Nodaļa 19 - Gaisma Tumsā

No laikmeta laikmetā katrā lielā reformācijā vai reliģiskā kustībā Dieva darbs virs zemes ir pārsteidzoši līdzīgs. Kunga rīcību ar cilvēkiem pastāvīgi nosaka vieni un tie paši principi. Svarīgām tagadnes kustībām saskatāmas paralēles pagātnē, un draudzes piedzīvojumi iepriekšējos laikmetos slēpj sevī ļoti vērtīgas mācības mūsu laikam.

Neviena patiesība Bībelē nav uzsvērta skaidrāk par to, ka Dievs visās lielajās pestīšanas darbu uz priekšu virzošajās kustībās savus kalpus virs zemes vada ar Svēto Garu. Cilvēki Dieva rokās ir kā darbarīki, kurus Viņš izlieto savu labvēlības un žēlastības nodomu piepildīšanai. Katram darāma sava daļa; katram ir piešķirts zināms gaismas mērs, kas atbilst viņa laika vajadzībām un ir pietiekošs, lai darītu to spējīgu veikt Dieva uzticēto uzdevumu. Bet neviens cilvēks, lai arī cik ļoti Debesis viņu godātu, nekad nav pilnībā aptvēris lielo atpestīšanas plānu, ne arī detalizēti izpratis dievišķo nodomu katrā attiecīgā laika periodā. Cilvēkiem nav iespējams pilnībā saprast, ko Dievs vēlas sasniegt ar tiem uzticēto darbu. Dieva Vārda sludinātās vēsts iespaidu tie aptver tikai daļēji.

"Vai tad tu vari saprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai?" (Īj.11:7) "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Kungs. (344) "Par cik augstākas Debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām." (Jes. 55:8,9) "Es esmu Dievs, un nav neviena kā Es, kas no iesākuma galu dara zināmu un no sen laikiem to, kas vēl nav noticis." (Jes. 46:9,10, Glika tulk.)

Pat pravieši, kas bija apveltīti ar sevišķu Gara apgaismojumu, pilnīgi neaptvēra viņiem uzticēto atklāsmju nozīmi. Izpratnei vajadzēja nākt pamazām no laikmeta laikmetā, atkarībā no tā, cik lielā mērā Dieva ļaudīm būs nepieciešamas tur ietvertās pamācības.

Pēteris, rakstot par to cilvēku glābšanu, kurus apgaismojis Evaņģēlijs, saka: "Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas tajos bija, zīmēja, papriekš apliecinādams Kristus ciešanas un godību pēc tam. Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums." (1. Pēt. 1:10-12, Glika tulk.)

Lai gan praviešiem netika dota pilnīga izpratne par to, kas viņiem bija atklāts, tomēr tie dedzīgi centās iegūt visu gaismu, kādu Dievs atrada par labu viņiem sniegt. "Tie rūpīgi vaicājuši un meklējuši," "izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas tajos bija, zīmēja". Ak, kāda mācība Dieva ļaudīm kristīgajā laikmetā, kuru labā šie pravietojumi tika doti agrāk uzticīgajiem kalpiem! "Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums." Uzlūkojiet šos svētos Dieva vīrus, cik rūpīgi tie "vaicājuši un meklējuši", kā izprast atklāsmes, kas viņiem bija dotas vēl nedzimušām paaudzēm!

Salīdziniet viņu svēto dedzību ar vienaldzīgo bezrūpību, kā pret šo Debesu dāvanu izturējās tie, kas baudīja vēlāko laikmetu priekšrocības! Kāds pārmetums ērtības un pasauli mīlošajai sabiedrībai, kas apmierinās ar paskaidrojumu, ka pravietojumi neesot saprotami!

Kaut gan cilvēku ierobežotais prāts nav pietiekams, lai spētu iedziļināties bezgalīgā

Dieva nodomos vai pilnīgi saprast Viņa mērķus, tomēr iemesls, kāpēc Dieva vēstis aptver tik neskaidri, bieži ir kāda kļūda vai nolaidība no cilvēku puses. Ne reti ļaužu un pat

Dieva kalpu prātu tik lielā mērā apžilbina cilvēciskie uzskati, cilvēku tradīcijas un cilvēku mācības, ka tie tikai daļēji spēj aptvert augstās domas, ko Dievs atklājis savā

Vārdā. Tāds bija Kristus mācekļu piedzīvojums pat tad, kad Kristus dzīvoja kopā ar viņiem. Šo vīru prātu piepildīja vispārpieņemtais uzskats par Mesiju kā laicīgu valdnieku, kurš Izraēlu pacels uz pasaules impērijas troņa, un tādēļ tie nespēja saprast, ko nozīmē Jēzus vārdi attiecībā uz Viņa ciešanām un nāvi nākotnē.

Kristus pats tos bija izsūtījis ar vēsti: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju." (Marka 1:15) Šī vēsts pamatojās uz Daniēla 9. nodaļas pravietojumu. Eņģelis bija paskaidrojis, ka sešdesmit deviņas nedēļas sniegsies līdz "svaidītam valdniekam", un ar lielām cerībām un priecīgām gaidām mācekļi raudzījās nākotnē, kad Jeruzālemē nodibinās Mesijas valsti, kas pārvaldīs visu zemi.

Viņi sludināja vēsti, ko Kristus tiem bija uzticējis, lai gan paši pārprata tās nozīmi. Neskatoties uz to, ka viņu sludināšana balstījās uz Dan. 9:25, tie neievēroja tās pašas nodaļas nākamajā pantā sacīto, ka Mesija "tiks izdeldēts". No pat dzimšanas viņu sirdis bija pieķērušās gaidāmajai pasaules impērijas godībai, un šī doma aizmigloja saprašanu kā pret pravietojumā izteiktajiem tālākajiem norādījumiem, tā arī pret Kristus vārdiem.

Viņi izpildīja savu pienākumu, sniedzot jūdu tautai žēlastības aicinājumu, un pēc tam, tieši tajā laikā, kad tie cerēja savu Kungu ieraudzīt uzkāpjam Dāvida tronī, tiem bija jāpiedzīvo Jēzus ciešanas, kad Viņu sagrābj kā ļaundari, šausta ar pātagām, apsmej, notiesā un paaugstina pie krusta Golgātā. (346) Kāds izmisums un kādas sāpes plosīja šo mācekļu sirdis dienās, kurās viņu Kungs gulēja kapā!

Kristus bija atnācis pravietojumā norādītajā laikā un veidā. Katrā Viņa kalpošanas sīkumā bija piepildījusies Rakstu liecība. Viņš sludināja glābšanas vēsti, un Viņa "darbi bija vareni". Klausītāju sirdis juta, ka vēsts nāk no Debesīm. Vārds un Dieva Gars apliecināja Viņa Dēla dievišķo sūtību.

Mācekļi vēl arvien nemainīgā mīlestībā pieķērās savam Meistaram. Tomēr viņu domas aizklāja nedrošība un šaubas. Savās sāpēs viņi neatcerējās Kristus vārdus, kas norādīja uz ciešanām un nāvi. Ja Jēzus no Nācaretes ir bijis īstais Mesija, kāpēc tad tagad tādas bēdas un vilšanās? Tas bija jautājums, kas mocīja viņu dvēseles, kamēr Pestītājs pēc savas nāves gulēja kapā tajās bezcerīgajās Sabata stundās līdz augšāmcelšanās rītam.

Lai gan pār šiem Jēzus sekotājiem sabiezēja tumša bēdu nakts, tomēr tie nebija atstāti. Pravietis saka: "Ja arī es mītu tumsā, tad tomēr Kungs ir mana gaisma! (..) Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību." (Mihas 7:8,9) "Tad arī tumsība tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma." (Ps. 139:12) Dievs ir sacījis: "Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma." (Ps. 112:4) "Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa takām, kas tiem bija svešas, Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu es darīšu un no tā neatkāpšos." (Jes. 42:16)

Mācekļu sludināšana Kunga vārdā bija pareiza katrā sīkumā, un notikumi, uz kuriem tā norādīja, piepildījās noteiktajā laikā. "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi," tā skanēja viņu vēsts. (347) Paejot laikam – Daniēla 9. nodaļas sešdesmit deviņām nedēļām –, kurām vajadzēja sniegties līdz Mesijam, "Svaidītais" – Kristus, pēc kristībām Jordānā, saņēma Gara svaidījumu. Un "Dieva valstība", kuru viņi bija pasludinājuši esam tuvu, tika uzcelta līdz ar Kristus nāvi. Šī valstība nebija pasaulīga impērija, kā tie kādreiz bija mācīti ticēt. Tā arī nebija nākošā mūžīgā valsts, ko uzcels, kad "valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm nodos Visaugstā svēto tautai", to neiznīcīgo valstību, kurā "visas varas tai kalpos un būs padotas". (Dan. 7:27) Izteiciens "Dieva valstība" Bībelē lietots kā žēlastības, tā godības valsts apzīmēšanai. Par žēlastības valsti runā Pāvils Vēstulē ebrejiem. Norādījis uz līdzjūtīgo Vidutāju Kristu, kas iežēlojas "par mūsu vājībām", apustulis saka: "Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību (..)." (Ebr. 4:16) Žēlastības tronis attēlo žēlastības valsti, jo troņa pastāvēšana netieši norāda uz valsts esamību. Daudzās savās līdzībās Kristus lieto izteicienu "debesu valsts", kas nozīmē dievišķas žēlastības darbu cilvēku sirdīs.

Tāpat arī godības tronis simbolizē godības valsti, un par šo valsti pasaules Glābējs ir teicis: "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā." (Mat. 25:31,32) Šī valsts vēl pieder nākotnei. Tā netiks uzcelta pirms Kristus otrās atnākšanas.

Žēlastības valsti nodibināja tūlīt pēc cilvēka krišanas, kad tika radīts plāns vainīgās cilvēces glābšanai. Jau tad pastāvēja dievišķais nodoms un apsolījumi, un cilvēki ticībā varēja kļūt par tās pavalstniekiem. (348) Tomēr faktiski līdz Kristus nāvei tā vēl nebija apstiprināta. Pat jau iesācis savu kalpošanas darbu virs zemes, Pestītājs, cilvēku stūrgalvības un nepateicības nogurdināts, varēja atkāpties un neupurēt sevi Golgātā.

Ģetzemanē ciešanu biķeris drebēja Viņa rokā. Arī tad Viņš vēl varēja noslaucīt no pieres asiņainos sviedrus un atstāt vainīgo cilvēci, lai tā aizietu bojā savos grēkos. Ja Viņš tā būtu rīkojies, tad kritušajiem cilvēkiem nebūtu nekādas glābšanās iespējas. Bet, kad Pestītājs nodeva savu dzīvību un ar pēdējiem elpas vilcieniem izsaucās: "Viss piepildīts!" tad atpestīšanas plāna īstenošana jau bija nodrošināta. Grēcīgajam pārim Ēdenē dotais glābšanas apsolījums bija apstiprināts. Tad tika nodibināta žēlastības valsts, kas iepriekš pastāvēja tikai apsolījumā.

Tādā veidā Kristus nāve – tieši tas notikums, ko mācekļi uzskatīja par savu cerību beigām – patiesībā šo cerību nostiprināja uz mūžīgiem laikiem. Lai gan Kristus nāve tiem sagādāja briesmīgu vilšanos, tā tomēr bija vislielākais pierādījums par labu viņu ticībai. Notikums, kas viņus pildīja ar skumjām un bija par iemeslu izmisumam, atvēra cerību durvis katram Ādama bērnam un visu laikmetu uzticīgajiem ļaudīm nodrošināja nākošo dzīvi un mūžīgo laimi.

Bezgalīgās žēlastības nodomi piepildījās, pat mācekļiem pieviļoties. Lai gan dievišķā žēlastība un Tā spēks, kurš runāja, kā nekad neviens cilvēks nav runājis, bija mantojis viņu sirdis, tomēr šo vīru mīlestības skaidrajam zeltam bija piejaukti pasaulīga lepnuma un savtīgas godkāres elementi. Pat vēl augšistabā, kur tie bija sapulcējušies ēst Pasā jēru, šajā svinīgajā stundā, kad viņu Kungs jau iegāja Ģetzemanes ēnā, "ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais". (Lūk. 22:24) (349) Viņu iztēli bija pārņēmis tronis, kronis un godība, lai gan tieši priekšā atradās kauns un ciešanas dārzā, tiesas nams un Golgātas krusts. Tas bija miesīgās sirds lepnums un viņu alkas pēc laicīgā goda, kas tik neatlaidīgi lika pieķerties sava laika viltus mācībai un atstāt neievērotus Pestītāja vārdus, kas atklāja Viņa valsts patieso būtību un norādīja uz Kunga ciešanām un nāvi. Un šīs maldīšanās rezultātā nāca smagais pārbaudījums – nežēlīgais un tomēr vajadzīgais – , kas tika pieļauts viņu pašu labā. Lai gan mācekļi bija pārpratuši vēsts nozīmi un vīlušies savās cerībās, tomēr viņi sludināja Dieva sniegto brīdinājuma vēsti, un Kungs vēlējās atalgot viņu ticību un izcelt viņu paklausību. Tiem uzticēja darbu – nest visām tautām brīnišķo Evaņģēliju par augšāmcēlušos Kungu, bet, lai tie būtu sagatavoti šim uzdevumam, viņiem pieļāva šo šķietami rūgto piedzīvojumu.

Pēc augšāmcelšanās Jēzus dažiem mācekļiem parādījās ceļā uz Emavu, un, "iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti" (Lūk. 24:27) Šo vīru sirdis tika aizkustinātas. Iedegās ticība, un viņi atdzima dzīvā cerībā, pat pirms Jēzus tiem vēl bija atklājies. Kungs vēlējās apgaismot viņu saprašanu un pamatot ticību stiprajam praviešu Vārdam. Viņš vēlējās, lai patiesība stingri iesakņotos viņu prātā, ne tikai tāpēc, ka to atbalstīja Jēzus personīgā liecība, bet arī neapšaubāmo pierādījumu dēļ, kurus sniedz ceremoniālās bauslības simboli un ēnas, kā arī Vecās Derības pravietojumi. Kristus sekotājiem bija nepieciešama saprātīga ticība ne tikai viņu pašu dēļ, bet arī tāpēc, lai viņi šo Kristus atzīšanu varētu atklāt visai pasaulei. Un kā uz pašu pirmo soli šīs patiesības izplatīšanā Jēzus mācekļiem norādīja uz Mozu un praviešiem. Tāda bija liecība, ko augšāmcēlies Pestītājs deva par Vecās Derības Rakstu vērtību un nozīmīgumu.

Kāda pārmaiņa norisinājās mācekļu sirdīs, kad viņi vēlreiz ieraudzīja sava Meistara mīļoto vaigu! (Lūk. 24:32) Dziļākā un pilnīgākā nozīmē kā jebkad agrāk viņi tagad bija atraduši To, "par ko Mozus bauslībā rakstījis un pravieši". Nedrošības, ciešanu un izmisuma vietā stājās uzticīga paļāvība un neaptumšota ticība. Nav brīnums, ka pēc Kunga pacelšanās debesīs tie "allaž bija dievnamā, teica un slavēja Dievu". Ļaudis, kas zināja vienīgi par Pestītāja apkaunojošo nāvi, sagaidīja, ka mācekļu sejās ieraudzīs skumjas, apmulsumu un cerību sabrukumu, bet viņi tur skatīja prieku un uzvaru. Ak, ar kādiem pārbaudījumiem šiem mācekļiem bija jāsastopas, lai sagatavotos priekšā stāvošajam darbam! Tie bija izgājuši cauri dziļākajām bēdām, kādas vien varēja piedzīvot, un bija redzējuši, kā Dieva Vārds uzvarēja, kad cilvēcīgajam skatam viss jau šķita zaudēts. Kas gan turpmāk vairs varētu iebiedēt viņu ticību un apslāpēt mīlestības kvēli? Vislielākajās bēdās tiem tagad bija drošība un cerība "kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs". (Ebr. 6:18,19, Glika tulk.) Viņi kļuva par lieciniekiem Dieva gudrībai un spēkam, un tāpēc bija pārliecināti, "ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis". (Rom. 8:38,39,37) "Kunga Vārds paliek mūžīgi." (1. Pēt.1:25) Un "kas pazudinās"? "Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs arī aizstāv." (Rom. 8:34, Glika tulk.)

Kungs saka: "Mani ļaudis netaps kaunā nemūžam." (Joēla 2:26, Glika tulk.) "Vakarā nāk raudāšana, bet rītā prieks." (Ps. 30:6, Glika tulk.) Kad augšāmcelšanās dienā mācekļi sastapa savu Pestītāju un, klausoties Viņa vārdos, sirds tiem krūtīs iedegās, kad tie uzlūkoja viņu dēļ ievainoto galvu, rokas un kājas, kad pirms atgriešanās Debesīs Jēzus tos izveda ārā uz Betāniju un, svētījot pacēlis savas rokas, pavēlēja: (351) "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju" (Marka 16:15), piebilstot: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas" (Mat. 28:20), kad Vasarsvētku dienā saņēma apsolīto Aizstāvi un tika dots spēks no augšienes, un ticīgo dvēseles aizkustināja viņu Debesīs uzkāpušā Kunga klātbūtnes apziņa, vai gan viņi tad vēl žēlastības Evaņģēlija amatu un "taisnības kroni", ko varēs saņemt, Kristum atnākot, būtu vēlējušies apmainīt pret pasaulīgā troņa godību, kas bija viņu cerība mācekļu gaitas iesākot, kaut arī viņu ceļš līdzinājās Kunga ceļam un veda caur uzupurēšanos un mocekļu nāvi? Viens, "kas ir spēcīgs pārlieku vairāk darīt pār visu, ko mēs lūdzam vai domājam", līdz ar sadraudzību ciešanās bija tiem dāvinājis līdzdalību savā priekā, – priekā daudzus cilvēkus vadīt "uz godību", neizsakāmā priekā, "mūžīgā un pastāvīgā godībā", ar ko, kā saka Pāvils, "mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas", nemaz nav salīdzināmas.

Mācekļu piedzīvojums, sludinot valstības Evaņģēliju Kristus pirmās adventes laikā, atkārtojās to cilvēku dzīvē, kas nesa vēsti par Viņa otro nākšanu. Kā mācekļi izgāja sludināt – "laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi"–, tā Millers un viņa līdzstrādnieki vēstīja, ka beidzas visgarākais un pēdējais Bībelē minētais laika periods, ka tuvojas tiesas diena un ka drīz jāiestājas mūžīgai valstībai. Mācekļu sludināšana par laiku pamatojās uz Dan. 9. nodaļā minētajām septiņdesmit nedēļām. Millera un viņa biedru sniegtā vēsts norādīja uz Dan. 8:14 minēto 2300 dienu beigšanos, kuru sastāvdaļa bija septiņdesmit nedēļas. Abos gadījumos vēstis pamatojās uz viena un tā paša lielā pravietiskā laika perioda atsevišķo daļu piepildīšanos.

Līdzīgi pirmajiem mācekļiem, Viljams Millers un viņa biedri pilnīgi neizprata pašu nestās vēsts nozīmi. (352) Baznīcā ilgi iesakņojušies maldi kavēja tos nonākt pie viena svarīga šī pravietojuma punkta pareizas izpratnes. Tāpēc, lai gan viņi sludināja vēsti, kuru Dievs tiem bija uzticējis nest pasaulei, viņi pārprata tās nozīmi un paši ļoti pievīlās.

Izskaidrojot Dan. 8:14 pravietojumu: "Divi tūkstoši un trīs simti dienas (..), tad svētā vieta atkal taps iesvētīta", Millers, kā jau teikts, pieņēma vispār valdošo uzskatu, ka pieminētā svētā vieta ir zeme, un tādēļ ticēja, ka svētnīcas šķīstīšana nozīmē zemes šķīstīšanu ar uguni Kunga atnākšanas dienā. Līdz ar to atradis, ka 2300 dienu noslēgums ir skaidri norādīts, viņš secināja, ka ir atklājis otrās adventes laiku. Kļūda radās saskaņā ar populārā uzskata pieņemšanu attiecībā uz "svēto vietu".

Ceremoniālajā sistēmā, kas kā ēna norādīja uz Kristus upuri un Viņa priestera darbu, gadskārtējā kalpošanas ciklā svētnīcas šķīstīšana bija augstā priestera pēdējais darbs. Līdz ar to beidzās arī salīdzināšanas darbs, Izraēla grēku atņemšana vai izdeldēšana. Tas simbolizēja mūsu Augstā Priestera darbu Debesīs, tas ir, Debesu grāmatās ierakstīto Viņa ļaužu grēku atņemšanu vai izdzēšanu. Šī kalpošana sevī ietver izmeklēšanas darbu un tiesu, un tā notiek tieši pirms Kristus nākšanas debesu padebešos ar spēku un lielu godību, jo, kad Kungs parādīsies, ikviena lieta jau būs izšķirta. Jēzus saka: "Redzi, Es nākšu drīz, un Mana alga līdz ar Mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem." (Atkl. 22:12) Tieši par šo tiesu, kas notiek pirms otrās adventes, ir rakstīts pirmā eņģeļa vēstī Atkl.14:7: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda."

Tie, kas sludināja šo brīdinājumu, sniedza īsto vēsti īstā laikā. Bet, tāpat kā pirmie mācekļi, kas, pamatojoties uz Daniēla 9. nodaļas pravietojumu, ziņoja, ka "laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi", (353) un neredzēja, ka tajā pašā rakstvietā iepriekš paziņota Mesijas nāve, tā arī Millers un viņa līdzstrādnieki sludināja ar Dan. 8:14 un Atkl.14:7 pamatotu vēsti un neredzēja, ka Atklāsmes 14. nodaļā uzrakstītas vēl citas vēstis, kurām arī jātiek sniegtām pirms Kunga atnākšanas. Kā mācekļi bija kļūdījušies attiecībā uz septiņdesmit nedēļu beigās nodibināmo valstību, tā adventisti pārprata pravietojumā norādīto notikumu pēc 2300 dienu beigām. Abos gadījumos piekrišana vai, pareizāk sakot, uzticēšanās populāriem maldiem cilvēkus padarīja aklus pret patiesību. Kā vieni, tā otri izpildīja Dieva prātu, pasludinot laikam atbilstošu vēsti, bet nepareizais priekšstats par šo vēsti tiem pašiem sagādāja vilšanos.

Dievs tomēr savu nodomu sasniedza, kaut arī atļāva brīdinājumu par tiesas laiku pasludināt tādā veidā. Lielā diena bija tuvu, un Kunga aizgādībā laiks kļuva par Viņa ļaužu pārbaudes akmeni, kas tiem atklāja, kādas ir viņu sirdis. Vēsts bija paredzēta draudzes pārbaudīšanai un tīrīšanai. Ikviens tika vadīts tā, lai ieraudzītu, kam pieder viņa mīlestība – šai pasaulei vai Kristum un Debesīm. Vārdos daudzi apliecināja mīlestību Pestītājam, bet tagad to vajadzēja pierādīt. Vai viņi bija gatavi atteikties no savām laicīgajām cerībām un godkārīgajiem plāniem, lai līksmi apsveiktu sava Kunga atnākšanu? Šai vēstij vajadzēja darīt viņus spējīgus saskatīt savu īsto garīgo stāvokli; tā tika sūtīta žēlastībā, lai ļaudis pamudinātu pazemībā un grēku nožēlā meklēt Kungu.

Arī vilšanās, kaut to izraisīja viņu pasludinātās vēsts nepareiza izpratne, tika vērsta šai lietai par labu. Tā pārbaudīja to sirdis, kas apliecināja, ka pieņem brīdinājumu. Vai viņi, sastopoties ar vilšanos, tūlīt neatteiksies no sava piedzīvojuma un neatmetīs uzticēšanos

Dieva Vārdam? Vai arī tie lūdzot un pazemojoties centīsies atklāt, kur pravietojuma nozīmes izpratnē ir kļūdījušies? (354) Cik daudzi viņu starpā ir vadījušies no bailēm, impulsa vai uzbudinājuma? Cik daudz viņu vidū ir svārstīgo un neticīgo? Ļaužu pulki apgalvoja, ka mīlestībā ilgojas pēc Kunga atnākšanas. Bet vai tad, kad pasaule viņus izsmies un apkraus pārmetumiem, kad būs jāpiedzīvo kavēšanās un vilšanās radītā pārbaude, vai tad viņi savu ticību nenoliegs? Vai, nespēdami visā notiekošā izprast Dieva rīcību, tie tūlīt neatmetīs patiesības, kas balstās uz Viņa Vārda visskaidrākajām liecībām?

Šai pārbaudei vajadzēja atklāt to cilvēku pastāvību, kas patiesā ticībā bija paklausījuši visam tam, ko atzina par Dieva Vārda un Gara liecību. Šim piedzīvojumam vajadzēja uzrādīt briesmas, kas rodas no cilvēku teoriju un izskaidrojumu pieņemšanas, nemeklējot atbildi tieši Bībelē. Grūtībām un bēdām, ko izsauca šie maldi, vajadzēja ticīgo sirdīs padarīt viņu rakstura veidošanai nepieciešamo darbu. Tos vajadzēja ierosināt dziļāk pētīt pravietisko Vārdu, mācīties rūpīgāk pārbaudīt savas ticības pamatus un atmest visu, kas nesaskan ar Rakstiem, lai cik plaši to būtu pieņēmusi kristīgā pasaule.

Arī šiem ticīgajiem, tāpat kā savā laikā pirmajiem mācekļiem, vēlāk bija lemts saņemt izskaidrojumu par to, kas pārbaudījumu stundā tiem vēl šķita tumšs. Kad viņi redzēja "Kunga galu", tad atzina, ka, neskatoties uz visām maldu izraisītajām bēdām, Dieva mīlestības nodomi pret tiem ir pastāvīgi piepildījušies. Svētīgajā piedzīvojumā tie mācījās atzīt, ka Kungs ir "žēlīgs un sirdsmīlīgs", ka visi Viņa ceļi ir "žēlastība un patiesība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības".

Nodaļa 20 - Lielā Reliģiskā Atmoda

Pravietojumā par pirmā eņģeļa vēsti Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā līdz ar Kristus drīzās atnākšanas pasludināšanu ir paredzēta arī liela reliģiska atmoda. Eņģelis redzams lidojam "debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām." "Stiprā balsī" viņš sludina vēsti: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus." (Atkl. 14:6,7)

Visai nozīmīgs ir fakts, ka šī brīdinājuma vēstnesis ir eņģelis. Dievišķai gudrībai ir paticis ar Debesu sūtņa skaidrību, godību un varenību attēlot šai vēstij veicamā darba diženumu, kā arī tai līdzejošo spēku un godību. Un eņģeļa lidojums "debesu vidū", "stiprā balsī" izteiktais brīdinājums un tā pasludināšana visiem, "kas dzīvo virs zemes", – "visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām", – stāsta par šīs kustības izplatīšanās ātrumu un pasaulplašo apjomu.

Vēsts pati izlej gaismu attiecībā uz laiku, kad šī kustība norisināsies. Tiek ziņots, ka tā ir daļa no "mūžīgā Evaņģēlija" un tā pasludina tiesas iesākšanos. (356) Pestīšanas vēsts ir nesta visos laikmetos, bet šī vēsts ir daļa no Evaņģēlija, ko var sludināt tikai pēdējās dienās, jo vienīgi tad patiesi var teikt, ka "ir atnākusi Viņa tiesas stunda". Pravietojumi rāda notikumu secību, kas sniedzas līdz tiesas laika sākumam. Sevišķi tas sakāms par Daniēla grāmatu. Bet to pravietojuma daļu, kas attiecas uz pēdējām dienām, Daniēlam pavēlēja apslēpt un aizzīmogot "līdz gala laikam". Tikai tad, kad šis laiks bija pienācis, varēja pasludināt tiesas vēsti, pamatojoties uz agrāk piepildītajiem pravietojumiem. Jo gala laikā "daudzi meklēs tikuši un atzīšana vairosies". (Dan.12:4)

Apustulis Pāvils brīdināja draudzi negaidīt Kristus nākšanu viņu dienās. "(..) jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam (..)." (2. Tes. 2:3) Sava

Kunga otro adventi ticīgie drīkstēja gaidīt tikai pēc lielās atkrišanas un pēc ilgā "grēka cilvēka" valdīšanas laika. "Grēka cilvēks", kas nosaukts arī "netaisnības noslēpums", "pazušanas dēls" un "netaisnais", attēlo pāvestību, kurai, kā pravietojumā iepriekš teikts, vajadzēja palikt pie varas 1260 gadus. Šis laiks beidzās 1798. gadā. Pirms šī laika Kristus nākšana nebija iespējama. Pāvils ar savu brīdinājumu aptver visu kristīgo laikmetu līdz 1798. gadam. Vēsts par Kristus otro nākšanu jāsludina pēc šī laika.

Pagājušajos gadsimtos tāda vēsts nekad netika sludināta. Pāvils, kā redzējām, to nesludināja, viņš saviem brāļiem norādīja, ka Kunga atnākšana tad vēl atradās tālā nākotnē. To nesludināja arī reformatori. Mārtiņš Luters atzina, ka tiesas laiks gaidāms apmēram trīs simti gadus pēc viņa dienām. Bet kopš 1798. gada Daniēla grāmata ir atzīmogota, atzīšana par pravietojumiem ir vairojusies, un daudzi pasludinājuši svinīgo vēsti par tiesas tuvumu.

Tāpat kā lielā Reformācija 16. gadsimtā, arī Adventes kustība vienlaicīgi parādījās kristīgās pasaules dažādās zemēs. Kā Eiropā, tā Amerikā ticības un lūgšanu vīri tika ierosināti pētīt pravietojumus, un, iedziļinoties inspirētajos pierakstos, tie atrada pārliecinošus pierādījumus, ka visu lietu gals ir tuvu. Dažādās zemēs radās atsevišķas kristiešu grupas, kas vienīgi no Rakstiem ieguva pārliecību, ka Pestītāja atnākšana ir tuvu.

1821. gadā, trīs gadus pēc tam, kad Millers bija sapratis pravietojumus, kas norādīja uz tiesas laiku, Kunga drīzo atnākšanu sāka sludināt Džozefs Vulfs – visas "pasaules misionārs". Vulfs piedzima Vācijā ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija jūdu rabīns. Jau ļoti agri viņš pārliecinājās par kristīgās reliģijas patiesīgumu. Rosīgais, meklējošais prāts tam lika uzmanīgi ieklausīties tēva mājās notiekošajās sarunās, dievbijīgiem jūdiem ik dienas sapulcējoties, lai dalītos pārdomās par savas tautas cerībām un ilgām, par nākošā Mesijas godību un Izraēla valsts atjaunošanu. Kādā dienā, dzirdot pieminam Jēzu no Nācaretes, zēns jautāja, kas Viņš tāds bijis. "Kāds ļoti apdāvināts jūds," skanēja atbilde, "bet, tā kā Viņš sevi nosauca par Mesiju, tad jūdu tiesa Viņu notiesāja uz nāvi." "Bet kāpēc tā," atkal iebilda jautātājs, "Jeruzāleme ir izpostīta un mēs atrodamies gūstā?" "Ak vai, ak vai!" atbildēja tēvs, "tikai tādēļ, ka jūdi nonāvēja praviešus." Bērns tūlīt tika pamodināts domāt: "Varbūt arī Jēzus bija pravietis, un jūdi Viņu nevainīgu nogalināja." (1) Un šī izjūta bija tik ļoti spēcīga, ka, lai gan tam bija aizliegts iet kristīgās baznīcās, viņš tomēr uzturējās pie durvīm ārpusē, mēģinādams saklausīt tur sludināto vēsti.

Kad viņš, būdams tikai septiņus gadus vecs zēns, lielījās kāda gados vecāka kristīga kaimiņa priekšā, ka Izraēlu gaida uzvaras līksmība nākotnē, vecais vīrs laipni sacīja: "Mīļo zēn, es gribu tev pateikt, kurš bija īstais Mesija: Jēzus no Nācaretes (..), ko tavi senči piesita krustā, tāpat kā senatnē nomocīja citus praviešus. (358) Ej mājās un izlasi Jesajas 53. nodaļu, un tu pārliecināsies, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (2) Šo pārliecību viņš ieguva uzreiz. Aizgājis mājās, tas lasīja Rakstus, brīnīdamies, cik pilnīgi tie piepildījušies Jēzū no Nācaretes. Vai tiešām kristieša vārdi bija vistīrākā patiesība? Zēns lūdza tēvu noskaidrot šo pravietojumu, bet sastapa tik drūmu un atbaidošu klusēšanu, ka vairs nekad neuzdrošinājās par to jautāt. Tomēr tas tikai palielināja viņa ilgas vēl labāk iepazīties ar kristīgo reliģiju.

Zināšanas, pēc kurām viņš tiecās, tika rūpīgi slēptas šīs jūdu ģimenes lokā, tādēļ, būdams tikai vienpadsmit gadus vecs, tas atstāja sava tēva namu un aizgāja pasaulē, lai iegūtu izglītību, izvēlētos sev reliģiju un dzīves darbu. Mājvietu viņš atrada pie radiem, bet tikai uz laiku, jo arī no turienes to kā atkritēju drīz vien padzina, un viņam pilnīgi vienam un bez iztikas līdzekļiem nācās iet savu ceļu starp svešiem ļaudīm. Tā viņš gāja no vietas uz vietu, tajā pašā laikā čakli mācoties un nepieciešamo naudu nopelnot ar ebreju valodas stundu pasniegšanu. Kāda katoļu skolotāja iespaidā viņš pieņēma Romas ticību un plānoja kļūt par misionāru savai tautai. Nedaudz gadus vēlāk, tiecoties uz šo mērķi, tas devās turpināt studijas Propagandas koledžā Romā. Šeit zēna ieradums patstāvīgi domāt un vaļsirdīgi izteikt savus spriedumus drīz vien tam sagādāja ķecera slavu. Viņš atklāti uzbruka baznīcas ļaunprātīgajiem sagrozījumiem un aicināja visus atzīt reformas nepieciešamību. Lai gan sākumā viņš baudīja katoļu prelātu sevišķu labvēlību, pēc kāda laika tam tomēr Romu vajadzēja atstāt. Baznīcas uzraudzībā tas gāja no vietas uz vietu, līdz kļuva skaidrs, ka viņu nekad neizdosies pakļaut katolisma jūgam. Beidzot to atzina par nelabojamu un atbrīvoja no visiem pienākumiem. Tad viņš devās ceļā uz Angliju un, pieņēmis protestantu ticību, savienojās ar anglikāņu baznīcu. Pēc divu gadu studijām viņš 1821. gadā uzsāka savu misiju.

Pieņemot lielo patiesību par Kristus pirmo nākšanu kā sāpju un bēdu Vīram, Vulfs redzēja, ka pravietojumi tikpat skaidri runā arī par Viņa otro nākšanu spēkā un godībā. Un, vēlēdamies vadīt savu tautu pie Jēzus no Nācaretes kā pie apsolītā Glābēja, uzsverot, ka pirmo reizi Viņš nāca pazemībā kā upuris par cilvēku grēkiem, Vulfs tajā pašā laikā norādīja uz Kristus otro nākšanu, kad Jēzus parādīsies kā Ķēniņš un Atbrīvotājs.

"Jēzus no Nācaretes," viņš sacīja, "patiesais Mesija, kura rokas un kājas tika caururbtas, kurš kā jērs tika vests uz kaušanu, kurš bija Sāpju Vīrs un labi pazina ciešanas, kurš pirmo reizi atnāca tad, kad scepteris no jūda un valdības zizlis no viņa kājām bija atņemts, nāks otru reizi debesu padebešos ar erceņģeļa bazūni" (3) un stāvēs uz Eļļas kalna, un Jēzum tiks dota visa valdība pār visu radību, ko kādreiz uzticēja Ādamam, bet ko tas pazaudēja. (1. Moz. 1:26; 3:17) Viņš būs Ķēniņš pār visu zemi. Radībā izbeigsies nopūtas un žēlabas un atskanēs slavas un pateicības dziesmas (..). Kad Jēzus nāks sava tēva godībā ar svētiem eņģeļiem (..), tad vispirms uzcelsies ticīgie mirušie. (1. Tes. 4:16; 1. Kor.15:23) Tas ir notikums, ko mēs, kristieši, saucam par pirmo augšāmcelšanos. Tad dzīvnieku valsts mainīs savu raksturu (Jes. 11:6-9) un tiks pakļauta Jēzum. (Ps.8.) Valdīs vispārējs miers. (4) "Kungs atkal uzlūkos zemi un sacīs: "Redzi, viss ir ļoti labs. (5)

Vulfs ticēja, ka Kunga atnākšana ir ļoti tuvu, jo viņa pravietisko laiku izskaidrojumi tikai par nedaudz gadiem atšķīrās no tā laika, kad Millers gaidīja lielā notikuma piepildīšanos. Tiem, kas cilvēkus centās pārliecināt, ka par Kristus atnākšanas tuvumu nekas nav jāzina, kas savu apgalvojumu balstīja uz tekstu, ka "dienu un stundu neviens nezina", Vulfs atbildēja: "Vai mūsu Kungs ir sacījis, ka dienai un stundai nekad nevajadzētu kļūt zināmai? (360) Vai Viņš mums nav devis laika zīmes, lai mēs vismaz varētu noprast Viņa atnākšanas tuvošanos, kā vīģes koka lapām plaukstot zinām, ka vasara ir tuvu? (Mat. 24:32) Vai mēs šo laiku nekad neuzzināsim, ja Viņš pats mūs pamudina ne tikai lasīt pravieti Daniēlu, bet arī to saprast? Un Daniēls jau tieši saka, ka šiem vārdiem jāpaliek apslēptiem līdz laika galam, kas bija iesācies jau viņa dienās, un ka tad "daudzi meklēs tikuši, un atzīšana vairosies" (tas ir par šo laiku). (Dan.12:4) Turklāt mūsu Kungs ar to negribēja sacīt, ka laika tuvošanās nebūs zināma, bet ka precīzo "dienu