4.7. Zemgale un Sēlija Zemgales un Sēlijas tūrisma vēsturiskā attīstība
L
atvijas reģionālo tūrisma galamērķu šodienas iedalījums sakņojas kultūrvēsturisko novadu jeb kultūrreģionu vēsturiskās attīstības atšķirībās vairāku gadsimtu garumā. Lai arī Brīvības piemineklī iekļāva vien trīs zvaigznes un mūsdienās sarežģīti izšķirt, vai Baldone kā pirmais kūrorts veidojās tagadējā Zemgales, Kurzemes vai Vidzemes teritorijā, nozīmīga vieta starp Latvijas tūrisma galamērķiem šodien ir gan Zemgalei, gan Sēlijai. Atšķirībā no pārējās mūsdienu Latvijas teritorijas, kas pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma nonāca tiešā kaimiņu lielvalstu pakļautībā, Kurzemes un Zemgales hercogiste, lai arī ar zināmām atrunām, tomēr reprezentēja vietējo valstiskumu. Hercogistes pastāvēšanas laikā noformējās reģiona apdzīvotības struktūra un baznīcu tīkls, kas saglabājās līdz pat 20. gadsimtam (Jakovļeva, 2020), kā arī izteiktāk iezīmējās vairāki reģionālās identitātes elementi, kas veido raksturīgas iezīmes arī mūsdienās. Zemgales reģions izvietojies Latvijas centrā, un lielākā reģiona teritorija atrodas Zemgales līdzenumā, nelielā attālumā no Rīgas. Uz austrumiem līdzenumu nomaina Augšzemes augstiene, veidojot izteiksmīgas dabas ainavas. Rietumos Zemgale 60 km garumā robežojas ar Kurzemes reģionu, ziemeļos 185 km garumā – ar Rīgas reģiona dienvidiem, bet austrumos pāriet Sēlijā, kurai ir robeža ar Latgales reģiona rietumiem 123 km garumā. Dienvidos Zemgalei un Sēlijai ir 178 km gara robeža ar Lietuvas valsts ziemeļu reģioniem – Šauļiem un Panevēžu. Vēsturiski Zemgales reģions izteikti asociējies ar lauksaimniecību un tiek dēvēts par “Latvijas maizes klēti”, jo tajā atrodas vieni no auglīgākajiem kviešu labības tīrumiem Ziemeļeiropā, kas daudzus gadsimtus ir nodrošinājuši reģiona turību. Paralēli notika tūrisma un viesmīlības attīstība, kas mērķtiecīgi organizētā veidā attīstās kopš 20. gs. sākuma. 19. gadsimta beigu ceļvedī vācu valodā par Daugavas ieleju no Stukmaņmuižas līdz Koknesei, par apvidu starp Sēliju, Vidzemi un Latgali lasāms (Ilsters un Štrenks, 1887):
“R
452
einas krastu skaistuma līdziniece – Daugavas ieleja. Iespējams, skaistākais apvidus visā Baltijā.”
