UDK 821.174-93-34 Ba 192
© „Iespēju grāmata”, izdevums latviešu valodā, 2010 © Aija Baibusa, teksts, ilustrācijas un dizains © Roberts Indričāns, vāka mākslinieciskais noformējums © Evija Gruzna, vāka foto
ISBN 978-9934-8166-0-4
Izdevējs „Iespēju grāmata”, Maskavas iela 40/42-303, Rīga, LV-1050 Iespiests un iesiets SIA „Operatīvā druka”, Zāļu iela 6, Rīga, LV-1004
2
Veltījums visiem tiem, kas nezina kāpēc, taču ir gana drosmīgi gribēt zināt, kas un kā notika patiesībā, – visiem cilvēciņiem un cilvēkiem, kas ir tikai mazliet paaugušies cilvēciņi un vai nu vēl vairāk aizmirsuši, vai, gluži otrādi, sākuši atcerēties.
3
4
Priekšvārds jeb Kāpēcīša un Tāpēcīša stāsts - Kas es esmu? - Tu esi Kāpēcītis – brīnumaina būtne, kas nerimst taujāt. - Bet kāpēc es esmu? - Tāpēc, ka mamma un tētis tevi ļoti gribēja. - Bet kāpēc? - Tāpēc, ka viņi viens otru ļoti mīlēja un gribēja, lai viņiem būtu kaut kas kopīgs. - Un kā es rados? - Kā tu domā? - Es nezinu... - Runā, ka bērnus atrod kāpostos... - Bet es piedzimu, kad ārā bija daudz, daudz sniega. - Mjā, tad jau arī pasaka par stārķi nederēs, jo stārķi ziemo siltajās zemēs. Varbūt tevi nopirka veikalā? 5
- Diez vai, jo vēl tagad vecākiem nepietiek naudas, lai nopirktu visu, ko gribu. Un tie ir tikai tādi nieki. Es taču noteikti esmu par tiem daudz, daudz dārgāks. Turklāt – ja arī kaut kur būtu tāds slepens, pieaugušajiem vien zināms veikals – vai tad viņiem noteikti vajadzētu iegādāties brāli, kad es tik ļoti gribēju māsu?! Un tad taču bērnus varētu atdot atpakaļ, ja tie sabojājas. Brālis daudz brēc. Vai tad tur nebūtu kāds klusāks bēbis? - Nu labi, ja reiz esi tik gudrs, tad atklāšu tev patiesību. Sākumā tu dzīvoji mammas puncī, bet, kad pienāca īstais laiks, tu iznāci ārā. Tā tu piedzimi. - Puncī? Bet kā es tur nokļuvu? - Nu, tolaik tu biji pavisam mazs. Tik mazs, ka tevi pat nevarēja redzēt. - Un tomēr es biju, ja? - Nu ja. Un arī tagad tu audz. - Kā tas bija – būt puncī? Un kur es biju pirms tam? Ja jau pirms piedzimšanas es nokļuvu puncī, tad arī puncī es nokļuvu no kādas citas vietas... Kur tas ir? Kāpēc es neatceros? Vai tad es biju vēl mazāks par to – jau tāpat neredzamo, bet mammas puncī esošo? - Nu, kā lai tev paskaidro? Pirms tam tu biji daļa no mammas un daļa no tēta. Tētis un mamma 6
-
-
-
-
salika abas pusītes kopā un tu sāki augt kā puķīte. Tikai puķes aug puķpodos, pirms tās izstāda ārā, bet bērni – punčos. Bet kur mamma un tētis ņēma tās pusītes? Tās laikam viņiem vienmēr bijušas, tikai viņi nerāda. Un daudzām pusītēm jābūt, ja var būt arī brāļi un māsas. Bet arī vecāki taču kādreiz bija bērni. Kā radās viņi? Un viņu vecāki? Utt. U.tjp. Kā radās pirmie cilvēki? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Neviens to īsti nezina, jo pats – saproti – nav pats pirmais cilvēks. Bet pirmais cilvēks radās tik sen, ka to vairs neviens neatceras. Ja arī viņš to zināja un pastāstīja saviem bērniem, tad tie visu no paaudzes paaudzē aizmirsa. Mjā... Es arī neatceros pilnīgi visu, kas ar mani noticis. Nu re! Bet man tomēr šķiet, ka es vienmēr esmu bijis. Nu... varbūt ne gluži tāds, kāds tagad, bet bijis. Kaut kam taču bija jābūt pirms paša pirmā cilvēka. Viņš taču nevarēja rasties no nekā. Nu labi. Par to, kā bija iesākumā, mūsdienu cilvēki vēl nav vienojušies, jo neviens to neatceras. Bet ir izteikti minējumi. Daži apgalvo, ka cilvēku radījis Dievs. Tas ir aprakstīts Bībelē. Iesākumā bija Dievs. Viņš 7
-
-
-
-
radīja visu pasauli un beigās – cilvēku. Tāpēc mēdz uzskatīt, ka cilvēks ir radības kronis. Citi domā, ka cilvēks ir evolucionējis jeb attīstījies no pērtiķa. Zināma līdzība jau pastāv. Jā, bet arī pērtiķi taču kāds radīja. Un no kurienes nāk pats Dievs? Kāds viņš ir? Uzskata, ka Dievs vienmēr ir bijis un būs. Tas ir visvarens un mūžīgs. Bet kur tad viņš ir tagad? Kāpēc mēs viņu nevaram redzēt? Vai arī viņš ir tik mazs, kāds biju es, kad biju puncī un pirms tam? Redzi, visu jau vienmēr nevar redzēt. Arī zvaigznes mēs redzam tad, kad ir tumšs, kad ir nakts. Dienā ir pārāk gaišs – saule spīd spožāk un liekas, ka zvaigžņu nav. Nu labi. Bet tas nozīmē, ka kaut kur viņš ir un dažreiz viņu var redzēt. Bet kā viņš radās? Vai tiešām viņš vienmēr bija? Kad viņu var redzēt? Un, ja viņš vienmēr ir neredzams, tad kā viņš radīja to, kas ir redzams? Un kāpēc? Kāpēc tas viss? Ja reiz viņš ir visvarens, tad kam viņam mūs? Jā, grūtus jautājumus tu uzdod, grūtus. Vēl jau ir arī uzskats, ka Dieva nav. Viss esot sācies ar lielo sprādzienu. Pirms tā nekas neesot bijis redzams. Visa enerģija bijusi koncentrēta tādā kā nekurienē, ko mums grūti iztēloties, un kādā 8
-
-
-
-
brīdī tā bijusi tik liela, ka pati no sevis sprāgusi un radies redzamais Visums. Bet kā tas var būt? Un kāpēc? Viss, ko tu saki, ir interesanti, bet neko nepaskaidro. Mēs visu laiku spriežam par to, ko var redzēt – par to, kā radās viss, kas ir redzams, bet pat sevi es redzu tikai no ārpuses! Kas ir manī iekšā? Kas es esmu? Kur es esmu? Nu bet to taču māca skolā – bioloģijā, ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā. Katram jautājumam ir vesela zinātne! Un psiholoģija un filosofija pēta to, ko nevar redzēt. Bet, ja jau viņi zina, tad kāpēc nesaka? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Un kāpēc viss, kas radies, iet bojā? Klucīšu torņi, puķes, vecvecāki, zvaigznes? Kur viss paliek? Kāpēc būt, ja viss pazūd? Kas ir nāve? Kāpēc ir dzīve un nāve? Kāpēc ir ideja par mūžīgu dzīvi un mīlestību, kas nekad nebeidzas, ja pasaulē ir tik daudz ļauna un tā tik un tā aizies bojā? Pasaki – kāpēc? Un tu droši zini, ka patiešām vēlies to zināt? Tagad? Vai tad var būt vēl kas ļaunāks par nezināšanu? Par šo mocīšanos nemitīgu jautājumu drudzī? Nu labi. Tad es tev tagad teikšu visu patiesību. ??? 9
- Es nezinu. - ??? - Bet, tā kā tas tev ir tik svarīgi, tad es iešu kaut vai līdz pasaules malai un tālāk vēl, līdz atradīšu atbildi. Paliec sveiks, draugs! Dzīvo mierīgi un gaidi mani pārnākam! - Bet tu – apsoli, ka atgriezīsies! - Noteikti, bet ne agrāk kā tad, kad būšu atradis visu atbilžu atbildi. *** Pagāja daudzi gadi, un Kāpēcītis no gaidīšanas aizmiga. Ik pa laikam es aizmirsu, ka tāds vispār bijis, bet šad un tad no Tāpēcīša pienāca pa kādai steidzamai telegrammai, kurā viņš ziņoja par savām sekmēm. Jāteic, ka ikreiz tas bija kā pārsteigums – un pārbaudījums arī, jo katrs atgādinājums bija vesels piedzīvojums pasaulē, kura šķita pavisam citāda, kaut labi zināju, ka ir tā pati – vienīgā. To, kas tieši bija rakstīts tajās telegrammās, es uzrakstīšu citās grāmatās, bet allaž Tāpēcītis vairāk vai mazāk satricināja manus pasauluzskatus, par kuriem, protams, biju bijusi visai augstās domās. Solījumus reizēm ir grūti turēt, īpaši, ja apsolīts ir neizpildāmais – gandrīz kā pasakā „Aizej tur – nezin kur...”. Tāpēcītis tika solījis aiziet kaut līdz pasaules malai, bet nepārnākt, līdz nebūs notvēris 10
nenotveramo – atbildi, kuras esamība vien jau tiek apšaubīta. Kāpēcītis būtu ņēmis visus savus jautājumus atpakaļ, ja vien būtu zinājis, ko no Tāpēcīša pieprasījis. Neviens vairs neko negaidīja, neko nevaicāja, kad piepeši Kāpēcītis saņēma ziņu, ka Tāpēcītis atgriežas mājās. Tāpēcītis nudien bija aizgājis līdz pasaules malai un tālāk vēl un pārnesa Kāpēcītim atbildi, kas zaigoja kā brīnumputna spalva.
11
12
Dusēja bērniņš māmiņas rokās, dusēja brīnumiņš, līdz modās Cilvēciņš. Tur Mīļumkamoliņš dzīves dzīparu vērpj, tur Gribulītis pasauli vēlmēs tērpj. Sārti burbuļi, lavandas zvirbuļi lido gaisā, kur brīnums ir viss, kaut tā mūžs allaž īss jo īss – gaist burbuļi, aizlido zvirbuļi. Aizlido laiks, aizlido sapņu laiks, grib Cilvēciņš pats savu likteni lemt. Kājiņas žiglas, rociņas stipras, grib tās pasauli visu kopā ņemt. Mostas Cilvēciņš, mostas Jautājums – kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc tā? Kāpēc nezinu es burvju vārdus, kas atvērtu man zināšanu vārtus? Jā, kāpēc – kāpēc tā – nu klausies pasakā!
13
14