. Grāmatā "Atnācēji no saullēktu puses" šos rakstus esmu saistījis ar senajiem latgaļiem, kuri rakstu apvidos ienākuši Lielās tautu staigāšanas laikā. Taču tas nav pretrunā ar norādēm uz rakstu izcelsmi daudz senākos laikos. Arī mūsdienu kristieši turpina izmantot ļoti senas baznīcas, tās kopt, atjaunot, pilnveidot. Tāpat saglabātas dažādas relikvijas un svētie raksti, un šādas tradīcijas senajās reliģijās bijušas vēl noturīgākas, jo reliģiskā sistēma nebija šķirta no administratīvās. Ienākušie latgaļi ir principos turpinājuši turēties pie senās reliģiski-administratīvās kārtības, par ko liecina dažviet atrodamās piezīmes rakstos ar norādi uz dzīvošanas pirmtiesībām apvidū, kuras noteikuši sentēvi. Šī kopība pasaules kārtības tradīcijās un arī zināmā pēctecībā pamudināja beidzot pievērsties gudrības leģendu un noslēpumainu lāstu apvītajiem krīviem, saistot ar to reliģiski-administratīvās kārtības laikmetu, kura noriets sācies pēc Lielās tautu staigāšanas radītajām izmaiņām. Uzrakstīt grāmatu par šo laikmetu mudinājuši arī daudzie un ļoti senie vietu nosaukumi Latvijā, kuru nozīmes meklējumi nav atdalāmi no domām, kas atstātas seno svēto likumu akmeņos un zīmju rakstos. Tie ir kā ceļa rādītāji tālos laikos pirms mums dzīvojušu cilvēku domu labirintos par visa esošā būtību un pastāvēšanas jēgu. Kā visi labirinti, šīs domas liek maldīties strupceļos, noved pie šķietami neatminamām pagājības mīklām, liekot palikt dažādu viedokļu varā. Tāpēc viss šajā grāmatā stāstītais ir jāpieņem kā ceļojuma piezīmes izejas meklējumos no aizvadīto laiku cilvēku rīcības radīto daudzo "kāpēc" strupceļiem. Tās ir piezīmes, kas norāda, kur sākas ceļš uz izeju, uz patiesību. Kā visiem labirintiem tā ir tikai viena. Tā ir arī ieeja nākotnē, ja vien cilvēces pastāvēšanas gaita neapstāsies maldu strupceļos. Autors 1999.gada 12.septembrī
Vēres
R.Līkijs, R.Levins. Sākotne (Ētika cilvēka evolucionārās ģenētikas skatījumā. Cilvēces nākotnes izredzes.), Rīga, Zinātne, 1983 Johan North. Stonehenge. Neolitic man and the cosmos. Harper Collins Publisher, London, 1996 Dž.Vestvuda. Maršala ceļojumu atlants. Noslēpumainās vietas pasaulē, Rīga, Zvaigzne ABC, 1999 S.K.Četerdži. Balti un ārieši, Rīga, Zinātne, 1990 The peopling og the earth. Where did we come from?, National Geographic, No. 4., 1988, Vantage Press, Dept. NA, NY, USA V.Leitis. Latviskā Indijas rigvēda. Materiāli latviešu senvēsturei, Rīga, Autora izdevums, 1938 N.Vēļus. Ieskats seno baltu mitoloģijā, Latvijas PSR grāmatu draugu biedrības izdevums Grāmata, Nr. 3, 1990 Dr. Don Ringe, Dr. Ann Taylor. Computers crack language puzzle. Decent of Germanic tongues: A new family tree, NY Times Service, 1990., 6, ED M.Slava. Latviešu rakstainie cimdi, Rīga, Zinātne, 1992 M.Gimbutiene. Balti aizvēsturiskos laikos, Rīga, Zinātne, 1994
Saturs Cilvēku spožums un posts……………………………………… 1 Patiesību meklētāji…………………………………………………….. 24 Noslēpumainie krīvi…………………………………………………… 49 Pie seno gudrību avota………………………………………………. 121 Krīvu lāsts………………………………………………………….. 186 Pēcvārds…………………………………………………………………. 214 Vēres……………………………………………………………………… 217