Bachelor's thesis "Historical Pre-designed Farmsheds in Latvian Rural Landscape”

RĪGAS TEHNISKĀ UNIVERSITĀTE ARHITEKTŪRAS FAKULTĀTE ARHITEKTŪRAS PROJEKTĒŠANAS KATEDRA

BAKALAURA DARBS

Vēsturiskas saimniecības paraugēkas Latvijas lauku ainavās

Jēkabs Ozols

Students 171RAB040 Bakalaura darba vadītājs:

Mgr.arh.lekt. Anita Antenisķe

Katedras vadītājs:

Dr.arch.prof. Uģis Bratuškins

2020./2021. studiju gads Reģ. Nr.

.

Anotācija Bakalaura darba autors ir Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes 4. kursa studenta Jēkabs Ozols. Bakalaura darba „ Vēsturisko saimniecības paraugēkas Latvijas lauku ainavās ” mērķis ir apzināt vēsturisko saimniecības paraugēku arhitektonisko ietekmi Latvijas lauku ainavas veidošanā.

Lai sasniegtu mērķi, darba pirmajā nodaļā apskatīti kultūrainavu veidošanās aspekti un to aizsardzība. Ainavas plašākai izpratnei veikta analīze dabiskās ainavas un lauku kultūrainavas transformācijā gan pakāpenisku, gan radikālu pārmaiņu ceļā.

Lai iegūtu izpratni par kultūrainavu veidošanos, darba otrā nodaļa veltīta cilvēka saimnieciskajai un arhitektoniskai darbībai ainavā, lauku būvniecības izpausmēm dažādos vēstures periodos.

Trešajā nodaļā apskatīti vēsturisko saimniecības paraugēku rašanās cēloņi, šo ēku parametri un to ietekme ainavā. Nodaļas nobeiguma daļā analizēta esošā un iespējamā vēsturisko un mūsdienu saimniecības ēku vieta laukos.

Balstoties uz apkopoto informāciju un analīzi, tiek definēta saimniecības paraugēku arhitektoniskā ietekme Latvijas lauku ainavās, un tiek apkopotas dominējošās tendences paraugēku izmantojumam mūsdienās.

Bakalaura darbs sastāv no trīs nodaļām, kas sadalītas deviņās apakšnodaļās. Bakalaura darba apjoms ir 57 lapaspuses, tajā iekļauti 36 attēli. Izmantotās literatūras avotu sarakstā ietverti: 69 avoti, no tiem 59 avoti latviešu un 10 angļu valodā. Darbu papildina 10 pielikumi.

Atslēgas vārdi: Ainavu arhitektūra, būvniecība laukos, saimniecības ēkas, tipveida arhitektūra, vēsturiskas saimniecības paraugēkas, paraugēkas, paraugplāni, jaunsaimniecības.

Annotazione Lo scopo delle tesi di laurea “L'impatto architettonico dei modelli storici delle fattorie sul paesaggio rurale lettone” è identificare l'influenza architettonica delle tipologie di fattorie storiche nella formazione del paesaggio rurale lettone.

Per raggiungere questo obiettivo, il primo capitolo affronta gli aspetti della formazione culturale del paesaggio e della sua tutela. Per una più ampia comprensione del paesaggio è stata analizzata la trasformazione del paesaggio naturale e del paesaggio culturale, sia attraverso cambiamenti graduali che radicali.

Al fine di comprendere la formazione dei paesaggi culturali, il secondo capitolo è dedicato all'attività antropologica economica e architettonica nel paesaggio e alle manifestazioni di edilizia rurale nei diversi periodi della storia.

Il terzo capitolo tratta del significato e dello scopo dei fabbricati agricoli storici, dei parametri di questi edifici e del loro impatto sul paesaggio. La parte finale del capitolo analizza la collocazione attuale e possibile dei fabbricati rurali storici e moderni in campagna.

Sulla base delle informazioni e delle analisi raccolte, viene definito l’impatto architettonico delle tipologie di fattoria nei paesaggi rurali lettoni e vengono riassunte le principali tendenze nelle tipologie odierne.

La tesi di laurea di Jēkabs Ozols, uno studente del 4 ° anno della Facoltà di Architettura dell'Università Tecnica di Riga, si compone di tre capitoli, che sono suddivisi in nove sottocapitoli. Il volume della tesi di laurea è di 57 pagine e comprende 34 immagini. Le fonti utilizzate sono 69, di cui 59 in lettone e 10 in inglese. Il lavoro è completato da 10 appendici.

Parole chiave: architettura del paesaggio, costruzione rurale, fabbricati agricoli, architettura standard, campioni di fattorie storiche, edifici campione, piani modello, nuove fattorie.

Annotation The aim of the bachelor's thesis “Historical Pre-designed Farmsheds in Latvian Rural Landscape” is to identify the architectural influence of historical farm shed formation of Latvian rural landscape.

In order to achieve the goal, the first chapter deals with aspects of the formation and protection of cultural landscapes. For a broader understanding, an analysis of natural and cultural landscape transformation was performed both form perspective of gradual and radical change.

In order to gain an understanding on formation of cultural landscapes, the second chapter is devoted to human economic and architectural activity, and manifestations of rural construction in different periods of history.

The third chapter deals with the historical meaning and purpose of historical farmsheds, their parameters and impact on landscape. The final part of this chapter analyses the current and possible location of historical and modern farmsheds in the countryside. Based on the collected information and analysis, the architectural impact of farmsheds, and their main trends in Latvian rural landscape are identifd.

The bachelor's thesis of Jēkabs Ozols, a 4th year student of the Faculty of Architecture of Riga Technical University, consists of three chapters, which are divided into nine subchapters. The bachelor's thesis consists of 57 pages, 34 pictures. 10 appendices.The list of sources consists of 69 sources, including 59 in Latvian, 10 in English language.

Keywords: Landscape architecture, rural construction, farm buildings, standard architecture, historical farm sheds, farm sheds, model plans, new farms.

4

Saturs Ievads .............................................................................................................................. 6 1. Kultūrainavas veidošanās un tās interpretācija ........................................................... 9 1.1. Lauku kultūrainavas veidošanās un tās aizsardzība ............................................ 9 1.2. Ainavu transformācijas ...................................................................................... 12 2. Būvniecības periodi Latvijas kultūrainavā ............................................................... 16 2.1. Tradicionālā celtniecība lauku ainavās .............................................................. 17 2.2. Būvniecība agrārās reformas ietvaros................................................................ 20 2.3. Kolhozi un kopīpašumu ietekme lauku būvniecībā ........................................... 21 2.4. Būvniecības izmaiņas pēc neatkarības atgūšanas .............................................. 26 3. Saimniecības paraugēkas Latvijas lauku ainavā ....................................................... 31 3.1. Saimniecības paraugēku veidošanās un arhitektoniskās iezīmes ...................... 31 3.2. Saimniecības paraugēku izmantojums mūsdienās ............................................. 36 3.3. Saimniecības ēku transformācijas un nākotnes perspektīvas ............................ 42 Secinājumi .................................................................................................................... 51 Izmantotās literatūras un avotu saraksts ....................................................................... 53 Pielikumi: Pielikums Nr.1. – Saimniecību ēku paraugplāni Pielikums Nr.2. - Apskatītie objekti Pielikums Nr.3 – Viedokļu diskusija “Paraugplānu cenas” Pielikums Nr.4 – Viedokļu diskusija “Paraugplānu pieejamība” Pielikums Nr.5. - Aptauja “Telpiskās vajadzības Latvijas laukos” Pielikums Nr.6. - Intervija ar Mārci Pētersonu Pielikums Nr.7. - Intervija ar Aiju Ziemeļnieci Pielikums Nr.8. - Intervija ar Ilzi Martinsoni Pielikums Nr.9. - Intervija ar Annu Ancāni Pielikums Nr.10. - Projektēšanas uzdevuma grafiskā daļa

5

Ievads Tēmas aktualitāte Glabāšanas un saimniecisko darbību veikšana ir neatņemama tautsaimniecības nozares sastāvdaļa. Minētajām funkcijām nepieciešamas īpašas, šiem nolūkiem projektētas telpas un ēkas. To tipoloģija mainās, attīstoties tehnoloģijām, svārstoties ražošanas apjomiem un varas konjunktūrai. Pārmaiņas lauku saimniecības ēku tipoloģijā notikušas vācu muižnieku vadībā Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas pirmajā posmā, padomju periodā, kā arī pēc otrās neatkarības pasludināšanas. Būtiskās tehnoloģiskās novitātes, - transportu un ražošanas attīstība, mainījušas būvēs lietotos materiālus, konstrukcijas un izmērus. Līdz ar izmaiņām ēku tipoloģijā un to parametros, mainījušies arī ēku atstātie nospiedumi tradicionālajā Latvijas lauku ainavā.

Pētāmā problēma Salīdzinājumā ar citām ēku grupām, lauku saimniecības ēkas, to necilā statusa dēļ, visvairāk tiek pakļauts pārmaiņām. Lietotāju uztverē ēkas ir izteikti funkcionālas. Tās vairāk pielīdzināmas instrumenta, nevis būves statusam. Būtiskākā problēma saistāma ar saimniecības ēkas vērtību, kas tiek mērīta ēkas ražošanas un uzglabāšanas kapacitātē. Tai tiek pielāgota projektēšanas programma, materiālu un konstrukciju izvēle, programmu balstot sausā ekonomiskā aprēķinā. Līdz ar to arhitektūras un ainavu plānošanas kvalitāte paliek otrajā plānā.

Sekundāri minama nepārtrauktā mainība, kurai sava mūža laikā pakļautas saimniecības ēkas.

Pārmaiņām minami vairāki iemesli, pirmkārt, tehnoloģiskā attīstība un ražošanas kapacitātes pieaugums, otrkārt, celtniecībā izmantoti mazāk vērtīgi materiāli, kā rezultātā ēkas ātrāk nolietojas. Ēkas pastāvēšanas noslēgumā tās bieži tikušas atstātas novārtā un kļuvušas par otrreiz lietojamu materiālu un kurināmo.

Tēmas iepriekšējās izpētes līmenis Pārmaiņas saimniecības ēku tipoloģijā savos darbos daļēji apskatījuši: Janīna Kursīte grāmatā “Latviešu māja”, Jānis Krastiņš sējumā “Latvijas Republikas būvmāksla”.[17][14] Būtiska informācija par saimniecības ēku celtniecības tradīcijām meklējama vairākos Paula Kundziņa pētījumos: “ Latviešu tautas celtniecība ”, “ Latvju sēta ”, no kuriem visdetalizētākā informācija lasāma sējumā “Dzīvojamā rija Latvijā ”.[15] [16] Saikni starp ēkām un ainavām apkopojuši vairāki pētījumi, svaigākais no tiem ir Vidzemes Augstskolā veiktais pētījums “ Viensētu un ainavu kvalitātes dabas daudzveidības kontekstā ”.[13]

6

Par šī pētījuma avotiem kalpo zinātniskie pētījumi, Latvijas Republikas likumi, valsts statistikas dati, periodiskie izdevumi, zinātniskā literatūra, kā arī personīgie novērojumi, intervijas un aptaujas.

Pētījumā uzmanība vērsta ap vienu konkrētu saimniecības ēku veidu - paraugēkām jeb normālprojektiem. Tie ir tipveida dzīvojamo un saimniecības ēku projekti, kas īstenoti zemes reformas laikā no 1920. līdz 1938. gadam. Kopš projektu īstenošanas ir pagājuši vairāk nekā astoņdesmit gadu. Tas ļauj paraugēkas uzskatīt un apskatīt kā vērtīgas laikmeta liecības un nācijai būtisku kultūrvēsturisku mantojumu. Minēto tipveida ēku ārējo izskatu, proporcijas un mēroga veidojošie aspekti ir racionalitāte, zemējums ekonomiskajā pamatojumā un vietējo būvmateriālu lietojums. Šīs ēkas, kā vietzīmes, jau teju gadsimtu raksturojušas un iedzīvinājušas Latvijas lauku ainavas, ierakstoties un definējot noteiktu kanonu. Ēku un ainavu harmoniska sasaiste ir būtiska arhitektūras kvalitāte, kuru iespējams raksturot un izmērīt. Darba ietvaros autors pētīs parametrus, kuri raksturo lauku ainavu, kā arī norādīs saimniecības ēku arhitektoniskos parametrus, kas būtiski maina ainavas kvalitāti.

Plānotais darba rezultāts ir padziļināta analīze par saimniecības paraugēku arhitektonisko ietekmi un kartogrāfisks apkopojums ar eksistējošām saimniecības paraugēkām Latvijas lauku ainavās.

Pētījuma priekšmets ir saimniecības paraugēku arhitektoniskā ietekme Latvijas lauku ainavās.

Bakalaura darba mērķis ir apzināt vēsturisko saimniecības paraugēku arhitektoniskās iezīmes, izplatību, saglabāšanos pakāpi Latvijas laukos un to transformāciju iespējas Latvijas kultūrainavas veidošanas kontekstā.

Bakalaura darba uzdevumi 1. izzināt kultūrainavas veidojošos faktorus un tās transformācijas cēloņus; 2. veikt izpēti par noteicošo saimniekošanas formu ietekmi uz lauku kultūrainavu un tajā esošo arhitektūru; 3. analizēt saimniecības ēku un lauku kultūrainavu savstarpējo mijiedarbību; 4. izzināt vēsturisko saimniecības paraugēku arhitektoniskās iezīmes un izplatību; 5. apkopot informāciju par esošajiem saimniecības paraugēku piemēriem Latvijas lauku ainavās; 6. apzināt vajadzības pēc saimniecības ēkām mūsdienās.

7

Darbā izmantotās metodes Darba analītiskajā daļā izmantota analīze un aprakstošā metode, pētījumu daļā kvantitatīvā metode – aptaujas un kvalitatīvā metode - veicot intervijas, tiešus novērojumus, dokumentu, fotogrāfiju, situāciju analīzes, kā arī empīriskās – datu vākšanas un datu analīzes metodes.

Darba zinātniskā novitāte Darbā veiktais pētījums ļauj izprast mūsdienu vajadzības lauku būvniecībā, kā arī izdarīt secinājumus par vēsturisko saimniecības ēku nozīmi mūsdienu saimniekošanā.

Darba praktiskā nozīme Veiktais pētījums var būt par pamatu mūsdienām piemērotu paraugplānu izstrādei, pielāgojot tos lietotāju vajadzībām un kvalitatīvas ainavas veidošanas kontekstam.

8

1. Kultūrainavas veidošanās un tās interpretācija Kultūrainava ir lauku dzīves pamatā. Tā apkopo māju sajūtu, ainavas un cilvēka mijiedarbi. Jau gadsimtu lauku ainavas pilnveido un raksturo saimniecības paraugēkas, tādēļ ir svarīgs izprast un novērtēt Latvijas lauku kultūrainavu kā arhitektūras sākuma stadiju.

Dažādi autori min vairākas ainavas jēdziena nozīmes. Atšķirīgie viedokļi veidojas no lietotāju skatupunktiem un lietošanas mērķiem. Ainavas kontekstam svarīgi gan zinātnes un mākslas, gan politikas, un lietotāja skatījumi. Tas ļauj vienā veselumā saistīt dabu, cilvēku, laiku, teritoriju, vietu, saskatīt šo faktoru lomu atšķirīgo ainavu rašanās procesā, jeb – telpiskās struktūras veidošanās procesā.[10] Zinātniskajā literatūrā tiek nodalīts jēdziens “dabiskā ainava” un “kultūrainava”. Par dabisku ainavu tiek uzskatīta ainava, kuru nav ietekmējis cilvēks, kurā norisinās tikai tai piemītošie procesi un izmaiņas. To dēvē arī par neskarto ainavu.[27][22] Latvijas mūsdienu ainavas ir tiešā vai netiešā veidā cilvēku veidotas kultūrainavas, kurās saglabājušies kultūrvēsturiskie elementi gan no laika pirms mūsu ēras, gan jaunākiem laikiem. Latvijas lauki, kuri joprojām ir teritoriāli lielākā mūsu valsts aglomerācija, ir komplekss kultūrvides fenomens.

Lauku kultūrvidē vienotā sistēma pastāv ar ciklisko agrāro dzīvesveidu saistītā sociālā un darba kultūra.

Ainavu zinātnieks K.O Sauers (Carl Ortwin Sauer) uzskata, ka galvenais kultūrainavas veidojošais faktors ir kultūra. Cilvēks, kuru ietekmē viņa kultūras vide, izmanto, pārveido un iznīcina dabas formas. Kultūra veidojas cilvēka apziņā, tātad kultūrainavas ir arī cilvēka apziņas produkts.[25] Beļģu ainavu pētnieks M.Antrops atzīst, ka mūsdienu Eiropā pārsvarā dominē kultūrainavas un tāpēc savās esejās un rakstos viņš kultūrainavas un ainavas jēdzienu lieto kā sinonīmu. [1] [22]

1.1. Lauku kultūrainavas veidošanās un tās aizsardzība Mūsdienās nav iespējams raksturot tipisku lauku ainavu, tā ir unikāla katram Latvijas reģionam - dažādi ģeogrāfiskie lielumi, vēsturisko pieminekļu daudzveidība un saglabāšanās pakāpe, raksturīga lauksaimniecības intensitāte u.c. Taču iespējams nosaukt atsevišķus parametrus, kas raksturīgi vēsturiskām ainavām kopumā. Tipiska ainava raksturo noteiktus procesus, laikmetu vai arī konkrētu ainavu tipu.[13] Neminot konkrētu reģionu un laika nogriezni, nav iespējams definēt tipisku Latvijas lauku ainavas telpisko struktūru. Intervijā ainavu arhitekte Aija Ziemeļniece norāda, ka nav gatava recepte tipiskai lauku ainavai.

9

Pamatojot viedokli, pētniece min piemērus: “Dobeles pusē ir viena ainava, Jelgavas pusē ir otra.

Tā tas noteikti ir šī brīža skatupunktā, taču kolhozu laikos ainavas bija līdzīgākas. Tagad, kad esam piedzīvojuši jau trīsdesmit brīvestības gadus, ceļojot varam novērot diametrāli pretējas ainavas. Ja Zemgales pusē katrs hektārs ir uzarts un nolaizīts, aparts, noķimizēts ar agro tehnoloģijām, tad Vidzemē var nobraukt trīsdesmit kilometru un tajos ceļa malās nepamanīt nevienu labības lauku. Tā tas ir šobrīd!” (skatīt pielikumu nr.7) Ainavas elementus, kas veido tipisku lauku ainavu, iedala 4 grupās: 1. nedzīvās dabas elementi - jūras, ezeri, upes, strauti, kā arī reljefs un kalni, klintis iežu atsegumi u.c.; 2. dabiskās augu un dzīvnieku sabiedrības - pļavas, meži, ezeri, upes, u.c.; 3. cilvēka darbības izraisīti elementi - lauksaimniecības zemes, ganības, stādīti meži, u.c.; 4. būves un ēkas - viensētas, dzelzceļi un sauszemes ceļi, baznīcas, muižas, skolas, tilti, šķūņi un saimniecības ēkas u.c.[19] Cilvēka ietekme kultūrainavā Pētījuma ietvaros autors vērš uzmanību tieši būvniecības izpausmēm ainavā, taču konteksta izpratnei tiek apskatīti arī citi cilvēka izraisīti procesi. Ainavas elementos iespējams nodalīt dominējošos un mazāk dominējošos. Piemēram, lauku sētu ēku arhitektūra ainavā bieži ir mazāk dominējoša, jo to ieskāva koku puduri, kas pasargā no vēja. Turpretim dzirnavu tipoloģija pieprasīja to būvniecību plašā laukā, lai nodrošinātu iespējami lielu ražošanas efektivitāti, tāpēc dzirnavas ainavā vērojamas kā dominējošs vertikāls elements.

Līdzīgi kā katrai pilsētai ir sava vecpilsētas daļa – ar savu apbūves augstumu un ēku arhitektoniski mākslinieciskajām vērtībām, tā arī kultūrvēsturiskajai lauku videi ir raksturīga vecā apbūve un tās mērogs ar seno funkcionālo nozīmi.[36] Apbūve, kas raksturo Latvijas lauku kultūrainavu: viensētas, dzelzceļi un sauszemes ceļi, pilskalni, baznīcas muižas, skolas, kapsētas, tilti, vēja un ūdensdzirnavas, senie krogi. Rūpnīcas un manufaktūras, šķūņi un saimniecības ēkas, pagastnami, aptiekas, veikali, pasta nodaļas un stacijas ēkas. Daži no tiem raksturojami ar augstu kultūrvēsturisko un arhitektonisko vērtību.[62] Būvniecība ainavā neaprobežojas tikai ar ēkām, tā ir tikai neliela daļa no būvniecības ietekmes ainavā. Pretstatus vertikāliem elementiem, galvenie horizontālie cilvēka veidotie ainavas elementi ir transportbūves. [11] Lai savienotu ēkas, tika veidoti un uzlaboti ceļu un dzelzceļa tīkli. Tika būvēti tilti. Lai nodrošinātu laikmetam atbilstošas dzīves kvalitātes prasība, tika pilnveidota enerģijas ieguve un pārnese, ainavās sāka parādīties vēja ģeneratori, saules paneļi un cita elektrotīklu infrastruktūra. Upju gultnes radikāli pārveidoja dambji un 10

hidroelektrostacijas. Tehnoloģiskā progresa ietvaros sāka pilnveidot arī ūdens apgādes tīklus un ar tiem saistītās būves: ūdenstorņus, ūdensvadus, u.c. [59] Būves ietekmēja ne tikai tehnoloģiskā progresa attīstība, bet arī kultūras procesu izmaiņas. Pilskalni ir vienas no pirmajām būvēm Latvijā, kas vēl šobrīd relatīvi bieži manāmi Latvijas pilsētu un lauku ainavās. To izmantojums un stāvoklis ir atšķirīgs, bet lielākoties tie datējami kā vēsturiski un aizsargājami objekti. Neatņemams kultūrvides elements ir lauku kapsētas, tās glabā latviešu sadzīves tradīcijas, kā arī botāniskās un vēsturiskās vērtības.

Botāniskā daudzveidība vērojama arī muižu parkos un dabas takās. Žogs ir ne tikai konstruktīvs, bet arī kulturāli nozīmīgs sadzīves elements. Tas nodalīja laukus no sētām un tā veidoja arī ainavas aprises. Par dažādajiem žogu veidiem savā monogrāfiskajā pētījumā Ineta Kurzemniece raksta: “Tie veido plašu leksikas tematisko grupu – latviešu valodas izloksnes kontekstā konstatēti ap 340 žogu nosaukumu.” Tas izsaka latviešu savrupo dabu un to plašo lietojumu un formu bagātību. [18] Arhitekts P.Bērzkalns rakstā par nacionālo celtniecības stilu 1938. gadā norāda: “Mākslas tradīcijas visilgāk var uzglabāties lauku būvniecībā, jo zemkopju dzīves apstākļi pārveidojas vislēnāk, turpretī pilsētas, kur dzīvi un celtniecību patlaban ietekmē modernā rūpniecība, senās tautas mākslas kultivēšana ir tukša un kaitīga romantika.” [4] Skatoties no šodienas skatupunkta, šim apgalvojumam var piekrist tikai daļēji. Modernā rūpniecība ir skārusi arī lauku teritorijas un tās ir zaudējušas ilgi glabātās celtniecības mākslas tradīcijas. Progresu tautsaimniecībā un rūpniecībā lauku teritorijās kultivē dažādas inovācijas un liela daļa no tām mērāmas arī telpiski, kā, piemēram, būvniecības manierē, būvmateriālos un ēku tipoloģijās.

Lauku ainavu aizsardzība Globālie procesi, kas aizvien vairāk jūtami Latvijā, nonivelē vietējās kultūras, vēstures un tradīciju kopumu, kā arī sabiedrību un dabu. Tas noved pie ainavas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un draud ar vietas, telpas, unikalitātes un identitātes, kā arī ar reģionālo atšķirību izzušanu. [22][53] Būtisks ainavu daudzveidības saglābšanas faktors ir ainavas aizsardzība. Ainavu aizsardzībā iesaistītas dažāda līmeņa organizācijas. [20] Vairāki Latvijas normatīvie akti paredz, ka īpašām teritorijām ir valsts aizsardzība.

Saistoši ir arī Eiropas Savienības normatīvie akti un citi starptautiski dokumenti, piemēram, UNESCO Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Likums "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" aizsargā un saglabā dabas daudzveidību, tajā skaitā savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas. Tas tiek darīts, nosakot aizsargājamās teritorijas – dabas rezervāta, nacionālā parka, biosfēras rezervāta, dabas parka, dabas 11

pieminekļa, dabas lieguma, aizsargājamās jūras teritorijas vai aizsargājamo ainavu apvidu statusu. [7] Arī likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" aizsargā kultūrvēsturiskas ainavas, kas ir komplekss nekustamais kultūras piemineklis. Tāpat arī Aizsargjoslu likums, kas paredz aizsardzības zonas ap dabas objektiem un kultūras pieminekļiem, aizsargājot ainavu, kurā objekts iekļaujas. [68] Ainavu veidojošie elementi ir trausli un zūdoši, neapdomīga rīcība ainavā var radīt neatgriezeniskas pārmaiņas. Katrs kopienas loceklis darbam un atpūtai patērē ne tikai sociālos, bet arī kopīgos vides resursus – ceļus, mežus, ūdeņus, purvus un pļavas - tieši tādēļ arī lauku sētas, ciema vai mazpilsētas iedzīvotāji nepastarpināti un vistiešākajā veidā ir saistīti ar savu biotopu un kultūrvides uzturēšanu, atjaunošanu un aizsargāšanu. [20] Aizsargātajās un īpašā statusa teritorijās ir ierobežotas iespējas veikt darbības, kas izmaina ainavu. to veikšanai jāsaņem atbildīgo iestāžu atļaujas. Šāda kārtība ainavu pasargā no zemes īpašnieku patvaļīgas rīcības un neatgriezeniskām izmaiņām.[68] Taču būtiski, ka ainavas ir īpašas ar to, ka tās mainās. Tas raisa jautājumu par iespējamo kompromisu, lai nepazaudētu lauku iedzīvotāju vēlmi uzlabot savu dzīves vidi. Pozitīvi vērtējams fakts, ka līdz šim Latvijas iedzīvotājiem lielākoties raksturīga augsta atbildība par kultūrvidi – tas secināms aplūkojot lielo skaitu individuālo saimniecību, privātmāju, restaurēto muižu, kā arī dārzu kopšanas tradīcijas saglabāšanu. [12][13][26][5]

1.2. Ainavu transformācijas Ainava ir process - līdzīgi kā ēkas - ainava ir sagraujama un līdz nepazīšanai pārveidojama. Šādas pārmaiņas bieži notikušas, rodoties un mainoties pilsētām un rūpnieciski apstrādātām teritorijām. Ainavu plānošanas rezultāts juridiski ir pabeidzams, un nododamas ekspluatācijā, taču tās pēc būtības ir aktīvi mainīgas. Viedokli pamato ainavu zinātnieks M. Antrops (M. Antrop). Pētnieks norāda, ka: “ainava nepārtraukti mainās, tā atspoguļo dinamisko mijiedarbību starp dabas un kultūras procesiem.”[2][23] Procesa specifika paver iespēju pētīt ainavu pārmaiņas un analizēt dažādos ainavā radušos uzslāņojumus.

Ainavas mainīgais un procesuālais raksturs izvirza jautājumu par tās mainības iemesliem. 2004. gadā izdotajā publikācijā “Driving forces of landscape change – current and new directions” ainavu pētnieks M. Burgi un kolēģi sniedz izsmeļošu priekšstatu par galvenajiem pārmaiņu cēloņiem. Autori izceļ 5 galvenās sastāvdaļas, kas raisa pārmaiņas ainavā: sociālekonomika, politika, tehnoloģijas, daba un kultūra. [23][6]

12

Ainavu transformāciju un raksturu ietekmē gan tās cēloņi, gan laika periods, kurā tās norit. Izmaiņas var notikt divos diametrāli atšķirīgos scenārijos. [29] Kā uzsver ainavu zinātnieks Antrops, ainavu mainību var izdalīt gan salīdzinoši mierīgās, līdzsvarotās un pakāpeniskās izmaiņās, gan pēkšņās un pilnīgās transformācijās. Krasās izmaiņas raisa dabas traucējumi un cilvēku rīcība, piemēram, dabas katastrofas, kara darbība un politisko varu maiņa. [1] Radikālās izmaiņas ainavā 20. gadsimta laikā Latvijas ainavā 3 reizes notikušas radikālas izmaiņas. Pirmais “lūzumpunkts” notika līdz ar Latvijas valsts dibināšanu. Izmaiņas notika visās cilvēka kultivētajās sfērās. Līdz ar neatkarīgās valsts proklamēšanu Latvija piedzīvoja vērienīgas pārmaiņas valsts politiskajā pārvaldībā. Tika veidota jauna monetārā politika, veidojot jaunus sociālekonomiskos nosacījumus. Lai jaunradītajā valstī celtu nācijas pašapziņu, veidoja kultūras un izglītības sistēmas. 1920. gada 1. maijā Satversmes sapulce uzsāka vēsturisko agrāro reformu, pārdalot feodālās zemes bezzemniekiem un neatkarības kara veterāniem. Pēc 1. pasaules kara attīstījās tehnoloģijas, tika dibināts radio un Agrārās reformas ietvaros uzplauka lauku būvniecība. Latvija izveidoja reģionālos tranzīta savienojumus, izbūvēja ceļus un dzelzceļus, kas pavēra iespējas iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā ar rietumiem un austrumiem. [50] Otrās pārmaiņas sekoja pēc inkorporācijas PSRS sastāvā, ainavu attīstības politika tika pievienota padomju varas sociālistiskajai industrializācijai. [37] Industrializācija kā laukos, tā pilsētā veicināja neierobežotu imigrāciju. Tautsaimniecības reformācijas iespaidā, laukos, atbilstoši PSRS paraugam, notika kolektīvo saimniecību veidošana, kas paredzēja viensētu bojāeju. Ainavās parādījās industriāla kolhozu apbūve. [51] Pēc deportācijām sākās kolhozu masveida dibināšana. Latvijas laukos tradicionālās individuālās zemnieku saimniecības vairs nepastāvēja.[64] Kolhoza saimniecību būtiskas sastāvdaļas bija kolhozu ciemati, lielas un industriālas saimniecības ēkas. Lauksaimniecības politika paredzēja nevis darba ražīguma kāpināšanu, bet gan jaunu lauksaimniecības zemju apgūšanu. Lielie, vienveidīgi apstrādātie lauki attīstīja monokultūru audzēšanā, līdz ar to radot ievērojamu bioloģiskās daudzveidības zudumu un straujāku augsnes eroziju. Latvijā stratēģiski svarīgās vietās tika būvēti arī militāri objekti.

Nesenākās izmaiņas raisīja Latvijas neatkarības atgūšana 1991. gadā, tā radikāli mainīja saimniekošanas sistēmu un cilvēku dzīvesveidu.[13] Īsā laikā Latvijā izdevās atjaunot demokrātiskas valsts standartiem atbilstošu valsts pārvaldi, brīvā tirgus principiem atbilstošu 13

ekonomiku [48]. Ekonomikā tika īstenoti brīvā tirgus ekonomikas principi, ainavu attīstība tika nodota tirgus vajadzību apmierināšanai. Zemes kopšanas nozares tika pakļautas pieprasījuma un piedāvājuma likumam, kas liedz iracionālu resursu izlietojumu. Ekonomikas izmaiņu ietekmē Latvijā attīstījušies lielie lauksaimniecības uzņēmumi un kooperatīvi. Minētās izmaiņas turpina lielmēroga saimniekošanu un monokultūru attīstību. Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā atgriezās tās kultūrvēsturiskā telpa, tāpēc likumīgi tiek aizsargātas gan ainava, gan tajā esošie elementi.

Pakāpeniska ainavu attīstība Izmaiņas ainavā nav jāuztver kā negatīvs process. Ainavas veselīgas attīstības procesā ietilpst tās pārmaiņas. Ainavas kontekstā ir nepareizi krampjaini turēties ainavas “iekapsulēšanā”, jo šāda veida aizsardzība izslēdz ainavas attīstību un bieži noved pie aizaugšanas. Cilvēka darbības kopj ainavas un padara tās pieejamas. [68] Pakāpeniska attīstība ainavā ir mierpilnas cilvēka un dabas sintēzes rezultāts.

Galvenie dabiskie ainavas pārmaiņu iemesli ir topogrāfijas, klimata un augsnes izmaiņas. [3] Latvijas ainavas ir veidojušās ilgā laika posmā, ciešā dabas procesu un cilvēku aktivitāšu mijiedarbībā. Izšķirošie dabas faktori Latvijas ainavu attīstībā bija klimats un ledāja atkāpšanās pirms 12-14 tūkstošiem gadu, kas, nosakot reljefa un augšņu daudzveidību, ietekmēja veģetācijas izplatību un vēlāk arī zemes izmantošanu. Tāda tā saglabājās līdz zemes apdzīvošanai. [13] Sociālekonomiskie virzītājspēki balstās ekonomikā, taču ir cieši saistīti ar politiskajiem virzītājspēkiem. Tie lielākoties atspoguļojas valsts politikas programmās un likumos. [30] Likumā “Par Ainavu politikas pamatnostādnēm 2013.–2019. gadam” ir norādīts: “Pašreizējā ainavu pārvaldība nav efektīva un nenodrošina mērķtiecīgu ainavu potenciāla izmantošanu, ainavu kvalitātes uzlabošanu un ainavu pārvaldībā iesaistīto pušu sadarbību. Pēdējo 20 gadu laikā zaudēta ainavu sociālā, ekonomiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība. Tas apdraud cilvēku dzīves vides kvalitātes nodrošināšanu un saimnieciskās darbības attīstību, it īpaši tūrisma jomā. [58] Līdz ar norādīto problemātiku tika izvirzīts Latvijas ainavu politikas mērķis: daudzfunkcionālas un kvalitatīvas ainavas, kas visā Latvijā uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, veicina vietu, reģionu un valsts ekonomisko aktivitāti un atpazīstamību, kā arī bioloģisko daudzveidību. Lai šo mērķi sasniegtu, tika noteikti trīs pamatnostādņu īstenošanas rīcības virzieni – ainavu kvalitātes uzlabošana, ainavu pārvaldības uzlabošana, izpratnes un zināšanu veidošana par ainavām. [44]

14

Par šī brīža svarīgāko politisko ainavu plānošanas dokumentiem tiek uzskatīti: “Latvijas ainavu politikas pamatnostādnes 2013. - 2019. gadam” un 2000. gada 20. oktobrī Eiropas Padomes pieņemtā “Eiropas ainavas konvencija”. [67] Straujākai mērķa sasniegšanai liela nozīme ir pašvaldību plānošanas reģionu izstrādātajiem projektiem un plānošanas dokumentiem, tomēr par to īstenošanu atbildīgs ir katrs sabiedrības loceklis ar savu iesaisti ainavas tapšanā, kā arī izpratne par tās veidošanos.

Tehnoloģiskie aspekti vērojami dzelzceļu un autoceļu ietekme uz apdzīvotības struktūru. Transporta tehnoloģijas ļauj izmantot līdz tam vēl neizmantotus lauku apgabalus.

Palielinās lauku un mežu kopēju vēriens. Zinātnieki norāda, ka nākotnē pārmaiņu dzinulis, iespējams arī informācijas tehnoloģiju nozarē. [23] Informācijas tehnoloģijas sociāli saista gan lauku, gan pilsētu teritorijas, tā radot iespēju apvienot attālinātu darbu pilsētā ar dzīvi laukos.

Ainavas pārmaiņas būtiski ietekmē arī kultūra. Aspekts, kas visvairāk veicina kultūras izpratni sabiedrībai, ir izglītība, kuras kvalitāte varu maiņas rezultātā būtiski mainījusies.[21] Līdzās izmaiņām izglītības kvalitātē mainījusies arī sabiedrības izpratne par būtiskiem kultūras aspektiem ainavas veidošanās, kā: nācijas vēsture, vērtību skala un kultūras apziņa. Intervijā Mārcis Pētersons norāda uz lielo atšķirību lauku kopšanas un darba kultūrā šobrīd un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Namdaris M. Pētersons intervijā norādīja piemēru par namdaru vērtību izpratni pret to darba instrumentiem. Vērtību izpratnē mainību raisa ekonomiskie aspekti, kas šobrīd pakļauti brīvā tirgus ekonomikas principiem, tāpēc pret tiem pieļauj vieglprātīgu attieksmi. Minētais piemērs pierāda, ka dabas, tehnoloģiskie, kultūras, politikas un sociālekonomikas aspekti savā starpā mijiedarbojas. Ainavas pakāpeniskai attīstībai pamatā nav tikai viens tās attīstības cēlonis, bet gan cēloņu kopums. (skatīt pielikumā nr.6.)

15

2. Būvniecības periodi Latvijas kultūrainavā Apkopojot iepriekšējā nodaļā rakstīto, secināms, ka ainava ir vēstures vizualizācija, bagātākais vēsturiskais ieraksts, kas mums ir pieejams. Zemes formas, veģetācija un cilvēka radītās struktūras ainavā ir pagātnes, līdzīgi arī kā tagadnes, liecinieces – katra ainava sastāv no stabiliem un mainīgiem elementiem, vecā un jaunā sakopojuma. [31] Cilvēka izraisītos pārmaiņu procesus ainavā var dalīt divās atšķirīgās izpausmēs, pirmā no tām ir zemes apstrāde, otrā - būvniecība.

Ainavām raksturīga uzslāņošanās – dažādu vēstures periodu liecību kopējā mijiedarbība. Šobrīd teju jebkurā lauku ainavā saskatāmi dažādu vēstures periodu uzslāņojumi.

Laika gaitā ainavas papildinājušas dažādas laika un tehnoloģiskā brieduma liecības. 1.attēlā tiek fiksēta vasaras ainava Jelgavas novadā. Ar elektrotīkla dzelzsbetona stabu ainava tiek dalīta vienmērīgās daļās. Kreisajā pusē redzamas daļēji sagruvušas dzelzsbetona konstrukcijas.

Iepretim tai, ainas labajā pusē, kontrastējoši ēkas drupām, atrodas šķūnis, kas, spriežot pēc tā vizuālajām aprisēm, būvēts agrārās reformas laikā. Attēls ietver ierastas parādības lauku ainavā, kontrastus, dominantes un attēlo procesu ar nefunkcionējošu ēku iešanu postā.

1.attēls “Vēsturisko periodu apbūves mijiedarbe Jelgavas novadā”. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.

Šīs nodaļas mērķis ir apkopot svarīgākās vēsturiskās izmaiņas lauku ainavās. Apskatīt varu maiņas aspektus un to ietekmi lauku būvniecībā. Par pētījuma priekšmetu nodaļas ietvaros autors izvirza ainavas Zemgalē, jo tās pamatoti dēvē par visražīgāko zemkopības reģionu Latvijā. Lielā ražība un apsaimniekoto zemju apjoms norāda arī uz strauju attīstību un strauju mainību arī dažādos ēku, būvju tipos un to ārējās izpausmēs. Izpētē autors vērš uzmanību tieši saimnieciskajām būvēm, taču kopējā konteksta izpratnei pieskaras arī cita tipa apbūvei.

Balstoties vairāku autoru viedokļos, pētījuma autors ainavās notikušās pārmaiņas iedala 4 periodos. [14][17][22][23] Pirmais no tiem - tradicionāla lauku sēta, tam seko pārmaiņas agrārās reformas laikā, turpinot ar kolhozu un kopīpašumu uzplaukumu un beidzot ar ainavas izmaiņām pēc neatkarības atgūšanas.

16

2.1. Tradicionālā celtniecība lauku ainavās Tradicionālās celtniecības procesa iemesls ir dabas skaudrie apstākļi. Līdz muižu celtniecībai, būvniecības procesu raksturoja tautas būvmāksla. Visizplatītākā lauku apdzīvošanas struktūra bija viensētas. Tās veidoja kā autonomas saimnieciskās vienības, mūsdienās tās var raksturot kā latvieša telpisko mikrokosmosu. [52] Tās ir Latvijas kultūras kanonā esošas arhitektūras un dizaina vērtības. Kultūras kanona vietnē atrodamā rakstā viensētas tiek datētas no 16. līdz 21. gadsimtam. Datējums norāda uz viensētu ilgo klātbūtni Latvijas lauku ainavās. [38]Viensētas var uzskatīt par latviešiem ierastāko dzīves un telpas modeli, kurā visspilgtāk izpaužas latviskā telpas izjūta, skaistuma un lietderīguma mijiedarbība, kā arī harmonija ar dabas ritmu. Katrai funkcijai sētā bija sava ēka un katrai vienkāršajai sadzīves lietai – sava vieta. [32] Viensēta un tās elementi ir arhetips vienkāršai un skaidrai arhitektūrai, ko citē un interpretē arī mūsdienu arhitekti [69]. Par galvenajiem būvniecības materiāliem kalpoja koks un citi līdztekus sētām esošie būvmateriāli, jo transporta tehnoloģijas bija mazattīstītas un būvmateriālu piegāde bija sarežģīts process.

“Viensētas iekārtojums, ēku skaits un veids dažādos laikos, dažādās Latvijas vietās, novados un pat pagastos bija atšķirīgs un atkarīgs no vietas tradīcijām un vides reljefa. Taču visām viensētām kopīgais bija tās gudri izvēlētais novietojums,” norādījusi mākslas zinātniece Kristīne Budže. Raksturojot tradicionālu ēku novietojumu, pētniece min, ka galvenie vērā ņemtie faktori bija: atbilstošs virziens pret valdošajiem vējiem, vieta bieži tika izvēlēta tuvu ūdens tilpnei, taču visos gadījumos bija svarīga iespēja izbūvēt aku. Kopumā viensētas veidoja kompakti, lai neizšķērdētu auglīgo tīrumu zemi.[38] Šo viedokli pamato arī šī pētījuma ietvaros veiktā intervija ar Aiju Ziemeļnieci. Pētniece intervijā uzsvēra, ka īpaši Zemgalē ēkas tika grupētas pret noteiktām debesu pusēm, lai kūts smaka nenāk iekšā pagalmā. Ainavu pētniece piebilst, ka saimniecība sastāvēja ne tikai no ēkām, ainavā bija ābeļdārzs, puķu dārziņš, bija lauki, kur rumulēšanās laikā dzina lopus. Sētām bija strikts un loģisks plānojums. Lauku sētas ir zīmīgs ainavu veidojošs aspekts (skatīt pielikumā nr.7.). Viedokli pamato ainavu fotofiksācija, kurā redzama kokos ieskauta lauku sēta. Attēls uzsver krasu kontrastu starp mūsdienu intensīvi apstrādātajiem laukiem un vēsturisku lauku sētu (skatīt attēlu nr.2).

17

2.attēls “Industriāli apstrādāta laukā ieskauta sēta Svētes novadā. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

3.attēlā fiksēti lauku sētai piederīgie apstādījumi, ko intervijā uzsvēra ainavu zinātniece Aija Ziemeļniece. Tradicionāli ābeles ir auglības simbols, to klātbūtne lauku sētā ne tikai nodrošināja sētas iedzīvotājus ar pārtiku, bet aizsargāja ainavas no vēja brāzmām.

3.attēls “Ābeļdārzs un labības lauks ar magonēm Svētes novadā. Foto uzņemts 2019. gada jūlijā.”

Viensētu apbūves tips tiek apstiprināts rakstiskās liecībās jau 10. gadsimtā, taču lielākoties zemnieki par saimniekiem savās sētās kļuva tikai 19. gadsimtā, kad sākās zemnieku brīvlaišana un saimniecību izpirkšana no muižām. [38] Kā uzsver vēsturnieks Gvido Straube: “Zemnieku brīvlaišana nenoliedzami bija ļoti nozīmīgs notikums, kas sekmēja vispirms tiesiskā statusa iegūšanu zemniecībai, gan tās kā sociālas un ekonomiskas kopas nostiprināšanos Latvijas laukos...” [65] “Vērtīga koka ēku kolekcija ar piemēriem no visiem četriem Latvijas novadiem atrodama Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Te ir gan savrupā Zemgales sēta, gan Kurzemes sēta ar lielo pagalmu, gan gleznainā Vidzemes sēta ar vairāku mazāku ēku grupu un Latgales mājokļu ciemi.” pauž arhitekte Ieva Zībārte [69]. Viensētu pētniecību un brīvdabas muzeja izveidi pagājušā gadsimta divdesmitajos gados aizsāka arhitekts Pauls Kundziņš. Šobrīd no Zemgales lauku apbūves brīvdabas muzejā apskatāmi 10 piemēri, pieci no tiem ir lauku viensētas: dzīvojamā māja Sīpeles pagasta “Vecķempjos”, klēts no Ceraukstes pagasta ”Ribām”, pirts no Džūkstes pagasta “Kalna kundziņiem”, kalpu rinka no Spīles pagasta “Poķiem” un beidzot ar riju no Džūkstes pagasta “Lūpīšiem” . Kā arī pieci piemēri ar citiem ēku tipiem, kas raksturīgi lauku apbūvei: kalve Bebrenes pagasta Kaldabrūņā, krogs

18

Vecumniekos, baznīca no Kaplavas novada Vecbornes pagasta, krucifikss no Bebrenes, stabu tipa vējdzirnavas no Šķibes pagasta “Bendzolēm”, pirts no Iecavas pagasta “Zīdiņiem”. [49] Līdztekus lauku viensētām, vēsturiski Latvijas teritorijā izplatīts apbūves veids ir muižas un tām piederošās ēkas. Tās ir vēsturiskas liecības par nācijas rašanos. Pretēji viensētu apbūvei, muižas ēku projektēšanas procesā iesaistīti arī arhitekti. Ēkās var saskatīt pirmās stilu iezīmes, taču to arhitektūra nesniedz priekšstatu par nacionālās arhitektūras tradīcijām un vērtībām. No Zemgalē esošās lauku būvniecības perioda pirms agrārās reformas, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes valsts nozīmes aizsardzībā esoši objekti lielākoties ietver muižas un tām piederošās ēkas, piemēram, kungu mājas, kalpu mājas, muižu klētis, skolas, pilis, muižu staļļus, tējas namiņus, brūžus, magazīnas - klētis, spīķerus un citas saimniecības ēkas. Attēlā fiksēta Kroņvircavas muižas magazīnas klēts. Tā raksturo jaunu ēkas tipu – pagasta kopējo graudu uzglabāšanas vietu neražas laikam. 4.attēlā redzams arī tās kontrasts ar mūsdienu apbūvi, kas netālu esošajā skolā ļauj nodrošināt pilnvērtīgu darbu.

4.attēls “Magazīna – klēts Kroņvircavas muižā. 19gs. 2. pusē. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

Īpaši minama vējdzirnavu ietekme ainavās. Tās, īpaši Zemgales līdzenajā reljefā, veido dominantes un kontrastē ar rūpīgi apstrādātajiem laukiem. Tās izceļas kā atšķirīga un neatkarīga lauku ainavas apbūve. 5.attēlā fiksēts valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - Pēterlauku vējdzirnavas un to dominante Platones pagasta ainavā. Objekts valsts aizsardzību iemantojis tehnoloģisko jauninājumu dēļ. Vējdzirnavas būvētas kā holandiešu tipa dzirnavas. Tās izceļas ar unikalitāti, kas tās padarīja par vienām no vislabāk mehanizētajām dzirnavām Latvijā, tās darbojās pat līdz 1950. gadam (skatīt attēlu nr.5).[56]

5.attēls “Pēterlauka dzirnavas Platones pagastā 1860. -1870. Foto uzņemts 2019. gada jūlijā.”

19

Veicot fotofiksācijas un, analizējot citu pētnieku viedokļus, secināms, ka Zemgales straujās attīstības iespaidā pēdējo 70 gadu laikā, ainavas šajā reģionā ir zaudējušas tās vēsturiski vērtīgos parametrus gan tās apbūvē, gan apstādījumos un zemes izmantošanas parametros.

2.2. Būvniecība agrārās reformas ietvaros Laikā no 1920. līdz 1937. gadam Latvijā tika īstenota radikāla agrārā reforma. Reforma paredzēja muižu zemju, ēku, inventāra, lopu konfiskāciju un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā, sadalīšanu bezzemniekiem un sīkzemniekiem. [57] Svarīgākie aspekti, kas veicināja straujo būvniecību laukos agrārās reformas laikā, bija valstiskas rūpēs par ātru saimniecību atjaunošanu pēc Pirmajā pasaules karā izpostītajiem lauku īpašumiem. Valsts zemes bankas pārvaldnieks Hugo Dzelzītis monogrāfiskajā “Valsts Zemes bankas piecpadsmit gadi” izdevumā raksta: “Lai gan agrārās reformas likums tika pieņemts 1920. gadā, līdz jaunam celtniecības periodam lauku ainavās pagāja vēl samērā ilgs laiks.”

Drošu pamatu būvniecībai veidoja 1922. gada aprīlī dibinātā Valsts Zemes banka, kura piekrita visas agrārās reformas finansēšanai un saimniecību nostiprināšanai. [8] Vēsturnieks V. Malahovskis min, ka bankā varēja saņemt ļoti izdevīgus aizdevumus ēku būvēm, dzīvā un nedzīvā lauksaimniecības inventāra iegādei. 1924. gadā pieņēma likumu par kredītiem lauku būvniecībai, kurus daļēji dzēsa, ja ēkas tika būvētas no ugunsdrošiem materiāliem. 1925. gadā Valsts zemes banka sāka pārvērst jaunsaimniecībām izsniegtos īstermiņa aizdevumus uz ilgtermiņa aizdevumiem pret nekustamā īpašuma ķīlu. Jaunsaimniecību izpirkšanas maksa un aizdevumi ēku būvei bija jāmaksā 4% gadā un jāatmaksā 41 gada laikā. [57] Līdzās notikušajai reformai kreditēšanas politikā, 1925. gadā Zemkopības ministrija izdeva sējumu “Paraugplāni karā nopostīto un jaunradāmo saimniecību izbūvei”.[34] Otrais izdevums sekoja 1938. gadā. Tā veidošanai Zemkopības ministrija izsludināja konkursu, kurā piedalījās 31 arhitekts, no tiem 24 no Rīgas un 7 no provinces. Sējumā tika iekļautas 6 dzīvojamās ēkas, no tām 3 strādnieku dzīvojamās ēkas. [33] [35] Šo celtniecības periodu spilgti iezīmē liels skaits pēc paraugplāniem būvētas ēkas, kuru būvniecībā lietoja tradicionālus materiālus un rokas instrumentus. Pamanāma būvju kvalitāte ir vienkāršība, kas izpaudās to formās un konstrukciju mezglu vienkāršībā. Plānu autori bija arhitekti, taču ēku būvniecību varēja īstenot teju jebkurš.

Vietējos un tradicionālos būvmateriālus lietoja, lai samazinātu būvju izmaksas. Gan dzīvojamajām, gan saimniecības ēkām bieži lietoja koka konstrukcijas. Izņēmums bija kūtis, jo tās ekspluatācijas laikā tika pakļautas amonjaka ietekmei. Tādos apstākļos koka konstrukcijas 20

ļoti ātri sapūst, tāpēc to nav iespējams izmantot kā kūts būvniecības materiālu. Ainavu zinātniece Aija Ziemeļniece norāda, ka kūtis nekad latviešiem nav bijušas no koka. Tās vienmēr ir mūrētas. Koka kūtis ir tāda Latgales nabadzības iezīme (skatīt pielikumā Nr.7.) No autores viedokļa izriet arī būvniecības atšķirības dažādos Latvijas reģionos. Reģionāli atšķiras arī ēku saglabāšanās pakāpe un sastopamība mūsdienās. To ietekmēja tautsaimniecības aktivitāšu intensitāte vēlākajos laika periodos. Attēlā redzama ainava Zaļenieku pagastā. 6.attēls uzņemts 2019. gada jūlijā, un tajā uzskatāmi redzami intensīvi apstrādāti lauki, un abās ceļa malās koku ieskāvumā atrodas sētas: “Saulgrieži” un “Zelmeņi”. Abās ir liecības par agrārās reformas laikā izraisītu būvniecību. Saulgriežu sētā atrodas vienīgā Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes uzraudzībā esošā šī perioda lauku ēka Latvijā.

6.attēls “Lauku sētas Jelgavas novada, Zaļenieku pagastā. Foto uzņemts 2019. gada jūlijā.”

Pēc veiktās analīzes un fotofiksācijas secināms, ka bez īpašas pētnieciskas piepūles, objekti no šī laika posma ir salīdzinoši grūti atrodami. Tie bieži ieslēpti koku puduros un atrodas izteikti tālāk no galvenajiem valsts auto ceļiem, kā mūsdienu industriālās lauksaimniecības būves. Šī perioda būves laika gaitā piedzīvojušas dažādas pārbūves, un daudzviet arī aizgājušas postā ugunsnelaimēs un politisko pārmaiņu rezultātā.

2.3. Kolhozi un kopīpašumu ietekme lauku būvniecībā Līdz ar Otrā pasaules kara beigām notika Latvijas aneksija un inkorporācija PSRS sastāvā. Režīma zīmīga sastāvdaļa bija Latvijas ekonomikas pakļaušana PSRS interesēm un intensīva Latvijas sociālistiskā industrializācija, dodot priekšroku smagajai rūpniecībai, nevis plaša patēriņa preču ražošanai, raksta vēsturniece Daina Bleiere. [37] Pēc okupācijas “1940.–1941. gadā padomju varai samērā ātri izdevās demontēt labi veidoto un noregulēto saimniecības sistēmu. Likvidēja plānošanas un vadības mehānismus, fiziski iznīcināja daļu vadošo speciālistu. Celtniecība pilnībā pamira...”: grāmatā “Latvijas Republikas būvmāksla” raksta Profesors Jānis Krastiņš [14]. Viedokli pamato vēsturniece Daina Bleiere: “Latvija Maskavai bija izdevīga, jo Latvijā, sevišķi Rīgā, bija attīstīta 21

rūpnieciskā infrastruktūra, industriālas ēkas, dzelzceļi u.c., un arī samērā laba sociālā infrastruktūra, kā dzīvokļi, veikali, pakalpojumu joma, tādēļ šeit rūpniecību varēja attīstīt lētāk, rekonstruējot un paplašinot esošos uzņēmumus. Tādējādi jaunu uzņēmumu celtniecība sākās tikai 50.gadu 2.pusē.” [37] Atsakoties no jaunu ēku būvniecības, vecās bija jāpielāgo jaunajiem standartiem un ražošanas apjomiem, tāpēc dekādes laikā tika sabojātas liela daļa līdz šim celtās ēkas kā pilsētās, tā lauku teritorijās. Vairākos piemēros Zemgales lauku ainavā redzēti dažādu agrārās reformas transformācijas varianti, bieža ir durvju izbūve traktoram ēkas gala sienā.

Zemāk redzamajā 7.attēlā fiksēta lauku sēta, kas piedzīvojusi neierastas izmaiņas. Tās dzīvojamo ēkas piedzīvojušas nesenu pārbūvi, taču sētā esošās saimniecības ēkas ir saglabājušās savas ārējās aprises ar nelielām modifikācijām. Padomju perioda industrializācija atspoguļojas netālu esošajā horizontālajā apjomā.

7.attēls “Uzslāņošanās lauku sētā Jelgavas novada Līvbērzes pagastā. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

“Josifa Staļina laika politika balstījās uz priekšstatu par laukiem kā neizsīkstošu cilvēku un materiālu resursu avotu, kuru var bezgalīgi ekspluatēt sociālistiskās industrializācijas labad,” pauž pētniece Bleiere. [37] Tādēļ ainavas netika uzskatītas par estētisku vērtību, bet resursu ieguves vietu.

Padomju režīma svarīga sastāvdaļa bija lauksaimniecības kolektivizācija. Jau 1940. gadā okupācijas vara sāka veicināt brīvprātīgu zemnieku apvienošanos kolhozos, taču latviešu zemnieki savus īpašumus nesteidzās atdot un dalīt. 1948. gadā, uz Sibīriju deportējot vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku, izdevās īstenot vispārēju kolektivizāciju. Kolhozos iestājušos zemnieku saimniecību skaits pieauga no 10,2% 1949. gada sākumā līdz apmēram 72% 1949. gada vidum. Lauksaimniecības kolektivizācija radīja milzīgas pārmaiņas kā ekonomikā, tā arī lauku iedzīvotāju dzīvesveidā.[64] Latvijā daudz saglabājušās liecības par šeit pastāvošajiem parauga kolhoziem, piemēram, Ādažos un Nākotnē. Tie bija ražīgi un nodrošināja saviem darbiniekiem augstus dzīves standartus, taču lielam vairumam kopsaimniecību neveicās ar augstu produktivitātes rādītāju sasniegšanu. 8.attēlā skatāma kolhoza “Nākotne” apbūve un tās ietekme ainavā. Skatā 22

no valsts nozīmes auto ceļa, tā veido galveno ainavas siluetu. Apbūve ainavā izceļas ar vairākām vertikālām būvēm un izteiksmīgu sarkanu māla ķieģeļu apbūvi.

8.attēls “Industriālā apbūve ainavas siluetā Nākotnē. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

Līdz ar pārmaiņām un industrializāciju, ierastos arklus un rokas instrumentus aizstāja kombaini, traktori un cita smagā lauku tehnika. Tas bija galvenais faktors, kas raisīja izmaiņas ēku mērogos un proporcijās. Ēkas kļuva izteikti vertikālas vai izteikti horizontālas. Mainoties apbūves parametriem, mainījās arī tajā lietotie materiāli. Koka konstrukcijas vairs nespēja nodrošināt lielos laidumus. Būvniecībā parādījās jauni materiāli. Latvijas teritorijā plaši sastopamas rūpnieciski ražotas dzelzsbetona konstrukciju būves. Mazākām ēkām izmantoja silikāta un māla ķieģeļus. Saimniecības un rūpnieciskajām būvēm plaši izmantoja dažādas metāla konstrukcijas. Lauku teritorijās apbūves jumtus un dažkārt arī ārsienas sedza azbesta šīferis. Būvniecības procesa jaunās vēsmas bija profesionāļu iesaiste visā būvniecības procesā. Ēku tipveida projektus sagatavoja politiskās varas izraudzīti arhitekti, un to būvniecību izpildīja brigādes. Zemgales ainavā starp būvēm atrodas intensīvi apstrādāta zeme. Šāda aina paveras arī pretēji iepriekš apskatītajam skatam no valsts nozīmes autoceļa. Aina, kas paveras kolhoza “Nākotne” pretējā pusē, ir citāda. “Saimniecības ieejas” mērķis nebija veicināt garāmbraucēju sajūsmu un celt kolhoza prestižu. Tas iemiesoja galveno kolhoza būtību – bezsirdīgu ražošanu un zemes resursu intensīvu apguvi (skatīt attēlu nr.9.).

9.attēls “Lielizmēra lauksaimniecības noliktavas kolhoza teritorijā “Nākotne”. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

Pretēji iepriekš analizētajam kolhozam “Nākotnē”, kura apbūve tika rūpnieciski izmantota arī pēc neatkarības atgūšanas, kolhozs “Vārpa” līdz ar politiskās sistēmas sabrukumu 23

piedzīvoja postošas pārmaiņas, un nu tā apbūve ir posts Zemgales līdzenumu ainavām. Tā apbūvei ir izteikti horizontālas aprises. Izmantotie materiāli ne tikai tonāli neiekļaujas ainavā, bet arī to sintētiskais sastāvs liedz iespēju dabīgi sadalīties, kā tas novērojams iepriekšējo būvniecības periodu apbūvei (skatīt attēlu nr.10.).

10.attēls “. Kolhoza ēkas ciematā “Vārpa”. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

Līdzšinējās ainavas raksturu radikāli mainīja krasā atšķirība starp ierasto vernikulāro arhitektūru un padomju laika tipveida ražotām saimniecības būvēm. Ēku jumti kļuva lēzenāki.

Ainavas daudzveidībā sāka parādīties detaļas, kas līdz šim bija raksturojušas galvenokārt pilsētas apbūvi, piemēram, saimniecības ēku jumti tika veidoti plakani un klāti ar bituma jumta klājumu. (skatīt attēlu nr.11.).

11.attēls “Ganības līdztekus ēkas gruvešiem Jēkabniekos”. Foto uzņemts 2019. gada jūnijā.

Plaši lauku būvniecībā izmantoja arī angāru tipa saimniecības ēkas. Angāru un skata attiecības redzamas attēlā zemāk. Lai gan angāri nav izteikti vertikālas būves, tie skatā izceļas uz tālākajā plānā redzamajiem kokiem. Angāru tehnoloģija balstījās metāla konstrukciju novitātēs, tāpēc arī to ārējās aprises tonāli atšķiras no ainavā sastopamā krāsu kanona.

24

12.attēls “Angāri ainavā netālu no Svētes.” Foto uzņemts 2019. gada jūnijā.

Deportācijas laikā varmācīgā kārtā tika likvidētas viensētas, jo viens no kolhozu politikas stūrakmeņiem bija lauku cilvēku dzīves pārcelšana uz lauku ciematiem, liedzot iespējas attīstīt individuālas saimniecības un nodrošinot relatīvi līdzīgus apstākļus pilsētās dzīvojošajiem. Diemžēl pēc kolhozu likvidācijas šis apbūves tips zaudēja savu pastāvēšanas jēgu. Tas neļāva attīstīties saimniecībām, kā arī tajās dzīvojošo cilvēku svārstmigrācijas uz pilsētām bieži bija iracionālas. Šī iemesla dēļ Latvijā redzami daudz ciematu, kuru apdzīvotība, un ēku vizuālais un tehniskais stāvoklis samazinās. 13.attēlā fiksētais ciemats atrodas tikai 18 kilometru attālumā no Zemgales reģiona centra pilsētas, tāpēc tā dzīvojamās apbūves vērtības kritums nav bijis straujš. Tajā dzīvojošie ļaudis galvenokārt migrē uz pilsētām, un lauku teritorijās neattīsta saimniecisko darbību.

13.attēls ” Tipveida dzīvojamā māja mazos kolhoza ciematos. Kolhoza ciemats “Vārpa”” Foto uzņemts 2020. gada septembrī

Lauku iedzīvotāju pārcelšanu ciematos pilnībā neizdevās īstenot, jo viensētnieku gars bija iesakņojies zemniekos. 1980. gadu beigās padomju varas pārstāvji bija sapratuši, ka cīnīties ar iedzīvotāju tiekšanos pēc privātmājas ir gandrīz neiespējami, tāpēc tika ļauts izdot gan lauku māju katalogus, piemēram, “Lauku dzīvojamās ēkas”, gan J.Novika praktisko pamācību krājumu par privātmāju celšanu. [17] Politiskā rīcība radīja jaunus ainavas elementus. Netālās pilsētu teritorijās tika veidoti dārziņu ciemati, kuros katrs, kam tas tika ļauts, varēja izpausties ar kādas tipveida ēkas būvniecību. Tās, kā visi tipveida projekti, piedzīvoja daudz noviržu no normām (skatīt attēlā nr.14).

25

14.attēls “Dārziņu ciemats Mežvidi, Jelgavas novads. ” Foto uzņemts 2020. gada septembrī.

Veiktā analīze un attēli ļauj secināt, ka no kolhoziem ir saglabājies liels skaits objektu, jo tas bijis visnesenākais vēsturiskais būvniecības periods. Lielais objektu skaits raksturojams arī ar rūpnieciski sintezēto būvmateriālu lietojumu. Veiktā izpēte ved pie secinājuma, ka teju visos būvniecības periodos vērojama tipveida apbūve lielākā vai mazākā mērogā, paverot iespēju citiem arhitektūras pētījumiem.

2.4. Būvniecības izmaiņas pēc neatkarības atgūšanas Līdzīgi kā radikālajās politiskajās pārmaiņās padomju okupācijas sākumā, arī Latvijas otrās neatkarības sākuma posmā tautsaimniecības process tika balstīts uz jau pastāvošo infrastruktūru, tai skaitā arī būvēm. Tās piedzīvoja un vēl joprojām tiek pakļautas dažādām modifikācijām, taču process ir mazāk sāpīgs, jo padomju perioda būves neatspoguļo nācijai nozīmīgo tautas arhitektūras tendenci. Tās lielākoties ir rūpnieciskas tipveida ēkas, kas palikušas Latvijas ainavā kā vēstures liecības.

1987. gada sākumā Padomju Savienība deva atļauju organizēt pirmos privātos uzņēmumus – kooperatīvus. 1988. gadā veidojās pirmās privātās zemnieku saimniecības. Tās tika īstenotas uz kolhoziem piederošajām zemēm, kuras kolhozi paši nevēlējās apsaimniekot.

1990. gadā tika atkārtota agrārā reforma, taču tās izpausmes nebija ne tuvu tik grandiozas kā reformas gaitā gadsimta sākumā. Otrās agrārās reformas ietvaros Latvijas Augstākā Padome apņēmās realizēt zemes, ekonomisko attiecību un zemes nozares vadības reformu.

Pēc neatkarības atgūšanas kopīpašumi palika bez tiešiem saimniekiem. Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem” lēma par pašvaldību uzņēmumu privatizāciju. Pēc tās sekoja arī likums par namīpašumu denacionalizāciju. Tas ļāva zemes un namu saimniekiem atgūt tiem piederošos īpašumus. Tika ieviesti privatizācijas sertifikāti. Jaunie vērtspapīri tika piešķirti iedzīvotājiem atkarībā no šeit nodzīvotajiem gadiem. Tos varēja izmantot gan mājokļu privatizācijai, gan

26

uzņēmumu daļu pirkšanai. Taču, neapzinoties sertifikātu vērtību, sertifikāti masveidā tika pārdoti par nesamērīgi zemu cenu.[37] Līdz ar kolhozu reorganizāciju to ciemati zaudēja savu vajadzību. Ainavā vērojama neizmantoto kolhozu ēku sagrūšana. 30 gadu laikā vēja brāzmas ir norāvušas lietus sacaurumotos jumtus. To pamatu konstrukcijas izcilājušās un logi izbiruši. Ciematiem tuvākās ēkas izdemolētas un tajās vērojamas paliekas no jautrām pasēdēšanām un grafiti mākslinieku treniņu procesiem. Veģetācija, īpaši dažādas krūmu un nezāļu sugas, ir ņēmušas virsroku un steidz atgūt zaudēto teritoriju. Process savā krāšņumā aplūkojams 15.attēlā.

15.attēls “Kolhoza kūts atliekas Svētē. Foto uzņemts 2020. gada jūlijā.”

Balstoties novērojumos, bieži redzami daudz objektu, kas neiederas mierpilnajā un līdzenajā Zemgales reģionu ainavā. Situāciju nosaka pasūtītāja brīvā griba. Celtniecību ainavā virza tirgus ekonomika, kas ved pie rezultāta, ka ainavā tiek radīta telpa bez pievienotās vērtības un arhitektoniskas kvalitātes. Skatus Zemgales ainavā lauž lielu zemnieku saimniecību izmantotās liela laiduma saimnieciskās būves.

Privātmāju būvniecībai izmantojamo materiālu, konstrukciju un formu daudzveidība ir tikai formāli kontrolēta. Novērojumu pamato arhitektūras profesionāļu sarunvalodā lietotais termins arhitektonisks rasols, kas apzīmē visdažādāko formu, materiālu un krāsu daudzveidība.

Tas spilgti iezīmējas Mārupē un citās reģionālajiem centriem pieguļošajās teritorijās.

Būvniecību Zemgales lauku reģionos kontrolē novadu pašvaldību būvvaldes, taču to uzmanību vairāk saista pagasta centru apbūve, kurā biežāk notiek būvniecības procesi. Lauku ainavu apbūvē skatāmas daudz un dažādas izpausmes. Viens no piemēriem aplūkojams 16.attēlā, kurā tvertas jaunceltnes ar spilgti sarkaniem jumtiem, kas krasi konfliktē ar viscaur zaļo ainavas krāsu paleti.

27

16.attēls “Sarkani jumti sētai netālu no Viesturiem, Bauskas novadā. Foto uzņemts. 2020.gada oktobrī.”

Pēc privatizācijas viena daļa atgūto zemi uzreiz pārdeva, otra uzbūvēja vasaras mājas.

Trešā daļa uzturēja dzīvu lauku viensētu garu. Nepārdomātā privatizācijas politika ļāva attīstīties lielām saimniecībām. Tās pārpirka sertifikātus un tos iemainīja pret kolhoza īpašumiem un zemēm, un vēl joprojām tos izmanto saimnieciskajā darbībā. 17.attēlā redzama bijušā kolhoza “Uzvara” teritorija, kurā arī šobrīd norit aktīva darbība. Teritorijā veikti uzlabojumi un radītas jaunas saimniecības un administrācijas būves.

17.attēls “Industriālās lauksaimniecības turpināšana, Gailīšu pagastā, kolhoza ciematā “Uzvara”. Foto uzņemts 2020. gada oktobrī.”

Lielo īpašumu turētāji tiem piederošo zemi izmantoja vienveidīgi. Mantkārīgi tiecoties pēc ieņēmumiem, lielie zemes īpašnieki turpināja apgūt apkārt esošās zemes. Viedokli pamato intervija ar Aiju Ziemeļnieci, kurā pētniece norādīja: “Ja zemnieka rocībā nav tūkstošiem hektāru, tad arī viņa ienākumi ir mazi. Vēriena latiņa ir augsta.” (skatīt pielikumā nr.7.)

Lauku identitāte ir ļoti atkarīga no politiskās situācijas. Jo vairāk Eiropas Savienības līdzfinansējums tiek piešķirts lauksaimniecības attīstībai, jo lauku ainava paliek industriālāka.

Piešķirtais finansējums tikai vairāk saasina situāciju ar zemju uzpirkšanu. Lielie zemnieki spēja uzpirkt vienu lauku sētu pēc otras, nojaukt visu tās saturu, tādā veidā iegūstot zemi. Atgūtās zemes jau nākamajā ražas vākšanas sezonā sāk sevi atpelnīt.

Laika gaitā ainavu būvniecībā parādījās jauni materiālie un konstruktīvi risinājumi.

Ievērojot nepieciešamo būvju utilitāro raksturu, to būvniecības tendences balstījās rentablajās izmaksās un īsajā projektēšanas un uzstādīšanas laikā. Ar 2000. gadu būvniecībā plaši 28

popularitāti ieguva sendvičpaneļi. Tos izmanto lielveikalos, ražošanas un noliktavu ēkās kā laukos, tā pilsētās. Tehnoloģiskā novitāte ļāva īstenot ātru, lētu un efektīvu būvniecības procesu, kā arī plašais krāsu spektrs ļāva īpašniekiem ēku aprises krāsot kā rūtiņu kladi (skatīt attēlu nr. 18).

18.attēls “Tehnikas glabātuve netālu no Eikāžiem. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

Zemgalē starp plašajām lauksaimniecības zemēm sastopama arī cita veida ainavas elementi. Viens no tiem – viensēta. “Vai iespējama viensētas atdzimšana tās klasiskajā veidā?

Lai šis jautājums paliek neatbildēts.” norādījusi Janīna Kursīte. [17] Ainavu arhitekte Aija Ziemeļniece, komentējot šī brīža situāciju viensētu atjaunošanā, norāda, ka: “Process notiek lēni, taču cilvēki virzīsies ārā no pilsētām. COVID-19 noteikti šo procesu tikai paātrina.” (Skatīt pielikumu Nr.7.) Virzība ārpus pilsētu teritorijām godā ceļ mazo saimniecību rašanos. Mazo saimniecību attīstībā nozīme ir arī lielo zemnieku labvēlībai, tie pavasaros mēdz izlīdzēt ar tehniku, paātrinot sējas darbus arī piemājas dārziņā. Ziemās turīgākie lopkopji ļauj sīkzemniekiem lopus paturēt lielajās kūtīs. Novērojama pirts kultūras celšana godā, un līdzās tai veco pirts ēku atdzimšana. Kā arī vērojama saimniecības ēku atjaunošana un funkciju maiņa, piemēram, klētīs vairs neglabā graudus, bet gan izgulda viesus. Kūtīs vairs netur lopus un nežāvē speķi, bet labprāt izbūvē darbnīcas. Šie procesi ļauj radīt jaunus uzņēmumus un tūrisma objektus.

19.attēlā fiksēta viena no Zemgales viensētām. To veido ēkas gan no tradicionālo viensētu būvniecības laika, gan agrārās reformas perioda. Ēkas tiek atjaunotas un apdzīvotas visa gada garumā. Tā kā saimniecībā vairs netiek turēti lopi, klētī tiek glabāti kokmateriāli un namdaru instrumenti.

29

19.attēls “Lauku viensēta atjaunošanas procesā Jelgavas novadā, Zaļenieku pagasta “Saulgrieži” Foto uzņemts 2020. gada septembris.”

Veiktā izpēte ļauj izdarīt secinājumu, ka lauksaimniecības attīstībai laukos tiek piesaistīti daudz resursu, kas daļēji veicina viensētu un vēsturiski vērtīgu ainavas elementu postu. Taču viensētu atjaunošana notiek pašplūsmā un to dzīvotspēja atkarīga galvenokārt no to saimnieku izdomas un motivācijas. Lai situāciju mainītu, nepieciešamas pārmaiņas ekonomikas un politikas mērogā.

30

3. Saimniecības paraugēkas Latvijas lauku ainavā Ainavas veidošanā būtiska ir visu periodu apbūve un cilvēku darbības procesi.

Novērojams, ka vēsturiskā apbūve no dažādiem periodiem netiek vērtēta vienlīdzīgi. Ainavās plaši sastopamas liecības no padomju politiskās režīma okupācijas Latvijā. Visvairāk lauku reģionos pētīta apbūve tieši no tradicionālā celtniecības perioda līdz Latvijas valsts dibināšanai.

Vismazāk izzinātā un aizsargātā ir apbūve, kas celta agrārās reformas laikā, tādēļ nodaļā autors galvenokārt vērš uzmanību šī perioda apbūvei.

Viens no sastopamākajiem un pamanāmākajiem ēku tipiem Latvijas lauku ainavās ir saimniecības ēkas. Tās ir unikālas ar neierastu tipoloģisku problemātiku. Lietotāju uztverē šis ēku tips ir izteikti funkcionāls. Saimniecības ēku vērtību lielākoties nosaka ēkas ražošanas un uzglabāšanas kapacitāte. Projektēšanas programma, materiālu un konstrukciju izvēle lielākoties balstās sausā ekonomiskā aprēķinā. Tas liecina par otršķirīgo arhitektūras un ainavu plānošanas kvalitāti.

Nākamais pētījuma solis ir izzināt saimniecības ēku un saimniecības paraugēku lomu ainavu attīstībā un provizoriski iegūt nākotnes ainu iepriekš apzināto faktoru kontekstā. Lai iegūtu kvalitatīvus datus par esošo situāciju un iegūtu nozares skatupunktu un viedokli par procesiem tajā, autors izmantojis intervijas un aptaujas ar nozares pārstāvjiem un lauku reģionu iedzīvotājiem. Ievāktie aptaujas dati aptver vairāku nodaļu saturu, tāpēc tie tiks izmantoti izklaidus, lai pamatotu autora viedokli, gan nodaļā par saimniecības paraugēkām mūsdienās, gan nodaļā, kurā tiek analizēta saimniecības ēku transformācija un izdarīta prognoze par to nākotnes attīstību.

3.1. Saimniecības paraugēku veidošanās un arhitektoniskās iezīmes Paraugēkas jeb paraugplāni ir tipveida dzīvojamo un saimniecības ēku projekti, kas īstenoti zemes reformas laikā no 1920. līdz 1938. gadam. [66] Kopš projektu īstenošanas ir pagājuši vairāk nekā astoņdesmit gadu, līdz ar to paraugēkas var uzskatīt un apskatīt kā vērtīgas laikmeta liecības un nācijai būtisku kultūrvēsturisku mantojumu. Minēto tipveida ēku ārējo izskatu, proporcijas un mēroga veidojošie aspekti ir racionalitāte, zemējums ekonomiskajā pamatojumā un vietējo būvmateriālu lietojums. Tās ir kā vietzīmes, kas teju gadsimtu raksturojušas un iedzīvinājušas Latvijas lauku ainavas, ierakstoties un definējot noteiktu kanonu. Ēku un ainavu harmoniska sasaiste ir būtiska arhitektūras kvalitāte, kuru iespējams raksturot un izmērīt.

31

Atsaucoties uz darba otrajā nodaļā aprakstītajiem vēstures periodiem, secināms, ka zemes kopšanas paņēmieni un intensitāte dažādos laika un pārvaldību periodos bijusi atšķirīga.

Tas nepārprotami raisījis arī saimniecības ēku arhitektūras parametru mainību. Saimniecības ēkas bijušas pirmās ēkas lauku sētās. Tās bija pamats saimniecības uzsākšanai, jo tās sevī glabāja visu nepieciešamo - saimes lopus un zemes apstrādes instrumentus (skatīt pielikumu nr.6.).

Paraugēku nozīme un rašanās cēloņi Svarīgs aspekts agrārajā reformā bija nacionālās identitātes veidošana un nācijas apziņas stiprināšana. Veiksmīgas valsts kredītpolitikas un pašaizliedzīga darba dēļ, saimniecībās pieauga lauksaimniecības produktivitāte. Agrārās reformas rezultātā būtiski pieauga latviešu loma lauksaimniecībā, kura nespēja attīstīties bez lauku būvniecības. [24] Lai nodrošinātu būvniecības uzplaukumu spiedīgajos pēckara apstākļos, valstiski tika veidotas vairākas atbalsta programmas: būvmateriālu izsniegšana, valsts bankas kreditēšana ar labiem nosacījumiem, hipotekāro kredītu daļēja dzēšana, kā arī lauksaimniecības ēku normālprojeku izstrāde. [33] Paraugplānu radīšanas procesu veidoja divi posmi. Paraugplāns ir rezultāts divu atšķirīgu uzdevumu risinājumam. Pirmais uzdevums - jānoskaidro ēkas tips, tā uzdevumi, tā mērķi, tā reālais izmantošanas veids. Otrais uzdevums ir radīt tipveida projektu. Brīvvalsts laikā projektu izstrādes stratēģijas bija vairākas. T. Rušiņš raksta: Ir rīkotas gan sacensības ar augstām godalgām un izcili spējīgām žūrijas komisijām, gan projektēšana uzdota izcilam personālam būvniecības laukā, gan paraugplāni izstrādāti spējīgu personu vai komisiju uzraudzībā. [24] Hipotēku banka sadarbībā ar zemkopības ministriju kopā izstrādāja un izdeva 26 paraugplānus trīs piegājienos. Pirmais izdevums tika izdots 1930. gadā. To veidoja 10 ēku projekti. [34] Plānus izstrādāja Latvijas hipotēku bankas tehniskās daļas personāls. Plānus papildināja arī pilna būvniecības realizācijas tāme. Otrais izdevums sekoja 1934. gadā. Arī to veidoja 10 projektu kopums, taču tajā neiekļāva būvniecības tāmes. [35] Projektu izstrādei hipotēku banka savam kolektīvam pieaicināja 3 arhitektus, kas projektus izstrādāja lietpratēju komisijas tiešā vadībā. Komiteju veidoja piecas nozares autoritātes - Latvijas hipotēku bankas priekšsēdētājs inženieris J. Rīters un arhitekts E. Laube, kā arī Latvijas arhitektu biedrības vadītājs P. Dreimanis u.c. [33] Beidzamā izdevuma izstrādei tika rīkots arhitektūras konkurss, kurā piedalījās 31 arhitekts un aizklātos darbus vērtēja rūpīgi izraudzīti un augsti kvalificēti saistīto nozaru 32

pārstāvji. Konkursā par svarīgāko estētikas kvalitāti tika norādīts: ēku iekārtā un veidojumā jāizceļ latviešu būvniecības nacionālās īpatnības. Rīkotā konkursa galvenie uzdevumi bija Zemkopības ministrijas un Latvijas hipotēku bankas izraudzītie tipi: 1. lauksaimnieka vai amatnieka saimniecība ar zemes platību līdz 5 hektāriem; 2. valsts mežsarga saimniecība ar zemes platību 7 hektāri; 3. saimniecība ar zemes platību 5—15 hektāri, kurā nav algota darbaspēka; 4. saimniecība ar zemes platību 15—25 hektāri, kurā bez lauksaimnieka ģimenes nodarbināti 1-2 pastāvīgi strādnieki un 1-2 sezonas strādnieki; 5. saimniecība ar zemes platību 25—45 hektāri, kurā bez lauksaimnieka ģimenes nodarbināta vēl 1 strādnieku ģimene, 1-2 pastāvīgie strādnieki un 1-2 sezonas strādnieki; 6. saimniecība, lielāka par 45 hektāriem, kurā bez lauksaimnieka ģimenes nodarbinātas vēl 3 strādnieku ģimenes, 1 puisis, 1 meita un 3-4 sezonas strādnieki. [33] Žūrijas spriedums bija bargs un no iesniegtajiem 12 darbiem sējumā publicēja tikai pusi.

Pirms publicēšanas darbus pārstrādāja 4 hipotēku bankas izraudzīti arhitekti. Apzinot pieļautās kļūdas iepriekš izdotajos darbos, tika apzināta viena no būtiskām tipveida apbūves problēmām. Ēku un telpu novietojums pret debesu pusēm bija neloģisks. Iepriekš problēma tika risināta individuāli, pielāgojot projektu, taču šoreiz risinājums tika rasts vairākās paraugplānu versijās, kas tika apvērstas spoguļrakstā. Projektiem atkal tika pievienots būvmateriālu izvilkums, taču šoreiz tajā parādījās tikai galvenās izmaksu pozīcijas. Iespiestajiem projektiem piedāvāja arī vairākas materiālu variācijas, tas daļēji novērsa grozījumus plānos, kurus veica būvētājs.[33] Apzīmējums “paraugplāns” nav jālieto kā sinonīms jēdzienam “ideālprojekts”, ideālākais atrisinājums, bet drīzāk jāsaprot kā pieturas projekts, kā norādījums un vēlējuma projekts un tāds projekts, kas ierosina uz salīdzinājumiem un pārdomām.[24] Paraugplāni nekad nav pietiekoši labi. Plānus vienmēr iespējams uzlabot, tajos arvien vajadzīgi jauni papildinājumi un labojumi. Kā atdzīst Rušiņš: “Stāvēšana uz vietas paraugplānu lietā ir atpakaļ iešana, salīdzinot ar reālo dzīves tempu.” [24] Ēku tipus nevar uzskatīt par nemainīgu un sastingušu lietu. Saimnieciskajā dzīvē viss dabīgi pārkārtojas, laika gaitā kāds ēku tips zaudē nozīmi, citi pārveidojas un rodas jauni tipi.

Paraugēku arhitektoniskie parametri Primāri arhitektoniskās kvalitātes vērojamas jau projektēšanas un būvniecības procesā.

Projektēšanas programmas izveide tika veidota skrupulozi, izvērtējot plašu lietotāju loku.

Izvērtēšanā tika iesaistīti dažādu nozaru pārstāvji, tā pēc iespējas precīzi nospraužot projekta 33

sasniedzamos mērķus. Pastāvīgi mainīja un eksperimentēja ar paraugplānu projektēšanas programmas sastāvu. Projektu izstrādē lietoja dažādas projektu izstrādes stratēģijas un eksperimentēja ar dažādiem izstrādes scenārijiem. Projektu izstrādē iesaistīja plašu speciālistu loku. Projektu izstrādes būtiskas kvalitātes bija racionalitāte, vienkāršība un zemas izmaksas.

Izstrādāto plānu zemā cena ļāva tos izplatīt plašai auditorijai. Pauls Kundziņš monogrāfiskajā pētījumā “Latvju sēta” iezīmē: “Savu piederību dzimtai vietai un tautai arhitektūras darbs vispirms apliecināja ar to, ka tas iespējami pilnīgi izaudzis no savas zemes dotām vielām un darināts pašu rokām.” [16] Vienkāršais konstruktīvais risinājums būvniecības procesā ļāva iesaistīties pašiem ēkas iedzīvotājiem, savā dzīves vietā ieguldot pašu darba resursu, tādā veidā ceļot sētas nemateriālo vērtību un samazinot būvniecības izmaksas.

Būtiski izmaksas samazināja vietējo un dabas materiālu izmantojums. To lietojumā ir vēl kāds būtisks aspekts, kā apgalvo arhitekts Pēteris Bērzkalns: “Tie izteic savas vietas raksturu: ar mežiem bagātām zemēm raksturīgas koka ēkas, citām atkal ķieģeļi un akmeņi.”[4] Vietas rakstura veidošana un nacionālās pašapziņas celšana bija augtākais agrārās reformas mērķis. Pašu iegūtie būvmateriāli un darbs vietas jaunradē veidoja augstvērtīgu darba kultūru.

Agrārās reformas laikā celto ēku aprisēs manāma izteikta jumta plakne. Pirmā un otrā sējuma plāniem par jumtu materiālu kalpoja skārds, taču noslēdzošajā izdevumā jumtiem paredzēja mākslīgo šīferi.[33] Katrs no jumtu veidiem atstāja atšķirīgu iespaidu ainavā. Visos sējumos norādītais ēku jumta slīpums ļāva to segumā izmantot arī šīferi, tāpēc laika gaitā šīferis kļuva par bieži lietotu jumta seguma materiālu teju visos jaunuzceltajos projektos.

Otrā pamanāmākā ēku plakne ir tās ārsienās. Reformas sākumā sienu konstrukcijās plaši izmantoja koku. Pirmajā paraugplānu sējumā 80% no būvēm tika paredzētas no koka. Valsts ekonomikai augot un uzlabojoties sabiedrības materiālajam stāvoklim, tika pārdomāts materiālu izmantojums. Vairoties no nepārbaudītu savienojumu un nekvalitatīvas koksnes lietojuma, tika samazināts panētais koka būvju īpatsvars. Par galveno būvmateriālu tika izvēlēts Latvijā ražots māla ķieģelis, mūra ēku projektu skaits veidoja 70% no otrajā sējumā iekļautajiem paraugplāniem. Trešajā paraugplānu izdevumā visi 100% ēku projektos izmantotas mūra sienu konstrukcijas.[33] Samērīgums ar ainavu un apkārtējo apbūvi paraugplānus padara par augsti vērtējamiem ainavu uzlabojošiem elementiem. Agrārās reformas mērķis zemes ierīcībā bija tās sadalīšana mazās vienībās, tādēļ arī ēku ārējie parametri bija līdzsvaroti un samērīgi apstrādājamās zemes apjomam. Apzinoties paraugplānu dažādību pētījuma ietvaros, autors detalizētākam izvērtējumam izvēl paraugplānu numur 47, tās sānskats redzams 20.attēlā. Pētāmā ēka ir lielākā 34

un ietilpīgākā tipveida būve. [35] Labības šķūnim raksturīgs cilvēcīgs mērogs. Ēkai ieejas vārti ir 3.5 metrus augsti un 3.4 metru plati, tieši tik lai pa tiem iebrauktu līdz malām sakrautu siena vezumu. Ainavas kopskatā no apskatītās ēkas redzamas divas daļas - jumta plaknes un sienas.

Fasādes pretskatā ēkas sienu un jumta plakņu proporcijā saskatāms zelta griezums. Ēkas garums vienāds ar 2 un 1/3 ēkas augstumiem jeb proporcijā 3 pret 7. Tas panākts, pagarinot centrālo ēkas daļu. Apjomam ir centrāla simetrija. Vārti ierīkoti tā, lai to tālākā līnija no centrālās simetrijas ass veidotu zelta griezuma proporciju.

20.attēls “Labības šķūņa pretskata proporcijas” (autora veidots)

Veicot analīzi par labības šķūņa (paraugplāns nr.47) griezumu un sānskatiem, 21.attēlā saskatāma izteikta centrāla simetrijas ass. Starp jumta un sienu plakni arī griezumā novērojama zelta griezuma proporcija. Arī ēkas konstrukciju izvietojums veiksmīgi ierakstās zelta griezumā. Sānskatos un griezumos saskatāma būtiska arhitektūras detaļa – pārkare. Tā ēkas formai ļauj īstenot zelta griezuma proporciju, kā arī ir ļoti nozīmīgs konstruktīvs elements.

Mūsdienu arhitekti veidojot atsauci, aizmirst par šo būtisko strukturālo “šķūņu arhitektūras” elementu, tādā veidā izjaucot atsauces arhitektonisko nozīmi.

21.attēls “Labības šķūņa griezuma proporcijas” (autora veidots)

35

Šķūņa aprises viscaur balstās tautas arhitektūrā un matemātiskās proporcijās. Formu kopskats šobrīd tiek uzskatīts par nacionālo būvapjomu, kas tiek kariķēts daudzos mūsdienu arhitektūras piemēros.

Paraugprojektu novirzes no normām Agrārā reforma kopumā bija procesa dizaina piemērs, un paraugēku projektu radīšana bija neliela daļa no kopējās reformas. [9] [24] Par paraugēku izveides stratēģiju būvinženieris Teodors Rušiņš 1938. gadā min analoģiju par drēbju fasoniem: Var atrast zināmu analoģiju starp paraugplāniem un starp labu meistaru pagatavotām drēbēm gatavu drēbju veikalā. Kas paraugplānu projektēšanā ēkas tips, tas drēbju gatavošanā dažādie fasoni un lieluma numuri.”

[24] Apģērbu izmēru numuri ekvivalenti ēkas tipiem. Tie caurmērā ir abstrakti un sniedz vispārēju priekšstatu par vidējā patērētāja parametriem un vajadzībām. Izmantojot matemātisku datu apstrādi, nav iespējams radīt ideālu ēkas tipu. To pierāda arī fakts, ka teju neiespējami atrast uzvalku, kas viscaur piegulētu nevainojami. Lielākajā daļā gadījumu vajadzīgas individuālas darbības - grozījumi un labojumi.

“Paraugplānu individualizēšana ir neizbēgama parādība. Ar to vienmēr ir jārēķinās, bet tas nebūt nemazina paraugprojektu nozīmīgumu un svarīgumu”, atzīst inženieris Rušiņš. [24] Lai cik detalizēti tika pārskatīti projektēšanas uzdevumi un izpildāmās prasības, tie nesniedza pilnīgu gandarījumu tā realizētājiem, jo nav iespējams atrast divas ģimenes ar vienādu ienākumu līmeni, un ar absolūti vienādu garīgo līmeni un gaumes izjūtu. Tādēļ, kā norāda Rušiņš, pastāv mazs skaits paraugplānu, kas būtu īstenoti bez atkāpēm no norādījumiem. Brīvā projektu grozīšana palīdzēja īstenot plānu radīšanas augstāko mērķi - ierosināt, propagandēt tautai zinātnes un mākslas atziņas, celt tautsaimniecības prasības, kuru galamērķis ir tautas dzīvošanas apstākļu uzlabošana.

Secinājumā var atsaukties uz arhitektu P. Bērzkalnu: “ (…) celtniecībā noteicējs par stila saturu nav atsevišķs arhitekts, bet sabiedrība.”[4] Sabiedrībai bija lielākais spēks nācijas arhitektūras stila veidošanā. Arhitektūrā atspoguļojās sabiedrības vajadzības, kultūras un zināšanu līmenis. Apzinoties sabiedrības nozīmi, paraugēku politikas virzītāji normas robežās atļāva plānus pārveidot un pielāgot individuālām vajadzībām.

3.2. Saimniecības paraugēku izmantojums mūsdienās “21. gadsimts ir zīmīgs ar ilgtspējas aktualizēšanos, un daudzi arhitekti zināšanas par dabai nekaitīgu būvniecību meklē tautas tradīcijās. Moderni pilsētnieki dodas uz dzīvi lauku viensētās, tikai bez saimnieku mājas kādreizējās rijas vai klēts vietā sētā atrodama mākslinieku 36

darbnīca, viesu māja vai kāda cita jauno laiku funkcija. Daudzas jaunas ēkas uzceltas uz veco viensētas ēku pamatiem, citas – veido jaunu ainavu,” citē vēsturi arhitekte Zībarte.[69] Apgalvojums norāda uz svarīgāko aspektu vēsturisku saimniecības ēku saglabāšanā, to transformāciju un pielāgošanos citādam lietošanas veidam. Lai iegūtu plašāku skatījumu par jaunsaimniecības paraugēku izmantojamu un stāvokli mūsdienās, autors veica socioloģisku izpēti. Autors izstrādāja aptauju un analizēja uzvedību dažādos tīmekļa forumos un diskusiju platformās, kā arī aicināja jaunsaimniecību īpašniekus dalīties ar informāciju par saimniecības ēku stāvokli.

Sabiedrības skatījums Aptaujā iesaistījās 76 respondenti, no tiem 67% aptaujas dalībnieku apgalvo, ka viņu īpašumā ir vēsturiskas saimniecības ēkas. Lielo īpatsvaru iespējams skaidrot ar aptaujas izsūtīšanas veidu un mērķtiecīgi izvēlēto auditoriju. Lielākais vairums aptaujas dalībnieku (30) min, ka viņiem piederošā ēka nav pieminekļu statusā, jo tās veidolā veiktas būtiskas izmaiņas.

Galvenokārt mainīts jumta segums, ko apliecina 22 respondentu atbildes. 15 atbildes liecina arī par veiktajām pārbūvēm un piebūvēm, kas laika gaitā skārušas saimniecības ēku ārējās un konstruktīvās aprises. 9 aptaujas dalībnieki atzīst, ka no viņiem piederošajām saimniecības ēkām šobrīd aplūkojamas tikai tās nesošās vai pamatu konstrukcijas (skatīt attēlu nr.22.).

22.attēls “. Vēsturisku saimniecības ēku skaits respondentu lokā”

Teju ceturtā daļa aptaujas dalībnieku apgalvo, ka viņiem piederošā saimniecības ēkas nav mainījušas savu sākotnējo funkciju, taču, kā pierāda dati no iepriekšējā jautājuma, tās lielākoties mainījušas savu veidolu. Balstoties iepriekš iegūtajā informācijā par ēku stāvokli, likumsakarīgi, ka daļu no tām nav iespējams izmantot to sliktā stāvokļa dēļ. Puse aptaujāto tiem piederošās vēsturiskās saimniecības ēkas, neraugoties uz to sākotnējo funkciju, lieto kā noliktavas un glabāšanas telpas. Fiksēta unikāla atbilde, kas liecina par daļēju funkcijas maiņu, 37

jo dzīvojamā māja un stallis pilda sākotnējo funkciju, taču rija un klēts kļuvušas par mantu noliktavām un malkas šķūni. No autora novērojumiem dabā secināms, ka šāda parādība ir bieži sastopama (skatīt attēlu nr.23.).

23.attēls “Vēsturisko saimniecības ēku funkcijas”

Aptaujas datus papildina tīmekļa diskusiju un komentāru izpēte. Tie piedāvā plašāku ieskatu sabiedriskajā domā. Sabiedriskajā telpā dzirdamie viedokļi ir virspusīgi. Dziļāku iedziļināšanas tēma norit slēgtās platformās. Darba pielikumos Nr.3 un Nr.4 pievienoti ekrānuzņēmumi no slēgtiem forumiem (skatīt pielikumu nr3. un nr.4.). Viena no bieži novērotiem diskusiju izraisītājiem ir vēsturisku ēku nojaukšana. Tas ir ierasts process, taču tā cēloņi ir dažādi. Vēsturiskās ēkas tiek pirktas un pārdotas kā ekskluzīvi būvmateriāli.

Demontētās koka konstrukcijas izmanto kā ekskluzīvu “dabīgi vecinātu” koksni. Pieprasījumā rodas piedāvājums. Tirgū atrodami uzņēmumi un privātpersonas, kas vēsturisko ēku īpašniekiem piedāvā neierastu piedāvājumu – novākt vēsturisko, iespējams, daļēji sagruvušo saimniecības ēku un, apmaiņā pret senajiem materiāliem, uzstādīt jaunu saimniecības ēku.

Forumos redzami arī neskaitāmi piedāvājumi, kuros iespējams iegādāties vai par velti saņemt vēsturisko ēku paliekas.

Novārtā atstātiem īpašumiem un ēkām, kurās dzīvošana notiek tikai sezonāli, aktuāls vēl kāds problēmu slogs. Ēkas izdemolē un izzog, un tās bieži nav piesaistītas elektrotīkliem.

Objektos, kuros pieejama elektrība, zādzību un demolēšanas risku iespējams samazināt uzstādot novērošanas kameras un signalizāciju, taču saglabāšanās iespēja ēkām, kurās nav pieeja elektrībai, ir maza.

Pretēji demontāžai vērojama arī interese un vēlme atjaunot un iegādāties vēsturiskos īpašumus. Tiek meklēti labi meistari gan atjaunošanas darbiem, gan īpašuma vērtēšanai.

Publiskos forumos un pirkšanas un pārdošanas grupās bieži redzami paziņojumi par jauniem cilvēkiem no pilsētām, kuri vēlas pārcelties uz dzīvi laukos un, cienot tradīcijas, atjaunot jaunsaimniecību sētas pēc autentiskajām būvdarbu prasībām.

Diskusijās

dzirdams

viedoklis,

ka

vēsturiskās

paraugēkas

ir

viennozīmīgi

augstvērtīgākas par mūsdienu lauku būvniecībā sastopamajām. Par galveno pārākuma iemeslu 38

minēts to pārdomātais plānojums un ēkas projektēšanas programma. Sētas projektēšanas programma no liela vairuma šobrīd redzēto atšķiras ar iespēju glabāt dažādus saimniecībā nepieciešamus instrumentus, kā arī kurināmo.

Viens no aktīvi apriestajiem ir arī vēsturisko paraugprojektu cenas, jo salīdzinājumā ar mūsdienās pieejamo tipveida projektu cenu, to atšķirība ir radikāla. Projektu cenas agrārās reformas laikā bija no 20 līdz 50 santīmiem. Mūsdienās tie būtu 4.4 eiro. Taču tipveida projektu iegāde un saskaņošana šobrīd var izmaksāt pat 1000 reižu vairāk. Diskusijās tiek piedāvāti varianti atmest projektēšanas prasības, un tiek piedāvāts risinājums aizstāt arhitekta un konstruktora “unikālo” darbu ar daudz izturīgākām būvkonstrukcijām, taču šis arguments tiek atspēkots ar faktu, ka ēkas laukos pakļautas tiem pašiem fizikas likumiem un drošības standartiem kā pilsētās. Bez arhitektu un konstruktoru iesaistes nav iespējams nodrošināt konstrukciju noturību un cilvēku drošību, taču patiesā atbilde uz lielo cenu starpību ir nevis atkarīga no arhitekta un būves projektētāja, bet meklējama valsts politikā un ekonomiskajā sistēmā. Agrārās reformas laikā projektu izstrāde bija valsts finansēta, tā tika finansēta no nodokļu maksātāju līdzekļiem un bija daļa no lielāka lauku teritoriju apdzīvošanas plāna.

Mūsdienās projektēšanas cenu diktē pieprasījums un piedāvājums un projekti pērkami kā jebkura prece vai pakalpojums. (Skatīt pielikumu Nr.3.)

Veicot izpēti, atklājās, ka agrārās reformas laikā radītie normālprojekti nav viegli pieejami plašai auditorijai. Daļēji tie pārpublicēti atskatos par agrārās reformas ietekmi, piemēram, Zemkopības ministrijas izdevumā “Latvijas agrārā reforma: Agrārās reformas izvešanas darbu noslēgums” [33] Divi no trīs sējumiem pieejami Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes metodiskajā kabinetā. Tīmeklī šī informācija tikpat kā nav atrodama, reti iespējams apskatīt kādu no grāmatas pārfotografētu projektu plānu. Tas ved pie slēdziena, ka elektroniski šie grafiskie materiāli nav publiski pieejami. To iezīmē gan tīmekļa diskusijas, gan e-pasti, ko saņēmis pētījuma autors. Izskanējušo jautājumu vidū bija jautājumi par datu bāzi vai tīmekļa platformu, kur projekti aplūkojami. Interesenti galvenokārt projektu plānus vēlējās iegūt, lai salīdzinātu tiem piederošās ēkas ar paraugplāniem, kā arī, lai veiktu ēku restaurāciju balstoties plānos. Paraugplānu sējumu digitalizēšana un publiskošana veicinātu gan sabiedrības interesi, gan vēlmi restaurēt esošo apbūvi. (Skatīt pielikumu Nr.4.)

Kartogrāfisks apkopojums Veiktajā aptaujā vēsturisko saimniecības ēku īpašniekiem bija iespēja iesūtīt fotoattēlus un īsu šī brīža situācijas aprakstu par tiem piederošajām saimniecības ēkām. Atbildes tika apkopotas interaktīvā tīmekļa kartē, kuru veido 25 objekti un 50 fotoattēli. Ievāktā informācija 39

apkopota arī tabulā un pievienota pētījuma pielikumam. Reti sastopami piemēri, kuros ēkas atrodas sliktā stāvoklī un to saimnieku nostāja neliecina par iespēju tajā ko mainīt. Daļa kartē no apkopotajiem datiem ievākti veicot lauka pētījumu Zemgalē un Vidzemē (skatīt attēlu nr.24.).

24.attēls “Pētījumā ietverto vēsturisko saimniecības paraugēku kartogrāfisks apkopojums”

Analizējot datus, secināms, ka ēku stāvoklis ir atšķirīgs. Liela daļa no tām šobrīd tiek izmantota saimniecībā un lielākoties pilda tehnikas un saimniecībā nepieciešamo instrumentu glabāšanu. Daudzām no tām veikta konstrukciju stiprināšana, jumta seguma maiņa.

Paraugplāni statistikā Lai izzinātu būvniecības mērogus, iespējams precīzi nosaukt atjaunoto un jaunuzcelto ēku skaitu no 1920. līdz 1937. gada 31. decembrim. Tās ir 384 051 koka, 19 152 jauktu materiālu un 37 720 mūra ēkas. Tabulā apkopotie dati par būvniecības procesa kopējo vērtību ļauj aptvert būvniecības procesu lielos apjomus. [33] Kopējais normālprojektu īstenošanas rezultāts mērāms 157 miljonos latu. Konvertējot mūsdienu eiro vērtībā, to kopējā vērtība sasniegusi 1, 4 miljardus, kas ekvivalents 14% no Latvijas valsts budžeta 2020. gadam. [43] Kā norādīts izdevumā “Latvijas agrārā reforma: agrārās reformas izvešanas darbu noslēgums” reformas laikā Latvijā zemnieku saimniecību skaits gandrīz dubultojās – no 141,7 tūkstošiem 1920. gadā līdz 275,7 tūkstošiem agrārās reformas noslēgumā. [33] Lauku saimniecību skaits mūsdienās ir tikai 69, 9 tūkstoši. [42] Dati liecina par teju četrkārtēju saimniecību skaita samazinājumu. Pieņemot, ka visās saimniecībās agrārās reformas laikā tika būvētas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, iespējams izdarīt secinājumus, ka teju 75% no

40

īstenotajiem paraugplāniem šobrīd zaudējuši to sākotnējo lietderību. Tas norāda uz problēmas aktualitāti un nepieciešamību izprast jaunsaimniecību ēku izmantojumu šobrīd.

1938. gadā apkopotie Zemkopības ministrijas dati kalpo par pilnvērtīgu informācijas bāzi turpmākiem pētījumiem, lai salīdzinātu ar līdz mūsdienām saglabāto ēku skaitu. Lai precīzi aptvertu šādus parametrus, nepieciešama dziļāka izpēte un aptverošāks pētījums. Šobrīd trūkst informācijas, lai veiktu secinājumus par laika gaitā zaudēto ēku skaitu.

Jaunsaimniecības pieminekļa statusā Svarīgāko arhitektūras vērtību aizsardzību Latvijā nodrošina Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Tās pārraudzībā ir teju 10 tūkstoši objektu, taču tikai viena jaunsaimniecības ēka. Vietējās nozīmes pieminekļa statuss piešķirts dzīvojamai ēkai Jelgavas novada Zaļenieku pagasta “Saulgriežos”. [60][61] Ēkas aprises ainavā apskatāmas 25.attēlā.

Objekts īpaši neatšķiras no citas šī laika lauku apbūves, radot jautājumu par statusa piešķiršanas iemesliem. Pēc intervijas ar ēkas saimnieku secināms, ka arī viņam nav skaidri iemesli, kāpēc šī ēka uzskatāma par izņēmumu.

25.attēls "Saulgrieži" Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. Foto uzņemts 2019. gada jūlijā”

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne min, ka “Katrs konkrēts objekts jāvērtē individuāli, tomēr viens no galvenajiem kritērijiem objekta vērtības noteikšanā un aizsardzības statusa piešķiršanā ir tā autentiskums un unikalitāte, kā arī aspekts, vai objekta saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.” ( Skatīt pielikumu Nr.9 ) Tipveida ēkas neizceļas ar unikalitāti, taču tās var būt autentiskas un noteikti ir saglabājamas nākamajām paaudzēm.

Piemineklis var būt kāda zemnieku sēta vai saimniecība ar visām tajā ietilpstošajām būvēm, tāpēc jaunsaimniecību paraugēku saglabāšana notiek netieši, sargājot kultūrvēsturiskas ainavas un apbūves kompleksus, kā sētas u.c.

Arhitektūras un tautas celtniecības objektu aizsardzību veic arī Latvijas etnogrāfijas un brīvdabas muzejs, kura uzmanībā ir Latvijas tautas tradicionālās dzīves pieminekļi no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum. [49] Veicot izpēti, atklājās, ka no agrārās reformas 41

laika būvniecības muzejā skatāma tikai viena jaunsaimniecības paraugēka. Apgalvojumu apstiprina arī Arhitektūras muzeja vadītāja, intervijā norādot: ”Jaunsaimniecībās nekādas arhitektoniskās vērtības nebija. Zinu, ka viena tāda paraugsaimniecība ir brīvdabas muzejā. Es pieņemu, ka ar to ir gana.” (skatīt pielikumu nr.8.).

Kopā skatot iepriekš minētos faktus un jaunsaimniecības ēku nozīmību ainavā, rodas jautājums, vai šī perioda būves tiešām uzskatāmas par maznozīmīgām gan ainavu veidošanā, gan vēstures liecību glabāšanā. Apzinoties, ka arī jaunsaimniecību perioda šķūņi ir zīmīgi ainavas elementi un pamats nacionālajam būvapjomam, tāpēc kādam jāuzņemas atbildība to sargāšanā.

Latvija var lepoties ar lielu daudzumu saglabātu vēstures liecību, taču to aizsargāšana sagādā arī raizes. To aizsargājošas instances ir noslogotas, tādēļ jauno pieminekļu apzināšana tikai palielinās inspekcijas darbu, tāpēc jāapzinās sabiedrības lielā loma jaunsaimniecības ēku aizsardzībā. To apdzīvošana un jaunu funkciju radīšana ir vērtīgākais ēku aizsardzības mehānisms.

3.3. Saimniecības ēku transformācijas un nākotnes perspektīvas Celtniecība no sākuma līdz beigām ir sabiedrības māksla. Arhitektūra ir tikai neliela procesa sastāvdaļa. Kā pierādījies izpētē, šis apgalvojums īpaši izceļams saimniecības ēkām, to utilitārās nozīmes dēļ. Tāpēc, lai prognozētu saimniecību ēku arhitektūras transformācijas, būtisks ir sabiedrības – lietotāju viedoklis. Lai iegūtu pēc iespējas precīzākus rezultātus, nepieciešams izprast lauku apdzīvotības tendences nākotnē.

Statistiski 21. gadsimta galvenie notikumi ir urbanizācijas procesu attīstība un lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās. [10] Apgalvojumu papildina ainavu zinātnieces Aijas Ziemeļnieces norāde zinātniskajā publikācijā “Vēsturiskās kultūrainavas identitātes atjaunošana un saglabāšana”. Pētniece raksta: ”Svešāda mēroga un proporcijas pārnešana lauku kultūrainavas aizsardzības zonā pazemina vēsturiskās ainavas apbūves izteiksmīgumu un telpisko kontekstu. Pamazām tiek zaudēta vēsturiskā Latvijas lauku ainavtelpa ar tai raksturīgo nacionālo identitāti un intimitāti, kas spēlē būtisku lomu tūrisma infrastruktūras piesaistei lauku kultūrvidē. [36] Apgalvojumiem iespējams piekrist tikai daļēji. Balstoties veiktajā izpētē, iespējams piekrist mūsdienu industriālo būvju negatīvajai ietekmei ainavā, kā arī to daudzums Latvijas ainavās redzami pieaug, taču neviennozīmīgi vērtējams fakts par iedzīvotāju skaita samazināšanos. Apzinoties informācijas tehnoloģiju attīstību, iespējams prognozēt arī citādu rezultātu, jo dzīves apstākļi Latvijas laukos teju pielīdzināmi dzīvei pilsētās. Tāpēc prognozējot 42

lauku reģionu un tās apbūves nākotnes transformācijas, jāizsver gan lielo lauksaimnieku vajadzības, gan vajadzības, ko pauž mazo saimniecību īpašnieki.

Telpiskās vajadzībās Latvijas laukos Lai izprastu zemes īpašnieku telpiskās vajadzības, iespējams balstīties gan lauku vides novērojumos, gan statistikas datos, gan aptaujās. Autors izziņā izmanto visus iepriekš nosauktos paņēmienus, taču lielāko uzmanību vērš aptaujas datiem.

Pēc centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā 2010. gadā bija 50 061 traktori un vismaz 6 tūkstoši kombainu. Lauksaimniecības tehnikai ir augsta ekonomiskā vērtība, un tās glabāšanai nepieciešamas nojumes vai slēgtas tehnikas glabātuves, kuru skaits 2010. gadā bija tikai 41 tūkstotis.[40] [41] [42] Salīdzināšanā jāņem vērā, ka traktori un kombaini nav vienīgās lauksaimniecības tehnikas vienības, bez tām ir arī kāpurķēžu traktori, motobloki, arkli, kultivatori, minerālmēslu izkliedētāji, smidzinātāji un citi. Matemātiski salīdzinot datus secināms, ka ēku skaits ir ievērojami mazāks par glabājamo tehnikas vienību skaitu, taču tas tikai daļēji norāda uz ēku trūkumu. 26.attēlā redzama izteikta vajadzība pēc ēkas tehnikas un materiālu glabāšanai. Veicot tiešus ainavas novērojumus, šāda parādība ir reti sastopama.

Biežāk statistiskā nevienlīdzība risināta ar lieliem būvapjomiem. Projektēšanas process ir dārgs, tāpēc nav rentabla vairāku mazu ēku projektu izstrāde. Lauku teritorijās arvien biežāk parādās lielas industriālas būves, kas galvenokārt paredzētas tehnikas glabāšanai. Lielo lauksaimnieku acīs lauki ir resurss. Projektējot ēku, svarīgi izmantot pēc iespējas mazāku apbūves laukumu, lai saglabātu ienesīgo lauksaimniecības zemi.

26.attēls “Ainaviski pamanāma nepieciešamība pēc saimniecības ēkām. Foto uzņemts 2020. gada septembrī.”

Izpētes ietvaros tika veikta aptauja. Tās mērķis bija apkopot zemes īpašnieku un apsaimniekotāju, ražotāju, mājražotāju, amatnieku, lauksaimnieku un lopkopju telpiskās vajadzības Latvijas laukos šobrīd un tuvā nākotnē. Aptauju veidoja 13 - 15 jautājumi, kas tika grupēti 3 daļās.

43

No saņemtajām 76 atbildēm 65 atbildes datējamas kā oriģinālas, respondentiem aptverot visus Latvijas reģionus. Pilsētu kā savu dzīves vietu norādījuši 22% respondentu, visvairāk atbildes saņemtas no Rīgas (3), Liepājas (2) un Iecavas (2). 78% aptaujas dalībnieku norādījuši, ka viņu dzīves vieta un saimnieciskās darbības vieta meklējama Latvijas lauku reģionos.

Pārstāvētākie novadi: Kocēni (4 respondenti), Madonas novads (3 respondenti), Ventspils novads (3 respondenti). Lielais datu apjoms, kas aptver informāciju par Latvijas lauku reģioniem, raisa uzticību par aptaujā ievākto datu atbilstību autora izvirzītajam mērķim. Pieci respondenti norāda, ka uzturas vairākās vietās, viena no tām pilsētas teritorija, otra - teritorija laukos. Šī informācija norāda uz tendenci par sezonālu dzīves vietas maiņu.

Aptaujas auditoriju ietekmējis aptaujas izplatīšanas vieds. Tā izplatīta tiešsaistē ar epastu un “Facebook” domubiedru kopienu palīdzību. Aptaujas respondentu lokā nav neviena persona, kas jaunāka par 18 gadiem, kas skaidrojams ar nelielo šī vecuma pārstāvju skaitu “Sentēvu būvniecības” “Facebook” kopienas biedru skaitā, kā arī šīs vecuma grupas adresāti netika iekļauti e-pastu adresātu sarakstā. Aptaujas dalībnieki vecumā no 19 līdz 30 gadiem sastāda 16% no respondentu loka. To īpatsvars skaidrojams ar iepriekš minētās “Facebook” kopienas biedru dominējošo vecumu, kas savukārt balstās vecuma grupas mazajā interesē par vēsturiskām būvniecības tradīcijām un mazo saskarsmi ar šo tēmu, paaudžu maiņas un tehnoloģiskās attīstības rezultātā. Likumsakarīgi, ka lielākais vairākums aptaujas dalībnieku ietilpst vecuma grupā no 31 līdz 45 gadiem, jo šīs vecuma grupas bērnība risinājās laika posmā no 1975. līdz 1990. gadam (skatīt attēlu nr.27.).

27.attēls “Respondentu vecums”

Lielākais vairums aptaujas dalībnieku min, ka viņu īpašumā ir zeme, bet tikai 37% no viņiem nodarbojas ar zemes apsaimniekošanas darbiem. 28% aptaujas dalībnieku nodarbojas ar lauksaimniecību un lopkopību, kas norāda uz salīdzinoši mazu zemes kopēju īpatsvaru.

Interesanti dati atklājās atbildes “cits” papildinošajā tekstā. Saskatāma loģiska likumsakarība starp respondenta vecumu, dzīves vietu un nodarbošanos. Dažādu algotu darbu veicēji norādījuši, ka dzīvo lielajās Latvijas pilsētās. Viņi min šādas atbildes: students, aktrise, 44

grāmatvede, apgaismojuma plānotājs. Respondenti no mazākajām Latvijas pilsētām minējuši, ka nodarbojas ar lauksaimniecību, biškopību, jūrniecību, daudzgadīgo stādu audzēšanu un tirdzniecību un lauku tūrisma veicināšanu. Aptaujas dalībnieki, kuri pārstāv novadu un pagastu teritorijas minēja ļoti daudzveidīgas atbildes: zirgaudzētājs, mežkopis, mārketinga projektu vadītāja, putnkopis, algots darbinieks pašvaldībā, māmiņa, mājsaimniece, skolotāja, māksliniece, mediķis, viesu namu īpašnieks. Kopumā tas norāda uz tendenci apsaimniekot lauku māju, kamēr strādā algotu darbu. Šo apgalvojumu papildina arī sekojošā atbilde: “Dzīvoju laikos, strādāju attālināti informācijas tehnoloģiju nozarē.” (skatīt attēlu nr.28.)

28.attēls “Respondentu nodarbošanās”

85% aptaujas dalībnieku apgalvo, ka zeme un ēkas ir viņu īpašumi, taču 6% no kopējā respondentu loka min, ka viņi ir gan zemes un ēku īpašnieki, gan to iznomātāji, kas raksturīgs lieliem zemes apsaimniekotājiem un ražošanas pārstāvjiem. 5% aptaujas dalībnieku vēsta, ka zeme ir viņu radinieku vai ģimenes īpašums (skatīt attēlu nr.29.).

29.attēls. “Respondenta īpašuma tiesības”

Grafikā “Respondentu saimniecības izmantojamās zemes platība” redzams, ka mazās saimniecības ir ievērojami vairāk nekā lielās. Iegūtie dati ir līdzīgi rezultātiem no centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2016. gadā veiktās izpētes par “Lauku saimniecību grupējumu pēc kopplatības un pēc izmantotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes statistiskajos reģionos”.

CSP datos 66% dalībnieku norādījuši, ka viņu apsaimniekojamā zemes platība ir mazāka par 45

20 ha. Šis īpatsvars redzams arī šīs aptaujas rezultātā - kopējais saimniecību skaits, kas mazāks par 20 ha, sastāda 69% no kopējā respondentu loka. Būtiskākā atšķirība saskatāma starp biežāk lietotajām atbildēm. CSP pētījumā tā bijusi no 10 līdz 20 ha, šajā pētījumā no 5 līdz 10 ha. Lielo saimniecību skaits datos no šī pētījuma aptaujas korelē ar CSP izpētes datiem. Kā šajā pētījumā, tā arī CSP datos, strauja izaugsme grafikā manāma pie datiem par saimniecībām ar lielumu no 50 līdz 100 ha. [39] (skatīt attēlu nr.30.).

30.attēls “Respondentu saimniecības izmantojamās zemes platība”

7.aptaujas jautājuma atbildēs norādītais ēku tipu saraksts balstīts lauku būvju tipoloģijā, ko savā grāmatā min S. Štrausa. Aptaujas jautājumam fiksētas 229 atbildes. Dati liecina par vidējo ēku skaitu vienā saimniecībā - 3 ēkas. 84% aptaujātie norādījuši, ka viņu īpašumā ir dzīvojamās ēkas. 7% respondentu norāda, ka viņu saimniecībā ēku nav. Atlikušie 9% no atbildes atturas, norādot citus īpašuma tipus. Datos redzama korelācija starp lielām saimniecībām un lielu būvju skaitu. Atbildi, ka viņu īpašumā atrodas tikai dzīvojamā ēka norādījuši, tikai 8 respondenti. Sešiem no tiem saimniecībā izmantojamā zeme ir mazāk nekā 5 ha. Unikālās atbildes: Šķūnis, darbnīcas, pirtiņa, klēts, ķemertiņš, citas palīgēkas. [28] [59](skatīt attēlu nr.31.)

46

31.attēls “Aptaujas dalībnieku īpašumā esošā apbūve”

Aptaujas 9. jautājumā reģistrētas 129 atbildes. No tām 112 norādīja par nepieciešamību pēc jaunām ēkām. Aptaujas dalībnieku skaitu dalot ar atbilžu skaitu, secināms, ka vidēji vienai saimniecībai nepieciešamas 2 jaunas ēkas. 55% procenti aptaujāto, kas norādīja par nepieciešamību pēc jaunas ēkas, min, ka tai jābūt tehnikas remonta un uzglabāšanas ēkai. Šis ēku tips sevī ietver gan lielo tehnikas vienību - kombainu, traktoru glabāšanu, gan mazās personīgo auto, moto tehnikas, dārza tehnikas, u.c. tehnikas glabāšanu. 27% norāda uz nepieciešamību pēc produkcijas noliktavas. Tikai 22% respondentu norāda, ka viņu īpašumā nav nepieciešamas jaunas ēkas un būves. Viena no atbildēm norāda arī uz problemātiku, ka ēku ir par daudz. Katra ēka pieprasa resursus - gan tās būvniecībā, gan uzturēšanā. Daļa respondentu norāda uz nepieciešamību pēc iepriekš laukos neapskatīta ēku tipa - daļēji publiskām būvēm jeb ēkām viesu uzņemšanai. Tas atklājās sekojošajās atbildēs: “balles šķūnis”, “atpūtas māja”, “viesu māja”. Unikālajās atbildēs redzama vēlme pēc tradicionālās pirts ēkas, ko savās atbildēs norādījuši 4 aptaujas dalībnieki. Citas atšķirīgās atbildes: “ratnīca”, “laivu māja”, “silta darbnīca”, “malkas šķūnis”. Jautājumu izvērtējot kopā ar statiskas datu analīzi un lauka novērojumiem, secināms, ka mūsdienās saimniecības ēkas tiek izmantotas nevienmērīgi, citviet tās trūkst, citviet to ir par daudz (skatīt attēlu nr.32.).

47

32.attēls “Aptaujas dalībnieku telpiskās nepieciešamības”

Respondentiem ļoti svarīga ir ēku funkcionalitāte, ko savās atbildēs pauda 72% aptaujāto. Sekundāri respondenti uzmanību pievērš izmaksu racionalitātei, ko apgalvojuši 63% aptaujāto. Par mazsvarīgākām kvalitātēm nosauktas “ēkas ekoloģija”, “ēkas ārējais veidols” un “iederība ainavā”. Kopumā optimistiski vērtējams, ka lielākais vairums aptaujāto pievērš uzmanību teju it visām kvalitātēm (skatīt attēlu nr.33.).

33.attēls “Respondentu prasības”

11. jautājumu korekti izpildījuši 63 aptaujas dalībnieku. Aptaujas jautājuma būtība slēpjas respondentu izvēlē starp divām no dotajām projekta izpildes kvalitātēm. Analizējot datus, secināms, ka aptaujas dalībnieku skatījumā, būtiskākā kvalitāte ir lēts būvniecības process, ieturot augstas kvalitātes standartus (skatīt attēlu nr.34.). Respondenti minēja, ka ir 48

gatavi lēnākam projektēšanas un būvniecības procesam. To savās atbildēs norādījuši 32 respondenti. 8 respondentu atbildes liecina par sadārdzinātām būvniecības izmaksām, ko ietekmē viņu vēlme pēc augstas kvalitātes īsā projekta izpildes termiņā. Tikai 3 respondenti par galvenajām procesa kvalitātēm minēja mazas izmaksas un īsu izpildes termiņu, nostādot objekta izpildes kvalitāti otrajā plānā. Turpmākam izpētes procesam svarīgs aspekts ir zemās cenas cēlonis. Izmaksu atšķirības lielākoties veidojas no materiālu izmaksām, darbinieku kvalifikācijas un būvprojekta kvalitātes.

34.attēls “Darba izpildes kvalitātes projektēšanas un būvniecības procesā.”

Aptaujas datu analīze apstiprina pieņēmumu par utilitāro izpratni lauku būvniecībā.

Aptaujas dalībnieki uzsver izmaksu racionalitāti un ēku funkcionalitāti par galvenajām būvniecības un projektēšanas prasībām. Apgalvojumu paspilgtina arī atbildes par mazsvarīgumu ēkas ilgtspējībai, ekoloģijai un iederībai ainavā, kā arī prasība pret lēta, bet kvalitatīva būvniecības un projekta izstrādes procesa. Kopumā gūtās atbildes ļauj veiksmīgāk izprast telpiskās vajadzības un problemātiku Latvijas lauku reģionos mūsdienās.

Vēsturisko saimniecības ēku pielāgošana un transformācija mūsdienām Iepriekš izpēte pierāda, ka vēsturiskās saimniecības ēkas ir plaši sastopamas Latvijas kultūrainavās un to labākais aizsardzības un saglabāšanas mehānisms ir to izmantošana.

Periodiskajā izdevumā “Lauku sēta” teju katra numura pirmajā nodaļā lasāms krāšņs raksts par senas lauku mājas atjaunošanu un mierpilna un ilgtspējīga dzīvesveida piekopšanu.[12][16][5] Rakstu daudzums iezīmē tendenci - lauku viensētu atdzimšanu. Daļa no novērojamā mazo saimniecību uzplaukuma ir sētu un līdz ar to arī to saimniecības ēku atjaunošana un funkciju reorganizācija, jo saimniecību ēkas ir zaudējušas to vēsturiskās funkcijas aktualitāti. Izzinot situāciju, sastopami dažādi saimniecības ēku pārtapšanas scenāriji. Balstoties aptaujas datos, daudzas no tām pilda dažādu saimniecībā nepieciešamu rīku un tehnikas glabāšanu, taču citās 49

savu vietu rod mākslinieku un amatnieku darbnīcas, brūži, mazas ražotnes, muzeji, pasākumu norises vietas u.c. funkcijas.

Mākslinieku un amatnieku darbnīcas bieži ir ne tikai jaunrades vietas, bet pilda arī tūrisma objektu funkciju. Viena no šādām ir keramikas darbnīca “Virzas.” [46] Mākslinieki atgriezušies vectēva celtajās mājās Virgas pagastā no dzīves pilsētā. Tie atjauno un apdzīvo senās ēkas, tur uzņemot viesus un gūstot ienākumus, tirgojot radītos darbus.

Izpēte atklāj unikālu būves pastāvēšanas scenāriju. Vēsturiskais šķūnis, kas šobrīd atrodas Klīvēs Babītes pagastā, kur vietu radis tikai pagājušajā dekādē. Uzņēmums “Konstrue” to iegādājies un demontējis, pārvedis un uzcēlis no jauna citviet. Šobrīd šī saimniecības paraugēka ir daļa no publiskā “Annas koku skolas” ēku kompleksa. Ēkā šobrīd aktīvi rosās koka konstrukciju projektētāji un ražotāji. [47] Publisku pasākumu vieta ir relatīvi bieža vēsturiskās ēkas transformācija. Viens no piemēriem ir Latvijas Universitātei piederošais komplekss “Ratnieki”. Tajā esošās ēkas celtas agrārās reformas laikā, taču to projekti ir aizgūti un pārstrādāti no Skandināvijas valstīs īstenotajiem tipveida projektiem. [55] To galvenā atšķirība no Latvijā būvētajiem ir ievērojami lielāki parametri. Kompleksa “Ratnieki” saimniecības ēkā vasarās vietu rod mūzikas festivāli, korporatīvie pasākumi, kāzas un citas svinības. [54] Godā ceļot vērtīgās vēstures liecības Latvijas reģionos, tajās tiek veidoti dažādi tūrisma objekti. Nereti par izstāžu un ekspozīciju hallēm kalpo vēsturiskie šķūņi. Viena no šādi izmantotām vēsturiskām ēkām ir valstsvīram Kārlim Ulmanim veltītais muzejs “Pikšas”.

Zemgales sētas ēku kompleksā apkopotās liecības veido unikālu Atmodas laika pieminekli.[65] Pārmaiņas un jaunas funkcijas rodas ne tikai jaunsaimniecību ēkās. Piemērs, kas apliecina sena muižas šķūņa atdzimšanu, ir Aijas Kasemiras iniciatīva tajā ierīkot tūrisma objektu, kurā interaktīvā manierē tiktu iedzīvinātas latviešu pasakas. [45] Iniciatīva pūļa finansējuma kampaņā savākusi pamatkapitālu idejas uzsākšanai un šķūņa atjaunošanas darbu veikšanai.

Izpēte pierāda, ka vēsturiskās saimniecības ēkas, kas saglabājušās gan no jaunsaimniecību paraugplānu īstenošanas, gan no muižu apbūves laika, vairs nespēj pilnvērtīgi apmierināt lielo lauksaimnieku vajadzības, taču to aizsardzībā arvien vairāk iesaistās jaunie profesionāļi, kas pārceļas uz dzīvi laukos. Ēku aizsardzības svarīgākais aspekts ir jaunas funkcijas rašana. Vēsturisko saimniecības ēku parametri ļauj tām piešķirt jaunas funkcijas un to attīstības potenciāls atkarīgs no ēku īpašnieku apņēmības un radošuma.

50

Secinājumi 1. Mūsdienu lauku ainava ir unikāla katram Latvijas reģionam. Ainava ir vēstures vizualizācija, kas sevī glabā gan celtniecības mākslas tradīcijas, gan saimnieciskās darbības liecības.

2. 20. gadsimta laikā Latvijas ainavā 3 reizes notikušas radikālas izmaiņas. Latvijas lauku straujo pārmaiņu iespaidā zaudēta ainavu sociālā, ekonomiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība. Tas apdraud cilvēku dzīves vides kvalitātes nodrošināšanu un saimnieciskās darbības attīstību, it īpaši tūrisma jomā.

3. Laikā no 1920. līdz 1938. gadam lauku būvniecību veicināja politiskā nostāja.

Visizplatītākā lauku apdzīvošanas struktūra bija viensētas, kuras veidoja dzīvojamo un saimniecības ēku paraugprojekti.

4. Paraugēku būvniecībā lietoja tradicionālus materiālus un rokas instrumentus. Būvju pamanāmākā kvalitāte bija vienkāršība, kas izpaudās to formās un konstrukciju mezglos.

Plānu autori bija arhitekti, taču ēku būvniecību varēja īstenot teju jebkurš.

5. 20. gadsimta otrā pusē saimniecības un rūpnieciskajām būvēm plaši izmantoja dažādas rūpnieciski ražotas konstrukcijas. Kolhozu ēku tipveida projektus sagatavoja arhitekti, un to būvniecību izpildīja profesionāļu brigādes. Ainavās parādījās mērogs, kas līdz šim bija raksturīgs pilsētas apbūvei.

6. Mūsdienās viensētas turpina pastāvēt arī lielām un modernām lauksamniecības vajadzībām, taču to veidojošo ēku sastāvs ir citāds. Vēsturiskās viensētas galvenokārt izmanto atpūtai vai tūrisma objektu izveidei. Bieži vēsturiskās ēkas tiek pirktas un pārdotas kā ekskluzīvi būvmateriāli.

7. Visos būvniecības periodos vērojama tipveida apbūve, paverot iespēju citiem arhitektūras pētījumiem.

8. Saimniecības ēku arhitektūrā atspoguļojas sabiedrības vajadzības, kultūras un zināšanu līmenis. Saimniecības paraugēkām raksturīgs cilvēcīgs mērogs, proporcijas, balstītas zelta griezumā, centrālā simetrija un detaļas, kuras pilda gan funkcionālus, gan estētiskus mērķus.

9. Vēsturisko saimniecību apdzīvošana un jaunu funkciju radīšana ir vērtīgākais ēku aizsardzības mehānisms. To jaunās funkcijas un attīstības potenciāls atkarīgs no ēku īpašnieku apņēmības un radošuma.

51

10. Vēsturiskās saimniecības paraugēkas vairs neapmierina lielo lauksaimnieku vajadzības, tādēļ tas raisa svešāda mēroga un proporcijas pārnešana lauku kultūrainavā, kas pazemina vēsturiskās ainavas apbūves izteiksmīgumu un telpisko kontekstu.

11. Paraugēku problēmas izpēte atklāj plašāku problēmu loku gan arhitektu darbam, gan būvniecības procesam lauku reģionos.

52

Izmantotās literatūras un avotu saraksts Iespieddarbi 1. Antrop, M. "Sustainable landscapes: contradiction, fiction or utopia?," Landscape and Urban Planing, pp. 187-197, 15 March 2006. ISSN 0169-2046, 2. Antrop, M. «Why Landscapes of the Past are Important for the Future,» Landscape and Urban Planning, pp. 21-34, 2005. ISSN 0169-2046, 3. Aznar, O., Michelin, Y., Perella, G., Turpin, N., Landscape at the crossroads: towards a "geo-economic" analysis of two rural landscapes, Proceedings of the First Workshop on Landscape Economics, 2006.

4. Bērzkalns, P. Nacionālais stils celtniecībā, Rīga, Daugava, 1938. 845.- 860.lpp.

5. Blanka, Z. Baigā romantika, Lauku māja,. 2021. Nr. 1.(10) 8.-17.lpp.

6. Bürgi, M., Hersperger, A., Schneeberger, N., Driving forces of landscape change – current and new directions, Landscape Ecology, 2004. Nr. 19, pp. 857-868.

7. Council of Europe, The European Landscape Convention. Strasbourg, 2000.

8. Dzelzītis, H. Valsts Zemes bankas piecpadsmit gadi, Rīga: Valsts Zemes banka, 1937.

9. Freimane, A. Dizains ilgtspējīgai sociālai labklājībai, Rīga, 2015. 9.-10.lpp. ISBN 9789934-541-02-5 10. Jekale, I., Melluma, A. un Gavena, I. Dabas resursu un to procesu, alternatīvo/atjaunojamo energoresursu un ainavas attīstības struktūrplāna izstrāde, Grobiņa, 2012.

11. Jørgensen, K. What is landscape architecture about?, Scientific Journal of Latvia University of Agriculture, 2015, pp. 46 – 49.

12. Klepere, I., Sārnatorijas dārgumi, Lauku māja, 2020, NR7 (7), 9.-17.lpp.

13. Klepers, A., Druva-Druvaskalne, I. Viensētu un ainavas kvalitātes dabas daudzveidības kontekstā, 2017.

14. Krastiņš, J. Latvijas Republikas būvmāksla, Rīga: Zinātne, 1992. 235. lpp ISBN 579-66084-95 15. Kundziņš, P. Dzīvojamā rija Latvijā, Rīga, Valsts papīru spiestuve, 1934.

263 lpp.

16. Kundziņš, P. Latvju sēta, Sundbyberg, Sweden, AB Duvbo Tryckeri, 1974. 460 lpp.

53

17. Kursīte, J. Latviešu māja, Rīga: Rundas, 2016. 590.lpp. ISBN: 978-993-482-97-27 18. Kurzemniece, I. Žogu nosaukumi latviešu valodas izloksnēs, Rīga: Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, 2008. 243.lpp.

19. Lasis, A. Ainavu un dārzu veidošana, Rīga: Izdevniecība "Zvaigzne", 1979.

20. Melluma, A., Leinerte, M. Ainava un cilvēks, Rīga: Avots, 1992. 175. lpp. ISBN 978540-100-77-28 21. Nassauer, J. I. Culture and changing landscape structure., Landscape Ecology, 1995, pp.

229-237.

22. Penēze, Z. Latvijas lauku ainavas izmaiņas 20. un 21. gadsimtā: cēloņi, procesi un tendences, Latvijas universitātes ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vides zinātņu nodaļa, Rīga, 2009. 175. lpp. 187 ISBN 78-9984-45-109-1 23. Ruskule, A. Lauksaimniecības zemju aizaugšanas ainavu ekoloģiskie un sociālie aspekti, 2013. lpp. 138 24. Rušiņš, T. Norādījumi mazēku būvētājiem pilsētās un ciematos, Rīga, Rota, 1938. 103.lpp.

25. Sauer, C. O. Morphology of landscape, University of California publications in geography, Davis, 1925. 296-315.lpp. OCLC 458967566 26. Sinkevča, D. Pilsētnieku paradīze, Lauku māja, 2020, Nr.3(3), 7.-13. lpp.

27. Sporrong, U. Agrarian landscapes in Sweden that are of particular scientific interest, The future of rural landscapes. Bebyggelsehistorisk Tidskrift, 1993, pp. 71-90. ISSN1103-4874 28. Štrausa, S. Lauksaimniecības ēkas un būves, Rīga: Zvaigne, 1989. 326. lpp. ISBN 5-40500251-8 29. Tress, B., Tress, G., Décamps, H., d’Hauteserre, A.-M. Bridging human and natural sciences in landscape research,Landscape and Urban Planning, pp. 137-141, 2001.

30. Widgren, M. European Rural Landscapes: Persistence and Change in a Globalising Environment, Can Landscapes be Read?, Dordecht, Kluwer Academic Publishers, 2004, pp. 455-465.

31. Zariņa, A. Ainavas pēctecīgums: ainavas veidošanās vēsturiskie un biogrāfiskie aspekti Latgalē, Rīga: Latvijas Universitāte, 2010. 136.lpp. ISBN 978-9984-45-250-0 32. Zeltiņa, L. Viensētu koka arhitektūras savdabība Dienvidlatgalē, Rīga: Sava grāmata, 2016. 292. lpp. ISBN: 978-9934-552-52-6

54

33. Zemkopības ministrija, Latvijas agrārā reforma : Agrārās reformas izvešanas darbu noslēgums, Rīga, Rota, 1938. 748.lpp. ISBN 978-9984-806-20-5 34. Zemkopības ministrija, Paraugu plāni karā nopostīto un jaunradāmo saimniecību izbūvei, Rīga, Zemkopības ministrija lauksaimniecības departamenta būvniecības nodaļa, 1925.

35. Zemkopības ministrija, Latvijas agrārā reforma, Rīga: Latvijas Zemn.Sav. spiestuve, 1930.

36. Ziemeļniece, A. «Vēsturiskās kultūrainavas identitātes atjaunošana un saglabāšana,» Scientific Journal of Riga Technical University, 2011, 136. – 138. lpp , ISSN 1691-4333

Elektroniskie resursi un interneta avoti 37. Bleiere, D. Padomju otrreizējā okupācija Latvijā, [Tiešsaiste]. 21. septembris 2020.

[Skatīts 28.11.2020]. https://enciklopedija.lv/skirklis/22220.

38. Budže, K. Latviešu viensētas 16. - 21. gadsimts, [Tiešsaiste]. 2008. [Skatīts 23.11. 2020]. https://kulturaskanons.lv/archive/latviesu-vienseta/.

39. Centrālā statistikas pārvalde, Lauku saimniecību raksturojums un zemes izmantošana, [Tiešsaiste]. 2016. [Skatīts 02.11. 2020]. www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikastemas/lauksaimnieciba/lauksaimniecibas-skaitisana/galvenie-raditaji/lauku-saimniecibu 40. Centrālā statistikas pārvalde, Lauksaimniecības tehnikas nodrošinājums reģionos, [Tiešsaiste].

2010.

[Skatīts

10.11.2020].

http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/lauks/lauks__skait_apsek__tehn__laukstrukt_13/LSSA1 3_IV01.px/table/tableViewLayout1/?rxid=df996477-684f-47cf-9954-1d9c2744c38f.

41. Centrālā statistikas pārvalde, Lauku saimniecību grupējums pēc kopplatības un pēc izmantotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes statistiskajos reģionos, [Tiešsaiste].

2010.

[Skatīts

10.11.2020].

http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/lauks/lauks__skait_apsek__visp__laukstrukt_13/LSSA1 3_I02.px/table/tableViewLayout1/?rxid=a39c3f49-e95e-43e7-b4f0-dce111b48ba1.

42. Centrālā statistikas pārvalde, Lauku saimniecību skaits un zemes platības statistiskajos reģionos,

[Tiešsaiste].

2016.

[Skatīts

10.12.2020].

https://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/lauks/lauks__skait_apsek__visp__laukstrukt_13/LSSA 13_I01.px/table/tableViewLayout1/.

55

43. Finanšu ministrija, «Finanšu ministrija,» [Tiešsaiste]. 01. decembris 2020.. [Skatīts 04.01.2021]. https://www.fm.gov.lv/lv/budzets2021.

44. Helmane, I. Ainavas, kas uzlabo dzīves kvalitāti, [Tiešsaiste]. 10. septembris 2020..

[Skatīts

15.12.2020].

https://lvportals.lv/norises/319700-ainavas-kas-uzlabo-dzives-

kvalitati-2020.

45. Kasemira,

A.

Pasaku

šķūnis,

[Tiešsaiste].

2020.

[Skatīts

20.

11.

2020].

https://projektubanka.lv/projects/pasaku-skunis.

46. Keramikas darbnīca Virzas, Tūrisms, [Tiešsaiste]. 2020. [Skatīts 23.11. 2020]. https://virzas.lv/turisms/ 47. Konstrue,

Our

story,

[Tiešsaiste].

2020.

[Skatīts

23.11.

2020].

https://www.konstrue.eu/our-story.

48. Krūmiņš, G. «Latvijas neatkarības atjaunošana,» [Tiešsaiste]. 4. augusts 2020. [Skatīts 10.01.2021].https://enciklopedija.lv/skirklis/22218.

49. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs,..

[Tiešsaiste].

15.

maijs

2018

[Skatīts

20.10.2020].

http://brivdabasmuzejs.lv/Uploads/2018/05/15/LEBM_karte_LV.pdf.

50. Latvijas institūts, Latvijas vēsture 1918 - 1940, [Tiešsaiste]. 2017. [Skatīts 20.10.2020]. https://www.latvia.eu/lv/history-latvia-1918-1940.

51. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Padomju vara Latvijā 1944.-1985. gads, [Tiešsaiste]. 10. janvāris 2021. . [Skatīts 05.01.2021]. http://lnvm.lv/?page_id=5517.

52. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas kultūras kanons,. [Tiešsaiste]. 2021. [Skatīts 07.01.2021]. https://kulturaskanons.lv/list/.

53. Latvijas Republikas Saeima, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, [Tiešsaiste].

2010.

[Skatīts

20.12.2020].

www.pkc.gov.lv/sites/default/files/inline-

files/Latvija_2030_6.pdf 54. Latvijas

Universitāte,

Komplekss.

Ratnieki,

[Tiešsaiste].

[Skatīts

27.12.2020].

https://www.ratnieki.lv/komplekss/.

55. Latvijas Universitāte, Roberts Hiršs, [Tiešsaiste]. 2009. [Skatīts 27.12.2020]. Available: https://www.ratnieki.lv/roberts-hirss/.

56. Locs, M. Pēterlauku vējdzirnavas Platones pagastā, [Tiešsaiste]. 2002. [Skatīts 27.10.2020].

https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/14598/.

56

57. Malahovskis, V. Agrārā reforma Latvijā, 1920.–1937. gads, [Tiešsaiste]. 29. decembris 2020. [Skatīts 10.01.2021]. Available: https://enciklopedija.lv/skirklis/31413.

58. Ministru kabinets, Ainavu politikas pamatnostādnes 2013. – 2019. gadam, [Tiešsaiste]. 7. augusts 2013. [Skatīts 14.12.2020].

https://likumi.lv/ta/id/258803-par-ainavu-politikas-

pamatnostadnem-2013-2019-gadam 59. Ministru kabinets, Būvju klasifikācijas noteikumi [Tiešsaiste]. 12. jūnijs 2018. [Skatīts 14.12.2020].

https://likumi.lv/ta/id/299645-buvju-klasifikacijas-noteikumi

60. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Mantojums, [Tiešsaiste]. 2016. [Skatīts 17.10.2020]. https://is.mantojums.lv/8318 61. Nacionālo kultūras pieminekļu pārvalde, Klēts - 8692, [Tiešsaiste]. 2016.

[Skatīts

15.10.2020]. https://is.mantojums.lv/8692 62. Nikodemus, O. Ainavu ekoloģija, [Tiešsaiste]. 18 augusts 2020. [Skatīts 8.12.2020]. https://enciklopedija.lv/skirklis/1596 63. Pikšas, Klēts. Lauktehnika un darba rīki, [Tiešsaiste]. 2010. [Skatīts 20.11.2020]. http://www.piksas.lv/lv/expo/expo_05 64. Riekstiņš, J. Represijas Latvijas laukos 1944-1949, [Tiešsaiste]. 2000. [Skatīts 17.12.2020]. http://www.itl.rtu.lv/LVA/rll/index.htm.

65. Straube, G. Zemnieku brīvlaišanas laikmets Latvijas teritorijā, [Tiešsaiste]. 17. jūnijs 2020.

[Skatīts

29.11.2020].

https://enciklopedija.lv/skirklis/22227-zemnieku-

brīvlaišanas-laikmets-Latvijas-teritorijā.

66. Tilde, Saimnieciskā dzīve - Agrārā reforma, [Tiešsaiste]. 2012. [Skatīts 25.10.2020]. https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=2&q=agr%C4%81r%C4%81%20reforma &id=966633&g=1 67. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Ainavu politika, [Tiešsaiste]. 15. janvāris 2021. [Skatīts 19.12.2020]. https://www.varam.gov.lv/lv/ainavu-politika.

68. Vilcāne, V. Latvijas ainava – daļa no dabas un kultūras mantojuma, [Tiešsaiste]. 27 februāris 2015. [Skatīts 12.12.2020]. https://lvportals.lv/norises/269176-latvijas-ainavadala-no-dabas-un-kulturas-mantojuma-2015.

69. Zībārte, I. Latviešu viensēta un tās elementi 16.–21. gs., [Tiešsaiste]. 2008. [Skatīts 7.10.2020]. https://kulturaskanons.lv/archive/latviesu-vienseta/.

57

Pielikumi Pielikums Nr.1. – Saimniecību ēku paraugplāni No izdevuma: Latvijas agrārā reforma, Zemkopības ministrija, Rīga: Latvijas Zemn.Sav. spiestuve, 1930.

58

59

60

61

62

63

Pielikums Nr.2. - Apskatītie objekti Reģions

Nr.

Attēls

Māju nosaukums

Atrašanās vieta Rāmriti, Iecavas novads,

1

LV-3913 Koordinātas LKS-92 sistēmā: ''Rāmriti''

X:508872 Y: 274736

Autors: Otto Lodiņš Jelgavas nov., Glūdas

2

pag., Smiltnieki, LV-3040 Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Smiltnieki”

Zemgale

X: 473317 Y: 270164

Autors: Elīna Dundule Tukuma nov., Jaunsātu

3

pag., "Vecsāti", LV-3128 Koordinātas LKS-92 "Vecsāti"

sistēmā: X: 435921 Y: 309486

Autors: Sanita Rozenšteina

64

Jelgava, Dobeles šoseja

4

136, LV-3003 Koordinātas LKS-92 sistēmā: -

X: 478183 Y: 278813

(Autora veidots) Bauskas nov., Codes pag.,

5

Vaidelotes, LV-3901, “Vaidelotes”

Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 513952 Y: 253692

6

Brunavas katoļu baznīca teritorijā

Zemgale

Bauskas nov., Brunavas pag., Brunava, Brunavas katoļu baznīca, LV-3907 Bauskas nov., Vecsaules

7

pag., "Ozolzīles", LV3936 Koordinātas LKS-92 "Ozolzīles",

sistēmā: X:532018 Y: 253426

Autors: Kalvis Etkins Garkalnes nov., "Taurītes'',

8

LV-2137, Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Taurītes”

;Vidzeme

X: 527512 Y: 318914

Autors: Uldis Katlaps 65

Limbažu nov., Skultes

9

pag., Upeslejas, LV-4025, Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Upeslejas”

X: 529652 Y: 359573

Autors: Vita Purcena Kocēnu nov., Vaidavas

10

pag., Palmēni, LV-4228, Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Palmēni”

X: 580071 Y: 365023

(Autora veidots) Kocēnu nov., Vaidavas

11

pag., Rukši, LV-4228

“Rukši”

Vidzeme

(Autora veidots) Vecpiebalgas nov.,

12

Dzērbenes pag., Lejnieki, LV-4118, Koordinātas LKS-92 “Lejnieki”

sistēmā: X: 598736 Y: 341249

(Austra Apsīte) 66

Jaunpiebalgas nov.,

13

Jaunpiebalgas pag., "Naudēļi" LV-4125, "Naudēļi,"

Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 620494 Y: 338954 Gulbenes nov., Tirzas

14

pag., "Lieneskalns", LV4424, Koordinātas LKS-92 “Lieneskalns"

sistēmā: X: 649035 Y: 335225

Autors: Normunds Troska Gulbenes nov.,

15

Vecaduliena, Lejnieki, LV-4424, Koordinātas LKS-92 “Lejnieki”

Vidzeme

sistēmā: X: 647308 Y: 330135

(Autora veidots) Rugāju nov., Lazdukalna

16

pag., Pelnupe, LV-4577, Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Pelnupe”

X: 687829 Y: 311154

Autors: Māra Veisa

67

Ērgļu nov., Ērgļu pag.,

17

Zaķusalas, LV-4840, Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Zaķusalas”

X: 594479 Y: 314105

Autors: Dace Pētersone Ropažu nov., Ropaži,

18

Cīruļi, LV-2135 Koordinātas LKS-92 sistēmā: “Cīruļi”

X: 539605 Y: 314035

Autors: Toms Kohs Ropažu nov., Veccelmi,

19

LV-2135 “Veccelmi”

Vidzeme

Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 537072 Y: 322069 Siguldas nov., Allažu pag.,

20

Lielbarģi, LV-2154 “Lielberģi”

Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 546846 Y: 328535 Siguldas nov., Allažu pag.,

21

Jaunbirznieki, LV-2154 “Jaunbirznieki”

Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 550896 Y: 329848

68

Saldus nov., Zirņu pag.,

22

Airītes stacija, LV-3853 “Airītes stacija”

Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 388115 Y: 286123 Grobiņas nov., Medzes

Kurzeme 23

pag., Medzes muiža teritorija, LV-3461, “Medzes muižas” Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 324126 Y: 282587 Daugavpils nov., Līksnas

24

pag., Mīšteļi, Vaideri, LV5456 “Vaideri”

Latgale

Autors: Oskars Vērdiņš Ludzas nov., Ņukšu pag.,

25

Inkini, Ģeņģerīši, LV“Ģeņģerīši”

5730 Koordinātas LKS-92 sistēmā: X: 728817 Y: 262048

69

Pielikums Nr.3 – Viedokļu diskusija “Paraugplānu cenas” Avots: Pavēns, Ģ. Z.M.paraugprojekts Nr.68, [tiešsaiste]. 29. decembris 2020. [Skatīts 10.01.2021]. www.facebook.com/groups/504853699715442/search/?q=z.m

“Ekrānuzņēmums no viedokļu diskusijas”

70

Pielikums Nr.4 – Viedokļu diskusija “Paraugplānu pieejamība” Avots: Pavēns, Ģ. Z.M.paraugprojekts Nr.68, [tiešsaiste]. 29. decembris 2020. [Skatīts 10.01.2021]. www.facebook.com/groups/504853699715442/search/?q=z.m

“Ekrānuzņēmums no viedokļu diskusijas

71

Pielikums Nr.5. - Aptauja “Telpiskās vajadzības Latvijas laukos” Aptaujas ievada teksts: Sveiciens!

Aptaujas mērķis ir apkopot zemes īpašnieku un apsaimniekotāju, ražotāju, mājražotāju, amatnieku, lauksaimnieku un lopkopju telpiskās vajadzības šobrīd un tuvā nākotnē. Kā arī vēsturisko saimniecības ēku lomu mūsdienu saimniecībā.

Aptauja veidota bakalaura darba “Vēsturisko saimniecības paraugēkas Latvijas lauku ainavā” ietvaros. Jūsu atbildes autoram palīdzēs veiksmīgāk izprast telpiskās vajadzības un problemātiku Latvijas lauku reģionos mūsdienās.

Liels paldies par Jūsu laiku un uzmanību! Aptauju veido 15 - 17 jautājumi, kas grupēti 3 daļās. Aptauja ilgs aptuveni 10 minūtes. Plašāka informācija par pētījumu sazinoties ar autoru.

Autora kontaktinformācija: Jēkabs Ozols Tel. 29180013 e – pasts: ozolsjekabs@gmail.com Aptaujas auditorija: Zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, ražotāji, mājražotāji, lauksaimnieki, lopkopji, amatnieki.

Aptaujas mērķis: Noskaidrot mērķa grupas telpiskās vajadzības šobrīd un nākotnē. Kā arī vēsturisko saimniecības ēku lomu mūsdienu saimniecībā.

Aptaujas 1.daļa: Respondenta profils 1.

2.

3.

4.

Jautājums: Kāda ir Jūs dzīves vieta - novads / pagasts? Īsa teksta atbilde Jautājums: Kāds ir Jūsu vecums? Izvēles logi - iespējama viena atbilde • Mazāk, kā 18 gadi; • 19 – 30 gadi; • 31 - 45 gadi; • 46 - 60 gadi; • Vairāk, kā 60 gadi Jautājums: Kāds ir Jūsu dzimums? Izvēles logi - iespējama viena atbilde • Sieviete; • Vīrietis; • Cits.

Jautājums: Kāda ir Jūs nodarbošanās? Izvēles logi-iespējamas vairākas atbildes • Zemes īpašnieks; 72

5. atbildes

• Zemes apsaimniekotājs; • Ražotājs; • Mājražotājs; • Amatnieks; • Lauksaimnieks; • Lopkopis; • Biškopis; • Cits Jautājums: Kādas ir jūsu īpašuma tiesības? Izvēles logi-iespējamas vairākas

• Zeme / telpas ir jūsu īpašums; • Zemi / telpas nomājat; • Zemi / ēku izīrējat citam; • Cits 6.

Jautājums: Kāda ir Jūsu saimniecības izmantojamā zemes platība?

• Līdz 1 ha; • 1 – 2.5 ha; • 2.5 – 5 ha; • 5 – 10 ha; • 10 – 20 ha; • 20 – 30 ha; • 30 – 40 ha; • 40 – 50 ha; • 50 – 100 ha; • 100 – 200 ha; • 200 – 500 ha; • No 500 ha 7.

Jautājums: Kāda ir Jūsu saimniecības aizvadītā gada standarta izlaide? Izvēles logi - iespējama viena atbilde • Līdz 4000 eiro gadā; • No 4000 līdz 15 000 eiro; • No 15 000 līdz 25 000eiro; • No 25 000 līdz 50 000 eiro; • No 50 000 līdz 100 000 eiro; • No 100 000 līdz 500 000 eiro; • No 500 000 eiro.

• Aptaujas 2.daļa: Saimniecības ēkas 8.

Jautājums: Kādas ir ēkas atrodas Jūsu saimniecībā? Izvēles logi-iespējamas vairākas atbildes • Dzīvojamā ēkas: 73

• • • • • • • • • • • •

Lopkopības ēkas; Putnkopības ēkas; Veterinārās ēkas; Lopbarības glabātuves; Produkcijas noliktavas; Agroķīmijas noliktavas; Produktu pārstrādes un apstrādes ēkas; Kultivācijas būves; Tehnikas remonta un uzglabāšanas ēkas; Pagrabs / Pagrabi; Nav ēku; Cits; 9.

Kādas funkcijas ēkas vēl būtu nepieciešamas Jūsu saimniecībā? Izvēles logiiespējamas vairākas atbildes • Nav nepieciešamas; • Lopkopības ēkas; • Putnkopības ēkas; • Veterinārās ēkas; • Lopbarības glabātuves; • Produkcijas noliktavas; • Agroķīmijas noliktavas; • Produktu pārstrādes un apstrādes ēkas; • Kultivācijas būves; • Tehnikas remonta un uzglabāšanas ēkas; • Pagrabs / Pagrabi; • Cits 10.

Kādas ir Jums būtiskās īpašības saistībā ar ēku projektēšanu un būvniecību?

Izvēļu tabula-iespējamie atbilžu varianti – Ļoti svarīgi, Svarīgi, Mazsvarīgi, Nav svarīgi.

• Izmaksas / Cena • Ārējais veidols; • Funkcionalitāte; • Ekoloģija; • Ilgtspējība; • Iederība ainavā; 11.

Jautājums: Domājot par ēkas būvniecību, kādas ir jums nepieciešamās kvalitātes? (Atzīmēt divus) ( pievienots foto ar piemēriem ) Izvēles logi-iespējamas vairākas atbildes • Lēti; • Labi: • Ātri;

74

Aptaujas 3.daļa: Vēsturiskās saimniecības ēkas 12.

Jautājums: Vai Jūsu īpašumā ir vēsturiskas saimniecības ēkas? ( pievienots foto ar piemēriem ) Izvēles logi - iespējama viena atbilde • Jā; • Nē 13.

Jautājums: (Ja 13. jautājumā atbilde: ”jā”) Vai Jūsu pārvaldībā esošai vēsturiskajai saimniecības ēkai saglabājies tās sākotnējais veidols? ( pievienots foto ar piemēriem ) Izvēles logi - iespējama vairākas atbilde • Jā, tā ir vēsturisks piemineklis; • Jā, taču tai nav pieminekļa statuss; • Ēkai ir mainīts jumta segums; • Ēkai ir piebūve / piebūves; • Ēkai veikta pārbūve / pārbūves; • No ēkas saglabājušās tikai nesošās konstrukcijas; • No tās saglabājušās tikai pamatu konstrukcijas; 14.

Jautājums: (Ja 13. jautājumā atbilde: ”jā”) Kādu funkciju šobrīd pilda jūsu īpašumā esošā / esošās vēsturiskas saimniecības ēkas?

• Sākotnējo funkciju • Noliktava; • Tās netiek izmantotas; • Cits 15.

Jautājums: Ja vēlies saņemt anketas rezultātus, atstājiet e-pastu! Īsa teksta atbilde Aptaujas nobeiguma teksts: Paldies par dalību aptaujā. Jūsu sniegtā informācija lieti noderēs pētījumā.

Pateicībā par veltīto laiku.

Pētījuma autors: Jēkabs Ozols Tel. 29180013 e – pasts: ozolsjekabs@gmail.com

Pielikums Nr.6. - Intervija ar Mārci Pētersonu par sentēvu būvniecības tradīcijām un dzīvi, un tipveida ēkas atjaunošanu. Veikta 2020. gada 31. oktobrī.

-

Ar, ko tika sākta lauku sētas ierīkošana?

Sākotnēji bijusi saimniecības ēka, jo paši no sākuma dzīvoja saimniecības ēkas, jo ja

nebija, kur lopus glabāt tu nebiji paēdis.

75

-

Kādas ir galvenās atšķirtības starp ēku normālprojektiem dažādos Latvijas novados?

Kurzemē ēkas nelika uz pēdējā vainaga, bet uz statņiem bija uzkarināts, lai mansards

būtu augstāks. Starp projektiem vērojamas lielas atšķirības. Tipveida projekti bija, bet katrs saimnieks tiem veidoja savus uzlabojumus.

-

Kādas ir šo ēku raksturīgākās kļūdas? Ēkas nav paredzētas šīfera jumtam. Tām paredzēts lubiņu un metāls – valcprofila jumta

segums. Pieminekļu pārvalde uzspiež likt lubiņu jumta segumu, bet, es, lubiņu jumtu negribu likt, jo lubiņas kalpo 15. gadus. Tas raisa jautājumu, kas tās man liks, tad kad es būšu vecs?

Lielākā kļūdas šajā ēkā – klēts daļā tiek savienota guļbūve ar statņu konstrukcijas vainags karājās gaisā. Pārējais sēžās. Redzi, arī ārsienas dēļi ir sasēdušie, tos varētu saukt vairāk, par paku koku, tāpēc ka tie ir savienoti ar parastu gropi, tie nav savienoti “bezdelīgu astē”. Sausā vasarā tos ar stangu varētu pacilāt.

-

Kur un vai šobrīd iespējams iegādāties tradicionālus būvmateriālus, piemēram, lubiņas?

Taisa, ir trīs rūpnīcas. Visi – privātpersonas. Lieli uzņēmumi tie nav. Ir, kas zāģē, ir, kas

ēvelē.

-

Kādas ir šī brīža tendences ēku atjaunošanā?

Stāsts ir tāds, ir viens vīrs, kas to vēlas atjaunot, bet viņa tendence ir visu gribēt pa lēto.

Bet viņa šķūnis ir reāls paraugs, protams padomju laikos izvarots, kaut kādi izzāģēti ārā posmi.

Un ēkas augšējais vainags ir 150 mm x 150 mm, tas ir par maz. Tur bija tā ka, atgāznis pie atgāžņa ir nolauzts, es nezinu vispār uz kā, tas turējās. Tajā brīdī, kad satapo atgāžņus, vainags zaudē konstruktīvo noturību, protam, vērā jāņem arī tapas izmēri. Šo problēmu var risināt vienkārši iesitot gropīti. Es esmu taisījis dažādi.

Tagad ir dažādi, es tajā lokā apgrozos, kas šajā jomā apgrozās, un mēs visi esam secinājuši, tagad ir tas brīdis, kad var izvērtēt visas tās vēsturiskās būvniecības kļūdas. Labi. padomu laika ietekme, ir šīferis uz jumta, kas tur galīgi nav paredzēts, un uz šo ēku, tās ir daudz tonnas. Es neesmu rēķinājis, cik tas ir daudz tonnās, bet tas ir ļoti daudz.

-

Kā risināt Padomju laikos pieļautās kļūdas? Vai šobrīd iespējams šīferi utilizēt?

Ir, bet tas maksā bargu naudu. Mūsu plāns, kad to lasīsim nost no šīs ēkas - atdosim to otrreizējai izmantošanai. Uz vietas to turēt mēs negribam. Mēs būvgružus nerokam bedrē.

Pašam darbojoties šajā jomā, zinu, ka, 10 lokšņu utilizēšana izmaksā 80 eiro. Tas nozīmē, ka bez valsts atbalsta, mēs netiksim no tā šīfera vaļā. Jo cilvēki vienkārši to nevar atļauties.

76

Vēl viena tēma par, ko mēs runājot ar arhitektiem, smejamies - pēc gadiem, kad beigsies šīferis, būs jāmaksā, lai utilizētu vati un putuplastu, Jelgavā man pazīstami arhitekti jau sen runā, ka visas putuplasta fasādes, kas ir uzliktas, ir pilnībā bezjēdzīgi izdarīts darbs. Tās ir drausmīgi! Pirmkārt, tas nav pareizi izpildīts, otrkārt, putuplasts ir putuplasts. Ar vati ir līdzīgs stāsts, uzliek milzīgo fasādi, pietiek ar vienu mikroplaisu, lai tajā sāktu tecēt ūdens. Vate nežūst.

Sarunā ar man zināmu būvinženieri, viņš minēja, kā ziemā celtnieki solīja ka ūdens izžūs, bet viņam ierodoties jūnija mēnesī, ieliekot mitruma mērītāju, mitruma līmenis bija tāds pats.

Nekas nebija mainījies! Kas tad varētu mainīties, ja pa virsu uzvilts apmetums, kurā ir vairāk kā 10% cementa, tas tvaikus nelaiž cauri. Kaļķa apmetumam var pievienot cementu līdz 5% procentiem. Ja cementa daudzums apmetumā pārsniedz 10%, tas paliek monolīts, tas ir kā plēve.

-

Kas ir tās problēmas, kas tika ievazātas, sākoties padomju politiskajam režīmam?

Visu gribēja optimizēt un, piemēram, pie vecajiem siena šķūņiem tika ierīkoti tilti, kur

ar traktoru varēja uzbraukt otrajā stāvā. Lai visu varētu darīt ātrāk un vienkāršāk. Vecajiem šķūņiem tiek izzāģēti posmi, lai spētu tajā iedzīt traktoru. Ja bija vajadzīga piebūve, daudz nedomāja, paņēma vecos silikāta ķieģeļus un būvēja. Daudz ir tādu sabojātu ēku. Te pat Dobeles pusē šādi piemēri redzami, arī brauc no Jelgavas uz Līvbērzi.

Pateicoties

ēkas

iepriekšējiem

saimniekiem

un

notikumiem,

kas

raisījās

deviņdesmitajos, mums piederošā zeme ir tikai hektārs, lauki ap mājām pieder lielzemniekiem.

Ekonomikas loģiskais sadalījums – visi cīnās par zemi. Tie, kas bijuši kolhozā, tie pēc to sabrukuma savācās visu.

-

Šobrīd pētot, secinu, ka politiskie aspekti ir ļoti ietekmējuši arhitektūru un tās mantojuma saglabāšanu.

Es uzskatu mūsdienās varētu celt labas un kvalitatīvas ēkas, bet industrializācijā nav svarīgi, kad koks ir cirsts, piemēram, pavasarī, sulu laikā cirsts koks nekad nebūs noturīgs, tas vienmēr pūs. Un celt pēc sentēvu būvniecības, nav iespējam tikai tāpēc, ka neviens nav gatavs gaidīt, visiem vajag vakar. Man ir ļoti daudz klientu, kas nesaprot, ka būvē ir jāiegulda darbs. Viņiem gribas, lai vis būtu gatavs jau vakar. Bet tas ir fundamentāls un ilgtermiņa ieguldījums. Un es viņiem saku, ka, ja es pamatiem ķeros klāt, tie stāvēs vēl simts gadu.

-Vai mūsdienās ir iespējams būvēt šādas ēkas?

Ir! Ir iespējams, bet tas nav plaša patēriņa produkts. Ir jābūt vēlmei to darīt. Tehnoloģiski šī tipa ēku būvniecība nav sarežģīta. Taču nav daudz speciālistu, kas to pareizi varētu izdarīt. Man ir

77

pieejami visi vecie instrumenti tēstu koku, tie visi ir darba kārtībā. Taču darbam jābūt segtam materiālā labumā. Es noteikti netēstu koku par “kapeikām”.

-

Kādas ir atšķirība, izmaksās starp tradicionālo un sentēvu būvniecību?

Restaurācija ir divtik dārgāka nekā vienkārša būvniecība. Man pavasarī bija objekts, kurā atjaunojām pamatus, tajā par katru labotais metrs klientam izmaksāja 250 eiro. Tas ir smags darbs tajā ietilps akmeņu skaldīšana, mazgāšana, tīrīšana, utt. Pieredzē esmu dzirdējis stāstu, kad par jauniem pamatiem 100 kvadrātmetru platībā tiek prasīti 14000 eiro. Šādā salīdzinājumā mans darbs pat ir lētāk, nekā jaunu pamatu ieliešana. Tāpēc situācija nav nemaz tik briesmīga.

Precīzi par koka konstrukciju izmaksām es nemācēšu teikt. Varu ieteikt sazināties ar Aigaru Ceļmalu, kas ar to nodarbojās ikdienā un varēs precizēt izmaksas. Lielu daļu izmaksu sastāda tapošana, tajā vari izmantot arī frēzes, bet arī ar rokām šī darba veikšana neaizņem ilgu laiku.

Sarežģītākais, ir kalibrācijas process, ja nepieciešama, piemēram, angļu tipa tapa ar slīpumiem galā, procesā tā var būt daudz jāpiegriež ar rokām.

-

Vai iespējams šo procesu industrializēt?

Jā. To būtu iespējams izdarīt, izveidojot jauna tipa iekārtas, kas nolasot CAD datus spētu

izfrēzēt nepieciešamos tapu caurumus. Principā līdzīgu CNC frēzei. Taču tas būtu diezgan liels ieguldījums.

-

Vai tam būtu zemējums? Šāda tipa būves un būvtehnoloģijas būtu interesējošas gan Anglijas, gan Vācijas tirgiem.

Klienti Latvijā nav tik maksātspējīgi.

-

Un lielzeminieki?

Es zinu vairākus tādus. Ir indivīdi, kas savā dzīves telpā grib investēt un ieguldīt. Taču ir arī tādi, kas nopērk šādu te guļbūvi, apmūrē ar dzelteniem ķieģeļiem, līdzās uzliek metāla angāru un visu pagalmu nobruģē, un viņam ir labi.

Būvniecībā būtisks aspekts ir materiālu kvalitātes aspekts. Nav noslēpums, ka nopirkt labu kokmateriālu no Latvijas mežiem ir ļoti grūti, jo labākie materiāli tiek eksportēti. Labākie materiāli, kas ir pieejami ir kaut kādā viedā brāķēti baļķi. Piemēram, nesen no iegādājos priedes baļķus no Jūrmalas. Tām ir tendence vīties, taču ir arī kāds pluss – tām ir ļoti smalka gadskārta, un tās ir izturīgas. Pēc sazāģēšanas bija tādas, kas vijās, taču to visu var izlabot pareizi kraujot.

Liekot krautuves svaru virsū konkrētajam gabalam.

-

Ņemot vērā Jūs, darba pieredzi Norvēģijā, kā tur, tiek risināta saimniecības ēku būvniecība?

78

Norvēģijā ir ļoti vienkārši, ir pamata normatīvi, tie visi apkopoti vienkāršā un saprotamā grāmatā, kas pieejama visos būvniecības veikalos. Ja būvuzraugam nepatīk izvēlētie savienojumi, izpildītājs atver grāmatu un jautājums tiek izšķirts.

Ir standarti, tiek izmantoti standartizēti konstrukciju soļi un mezgli. Tiek mainīti izmēri, mainītas formas, bet visi mezgli ēkai paliek vieni un tie paši. Standarti vainagojās ar koka apbūves īpatsvaru. 90 % no namiem ir koka būves. Pie mums ir ļoti sabojāts priekšstats par koka karkasa ēkām – karkasa māja ir slikta! Karkasa māja pūst, utt. Kāpēc ir sabojāts? Norvēģi nekad netaupa uz rekuperatora un ventilācijas iekārtu iegādi. Tajā brīdī ēka strādā arī ietīta plēvē. Bet pie mums, bieži tiek izveidota ēka, bet pasūtītājs ir skops dārgo iekārtu iegādē.

-

Kādas ir blaknes, dzīvojot ēkā ar kultūras pieminekļa statusu?

Esmu viņos vīlies. Vienu gadu runājam, būs tā un tā, veikšu uzlabojumu un korekcijas,

viņi piekrīt. Nākamajā gadā viņi ierodas nesaskaņotā vizītē, labi, ka tajā laikā biju mājās.

Inspektors man jautā - kā tad tā fasāde taču ir mainīt? Es viņiem atbildēju, ka pagājušajā gadā runājām, ka restaurācijas darbi tiek veikti saimnieciskā kārtā. Inspektors atbild – nezinu, nezinu, ko tad būvvaldē teiks. Kas gan varētu būt mainījies, izmēros nekas nav ticis mainīts. Vēl es viņiem stāstu, tas ir autentiski, tas ir ar kaļķi mūrēts un ar darvu apstrādāts. Bet viņiem tas neinteresēja. Viņiem svarīgi bija, kā tas izskatās – kā tas izskatās no ceļa. Otrā ēkas pusē varu darīt visu, ko gribas.

Vēl vairāk vīlos, kad gribēju gala frontona ielikt divu logus. Ne jau plastmasas, bet normālus atbilstošus logus. Tā ir dienvidu puse, es negribu likt jumta logus, negribu taisīt izbūves, lai ēka paliek autentiska. Bet man nepieciešami divi logi, lai gaisma būtu telpā. Viņi man atbildēja - šajā galā, varbūt varat likt vienu, bet otrā galā divus. Bet es saku, man otrā galā ir ziemeļu puse, tur nebūs gaismas. To nevar apspēlēt. Galvenais, lai iebraucot redzama autentiska ēka, parādiet man, lūdzu, kur te tuvumā kāds tāds piemērs atrodams. Es saku: “Braucam!”. Beigās es biju vīlies, ka viņi nepievērš uzmanību, detaļām, materiāliem, bet viņiem interesē kā tas izskatās. Tāpēc ir daudz sabojātu ēku, kurām ir cementa kaļķa apmetums, kas pēc īsa laika sāk, ir, jo kaļķis ir izstrādājies. Mūsdienās pamatu restaurācijas notiek tikai šuvojot, bet tā problēma jāmeklē dziļāk. Visi pamatakmeņi pirms mūrēšanas jākustina ar metāla kazas kāju, un pamatos nedrīkst atstāt tos, kas izkustējušies. Kad mūrēju fasādi, es nemeklēju lielus smukus akmeņu, protams, tādus varētu atrast, es izvēlos tādus, kas konstrukcijās ieiet dziļāk, ar skaldīto plakni uz iekšu, lai akmens ieķīlējās. Ārā paliek tikai mazs akmentiņš. Jo tam galvenais, lai tas pilda savu funkciju. Nedrīkst noskaldīt pusi un pieļaut, ka akmens pēc piecdesmit gadiem pats veļās ārā. Akmeni nedrīkst atstāt ar gludo pusi uz iekšu un skaldīto pusi 79

ārā. Tai nav saķeres ar kaļķa javu, tiek mitrums garām, veidojas mikroplaisas un viss, akmens tiek izgrūsts.

-

Kā tika izvēlēti būvmateriāli?

Būvēja no tā, kas bija viegli pieejams. Necentās meklēt labāko materiālu, bet deva

priekšroku lokālajiem materiālie. Piemēram, lubiņu jumts. Par to mūsdienas visi ir starā, pat kultūras pieminekļu dāmas, bet kāpēc tas radās? Lubiņu jumts radās tikai tāpēc, ka ierindas zemnieks nevarēja atļauties ne dakstiņu, ne metālu, tas bija vienīgais materiāls, kas bija pieejams netālu. Ar zirgu varēja atvilkt baļķus, no tuvākā priežu meža. Visus akmeņus salasīja lauku malās. Kaļķa iegādei tika izvēlēts tuvākais ceplis. Starpstāvu pārsegumos tika likts māla kleķis, kas tur tā arī tika atstāts, jo guļbūvei ir nepieciešams svars. Jo gadījumā, kad māla kleķis tiek izņemts, un jumts netiek segts ar dakstiņiem, baļķiem žūstot, starp tiem rodas spraugas.

Nepieciešams pastāvīgs spriegojums. Redzami daudzi gadījumi, kad materiāli ir trūkuši un kārtīga kokmateriāla vietā ticis izmantots baļķis ar grieztu šķiedru.

Svarīgi, ka jaunu Ameriku neklāsim. Tas, ko šobrīd radām ir, jābalsta laika apstiprinātās metodēs. Viens no raidījumiem “Atslēgas”, veltīts arhitektam Kristapam Morbergam, kas Rīgā uzbūvējis pulku īres namu. Viņa darbos jāvēro detaļas, piemēram, grieztu karnīzes, u.c. Ar mūsdienu tehniku to nevar atkārtot. Šobrīd meistari šādas lietas pat nemāk. Ir smieklīgi raugoties uz to, kādas lietas spēja izstenot pirms simts gadiem un kādas izgatavo ar mūsdienu tehnoloģisko varēšanu.

-

Kad esam, pazaudējuši savas prasmes un būvniecības smalkās nianses?

Tas pazuda padomju laikos. Varam skatīties, kas notiek vecajā Eiropā. Tur tradicionālā

amatniecība nekad nav nomirusi, tur neviens to nav apspiedi, zināmas vairākas ģimenes, kas kaļķi dedzina pēc divsimt gadu senām tradīcijām. Un viņi ir lepni, ka ir mantojuši tradīcijas un prasmes. Tā ir goda lieta, nodot zināšanas nākamajām paaudzēm. Daudzi latviešu amatnieki apvainojās, ja viņa zināšanas nevēlas uzklausīt viņu atvases, tie tās paņem līdzi kapā. Tāpēc pie mums namdari un kaļķu meistari izmirst.

Pirmās Latvijas neatkarības pastāvēšanas laikā tika daudz skoloti jaunie būvniecības speciālisti – namdari, būvtēlnieki, u.c. Šobrīd zinu, ka namdarus māca Ogrē, Rīgā un Kuldīgā.

Un lielākā daļa pasniedzēju ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā, un arī lielākā daļa viņu izmantotās un ieteiktās literatūras veidota šajā laika posmā. Tā ir liela problēma. Izmirst ne tika namdari, trūkst arī labi jumiķi. Negribu pat minēt situāciju ar krāšņu meistariem. Ar amata brāļiem esam runājuši par situāciju, kurā, ja vēlētos iegūt Rīgas amatniecības kameras diplomu, kas saistīts ar kaļķa apmetumiem un javu, tad, kurš eksaminētu? Kurš? Tādu nav! Ja vēlamies 80

izskolot labus amatniekus, tad labs variants būtu subsīdijas amatniekiem, kas vēlas ņemt mācekļus. Ne milzīgas naudas summas, simbolisku naudas summu kas motivētu amatniekus nodot savas prasmes. Protams, māceklī jāredz potenciāls un vēlme mācīties.

Manā radu lokā ir kungs, kam šobrīd ir viņš, ir deviņdesmit četrus gadus vecs, viņš darbojās, arī darbojies ar kaļķa apmetumiem. Viņš man teica, ka vēl deviņdesmito gadu sākumā, pēdējās kravas veda no Nīgrandes, tur bija ļoti labs gaisa kaļķis ar augstu kalcija saturu. Un situāciju krasi izmainīja Eiropas Savienība. Līdzīgi kā ar cukura rūpniecību. Mums bija cukurfabrikas, bet, ja pieejams liels ražotājs, kas var apgādāt visu, mums vairs nav nepieciešamas mazās ražotnes.

-

Kādi ir šī brīža atbalsta mehānismi? Šobrīd situācija ir skarba. Ja tu esi jauns amatnieks un vēlies atvērt jaunu ražotni, tad

sākums ir ļoti smags.

Protams, ir Eiropas finansējums, Lauku atbalsta dienests u.c. Bet es izvēlos nevis staigāt pa kabinetiem un klanīties, lai pēc tam ienāktu inspekcijas un nevajadzīgi tērētu manu laiku. Es izvēlos ieguldīt savus līdzekļus. Jo, ja kādam, kas nepatīk, tad tur, lūk, ir ceļa gals no kurienes var fotografēt. Neviens nevar būt kungs tavā sētā. Šobrīd ja parēķina, tad savā mūžā nekustamā īpašuma nodokli sanāk samaksāt vairāk, kā par pašu zemi un māju, plus ir nepieciešams maksāt arī par māju un tās restaurāciju un, protams, arī visus pārējos nodokļus. Tad beigu beigās tas ir tavs, vai tu esi tikai īrnieks?

-

Kāda ir tradicionālu būvmateriālu ilgtermiņa izturība?

Te var redzēt, pirms diviem gadiem mūrēts, var redzēt, kā tā augšējā daļa sāk lēnam irt.

Protams, tas atkarīgs no kaļķa, ja tas tiktu mūrēts tīri no romāncementa, tad tas būtu uz vismaz pāris simts gadiem, bet mūrējumiem ar gaisa kaļķi, vidēji, pēc simts, simtu piecdesmit gadiem, vajadzētu jau kaut ko sākt darīt. Nekas nav mūžīgs. Tajā pašā laikā mūsdienu cements ilgtermiņā nemaz nav pārbaudīts. Vecākās būves, ko var apskatīt, ir vācu laika bunkuri – tie nav nekāda pasaka, tie nav izcili saglabājušies.

Romāncements Latvijā ir ļoti dārgs prieks. Tā proporcijas arī nav 1:3, bet 1:2. Rudenī pirku 25 kilogramus cementa par 25 eiro. Šīs ēkas pamatu pārmūrēšanai ir nepieciešami aptuveni 120 maisu cementa. Dārgs pasākums! Viss, kas saistīts ar restaurāciju, nav ne lēti, ne ātri, tāpēc, ja gribētu jaunu māju uzcelt, es to sen jau būtu pabeidzis.

-

Kas ir, svarīgākais būvējot jaunu māju?

81

Daudzi šobrīd, būvē, būvē un būvē. Un vecās labās mājas, kas tiešām ir kvalitatīvas, tās lēnām iet postā. Tas nav pareizi, labāk paņem to veco māju un, ja pareizi visu savedīsi kārtībā, varēsi dzīvot vēl simts gadu. Šobrīd daudzi ceļ ar domu, ka varēs ēku nodot saviem bērniem, bet tiem jau nekas tur nepaliks. It īpaši tās nepareizās koka ēkas, ko tagad ceļ, ar nepareizā laikā cirstiem kokiem, nepareizi noslēgtiem mezgliem. Ēkas svarīga ir katra nianse. Plēvēm jābūt nolīmētām perfekti, kā kosmosa kuģī. Pie mums jau reti kurš to vispār dara.

-

Kāda ir jūsu pieredze ar līmēto paneļu konstrukcijām?

Norvēģijā ir milzīgas āra konstrukcijas, viņiem ir izcilas līmes līmētajām koka

konstrukcijām. Tas nozīmē, ka šuvju vietās nav problēmas ar vēršanos vaļā. Norvēģi taisa arī termokoku, kam impregnēšanas kamerās augstā temperatūrā tiek iespiesta priežu darva. Tā panākot, ka egle paliek kā ozols, tāds drupans un ciets. Protams, ļoti dārgs produkts. Tādu izmantojām ceļot ēku uz vienas no daudzajām norvēģu salām.

Norvēģijā neviens netaupa. Vienā objektā zem kausējamā jumta liekām 25 mm biezu spundētu saplāksni. Vien spēju iedomāties, cik tas maksāja. Pie mums viena tāda loksne maksā aptuveni 100 eiro. Man tīk, ka viņi daudz lieto dabīgus būvniecības materiālus, precīzāk visu, kas saistīts ar koku. Kaļķis viņiem nav daudz, un vēsturiski nekad nav bijis. Arī grants karjeru tikai vienu Norvēģijā esmu redzējis. Ja norvēģim objektā tiek likts parādīt granti, viņi, visticamāk, parādīs ļoti smalki drupinātu granīta čupu. Toties, granītu ļoti stiprina gan asfaltu, gan betonu. Mums ir granīta trūkums, tāpēc arī ceļi ir slikti.

Arī somi daudz izmanto Eko būvniecību. Priežu darva iegūšana ir tāds neapgūts lauciņš, kas ir sen jau aizmirsts. Skandināvijā visas vecās vikingu baznīcas, kas tur stāv jau vismaz astoņsimt gadu visas, ir darvotas vai veidotas no dedzināta koka. Arī šai ēkai varam redzēt, ka pamata baļķis ir darvots, protams, izcili, ja tas būtu dedzināts.

Labs koka apstrādes veids ir tā noturēšana ūdenī. Tā no tā izdzenot cukuru un miecvielu, un tāds koks, kas ķirmim un sēnēm nav tīkams. Lielākā daļa veco mēbeļu, veidotas no pludinātiem dēļiem. Protams, arī tas nav vienkāršs process, jo rūpīgi jāseko līdz žāvēšanas procesam.

-

Vai bieži šajā nozarē izdodas apgūt ko jaunu?

Jā, man patīk apgūt jaunas lietas. Piecus gadus atpakaļ es domāju, ka akmeni skaldīt un

mūrēt ir raķešu zinātne. Es atkodu, kā saskaldīt – sitās vieglāk nekā malka. Ar mazu āmurīti: spics, 1, 8 kilogramus smags, metru garā kātā. Kubikmetru akmeņu var saskaldīt 3 stundās.

Visu var iemācīties. Svarīgi, lai ir patika pret to, ko dari. Neviens jau netic, ka ir tādi cilvēki, 82

kas pārzina gan koku, gan akmeni, gan vēl kaut ko. Daudziem tas ir šoks. Vēl es gribētu iemācīties rūdīt metālu, bet kalēja profesiju vairs savas dzīves laikā tomēr vairs nevaru paspēt kārtīgi apgūt.

Man bieži ir problēmas ar labiem darba rīkiem. Piemēram, kad meklēju āmuru akmens kalšanai, Latvijā nav iespējams atrast labu kalēju, kas varētu uzkalt labu instrumentu, pareizi norūdītu akmenim. Tāpēc nācās labos darba rīkus sūtīt no Vācijas. Nebija variantu. Tie, protams, atbilstoši maksā. Viens āmurs - 200 eiro. Namdara āmuru sūtīju no Amerikas. 350 eiro, bet vienkārši izcils. Instrumentu bāzei ir jābūt izcilai. Es nekad netaupu lietām, ar kurām darbu var izdarīt, vieglāk, ātrāk, kvalitatīvāk.

Es restaurēju arī vecus instrumentus. Starp kariem Rīgā bijā Jāņa Lapsas instrumentu fabrika. Par to ir maz informācijas. Man ir viena viņu garā gludēvele un līmeņrādis. Uz ēvelēm ir uzraksts JLR un uz līmeņrāžiem ir misiņa podziņa ar lapsiņu. Tas ir būtiski. Mums bija pašiem sava instrumentu fabrika, kas ir nepelnīti aizmirsta. Teju visi tā laika instrumenti ir izcili un funkcionāli, tikai jāsaved kārtībā: jānotīra, jāuzasina un jāuzliek jauni kāti. Ir daudzi tādi instrumenti, ko mūsdienas aizvietot ar jauniem nav iespējams.

-

Kādas ir būtiskākās atšķirības darba kultūrā toreiz un tagad?

Tās nevar salīdzināt. Pirmais, ko varam redzēt ir tas, ka instrumenti ir lielā godā, jo

amatnieks saprot, kā viņš pelna naudu. Runāju ar vienu kungu, kas strādājis kā namdaris līdz pat Otrajam pasaules karam, viņš man stāstīja, kā kungi atnākot uz darbi instrumentus iztina no auduma drāniņas un pusdienojot tos ietina atpakaļ, un, atsākot darbu, atkal tos attina. Tā bija cita darba kultūra. Tas šobrīd ir aizmirsts, un tas ir ļoti svarīgi. Strādnieks nedrīkst būt netīrās treniņbiksēs un ar lētiem poļu instrumentiem.

-

Kādam ir jābūt labam kokmateriālam?

Var dabūt priedes, kas ir smalkšķiedras un ir ļoti stipras. Bet var dabūt arī tādas, kas ir

augušas 50 gadus, un tās būs riktīgs draņķis. Tas ir princips, ko šobrīd ievieš valsts meži, viņi vēlas izaudzēt mežu, 50 gados egli un 70 gados priedi. Man tāds materiāls neder. Tas ir pārāk ātri audzis. Izcils materiāls ir tāds, kas ir lēni audzis 150 gadu, taču, viņuprāt, tas jau ir pāraudzis un vispār nekam neder. Šāda saimniekošana tiek uzspiesta arī privāto mežu īpašniekiem.

Pielikums Nr.7. - Intervija ar Aiju Ziemeļnieci par ainavas kvalitātēm, saimniecības ēku ietekmi Latvijas lauku ainavās Veikta 2020. gada. 18. decembrī -

Kādi faktori, kas ietekmē ainavu veidošanos?

83

Lauku sēta, lauku sēta, lauku telpa, lauku ainava, vide – kultūrvide. Simts gadus senās pagātnes liecības lauksaimniecības intensitātes izmaiņās, politiskās, ekonomiskās un slodzes rezultāti. Tas veido ainavu. Šobrīd tas viss ir industrializējies. No kultūrainavām ainavas transformējušās par agro ainavām.

-

Kādi ir pamānāmākie Latvijas vēstures līkloču nospiedumi Latvijas ainavās?

Svarīga ir ekonomiski politiskā situācija, 1922. gada J.Čakstes zemes reforma. Muižām

atņem zemi, jau pirmais, kultūrainavas faktors. Veidojas sadrumstalotība, rodas jaunas lauku sētas, Zemgalē ne lielākas par 22 hektāriem.

Karš. Kurzemes katls un fronte. Nodedzinātas lauku sētas gar kara līniju.

Tad nāk kolektivizācijas laiks. Tad nāk kolhozi, tiek postīts, plēsts, izsūtīts. Lauku ainavas veidošanā iesaistās cilvēki ar svešādu mentalitāti. Vainagojoties kolhozu industriālajā lielražošanā.

Un visbeidzot Eiropas Savienība un tās industriālais vēriens. Biogāzes ražotnes. Eiropas kontekstā: Vecie ļaudis nomirst, vecie ābeļdārzi tiek nocirsti, visas ēkas ar lieliem buldozeriem tiek, ieraktas zemē, lielā tehnika iet pāri, rudenī tur iesēj sēklas un ātri tiek gūti ienākumi.

-

Kā ainavas ietekmējusi no 1920. gada līdz 1938. gadam veiktā agrārā reforma?

Sablīvējās lauku sētu skaits, jo līdz 1922. gadam bija tikai muižas centrs un

vecsaimniecības.

-

Kāpēc tik maz jaunsaimniecības tiek kvalificētas kultūras pieminekļa statusam?

Tam ir savs nolikums. Ir jāzvana uz nacionālo kultūras pieminekļu pārvaldi un jājautā.

No jaunsaimniecīabām šobrīd lielākoties saglabājušās tikai tādas pussagruvušas dzīvojamās mājas. Jā, tās tipveida. No katalogiem. Nav saglabājušās, ne tur klēts, te šķūnis, ne stallis, ne pagrabiņš, ne pirtiņa vairs lāga ir palikusi, nemaz nerunājot, par noputējušo ābeļu dārzu.

Saimniecība sastāvēja ne tikai no ēkām, ainavā bija ābeļdārzs, puķu dārziņš, bija lauks, kur rumulēšanās laikā dzina lopus, tajās bija plānojums kā zīmīgs ainavu veidojošs aspekts.

Zemgalē īpaši tika ēkas grupētas pret noteiktām debesu pusēm, lai kūts smaka nenāk iekšā pagalmā. Jaunsaimniecībās lielākoties bija seklās kūtis, jo nebija tik daudz lopu. Taču arī tajās faktiski būvēja augstākus akmens pamatus, lai tomēr būtu dziļā kūts. Kas ir dziļā kūts? Tas nozīmē, ka kūtsmēslus, visu ziemu met gar sienas malu, lai lopi nenosaltu. No augšas ir uzpakotas gubenes, jeb savests siens, kas ir elegants siltumizolācijas materiāls. Arī ļaudis ziemā negāja uz sirsniņmājiņu, bet pa lielām darīšanām devās tur pat pie lopiem.

-

Tad šajā saimniekošanas veidā viss bija ļoti pārdomāts?

Jā, tā vairs nebija nabadzība, tā bija elementāra loģika par to kā izdzīvot lauks.

84

-

Vai no šīs elementārās loģikas ir iezīmes, kas saglabājušās mūsdienās?

Ir, ir, daudz, īpaši Latgales pusē, kur nabadzības slieksnis ir lielāks.

-

Tad šobrīd šādu metožu lietojums, raksturojam tikai ar nabadzību?

Bet, protams, šobrīd, jā! Bet tajos laikos, tā bija ikdiena.

-

Latvieši raksturojami, kā savrupa nācija, taču vai starp daudzajām viensētām bijusi kopā būšana un kopēju resursu sadalīšana?

Neapšaubāmi, piemēram, saimniecības bija 5 līdz 8 kilometru attālumā no skolām,

pirmdienās uz skolu visus kaimiņu bērnus veda viens kaimiņš, otrdienās kāds cits. Piecas, sešas mājas turējās kopā, jo bija jāpalīdz. Šad un tad. Ne tikai teliņu sagaidīt, bet pirtiņā arī mazuli pieņemt, utt.

Tā identitāte – tas ābeļdārzs. Ja vienam kaimiņam ābeļdārzs ir zemāks un salnās ziedi nosaluši, tad ābeles nebija tik ražīgas tajā rudenī. Bet otram kaimiņam kalna galā, ābeles ziedējušas kā trakas, un tie āboli ir tik daudz, ka tam otram kaimiņam nav žēl aizdot. Un tad tam vienam kaimiņam ir divi zirgi, un bija sācies kartupeļu vagošanas un stādīšanas laiks, kaimiņš, labprāt, savu zirgu, pēc atpūtināšanas, iedod arī otram kaimiņam. Tāpat arī kulšanas talkās.

-

Vai pastāv jēdziens tradicionāla latviešu lauku ainava?

Gatava recepte nav, bet pētot, apskatot un lasot, iespējams, saskatīt tradicionālas

iezīmes. Bet šķiet, šāds termins vispār nepastāv, katrai vietai, piemēram, Dobeles pusē ir viena ainava, Jelgavas pusē ir otra. Tā tas noteikti ir šī brīža skatupunktā. Taču kolhozu laikos tad gan bija tādas līdzīgākas. Bet tagad kad esam piedzīvojuši jau trīsdesmit brīvestības gadus. Ceļojot varam novērot diametrāli pretējas ainavas. Ja Zemgales pusē katrs hektārs ir uzarts un nolaizīts, aparts, noķimizēts ar agro tehnoloģijām, tad Vidzemē var nobraukt trīsdesmit kilometru un tajos ceļa malās nepamanīt nevienu labības lauku. Tā tas ir šobrīd!

-

Kā Eiropas Savienības fondu līdzekļi ietekmē lauku ainavas Latvijā?

Dažādi. Galvenokārt zemnieki, paši raksta savus projektus investīciju piesaistei.

Dažkārt jau tie uz Briseli dodas arī protesta akcijās par nevienlīdzīgu naudas ES valstu vidū. Šīs investīcijas tiek neapšaubāmi lietotas ražošanas vēriena attīstībai. Ja zemnieka rocībā nav tūkstošiem hektāru, tad arī viņa ienākumi ir mazi. Vēriena latiņa ir augsta.

-

Kā iespējams savietot vienkopus vēsturisku lauku ainavas kvalitātes ar mūsdienu industriālo vērienu? Kādi ir ar to saistītie izaicinājumi?

Lēni, taču cilvēki virzīsies ārā no pilsētām, arī COVID-19, noteikti šo procesu tikai

paātrinās. Tas veicinās mazo saimniecību rašanos. Zināmi cilvēki, kas nule atguvuši savu 85

vecvecāku mājas, un pārceļas uz dzīvi tajās. Viņi stāda tradicionālās 60 ābeles un 30 ķiršus, viņi ir priecīgi, ka lielie zemnieki pavasaros var izlīdzēt ar tehniku un paātrināt sējas darbus arī piemājas dārziņā. Un dārzkopība, mazās siltumnīcas ar tomātu būdu un gurķu būdu nāk atpakaļ.

Patīk latvietim pirtis, tīk klētis, tajās, gan graudus vairs neglabā, bet gan izgulda viesus. Radot uzņēmumus un tūrisma objektus. Kūtīs vairs netur lopus un nežāvē speķi. Bet maizi gan labprāt uzcep, manāmā tendence aprakstīta arī jaunākajā “Lauku mājas” numurā, kurā Jura Dimitera dēls Jēkabs, Vidzemes pusē pēc sentēvu metodēm ir uzcēlis koka māju un iebūvējis maizes krāsni.

-

Vai valstiski ir iespējams veicināt cilvēku pārvākšanos uz laukiem?

Jā, ja tiek finansēti un radīti projekti. Taču maza mēroga projekti neglābj laukus no

industrializācijas. Pārmaiņas nepieciešamas valstiskā ekonomikas un politikas mērogā.

Jāmin, arī palīdzīgā roka no lielo zemnieku puses, kas ziemā mēdz palīdzēt ar lopu izmitināšanu savās kūtīs.

-

Vērojot šī brīža tendences būvniecībā lauku reģionos novērojams, ka koka būves aizstāj angāri un sendvičpaneļu ēkas. Vai iespējams atgriezties pie koka arhitektūras?

Amonjaka ietekmē koks sapūst ļoti ātri, tāpēc to nav iespējams izmantot kā kūts

būvniecības materiālu. Kūtis nekad senajiem latviešiem nav bijusi koks. Tā vienmēr mūrēta. Tā ir tāda Latgales nabadzības iezīme. Taču graudu kaltes noteikti būvējamas no koka.

Lauku identitāte ir ļoti atkarīga no politiskās situācijas. Jo Eiropas Savienība dod vairāk naudas, jo lauku ainava paliek industriālāka. Tas dod zemniekiem spēju uzpirkt vienu lauku sētu pēc otras, pāriet pāri ar būldozeru, nocirst ābeļdārzu, nojaukt visus: šķūnīšus, kūtiņas pagrabiņus, pirtiņas. Un viņš ir ieguvis zemi. Atgūtais hektārs, varbūt viena gada laikā, nē, bet desmit gadu laikā tas sāk rentēties.

-

Vai pret to iespējams cīnīties?

Tas ir koks ar diviem galiem. Nauda ir laba lieta, bet, uz kurām dzirnavām tas ūdens

līst, tas ir citas dabas jautājums.

-

Vai vēsturiski vērtīgas ēkas statusa piešķiršana varētu mainīt šī brīža situāciju?

Noteikti! Līdzēs arī finansējuma piešķiršana saglabāšanai. Un nepieciešams piešķirt

līdzekļus arī censoņiem, kas dara visu, lai atgūtu identitāti atbilstošā laika perioda stilistikā.

Daudzi un dažādi var būt scenāriji.

86

Pielikums Nr.8. - Intervija ar Ilzi Martinsoni Par pieminekļa statusa, un tā piešķiršanu jaunsaimniecību ēkām. Veikt 2020. gada 21. decembrī.

-

Kāda ir procedūra kādā būvei tiek piešķirts kultūras pieminekļa statuss?

Iesniegt objektu izskatīšanai var jebkurš, gan privātpersonas, gan organizācijas.

Nepieciešams uzrakstīt pieteikumu statusa piešķiršanai un iesniegt nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Pēc tam norit izvērtēšanas process. To izskata NKMP arhitektūras un mākslas daļas izraudzīta komisija. Sniedzot gala lēmumu, apstiprinātie iesniegumi tiek nodoti Kultūras ministrijā, kur tos ar rīkojumu ieļauj mantojuma sarakstā. Procedūra ir diezgan gara, un atsevišķos gadījumos var pat ieilgt vairākus gadus. Bet konkrēti iesniegšanas parametri atrodami NKMP mājaslapā.

-

Kādi ir kritēriji, ko izvērtē piešķirot kultūras pieminekļa statusu?

Precīzi nevarēšu atbildēt uz jautājumu, nezinu, vai tie ir publicēti, bet šādi kritēriji

eksistē. Varu nosaukt, piemēram, arhitektoniskā vērtība un autora nozīmīgumu, autentiskuma pakāpe.

-

Kāpēc tik maz jaunsaimniecības tiek apstiprinātas kā kultūras pieminekļi?

Tās netiek uzskatītas par lielu vērtību. Protams, ir paņemti daži paraugi paņemti, un

NKMP uzskata, ka to arī pietiek. Jo jaunsaimniecības nekādas arhitektoniskās vērtības nebija.

Arhitektūras muzejā tiek glabāti paraugprojekti. Zinu, ka viena tāda paraugsaimniecība ir brīvdabas muzejā. Es pieņemu, ka ar to ir gana.

-

Vai pieminekļa statusa piešķiršana ir atkarīga no mājas īpašnieka?

Daļēji. Reizēm ir situācija, ka cilvēki šo statusu vēlas, bet komisija caurskata un neatrod

kritērijus, pēc kuriem salīdzinājumā ar pārējo pieminekļu sarakstu, šim objektam ir tāda vērtība, lai tas būtu sarakstā.

-

Manāms, ka aizsargājamo arhitektūras mantojuma objektu saraksts par objektiem lauku reģionos ir krietni īsāks par objektiem pilsētās.

Tā tas ir. Mana specialitāte ir divdesmito un trīsdesmito gadu arhitektūra. Man jāsaka,

ka starpkaru laikā, tas kas ir uzbūvēts reģionos ļoti atpaliek no tā, kas ir uzbūts pilsētās.

Piemēram, stilistiskā ziņā. Ja skatāmies uz jebkuru, pat sabiedriski būvētu, ēku laukus, tai nav iespējams precīzi minēt pat laiku, kurā tā ir būvēta, jo ar tradicionālismu tika kopā jaukti dažādi stili neskatoties ne uz ko. Tāpēc tur nekāda vērā ņemama arhitektoniskā vērtība arī nav atrodama. Tāpēc sanāk, ka mēs rakstam un runājām par arhitektūru pilsētās, jo laukos bija zināma stilistiska atpalicība.

87

-

Šķūnis tiek uzskatīts par nacionālu būvapjomu, vai tam piemērojams pieminekļa statuss? Šķūnis netiek uzskatīts par arhitektonisku būvi, bet par tautas celtniecības mantojumu.

Tās ir atšķirīgas un nodalītas lietas. Tas iezīmē problēmu un ir diskusijas vērts jautājums. Ja pieminekļu mantojumu pārvaldē iesniegtu pieteikumu par šķūni, lai gan tas ir mūsu arhetipiskais objekts, to diez vai iekļautu mantojuma sarakstā. Tas noteikti ir diskusijas vērts jautājums.

-

Vai ir kāda jums svarīga būve Latvijas laukos, kas būvēta starpkaru periodā?

Ja mēs domājam pieminekļu kontekstā, reģionos pieminekļu sarakstā nav uzņemtas

daudzas ļoti nozīmīgas ēkas, man nezināmu iemeslu dēļ, līdz ar to tās ir pakļauts pārbūvei.

Manuprāt viens no nozīmīgākajiem starpkaru perioda objektiem ir Madonas Aizsargnams, kas ar rekonstrukciju ir ticis sabojāts. Tam nav bijis pieminekļu aizsardzības statusa. Tā notiek!

-

Vai ainavai var piešķirt aizsardzības statusu?

Man šķiet, ka var. Taču es nezinu, kādi kritēriji tiek ņemti vērā. Arī kultūras mantojuma

dienas ir tikušas veltītas tēmai – ainava.

Pielikums Nr.9. - Intervija ar Annu Ancāni Par pieminekļa statusa, un tā piešķiršanu jaunsaimniecību ēkām. Veikt 21. decembrī plkst.

12.00.

- Kāds ir pieminekļa statusa piešķiršanas process? Kādi ir kritēriji, pēc kuriem izvērtē?

Pieminekļa statusa piešķiršanas procesu nosaka Ministru kabineta 26.08.2003 noteikumi Nr.473 “Kārtība, kādā kultūras pieminekļi iekļaujami valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un izslēdzami no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta”, savukārt kritērijus objekta atbilstībai kultūras pieminekļa statusam – Ministru kabineta 26.08.2003 noteikumi Nr. 474 “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu,

restaurāciju

un

vidi

degradējoša

objekta

statusa

piešķiršanu”.

- Vai ainavas var kļūt par aizsargājamu objektu?

Jā, var – skat. likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 1. pantu.

- Vai jaunsaimniecību tipveida ēkas iespējams uzskatīt par vēsturiski / arhitektoniski vērtīgām būvēm?

Katrs konkrēts objekts jāvērtē individuāli, tomēr viens no galvenajiem kritērijiem objekta vērtības noteikšanā un aizsardzības statusa piešķiršanā ir tā autentiskums un unikalitāte, kā arī aspekts, vai objekta saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, 88

kā

arī

starptautiskajām

interesēm.

- Šķūņus bieži dēvē par nacionālu būvapjomu, bet caurskatot “mantojums.lv” katalogu, neatrodu nevienu jaunsaimniecības šķūni, kura apjoms tiktu aizsargāts. Kāpēc tā? Šķūņi, kam ir valsts aizsargāta objekta statuss, atrodas muižu apbūves vai zemnieku sētu sastāvā kā viena no kompleksa sastāvdaļām. Šobrīd Pārvaldē notiek Pieminekļu saraksta pārskatīšanas process, kura ietvaros izvirzīta kompleksa pieeja, vērtējot šādus objektus kā apbūves sastāvdaļu, nevis atsevišķu pieminekli. Piemēram, piemineklis var būt kāda zemnieku sēta vai saimniecība ar visām tajā ietilpstošajām būvēm.

- Latvijas laukos daudz sastopamas agrārās reformas laikā būvētās paraugēkas, nule to vecums sasniegs 100 gadu, vai tās uzskatāmas par vēsturiski vērtīgām?

Objekta vērtība tiek noteikta katrā gadījumā individuāli, kontekstā ar konkrētu objektu.

Tas pats attiecas uz paraugēkām. Respektīvi, Pārvaldei saņemot iesniegumu par konkrēta objektu iekļaušanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, vai gadījumos, kad ar to plānots veikt kādas darbības (pārbūves u.c.), tas tiek vērtēts. Atsevišķu būvtipu vērtēšana pēc to piederības kādai tipoloģiskai grupai vai periodam Pārvaldē netiek veikta.

- Līdzšinējās intervijās noskaidroju, ka jaunsaimniecību ēku kompleksi vairāk uzskatāmi par tautas celtniecības sastāvdaļu, vai tie kaut kādā veidā tiek aizsargāti?

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir pietiekami plaši pārstāvēti tautas celtniecības objekti - zemnieku sētas, ciemati, arī atsevišķas ēkas. Šajā gadījumā tam, vai jaunsaimniecības definē, kā piederīgas tautas celtniecībai, vai nē, nav noteicošā nozīme. Kā jau iepriekš minēts, objekta vērtība tiek noteikta katrā konkrētā gadījumā individuāli.

89

Pielikums Nr.10. – Projektēšanas uzdevuma grafiskā daļa

90

91