Bet ir joma, par kuru sabiedrību interesē tikai pastarpināti – tā dzīves daļa, kas attiecas tikai uz tevi pašu, un, ja tā kaitē citiem, tad tikai ar viņu brīvprātīgu un bez maldināšanas gūtu piekrišanu. Pirmkārt, tā ir iekšējā apziņas valstība, kas prasa brīvību saprotamākajā nozīmē; domu un jūtu brīvība; absolūta uzskatu brīvība visos jautājumos. Var šķist, ka vārda brīvība un viedokļu publicēšana ir pakļauta citam principam, jo tā ietekmē citus, taču tā, ka tā ir gandrīz tikpat svarīga kā domas brīvība, pēc būtības ir no tās neatņemama. Otrkārt, gaumes un nodarbošanās brīvība, spēja veidot dzīvi atbilstoši savam raksturam; dari to, kas tev patīk. Treškārt, no šādas ikviena brīvības tajās pašās robežās izriet grupējumu brīvība, biedrošanās brīvība jebkuriem mērķiem, ja vien tie nekaitē pārējam (tiek pieņemts, ka biedrība ir brīvprātīga un bez maldināšanas). Neatkarīgi no valdības formas sabiedrība, kurā šīs brīvības netiek ievērotas, nav brīva..
