Aleksandrs Zvjagincevs - Šī sieviete būs mana by Publicētava

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana Cette femme sera a moi Romāns

2012

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

Šis elektroniskais izdevums ir autortiesību objekts. Šo grāmatu vai jebkuru tās daļu ir iespējams reproducēt tikai ar rakstisku autortiesību turētāja atļauju, izņemot īsus citātus atsauksmju rakstos un recenzijās.

Aleksandrs Zvjagincevs ŠĪ SIEVIETE BŪS MANA Cette femme sera à moi Александр Звягинцев ЭТА ЖЕНЩИНА БУДЕТ МОЕЙ Tulkotāja Anna Frīdenberga Redaktore Kristīne Lagzdiņa Māksliniece Nataļja Ļevkoviča Datni sagatavoja Publicētava Izdevniecība "Literārā brālība" Kr. Barona 88, Rīga, LV-1001 Tālr.: 67710722

Papīra izdevums: ISBN 978-9934-8102-8-2

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

Mīļo Lasītāj, Grāmatas Autors izdeva šo grāmatu bez DRM vai kādas citas tehniskās failu aizsardzības, jo tāpat kā visi biedrības „Publicētava” Autori uzticas Tev, savam Lasītājam, un tic, ka viņa Lasītājs ir godīgs. Lūdzu, dod mums iespēju arī turpmāk izdot grāmatas atvērtā formātā bez tehniskās failu aizsardzības! Ja Tu esi ieguvis šo e-grāmatu no draugiem vai atradi to internetā, lūdzu, pārbaudi www.publicetava.lv, vai autors tiešām šo grāmatu piedāvā bez maksas! Atalgo Autora radošo darbu un ļauj Autoram nodarboties ar svarīgāko – izcila satura radīšanu! Sirsnīgs PALDIES Tev, Lasītāj! E-izdevniecības „Publicētava” komanda

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

Romānā aprakstītie notikumi īstenībā nav notikuši. Taču patiesība ir tāda, ka tie pilnīgi mierīgi būtu varējuši notikt.

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

1. nodaļa Jurijs Inozemcevs

Mettre la main au feu Bāzt roku ugunī - Klēra, vai jums nelikās, ka šonakt Parīzē nelāgi oda pēc dūmiem un deguma? - Pēc dūmiem? - Izklaidīgi pārprasīja Klēra. Klēra bija aizņemta ar finansu rēķiniem par pēdējo mēnesi, tāpēc kaut kas tik gaistošs kā dūmi viņai nebija prātā. - Pēc dūmiem, Klēra, pēc dūmiem! Vai tiešām jūs nesajutāt degošas gumijas smaku? Nedzirdējāt plīstoša stikla čirkstēšanu zem kājām? Bet policijas sirēnu kaukoņu? Piekauto kliedzienus un ievainoto vaidus? Vai tiešām jūs neko nedzirdējāt, mana mīļā Klēra? Viņa beidzot pacēla galvu un uzmeta raižpilnu skatienu Inozemcevam. Vīrietim neraksturīgais satraukums tomēr bija ticis pamanīts. - Jūs droši vien domājat tās nekārtības priekšpilsētās? Labvēlīgi, tomēr atturīgi pavaicāja Klēra, gluži kā ārsts, kas sarunājas ar slimnieku. - Jā, Klēra! Es runāju tieši par šīm tā saucamajām nekārtībām priekšpilsētās. Il y a quelque chose qui crame! Šajās priekšpilsētās ir kaut kas tāds, kas var degt! Ak, ko nu, ne tik vien degt - liesmot kā elles ugunīs, kas visu pārvērš pelnos. Nekārtības! - Inozemcevs skumji pacēla rokas pret griestiem. Tās nav nekārtības, mans prieks un acuraugs! Tie ir grautiņi, kuros tiek lietoti ieroči! Tas ir jauno barbaru dumpis, kuriem brīnumjaukajā Parīzē nekas nav dārgs! Mežoņu uzbrukums, kuriem Eiropas svētie akmeņi noder tikai tam, lai ar tiem dauzītu policistu galvas.

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

- Jūs taču zināt, patron, ka es dzīvoju sešpadsmitajā apgabalā, bet pie mums nekas tamlīdzīgs nemēdz notikt. - Pagaidām nemēdz notikt, Klēra! - Inozemcevs negribēja nomierināties. - Pagaidām. Bet ja nu šīs bandas vienu jauku nakti atnāk pie jums? Uz jūsu brīnišķīgo buržuāzisko sešpadsmito apgabalu? Ko tad? Nāksies, kā mēdz teikt, bāzt roku ugunī... Mettre la main au feu! - Viņš uzsvērti atkārtoja. - Un labi vēl, ja tikai roku. Klēra vienu acumirkli aizdomājās, bet tad enerģiski papurināja savu apburošo galviņu. - Esmu pārliecināta, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Mūsu prezidents teica, ka kārtība tiks ātri atjaunota. Visi nepieciešamie pasākumi jau tiek veikti. - Bet rīt viss var atkārtoties, mans prieks un acuraugs! Tāpēc, ka... - Prezidents teica, ka tiks izdarīts viss iespējamais, lai šie jaunie ļaudis, kas rīko grautiņus, kļūtu par mūsu sabiedrības godājamiem locekļiem. Inozemcevs nevilšus pasmaidīja. - Godājams loceklis - tas skan labi, Klēra! - Viņš uzslavēja. Tomēr man bail, ka viss nav tik vienkārši. Šie cilvēki taču Francijā ienīst pilnīgi visu! Viņi šeit jūtas kā ienaidnieki! Viņi grib iegūt savā īpašumā jūsu bagātības, jo uzskata, ka viņiem uz tām ir tiesības. Taču Klēra bija nelokāma un nepieejama Inozemceva provokācijām. - Prezidents apsolīja, ka tiks piešķirts pietiekami daudz līdzekļu, lai viņi justos kā īsti francūži. Kā pilsoņi, kuriem ir tiesības un pienākumi. - Nu, protams, jūs grasāties nopirkt viņu dvēseles! Inozemcevs izplūda dēmoniskos smieklos. Bet visinteresantākais, mans prieks un acuraugs, ir tas, ka viņi nevēlas būt francūži. Tie bija viņu no Āfrikas atbraukušie vecāki, kas bija gatavi uz visu, lai kļūtu par francūžiem. Bet šie te, viņu bērni... - Negrib būt francūži? - Klēra palūkojās vīrietī ar neviltotu neizpratni. Pats par sevi saprotams, tam Klēra nespēja noticēt. Vai gan cilvēks var negribēt būt francūzis? Nu, ja nu vienīgi kaut kāds amerikānis! - Bet ko tad viņi grib? - Sieviete augstprātīgi painteresējās.

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

- Viņi vēlas saņemt savu daļu brīnumjaukās Francijas bagātību! - Pamācošā tonī paziņoja Inozemcevs, nostājies Klērai tieši priekšā. - Taču godprātīgi francūži, kas zina savas saistības un pienākumus, viņi nevēlas būt... Klēras mīlīgā sejiņa acumirklī pārakmeņojās. Kādēļ lai kāds negribētu būt īsts francūzis un pildīt savus pienākumus! - Prezidents... Inozemcevs neļāva viņai pabeigt. - Jūsu brīnišķīgajam prezidentam, dārgā Klēra, šobrīd vairāk rūp citas problēmas. Aizvien biežāk un biežāk dzirdamas baumas par to, ka viņa attiecības ar madāmu Nikolu nepavisam nav veiksmīgas. - Baumas, - Klēra nicīgi saknieba pavisam nedaudz uzkrāsotās lūpiņas. - It kā jūs nezinātu, ko vērtas ir šīs baumas! Jaukajai Klērai bija ļoti sarežģītas attiecības ar prezidenta ģimeni. Viņa bija prezidenta uzticīga pielūdzēja un piekritēja, savukārt pret viņa laulāto draudzeni Klēra nepavisam neizturējās atzinīgi un uzskatīja, ka šī sieviete slikti pilda valsts pirmās lēdijas pienākumus. Dziļi sirdī Klēra, pats par sevi saprotams, būtu gribējusi, lai prezidents pamet dzīvesbiedri, kas nav viņa cienīga, bet tajā pašā laikā Klēra bija spiesta aizstāvēt augsto ģimeni, jo jebkuru aizdomu ēna pirmām kārtām skartu prezidenta cieņu un godu, padarītu viņa gaišo tēlu ne tik spožu un nevainojamu. Interesanti, vai šī mazulīte zina kādu stāstu par savu mīluli? Nākamajā dienā pēc vakariņām, kurās slavenais bagātnieks un dzīves baudītājs Franks Leflērs iepazīstināja prezidentu, kurš tolaik bija vēl tikai iekšlietu ministrs, ar savu mīļāko Nikolu, viņš izsauca pie sevis savu vietnieku. Tas savulaik arī bija bijis madāmas Nikolas mīļākais, un viņam gluži labi patika ar šo apstākli padižoties. Prezidents, kurš jau bija šīs atklāsmes dzirdējis, vietnieku arī izsauca tieši tāpēc, lai tas viņam pastāstītu par madāmu Nikolu visos sīkumos. Līdz kādiem sīkumiem viņi toreiz aizrunājās, Inozemcevs precīzi nezināja, taču situācija pati par sevi viņam šķita visai uzjautrinoša un tipiski franciska. Starp citu, sīkumi prezidentu acīmredzot apmierināja. Jo, domājams, tieši tad tika izrunāta frāze, kas vēlāk kļuva slavena: "Cette femme sera à moi!" - "Šī sieviete būs mana!" Prezidents uzminēja, ka tieši Nikola viņam vajadzīga šajā brīdī, kad viņš gatavojas izšķirošajai cīņai par Elizejas pili. Vajag

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

pienācīgi novērtēt madāmu Nikolu - viņai bija milzīga loma prezidenta ceļā uz augšu. Neveiksmju, šaubu un smagu pārdomu brīžos tieši viņa pārliecināja prezidentu, ka ir jāturpina cīņa, jāiet uz priekšu, jābūt neatlaidīgam un stūrgalvīgam. Tikai uz priekšu! Un nekad nevajag atteikties no saviem mērķiem. Nekad nevajag ticēt citu cilvēku sliktiem pareģojumiem, pat vistuvāko ne. Pat tad, ja liktenis tevi nesaudzīgi mētā šurpu turpu. Pat tad, ja tu pievilies un maldies attiecībā uz sevi... Īsi sakot, madāma Nikola, nav vārdam vietas, bija izcila sieviete. Bet, kad viņi ar vīru nokļuva ilgotajā virsotnē, izrādījās, ka viņai tur nepavisam nepatīk. Atšķirībā no prezidenta, kurš nespēja saprast, kas tik ļoti neapmierina Nikolu viņu jaunajā dzīvē varas un slavas virsotnē... "Ak, Klēra, mans prieks un acuraugs! Es lasu tavā dvēselē gluži kā atvērtā grāmatā," ar skumjām un aizkustinājumu nodomāja Inozemcevs. Klēra uzradās pirms vairākiem gadiem, kad viņam piederošā antikvariāta "Trešā Roma" finanšu lietas šķita jau galīgi un bezcerīgi samudžinātas. Tas notika tādēļ, ka Inozemcevam galīgi nebija tām laika. Viņš pat prātoja, vai nevajadzētu "Trešo Romu" pārdot, būdams pilnīgi pārliecināts par to, ka "ceturtās nebūs". Kaut arī viņš pieņēma Klēru darbā par vienkāršu pārdevēju, jau pēc dažiem mēnešiem viņa satvēra visas "Trešās Romas" lietas savās daiļajās, labi koptajās, bet ārkārtīgi stingrajās rociņās. Klēra bija no senas Parīzes pārdevēju ģimenes, tāpēc izturējās pret rēķiniem, čekiem un citiem lietišķiem papīriem ar bezgalīgu nopietnību un cieņu. Vieglprātīgu attieksmi pret šiem dokumentiem Klēra kategoriski nosodīja un vienkārši nesaprata. Un pat ja Inozemcevs atklātu viņai briesmīgo noslēpumu, ka salons viņam ir vienkārši rotaļlieta, aizslietnis, kura aizsegā viņš nodarbojas ar savām pamatlietām, viņa vienalga nesaprastu, kā var vadīt veikalu ar tādu nevērību. Īsi sakot, ļoti drīz Klēra kļuva par galveno cilvēku "Trešajā Romā", par ko Inozemcevs bija neizsakāmi priecīgs. Turklāt Klēras acīs viņš saglabāja absolūtu un nesatricināmu autoritāti. Ne tikai tāpēc, ka viņa skaidri saprata, - bez viņa, Jurija Aleksejeviča Inozemceva, senas krievu muižnieku dzimtas pēcteča, viņa sakariem visā pasaulē, salons "Trešā Roma", kura

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

specializācija ir krievu senlietas, nespēj eksistēt, bet arī tāpēc, ka viņš ir vīrietis, kuru viņa pienācīgi novērtē un neuzskata par kaunu viņam pakļauties, neraugoties uz visiem viņa trūkumiem un vājībām. Viņas hierarhijā Inozemcevs atradās kaut kur pavisam tuvu pašam prezidentam, un tas viņu krietni uzjautrināja. Klēra bija vēl ļoti jauna, viņa ģērbās kā īsta parīziete, viņai bija laba figūra ar brīnišķīgu dibentiņu, dzīva, izteiksmīga seja, tumšas acis, bet mati vienmēr izskatījās tā, it kā viņa būtu tikko no frizētavas, turklāt Klēra, lai to visu panāktu, nepielika nekādas pūles. Un, pats par sevi saprotams, notika nenovēršamais - pēc kāda ļoti veiksmīga darījuma, ar kuru Klēra ļoti lepojās, Inozemcevs uzaicināja viņu uz restorānu, bet pēc tam viņi pavadīja kopā nakti. Viss notika neparasti mīļi. Pret mīlas nakti viņa izturējās ar tādu pašu enerģiju un aizrautību, ar kādu nodevās finansēm. Klēras vēlme sniegt prieku un baudu bija brīnišķīgi neviltota. Un pats galvenais - no rīta viņa neizrādīja ne mazākos centienus kaut ko mainīt viņu attiecībās. Nekādu slepenu nodomu. Un tas nevarēja neiepriecināt Inozemcevu. Viņi pat palika uz "jūs", un Inozemcevs saskatīja šajā faktā zināmu pikantumu. Laiku pa laikam viņi sarīkoja sev šādas mazas izpriecas. Klēra ar neviltotu nožēlu atteicās no "pasākuma" tikai vienu vienīgu reizi. Taču iemesls bija patiešām ļoti dibināts - svinīgas vakariņas viņas līgavaiņa Paskāla ģimenē. Attiecībām ar Inozemcevu, kā uzreiz noskaidrojās, Klēras dzīves izpratnē ar to nebija pilnīgi nekāda sakara. Šis Paskāls bija no senas oficiantu ģimenes, un viņš sapņoja iekārtoties darbā kādā patiešām elegantā restorānā. Kāzām ar Klēru vajadzēja sekot uzreiz pēc šī sapņa, kas ģimenei solīja finansiālu stabilitāti, īstenošanās. Kad Inozemcevs nejauši par to uzzināja, viņiem ar Klēru notika liriski lietišķa saruna. Viņš viņai paziņoja, ka var iekārtot Paskālu kādā nopietnā iestādē, kur viņam ir labi paziņas, kuri turklāt viņam ir pateicību parādā. Taču viņš kategoriski negrib šķirties no Klēras pašas. Viņam tas būs milzīgs trieciens, ja viņa pēc kāzām nolems aiziet no "Trešās Romas". Klēras acīs tajā brīdī iemirdzēj ās asaras, kas Inozemcevu patiesi pārsteidza. Viņa paziņoja, ka pēc pašas gribas no salona neaizies nemūžam, jo darbs šeit padara viņas dzīvi pavisam citādu... Un pat tad, kad viņa būs stāvoklī un pēc tam nodarbināta ar mazu bērnu, viņa pati sev sameklēs aizstājēju uz šo laiku. Vēl vairāk, viņa jau tagad

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

zina, ko varēs ieteikt savā vietā. Bet tikai uz laiku! Jo pēc tam viņa noteikti atgriezīsies. Inozemcevs klausījās Klērā un brīnījās, cik organiski vienā dvēselē savienojies praktiskums un kaislīgums. Ne jau velti šī dvēsele bija absolūti franciska. Kad Inozemcevs bija nokārtojis jautājumu par Paskāla iekārtošanu darbā, Klēra paziņoja, ka viņi ģimenes padomē nolēmuši atlikt kāzas līdz brīdim, kad nopirks pieklājīgu dzīvokli. Un tuvākajā laikā viņa turpinās savas pūles "Trešās Romas" uzplaukuma labā. Viņam atlika tikai pateicībā noskūpstīt Klēru uz skaidrās pierītes, aiz kuras brieda tik brīnišķīgas domas. - Es eju pie sevis, Klēra, - Inozemcevs paziņoja. Viņam jau bija apnicis apspriest visādu nepateicīgu plikadīdu nākotni brīnumjaukajā Francijā - un bija pašam savas lietas kārtojamas. - Labi, patron. - Jā, pie mums šovakar iebrauks mesjē Ļedņikovs. Tas ir mans draugs no Maskavas... - Es atceros mesjē Ļedņikovu - jūs mūs iepazīstinājāt pagājušajā gadā, kad viņš bija Parīzē. Viņu sauc Valentīns. Viņš man iepatikās. - Kā gan citādi! - Inozemcevs iesmējās. - Man sen nav nācies sastapt sievieti, kurai neiepatiktos Vaļka. Sievietes viņā kaut ko atrod... Nekādi nespēju saprast, ko tieši? Citādi varētu izmantot viņa metodi. - Jums neizdosies, patron, - Klēra paziņoja nepārsūdzamu spriedumu. - Oho! Kāpēc tad tā? - Inozemcevs izlikās, ka sabožas. - Vienkārši sievietes sajūt mesjē Ļedņikovā cilvēku, kurš ir gatavs viņas saprast. Un spēj saprast. Sievietei tas ir ļoti svarīgi. - Un es? Es tātad nespēju? - Jums viņu jūtas ir vienaldzīgas, - Klēra nežēlīgi atcirta. - Jūs esat pārlieku aizņemts ar savējām. Sievietes jums nav prātā. - Klēra, ko es dzirdu? - Patiesību, - viņa aukstasinīgi paskaidroja. - Nē, jūs arī esat spējīgs saprast sievietes jūtas, bet tikai tad, kad jums tas ir vajadzīgs. Un tikai tāpēc, lai to izmantotu. - Vai tiešām es esmu tāds briesmonis?

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

- Briesmonis arī var patikt. Taču mesjē Ļedņikovs pret sievietēm ir ļoti labs... - Tā-ā... Es atgriezīšos ātrāk, lai neatstātu jūs ar to tipu divatā uz ilgu laiku! - Inozemcevs jokodams deva mājienu. - Par mani varat neuztraukties, patron. - Klēra, jūsos ir kaut kas krievisks. Kāda slavena krievu sieviete reiz teica: "... es citam atdota, un nu tam uzticīga palikšu." Runā, ka ar šiem vārdiem viņa esot paudusi krievu sievietes dvēseli. - Nē, patron, es neesmu krieviete. Mani neviens nevienam nav atdevis. Es pati izdarīju izvēli un pieņēmu lēmumus. Un turklāt, jūs toreiz ieminējāties, ka mesjē Ļedņikovam ir sarežģītas attiecības vienlaikus ar vairākām sievietēm... - Šajā vēstures mirklī tikai ar divām, Klēra. Toties ar kādām! Tomēr divas bija tobrīd, kad mēs ar viņu tikāmies pēdējo reizi... Kas zina, cik viņu ir šodien? Šausmīgi ir tas, ka viņš nespēj izšķirties no sievietēm uz visiem laikiem. Jebkurā mirklī viņam ar viņām viss var sākties no jauna. - Tāpēc, ka viņš pret viņām ir pretimnākošs. Atšķirībā no jums. Klēra pamāja viņam ar nevainojami manikirētiem pirkstiņiem un atkal pievērsās papīriem. Viņš uzkāpa savā kabinetā otrajā stāvā, kurp tieši no salona veda šauras un neērtas sarkankoka vītņu kāpnes. Inozemcevs mīlēja šo savu patvērumu, kurš bija gandrīz vai lielāks par pašu salonu "Trešā Roma". Antīkas mēbeles, dārgi gobelēni, pie sienām senlaicīgi ieroči, senu krievu gleznotāju darbu oriģināli, stūrī vairāki slavenu Krievijas pulku karogi... Smagnēja, majestātiska impērijas greznība. Sen neeksistējoša pasaule, kuru aizskalojis laiks un cilvēku muļķība. Pasaule, kurā Inozemcevs jūtas savējais... Kaut jāatzīstas, ka arī tagadējā ir diezgan labi iekārtojies. Inozemcevs ieslēdza datoru un izklaidīgi pārskatīja ziņu mājaslapas. Atkal bija daudz jaunumu par Klēras tik ļoti nemīlēto prezidenta dzīvesbiedri. Izrādās madāma Nikola pavadījusi vairākas dienas Šveicē, kur devusies privātā vizītē. Šveices varas orgāni par viņas uzturēšanos Alpu republikā nebija zinājuši. Viss nāca gaismā nejauši, jau viņas prombraukšanas dienā. Šveicieši

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

pārbijās un saniknojās - nekārtība, visu likumu un tradīciju pārkāpšana! Un ja nu ar madāmu kaut kas būtu atgadījies?! Tas būtu starpvalstu skandāls! Šāda rīcība bija pilnīgi madāmas Nikolas garā. Kā Inozemcevam gleznaini attēloja kāds pazīstams žurnālists, kurš jau sen trinās Francijas varas gaiteņos, madāmai, kuras senču vidū bijuši krievi un čigāni - nav slikta kokteiļa piedeva! - ir nevis raksturs, bet bumba, kas jebkurā mirklī var uzsprāgt. Kaprīza, nekonsekventa, nesavaldīga sieviete, kas visiem apkārtējiem krīt uz nerviem, bet vienlaikus var būt arī apburoša un neatvairāma. Pēc visa spriežot, histēriska būtne, kuru pastāvīgi plosa bailes neiepatikties un vienlaikus vēlme visus savaldzināt. Neciešams raksturs, bet vienlaikus arī prasme vajadzīgajā mirklī saņemt sevi rokās. Bet pēc tam neizbēgami seko noraušanās... Un tam visam vēl jāpieskaita vairākas laulības un skaļi mīlas sakari. Izrādījās, ka madāmas Nikolas slepenais iebrukums Šveicē neiztika bez sekām. Tur pēkšņi pazuda kalpone, kas strādāja pie madāmas jau daudzus gadus. Ļaunas mēles apgalvoja, ka nabaga jaunā sieviete vienkārši vairs nespēja izturēt saimnieces kaprīzes un untumus, jo Nikola pēdējā laikā kļuvusi arvien neciešamāka. Ar madāmu Nikolu un viņas apkaimē nepārprotami notiek kaut kas neparasts, savas pārdomas noslēdza Inozemcevs. Kaut kas dīvains. Acīmredzot viņas attiecībās ar prezidentu iestājies kaut kāds jauns posms. Kļuva skaidrs, ka tās gatavojas pilnīgi sairt, un Elizejas pilī visi sarosījās, sakustējās. Sākās intrigas, denunciācijas, paklīda baumas un tenkas. Katrs pils iemītnieks gādāja par to, lai jaunajā situācijā nepaliktu ar garu degunu. Šķirties no pašreizējā valsts prezidenta - kaut ko tādu neviens agrāk nespēja pat iedomāties. Taču, kā izrādās, madāma Nikola ir spējīga uz ļoti daudz ko. Pie durvīm pieklauvēja. Kabinetā iedrāzās Klēra. Viņa izskatījās ļoti satraukta. - Patron, zvanīja Sabīne, viņu gribēja nogalināt! - Klēra vienā elpas vilcienā izdvesa. - Sabīne? - Inozemcevs uzreiz nesaprata, par ko ir runa. - Sabīne Budriona! Jūs taču viņu atceraties! - Klēra pavērsa pret viņu lūdzošu skatienu.

Aleksandrs Zvjagincevs

Šī sieviete būs mana

Protams, Inozemcevs viņu atcerējās. Sabīne Budriona, Klēras neglītā un neveiksmīgā skolas gadu draudzene, vēlīnais bērns, kāda skandalozi slavena policijas komisāra meita. Vecais vīrs, kurš jau pirms vairākiem gadiem aizgāja pensijā, bija nelokāms, patmīlīgs, vienkārši traks uz savu darbu. Viņš pavisam nesen nomira tieši uz ielas. Inozemcevs komisāru bija pavirši pazinis. - Sabīne ļoti lūdz aizbraukt pie viņas, patron! Viņa ir pārbijusies! Pēc tēva nāves viņa nav savā ādā - Sabīnei liekas, ka arī viņu grib nogalināt. - Kāpēc gan viņa nevarētu piezvanīt uz policiju? - Inozemcevs saviebies apvaicājās. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās līst iekšā šajā notikumā. Nenosvērta, nelaimīga, vientuļa sieviete, kurai visu laiku kaut kas rēgojas. Smags gadījums. - Jūs taču zināt, cik ļoti tur necieta mesjē Budrionu! Pārmetoši noteica Klēra. - Viņa baidās, ka policijā viņu izsmies. Kolēģi patiešām mesjē Budrionu nemīlēja. Būdams ar pārmērīgi enerģisku raksturu un neprazdams sēdēt bez darba, viņš, pat aizgājis pensijā, centās komandēt savus daudz jaunākos kolēģus. Taču tie ātri vien lika viņam saprast, ka pensionāra padomi viņiem nav vajadzīgi, un ieteica mesjē Budrionam nodarboties ar tiem laika kavēkļiem, kādi paredzēti veciem ļaudīm. Vecais vīrs sabozās un apvainojās. - Tu gribi, lai mēs aizbraucam pie Sabīnes? - Patron! - Lūdzoši iesaucās Klēra. - Labi, - Inozemcevs nopūtās. - Tikai dosimies tūlīt pat. Man ir maz laika. Taisi ciet bodīti. Klēra paraudzījās viņā ar neslēptu dievināšanu.

 Šīs ir e-grāmatas parauga beigas. Paldies par interesi! Iegādāties grāmatu Tu vari šeit: www.publicetava.lv/gramata/Sisieviete-bus-mana Apmeklē arī autora lapu: www.publicetava.lv/AleksandrsZvjagincevs