Viedokļi, kas izteikti šajā ziņojumā nav EUD oficiālie. Šis ziņojums tikai vēlas mēģināt sākt diskusiju par ES kritikas un ES skeptisma terminu definēšanu.
The translation of this publication was made possible due to partial funding of EUD activities by the European Parliament. The opinions expressed in this publication are the author’s own and not necessarily those of the EUD or its members. The European Parliament is not responsible for any of its contents. For any inquiries please contact info@europeansunitedfordemocracy.org
September 2014 © Europeans United for Democracy
Saturs Levads Termini un viņu definīcijas Piemēri “ES-skeptiskām” (pozīcijām) Skandināvi – Norvēģija
3 4 6 6
Skandināvi – Dānija
Skandināvi – Zviedrija
ES skeptisms Apvienotajā Karalistē un Īrijā
ES skeptisms Eiropas politiskajās partijās
Par ko ir ES skeptisms un ES kritika – politiskās pozīcijas definīcija Eiropas Parlaments vēlas iejaukties un pārņemt visu
7 8 9
12 14 14
Nav robežu tam, cik tālu Eiropas Savienība var iet, lai pārņemtu VISU politisko spēku 15 ES institūcijas bez kurām varētu arī iztikt
17
Milzīgā ES nodokļu maksātāju fondu izšķērdība
19
Arvien augošas ES institūcijas
Eiro – solis ceļā uz ES kā lielvalsti
Kultūras projekti ES – “nepieciešamo” aktivitāšu skaitā? Opozīcija pret tiešu ES nodokli
Atvērtība un caurredzamība – daudz runu, maz progresa
Citas nozares, kurās ES skeptiķi un ES kritiķi vēlas izmaiņas
Iekšā vai ārā – palikt vai nē Secinājumi
2
18 19 20 22 23 23 25 26
Levads Ir liels apjukums par to kādu terminoloģiju izmantot, definējot tos, kas ir kritiski vai skeptiski par Eiropas Savienības, it īpaši daudzu tās institūciju darbību. Tiek izmantotas daudzas definīcijas, kā piemēram ES kritika, ES skeptisms, eirokritika, eiroskeptisms, eiroreālisms vai eirooponenti, ES atsaucēji, antieirofederālisti, ES kritiķi un visbeidzot ES-reformisti (pēdējo terminu izmanto arī eirofederālisti, kas vēlas pārveidot Eiropas Savienību vienā štatā valstī ar vienu parlamentu un vienu prezidentu). Daudziem minētajiem terminiem ir dažādas politiskās tradīcijas katrā ES dalībvalstī. Debate par iestāšanos Eiropas Savienībā ir notikusi dažādos laika posmos, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Norvēģijā un Dānijā dalība EEC tika apspriesta 1960. un 1970. gados. Austrija, Zviedrija un Somija debatēja par dalību 1990. gados, taču Centrālā un Austrumeiropa ar Maltu un Kipru to apsprieda pāris gadus vēlāk. Terminoloģija, kā arī argumenti pret iestāšanos ES šo debašu laikā bija atšķirīgi katrai valstij, lai gan daudzi, kas bija pret savas valsts dalību ES kā galveno argumentu minēja to, ka nevēlas lielvalsts izveidošanos, jo tad nestrādātu demokrātija un cilvēku spēks.
Pirmkārt, mēs šajā bukletā definēsim un sašķirosim terminoloģiju, kā arī izskaidrosim dažādos pamatus un politiskos spēkus, kas atrodami zem nosaukuma “ES skeptiķi”. Taču japiezīmē, ka izmantot vienu “harmonizētu” terminu visa Eiropā visticamāk nav iespējams, taču cerams, ka mēs spēsim radīt priekšstatu par daudzajām mūsdienu ES kritikas izpausmēm un tās iemesliem.
Otrkārt, mēs centīsimies radīt priekšstatu par to spēku politiskajām platformām, kas sevi dēvē kā ES kritiskus, ES skeptiskus vai ES oponējošus. Dažās dalībvalstīs viņu pozīcijas ir labi zināmas, taču citās trūkst debates par to kā strādā ES un kā ES būtu jāatīstas nākotnē. Richard Byfält, Europeans United for Democracy Jan Å Johansson, Organization for European Interstate Cooperation
3
Termini un viņu definīcijas Lai vēl vairāk sarežģītu lietas partijas un kustības var būt daļēji “ES kritiskas” vai “ES skeptiskas”, kā arī “radikāli ES skeptiskas”, “stipri ES skeptiskas” vai “cieti ES skeptiskas” un “mīksti ES skeptiskas”. Šie termini balstās uz to, cik stipri viņi pamato savu skeptismu vai kritiku. Tie, kam nepatīk ES skeptiķi, dod priekšroku degradējošākiem terminiem, bieži aprakstot ES skeptiķus kā “anti-eiropeiskus”, “eirofobus” vai pat “neeiropiskus”. Kā tas ir iespējams būt “anti” kādam kontinentam ir dīvaini. Tikai tāpēc, ka kāds ir pret Pasaules Bankas eksistenci, nenozīmē, ka viņš ir “anti-pasaules”. ES kritiķis ir kāds, kas kritizē to, kā mūsdienās strādā un funkcionē Eiropas Savienība, it īpaši tās institūcijas. Runājot par Eiropas Savienību, ir svarīgi izmantot terminus “ES kritisks” vai “ES skeptisks”, lai izceltu to, ka Eiropas Savienība nepārstāv visu Eiropu. Piemēram, Eiropas Parlaments ir izmantojis terminu “Eiropas” kopš tas tikai pārsaukts no “Kopējās Asamblejas” uz “Eiropas Parlamenta Asambleju” 1958. gadā, par spīti tam, ka tas tajā laikā sastāvēja tikai no 6 dalībvalstu deputātiem. Terminu “eirokritisks” ir vēlams izmantot, runājot par tiem, kas kritizē “Eiro” valūtu.
Īsumā, galvenie ES kritiķu un ES skeptiķu uzskati ir tādi, ka centralizētāka Eiropas Savienība padara nacionālu valsti un tās ievēlēto parlamentu vājāku. Dažās valstīs tas, protams, padara vājaku prezidentūru. Viņi uzskata, ka ES ir nedemokrātiska (vai anti-demokrātiska) un birokrātiska. Kreisā spārna ES skeptiķi arī bieži vien apgalvo, ka ES iecementē kapitālistiskas vai neo-liberālas vērtības, kā piemēram tirgus deregulācija lielu biznesu labā, tajā pašā laikā graujot sociālo labklājību. Klasiskie liberāļi un labēji ES skeptiķi kritizē birokrātiju un arvien jaunas politiskās regulacijas. Daži vides aizstāvji un Zaļās partijas uzskata, ka Eiropas Savienība nerīkojas pietiekami radikāli sakarā ar vides aizsardzības problēmām. Kā redzams, ES kritika un ES skeptisms ir atrodams politiskajās partijās visā poltiskajā spektrā. Ir nozīmīgi, ka kreisās partijas, piemēram, Britu Darba partija, Īru darba partija un Sociāldemokrātiskās partijas Skandināvijā kopā ar vēl citiem bija pret dalību EEC/ES 60. un 70. gados, kad minētās partijas bija kreisas. Astoņdesmitajos gados, kad šīs partijas sāka virzīties uz centriskumu, tās vairs nebija pret dalību EEC/ES. Kreisās ES skeptiķu partijas (pa kreisi no sociāldemokrātiskajām partijām) parasti kritizē to, ko viņi uzskata par ES neoliberālu darba kārtību, lai gan viņi paši bieži vien atbalsta valstu apvienošanu (kaut gan saskaņā ar socialistisko sistēmu) un nacionālo robežu likvidēšanu.
Bieži vien divas situācijas ietekmē to, kādi termini tiek izmantoti. Ja valsts piesakās dalībai ES un publikas debate sakrīt ar referendumu, ir skaidri redzami tie, kas ir par dalību, un tie, kas ir pret to, bet, ja referendumā valsts lielākā daļa ir nolēmusi pievienoties ES, tad situācija paliek sarežģītāka. Daļa no tiem, kas bija pret dalību, samierinās ar sakāvi un dod priekšroku palikšanai ES, bet citi kritizē ES un vēlas tās izmaiņas, piemēram to, ka ES būtu mazāk jāvalda pār dalībvalstīm. Vēl citi nepiekrīt notikušajam un vēlas jaunu referendumu par dalību ES.
4
ES skeptisms mūsdienās eksistē gan kreisajā, gan labajā politiskā spektra daļā, gan arī kā apakšstraume daudzām nacionālām partijām centrā. ES skeptiķi Eiropas Parlamentā ir ļoti heterogēni un savus viedokļus izsaka dažādi.
Parasti tiek uzskatīts, ka ir divu veidu ES skeptisms. Tas atšķirās robežās no tā cik ļoti attiecīgās domas piekritēji atraida Eiropas Savienības integrāciju, viņu iemesli tam. “Ciets ES skeptisms” ir opozīcija dalībai ES vai tās eksistencei. The Danish People´s Movement against the EU un Apvienotās Karalistes Neatkarības Partija ir divi piemēri kustībām/partijām ar šādiem uzskatiem.
“Mīksts ES skeptisms” ir dalības ES un tās eksistences atbalstīšana, taču opozīcija federālai ES un noteiktai tās politikai. Domas dalās par to kā Eiropas Savienībai būtu jātiek formētai starp šiem “Mīkstajiem ES skeptiķiem”, bet diezgan izplatīts ir viedoklis, ka ES būtu jābūt kaut kam līdzīgai EFTA un galvenokārt jāstrādā ar tirdzniecības un ekonomiska rakstura problēmu risināšanu. Daži pie risināmā pievieno arī vides problēmas un starprobežu jautājumus, taču “starprobežu” var skaidrot dažādi. Piemēri “Mīkstiem ES skeptiķiem” ir nacionālas partijas, kas Eiropas Parlamentā ir ECR grupas biedri, kas iekļauj labēji centriskās partijas, piemēram, Britu Konservatīvo Partiju, un Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso grupu, kas sastāv no kreisām partijām Eiropas Parlamentā. Zviedru June List, Eiropas Parlamentā no 2004. līdz 2009. gadam, ir vēl viens piemērs. Viņi piekrīt Zviedrijas dalībai ES, taču vēlas, lai ES kļūtu par starpvalstu sadarbības organizāciju. Dažreiz “Mīkstie ES skeptiķi” tiek dēvēti arī par “reformistiem”, sakarā ar viņu mērķi veikt reformas un mainīt ES. Citādāk “cietos” un “mīkstos” ES skeptiķus var nodēvēt par ES “atsaucējs” vai “atšķēlējs” un “reformistu” ES skeptiķiem.
Kritika pret termina “ES skeptiķis” izmantošanu sastopama starp tiem, kurus tā nodēvējuši citi. Piemēram, daudzi kreisie neizmanto vārdu “skeptiķis”, runājot par sevi, kaut gan daudzi viņu uzskati sakrīt ar ES skeptiķiem. Tā vietā viņi izmanto tādas frāzes, kā “eiro-kritisks” vai vienkārši sauc sevi par demokrātiem vai sociālistiem, uzskatot savu skeptismu pret ES kā daļu no plašāka demokrātiska vai sociālistiska redzējuma. Daži “cietie” ES skeptiķi, kā piemēram UKIP, sevi dēvē par “eiroreālistiem” nevis “skeptiķiem”, uzskatot savu pozīciju par reālistisku nevis spekulējošu. Čehijas eks-prezidents Vaclavs Klauss atraidīja terminu “eiroskeptisms”, ar tā negatīvo noskaņu, 2012. gada aprīlī sakot, ka īstais termins, kam būtu jatiek izmantotam, ir “Eiro-reālists” vai kāds, kas ir “Eiro-naivs”.
Termini “eiroreālisms” vai “eiro-reālisms”, saskaņā ar tiem, kas tos izmanto, ir mēģinājums saglabāt skatījumu uz ES, kas ir realistisks, taču tajā pašā laikā censties veikt reformas ES darbībā.
5
Piemēri “ES-skeptiskām” (pozīcijām) Skandināvi – Norvēģija Norvēģijā lielākā daļa iedzīvotāju 1994. gadā otro reizi nobalsoja pret dalību Eiropas Savienībā, bet kopš šī 1994. gada ir saistījusies ar ES iekšējo tirgu caur Eiropas Ekonomikas Zonas līgumu (EEZ). Nē ES (Nei til EU) ir plaša norvēģu kustība, kas ir anti-rasistiska un politiska organizācija, kas tiecas pēc iespējami lielākas Norvēģijas suverenitātes un neatkarības no Eiropas Savienības. Nē ES vēlas ierobežotāku un divpusīgāku Norvēģijas un ES sadarbību. Organizācija strādā, lai atrastu alternatīvus pašreizējam EEZ līgumam. Pamata argumenti no Nē ES pret Norvēģijas dalību ES ir šādi;
“Norvēģijas sabiedrības pamatā ir demokrātija. Norvēģija ir atklājusi to, ka pašpārvalde ir vieds pamats mūsu decentralizētai, garenai un nevienmērīgi apdzīvotai valstij. Kā suverēna nācija, Norvēģija var sadarboties ar citām valstīm. Nē ES tiecas nodrošināt ietekmīgu demokrātiju, kur svarīgi lēmumi tiek pieņemti zem efektīvas demokrātiskās pārvaldes.”
• • • • •
Dažas no Nē ES svarīgākajām domām:
Nē ES vēlas nodrošināt demokrātiju un Norvēģijas suverenitāti. Nē ES vēlas nodrošināt Norvēģijas neatkarību internacionālajā politikā. Nē ES tiecas pēc godīguma un vienlīdzības starptautiskajā tirdzniecībā un sadarbībā, un iedrošina Norvēģiju spēlēt aktīvu lomu globāli, iegūstot un nodrošinot šādas īpašības. Nē ES tiecas, lai Norvēģijas dabas resursus pārvaldītu norvēģu vara un institūcijas. Nē ES veicina plašu starptautisko sadarbību, bez Eiropas robežu ierobežojumiem. Nē ES 4 galvenie iemesli pret Norvēģijas dalību ES:
1) Demokrātija. Viņi vēlas aizstāvēt spēcīgu demokrātiju. ES demokrātijas deficīts ir palielinājies. Aizvien jaunas iestādes tiek pārvietotas no pašām valstīm Eiropas Savienības rokās. ES iedzīvotāji reti kad zin par to, kas notiek aiz Briseles slēgtajām durvīm. 2009. gadā tikai 43,2 procenti no dalībvalstu pilsoņiem piedalījās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ārpus ES, mums ir demokrātija, kurā cilvēki piedalās un politiķi var atskaitīties balsotājiem par savu rīcību.
2) Solidaritāte. Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ES rada spiedienu uz nabadzīgām valstīm, lai tajās izvietotu multinacionālas firmas. ES arī pieprasa, lai bijušās kolonijas veic negodīgus brīvās tirdzniecības darījumus. Šis nozīmē, ka attīstības valstis tiek atturētas no pašu labklājības sistēmas un produkcijas attīstīšanas. ES ir veikusi milzīgus budžeta samazinājumus saistībā ar palīdzību Āfrikai. Šī nauda tagad tiek ieguldīta Balkānos un Vidusjūras reģionā. Pretī ES pieprasa liberalizāciju un privatizāciju. Eiropas Savienības politika saistībā ar
6
nabadzīgajiem pierāda, ka Norvēģijai jāturpina darbība ārpus ES, kur Norvēģija var veicināt tirdzniecības un atbalsta politiku. 3) Vide. ES nerisina klimata un vides grūtības. ES vēlme pēc nebeidzamas ekonomiskās izaugsmes noved pie centralizācijas un liela mēroga produkcijas. Tā rezultātā rodas pārmērīgs resursu patēriņš, palielināta transporta izmantošana un piesārņojums. ES ir pārāk maza, lai pieveiktu lielas, globālas vides problēmas, taču pārāk liela, lai risinātu vietējās. Vide ir svarīgs pretarguments Norvēģijas dalībai ES. Ārpus tās Norvēģija var veicināt vides attīstību citās starptautiskās organizācijās, piemēram, ANO, kamēr ES grozās ap brīvā tirgus politikas veicināšanu.
4) Brīvība. ES bieži vien sniedz viedokļus vienbalsīgi tādās svarīgās internacionālās organizācijās, kā ,piemēram, ANO. Lisabonas Līguma stāšanās spēkā radīja vēl koordinētāku ārpolitiku. 2009. gadā, elites vakariņu laikā, Britu baronese Katrīna Eštone tika iecelta par pirmo savienības ārvalstu sekretāri (augsta ranga pārstāvis). Kopš iestāšanās ES, Zviedrija ir mainījusi savus balsojumus. Kādreiz Zviedrijas balsojumi sakrita vienlīdz bieži ar valstīm gan ziemeļos, gan dienvidos. Kā ES dalībvalsts, Zviedrijas balsojums prakstiski nekad nesakrīt ar dienvidu balsojumu. ES ārpolitika paliek arvien koordinētāka. Šis ir svarīgs arguments pret Norvēģijas dalību ES. Ārpus ES, Norvēģija var turpināt izteikt neatkarīgu viedokli. Skandināvi – Dānija
Folkebevægelsen mod EU ir politiska organizācija. Tās mērķis ir atbrīvot Dāniju no ES. Organizācija tiecas uz demokrātiju, ilgtspējīgu attīstību un starptautisku sadarbību. Dalības ES vietā, viņi vēlas, lai Dāniija pievienotos EFTA. Organizācija vēlas arī palielināt ziemeļu sadarbību un atbalstīt Eiropas Padomi, EDSO un ANO. Kamēr Dānija ir ES dalībvalsts, viņi tiecas samazināt skādi, ko rada ES un Dānijas dalība ES gan Dānijai, gan pasaulei. Dānijas iedzīvotāju domas par dalību Eiropas Savienībā dalās, Dānijā ir bijuši 6 referendumi saistībā ar ES un tās jautājumiem. Pirmais referendums norisinājās 1972. gadā, kurā valsts vairākums bija par dalību ES, taču, piemēram, tieši Kopenhāgenā un Grenlandē rezultāti nebija tik skaidri. Fēru Salas šajā referendumā nepiedalījās, jo vietējais parlaments nolēma, ka salas nepievienosies EEC (mūsdienās ES). Grenlandei tajā laikā nebija vietējās autonomijas, tāpēc tā pievienojās EEC kā Dānijas daļa. Taču vietējā referendumā 1982. gadā (pēc pašpārvaldes ieviešanas) lielākā daļa nobalsoja par izstāšanos, kas arī tika paveikts. 1986. gadā Dānijā notika referendums par Vienoto Tirgu. Vairāk cilvēku nobalsoja par, taču ar tikai nelielu pārākumu.
1992. gada jūnijā Dāņi nobalsoja pret Māstrihtas līgumu, bet valdība, kas bija par ES, veica otrreizēju referendumu mazāk kā pēc gada, bet ļaujot tikai izvēlēties 4 daļas līgumā, par kuru pieņemšanu balsot. Cilvēku Kustība nerekomendēja “jā”, jo viņi vēlējās citādāku Eiropas kooperāciju. Šajā otrajā referendumā 1993. gadā
7
lielākā daļa nobalsoja par Māstrihtas līgumu, taču 4 Dāņu atteiktie noteikumi nedaudz pasargā viņus no iesaistīšanās lielvalsts izveidē. • • • •
Dānija atteicās no:
Eiro valūtas (trešā fāze Eiropas Monetārajā Savienībā) Aizsardzības politikas Tieslietām un Iekšlietām ES pilsonības
1996. gadā Dānijā bija referendums par Amsterdamas līgumu, kura rezultāts bija apstiprinošs, taču 2000. gadā, referendumā par Eiro ieviešanu Dānijā, iedzīvotāji atbildēja ar vienbalsīgu “nē”.
Cilvēku Kustība strādāja pie referenduma par ES konstitūciju un arī par pārsaukto ES konstitūciju (Lisabonas līgums), bet Dānijas valdība baidījās, ka tā tiks noraidīta, tāpēc pieprasīja tās pieņemšanu bez referenduma. Taču organizācija norāda uz to, ka Īrija nobalsoja pret Lisabonas līgumu, un, lai kāda līguma izmaiņas stātos spēkā, saskaņā ar tā brīža ES konstitūciju, visām dalībvalstīm bija jāpiekrīt šīm izmaiņām. Cilvēku Kustība pieprasīja cienīt Īrijas balsojumu un, kopā ar plašu klāstu citām dāņu kustībām, vaicāja, lai Dānija atceļ savu ratificējumu šim līgumam. Cilvēku Kustība piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo viņi uzskata, ka šī pārstāvniecība pastiprina viņu balsi publiskajās debatēs, tā gādā zināšanu un materiālos resursus viņu darbam, kā arī rada iespēju ar viņu balsojumiem palīdzēt samazināt ES integrāciju un valstij kaitīgu likumdošanu. Organizācija ir pārstāvēta Eiropas Parlamentā no 1979. gada.
Cilvēku Kustība ir aktīva Eiropas un Ziemeļu ES kritiskās kustībās, jo viņi uzskata, ka cīņa par demokrātiju un dažādību ir starptautiska, nevis nacionāla problēma. Skandināvi – Zviedrija
Pēc Zviedrijas pievienošanās Eiropas Savienībai 1995. gadā, noteikumi tiem, kas dalību atbalstīja, un tiem, kas bija pret to, mainījās. Tie, kas bija pret dalību ES, tagad sevi sauc par “ES-kritiskiem”, un tā arī tiek dēvēti medijos. Viņi kritizē ES institūciju darbību, arvien augošo politiskās varas centralizāciju Briselē, nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanu un tā tālāk. Tie, kas 1994. gadā bija par Zviedrijas dalību Eiropas Savienībā, vēlāk aizstāvēja visu, ko ES darīja, bieži vien norakstīja ES pārstāvju kļūdas, un daudzi, bet ne visi, atbalstīja Eiro ieviešanu Zviedrijā 2003. gada referendumā. Zviedru ES atbalstītāji dažreiz tiek saukti par (“EUhuggers), bet tas ir degradējošāks un neformālāks termins. Dažkārt ES kritiskas personas tiek sauktas par “(ES) konfederālistiem”, pretēji ES atbalstītājiem, kas tiek saukti par “ES federālistiem”. Jāpiezīmē, ka terminam “federālists” ir dažādas nozīmes dažādās valstīs. Federālās valstīs, kā Beļģijā vai Vācijā, federālisms tiek saprasts pavisam citādāk
8
nekā unitārās valstīs, kā Zviedrijā. Unitāra valsts ir valsts pārvaldīta kā viens veselums, kurā pārāka ir centrālā valdība. Pārsvarā šādās unitārās valstīs termins “federālisms” nav diez ko populārs. ES skeptisms Apvienotajā Karalistē un Īrijā
Apvienotajā karalistē ir spēki no kreisiem līdz labējiem politiskā spektra pārstāvjiem, kas dažādos veidos ir pret valsts dalību ES vai noteiktu ES politiku. Apvienotajā Karalistē un Īrijā regulāri tiek izmantots termins “Eiroskeptisks”, tāpēc tas tiks izmantots arī šeit. Anglijas un Velsas Zaļā Partija terminu “Eiroskeptisks” noraida, taču partija ir pret Eiro un kritizē pašreizējo ES virzību un struktūru.
Nē ES – Jā Demokrātijai (No2EU – Yes to Democracy) bija kreisā spārna vēlēšanu alianse, ko uzsāka Nacionālā dzelceļa, jūras un transporta darbinieku apvienība (RMT), lai piedalītos 2009. gada jūnija Eiropas Parlamenta vēlēšanās Lielbritānijā. Saskaņā ar viņu paziņojumiem presē, viņi bija pret “pieņemto ksenofobisko, nacionālstisko un pro-biznesa politiku, pēc kuras vadās jau eksistējošās ES skeptiskās un pro-ES partijas.” Nē ES apgalvoja, ka ir par Eiropu, kas ir “neatkarīga, demokrātiskas valstis, kas novērtē savus sabiedriskos pakalpojumus un nepiedāvā tos ekspluatatoriem; Eiropu, kas garantē darbinieku tiesības par prioritāti uzskata cilvēku, ne lielu biznesu, intereses.” Pēc viņu domām, tas pašreizējā Eiropas Savienībā nav iespējams. • • • • • • • • • •
Nē ES – Jā Demokrātijai galvenie mērķi bija:
Lisabonas līguma noraide Nē ES direktīvām, kas privatizē sabiedriskos pakalpojumus Aizstāvēt un attīstīt ražošanas, lauksaimiecības un zvejniecības nozares Apvienotajā Karalistē Atcelt anti-arodbiedrību savienības EKT un ES noteikumus, kas veicina sociālo dempingu Nē rasismam un fašismam. Jā starptautiskai darbinieku solidaritātei. Nē ES militarizācijai Repatriēt demokrātiskos spēkus ES dalībvalstīm Aizstāt nevienlīdzīgus ES tirdzniecības darījumus ar godīgu tirdzniecību, kas dod labumu arī attīstības valstīm. Likvidēt ES noteikumus, kas aizliedz dalībvalstīm attīstīt savu ekonomisko politiku. Nodrošināt to, ka Apvienotā Karaliste paliek ārpus Eirozonas.
Īru kreisā spārna Republikāņu partija Sinn Féin kritizē pašreizējo Eiropas Savienības struktūru un tās virzību. Sinn Féin iebilst pret ierobežojumiem, ko dalība ES ir radījusi Īrijas Republikai, kā arī pret Īrijas suverenitātes sarukšanu, atrodoties ES.
Šodien vislabāk zināmā ES skeptiskā partija ir Apvienotās Karalistes Neatkarības Partija (UKIP), kas tika radīta 1993. gadā un kā savu galveno mērķi uzskata izstāšanos no ES. UKIP ir saņēmusi nozīmīgu atbalstu Eiropas
9
Parlamenta vēlēšanās, it īpaši 2004. un 2009. gadā. Aptaujas, kas veiktas 2013. gada maijā izvirza UKIP, kā vienu no favorītiem, kas varētu uzvarēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2014. gadā. Interesants salīdzinājums var tikt veikts starp viņu argumentu pret dalību ES, un to, ka norvēģu un dāņu spēki tam oponē. UKIP vēlas atjaunot britu pašpārvaldes demokrātiju, atbrīvot uzņēmumus no “graujošiem ES noteikumiem” un tos, kas nav tik turīgi, atbrīvot no lielā nodokļu daudzuma, kā arī likvidēt to, ko viņi sauc par “atvērto robežu” imigrācijas politiku ES valstīs. Tā vietā viņi vēlējās ieviest Kanādas stila punktu sistēmu imigrantiem. UKIP virza savu nostāju ar sekojošajiem argumentiem: 1)Pašpārvldes un demokrātijas atjaunošana • • •
• •
Komisāri Briselē nosaka 75% no mūsu likumiem. Neviens nevar tikt nomainīts. Mēs nevaram balsot par tiem, kas nosaka šos likumus – mēs viņus nevaram atlaist. ES kontrolē Imigrāciju, Biznesu un Nodarbinātību, Finanšu Pakalpojumus, Zvejniecību, Lauksaimniecību, Likumu un Kārtību, Enerģiju un Tirdzniecību. Tagad tā vēlas kontrolēt arī Ārpolitiku un Nodokļus. Britiem steidzīgi referenduma veidā jāizlemj par to, vai mēs paliekam ES, vai mēs no tās izstājamies un atgūstam neatkarību pār savu nacionālo dzīvi. Mums nav jāklausa šim režīmam kā strādāt ar saviem Eiropas partneriem, kas paļaujas uz mums un mūsu resursiem. Likvidēt ES birokrātisko PVN un aizstāt to ar vietējās tirdzniecības nodokli, lai atbalstītu Pašvaldību finanses un varētu par tām atskaitīties pie vēlēšanu urnām. Dot iedzīvotājiem tiesības pieprasīt saistošus vietējos un nacionālos referendumus saistībā ar nopietniem jautājumiem. 2)Atjaunot labklājību
•
• • • • •
Izstājoties no Eiropas Savienības, mēs ietaupām virs £45m dienā, kā arī papildus £60bn gadā sakarā ar ES tirdzniecības robežām, uzņēmējdarbības regulācijām, zudumu, krāpniecību, administrācijas izmaksām un mūsu zvejniecības nozares iznīcību. Saskaņā ar Open Europe EU, uzņēmējdarbības regulācijas izmaksā apmēram £20bn gadā. Atcelt tās, kuras Parlamenta izstrādāta komisija atzīst par nevajadzīgām. Neaplikt ar nodokļiem 4,5 miljonus zemu algu, radot vienkāršu ienākuma nodokli, ar minimālās algas slieksni. Finanšu pakalpojumi dod £61bn nodokļu ieņēmumos, kas ir 12% no Apvienotās Karalistes kopējā. Apvienotās Karalistes valsts parāds Parlamenta beigās sasniegs summu virs £1,4 triljoniem. Tas ir nepieņemami. Apvienotās Karalistes valsts parāds šī Parlamenta beigās sasniegs summu virs £1,4 triljoniem, kā laikā Osborna samazinājumi nebūs pat tuvumā mūsu ES ieguldījumiem. Valsts izdevumi palielinās un Koalīcijas samazinājumi pat nestāv tuvumā darbaspēka trūkumam. Lai atgrieztos pie stabilas ekonomikas, mums ir jāsamazina valdība.
10
•
• • •
ES “atjaunojamās” enerģijas noteikumi līdz 2020. gadam dubultos elektrības rēķinus. Globālā sasilšana nav pierādīta – vēja enerģija ir veltīga. Likvidēt visus ekoloģiskos nodokļus, vēja turbīnu subsīdijas un pieņemt kodolenerģiju, lai atbrīvotu mūs no paļāvības uz fosilo kurināmo un svešzemju naftas un gāzes. Daļēji autonomās nevalstiskās organizācijas mums izmaksā £60bn katru gadu – vismaz pusi rada Valsts Veselības Aizsardzības Dienests. Šīm organizācijām jābūt parlamenta kontrolētām un to izmaksas jāsamazina. Samazināt nodokļus maziem uzņēmumiem un iznīcināt nodokļus darbam – Darba devēju nacionālā apdrošināšana. Veikt īstus un stingrus samazinājumus palīdzībā ārvalstīm un ieguldīt brīvajā tirdzniecībā. 3)Aizsargat mūsu valsti un robežas
• • • •
Lielais imigrācijas vilnis ES ir samazinājis algas un darba iespējas. Tikai izstājoties no ES, mēs varam atgal gūt kontroli pār savām robežām. Iesaldēt pastāvīgo imigrāciju uz 5 gadiem. Imigrantiem tekoši jārunā angliski, jābūt minimālam izglītības līmenim un jāparāda, ka viņi var sevi finansiāli uzturēt. Ieviest uz punktiem veidotu “visa” sistēmu un darba uzturēšanās atļaujas ar laika termiņu. Valstij ir jāaizsargā savi iedzīvotāji. Paturēt mūsu savstarpējo atturēšanu no uzbrukuma ar atbildes kodoltriecien draudiem un padarīt palielinātus aizsardzības izdevumus par nepārprotamu prioritāti, pat šajos grūtajos laikos, lai uzturētu Apvienotās Karalistes globālo lomu. 4)Garantijas pret noziedzību
•
(…) Likvidēt Eiropas Apcietināšanas Orderi (…)
“UKIP ir patriotiska partija, kas tic, ka pašai valstij ir jābūt prioritātei. Lai saglābtu brūkošo Eiro valūtu, ES vēlas iegrābties mūsu ekonomikā – kontrolēt nodokļus un tēriņus. Tikai UKIP spēj atdot britiem pašpārvaldi.” – UKIP.org (2013. gada maijs).
11
ES skeptisms Eiropas politiskajās partijās Eiropas politisko partiju vidū ir daži, kas nepiekrīt politisko procesu un lēmumu augošajai centralizācijai Eiropas Savienībā. Ir maza partija, EUD, kas apvieno ES kritiskas kustības, partijas un personas. Partijas biedriem ir dažādas nostājas, daži ir “mīksti”, bet citi “cieti” ES skeptiķi. EUD politiskā programma ir sekojoša: “EUD politiskā programma”
EUD ir visas Eiropas nacionālu partiju, kustību un parlamentāriešu alianse, kas uzskata, ka lēmumi jāpieņem pēc iespējas tuvāk pašiem pilsoņiem. Mūsu biedri un sabiedrotie ir pret vēl lielāku politiskā spēka centralizāciju Briselē un strādā, lai decentralizētu šo spēku no ES uz nacionāliem un reģionāliem parlamentiem. Caurredzamība, subsidiaritāte, demokrātija un daudzveidība ir četri galvenie EUD principi – lietas, kas mums visiem ir vērtē. EUD arī ir stingri pret visām rasisma, anti-Semītisma un ksenofobijas formām.
Eiropas Savienības attīstība ir mūs uztraucošs jautājums. Eiropas Savienība grauj Eiropas demokrātiju divos veidos: pirmkārt, visu laiku augošā politiskā spēka centralizācija Briselē palielina šķirbu starp pilsoņiem un eliti. Tas rada pilsoņiem grūtības kontrolēt valdību. Otrkārt, Eiropas Savienības likumi ir veidoti, lai palielinātu Briseles un lielo uzņēmumu varu, izmantojot lēmumu pieņemšanu demokrātiski ievēlētās struktūrās. EUD uzskata, ka lēmumi saistībā ar varas līdzsvaru starp tirgu un demokrātiski ievēlētām institūcijām būtu jāpieņem nacionālajos parlamentos pēc nacionālo vēlēšanu rezultātiem, ne pēc likumiem, ko pieņēmis neliels skaits tiesnešu Eiropas Tiesā, Luksemburgā. Tā ir būtiska un nedemokrātiska kļūda pašos ES uzbūves pamatos.
EUD sastāv no plašu politiskā spektra pārstāvošiem dalībniekiem, kustībām un partijām no Skandināvijas, Balkāniem un Ibērijas pussalas. Mūsu biedri ir pietiekami taisnīgi, lai teiktu: Stop! Eiropas Savienība dodas nepareizajā virzienā, arvien palielinot politiskā spēka centralizāciju Briselē. EUD mērķis ir apvienot ES kritiskus spēkus, kuru domas un uzskati sakrīt ar mūsu pamata ideoloģiju, un cīnīties pret Eiropas federalizāciju. Kopumā, trīs lielās politiskās ģimenes (Kristīgie Demokrāti, Sociālisti un Liberāļi) vieno federāls plāns, kas kontrolē Eiropas Parlamentu. Tomēr viņi skaļi neizpauž savu domu par federālas Eiropas apvienošanu. Viņi zin, ka šādu ideju ES dalībvalstu iedzīvotāji neatbalsta. •
EUD ikdienas darbs iekļauj:
Cīnīties par ES dalībvalstu un to nacionāli ievēlēto institūciju politisko neatkarību.
12
• • • • •
Uzraudzīt ES Konstitucionālā likuma (Lisabonas līguma) izpildi Eiropas Savienībā un izcelt tā problēmas saistībā ar dalībvalstu neatkarību. Cīnīties pret jaunām Eiropas institūciju iniciatīvām, kas vēl vairāk kontrolētu dalībvalstu politiku. Cīnīties pret Eiropas Savienības Ārlietu Dienesta radīšanu un attīstību, kas sagraus dalībvalstu aizsardzības un ārpolitiku. Cīnīties pret Eirozonas izplešanos. EUD uzskata, ka vienota valūta nodara skādi gan demokrātijai, gan ekonomikai. Aplūkojot ekonomisko attīstību pirms un pēc eiro ieviešanas, varam secināt, ka tā ir taisnība. Strādāt, lai palielinātu caurredzamību un veiktu reformas, lai radītu pilnīgu atvērtību atklātību visās Eiropas institūcijās.
EUD redzējums par sadarbību Eiropā nākotnē:
Mūsu vienotais mērķis ir samazināt Eiropas institūciju varu un izveidot Eiropu, kurā starp suverēnām valstīm pastāv mierpilna sadarbība. Lai sasniegtu šo mērķi, ir vairākas alternatīvas stratēģijas:
1) Dažiem EUD biedriem, mērķis var tikt sasniegts tikai tad, ja viņu valsts izstājas no ES. 2) Daži biedri vēlētos tagadējo ES izmainīt, lai tā ir līdzīga Eiropas Brīvās Tirdzniecības asociācijai. 3) Citi uzskata, ka ES ir ne tikai labs tirgus, bet arī iespēja vienoti cīnīties pret vides problēmām un attīstīt vides politiku. EUD neuzskata, ka starp ES kritiķiem un “atsaucējiem” ir pretrunas. Mēs visi piekrītam vienai pamata problēmai mūsdienu politikā. Mums kopīgi jārīkojas, lai apstādinātu demokrātijas brukšanu, uzlabotu caurredzamību, atvērtību un nacionālo suverenitāti. Mūsu nākotnes uzdevumi
EUD ir loma Eiropas politikā: Mēs esam radījuši politiskas kampaņas par Lisabonas Līgumu pirmajos un otrajos referendumos un mēs turpināsim savas kampaņas nākotnes referendumos par Eiro Zviedrijā un Dānijā, kā arī neignorēsim Edinburgas vienošanos. Mēs uzskatām, ka Islandes balsotājiem jābūt informētiem par ES lietām gadījumā, ja notiek referendums. Pašlaik, viena no mūsu prioritātēm ir apgādāt Islandi ar informāciju. ES kritiskiem spēkiem visapkārt Eiropai ir vajadzīgi sakari Briselē, kas spēj sagādāt aktuālu informāciju par to, kas tur notiek. Eiro neveiksme ir būtisks temats, par kuru mēs varam sniegt informāciju, it īpaši tādās valstīs, kā Īrija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Dānija, Latvija, Lietuva, Čehija, Polija un Igaunija.
EUD ir jācīnās par caurredzamību ES institūcijās. Caurredzamībai, piemēram, saistībā ar informācijas izpaušanu, ir jābūt likumam, nevis iespējamībai. Tai būtu jāatvēl daļa no ES budžeta.
13
Par ko ir ES skeptisms un ES kritika – politiskās pozīcijas definīcija Iepriekš tika minētas dažādu ES-kritisku spēku nostājas. Turpinājumā mēs centīsimies apkopot tipiskos ES-kritiskus viedokļus.
Kopumā ES kritiķi šaubās par to, vai palielinātai tirdzniecībai un brīvai kustībai Eiropā tiešām ir vajadzīgas visas pašreizējās Eiropas institūcijas, tām sekojošā birokrātija un nekad nebeidzamo izmaksu augšana. Galvenokārt ES-kritiski/ESskeptiski spēki ir pret Eiropas Savienības pāraugšanu federālā valstī – Eiropas Savienotajās Valstīs. Federāla Eiropas Savienība neietu roku rokā ar demokrātiju. Pašlaik ES ir ļoti neskaidra pārvaldes struktūra. Ir praktiski neiespējami atrast vainīgo, ja kaut kas noiet greizi. ES kritķi uzskata, ka nebūtu labi dot galveno varu Eiropas Parlamentam. Vēlētāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir viszemākā no visām (salīdzinot ar vietējām, reģionālām vai nacionālām vēlēšanām un referendumiem katrā dalībvalstī). Vēlētāji vairāk uzmanības pievērš nacionālās valdības darbībām un valsts parlamenta vēlēšanām (ar dažiem izņēmumiem – prezidenta vēlēšanām). Centralizēta un federāla vara tiek kritizēta par to, ka tai nav pietiekams ieskats un zināšanas par tās reģionu problēmām. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs jau kopš to dibināšanas ir pastāvējis strīds starp vienas federālas valsts un piecdesmit veidojošu politisko subjektu (štatu) spēku. Ar laiku šis strīds tika izrisināts ar militāra konfikta palīdzību, kad dienvidu daļa pameta savienību un izveidoja Konfederātu Savienotās Valstis no 1861. līdz 1865. gadam, kad tā bija militāri spiesta kapitulēt.
Labi zinādams, ka vārds “federāls” (vai f-vārds, kā Margarita Tečere sacīja) nav visur populārs, Eiropas Komisijas Prezidents Žuze Manuels Barozu savā Savienības runā (viens no daudzajiem izgudrojumiem, kas pārņemts no ASV) teica, ka viņš vēlas, lai Eiropas Savienība kļūst par “nacionālu valstu federāciju”. Taču, principā, viņš vēlas federālas valsts izveidi. Bet saskaņā ar Barozu “Orvela 1984 valoda”, viņš to sauc par nacionālu valstu federāciju, jo tas izklausās labāk.
Problēma ir tajā, ka nav ierobežojuma tam, cik lielā mērā Eiropas Savienība var pārņemt politiskās nozares un politisko lēmumu spēku no valstīm un reģioniem. Eiropas Parlamenta griba mūsdienās ir labs piemērs. Rezolūcijās viņi pauž viedokļus saistībā ar, piemēram, valodu izglītību, satiksmes izglītību, IT izglītību, u.t.t., par spīti tam, ka izglītības politika ir pašu dalībvalstu kompetence. Eiropas Parlaments vēlas iejaukties un pārņemt visu
ES kritiķi starp Eiropas Parlamenta deputātiem bieži vien apgalvo, ka priekšlikumi, par kuriem Parlaments balso, nebūtu jātiek apspriestiem ES mērogā. Eiropas Savienības kompetencei būtu jātiek ierobežotai. Tai būtu jāatbild par dažām politikas nozarēm, līdzīgi kā ASV federālās valdības nolūkam.
14
Pirmām kārtām, saskaņā ar daudziem ES kritiķiem ES būtu jākalpo, lai veicinātu brīvo tirdzniecību un īsta iekšējā tirgus izveidi. ES arī varētu palīdzēt radīt atsaucību uz pārrobežu vides problēmām Eiropas iekšienē, klimata izmaiņas ieskaitot. ES varētu būt ļauts izstrādāt un veikt pētniecības un attīstības programmas, kuras būtu izdevīgas visām dalībvalstīm, līdzīgi kā Galileja Projekts. ES jāstrādā, lai sasniegtu mērķus, respektējot dalībvalstu nacionālo parlamentu, tiesu sistēmu un nacionālo valdību suverenitāti. Daudzi ES skeptiski un ES kritiski spēki pārsvarā piekrīt šim, ar nelielu viedokļu atšķirību.
Bieži vien ES skeptiķi un ES kritiķi iebilst pret ES iejaukšanos dalībvalstu pārvaldītajās politikas nozarēs. Dažas no šīm nozarēm ir izglītība, kultūra, krimināllikums, imigrācijas un patvēruma politika, humānās palīdzības un katastrofu seku likvidēšanas dispersija, mežsaimniecības politika un tūrisms. Daži domā, ka attiecīgas problēmas ir jārisina globālā līmenī tādām organizācijām, kā ANO un PVO. Veselības iniciatīvas, infekcijas slimības un pandēmijas var tikt iznīcinātas daudz efektīvāk, ja sadarbojas pēc iespējas vairāk valstis. Daudzi ES skeptiķi un ES kritiķi ir ar tādu pašu viedokli sakarā ar šīm problēmām. Ir daļa ES skeptiķu un ES kritiķu ES redz kā ekonomisku organizāciju un atbalsta jaunu dalībvalstu pievienošanu, kas varētu “garantēt demokrātiju, cilvēktiesības un funkcionējošu tirgus ekonomiku”. Nav robežu tam, cik tālu Eiropas Savienība var iet, lai pārņemtu VISU politisko spēku
ES kritiķi un ES skeptiķi apgalvo, ka nav noteiktu robežu tam, cik daudz dalībvalstu politiskā spēka Eiropas Savienība var sagrābt. Kā pierādījumu viņi min federālistu institūcijas, Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu, kas vēlas izveidot ne tikai federālu Eiropas Savienību, bet arī unitāru, ko var spriest pēc viņu nostājām pirms iekšējām valdības konferencēm saistībā ar jauniem likumiem. Saskaņā ar Komisiju un Eiropas Parlamentu, vairāk vai mazāk visam būtu pievienotā vērtība, lemjot par to ES līmenī.
Eiropas Ekonomikas Kopiena kā savo galveno mērķi izvirzīja 4 brīvību nodrošināšanu: brīvu cilvēku, preču, kapitāla un pakalpojumu kustību. Šajās četrās brīvībās ir iekļautas daudzas politiskās problēmas, līdzīgi kā komerciāli pamatotiem federāliem likumiem ASV. Bet tad ir jautājums par Eiropas Savienību kā vērtību savienību, kas dod iespēju ES darīt vairāk vai mazāk ko tā grib. Piemēram, mājokļu politika – tas var tikt uzskatīts par vērtību, ka visiem pilsoņiem ir jābūt jumtam virs galvas. No tā izriet, ka Eiropas Savienībai būtu jāizlemj par mājokļu politiku, sociāliem mājokļiem, būvniecības plānošanu u.t.t. Bet, piemēram, Eiropas Parlaments vēlas iejaukties arī izglītības politikā, par spīti tam, ka tas ir dalībvalstu nacionāla un reģionāla mēroga jautājums. Vēl piemēri tiks doti turpinājumā. Eiropas Parlamenta deputāti, kas sēž komitejās, kas nav saistītas ar ES likumdošanu, nav nemaz tik aizņemti. Līdz ar Lisabonas Līguma īstenošanu, EP
15
deputāti sniedza sev daudz lielāku finansējumu priekš personāla algošanas, jo viņi bija kļuvuši par vēl “aizņemtākiem un nozīmīgākiem” politiķiem. Šiem maznodarbinātajiem EP deputātiem bija jāatrod kaut kas, ar ko aizņemt savu laiku. Tieši tāpēc EP deputāti savās komitejās rūpīgi domā, kur ES varētu iejaukties, vēl atņemot dalībvalstīm politisko spēku un dodot to ES. Tas, ka Eiropas Parlaments tiek ievēlēts ar ļoti zemu vēlētāju aktivitāti (43%). Tā ir daudz zemāka nekā jebkurās citās vēlēšanās ES dalībvalstīs, tāpēc Eiropas Parlamentam ir ļoti vājš politiskais mandāts un leģitimitāte, lai palielinātu savu politisko ietekmi.
Ārlietu Komiteja Eiropas Parlamentā ir vēl viens piemērs komitejai, kas visu laiku ir procesā, lai izgudrotu kā ES būtu jāpārvalda ārlietu, drošības un aizsardzības politika. Komiteja ir pilna ar bijušajiem ārlietu, premjerministriem u.t.t. Bet šī komiteja tikai ražo paziņojumus un deklarācijas. Ārlietu Komitejas apstiprinātie ziņojumi tiek iekļauti padomes sanāksmju programmās, bet tiek tikai atzīmēti kā saņemti un reti kad tiek arī apspriesti.
Citas idejas, kas pēkšņi izlec no komiteju darba tiek noraidītas gan reālisma trūkuma dēļ, gan politisku iemeslu dēļ. Piemēram, 2008. gadā Kultūras un Izglītības Komiteja piedāvāja to, ka visus blogerus būtu jāreģistrē un jākontrolē (Mikko ziņojums, A6-0303/2008, on concentration and pluralism in the media in the European Union). Ideja beidzot tika noraidīta plenārsēdē.
2010. gadā Eiropas Komisija pieprasīja sākt Eiropas Savienības darbību par Eiropas Mantojumu Zīmi. Protams, tas ļoti ieinteresēja Kultūras un Izglītības komiteju. Viņi uzskata, ka “ideja par Eiropas SavienībasMantojuma Zīmi mērķē palielināt Eiropas pilsoņu apziņu, ka viņus vieno kopīga izcelsme (caur zināšanām par vēsturi un dalību darbībās, kas atbalsta starpkulturālo dialogu) un ES būvēs iztēlošanos kā darbību procesā ir solis šajā virzienā” (Paliadeli ziņojums A7-0311/2010). Kultūras Mantojuma Zīmes jau eksistē pašās dalībvalstīs, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijā. Eiropas Savienības Mantojuma Zīmes ieviešana varētu izmaksāt vismaz 650 000 eiro no 2012. un 2013. gada ES budžeta.
Eiropas Parlaments mēdz likt uz galda priekšlikumus, kas skaidri un gaiši ir nacionālas likumdošanas jautājumi. 2013. gada marta sesijā ziņojums par dzimumu stereotipu likvidēšanu ES (Liotard ziņojums A7-0401/2012, pašu iniciatīva ārpus ES likumdošanas procesa) no Sieviešu Tiesību un Dzimuma Vienlīdzības komitejas bija iesniegts balsošanai. 17. paragrāfā bija teikts: “Pieprasījums ES un tās dalībvalstīm uzsākt konkrētu darbību sakarā ar 1997. gada 16. septembra rezolūciju par sieviešu diskrimināciju reklāmā, kas aicināja visas formas pornogrāfijas medijos un sekstūrisma aizliegumu.” Pēdējā citāta daļa par pornogrāfijas aizliegumu ir dalībvalstu likumdošanas kompetence un attiecas uz viņu iekšējo debati par mediju brīvību. Tas radīja kritiku, kas ir pierasta lieta, kad Eiropas Parlaments apstiprina savas rezolūcijas.
16
Lielākā Parlamenta daļa sāka šaubīties un otrā paragrāfa daļa, kas sākās ar “kas aicināja …” tika pamesta. Bet tas ir interesanti, ka Eiropas Parlaments uzskata sevi par pietiekami kompetentu, lai dotu dalībvalstīm “labu padomu” šajā sakarā.
Kā kopums Eiropas Parlaments izstaro ļoti “viszinošu mentalitāti”, kā piemēram, tad, kad viņi vēlējās regulēt fizisko audzināšanu visas ES skolās. Schmitt ziņojumā (A6-0415/2007), par sporta lomu izglītībā, 10. paragrāfā Parlaments apgalvoja “Aicinājums dalībvalstīm darīt fizisko audzināšanu obligātu pamatskolā un vidusskolā un pieņemt principu, ka stundu sarakstā jābūt vismaz 3 fiziskās audzināšanas stundām nedēļā, lai gan skolas ir mudinātas šo minimumu pārsniegt pēc iespējas vairāk”. Protams, tā, ka jauni cilvēki ir nepietiekoši fiziski aktīvi, ir problēma, bet Eiropas Parlaments nav tas, kam būtu jādomā risinājums un jākontrolē šī mūsu publiskās dzīves daļa. Ir arī daudzi piemēri kā Eiropas Parlaments vēlas paplašināt ES pašreizējo politisko struktūru, piemēram, kad viņi Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas priekšlikumā apgalvoja, ka biškopībai jātiek iekļautai kopējās lauksaimniecības politikas subsīdijās (rezolūcija sakarā ar grūtībām Eiropas biškopības sektorā, B5-0410/2003, apstiprināta 2003. gada 9. oktobrī).
Gandrīz visi “pašu iniciatīvas” ziņojumi un rezolūcijas, ko Eiropas Parlaments radījis gadu laikā piedāvā jaunu ES likumdošanu, programmas, tēriņus, dažāda veida aktivitātes u.t.t. Ir iespējams Eiropas Parlamenta rezolūcijas uztvert pozitīvāk, piemēram, ka tas viss ir tikai politiskās gribas izpausmes un viss, ko viņi vēlas, ir visu pilsoņu labklājība. Problēma ir tāda, ka tas netiek regulēts, nav nekādas vienošanās par to, cik tālu var iet politiskā spēka pārņemšana un centralizācija ES rokās. Tieši pretēji, katrs jauns līgums noved pie arvien lielākas politisko nozaru centralizācijas vai federalizācijas.
Šī spēcīgā ES institūciju griba darbina politisko lēmumu centralizāciju ES rokās. Eiropas komisija ir vēl bīstamāka, jo viņi lielā mērā kontrolē šo lēmumu izstrādi un pieņemšanu. Komisijas birokrātija nepadosies, pirms nebūs paveikuši savu darbu. Viņi arvien atradīs ko jaunu, kas jāpārvalda ES, nevis pašām dalībvalstīm.
Ņemot vērā iepriekš minēto, ES kritiķi un ES skeptiķi kopumā uzskata, ka federālais Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta spiediens ir jāierobežo – tā vietā ar ES lēmumu pieņemšanas procesa izmaiņu jāpalielina nacionālo parlamentu ietekme un vara. ES institūcijas bez kurām varētu arī iztikt
ES kritiķi un ES skeptiķi vēlas likvidēt institūcijas, kurām viņi bez jaunu dokumentu ražošanas neredz nekādu jēgu. Eiropas Ekonomikas un Sociālo Lietu Komiteja ir viens no piemēriem (EESK). EESK ir konsultatīva ES institūcija. Tā ir konsultatīva asambleja, kas sastāv no darba devējiem (darba devēju organizācijas), darbiniekiem (arodbiedrības) un dažādu interešu pārstāvji (piemēram, lauksaimnieki un patērētāji). EESC 2012. gada budžets bija €1.3 biljoni, kas ir par 1.5% vairāk nekā 2011. gadā.
17
Vēl viena ES institūcija, ko kritizē ES kritiķi un ES skeptiķi par to, ka tā nav pietiekoši svarīga, ir Reģionu Komiteja (RK). Šī komiteja ir ES vietējo un reģionālo pārstāvju asambleja, kurai būtu jāpalīdz reģionāla un vietēja līmeņa iestādēm tikt uzklausītām iekš ES darbības. Tā tiek kritizēta par to, ka viss, ko tā dara ir ļauj reģionāliem un vietējiem politiķiem doties uz Briseli, ēst glaunas vakariņas un justies svarīgiem. RK vēlējās savu 2010. gada budžetu (€79.66 miljoni) 2011. gadā palielināt līdz €91.07 miljoniem, par 14 procentiem. Šo kritizēja ideju laboratorija Open Europe, kas iebilda pret to, ka šīs institūcijas darbs pārklājas ar citām ES institūcijām, dublējot darbu, aicinot šo institūciju likvidēt. Taču ne tikai ES kritiski politiskie spēki kritizē EESC un RK eksistenci. Federālistu “liberālā” Eiropas Parlamenta grupa ALDE 2010. gada decembrī savā nostādnē par ES 2013. gada budžetu rakstīja sekojošo;
“Runājot par iespējām ietaupīt pašreizējā budžetā, var definēt trīs ieceres: -fundamentāli pārveidot dažas ES administrācijas daļas, kā piemēram, Reģionu Komiteju, lai nodrošinātu, ka visas puses ievērojami sekmē demokrātisko lēmumu pieņemšanas procesu un caurredzamo, mierīgo un efektīvo Savienības darbību. -uzturēt opciju šādas administratīvās struktūras, kas nepilda iepriekš minētos kritērijus, likvidēt, piemēram, Ekonomikas un Sociālo Lietu Komiteju u.c.
Jāpiezīmē, ka grupa ALDE savos uzskatos ir ļoti ES federāla, bet viņiem ir pietiekami daudz drosmes, lai kritizētu, viņuprāt, slikto ES attīstībā. Kristīgie Demokrāti (PPE) un Sociālisti (PSE, partija, un S&D, grupa Eiropas Parlamentā) nav tik drosmīgi un vienmēr aizstāv sistēmu. Daudzi ES kritiķi vēlas likvidēt Eiropas Ārējās darbības servisu, Eiropas Savienības ārlietu dienestu. Viņi apgalvo, ka ārpolitiku jānosaka pašām dalībvalstīm un tikai daļējā sadarbībā ar Padomi. Rēķini tiek maksāti dubultā, lai visapkārt pasaulei izveidotu ES vēstniecības, paralēli ar pašu dalībvalstu vēstniecībām, ar milzīgām algām un priekšrocībām jaunam ES diplomātu slānim. Arvien augošas ES institūcijas
ES skeptiķi un ES kritiķi kopumā uzskata, ka ES institūcijas arvien nebeidzami izplešas. Salīdzinājumā ar valsts, reģionālām un vietējām pārvaldēm, kas veic taupības programmas, ES institūcijas nekad neskar samazinājumi. Tās turpina augt gan labos, gan sliktos laikos. Tāpēc daudziem ES skeptiķiem un ES kritiķiem, kopā ar EESC un RK likvidāciju, ir šāds uzskats: Pārvietot Eiropas Parlamenta tulkošanas nodaļu Luksemburgā un Briselē uz attiecīgajām dalībvalstīm. Tas novestu pie zemākām ekspluatācijas izmaksām un labākām iespējām komplektēt darbaspēku. Tas sākotnēji tika piedāvāts, bet vēlāk atraidīts jutīgu dokumentu droša tulkojuma un modernas IT vajadzības dēļ.
18
Eiro – solis ceļā uz ES kā lielvalsti Daudzi ES skeptiķu un ES kritiķu viedokļi par eiro ir negatīvi, jo viņi uzskata, ka tas novedīs pie identiskas finanšu un fiskālās politikas visā Eiropas Savienībā. ES institūcijas apgalvo, ka tām ir vajadzīgas vairāk finanses, lai tām valstīm un reģioniem, kas nokļuvuši lejupslīdē – kas ir tieši tas, kas ir noticis. To var salīdzināt ar ASV, kur darbaspēka mobilitāte ir augstāka, jo cilvēkiem ir jāpārvācas no štata uz štatu, lai dabūtu darbu, un, kur federālais budžets ir daudz lielāks, lai subsidētu štatus, kas nonākuši ekonomiskās grūtībās. Eiropas Savienībā nav pietiekama darbaspēka mobilitāte vai federālā budžeta, lai subsidētu tos, kam klājas sliktāk. Arī ASV līmeņa iekšējie fiskālie pārskaitījumi ES pilsoņiem nebūtu pieņemami, it īpaši ne saņēmējiem. ES kritiķi arī uzskata, ka Eiropas Savienībai nevajadzētu viekt propagandu par dalību eirozonā vai censties to paplašināt. Tas ir katras valsts lēmums, vai tā vēlas mainīt savu valūtu. ES kritiķi apgalvo, ka reakcija uz eiro krīzi ir devusi ES vēl lielāku varu pār dalībvalstīm. Ir pierādījies, ka eiro nav veiksmīga ideja Eiropas Savienībā, kurā labi ir tas, ka dalībvalstīm var būt dažādi procentu likmju līmeņi. NAFTA līgums (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums) atzīst šo domu. Tie politiķi un partijas, kas uzspiež eiro kā labu domu, neskatoties uz ekonomisku loģiku, ir jāaizvieto ar citiem. Viens eiroskeptiķu poltisks un ekonomisks arguments pret eiro ir tāds, ka eiro nekad nebija optimāla valūta un tā saglabāšana novedīs pie savienības, kurā būs jāveic nelietderīgi maksājumi.
Eiroobligācijas, sešas un divas paketes ES ekonomikas pārvaldei, dalībvalstu ekonomikas uzraudzīšana no ES centra… Saraksts kā ES vēlas pārņemt varu uz dalībvalstu rēķina kļūst tikai un vienīgi garāks. Šis tika iecerēts atbildē uz krīzi, ko veicināja ES neiespējamais EMS projekts, kas jau no paša sākuma draudēja izgāzties. Piemēram, tā saucamās Eiroobligācijas (vai “Stabilitātes obligācijas” Komisijas jaunrunā) nozīmētu to, ka valstīm būtu jātiek ārā no parādiem un jāņem aizdevumi kolektīvi, lai finansētu daļas no budžeta dalībvalstīs. Tas radītu dīvainas sekas, kad tās dalībvalstis, kas ir parūpējušās par savu ekonomisko stāvokli, tiktu sodītas ar augstākām procentu likmēm, kamēr tās dalībvalstis, kas nav parūpējušās par savu ekonomiku, dabū atalgojumu caur zemākām procentu likmēm. Eiroobligācijas arī palielinātu tā saucamo negatīvo morālo dilemmu. Kā ES dibināšanas līgums skaidri un gaiši norāda: katra eiro valsts ir atbildīga pati par savu ekonomiku un parādiem. Milzīgā ES nodokļu maksātāju fondu izšķērdība
“Katra ar nodokli apliktā krona, kas nav efektīvi izmantota, ir kā zagšana no nabagiem.” Gustavs Mellers (Zviedru Sociāldemokrāts) (1884-1970). Cik daudzi no ES politiķiem domā, ka tas ir pariezais uzskats saistībā ar ekonomiskām izšķērdības problēmām ES?
Neto maksājošās dalībvalstis, protams, nav priecīgas par to, ka krāpniecība, pārkāpumi un izšķērdība rada tik daudzus robus ES budžetā. Zviedrija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste nobalsoja pret rekomendāciju atbrīvot
19
Eiropas Komisiju no 2010. gada budžeta pārvaldīšanas amata ECOFIN sanāksmē 2012. gada februārī, bet lielākā daļa dalībvalstu nobalsoja par.
Zviedrija uzskatīja, ka ECA pārbaude parāda, ka ir bijuši pārāk daudz nopietni pārkāpumi ES budžeta realizācijā. ECA atrada pārāk daudz kļūdu savā 2010. gada budžeta realizācijā, lai būtu spējīgi sniegt revīzijas ziņojumu bez atturēšanās dažos jautājumos. Saskaņā ar ECA pārbaudi, kļūdas realizācijā, salīdzinot ar 2009. gadu, palielinājās no 3,3% uz 3,7%. Šis bija 17. gads pēc kārtas, kurā Eiropas Komisija saņēma revīzijas ziņojumu ar atturēšanos dažos jautājumos no pašu ECA institūcijas.
Jau atkal, tikko pēc krīzes, ES institūcijas ir jautājušas pēc tā, ko viņi sauc par “pašu resursiem”. Tas nozīmē, ka viņi vēlas tiešus ienākumus no maksām un nodokļiem, un dalībvalstu iedzīvotāju makiem. Sakarā ar šo ir svarīgi atcerēties par revīzijas budžetu. Vai tiešām pilsoņiem būtu jāfinansē šādu budžetu, kurā ir tik daudz realizācijas nepilnību, ES kritiķi vaicā. ES dalībvalstis ir jātur pie pilnas atbildības, lai nodrošinātu adekvātu ES izdalīto resursu administrāciju. Eiropas Komisijai jāturpina radīt spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās savu budžetu izmanto lietderīgi. Piemēram, stingrākas sankcijas vai maksājumu iesaldēšana un likvidēšana dalībvalstij, kamēr korekta finansējuma realizācija netiek nodrošināta. Tas ir apbrīnojami, kā dažas valstis gadu pēc gada nolaidīgi saistībā ar finansējuma aprēķiniem un atklātību, bet tomēr visu laiku turpina saņemt naudu no ES.
Nauda, ko nodokļu maksātāji sniedz ES, bieži vien netiek izmantota sakarīgiem nolūkiem. Saraksts ar ES finansētiem projektiem parāda arī dažus muļķīgus projektus, kas norāda uz to, ka liela daļa naudas tiek nosista pavisam neapdomīgi. Kamēr lielākā tiesa dalībvalstu samazina savus budžetus, pat tādās nozarēs, kā medicīniskā aprūpe un izglītība, ES budžets stabili palielinās. Ko Eiropas Savienība dara ar savām finansēm? ES kritiķi vaicā: Vai nauda ir izmantota lietderīgi?
ES kritiķi strādā, lai panāktu jūtami samazinātus ilgtermiņa budžetus (2021. u.t.t.). ES budžetam jātiek samazinātam – dalības maksām jātiek samazinātām. ES budžets netiek tērēts medicīniskai aprūpei vai izglītībai, līdz ar to nav prioritāte Eiropai ekonomiskās krīzes laikā. Kultūras projekti ES – “nepieciešamo” aktivitāšu skaitā?
Kādā veidā kultūra ir problēma Eiropas Savienībā? Kā daļa no ES – vērtību savienības?
Cik daudz naudas ES vajadzētu tērēt par kultūras politiku laikā, kad daudzas no dalībvalstīm ir spiestas rīkot nopietnus taupības pasākumus un nevar atvēlēt pietiekamus līdzekļus izglītībai un medicīniskai aprūpei?
20
Piemēram, kulturālais projekts “Eiropas Kultūras Galvaspilsēta”, kur katru gadu divas ES izvēlētas pilsētas viena gada laikā organizē dažādus kultūras pasākumus ar Eiropas noskaņu. Šo projektu ļoti vienkārši varētu pārvaldīt neatkarīgs fonds bez finansiālām vai cita veida saistībām ar ES institūcijām.
Vēl viens piemērs ES darbībai, kas varētu tikt izjautāta, padomājot par citām izmaksām krīzes skartajā Eiropā ir ES programma “Eiropa Pilsoņiem” (iepriekš Pilsoņi Eiropai). Programma itkā ir veidota, lai samazinātu šķirbu starp ES iedzīvotājiem un Eiropas Savienību. Tā itkā apgādā ES ar vajadzīgajiem līdzekļiem, lai veicinātu aktīvu Eiropas pilsonību, liek pilsoņus centrā un dod iespēju pilnībā apzināties viņu pienākumus kā Eiropas pilsoņiem. Eiropas Komisija ir nolēmusi, ka pilsoņiem jābūt informētiem par saviem pienākumiem un jāiesaistās Eiropas integrācijas procesā, attīstot piederības izjūtu un Eiropas identitāti. ES budžets šai programmai no 2007. līdz 2013. ir 235 miljoni eiro.
Ir arī tāda lieta, kā “Eiropas Gadi”, kas sākās 1983. gadā ar Mazo un Vidējo Uzņēmumu Gadu. Protams, daudzu gadu tēmas ir svarīgas, bet vai tam būtu jābūt ES uzdevumam tās veicināt?
Piemēram, 2008. gads tika pasludināts par Eiropas Starpkulturālā dialoga gadu, kā mērķis bija palīdzēt rosināt starpkulturālo dialogu un veicināt kultūras dažādības respektēšanu, uzlabojot līdzeksistenci mūsdienās un iedrošinot aktīvu Eiropas pilsonību. Šim gadam no ES budžeta tika atvēlēti 10 miljoni eiro. Nesenie Eiropas Gadi:
2013 - Eiropas Pilsoņu gads 2012 - Eiropas gads aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei 2011 - Eiropas Brīvprātīgā darba gads DeutschEnglishfrançais 2010 - Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību 2009 - Eiropas Radošuma un inovācijas gads 2008 - Eiropas Starpkultūru dialoga gads 2007 - Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem 2006 - Eiropas Darbaspēka mobilitātes gads 2005 - Eiropas Pilsoniskās izglītības gads 2004 - Eiropas Izglītības sporta gads 2003 - Eiropas Invalīdu gads 2001 - Eiropas Valodu gads 1999 - Eiropas gads vardarbības pret sievieti izskaušanai 1998 - Eiropas Vietējās un reģionālās demokrātijas gads 1997 - Eiropas gads cīņai pret rasismu un ksenofobiju 1996 - Eiropas Mūžizglītības gads 1995 - Eiropas Ceļu satiksmes drošības un jauno autovadītāju gads 1994 - Eiropas Uztura un veselības gads 1993 - Eiropas Veco ļaužu un paaudžu solidaritātes gads 1992 - Eiropas Darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības gads 1990 - Eiropas Tūrisma gads 1989 - Eiropas Informācijas par vēzi gads 1988 - Eiropas Kino un televīzijas gads
21
1987 - Eiropas Vides gads 1986 - Eiropas Ceļu satiksmes drošības gads 1985 - Eiropas Mūzikas gads 1984 - Eiropas gads tautu Eiropai 1983 - Eiropas MVU un amatniecības gads
Galvenais Eiropas Gada pastāvēšanas iemesls ir ES reklamēšana un ES institūciju atpazīšanas palielināšana. Laikos, kad pasākumiem, ko finansē nodokļu maksātāji, jābūt rūpīgi pārbaudītiem un tādiem, kas sniedz Eiropas Pievienoto Vērtību, iepriekš minētās ES kulturālās aktivitātes varētu tikt likvidētas vai reformētas. ES pilsoņi nepamanītu nekādu atšķirību, izņemot to, ka pēkšņi būtu vairāk resursu izglītībai un medicīniskai aprūpei. Opozīcija pret tiešu ES nodokli
Saskaņā ar Eiropas Komisiju un lielāko daļu Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienībai ir vajadzīgs vairāk naudas tās budžetam. Tāpēc 2011. gada 29. jūnijā, Eiropas Komisija sniedza formālu piedāvājumu ES nodoklim, kas maldinoši saukts “pašu resursi”. Šajā piedāvājumā ir divas daļas, kas ieviestu ES tiešo nodokli no pilsoņiem. Pirmkārt, Komisija vēlas ieviest Finansiālo Pārskaitījumu nodokli. Šis nodoklis tiktu ieviests tikai Eiropas Savienībā, pat ja pārējā pasaule to neturpinātu. Otrkārt, ES vēlas tieši saņemt daļu no PVN, ko maksā pilsoņi dalībvalstīm. Katrā gadījumā princips ir bīstami vienkāršs. ES vēlas saņemt tiešu finansējumu no pilsoņiem.
Tie, kas ir par ES “pašu resursu” palielināšanu, apgalvo, ka ES nebūs tiesības pilsoņiem uzlikt tiešu nodokli. Patiesībā vienkārši daļa naudas no nodokļu maksātājiem tiks īpaši atzīmēta kā ES budžetam.
Daži ir ieteikuši, ka noteiktai daļai PVN jātiek pa taisno dotai ES. Citi uzskata, ka ar nodokli jāapliek CO2 emisijas, vai banku lietu un elektronisko sakaru izmaksas būtu jāsūta pa taisno uz ES finansēm. Jauna gaisa satiksmes “klimata nodokļa” vai jauna nodokļa uz Eiropas banku sektora ieviešana pēc dažu domām varētu palīdzēt dalībvalstis motivēt sūtīt ienākumus pa taisno uz Briseli. Atbalstītāji apgalvo, ka jaunais nodoklis būšot neitrāls – tas nepalielinās iedzīvotāju nodokļu slogu, bet ekonomikas pamati norāda uz ko citu. Jebkurš jauns nodoklis – gan pievienotās vērtības, gan gaisa satiksmes, gan banku sektora – galu galā par to maksās parastie pilsoņi, patērētāji un klienti.
Saskaņā ar ES kritiķiem, jauni ES nodokļi tikai palielinās cilvēku slogu, kuri jau tā sākuši maksāt rēķinus dubultā. Eiropas Savienība pašlaik atver vēstniecības visā pasaulē, lai gan dalībvalstis atsakās slēgt savējās. Nodokļu maksātāji ir spiesti radīt finansējumu divām vēstniecībām vienā un tajā pašā valstī. Dubultās struktūras var pamanīt daudzās ES budžeta daļās, piemēram, Drošības un Aizsardzības politikā, kas sacenšas ar NATO struktūrām. ES budžets ir pilns ar izšķērdību, krāpniecību un bieži vien sniedz vājus rezultātus. Kritiķi uzskata, ka ES nodoklis nav nepieciešams, ka vienkārši
22
jārevidē jau esošais. Vēl viņi uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpārvalda ES, ne otrādi. Tiesības aplikt ar tiešu nodoki pilsoņus vajadzētu būt tikai pašām dalībvalstīm. Atvērtība un caurredzamība – daudz runu, maz progresa
Daudzi politiķi un politiskās partijas runā par atvērtību un caurredzamību ES. Taču realitātē ir ES ir daudzi iemesli, lai informāciju slēptu un liegtu tai pieeju. Piemēram, Eiropas Parlamenta politisko grupu vai deputātu finanses paši saņēmēji nav vēlējušies publiski atklāt. Skandāli ES institūcijās, kas kaut kādā veidā bija saistīti ar politisko partiju līderiem, arī tikuši noslēpti.
Vēl jo vairāk, kad Komisija strādā ar sacensību savā iekšējā tirgus kompetencē, viņi nevēlas atklāt savu dokumentāciju, kas ir bijusi pamatā visiem viņu lēmumiem, kā arī visu laiku apgalvo, ka tur ir biznesa noslēpumi. Tāpēc cilvēkiem nav iespējams rast atbildi saistībā ar jautājumiem par iesaistītajām biznesa lobiju interesēm, kuras iespējams sagrozīja informāciju, arī vai dokumentos ir bijusi nepatiesa informācija. ES konkurences politika ilgi jau tiek kritizēta par to, ka tā ir pārāk subjektīva un nedod iespēju firmām saņemt godīgu un objektīvu uzklausīšanu. Komisijas birokrāti var likt firmām maksāt naudas daudzumus, kas pārsniedz tādu valstu, kā Austrijas vai Dānijas ikgadējās tīrās iemaksas. Realitātē ES kritiķi ir vēlas daudz iedarbīgākas un spēcīgākas caurredzamības reformas ES institūcijās nekā vadošie politiskie spēki, kam pieder visa vara.
Citas nozares, kurās ES skeptiķi un ES kritiķi vēlas izmaiņas
•
• • •
Galvenokārt, daudzu ES skeptiķu un ES kritiķu viedokļi par tālāk minētajām domām sakrīt:
Kopējai Lauksaimniecības Politikai (KLP) Eiropas Savienībā dažās dalībvalstīs ir ļoti maz atbalstītāju un tā ir tikusi smagi kritizēta jau gadu garumā. Taču par spīti tam, KLP turpina eksistēt un pat paplašinās ar atbalstu no lielākās daļas Eiropas Parlamenta. Lieli uzņēmumi un biljonāri saņem lauksaimniecības subsīdijas no ES, kamēr mazi lauksaimnieki ar nelielu zemes platību saņem niecīgas summas. KLP ir bijis ļoti labs veids kā pārnest ienākumus no parastiem pilsoņiem uz ļoti bagātiem cilvēkiem. KLP jātiek reformētai un atgrieztai nacionālā līmenī. ES būtu jāpārtrauc izspiešana no nabadzīgām Āfrikas valstīm, lai noslēgtu vienošanos par nežēlīgu viņu ūdeņu un zvejniecības resursu ekspluatāciju. Āfrikas valstīm pašām jāļauj attīstīt savu zvejniecības nozari. ES izsekošanas mentalitātei jātiek neitralizētai un nepieņemamiem piedāvājumiem, piemēram, Datu Glabāšanas Direktīva jāatsaka. Nekad šajā nozarē nebeidzamas paplašināšanās vietā, ES jāpasper daži soļi atpakaļ. Palielināt nodokļus ES darbiniekiem. Viņiem nevajadzētu būt privileģētam slānim ar atbrīvojumu no nodokļiem. ES saviem darbiniekiem (kuri maksā nodokļus tikai ES) būtu jāuzliek 30% nodoklis. Šiem darbiniekiem būtu jāuzvedas kā “labiem eiropiešiem” un finansiāli jāatbalsta ES darbs.
23
•
• •
•
• • • •
Pārtaisīt ES reģionālo politiku, lai novirzītu finansiālo atbalstu nabadzīgākajām ES dalībvalstīm un likvidētu birokrātiju ar sarežģītiem pieteikumiem un pēcpārbaudēm, dažādiem struktūrfondiem un Kohēzijas fondu, krāpniecības izmeklēšanām un vēl daudz ko. Strukturālais un reģionālais atbalsts no ES nedrīkst tikt uzskatīts kā pastāvīgs ienākumu avots. Šim atbalstam jātiek saistītam ar attīstību. Bet vissvarīgākais ir katrai dalībvalstij uzņemties atbildību par savu nākotni. Izbeigt lidojošo cirku starp Briseli un Strasbūru un pārcelt darbiniekus uz vienotu darba vietu (izņemot tulkus, kā iepriekš minēts). Eiropas Globalizācijas Pielāgošanas Fonds (EGF) ir vēl viena no ES propagandām. Šis fonds ir domāts, lai sniegtu atbalstu darbiniekiem, kas pazaudējuši darbu globālu tirdzniecības modeļu izmaiņas rezultātā, piemēram, kad kāda liela firma tiek likvidēta, vai kāda rūpnīca tiek pārvietota ārpus ES globālas finansiālas un ekonomiskas krīzes dēļ. EGF budžets ir 500 miljoni eiro katru gadu. Bet fondam ir nepietiekama Eiropas vērtība. Galvenā atbildība saistībā ar globalizācijas efektu neitralizēšanu ir jāuzņemas pašām dalībvalstīm. Nauda, kas tiek maksāta dažādiem reģioniem Eiropas Savienībā, lai palīdzētu darbiniekiem atrast jaunu darbu un attīstīt jaunas spējas labi reklamē ES. Taču tajā pašā laikā notiek naudas cirkulācija. Dalībvalsts, kas šo naudu saņem varēja vienkārši maksāt mazāk ES un tad pati izlemt tieši kā ar šo naudu risināt darba tirgus problēmas. Jāuzdod jautājums, vai tiešām EGF atbalsts dod ilgtermiņa labumu, kad saņemtā nauda jau iztērēta. Beigt sniegt finansējumu ES subsidētajām ES propagandas TV kanālam Eiroziņas (Euronews) un samazināt budžetu EuroparlTV, kas pārraida programmas no Eiropas Parlamenta. Pašlaik pie tā strādā apmēram 50 darbinieku un tas izmaksā apmēram 60.000 eiro katru pārraidīto stundu. EuroparlTV tā vietā vajadzētu koncentrēties uz interneta pārraidēm no Parlamenta sesijām un Komiteju sanāksmēm, kā arī beigt propagandas darbības. Atteikt īpašu kultūras Eiropas Mantojuma Zīmi (izmaksā: aptuveni 650 000 eiro 2012-2013). Kultūras mantojuma zīmes jau eksistē gan ANO, gan dalībvalstīs. Likvidēt subsīdijas dzīvnieku eksportam uz ne-ES valstīm - dzīvnieku labā. Eiropas Parlamenta pensiju fonda zaudējumi nebūtu jāfinansē nodokļu maksātājiem. Ja šim pensiju fondam ir zaudējumi, tad jāsamazina pensijas, tām nebūtu jātiek finansētām no ES kases. Eiropas Parlaments varētu strādāt efektīvāk un ar labākiem deputātiem, ja: Pirmkārt, balsošanas procedūras tiktu mainītas un tām tiktu atvēlēts vairāk laiks. Otrkārt, deputātiem jāļauj ņemt slimības atvaļinājumu vai dzemdību atvaļinājumu un ļaut saviem palīgiem tajā laikā viņus aizstāt.
24
Eiropas kooperācija var patikt, to var atbalstīt, taču tajā pašā laikā jāsaprot, ka šobrīd Eiropas institūcijas dodas nepareizā virzienā. Eiropas Savienībai vajadzētu pielikt spēku pie problēmu risināšanas, kas patiesi ir starprobežu, un pat tad stingri jāpārskata vai tiešām tā ir ES darīšana.
Iekšā vai ārā – palikt vai nē
Dažās valstīs debate par palikšanu ES sastāvā ir ļoti aktīva, it īpaši Apvienotajā Karalistē. Taču arī mērenāki ES kritiskie spēki ir aktīvi ES un tās institūciju poltiskā spēka centralizācijas kritizēšanā. Jaunā Sākuma Projekts Lielbritānijas Parlamenta Apakšnamā
Apvienotās Karalistes parlamentā ir “Jaunā Sākuma Projekts”, kas sadarbojas ar parlamenta deputātiem visādās partijās, kā arī ar ideju laboratorijām, interešu grupām, Lordiem, Eiropas Parlamenta deputātiem un konstitucionāliem ekspertiem, lai: 1) Aplūkotu jaunas UK-ES attiecību iespējas; 2) Izklāstītu kā šīs attiecības varētu izskatīties; 3) Izveidot procesu izmaiņu sasniegšanai; 4) Izveidot politisko atbalstu, lai sasniegtu mērķi.
Savā “Manifestā Pārmaiņām” Jaunā Sākuma Projekts raksta sekojošo:
“Status quo Eiropas Savienībā vairs nav opcija. Eirozonu skar nenovēršamās ekonomiskās krīzes sekas, tā tuvojas fiskālai un banku lietu apvienībai. Šis nav ceļš, pa kuru britu tauta grasās doties, kopā ar citām ES dalībvalstīm, kas nav eirozonā, mums jāpanāk un jaizceļ jauna sadarbība ar ES, paliekot pilnvērtīgai dalībvalstij. Mēs vēlamies attīstīties ar vienotā tirgus palīdzību, nodrošināt to, ka ES institūcijas to aizsargā un padziļina. Mēs arī vēlamies britu suverenitāti, nodrošinot to, ka parlaments var izlemt, kas ir labākais valstij. Mēs nepiekrītam “pēc iespējas ciešākas savienības” redzējumam, kas pausts ES līgumos.
Apvienotajai Karalistei ir sarežģīts darbs starp savu interešu aizstāvēšanu un tajā pašā laikā dalībvalstu atbalstīšanu, kas vēlas tālāku un dziļāku fiskālo un politisko integrāciju. Šis manifests izklāsta Lielbritānijas un ES jaunās attiecības, ko mēs vēlamies, lai mūsu valdība sasniedz. Mūsu panākumi sarunās nozīmēs jaunu un ilgtspējīgu UK pozīciju ES.
•
Mēs vēlamies 5 revīzijas ES likumos:
Ārkārtas bremzi jebkurai dalībvalstij, runājot par nākotnes ES likumdošanu, kas ietekmē finansiālos pakalpojumus.
25
•
• • •
ES vajadzētu repatriēt sociālā un nodarbinātības likuma kompetenci dalībvalstīm. Daži ES biedri jau mēģinājuši veikt strukturālās reformas, bet tiek nelokāmās E birokrātijas kavēti. Mums vajadzētu strādāt kopā ar viņiem, lai panāktu pārmaiņas. Tam neizdodoties, mums vajadzētu atrast izņēmumus Apvienotajai Karalistei no pastāvošajiem ES sociālajiem un nodarbinātības likumiem, kā arī ārkārtas bremzi jebkurai dalībvalstij šajā jautājumā nākotnes ES likumdošanā. Izņēmumu Apvienotajai Karalistei visiem eksistējošiem ES policijas un krimināltiesību pasākumiem, ko jau neskar Lisabonas līguma izņēmumi. Jaunu juridisko aizsardzību vienotajam tirgum, lai nodrošinātu to, ka nav diskriminācijas pret ne-Eirozonas dalībvalstu interesēm. Strasbūras Eiropas Parlamenta, Ekonomikas un Sociālo Lietu Komitejas un Reģionu Komitejas krēsla likvidēšana.”
Secinājumi
Terminiem ES kritiķi un ES skeptiķi kopumā tiek dota priekšroka pār eirokritiķi (šis pēdējais termins ir izmantots vispārēji, piemēram, angliskajā vikipēdijā). Ir svarīgi tos atšķirt, jo Eiropas Savienība nav tas pats, kas Eiropa. ES kritisks ir tāds, kurš kritizē to kā mūsdienās strādā Eiropas Savienība un tās institūcijas. Eirokritisks labāk raksturo tos, kas kritizē eiro kā valūtu Eiropas Savienībā, taču tiek izmantots arī saistībā ar ES kritiku.
To pašu var attiecināt uz terminu ES skeptisks, bet būt ES skeptiskam ir būt negatīvāk noskaņotam pret ES nekā esot ES kritiskam. Termins eiroskeptisks ir piemērotāks, lai raksturotu tos, kas ir pret eiro kā valūtu.
Mēs ceram, ka termini ES kritisks un ES skeptisks kļūs populārāki. Bet protams tas nav iespējams harmonizēt visu Eiropu. Piemēram, terminu “liberālis” Eiropā var izmantot partijas, kustības vai personas Eiropā ar ļoti dažādiem politiskiem uzskatiem. To pašu var teikt par terminu “sociāldemokrāts”, galvenokārt saistīts ar kreisi-centriskām partijām, kas gan politikā, gan dažādās valstīs var nozīmēt dažādas lietas. Protams, ir arī izņēmumi – Portugālē Sociāldemokrātiskā partija ir labēji centriska liberāli konservatīvā partija, kā arī Apvienotajā Karalistē no 1981. līdz 1988. gadam eksistēja centriska partija ar nosaukumu “Sociāldemokrātiskā Partija”. Ja pat terminam Sociāldemokrāts nav vienotas nozīmes visur Eiropā, tad terminam ES kritiķis būs grūtības konkretizēt nozīmi, taču mēs ceram, ka varam palīdzēt uzsākt diskusiju.
26