Laikmeta noskaņas ietekmē arī vēstures zinātni

Laikmeta noskaņas ietekmē arī vēstures zinātni

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts 2021. gada 14. un 15. oktobrī rīkoja starptautisku konferenci Indivīds, sabiedrība un vara Baltijas reģiona vēstures lūzuma punktos. Ar Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku vēstures doktoru Gunti Zemīti sarunājas Māris Zanders.

Lūdzu, vispirms iezīmē

konferences kontekstu.

Atgādināšu, ka ir valsts pētījumu programmas.

Ieceres pamatā bija doma, ka ne tikai Izglītības un zinātnes ministrija kūrē pētījumus Latvijā. Ideālā variantā – to varētu darīt katra ministrija. Piemēram, pētījumus pasūta arī

Ekonomikas, Kultūras vai Aizsardzības ministrija. Humanitāro zinātņu gadījumā vadošā loma vienalga ir Izglītības un zinātnes ministrijai. Varbūt esi dzirdējis par programmu

Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks vēstures doktors Guntis Zemītis

Letonika, laika gaitā nosaukums pamainījās uz Nacionālā identitāte, 2021. gadā tika izsludināta jauna, Letonika II jeb Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai. Tas, par ko mēs runājam, saistās ar valsts pētījumu programmu Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai. Te, protams, var ironiski jautāt, kura “mantojuma” daļa ir derīga “valsts ilgtspējai” un kura ne, tomēr svarīgākais bija šo iespēju izmantot, un tika pieteikti pieci projekti. Tostarp Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzuma punktos. Ja tu vēlies konkursā vinnēt – un arī šādu programmu gadījumā tie ir konkursi ar pieaicinātiem starptautiskiem ekspertiem –, tev ir jāspēj atbildēt uz visiem jautājumiem, kādus tev uzdod. Objektīvi runājot, veidojas diezgan sadrumstalots “deķis”, zem kura diezgan grūti “palīst”. No šā viedokļa raugoties, ir diezgan grūts uzdevums, lai pētnieki sniegtu vienotu

stāstu – jo to no viņiem sagaida – un atbildētu uz jautājumiem, kas izvirzīti. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams iesaistīt vairāk pētnieku, no dažādām specialitātēm, kas savukārt saskalda finanšu resursus.

Mani ieintriģēja projekta un konferences nosaukumos jēdziens “lūzuma punkti”. Rodas sajūta, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo vieglāk mums ir definēt, kas ir “lūzuma punkti”. Nav jau problēma, bet var gadīties, ka kaut kas pavisam senos laikos noticis ir vairāk “lūzuma punkts” nekā, atvainojos, Kurzemes hercogistes likvidēšana. Atļaušos citēt tavu kolēģi Gunitu Zariņu. “Uzskata, ka pirmais bērns mednieku–vācēju kopienu sievietēm piedzima vidēji 19 gadu vecumā. Bērna barošana ar krūti, domājams, ilga līdz 3–4 gadu vecumam un paildzināja intervālus starp dzemdībām līdz 4–5 gadiem. Mātes, vākdamas pārtiku, nēsāja bērnus sev līdzi, un nākamais bērns varēja dzimt un izdzīvot tikai tad,

“ Bez brīvības nav progresa

kad iepriekšējais jau pats varēja parūpēties par sevi. Tāpēc vienai sievietei maksimāli iespējamais bērnu skaits bija relatīvi zems. Šāds dabiski zems mezolīta perioda reproduktīvais līmenis bija daudz labvēlīgāks sievietes veselībai nekā tam sekojošais dzimstības tempu pieaugums, attīstoties ražotājsabiedrībai.”[1] Neizklausās gleznaini un elpu aizraujoši, bet varbūt tas bija ļoti būtiski.

Riteņa izgudrošana? Pāreja no vācēju uz ražotāju sabiedrību? Nu, var tev piekrist. Tomēr, izstrādājot projektu, mēs apzināti izlēmām neiet pārāk dziļā pagātnē. Ja tā drīkst teikt, iztikt bez arheologu līdzdalības. Tātad mērķis bija identificēt pagrieziena punktus Latvijas vēstures pēdējo

gadsimtu periodā, un te svarīgi ir sajust nianses. Piemēram, skaidrs, ka Latvijas teritorijas nonākšana Krievijas impērijas sastāvā bija ļoti svarīgs notikums. Tomēr, ja mēs raugāmies no ietekmes uz nākotni viedokļa, ne mazāk svarīga bija, teiksim, dzimtbūšanas atcelšana vai Apgaismības idejas. Respektīvi, pirmo “lūzuma punktu” veidoja dzimtbūšanas atcelšana un no tās izrietošie notikumi un procesi. Var dažādi spriest – ka zemniekus atbrīvoja bez zemes, ka tā bija “putna brīvība”, tomēr būtiskākais ir neaizmirst, ka bez brīvības nav progresa. Ja nav brīvības, tad nekā nav. Vēl mūsu izpratnē kardināli pagrieziena vai lūzuma punkti bija modernitātes ienākšana 19. gadsimta beigās, valsts dibināšana, arī okupācija. Tajā pašā laikā, protams, mēs varam diskutēt par to, vai, piemēram, Ulmaņa režīms Latvijas vēsturē bija kaut kam turpinājums vai tomēr radikāls lūzums. Ir viela pārdomām, vai ne? Savukārt lūzuma punktos jautājumi par indivīda un sabiedrības attiecībām kļūst īpaši aktuāli. Piemēram, Dainas Bleieres pētījumi par sovetizācijas procesiem ir ļoti noderīgi arī tad, ja mēs domājam par nākotni.

“Indivīds” – tā kā mēs šo jēdzienu saprotam – vispār ir salīdzinoši jauna (tikai daži gadsimti) konstrukcija. Tāpēc es ietiepīgi jautāšu vēlreiz par “vecāko galu”.

Jā, dzelzs laikmetā atskaites vienība ir dzimta, nevis “indivīds”. Tomēr es gribētu tev atbildēt no cita “leņķa”. Mums ir gados jauna pētniece, Zenta Broka-Lāce, kura pēta politikas ietekmi uz arheoloģiskajiem pētījumiem padomju Latvijā. Arī man ir par to publikācija, kurā balstos paša pieredzē. Redzi, mums liekas, ka padomju laikā arheoloģija bija joma ar vislielāko brīvības pakāpi, ar vismazākajām nodevām režīmam. Manai paaudzei lielākās bažas bija par rusifikāciju, un šādā kontekstā mēs, arheologi, protams, bijām priecīgi par iespēju strādāt ar etnisko vēsturi. Tas patiesībā nav zinātnes uzdevums, jo zinātne ir zinātne, tomēr es apgalvošu, ka tolaik mūsu pētījumi baltu vēsturē

stiprināja arī mūsu latvisko, baltisko identitāti. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka tad, kad satikāmies ar kolēģiem no Rietumiem, mēs dažkārt īsti viens otru nesapratām. Viņi, šķiet, nesaprata, kāpēc mēs tik ļoti strādājam ar etnisko vēsturi, kas patiesībā vairāk ir valodniecības jautājums, jo ar arheoloģiskajām metodēm te strādāt īstenībā ir diezgan grūti. Rezumējot: te vēl daudz vietas pētījumiem par to, vai pat okupācijas periodā arheoloģijā neturpinās starpkaru periodā aizsāktais, proti, meklēt savas saknes, apstiprinājumus saviem pieņēmumiem.

Tu sarunas sākumā minēji, ka projektā bija nepieciešams piesaistīt dažādus ekspertus. Kā tagad smalki saka, “starpdisciplinaritāte”. Tomēr – tagad būs kašķīga piezīme! – klausoties konferenci, es šo “starpdisciplinaritāti” īsti nejutu. Piemēram, Aijai Jansonei bija patiešām brīnišķīgs referāts par Latgales katoļu liturģisko tekstiliju ietekmi uz vietējām rokdarbniecēm. Ja pareizi saprotu, viņas interpretācijā sakrālais (piemēram, altārsegas) ir tas, kas ietekmē sekulāro (izšuvumus ikdienas tekstilijās). Tomēr tikpat labi var skatīties no pretējās puses, proti, ka laicīgās modes tendences ietekmē sakrālo vidi. Un tas neizskanēja.

Es varētu tev piekrist – ir arī citas interpretācijas. Tomēr tev jāsaprot, cik pētnieku Latvijā ir šajā jomā. Tā vienkāršoti izsakoties, Kurzemes hercogistes pētniecība Latvijā ir Mārīte Jakovļeva. Ja viņa kaut kādu iemeslu dēļ savu darbu pārtrauks, es nezinu, kas notiks. Un te parādās cita problēma. Viens no valsts pētījumu programmu uzdevumiem ir audzināt arī doktorantus, veicināt jaunu cilvēku ienākšanu. Tas ir pareizi. Jautājums: kas notiek pēc tam,

kad konkrētā programma beidzas? Iespēja, ka šis jaunais pētnieks “ielēks” nākamajā grantā, nav liela. Citiem vārdiem sakot, mums ir grūti nodrošināt jaunajiem pētniekiem profesionālo nākotni. Un nav nemaz jārunā par tik varbūt specifisku tēmu kā altārsegas – mums ir veseli “nenosegti” posmi Latvijas vēsturē. Kurzemes hercogisti jau minēju. Mums ir viena doktorante, kura strādā ar Poļu Inflantijas tēmām. Viena. 19. gadsimts ir “nosegts” vāji. Tu vari prasīt, kāpēc tā. Tāpēc, ka laikmeta noskaņas ietekmē arī vēstures zinātni. Kā jau raksturoju, padomju laikā metāmies uz senāko posmu, jo tur bija brīvākas rokas. Laiki mainījās, un visi metās pētīt 20. gadsimtu, Latvijas Republiku. Es neapstrīdu, ka tas bija un ir nepieciešams, jo tie tiešām bija “baltie plankumi”. Diemžēl vienlaikus mazāka interese ir par posmiem, par kuriem varbūt ir mazāka sabiedrības interese, bet kuri ir būtiski no zinātniskā viedokļa. Varbūt paies laiks, un jauna vēsturnieku paaudze teiks: o, te ir brīva niša!

Tajā pašā laikā es gribētu arī paust kaut ko gaišāku. Proti, vismaz šajā projektā mums izdevās piesaistīt patiešām kolēģus no dažādām struktūrām. Latvijas Universitātes kontekstā – piemēram, Jāni Lazdiņu no Juridiskās fakultātes un Valdi Tēraudkalnu no Teoloģijas fakultātes, tāpat komandu no Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta. Ļoti interesants darbi ir Renātei Blumbergai no Latvijas Universitātes Lībiešu institūta – piemēram, par to, ko paši lībieši sauc par “izdzīšanas laiku” Pirmā pasaules kara periodā. Tāpat es priecājos, ka, manuprāt, izdevās radīt jaunus akcentus tēmu lokā “cittautieši Latvijas vēsturē”. Piemēram, dominē viedoklis, ka tā sauktā baltā emigrācija Latvijā starpkaru periodā bija monolīti monarhisti. Savukārt Andrejs Gusačenko, sadarbojoties ar kolēģi Igaunijā, ļoti labi parāda, ka aina bija sarežģītāka.

[1] Zariņa, Gunita. Ieskats pirmās demogrāfiskās pārejas procesos Latvijā. Latvija: kultūru migrācija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 380 lpp.