Un kas gan ir imperatora tiesības ar savu zobenu piespiest cilvēkus praktizēt jebkuru Baznīcas pavēlēto ticību, uzskatot, ka tā ir patiesā ticība, tikai tāpēc, ka Baznīca to ir pavēlējusi? Arī tā ir sagrauta un gāzta. Tādējādi princips, kas tik klusi iestrādāts Protestā, noliek putekļos šo divkāršo tirāniju. Pāvesta krēsls un imperatora zobens pāriet, un to vietā nāk sirdsapziņa. Taču Protests nepadara sirdsapziņu par savu saimnieci; sirdsapziņa nav likums sev pašai. Tā būtu anarhija jeb sacelšanās pret To, kas ir tās Kungs. Protests sludina, ka Bībele ir sirdsapziņas likums un ka tās autors ir vienīgi tās Kungs. Tādēļ tas virza savu kursu starp divām pretējām briesmām, no vienas puses, izvairoties no anarhijas, no otras - no tirānijas; protestantisms paceļas, izkārtojot patiesas brīvības karogu, tautu acu priekšā. Ap šo karogu jāapvienojas visiem cilvēkiem, kas vēlas būt brīvi...
