Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Tradicionālie tēlotājmākslas mākslas veidi. Sasniedzamais rezultāts. Māksla – kultūras sastāvdaļa.
Mākslas valoda.
Izprot tēlotājmākslas veidu Analizē tēlotājmākslas darbu, izteiksmes līdzekļu dažādību. nosaka tā izpildījuma tehniku, žanru, stilu, kompozīcijas Pārzina vairākas glezniecības, veidu. grafikas un tēlniecības darba izpildījuma tehnikas, to veidus.
Radošā darbība. Veic reprodukciju/mākslas darbu atlasi noteiktā tēlotājmākslas veidā (-os), pamato savu izvēli.
GLEZNIECĪBA. Glezniecība ir tēlotājas mākslas veids, kas īstenību atspoguļo mākslas tēlos ar krāsām, līnijām, gaismēnām uz plaknes - audekla, koka, kartona, sienas apmetuma. Galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Liela nozīme arī līnijai un gaismēnai. Mākslas tēla izteiksmīgums var tikt kāpināts arī ar krāsu slāņa klājumu un gleznojuma virsmas apdari (faktūra). Pēc uzdevuma glezniecību iedala monumentālajā glezniecībā (sienu gleznojumi, plafoni, panno), stājglezniecībā, scenogrāfijā, svētbilžu un miniatūru glezniecībā. Arhitektūras rotājumam var gleznot uz namu, dievnamu, dzīvojamo ēku un citu, iekšējām un ārējām sienām – tā ir monumentālā glezniecība, kurā sienu, griestu dekoram var izmantot mozaīkas tehniku, attēlus vai ornamentus veidojot no materiālu – akmeņu, keramikas, stikla – neregulāras formas gabaliņiem.
Justiniāns I
Mikelandželo freska
Jāņa Valtera
ap 537.gadu.
"Ādama radīšana" Siksta
gleznotā altārglezna
(mozaīka San Vitale
kapellā (aptuveni 1511.g.).
Liepājas draudzes
katedrālē, ).
Vitrāža Rīgas Domā.
lūgšanu namā.
Vitrāža – kur par glezniecisko materiālu tiek izmantoti krāsaini stikla gabaliņi, ko sastiprina ar metāla (svina, misiņa) stiegrojumu un ievieto logailās, kā arī citādi izmantojami dekora no krāsaina vai apgleznota stikla. Fresku glezniecība - tā ir tehnika, kad mākslinieks glezno uz mitra apmetuma uzreiz ar ūdenī jauktām krāsām, ar kaļķiem kā saistlīdzekli. Jāstrādā ļoti ātri, jo citādi krāsa nobirst no apmetuma, tiklīdz tas kļūst sausāks. Gleznotājs var darināt skatuves noformējumu operas, baleta,
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
teātra vai citam uzvedumam – tā ir scenogrāfija. Gleznas ar Jēzus Kristus, svēto, Bībeles sižetu attēliem, kas paredzētas novietošanai dievnamā, kur tās kļūst par kulta sastāvdaļu, ir altārgleznas, svētbildes. Pareizticīgo un vecticībnieku svētbildes sauc par ikonām. Stājglezniecība. Darbi ir dažāda lieluma gleznas, kuras var pārvietot. Tās sastopamas izstādēs, mājās pie sienas un citur. Gleznā ir iespējams attēlot jebkuru reāli eksistējošu lietu vai fantāzijas objektus. Atkarībā no tā, kas attēlots, glezniecībā tiek nodalīti atsevišķi žanri.
Ārpus šiem žanriem atrodas kāds īpašs 20.
gadsimta glezniecības atzars – abstraktā glezniecība, kas pēc mākslinieka ieceres, nedrīkstētu izraisīt nekādas asociācijas ar realitātes priekšmetiem. Glezniecības žanri. .Ainava – dabas skats. Jūras ainava, marīna – attēlots jūras skats. Klusā daba - Sastingušas nedzīvas lietas, ko attēlo mākslinieki.
Portrets – kādas personas
attēlojums. Pašportrets – mākslinieks attēlojis sevi. Akts – kaila ķermeņa attēlojums. Animālijas žanrs – attēloti dzīvnieki.
Ainava Konrāts Ubāns. „Irbenes iela Rīgā” (1937.)
Pašportrets Jānis Rozentāls „Pašportrets”.
Marīna Aleksandra Beļcova „Laiva”,
Klusā daba Klods Monē „Ceriņi vāzē”
Akts Anita Meldere „Akts” (1986.),
Portrets Voldemārs Tone „Anna” (1935.)
Animālijas žanrs Albrehts Dīrers „Zaķis” (1502.)
\Figurālā kompozīcija ietver četrus tēlotājmākslas žanrus – sadzīves žanrs – attēlota cilvēku ikdiena, sakrālais žanrs - attēloti reliģiski sižeti, mitoloģiskais žanrs – attēloti mīti un leģendas, vēsturiskais žanrs – attēlotas kaujas ainas. Mūsdienu tēlotājmākslā vērojama žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze. Glezno visu, ko vien var uzgleznot, sākot ar kluso dabu līdz pat iedomām un fantāzijai.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Sadzīves žanrs Rita Valnere „Tramvajā”,1950.
Sakrālais Mitoloģiskais žanrs Vēsturiskais žanrs Jēkabs Bīne „Māras Eižens Delakruā žanrs Andrejs svētība”,1920./30. „Brīvība uz Rubļovs„Svētā barikādēm” (1830.) trīsvienība”, Glezniecības tehnikas. Krāsa ir glezniecības galvenais elements, kas to atšķir no citām
mākslas nozarēm, kur krāsai ir tikai blakus nozīme. Gleznai piemīt krāsainība un kolorīts. Kolorīts nozīmē krāsu izvēles un saskaņošanas principus, noskaņojot krāsu noteiktā krāsu toņkārtā jeb gammā. Piemēram Valdis Kalnroze daudzas gleznas ir gleznojis pelēkā tonalitātē. Gleznotājs strādā ar krāsu. Krāsa jeb pigments tīrā veidā ir pulveris, kuru ar kādas saistvielas palīdzību piesaista apgleznojamai plaknei.
Krāsa bez saistvielas
Eļļas krāsas
Akvarelis
Pastelis
Šis saistvielu veids nosaka glezniecības tehnikas. Temperas glezniecība - viena no senākajām glezniecības
tehnikām. Kā saistviela tiek
izmantota dzīvnieku un augu līme, kazeīna temperai par saistvielu tiek lietota ūdens un eļļas emulsija. Saistvielas sastāvā var ietilpt arī ola, kas bija iecienīta krievu ikonas glezniecībā. Mūsdienās lieto arī polivinilacetāta temperu. Šo tehnikas veidu izmantoja freskas glezniecībā, gleznoja uz svaiga vēl nenožuvuša apmetuma (kaļķa vai smilšu pamata) ar ūdenī jauktām krāsām, ar kaļķiem kā saistlīdzekli, tad darbu turpināja ar temperas krāsām. Gleznojot jāņem vērā, ka pēc darba pabeigšanas gleznojums paliks gaišāks. Tempera krāsas ir necaurspīdīgas, gleznojuma virsma ir nespodra. Tāpēc bieži gleznu iesāk gleznot ar temperu, bet nobeidz eļļas tehnikā, uzliekot eļļas krāsu plāni un caurspīdīgām kārtām, ar ko sasniedzams lielāks krāsu dzidrums - to sauc par lazēšanu. Eļļas glezniecības tehnika - viena no izplatītākajām tehnikām. Kā saistlīdzekli krāsvielai lieto linu, magoņu vai kādu citu eļļu. Agrākos laikos mākslinieki paši mala krāsvielu un piejauca attiecīgos saistlīdzekļus. Tagad eļļas krāsas gatavas, pildītas tūbiņās , nopērkamas veikalos. Tāds krāsu pildījums dod iespēju gleznotājam doties studijās brīvā dabā. Viena daļa eļļas krāsu ir
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
caurspīdīgas, bet piejaucot balto krāsu tās kļūst sedzošākas. Eļļas glezniecības pamatprincips ir sākt gleznojumu ar tumšākām krāsām, ko uztriepj samērā plāni, gaišākās krāsas uztriepj biezāk, bet, gleznojumu pabeidzot, uzliek visgaišākos toņus. Eļļas krāsas žūst ilgi, kamēr iepriekšējā kārta nav nožuvusi, darbu nav ieteicams turpināt. Pilnīgi eļļas krāsa nožūst vairākos mēnešos, tad to pārklāj ar caurspīdīgu lakas kārtu, kas to pasargā no kaitīgā gaisa un gaismas iespaida. Eļļas krāsu lietošana bija zināma arī viduslaikos, bet to maz izmantoja. 15.gs. Flandrijas gleznotājs Jans van Eiks to izgudroja no jauna. Pēc šī izgudrojumu interese par temperas glezniecību pakāpeniski izsīkst. Gleznas pamatam izmanto koku, audeklu, ādu, metālu, lupatu papi, saplāksni, kartonu, stiklu un akmeni. Pamatam jābūt sagatavotam no abām pusēm. Itālijā līdz Rafaēlam, Holandē līdz Rubensam gleznas pamatam lietoja vienīgi koka dēļus. Šo gleznas pamatu ražošanu valsts bija monopolizējusi, par gleznošanu uz citiem koka dēļiem bargi sodīja, jo uzskatīja, ka talants ir tēvijas mantojums, un valsts pienākums ir nodrošināt mūžību šo mākslinieku darbiem. Tieši tāpēc ir saglabājušies tik daudz vērtīgu darbu. Vēlākos laika posmos sāka atteikties no koka dēļiem, jo tie bija smagi un grūti pārvadājami, sāka izmantot audeklu, sašujot vairākus gabalus kopā. Akvareļglezniecības tehnika. Akvareļglezniecībā parasti glezno uz speciāla papīra. Krāsai kā saistvielu lieto augu līmes, piejaucot klāt medu vai citas vielas. Krāsu atšķaida ar ūdeni, balto krāsu nelieto, gaismas vietās atstāj neskartu papīra toni. Akvareļkrāsas ir caurspīdīgas un ļauj darboties arī papīra tonim. Akvareļa gleznošanas tehnika ir visai dažāda gan paņēmienos, gan arī krāsvielu lietošanas veidos. Mēdz gleznot ar tīru akvareli, ar akvareli guašas metodē, kā arī guašā. Par tīru akvareli uzskatāms tikai tāds, kurā izmantoti visi tās tehnikas resursi, kas būtu krāsvielu dzidrums, vieglums un caurredzamais baltā papīra tonis. Īstā jeb tīrā akvarelī krāsām liek mirdzēt akvareļa pamata - papīra -atstarotā gaisma, kas atrodas zem dzidro, caurspīdīgo krāsu kārtas. Šeit var saskatīt akvareļa zināmo līdzību ar vitrāžu, kur krāsu kārtai spīd cauri tiešā gaisma, nevis atstarotā. Izņēmums ir tāds akvarelis, kur lietota kā sedzošā krāsa guaša. Tīrā akvarelī pavisam nav pieļaujama baltā krāsviela, jo tās lomu šeit izpilda papīrs, kas liek ļoti uzmanīgi sargāt papīra baltumu tanīs vietās, kurās paredzētas baltas vietas, jo aizkrāsotās papīra vietas nekad nevar atjaunot ar baltās krāsvielas palīdzību, kas vienmēr atšķiras no papīra toņa un tā apgrūtina darbu. Akvareļa krāsas, noklātas plānā kārtiņā, pēc izžūšanas zaudē apmēram trešdaļu no sava sākotnējā toņa spēka. Guašas glezniecība ir tuva akvareļglezniecībai, šajā tehnikā izmanto balto krāsu, līdz ar to krāsa zaudē caurspīdīgumu, kļūst krītainas un tumšie toņi ir stipri vājāki nekā akvareļkrāsām. Pastelis ir glezniecības tehnika vai šajā tehnikā darināts darbs, kur izmanto krāsainus krītiņus. 15. gadsimtā Francijā pasteli sāka lietot kā zīmējuma veidošanas papildu instrumentu. Nākamajos divos gadsimtos tā izmantošana ievērojami pieauga, itāļu meistari sāka izmantot pasteļa krītiņus zīmējumu kolorēšanai. 17. gadsimtā māksliniekus, kuri strādāja pasteļa glezniecības tehnikā, sauca
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
par pasteļa gleznotājiem. Tāpēc pasteļa nūjiņa, kas ir izgatavota no salipinātā pigmenta pulvera tiek uzskatīta par gleznotāja, nevis zīmētāja darbarīku. Pasteļa krītiņus izgatavo, salipinot pigmentu ar vasku. Pastelim ir raksturīga samtains kolorīts, matēta virsma un smalkas toņu nianses. Pastelis var saglabāties gadsimtiem ilgi un saglabāt krāsu svaigumu, jo pigmentus nesaista lakas un eļļas, tāpēc laikam ritot, pastelis nenomelnē. Pasteļa pigmenti salīp kopā arī bez saistvielas, bet pigments bez saistvielas ir vissedzošākais, kam pateicoties, pasteli ir iespējams gleznot arī uz melnas virsmas, radot samtainu iespaidu. Enkaustika ir glezniecības tehnika, kurā kā krāsu pigmentu saistvielu izmanto karstu kausētu vasku. Plašākā nozīmē par enkaustiku dēvē arī vaska glezniecību. Mūsdienās enkaustiku izmanto galvenokārt tikai restaurācijā. Līmes krāsu glezniecība ir glezniecības tehnika, kurā par pigmentu saistvielu tiek izmantota augu un dzīvnieku izcelsmes līme. Šī glezniecības tehnika galvenokārt tiek izmantota monumentālajā mākslā. Līmes krāsu glezniecība ir viens no ūdens krāsvielu glezniecības veidiem. Līmes krāsu glezniecībā klājošās krāsas ir necaurspīdīgas, bet virsma matēta. Saturot krāsai lielu daudzumu līmes, gleznojamā virsma iegūst spīdumu, bet pašas krāsas palielinātu intensivitāti. Savukārt, saturot krāsai nepietiekamu daudzumu līmes, mākslas darbs zaudē izturību. Tā ir vissenākā pasaulei zināmā glezniecības tehnika, kuru pielietoja etruski, ēģiptieši, grieķi un romieši. Līmes krāsu glezniecības tehnikas metode tika pielietota Ēģiptes sarkofāgu un kapeņu glezniecībā, taču, galvenokārt, šī glezniecības tehnika tika izmantota monumentālās mākslas darbos Austrumu zemēs antīkajos laikos, Ķīnā, Japānā, Indijā un Vidusāzijas valstīs Viduslaikos. Turklāt, Viduslaikos līmes krāsu tehnika tika pielietota pat pēc eļļas krāsu glezniecības tehnikas izgudrošanas sienu un manuskriptu glezniecībā. 17. gadsimtā līmes krāsu glezniecības tehnika parādās jau Eiropā, kur tā tiek pielietota mākslas darbu radīšanā vienlaicīgi kopā ar freskas vai temperas metodi. Nākamā gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimtā, glezniecība šajā tehnikā ir redzama Eiropas un Amerikas pilīs, sakrālās celtnēs un sabiedriskās ēkās. Mūsdienās šo tehniku galvenokārt izmato teātra dekorāciju, skiču, plakātu un panno glezniecībā. Bieži šī tehnika tiek jaukta ar temperu. Emaljas tehnikā apstrādāts metāls nepakļaujas nedz saules gaismas, nedz arī mitruma ietekmei, un ir praktiski mūžīgs. Senatnē šādu tehnoloģiju izmantoja gan, piemēram, ikonu darināšanā, gan sadzīves priekšmetu izrotāšanai. Krievijā emalju plaši izmantoja slavenā Faberžē firma, jo blakus dārgakmeņiem un cēlmetāliem tā atklājas kā līdzvērtīgi izteiksmīgs materiāls. Pēdējos gadu desmitos mākslinieki arvien vairāk mēģina izmantot sintētiskas krāsas, un tā pagājušā gadsimta beigās glezniecības tehniku saraksts papildinājās ar jaunu tehniku – akrilglezniecību.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Akrila krāsas - veiksmīgs jaunums mākslinieku materiālu tirgū. Akrila krāsas var izmantot uz dažādām virsmām: papīra, audekla, auduma, koka, plastmasas. Tā s nodrošina spilgtu, tīru krāsu, ir viegli sajaucamas, ātri žūst, viegli šķaidās ar ūdeni - tām piemīt ļoti laba segt spēja. Pēc nožūšanas tās veido elastīgu, nenomazgājamu plēvi. Gleznošanā ar akrilu, kā pamatu, parasti izmanto grunti. Akrila krāsa ir izgatavota no ūdenī izšķīdinātiem akrila sveķiem un pigmenta. Ūdenim iztvaikojot, sveķu daļiņas izveido stingru un izturīgu krāsas slāni. Kompozīcija. Komponēšana ir darbība, kas palīdz veidot mākslas darbā saskaņu un harmoniju. To sekmē mākslas darba idejas, atsevišķo elementu vai tēlu un izmantoto izteiksmes līdzekļu savstarpējais sakārtojums. Kompozīcija
ir daiļdarba uzbūve, daļu izkārtojums un to
savstarpējā saistība, kas balstās uz darba idejisko ieceri, saturu un uzdevumu. Mākslā- mērķtiecīgi vienots vizuāli estētiskās mākslinieciskās formas elementu izkārtojums. Darba izmēra – augstums un platums – noteikšana sniedz nozīmīgu informāciju. Piemēram lielu mākslas darbu tuvumā nevarētu saprast un pretēji. Liela nozīme gleznā ir līnijai, diognālei, figūrai, to novietojumam, utt. Kompozīcijā svarīgs ir – centrs un malas, augšdaļa un lejasdaļa, simetrija un asimetrija, piramīda un frīze, horizontāles, vertikāles un slīpnes, tukšums un sablīvējums, atvērtas vai noslēgtas kompozīcijas un figūru izmērs attiecībā pret gleznu. Mākslinieks kompozīciju veido atbilstoši paša izvirzītiem noteikumiem, kas raksturo spēku, dinamisko darbību. Priekšmetu izvietojums formātā nosaka to attiecības ar ārējiem spēkiem un savā starpā. Tie var šķist viegli vai smagi, var lidot vai krist, var būt draudzīgi vai sveši, atkarībā, kur tie izvietoti formātā –augstu vai zemu, vidū vai malā, vienmērīgi izkaisīti vai sablīvēti ciešās grupās. Objektu proporcijas attiecībā pret formātu nosaka, cik spēcīga būs to iedarbība un cik lielā mērā tie ietekmēs cits citu, lieli priekšmeti iedarbojas aktīvi, mazi, sīki - pasīvi. Ar kompozīcijas elementiem pieblīvētā formātā objekti aktīvi ietekmēs cits citu, bet ja daudz brīvas telpas, tie darbosies katrs par sevi. Elementu izvietojums kvadrātā vai trijstūrī rada mieru un stabilitātes izjūtu (renesanses mākslā trijstūrveida kompozīcija), bet slīpums vai diagonāls virziens rada kustības un aktīvas, spēcīgas darbības iespaidu (baroka mākslā diagonālā kompozīcija). Ritms, temps un raksturs nosaka kustības un elementu savstarpējo attiecību raksturu – pretrunīgu vai saskanīgu, mierīgu vai saspringtu, kustīgu vai smagnēju, strauju vai lēnu, sakārtotu vai haotisku. Jo lielāki kontrasti mākslas darbā, jo spēcīgāks ir kompozīcijas radītais iespaids .katrā mākslas darbā kompozīcijas principi ir kombinēti dažādās attiecībās.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Pīters Pauls Rūbens "Krusta pacelšana" (1610) baroka māksla - diagonālā kompozīcija.
Rafaēls Santi Siksta madonna (1513.-1514. gadi)
Renesanses māksla - trijstūrveida kompozīcija.
GRAFIKA. Līdzās glezniecībai attīstās arī grafika – tēlotājmākslas nozare. Grafika tradicionāli ir mākslas darbs, kas iegūts, veicot novilkumu no plates, kurā zīmējums veidots kādā no grafikas tehnikām. Laikmetīgā grafika ietver ne tikai tradicionālu grafikas tehniku lietojumu, bet arī konceptuālas mākslas formas, paplašinot grafikas jēdzienu. Mūsdienās tā ir visvairāk izplatītākā, visbiežāk aplūkotā māksla. Bieži vien mēs to skatām, nemaz nenojaušot, ka lūkojamies mākslas darbā. Galvenie grafikas izteiksmes līdzekļi ir līnija un melno un balto laukumu savstarpējās attiecības, ietverot svītras un plankumus. Ar to palīdzību iespējams panākt arī tonālās gradācijas. Atšķirībā no gleznojumiem, kuros visa kompozīcijas plakne parasti tiek nosegta ar krāsu, veidojot toņos savstarpēji niansētus un saskaņotus laukumus, grafikā dominē kontrastējošas attēla laukumu un tumšo līniju attiecības pret papīra, retāk auduma vai cita materiāla gaišo, visbiežāk balto virsmu. Ar krāsu nosegtā fona plakne grafikā var palīdzēt radīt gan attēla telpiskuma ilūziju, gan akcentēt plakanību. Šīs īpatnības neizslēdz daudzkrāsainību - pastāv grafikas veids kā krāsainā grafika. Grafikā liela nozīme ir ornamentam un šriftam. Pēc funkcijām tiek izšķirti vairāki grafikas veidi: stājgrafika , grāmatu grafika, ekslibris, plakāts un dizaina jeb lietišķā grafika. Īpaši nodalīts grafikā ir novirziens — karikatūra. Stājgrafika. Tie ir mākslas darbi jebkurā tehnikā, kuros mākslinieks jeb grafiķis izsaka savas jūtas, pārdomas vai pašu sevi, kā arī savu pasaules redzējumu. Melnbaltās stājgrafikas papīra lapas ir grafiķa iecerētas un nereti tehniski ļoti sarežģīti tapušas kompozīcijas, kas domātas skatītāja vērtējumam un uztverei. Tas var būt gan zīmējums, tušas mazgājums vai gravīra. Stājgrafikas darbus sastopam izstādēs un muzejos, tos pērkam mākslas salonos, redzam dažādās ļaužu kopā sanākšanas telpās, mājās pie sienām. Stājgrafika nekalpo nekādai citai praktiskai vajadzībai. Grāmatu grafika ir pakļauta īpašām prasībām saistībā ar uzdevumu, ko izvirza grāmata kā priekšmets, kā arī literārais darbs. Nereti mākslinieks — ilustrators rada tik pārliecinošu, veiksmīgu tēlu, ka tas spēj dzīvot patstāvīgi, ārpus grāmatas lappusēm, kļūstot par stājgrafikas darbu (piemēram E. Brencēna
„Mērnieku laiku” tipi). Grāmatu grafikas darbi var būt: vinjetes,
ilustrācijas, šrifts, iniciāļi, titullapas, vāku kompozīcija. Grāmatu ilustrācijas var būt ļoti dažādas – gan atsevišķi ieliktu lapu veidā, gan tekstā starp rindām vai uz lappušu malām. Par ilustrācijām uzskatāmas arī vinjetes – nodaļu sākuma un beigu rotājumi, arī iniciāļi. Pie grāmatu grafikas pieder arī šrifta (burtu veids) izveide,
titullapas, iekšējo vāku mākslinieciskais noformējums, vāka
kompozīcija un apvāks, ja tas paredzēts.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Ekslibris. Tas ir mākslas darbs — grāmatzīme, mākslinieciska grāmatas īpašuma zīme, ko grafiķis veido kādam īpašniekam. Mākslinieka uzdevums ir mazā kompozīcijā atklāt grāmatas īpašnieka vārdu un personību arī tam, kurš šo cilvēku nepazīst. Ekslibri ielīmē grāmatas vāka iekšpusē kā īpašuma zīmi. Ekslibris tiek gatavoti dažādās grafikas tehnikās un novilkti uz papīra. Viens no ievērojamākiem latviešu ekslibra meistariem ir Pēteris Upītis.
Stājgrafika. Grāmatu grafika Ekslibris. Pēteris Upītis. Baumaņu Kārlis. ”Mortuos Pēteris Upītis.1981. Ainava ar dzirnavām plango”, 1875. Titullapa. Kokgrebums. 1978. Papīrs, kokdzelums. Karikatūra. Tas ir galvenokārt poligrāfiski iespiests zīmējums, taču var būt izmantota arī kāda no grafikas iespiedtehnikām. Karikatūra var likt padomāt par nopietnām politiskām kļūdām, kā arī smieties par kādu muļķību. Dažas karikatūras, kas ir labsirdīgi humoristiski zīmējumi, izraisa jautrību, bet var būt arī satīra jeb izsmejošā karikatūra, kas vērtē un nosoda. Par karikatūru sauc arī saržu, kam raksturīgs uzsvērts pārspīlējums un visai nosacīta forma. Bieži karikatūra tiek papildināta ar tekstu, kam svarīga nozīme satura atklāsmē.
Karikatūras nenozīmē tikai smieklus,
vai sarkasmu, tās var būt arī nozīmīgs vēstures avots, kas stāsta par kāda laika aktualitātēm un problēmām. Plakāts. Tas ir viens no jaunākajiem grafikas mākslas veidiem, kur grafiķis izmanto gan grafiskos tēlošanas līdzekļus un materiālus kā līniju, laukumu, papīru, tā arī gleznieciski dekoratīvos līdzekļus, piemēram, krāsu, fotogrāfiju, aplikāciju un tamlīdzīgi. Plakātu grafiku var iedalīt trijās lielās grupās: Politiskie plakāti, reklāmas plakāti un kultūras pasākumu (teātra izrāžu, izstāžu u.c.) plakāti. 70. – 80. gados
latviešu mākslā ienāk saturā interesanti un mākslinieciski
augstvēŗtīgi plakāti (J. Dimitera, I.Blumrega, J.Riņķa). Lietišķā grafika. Tā ir visciešāk saistīta ar praktisko dzīvi, ikdienā lietotiem priekšmetiem, kas var būt: etiķetes, ražotājfirmu zīmes, pastmarkas, uzlīmes, aploksnes, vēstuļu papīrs un citi. Tie tiek gatavoti kādā no estampa tehnikām. Tos pavairo gan cinka klišeju tehnikā, gan litogrāfijas, gan dobspiedes tehnikā.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Plakāts.
Lietišķā grafika.
Karikatūra.
Grafikas tehnikas. Neviena grafikas nozare nav iedomājama bez zīmējuma, tas var būt arī pilnīgi patstāvīgs mākslas veids. Zīmējumu mākslinieks rada vienā eksemplārā, strādādams uz papīra ar zīmuli, spalvu, otu, krītu, ogli u. tml. Tāpat kā visā grafikā izteiksmes līdzekļi ir līnija, gaismēna, toņi un pustoņi, tumšie gaišie laukumi. Tās var būt skices un studijas, kā sagatavošanas darbi kādai lielākai kompozīcijai. Lielo meistaru skices
kļūst par vērtību- piemēram O. Rodēna
figūru skices u.c. Zīmējuma tehnikā darina arī gatavas pabeigtas patstāvīgas kompozīcijas. Tādi darbi ir daudziem māksliniekiem.
Zīmējums ir skaists mākslas darbs – savdabīgs, viegls,
izteiksmīgs, bet grūti saglabājams. Tāpēc zīmējumam uzpūš speciālu šķidrumu, kas piesaista sīkās pigmenta daļiņas papīram, ko sauc par fiksēšanu. Augstspiedums. Augstspieduma tehnikā attēlu iegūst, augstspieduma klišejās padziļinot tās vietas, kas attēlā iecerētas baltas. Zīmējuma tumšajām līnijām un laukumiem saglabā iespiedformas sākotnēji gludo virsmu, uzvalcējot uz tās tipogrāfijas krāsu un vēlāk piespiežot to pie papīra. Augstspieduma tehnikas ir – kokgrebums, kokgriezums un linogriezums. Kokgrebums. Klišejas darina no stāvšķiedras koka plātnēm, kurās ar grebli vai kaltiņiem iegrebj zīmējumu. Kokgrebumā zīmējumus iespējams izveidot smalkāk nekā kokgriezumā. Kokgrebuma izgudrotājs ir 18. gadsimta angļu mākslinieks Tomass Bjūiks (1753 — 1828), daiļradē apvienojot kokgriezuma un vara grebuma principus. Terminu kokdzelums sāka lietot grafiķis Pēteris Upītis, uzsverot atšķirību no koka amatniecības. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Ar terminu "kokgrebums" vai "kokdzelums" apzīmē kā augstspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Kokgriezums. Klišejām zīmējumu iegriež garenšķiedras koka plātnē ar kaltiem un nažiem. Kokgriezuma tehnikā veidots estamps neiznāk tik smalks kā kokgrebumā. Kokgriezumam raksturīgas kontrastainas melni balto toņu attiecības. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Ar terminu "kokgriezums" apzīmē kā augstspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Kokgrebumu izgudroja Ķīnā, kur tas radās 6. gadsimtā, bet Eiropā kokgriezuma tehniku sāka pielietot 14. gadsimtā, visbiežāk grāmatu ilustrācijās. Šajā tehnikā daudz strādājuši sekojoši latviešu grafiķi: Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers, Gunārs Krollis un citi. Linogriezums. Klišejas izgatavo no linoleja vai arī tam līdzīgiem viegli apstrādājamiem un lētiem materiāliem. Pirms attēla iegriešanas linolejs nav speciāli jāapstrādā, tāpēc to bieži izmanto
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
topošie grafiķi. Linogriezumā attēlam jeb zīmējumam paredzētos baltos laukumus padziļina ar speciāliem nažiem. Šajā tehnikā var veidot kā miniatūras, tā arī lielformāta darbus.
Papīrs, tuša, akvarelis. Kārlis Padegs "Pašportrets" (1932.)
Gludspiedums.
Kokgriezums. Krās. Litogrāfija. Lūkass Krānahs Baņuta Ancāne "Ādams un Ieva — „Sieviete grēkā krišana" ar bērnu” (1980. (1509.) Litogrāfija ir gludspiedes tehnika, kas pamatojas uz eļļas un ūdens Kokgrebums. Attēlā - Olģerts Ābelīte. "Viesulis" (1970.)
nesavienojamības principa. Zīmējumu izstrādā ar litogrāfijas krītu vai tipogrāfijas tušu, zīmējot ar speciālu otu, uz īpašas šķirnes kaļķakmens plātnes, lai gan var izmantot arī citus materiālus un instrumentus. Kaļķakmens plātni fiksē, slīpē, viegli iekodinot ar atšķaidītu skābi un specifiski apstrādājot. Akmeni pēc tam samitrina ar ūdeni, ko neiezīmētie laukumi aiztur. Uzklāj eļļainu krāsu, kas pieķeras tikai zīmējumam, kamēr mitrie laukumi to atgrūž. Novilkums, tāpat kā citās grafikas tehnikās, tiek iegūts spoguļattēlā. Litogrāfiju iespiež ar iespiedmašīnu uz ļoti blīva papīra. Litogrāfijas tehnikā ir iespējams izgatavot vairākus tūkstošus nospiedumu jeb estampu. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Ar terminu "litogrāfija" apzīmē kā gludspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Mākslinieku — grafiķi, kas izgatavo litogrāfijas, sauc par litogrāfu. Litogrāfiju izgudroja Vācijā 1796. gadā A. Zēdenfelds. Pirmās litogrāfijas darbnīcas radās Minhenē (1806), Pēterburgā un Parīzē(1816), Londonā (1822). Litogrāfijas tehnikas iezīmes — vienkāršā pavairošana un zīmēšana uz akmens bez īpašām iemaņām piesaistīja daudzus pasaules māksliniekus, kas vēlējās atsaukties uz aktuālajiem laikmeta notikumiem. To vidū ir minami: Pablo Pikaso, Fransisko Goija, Teodors Žeriko, Edvards Munks, Onorē Domjē, Ežēns Delakruā un citi. Litogrāfija Latvijas teritorijā parādījās 19. gadsimtā. Pirmās litogrāfijas darbnīcas radās Rīgā un Jelgavā (E. Zīslaka spiestuve). Pirmie mākslinieki 19. gadsimta sākumā, kas sāka šajā tehnikā darboties bija Kārlis Hūns un Kārlis Kronvalds. 20. gadsimta 60. gados notika jauns šīs tehnikas uzplaukums, kurā aktīvi darbojās: Maija Dragūne, I. Krūmiņa, Ilmārs Blumbergs, Baņuta Ancāne, Gaisma Giga, Georgs Smelters, Lolita Zikmane. Fototipija ir grafikas gludspiedes tehnika, kurā attēlu fotogrāfiski reproducē uz plates, kas pārklāta ar gaismjūtīgu virskārtu. Šajā tehnikā attēls tiek iegūts no metāla plāksnes, kas pārklāta ar gaismjūtīgu ,dihromātu saturošu, želatīna slāni. Vēlamais attēls uz plāksnes tiek uzklāts ar
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
fotomehānisku paņēmienu. Attēlu reproducējot, krāsa noklāj tikai iespiešanas elementus bezrastra gludspiedē. Šo gludspiedes paņēmienu izmanto tikai ļoti sarežģītu krāsainu vai melnbaltu darbu reproducēšanai. Ar terminu "fototipija" apzīmē kā gludspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Monotipija nospiedums ir grafikas iespiedtehnika, kurā no iespiedformas iespējams iegūt tikai vienu kvalitatīvu estampu jeb nospiedumu. Šajā tehnikā ar krāsu zīmē uz plātnes, kas neuzsūc mitrumu. Tā var būt, piemēram, metāla, stikla, plastmasas vai līdzīga cieta materiāla plātne. Vēlāk šo plātni piespiež papīram vai citam materiālam, iegūstot estampu, kas šajā gadījumā ir autoreksemplārs un vienīgais kvalitatīvais nospiedums, lai arī tehniski monotipijas tehnikā ir iespējams iegūt daudz estampu, bet ar katru nākamo estampu kvalitāte pasliktinās. Monotipija ir tuva glezniecībai. Ar terminu "monotipija" tiek apzīmēta kā tehnika, tā arī pats estamps — mākslas darbs. Tā kā šajā tehnikā iespiežamie un neiespiežamie iespiedformas elementi atrodas vienā plaknē (baltie un tumšie plankumi attēlā), šo tehniku nosacīti var pieskaitīt piegludspiedes tehnikām. Dobspiedums.
Tas ir vispārējs termins, apzīmējot iespiedumu no plātnes, kam iedobumos
vai gropēs iepildīta iespiedkrāsa. Tiek izmantotas tērauda, vara, cinka vai jebkura cita cieta metāla plātnes. Iedobumu plātnēs izveido, iegravējot, vai iekodinot ar skābi, piemēram, ofortos, gravīrās, ka arī akvatintas un sausās adatas tehnikās. Krāsa tiek iepildīta iedobumā un plātnes virsma tīri noslaucīta. Prese papīru piespiež plātnei, un tas saskaras ar krāsu, no kā rodas uz plātnes iestrādātā zīmējuma spoguļattēls. Dobspieduma tehnikās izpildītajām grafikas lapām klišejas malās izveidojas papīrā iespiedums. Akvatinta ir grafikas dobspiedes tehnikas vara gravīras veids. Akvatintas tehnikā tiek sagatavota metāla plāksne, izmantojot sveķainu asfalta pulveri vai kolofoniju, vai abu maisījumu, ko vienmērīgi noklāj uz metāla plāksnes un silda. Uz sagatavotās plātnes var veidot zīmējumu ar otu. Pēc zīmējuma veidošanas plātni nedaudz iekodina ar skābi, pateicoties kam rodas niansēta, nevienmērīga virsma, bet nospiedumā jeb estampā veidojas dažādas intensitātes tonalitāte. Aizvien niansētāku toni var panākt, atkārtojot kodināšanu.
Akvatinta radās Francijā ap 1760. gadu, to
izgudroja franču mākslinieks Žans Batists Leprenss. Sākotnēji šī tehnika tika pielietota kā reproducējošās vai krāsainās gravīras veids, bet 19. - 20. gadsimtā akvatinta kļuva ļoti populāra, par ko jāpateicas Fransisko Goijam, kas spēja apvienot akvatintas un oforta īpašības. Gravīra ir viens no senākajiem dobspiedes veidiem. Šajā tehnikā zīmējumu iegravē metāla plāksnē ar grebli. Paceļot no iegravētās gropes metāla skaidiņu, ko noņem ar skrāpi, rodas tīra līnija vai punkts. Tad iedobumos iepilda krāsu ar tamponiem, bet pārējo plātnes virsmu tīri noslauka. Prese papīru piespiež plātnei, un tas saskaras ar krāsu, no kā rodas uz plātnes iestrādātā zīmējuma spoguļattēls. Dobspieduma tehnikās izpildītajām grafikas lapām attēla malās izveidojas papīrā iespiedums. Var būt tērauda vai vara grebums. Ar terminu "gravīra" apzīmē kā dobspiedes tehniku,
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Plašākā nozīmē ar terminu "gravīra" apzīmē visus estampa, augstspiedes un dobspiedes tehnikā veidotus darbus, izņemot gludspiedes tehnikā veidotus darbus. Gravīra radās Vācijā 15. gadsimtā, tā laika viens no ievērojamākiem māksliniekiem ir Albrehts Dīrers. 16. gadsimtā izplatīta kļuva reproducējošā gravīra. Mecotinta, arī melnā maniere, ir grafikas dobspiedes tehnikas paveids. Mecotintas tehnikā tiek lietota īpaša , vienmērīgi nograudota metāla iespiedforma, kurai apakšējā daļā atrodas puslokā sakārtoti asi zobiņi, kurus valstot pa metāla plāksni, sagatavo virsmu, ieklājot plāksnē krāsu, bet vēlāk veidojot nospiedumu jeb estampu uz papīra. Ar terminu "mecotinta" vai "melnā maniere" apzīmē kā dobspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Mecotintas estampā parādās ļoti maigs, samtains un biezs tonis. Šajā tehnikā ir iespējams izveidot aptuveni 200 estampu. Mecotinta radās Anglijā 1642. gadā, to izgudroja vācu mākslinieks Ludvigs fon Zīgens. Par vienu no izcilākajiem mecotintas meistariem tiek uzskatīts angļu mākslinieks Džons Rafaēls Smits. Latvijā ar šo grafikas tehniku 20. gadsimta 70. - 80. gados nodarbojušies Juris Petraškevičs un Elita Viliama. Mīkstā laka ir grafikas dobspiedes tehnikas veids, kurā plāksne tiek pārklāta ar mīkstu laku un taukiem, virs tiem uzklājot plānu papīru. Mīkstās lakas tehnikā zīmējums tiek uzzīmēts uz papīra. Zīmējumu noņem, pieliekot zīmējumam plāksni, kas pārklāta ar laku, rezultātā kopā ar zīmējuma līnijās pielipušo laku tiek pārnests pats zīmējums. Zīmējumam uz plāksnes ir raksturīgs papīra faktūras nospiedums. Ar terminu "mīksta laka" apzīmē kā dobspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Mīkstās lakas tehnika radās 18. gadsimta otrajā pusē. Mākslinieku vidū, kas plaši izmantoja mīkstās lakas tehniku, ir minami Armāns Rasanfoss un Kēte Kolvica. Oforts ir dobspieduma tehniku grupa, kurā zīmējumu metāla plātnē iekodina ar skābi, pēc tam kodinātās vietas noklāj ar krāsu un ar spiedienu iegūst nospiedumu. Parasti mākslinieks noklāj metāla plātni ar vaskam līdzīgu masu, kas izturīga pret skābi, tad tajā ar irbuli iezīmē vēlamo zīmējumu. Pēc tam plātni iegremdē skābē, kas reaģē ar pieejamajām metāla vietām, veidojot zīmējumu. Par ofortu sauc arī šādā tehnikā veidotu mākslas darbu. Punktīrs, arī punktēšanas maniere, ir grafikas dobspiedes tehnikas veids, kurā attēlu veido nelieli, padziļināti punkti tieši metāla plātnē. Punktīra tehniku iespējams veidot arī uz skābjizturīgas grunts, to vēlāk kodinot. Tad uz sagatavotās virsmas ieklāj ar tamponēšanu krāsu un veido uz papīra nospiedumu jeb estampu, iegūstot spoguļattēlu. Ar terminu "punktīrs" vai "punktēšanas maniere" apzīmē kā dobspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Punktīrs kā patstāvīga estampa tehnika radās Anglijā 18. gadsimtā, to izgudroja itāļu mākslinieks Frančesko Bartoloci. Sākotnēji šo tehnikas veidu izmantoja galvenokārt gleznu reproducēšanai. Punktīrs kā smalks un manierisks grafikas veids bija piemērots 18. gadsimta angļu sabiedrības gaumei.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Akvatinta. Gravīra. Oforts. Sausā adata. Fransisko Goija. Albrehts Dīrers. Jeļena Antimonova Rembrants. "Jaunavas "Vai kāds atbrīvos "Jaunava ar spāri" „Rudens” (1985.) nāve" (1639.). mūs no važām?" (1495.) (1799.) Sausā adata ir grafikas dobspiedes tehnikas paveids, kurā zīmējums tiek ieskrāpēts metāla plāksnē bez skābes un lakas izmantošanas. Sausās adatas tehnikā zīmējums tiek veidots, ieskrāpējot ar adatu zīmējumu metāla plāksnē. Vēlāk šo plāksni ietamponē ar krāsu, kas iestrēgst starp skrāpējumiem, bet pārējo virsmu notīra. Prese papīru piespiež plātnei, un tas saskaras ar krāsu, no kā rodas uz plātnes iestrādātā zīmējuma spoguļattēls. Ar terminu "sausā adata" apzīmē kā dobspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu — nospiedumu jeb estampu, kas iespiests šajā tehnikā. Šajā tehnikā ir iespējams izveidot aptuveni 100 estampu. Sausās adatas tehniku galvenokārt izmantoja 17. gadsimtā, bet popularitāti šī tehnika iemantoja 19. gadsimtā. Sausās adatas tehnikā strādājuši tādi mākslinieki kā Albrehts Dīrers, Rembrants. Žanrs ir mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdabīgās kompozīcijas struktūras. Grafikā tāpat kā glezniecībā žanrus var iedalīt divējādi, tas ir, pēc tā satura un attēlojamā objekta. Ar grafikas žanriem pēc satura tiek saprasti tādi žanru veidi kā sadzīves žanrs, klusā daba, akts, ainava, portrets, vēsturiskais žanrs, kulta žanrs, kas sevī ietver mitoloģisko un reliģiozo grafiku; animālistiskais, arhitektūras, dekoratīvais, ar to saprotot, dekoratīvo, monumentālo, alegorisko grafiku un, visbeidzot, abstraktais žanrs. Tā kā tēlotājmākslā attēlojamais objekts nosaka žanru sistēmu, tad grafikas žanri ir arī aplūkojami un izdalāmi atkarībā no objekta, kas ir attēlots un redzams. Pēc šī iedalījuma pastāv šādi grafikas žanri: ainava, portrets, klusā daba, figurālā kompozīcija, batālija, akts, analītiskais žanrs. Mūsdienu tēlotājmākslā ir saskatāma žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze, tāpēc nereti ir grūti klasificēt kādu vienu noteiktu žanru, jo mākslinieks pēc savas iedvesmas var zīmēt jebko, sākot no ainavas un beidzot ar iedomām un fantāzijām. Latviešu grafikas attīstība. Grafikas pirmsākumi Latvijā meklējami grāmatu un avīžu noformēšanā. Mākslinieku grupa 1904. gadā izveidoja izdevniecību "Zalktis", kur liela nozīme tiek pievērsta grāmatu mākslinieciskajam noformējumam. Visspilgtāk tas izpaudās jūgendstila zīmējumos. Šajos grāmatu izdevumos jūgendstila burtu formas papildināja fantastiska rakstura grafiski ornamenti un plūstošas, vijīgas līnijas. Grafikas mākslas pamatlicēji savu radošo darbu
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
uzsāka, zīmējot satīrisko žurnālu noformējumus. Ap 1907. gadu izdevniecību apjoms paplašinājās, Pēterburgā izdeva žurnālus: "Pēriens", "Spēriens", "Ķēriens", bet nedaudz agrāk – "Zvārguļa Zobgaļa kalendāru". Grafiskās vinjetes literārajiem žurnāliem zīmējuši daudz zināmu Latvijā mākslinieku – Rihards Zariņš, Aleksandrs Junkers, Pēteris Upītis, Oļģerts Ābelīte un Arturs Apinis. Pirmā stājgrafikas darbu izstāde Latvijā tika sarīkoja neilgi pirms Pirmā pasaules kara. Tajā piedalījās 13 autori ar 104 darbiem. Tā kā latvieši ir lieli lasītāji, bija svarīgi ne tikai lasīt, bet grāmatu arī saglabāt. Tā nozīmīgu vietu ieņēma ekslibris. Grafiķis Rihards Zariņš 1897. gadā izgatavoja pirmo ekslibri savai sievai Evai. Ekslibris kā grafikas veids
latviešu grafikā
vēl
joprojām ļoti populārs, kaut tomēr ekskluzīvs žanrs. Labas grafikas pamatā ir perfekts zīmējums. Sigismunds Vidbergs un Kārlis Padegs ir nepārspēti līnijas meistari. Latviešu grafikas meistari – Indriķis Zeberiņš, Oskars Norītis , Gunārs Krollis, Aleksandrs Stankēvičs, Valdis Villerušs, Gunārs Cilītis ir devuši lielu ieguldījumu grāmatu grafikas attīstībā un dizaina kultūrā. Tehnisko paņēmienu daudzpusība latviešu grafiķiem nav pašmērķis, bet gan līdzeklis labākai tēla atklāsmei. Mūsu spēcīgākie grafiķi ir dažādu paaudžu un tehnikas meistari – Aleksandrs Dembo, Vita Lenerte– Grasa, Heinrihs Vorkals, Lilija Dinere, Guntars Sietiņš, Juris Petraškēvics, Aivars Vilipsons un Roberts Koļcovs. Radikālu pagriezienu plakātu mākslā 80. gadu beigās veic tādi mākslinieki kā Gunārs Kirke, Laimonis Šēnbergs, Georgs Smelters, Juris Dimiters, Gunārs Lūsis. Tā iegūstot popularitāti, uzrādot īpašas kvalitātes kultūras un politiskajos plakātos. Jauno mediju uzvaras gājiens sākās 80. gadu nogalē – Andris Breže, Juris Putrāms, Indulis Gailāns, Oļegs Tilbergs, Kristaps Ģelzis pieteica jaunu virzību mākslas procesiem turpmākajiem gadiem. Ir grafiķi, kuri strādā tradicionālajās tehnikās un nejūt nepieciešamību pēc pārmaiņām medijos, jo tik daudz ko var atklāt arī klasiskajā tradīcijā – gan tehniskajā, gan formu risinājumā; un ir otra daļa grafiķu, kas, izmantojot savu redzējumu uz pasauli kā grafisku koptēlu, lieto jaunās tehnoloģijas. Laikmetīgā grafika ietver ne tikai tradicionālu grafikas tehniku lietojumu, bet arī konceptuālas mākslas formas, paplašinot grafikas jēdzienu. TĒLNIECĪBA. Tēlniecība ir tēlotājmākslas veids, kas īstenību atspoguļo vispārinātos plastiskos trīsdimensiju tēlos. Tēlnieks veido skulpturālo formu, studējot dabu un vispārinot dabas novērojumus, pakļaujot materiāla izvēli un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus darba idejiski mākslinieciskajam saturam. Tēlniecības mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi ir tēlniecisko masu uzbūve, siluets, virsmas modelējums un faktūra un to radītā gaismēnas spēle uz skulptūras virsmas, sava nozīme ir arī materiāla krāsai. Tēlniecības darbus iedala
- ciļņos un apaļskulptūrās.
Apaļskulptūra ir
apskatāma no visām pusēm, Cilnis jeb reljefs ir tēlniecības darbs, kurš aplūkojams no vienas puses un, kurš izvirzīts no plaknes un saistīts ar to. Iespējams ir abu veidu apvienojums vienā mākslas darbā. Piemēram
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Brīvības piemineklis Rīgā- Brīvības statuja ir apaļskulptūra, bet pieminekļa lejas daļā kārtoti zemciļņi (1905.gads, Dziedātāju gājiens un c), pieminekļa vidus daļā kārtoti augstciļņi (Lāčplēsis, ģimene, Vaidelotis un c.) Apaļskulptūras iedala:
Statuja. Biste jeb krūšu tēls. Herma. Torss. Lorenco Bernini V. Dzintare M. „Dāvids” 1623. Martinsones krūšu tēls Cilvēka vai dzīvnieka attēlojums visā augumā ir statuja,mazāka izmēra statuju sauc par statueti. Piemēram Lorenco Bernini
„Dāvids” 1623. Skulpturālu cilvēka attēlu no galvas līdz krūtīm
tēlniecībā sauc par bisti vai krūšu tēlu. Galvas un kakla atveidu sauc par hermu. Skulpturāli atveidotu ķermeni bez galvas, rokām un kājām sauc par torsu. Ciļņus iedala: Zemcilnis vai bareljefs, Augstcilnis vai horeljefs, Dobcilnis vai kontrreljefs.
Zemcilnis vai bareljefs.
Augstcilnis vai horeljefs.
Dobcilnis vai kontrreljefs.
Bareljefs (fraču: bas-relief - zems reljefs) jeb zemcilnis ir tēlniecības darbs, kurš aplūkojams no vienas puses un virs plaknes izvirzīts mazāk par pusi no sava apjoma; Bareljefi veidoti visās civilizācijās, kas nodarbojušās ar akmens tēlniecību – Senajā Ēģiptē, Mezopotāmijā, Indijā, Ķīnā, Senajā Grieķijā un Romā, viduslaikos un renesansē. Parasti bareljefu lieto kā dekoratīvu elementu arhitektūrā. Augstcilnis vai horeljefs. Cilnis jeb reljefs (latīņu relevare -'pacelt'), kurš aplūkojams no vienas puses un ,kurš izvirzīts no plaknes vairāk par pusi no sava apjoma. Augstciļņi atrodami klasiskajos tempļos. Starp izcilākajiem mākslasdarbiem, kuru radīšanā izmantoti ciļņi, jāmin Karnakas templis Ēģiptē un Ištaras vārti Babilonijā. Dobcilnis vai kontrreljefs ir cilnis ar padziļinājumu uz iekšu.
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Pēc uzdevumiem un nozīmes tēlniecību iedala: monumentālajā tēlniecībā, dekoratīvajā, stājtēlniecībā un sīkplastikā. Monumentālās un dekoratīvās tēlniecības darbi visbiežāk ir paredzēti konkrētai vietai, arhitektūras vai dabas videi. Šo darbu izmēri ir lielāki par cilvēka auguma izmēru.
Monumentā Dekoratīvā tēlniecība. Stājtēlniecība. Sīkplastika. tēlniecība. Monumentālās tēlniecības uzdevums ir propagandēt nozīmīgas sabiedriskas idejas. Tie ir atsevišķi pieminekļi (Brīvības piemineklis Rīgā), ansambļi ( Brāļu kapi), kapu pieminekļi (J. Raiņa piemineklis Raiņa kapos). Monumentālajai tēlniecībai raksturīgi, ka tā atbilstoši autora iecerei rosina skatītājā kādu konkrētu pārdzīvojumu. Ļoti bagātīgu pārdzīvojumu skatītājā spēj rosināt memoriālie ansambļi, kur mākslinieciskā tēla veidošanā iekļaujas apkārtējā vide, piemēram Dainu kalns Turaidā. Tas tika izveidots 1985. gadā, godinot Krišjāni Baronu. Dainu kalns un Dziesmu dārzs ar 26 tēlnieka Induļa Rankas skulptūrām ir stāsts par latviešu tautas dzīvesziņu, tautasdziesmām, to krājēju un apkopotāju Krišjāni Baronu, kurš sava mūža pēdējo vasaru 1922.gadā pavadīja Turaidā. Kopā ar vēlāk izkopto Dziesmu dārzu tas veido tautasdziesmu parku, kurā šajos gados skanējuši simtiem etnogrāfisko un folkloras ansambļu koncertu. Tautasdziesmu parks 1996.gadā iekļauts pasaules skulptūru dārzu reģistrā Vašingtonā. Monumentālās tēlniecības darba autors parasti tiek lietots ar zināmiem nosacījumiem, jo šādu darbu izstrādē tiek iesaistīti vairāki tēlnieki un arhitekts. Brīvības pieminekļa idejas autors ir Kārlis Zāle, viņš ir izstrādājis figūru un skulpturālo grupu skices, veidojis modeļus. Pieminekļa izstrādes procesā viņš uzsāk sadarbību ar arhitektu Ernestu Štālbergu, kura uzdevums ir domāt, kā piemineklis iekļausies apkārtējā vidē. Pieminekļa darba modeļu izgatavošanā tāpat kā skulptūru ciršanā akmenī piedalās gan citi tēlnieki, gan akmeņkaļi, realizējot autora ieceri, autors viņu darbu vada un pārrauga. Zviedru tēlnieks Ragnars Mīrsmēdens kopā ar latviešu metālkalējiem Jāni Zibeni un Arnoldu Naiki izkalis Brīvības tēlu metālā. Dekoratīvā tēlniecība ietver visus arhitektūras celtņu skulpturālos rotājumus. Tie ir frīzes (sienas, griestu u.c. mala, kura izrotāta ar vienlaidu ornamentu), frontonu rotājumi (ēkas fasādes trijstūrveida augšdaļa, kuru sānos ierobežo jumta slīpnis), kariatīdes (sievietes statuja, kas atbalsta siju pārnesumus un izpilda balsta funkciju), atlanti (vertikāls balsts atlētiskas vīrieša figūras veidā) – sastopami pie daudziem dzīvojamiem namiem Rīgā, pie Nacionālā teātra ieejas, dažādas maskas, kas rotā arī pilsētvidi, parkus , piemēram parku strūklakas (pie Nacionālas operas un citur). Stājtēlniecība atšķirībā no monumentālās tēlniecības noteiktai vietai.
Šie darbi paredzēti muzejiem,
ir tapusi bez iepriekšējas piesaistes
izstāžu zālēm, sabiedriskām un dzīvojamām
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
telpām. Šo darbu izmēri ir vistuvākie atveidoto objektu dabiskajam lielumam. Stājtēlniecības darbam ar skatītāju ir intīmāks kontakts, jo tā interesējas vairāk par cilvēka garīgās pasaules niansēm. Tas arī nosaka stājtēlniecības iecienītākos žanrus un plastiskās izteiksmes īpatnības. Visizplatītākie ir portreti, statujas un to grupas (arī kailfigūras), animālijas un citi, (attēlā Laimonis Blumbergs. Mākoņsieva. 20. gs. 70. gadu pirmā puse. Marmors.) Sīkplastikas darbu pazīme ir izteikti nelielie darbu izmēri, tie ir viegli paņemami rokās. Sīkplastikai var lietot visus tēlniecības materiālus, biežāk tas ir māls, porcelāns, tiek izvēlēti arī dārgāki materiāli – sudrabs, zelts, dzintars un c. Pie sīkplastikas pieskaitāmas arī medaļas un plaketes. Medaļa parasti ir veidota apaļa ar vienpusīgu vai divpusīgu attēlu, četrstūrainu medaļu dēvē par plaketi. Medaļa tiek darināta par godu kādam izcilam notikumam, vai kādas personības piemiņai, mūsdienās medaļmākslas robežas vairs nav tik stingri noteiktas. Kompozīcija
tēlniecībā. Trīs dimensiju kompozīcijai (formai) raksturīga skata punktu
maiņa apskates laikā saglabājot kompozīcijas vienotību. Darba apskate no vienas pozīcijas nesniedz pilnvērtīgu iespaidu par darba saturu, kā tas ir ar div-dimensiju darbu. Apskates laikā darba aprises (kontūras) un formas attiecības mainās- paplašinās, taču tās tiek kārtotas tā, lai neizjauktu darba struktūru. Skulptūras elementu- līnijas, kontūras, formas, krāsas un faktūras atkārtošanās nodrošina harmoniju un uztveres plūdumu. Piemēram - cilnis – sekls virsmas dziļums, augstcilnis – izteikts, spēcīgs virsmas dziļums, apaļskulptūra – apskatāma no visām pusēm
Kompozicionāli trīs
dimensiju forma var būt: tektoniska – slēgta, masīva, kompakti apjomīga, ar dažām ierobežotām projekcijām, atektoniska – atvērta telpā, plašākam uztveres leņķim, apskatei un daudzveidībai. Kompozīcijas principi: līdzsvars, simetrija, radiāls līdzsvars – ar atbalsta punktu vai rotācijas centru vidū. Parasti daļas, kas rotē ap centru pēc formas vai uzbūves ir līdzīgas. Asimetrisks līdzsvars – visumā tiek lietots biežāk, jo sniedz plašākas iespējas izteiksmes brīvībai. Proporcijas, attiecības starp veselo un daļām; attiecība pret cilvēka augumu, dominante, attiecība starp nozīmīgām darba daļām, vizuālo elementu kontrasta līmenis, pakļaujot tās galvenajam (subordinācija), rada galvenos fokusa punktus un pastarpinātu interesi, nodrošina apskates plūdumu. Kustība ir iluzora- attēlota, iegūta ar izteiksmes līdzekļiem vai reāla, fiziska – kinētiska (mobilās skulptūras). Ekonomija ierobežots izteiksmes līdzekļu pielietojums, lai izceltu galveno. Tēlniecības darbu uztvere notiek kustībā. Skatītājs staigā ap šo darbu un meklē izteiksmīgāko skata punktu, lai vērojuma procesā gūtu iespaida kopumu. Šeit darbojas ne tikai redzes, bet arī kustības izjūta. Tēlnieka uzdevums ir radīt tēlniecības darbu tādās formās, kas jaunradītajā ķermenī atklātu kaut ko cilvēkam būtisku – kādu pārdzīvojumu, rakstura īpašību, rosinātu skatītāja plastiskās izjūtas. Labam tēlniecības darbam piemīt īpaši rosinoša plastiskā enerģija. Tēlnieks ne tik daudz attēlo ķermeni, kā būvē to, rada to no jauna. Var uzskatīt, ka vērojot tēlniecības darbus mēs pārdzīvojam sevī to kustības enerģiju, ko tēlnieks ir pārdzīvojis darba
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
radīšanas procesā. Kad skatām tēlniecības darbā atveidotu figūru, mēs to skatām gan kā cilvēka atveidu, gan kā domu par kaut ko cilvēkam būtisku un nozīmīgu. Tēlniecības darbu darināšanas veids iedalās divās grupās. Šos veidus raksturo divi pretēji principi – pielikšana un atņemšana. Šos principus nosaka pielietojamais materiāls. Pielikšanas princips noder,
strādājot ar mīkstiem
materiāliem (mālu, plastilīnu), kad materiāls tiek pakāpeniski pieaudzēts kādam sākotnējam kodolam. Darbu ar mīkstajiem materiāliem sauc par veidošanu. Māls ir senākais veidošanas materiāls. Bez māla veidošanai lieto arī vasku, plastilīnu, ģipsi, šamotu (augstā temperatūrā apdedzināts ugunsizturīgs māls), darinot dekoratīvās skulptūras, tās dažkārt veido cementa maisījumā vai betonā. Atņemšanas princips tiek izmantots, strādājot ar cietajiem materiāliem – akmeni vai koku. Darbs ar cietajiem materiāliem nav iedomājams bez īpašiem rīkiem. Koku var apstrādāt ar grebli vai kaltu, var griezt ar nazi. Lai kalta vai grebļa cirtiens būtu spēcīgāks, pa tiem var uzsist ar āmuru. Darbā ar akmeni lielās masas nokaļ ar špuntu (līdzīgs lielam zīmulim, kura smaili veido ļoti cieta metāla uzgalis). Tālākā darba gaitā lieto cirtni un skarpeli (izskatās kā liels skrūvgriezis ar ļoti cietu metāla galu). Sīkāku formu veidošanai un raupjas virsmas darināšanai noder bučardas (līdzīgs gaļas dauzāmajam āmuram). Kad izveidota tēlniecības darba forma, seko apstrāde. Modernajā tēlniecībā tiek praktizēts tāds paņēmiens, ka apzināti saglabā darba instrumentu pēdas. Akmens (arī metāla vai cita materiāla) virsmu var slīpēt ar karbolunda galodiņu, var arī pulēt ar pastu. Šodien tēlnieka darba rīkus aizstāj pneimatiskais āmurs, ar elektrību darināma slīpripa un citi laikmetīgi darba rīki, ar kuriem strādā vai nu pats tēlnieks vai šo darbu speciāli apguvuši meistari – izpildītāji. Kārtīgs tēlnieks arī šodien darba tapšanas procesa beigās pēdējo slīpējumu darina pats ar pavisam vienkāršiem darbarīkiem. Tēlniecības darba tapšanas gaita. Vispirms tēlnieks veido nelielu darba skici, darba materiāls visbiežāk ir māls. Tad veido darba modeli (tādā lielumā kāds paredzēts darbam), šajā darba posmā vajadzīgs karkass, kuru nostiprina uz veidojuma pamatnes, lai strādāt būtu parocīgi, tiek lietoti speciāli veidojamie galdi, kuru virsma ir grozāma. Šādam darba modelim nav ilgs mūžs, jo neapdedzinātais māls zaudē žūstot plastiskumu un sāk drupt, tāpēc no māla modeļa noņem ģipša formu (melno formu), kurā pēc tam atlej darba modeli ģipsī. Šis modelis ir precīza māla modeļa kopija, ar kuru strādā turpmākajā tēlniecības darba tapšanas gaitā, kaļot skulptūru akmenī, kokā vai sagatavojot formu, kad darbu paredzēts atliet kādā no materiāliem. Cietajos materiālos darbus var cirst arī neizgatavojot modeli dabīgajā lielumā, tas prasa ļoti augstu profesionālo meistarību ( šādi strādājis Mikelandželo, kā arī Dainu kalnā Indulis Ranka) .Veidošana ir .būtiski svarīgs, taču tikai starpposms pabeigta tēlniecības darba tapšanā. Veidojums jebkurā no materiāliem var pastāvēt kā patstāvīgs tēlniecības darbs. Tad ir jānodrošina darbam augstāka izturības pakāpe (piemēram mālu apdedzinot).
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
Vēsture. Tēlniecība kā mākslas forma radās jau aizvēsturē. Lielākā daļa akmens laikmeta statuešu tika veidotas no ziloņkaula vai mīksta akmens, taču atrastas arī māla cilvēku un dzīvnieku figūras. Ēģiptieši tēlniecībā attēloja sfinksas (mitoloģisku dzīvnieku statujas ar lauvas ķermeni un cilvēka vai dzīvnieka galvu), no kurām visslavenākā ir Gīzes sfinksa (apm. 2500 g. p.m.ē.), kas ir aptuveni 60 pēdas augsta un 240 pēdas gara. Arhaikas laikmetā nozīmīgākā tēlniecības forma bija kuross- vīrieša kailfigūra. Nebija nozīmes reālistiskam cilvēka attēlojumam; attēloja ideālu. Gotikas posma tēlniecība attīstījās ciešā saistībā ar arhitektūru. Gotikas tēlniecību raksturo pāreja no abstraktajiem principiem mākslā uz interesi par reālās pasaules parādībām (lai gan joprojām dominēja reliģiskā tematika, tēli ieguva cilvēciskas iezīmes un biežāk tika tēloti laicīgi sižeti, veidoti portreti) un stājtēlniecības attīstība (galvenā forma gotikas tēlniecībā bija apaļskulptūra). Renesanses laika tēlniecībai raksturīgs naturālisms. Viens no nozīmīgākajiem renesanses tēlniekiem bija Mikelandželo, kura skulptūra "Dāvids", iespējams, ir viena no slavenākajām pasaulē. 17. gs. pirmā pusē galīgi izstrādājās īpatnējais baroka tēlniecības stils. Laikmeta radošais meistars bija Lorenco Bernīni. Visās tēlniecības nozarēs - altāru, pieminekļu, portretu, arhitektoniski dekoratīvajā - viņš deva vispilnīgākos paraugus. Tēlus pārņem aizraujošas kustības tieksme, kas izpaužas arī apģērbos un drapējumos - Džovovanni Lorenco Bernīni „Svētās Terēzes ekstāze.” Klasicisma laikā populāri kļuva sabiedriskie pasūtījumi, lai slavinātu karu uzvaras un valdnieku varu. Klasicisma skulptūrās attēlotie "varoņi" atbilstoši Senās Grieķijas tradīcijām tika attēloti kaili, kas bija pretrunā ar vispārpieņemto morāli.
Renesanse
Baroks.
Klasicisms.
Mikelandželo "Dāvids",
Džovovanni Lorenco Bernīni
E.M. Falkonē. Ziema (1771.)
„Svētās Terēzes ekstāze.” Lai atrisinātu šo pretrunu, attēlotās figūras tika salīdzinātas ar kādu no dievībām no grieķu Olimpa. Napoleona laikā šo problēmu atrisināja, lietojot togas apmetņus, kas aizsedza kailumu. Slavenākais klasicisma pārstāvis tēlniecībā bija itāliešu tēlnieks Antonio Kanova, (1757 – 1822). Viņu kā mākslinieku ļoti ietekmēja Rafaēla darbi, kā arī 18. gs. Kanova uzstājās kā tēlniecības atjaunotājs pret tēlniecības „pagrimumu” baroka laikmetā. Kanovas ideāls bija antīkās grieķu mākslas vienkāršība. Tas atbilda laikmeta prasībām, un tā Kanova drīz vien tika atzīts visas Eiropas
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
mērogā. Daudz lielu pasūtījumu viņam deva gan pāvesti, gan arī laicīgie valdnieki. Visus savus darbus Kanova pagatavoja atturīgā vēsumā un nogludināja rūpīgā izpildījumā. Vēlākos darbos Kanova kļuva arvien mīkstāks un saldenāks. 19.gadsimta 60.gados Francijā impresionisti par svarīgāko uzskatīja dzīves realitātes, tās daudzveidības atspoguļojumu, centās attēlot gaismas radītos efektus, mirkļa izjūtas. Franču tēlnieks Ogists Rodēns (1840-1917) bija viens no impresionisma tēlniecības pamatlicējiem. Viņa darbiem raksturīga reāla īstenības uztvere, emocionalitāte, filozofisks zemteksts, izteiksmīgs formu modelējums. Impresionisma pazīmes vērojamas gaismēnu efektos, kas rada nepabeigtības iespaidu, fiksētās acumirklīgās cilvēka kustībās, emocionālos stāvokļos - Ogists Rodēns „Kalē pilsoņi” Gadsimtu mijā vecās tradīcijas tēlniecībā bija novecojušas un 20.gs. sākumā
radās jauni mākslas virzieni, kuri ietekmēja arī
tēlniecību. Mākslinieka galvenais uzdevums bija parādīt darbos psiholoģisko noskaņu – dvēseles pārdzīvojumus, sāpes, skumjas, ilgas, vedināt mākslas baudītāju pārdomu pasaulē, kas arī bija 20.gs.sāk. mākslas pasaulē valdošās laikmeta izjūtas. Šajā laikā Eiropā attīstās kubisms, Latviešu tēlniecībā kubisma iespaids iedarbojās īslaicīgi un skāra vēl šaurāku autoru loku nekā glezniecībā, taču kopumā izveidojās par stilistiski izteiksmīgu un pārliecinošu parādību. Emīla Meldera granītā kaltā lakoniskā P.Rozīša galva (1921), Martas Skulmes skaldņotais "Ģitārists" (ap 1922), Teodora Zaļkalna efektīgi zaļais komponista M.Musorgska portrets (1928) liecina par loģisku un konstruktīvu formas izpratni un spēju domāt un strādāt, par pamatu ņemot kubistisku apjoma vienkāršojumu un ģeometrizāciju. Sirreālisma tēlniecībā skulptūras nereti aizstāja dažādu objektu darināšana, aizraušanās ar rūpnieciskiem priekšmetiem, kas izrauti no dabiskās vides un sirreālistu darinājumos ieguvuši dīvainu, dažkārt pat šokējošu, murgainu traktējumu. Pazīstams sirreālists ir angļu mākslinieks un tēlnieks Henrijs Mūrs, kas kļuva slavens ar saviem lielizmēra mākslas darbiem, kurus viņš atlēja bronzā vai izkala marmorā.
Impresionisms. Ogists Rodēns „Kalē pilsoņi”
Kubisms. Teodors Zaļkalns. Musorgskis. 1928.
Sirreālisms. Henrijs Mūrs, Figūra. 1951.
21. gs. ir tehnikas laikmets, kur mākslinieks nodarbojas ar materiālu kombinēšanas, montāžas, asamblāžas paņēmienu, jauno mediju, mainīto laika un telpas parametru iekļāvums telpisku objektu
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
un struktūru radīšanā ienes šajā mākslas veidā radikālas pārmaiņas. Gandrīz jebko – visdažādākās instalācijas, akcijas, ķermeņa (body art) un zemes mākslas (land art) izpausmes, arī fotogrāfijas, skaņu un video ierakstus, multimediālos projektus un pat nematerializētas konceptuālās mākslas idejas, ja vien tas rosina kādus telpiski plastiskus priekšstatus, var pieskaitīt mākslas veidam, kuru joprojām kopumā apzīmē ar seno vārdu "skulptūra".
Igors Dobičins Galva. 1997.
Magdalēna Abakanoviča. Skrejošie. 2004
Jautājumi un uzdevumi zināšanu pašpārbaudei. 1. Apskati un raksturo kādu mūsdienu sienu gleznojumu iekštelpā vai uz kādas ēkas ārsienas! Kāda glezniecības tehnika tur lietota? Kā darbs saglabājies? Vai gleznojums atbilst konkrētās vietas būtībai? 2. Kas ir tempera un kā šo jēdzienu saprata 15. gadsimtā? 3. Ar ko mecotinta vizuāli atšķiras no punktīra? 4. Kādu metālu plāksnes izmanto dobspiedē? 5. Kādi ir tēlniecības mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi? 6. Kāds ir monumentālās tēlniecības uzdevums? 7. Kādas grafikas tehnikas tu vari nosaukt?
Izmantotās literatūras un attēlu saraksts: 1. Austruma, S., Savicka, S. Konsultants vizuālajā mākslā pamatskolai. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2000: – 156 lpp. - izmantotā literatūra: 3 -54 lpp 2. Bremša, L., Brasliņa, A., Bruģis, D., Pelše, S., Pujāte, I. Latvijas mākslas vēsture. – Rīga: Pētergailis, 2003. 3. Lamberga, D. Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā. – Rīga: Neputns, 2004. 4. Kačalova, T., Pētersons, R. Mākslas vēstures pamati. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005.: - 138 lpp. izmantotā literatūra: 10 -32 lpp http://www.mmsalons.lv/artworks
Projekta īstenošanu finansē Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra
http://www.spoki.lv/vesture/100g-Vestures-Renesanse/185968/1/2 http://www.kultura.lv/lv/heritage/11/ http://www.gallery.lv/Telnieki/default.htm http://www.gallery.lv/Telnieki/Dzintare/martinsone.html http://www.gallery.lv/Ranka/2.htm http://www.abcgallery.com/D/delacroix/delacroix10.html http://www.abcgallery.com/D/durer/durer30.html http://www.abcgallery.com/alfaind.html http://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/Grafika/Estampi/Estampi/292.htm http://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/Grafika/Estampi/Estampi/014.htm http://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/Grafika/Estampi/Estampi/299.htm http://www.wga.hu/index1.html http://www.wga.hu/support/viewer/z.html http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/litm20/teksts.htm http://www.studija.lv/?parent=2201 http://studija.lv/index.php?parent=510 http://www.studija.lv/?parent=2194 http://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/Grafika/Ekslibri/Ekslibri/1048.htm http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Albrecht_D%C3%BCrer__The_Virgin_with_the_Dragonfly_-_WGA7269.jpg http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Rembrandt_van_Rijn_-_The_Death_of_the_Virgin.jpg http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Goya__Befreit_uns_niemand_von_unseren_Fesseln_ca_1799.jpeg http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Adam_and_Eve,_the_Fall_by_Lucas_Cranach_the_Elde r_1509.jpg http://www.antonia.lv/lv/izsole/18/lote-159-159-peteris-upitis-1899-1989 http://www.gallery.lv/Valnere/1950tie/1.htm http://www.antonia.lv/lv/izsole/2/lote-187-177-jekabs-bine-1895-1955 http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:HenryMoore_RecliningFigure_1951.jpg http://en.wikipedia.org/wiki/File:The.burg.of.calais.london.arp.750pix.jpg http://www.pedvale.lv/ http://www.indulisranka.com/?p=108&lang=lv http://art.anazana.com/lv/artists-15680