Olafs Zellis - Evija by Publicētava

OLAFS ZELLIS

EVIJA jeb Kas notiek Stikla kalnā? Nepareizs miniromāns 2012

Olafs Zellis

Evija

Šis elektroniskais izdevums ir autortiesību objekts. Šo grāmatu vai jebkuru tās daļu ir iespējams reproducēt tikai ar rakstisku autortiesību turētāja atļauju, izņemot īsus citātus atsauksmju rakstos un recenzijās. Šis literārais darbs ir izdomājums. Jebkura līdzība ar reāliem notikumiem un cilvēkiem, dzīviem vai mirušiem, ir pilnīgi nejauša.

Olafs Zellis

Evija

Mīļo Lasītāj, Grāmatas Autors izdeva šo grāmatu bez "DRM" vai kādas citas tehniskās failu aizsardzības, jo tāpat kā visi biedrības „Publicētava” Autori uzticas Tev, savam Lasītājam, un tic, ka viņa Lasītājs ir godīgs. Lūdzu, dod mums iespēju arī turpmāk izdot grāmatas atvērtā formātā bez tehniskās failu aizsardzības! Ja Tu esi ieguvis šo e-grāmatu no draugiem vai atradi to internetā, lūdzu, pārbaudi www.publicetava.lv, vai autors tiešām šo grāmatu piedāvā bez maksas, meklējot pēc autora, grāmatas nosaukuma vai grāmatas ISBN koda, un nopērc no autora savu eksemplāru, ja tā nav bezmaksas grāmata! Atalgo Autora radošo darbu un ļauj Autoram nodarboties ar svarīgāko – izcila satura radīšanu! Sirsnīgs PALDIES Tev, Lasītāj! E-izdevniecības „Publicētava” komanda

Olafs Zellis

Evija

ATRADĒJA PRIEKŠVĀRDS Ilgi svārstījos, pirms nodevu šo sacerējumu publiskam apsmieklam. Kad disks nonāca pie manis, nezinādams ripuļa funkcijas, pakāru to uz nagliņas skabūzī, kas jaunībā man kalpoja par fotolaboratoriju. Kopš fototehnika pielāgota sliņķu prasībām un ciešamu bildi var uzņemt pat idiots, telpu izmantoju par dažādu krāmu noliktavu. Disks vairākus gadus nekustināts karājās starp vimpeli ar uzrakstu “Lutšemu družiņņiku” un kaltētu jūras zvaigzni no Suhumi. Tad gadi sāka skriet nenormālā ātrumā un pienāca brīdis, kad mani aizdzina tā sauktajā pensijā, kas sākumā bija tieši piecpadsmit lati mēnesī. Ko tu pliks pret medicīnu iesāksi! Nācās atbrīvot ceļu jaunajai paaudzei, ideālistiskai pēc formas, ciniskai pēc satura. Bija aizjoņojuši vēl daži gadi, tuvākā pārtikas veikala vietā uzradās iestādījums ar vilinošu izkārtni „Ierauj, draugs! Un pavēro vieglo erotiku. Lētas cenas”. Garlaicības dzīts, paklausīju aicinājumam. (Nevajag iedomāties, ka tikai izliekos par nabaga pensionāru, ja atļāvos iegriezties dzertuvē. Būtu rakstīts: „Mēreni izcenojumi”, es nekādā gadījumā neieietu.) Bet iepriekšminētais formulējums tajos laikos nozīmēja 10 santīmus par 100 gramiem krutkas. Videomagnetofona atskaņotās pornofilmas mani vairs neinteresēja, un līdzīga veida privātuzņēmumos tās parasti demonstrēja atsevišķā telpā par atsevišķu samaksu. Lēto dzertuvi pieminu citā sakarībā. Bufetnieks ne tik daudz aģitēja noskatīties jaunāko porņuku, kā sāka lielīties ar savu supermoderno mūzikas mašīnu, kas aiz letes klusi spēlēja „Krimināltango”, un parādīja arī platīti, kurā šis tango ierakstīts. Platīte aizdomīgi atgādināja disku, kas putekļains karājās uz nagliņas „laboratorijā”! Uzzinājis, ka ripā ar caurumu mēdz slēpties informācija, vēlāk pat iepazinies ar šo informāciju, uztvēru to tikai kā pastulbu joku. Mana dzīves uztvere ir caur un caur materiālistiska. Līdz šai dienai esmu saglabājis ateista stāju, atšķirībā no tiem komjaunatnes laika biedriem, kuri Valsts svētkos apmeklē Doma baznīcu. Pensionāra dzīve, īpaši tāda pensionāra, kurš nav pratis izkombinēt sev pabalstu pat oficiālā iztikas minimuma apjomā, vedina uz filosofiskām pārdomām un memuārliteratūru; tā sniedz katarsi. Protams, sākumā svešie dzīves stāsti izsauc neapmierinātību ar sevi, iedvesdami, ka grāmatu varoņi bijuši nesalīdzināmi veiksmīgāki par pašu, toties beigās lasītājs top gandarīts, apzinoties, ka tu joprojām funkcionē, kamēr memuāru subjektsobjekts sen guļ zem velēnām. Caurmēra pensionārs nevar atļauties pirkt grāmatas. Brauciens uz bibliotēku saistīts ar lieku laika patēriņu un risku saķert kādu cūku, vistu vai citu dzīvnieku gripas vīrusu. Tādēļ priecājos par lētajos krievu gados sapirkto literatūru, kuru agrāk nebija laika lasīt. Man ir Džeralds Darels, Džeks

Olafs Zellis

Evija

Londons, Hemingvejs un, protams, sērija “Ievērojamu cilvēku dzīve”. Nekādas mistikas un fantastikas, nekāda “maģiskā reālisma”. Biju pārliecināts, ka tā ir lektīra cilvēkiem, kuri neatšķir labējo vītni no kreisās un nezina, vai “lietiskie pierādījumi” rakstāmi ar “s” vai “šķ”. Turklāt pensionāra dzīvei bez daudzām citām priekšrocībām, piemēram, imunitāte pret krīzi, pie kuras pierasts kopš pirmās dienas valsts apgādībā, ir arī atmiņas pasliktināšanās, kas rada iespēju pārlasīt paša grāmatas gandrīz bezgalīgi, nezaudējot interesi ne par sižetu, ne autora atziņām. Manu reālista pārliecību nesašķobīja pat Džordža Orvela grāmatiņa “Liesmas” 1990. gada izdevumā. To iegādājos un spļaudīdamies izlasīju tādēļ, ka vēl nesen Orvels tika uzskatīts par tabu un viņa sacerējumi – par blēņām. Nezinu, vai vajadzēja tabu, bet tam, ka blēņas, pievienojos arī pēc “1984” lasīšanas – liekas, astoņdesmit ceturtajā gadā Londonā nav bijis nekā no Orvela samurgotā. Un trūka skaidrības, ko romāns apņirdz, – fašismu vai uzvarējušo sociālismu; tās man šķita pilnīgi atšķirīgas sistēmas. Vēlāk dažas sensācijas no tām, ko drūmi izgaršo latviešu, bet izbauda krievu prese, mani tomēr spieda atcerēties ierakstu diskā; tas itin kā mainīja žanru no fantastikas uz kaut ko līdzīgu kritizētājam reālismam. Nāca virsū kārtējais Jaunais gads (vecumā tie kļūst arvien biežāki). Ciemos taisījās dēls, vedekla un viņu divpadsmitgadīgā atvase Kaspars. Dāvanai mazdēlam iegādājos izslavēto pasakgrāmatu “Harijs Poters un filozofu akmens”, kaut tā bija līdzvērtīga trim “Merkura” pudelēm. Cerēju, ka Poters atraus Kasparu no datorspēlītēm. Jau agrāk mēģināju iestāstīt puikam, ka raksturīgākā inteliģentu cilvēku paraša ir grāmatu lasīšana. Uz to Kaspars atbildēja: “Senči grāmatas lasījuši tikai tādēļ, ka vēl nav izgudrots teliks.” Vecgada vakarā atklājās, ka mazdēls jau redzējis filmu par Poteru un atļāvās piemirst dāvanu uz koridora galdiņa. Arī pēc tam retajās tikšanās reizēs Kasparam allaž atradās iegansti nepaņemt grāmatu. Protams, tāda attieksme mani sāpināja. Lai no summas trīs “Merkuru” apmērā būtu kaut minimāla jēga, nolēmu ieskatīties, par ko tajā bestsellerā runa. Zināt, ielasījos un aizrāvos. Varētu teikt, Džoanna Roulinga spieda mani pārvērtēt attieksmi pret pasakām un visādām alegorijām. Tajā sējumā bija vairāk reālisma kā “Valdības Vēstnesī”! Te guvu atbildi uz zemapziņā urķējošu jautājumu: kālab viens pilsonis kļūst par iekšlietu ministru vai mafijas bosu, kamēr cits, kam pamatskolā bijušas pat labākas atzīmes, beidz karjeru kā sētnieks vai, teiksim, policijas iecirkņa inspektors? Atbilde izrādās vienkāršāka par sērkociņu: cilvēce iedalās vientiešos un burvjos. Kādos deviņdesmit procentos vientiešu un desmit procentos burvju. Zināms, arī starp burvjiem ir gradācija: eksistē magu aristokrāti un ierindas riebēji, bet tas neattiecas uz mani, es piederu vientiešiem.

Olafs Zellis

Evija

Piedodiet, mazliet novirzījos no tēmas; ko lai dara – vecums. Īsāk runājot, sāku domāt, ka diska saturs varbūt nav tik glups, kā izskatās; derētu ar to iepazīstināt arī pārējos vientiešus, bet... Tādam pasākumam bez finansiālām grūtībām bija arī cits nopietns šķērslis. Te jāatzīstas, kā disks nonāca pie manis. Deviņdesmito gadu pašā sākumā, kad biju ierindas “opers” Aizkalnes milicijā, pie mums atgadījās, kā mēdza teikt starptautiskās saziņas valodā, ČP, respektīvi, ārkārtējs notikums. Tas bija pamatīgs sprādziens, līdzīgs blīkšķim, kādu atceros no agras bērnības karalaika Kurzemē, kad Staļina ērgļu bumba nejauši nokrita “Lejaslīču” pagalmā, sašķaidot lupatu lēveros bēgļa – Vidzemes budža – ratus ar visu iedzīvi. Tagad eksplozijā uzgāja gaisā Aizkalnē un arī aiz ciemata robežām populārā uzņēmēja, SIA “Austrums” ģenerāldirektora Vladimira Miroļubova, viņa paša aprindās un arī milicijā saukta par Mirlu, skaistā ģimenes māja līdz ar īpašnieku, saimnieka trešo laulāto draudzeni, diviem miesassargiem un kādu neidentificētu viesi. Dārdiens bija varens, tolaik pat Rīgā tādi atgadījās reti. Mājas konstrukcijas fragmenti un visādi sīkumi mētājās pat simts metru attālumā. Starp dažādiem Mirlas biznesa objektiem – Padomju armijas ieročiem, neglābjami sabojātu dzērienu taru un sadzīves radiotehnikas ķeskām – atradām vairākus spīdīgus diskus, tā kā no metāla, tā kā no plastmasas. (Pie Mirlas bija dabūjams viss – aizbraucot krievu armijai, viņš it kā iegādājies veselas divīzijas bruņojumu; miermīlīgāki pircēji varēja iegādāties apmierinošas kvalitātes spirtu, modīgus apģērba gabalus un videomagnetofonus.) Spožos ripulīšus mēs ar seržantu Sašu maldīgi uzskatījām par importētiem alus kausu paliktņiem, un katrs vienu pievācām par piemiņu Mirlas debesbraukšanai. Saša savējo lietoja pēc iedomātās piederības, es savu pakāru uz nagliņas. Kad biju jau redzējis mūzikas kompaktdiskus, uzreiz neradās vēlme piemiņlietu noklausīties – visādi “smagie metāli” man uzdzen zosādu, diez’ vai atradumā ierakstīts Visockis. Kad paša dēls iegādājās CD atskaņotāju, nolēmu tomēr izmēģināt Mirlas disku. Par izbrīnu man un dēlam no pankūkas neizdevās izvilināt nevienu noti, pat ne to pāļdziņa darbības troksni, ko par mūziku uzskata mazdēls Kaspars. Tieši viņš vēlāk apgalvoja, ka mans atradums esot kaut kāds DVD-ROM. Es izlaboju, ka latviski saprotamāk skan nevis “romi”, bet čigāni, turklāt viņu mūzika man līdz kaklam no perioda, kad nesekmīgi cīnījos ar minoritātes draņķīgo dzērienu un vēl draņķīgāko narkotiku točkām, un vispār cienu tikai Paulu. Kaspars mani nosauca par tumsoni un īsumā apgaismoja, ko nozīmē ROM. – Ja tev interesē, kas tur iekšā (ja vispār ir), vajadzīgs kompis ar romu ligzdu, – vienaldzīgi izteicās Kaspars. Tur laikam iekšā kaut kāds teksts. Mazdēlu disks neinteresēja; viņam ir alerģija pret drukātu vārdu.

Olafs Zellis

Evija

Ar mani bija citādi. Sameklēju tālruņa numuru bijušajam kriminālekspertam Viktoram, kurš jaunajos laikos nodarbojās ar datoru komplektēšanu. Izrādījās, disks monitorā lasāms kā grāmata. Apjēdzis, ka lasāmviela ir tikai fantastika, bezmaz atmetu domu lasīt tālāk, bet tad Viktors mani apstulbināja, apgalvodams, ka šāds roms nekādā ziņā nevarot būt iegūts deviņdesmito gadu sākumā, es esot kaut ko smagi sajaucis. Nomurmināju neskaidru piekrišanu viņa slēdzienam un palūdzu atļauju izmantot Viktora datoru atkārtoti. Nākamajā dienā ierados ar Krievijas melngalvainā degvīna pudeli kabatā un ķēros pie lasīšanas nopietni. Jāsaka, biju apmulsis. Sāku pat nožēlot savu vieglprātību, faktiski piesavinoties krimināllietas pierādījumu. Pakāru disku atpakaļ starp Lutšemu družiņņiku un Melnās jūras zvaigzni un mēģināju aizmirst nolādēto tekstu un paša pretlikumīgo rīcību. Tomēr nemitīgi urdīja vēlme atklāt vēl kādam ripuļa saturu. Pieķēru sevi, ka, lasot “Dienas” otro lappusi, salīdzinu kašķīgā žurnālista Ozoliņa secinājumus ar atrasto daiļdarbu. Tad vēl uzradās Harijs Poters un Nacionālā teātra “Sfinksa”... No otras puses – kā attaisnosies par smagu dienesta pārkāpumu (vai pat noziegumu!), lietiska pierādījuma piesavināšanos? Milicijas laikos es tamlīdzīgā nodarījumā neatzītos kaut spīdzināts, tomēr mūsu brīvības atmosfērā... Katrs televīzijas skatītājs gūst atziņu, ka tieši smagākie pārkāpumi parasti paliek nesodīti. Tiesa, piedošanas gaisotne blīvāk apņem burvjus. Burvis paliek burvis pat tad, ja tronī sēž vientiesis. Turpretī ierindas cilvēciņu, piemēram, mani, var sodīt, un ne tikai nosacīti... Tomēr izšķīros par informācijas brīvību un pierunāju izdevniecības īpašniekus iespiest šo dīvaino sacerējumu. Tas ir autentisks, es tikai ar izglītotās vedeklas palīdzību atļāvos latviskot daļu svešvārdu. Kas būs, tas būs...

Olafs Zellis

Evija

1. HENKS Kareivim, ko pavada sardze, vienmēr ir vairāk pieredzes, nekā tiem, kas viņu apsargā. Jaroslavs Hašeks Kad aiz muguras gandrīz bez skaņas aizvāzās sprādziendrošās durvis, Henks joprojām nebija izlēmis, kurp doties. Vīrieša identifikācijas kartē bija iekodēti burti “B-B-B”, tātad kartes īpašnieka morāles, prāta un zināšanu līmenis atzīts diezgan tuvs optimālam, tomēr viņš neloloja cerības, ka Rīga to gaida atplestām rokām un atvērtu eiro lādi. Henks neveica maksimālo atjaunošanas programmu, tādēļ saglabāja zemapziņā šo to no sava pirmsuzlabošanas ego un nevarēja būt absolūti augstvērtīgs Valsts pilsonis. Protams, atceroties oficiālo statistiku, tam nevajadzēja radīt šķēršļus karjerai: astoņdesmit astoņi procenti Latvijas iedzīvotāju pieder C, D un E kategorijai. Turklāt septiņi gadi Laktā skaitās ekvivalenti priviliģētas koledžas kursam. Henka labsajūtu gandēja fakts, ka viņš tikko atstāja nevis koledžu, bet Laktu – iestādi, kuru vēl pirms desmit gadiem sauca par Centrālcietumu. Lai cik uzmundrinoši skanēja iestādes psihologu stāsti par saulainām nākotnes perspektīvām, – viņš visās jomās būšot pārāks par likumpārkāpumos nepieķerto tautas masu – Henks baidījās (ne velti viņa analītiķa spējas atzina par B-1), vai ar visām zināšanām ētikā, gramatikā un elektronikā to uzskatīs par piemērotu godīgam darbam. Negodīgs darbs Henkam Tīfentālam tagad riebās. Gādājot par nākotni, daži gudrinieki pat cietumā pamanījās iegādāties atkodētāju – Amorāla tabletes, kuru sistemātiska lietošana sodu izcietušos atkal padarīja par normāliem cilvēkiem un sekmēja viņu atgriešanos pirmslaktas darbībā. Henks tabletes nespēja iegādāties – viņam trūka sponsoru. Turklāt pēdējā nebrīves gadā puisis pieminēto iespēju noraidītu principā. Henka vienīgais īstais ieguvums bija imunitāte pret opiju, kokaīnu, heroīnu, meskalīnu, kvintaksīnu un visām pārējām klasiskām un sintētiskām narkodraņķībām (ja alkoholu nepieskaitām narkotikām). Varbūt tomēr vajadzēja izlūgties vēl divus gadus aiz restēm, lai iegūtu “A”? Nu nē, pietiks. Cietums ir cietums arī divdesmit pirmajā gadsimtā, lai cik smalki to nedēvētu. Henks pameta pēdējo skatienu uz neuzkrītošo uzrakstu “LATVIJAS REPUBLIKAS ATJAUNOJOŠĀ KRIMINĀLTERĀPIJAS AKADĒMIJA” un tā tulkojumu krievu, angļu, ķīniešu un arābu valodās.

Olafs Zellis

Evija

Henks iznāca viens, kaut šodien atbrīvoja trīs pāraudzinātos. Arī abi likteņa biedri cieši nolēma atmest darbību ēnu biznesā. Dabris Herakls Mikusāns, A kategorijas absolvents, kaut rīdzinieks jau trešajā paaudzē, grasījās atgriezties pie saknēm un reanimēt Krāslavas novada lauksaimniecību. Ļoļiks no otrā, grūtgalvju korpusa, Tīfentālam bija svešāks, bet vakar pēc ģenerāļa Krieva tam veltītiem diezgan skeptiskiem atvadvārdiem svinīgi nosolījās: “Excuse me, suka budu, brosīšu tās mačkas, iešu rubīt par karlsonu.” Ģenerālis sadrūmis atgādināja, ka atbrīvojamā iecerēto profesiju sauc “santehniķis”, un piebilda, ka C kategorija vīram piešķirta galvenokārt aiz cieņas pret tā darba nespējīgajiem vecākiem, kuri savu paklīdušo atvasi gaidot jau divpadsmit gadus. Mikusāns un Ļoļiks bija atstājuši ieslodzījumu rīta pusē – atbrīvotos izlaida tikai pa vienam, ar divu stundu intervālu, tā sacīt: tici pārkodēšanai, bet arī pats uzmanies. Henks nebija aizmirsis arī vēstures nodarbībā demonstrēto video ar ASV prezidenta Reigana sarunā ar Brežņevu sliktā krievu valodā citēto: “Doverai no proverai”. Tīfentāls iedomājās, kā trillerfilmās rāda atbrīvotā iznākšanu no cietuma: priecīgi draugi šikā spēkratā gaida pie vārtiem, šampanietis, apskāvīgas meičas, jaunu noziegumu ierosinājumi un tā tālāk... Viņš greizi pasmīnēja un devās vienīgajā iespējamā virzienā – prom no pelēko māju kompleksa. Mazā Matīsa iela bija tikpat tukša un neglīta kā pirms septiņiem gadiem. Tikai ielas nosaukums uzkrāsots ne vien latviešu un krievu, bet arī arābu valodā, kuru Henks neprata; tā bija obligāta tikai A kategorijai. Pēc pāris minūtēm brīvlaistais ieraudzīja vēl kādu pārmaiņu – aicinošu uzrakstu virs krodziņa durvīm PRIVET NA VOĻE – SVEICINĀTS BRĪVĪBĀ! Vai ieskrietuve darbojās jau toreiz, pirms septiņiem gadiem? Pēc īsas svārstīšanās puisis atvēra plastmasas durvis, kas nevērās automātiski, atklājot iestādījuma īpašnieka turības līmeni: nepārsniedz nomales biznesmeņu caurmēra rocību. Arī aiz durvīm nekā īpaša: hromējumu imitējošas plastmasas virsmas, tikai trīs nelieli galdiņi ar divdesmitčetrcollīgām telepikčām. Telpā nebija citu klientu. Aiz bāra letes žāvājās labsirdīga bandīta paskata apaļvaidzis. Bārmenis ar maigu Pleskavas akcentu uzrunāja Henku: – Apsveicu brivu pilsoni brivā Evijā! Henks atkārtoti pārlaida skatienu bāram. Nekas neliecināja par Evijas, Liānas vai citas striptīzmeičas klātbūtni. Vai tas ir nelicenzētu pakalpojumu piedāvājums? – Man nevajag Eviju. Dodiet lielo kausu “Devil light”. Aukstu. – Evija nav skukis, bet musu valsts nosaukums, – paskaidroja bārmenis, izņēma no vitrīnas norasojušu kausu un norāva plastikāta vāku. – Ko?- ievilcis pāris malkus spirdzinošā dzēriena, Henks painteresējās. – Nekur mūsu valsti nedēvē citādi, kā par Latviju, Lettoniju vai Letlandi.

Olafs Zellis

Evija

– Uzreiz redzams, ka tu neesi “A”,- konstatēja bārmenis. – Es esmu “C”. Mani sauc Vasja. – Henks Tīfentāls, – atbildēja Henks un paspieda Vasīlija spēcīgo plaukstu. Atbrīvotais izjuta pēkšņas simpātijas pret atsaucīgo bārmeni. – “Interi” sa-eimā rit oficiaļno vručit priekšlikumu vardu “Latvija” nomainit ar vardu “Evija”. Lai uprosķitu un uzlabotu neliteraru nosaukumu E-Latvija. – Stulbums! – iesaucās Henks, ne pārāk izbrīnīts par Vasjas informētību. Kad Tīfentāls vēl bija iesācējs metālzaglēns, Saeimā sēdēja vairāki bārmeņi. Tautā valdīja uzskats, ka tie ir saprātīgāki likumlēmēji par komjaunatnes funkcionāriem, juristiem, valūtas spekulantiem un kādi nu tie deputāti bija. Pirms apcietināšanas Henks maz interesējās par iekšpolitiku. Savukārt Laktā teleprogrammas rādīja attīrītas no visa, kas nelabvēlīgi ietekmētu ieslodzīto morāli: no ciniskas vardarbības, no seksa ainām starp cilvēkiem un dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, arī no raidījumiem par Saeimas un Valdības darbu. Cietumniekiem iedvesa, ka viņu nodarījumi bijuši ārkārtēji izņēmumi vispārējā tautas virzībā uz ētiskiem ideāliem. – Neuztraucies. Pec paris nedeļam na voļe sapratisi, ka tagad Piebaltija iespejams ne tikai viss, bet absoļutno vsjo. Aizvakar Saeimas bufetē izcelies perepolohs, padzirdot, ka Igaunija pretende uz Interneta Goda dibinatajas statusu, jo valsts nosaukums patiesiba esot E-Stonija. Tās nopelnu noklusešana esot tikai posļedstvija okupaciji. Brivibas frakcijas priekšsedetajs Rabinovič bazaril: Lietuva ļeļejet ideju par nosaukumu Elituanija, tas patikami atgadinot vardu “elite”. Leiši saprot, ka Globnets svarigaks par Eirozonu. Kad Saeimas krogā iztukšoti vairaki galoni “Devil Super”, viens deputats (neviens neatceras, kurš) izteicis domu par Eviju Latvijas vietā: tads nosaukums esot simpatisks, viegli izrunajams, un vispār pedejais laiks paradit figu Igaunijai, kura bezosnovaķeļno grib but dominejoša Baltijas valsts. – Bet kādā sakarībā... – A čorts viņu zina... Pavērās durvis, un ienāca, nē, ieslīdēja divi pusaudži, redzams, ka ne no laktiešiem. Tīfentāls konstatēja, ka tīneidžeru mode pēdējos septiņos gados mainījusies – puiši nenēsāja ne lūpkniebjus, ne mākslīgos augoņus, toties valkāja garas kleitas; uz to depilētajiem pakaušiem bija uztetovēti spēļu kāršu sugu simboli – vienam kreics, otram kāravs. Jaunpienācēju vaibsti likās eiropējiski, tomēr tie sarunājās Henkam nesaprotamā valodā. Angliski pasūtījuši nātru kolu un nosēdušies pie galdiņa, viņi sakļāva kopā paurus un mīlīgi ķiķināja. Vai tie maz bija puiši? Varbūt viņi nemaz nebija viena dzimuma? Kaut valstiski tika veicināta viendzimuma mīla, aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju nekautrējās atzīties heteroseksuālā orientācijā.

Olafs Zellis

Evija

Vasīlijs piedāvāja Henkam ieņemt vietu pie stūra galdiņa un palepojās ar diezgan svaiga izlaiduma “Sony-Windau” infoekrānu: sarkana knopka – vietejas ziņas; zaļa – Latvijas TV; dzeltena – Globnet; rozovaja –gomikam; zila – muzon; melna – Nacnet. Skaņa tikai caur naušņikiem. Kad nospiež “L” – viss skan latviski. – Zinu. Sēdēju tikai septiņus gadus, un arī tur bija infoekrāni. – Čut-čut citadi,- pasmīnēja bārmenis. – Tas tiesa. Iedod vienu vodku-plus, nauda man ir. – Protams, tev vajag but septiņam kotļetam. Henks ienira brīvās informācijas dzīlēs. Vasjas nostāstu ieinteresēts, Tīfentāls vispirms nospieda melno pogu, tomēr neuzzināja nekā jauna par valsts nosaukuma izmaiņām. Neredzēts politapskatnieks tikai paņirgājās par ziemeļu kaimiņu ambīcijām: tie lieloties ar senču tālredzību, izlemjot valsts sākotnējo nosaukumu “Stonia” pārdēvēt par E-Stonia, jau viduslaikos nojaušot e-pastu uzvaras gājienu nākotnē; reklāma piedāvāja uzbudinošas smaržas “Nāves vilinājums” un potencoru komplektu “Pirmā tikšanās”; SIA “Hameleons” vervēja klientus politiskas pārliecības transformācijas kursiem; izsludināts konkurss ķīniešu valodas apgūšanai Pekinā; rīt atklās jaunu afrikāņu restorānu “Bungalo”; pavīdēja iepriecinoša vēsts, ka Latvijas mazākumtautas esot sešpadsmit procentus miermīlīgākas par citu ES valstu imigrantiem. Henks piespieda sarkano pogu un variēja ekrānu uz nedēļas laikrakstu “Kultūras Kaleidoskops”, kas “Prāta korekcijas” bibliotēkā nebija pieejams niecīga pieprasījuma dēļ. Vidējās nodaļas intelektuāļi (Ba) gan sprieda, ka virkne preses izdevumu nav iekļauti PK apritē lai ietaupītu līdzekļus biežākai Laktas priekšnieka spēkratu nomaiņai uz vēl jaudīgākiem un sprādziendrošākiem. Ekrānā iznira norāde: “Sekojošais teksts ieteicams latviešu valodas pratējiem visaugstākajā līmenī”, tad sarkans virsraksts JAUNĀKAIS DAILES TEĀTRĪ Talantīgais režisors Vestītis-Veslijs, kura kontā ir teātra zelta fonda izrādes (atcerēsimies klasikas iestudējumus: komēdiju “Hamlets” un šausmu mūziklu “Bovarī jaunkundze”), pērnajā ziemā Globkultnetā atklājis interesantu mūsu pašu pagātnes dzejnieku un dramaturgu-primitīvistu Rūdolfu Blaumani. Izlasījis Blaumaņa poēmu par Latviešu Biedrības skatuves aizkaru un enciklopēdijas šķirkli par augšminēto autoru, kā arī izstudējis visu R.B. lugu satura atstāstījumus, režisors uzracis vairākus nezināmus kultūrvēsturiskus faktus. Izrādās, viena no R.B. lugām – “Skroderdienas Silmačos” – dažādos Latvijas un pat aizrobežu teātros izrādīta aptuveni tūkstoš astoņsimt reizes, līdz Vīzentāla Akadēmiskais Centrs iesniedzis protestu ANO Pretrasisma birojā

Olafs Zellis

Evija

sakarā ar sistemātisku daudzcietušās ebreju tautas izsmiešanu Latvijā, īpaši tās teātros. Kopš tā laika “Skroderdienas” nav izrādītas. Drosmīgo Polu Vestīti-Vesliju pagātnes ēnas nav izbaiļojušas, viņš ķēries pie problēmietilpīgās lugas ar sev raksturīgo svilsmi. Apsveicami, ka režijas maestro atdevis Dzintarzemei aizmirstu literātu. Un divkārt gratulējami, ka Veslijs optimizējis Blaumaņa projektu, paceldams augstākā līmenī ar dažiem vienkāršiem, bet – nebaidīšos šā vārda – ģeniāliem akcentiem. Elitārā pirmizrādes publika, ieskaitot Valsts Prezidentu ar kundzi un kultūras ministru ar draugu, Dailes teātra lielajā zālē vētrainām ovācijām sveica mizanscēnas, kur Aleksis vannā apskauj Pičuku un Elīna pošas kāzām ar Abramu. Skauģi no Nacionālā teātra aprindām vāvuļo, ka Vestītis-Veslijs, adaptēdams Goldbaumu ģimenes replikas literārā Viduslatvijas dialektā un mainot tās locekļu profesijas uz telemārketistiem un dizaineriem, esot izkropļojis klasiku un pielīdis Vīzentāla piemiņas centram, lai tas piemiegtu acis uz faktu, ka Pola vecvecvectēvs dienējis Latviešu SS leģionā, bet tās ir tikai parastās nelabvēļu tenkas. Policisti svilpj, bet luksusdžipi brauc tālāk! Būtisks ir fakts, ka, nepakļaudamies vairākumam, V.-V. drosmīgi aizstāv arī heteroseksuāļu cilvēktiesības un propagandē Rietumu-Austrumu kultūrkopību. Tiktāl par režisora koncepciju. Aktieru devums ir tradicionāli augstā līmenī. Kā Veslija izrādēs parasts, visu vakaru viņi paši, nevis to virtuālas kopijas, aktīvi darbojas uz skatuves un proscēnijā. Īpaši jāuzteic Imants Podberjozkins Abrama lomā. Nākamajā sezonā Pols Vestītis-Veslijs iestudēšot vēl kādu Blaumaņa darbu – burlesku “Īsa pamācība seksā”...

 Šīs ir e-grāmatas parauga beigas. Paldies par interesi! Iegādāties grāmatu Tu vari šeit: www.publicetava.lv/gramata/Evija Apmeklē arī autora lapu: www.publicetava.lv/Olafs-Zellis