Latviešu folklorā nav “pasaules gala”

Latviešu folklorā nav “pasaules gala”

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis Ingus Barovska darbu Mythopoeia. Mūsdienu mītrade. Ar grāmatas autoru sarunājas Māris Zanders.

Irteiciens,

ka cilvēki neizbēgami ir valodas gūstekņi. Tāpēc es vispirms gribētu

noskaidrot, kāds, jūsuprāt, ir nošķīrums starp mītu un, piemēram, sazvērestības teoriju. Vai pat stereotipu. Piemēram, man šķiet, ka mitoloģijā bieži var atrast sižetu par “slepeno eliti” – kāda nu tā ir konkrētajā laikmetā. Un tad ir sižets par kādas “slepenas brālības” locekļiem (parasti tiek minēts konkrēts skaits), kuri vienreiz gadā satiekas un izlemj pasaules likteņus. Un vēl ir sižets par to, ka “ebreji ir bagāti”.

Reizēm nošķīrums patiešām sagādā problēmas, jo, vismaz runājot par mūsdienām, var rasties situācijas, kad tas, ko mēs saucam par stereotipu, kaut kādā brīdī paplašinās tik ļoti, apaug ar papildelementiem, ar stāstiem, ka tur jau var saskatīt mīta iezīmes. Man gribētos teikt, ka mīts ir stāsts, savukārt stereotips ir vienkārši pieņemts fakts. Mīts sevī ietver plašāku stāstu ar atbildi uz jautājumu “kāpēc?”. Stereotips nepamato “kāpēc?”. Piemēram, stereotipā par “blondīnēm” es neredzu stāstu, te ir tikai pieņēmums. Lai gan es

“ Mīts ir stāsts, savukārt stereotips ir vienkārši pieņemts fakts

piekrītu, ka mūsdienu mīts dažkārt ir tik izplūdis un sarežģīts, ka jūtams ir labas terminoloģijas trūkums.

Lasot darbu, redzu, ka daudz strādāts ar tekstiem internetā. Palaikam saskaros ar citu pētnieku darbiem, kuri skatās lielus tekstu korpusus un ar konkrētām analīzes metodēm pēta, cik bieži konkrēti vārdi parādās šajos tekstos. Piemēram, nesen lasīju analīzi par krievu literatūras klasiķiem – kādi darbības vai īpašības vārdi visbiežāk saistās ar vīrieti vai sievieti, teiksim, Dostojevska tekstos. Varbūt jums arī te paveras jauns virziens mītu pētniecībā – piemēram, uzdodot meklēt internetā vārdkopu “pasaules gals”?

Es pats vairāk orientējos uz tekstu saturisko aspektu, bet domāju, ka jūsu minētais analīzes veids būtu

iespējams arī mītu pētniecībā. Tiesa, es jau esmu ķēries pie citas tēmas – par indēšanu folklorā, literatūrā un kultūrā kopumā (smejas). Atgriežoties pie jautājuma, gribētu atzīmēt, ka mūsdienās mītos, varbūt pareizāk būtu tos saukt par mītstāstiem, ir novērojama diezgan liela dinamika. Piemēram, mums Latvijā vien ik gadu parādās vairāki mītstāsti par “pasaules galu”.

Man šķiet, ka mūsdienu mītradē ļoti iederas ar tehnoloģijām saistītas tēmas. No vienas puses, ir tehnooptimisti, kuru optimisms patiesībā vairāk attiecas uz mitoloģisko domāšanu, nevis reālajām perspektīvām. No otras puses, ir tehnopesimisti, kuri arī lieto mītstāstu sižetus un tēlainību (piemēram, viss no filmas “Matrikss” izrietošais). Ko jūs novērojat?

Man šķiet, ka Latvijas sabiedrība vēl līdz šīm tēmām nav tā īsti aizkuģojuši, mēs esam piezemētāki. Faktiski krāšņākais Latvijas piemērs ir mītstāsti par 5G telekomunikācijām. Kā mūs izsekos, kontrolēs un tā tālāk. Un, protams, pandēmijas periodā parādījās mītstāsti par vakcinēšanos.

Šķiet, nav nepieciešamības pārstāstīt. Man šķiet, ka Latvijā tehnopesimisms jebkurā gadījumā būtiski prevalē pār tehnooptimismu.

Iepriekšējais jautājums bija saistīts ar nākamo. Nav jābūt ortodoksālam Karla Gusta Junga vai Džozefa Kempbela sekotājam, lai pieņemtu, ka ir noteikts tēlu un situāciju kopums, kas caurstrāvo visu cilvēces garīgo vēsturi. Mainās, protams, ietērps, bet ne būtība. Un tikpat labi šie tehnomīti varbūt mums saka, ka cilvēka smadzenes ir nemierīgas, ka mēs domājam klāt arvien jaunus sižetus.

Man šķiet, ka mēs neesam tik kāri uz kaut kā jauna izdomāšanu. Neteikšu, ka biju par to tieši pārsteigts, tomēr, strādājot ar tēmu,

uzkrītoši bija tas, ka daudzi mūsdienu mītstāsti strukturāli iekļaujas klasiskajā Vladimira Propa sistēmā. Protams, tiek “ienesti” jauni tēli un sižeti – starp citu, latviešu folklorā nav “pasaules gala”, to mēs esam paņēmuši. Tomēr ļoti daudz mūsdienās redzam to pašu seno domāšanas modeli, kurā mīta funkcija ir izskaidrot nesaprotamo. Tas darbojas arī patlaban. Piemēram, bailes no vakcīnas. Šķietami tā ir jauna tēma, tomēr struktūra nav mainījusies, jo daudzās ekstravagantās teorijas par šīm vakcīnām ir mītiem klasiska situācija, kad cilvēks mēģina izskaidrot viņam nesaprotamo.

Pasakās mēs redzam tēlu un sižetu migrāciju, to pētnieki ir iemācījušies analizēt. Ja mēs skatāmies uz mītradi mūsdienās,

“ Ļoti daudz mūsdienās redzam to pašu seno domāšanas modeli, kurā mīta funkcija ir izskaidrot nesaprotamo

vai var nojaust, kas ir “importēts” – paldies internetam! – un kuri tomēr ir lokāli veidojumi? Jūsu grāmatā, piemēram, ir “Iļģuciema velns”.

Patiesībā arī “Iļģuciema velnā” ir “ieskalots” daudz no ārzemju tā sauktajām urbānajām leģendām. Ja

mums ir stāsts kādā Latvijas novadā par dīķi, kurā kāda būtne velk cilvēkus iekšā, tad var šķist, ka šī nu gan ir lokāla mītrade, tomēr domāju, ka nē. Tāpēc jautājums varbūt ir tāds: cik vispār iespējama ir, sauksim to tā, oriģinalitāte mītradē? Man studenti prasa: vai mums Latvijā ir oriģināli pasaku sižeti? Esmu spiests plātīt rokas un atbildēt noliedzoši. Stāsts, modelis var būt lokalizēts, tomēr nav tā, ka kāda tauta varētu teikt: lūk, šis ir raksturīgs tieši vai tikai mums.

Tā varētu būt, bet tad jo interesantāks ir jautājums par lokalizācijas īpatnībām. Kad padomju laikā parādījās ziņas, ka “tur”, pie “sliktajiem kapitālistiem”, ir parādījusies tāda “lieta” kā HIV un AIDS, tad padomju valstī radās urbānie stāsti par nezināmiem ļaundariem, kuri, teiksim, kinoteātra krēslos iedur šļirces, lai nevainīgi ļaudis inficētos ar kaut ko briesmīgu. Kā mēdz teikt, “o, kā iegrieza!”.

Te var būt diezgan sarežģīti kaut ko apgalvot. Piemēram, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mums kļuva vairāk pieejamas Rietumu tā sauktās šausmu filmas, un tajās arī dažkārt ir šis bīstamā dīķa, kurā cilvēki tiek ievilkti, tēls. Vai tas Latvijas novada “dīķis”, par kuru minēju, tapis ietekmējoties? Grūti pateikt. Strādājot ar intervējamiem, ir gadījušies stāsti, kuri gandrīz pilnībā sakrīt ar Māra Runguļa izdotajiem “Spoku stāstiem”. Vai intervējamie bija tos lasījuši? Varbūt jā, varbūt nē.

Ja mēs domājam par iemesliem, kāpēc šie domāšanas modeļi ir tik noturīgi, tad paralēli jau pieminētajai mīta funkcijai – izskaidrot nesaprotamo – ir arī nemainīgas psiholoģiskās vajadzības. Piemēram, nošķīrums “savs un svešs”, jo tas palīdz orientēties pasaulē. Un, raugi, ja kāds mums ir “svešais”, “nepatīkamais”, tad mēs dažkārt ar mīta starpniecību šo “svešo” apveltām papildus ar tādām sliktām īpašībām, kādas viņam varbūt nemaz nepiemīt. Man pat gribētos teikt, ka mīts ir tas, kas cilvēkus savā ziņā apvieno. Ja ir indivīdu skaits, kas tic kādam mītam, uztur to, tad uzreiz

ir cilvēku kopa, pat ja tas notiek neapzināti vai vāji apzināti.

Tad, protams, ir vērts padomāt par to, kas ir mītstāsta apvienota kopa un kas ir subkultūra mūsdienās, kas izveidojusies, piemēram, spēlējot daudz un dikti vienu datorspēli. Jo runa nav tikai par, teiksim, ģērbšanās stilu – to varētu apzīmēt kā modi. Nē, tur kopīgi “jaunumi”, savs angļu valodas paveids utt.

Man šķiet, ka visos laikos mīts cilvēkam ir devis iespēju norobežoties no realitātes. Par to jau daudz rakstīja Mirča Eliade. Proti, ka cilvēkā ir slieksme pēc – varbūt nelietosim jēdzienu “sakrālā” – neikdienišķā, tā, kas nav realitāte. Ja cilvēks ņem

“ Visos laikos mīts cilvēkam ir devis iespēju norobežoties no realitātes

tālruni un dodas “ķert pokemonus”, tad tā ir ne tikai mode konkrētajā gadā vai gados, bet arī vēlme noslēgties no realitātes. Ir “mūsu pasaule” un “cita pasaule”, un pirmā var būt saistīta gan ar mītu, gan datorspēli vai pasaku. “Mūsu pasaulē” mēs varam būt tas, kādi mēs vēlamies būt, nevis kā realitātē mums faktiski ir tikai citu piešķirtie statusi.

Mitoloģiskajā modelī tradicionāli ir arī “zelta laikmets”. Latvijā vispirms kā iespējamais “zelta laikmets” nāk prātā “Ulmaņa laiki”, bet var jau būt arī “padomju laiks”.

Taisnība. Vācot stāstījumus, ir bijuši cilvēki, kuriem šis laiks asociējas ar bezmaksas izglītību, bezmaksas zobārstu, ciešākiem kolektīviem – pat ja tas izpaudās arī kā valsts mantas draudzīga kolektīva piesavināšanās. Tas arī saprotams, jo vispār tas, ko mēs saucam par kolektīvo vēsturisko atmiņu, lielā mērā arī ir mīts vai vismaz mīta glabātava.