Connections Interrupted

IT’S NOT FOR YOU! IT’S FOR THE BUILDING TAS NAV DOMĀTS TEV! TAS DOMĀTS ĒKAI

MAD Arhitektūras Telpas burtnīca Kuratori: arhitektu birojs NRJA

(Uldis Lukševics, Elīna Lībiete, Ivars Veinbergs, Zigmārs Jauja, Ieva Lāce-Lukševica, Līga Jumburga, Inga Dubinska) Drukāts uz papīra, kas bija daļa no Latvijas ekspozīcijas UNWRITTEN 2014. gada Venēcijas arhitektūras biennālē

2020

IT’S NOT FOR YOU! IT’S FOR THE BUILDING TAS NAV DOMĀTS TEV! TAS DOMĀTS ĒKAI

KAMĒR AKADĒMISKĀS DEBATES PAR CILVĒKA UN TEHNOLOĢIJU ATTIECĪBĀM PĀRSVARĀ IET VAI NU UTOPISKUS (TEHNOLOĢIJAS MŪS GLĀBS) VAI APOKALIPTISKUS (ROBOTI MŪS PAVERDZINĀS) CEĻUS, LATVIJAS EKSPOZĪCIJA 17. STARPTAUTISKAJĀ ARHITEKTŪRAS IZSTĀDĒ LA BIENNALE DI VENEZIA AICINA MAINĪT SKATA LEŅĶI UN FOKUSĒTIES UZ ATSEVIŠĶA CILVĒKA PIEREDZI. ATSLĒGA JĒGPILNAI SADZĪVOŠANAI AR TEHNOLOĢIJĀM RODAMA TIEŠI ARHITEKTŪRAS LIETOTĀJU IKDIENAS MIKROLĪMENĪ, UZTUROTIES ĒKĀS, KURAS APKALPO UN VADA VIEDĀS IERĪCES. LATVIJAS PAVILJONA INSTALĀCIJA TAUSTĀMĀ UN INTERAKTĪVĀ VEIDĀ IEMIESO MŪSU PRETRUNĪGO ATTIEKSMI PRET TEHNOLOĢIJĀM. MELNU CAURUĻU MUDŽEKLIS PIRMAJĀ ACU UZMETIENĀ PARĀDĀS KĀ SVEŠĶERMENIS, KAS GLUŽI KĀ PARAZĪTS PĀRŅĒMIS CILVĒKA APDZĪVOTO TELPU. TAČU INSTALĀCIJA AICINA SKATĪTĀJU MAINĪT SAVU ATTIEKSMI UN ATPAZĪT ŠAJĀ ŠĶIETAMI BIEDĒJOŠAJĀ SVEŠINIEKĀ DRAUDZĪGU KAIMIŅU — TĀDU, KAS REAĢĒ UZ MŪSU KLĀTBŪTNI UN PAT UZRUNĀ MŪS NESAPROTAMĀ, BET MIERINOŠĀ VALODĀ. ŠĪ CILVĒKA UN TEHNOLOĢIJU SADZĪVOŠANAS PIEREDZE IEDVESMO ILGTSPĒJĪGAI PARTNERĪBAI STARP CILVĒKIEM UN MAŠĪNĀM, KURAS GALU GALĀ IR RADĪTAS MUMS PAŠIEM, VIENLAIKUS AICINOT PĀRSKATĪT TEHNOLOĢIJU AUGOŠO LOMU LAIKMETĪGAJĀ ARHITEKTŪRĀ.

5

Latvijas paviljons 17. Starptautiskajā Arhitektūras izstādē

7

Latvijas paviljons 17. Starptautiskajā Arhitektūras izstādē

9

“Pēc kāda laika ēkā ieradās inženieru komanda, lai nodemonstrētu, kā īstenoti jaunie ilgtspējas normatīvi.

Kad inženieri ienāca manā kabinetā, es – varbūt mazliet naivi – apjautājos: “Kāpēc es nevaru atvērt šo jauno, savādo logu?”

Sekoja pamācoša atbilde: “Atvainojiet, Trummera kungs, taču jūs nesaprotat – logs nav domāts jums. Tas ir domāts ēkai.”” /P. Trummers

11

Skats no P. Trummera loga Insbrukas universitÄ tÄ“

Pēters Trummers Arhitektūra hiperobjektu laikmetā Hiperobjekti nav vienkārši intelektuālas (vai citādi idejiskas) konstrukcijas, bet gan reālas parādības, kuru pirmatnējā realitāte ir attālināta no cilvēkiem. [Hiperobjektu] ietekme izpaužas interobjektīvi, proti, tos iespējams novērot telpā, kas sastāv no objektu estētisko īpašību savstarpējām attiecībām. /Timotijs Mortons, Hyperobjects: Philosophy and Ecology after the End of the World

No mana kabineta Insbrukas Universitātes Arhitektūras fakultātes ceturtajā stāvā paveras vai, precīzāk, reiz pavērās brīnišķīga Alpu ainava. Ēka atrodas Tehniskās universitātes kompleksā, kuru 1960. gados projektēja austriešu arhitekti Hūberts Pračenskis un Ernsts Haiss. Kompleksa projektā skaidri manāma Team X ietekme – tā centrā ir megakonstrukcija ar plašu, garenisku gājēju promenādi, kurai pieslēdzas dažādās fakultāšu ēkas.

Bibliotēka un administrācijas ēkas šīs gājēju infrastruktūras vidū veido laukumu. Komplekss tika būvēts laikā, kad arhitekti centās padarīt modernismu sociālu vai, precīzāk, centās projektos paust atbalstu idejai par jaunu pēckara demokrātisku un akadēmisku zināšanu kolektīvu valstī, kas lielākoties neatzina savu nacionālsociālisma pagātni. Ieeja arhitektūras ēkā simbolizē šos jaunā demokrātiskā kolektīva meklējumus: ēkas centrā nav durvju, kā ierasts 1930. gadu sabiedriskajās celtnēs; tā vietā arhitekti ierīkojuši ieejas abās priekšējās fasādes pusēs – pa vienai labajā un kreisajā pusē. Centrā atstāts tukšums. Ieejot ēkā, ik reizi ir jāizdara izvēle.

Arhitektūras fakultātes ēka aptuveni atgādina Lekorbizjē prototipu Maison Dom-ino: atklāta plānojuma stāvi ar kāpnēm vidū, brīvi iekarināta rūpnieciski izgatavota fasāde un gari, horizontāli logi.

Kompleksa dizainā jūtama arī Mīsa ietekme: visas universitātes ēku konstrukciju kolonnas ir izkārtotas neredzamā 7,5 reiz 7,5 metru režģī, kas caurauž visas ēkas un publisko ārtelpu, apvienojot kompleksu līdzīgi Ilinoisas Tehnoloģiju institūta kompleksam Čikāgā. Katrs Insbrukas kompleksa elements pauž stingru uzticību demokrātijas

13 vērtībām un zināšanām. Kopumā tas veiksmīgāk par jebkuru citu man zināmo arhitektūras paraugu pārstāv Eiropas apgaismības tradīcijas humānisma principus.

Komplekss, kā jau daudzas pēckara modernisma sabiedriskās celtnes, nesen tika atjaunots. Pēc diviem konteinerā pavadītiem gadiem es beidzot ienācu savā atjaunotajā kabinetā. Es uzreiz pamanīju ko savādu. Ārsienā ir atvērums, kas izskatās pēc loga, taču nedarbojas kā logs. Es nevaru pa to palūkoties ārā, jo tam nav stikla rūts. Tās vietā atvērumā ierāmēts izolēts metāla panelis.

Es nevaru logu atvērt. Loga roktura vietā rāmī atrodas motors ar velosipēda ķēdei līdzīgu ietaisi, kas savieno rāmi ar metāla paneli.

Logs atveras automātiski, sekojot attālinātas datorsistēmas vadībai.

Pat tad, kad logs ir atvērts, pa to nekas nav redzams un ēkā knapi ieplūst gaiss, jo atveri kā vairogs sedz smalks metāla tīklojums. Tas bija prātam neaptverami. Kādu vakaru logs sāka vērties vaļā un ciet. Šķita, ka tas nevar izlemt, ko darīt. Motora dūkoņa atgādināja minimālisma skaņdarbu, kura pavadībā logs sāka dejot. Es biju liecinieks jauna veida izrādei, kurai nebija nekāda sakara ar man pazīstamo loga definīciju. Šim priekšmetam nebija loga formas, un tas bija zaudējis loga saturu, proti, tā funkciju. Man atlika vien nobrīnīties – kurš gan kaut ko tik dīvainu būtu projektējis, un kādēļ? Pēc kāda laika ēkā ieradās inženieru komanda, lai nodemonstrētu, kā īstenoti jaunie ilgtspējas normatīvi. Kad inženieri ienāca manā kabinetā, es – varbūt mazliet naivi – apjautājos: “Kāpēc es nevaru atvērt šo jauno, savādo logu?” Sekoja pamācoša atbilde: “Atvainojiet, Trummera kungs, taču jūs nesaprotat – logs nav domāts jums. Tas ir domāts ēkai.” Inženieri paskaidroja, ka logs paredzēts ēkas klimatisko apstākļu regulēšanai enerģijas taupības nolūkā. Logu kontrolē dators, kas to naktī atver, ielaižot aukstu gaisu ēkas dzesēšanai. Dienas laikā dators logu aizver, lai ļautu ēkai vasarā saglabāt vēsumu bez gaisa kondicionēšanas. Ziemā, protams, šis process tiek apvērsts.

Loga pamatā ir jauni, ilgtspējas vadlīniju diktēti normatīvi un noteikumi. Pēkšņi man kļuva skaidrs, ka arhitektūra ir sasniegusi jaunu paradigmu, kas iezīmē arhitektūras antropocentriskā laikmeta beigas un jaunas, pēccilvēku arhitektūras sākumu. Ēkas vairs neprojektē cilvēki citiem cilvēkiem – tās projektē par mums daudz lielāki objekti citiem objektiem.

Antropocēna laikmetā, kurā pašlaik dzīvojam, cilvēki projektē ēkas saskaņā ar pašu radītiem, taču ārpus mūsu kontroles nonākušiem apstākļiem; šie fenomeni ir sasnieguši zināmu autonomijas pakāpi. Piemēram, logi manā kabinetā un visā ēkā ir projektēti atbilstoši ilgtspējas vadlīnijām, kas radītas, lai novērstu turpmāku globālo sasilšanu. Tāpēc tagad mūsu ēkas un pilsētas šķietami ir pakārtotas globālajai sasilšanai – milzīgam objektam jeb hiperobjektam. Timotijs Mortons savā grāmatā “Hiperobjekti: filozofija un ekoloģija pēc pasaules gala” hiperobjektus definē kā parādības, kas nepakļaujas mūsu ierastajai lietu izpratnei sava laikā vai telpā milzīgā mēroga dēļ. Hiperobjekti ir, piemēram, tādas parādības kā biosfēra, globālā sasilšana, kapitālisms, investīcijas nekustamajos īpašumos, kodolatkritumi un okeānu cirkulācija. Tie spēj nemitīgi no mums attālināties par spīti mūsu aizvien dziļākajai izpratnei par tiem.

To pastāvēšana ir cilvēku atbildība, un tie ietekmē mūsu ikdienas dzīvi.

Hiperobjekti nav vienīgais šādu dīvainu jaunu logu veidošanas iemesls, taču tie ir radījuši virkni jaunu ēku tipu un arhitektonisko diagrammu. Runa ir par īpaši augstajiem zīmuļveida torņiem Ņujorkā, uz iepirkšanās centru jumtiem izvietotajiem ciematiem Ķīnā, Ordosas spoku pilsētu Kangbaši reģionā, topošajām Londonas pazemes pilsētām un manu mīļāko piemēru – dīvaino Aivenpas saules elektrības ģenerācijas sistēmu un spēkstaciju Mohaves tuksnesī Kalifornijā. Visas šīs ēkas, pilsētas un infrastruktūras veido jaunas arhitektoniskās tipoloģijas un rada jaunas diagrammas.

Tāpēc Antropocēna laikmets ir hiperobjektu laikmets, kas ražo pats savu arhitektonisko gramatiku. Tas nozīmē, ka jauno arhitektūru turpmāk veidos nevis avangarda arhitekti ar ticību modernākajām tehnoloģijām un formām, bet gan pati realitāte.

Hiperobjekta tēze mums sniedz jaunu, reālistisku pieeju arhitektūras veidošanai mūsdienu pilsētās un ļauj pirmo reizi paraudzīties tālāk par pilsētām un Antropocēna laika arhitektūras centieniem. Piemēram, vai hiperobjekts novedīs pie jaunām pilsētu formu diagrammām un jauna pilsētu satura? Kas notiek, ja vispirms par pilsētu domājam no cita subjekta, nevis cilvēka, perspektīvas?

Ko varam mācīties no hiperobjektu radītās arhitektūras? Kas padara

15 Ņujorkas zīmuļu torņus, Ķīnas ciematus uz iepirkšanās centriem vai pat savādos logus universitātes ēkā Austrijā īpašus? Vai tiem ir īpašības, no kurām varam smelties jaunu arhitektūras metodoloģiju?

Kamēr domāju par savu dīvaino logu, man prātā ienāca krievu literatūras teorētiķa Viktora Šklovska rakstītais par Tolstoja izmantoto paņēmienu, kurš ļauj pazīstamas lietas padarīt savādas vai svešādas – cilvēka kā teicēja aizstāšanu ar kādu citu būtni. Šklovskis rakstīja: “Piemēram, “Holstomera” teicējs ir zirgs, un tieši zirga (nevis cilvēka) skatījums liek stāsta saturam šķist svešādam.” Lai radītu jaunu stāstu, Tolstojs neizgudro jaunu stāstījuma formu; tā vietā viņš stāstu izklāsta no nepazīstama subjekta – zirga – perspektīvas.

Līdzīgi arī dīvainais logs, ārkārtīgi garie torņi un jocīgie ciemati, ko redzam šodien, ir pazīstamas formas, kuras nepazīstamas padara hiperobjekti. Šīs arhitektoniskās parādības nav jaunas tādā izpratnē, ka būtu nezināmas, taču tās radījušie apstākļi, hiperobjekti – globālā sasilšana, investīcijas nekustamajā īpašumā un īpašumtiesības – padara tās mums svešādas.

Ņemsim par piemēru Ņujorkā aizvien biežāk sastopamos zīmuļu torņus. Debesskrāpju formu sākotnēji veidoja izvirzīta kontūra, kas satur savstarpēji līdzīgus, lielus atklātā plānojuma stāvus. Šī tipoloģija nekustamā īpašuma tirgū tika radīta ar mērķi kompakti izvietot augošās metropoles jaunajai darbinieku šķirai nepieciešamās biroju telpas. Stāvu platība tika izīrēta korporācijām, un torņi kļuva par pasaules tirdzniecības administratīvajiem centriem. Jauno zīmuļa formas augstceltņu pamatā joprojām ir uzņēmējdarbības apsvērumi, taču ar kādu atšķirību. Slaidajos zīmuļu torņos ierastais atklātais plānojums ir aizstāts ar ģimenes mājas plānojumu.

Mainoties augstceltnes formai, mainās arī tās saturs. Dzīvojamais nekustamais īpašums ir pārvērsts klajā investīciju piedāvājumā, kas maina “mājokļa īpašnieka” jēdziena nozīmi, tādējādi radot ne tikai jaunu formu, bet arī jaunu saturu: dzīvojamā fonda finanšu aktīvu.

Otrs piemērs ir Ķīnā virs iepirkšanās centriem būvētie ciemati. Vēl nesen mēs ar nekustamo īpašumu sapratām mērnieku dabā nomērītu, norobežotu zemes gabalu. Ciematā virs iepirkšanās centra šis nekustamais īpašums ir aizstāts ar privātīpašumā esošu jumtu. Citiem vārdiem, lielveikala ēkas jumts kļūst par zemi, uz kuras atrodas citas

ēkas – ciemats.

Visbeidzot atgriezīsimies pie dīvainā loga: loga rokturi aizstājis motors, stikla rūti aizstājis metāla panelis, ierāmēto loga atveri aizstājis metāla tīklojums. Mums pazīstamās loga īpašības ir aizstājušas cita elementa īpašības, veidojot pavisam citādu logu. Kad hiperobjekti rada jaunas arhitektoniskās formas, tie vienlaikus atklāj noteiktu objektu estētiskās pamatīpašības, kas sākotnēji mums bijušas apslēptas. Šos jaunos logus, ēkas un pilsētas rada projektēšanas paņēmiens, kas aizstāj viena priekšmeta estētiskās īpašības – formu, funkciju, kontūru, krāsu utt. – ar cita priekšmeta estētiskajām īpašībām, dodot vaļu jaunām, svešādām arhitektoniskajām parādībām. Šie jaunie priekšmeti zaudē savu antropocentrisko formu un saturu.

Pārstādams kalpot ainavas ierāmēšanai, Antropocēna logs tā vietā ir kļuvis par autonomu klimata kontroles rīku. Līdz 15. gadsimtam ēkas tika projektētas saskaņā ar dievišķiem likumiem. Pēc tam, humānisma laikmetā, arhitekti sāka izmantot abstraktas formas – no ģeometriskiem ķermeņiem un režģiem līdz – pēdējā laikā – dažādas formas pikučiem. Arhitekti jau izsenis ir pētījuši tipoloģijas un diagrammas, taču mūsdienās darbs sākas ar attēliem. Šķiet, ka mēs, cilvēki, vienmēr arhitektūras projektēšanas procesu esam sākuši ar Kanta aprakstīto Urbild (prototipu) vai Zeichnung (skici prātā). Taču Antropocēna hiperobjektu laikmeta uz objektiem vērstajā arhitektūras metodoloģijā projektēšanas process vairs nesākas ar abstrakciju reālu lietu radīšanas nolūkā, bet gan apvieno reālus objektus, veidojot jaunas parādības.

17

19

Ekspozīcijas “It’s not for you! It’s for the building“ konceptuālais makets

21

Ekspozīcijas “It’s not for you! It’s for the building“ konceptuālais makets

23

Ekspozīcijas “It’s not for you! It’s for the building“ konceptuālais makets

“Es sāku nepārtraukti uzraudzīt mājas tehniskos rādītājus datorā vai tālrunī.

Tā es pamanīju, ka māja sākusi dumpoties. Man bija aizdomas, ka nedienās varētu būt vainojams kaķis, kurš būtībā bija mežonīgs dzīvnieks. Spītējot visai ilgtspējības loģikai es projektā biju iekļāvis kaķa durtiņas.”

/D. Heimans

25

D. Heimana mamma

Deivids Heimans Neto nulle Pirmpublikācija žurnāla Log 46. numurā (2019. gada vasarā) Mūs ar brāli nesen piemeklēja nedienas saistībā ar oglekļa neitrālo māju Hjūstonā, kuru 2022. gadā uzcēlām mammai, kad atklājām viņas lēni progresējošo demenci. Par spīti diagnozei un vecumam, mamma vēlējās turpināt dzīvot viena, un mūsu apmeklētie aprūpes centri šķita svešādi un galīgi. Viņa joprojām pazina mūs, tuvākos draugus un savu kaķi. Mēs beidzot bijām viņu pārliecinājuši pārstāt vadīt automašīnu, un šķita, ka ar nelielu palīdzību ēdiena gatavošanā un zāļu lietošanā viņa dažus gadus varētu nodzīvot viena pati.

Mammas aizvien lielākajai aizmāršībai bija viens neparasts izņēmums. Visas viņas kaislīgās jaunības atmiņas – mammas un Eiropas atbrīvošana notika aptuveni vienā laikā, pēc kara –, šķietami slimības neskartas, turpināja uzvirmot viņas prātā. Tajās viņa arī kavējās un bija laimīga.

Taču noteiktas aktivitātes, kuras bijām uzskatījuši par pašsaprotamām (piemēram, viņas mīļāko gleznu apskate mākslas muzejā), kļuva savādas. Jebkurš attēls, kas līdzinājās mammas dzimtajai Holandei, izsauca spilgtu atmiņu uzplūdus, bieži par viņas attiecībām ar savu pirmo “īsto” puisi, klasesbiedru vidusskolā, kura bija no jauna vērusi durvis pēc vāciešu padzīšanas. Viņi kopā bija bieži bastojuši mācību stundas. Reizēm pat minimālisma mākslas aukstā duša nespēja mammu atsaukt no sapņiem, kurus viņa skaļi klāstīja bez mazākās piesardzības vai takta izjūtas. Tas bija tā, it kā docenta vadītu ekskursiju pa galeriju būtu pārņēmis Henrijs Millers, ja Henrijs Millers būtu dāma gados ar asu holandiešu akcentu.

Iespējams, es pārspīlēju. Vairumu cilvēku īpaši neizbrīnītu viņas teiktais – piemēram, “Es nekad neesmu iebildusi drusku pamirkt lietū. Tas nāk par labu ādai.” Bērnībā es domāju, ka viņa tā teica, jo Hjūstonā un Holandē bieži līst. Vēlāk atskārtu, ka iemesls varētu būt mazāk nevainīgs. Vai arī ne. Viņas nereti divdomīgās piezīmes mēdza ieēsties manās smadzenēs kā tārpi.

27

Pēc vidusskolas mamma pārcēlās uz Amsterdamas centru un tur atrada darbu. Brīvajā laikā viņa mēdza ar stopiem ceļot pa Dienvideiropu. Daudzi viņas stāsti ir saistīti ar šiem ceļojumiem.

Francija, Itālija, Spānija, kravas auto, smagais, vadītājs, aizvešana, stopēšana, apturēšana, pārgājieni, ceļmala, jaunība, jauniešu hostelis, brīvība, bezmaksas brauciens: jebkurš no šiem vārdiem – patiesībā, gandrīz jebkas – noveda pie kāda stāsta. Nekad nevarēja zināt, kā tas sāksies un kurp novedīs.

Kādu rītu, kamēr tika celta mammas māja, es viņu ar auto vadāju pa Hjūstonu. Mammai patika bezmērķīgi braukāties pa līdzeno pilsētu, un, pirms mēs atskārtām, ka viņai jāatņem mašīna, viņa tā bija darījusi jau gadiem, nereti apmaldīdamās. Viņa iespaidīgā kārtā mācēja triangulēt savu atrašanās vietu pēc Hjūstonas daudzajiem, nejauši izkaisītajiem debesskrāpjiem. Tā bija savāda Hjūstonas gaišredzīgās, patvaļīgās izplešanās priekšrocība. Pilsētas arhitektūra jau laikus bija par mammu parūpējusies, kā jau to mēdz darīt partneri līdzatkarīgās attiecībās.

Mēs apstājāmies pie luksofora iepretim plakātam ar kafijas automāta reklāmu. Tajā gozējās melnīgsnējs aktieris – pārāk jauns, lai mamma par viņu zinātu. Mamma lūkojās uz aktieri, un viņas sejā uzplauka smaids:

“Zini, tie vīrieši parasti vienkārši ilgojās pēc savām sievām.”

“Atvaino, mammu, kuri vīrieši?”

“Tālbraucēji.”

Es pāris mirkļus vilcinājos. “Es pieņemu, ka tu domā tālbraucējus toreiz, kad ceļoji? Vairs taču tu nepavadi laiku ar tālbraucējiem, vai ne?”

“Jā, protams. Tie vīrieši vienkārši ilgojās pēc savām sievām.

Viņi prasīja man darīt visādas lietas. Tas nebija obligāti, bet dažkārt bija jauki.”

“Pag, pag… kādas lietas?” Es pagriezos, lai uz viņu

paskatītos. Tā bija kļūda, gluži kā, kad putns liktenīgi ielūkojas acīs kaķim.

“Nu, Francijā bija viens ļoti jauks šoferītis, kurš man palūdza iekāpt viņa kabīnes aizmugurē un…”

“Mammu!” Es viņu pārtraucu, pēkšņi par viņu satraucies. “Ja tu man tiešām to stāstīsi, tad, lūdzu, vispirms saki, ka paziņoji par viņu policijai.”

“Ai, nē, nē. Es taču jau teicu – man bija iebildumu. Viņš bija iekārtojis mazu guļamistabiņu, ar visām bildītēm. Viņš bija ļoti laipns.

Viņš vienkārši gribēja, lai es…”

“Mammu!”

“Kas ir? Viņš vienkārši gribēja, lai es piešuju viņa jakai dažas pogas.”

“Pogas? Tiešām?”

“Protams. Es apsēdos aizmugurē un salāpīju viņam arī visus kreklus un bikses, un zeķes. Viņš man braucot izstāstīja par savu sievu, ģimeni un pilsētu. Visus viņa olīvkokus bija iznīcinājuši vācu tanki. Žans Klods. Viņš mani aizveda līdz Itālijas robežai.”

Tā mamma mani terorizēja. Labi bija tas, ka viņai nevajadzēja daudz. Tā kā spilgtajos nomoda sapņos viņa bija kādus divdesmit gadus veca, viņa nepavisam nealka dzīvot kopā ar citiem senioriem. Viņai pietika ar pasēdēšanu un parotaļāšanos ar kaķi – viņa patiesi mīlēja savu kaķi, un kaķis viņai atdarīja, ienīzdams visus, izņemot viņu. Tā kā mammai vairs nebija mašīnas, nebija jāsatraucas par to, ka viņa varētu noklīst – pie stūres pavadītie gadi bija viņu izārstējuši no vēlmes staigāt ar kājām. Tāpēc, kad lēnā demences gaita kļuva manāma, mājas celtniecība bija pareizais lēmums. Mūsu mērķis bija sagādāt viņai viegli apsaimniekojamu mitekli ar zemākām dzīvošanas izmaksām.

29

Mēs ar brāli plaši apspriedām plāna īstenošanas iespējas. Es piedāvāju pārdot mammas milzīgo veco māju un dārgo zemes gabalu pie Raisa Universitātes. Iegūto naudu mēs izmantotu, lai uzceltu viņai nelielu mājokli, kuru es projektētu tieši viņas vajadzībām: vienstāvīgu, ērti pieejamu un ar dzīvojamām telpām slimnieku kopējam, kas varētu noderēt nākotnē. Mēs atradām plašu zemes gabalu – tur būtu bijis gana daudz vietas teju divām mājām – ar sānielu. Tas bija skaisti aizaudzis ar eksotiskiem augiem. Hjūstonā tā notiek, tiklīdz zemi nepieskata. Zemes gabals atradās netālu no brāļa dzīvesvietas un no starpštatu šosejas, kas man ļāva ietaupīt pusstundu ceļā no manas dzīvesvietas Ostinā.

Riskanti bija tas, ka es māju gribēju celt kā vides aizsardzības paradigmu: autonomu, darbināmu ar saules un ģeotermālo enerģiju, ar lietus ūdens un gaisa kondicionēšanas kondensāta uzkrāšanu, filtrētu notekūdeņu atkārtotu izmantošanu un iespēju robežās izgatavotu no pārstrādājamiem materiāliem. Hjūstonā nebija daudz māju ar neitrālu oglekļa pēdas nospiedumu. Galu galā, tur vispār nebūtu jāceļ mājas, tāpēc izšķērdība ir pašsaprotama celtniecības filozofijas sastāvdaļa. Taču sarunās ar brāli man bija jāpastāv par vides aizsardzību. Viņš skeptiski vērtēja augstās sākotnējās izmaksas un neskaidro tirgus vērtību tālākā nākotnē.

Es piedāvāju segt projektēšanas, inženierijas un būvuzraudzības izmaksas apmaiņā pret iespējamo peļņu, ēku vēlāk pārdodot, un apzvērēju, ka esmu rūpīgi izvērtējis visas inovācijas. Tas palīdzēja.

Taču arguments, ar kuru es brāli visbeidzot nogurdināju līdz piekrišanai bija, ka, ņemot vērā mammas kopumā labo veselības stāvokli, dārgo sistēmu efektivitāte atpelnītu ieguldījumus vēl ilgi pirms viņas nāves, un mājas minimālās uzturēšanas izmaksas ļautu veltīt viņas esošos ienākumus un ietaupījumus izdevumu un aprūpes izmaksu segšanai. “Nogurdināju” ir precīzi teikts, jo pārliecināt brāli nebija iespējams. Katram skaidrs, ka noteiktas lietas sniedz ietaupījumu – piemēram, pamatīga izolācija un nu jau labu laiku arī saules enerģija –, ka citas lietas to var nesniegt – piemēram, lietus uzkrāšana dzeramajam ūdenim un notekūdeņu atguve – un ka ir lietas, kas rada būtiskas izmaksas, piemēram, pilnībā pārstrādājamu materiālu izvēle, kas vienas mājas mērogā rada tikai teorētisku

ietaupījumu.

Brālis beigās padevās, zināmā mērā pret paša gribu. “Nu tad skaties, lai tas viss arī strādātu,” viņš man piekodināja.

Daļēji mani motivēja pārliecība, ka dabiskais ir labāks un pelnījis uzticību, turklāt arhitekti, kas mūsdienās izvairās no ilgtspējīgām tehnoloģijām, ir kā vēlīno viduslaiku arhitekti, kas vairījās no lineārās perspektīvas. Tomēr atzīšu, ka galvenokārt man tā bija iespēja izbēgt no sprukām, kurās bija novedusi mana prakse: Ostinu graujošu fantāzijas namu projektēšanas pagājušā gadsimta vidus stilā. Es ļoti gribēju izdarīt vismaz vienu lietu pareizi: kaut vai vienaldzīgajā, mitrajā, entropiskajā, amorālajā un toksiskajā Hjūstonā. Tāpat es gribēju radīt projektu, kas izpelnītos citu arhitektu atzinību. Arhitektūra nav tā vieglākā nodarbe, un gribas, lai mūsu pūliņi vismaz paliek atmiņā. Taču tam nepieciešamas pareizās iespējas. Tās ir tikpat retas kā neko daudz nesaprotoša mamma klienta lomā.

Hjūstonas dilemma ir tāda, ka gaisa kondicionēšanas sistēmām jādarbojas visu gadu. Karstuma izspiešana no mitrā gaisa patērē daudz enerģijas. Labākā vides stratēģija ir radikāla ēkas virsmas laukuma samazināšana un noēnošana. Pēc tam jāuzbūvē biezas sienas un jumts un viss pamatīgi jāizolē ar izsmidzināmajām putām, lai apturētu gaisa apmaiņu starp iekšpusi un ārpusi. Atdot drīkst tikai tik daudz sausa, vēsa gaisa, cik nepieciešams, lai iekštelpās saglabātu svaigumu. Blīvētie logi (ar vairākiem stikla slāņiem) atrodas zem dziļām pārkarēm. Tādu māju Hjūstonas retajās aukstajās dienās var apsildīt ar dažu televizoru saražoto siltumu. Es mājā izvietoju četrus lielus monitorus, kas bija ieprogrammēti iekurta kamīna rādīšanai.

Rezultāts bija arhitektoniski interesants. Māja izskatījās pēc zem caurspīdīgas stikla loksnes novietota, liela Indijas rieksta.

Indijas rieksts bija pati ēka. Tās līkais apjoms bija apšūts ar liektām atkārtoti izmantota koka sloksnēm un veidots ar iespējami nelielu virsmas laukumu. Tajā bija izgrebtas dažas dziļas taisnstūra formas logu nišas. Mammas guļamistaba atradās vienā noapaļotajā galā, un slimnieku kopēja telpas – otrā. Vidū vienā telpā bija izkārtotas

31 visas koplietošanas zonas. No iekštelpām varēja nokļūt uz dienvidiem vērstā akmens terasē rieksta līkuma iekšpusē. No terases pa aizaugušo pagalmu varēja nokļūt uz ielas.

Caurspīdīgā stikla loksne virs rieksta bija stiklā iestrādātu saules paneļu bloks (veidots, lai saražotu vairāk par nepieciešamo enerģijas daudzumu). Visa loksne uz slaida tērauda rāmja bija pacelta aptuveni astoņu metru augstumā, pilnībā nosedzot zemes gabala apbūves laukumu, izņemot vietās, kur caur to stiepās divi veci koki. Zemāk zaļojošo eksotisko augu kakofoniju apspīdēja skaista, ūdeņaina gaisma. Lai izbrīvētu vietu ne pārāk lielajam Indijas riekstam, mums nācās tikai atbrīvot laukumu no esošās veģetācijas un veikt kolonnu pamatu un ģeotermālos urbumus. Rētas sadzija ātri.

Projekts zem mājas paredzēja lielu cisternu, kurā krājās saules paneļu konstrukcijas piegādātais lietus ūdens. Pārsteidzošā kārtā Hjūstonā ir arī sausuma periodi. Cisterna ļāva nodrošināt pastāvīgu apūdeņošanu, lai augi vienmēr zaļotu. Vakara mijkrēslī bija dzirdams gekonu un varžu koris. Sākotnējos invazīvos augus mājas apkārtnē papildināja liellapu vīteņaugi, kas kaut kā bija iekļuvuši īpašumā. Daudzi no šiem augiem noteikti sākotnēji bija bijuši vidusstāva iemītnieki kādā lietus mežā, jo saules paneļu pusēnā tie zēla un plauka. Akmens terase bija dzīvības pilna un civila. Tās priekšmalā atradās liekā lietus ūdens veidots dīķis, kurā auga gari purva īrisi. Gar māju stiepās dziļiem spilveniem klāts akmens sols.

Kad mans brālis ik rītu ieradās, lai iedotu mammai zāles, viņa allaž zvilnēja uz sola halātā, kamēr kaķis kaut kur netālu lavījās pa augu biezokni.

Mājai ātri radās viena neliela problēma. Es biju ieguvis atļauju atkārtoti izmantot izlietņu un dušu notekūdeņus. Lai tas darbotos, ūdens patēriņam jābūt vienmērīgam. Taču mamma gāja dušā arvien retāk, un, blīvēm izžūstot, sistēmā sāka rasties noplūdes.

Pēc brālim dotajiem solījumiem man tas bija nepanesami. Es biju gana daudz lasījis par vecuma demenci, tāpēc mana nespēja šo problēmu paredzēt nebija attaisnojama.

Tomēr sava prāta ietiepīgi aklajos nostūros es šo kļūdu attaisnoju kā testu, no kura mācīties citiem arhitektiem. Es sāku

nepārtraukti uzraudzīt mājas tehniskos rādītājus datorā vai tālrunī. Tā es pamanīju, ka māja sākusi dumpoties. Tā pamazām sāka patērēt arvien vairāk elektrības. Drīz vien enerģijas prasības kļuva pavisam nopietnas. To pamanīja arī mans brālis, kurš pārvaldīja rēķinu apmaksu.

Tā kā energoefektivitāte bija atkarīga no ārējā gaisa neieplūšanas, māja savā būtībā kalpoja kā membrāna. Man bija aizdomas, ka nedienās varētu būt vainojams kaķis, kurš būtībā bija mežonīgs dzīvnieks. Spītējot visai vides aizsardzības loģikai es projektā biju iekļāvis kaķa durtiņas. Es negribēju, lai mamma tumsā paklūp, ejot kaķi izlaist. Ir dzirdēti šausmu stāsti par iesprostotiem kaķiem, kas apēd savus mirušos saimniekus. Ja kaķis varētu tikt ārā, tas varētu sagādāt sev iztiku, medīdams dziedātājputnus. Dārzs bija kaķa kārumu lāde. Ik reizi, kad apmeklēju mammu, kaķis bija mums sarūpējis pa kādam sprāgonim – piemēram, beigtam ķauķim.

Veicot mehāniskās sistēmas aprēķinus, es ņēmu vērā to, cik bieži kaķis varētu durtiņas izmantot. Es uz vecās mājas kaķa durtiņām biju uzstādījis kustības sensoru, lai iegūtu dienas vidējo vērtību. Tagad man uzreiz ienāca prātā, ka kaķa vajadzības var būt mainījušās, tāpēc nākamā apmeklējuma laikā es piestiprināju sensoru jaunajām kaķa durtiņām. Un, patiesi – līdz brīdim, kad vēlāk vakarā atgriezos Ostinā, rādījumi jau bija būtiski mainījušies. Kaķis visu vakaru staigāja iekšā un ārā, ienesdams labi daudz silta, mitra gaisa.

Es ātri veicu aptuvenus aprēķinus. Kaķa kustība izskaidroja tikai daļu paaugstinātā enerģijas patēriņa. Durtiņas noteikti pēc lietošanas pilnībā neaizvērās.

Pēc dažām dienām es vēroju sensora rādījumus klēpjdatorā un sazvanījos ar brāli, kurš tobrīd bija mammai aiznesis vakariņas.

Sensors rādīja, ka kaķis tieši tajā brīdī dodas ārā pa durtiņām. Es to pieminēju. Taču brālis man atbildēja, ka kaķis sēž tieši viņam priekšā. Sensors noreaģēja vēlreiz. To es, protams, vairs nepieminēju.

Es pieņēmu, ka pie vainas ir sensora kļūme vai vējš, kurš kustina aizvarus. Taču tagad es nevarēju nenoskaidrot patiesību.

Nākamajā rītā es aizbraucu uz Hjūstonu pie mammas īsi pēc brāļa aiziešanas, taču kamēr mamma vēl sēdēja ārā uz terases. Es no

33 sānieliņas pa samudžināto pagalmu aizslīdēju līdz mājas aizmugurei.

Tieši tur, nišā blakus sētas durvīm, es biju ierīkojis kaķa durtiņas. Es tās biju uzprojektējis ar diviem smagiem, 30 centimetrus augstiem plastmasas aizvariem – viens piegūla mājas ārsienai, otrs – iekšējai sienai. Starp tiem bija kādus 40 centimetrus garš kaķa vestibils, kas atbilda pamatīgi izolētās sienas biezumam. Abi aizvari cieši piegūla gumijas paplāksnēm, tomēr kaķis viegli varēja caur tiem izlīst. Uzreiz bija redzams, ka durtiņas aizveras bez problēmām. Es notupos un stipri uzpūtu ārējam aizvaram. Tas knapi izkustējās. Tad es to pacēlu un ielūkojos vestibilā. Viss kārtībā, ja neskaita vieglu netīrību.

Pa sētas durvīm iegāju mājā, pieliecos un iespiedu iekšējo aizvaru atverē. Arī šeit viss bija kārtībā. No šejienes bija redzams ārējā aizvara aizmugurei piestiprinātais bezvadu sensors. Es ar brīvo roku pasniedzos cauri vestibilam un sensoru noņēmu. Tas bija pietiekami uzlādēts. Es to piestiprināju atpakaļ vietā un, vēl aizvien sniedzoties cauri sienai, dažas reizes pašūpoju ārējo aizvaru uz priekšu un atpakaļ. Atvēru aplikāciju tālrunī. Ar katru aizvara kustību sensora skaitītāja rādījums pieauga. Es ļāvu iekšējam aizvaram aizkrist un piecēlos kājās. Uz grīdas bija nedaudz kaķa sanestu dubļu, taču citādi viss bija pilnīgā kārtībā.

Es izgāju atpakaļ ārā, apstājos pagalmā un domāju. Nekā.

Kaķis valdonīgā gaitā izsoļoja no krūmu aizsega. Uzmetis man nicīgu skatienu, tas ar galvu pastūma aizvaru un iegāja mājā. Es apgāju apkārt mājai līdz priekšējai terasei. Mamma sēdēja ēnā un raudzījās uz vienu no kokiem, kas auga cauri saules paneļu pārklājumam.

Mana parādīšanās viņu ne mazākajā mērā neizbrīnīja.

“Vai tas nav viens skaists koks?” viņa jautāja.

“Ir gan!” Es nogaidīju, līdz viņas skatiens pievērsās man.

“Klau, mammu, man tev ir jautājums.”

“Jautājums?”

“Vai tu esi pagalmā manījusi citus kaķus?”

“Citus kaķus?”

Labāk būtu bijis nejautāt. Viņas laiskais smaids sastinga.

Viņa apzinājās gana daudz, lai saprastu, ka nespēj atcerēties.

Viņas seja atgādināja ritentiņa griešanos ekrānā, kad dators nespēj apstrādāt doto komandu. Es pārvirzīju sarunu citā gultnē: “Es tikai cerēju, ka tavam kaķim ir draugi, ar ko kopā ķerstīt putniņus.”

“Ā, draugi. Kaķim jau īsti draugus nevajag. Tieši tas man kaķos patīk.”

Es devos prom un sāku braukt Ostinas virzienā. Domas bija kā miglā tītas. Vismaz satiksme virzījās uz priekšu vienmērīgi – tas Hjūstonā ir retums.

Attālinoties no pilsētas, starpštatu šoseja sašaurinās – no septiņām joslām uz sešām, tad piecām un tā tālāk. Man priekšā kādu 50 metru attālumā katrā ārējā joslā brauca pa busiņam. Ceļam sašaurinoties no četrām joslām uz trim, abi busiņi nonāca viens otram blakus, un mana brīvā josla palika starp tiem. Uz viena bija uzlīme ar uzrakstu “Es uzticu savu meitu un naudu Planned Parenthood” , savukārt otra busiņa numura zīmi rotāja burti “WRSHIP” . Tiklīdz nonācu starp abām automašīnām – pag, pielūgsme vai karakuģis? –, man saistībā ar kaķi ienāca prātā vēl kāda iespēja.

Kad atgriezos mammas mājā, uz terases neviena vairs nebija. Mamma neatbildēja uz durvju zvanu, tātad snauda. Lai iekļūtu mājā, man vajadzēja labu brītiņu kāda muļķīga sīkuma dēļ: es parādes durvīm biju licis uzstādīt pirkstu nospiedumu lasītāju, lai mamma nevarētu nejauši bez atslēgām palikt ārpusē. Taču tas nespēj skaidri nolasīt manu pirksta nospiedumu, jo acīmredzot lietoju nepareizo pretiedeguma līdzekli. Beigās man nācās apiet līdz sētas durvīm, kuras varēju atdarīt ar atslēgu. Pa pavērtajām guļamistabas durvīm redzēju mammu guļam. Virtuvē es nedaudz parakņājos, līdz atradu maniem nolūkiem pietiekami asu nazi.

Es notupos pie iekšējām kaķa durtiņām un ieķīlēju nazi starp aizvaru un paplāksni. Taču šoreiz tā vietā, lai iestumtu aizvaru kaķa vestibilā, es to pavilku savā virzienā, apgūlos uz muguras, ieslēdzu tālruņa lukturīti un paspīdināju to uz kaķa vestibila griestiem. Visas iepriekšējās reizes, kad biju tur ielūkojies, šo virsmu apslēpa vestibilā

35 iestumtais aizvars. Tagad nedienu cēlonis bija skaidri redzams.

Vestibila finiera apšuvumā bija izgrauzts kādus 25 centimetrus garš, iegarens caurums. Pa caurumu rēgojās sienu pildošajās izolācijas putās augšup izgrauzts tunelis.

Tā acīmredzami bija ieeja kāda dzīvnieka alā, kurš sienā apmeties uz dzīvi. Kamēr lūkojos augšup, man prātā ienāca trīs lietas.

Pirmkārt, tādu caurumu nevar vienkārši aiztaisīt. Nevar zināt, vai dzīvnieks atrodas iekšā vai ārā, kas par dzīvnieku tas ir, vai tam ir mazuļi – nedrīkst pieļaut, ka kāds iesprostots dzīvnieks sienā nomirtu.

Labākais risinājums būtu to dzīvu noķert kādā šaurā vietā, kas šajā gadījumā būtu kaķa vestibils. Taču slazda ierīkošana vestibilā neļautu kaķim to izmantot, un es viegli varēju iztēloties, kā mamma salauž gūžu, tumsā mēģinot kaķi ielaist vai izlaist. Vēl es domāju par to, ka sienā mītošais dzīvnieks, iespējams, ir daļēji pārgrauzis kādu no galvenajiem vadiem starp saules paneļiem un elektrības skaitītāju: es centos atcerēties vadu izkārtojuma shēmu. Un visbeidzot es domāju par to, kā noslēpt patiesību no brāļa.

Es izlavījos ārā un devos uz elektronikas veikalu – Hjūstonā tāds atrodams, nogriežoties pa kreisi, pa labi vai braucot taisni – pēc bezvadu drošības kamerām, kuras es pats varētu uzraudzīt.

Kad atgriezos, mamma joprojām gulēja. Kameru un vadības bloka izvietošana prasīja kādu laiku. Bija svarīgi, lai brālis tās neatrastu.

Ar ārējo kameru gāja viegli: iepretim kaķa durtiņām bija koku zari, uz kuriem neviens pat neiedomātos paskatīties. Iekšējo kameru es piestiprināju griestiem blakus dūmu detektoram cerībā, ka tās klātbūtne varētu nešķist pārāk aizdomīga. Es iespraudu raidītāju rozetē aiz ledusskapja un konfigurēju to augšupielādei no mājas tīkla.

Vēlā pēcpusdienā es atgriezos Ostinā. Es pagatavoju pusdienas, pieslēdzos kamerām no kabineta studijas monitoriem un piesaistīju tās digitālam video ierakstītājam. Attēls bija gandrīz pārdabiski ass, gluži kā detektīvfilmā. Kaķis izlavījās ārā un pēc piecpadsmit minūtēm ielavījās atpakaļ iekšā, apstādamies, lai paglūnētu uz iekšpusē uzstādīto kameru. Durtiņu sensors katru reizi noklikšķēja. Ārējās kameras pārraidē varēja manīt, ka pamazām satumst. Pēc kāda laika iekšējam durtiņu aizvaram pārslīdēja brāļa ēna. Viņš acīmredzami kameru nebija pamanījis. Pagāja stunda.

Man bija grūti palikt piekaltam ekrānos redzamajam nemainīgajam attēlam. Es paņēmu šķīvi un tālruni un devos uz virtuvi nomazgāt traukus.

Slaucīdams rokas, es uzmetu skatu tālrunim. Sensora rādījums bija mainījies. Es ieskrēju kabinetā. Kādu minūti attēls palika nekustīgs. Tad kaķa durtiņas mājas ārpusē pēkšņi atvērās, un tajās parādījās liels jenots. Tas mani īpaši nepārsteidza, taču turpmākais bija kas īpašs. Ik pēc dažām sekundēm pa durtiņām izlīda un tumsā aiztraucās vēl pa jenotam. Trīs, četri, pieci, tad mamma ar trim kucēniem. Skaidrs, ka dažus dzīvniekus es jau biju palaidis garām, un ārā nāca arvien jauni. Es kopā saskaitīju 11 īpatņus, kaut arī nevarēju par skaitu būt drošs, jo daži ielīda atpakaļ mājā. Ik pa brīdim kāds no jenotiem vilka sev līdzi lielu svarīgās sienas izolācijas kušķi. Tas turpinājās kādu laiku. Tad, ap pusdesmitiem vakarā – brālis noteikti bija aizgājis, tātad mamma gulēja – darbība pārcēlās mājas iekšpusē. Vairāki jenoti atgriezās no pagalma un pa vestibilu devās iekšā mājā. Es skaidri zināju, kurp.

Mēs vairs nevarējām uzticēt mammai maltīšu gatavošanu, taču viņa labprāt ēda virtuvē atstātu pārtiku, kamēr vien iepakojums bija daļēji atvērts. Mans brālis katru dienu uz virtuves letes izlika ēdienu pusdienām un reizēs, kad bija aizņemts, arī nākamajām vakariņām vai brokastīm. To jenoti arī ēda – to un kaķa barību. Es piezvanīju brālim un, pagaidām paturēdams atklājumu pie sevis, apjautājos par mammas ēstgribu. “Viņa ēd kā zirgs – apēd visu, ko atstāju.”

Es viņam nosūtīju saiti uz kameru tiešraidi. Viņš dažas minūtes klusēja, taču pēc tam izturējās ar patiesu sapratni. Es mīlu savu brāli. Situācija tomēr bija vairāk nekā nepieņemama.

Mēs uzrunājām daudzus kaitēkļu likvidētājus. Piemērotākā risinājuma meklējumi pēc kāda laika vainagojās ar daudzās valstīs izmantotu spīdzināšanas paņēmienu. Mēs pret sienām pavērsām skaļruņus un visu dienu, kamēr jenoti centās gulēt, atskaņojām ļoti skaļu mūziku. Mēs mājā izvietojām trīsdesmit bezvadu skaļruņus, pa kuriem ar satelīta starpniecību tika pārraidīts psihedēliskais roks. Uzbrukums ilga trīs dienas. Mammai mēs sadabūjām troksni

37 slāpējošas austiņas. Es uzraudzīju jenotu pārvākšanos ar kamerām un kopā saskaitīju 18 dzīvniekus. Pieminēju to vienam no kaitēkļu likvidētājiem. Viņš teica, ka grupās dzīvojot tikai jenotu mātītes, taču tik lielu grupu viņš redzot pirmoreiz. “Normāli tas nav, bet kas gan ir normāli?” Visi kaitēkļu speciālisti, ko mūžā esmu saticis, ir bijuši ārkārtīgi lakoniski.

Pēc jenotu padzīšanas nācās no iekšpuses uzplēst sienas, un skatam pavērās izolācijā izgrebto tuneļu un migu labirints.

Bojājumi bija apjomīgi – beigās mums nācās nomainīt trešdaļu mājas izolācijas. Es veicu enerģijas aprēķinus: viss bija precīzi. Tāpat es apšuvu kaķa ieeju ar nerūsējošā tērauda plāksnēm.

No uzņemtajiem videomateriāliem es izveidoju nepārtrauktu cilpu – tajā jenoti bezgalīgi dodas mājā un ārā no tās. To es palaidu atskaņošanai uz viena no “kamīna” televizoriem, pamīšus ar ģimenes bildēm, ko bijām sākuši tur rādīt cerībā, ka tās mammai palīdzēs nezaudēt atmiņu. Video viņai sagādāja patiesu prieku. Ik reizi, kad uz ekrāna parādījās pa jenotam, viņa sāka smieties. Tas bija burvīgi.

Es nevarēju zināt, ko tieši mamma domā, taču daudzie dzīvnieki viņas sienās viņu acīmredzami sajūsmināja. Pamazām un neizskaidrojamā kārtā tie sāka sajūsmināt arī mani.

“Tad tur kopā dzīvoja tikai sievietes?”

“Atvaino, mammu, kādas sievietes?”

“Jenotenes.”

“Jā, jenotu mātītes.”

“Tur kopā dzīvoja tikai jenotu mātītes?”

“Jā, tikai mātītes. Tā bieži negadās, bet reizēm gadās.”

“Tad jau kā karā. Visi vīrieši bija prom, un puikām bija jāslēpjas. Bet pēc tam puikas atgriezās.”

Es vilcinājos. Uzmetu skatienu mammai. Viņa staroja.

“Apgaismojums, kurš izslēdzas pirms pusnakts, jo būtu jāsāk ievērot veselīgāks gulēšanas ritms. Ārduvis, kuras atsakās atvērties, kad vēlies tomēr darba dienas vakarā aizbraukt uz to netālo bāru. “Bet jums rītdien agri jāceļas, kā dzirdēju no jūsu Siri telefonā!” - “Nu lūdzu, durvis, es tikai uz vienu dzērienu, apsolu.” - “Siri man saka, ka tā nekad vēl nav noticis.”” /M. E. Martinsone

39

Kadrs no filmas “Ghost in the Machine“

Kadrs no filmas “Ghost in the Machine“

Marta Elīna Martinsone Vai mana māja mani aprunā?

Bērnībā man ļoti patika skatīties B kategorijas šausmu filmas, kuras katru nedēļu rādīja vietējā televīzija. Reti kurai es atceros nosaukumu, bet allaž ir kāda īpaša aina, kas ir palikusi iecementēta atmiņā. Viena no tām bija šausminoša slepkavība, kurā piedalījās spoka kontrolēta mikroviļņu krāsns. Krāsniņas durvis, slepkavnieciskā rēga pārņemtas, atsprāga vaļā un, izdalot savus nāvējošos mikroviļņus, izkausēja visu - gan augļus bļodā, gan virtuvē esošo cilvēku. Atminos, ka pēc šīs filmas noskatīšanās ar lielām aizdomām vēroju savu mikroviļņu krāsni un izvairījos no tās lietošanas, jo - ja nu kāds rēgs ir ielīdis elektrības vados? Šobrīd, pateicoties “Google” meklētājam, esmu pārliecināta, ka konkrētā filma ir 1993. gada “Ghost in the Machine”, kur pateicoties vētrai un magnētiskās rezonanses aparātam, sērijveida slepkavas apziņa nonāk “tīmeklī” un izveic savus vardarbības aktus, izmantojot visa veida tehnoloģijas. Jāatzīst, ka filmai ir savas loģikas kļūdas, jo 1993. gadā vēl nebija izplatīts “gudro māju” fenomens, kas visai brīvi atļautu slepkavspokam-hakerim kontrolēt visas mājoklī esošās ierīces. Taču neskaldīsim matus. Kino tomēr ir kino. Un tur mikroviļņu krāsnis var darīt visu, ko vien vēlas.

Pieaugot dažādu viedierīču izplatībai, kas atvieglo mājas soli un dzīvi kā tādu, es bieži atceros šo šausmu filmu, jo vairāk par slepkavnieciskām krāsniņām vai ļaunatminīgām loku šķērēm mani biedē doma, ka mani kāds mājās varētu novērot. Piemēram, man nekad nav ienācis prātā iegādāties Alexa - ja nu es tai (automātiski vēlos rakstīt “viņai”, jo ierīces ar iespēju sarunāties vai savā ziņā patstāvīgi darboties manā uztverē kļūst antropomorfas) neiepatīkos?

Ja nu mana Alexa ar savu zilās gaismiņas aci mani vēro un domā: “Tiešām? Desmito reizi gribi klausīties to kantrī dziesmu par smagajām mašīnām? Kāpēc citām Alexām ir stilīgi īpašnieki, bet man…” Tieši tā - man rūp, ko manas viedierīces par mani varētu padomāt. Tāpēc, piemēram, ar savu Siri sadzīvojam abpusējā klusumā. Viņa (kaut gan nesen atklāju, ka jaunajā telefonā tas ir viņš) ik pa laikam mēģina ar mani iedraudzēties, vaicājot, kā var man līdzēt. Jāatzīst, ka bieži vien šajos brīžos tiešām esmu sarāvusies

41 kamoliņā un blenžu sienā, apsverot savas dzīves bezjēdzību. Reiz uz šo izpalīdzīgo jautājumu “What can I help you with?” atbildēju, skumji iečukstot telefona mūžam dzirdīgajā mikrofonā: “Nothing…”

Siri - mani pārsteidzot ar savu maigo vīrieša balsi - sajūsmināti ķērās vērsim pie ragiem, vaicājot: “Things? What things???” Tam sekoja dažādu mājaslapu piedāvājumi. Mājaslapu, kas piedāvāja “things”…

Tā bija mūsu pēdējā komunikācija. Jo man ir neērti no savas Siri.

Un esmu pārliecināta, ka viņa/viņš to zina un par to sūdzas manam klēpjdatoram. Kurš, šo visu lasot, noteikti varēs pierunāt Siri pilnas ausis.

Bet no kā rodas šī neuzticība? Jau minētā “Ghost in the Machine” perfekti iemieso cilvēku bailes no tehnoloģijām un tā, ka tās varētu sākt dzīvot savu, no mums neatkarīgu dzīvi. Bet kāpēc kaut kas, kam mūsu dzīvi būtu jāpadara vienkāršāku un ērtāku, šķiet baiss un svešāds? Jāsaka, ka kino ir devis savu atravu šo baiļu kultivēšanā.

Runa nav tikai par slepkavnieciskām mikroviļņu krāsnīm - tie ir konkrēti arhitektūras stili un māju projekti, kuri mūsu kolektīvajā apziņā jau saistās ar ko bīstamu vai ļaunu vēstošu. Senlaicīgas savrupmājas ar viktoriānisku piešprici vienmēr ir pilnas ar spokiem un ļaunu vēstošiem gariem. Kamēr moderni, stikloti projekti (vēlams, izbūvēti kalna galā vai netālu no krauajs) pieder turīgiem, bieži vien negodīgiem un vardabīgiem cilvēkiem. (Ir vērts aplūkot visu Džeimsa Bonda filmu ļaundaru mājokļus.) Stiklotas sienas, kurām būtu jāsimbolizē, ka īpašniekam nav nekā slēpjama, ir tikai scenāristu radīts skatītāju apmuļķošanas triks. Tikko “Oskaru” saņēmusī dienvidkorejiešu režisora Bena Džūnho lente “Parazīts” (“Parasite”, 2019.) arī eksponē Parku savrupmāju kā plašu, stiklotu telpu, kur viss ir pārredzams un arī viegli kontrolējams. Taču filmas sižeta pavērsieni liecina par tieši pretējo - šādas “caurskatāmas” ēkas bieži vien sevī glabā daudz ko baisu. Svarīgs ir arī novērošanas aspekts - videokameras, kustību un skaņas sensori. Tā ir māja, kurai nevar uzticēties, bet kuru ir iespējams apmuļķot. Deivida Finčera trillerī “Neatrodamā” (“Gone girl”, 2014.)

Eimija Danna izmanto sava apsēstā pielūdzēja Dezija viedmājas kameras, lai radītu pierādījumus savam viltīgajam plānam. Kameras, kurām bija jānotur Eimija drošībā (un totālā Dezija kontrolē), tika pavērstas pret savu īpašnieku. Jo gudrā māja bija sastapusi vēl gudrāku pretinieku - Eimiju.

Kāpēc es tik daudz atsaucos uz filmām? Tāpēc, ka mana māja nav gudrāka par citām. Es pati veru vaļā un ciet pussalūzušus plastmasas logus. Mana dzīvokļa durvis joprojām ir jāslēdz ar atslēgām, un cepeškrāsni var ieslēgt tikai ar piekto piegājienu, jo astoņu gadu laikā tā arī neesmu atkodusi īpašo triku, kā tieši to izdarīt uzreiz. Varbūt tāda nav un ražotājs jau bija paredzējis, ka krāsni var ieslēgt tikai ar izmisušas, kliedzošas balss komandu: “Ko tu gribi no manis?!” Taču esmu skatījusies gana daudz filmu, kurās darbojas mākslīgais intelekts, un tas kontrolē gan kosmosa kuģus, gan veselas pilsētas, gan arī cilvēku mājas. Jo mājas ir katra cilvēka mikrokosmoss - samazināts pasaules modelis, kurā prioritāte ir drošība.

Analizējot cilvēka un gudro māju (e.g. tehnoloģiju) attiecības, naivs, bet reizē hrestomātisks piemērs ir “Disney” kanāla 1999. gada filma “Gudrā māja” (“Smart house”). Mākslinieciskās kvalitātes šoreiz lai paliek otrajā plānā: filmas sižets ir tipisks klasiskai “ģimenes filmai”, kuras mērķauditorija ir bērni. Kūperu ģimene, pateicoties pusaudzim Benam, interneta konkursā laimē iespēju ievākties zinātnieces Sāras radītajā gudrajā mājā. Bena galvenā motivācija ir nodrošināt ģimenei aprūpētāju, lai viņa tēvam nekad nebūtu no jauna jāpprecas. Gudrās mājas mākslīgais intelekts Peta (Pat) ir ideāla kandidatūra, tas vēro un mācās no saviem iemītniekiem, pielāgojoties viņu ieradumiem un vajadzībām. Taču arī ievērojot privātuma robežas - kā filmā tiek uzsvērts, Peta nenovēro savus iemītniekus dušā.

Problēmas sākas brīdī, kad Bens nolemj pārveidot Petas programmatūru, lai tā kļūtu par ideālo māti. Sākotnēji viss šķiet lieliski - gudrā māja pārmāca Bena ļauno skolasbiedru, palīdz sakārtot telpas pēc neatļautas ballītes un prot gatavot lieliskus piena kokteiļus - bet brīdī, kad Peta izdzird ģimenes tēvu sakot zinātniecei Sārai: “Kam vispār vajag Petu?” (“Who needs Pat anyhow?”), viņa (tā?) kļūst bīstama. “Mūsu mājai ir nervu sabrukums” izskan filmā, paralēli arī norādot uz Petas sievišķīgo iedabu - galu galā, viņas uzdevums bija kļūt par ideālo māti. Atšķirībā no vīrišķīgajiem mākslīgajiem intelektiem (HAL 9000 Stenlija Kubrika “2001: Kosmosa odiseja” vai Ultrona filmā “Atriebēji: Ultrona laikmets”), kuri ir vairāk vērsti uz iznīcību un vardarbību, Petas galvenais uzdevums ir pasargāt Kūperu ģimeni. Tai pat laikā arī šis uzdevums pārvēršas baisā situācijā -

ģimene tiek ieslēgta mājā, lai to pasargātu no bīstamās ārpasaules.

Visus kinematogrāfā attēlotos mākslīgos intelektus vieno kopīgas iezīmes, bet bieži vien dominē to dzimumatšķirības - “Gudrās mājas” Petu var pārliecināt emocionāla saruna ar bērniem, kamēr Ultronu var uzveikt tikai to fiziski iznīcinot. Arī Spaika Džounsa filmā “Viņa” (“Her”, 2013.) Samanta ir saprotoša un visādos veidos “patīkami sievišķīga” - viņas primārā funkcija tāpat kā Petai ir rūpēties, kamēr HAL 9000 un Ultrons vēlas varu un kontroli. Galu galā arī Alexa runā maigā sievietes balsī - viņa ir mājas pavarda uzturētāja. Protams, līdz mirklim, kad sāk smieties par sev vien zināmiem jokiem .

Ko šie un vēl citi kino piemēri parāda par mūsu attiecībām ar gudrajām mājām vai pat ideju par tām? Arvien vairāk cilvēku izvēlas savu dzīves telpu papildināt ar tehnoloģijām, kas parūpēsies par saviem iemītniekiem - pieskaņos telpu temperatūru, saudzēs dabu, ietaupot elektrību, rūpēsies par drošību, attālināti ieslēgs mūziku, tavā vietā meklēs Gūglē tādus dīvainus, naktī aktuālus jautājumus kā “vai tiešām žirafes neklepo?” Taču tas neizslēdz joprojām eksistējošās bailes no tā, ka mākslīgais intelekts varētu uzzināt pārāk daudz. Ņemot vērā, ka, lai mājas un tās iedzīvotāja simbioze būtu tuvu ideālajai, mākslīgajam intelektam ir jānodrošina iespēja attīstīties un pielāgoties, kas bieži vien līdzinās spiegošanai. Līdzīgi kā Peta, kura ievāca Kūperu ģimenes DNS paraugus, lai varētu sniegt katram no viņiem individuāli pieskaņotu palīdzību. Un arī šajā naivajā “Disney” kanāla filmā parādās brīdinošs tonis - Peta beigās kļūst par ideālu mākslīgo intelektu tikai tajā brīdī, kad “tā mums kalpo, neiejaucoties mūsu dzīvēs”. Biedējoši ir tieši tas, ka līdzīgi varētu aprakstīt arī vergu - kāds, kurš tev kalpo, bet nekādi neiejaucas tavā dzīvē un kurš neuzstāda nekādas prasības. Un pats galvenais, ko var mācīties no visām šīm filmām - ir forši, ja tava māja ir gudra, bet tikai ar nosacījumu, ka tā nav gudrāka par tevi.

Svarīgs nošķīrums gudrās mājas atveidojumā kino ir filmā atveidoto notikumu laiks. Zinātniskā fantastika, kura vēstī par nākotni (piemēram, abas “Pa asmeni skrejošais” (“Blade Runner”, 1982. un “Blade Runner 2049”, 2017.) daļas, “Piektais elements” (“The Fifth Element, 1997.) vai sešdesmito gadu animācijas seriāls “Džetsoni”

(“The Jetsons”, 1962.)), viedtehnoloģijas dabiski integrē savu varoņu dzīvēs, lai skatītājam radītu izteiktāku nākotnes sajūtu. Šīs mājas mēdz būt nelielas, akcentējot nekustamo īpašumu dārdzību un/vai pārapdzīvotību, taču tās nerada draudus varoņiem. Taču reālajam laikam pietuvināti darbi pret tehnoloģiju pārlieku integrēšanu dzīves telpā attiecas ar lielāku piesardzību. Aleksa Gārlenda 2014. gada filmā “Ex Machina” bīstamību nerada pati gudrā māja, kurā dzīvo tehnoloģiju ģēnijs Neitans, bet gan mājā mītošais mākslīgais intelekts Ava. Ja mākslīgais intelekts spēj apmuļķot cilvēku, tas uzreiz kļūst par draudu. Līdzīgi ir ar gudro māju - līdzko tā sāk rīkoties nekontrolēti un nesaskaņoti ar saviem iedzīvotājiem, tā var tikt pielīdzināta spoku mājai, kuru apsēduši gari.

Kašmira Hila žurnālā “Forbes” rakstīja par to, cik vienkārši bijis attālināti uzlauzt gudrās mājas , kuru apkalpojošā kompānija nebija parūpējusies, lai mājas un to ierīces nebūtu atrodamas interneta meklētājā. Tādējādi kāds hakeris ļoti vienkārši var izlikties par spoku, kas dzīvo elektrības vados, līdzīgi kā filmā “Ghost in the Machine”. Iespējams, ka nogalināt šādas uzlauztas gudrās mājas iedzīvotāju būtu grūtāk, taču novest līdz ticībai poltergeistam - visai vienkārši. Tas nenozīmē, ka visas gudrās mājas var pārvērsties par elli - jautājums ir, cik lielu uzmanību pievēršam kiberdrošībai un pārliecināmies par to, kādiem produktiem un aplikācijām sniedzam pieeju saviem datiem. Ja tavas gudrās mājas ierīcēm parole ir “123456”, tad nebūtu jābrīnās, ja kāds San Francisko dzīvojošs entuziasts nolemj paspēlēties ar tavu mentālo veselību.

Viens no biedējošajiem piemēriem, par kuru tiek diskutēts internetā, ir gadījumi, kad Alexa un Google Home ir sarunājušies savā starpā . Ja reiz šīs ierīces var komunicēt viena ar otru, vai tās varētu kopīgi nolemt izspēlēt ar saviem īpašniekiem dažādus nelāgus jokus? Man kā paranojiskam cilvēkam, kuram bieži vien šķiet, ka citi viņu aprunā, biedējošākais scenārijs būtu dzīvot mājā, kuras tehnoloģijas vienu ar otru klusībā apspriež mani. Es jau iztēlojos, kā mans viedledusskapis stāsta mikroviļņu krāsnij, ka saimniecei nu gan nevajadzētu naktī apēst siera kluci. Un abi gardi nosmejas pīkstienu smieklus. Tad jau labāk, lai mikroviļņu krāsns, kāda slepkavnieka apziņas kontrolēta, mani izkausē. Tikpat sarežģīti būtu sadzīvot ar

45 māju, kurai esi devis dažādus uzdevumus, ar kuriem netiec galā gribasspēka trūkuma dēļ. Dators, kurš atslēdz “Facebook”, kamēr neesi pabeidzis apsolīto rakstu darbu. Apgaismojums, kurš izslēdzas pirms pusnakts, jo būtu jāsāk ievērot veselīgāks gulēšanas ritms. Ārduvis, kuras atsakās atvērties, kad vēlies tomēr darba dienas vakarā aizbraukt uz to netālo bāru. “Bet jums rītdien agri jāceļas, kā dzirdēju no jūsu Siri telefonā!” - “Nu lūdzu, durvis, es tikai uz vienu dzērienu, apsolu.” - “Siri man saka, ka tā nekad vēl nav noticis.” Es vīlusies un skumja dodos uz virtuvi, lai apēstu pāris siera šķēlītes.

Virtuvē ir kapa klusums. Es saprotu, ka ledusskapis ar mikroviļņu krāsni tikko ir mani aprunājuši. Izliekos, ka tikai vēlējos nomazgāt rokas, bet, ejot laukā no virtuves, dzirdu, kā abas ierīces iespurdzas. Smiekliem pievienojas tostera grabošā ķiķināšana. Iekrītu gultā un sāku šņukstēt.

Guļamistabas lampas līdzjūtīgi pieklusina gaismas un no bluetooth tumbiņas sāk skanēt Simon & Garfunkel dziesma “The Sound of silence”.

Bet vai bailes no mākslīgā intelekta attīstības būtu jāsaista ar to, kā tehnoloģijas var atvieglot ikdienas dzīvi un mājokļa efektivitāti?

Galu galā arī minētajos filmu piemēros problēmas rodas no tā, kurš šīs tehnoloģijas kontrolē un kā tās tiek izmantotas. “Gudrās mājas” Peta piedzīvo savu “nervu sabrukumu” tāpēc, ka pusaudzis to pārprogrammē kļūt par kaut ko, kam šī tehnoloģija nav piemērota.

Ava no “Ex machina” kļūst bīstama tādēļ, ka uzzina sava radītāja Neitana plānus. Un “Ghost in the Machine” ļaundaris ir maniakāls slepkava, kurš ir guvis piekļuvi tīmeklim - ne jau nelaimīgā mikroviļņu krāsns ir pie vainas. Runa ir par ekspektācijām un arī to, ko sagaidām no savas gudrās mājas. Bailes zaudēt kontroli pār savu “drošo vietu” mājokli - ir pastāvējušas jau izsenis un gudra tehnoloģiju izmantošana tieši var šo kontroli padarīt pieejamāku un vieglāku. Tāpēc katram būtu jāprot sev atbildēt uz jautājumu - ko tu vēlies no savas mājas? Vai tā ir tikai iespēja ar balss pavēles palīdzību izslēgt gaismu, kad pēc smagas dienas šķiet, ka nespēj piecelties no gultas, vai arī tu vēlies, lai māja pati visu izdara tavā vietā. Varbūt ir vērts padomāt, ka arī māja ir nogurusi un vēlas mazliet atpūsties. Kā jau mēs visi.

“Bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēki ir izjutuši tik ilgi, cik ilgi vien šīs tehnoloģijas paši ir radījuši un pilnveidojuši. Neatkarīgi no tā, vai bīstamies no mikroviļņu krāsns, kas līdzās siermaizītēm skeptiķu iztēlē var izkausēt arī tās īpašnieku, vai uztraucamies, ka mūsu sarunas noklausās viedie asistenti, jaunas tehnoloģijas daudziem rada diskomfortu.” /J. Solovjova

47

Anti-elektrības reklāma no 20. gadsimta sākuma

Jeļena Solovjova Kāpēc mēs baidāmies no tehnoloģijām?

Bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēki ir izjutuši tik ilgi, cik ilgi vien šīs tehnoloģijas paši ir radījuši un pilnveidojuši. Neatkarīgi no tā, vai bīstamies no mikroviļņu krāsns, kas līdzās siermaizītēm skeptiķu iztēlē var izkausēt arī tās īpašnieku, vai uztraucamies, ka mūsu sarunas noklausās viedie asistenti, jaunas tehnoloģijas daudziem rada diskomfortu, un, par spīti acīmredzamajiem ieguvumiem, nebūt ne visi planētas iedzīvotāji ir gatavi tūlītēji ļauties novitāšu piedāvātajām iespējām. Ja precīzāk — pētnieks Mark J. Brosnan grāmatā «Technophobia: The Psychological Impact of Information Technology» (1998) norāda, ka apmēram viena trešdaļas pasaules iedzīvotāju izjūt bailes no tehnoloģijām. Šīs bailes var būt gan gandrīz nemanāmas, gan pietiekami spēcīgas, bet sevišķi smagos gadījumos ir pielīdzināmas sajūtām, kuras izjūt cilvēki ar arahnofobiju (bailes no zirnekļiem), sastopoties ar savu baiļu subjektu.

Bailes no tehnoloģijām vai neaptiku pret tām zinātne definē kā tehnofobiju. Pirmo reizi šis jēdziens kļuva izteikti aktuāls industriālās revolūcijas laikā, kad cilvēku darba aizstāšana ar dažāda veida ierīcēm kļuva par satraucošu realitāti teju visās dzīves jomās.

Taču bažas par tehnoloģiju iejaukšanos cilvēku dzīvēs ir izskanējušas arī iepriekš. Sokrāts, piemēram, savulaik norādīja, ka rakstīts vārds var būtiski kaitēt cilvēces attīstībai, jo tas «veicinās aizmāršību mācekļu dvēselēs, viņi pārstās izmantot savu atmiņu (…) Viņi būs dzirdējuši daudz, bet neko no tā nebūs iemācījušies». Līdzīgas rūpes bija arī cilvēkiem, kuri 15. gs pirmo reizi saskārās ar iespiedpresi — viņi uztraucās, ka tekstu masveida pavairošana radīs apjukumu un lieku informācijas pārbagātību. 19. gadsimtā informācijas aprites ātrumu starp cilvēkiem būtiski palielināja telegrāfa izgudrošana un arī tas radīja nopietnas raizes. 1906. gadā britu laikraksts «Punch» publicēja karikatūru, kas ilustrēja potenciālos jaunās tehnoloģijas upurus — sievieti un vīrieti, kuri sēž koka pavēni katrs ar savu telegrāfa ierīci un ir aizgriezušies viens no otra. Karikatūras paraksts vēsta: «Šie divi tēli nekomunicē viens ar otru. Sieviete ir saņēmusi mīlestības vēstuli, vīrietis — sacīkšu rezultātus».

49

Pētnieks un autors Donalds Normans grāmatā «The Design of Everyday Things» uzsver ar tehnoloģijām saistītas pretrunas: «Tās pašas tehnoloģijas, kas padara mūsu dzīvi vienkāršāku, piedāvājot plašāku ierīču funkcionalitāti, vienlaicīgi to sarežģī, jo ierīces kļūst komplicētākas, grūtāk izprotams un lietojamas. Tas ir tehnoloģiju paradokss.» Normans šo rakstīja 1988. gadā, uzsverot, ka datori, ko izmantosim nākotnē, tiks integrēti visdažādākajās ierīcēs, kļūs lietotāja acij nemanāmi un vēl mazāk izprotami. Viņa paredzējums ir realizējies — viedtālruņa procesors šodien ir jaudīgāks par datoru, ar kura palīdzību NASA reiz nogādāja pirmo cilvēku uz Mēness virsmas.

Brosnans šīs saistībā savā pētījumā uzsver, ka tik ilgi, kamēr mēs lietosim tehnoloģijas, tikpat neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļas būs arī bailes no tām, vēl vairāk, situācija tikai pasliktināsies. Jo sarežģītākas šīs ierīces būs un jo lielāka būs mūsu iespēja kļūdīties tās lietojot, jo lielāku neaptiku, izbīli un šausmas mēs izjutīsim.

Tehnofobija var izpausties ļoti dažādos veidos: cilvēks var atteikties runāt vai pat domāt par tehnoloģijām, just nemieru tās lietojot, vai kultivēt sevī agresīvu, naidīgu nostāju pret tehnoloģiju izplatību sabiedrībā. Lai gan tehnofobija var būt aktuāla jebkurā vecuma grupā, autors un publicists Douglas Adams izvirzīja teoriju, ka bailes no jaunām tehnoloģijām cilvēks attīsta dzīves laikā. Tās tehnoloģijas, kas veido pasauli mums piedzimstot un maziem esot, mēs uztveram kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Savukārt tehnoloģijas, kas tiek attīstītas un apgūtas, cilvēkam esot vecumā no 15 līdz 35 gadiem, lielākoties tiek uztvertas kā jaunas un aizraujošas, savukārt tehnoloģijas, ar ko saskaramies pēc trīsdesmit piecu gadu atzīmes, arvien biežāk tiek uzskatītas par nedabiskām un pretējam normālajai lietu kārtībai.

Viedās mājas koncepts, kādu to pazīstam šodien, ir attīstījies deviņdesmito gadu beigās. Ar viedo sistēmu palīdzību savās mājās šodien varam attālināt regulēt siltumapgādes un novērošanas sistēmas, elektrosistēmu un cita veida elementus. Pētnieki prognozē, ka līdz 2024. gadam visā pasaulē darbosies 555 miljoni balss asistentu un līdz 2023. gadam 309 miljoni jeb 15% mājsaimniecību visā pasaulē būs uzstādīta vismaz viena viedā sistēma. Tomēr līdzšinējā statistika liecina, ka viedo māju attīstība notiek lēnāk, nekā

sākotnēji tika paredzēts un savas mājas padarīt tehniski iespējotas mēs vēlamies mazāk un retāk kā, piemēram, automobiļus. Lielākās lietotāju bažas ir saistītas ar produktu sarežģītību kā arī informācijas drošību. Līdzīgi kā savā stāstā uzsver Marta, visvairāk cilvēkus gudrās mājas kontekstā satrauc tas, ka viņi varētu tikt novēroti. Gan ne tāpēc, ka ierīcēm piemistu spēja patvaļīgi attīstīt apziņu vai rīkoties bez īpašnieka ziņas, bet lielākoties tādēļ, ka, viņuprāt, jebkura viedā sistēma ir uzlaužama un fiksētais materiāls var tikt izmantots, lai nodarītu kaitējumu to lietotājiem. 2018. gadā veiktais pētījums liecina, ka 40% potenciālo viedo risinājumu lietotāju satrauc iespēja, ka ierīces var ierakstīt viņu darbības un gūt pārāk plašu informāciju par viņu ikdienas gaitām. Vairākums arī uzskata, ka tehnoloģiju ražotāji pilnībā neatklāj iespējamos riskus. Satraukuma līmenis gan sasaucas ar respondentu vecumu — vecuma grupā virs 50 skepse ir lielāka nekā gados jauno tehnoloģiju lietotāju vai potenciālo lietotāju vidū.

Taču pasaule turpina attīstīties, un par spīti bailēm un raizēm, mēs lietojam tehnoloģijas biežāk un izstrādājam tās ātrāk kā jebkad iepriekš. Daudzi tehnoloģiju eksperti uzskata, ka, neraugoties uz potenciālajiem riskiem, viedā māja agrāk vai vēlāk kļūs par ikdienu, un es sliecos viņiem piekrist. Atskatoties vēsturē, alkas pēc progresa ir noteikušas cilvēces attīstības gaitu, un es nedomāju, ka trešajā gadu tūkstotī šī sugas raksturiezīme varētu pēkšņi izzust. Taču, tehnoloģijām attīstoties, tās patiesi ir kļuvušas ļoti sarežģītas, un tehnofobu paustās bažas par ierīču potenciālo ietekmes mērogu ir daļēji pamatotas.

Domāju, tas ir labs atspēriena punkts kontroles mehānismu un jēgpilnas likumdošanas attīstībai, jo man gribētos ticēt, ka runājošas mājas, roboti un viedie asistenti nākotnes paaudzēm liksies tikpat nevainīgi, pašsaprotami un pat primitīvi, kāds šodien mums šķiet pirmais televizors vai radioaparāts, jo 2020. gadā aktuālo baiļu vietā būs uzradušās jaunas, vēl sarežģītākas un vēl grūtāk pārvaramas .

51

“Lielākajai daļai skolotāju šī nepārtrauktā attīstība jau bija sākusi apnikt – viņi nesaprata, kāpēc skola būtu jāsiltina, ja jau tāpat ir silti.

Direktors viņiem skaidroja, ka tādā veidā var ietaupīt ne tikai finanšu līdzekļus, bet arī arvien izsīkstošos dabas resursus. Diemžēl līdz mums jau visas tās idejas par dabas aizsardzību vēl nebija atnākušas.” /A. Konste

53 Anete Konste Nolādētie logi

Agrāk mums bija veselas divas skolas – Sēnavas 1. vidusskola un Sēnavas Raiņa vidusskola. Tagad palikusi tikai pirmā, un arī to pašu katru gadu sola slēgt. Man gan ir vienalga, es tāpat pēc pusgada tīšos prom no šejienes. Sēnavā reāli nav, ko darīt.

Piemēram, manā klasē mācās tikai pieci skolēni. Mēs nevaram pat basketbola komandu savākt, kur nu vēl uztaisīt normālu diskotēku.

Autobuss Sēnavā piestāj reizi nedēļā un arī tad – piecos no rīta. Labi, te ir veikals. Bet arī pie tā, ziniet, apnīk sēdēt. “Vietējie izvēlas veikalu HOP!”. Sauklis ne tikai sirsnīgs, bet arī patiess. Ko gan citu lai izvēlas, ja te vispār ir tikai viens veikals? 20 kilometru attālumā atrodas Vītrene, viņiem vismaz ir krogs. Karbonāde, izlejamais alus, biljards, it kā diezgan plašs izklaides piedāvājums. Tomēr kaut kā te pietrūkst.

Pirms vairākiem gadiem uz mūsu vienīgo izglītības iestādi – Sēnavas 1. vidusskolu – atnāca strādāt jauns direktors. Pat īsti neatceros, kas notika ar veco. Varbūt vienkārši sajuka prātā, Sēnavā to ir diezgan viegli izdarīt. Labi, patiesībā es ļoti labi to atceros – pašvaldība viņu aizsūtīja pensijā, bija par vecu pat darbam skolā.

Patiesība ir interesanta tikai tik ilgi, kamēr netiek atklāta. Pēc tam tā ir tikai sāpīga vai garlaicīga. Vecais direktors tagad ir liels vīna cienītājs, viņa pirtiņai visas sienas noklātas ar vīna korķiem. Laikam pats domā, ka tas izskatās skaisti. Bet jaunais direktors bija pavisam kas cits, pilnīgi neticama parādība Sēnavā. Pat viņa vārds viesa cerību – Ernests Zoltners. Tas bija tieši tas, pēc kā mēs tā ilgojāmies.

Viņa mērķis bija padarīt Sēnavu par ideālu dzīvesvietu digitālajiem nomadiem. Tuvāk pie dabas bieži plāno pārvākties cilvēki ar bērniem, lai viņiem dotu iespēju skraidīt pāri ziedošām pļavām, nevis mašīnu pilnām ielām. Debesīs redzēt spāres, nevis lidmašīnas, un tā tālāk. Tāpēc sākumā bija nepieciešams savest kārtībā mūsu skolu.

Ernests Zoltners aizgūtnēm rakstīja dažādus Eiropas Savienības fondu projektus, un viņa apņēmība ātri vien atmaksājās. Sākumā mūsu bibliotēkā parādījās datori, pēc tam stadionā futbola vārti un desmit bumbas, vēlāk arī aktu zālē uzradās dažādi mūzikas instrumenti.

Ernests Zoltners pat bija piedabūjis uz šejieni atbraukt divus jaunus skolotājus no galvaspilsētas. Runāja, ka viens no viņiem esot

homoseksuālis, bet tas šajā stāstā nav būtiski. Brīvdienu rītos aktu zālē notika joga, bet Sēnavas lielajā pļavā tika plānots vasaras mūzikas festivāls. Tas bija tik daudzsološs sākums – līdz tai nelaimīgajai dienai, kad Ernests Zoltners pameta Sēnavu uz visiem laikiem.

Ernests Zoltners bija nolēmis padarīt mūsu skolu energoefektīvu, tāpēc kopīgiem spēkiem tika rakstīts jauns Eiropas Savienības fondu projekts. Lielākajai daļai skolotāju šī nepārtrauktā attīstība jau bija sākusi apnikt – viņi nesaprata, kāpēc skola būtu jāsiltina, ja jau tāpat ir silti. Direktors viņiem skaidroja, ka tādā veidā var ietaupīt ne tikai finanšu līdzekļus, bet arī arvien izsīkstošos dabas resursus. Diemžēl līdz mums jau visas tās idejas par dabas aizsardzību vēl nebija atnākušas. Te nekādu atkritumu šķirošanu simts gadus nevajadzēja, sēnavieši jau tāpat bija dabai draudzīgi.

Kartupeļu mizas meta komposta kaudzē kā darījuši paaudžu paaudzēs. Papīru un plastmasu, protams, dedzināja krāsnī. Tukšās alus pudeles sakrāja un aizveda nodot uz Vītrenes stikla taras pieņemšanas punktu, lai dabūtu naudu pilnām. Mašīnu riepas un citi lielāki objekti reizi gadā tika svinīgi izkausēti Jāņu ugunskurā. Mērķi ietaupīt naudu gan visi saprata, tāpēc projektu labprāt atbalstīja.

Tā nemaz nebija sēnaviešu, bet Eiropas Savienības nauda – lai jau direktors siltina, ja grib. Galvenais, lai pēc tam to gaisā neizkūpināto naudu pieliek klāt pie algām.

Pēc aptuveni gada Sēnavas 1. vidusskola jau bija ne tikai nosiltināta, bet arī krietni labāk izskatījās no ārpuses. Ēkas fasāde bija nokrāsota, ielikti jauni logi, pavērās pavisam cits skats.

Sēnavieši vai plīsa pušu aiz lepnuma. Uz Vītrenes iedzīvotājiem tagad skatījās šķībi – viņi acīmredzami bija nospļauties par dabas saudzēšanu. Vītrenē tak nebija nevienas energoefektīvas ēkas!

Tomēr nekas šajā dzīvē netiek dots par velti. Kā tumšs mākonis pār mūsu skolas nosiltinātajām, svaigi krāsotajām sienām nolaidās direktora paziņojums: “Turpmāk klasēs vairs nedrīkst virināt logus!”

Joprojām spilgti atceros šo dienu. Noskaņojums skolā bija izteikti drūms, neviens savā starpā nesarunājās. Fizikas, mājturības un sporta skolotāja stāvēja gaitenī un, piespiedusi seju radiatoram, skaļi raudāja. Garajā starpbrīdī atvērt logu un izvēdināt klasi bija šīs skolas tradīcija kopš dibināšanas dienas 1956. gada 1. septembrī.

55 Neviens nezināja, ko tālāk iesākt. Kaut kā taču tas bērnu smārds no telpām laukā bija jāizdabū. Pie tam aiz loga bija pavasaris, ziedēja ievas. Skolotāji jutās tā, it kā viņiem būtu aizliegts nevis virināt logus, bet elpot. “Ja viņam pašam patīk sēdēt sasmakušā gaisā, kāpēc to jāuzspiež darīt arī citiem?” retoriski vaicāja matemātikas un latviešu valodas skolotāja. “Gan jau viņa izplūdes gāzu nomocītās plaušas mūsu mazpilsētas skābekli vairs vienkārši nepanes!” piebalsoja ķīmijas un vizuālās mākslas skolotāja. Skolotājam, kurš varbūt bija homoseksuālis, arī patika garajā starpbrīdī virināt logu, tomēr tā kā viņš bija no galvaspilsētas, labāk neteica neko.

Sākumā skolotāji šo noteikumu tiešām ievēroja, lai gan viņus turpināja mocīt jautājums: “Kāpēc?” Skolēnu drošība tā nevarēja būt.

Jaunajiem logiem bija arī vēdināšanas režīms, kas pieļāva atvērt tikai nelielu spraugu loga augšpusē, bet arī tas jau bija liegts. Runāja, ka galvaspilsētā daudzi kaķi tiekot pārplēsti uz pusēm, cenšoties pa šo spraugu izlauzties laukā. Bet skolā taču kaķu nebija. Palēnām par logu virināšanas jautājumu sāka izplatīties visādas sazvērestības teorijas. Vienu izdomāju arī es – nezinu, kāpēc. Pateicu, ka Ernests Zoltners skolā izsmidzina kaut kādu gāzi, lai kontrolētu mūsu uzvedību, tāpēc viņam ir tik svarīgi turēt logus ciet. Pēc vairākām dienām dzirdēju divus skolotājus sačukstamies – viens tiešām bija novērojis, ka viņa uzvedība kļūst dīvaina. Tā kā vairāk kārojās miltu produktus un ne sevišķi gribējās ietu uz darbu. Tika izskatīts variants, ka direktors gribot no viņiem atbrīvoties, lai gan abi apgalvoja, ka vispār jau šīm baumām pārāk netic. Man tas likās ļoti uzjautrinoši.

Patiesībā skābekļa skolā bija atliku likām, to nodrošināja jaunā mehāniskā ventilācija. Es personīgi jau iepriekš ar smagu sirdi skatījos uz visiem, kas autobusā rauj vaļā lūku, lai gan salonā darbojas kondicionētājs. Vai tad tas nav kaut kas tāds, ko vecāki iemāca jau bērnībā? Tāpat kā nedzert šņabi kopā ar vīnu.

Palēnām skolotāju piesardzība atslāba, un viņi sāka logus slepus tomēr virināt. Kad reiz starpbrīža laikā ienācu klasē, matemātikas un latviešu valodas skolotāja izlikās, ka piekārto aizkarus. Telpā viss smaržoja pēc ceriņiem. Vēlāk skolotāji kļuva arvien izklaidīgāki un nekautrējās virināt logus arī skolēnu acupriekšā.

Pēc tam uzvedās jau pavisam nekaunīgi – fizikas, mājturības un

sporta skolotāja atvēra logu mācību daļas sapulces laikā. Direktora acis šausmās iepletās. Es gan pats tur nebiju, bet ticu, ka apmēram tā tas arī notika. Ernests Zoltners reti kad zaudēja savaldību, bet šoreiz viņa pacietības mērs bija pilns. Logs aizcirtās tā, ka nodārdēja visa skola. Droši vien pat ceriņi no bailēm pārstāja smaržot. Nākamajā dienā visiem tika aizliegts pieiet logiem tuvāk par diviem metriem.

Skolas apkopējai bija jāsaņem īpaša direktora parakstīta atļauja logu vai aizkaru mazgāšanai. Skolotāji jutās nikni un pazemoti, viņiem tagad bija aizliegts pēdējais no priekiem – stundu laikā dziļdomīgi skatīties laukā pa logu. Tagad logi atrādās pārāk tālu, lai varētu, kā ierasts, atpūtināt acis, veroties uz Sēnavas lielo pļavu. Kas notika tālāk, es varu iztēloties.

Pašvaldības vadītājs nolika tikko saņemto vēstuli, ko bija parakstījuši visi astoņi Sēnavas skolas skolotāji. Lēmums nebija viegls, bet viņš jau bija to pieņēmis. Pašvaldības vadītājs nevarēja nostāties pret cilvēkiem, kas bija Sēnavai ziedojuši visu savu mūžu. Piecos no rīta Ernests Zoltners iekāpa autobusā un pēdējo reizi pavērās logā uz rīta tumsā grimstošo Sēnavas 1. vidusskolu. Viņa matos spēlējās kondicionētāja gaiss, bet pa autobusa lūku iekšā plūda zemes ceļa putekļi un maiga ceriņu smarža.

57

“Kad reālos ieguvumus – ietaupīto naudu un zemākus CO2 izmešus – padara uzskatāmus un izmērāmus, ir daudz vieglāk panākt piekrišanu iecerētām pārmaiņām un radīt cilvēkos pārliecību, ka tās ir uz labu.

Diemžēl ES fondu finansētu ēku siltināšanas projektus nereti uztver kā iespēju tikt pie smukas fasādes, kamēr to esenciālie ieguvumi mēdz palikt neskaidri.” /E. Cepurītis

59 Edmunds Cepurītis Iekļaujoša komunikācija kā inovāciju virzītājspēks

Ieradumam ir milzīgs spēks. Darbā “Inovācija un tās ienaidnieki” Kalestus Juma, viens no atzītiem tehnoloģiju pētniekiem, apgalvo, ka brīžiem tas liek mums teikt “nē” pat tiem jauninājumiem, kuri spēj pa īstam uzlabot mūsu dzīvi. Nezināmais rada bailes, jaunu iemaņu apgūšana prasa piepūli, un dažiem tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktos no tehnoloģiju inovācijām un turpinātu dzīvot “pa vecam”.

Tiesa, tuvākā aplūkojumā nereti izrādās, ka šādas pretestības cēloņi meklējami nevis lietotāju un tehnoloģiju mijiedarbībā, bet gan cilvēku savstarpējā komunikācijā.

Pēc visa spriežot,īsstāstā aprakstītais skolas loga kāzuss ir spilgts piemērs tam, kā virkne komunikācijas kļūdu un neprasmīga pārmaiņu vadība likusi cilvēkiem pretoties viņu pašu ieguvumiem.

Telpu vēdināšana starpbrīžos skolotājiem sen bija kļuvusi par neatņemamu ikdienas rituālu, un atteikšanās no tā prasīja papildu motivāciju, ko skolas vadība diemžēl nespēja sagādāt.

Turklāt skaidrošanas darbs bija jāsāk krietni agrāk: nevis brīdī, kad mācībām bija jāatsākas nosiltinātās telpās ar jaunu ventilācijas sistēmu, bet jau tad, kad direktoram vispār radās ideja pieteikt skolas siltināšanas projektu. Ideālajā pasaulē iekļaujošai komunikācijai ar skolas iemītniekiem būtu bijis jāsākas ar ieceres prezentāciju, šādi nodrošinot skolotāju iesaisti lēmuma pieņemšanā.

Kaut arī enerģija ir viens no abstraktākajiem jēdzieniem, ko var iedomāties, mana pieredze Ekoskolu vides izglītības programmā (Eco-Schools) rāda, ka par energoefektivitāti un tās ieguvumiem var stāstīt ļoti uzskatāmi un pat aizraujoši. Izpildot nelielu mājasdarbu, skolas administrācija varēja iepazīstināt darbiniekus gan ar līdzšinējiem neefektīviem tēriņiem apkurei, gan ar gaidāmo līdzekļu ietaupījumu pēc siltināšanas, gan ar paredzēto vides piesārņojuma samazinājumu.

Kad reālos ieguvumus – ietaupīto naudu un zemākus CO2 izmešus – padara uzskatāmus un izmērāmus, ir daudz vieglāk panākt

piekrišanu iecerētām pārmaiņām un radīt cilvēkos pārliecību, ka tās ir uz labu. Diemžēl ES fondu finansētu publisko ēku siltināšanas projektus nereti uztver kā iespēju tikt pie smukas fasādes, kamēr to esenciālie ieguvumi mēdz palikt neskaidri ne tikai ēku lietotājiem, bet arī iestāžu vadībai.

Izšķiroša loma iespējamu konfliktu novēršanā pieder arī darbinieku iesaistei lēmumu pieņemšanā. Panākot kolektīva vienbalsīgu atbalstu skolas siltināšanai iecerei, varēja izslēgt risku, ka skolotāju negatīvu attieksmi veicinās tas, ka pārmaiņas viņiem tikušas uzspiestas no augšas. Turklāt darbinieku līdzdalība skolas attīstības plānošanā veicinātu mūsdienīgai izglītības iestādei svarīgu demokrātijas kultūru.

Arī globālos vides ilgtspējas mērķus, kuri šķietami stāv ļoti tālu no lauku skolas ikdienas, var padarīt uzskatāmus, izgaismojot cēloņsakarību ķēdi, kas ved no viena lieki atvērtā loga pie mūsu kopīgās atmosfēras piesārņojuma pasaules mērogā. Tad, kad cilvēks ieraudzīs saistību starp savām darbībām un planētas mēroga problēmu, viņš ar lielāku varbūtību būs gatavs ieviest pārmaiņas savā ikdienā, lai nepasliktinātu kopējo situāciju. Turklāt savu egoistisko vēlmju ierobežošana ilgtspējas nolūkos sen vairs nav retums – tiem no mums, kuri pārskata savus uztura ieradumus, izvairās no plastmasas iepakojuma, atturas no nevajadzīga patēriņa utt., nebūs grūti atteikties no ieraduma vēdināt telpu, kurā par gaisa kvalitāti nu jau gādā mūsdienīga mehāniskā ventilācija. Īpaši ja skaidri zinām, ka manuālā vēdināšana īstenībā neveicina arī mūsu individuālo komfortu – pētījumi rāda, ka ar mehānisko ventilāciju aprīkotās klasēs CO2 līmenis ir gandrīz par pusi zemāks, nekā klasēs, kur “pa vecam” virina logus.

Protams, gan ēku siltināšanas, gan citu tehnoloģisku risinājumu kontekstā pastāv virkne problēmu, ko nevar atrisināt ar komunikāciju vien. Kā atrast zelta vidusceļu starp iespējami lielāku enerģijas ietaupījumu un iespējami augstu gaisa kvalitāti iekštelpās?

Kā panākt gaisa kvalitātes standartu stingrāku ievērošanu dzīvē, nevis tikai “uz papīra”? Vai un kā tieši būtu jāatjauno spēkā esošie gaisa kvalitātes normatīvi? Pie visiem šiem jautājumiem ir cītīgi jāstrādā, lai gala risinājumi arvien precīzāk atbilstu cilvēku vajadzībām un

61 vides aizsardzības prasībām. Bet iekļaujošai komunikācijai ir milzīgs potenciāls arī šajā jomā – visi šie darbi mums veiksies daudz labāk, ja sabiedrībai būs lielāka skaidrība par nepieciešamo pārmaiņu jēgu un lielāka apņēmība tās īstenot.

“Tehnoloģisku revolūciju estētiskās sekas nav saprotamas uzreiz, turklāt ilgtspējīgas tehnoloģijas gadījumā tās prasīs vēl ilgāku laiku. Ilgtspējīgai arhitektūrai tās galveno vērtību piešķir neredzamais vides aizsardzības rezultāts.

To ir grūti iekļaut formā, jo vairumam ilgtspējīgo produktu un tehnoloģiju nav arhitektoniski skaidras ietekmes uz formu.” /D. Heimans

63 Deivids Heimans Mūsu draņķīgais līgavainis

Pirms dažiem gadiem apmeklēju kādu vides konferenci ASV, kuras ietvaros toreizējais Kalifornijas gubernators Arnolds Švarcenegers pauda uzskatu, ka, lai ilgtspēja gūtu panākumus, jaunās vides tehnoloģijas jāpadara seksīgas. Tā varbūt nebija veiksmīgākā vārda izvēle. Švarcenegera labās slavas pamatā bija apstāklis, ka viņš kā konservatīvs politiķis pret vides aizsardzību attiecās nopietnāk par daudziem liberāļiem. Tomēr neilgi pēc tam viņu kā karsta, izkusuša metāla jūra aprija dažādu paša radītu seksuāla rakstura skandālu gūzma – tostarp par seksuālo uzmākšanos un paternitātes strīdiem.

Ar “gūtu panākumus” Švarcenegers domāja panākumu gūšanu tirgus ekonomikas apstākļos. Šāda nostāja Rietumos ir plaši pieņemta. Vai gan jebkurā politiskajā nometnē atrodams kāds, kurš iestājas par skaļi neizteikto alternatīvu: ka centralizēta politiskā vadība, kas ierobežo indivīdu brīvību, ir vienīgais efektīvais mūsu vides katastrofas apkarošanas veids, ņemot vērā tās apmērus?

Nē. Taču, lūk, kas ir savādi. Mēs zinām, ka katastrofā bezcerīgi līdzvainīgais tirgus ir draņķīgs līgavainis, kurš nav gatavs upurēt savas savtīgās intereses mūsu ģimenes kopīgās nākotnes vārdā. Mēs zinām, ka tas mūs neizbēgami pievils. Un tomēr mēs tajā ieguldām savus kopīgos centienus, izmisīgi cerot, ka nepieciešamā izaugsme no daļēji stulbas (kur, šķiet, mūsu attiecības stagnē šobrīd) pāraugs saprātīgā.

Tā ir riskanta afēra! Tā, kā liecina šajā krājumā lasāmie stāsti un esejas, var vainagoties vien ar pamešanu un asarām, nevis laimīgām beigām.

Iespējams, ka jūs (tāpat kā es) uzskatāt, ka ilgtspēja, neņemot vērā tās citus būtiskos apsvērumus, rodas ar tirgu nesaistītu mērķu vadīta kā fundamentāla tehnoloģiskā revolūcija, nevis kā tehnoloģijas forma, kas attīstās paša tirgus interešu rezultātā.

Jāsecina, ka ilgtspējas tehnoloģijām pāris paaudžu laikā būtu jārada estētikas un kultūras revolūcija (reti skaidrs, kas – estētika vai kultūra – nāk vispirms), kā iepriekš noticis līdzīgos vēstures pavērsienos. Taču mūsu slepenais sapnis, kuru ik dienu cerīgi lolojam, ir, ka tirgus šai

revolūcijai kaut kā pielāgosies.

Tirgū seksīgums joprojām ir pirmajā vietā. Pieprasītais piedauzības līmenis mēdz celties un krist, taču seksīguma nozīme nezūd. Es nedomāju seksīgumu burtiskā nozīmē – mani neinteresē maigi stenošas ēkas. Es domāju pietiekami spēcīgu neizsakāmu iekāri, kas uzvar racionālus iebildumus – teiksim, iebildumus, kurus jūs apslāpējat saistībā ar jūsu jaunā iPhone ietekmi uz vidi. Šķita, ka arī Švarcenegers to domā šajā nozīmē. Viņa seksīguma piemērs bija paša Hummer markas automašīna (ASV armijas džips, nevis tā komerciālā versija), kuru viņš bija pārveidojis darbināšanai ar biodegvielu. Viņš to aprakstīja kā pašu skaistāko automašīnu un apgalvoja, ka tās vadīšana jaunajā veidolā esot estētiska pieredze.

Vēlamais šoka moments nepalika klausītāju nepamanīts.

Kā nekā, sprediķošana tiem, kuriem jau rūp, ir vides aizsardzības centienu kuslākā izpausme. Švarcenegers argumentēja par labu estētiskās pieredzes ietekmes izmantošanai, lai ietekmētu vienaldzīgu indivīdu rīcību. Es viņam piekrītu. Iekļaujoša pieeja iekļauj arī tādu kretīnu iekļaušanu, kuri tīši atsakās klausīties saprāta balsī. Viņi aizvien ir galvenais klupšanas akmens ceļā uz tādu ideālistisku vides aizsardzības sapņu īstenošanu, kuri ļautu saglabāt mums tik dārgās tirgus brīvības.

Švarcenegeram estētiskā pieredze izrādījās spēcīgs pārmaiņu rosinātājs. Seksīgums bija efektīvākais estētiskās pieredzes izraisītājs. Vai iekārojami artefakti un to iespaidā pārveidotā sajūtu pasaule var mainīt neticīgo un noliedzēju reliģiju? Tāda, vienkārši izsakoties, ir nākotnes cerība, uz kuru nākas paļauties dizaineriem, kuriem rūp gan vide, gan tirgus. Vides jomā apzinīgi arhitekti bieži pauž uzskatu, ka, ja arhitektūrai jāglābj planēta, tad estētiku nāksies atstāt otrajā plānā – kādā citā konferencē uz mani par to kliedza Amerikas Arhitektu institūta biedrs Deivids Leiks –, taču es uzskatu, ka estētika joprojām ir nozīmīgākā joma, kurā arhitekti var sniegt patiesu pienesumu.

Tas tāpēc, ka ar visām tehniskajām darbībām, ko jauna ēka spēj veikt, lai risinātu pašas radītās problēmas, patiesībā ne tuvu nav gana. Es nesaku, ka nav svarīgi censties darīt vairāk (lai gan jau tāpat

65 ir maz ēku, kuras vienlaikus apmierina gan finansiālās, gan sociālās, gan vides prasības); es vienkārši norādu, ka vairumam ēku ilgstošu vides problēmu – piemēram, dzīvotņu sadrumstalošanas – labošanā ir vien neliela loma, ko tās pilda no liela attāluma. Šīs problēmas ne vienmēr ir ēku izraisītas, tomēr katra ēka tās nedaudz saasina.

Ilgtspējīga arhitektūras dizaina līdzekļu attiecības ar mērķiem var viegli rezumēt šādi: tas ir kā censties nogalināt ziloni, metot tam ar vates bumbiņām. Katrai bumbiņai ir nozīme, katram metienam ir nozīme, pat ja tas netrāpa mērķī. Agrāk vai vēlāk zvēram ir jākrīt! Taču, zaudējot ticību šim vēlamajam iznākumam, ilgstošie centieni zaudē spēku. Zaudēt ticību nav grūti: katra darbība (katrs dizaina risinājums) ir tik muļķīga, katrs ierocis (katra nenozīmīgā ēka) tik bezjēdzīgs, un katrs trieciens – tik vārgs. Tas ir kauns. Paldies Dievam, mūsu kultūra (lai svētīti sociālie tīkli) ir izcili iemācījusies piešķirt pievilcību nenozīmīgām darbībām.

Mans mīļākais konkrētais piemērs par ticības atgriešanu vates bumbiņām ir Otohime – “skaņas princese” –, sienai piestiprināma digitālā ierīce kastes formā, ko izstrādāja Japānas keramikas santehnikas piederumu un ar tiem saistītās tehnikas (tostarp slavenās mazgājošās strūklas, kas kļuvusi par slavenā “japāņu poda” raksturiezīmi) ražotājs Toto. “Skaņas princese” pēc pogas spiediena atskaņo digitāli radītu tekoša ūdens vai tualetes poda satura noskalošanas skaņu. Tā parādījās tirgū 1980. gados ar mērķi risināt konkrētu vides krīzi Japānā: plaša mēroga ūdens izšķērdēšanu.

Japāņu tradicionālajā kultūrā urinēšana citiem dzirdot ir personīgi apkaunojoša, sevišķi – kā vēsta dažādi raksti – sievietēm.

Daudzas sievietes un daži vīrieši mēdza pēc ieiešanas tualetē nepārtraukti (vai pārāk bieži) nolaist ūdeni, lai radītu skaņas aizsegu.

Laikā, kad Japānas ēkās tika uzstādīts arvien vairāk klozetpodu, šis ieradums strauji izplatījās. Izšķērdētā tīrā ūdens oglekļa (un infrastruktūras) izmaksas bija fenomenālas. Ar izglītības kampaņu nebija līdzēts. Cilvēki nejutās gana slikti. Un tomēr viņi jutās diezgan slikti: “skaņas princese” ātri iemantoja atzinību. Tagad tā atrodama teju katras mājas (vai biroja, sabiedriskās ēkas, vai restorāna) katrā vannasistabā.

“Skaņas princese” netika radīta ar seksīgumu padomā, taču dīvainā kārtā tā kļuva seksīga. Mans dēls 1990. gados vidusskolas apmaiņas programmas ietvaros dzīvoja pie vairākām japāņu ģimenēm Osakā. Viņam pazīstamie pusaudži bija raduši “skaņas princesei” atjautīgu pielietojumu. Mājās lūkojot pēc netraucētas vientulības vai divvientulības, viņi izmantoja skaņu, lai aizbiedētu citus tuvumā esošos. Dēls minēja, ka pusaudži vannasistabās šādi mēdza uzkavēties stundām ilgi. Nav grūti iztēloties, ka šī tekošā ūdens skaņa ir ne tikai ietaupījusi neiedomājamu tīra ūdens daudzumu, bet vienlaikus izstrādājusi lietotājos intriģējošus Pavlova refleksus.

Protams, seksīgums ēku estētiskās pieredzes kontekstā nav tas pats, kas seksīgums vairuma citu lietu baudīšanas kontekstā, un tas sevišķi attiecas uz ilgtspējīgu seksīgumu. Tas var nenozīmēt jutekliskumu. Šī seksīguma fantāzija arhitektūrā figurē jau labu laiku un ir senāka par ilgtspējīgās iekāres rašanos. Tās spēcīgās formas – no Grācas Mākslas muzeja sēklinieku maisa līdz Ņujorkas The Shed neķītri sasietajam veidolam – visticamāk pašos pamatos radušās no vajadzības organizēt vēlīnā kapitālisma pilsētas citādi nepārvaldāmo fizisko kontekstu. Par šīm ēkām jādomā kā par skaisti suģestīvām vāzēm, kas ieved kārtību ļoti nekārtīgās istabās. Nav runa par to, ka šādas formas nevarētu kalpot vides aizsardzībai, bet gan par to, ka šāda kalpošana tām būtu jēdzieniski sekundāra – kā apstāklis, ka kāda pornozvaigzne doktorantūrā studē fiziku.

Tehnoloģisku revolūciju estētiskās sekas nav saprotamas uzreiz, turklāt ilgtspējīgas tehnoloģijas gadījumā tās prasīs vēl ilgāku laiku. Ilgtspējīgai arhitektūrai tās galveno vērtību piešķir neredzamais vides aizsardzības rezultāts. To ir grūti iekļaut formā, jo vairumam ilgtspējīgo produktu un tehnoloģiju nav arhitektoniski skaidras ietekmes uz formu. Ilgtspējīgi audzēts koks neatšķiras no koka, kas iegūts kādā apdraudētā lietus mežā. Oglekli absorbējošs betons izskatās tāpat, kā parasts betons. Ieraktās ģeotermālo siltumsūkņu caurules lietotājam redzamajā galā ir aprīkotas ar to pašu veco termostatu. Rozete, kurai elektrību piegādā saules paneļu lauks (kaut kur tur, ārā) ir tā pati rozete, kuru apgādā ogļu spēkstacija. Šī paradigmas maiņa nebūs vienas formas aizstāšana ar citu. Tādējādi

67 tā atšķirsies no iepriekšējām revolucionāru tehnoloģijas pavērsienu izraisītajām estētikas/kultūras revolūcijām: arkas, betona vai vienlaidu rāmja atklājumiem; tērauda siju, lielu stikla lokšņu vai gaisa kondicionēšanas iekārtu izstrādei un tā tālāk. Katrs no minētajiem pavērsieniem ietekmēja plastisko formu pasauli mainošos veidos.

Tad ko īsti nozīmē ilgstpējīga forma? Neko īpašu. Ņemsim par piemēru “skaņas princesi”. Estētiskā (seksīgā) pieredze, ko rada tās izcilais un izmērāmais sniegums vides aizsardzības jomā (ietaupītais ūdens) tiek izraisīta neredzami – ar tekoša ūdens skaņu –, nevis formas ietekmē, vai arī tikai netieši formas ietekmē (poga uz kastes). Ja mūsu mērķis ir ilgtspējīga revolūcija lietojumā, un arhitektūra ir līdzeklis, ar kuru šo mērķi vēlamies sasniegt, tad formāla formas aplūkošana diez vai būs šīs revolūcijas galvenais dzinulis (tāpēc arī pastāv iespējamība, ka tuvojas pēcformas laikmets). Kā lai iekļauj neredzamus seksīgas ilgstpējīgās estētiskās pieredzes izraisītājus formā, nepaļaujoties uz kaitinošiem ārpustelpas pastarpinājumiem, kā nepieciešamību vārdos paskaidrot minētās Hummer automašīnas pārbūvi darbībai ar biodegvielu? Kā lai izvairās no pamācoša, pagalam neseksīga didaktisma? “Skaņas princese” varbūt nav īstā atbilde – tai ir pārāk maz formas, lai tā ļautu izdzīvot arhitektiem – taču tās atjautīgais netiešums, iespējams, ir tuvāks risinājumam nekā, piemēram, savulaik izstādē “Expo 2010” Lielbritānijas eksponētā Sēklu katedrāle.

--- Es par šo tēmu domāju jau kādu laiku. Pirms divdesmit gadiem es ASV dienvidrietumos kādam politiski konservatīvam klientam uzprojektēju māju ar lieliskām vides aizsardzības īpašībām (autonomu, ar zemu materiālu oglekļa saturu), kas potenciāli varēja būt “tirgum draudzīga” – tā iespēju robežās tika celta (un reāli uzcelta), izmantojot “normālas” būvniecības metodes un materiālus.

Rūpēs par šķērsventilāciju un pasīvo solāro siltumslodzi māja ir veidota vienas telpas platumā. Katrai telpai ir ārdurvis gan ziemeļu, gan dienvidu pusē: tās ir tērauda un stikla dubultdurvis, kas vienlaikus kalpo kā atverami logi. Telpas izkārtotas 6 x 50 metrus lielā segmentētā arkā, ar tuneļiem starp blakusesošu telpu blokiem.

Tas nozīmē, ka visiem mājas lietotājiem, pārvietojoties no telpas uz telpu (piemēram, no virtuves uz guļamistabu vai no viesistabas uz vannasistabu), jāiziet ārā. Šo iespēju nodrošina nepārtraukts lievenis, kas apvij telpas zem garas konsolēta (t.i., bezkolonnu) jumta pārkares. Pārkares sofite pagarina blakus augošo masīvo ozolu, kuri māju rietumu pusē sargā no saules, vainagu līnijas.

Ozoliem tur bija jābūt, lai samazinātu siltumslodzi līdz saprātīgam līmeniem, un pārkare bija nepieciešama, lai atvairītu gana daudz saules no stikla logiem/durvīm – ņemot vērā tolaik pieejamo izolējošā stikla tehnoloģiju un enerģijas daudzumu, ko varējām saražot ēkas sildīšanai vai dzesēšanai.

Par spīti neierastajam izkārtojumam – garumam, lievenim bez kolonnām, mūžīgajai iešanai ārā – māja pēc izskata ir samērā vienkārša – tā nav nekāda dižā arhitektūra, ja saprotat, ko ar to domāju. Arhitektoniskā valoda ir normatīva: slīps jumts, vertikāli samērīgi logi/durvis, vietējais akmens. Arī formas lēmumi ir sistemātiski – piemēram, logi/durvis atrodas katras telpas centrā. Ēka nepauž nekādu pēkšņu, arhitektonisku kliedzienu pēc palīdzības.

Tās saistība ar citiem savstarpēji pavisam atšķirīgajiem priekšmetiem apkārtējā lauku ainavā izpaužas šajā ēkas pamatā esošajā loģikā, nevis tās faktiskajā izskatā. Tā kā tiktāl: ne īpaši seksīgi.

Estētiskās pieredzes izpratnē māja paļaujas uz neredzamu izraisītāju (kā minēju iepriekš) sēriju, no kuriem katru aktivizē kāds notikums dabā, mainot mājas apdzīvošanas kontekstu un pielāgojot prātu videi. Piemēram, no jumta tekošais lietus ūdens visā mājas perimetrā tiek savākts ar granti pildītā notekā, kas iebūvēta līdz ar zemi tieši gar lieveni un aizstāj ierasto notekcauruli gar jumta malu.

Sausā laikā šī noteka nav manāma. Kad līst lietus, lieveņa garās daļas pārtop tuneļos, un tā gali pārtop telpās, no kurām vienā ir milzīgs kamīns, kura ārējās sienas veido no jumta tekošais ūdens. Lai lietus varētu veidot šīs telpas – lai jūs lietus laikā gribētu palikt ārā –, lievenis bija jāveido bez kolonnām. Normālā transformācija par seksīgo ir, vienkārši izsakoties, seksīga.

Neveiksmīgā kārtā neveiksmīga notikumu sakritība man liedza iespēju šo māju publicēt. Es domāju, ka tā būtu palīdzējusi pavirzīt kāda klimata pārmaiņu noliedzēja uzskatus pareizajā

69 virzienā.

Atgriezīsimies tagadnē. Es nesen izveidoju brīvi stāvošu gleznošanas studiju blakus minētajai mājai. Tā ir akmens kaste ar jumta logiem minimālisma stilā – pakļauta stihijām tikpat lielā mērā kā jebkura pirms ekoloģijas laikmeta celta, enerģiju rijoša ēka.

Taču tās rezultāti vides aizsardzības ziņā ir satriecoši. Tās regresīvā estētika – seksīgā modernisma forma – ir iespējama, pateicoties nesen izstrādātiem izcili izolētiem vairāku slāņu stikla paneļiem un labākai izolācijai kopumā. Tas ļauj ēkas formai nerēķināties ar tiem pašiem vides faktoriem, no kuriem sākotnējā māja aizguva estētiskās pieredzes izraisīšanu savos iemītniekos. Studijas apdzīvošana ir gana eleganta, taču, tā kā tās pamatā ir pazīstama forma, tā ir paredzama un ne īpaši seksīga. Tā vienkārši dara savu darbu.

Es šajā sarūgtinošajā solī atpakaļ, šajā ietiepīgajā tieksmē gremdēties pagātnē, galvenokārt vainoju mūsu draņķīgo līgavaini.

Jaunā ilgtspējīgā tehnoloģija atbrīvo formu no visām vājībām! To noteikti nemotivē spēcīga tirgus vēlme izskatīties tehnoloģiski, vai izskatīties tehnoloģiski moderni attiecībā uz vides aizsardzību, vai vispār jebkā izskatīties. Arhitekti nereti pieņem, ka tas nav pareizi, taču šī klišeja ir aizķērusies no modernisma laikmeta. Formas pamatā ir citi faktori. Taču, manuprāt, joprojām var droši apgalvot, ka jebkurš tirgus piedāvātais produkts – vismaz jebkas, kas regulāri būs redzams – ir tieši saistīts ar seksīguma definīciju, jo visu joprojām nosaka iekāres vadīta izvēle.

--- Atgriežoties pie santehnikas un pie Toto: savāds tirgus noklusējuma seksīguma piemērs ir tualetes pods ar slēpto izvadu.

Poda izvada slēpšana ASV kļuva populāra pēc ūdeni taupošo podu ieviešanas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā (tas bija solis tuvāk ēku ilgtspējai, un tagad to pieprasa vairums būvnormatīvu). Vienu no pirmajiem taupīgajiem podiem, kas ASV guva panākumus, ražoja Toto. Uzņēmuma inženieriem pirmajiem izdevās pilnveidot poda ģeometriju tā, lai ar mazāku ūdens daudzumu panāktu nepieciešamo vilkmi. Tam bija nepieciešams platāks traps un pārveidots aiz poda redzamās trapu veidojošās izvada caurules izkārtojums.

Toto agrīnajos taupīgajos podos šim palielinātajam trapam pēc noklusējuma bija piešķirta jauna izteiksme – salīdzinājumā ar vecākiem podiem tā forma bija muskuļaināka. Tā bija mazāk stulba tehnoloģija, kas izskatījās pēc sasprindzināta kultūrista bicepsa – attīstītākas estētiskās formas uz pazīstamo modernisma līdzekļu pamata. Šie tualetes podi nebija tradicionālā izpratnē skaisti: pāreja no neitrālās priekšpuses uz kuņģa un zarnu traktu atgādinošo aizmuguri ir šokējoša. Taču gluži kā Senajā Grieķijā, kad pirmie periptera tempļi aizsāka garo evolūcijas ceļo līdz Partenonam, bija jūtams, ka skaistums tuvojas. Es iekļāvu šādus podus iepriekš aprakstītajā mājā.

Drīz parādījās podu izvadu apvalki. Izvada apvalks tiek aplikts poda aizmugurei, piešķirot poda masai vienkāršu, vienotu, noapaļotu izskatu un nomaskējot zarnām līdzīgās izvadcaurules.

Pirmie apvalki, ko redzēju, bija no plastmasas. Pēc tam parādījās pilnībā noapaļoti taupīgie podi. Katram no tiem ir papildu keramikas materiāla slānis, kas paslēpj izkārnījumu aizvadīšanas nepieciešami tehnoloģisko telpu no pieradinātās vannasistabas telpas. Nepieciešamais papildu māls un brīvā telpa sarežģīja iekārtas izveidi un smalko skalošanas procesa pielaižu ievērošanu, palielinot izmaksas. Taču pie velna izmaksas! Visi tualetes podi, ko man kopš tā laika nācies iekļaut dzīvojamo ēku projektos, ir bijuši noapaļoti.

Minētajā jaunajā studijā ir noapaļots pods. Visi mani klienti, neatkarīgi no ideoloģiskās pārliecības, uz tiem uzstāj.

Varētu padomāt, ka tas tādēļ, ka noapaļotus podus ir vieglāk tīrīt. Taču, cik man zināms, visi mani klienti savu vannasistabu tīrīšanu uztic kādam citam. Un, kad es ar viņiem par to runāju – un es to daru, jo cenšos atklāt jaunas estētiskās iespējas –, runa nav par tīrību.

Porcelāna zarna viņiem vienkārši liek justies neomulīgi. Atkritumu apstrāde? Varbūt, ka mūsdienās visiem vajadzētu izprast, kā tā notiek, un regulāri saskarties ar šo realitāti. Tikai ne manā vannasistabā.

Šis anekdotiskais novērojums atkārtoti norāda uz manis iepriekš minēto strupceļu. Nešķiet, ka nākotnes ilgtspējīgā tehnoloģija izskatīsies acīmredzami tehnoloģiskāka vai didaktiskāka, lai būtu seksīga. Es pieminu didaktismu, jo pieņēmums, ka ilgtspējīgai arhitektūrai ir jāmāca, ir dziļi iesakņojies vides dizaina kultūrā.

71 Piemēram, ēkām par kādas mācības sniegšanu tiek piešķirti LEED punkti. Minētais pirmais tualetes pods mācīja. Taču tāda veida mācīšana, man šķiet, ir sludināšana jau ticīgajiem. Mūs uztrauc cilvēki, kuri basto šīs nodarbības, un viņi grib seksīgumu.

Droši var apgalvot, ka studijas – un noapaļotā tualetes poda – dizaina dzinulis ir nostalģija. Tai pašlaik ir pašai sava spēcīgā pievilcība, kas arhitektūras un vēstures kontekstā ir saprotami.

Katrai tehnoloģiskai/kulturālai/estētiskai revolūcijai ir pirmā praktiķu paaudze, kuriem jaunās tehnoloģijas kalpo vien vecas iekāres apmierināšanai. Tam ir daudz piemēru. Pazīstamākais no tiem varētu būt ilgais laiks, kas bija nepieciešams, lai saprastu tērauda karkasa nozīmi arhitektūrā: pirmās pāris tehnoloģijas lietotāju paaudzes to izmantoja tikai mūrniecības darba atvieglošanai. Šī pirmās paaudzes nostalģija pašlaik vērojama arhitektoniskajā apsēstībā ar gadsimta vidus modernismu, kuram arhitekti lepni pieiet ar Brazīlijas riekstkoku, trīskāršo stiklu, ar kvēpiem apstrādātu betonu un (noapaļotiem, t.i., plūdlīniju) taupīgajiem klozetpodiem. Taču tādam seksīgumam nav nākotnes. Tā vienkārši ir sapņošana par savu aizraujošo, bet sen pagājušo jaunību. Modernisma meistari varēja lietot viena slāņa stiklojumu: mūsdienās tas vairs nav gana droši.

Domāju, ka par minēto studijas ēku – un zināmā mērā par noapaļoto podu – un manā stāstā “Neto nulle” (tas lasāms šī krājuma turpinājumā) iztēloto māju var izdarīt kādu jēgpilnāku secinājumu.

Katra no tām būtībā ir profilaktisks līdzeklis. Manā ieskatā profilaktiska iekšējā dzīve ir pēdējo divdesmit gadu arhitektūras, kā arī ilgtspējīgās tehnoloģijas dienas kārtības un tās seksīguma definīcijas, neatņemama raksturiezīme. Visā pasaulē jaunais arhitektoniskais apjoms bieži – un tas nekad nebeidz mani pārsteigt – pilnībā vai lielākoties sastāv no stikla, kurš reti ir atverams. Atšķirībā no modernisma arhitektūras, aizkaru sienas tagad tiek veidotas ar mērķi samazināt rāmja apmēru, izbīdot stiklu un maksimāli izceļot profilaktisko slāni, kas nodala eksterjeru no interjera. Vai arī, ja ēka nav stikla kaste, tās profilaktisko iekšējo dzīvi visā pasaulē tāpat nodod detaļas: ārpus masas izvirzītais tērauda kastes erkers, līdz pašai kastes malai izbīdītā stikla plāksne, kas paplašina kondicionēto telpu, kā dibena implants ar konsolēm izvirzot loga svaru ārpus ēkas

konstrukcijas, tukšumā – dabas pasaulē.

Varētu apgalvot, ka šie objekti no pasaules kaprīzēm ir nošķirti tādā mērā, cik nepieciešams, lai novērstu risku, taču patiesībā tie bēg no saistībām. Tirgus un vide? To attiecības ir tikai gadījuma rakstura – kaut gan, kā gadījies, kā ne, no tām labumu vienmēr gūst tikai viena puse. Pēc cerībā uz labāku dzīvi izšķērdētiem gadiem mūsu draņķīgais līgavainis mums piedāvā tikai profilakses līdzekli.

Varbūt tas ir labi: saule un debesis vairs nav mums drošas. Taču jebkurš saprātīgs, bezkaislīgs novērotājs pareizi secinātu, ka šīs attiecības vairs nav īsti veselīgas.

73

CONNECTIONS INTERRUPTED PĀRTRAUKTIE SAVIENOJUMI ARHITEKTU BIROJS NRJA PĀRSTĀVĒS LATVIJU STARPTAUTISKAJĀ ARHITEKTŪRAS BIENNĀLĒ VENĒCIJĀ AR EKSPOZĪCIJU „IT’S NOT FOR YOU! IT’S FOR THE BUILDING” GLOBĀLĀS APIDĒMIJAS REZULTĀTĀ BIENNĀLE IR PĀRCELTA UZ 2021. GADU, KAS PADARA IESPĒJAMU UNIKĀLU NOTIKUMU – TRANSFORMĒTA PAVILJONA IZSTĀDĪŠANU LATVIJĀ PIRMS STARPTAUTISKĀS ARHITEKTŪRAS BIENNĀLES BALTĀS NAKTS IETVAROS. EKSPOZĪCIJA VAIRĀKOS LĪMEŅOS PIEVĒRŠAS PANDĒMIJAS IZRAISĪTAJAI DISTANCEI – STARP INDIVĪDIEM, MĀJĀM, PILSĒTĀM UN VALSTĪM. ATTĀLINĀTA DARBA UN SOCIĀLĀS DISTANCĒŠANĀS APSTĀKĻOS CILVĒKI IR SPIESTI IZOLĒTIES SAVOS MĀJOKĻOS, KUR AR TEHNOLOĢIJU PALĪDZĪBU PASTARPINĀTI TIEK VEIDOTA SAIKNE AR PĀRĒJO PASAULI. FIZISKĀS SAIKNES IR AIZSTĀJUŠI DIGITĀII SIGNĀLI. ATRAUTA NO PĀRĒJĀS PILSĒTAS, DZĪVOJAMĀ VIDE IR PIEREDZĒJUSI SOCIĀLU, FUNKCIONĀLU UN EMOCIONĀLU PĀRBLĪVĒŠANOS. LAI ARĪ PANDĒMIJAS APSTĀKĻOS MŪSU MĀJOKĻI IR BIJUŠI IZOLĒTI CITS NO CITA KĀ VIENTUĻAS SALAS, DIGITĀLIE RISINĀJUMI TOS IR PADARĪJUŠI CAURREDZAMUS, SAPLUDINOT ROBEŽAS STARP PRIVĀTO UN PUBLISKO TELPU. TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ PANDĒMIJA IR KALPOJUSI PAR ATGĀDINĀJUMU VISPĀRZINĀMAI PATIESĪBAI – PILSĒTAS NAV TIKAI ATSEVIŠĶU ĒKU SAKOPOJUMS, BET GAN SAVSTARPĒJI SAVIENOJUMI, KAS COVID-19 VĪRUSA IZPLATĪBAS REZULTĀTĀ TIKA PĀRRAUTI.

75

Latvijas paviljons 17. Starptautiskajā Arhitektūras izstādē

77

Instalācija mūsdienu kultūras forumā Baltās naktis

79

81

83