DACE BALTKĀJE MANTOJUMS
Tekstilmāksliniece Dace Baltkāje izmanto mantojumā saņemtos darbarīkus - mākslīgo ziedu formas un prasmi ar tiem rīkoties. Šīs formas, pēc otra pasaules kara, izgatavoja vectēvs Bonifācijs Caune, pēc vecmāmiņas Ievas Caunes lūguma. Laiki bija grūti, četri bērni, visa iedzīve zaudēta pārbraucot no Irlavas uz Daugavpili aviācijas uzlidojuma laikā, jo tā tika sūtīta ar preču vilcienu. Rezultātā ģimene pirmajā kara dienā palika vasaras drēbēs uz perona Daugavpilī. Kara laikā Caunes apmetās Līvānos pie saviem vecākiem, mazā koka mājiņā. Vecmāmiņa Ieva sāka strādāt skolā par apkopēju, bet vectēvs Bonifācijs darīja visus iespējamos pasūtījuma darbus mājās. Ģimene turēja govi, kopa dārzu. Pēc kara sākoties padomju laikam, iztikšana kļuva pavisam grūta, pēc valsts darba abi centās nopelnīt, lai varētu uzturēt, audzināt un izskolot bērnus. Vectēvs Bonifācijs bija cilvēks ar zelta rokām, prata galdniecības, skārdnieka amatus, Irlavas zēnu kolonijā strādāja par darba audzinātāju un darbmācības skolotāju. Vectēvs darināja brīnišķīgas mēbeles, skapjus ar kokgriezumiem, sofas. Līdz sirmam vecumam, 80 gadiem, katru dienu gāja uz darbu Līvānu kūdras fabrikā, kur stradāja vienkāršus darbus. Cik māksliniece atceras, tad pēc valsts darba mājās, savā darbnīcā, kur locīja skārdu, notekcaurules, apaļās krāsnis. Vecmāmiņa Ieva pēc autores mammas nostāstiem ir bijusi ļoti radoša un interesanta personība. Vecmamma mīlēja teātri, klasisko mūziku
un bērnus. Viņa prata skaisti dziedāt, balss esot bijusi ar patīkamu tembru, tīru intonāciju. Viņas mīļākā dziesma bija krievu tautas dziesma „Жил был у бабушки серенький козлик”, ko viņa kā maza meitene pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās dziedāja mammas darba devēju- bagāto krievu kungu mājās stāvot uz krēsla. Pēc priekšnesuma viesi esot aplaudējuši un cienājuši ar saldumiem. Apkārtējo māju bērniem vecmamma rīkoja dzimšanas dienas svinības ar teātra izrādēm, spēlēm un rotaļām. Pēc kara cukura nebija, tādēļ cienastam vārīja lielu katlu ar kompotu, kuru saldināja ar ķirbi. Faktiski, abi divi, vectēvs un vecmamma bija mazie uzņēmēji mūsdienu izpratnē. Amatnieki, kuri bija apveltīti ar izdomu, lai smagos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos sameklētu izeju no reālās situācijas un atrastu iespēju nopelnīt papildus līdzekļus ģimenes budžetam. Tad nu vecmāmiņa Ieva izdomāja, ka varētu darināt mākslīgos ziedus un izmantot tos kapu kroņu rotāšanai. Cilvēki mira, mirst un mirs visos laikos, tāda ir dzīves kārtība, ienākt pasaulē un pēc tam no tās aiziet. Kārtīga latvieša pienākums ir aizgājēju pavadīt ar godu. Vasaras īsas, ziemas garas. Ziemā dzīvās puķes nebija pieejamas kā šobrīd. Kapu kroņiem aukstajā laikā izmantoju divu veidu rotājumus - salmenes un mākslīgās puķes. Reizēm pēc pasūtījuma darināja arī brūtes vainagus, vai vienkārši puķu pušķīti, ko piespraust kā dekoru kleitai.