Ogres valsts tehnikuma audzeknu jaunrade
DZEJas dienas 2011
Gluži kā acis, kā smaids, ko sniedzam viens otram, kā skaņa caur mūsu sirdīm rit dzejas vārsmas. Tās liek aizdomāties un izvērtēt, izraisa prieku un laimes sajūtu. Tas notiek neapzināti, bet tomēr šķietami vienkārši un ticami. Gribas teikt, ka dzeja mūs pacilā, iedvesmo un dod spēku dzīvot tālāk. Pārdomas un neziņa par nākotni, sāpju brīži, šķiršanās un atkalsatikšanās ar mīļoto cilvēku liek vārdus virknēt rindās, un uz baltās, tukšās papīra lapas lasāms tas, ko runā sirds. Izsenis ir rakstīta un lasīta dzeja, lai meklētu sev līdzīgos dvēseles kliedzienā, priekā un domu lidojumā, lai meklētu izjūtu izpausmes vārsmās, vārdos, domās. Tieši tāpēc vēlētos jums teikt: „Cienījamie šīs grāmatas lasītāji, izbaudiet mūsu pasaules prieku, sāpes, vilšanos un paņemiet savā dvēselē sev nepieciešamo!” Šajā grāmatā iekļauti mūsu jaunās skolas radošo jauniešu domu graudi un dzīves sajūta. Izbaudiet to un ielieciet sirdī sev tīkamāko! Ņemiet līdzi ikdienas gaitās šo šķietami vienkāršo laimes sajūtu un prieku! Paskatieties uz pasauli jauniešu acīm!
Kristaps Volosātovs IP „ Interjera dizains ”, 3. kurss
Mūzikas izpildītājs: Ritvars Štarks IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
Teksta autors: Kristaps Dravenieks IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
Mūzikas Izpildītājs: Artur Kruglenko IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
Dzejas dienām Kad ziedi plaukst un novīst, kad cerības un sapņi aizklīst. Mājas darbi prātu nomoka, pār mums ir skolotāju roka. Vēl jāpiedalās dzejas dienās, visa pasaule mums piesienās. STOP, šīm mokām sakām mēs, šī dzeja neskalosies smadzenēs. Jaunu skolu dibinam, Jūs tur visus aicinam. Dzejā vien tur runāsim, paši savus likumus mēs domāsim. Direktorus tēlosim, un skolotājus trenkāsim. Šis sapnis liekas salds, 1000 reizes galvā malts. Bet realitātē jāatgriežas, šaurā klasē jāsaspiežas. Pie mājas darbiem jāpieķeras, ar bezmiegu būs jārēķinās. Bet vai jautri neiet mums, kaut galvā zogas pagurums. Mēs gaužamies un sūkstamies, bet patiesībā tikai ārdamies, un aiz stūra skūpstamies. Tik tiešām labāk neraudiet, vai tiešām labo neredzat. Šis brīdis mums ir jābauda, aiz ūsām lauva jārausta. Skolotājus mīlēsim, dzejas dienas godāsim. Šo dzeju pārāk nopietni tik neņemiet, un, skolotājas, divniekus mums nelieciet.
Dzejolim ir muzikāla apdare.
Ingus Žalkovskis
IP “ Elektronika un elektrotehnika ”, 3. kurss
Dzejas dienu uztraukums Dzejas dienas pienākušas Dzejniekus tās savākušas Arī mani skaitā tajā Pa galvu dzejoļus liek vajāt Dzejolīti rakstīt liek Lai man laba atzīmīte tiek Rakstu pirmo Baigi labā doma virmo Pēc laiciņa to pārlasu Un miskastē tik izmetu Uzrakstu es otru, trešo , ceturto Uz lapas likt nav vairs neko Labi, skatos pārlasu Rupjos vārdus izņemu Pāris rindiņas es samainu Un kādu atskaņu vēl iepinu Nu labi, tā nu būtu Skolotājai savu dzeju sūtu Paiet stunda, divas trīs Nu tik atbilde būs drīz Ēpastiņu vaļā veru Un uz pozitīvu atbildi es ceru Veru vaļā, ir un jā Esmu ticis konkursā Tagad dzejolīti iemācīšos Lai lielā dienā “neabblomītos” Lai gan šovakar vel nē Jāpamācās matenē Pāris reizes šitāds atlikums Līdz atskan, Ingus, Šodien dzejas pasākums Ej tu rāvies, kur to jupi Kur es aizmirsu tik glupi Labi vecīt, turies braši Iemācīšos dikti aši Bet nav laika, zālē sauc, Bāc, tas visus plānus jauc
Labi, meklēju es papīru Uz kura dzejolīti rakstīju Sēžos zālei galā pašā, Lasu dzejolīti tempā ašā Lasu, lasu atskārstu, Ka uz skatuves sauc manu vārdu Labi, ceļos eju lēnām Asins straujāk plūst pa vēnām Eju tuvāk, šķībi skatos, No uztraukuma nedaudz kratos Esmu klāt, varu sākt. Khremmm, es nočarkstu Un pamatīgi nosarkstu Nu ir traki, nu ir vāks. Ingus, paņem lapu, lasīt sāc Kratīties sāk mani stilbi Knapi izspiežu pat zilbi Rokas dreb un lūpas trīc Balss kaut kādā tembrā sīc Dzejolim pat pusē neesmu Pie pieres jūtu karstu vēsmu Dzejolim kad vidus nāk No pieres lāses tecēt sāk Tik daudzas acis mani vēro Mana teksta kvalitāti mēro Dzejolis jau jānobeidz Galvenais tik valodiņu nesasteidz Uztraukums jau lēnām beidzas, Jo rindiņas uz beigām steidzas Vis jau beidzās, apklustu Dzirdu pat kādu jauku aplausu Viss ir beidzies, nu ir galā Varu atveldzēties malā Noslauku no pieres sviedru Apciemoju grupas biedru Un saku- Pfff... Elementāri!!!
Jānis Rumpis
IP “ Elektronika un elektrotehnika ”, 3. kurss
Atkal skola VASARIŅA BEIGUSIES, Kur tas laiks ir paliecies? Tikko vēl pie jūras bijām Burgerus vien rīklē bīdījām. Nesaprotu kāpēc tā, Atkal nauda kabatā. Vasariņa dārgs ir prieks, Neviens latiņš vairs nav lieks. Skuķi tagad biksiņās, Nevis īsās kleitiņās. Apnicis man aukstums tas, Lai tas bargums aizvācas! Tagad atkal skola klāt, Nu tik agri varēs slāt. Bet, kad paliks garlaicīgi, No klases izzagšos es piesardzīgi. Tad Aļona ieraudzīs, Un atkal strikti aizrādīs. Iedos balto lapiņu, Un uz skolu nāksi ar papiņu!
Jānis Ķepiņš
IP “ Datorzinātnes ”, 2. kurss
*** Laime ir domas, domas, kas iet. Laime liek cilvēkam smaidīt un skriet! Laime ir jūtas, jūtas, ko jūt. Laime liek cilvēkam labākam kļūt!
Dmitrijs Taradais
IP “ Elektronika un elekrotehnika �, 1. kurss
Domas Domas ir kā mākoņi, Skaidri, biezi un gaiši. Jo cilvēks ir kā mākonis, Nav ne paredzams, ne atrodams. Mākonis, salīdzinot ar mums, Ir līdzīgs; Gaišs mākonis – laime, Biezs mākonis – nomākts, Tumšs mākonis – bēdīgs un auksts. Jūtām ir vairākas puses, Ir puse, kas priecājas un arī bēdājas. Man vistuvākās ir bēdas, Jo cik mēs nepūlamies, Ne vienmēr dabūjam to, ko iekārojam. Prieks – tas man ir maz, Jo ne vienmēr esmu aizņemts.
Linda Ģēģere
IP “ Miltu izstrādājumi ”, 1. kurss
Mammai Viņas acis tik dedzīgi kvēlo, Viņas rokas tik maigi pieskaras, Viņas vārdi tik skanīgi skan, Ka raudāt negribas man.
Bez viņas dzīve nav dzīve, Bez viņas uz zemes nav laimes, Bez viņas man dzīvē aptrūkstas vārdi, Bez viņas viss izskan kā maldi.
Ar viņu man vienmēr ir jautri, Ar viņu man dienās ir silti, Ar viņu man dienas visgarākās, Ar viņu man pasakas visskaistākās.
Man nevajag naudu, dārglietas ,mantas, Lai ar māmuļu justos labi. Ar māmiņas vārdiem, darbiem un glāstiem Man pietiktu visam mūžam.
Līga Lupiķe
IP “ Interjera dizains ”, 3. kurss
Dzīve Mana mūza, Mans prieks. Es kā tauriņš Skrienu tai pakaļ ikdien.
Es redzu, es cīnos Par dvēseli savu, Un domas man prātā Skrien un skrien.
Es mokos ar sevi, Es zinu, man vajag! Es ticēšu sev, Savai laimei.
Par spīti citiem Es cīnīšos Ar zobiem un nagiem Par likteni savu, Kurš ir tikai viens.
Mana dzīve ir jauka, Mana dzīve ir skarba, Es to izdzīvošu Ik sekundi katrudien.
Mūzikas autors: Kristaps Volosātovs Vārdu autors: Kristaps Volosātovs IP “ Interjera dizains ”, 3. kurss
Jautājums 1. Es nesaprotu kāpēc tā, Ko grib no manis liktenis Pāri kādām negaisa brāzmām Viņš mani šeit šeit ir nolicis. Piedz. Es nesapratnē jautāju, Ko esmu izdarījis tādu, Ka jāpiešķir man šādu sodu, Viņš mani šeit ir nolicis. 2. Man nav vajadzīga nauda, Neviena sirds, kas izglābt spēj Manu akmens sirdi iegrimušo, Zelta važās ievīto. Piedz. 3. Man vajadzīga mīlestība Un sirds, kas mani aizraut spēj No cietsirdības valgiem skarbiem. Dievs zin, kur vakars pienāks rīt. Piedz. 2x
Santa Trautmane
IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
Pasaules burvība Tevi vilina šīs gaismas, Kas liekas tev tik laiskas. Tevi vilina šī nauda, Kas liekas tev kā bauda. Tā neceļ tevi spārnos, Bet lieta jau nav vārdos. Dzīves burvību tu sapratīsi, Kad rīta rasu sajutīsi. Viņa vedīs tevi savos ceļos, Un neklausīsies tu vairs melos. Ne izkārtnes, ne naudas maiss, Tik saulīte un rīta gaiss. Tu saskatīsi dzīvē labu, Kad sapratīsies tu ar dabu. Tevi nevilinās vairs šīs gaismas, Kas kādreiz likās tev tik laiskas. Tu vēlēsies vien palikt, Tai vietā, kur esi radīts.
Jūlija Šņitkova
IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
Putni Putni... Tik viegli, tik brīvi, Pārlido pāri šim burvīgam rītam. Tik jauki, tik saldi, Viņu balsis skan kā senajos mītos. Putni... Tik bezrūpīgi, tik jautri, Caur dienām, caur naktīm... Tik nesatraukti.
Zane Migunova
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
Uz mana pleca tup pūce.... Uz mana pleca tup pūce, mūžīgi gudra un aušīga kā skudra, tā čukst man klusi ausī, lai nesteidzu dzīvot , jo laika ir daudz. Es vēlos dzīvot tā , lai man pieder viss, par ko citi sapņo.
Dzīve nav rožu dārzs, bet nav arī ērkšķu puduris. Tajā ir jāmāk iet tā, lai nesadurtos un neapreibtu. Ir jāmāk atšķirt tev, ko vajag, no tā, Kas nav radīts man.
Un galu galā ir jāmāk skaisti iziet caur dzīvei tā, Lai pūce uz pleca mūžīgi klusē un vēro Ar prieku mani!
Agris Volkovs
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
Mūzika Mūzika iet caur mani Gluži kā elektriskais impulss. Ikreiz, kad spēlēju savas bungas, Es jūtos dzīvs. Melodijas sazarojas. Tās gluži kā čūskas iet cauri visam ķermenim. Katra ģitāras harmonija, katrs skarbais bet patīkamais basa sitiens ir kā medus bitei. Es esmu bite, un tas ir mans medus - mūzika.
Jānis Svečikovs
IP “ Datorzinātnes ”, 1. kurss
*** Bijis esmu pasaules malā, Tevi redzējis tur neesmu, Piedāvāju iet ar mani, Bet tu to nevēlējies.
Mana sirds ir priekš ģimenes, Bet prāts un dūša priekš jums.
Aizejošie gadi ir pagājuši sīkās kļūdās, Apnicis brīvo laiku pavadīt vienkārši “lopā”, Ja nepatīk savs dzīvesveids, tad iekāp lidmašīnā, Un pazūdi no šejienes kā vispār nebūtu bijis.
Kad esi vecs, ir laiks no visa atbrīvoties, Dzīvē piedzīvotā, visa pārdzīvotā, Kas ir teicis tā – tu esi brīvs, nebaidies, viss būs tā, kā tam vajag būt.
Mareks Buls
IP “ Meža mašīnu operātors ”, 1. kurss
Rudens Salts vējš sitas sejā, nesot skaudru un dzestru smaržu. Tā iesitas nāsīs un liek justies dzīvam. Rudens, viens no četrām gada atvasēm, un vienmēr tas pēdējais. Neviens neskatās uz rudeni kā uz krāsu krāšņo paleti, ko kāds gleznotājs nometis pāri mūsu gravām, bet skatās tikai uz pelēko, auksto miglu, kas rītus jau agri ietin savos tīklos, un dubļiem, kas arvien ielu malās meklē savu vietu. Bet vai rudens tomēr nav tas skaistākais no gadalaikiem? Tas nav uzspēlēts kā pavasaris vai pārbriedis kā vasara, vai auksts kā ziema. Tajā ir no katra brīnumainā gadalaika pa druskai apvienots kopā. Rudens neaizraujas ar salkaniem, siltiem vējiem kā pavasaris, kas, lai pasauli padarītu krāšņāku un visi viņu apbrīnotu, metas kur vien pagadās. Tas nesvilina ar saviem saules stariem, nav mierīgs un pārspīlēts kā vasara. Šis gadalaiks nav tik vienkrāsains un nepateicīgs, kā ziema. Rudens savus vējus tur kā franču zaldātus, stingrus un staltus, un tomēr tik skaistus. Nē, rudens nav padevīgs, tas ir untumains un temperamentīgs, tas nespēj būt mierīgs, jo ir tik dzīvības pārpilns. Rudens krāsas ir šī gadalaika lielākais krāšņums un skaistākā dzirkstele. Nāk rudens apgleznot Latviju, un vai tad savādāk vēl var teikt? Vai Jūs esat kādreiz redzējuši mūsu zemi vēl skaistāku, kā tad, kad tā ir krāsota kļavu lapu raibajos toņos? Bet tas nepārspīlē savu skaistumu ar pārmērīgi salkanu smaržu vai siltu vēju. Tas paliek vēss, lai mēs vienmēr neapskurbinoties vērotu šo unikālo dabas skaistumu, ar kuru sastopamies katru dzīves gadu. Es esmu lepns, ka dzīvoju Latvijā, ka varu vērot šo skaisto dabas gleznu un baudīt šīs burvīgās, dabas radītās sajūtas. Un tās mani . pārņem katru rudeni...
Jānis Rencis
IP “ Datorzinātnes ”, 2. kurss
Svaigais laiks Ir laiks, kad apstāties. Ir laiks, kad apdomāties.
Ja tev ir laiks šīm pāris lietām, Tad neklaiņo pa svešām vietām. Ja vakarā tev ir skaļa pirts. Tad rītā, jau esi spirgts.
Lai laiku netērētu lieki. Un tavi prieki nekļūtu par atkarību lieku.
Domāsim par savu laiku. Veidosim to jauku, svaigu.
Mārtiņš Tanne
IP “ Datorzinātnes ”, 2. kurss
Siena Sveiki, mani sauc Siena, ikdienu esmu viena. Ikdienu kāds mani paberzē, ik mēnesi padauza Ik gadu nokrāso! Jūtos tik izmantota kā neviena. Šogad man ir lēmums tikt pie jaunas krāsas. Tagad man būs trīs māsas,dzeltensarkanas un dāsnas.
Jānis Mūrnieks
IP “ Grāmatvedība ”, 3. kurss
***
Iznāk laukumā septītais, Aizsargs, aizsargs. Iznāk laukumā trešais, Ar dzelzs raksturu. Iznāk laukumā trīsdesmit septītais, Ar smaidu sirdī! Tauta gavilē... Tauta raud...
Andris Vasilis
IP “ Mežsaimniecības tehnika ”, 1. kurss
*** Es esmu mazs, mazs strādnieks. Es esmu mazs, un man strādāt ļauts, Kas man dots, tas citiem lemts – Es esmu tikai mazs, mazs rītnieks.
Es esmu mazs, mazs strādnieks, Es varētu būt zinātnieks vai pētnieks, Bet tagad tikai nabagmājas sētnieks – Es esmu mazs un strādāt man lemts, Bet vienmēr liekas, normāli dzīvot nav ļauts.
Isams Vitkus
IP “ Mežsaimniecības tehnika ”, 1. kurss
***
Dziļi, dziļi pazemē, Uguns vēlmi zēni kaļ – Asiem, asiem asmeņiem, Zēnu pelnos velni maļ.
Bet tur, augstu debesīs, Dieva kalpi sapņus ceļ – Bronzas prieku lej, Un no zelta akas laimi smeļ.
Še uz zemes paši mēs, Par to visu smejamies, Paši īsti nedarām neko, Gaidām, kad ko paveiks kāds...
Armands Osis
IP “ Mežsaimniecības tehnika ”, 1. kurss
*** Meža zvēri savā vaļā, Dziesmu uzsāk straujā vaļā. Vāverīte savā celmā, Klusi dungo melodijā.
Pūces kundze savā zarā, Uzsit ritmu savā galvā. Vāverīte baigā starā, Uzkāpj egles pašā galā.
Lāča kundzei galva smaga, Svaru ieliek koka stumbrā. Kurmja kungam nervi čupā, Aiziet gulēt savā alā.
Melnā pūce kokā dobē, Piesit kājas taktī skaļā. Pienāk nakts un tumši kļūst, Meža zvēri maigā miegā...
Kristiāna Švanka
IP “ Klientu apkalpošanas speciālists ”, 1. kurss
***
Snieg pār laukiem balts sniegs, Un mīlestībai nenāk miegs. Tā visās apkārtējās mājās, Visiem pavaicā, kā klājās.
Mājās egles rotā sveču liesmas, Un apkārt skan jaukas ļaužu dziesmas. Tam visam līdzi jautrais prieks, Tas jaukais, maigais sapņu sniegs.
Svētki jau pie durvīm klāt, Un sveču liesmas mirdzēt sāk savādāk. Tad sajūt egļu smaržu tikai tas, Kas kaut kur augstu paceļās. Kur zvaigznes tur sniega eņģeļi mīt, Kur sniegpārslas vairs nespēj saskaitīt, Kur sveču liesmas rāmi deg klusumā, Tur viss būs savādāk.
Katram sirdī svētki mīt, Ir priecīgs prāts un silta sirds. Jau domās visi jaunā gadā, Jaunā lokā, jautrā sparā.
Klinta Prodniece
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
Mīlestība Viņu nevar nopirkt par ziediem, Kuri aug dārzā aiz stūra. Ne laimēt loterijā, Ne saņemt kā dāvanu Jaunajā gadā.
Viņas atnākšanu Nevar paredzēt laikā Kā ciklons Silto saules staru.
Nav nojautas par viņas cenu. Bet es maksāju Ar savu vienīgo mūžu. Vai nebūs par daudz?
Tie – kas viņu sastapuši – nobrīnās. Tie – kas viņā vīlušies – paklusē.
Ritvars Leimanis
IP “ Reklāmas dizains ”, 2. kurss
Ne līdz galam noiets ceļš Pusceļš starp tagadējo un – sapņos vēlamo, Pusceļš starp sataustāmo un – lapās neredzamo, Pusceļš starp dienas sākumu un - sāpīgu nobeigumu, Pusceļš starp koka stumbru un - aptēstu mietu. Vētrainās jūtas, ai, kā jūs sāpināt! Ticu mīlai vienīgai, kas spēcīga un dziļa. Esmu par jaunu, lai mīla aklu darītu, Esmu par maz dzīvojis, lai mīlestību pazītu.
Elīza Raksta
IP “ Reklāmas dizains ”, 2. kurss
Rudens vējš Vējš, svelmains rudens vējš! Es esmu greizsirdīga uz tevi ne jau tāpēc, ka tu ātrs un spēcīgs. Nē! Bet gan tāpēc, ka tu savā pārgalvībā, manam mīļotajam pieskarties drīksti! Ak, vējš, svelmainais rudens vējš!
Kaspars Plikšs
IP “ Datorzinātnes ”, 1. kurss
Sirds Tā pukst vienīgi tev. Katru brīdi, katru sekundi, Lai arī cik tas labs vai slikts būtu! Ieklausies un sadzirdi, ko tā lūdz un saka, Tieši tādēļ, ka tu esi, es smaidu. Tikai ar to, ka tu esi, man pietiek! Bet visvairāk par visu Vēlos sajust tevi sev blakus. Sajust tavus pieskārienus, skūpstus, mīļumu. Es tev pat varētu dot visu, Bet man tikai ir sirds, Un tā jau pieder tev!
Oskars Farino
IP “ Mākslas dizains ”, 3. kurss
Sapnis Viss kā teātris, Es pamodies esmu. Tu teici, ka sapņotājs esmu, Bet pati mani no sapņa izmeti. Tāds klusums un miers, Un mans smaids atkal viens. Tik gaišās domās gaiša cerība, Lai pasaule kļūtu baltāka. Pagaidi vēl minūti, Un tagad vēl sekundi. Tad es Tev austiņā iečukstēšu, Ka vēl nevienu mirkli bez Tevis neizturēšu.
Nika Nikolajeva
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
*** Tu esi pelnījis visus sapņus, pasaku cerības un neparastas mīlestības uz šīs pasaules, bet es zinu, ka tā nebūšu es ,kas tev visu to dos. Tu esi pelnījis vēstules, kas beidzas ar: ”PS. – tu esi gaišāks kā 27 sudraba zvaigznes” bet tā nebūšu es, kas tev visu to dos. Es izgriezu papīra sirdis un sapņus. Un devu tās tev, bet tu tikai saplēsi tās, sakot: „ Tās nav pietiekami labas ”. Un, kad es uzgleznoju tev zeltainas debesis ar saulainiem smaidiem, tu man tās atdevi, sakot: „ Nezīmē vairs ”. Tāpēc es uzrakstīju tev stāstu pilnu ar zvaigžņotām debesīm un bezcerīgiem sapņiem. Tu teici: „ Man to nevajag ”, un aizgāji. Tev sāku dungot melanholiskas šūpuļdziesmas, bet tu jau biji padevies saldajam miegam: „ Es labāk murgošu nekā klausīšos, ” Tu teici, noliekot klausuli. Es turpināju dziedāt, cerot, ka tu beigsi bēgt, lai es paspētu tevi noķert. Es biju piemirsusi, ka tu neesi kaut kas, ko var noķert.
Marta Malnača
IP “ Interjera dizains ”, 2. kurss
Vārds sniegā Kamēr tu esi projām, Kamēr tu esi miegā, Es ar savām kājām Rakstu tavu vārdu sniegā. Mīkstā, baltā, tīrā Rīta klusumā. Tas tur ilgi stāvēs Ja sals noturēsies. Kamēr tu esi projām, Kamēr tu esi miegā, Es ar savām kājām Rakstu tavu vārdu sniegā. Mīkstā, baltā, tīrā Kā tavā maigumā.
Sabīne Svika
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
Nav man paradīze zemes virsū Nav man sapņu, ko cerībā tīt. Nav man rītdienas, pie kā turēties, Man nav vairs it nekā! Man pieder tik mirklis šis, Tavs smaids un acu spožums. Tavas atvērtās plaukstas, Kuras vienmēr mani skauj. Tu būsi mana paradīze, Tu būsi mana cerība, Tu būsi mana rītdiena, Tu būsi man viss! Tik saki man šos vārdus, Un es būšu arī tava, Mēs būsim viens otram, Kā mīlas stāsts.
Ingmārs Jermakovičs
IP “ Kokizstrādājumu izgatavotājs ”, 2. kurss
*** Tas notika sen, Bet liekas kā vakar, Tā trešdiena bija, Kad prieks mums lija.
Tu smaidīji liegi, Kad tuvojies man, Tas nebij uz labu, Kad teici to man...
Zita Bērziņa
IP “ Interjēra dizains ”, 2. kurss
Vairs nē! Pār mani aizrit tirpas vēsas, Un sirds vāji iepukstas. Ir jāzina, ko tā šobrīd vēlas, Bet manas domas ir neaizsargātas.
Tās sapņo augstāk par mākoņiem baltiem, Un mūsu sapņiem kvēliem. Pēkšņi asara nobirst uz ceļiem maigiem, Un pazūd ticība sapņiem skaistiem.
Bet ne jau es būšu tā, Kura aizliegs tev ticēt, Kura pārtrauks cerēt, Kura sirdi izārstēs, Un tā kura pārtrauks tevi mīlēt.
Un ne jau es būšū tā – Kura aizmirsīs atriebties. Kura vienmēr varēs pateikties, Kura varēs aizmirsties, Un tā, kura spēs visu priekšā izlikties.
Zini – nekas prātam neliek mieru, Jo tas viss uzcēla sienu. Tagad negribu vairs nevienam piederēt. Negribu neviena roku turēt. Savu laimi apcerēt, Jo izlēmu tā – ka atļauju tev savu sirdi mūžam paturēt.
Ingars Babčuks
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
Mīlas sāpes Acis vēlas būt aklas, Jo nedrīkst skatīt. Rokas novīst kā lapas, Nedrīkst apskaut. Dvēsele raujas čokurā, Nedrīkst mīlēt, Bet mīla neko negrib zināt – Vēlos dzīvot.
Nelaimīgā meitene
Reiz meitene jauka, Tik laba un cēla, Satika puisi Tik skaistu un jaunu. Viņi runāja ilgi Un dvēsele tiecas pret sauli, Par tēmam savām. Vēlas mīlēt. Viņi skūpstījas droši Rokas atplaukst kā ziedi, Dzeltenos rapšu laukos Vēlas apskaut, Tad pienāca brīdis , Acis pat aizvērtas saredz, Brīdis tik jauks , Ko nedrīkst skatīt, Kad puisis teica: Un paveras lūpas čukstā – „Preci jel mani!” Es mīlu tevi. Meitenes asaras, Vecāku smaidi Bet tu esi tālu Turpinājās kāzās Un gribētu būt vēl tālāk. Un atkal saraujas dvēsele mana, Un arī pēc tam. Un nāca bēdas. Nedrīkst mīlēt. Un rokas novīst kā lapas. Bēdu tik daudz. Nedrīkst apskaut. Ātri meitene saprata, Un acis asaru pilnas, Ka puisis ir ļauns. Un tā bez gala...... Vinš mīlēja sievietes, To bija daudz. Bet sievas seja, Tam apnika jau. Mīlestība – tā salauza dzīvi. Jaukā meitene nav vairs dzīva.
Artūrs Pučeks
IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
***
Izmircis es eju pa ielu. Līst. Laternas deg, Bet dvēsele jau nogurusi dus. No tumsas dziļumiem nāku, Uz tumsas dziļumiem eju. Ceļš kā čūška vijas zem kājām. Līdz krītu. Atkal domās skan mūzika, Ko dziedāji tu. Un es dziedu līdzi Gluži kā slims. Izmircis es sēžu uz ielas, Zem laternas. Sēžu un jūku pa gabaliņiem nost. Līdz sabrūku pavisam Un vēji mani aizpūš , Atpakaļ pie tevis. Kur atkal dziedi tu.
Inga Gerasimova
IP “ Interjera dizains �, 2. kurss
***
Ir sāpes, ko nevar dalīt uz pusēm, tik stāvēt līdzās un klusēt. Ir sāpes, ko nevar dalīt uz pusēm. nav tādu vārdu, kas mierināt spētu. Ir sāpes, kas izsāpēt nevar, tik tāpēc, ka tevis nav blakus. Nostājas blakus Tev draugs un klusē, kaut vai tā dēļ, lai palīdzētu.
Zane Lenša
IP “ Tūrisma komercdarbinieks ”, 2. kurss
*** Vai tu atceries mūsu tikšanās pirmo reizi? Man bija bail, ka neizdaru kaut ko nepareizi. Bez steigas staigājām un runājām, negaidot tās dienas beigas, Runājām,līdz vārdi beidzās, Un manas rokas pēc tavām tiecās. Es nezināju , ka bez tevis būs tik grūti, Un visu laiku mēs nevaram, Viens otram blakus būt. Par tevi domāju katru nakti. Meitenīt, tu mani padari traku. Es pat reizēm nezinu, ko lai saku, Kad tu esi man blakus, Tad vienkārši tevi noskūpstu, Un kā laimīgs pa straumei aizplūstu. It kā vējš mani mākoņos paceltu un aizpūstu, Bet es tevi ņemu līdzi debesīs. Tu palīdzi man, kad ir stress, depresija, Tad tas vairs neesmu es. Sajūta tāda, it kā kāds man vilktu pa muguru ar stabu, Bet tad tu saki, ka viss būs labi. Tie tavi vārdi mani vada, Kad esmu bezspēcīgs , Tie liek man cīnīties. Kad es jau taisos padoties, Krist un pret akmeņiem atdurties. Negribu liktenim atdoties. Tu neļauj man padoties. Un ja gadītos, ka es zaudēju redzi, Tad pēc tavas balss es vadītos. Sildītos tavos džemperos adītos.
Maksims Dovāns
IP “ Klientu apkalpošanas speciālists ”, 1. kurss
Katrs solis Katrs solis, Tava gaita Ir tik plūstoša un raita Katrs vārds Tavu lūpu dvests Ir tik salds... Katrs ''ČAU'' liek brīnīties ''VAU!'' Kāpēc lai viņa man teiktu ''ČAU'' Es brīnos atkal un atkal Jā, brīnos atkal un atkal (Tāpēc saku Tev) Kādam varbūt vien draudzene esi, Bet kādam ikdienu pasaule kaitina Ja tajā (tajā) neesi TU (x2) Arī vakar, gan šodien, gan rīt, Man uz Tevi lūkoties neapnīk, Šajā brīnišķā rudens laikā, Kad zelta lapas krīt (he, viņš smīn) Es darītu visu, lai tiktos mēs biežāk, Es darītu visu, lai piekļautu ciešāk Tevi sev klāt, jā, es darītu visu, Jo Tavs SMAIDS liek manai sirdij stāt (Tāpēc saku Tev) Kāda varbūt vien draudzene esi, Bet kādam ikdienu pasaule kaitina, Ja tajā, (tajā) neesi TU (x2).
Liliāna Bernāne
IP “ Grāmatvedība ”,1. kurss
***
Es būšu eņģelis, Tu mani spārni.
Nakts tik tumša, zvaigznes spilgtas,
Es būšu saule,
Lapas čab, pūce lūko apkārt.
Tu mani stari.
Vējš maigi šalc pret koku lapām,
Es būšu puķe,
Viss tik kluss, maiga migla vēsmo apkārt,
Tu mana smarža.
Pa vēja plūsmu!
Es būšu grāmata,
Vientuļš koks meža vidū,
Tu mani stāsti.
Šūpojas savā nodabā, vientuļa meitene
Es būšu pildspalva,
Sēž pie vientuļa koka, abi vientulībā skumst.
Tu mana tinte. Es būšu dziesma, Tu mana melodija.
Miesa nogurusi,
Es būšu nakts,
Lāpsta salauzta.
Tu manas zvaigznes.
Gars vēl dzīvs,
Es būšu es,
Saule riet.
Tu mans atbalsts.
Pusceļā vēl ticis neesi,
Bez tevis es neesmu nekas,
Pulkstenis skrien,
Ne eņģelis, ne nakts.
Laiks negaida.
Jo tu esi daļa no
Dzīve skrien,
Manis, draugs.
Tu noveco. Maiga dvesma šalc apkārt tev,
Nakts tik samtaina
Gaida tavu dvēseli jauko.
Un maiga, mēness.
Miesa atdusēs mūža mierā,
Zelta stari staigā.
Šai dzīvē vairs nebūs vietas tev!
Debess dzīlēs zvaigznes klejo, Mūsu ēnas līdzi dejo. Reiz pamodīsimies viens otra skavās, Pēc kaislīgo un kvēlo deju takts.
Diāna Stikāne
IP “ Administratīvie un sekretāra pakalpojumi ”, 4. kurss
Tev Katru stundu, kuru esam šķirti, es ienīstu, Bet mīlu tos mirkļus, kad esam kopā. Mīlu to, kā tu smaidi, kad es pasaku ko muļķīgu. Mīlu, kad tu dusmojies, jo zinu, ka tev nav vienalga. Mīlu, kad tu mani apskauj un saki, ka viss būs labi. Mīlu to sajūtu, kad tu mani skūpsti, jo vēderā taureņi dej. Es mīlu tevi visu, jo zinu, ka esi mans. Mīlu tevi ar katru elpas vilcienu, ar katru sirds daļiņu. Mīlu ar ķermeni, mīlu ar dvēseli. Es ceru, ka tu mīli mani tāpat.
Lauma Šulce
IP “ Interjera dizains ”, 3. kurss
Klusais pumpurs Neaizsedz savu daiļo augumu ar lauru lapām. Es tikai uzlocīšu piedurknes un mēģināšu saprast Tava elegantā ķermeņa aprises. Visus smalkumus, katru dzimumzīmīti Un izliekumu, ieliekumu pacēlumu Un mazās jaukās iedobītes. Nekautrējies. Tu esi skaista. Tici man. Es gribu Tevi atspoguļot pēc iespējas īpatnējāk, Bet tajā pašā laikā tieši tādu, kāda Tu esi. Kailā patiesība tepat vien ir uz manas otas Un zaigojas tumši zilā tonī. Saukšu Tevi par Kluso pumpuru. Tikai neapvainojies. Manuprāt, tas ir dailīgs. Tagad patiešām sajutos kā īsts meža zvērs. Mazliet baisi, bet erotiski. Taču nebaidies, ne jau perversi. Tāds kā ekoloģiski tīrs skatiens, Tev skatoties uz mani. Gribu būt ar Tevi no vieniem līdz desmitiem, Taču ne mūžīgi. Tādus vārdus es nelietoju. Te nav bērnudārzs vai pirmā ieskrietuve ceļmalā. Es negribu būt kā čigāns bez valsts un zemes. Gribu savu seju uz monētas vienas puses. Nerausti mani kā vecu gramafonu, Es tik un tā nespēlēšu pēc Tavas melodijas.
Artur Kruglenko
IP “ Multimēdiju dizains ”, 2. kurss
Skūpsts Tavs pieskāriens mīksts kā bites spārni. Tavas lūpas – vieglas šūpas, Sirds pie sirds zuz tuvu, tuvu Mans prāts ir tavās lūpās.
Tavs skūpsts ir salds kā medus lāse. Jau tuvojas austošais rīts. Mēs esam ar tevi kādā medus kārē, Mēs esam ar tevi šūnu rakstā.
Alise Juška
IP “ Interjera dizains ”, 2. kurss
Neziņa Lūkojos acīs tavās, Tur mīlu un mieru es saskatu. Un domas un neziņu. Neziņu par mums un notikušo. Bailes un rūpes mūs pārņem ikreiz, Kad domājam, kā nu būs tālāk? Vai paspēsim mēs baudīt? Cik ilgi tas būs? Bet tomēr domas mūs aizved Uz nākotni tuvu, Jo ticam, ka būsim, Jo zinām, ka būsim.
OVT audzēkņus jaunradei iedvesmojušas latviešu valodas skolotājas Ruta Balode, Inese Kaupuža, Ineta Rumpētere, Aija Vitka, Sarmīte Zvirbule, Iveta Žilinska. Dzejoļu krājumu sakārtojusi Daiga Zvirbule. Literārā konsultante – latviešu valodas skolotāja Ruta Balode. Izdevuma mākslinieciskā noformējuma idejas autors un veidotājs Kristaps Dravenieks, asistente Sabīne Tarando. Konsultante - Reklāmas nodaļas pasniedzēja Gundega Strautmane. Visas krājumā apkopoto dzejoļu, mākslinieciskā noformējuma un ar krājuma izdošanu saistītās autortiesības aizsargā Latvijas Republikas Autortiesību likums.
Ogres Valsts tehnikums 2011. gads