Nodaļa 4 – Kalpošanas Patiesie Motivi

„Sargieties, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā.” (Mateja 6:1)

Vārdi, ko Kristus izteica kalna svētrunā, bija tās mā- cības izpausme, kuru Viņš bez vārdiem rādīja ar savu dzīvi, bet ko ļaudis nespēja izprast. Tie nevarēja sa- prast, kāpēc Viņš, kam bija tik liels spēks, to nelietoja, lai sasniegtu, pēc viņu izpratnes, svarīgākus mērķus. Viņu noskaņojums, motīvi un metodes bija pilnīgi pre- tējas Jēzus īpašībām. Kaut arī šie ļaudis pretendēja uz to, ka ļoti rūpējas par cieņas pilnu attieksmi pret likumu, patiesībā viņu galvenais mērķis bija pašpaaugsti- nāšanās. Kristus centās tiem parādīt, ka katrs, kas mīl savu es, ir likuma pārkāpējs.

Taču farizeji dzīvoja saskaņā ar tiem pašiem princi- piem, kas raksturīgi visu laikmetu cilvēkiem. Farizejis- kais gars vēl šodien ir cilvēku dabas virzošais spēks, bet, tā kā Pestītājs parādīja atšķirību starp savu rakstu- ru un metodēm un rakstu mācītāju attieksmi, tad Viņa mācība vienādi attiecas uz visu laikmetu ļaudīm.

Kristus dienās farizeji nemitīgi centās iegūt Debesu labvēlību, lai nodrošinātu sev laicīgu godu un labklā- jību. Viņi uzskatīja, ka šīs lietas ir atalgojums par viņu tikumību. Vienlaikus šie vīri ļaudīm demonstrēja savu labdarību, lai pievērstu viņu uzmanību un iegūtu repu- tāciju, ka ir svēti.

[80]Jēzus izteica pārmetumus par farizeju ārišķīgo dievbijību un paskaidroja, ka Dievs neatzīst tādu kalpo- šanu un ka tautas glaimi un apbrīna, pēc kā viņi tik de- dzīgi tiecās, būs vienīgā alga, kādu tie jebkad saņems.

„Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas,” Viņš sacīja, „tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” (Mateja 6:3, 4)

Ar šiem vārdiem Jēzus nemāca, ka labdarība vien- mēr būtu jāglabā kā noslēpums. Apustulis Pāvils, Svētā Gara vadīts, neslēpa Maķedonijas kristiešu pašaizlie- dzību, bet stāstīja par Kristus žēlastību, kas darbojās viņos un kuras dēļ arī citi tika piepildīti ar to pašu garu. Vēl Viņš rakstīja korintiešiem: „Un jūsu rūpība ir pamu- dinājusi daudzus citus.” (2. Korintiešiem 9:2)

Kristus vārdi skaidri liecina, ka labdarības galvenais mērķis nedrīkst būt cilvēku uzslava un pagodinājums. Patiesa dievbijība necenšas izrādīties cilvēkiem. Tie, kas vēlas dzirdēt skaļas uzslavas un glaimus, ir tikai vārda kristieši.

Ar labajiem darbiem Kristus sekotājiem nav jāpago- dina sevi, bet Tas, kura žēlastībā un spēkā viņi šīs lietas ir paveikuši. Katrs labs darbs tiek izpildīts ar Svētā Gara palīdzību, un Svētais Gars tiek dots, lai pagodinātu De- vēju, nevis saņēmēju. Kad Kristus gaisma spīd dvēselē, lūpas būs pildītas ar slavu un pateicību Dievam. Tad tavu domu un sarunu temats nebūs tavas lūgšanas, tavi uzdevumi, tava labdarība, tava pašaizliedzība, bet tu paaugstināsi Kristu. Tavs es atkāpsies, un Jēzus būs viss visā.

[81]Labdarībai jānāk no sirds, līdzjūtībā un mīles- tībā pret cietējiem, bet ne tāpēc, lai citi redzētu mūsu labos darbus. Debesis vērtē patiesus nodomus un sir-snīgu līdzjūtību. Dvēseli, kas ir pilnībā ziedojusies un patiesa savā mīlestībā, Dievs vērtē daudz dārgāk par Ofīras zeltu.

Lai gan šāda gara vadībā parādīta laipnība nepaliks bez atalgojuma, tomēr mums nav jādomā par to, bet gan par kalpošanu. „Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.”

Lai gan patiesībā Kungs pats ir lielākais Atalgojums, kas pārspēj jebkuru citu, tomēr Dievu uz- ņemt sevī un par Viņu priecāties spēj tikai tāda dvēsele, kas raksturā kļūst Viņam līdzīga. Tikai līdzīgs spēj cienīt līdzīgu. Kad mēs sevi nododam Dievam, lai kalpotu cil- vēcei, Viņš sevi nodod mums.

Nevar būt tā, ka no cilvēka sirds un dzīves izplūst dievišķo svētību straumes uz citiem, bet viņš nesaņem bagātīgu atalgojumu. Nogāzes un līdzenumi, kas kalpo kā gultnes plūstošajām kalnu upēm, kad tās tiecas uz jūru, nekad necieš zaudējumus. Šie dabas veidojumi simtkārt atgūst to, ko atdevuši. Upes, kas čalodamas plūst pa gultni, kā algu aiz sevis atstāj svaigumu un auglību. Zāle to krastos atšķiras ar savu svaigo zaļumu, koki ar kuplo lapu vainagu un ziedi ar daudzveidī- bu. Kad zeme ir kļuvusi kaila un brūna svelmainajā sau- les karstumā, svaigais zaļums iezīmē kalnu upes ceļu.

[82]Līdzenums, kas nes uz jūru kalnu bagātības, ir tēr- pts krāšņā zaļumā kā pierādījums tam atalgojumam,ko Dieva žēlastība sniedz visiem, kas ļauj sevi lietot kā tās kanālus pasaulei.

Šādas svētības saņem tie, kas žēlsirdīgi izturas pret nabagiem. Pravietis Jesaja saka: „Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pa- jumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma. [..] Un Tas Kungs tevi vien- mēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās .., tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jesajas 58:7–11)

Labdarība tiek divkārt svētīta, jo tas, kas dalās ar trūcīgo, svētī citus un pats saņem svētības vēl lielākā mērā. Kristus žēlastība attīsta dvēselē tādas rakstura iezīmes, kas ir pretējas savtībai, īpašības, kas bagātina dzīvi un padara to cienījamu. Klusībā parādīta laipnība savieno sirdis un tuvina tās žēlastības Avotam. Nelie- li uzmanības pierādījumi, nelieli mīlestības darbi un pašuzupurēšanās klusi izplata ap sevi smaržu, kas līdzī- gi ziedu aromātam ienes dzīvē svētības un laimi. Bei- dzot kļūs zināms, ka sevis aizliegšana citu labklājības un laimes labā, lai arī cik nenozīmīga un neievērojama tā šeit varētu šķist, Debesīs tiks uzskatīta par zīmi, kas liecina par mūsu savienību ar Viņu, godības Ķēniņu, kurš, bagāts būdams, mūsu dēļ kļuva nabags.

[83]Paveiktos mīlestības darbus var glabāt kā noslē- pumu, bet nav iespējams noslēpt iespaidu, kādu šī rīcība atstāj uz darītāja raksturu. Ja mēs strādājam no visas sirds kā Kristus sekotāji, tad mūsu sirdis būs līdzīgas Die- va sirdij, un Dieva Gars, kurš mūs virza, dvēselē izveidos svētu saskaņu, kas būs atbilde uz dievišķo pieskārienu.

Viņš, kas piešķir arvien lielākus talantus tiem, kuri ir gudri pilnveidojuši iepriekš saņemtās dāvanas, ar lab- vēlību vērtē to cilvēku veiktos darbus, kas tic Viņa mī- ļajam Dēlam, kura žēlastībā un spēkā tie ir darbojušies. Ļaudis, kas sevī ir attīstījuši un pilnveidojuši kristīgu raksturu, ieguldīdami savas spējas labos darbos, nāka- majā dzīvē pļaus to, ko šeit sējuši. Virs zemes iesāktais darbs tiks pabeigts pilnīgākā un svētākā dzīvē, lai tur- pinātos mūžībā.

„Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedariet tā kā liekuļi.” (Mateja 6:5)

Farizejiem bija noteiktas lūgšanu stundas, un, ja šajā laikā viņi bija uz ielas vai tirgus laukumā, nemierīgu ļaužu pūļu vidū (kā bieži gadījās), tie apstājās un skaļā balsī izteica savas formālās lūgšanas. Šādu Dieva pie- lūgšanu, kas kalpoja vienīgi sevis slavināšanai, Pestītājs nesaudzīgi norāja. [84] Tomēr Viņš nenoraidīja publis-ku lūgšanu un ne vienu reizi vien pats ar saviem mā- cekļiem lūdza lielu tautas masu klātbūtnē. Viņš mācīja, ka mūsu privātajai lūgšanai nav jābūt publiskai, bet tai klusā dievbijībā jāaizsniedz vienīgi Kungs. Šādas lūgša- nas nav jādzird nevienai ziņkārīgai ausij.

„Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī.” (Ma- teja 6:5, 6) Atrodi vietu privātai lūgšanai. Jēzum bija izraudzītas īpašas vietas sarunām ar Dievu, un tā tam jābūt arī mums. Mums bieži ir nepieciešams aiziet uz kādu vietu, lai arī cik vienkāršu, kur varētu pabūt vien- atnē ar Dievu.

„Pielūdz savu Tēvu slepenībā.” Jēzus vārdā bērna uzticībā mēs varam tuvoties Dievam. Nav vajadzīgs, lai kāds cilvēks pildītu vidutāja lomu. Ar Jēzus starpniecī- bu mēs varam atvērt savas sirdis Tēvam, kas mūs pa- zīst un mīl.

Klusā lūgšanu vietā, kur bez Dieva neviens cits mūs nedzird, mēs brīvi varam uzticēt visas savas apslēptās vēlmes un ilgas Tēvam, kas bezgalīgā žēlastībā mūs uz- klausa. Vienatnē, kad dvēsele paliek klusa Dieva tuvu- mā, mūsu sirdis uzrunā Balss, kas vienmēr ir atbildējusi uz cilvēku vajadzību saucieniem.

„Tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11) Ar nerimstošu mīlestību Viņš ilgojas dzirdēt ietie- pīgo ļaužu atzīšanos un pieņemt viņu nožēlu. Viņš gai-