Eva Savele-Gavare
Mīlestības lidojums Es un Tu – esam vienoti... Es mīlu Tevi! Mīlestības albums sagādās neizsakāmu prieku, bet pikantais stāsts, kas paslēpts albuma noslēgumā, patiks jums abiem! Lai kvēlu jūtu piesātināts šis vakars!
UDK 821. 174 - 31 Sa 912 Literārā redaktore Zane Ūsele Grāmatas un vāka makets Vilis Pētersons Vaka modeļi Toms Varpiņš un Kristīne Zaure © “Iespēju grāmata”, izdevums latviešu valodā, 2011 © Teksts - Eva Savele-Gavare © Vāka dizains - Rebeka Kalniņa © Vāka foto - Jānis Ozols ISBN 978 - 9934 - 8166 - 3 - 5 Izdevējs - “Iespēju grāmata”, Brīvības iela 91 - 501, LV - 1001 Iespiests un iesiets SIA “Olderi”, Druvas iela 18a, Rīga, LV – 1002
Mīlestības lidojums Es .............................................................. pasniedzu Tev šo mūsu mīlestības albumu, kas izvedīs cauri atmiņu līkločiem un ļaus atcerēties, kā bija toreiz, kad mēs tikko iepazināmies, ļaus atcerēties to, kā atzinos Tev mīlestībā, atklās jūtas, kas manā sirdī mājo šodien, un pastāstīs par nākotni, kura mūs gaida. Tu, mans mīļais cilvēciņ, esi pelnījis manu uzmanību, atzinību, pieskārienus un labus vārdus... Par mīlestību! Vai zini, kas ir mīlestība?
Mīlestība... Tās ir jūtas, kuras pārņem prātu, sirdi un visu augumu. Mīlestības ietekmē mēs kļūstam citādi savā uzvedībā, neparasti savā rīcībā un pārdroši savā būtībā... Vai, gluži pretēji, paliekam netipiski mulsi un klusi. Kad mēs satiekam kādu, kurā iemīlamies, augumu pāršalc trīsas, viens vienīgs acu skats spēj radīt strāvai līdzīgu triecienu, kas izšaujas caur sirdi, un mēs vairs nespējam sevi kontrolēt. Tas ir skaisti un reizē arī biedējoši. Mīlestība ir kas tāds, kas mīt abu mīlētāju sirdīs, skatienos un pieskārienos!
Mīliet – mīlestības nevar būt par daudz! Paldies grāmatas tapšanā saku Karīnai Dzērvei un Diānai Voroņinai.
Laipni lūgti lidmašīnā! Izbaudiet šo jūtu lidojumu!
Pasaulē ir divi cilvēki, kas radīti viens otram... Tie esam mēs!
Vai atceries, mēs iepazināmies......................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Laiks rit vēja spārniem... Dzīve steidzas – tā negaida!
Mūsu maģiskais iepazīšanāš datums ir ....................................... ................................................................................................................. Mūsu maģiskā tikšanās vieta .......................................................... ................................................................................................................. Tajā dienā bija .................................................................................... .................................................................................................................
Kad pirmo reizi skatījos Tavās acīs – Es redzeju pasauli, kas Tevī mīt!
Toreiz Tu biji ....................................................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Pirmā tikšanās ir tikai vienu reizi! Pirmais iespaids mēdz iespiesties atmiņā!
Pirmo reizi es Tevi redzēju................................................................ Toreiz es domāju ................................................................................ ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Mēs dzirdam to, ko dzirdam! Neskopojies ar vārdiem!
Ja tiktu dota atkārtota iespēja, pirmajā tikšanās reizē es Tev teiktu .................................................................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Mēs kopā izskatāmies tik jauki! Mūsu pirmā kopbilde Es Tevi mīlu! Mīlestība... Kas gan ir mīlestība?
Es sapratu, ka m朝lu Tevi .................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Mīlestība ir tauriņi vēderā... Mīlestība ir rozā brilles...
Pirmo reizi atzinos Tev mīlestībā ………........................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. Tu ……….................................................................................................. .................................................................................................................
Mēs bīstamies no visa jaunā un nezināmā, bet, tas nenozīmē, ka neesam sajūsmā!
Kad teicu „Es Tevi mīlu” Tu ............................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. Kad Tu teici šos maģiskos mīlas vārdus, es.................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Divi cilvēki, divas personības! Kopā mēs esam spēks!
Vai atceries, kāds bija mūsu kopēji paveiktais darbs? Tas bija ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Iepazīt vienam otru ir māksla! Tas prasa laiku un uzmanību!
Tava mīļākā krāsa ir ......................................................................... Tavs mīļākais ēdiens ir ..................................................................... Brīvajā laikā vislabāk Tu .................................................................. Ja būtu iespēja, Tu izvēlētos ceļojumu uz ..................................... Ja būtu brīva diena, Tu ..................................................................... .................................................................................................................
Es skatos uz Tevi un liekas – zinu Tevi visu savu dzčvi!
Kopā mēs esam pavadījuši .............................................................. Šajā laikā mēs ...................................................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. Ja skatos uz Tevi tagad un toreiz, tad varu teikt ........................ .................................................................................................................
Ikdiena mēdz nogurdināt... Tomēr mēs esam īpaši!
Ik rﾄｫtu skatos uz Tevi un domﾄ）u ................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Labsajﾅｫta ir process, kas jﾄ（zmanto!
Lai padar朝tu Tevi laim朝gu es ........................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Tu un es –kopā mēs esam burvīgi!
Šaja bildē mēs izskatāmies nepārspejami!
Mēs visi esam īpaši unikāli, bet... ikdienas steigā aizmirstam otru novērtēt!
Vai zini, ka manās acīs Tavas labākās īpašības ir ..................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Patiess prieks, kas mirdz otram acīs ir labākais PALDIES, ko spējam pateikt!
Lai sagÄ dÄ tu Tev patiesu prieku, es .............................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Atklātība un uzticēšanās ir attiecību pamatā, tomēr ir lietas, kuras baidāmies pateikt...
Romantiskākā vai labākā dāvana, kuru Tu man varētu sagādāt, būtu ..................................................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Aizmiršanās no ikdienas paceļ spārnos! Aizmuksim no ikdienas!
Vai zini, mēs varētu paveikt ko traku vai neierastu! Es domāju, ka mēs ................................................................................ ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Visur citur zāle vienmēr liekas zaļāka, maize mīkstāka, saule siltāka un cilvēki labāki... Tomēr palūkojies uz to, kas Tev pieder!
Tu esi mans īpašais cilvēciņš, jo ..................................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Labi nodzīvota dzīve ir kā glezna, kuras vērtība nav izmērāma, kā vīns, kurš sniedz neizsakāmu baudu!
Ja es ieskatos nākotnē, es redzu kā mēs ....................................... ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. ................................................................................................................. .................................................................................................................
Mīlas lidmašīna ir nolaidusies kaisles salā! Izbaudiet !
Eva Savele-Gavare
Vienmēr būs jauna diena!
Kādu laiku, glāžainām acīm raugoties sniegotajās debesīs, Laura smagi nopūtās. Vēl tikai viena diena līdz Valentīna dienai, bet visi viņas grandiozie plāni bija izgāzušies. Jau pirms Ziemassvētku atvaļinājuma viņa bija izdomājusi visu minūti pa minūtei līdz perfektam vakara noslēgumam. Vēl pirms jaunā gada iestāšanās, viņa bija paspējusi veikt visas rezervācijas un samaksājusi visas prasītās summas. Tas viss tagad ir pa galam! Viņa vēlreiz pārlasīja savu izstrādāto scenāriju: Pl. 20:00 mana ierašanās Pl. 20:30 piebrauc limuzīns Pl.21:00 ierašanās viesnīcā Pl.21:30 Romantiskās vakariņas restorānā Pl.22:30 Mīlas balāde vijoles spēlejumā pie galdiņa Pl.22:40 Es stāstīšu par manām jūtām un to, kā redzu mūsu nākotni. Pl.23:00 Tiek atnestas mīlas kūciņa ar bildinājuma tekstu un gredzeni mums abiem
Pl.23:10 Šampanietis Pl.23:30 došanās uz numuriņu Pl.24:00 salūts uz balkona
Tālāk skatīsimies. - Pie velna! – laura skaļi nošņācās, paķēra lapiņu un sāka plēst sīkos gabaliņos. – Kaudze naudas izmesta vējā! – pār viņas vaigiem pārslīdēja sāpinajuma un dusmu asaras. Kad lapiņa bija saplēsta tik smalkos gabaliņos, ka smalkāk vairs nav iespējams, viņa tos meta uz papīra grozu gluži kā basketbola bumbu. Visi smalkie papīriņi izsijājās istabā, gluži kā biezās sniega pārslas, kuras viņa tikko bija vērojusi. - Lieliski! – viņas vaigi kļuva slapji no asarām un rokas sažņaudzās stingrās dūrēs. – Un tagad vēl jāsavāc visi tie mēsli! – viņa parmetoši sev noteica un sabruka uz paklāja blakus izkaisītajām papīra strēmelītēm.
Lauras grandiozie Valentīna dienas plāni tika saistīti ar Juri, ar kuru kopā bija pavadījusi savus pēdējos piecus dzīves gadus. Viņa bija pārliecināta, ka viņi ir lielisks pāris un viņu mīlestība ilgs mūžīgi. Tas, ka Juris izvairījās no precībām, bija tāds vīrišķīgs vājums, kas pakļāvās draugu ietekmei par sasistīšanos un burvības pazaudēšanu. Laura bija pārliecināta, ka šajā vakarā tas viss būtu mainījies. Viņš noteikti būtu pateicis viņai JĀ, jo viņas scenārijā netika apcerēts rezerves plāns, un jau dienu pēc Valentīna dienas viņi dotos iesniegt visus papīrus laulības reģistrācijai un jau vasaras vidū viņa būtu kļuvusi par Rozentales kundzi. Lauras šņuksti pieņēmās spēkā un viņa sita ar dūrēm pa grīdu, domās sev uzdodot vienu un to pašu jautajumu „Kāpēc?”. Kad vakardien Juris pārnāca mājās, viņa juta, ka ir noticis kaut kas, bet viņa bija pārliecināta, ka tas ir saistīts ar darbu, mašīnu vai kādu citu ķibeli. Kā vienmēr, viņa bija mīļi piegājusi, lai sniegtu skūpstu, bet viņš atkāpās. Tad Lauru pārņēma stindzinoši auksta sajūta, bet kad viņš izteica: „Laura, mums jāaprunājas!”, viņai teju apstājās sirds. „Laura!” viņš nekad viņu nesauca vārdā. Gluži kā tīģeru bars, caur
viņas prātu izjoņoja neskaitāmas idejas par to, kas tūlīt varētu notikt, varbūt kāds cietis, kāds miris, kāds neārstējami saslimis? Viņa pakļāvīgi sekoja viņam uz dīvāna pusi, apsēdās iepretim un gaidīja. Juris nolaidis acis, brīdi minstinājās, sākot teikumus ar „Es, mēs, mums”, bet nekādi nespeja izveidot formulējumu. - Vai tu reiz pateiksi, kas atgadījies? – Lauras spalgā bals lika viņam sastingt un ieskatīties viņas acīs. Tajās bija pārbīlis un bailes. Viņš zināja, ka nevar turpināt šo spīdzināšanu un dziļi ievilka elpu. - Es aizeju! Jau šodien! – tas izksanēja klusi, bet pavisam nepārprotami skaidri. Laura veikli virināja acu plakstiņus, mēģinot dzirdēto uztvert. - Aizej? – nepārliecinati un neticīgi, gluži kā mazs bērns, kurš mēģina pārliecinaties par dzirdētā patiesumu, viņa pārjautaja un turpināja skatīties viņam tieši acīs. – Tu aizej! – nu tas skanēja kā secinājums. – Uz kurieni tu aizej? – tas atkal bija jautājums un šoreiz viņa gaidīja atbildi. - Laura, man jau sen tev bija jāpastāta tas viss, bet es biju par gļēvu, es nespeju, es nevēlējos tevi sāpināt.
- Ak tā. – viņa secinoši noteica. – Jau sen bija jāpastāta. – viņa turpināja, bet tas nebija adresēts Jurim, šķita, ka viņa sarunājas ar sevi. Juris no apjukuma nespeja saprast, ko teikt talak, jo bija gaidījis histēriju un apvainojumus un tad viņš aizstāvoties varētu likt pretī visus savus aizbildinājumus par to, kāpēc tieši viņa ir bijusi pie vainas tam, ka viņš uzsācis ārpus mājas sakaru, bet... Lauras reakcija izjauca visus viņa plānus. - Cik sen bija jāpastāsta? – viņa uzdeva skaidru jautājumu bez jebkādas ārējās panikas, lai gan iekšeji sajūtas līdzinājās viesuļvētrai Katrīna, kura noslaucīja visu, kas trāpījās ceļā. - Nu... toreiz, kad mēs... – Juris minstinajās, meklējot pareizākos vārdus, kas viņu spētu attaisnot, bet Laura nebija noskaņojusies viņā klausīties. - Es jautāju, cik sen Tev bija tas man jāpastāsta? Pirms mēneša? Pirms diviem mēnešiem? – likās, ka viņa mēģina palīdzēt Jurim ar atbildēm. Juris koši piesarka un nočukstēja tik klusi, ka nebija iespējams īsti sadzirdēt, tomēr Laura dzirdēja. - Pirms diviem.
- Tātad, pirms diviem mēnešiem.... – viņa varonīgi iesāka, tomēr Jura iestarpinajums viņas ieņemto miera pozīciju pārtrauca. - Gadiem... – viņš kā paskaidrojot nočukstēja - Gadiem?! – izsauciens, jautajums, pārsteigums, šajā vārdā tika ietērpts viss. Likās viņa zaudēs savustabili ieņemto pozīciju, tomēr saprata, ka nekas dzīvē viņai neliks parādīt, cik pazemota viņa patreiz jūtas, tāpēc viņa atkal dziļi ievilka eplu un gliži kā jogas nodarbībā mācīts, lēni un plūstoši to izlaida no sevis. – Diviem gadiem... – nu jau tas skanēja kā secinajums. – Pirms diviem gadiem, bija jābūt jau šai sarunai, bet tomēr tā ir tikai tagad... Kāpēc gan? Kāpēc tu gaidīji divus gadus? - Es... nu... – viņa minstināšanās pieņēmās spēkā, bet Lauras pacietības mērs tuvojās izsīkumam. - Juri, man nav viss vakars, lai klausītos tavā saraustītajā stāstījumā. Atbildi īsi un skaidri, apej izskaidrojumus. Es nevēlos zināt iemeslus, es vēlos zināt, kāpēc tieši tagad ir jāatklāj patiesība? - Viņa ir stāvoklī... – Juris turpināja čukstēt.
Tas bija par daudz! Laurai iepletās acis un vēlreiz lēni un dziļi ieelpoja un aizturēja elpu. Es neelpošu, es neelpošu! Viņa bija pie sevis skandinājusi. Jaunumu vienai dienai bija par daudz, tāpēc viņa piecēlās, izlaižot elpu no plaušām un cik vien iespējams mierīgi noteica. - Es iziešu uz kādu stundu. Kad atgriezīšos, lai nevienas tavas lietas šeit neatrastos, jo visu, kas šeit būs palicis, es izmetīšu ārā. Varēsi dabūt pie mājas stūra. – viņa piegāja pie skapja, paņēma mēteli un vilka to mugurā, tad pagriezās pret Juri un tik pat lietišķi turpināja. – Man bija prieks par kopā pavadīto laiku, tu biji lielisks partneris, mums bija daudz jauku brīžu, bet turpmāk es nevēlos, lai kaut uz sekundi mūsu ceļi krustotos. Mēs nekad nepaliksim draugi vai paziņas, mēs nekad vairs nerunāsim un ja kādreiz uz ielas nejauši iesim viens otram garām, es tevi nesveicināšu, tapēc nepūlies sveicināt mani. – tad viņa pagriezās un iekāpa zābakos un neatskatoties izgāja pa durvīm, rūpīgi tās aizverot, pievēr acis un sāka smagi elpot, atspiežoties pret tām. Viņu bija pārņēmusi paralizējoši smacējoša sajūta. Laura vēl joprojām sēdēja starp sasmalcinātajiem papīriem un raudāja. Dzīve likās tik netaisna, tik nežēlīga, tik... viņa centās izmest Jura tēlu
no prāta, bet nespēja. Tas atgriezās, atkal un atkal un katra viņa vizualizācija iešķēla viņas krūtīs asas un dzidras sāpes. Es nekad nevienu vairs nemīlēšu, nekad! , viņa sev solīja, sākot knibināt papīrīti pēc papīrīša, Es nekad neļaušu nevienam vīrietim ar mani tā izrīkoties! Es nevienam vairs neticēšu!, Es ar viņiem visiem spēlēšos kā ar lellēm, līdz būšu atriebusi savas sāpes! Es... , solījumu rinda stiepās garumā. Ko gan iesākt ar visu Valentīna dienas pasākumu? Vai laist visu naudu vējā? Tas būtu muļķīgi, tas būtu kā ļaut Jurim turpināt par sevi ņirgāties. Nē, viņa izbaudīs šo dienu, viena, bet izbaudīs! Viņa pulksten 20:30 ierāpsies savā limuzīnā, izbaudīs romantisko braucienu un šampanieti, tad vakariņas un salūtu un dosies pie miera. Viņa kārtīgi izgulēsies un jau nākamajā dienā jutīsies pavisam labi, varbūt izmēģinās kādu no viesnīcas SPA piedāvājumiem? Ja, tieši tā arī viņa darīs! Šī apņemšanās viņai ļāva nedaudz nomierināties un sakopot spēkus. Nav laika histērijai un panikai, jo dzīve turpinās un tā ir jādzīvo. Pie velna Juri, kas īsi pirms bildinajuma viņu ievainojis visdrastiskakā veidā, kādu var piemeklēt. Pie velna puņķus un asaras! Viņa sāks jaunu dzīvi un tajā nebūs vietas asarām!
Limuzīna taurējošais signāls lika viņai pasteigties. Viņa vēlreiz pārskatija vai paņēmusi visu – telefons, naudas maks, atslēgas, kosmētika – likās, ka viss savās vietās. Limuzīns vēlreiz uztaurēja. - Jau eju! – viņa iesaucās, it kā kāds, kas atrodas mašīnā pie mājas, viņu varētu dzirdēt. – Ir nu gan nepacietīgi cilveki! – viņa pie sevis pukstēja izsteidzoties no mājas. Limuzīna šoferis, ieraugot dāmu, izkapa, lai atvērtu tai durvis. Viņa skatiens pārslīdēja viņas augumam. Lieliska. Viņš pie sevis nosmaidīja un viņa skatiens pievērsās viņas sejai. Tā bija nevainojama! Kosmētikas pieskāriens bija jūtams, bet tik tikko pamanāms, melni cirtoti mati, sakārtoti haotiski galvas vidū, ļaujot dažām nepaklausīgām cirtām brīvi krist lejup. Kad viņa pacēla acis un palūkojās uz viņu, viņs samulsa un nolaida skatienu. - Cik ilgi mēs gaidīsim parādamies kungu? – viņš nokaunējies par tiko veikto izpēti, pajautāja. - Nekāda kunga nebūs! – vienaldzīgi un nevērīgi viņa noteica, iekāpjot mašīnā. - Bet tika pieteikts šampanietis un divas glāzes... – šoferis likās apjucis.
- Vai jums kāds ir teicis, ka dzīve ir pārsteigumiem pilna? – viņa koķeti uzsmaidīja un vērtējoši paskatījās uz šoferi, kurš mulsi stāvēja nesakot ne vārda. Gluži par Bredu Pitu viņu nenosauksi, bet par neglītu arī ne. Blondie mati izskatījās rūpīgi kopti, dzidras acis un izteikti kuplas skopstas, pilnīgas lūpas un labi veidots sejas ovāls. Viņš nebija nedz garš, nedz īss un viņa augums izskatījās gana vingrs. Viņa bija pamanījusi ar kādu vērtējošu skatienu viņš viņu pavadīja no majas durvīm līdz mašīnai. – Plāni mainījās! Šis vakars pieder vienīgi man! - viņa ar pašpārliecinātu smaidu noteica un ar rokas mājienu norādīja, ka laiks aizvērt durvis. Kad durvis aizvērās viņa labsajūta nopētīja apkārtni. Lieliski ! Šoferis apsēdās savā vietā, iedarbināja mašīnu, bet tad ieskatījās spogulī, lai redzētu savu pasažieri. Arī Laura šajā brīdī ieskatījās spogulī, kur viņu skatieni satikās. Dīvaini kņudošs karstums izšāvās caur krūtīm. - Vai pārsteigumi ir mainījuši arī maršrutu? – viņš nenovēršoties burtiski hipnotizēja Lauras skatienu. - Nē, maršruts saglabājas, viss saglabājas. Visas izmaiņas un pārsteigumi jau notikuši, tagad atlicis izbaudīt!
- Kā teiksiet! – viņš iesaucās uzliekot galvā šofera formas cepurīti un demonstratīji pielika roku pie cepures naga. Viss, viņa skaties bija pievērsts ceļam, bet Lauras vienīga vēlēšanās bija tikt pie šampanieša, kas jau atvērts gaidīja. Lēni un baudoši viņa iedzēra burboļos tērpto dziru un tā patīkami sakņudināja kaklu, kad iedzertais malciņš slīdēja lejup pa kaklu. „Man lūdzu labāko šampanieti!” Viņa bija teikusi pie pasūtīšanas. „Vai zināt, ka tas var sanākt visai padārgs?” tika izteikts brīdinājums, bet uz viņu tas neiedarbojās. Šim bija jabūt īpašam vakaram. Vislabākajam. Viņa veikli noskurinājās, jau atkal Jura tēls ieritinājās kādā smadzeņu krokā. Tam jabeidzas ! Viņa sevi noraja un palūkojās uz šoferi, kurs rātni pievērsies ceļa vērošanai, ignoreja atpakaļ skata spoguli. - Vai sen jau vadāt limuzīnus? – laiski izstiepjoties ērtaja sēdeklī, viņa pajautāja. Trāpīts! Šofera skats pavērsās pret spoguli un viņu acu skati uz mirkli sastapās, bet... tikai uz mirkli, jo viņš novērsās.
- Kāds laiciņš būs. – viņš bezkaislīgi atbildeja un pat nepasmaidīja. Kur bija palicis iekārojuma pilnais skatiens? Nē, tik viegli jau viņa nepadosies, galu gala, brauciens līdz viesnīcai jaizbauda. - Un kā jums patīk? – viņa nenovērsdama acis no spoguļa, demonstratīvi sakārtoja kleitas augšējo daļu. Tas nevarēja palikt nepamanīts! - Kas tieši man patīk? – tik pat bezkaislīgi cik pirms mirkļa, tikai šoreiz pat nepaskatoties arī spogulī, viņš pārjautaja. - Kā jums patīk būt par šoferi limuzīnā? Ka jums patīk limuzīni, nu, kā auto salīdzinājumā ar citiem? – Ārprāts! Par ko gan es te runaju? Vai kāds šīta mēģina kādu savaldzināt? – Es biju domajusi, kā patīk braukt ar limuzīnu? Nu, tas ir ne tik ļoti kā parasts auto... – nu tā, lielākā vārdu pineklī nevar nokļūt, viņa bēdīgi secināja un apklusa. - Būs jau labi, kundze, jums nav jāmēģina uzturēt sarunu ar mani, – šoferis īsi paskaidroja un beidzot pasmaidīja, - tomēr tas bija jauki, ka mēģinājāt. – viņš piemiedza ar aci, beidot paskatoties spogulī, kuram
vēl joprojam bija pievērsusies arī viņa. Šis skatiens bija tik negaidīt, tik trapīgs, ka viņa nodrebeja un aši novērsās. Tas izskatījās tik mulsi, ka šofera drosme atgriezās. Galu galā, ne bieži meitenes dodas braucienā ar limuzīnu pinīgi vienas. – Kapēc tik skaista sieviete Valentīna dienā viena dodas uz viesnīcu limuzīnā? Nu... ja es drīkstu jautat? – viņš mēģināja sagatavot atkāpšanas ceļu. - Jums taisnība, par to nevēlos runāt, tomēr domāju, ka ir diezgan redzams, ka tas nebija ta plānots. Dzīve ir tiešām pārsteigumu pilna un brīdī, kad to gaidam vismazāk, mēs saņemam tādu likteņa pļauku, ka atliek stingri stāvet un parādīt, ka tas uz mums neiedarbojas. – viņa negrasījās nekā skaidrot, tomēr skaidrojumu plūsma izlauzās pāri lūpām kā sniega lavīna un ta nebija apturama. –Mēs dzīvojam savā nevainojamajā pasaulītē, esam pārliecināti, ka visu zinam un kontrolējam, bet vienā sekundes simtdaļā mūs pagrūž no šīs drošās klints. Mēs krītam... un divas reizes zemāk, jo patiesībā tikai krītot uzzinām, ka šim kritiniem bija jabūt jau divus gadus pirms visas šīs jezgas. Divus gadus idiotes lomā. – viņa iesmējās ar smiekliem, kas sevī apvienoja visu emociju gammu sākot no sāpēm, beidzot ar vilšanos un dusmām. Šoferis ne sekundi
neiedomājās viņu pārtraukt. Viņš bija trāpījis uz pareizās nots un panācis, ka vīņa izkrata savu sirdi. Lielisks darbs! Tieši tadam ir jābūt lieliskam šoferim! – šim nevainojamajam vakaram bija jākļūst par stāstu, ko pēc desmitiem gadu mēs stāstām mazbērniem romantiski lukojoties viens otra sejā. Kas par naivumu? – viņa neticīgi meta rokas gaisā, piemirstot, ka rokās ir glāze šampanieša. Dārgā dzira uzlija uz viņas svārku apakšējās daļas. – Nolāpīts! – viņa nolamājās un izmisīgi sāka tīrīt ceļgalus, bet no izmisīgās ceļgalu trīšanas viņai piemetās neganta sevis žēlošanas lēkme un pār vaigiem saka ritēt asaras, viena pēc otras. Viņa nolika glāzi tai paredzētajā vietā un pasniedzās pēc salvetēm, kas tur pat rātni gaidīja. - Ziniet, mums nedaudz vajadzētu apstāties un ieelpot svaigu gaisu. – šoferis noteica nevis jautajoši, bet gan informejoši un limuzīns tiešām apstajās. Viņš izkāpa no savas sēdvietas, apgāja apkārt limuzīnam un atvēra durvis, pasniedzot viņai roku. – Lūdzu, kundze, ļaujiet man palīdzēt. - Vai drīkstu lūgt nesaukt mani par kundzi? – viņa pasniedzot roku, lūdzoši ieskatījās viņa acīs. - Nekādas problēmas! Tikai... nesakiet par to nevienam! – viņš piemiedza Laurai ar aci un viņa viegli
uzsmaidīja. Viņa apbrīnas pilnu skatienu vēroja, kā šoferis uzmanīgi ved viņu pa sniegā izmītu taciņu. Sniega sega nebija bieza, tomēr vienmērīgi pārklāja apkārtni. Viss izskatījās mīksts un pūkains, turklāt pēc nedēļu ilgā sala, likās neierasti silts. - Kur mēs ejam? – Laura zinņkāri pajautāja. - Pārsteigums! - Es protams neko nesaku un tiešām viss ir gana interesanti, tomēr man ir vakariņas pasūtītas konkrētā laikā, tāpat kā pārējie pasākumi, ieskaitot to muļķīgo bildināšanas kūku! - Bildināšanas kūku? Kas tā tāda? – viņš apstājās, pagriezās un pajautāja. Laura iesmējās. Viņas smiekli skanēja skaidri un dzidri. - Tieši tā, bildināšanas kūka! – viņa apstiprināja, skatoties viņa acīs. Tās bija tik skaistas. Viņa nedaudz nodrebinājās. - Vai tev ir auksti?
- Nē! – mulss un aprauts izsauciens lika viņai atkal uzsmaidīt. – Klau, kā tevi sauc? Nu... – likās apjukums pārtvēra viņas drosmi un viņa samulsumā nolaida skatu. Viņš maigi pieskārās viņas zodam un pacēla to tā, lai viņa spētu ieskatīties viņas acīs. Ilgi tajās lūkojās, viegli pasmaidīja, pieliecās un pavisam maigi noskūpstīja. Tik maigi, ka likās lūpas tikai teju saskaras. - Mani sauc Lauris. – viņš nočukstēja pieliecoties pie viņas auss. Viņa spēji iesmējās un apķērās ap viņa kaklu. - Vai es jau šovakar paspēju pateikt, ka dzīve ir pārsteigumiem pilna? – viņa jautāja neatlaižot stingro tvērienu. - Liekas, ka kādas divas reizes. – viņš apstiprināja. - Mani sauc Laura!
- Tu joko? – viņš ļaujoties tvērienam, iesmējās, bet par atbildi saņēma vien viņas galvas papurināšanu, kas vēstīja, ka nē, viņa nejoko. – Vai tu maz spēj iedomāties, cik neparasti tas ir? Mēs te tā stāvam, ziemas vidū, Valentīna dienā, maigojamies un uzzinām, ka esam nosaukti vienā vārdā. - Varbūt mums šajā dzīvē bija kas paredzēts? Nu... varbūt mēs bijā paredzēti viens otram? – viņa jautāja dziļi ielūkojoties viņa nepārspējami skaistajās, tumšajās acīs. - Varbūt... – viņš piekrītoši pamāja un tad pēkšņi atplauka smaidā. – Varbūt tava bildināšanas kūka tika paredzēta man? - Nekļūsti smieklīgs! – Laura stingrā balsī noteica, bet tad atmaiga. – Tā nevarēja būt tava, jo es par tavu eksistenci uzzināju tikai šovakar. Kā gan tu varēji būt tas, kuram es pasūtu bildinājuma kūku? - Telepātija? Priekšnojauta? Intuīcija? - likās, ka viņš mēģina atrisināt radušos situāciju. - Es domāju, ka mēs beigsim ākstīties un dosiies uz viesnīcu, turklāt... – viņa apklusa un tad dziļi ievilka krūtīs elpu drosmei. – Vai es drīkstu lūgt tevi pievieoties man pasūtītajās vakariņās?
- Esi pārliecināta? - Pat ļoti. – viņa pateica un gaidoši ielūkojās viņa sejā. - Tad jau man atliek tikai piekrist! – viņš maigi noglāstīja viņas vaigu un mīļi pārbrauca ar pirktu galu pār lūpām. – Ejam! Ceļš uz viesnīcu pagāja vērojumos, neiepinot vārdus, jautājumus vai skaidrojumus. Likās, ka tajā brīdī bija apstājies laiks. Lauris uzmanīgi turpināja vadīt limuzīnu norādītajā maršrutā, bet Laura uzmanīgi vēroja viņu atpakaļskata spogulī. Viņš laiku pa laikam ieskatījās spogulī, kur viņu acu skati sastapās un patīkamas trīsas izsitās caur krūtīm. Tā bija kā spēle ar situāciju, kas likās likteņa piespēlēta. Viesnīcas vestibilā viņa jau bija gaidīta, jo dienā, kad viņa bija apskatījusi numuriņu un precizējusi visu vakara gaitu, visi viņu bija iepazinuši. - Labvakar, Lauras jaunkudz! – viņi viegli palokoties, ar smaidu uz lūpām sveicināja. – Mēs jūs gaidījām ierodamies pirms piecpadsmit minūtēm, vakariņas jau tūlīt tiks pasniegtas, tāpēc domāju, ka jums ar
draugu nepieciešams steigties uz ēdamzāli, gan jau iekārtosieties vēlāk! – teica garākais no viņiem. - Tieši tā arī darīsim! – Laura smaidot palocījās un aiz rokas pavilka Lauri. – Mēs dosimies tiešā ceļā uz restorānu un izbaudīsim vakariņas! - Par mums! – Iesaucās Laura, saskandinot glāzes, kurās viesmīlis tikko bija salējis dzirkstošo šampanieti. - Par mums! – Lauris smaidot saskandināja glāzi! Malks šampanieša pazuda un viņi abi turpināja smaidīt. Tika atnestas vakariņas, kuras abi notiesāja vieglā tērzējumā par to, kas viņi ir un ko dzīvē dara. Viņi izrunājās par mērķiem un iespējām tos piepildīt... viss risinājās tik nepiespiesti un dabīgi, ka viņa piemirsa ieplānoto vakara kulminācijas brīdi ar jaunatklājumu konditorijas „Sala” piedāvājumā! Telpas romantisko apgaismojumu nomainīja tumsa. Iestājās stindzinošs klusuma, kurā bija dzirdami elpas vilcieni un brīžam likās arī sirdspuksti. Tikai šajā brīdī Laura atcerējās par bildināšanas kūku... Bildināšanas ildināšanas kūka! Bet likās, ka procesa apstādināšanai jau ir par vēlu. Viņa saprata, ka vienīgais, kas viņai ir – ir paļaušanās un gaidīšana.
Dziļo tumsu nomainīja sveču gaisma, kas virzījās tuvāk un tuvāk... pavisam klusi, gluži kā no nekurienes, sāka skanēt lēna un maiga melodija. Pie galda pienāca viesmīlis, kurš nolika Laurim nelielu šķīvīti ar vāciņu, kas sveču gaismā savādi attēloja liesmas, lēni paklanījās un atkāpās nostāk no galda. Lēni un ziņkāri Lauris pacēla trauka vāku, zem kura atrada nelielu sirdsveida kūciņu ar zemeni. Uzraksts uz kūciņas jautāja: Vai Tu vēlies mani precēt? Lauras dzīslās asinis bija sastingušas un likās, ka viņas dzīvības ritmu nosaka vien straujie sirdspuksti, kas sitās kā pērbiedētam zaļītim. Viņa nezināja kā reaģēt, tāpēc vienkārši sēdēja un gaidīja, iespējams klusībā cerot, ka Lauris sāks smieties un tas viss tiks pārvērsts par milzu joku, tomēr Lauris nesmējās. Viņš paņēma savā rokā nelielo gredzentiņu, kas bija nolikts turpat blakus kūciņai, apskatīja to, paņēma otrā rokā kūciņu, piecēlās un piegāja pie Lauras. Viņas sirds patreiz meta kādu devīto kūleni un likās, ka no satraukuma piemetusies nelaba dūša. Viņa vēlējās mukt, bet nespēja, jo krēsts to bija ieskāvis neredzamās skavās.
Viņš uzmanīgi noliecās uz viena ceļgala un pasniedz viņai bildināšanas kūciņu, tad pacēla gredzentiņu, saņēma viņas labo roku un ieskatījās viņas acīs. Lauras acīs iezagās asaras, kas mirkli tur uzkavējās un nepaklausīgi pārritēja pār vaigiem. Nekas šajā dzīvē viņai nebija šķitis tik sirsnīgs un jauks. Nevienā savā dzīves minūtē viņa nebija iedomājusies šādu bildinājumu. Bildinājumu no puiša, kuru viņa pazina vien skaitītas minūtes. Vai tas var izdoties? Vai tas maz var būt nopietni? Vai rītdien, kad romantiskais skurbulis būs pametis viņa prātu, viņš būs gatavs turpinājumam? Viņš klusējot gaidīja atbildi. Ko gan teikt? Ko teikt? Ak, ko gan lai saka? Kas tam visam sekos? Viņa nebeidza mocīties jautājumu jūrā, tomēr saprata, ka ilgi nevar likt Laurim sēdēt šādā pozā. Iespējams laiks riskam! - Es... – drosmes nebija tik daudz cik gribētos. – Nu, es domāju... ja tu.... vai tu.... – viņa pievēra acis un trīs reizes pie sevis noskaitīja MIERU, TIKAI MIERU! – JĀ! – pār viņas lūpām pāršalca skaļi un skaidri!
Tad viņa atvēra acis un palūkojās uz viņa seju, kas pauda prieku un apjukumu. – Esmu ar mieru! – viņa vēlreiz nočukstēja un intuitīvi ļāvās gredzena uzvilkšanai. Neskatoties uz to, ka gredzenu viņa bija izvēlējusies un nopirkusi pati, viņa nespēja beigt to apjūsmot, vai drīzāk, apjūsmot to savā pirkstā. - Viņš apsēdās savā vietā un pacēla šapmpanieša glāzi. – Par mums, par romantiku, par to, ka dzīve ir pārsteigumiem pilna! - Mēs esam pazīstami tikai pāris stundas, tomēr tagad sēžam šeit, esam saderinājušies...– Laura paskatījās viņam acīs un uzsmaidīja. – Vai tas ir kāds tikai tev zināms rituāls vai rīcības plāns? - Tu gribi jautāt, cik bieži es saderinos un precos? - Nu, var teikt arī tā. – Laura veikli sameloja, jo tas nebija tas, ko viņa vēlējās jautāt, bet ja jau viņš pats uzdeva sev šo jautājumu, tad lai atbild. - Teiksim tā. Es pirmo reizi mūžā esmu saderinājies un nekad neesmuj bijis precējies, man nav bērnu vai draudzeņu, kuras varētu būt noraizējušās, jo manis nav mājās. – bezkaislīgu sejas izteiksmi viņš skaitīja tā, it
kā būtu to visu jau iepriekš izstudēji. Tomēr tad notika kas dīvains. Viņš paņēma viņas roku savējā un uzmanīgi pievērsās viņas acīm. – Vai tu tici liktenim un mīlestībai no pirmā acu skata? Vai paļaujies uz intuīciju? - Iespējams. – viņa klusi noteica. - Es zinu, ka mēs esam radīti viens otram un tas, ka satikāmies tikai šovakar ir dabas kļūda, jo tavs bijušais nebija spiests ātrāk tev atzīties, pretētjā situācijā, tu jau sen dusētu ik nakti manās skavās un iespējams, mēs jau būtu precējušies! - Vai kāds tev ir teicis, kad esi nepārspējams? – Laura impulsīvi pajautāja, bet atbildes vietā viņa saņēma sveša vīrieša čukstus sev ausī. - Jaunkundz, ir jau 23:30 un vēl tikai 30 minūtes līdz salūtam. – noteica viesmīlis un gaudīja tālākus rīkojumus.
- Mēs jau dodamies! – Laura stingri noteica un ceļoties no krēsla pasniedza Laurim roku. – Vai ejam? – šo jautājumu pavadīja viltīgs smaids. Lauris satvēra viņas roku un klusēdams devās viņai līdzi pa koridoriem, kurus norādīja viesmīlis. – Mūsu numuriņā ir šampanieties un uzkodas, tāpēc mēs varam nebēdāt par svinību trūkumu. Precīzi 24:00 mums jādodas uz balkona, jo būs salūts, kas padarīs šo vakaru burvīgu un neatkārtojamu. - 24:00 ir salūts? – viņš pārjautāja. - Tieši tā. – Lauras atbildē skanēja apmierinājums un lepnums. - Ko gan mēs darīsim visu šo pusstundu? – viņš uzdeva jautājumu ar tādu ziņkāres pieskaņu, ka Laura apmulsa. Jā, to viņa nebija izdomājusi. Ko gan viņi darīs? Noliks mantas? Iekārtosies? Izmēģinās, cik mīkstas un ērtas ir gultas? Lauris pārtrauca šo mulso klusumu. – Es vienkārši gribētu zināt, kāds ir plāns, jo man ir šādas tādas idejas, tikai nevēlos, lai pajūk tavs rūpīgi plānotais vakars. – viņš piebilda. Likās, ka Laura atviegloti nopūšas.
- Ja godīgi, tad man nav īsti plānu, ko mēs varētu darīt šīs... – viņa paskatījās rombveida pulkstenī sev uz rokas. – divdesmit trīs minūtes. - Paļaujies uz mani, man tiešām ir ideja! – Lauris pašpārliecināti noteica. Numuriņā valdīja iepriekš saskaņota gaisotne – mūzika, sveces, ziedlapiņas un citas romatiskās lietas, kas iederējās pilnīgajā Valentīna dienas plānojumā. Lauris piegāja pie šampanieša un salēja to glāzēs, vienu no tām pasniedzot Laurai. Pēc pāris malkiem šampanieša, viņš to izņēma no viņas rokas un novietoja turpat pie pudeles. Tad pienāca viņai no mugurpuses maigi pavēlēja ļauties notiekošajam. Sastingums, spriedze un nezināmais lika nodrebēt. Viņa neteica ne vārda un ļāvās. Viņš vieglām kustībām atbrīvoja viņas plecus no apģēraba, ieskaitot krūštura lencītes, viegli un lēni pielieca viņas galvu, līdz zods atdūrās pret krūtīm, pavisam maigām, gandrīz nejūtošām kustībām, pārvilka pirkstu galu pār viņas mugurkaulu.
Viņa nodrebēja un elpa nedaudz mainīja savu tempu. Viņa rokas turpināja slīdēt pār viņas muguru un ik pa brīdim stingrāk saspieda plecus. Bija tik patīkami, ka pār lūpām pārskrēja viegls vaids. Maigās rokas kustības nomainīja mitri un silti skūpsti. Laura elpoja tik skaļi, ka likās tas atbalsojas visā telpā. - Salūts! – viņa caur elsām nočukstēja. – Tūlīt būs salūts! Mums jādodas uz balkona. Lauris neteiktdams ne vārda, virzīja viņu balkona virzienā un burtiski pēc nepilnas minūtes gaisā izšāvās pirmās spožās, izgaismotās salūta liesmas. Šāvieni sekoja viens otram, krāsas mijās, figūras mainījās un pārklājās... tas bija tik satriecoši! Viņu abu sejās pārsteigums mijās ar patiesi sajūsmas pilnu prieku. - Un tas viss bija ieplānots tam, kuru tu patiesi mīlēji? – Lauris zinot kāda būs atbilde, tomēr jautāja, jo vēlējās apstiprinājumu. Laura klusēja. Viņas sirds dauzījās un pilnīgi negribot izlauzās klusi un apslāpēti šņuksti un pēc sekundes simtdaļas vaigus pārklāja siltas asaru straumes. Viņa nespēja pateikt neko, vien klusi un aprauti raudāt. – Neraudi, tavas asaras nav viņa vērtas! Tagad, kad esi mana līgava, kad esi jaunas atklājumu ēras priekšā, centies izmest no galvas kādu, kurš nebija tevi pelnījis! – viņš pagrieza Lauru pret
sevi un sāka skūpstīt viņas vaigus, degunu un atkailinātos plecus. – Ja vien tu ļausies, ja vien tu vēlēsies, es padarīšu tevi šovakar par laimīgāko sievieti. Es likšu tev jukt prātā no baudas un iekāres! – viņš runāja tik pārliecināti, ka Laura iesmējās. - Vai tiešām? – viņa ķircinot pārjautāja. – Tu nezini, ko soli un nezni, ko no manis sagaidīt, tāpēc varbūt nekal plānus un nebārsties ar solījumiem! – viņa uzlika pirkstu uz Laura lūpām. – Ved mani iekšā, šeit ir gana vēsi! – viegls drebulis pārskrēja viņas augumai. Pavisam maigi un uzmanīgi, gluži kā visdārgāko lietu savā dzīvē, viņš noguldīja Lauru platajā gultā. Viņas prātu pārņēma neskaidras domas par to, ko darīt, ko nedarīt, ko ļaut un ko neļaut. Cik pareizi ir tas, kas tūlīt notiks? Viņa sev jautāja, cīnoties ar paātrināto elpu, kas uzņēma apgriezienus. - Atslābinies! – viņa izdzirdēja čukstus sev pie auss. - Es nespēju.... – viņa godīgi atzina. - Es nedarīšu nekā tāda, kas tev nesniegs baudu, es sekošu tavām vēlmēm un ieklausīšos, ko saka tavs
augums, es būšu bezgala maigs, es nenodarīšu tev pāri! – Lauris solīja, maigi glāstot viņas plecus un kaklu. - Man visu šo laiku nav bijis neviens cits vīrietis... es nezinu kā tas būs! – viņa turpināja būt godīga. - Ļaujies manām rokām, ļaujies manām lūpām! – Lauris centās iedrošināt. - Ja es teikšu STOP, vai spēsi apstāties? – viņa klusi pajautāja? Lauris nesamulsa, vien pieliecoties pie otras auss nočukstēja: - Tavs vārds būs likums! Likās, ka nedaudz mierīgāk palicis ap sirdi, bet tā turpināja joņot. Vai tiešām tas bija uztraukums? Nē, liekas, ka viņas prātu pārņēma uzbudinājums un nezināmais. Viņa aizvēra acis un bija gatava ļauties! Lauris pavisam lēni, apģērba gabalu pēc gabala atbrīvoja Lauru no drēbēm līdz viss viņas ietērps bija vien apakšveļa, kas pasakaini balta mirdzēja sveču ērmotajā apgaismojumā. Viņas ādu pārklāja vieglas trīsas, kad Laura pirksti atāķēja krūšturi, tas pavisam vaļīgs turpināja segt viņas krūtis, tomēr vairs nedeva to drošības
sajūtu, ko pirms mirkļa. Viņa vēlreiz nodrebēja... Lauris uzmanīgi aizvirzīja šo niecīgo auduma gabaliņu un viņa acu skatam pavērās brīnišķīgi stingras, labi veidotas krūtis, kuru galiņi bija sastinguši gan no vēsā gaisa, gan uzbudinājuma….
Uzdāviniet savam mīļotajam jūsu kopējās atmiņas un izbaudiet šo stāstu kopā. Uzziniet, kā noslēgsies šis kaislīgais vakars un ko nesīs sevī rīts? Meklējiet Mīlestības lidojumu Latvijas grāmatnīcās!