Nodaļa 5 – Kunga Paraug-Lugsana

„Tāpēc jums būs tā lūgt.” (Mateja 6:9)

Šo lūgšanu Pestītājs izteica divas reizes: pirmo reizi ļaužu pūļiem kalna svētrunā un vēlreiz dažus mēnešus vēlāk tikai mācekļiem. Uz neilgu laiku tie bija atstā- juši savu Kungu un atgriezušies ieraudzīja, ka Viņš ir iegrimis sarunā ar Dievu. Kristus, šķiet, neievēroja mā- cekļu klātbūtni un turpināja skaļi lūgt. Glābēja seju ap- mirdzēja dievišķa gaisma. Šķita, ka Viņš ir Neredzamā klātbūtnē, un Viņa vārdos bija jaušams dzīvs spēks, kas raksturīgs Personai, kura sarunājas ar Dievu.

To visu dzirdēdami, mācekļi jutās dziļi aizkustināti.

Viņi bija ievērojuši, cik bieži Kristus vienatnē pavada garas stundas, sarunājoties ar savu Tēvu. Viņa dienas aizritēja, kalpojot ļaužu pūļiem, kas spiedās pie Viņa, un atmaskojot rabīnu maldinošo sofistiku. Šis nemitī- gais darbs Jēzu bieži tik ļoti nogurdināja, ka māte, brāļi un pat mācekļi raizējās par Viņa dzīvību. Tie ievēroja, ka pēc darba pārpilnas dienas, atgriežoties no vairāku stundu garas lūgšanas, Viņa seju sedz miers, šķita, ka Viņš ir atspirdzis. Šo kopā ar Dievu pavadīto stundu dēļ Viņš varēja ik rītu no jauna stāties ļaužu priekšā un nest tiem brīnišķo Debesu Gaismu. [103] Mācekļi jau sen bija ievērojuši saistību starp šīm lūgšanu stundām un spēku, kas piemita Viņa vārdiem un darbam. Tagad, klausīdamies Viņa lūgšanu, mācekļu sirdis pildīja god- bijība un pazemība. Kad Pestītājs beidza lūgt, mācekļi, būdami pārliecināti, ka viņiem tas ir ļoti nepieciešams, izsaucās: „Kungs, māci mums Dievu lūgt!” (Lūkas 11:1) Jēzus nemācīja tiem jaunu lūgšanas formu. Viņš atkārtoja vienīgi to, ko jau agrāk bija teicis, it kā sacīdams: jums jāsaprot tikai tas, ko Es jums esmu sacījis.

Tam ir dziļāka nozīme, nekā jūs domājat.

Tomēr Pestītājs nenorāda, ka mums būtu jālieto ti- kai šādi lūgšanu vārdi. Būdams vienots ar cilvēci, savas lūgšanas ideālu Viņš ietērpj tik vienkāršos vārdos, ka tos var apgūt pat mazs bērns, un tomēr tie ir tik daudz-nozīmīgi, ka dižākie prāti nespēj pilnībā aptvert šo domu svarīgumu. Mūs māca nākt pie Dieva, lai pateik- tos un uzticētu Viņam savas vajadzības, lai nožēlotu grēkus, un, pamatojoties uz Viņa apsolījumiem, lūgtu Viņa žēlastību.

„Kad lūdzat Dievu, tad sakiet: Tēvs!” (Lūkas 11:2)

Jēzus mūs māca Viņa Tēvu saukt par mūsu Tēvu. Viņš nekaunas mūs saukt par brāļiem (Ebrejiem 2:11). Pestītāja sirds tik ļoti ilgojas mūs apsveikt kā dievišķās ģimenes locekļus, ka jau pirmajos vārdos, ar kuriem mums jātuvojas Dievam, Viņš ieliek dievišķās radniecī- bas garantiju „Mūsu Tēvs”.

[104]