Latviešu folklorā nav “pasaules gala” Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis Ingus Barovska darbu Mythopoeia. Mūsdienu mītrade. Ar grāmatas autoru sarunājas Māris Zanders.
Ir
teiciens, ka cilvēki neizbēgami ir valodas gūstekņi. Tāpēc es vispirms gribētu noskaidrot, kāds, jūsuprāt, ir nošķīrums starp mītu un, piemēram, sazvērestības teoriju. Vai pat stereotipu. Piemēram, man šķiet, ka mitoloģijā bieži var atrast sižetu par “slepeno eliti” – kāda nu tā ir konkrētajā laikmetā. Un tad ir sižets par kādas “slepenas brālības” locekļiem (parasti tiek minēts konkrēts skaits), kuri vienreiz gadā satiekas un izlemj pasaules likteņus. Un vēl ir sižets par to, ka “ebreji ir bagāti”. Reizēm nošķīrums patiešām sagādā problēmas, jo, vismaz runājot par mūsdienām, var rasties situācijas, kad tas, ko mēs saucam par stereotipu, kaut kādā brīdī paplašinās tik ļoti, apaug ar papildelementiem, ar stāstiem, ka tur jau var saskatīt mīta iezīmes. Man gribētos teikt, ka mīts ir stāsts, savukārt stereotips ir vienkārši pieņemts fakts. Mīts sevī ietver plašāku stāstu ar atbildi uz jautājumu “kāpēc?”. Stereotips nepamato “kāpēc?”. Piemēram, stereotipā par “blondīnēm” es neredzu stāstu, te ir tikai pieņēmums. Lai gan es
“
Mīts ir stāsts, savukārt stereotips ir vienkārši pieņemts fakts piekrītu, ka mūsdienu mīts dažkārt ir tik izplūdis un sarežģīts, ka jūtams ir labas terminoloģijas trūkums. Lasot darbu, redzu, ka daudz strādāts ar tekstiem internetā. Palaikam saskaros ar citu pētnieku darbiem, kuri skatās lielus tekstu korpusus un ar konkrētām analīzes metodēm pēta, cik bieži konkrēti vārdi parādās šajos tekstos. Piemēram, nesen lasīju analīzi par krievu literatūras klasiķiem – kādi darbības vai īpašības vārdi visbiežāk saistās ar vīrieti vai sievieti, teiksim, Dostojevska tekstos. Varbūt jums arī te paveras jauns virziens mītu pētniecībā – piemēram, uzdodot meklēt internetā vārdkopu “pasaules gals”? Es pats vairāk orientējos uz tek stu saturisko aspektu, bet domāju, ka jūsu minētais analīzes veids būtu
iespējams arī mītu pētniecībā. Tiesa, es jau esmu ķēries pie citas tēmas – par indēšanu folklorā, literatūrā un kultūrā kopumā (smejas). Atgriežoties pie jautājuma, gribētu atzīmēt, ka mūsdienās mītos, varbūt pareizāk būtu tos saukt par mītstāstiem, ir novērojama diezgan liela dinamika. Piemēram, mums Latvijā vien ik gadu parādās vairāki mītstāsti par “pasaules galu”. Man šķiet, ka mūsdienu mītradē ļoti iederas ar tehnoloģijām saistītas tēmas. No vienas puses, ir tehnooptimisti, kuru optimisms patiesībā vairāk attiecas uz mitoloģisko domāšanu, nevis reālajām perspektīvām. No otras puses, ir tehnopesimisti, kuri arī lieto mītstāstu sižetus un tēlainību (piemēram, viss no filmas “Matrikss” izrietošais). Ko jūs novērojat? Man šķiet, ka Latvijas sabiedrība vēl līdz šīm tēmām nav tā īsti aizkuģojuši, mēs esam piezemētāki. Faktiski krāšņākais Latvijas piemērs ir mītstāsti par 5G telekomunikācijām. Kā mūs izsekos, kontrolēs un tā tālāk. Un, protams, pandēmijas periodā parādījās mītstāsti par vakcinēšanos.
23
