Alma Mater 2022/1

2022/1

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Pētniekiem jādomā arī par profesionālo ētiku

Viens cigaretes filtrs piesārņo 7,5 litrus ūdens

Klimata pārmaiņas un lauksaimniecība Latvijā

Kas ir “Iļģuciema velns”?

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2022 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

Rakstot šo sleju 2021. gada decembra vidū, man nav atbildes uz jautājumu, vai pandēmija ir palielinājusi sabiedrības interesi par zinātni un augstāko izglītību kā priekšnoteikumu jēdzīgiem lēmumiem. Gan varas struktūru, gan mājsaimniecību līmenī.

Tas pats attiecas uz citu tēmu, kuru vairs ignorēt nevar neviens, lai kādā pašdeklarētā “burbulī” viņš dzīvotu.

Runa ir par klimata pārmaiņām.

Iespējams, ka vienas atbildes nemaz nav un nevar būt, jo pārāk neviendabīga ir sabiedrība kopumā.

Vieni labprāt uzklausa ekspertu viedokli un apzinās, ka ar “izglītošanos” sociālajos tīklos nepietiek – ir nepieciešama īsta izglītība. Citi ne tikai uzskata sevi par lietpratējiem visos jautājumos, bet arī tur aizdomās zinātni par “reālās dzīves” neizprašanu. Šajā Alma Mater numurā patiesībā neplānoti ir izkārtojušies mozaīkā teksti, kuri kārtējo reizi apliecina: Latvijas Universitātes jaunu zināšanu veidošanas ekosistēmā ir liela

2

dažādība un sabiedrības vajadzību respektēšana. Vai tie būtu studentu hakatona dalībnieki, kuri meklē risinājumus sadzīves atkritumu tālākai izmantošanai, vai ķīmiķu grupas, kuras strādā, lai mēs būtu pasargāti radioaktīva piesārņojuma gadījumā.

Latvijas Universitātes cilvēku saimē ir gan pētījumi par labākām klimata izmaiņu noteikšanas metodēm, gan centieni pilnveidot kvantu optikas virzienu augstskolā. Universitāte arī tiecas laikus rīkoties virzienos, kuri sabiedrībai pagaidām varbūt nešķiet būtiski, bet par tādiem neizbēgami kļūs, piemēram, zinātnisko pētījumu ētikas aspekti. Visbeidzot noteikti jāmin, ka kolēģi saglabā spēju abstrahēties no ikdienas trokšņa un domāt par paliekošo humanitāro un sociālo zinātņu jomā – tiek publicēti zinātnes vēstures avoti, pārdomātas indivīda un varas attiecības Latvijas vēstures kontekstā, analizēts, kā un kāpēc mēs joprojām veidojam mītus par apkārtējo pasauli.

Māris Zanders

IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Saturs 4 7 9

4

Ētiski korekts pētījums: ieguvumiem jābūt lielākiem par riskiem “Cilvēks varbūt nevēlas piedalīties pētījumā, ko finansē, piemēram, militārā industrija”

Kas kopīgs aitām, sēnēm un velosipēdiem “Tādus ekspertus, kādus varam dabūt virtuāli, mēs neatvedīsim uz Latviju”

15

Laikmeta noskaņas ietekmē arī vēstures zinātni “Mēs varam diskutēt par to, vai, piemēram, Ulmaņa režīms Latvijas vēsturē bija kaut kam turpinājums vai tomēr radikāls lūzums”

gadsimtu nomaina fotona gadsimts 12 Elektrona “Pasaules labākajos optikai veltītajos žurnālos Ķīnas publikāciju daļa ir pieaugusi no dažiem līdz 60–70 procentiem.” dati ir ērtākais un lētākais veids, 15 Fenoloģiskie kā pierādīt klimata pārmaiņas “Mēs varam izdarīt secinājumus, ja novērojumi veikti trīsdesmit gadu garumā”

12

Universitātes ķīmiķi – Latvijas cilvēku 18 Latvijas drošībai “Dažkārt ir sajūta, ka risku izpratnē mēs esam aizsteigušies citiem priekšā par dažiem gadiem” pretrunīgi vērtēti vīri, kuri lika pārskatīt 20 Divi uzkrātās zināšanas “Cilvēku rīcībā nonāk arvien vairāk jaunu atklājumu, kuru priekšā cilvēki apjūk” folklorā nav “pasaules gala” 23 Latviešu “Latvijā tehnopesimisms būtiski prevalē pār tehnooptimismu”

26 Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

23 3

Ētiski korekts pētījums: ieguvumiem jābūt lielākiem par riskiem 2021. gada oktobrī Latvijas Universitātē tika izveidota pirmā nozaru grupu pētījumu ētikas komiteja – LU Dzīvības un medicīnas zinātņu pētījumu ētikas komiteja. Ar tās priekšsēdētāju Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku sarunājas Māris Zanders.

P

irmais jautājums skanēs varbūt naivi – kāpēc šāda komiteja vajadzīga?

Komiteja jau bija – runa ir par to, ka tika pieņemts lēmums Latvijas Universitātē šo ētikas komiteju sistēmu sakārtot. Tas arī saistīts ar to, ka 2021. gada aprīlī Latvijas Universitātes Senāts apstiprināja Pētījumu ētikas rīcībpolitiku. Var teikt, ka arī šāda ētikas rīcībpolitika pastāvēja jau iepriekš, tomēr tā vairāk bija saistīta ar biodrošību. Var arī teikt, ka iepriekš šāda komitejas veidojās ad hoc. Atceros, kad vēl pagājušajā gadsimta deviņdesmitajos gados no ASV atbrauca profesors Alfrēds Jānis Sīpols un sāka pasniegt Bioloģijas fakultātē, viņš teica, ka Rietumu universitātēs šādas komitejas esot, tāpēc tādas vajadzētu izveidot arī Latvijas Universitātē. Izveidoja, bet... Īsi sakot, jaunais ir sistēmiskums.

Būtībā ētikas komitejas ir jebkuras zinātnes nozares pašregulācija.

Pašregulācija nozīmē arī vienošanos par ētikas prasībām, tiesa, dažkārt šīs prasības izriet no ārējo normatīvo aktu prasītā. Nākamais solis ir pārliecināties, ka šīs prasības tiek tiešām ievērotas. Pētījums medicīnā vai dzīvības zinātnēs, kurās piedalās cilvēks, nozīmē, ka pētījumā tiek izmantoti vai nu cilvēka medicīniskie dati, vai bioloģiskie paraugi (asinis, siekalas). Tātad ir jāpārliecinās, ka cilvēks dalībai pētījumā ir piekritis, ka viņš ir informēts. Viena no komitejas funkcijām ir konsultēt par to, kā šādam, formulēsim tā, piekrišanas dokumentam vispār ir jāizskatās. Tāpat komiteja ir tā, kas apstiprina konkrēto pētnieku izstrādāto piekrišanas veidlapu, ko viņi gatavojas pētījumā izmantot. Ētikas komitejas uzdevums ir risku izvērtēšana un vajadzības gadījumā šo risku mazināšana.

Ko mēs saprotam ar “riskiem”?

Primāri mēs runājam par riskiem pētījuma dalībniekiem. Mazliet vienkāršojot, ņemot bioloģisku paraugu, ir jānorāda risks, ka asins ņemšanas vietā var rasties, teiksim, zilums.

Cilvēks tiek informēts par to, ar ko

“

Ētikas komitejas ir jebkuras zinātnes nozares pašregulācija viņam jārēķinās. Tie ir arī apgrūtinājumi – piemēram, cilvēkam ir jāsaprot, ka viņam būs trīs reizes jābrauc uz institūtu. Turklāt visu laiku jāpatur prātā, ka riski nedrīkst pārsniegt ieguvumus. Tāpat bieži mēs runājam par riskiem apkārtējai videi. Piemēram, ja pētījumā iesaistīti ģenētiski modificēti organismi. Galu galā ir riski arī pašiem pētniekiem. Ja paskatāmies zinātnes vēsturē, tad ilgstoši zinātnieki šos riskus paši uzņēmās, un tādi īpaši netika formulēti.

Marijai Kirī tas slikti beidzās…

Jā. Savukārt tagad, ja mēs paskatāmies arī uz Eiropas Komisijas par pētījumu drošību formulēto, pašu pētnieku drošība arī ir aktuāla. Jāatgādina arī, ka komitejas kompetencē nav dzīvnieki, jo pētījumus, kuros iesaistīti dzīvnieki, izvērtē Pārtikas un veterinārais dienests.

Man šķiet, ka risku jēdziens visu laiku attīstās. Parādās riski, kādus pirms desmit gadiem pat nenojautām kā iespējamus. Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš nomira Henrieta Laksa, kuras vēža šūnas ir HeLa šūnu līnijas avots, ļoti nozīmīgs medicīniskos pētījumos joprojām.

Pēkšņi parādās, atvainojos, Laksas trešās vai ceturtās paaudzes pēcteči, kuri saka: mēs gribam kaut kādu labumu no tā visa!

Laksas gadījums gan ir sarežģītāks, bet jautājumu sapratu. Nu, ētikas komiteja var rekomendēt iekļaut jau pieminētajā informētas piekrišanas apliecinājumā maksimāli daudz informācijas, tostarp tādu, kas attiecas uz nākotni. Piemēram, vai pētījuma rezultātus ir plānots izmantot komerciāli. Arī to, kas finansē pētījumu, jo cilvēks varbūt nevēlas

piedalīties pētījumā, ko finansē, piemēram, militārā industrija. Būtiska nianse ir tā sauktie nejaušie atradumi – incidental findings. Genoma izpēte gan ir ārpus mūsu komitejas pārziņas, par to atbild Centrālā medicīnas ētikas komiteja, tomēr lietosim šādu piemēru. Genoma pētījumos var gadīties, ka paralēli pētījuma sākotnēji plānotajam mērķim tiek atklāts, ka cilvēkam gēnos ir kaut kas viņa dzīvību apdraudošs. Varbūt novēršams, varbūt ne. Ētikas komiteja vienmēr rekomendē piekrišanas dokumentos iekļaut – pirmkārt, vai pats cilvēks vēlas uzzināt par šo nejaušo atklājumu vai nevēlas; otrkārt, vai viņš piekrīt, ka par atklājumu tiek informēts cilvēka ārsts. Vai nepiekrīt.

Citiem vārdiem sakot, ir ļoti svarīgi precīzi izplānot pētījumu, lai maksimāli izvairītos no pārpratumiem.

Pārstāstīju to, protams, vienkāršoti, tomēr kopumā palieku pie viedokļa par nepatīkamiem pārsteigumiem.

Kā pētniecības iestāde vai muzejs var prognozēt risku, ka kāda cilts otrā pasaules malā pieprasīs senča pīšļus pēc simts gadiem atdot ciltij apglabāšanai dzimtajā zemē?

Labi. Jūs minējāt, ka nepieciešams izvērtēt, vai ieguvumi būs lielāki par riskiem. Kā to var aprēķināt?

Ir vairākas pieejas, tomēr es reducēšu uz jautājumiem – uz ko attiecas risks? Kurš ir ieguvējs? Riski turklāt var attiekties ne tikai uz konkrētajā pētījumā iesaistītajiem indivīdiem, bet arī uz indivīdu grupām. Piemēram, ASV būtu ļoti problemātiski pētīt intelektu dažādās rasu grupās, jo tiek uzskatīts, ka šādi pētījumi rada diskriminācijas risku veselai grupai, teiksim, afroamerikāņiem. Nesen Nature bija teksts par Eiropā notikušiem genoma pētījumiem romu kopienās, kur parādījās ētiski jautājumi. Ja mēs gribam pavisam sliktu piemēru, tad Ķīnā ģenētisko pētījumu dati tiek izmantoti, lai vajātu uigurus.

Ja runājam par ieguvumiem, tad zinātnē svarīgi saprast, ka kopējam ieguvumam pat nav jābūt pielietojamā formā, ieguvums ir arī jaunas zināšanas vispār. Respektīvi, pētījumi

5

“

Zinātnē svarīgi saprast, ka kopējam ieguvumam pat nav jābūt pielietojamā formā, ieguvums ir arī jaunas zināšanas vispār lielākoties nedod konkrētu ieguvumu konkrētā pētījuma dalībniekiem.

Kā salīdzināt riskus un ieguvumus?

Izstāstīšu konkrētu piemēru. Šķiet, 2018. gadā Nīderlandē bija pētījums par medikamentu, kas lietojams šistosomatozes gadījumā. Runa ir par Āfrikā un Āzijā sastopamu parazītisku sūcējtārpu izraisītu infekciju, un ideja bija uzaicināt brīvprātīgos, kurus ar šiem sūcējtārpiem inficē, pēc tam dod zāles un no parazītiem atbrīvo.

Pētījums arī tika veikts, turklāt tas bija saņēmis atļauju. Tomēr pēc tam sākas diezgan plašas diskusijas par to, vai riski nav pārsnieguši ieguvumus, jo konkrētais medikaments nav, kā saka, ar 100% garantiju. Savukārt tie parazīti dzīvo ilgi... Tātad mūsdienu izpratnē ir situācijas, kad var nepietikt ar to, ka dalībnieks pats piekrīt. Tas pats attiecas uz gadījumu par ķirurga Seržio Kanavero ieceri transplantēt galvu – potenciālais “objekts” Valērijs Spiridonovs bija piekritis, tomēr neviena Eiropas valstu ētikas komiteja nedotu piekrišanu šādai operācijai. Ķīnieši apgalvoja, ka viņiem kaut kas līdzīgs izdevies, bet par šo tēmu ir pārāk daudz neskaidrību, lai zinātu, kas tieši noticis. Toties, atceraties, bija diskusijas saistībā ar Covid-19, kad bija leģitīma vajadzība saprast, kā šis koronavīruss funkcionē, un bija doma ar to inficēt veselus brīvprātīgos.

Ja man prasītu, es piekristu viedoklim: kamēr nav drošu medikamentu, ar kuru palīdzību inficēto brīvprātīgo izārstēt, risks ir pārāk liels. Tomēr jāsaka arī, ka nav jau tā, ka ētikas komitejas visā pasaulē

6

domā vienādi. Es zinu zāļu klīniskos pētījumus, kurus vienā Eiropas Savienības valstī tādus atļauj, bet citā vai nu prasa būtiskus grozījumus vai vispār neatļauj. Man arī šķiet, ka pētnieki ASV kopumā šādos 50 : 50 gadījumos ir pielaidīgāki nekā Eiropā.

Interesanti, ka mums ir daudz pārrunājama saistībā ar pētījumu ētiku dzīvības zinātnēs, bet vispār tie paši jautājumi ir arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Piemēram, es kā arheologs, pat nezinot un to negribot, pa burzmu izrakumos nodaru skādi konkrētās vietas ekosistēmai...

Man Pompejos reiz stāstīja, ka izrakumi – it sevišķi, ja pavirši veikti – patiesībā pieminekli saposta. Vispār interesants jautājums. Es zinu, ka ir britu un arī citu Eiropas valstu universitātes, kurās šādas ētikas komitejas ir arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Psiholoģijā pilnīgi noteikti.

Latvijas Universitātes rīcībpolitika paredz, ka ir jāveido nozaru ētikas komitejas, ne tikai medicīnas un dzīvības zinātnēs. Virzība šajā ziņā notiek, tomēr atgādināšu, ko teicu sarunas sākumā. Mēs runājam par pašregulāciju, tātad jomai pašai ir jānosaka, kas un cik lielā mērā kontrolēts.

Nostājoties pētnieku interešu pozīcijā, mums ir paveicies, ka Latvijā nav tādu tiesāšanās kultūras paradumu kā, piemēram, ASV. Pretējā gadījumā, ja vēsturnieks vai antropologs nāk mani iztaujāt, es vienā mierā pēc tam paziņoju, ka iztaujāšana ir modinājusi manī sāpīgas atmiņas, esmu ieslīdzis depresijā, palūgšu kompensēt manas ciešanas. Vēlams finansiāli.

Par šādām iztēlotām situācijām neizteikšos, tomēr mēs vispār ļoti sekojam, lai informētās piekrišanas dokumentu veidošanā tiktu uzklausīti arī personas datu drošības speciālisti, jo man nav pārliecības, ka visiem kolēģiem par šiem jautājumiem ir skaidra bilde. Tā, protams, vispār ir garāka saruna par Eiropas Savienības Vispārīgo datu aizsardzības regulu.

Diez vai tās nolūks bija tramdīt zinātniekus. Šķiet, mērķis bija ļaunprātīgi

komersanti, kuri internetā vāc un tirgo datus par mums. Tomēr, kad regulu sāka ieviest praksē, izrādījās, ka iespaids uz zinātni ir milzīgs, un mēs joprojām apzinām sekas.

Noslēgumā jautājums, kas nav saistīts ar ētikas komiteju, tas vairāk vērsts jums, cilvēkam, kurš ar šo tēmu ilgi strādājis. Nu jau divus gadus mēs dzīvojam specifiskos apstākļos, un informatīvajā telpā nepārtraukti parādās arī jautājumi, kurus mēs varētu attiecināt arī uz ētiku zinātnē. Nesākšu visus uzskaitīt. “Kur paliek mani analīžu dati?”, “Kāda ir vakcīnu izstrādātāju atbildība?” utt. Tātad – kādas ir, didaktiski izsakoties, šā perioda mācības?

“

Kad regulu sāka ieviest praksē, izrādījās, ka iespaids uz zinātni ir milzīgs, un mēs joprojām apzinām sekas Tas, ko es sadzirdu kolēģu, tostarp citu valstu, vidē, ir tāds filozofisks jautājums... Pēc Otrā pasaules kara vislielākā uzmanība tika veltīta personas autonomijai, cilvēka tiesībām izvēlēties. Un tas patiešām bija un joprojām ir ļoti svarīgi kaut vai tāpēc, ka ir sāpīga vēsturiskā pieredze. Tomēr parādās jautājums, vai mēs, tik ļoti koncentrējoties uz šo indivīda autonomiju, neesam pazaudējuši solidaritātes vērtības, cilvēku kopīgo atbildību par kaut ko, šajā gadījumā – sabiedrības veselību?

UNESCO Bioētikas komiteja, kurā es līdzdarbojas, drīzumā iepazīstinās ar ziņojumu, kurā tiek runāts par to, ka indivīdam ir ne tikai tiesības, bet arī atbildība. Šādi raugoties, pandēmijai būs interesantas sekas. Nedomāju, ka pazudīs vai vājināsies autonomijas jēdziens, tomēr jautājums par indivīda un sabiedrības interešu līdzsvarošanu būs.

Kas kopīgs aitām, sēnēm un velosipēdiem 2021. gadā no 5. līdz 7. novembrim norisinājās Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta un Latvijas Universitātes Inovāciju centra organizētais trešais Student Deep Science Hackaton, kura laikā studentu komandas izstrādāja idejas un to realizācijas plānus STEAM jomās (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes, māksla un matemātika). Ar Cietvielu fizikas institūta direktoru Andri Anspoku un Cietvielu fizikas institūta Fonda valdes locekli Antu Gailišu sarunājas Māris Zanders.

Andris Anspoks. Vispirms jāvienojas, ka šis ir mans subjektīvs komentārs un tu negaidi augstu precizitāti ideju pārstāstā. Pirmās vietas ieguvēji jau ir piedalījušies hakatonos, kuros piedāvāja no vilnas izgatavot filtrus. Šoreiz viņi piedāvāja keratīna ražošanu no, žargonā runājot, nekondīcijas vilnas, proti, tādas vilnas, ko īsti labi nevar izmantot. Keratīnu izmanto, piemēram, farmācijā un skaistumkopšanas līdzekļu ražošanā – tas ir vērtīgs produkts. Turklāt viņi spēja parādīt arī pietiekami saprātīgu idejas komercializācijas plānu, tātad salīdzinoši lielu iespēju, ka tas viss atmaksāsies. Otrās vietas ieguvēji pievēršas dabiskā tekstila – kokvilnas, vilnas – atkritumu pārstrādei, izmantojot sēnes. Galarezultātā var izgatavot gan audumus, gan iepakojumus. Šai komandai tas ir pirmais solis, tomēr izskatījās cerīgi. Tevi kā riteņbraucēju varētu interesēt trešās

komandas piedāvājums, kuru vienkāršoti varētu raksturot kā kustību sensoru, kas sūta signālu, ja ar tavu velosipēdu notiek kaut kas nelāgs.

Tiesa, šajā jomā zinoši cilvēki pauda, ka par nepārprotamu inovāciju runāt nevar, viņiem ir kur augt.

Hermod piedāvā kaut ko līdzīgu Bolt, tikai nelielu kravas pārvadājumu kompāniju segmentā – ja tev ir nepieciešams aizvest kravu, tu vari saprast, kurš ir brīvs un par kādu cenu aizvedīs šo kravu. Man šķiet, ka šai grupai lietderīgāk būtu meklēt privātu investoru un izmēģināt spēkus. Komanda ReRu iecerējusi lietotni fizioterapijai. Nevarētu teikt, ka tādu tirgū nebūtu, bet šī ideja paredz, ka tu vienojies ar fizioterapeitu par tev piemērotāku vingrojumu kopumu, tu vingro, ja tā var teikt, kameras priekšā, notiek analīze, vai tu kopumu veic pareizi, intensīvi, varbūt nepieciešamas korekcijas.

Uzziņai.

?

Pirmo vietu un galveno balvu 2000 eiro apmērā, kā arī īpašo uzņēmuma MikroTik balvu ieguva komanda Fluffy, kas piedāvā jaunas keratīna ekstrakcijas metodes izstrādi no aitas vilnas. Otrā vieta un 1000 eiro liela – komandai Future Fungi par ideju pielietot micēlija kompozītmateriālu modes industrijā. Trešā vieta un 200 eiro liela balva – komandai Lock Up, kas piedāvāja risinājumu pret velosipēdu zādzībām.

Ideja skaidra, bet rodas jautājums, kādēļ tā nav jau realizēta. Iespējams, tāpēc, ka kameras attēls var nebūt pietiekami izsmeļošs analīzei.

Michael Jackson deklarē vēlmi no plastmasas atkritumiem ražot oglekļa nanocaurulītes. Principā tāda reakcija ir iespējama – no zema blīvuma

7

piereģistrējās, bet neatnāca, tomēr virtuālajā modelī tādu, izskatās, ir vairāk. Ja hakatons notiek klātienē, dalībniekam, kuram nav savas komandas, ir vieglāk pievienoties kādai komandai. Virtuālajā modelī tas parasti neizdodas. Var novērot, ka ir cilvēki, kuri virtuālajā vidē “staigā” no viena hakatona uz otru, taču es to saku labā nozīmē, jo tas liecina par zināmu mērķtiecību. Tiesa, vienlaikus mēs arī sākam atpazīt tos, kuri viegli pamet savu ideju, ķeras pie nākamās, to arī pamet.

Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks

polietilēna ražot var, bet jautājums ir, vai šis process ir mērogojams.

Laboratorijas apstākļos – protams, bet plašākā mērogā – neradās tāda pārliecība.

par divdesmit, tātad šāds modelis būtu īpaši motivētiem studentiem.

Vai tas, ka 48 stundu hakatons šoreiz notika attālināti, radīja problēmas?

Anta Gailiša. Piemēram, dalība hakatonā būtu sasaistāma ar kādu no konkrētā studenta darba tēmām, un viņš par to saņem papildu ieskaišu punktus. Es vēl papildināšu Andra teikto par formātiem. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuriem tīkamāks ir klātienes modelis, citiem – virtuālais. Man šķiet, ka vismaz kādu laiku paliks hibrīda modelis. Tam ir viens ļoti vienkāršs, bet spēcīgs iemesls: tādus ekspertus, kādus varam dabūt virtuāli, mēs neatvedīsim uz Latviju. Turklāt runa ir ne tikai par Latvijas puses finansiālajiem izdevumiem, bet arī ekspertu laika patēriņu.

Andris Anspoks. Es domāju, ka nē. Jāņem vērā, ka komandām bija arī ļoti interesantas lekcijas, piemēram, par intelektuālo īpašumu, par to, kāda ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras ekosistēma, par reāliem jaunuzņēmumu pieredzes stāstiem. Tomēr studentu iesaiste varētu būt lielāka, it sevišķi, ja runa ir par darbošanos virtuālā vidē. Simboliski izsakoties, nevis sešas, bet sešdesmit komandas. Ja mēs vēlamies studentu iesaisti palielināt, tad, manuprāt, nepietiek runāt par inovāciju svarīgumu. Varētu, piemēram, dalību šādos hakatonos iekļaut mācību procesā. Es vienkāršošu, bet – ja mācību vielā ir runa par inovācijām, tad būtu tikai loģiski, ka tu ļoti koncentrētā veidā praksē pamēģinātu, ko tās nozīmē. Atkārtoju, virtuālā vidē šo modeli faktiski var mērogot, cik vajag. Ja runa ir par klātieni, tad – jā, komandu skaits nevarētu būt lielāks

8

Īsti nesapratu, ka hakatoni būtu iekļaujami mācību procesā.

Vai, raugoties uz komandām, kuras piedalās hakatonos ilgākā periodā, var izlobīt kādus vispārinājumus, secinājumus?

Anta Gailiša. Tie, kuri ir spējīgi radīt idejas, ir vismaz maģistrantūras līmeni sasniegušie. Parādās dažas nianses virtuālajā modelī. Arī klātienes modeļos bija cilvēki, kuri

Ja jūs paturat prātā, ka man par visu šajā ekosistēmā notiekošo ir stipri attālināts priekšstats, vai jūs varat man paskaidrot, kā te viss “līmējas” kopā – ir hakatoni, ir biznesa iespēju festivāls “Icebreakers”, un vēl ir biznesa inkubators?

Anta Gailiša. 2021. gadā tas tā gluži nenotika, bet, piemēram, 2020. gadā bija cilvēki, kuri startēja Icebreakers ar salīdzinoši ļoti zaļām idejām un pēc tam startēja pie mums, un pēc tam viņiem ir iespēja doties uz Latvijas Universitātes studentu biznesa inkubatoru. Lai šāda loģiska secība veidotos, svarīgi ir notikumus plānot laikus, bet pandēmija šajā ziņā radīja nedaudz problēmu. Šobrīd (saruna notika 2021. gada novembrī – Red.) iespaids ir tāds, ka ar kovidu mums vēl kādu laiku būs jāsadzīvo, mēģināsim pielāgoties un atbilstoši plānot.

Uzziņai.

Dažas projektu idejas no studentu hakatoniem 2019. un 2020. gadā Kosmētikas iepakojums, kas signalizē, ka produktam beidzas derīguma termiņš. Lietotne, ar kuru var mainīt spilvena virsmas temperatūru. Termoelektriskais ģenerators (baterija), ko var darbināt cilvēka ķermeņa siltums. Risinājums nedzirdīgo saziņai ar citiem cilvēkiem – cimds ar sensoriem, kas zīmju valodu pārvērš tekstā uz datora ekrāna. T krekls, kas iedarbojas uz cilvēka muguras muskuļiem, veicinot pareizu stāju.

Laikmeta noskaņas ietekmē arī vēstures zinātni Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts 2021. gada 14. un 15. oktobrī rīkoja starptautisku konferenci Indivīds, sabiedrība un vara Baltijas reģiona vēstures lūzuma punktos. Ar Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku vēstures doktoru Gunti Zemīti sarunājas Māris Zanders.

L

ūdzu, vispirms iezīmē konferences kontekstu.

Atgādināšu, ka ir valsts pētījumu programmas.

Ieceres pamatā bija doma, ka ne tikai Izglītības un zinātnes ministrija kūrē pētījumus Latvijā. Ideālā variantā – to varētu darīt katra ministrija.

Piemēram, pētījumus pasūta arī

Ekonomikas, Kultūras vai Aizsardzības ministrija. Humanitāro zinātņu gadījumā vadošā loma vienalga ir Izglītības un zinātnes ministrijai.

Varbūt esi dzirdējis par programmu

9

Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks vēstures doktors Guntis Zemītis

Letonika, laika gaitā nosaukums pamainījās uz Nacionālā identitāte, 2021. gadā tika izsludināta jauna, Letonika II jeb Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai.

Tas, par ko mēs runājam, saistās ar valsts pētījumu programmu Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai. Te, protams, var ironiski jautāt, kura “mantojuma” daļa ir derīga “valsts ilgtspējai” un kura ne, tomēr svarīgākais bija šo iespēju izmantot, un tika pieteikti pieci projekti. Tostarp Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzuma punktos. Ja tu vēlies konkursā vinnēt – un arī šādu programmu gadījumā tie ir konkursi ar pieaicinātiem starptautiskiem ekspertiem –, tev ir jāspēj atbildēt uz visiem jautājumiem, kādus tev uzdod. Objektīvi runājot, veidojas diezgan sadrumstalots “deķis”, zem kura diezgan grūti “palīst”. No šā viedokļa raugoties, ir diezgan grūts uzdevums, lai pētnieki sniegtu vienotu

10

stāstu – jo to no viņiem sagaida – un atbildētu uz jautājumiem, kas izvirzīti. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams iesaistīt vairāk pētnieku, no dažādām specialitātēm, kas savukārt saskalda finanšu resursus.

Mani ieintriģēja projekta un konferences nosaukumos jēdziens “lūzuma punkti”. Rodas sajūta, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo vieglāk mums ir definēt, kas ir “lūzuma punkti”. Nav jau problēma, bet var gadīties, ka kaut kas pavisam senos laikos noticis ir vairāk “lūzuma punkts” nekā, atvainojos, Kurzemes hercogistes likvidēšana.

Atļaušos citēt tavu kolēģi Gunitu Zariņu. “Uzskata, ka pirmais bērns mednieku–vācēju kopienu sievietēm piedzima vidēji 19 gadu vecumā. Bērna barošana ar krūti, domājams, ilga līdz 3–4 gadu vecumam un paildzināja intervālus starp dzemdībām līdz 4–5 gadiem.

Mātes, vākdamas pārtiku, nēsāja bērnus sev līdzi, un nākamais bērns varēja dzimt un izdzīvot tikai tad,

“

Bez brīvības nav progresa kad iepriekšējais jau pats varēja parūpēties par sevi. Tāpēc vienai sievietei maksimāli iespējamais bērnu skaits bija relatīvi zems. Šāds dabiski zems mezolīta perioda reproduktīvais līmenis bija daudz labvēlīgāks sievietes veselībai nekā tam sekojošais dzimstības tempu pieaugums, attīstoties ražotājsabiedrībai.”[1] Neizklausās gleznaini un elpu aizraujoši, bet varbūt tas bija ļoti būtiski.

Riteņa izgudrošana? Pāreja no vācēju uz ražotāju sabiedrību? Nu, var tev piekrist. Tomēr, izstrādājot projektu, mēs apzināti izlēmām neiet pārāk dziļā pagātnē. Ja tā drīkst teikt, iztikt bez arheologu līdzdalības. Tātad mērķis bija identificēt pagrieziena punktus Latvijas vēstures pēdējo

gadsimtu periodā, un te svarīgi ir sajust nianses. Piemēram, skaidrs, ka Latvijas teritorijas nonākšana Krievijas impērijas sastāvā bija ļoti svarīgs notikums. Tomēr, ja mēs raugāmies no ietekmes uz nākotni viedokļa, ne mazāk svarīga bija, teiksim, dzimtbūšanas atcelšana vai Apgaismības idejas. Respektīvi, pirmo “lūzuma punktu” veidoja dzimtbūšanas atcelšana un no tās izrietošie notikumi un procesi. Var dažādi spriest – ka zemniekus atbrīvoja bez zemes, ka tā bija “putna brīvība”, tomēr būtiskākais ir neaizmirst, ka bez brīvības nav pro­ gresa. Ja nav brīvības, tad nekā nav.

Vēl mūsu izpratnē kardināli pagrieziena vai lūzuma punkti bija modernitātes ienākšana 19. gadsimta beigās, valsts dibināšana, arī okupācija.

Tajā pašā laikā, protams, mēs varam diskutēt par to, vai, piemēram, Ulmaņa režīms Latvijas vēsturē bija kaut kam turpinājums vai tomēr radikāls lūzums. Ir viela pārdomām, vai ne?

Savukārt lūzuma punktos jautājumi par indivīda un sabiedrības attiecībām kļūst īpaši aktuāli. Piemēram, Dainas Bleieres pētījumi par sovetizācijas procesiem ir ļoti noderīgi arī tad, ja mēs domājam par nākotni.

“Indivīds” – tā kā mēs šo jēdzienu saprotam – vispār ir salīdzinoši jauna (tikai daži gadsimti) konstrukcija.

Tāpēc es ietiepīgi jautāšu vēlreiz par “vecāko galu”.

Jā, dzelzs laikmetā atskaites vienība ir dzimta, nevis “indivīds”. Tomēr es gribētu tev atbildēt no cita “leņķa”.

Mums ir gados jauna pētniece, Zenta Broka-Lāce, kura pēta politikas ietekmi uz arheoloģiskajiem pētījumiem padomju Latvijā. Arī man ir par to publikācija, kurā balstos paša pieredzē. Redzi, mums liekas, ka padomju laikā arheoloģija bija joma ar vislielāko brīvības pakāpi, ar vismazākajām nodevām režīmam. Manai paaudzei lielākās bažas bija par rusifikāciju, un šādā kontekstā mēs, arheologi, protams, bijām priecīgi par iespēju strādāt ar etnisko vēsturi. Tas patiesībā nav zinātnes uzdevums, jo zinātne ir zinātne, tomēr es apgalvošu, ka tolaik mūsu pētījumi baltu vēsturē

“

Mums ir veseli “nenosegti” posmi Latvijas vēsturē stiprināja arī mūsu latvisko, baltisko identitāti. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka tad, kad satikāmies ar kolēģiem no Rietumiem, mēs dažkārt īsti viens otru nesapratām. Viņi, šķiet, nesaprata, kāpēc mēs tik ļoti strādājam ar etnisko vēsturi, kas patiesībā vairāk ir valodniecības jautājums, jo ar arheoloģiskajām metodēm te strādāt īstenībā ir diezgan grūti. Rezumējot: te vēl daudz vietas pētījumiem par to, vai pat okupācijas periodā arheoloģijā neturpinās starpkaru periodā aizsāktais, proti, meklēt savas saknes, apstiprinājumus saviem pieņēmumiem.

Tu sarunas sākumā minēji, ka projektā bija nepieciešams piesaistīt dažādus ekspertus. Kā tagad smalki saka, “starpdisciplinaritāte”.

Tomēr – tagad būs kašķīga piezīme! – klausoties konferenci, es šo “starpdisciplinaritāti” īsti nejutu. Piemēram, Aijai Jansonei bija patiešām brīnišķīgs referāts par Latgales katoļu liturģisko tekstiliju ietekmi uz vietējām rokdarbniecēm.

Ja pareizi saprotu, viņas interpretācijā sakrālais (piemēram, altārsegas) ir tas, kas ietekmē sekulāro (izšuvumus ikdienas tekstilijās). Tomēr tikpat labi var skatīties no pretējās puses, proti, ka laicīgās modes tendences ietekmē sakrālo vidi. Un tas neizskanēja.

Es varētu tev piekrist – ir arī citas interpretācijas. Tomēr tev jāsaprot, cik pētnieku Latvijā ir šajā jomā. Tā vienkāršoti izsakoties, Kurzemes hercogistes pētniecība Latvijā ir Mārīte Jakovļeva. Ja viņa kaut kādu iemeslu dēļ savu darbu pārtrauks, es nezinu, kas notiks. Un te parādās cita problēma. Viens no valsts pētījumu programmu uzdevumiem ir audzināt arī doktorantus, veicināt jaunu cilvēku ienākšanu. Tas ir pareizi. Jautājums: kas notiek pēc tam,

kad konkrētā programma beidzas?

Iespēja, ka šis jaunais pētnieks “ielēks” nākamajā grantā, nav liela.

Citiem vārdiem sakot, mums ir grūti nodrošināt jaunajiem pētniekiem profesionālo nākotni. Un nav nemaz jārunā par tik varbūt specifisku tēmu kā altārsegas – mums ir veseli “nenosegti” posmi Latvijas vēsturē.

Kurzemes hercogisti jau minēju.

Mums ir viena doktorante, kura strādā ar Poļu Inflantijas tēmām. Viena.

19. gadsimts ir “nosegts” vāji. Tu vari prasīt, kāpēc tā. Tāpēc, ka laikmeta noskaņas ietekmē arī vēstures zinātni. Kā jau raksturoju, padomju laikā metāmies uz senāko posmu, jo tur bija brīvākas rokas. Laiki mainījās, un visi metās pētīt 20. gadsimtu, Latvijas Republiku. Es neapstrīdu, ka tas bija un ir nepieciešams, jo tie tiešām bija “baltie plankumi”. Diemžēl vienlaikus mazāka interese ir par posmiem, par kuriem varbūt ir mazāka sabiedrības interese, bet kuri ir būtiski no zinātniskā viedokļa. Varbūt paies laiks, un jauna vēsturnieku paaudze teiks: o, te ir brīva niša!

Tajā pašā laikā es gribētu arī paust kaut ko gaišāku. Proti, vismaz šajā projektā mums izdevās piesaistīt patiešām kolēģus no dažādām struktūrām. Latvijas Universitātes kontekstā – piemēram, Jāni Lazdiņu no Juridiskās fakultātes un Valdi Tēraudkalnu no Teoloģijas fakultātes, tāpat komandu no Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta. Ļoti interesants darbi ir Renātei Blumbergai no Latvijas Universitātes Lībiešu institūta – piemēram, par to, ko paši lībieši sauc par “izdzīšanas laiku” Pirmā pasaules kara periodā.

Tāpat es priecājos, ka, manuprāt, izdevās radīt jaunus akcentus tēmu lokā “cittautieši Latvijas vēsturē”. Piemēram, dominē viedoklis, ka tā sauktā baltā emigrācija Latvijā starpkaru periodā bija monolīti monarhisti.

Savukārt Andrejs Gusačenko, sadarbojoties ar kolēģi Igaunijā, ļoti labi parāda, ka aina bija sarežģītāka.

[1] Zariņa, Gunita. Ieskats pirmās demogrāfiskās pārejas procesos Latvijā. Latvija: kultūru migrācija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 380 lpp.

11

Elektrona gadsimtu nomaina fotona gadsimts Attīstot kvantu optikas un fotonikas virzienu, Latvijas Universitātē 2020. gada oktobrī vadošā viespētnieka (visiting senior researcher) darbu sāka Rašids Ganevs (Rashid Ganeev). Ar viņu sarunājas Māris Zanders.

Ir

tāds apgalvojums, ka pētniekam jāprot izskaidrot viņa darbu pat skolēnam. Vispār es neesmu sajūsmā par šādu tēzi, un tomēr – kā jūs paskaidrotu, teiksim, pusaudzim, kas ir kvantu optika un fotonika? Šādi jautājumi parasti ir sarežģītākie... Mēģināšu atbildēt. Mūsdienās optika ir lielākā sadaļa fizikā. Domāju, pat ja cilvēks vēl nav pabeidzis skolu, viņš ir vismaz dzirdējis par optiskās šķiedras kabeļiem saistībā ar dažnedažādām elektronikas ierīcēm. No šā viedokļa raugoties, mēs varam teikt, ka optikai ir saistība ar jebkuru vizuālu tēlu un informācijas nodošanu. Piemēram, spiegošanas

12

satelīti ir augsta līmeņa optikas ierīces, un tie veic savas funkcijas, izmantojot kvantu optikas un fotonikas iespējas. Starp citu, vai jūs zināt izteicienu “lai ko inženieri mēģinātu izgudrot, beigās vienalga ir Kalašņikova automāts”?

Vispār tas bija specifiski par PSRS ekonomiku.

Labi, labi. Es piedzimu PSRS, un, cik saprotu, jūs arī. Es piedzimu Taškentā un, līdzīgi kā daudzi, strādāju rūpnieciski militārā sektora vajadzībām. Piemēram, ar tēmu par sakaru uzturēšanu ar padomju zemūdenēm, izmantojot padomju satelītus, lietojot šajā procesā lāzerus, lai amerikāņi netiktu pie informācijas (ja sakaru

uzturēšanā tika izmantoti radioviļņi, informācijas noplūde bija salīdzinoši vieglāka). Pieļauju, ka esat arī dzirdējis par lāzerieročiem. Tiesa, šis virziens neattīstās tik ātri, kā daudzi cerēja pirms piecdesmit gadiem, tomēr tas attīstās. Liksim mierā lāzerus un militāro jomu, parunāsim par optisko elektroniku. Tā mums ir visapkārt, vai ne? Kvantu optika ir, ja tā var formulēt, nākamais solis. Atceroties jautājumu, te ir mazliet vārdu spēle, jo optika ir fotonikas sastāvdaļa, tāpēc mēs varam vienkārši runāt par fotoniku. Un, ziniet, ķīnieši jau apmēram pirms divdesmit gadiem teica: 20. gadsimts bija elektrona gadsimts, 21. gadsimts būs fotona, fotonikas gadsimts. Un Ķīna šo apgalvojumu pati arī realizē. Pasaules labākajos

optikai veltītajos žurnālos Ķīnas publikāciju daļa ir pieaugusi no dažiem procentiem līdz 60–70 procentiem.

Es divus gadus strādāju dažādos Ķīnas institūtos un praksē pārliecinājos par Ķīnas speciālistu produktivitāti un kreativitāti. Viņi apsteidz amerikāņus, par Eiropu, Indiju vai Krieviju nerunājot. No šā viedokļa citu valstu uzdevums ir censties, lai plaisa starp Ķīnas sasniegumiem un šo valstu līmeni vismaz nekļūtu vēl lielāka.

Eiropa šajā jomā būtiski atpaliek, to neviens neapstrīd, tāpēc Eiropas Savienība atvēl lielus līdzekļus šim virzienam. Tika radīti vairāki ERA (European Research Executive Agency) Chairs, arī Austrumeiropā. Un tostarp Latvijā, un te nu es esmu. Poētiski var teikt, ka es esmu zinātnes klaidonis – esmu strādājis faktiski visos pasaules reģionos, izņemot Dienvidameriku.

Jau padomju laikā es palaikam viesojos Baltijā. Salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu Latvija konkrētajā jomā bija visvājākā. Lietuvas sasniegumi zināmā mērā saistīti ar vienu cilvēku,

Aļģi Piskarsku (Algis Petras Piskarskas), kurš faktiski izveidoja nozari Lietuvā, tostarp vairākas kompānijas.

Ja man jānopērk specifisks ar nozari saistīts produkts, tad es droši izvēlos Lietuvā ražoto un, ja tāda nav, lūkojos pēc ASV ražotā. Igaunijā ir vairākas spēcīgas komandas, kas strādā kvantu optikas jomā. Latvijā bija un ir labi attīstīta spektroskopija, un te varam pieminēt Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūtu. Mans mērķis ir šo jomu Latvijā paplašināt. Minēšu ļoti vienkāršu piemēru. Iedomāsimies, ka jūsu istabā pa logu ielidojis akmens. Varbūt to iemetis dauzoņa, bet varbūt tas ir meteorīts. Kā jūs to noskaidrosiet? Jo tas ir būtiski – ja tas ir meteorīts, jūs šo akmeni varat pārdot par vairākiem tūkstošiem eiro. Līdz šim cilvēki to noteica, izmantojot sarežģītas ķīmiskās metodes, zinot, ka šādos, sauksim tos tā, ārpuszemes ķermeņos ir dzelzs un niķelis attiecībā 10 : 1. Uz Zemes attiecība būs cita. Atgādināšu, ka šobrīd Antarktīdā ir vismaz divas

“

Citu valstu uzdevums ir censties, lai plaisa starp Ķīnas sasniegumiem un šo valstu līmeni vismaz nekļūtu vēl lielāka grupas, kas pēta meteorītus, kuru izcelsme ir Mēness un Marss. Tātad ir metode – lāzera izraisīta sadalījuma spektroskopija (laser induced breakdown spectroscopy), ko praksē varam lietot citā Latvijas Universitātes institūtā, Cietvielu fizikas institūtā.

Mēs aizlienējām paraugus no Latvijas Universitātes Muzeja kolekcijas un pārliecinājāmies. Tātad te mēs redzam pielietojumu jomā starp optiku un kosmosa zinātni. Cits piemērs. Kā aizsargāt mūsu acis pret spēcīgu starojumu, kāds, starp citu, ir viedtālruņu kamerās. Ir tā sauktie nelineārās

13

piešķiršanu, ļoti labi zina katras valsts stiprās un vājās puses. Citiem vārdiem sakot, viņi apzinās, ka Latvijā mūsu apspriestajai fizikas jomai ir potenciāls. Un, ņemot vērā, ka esmu bijis arī Daugavpilī, Rēzeknē, Ventspilī un ticies ar vairākiem uzņēmējiem Latvijā, kuri strādā šajā jomā, varu apstiprināt, ka tā ir. Problēma ir tā, ko jūs pieminējāt, – jaunākā paaudze, precīzāk sakot, tas, ka maz ir cilvēku no jaunākās paaudzes, kas varētu laika gaitā stāties to, atvainojiet, 70–80 gadu veco fotonikas entuziastu vietā, kuri šobrīd notur fronti. Problēmas patiešām ir, bet kāda ir alternatīva?

Ja jūs padodaties, tad pasaulē ir daži globālie spēlētāji, savukārt pārējās valstis ir pilnīga perifērija.

Rašids Ganevs

optikas materiāli, kas šo problēmu risina. Nelineāro optiku var izmantot arī jauna veida lāzeru veidošanā, teiksim, lidara sistēmu veidošanā. Es tā varu turpināt ilgi.

Ja mēs paliekam pie jūsu atziņas par fotonikas lielo nozīmi un aso konkurences cīņu šajā jomā, rodas jautājums, kādēļ Eiropas Savienība savus pūliņus koncentrē nevis divās trijās institūcijās, piemēram, Vācijā, bet skatās arī uz relatīvu perifēriju, proti, Latviju? Šis ir filozofisks jautājums. Ja Eiropas Savienība uzskata sevi par globālu spēlētāju, tad tas nozīmē, ka tai arī jādomā par visdažādākajiem riskiem un globālo konkurenci.

Savukārt šādā kontekstā Eiropas Savienība ir ieinteresēta, lai visas tās sastāvdaļas, visi reģioni būtu attīstīti.

Starp citu, līdzīgi domā un rīkojas Ķīna. Es varu saprast pretargumentu, ka nav prātīgi visu sviestu izsmērēt ļoti plānā kārtiņā, tomēr diskurss ir tāds, kādu es minēju. Turklāt šajā pozīcijā ir zināma loģika. Piemēram, ja Baltijas valstu, kuras ir Eiropas Savienības ārējā robeža, ekonomiskā potenciāla attīstīšana nav mazāk svarīga par fiziskās robežas stiprināšanu ar, teiksim, militāriem līdzekļiem.

14

“

Ja jūs padodaties, tad pasaulē ir daži globālie spēlētāji, savukārt pārējās valstis ir pilnīga perifērija Jūs taču piekritīsiet, ka labāk, lai cilvēki no Latvijas nebrauc prom uz Lielbritāniju vai Īriju? Turklāt šī loģika attiecas uz Austrumeiropu kopumā – vairākos ar kvantu optiku saistītos projektos Ungārijā, Rumānijā un Čehijā Eiropas Savienība ir ieguldījusi lielus līdzekļus.

To visu es saprotu, bet, lai šie pūliņi nestu augļus – un te atgriežamies pie kvantu optikas jomas –, konkrētajā valstī ir jābūt priekšnoteikumiem.

Piemēram, pienācīgam studentu lokam, kuri vispār vēlas šo virzienu mācīties. Paturot prātā, ka Latvija vispār ir maza valsts.

Mēroga jautājums ir būtisks, piekrītu. Es atbildi formulētu tā: cilvēki, kuri Eiropas Savienības līmenī pieņem lēmumus par līdzekļu

Noprotu, ka fotonikai ir ļoti daudz praktiska pielietojuma, tomēr gan jau jūs esat saskāries ar jautājumu, ko politiķi un nodokļu maksātāji kopumā uzdod: tas, ar ko jūs nodarbojaties, ir praktiski pielietojams? Un, ja ne, kā jūs pamatojat savu fundamentālo pētījumu nepieciešamību?

Lai gan fotonika patiešām ir viena no jomām ar visaugstāko praktiskas pielietojamības līmeni, man ir argumenti par labu fundamentālajiem pētījumiem. Viens ir ļoti banāls. Ja mēs paskatāmies, piemēram, uz Latvijas zinātnes budžetu, kas ir salīdzinoši niecīgs, jūs vienkārši neko neiegūsiet, ja piegriezīsiet skābekli olgalvjiem fundamentālajā zinātnē.

Otrs ir saistīts ar vēsturisko pieredzi.

Vācija bija fizikas jomā pasaules vadošā valsts 20. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs. Tad pie varas nonāca nacisti, kuri teica zinātniekiem: ja mēs jums dodam naudu, mēs vēlamies saņemt pretī no jums jaunus vai labākus ieročus, praktiski pielietojamus atklājumus. Ar ko tas beidzās? Ar to, ka fundamentālā zinātne no Vācijas pārcēlās uz citām valstīm. Skaidrs, ka šajā procesā bija arī citi faktori – jo īpaši antisemītisms –, tomēr tas nemaina domu.

Ja tu noniecini fundamentālo zinātni savā valstī, tu piegādā kadrus kādai citai valstij.

Fenoloģiskie dati ir ērtākais un lētākais veids, kā pierādīt klimata pārmaiņas Latvijas Universitātē noslēdzies projekts Klimata pārmaiņu ietekme uz fitofenoloģiskajām fāzēm un ar to saistītie riski Baltijas reģionā. Ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošo pētnieci Guntu Kalvāni sarunājas Māris Zanders.

B

ioloģijai un ekoloģijai veltītos ziņu portālos diezgan bieži parādās novērojumi par problēmām, ar kādām pēdējo gadu laikā saskaras dažādas migrējošu putnu, kukaiņu utt. populācijas. Proti, tās ierodas tradicionālajā reģionā pāroties – vairoties, bet izrādās, ka klimata izmaiņu dēļ nepieciešamie barības ķēdes posmi ir vai nu jau uzziedējuši, vai citādi “izbeigušies”. Citiem vārdiem sakot, projekta problēma ir visnotaļ aktuāla, tiesa, es personīgi nezināju, ka šie procesi skar arī mūsu reģionu.

Tas, par ko jūs runājat, ir fenoloģiskā nesakritība (phenological mismatch). Par Latvijas teritoriju mums nav tik apjomīgu datu, lai varētu nosaukt konkrētas sugas, tomēr šādas tendences ir. Mums ir ļoti laba datubāze par augu ziedēšanu vai lapu plaukšanu, bet pietrūkst datu, piemēram,

par jūsu minēto kukaiņu fenoloģiju.

Tomēr no kopējā konteksta varam secināt: jā, agrie ziedētāji zied arvien agrāk, un attiecīgi apputeksnētāji, piemēram, bites, izlido agrāk.

Mūsu projekta primārais mērķis bija digitalizēt pieejamos fenoloģiskos datus. Latvijas teritorijā fragmentāri dati ir kopš 19. gadsimta vidus, sistemātiski – kopš 1926. gada. Mēs esam “sadigitalizējuši” datus no 1970. līdz 2020. gadam un palēnām

“

Cilvēks vienmēr bijis fenologs, jo, nesekojot norisēm dabā, nesaprotot, kas viņam apkārt notiek, cilvēkam rastos problēmas

liekam klāt vēsturiskos datus. Dati ir par ziedēšanu, lapu dzeltēšanu, lapu krišanu, augļu nogatavošanos, salnām, pirmo un pēdējo sniegu, arī par dažiem lauku darbiem. Šie dati ir pieejami ikvienam lietotājam pasaulē, un neslēpšu, ka lepojos ar šo rezultātu. Sekundārais mērķis bija paskatīties uz fenoloģiskajām tendencēm – vai tās pēdējo desmit gadu laikā ir izteiktākas nekā, teiksim, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai piecdesmitajos gados. Ir teiciens, ka fenoloģiskie dati ir ērtākais, lētākais un pieejamākais veids, lai parādītu, ka klimats tiešām mainās.

Te rodas divi jautājumi. Kā jums šķiet, kas mudināja cilvēkus šādus datus vākt jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē? Otrais ir par datu kvalitāti, jo te parādās subjektīvas interpretācijas risks. Es kā entuziasts – dabas vērotājs – varu arī jums iesniegt kļūdainus datus.

15

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne

Atgādināšu pašsaprotamo – cilvēks vienmēr bijis fenologs, jo, nesekojot norisēm dabā, nesaprotot, kas viņam apkārt notiek, cilvēkam rastos problēmas. Mēs redzam daudzu tautu kalendāros nosaukumus “lapu mēnesis” vai “dzegužu mēnesis”, vai “vilku mēnesis”. Tātad cilvēks dabas norises sāka novērot ļoti sen. Vēlāk, 20. gadsimtā, noteicošā bija interese tieši par reģionālo klimatu. Datus vāca daudzi skolotāji, viņu skolēni, dažkārt arī lauksaimnieki, un mēs redzam gadus, kad dati vākti apmēram 70 punktos Latvijas teritorijā, kas ir diezgan daudz. Mūsdienās, protams, nākušas klāt dažādas mobilās lietotnes, satelītu dati, tomēr brīvprātīgie novērotāji joprojām ir neatsverami.

Subjektivitāte novērojumos, protams, pastāv, tomēr zinātnieki ir iemācījušies datus statistiski apstrādāt, un viņi redz, vai kaut kas no datu rindas “lec ārā”, tātad, vai ir pamats šaubām. Pēdējā laikā pasaulē ir bijuši vairāki pētījumi par to, cik korekti ir

16

dati, kas iegūti tā sauktajā pilsoņu zinātnē (citizens science), un ir secināts: ja korektas ir bijušas instrukcijas un kvalitatīva apmācība, tad problēmu nav.

Kāds ir vēlamais pārskata perioda ilgums, lai mēs varētu teikt, ka ir fiksējamas izmaiņas, nevis nejaušība?

Trīsdesmit gadi. Ja ir novērojumi trīsdesmit gadu garumā, mēs varam izdarīt secinājumus. Ja runa ir par 10–15 gadiem, nevar apgalvot, ka novērotais ir klimata pārmaiņu rezultāts, tikpat labi tās ir fluktuācijas. Īpaši attiecībā uz kultūraugiem ir ļoti uzmanīgi jāskatās, vai izmaiņas ir saistītas ar klimata pārmaiņām vai varbūt pārmaiņām lauksaimniecības praksē. Ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas mūsdienās tiek uztverta kā problēma, jēdzienam “fenoloģiskās pārmaiņas” var būt negatīvas

konotācijas, proti, tās signalizē par kaut ko nevēlamu. Tomēr tikpat labi var būt pārmaiņas, par kurām bažīties nav jēgas.

Jā, kā jau daudzkārt dzīvē, arī šajā aspektā ir pārmaiņas, kuras varam vērtēt kā neitrālas. Vai pozitīvas. Minēšu piemēru, par kuru gan zinātnieki diskutē. Ja lapas plaukst agrāk un dzeltē vēlāk, tad pagarinās augšanas sezona. Attiecīgi koki var piesaistīt lielāku ogļskābās gāzes apjomu. Tāpat var teikt, ka, visticamāk, tādas lauksaimniecības kultūras kā Eiropas dienvidos Latvijā pārskatāmā nākotnē gluži neattīstīsies, tomēr ir redzamas izmaiņas arī šajā ziņā.

Piemēram, ziemāju sēšana Latvijā notiek vēlāk. Agrāk bija, vienkāršoti izsakoties, tā: es nokūlu, man uzreiz jāuzar. Tagad starpposms var būt garāks. Tomēr jums jāsaprot, ka daudz atkarīgs no konkrētās saimniecības specializācijas, un zinātnieki nevar dot rekomendācijas vai

novērtējumus modelī “balts – melns”.

Kultūraugiem lielākais risks, šķiet, ir agrīnās salnas, ja tās ir “komplektā” ar arvien agrāku ziedēšanu. Starp citu, pirms dažiem gadiem Eiropā tā notika ar augļu kokiem, bija ļoti lieli ekonomiskie zaudējumi. Otrs risks saistās ar to, ka vasarās arvien biežāk ir vai nu ekstrēms sausums, vai ekstrēmi nokrišņi. Perspektīvs pētījumu virziens ir Latvijai neraksturīgi kaitēkļi un patogēni, kuri klimata pārmaiņu ietekmē parādās mūsu reģionā.

Daba, ja tā var teikt, ir plastiska un spēj piemēroties. Tostarp klimata pārmaiņām. Vai var novērot arī piemērošanās gadījumus? Tēlaini izsakoties, apputeksnētājs desmitajā paaudzē ir apradis ar jauniem apstākļiem un spēj tikpat veiksmīgi dzīvot.

Vislabāk un straujāk pielāgojas invazīvās sugas, proti, tās, kuras nav tipiskas Latvijas teritorijai. Domāju, ka būs sugas, kuras spēj pielāgoties, un sugas, kuras nespēs. Piemēram, Ziemeļeiropā diezgan daudz pētītas lācenes. Pirmkārt, saistībā ar siltāku klimatu ir novērota otrreizēja ziedēšana, kas patērē auga resursus. Tas savukārt nozīmē, ka nākamajā gadā augam nav tik daudz spēka augt. Otrkārt, purvu sausums, kuru dēļ areāls pavirzās uz ziemeļiem. Tātad visjutīgākās ir tās, ko sauc par boreālajām sugām, tām klājas visgrūtāk. Ļoti interesanti. Un kā jūs šo pētniecības virzienu attīstīsiet tālāk?

Es pati vairāk nodarbošos ar jaunā doktorantūras modeļa ieviešanu Latvijas Universitātē un vadīšu jaunizveidoto Latvijas Universitātes Ekopadomi.

Es nu būšu nejauks. Vai nav tā, ka šādas padomes Rietumos ir kļuvušas par modes lietu? Visi grib parādīt, ka ir ekoloģiski apzinīgi.

Universitātes stratēģijā ir iestrādāta ilgtspējība, tas, ka mēs būsim “zaļā universitāte”. Turklāt atgādināšu, ka paši studējošie vēlējās un

“

Vislabāk un straujāk pielāgojas invazīvās sugas, proti, tās, kuras nav tipiskas Latvijas teritorijai joprojām vēlas, lai Latvijas Universitātei būtu ekoaugstskolas statuss.

Tā ir starptautiska kustība skolu un augstskolu segmentā, un viens no padomes mērķiem būtu panākt, ka Latvijas Universitāte šādu statusu saņem un, protams, atbilst tam arī vēlāk. Strādāsim arī ar citām iniciatīvām šajā jomā.

Kas Latvijā notiek šajā pētījumu jomā? Un kā tam vajadzētu attīstīties?

Dati par kultūraugiem tiek vākti, piemēram, bioekonomikas institūtā Priekuļos, Pūres dārzkopības pētījumu centrā, par mežiem – “Silavā”, tomēr Latvijas līmenī, īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām, tas, šķiet, notiek tikai mūsu fakultātē.

Kad mēs analizējām temperatūras svārstības, parādījās izmaiņas ne tikai, kā mēs apkopojoši sakām, dabā, bet arī klimata zonās. Mēs Latvijā esam bijuši vienā konkrētā zonā – boreālajā. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem Latvijā redzam vairāk temperālā tipa klimata zonu – maigāku, ar arvien siltākām ziemām. Agrais pavasaris, ko iezīmē, piemēram, lazdas un baltalkšņa ziedēšana, pēdējo piecpadsmit gadu laikā Latvijā ir “pārbīdījies” intervālā, kas lielāks par mēnesi. Agrāk ziedēja aprīļa sākumā, tagad tas ir marts, pat februāris. Agrīnais pavasaris ir ļoti interesants novērojumiem.

Ir tā sauktās pioniera sugas, kuras plaukst, ja vien gaisa temperatūra ir piemēroti silta. Šīm sugām stratēģija ir – nu, noriskēsim! Tātad, analizējot šo sugu uzvedību, mēs varam domāt: jo agrāka ir šo sugu plaukšanas fāze,

jo lielākas acīmredzot ir klimata izmaiņas. Jau vēlāk gadu gaitā varam novērot arī ātrāku nogatavināšanos – avenēm, mellenēm, atsevišķām ābolu šķirnēm. Rudeņos parādās tā saukto lokālo faktoru ietekme. Ir sugas, kurām lapu dzeltēšana notiek agrāk, piemēram, bērzam (to gan nosaka arī sausums), kas ir pretēji citur Eiropā novērotajam. Tātad – jo vairāk datu, jo labāk, tāpēc būtu jauki, ja arvien vairāk cilvēku zinātu par lietotni dabasdati.lv un palīdzētu pētniekiem ar savu informāciju.

2021. gada aprīlī Zinātnieku naktī mēs rīkojām akciju, aicinot cilvēkus iesūtīt konkrētu sugu – bērzs, apse u. c. – digitālās fotogrāfijas, un pēc tam izveidojām Latvijas karti, kur parādījās reģionālās atšķirības pat mūsu nelielās valsts teritorijā. Ļoti interesanta tēma ir mikroklimati, proti, viena situācija ir nelielas upītes krastā, savukārt pārsimts metru tālāk, kur piesaule, – cita.

Mēs tik jauki par augiem runājam, bet dabas sastāvdaļa ir arī cilvēks.

Jā, tas ir vesels pētniecības virziens. Piemēram, dzimstībai un mirstībai arī ir sezonalitāte. Ļoti vienkāršojot – agrāk bērni dzima martā – tie bija “Jāņu bērni” –, pēdējos gados arvien biežāk dzimst jūlijā un augustā. Mirstībai dinamika ir pretēja – vasarā līmenis viszemākais, ziemā – augstāks.

Dzimstības gadījumā es neredzu cēloņsakarības.

Agrāk mums bija tā sauktā rurālā sabiedrība. Rudenī beidzās lauku darbi, attiecīgi ļaudis varēja ar lielāku drošību raudzīties uz bērnu piedzimšanu, teiksim, martā. Mūsdienu urbānajā sabiedrībā cilvēki iet atvaļinājumā jūlijā un augustā, un tas, starp citu, nozīmē arī to, ka jaunajam tētim ir atvaļinājums un viņš var vairāk iesaistīties... Studentiem ļoti patīk šāda veida tēmas un pētījumi (smejas).

Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/2/18/265

17

Latvijas Universitātes ķīmiķi – Latvijas cilvēku drošībai 2021. gada 13. septembrī Latvijas Universitātes pētnieki piedalījās gadskārtējā Industrijas dienā Ādažu militārajā bāzē un iepazīstināja ar risinājumiem individuālai un kolektīvai aizsardzībai radionuklīdu un toksisko metālu piesārņojuma gadījumā.

Ar Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docentu ķīmijas doktoru Ingaru Reinholdu sarunājas Māris Zanders.

D

iemžēl tēma par šāda veida piesārņojumu ir tik svarīga, ka lūgums izstāstīt man kā nezinātājam domu gaitu, kā saka, no paša sākuma.

Mums ar kolēģi profesori Guntu Ķizāni radās ideja, ko mēs īstenojam Latvijas Universitātē. Tas saistīts ar kodolreaktoru Salaspilī, kur ir palikuši tritiju saturoši ūdeņi. Tātad radās doma izstrādāt materiālu, kas varētu

18

saistīt radionuklīdus no ūdens. Te jāpatur prātā, ka radioaktīvie atkritumi parasti tiek sacementēti un nogādāti radioaktīvu atkritumu glabātavā.

Ja mēs, izmantojot kādu sorbentu, sakoncentrējam šos atkritumus, kā saprotat, mēs varam samazināt izdevumus šajā procesā. Turpmākajā izpētes gaitā, konsultējoties arī ar citiem kolēģiem, radās ideja: varbūt mēs varam uz celulozes acetāta “uznest” Prūsijas zilo. Prūsijas zilo pirms vairāk nekā simts gadiem lietoja kā

krāsvielu Prūsijas armijā militārpersonu tērpiem, arī gleznās to var redzēt, savukārt mūs interesēja šīs vielas spēja labi saistīt radioaktīvo cēziju un talliju. Krievijā un ASV pat ir Prūsijas zilā valsts rezerves kapsulu formā – ja kodolpiesārņojuma gadījumā būs nepieciešams sorbents cilvēka organismā nonākušajam cēzijam un tallijam. Savukārt celulozes acetāta ideja saistīta ar citu Latvijas Universitātes projektu – kopīgu ar Getliņu EKO. Celulozes acetāts ir

galvenā cigarešu filtru sastāvdaļa.

Nav noslēpums, ka sadzīves kultūra mums ir tāda, kāda nu tā ir, šie cigarešu filtri visur mētājas (starp citu, nonākot ūdenī, viens filtrs piesārņo 7,5 litrus ūdens), tāpēc radās jautājums, vai šo celulozes acetātu nevar kaut kur vēl izmantot.

Ko nozīmē “uznest”?

Mēs šo Prūsijas zilo faktiski sintezējam. Dažkārt saka, ka mēs dzīvojam “nanodaļiņu laikmetā”, respektīvi, ka šīm nanodaļiņām ir liela nākotne. Es nenovirzīšos no sarunas tēmas, tikai piebildīšu, ka nav tik vienkārši. Piemēram, ir titāna oksīds – vienkāršoti izsakoties, tā ir viela, kas dod balto krāsu, teiksim, košļājamajai gumijai. Problēma ir tā, ka titāna oksīda nanodaļiņas var pārvarēt šūnas barjeru organismā un nokļūt asinsrites sistēmā. Tāpēc Eiropas Savienībā ir pieņemts lēmums šādu titāna oksīda lietošanu pārtraukt, kas nozīmē, ka industrijām nāksies pārskatīt tehnoloģiskos procesus. Tātad mēs skatāmies uz Prūsijas zilo un redzam, ka Krievijā un Vācijā glabātajam ir liels daļiņu diapazons, bet mums vajadzētu mikroizmēru. Proti, ja mums būs ļoti mazās nanodaļiņas, tad ir risks, vai viela neiestrēgs organismā. Tāpat mūs, protams, interesēja, vai var uzlabot šīs vielas uzglabāšanas veidu. Papildus – un tas, šķiet, citiem nebija ienācis prātā – mums radās ideja, vai vielu var

“

Mums arī diemžēl jārēķinās, ka mūsdienās ir ne tikai, ja tā var teikt, klasiski kodolieroči, bet arī tā sauktās netīrās bumbas (dirty bombs), kad mēs saskartos pirmām kārtām ar cēzija piesārņojumu

izmantot sejas maskās un filtrēšanas sistēmās vispār. No domāšanas par radioaktīvajiem atkritumiem esam sazarojuši savu darbu, meklējot arī citu pielietojumu. Tostarp militāro operāciju jomā. Mums arī diemžēl jārēķinās, ka mūsdienās ir ne tikai, ja tā var teikt, klasiski kodolieroči, bet arī tā sauktās netīrās bumbas (dirty bombs), kad mēs saskartos pirmām kārtām ar cēzija piesārņojumu. Tāpat ir ziņas, ka ir radikāli grupējumi, piemēram, Taliban, kas veic izmēģinājumus ar tallija sulfātu, draudot ar to piesārņot pārtiku.

Tātad, ja pareizi saprotu, ir Salaspils reaktora projekts un šie pēdējie, par kuriem stāstījāt. Man šķiet, ka pirmais arī būtu turpināms, vai ne?

Jā, mēs to vēlētos, tomēr tad mums jāatrod papildu finansējums, jo Latvijas Zinātnes padomes piešķirtais, kas tāpat bija neliels, ir beidzies.

Lai palielinātu mūsu rīcībā esošo finanšu apjomu, mēs arī domājam par citiem projektiem. Piemēram, kolēģe Kristīne Saleniece pārstāv, ja tā var teikt, mūsu farmācijas virzienu. Viņas ideja ir izstrādāt procedūru, metodiku, kā vajadzības gadījumā aptiekā “uz vietas” var pagatavot antidotu jeb, kā biežāk saka, pretindi toksiskiem un radioaktīviem savienojumiem. Pagaidām ir tā, ka šādi antidoti ir Krievijas, Vācijas, Francijas, ASV, varbūt vēl dažu citu valstu rīcībā, bet mums vai, starp citu, Polijā tādu nav. Šobrīd mums ir šāds neliels projekts, kurā iesaistīta viena aptieka, un ir Aizsardzības ministrijas interese, kā arī Latvijas Universitātes Fonda finansiāls atbalsts. Mēs arī domājam, kā – ja aptiekas rīcībā ir metodika pretindes izgatavošanai – klāt pielikt vēl kādus peptīdus, lai šī pretinde – kapsula – neizšķīst cilvēkam kuņģī, bet nonāk zarnu traktā.

Vēl ir izsludināta Aizsardzības ministrijas valsts pētījumu programma, kurā esam pieteikuši savu projektu par jau iepriekš pieminētajiem sorbentiem. Atceraties par Prūsijas zilo?

Es jums nejaukšu galvu, bet runa ir par kristālisko formu, kurā ir dzelzs, un mums radās vēl doma daļu no

“

Ideja ir izstrādāt procedūru, metodiku, kā vajadzības gadījumā aptiekā “uz vietas” var pagatavot antidotu jeb, kā biežāk saka, pretindi toksiskiem un radioaktīviem savienojumiem šīm dzelzs daļiņām aizstāt ar sudraba daļiņām, jo sudrabam ir antibakteriālas īpašības. Te paveras iespēja ražot vairāku slāņu plāksterus, kas noderētu pret toksisko un radioaktīvo piesārņojumu, tos varētu izmantot brūcēm šo antibakteriālo īpašību dēļ.

Ja atgriežamies pie filtriem, tad mēs paturam prātā ideju, ka Latvija un Somija gatavojas ražot bruņumašīnas.

Tradicionāli mašīnām filtri ir, vienkāršoti izsakoties, uz ogles pamata, bet, ja mēs pievienojam Prūsijas zilā daļiņas, tad iegūtu papildu aizsardzību pret radioaktīvo piesārņojumu.

Kā jūs redzat laika rāmi savam darbam?

Orientējamies, lai antidotu projekta rezultāts būtu līdz 2023. gada sākumam. Mēs, protams, vēlamies iesaistīties arī plašākā, starptautiskā, kontekstā, ko Eiropā kūrē Francija. Mums paskaidroja, ka 2021.– 2022. gadā plāni jau ir apstiprināti, tāpēc, ja mums šādas ambīcijas ir, zināmu gatavības pakāpi vajadzētu sasniegt uz 2023.–2024. gadu. Ārzemju partneru interese ir, savukārt attiecībā uz Latvijas valsts pārvaldi – es nerunāju par Aizsardzības ministriju vai augstskolu – dažkārt rodas sajūta, ka mēs esam aizsteigušies par dažiem gadiem pa priekšu izpratnē par sarunā skartajiem riskiem un to, kas darāms, lai tos novērstu.

19

Divi pretrunīgi vērtēti vīri, kuri lika pārskatīt uzkrātās zināšanas Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis Valda Segliņa grāmatu Zāmuels Hānemanis un Antons Mesmers. Solis pirms mūsdienu medicīnas. Ar Latvijas Universitātes prorektoru eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā Valdi Segliņu sarunājas Māris Zanders.

Ja

mēs šajā sarunas posmā vispār nediskutējam par nepieciešamību tulkot un publicēt zinātnes vēstures avotus – lai ko mēs domātu mūsdienās par to saturu –, kāpēc izvēlējies tieši šos divus vīrus? Nevis, improvizēju, Paracelzu vai Aleksandru Humboltu?

Pirmā un vienkāršā atbilde – Paracelza un Humbolta darbi ir pieejami blakus valodās (krievu, vācu, arī poļu), turklāt tie ir salīdzinoši labi tulkoti. Tāpēc nevarētu teikt, ka viņu veikums ir mums kaut kas nezināms.

Turklāt dažādu iemeslu dēļ konkrēto autoru darbi 20. gadsimtā netika deformēti. Varētu teikt, ka mums ir deformēti priekšstati par personībām – piemēram, piedēvējot tām to, kas nav bijis.

Ja mēs runājam par Hānemani un Mesmeru, mēs tātad runājam par 19. gadsimta pašu sākumu, un šis periods savukārt ir ļoti interesants kā renesanses pēcsekas. Ļoti daudz kas kļūst atļauts, viedokļu dažādība tiek pieņemta. Baznīca vairs nav vienīgā patiesības balss. Parādās arī vairāk lasīt protošu cilvēku, analfabētisms iet mazumā, un tas nozīmē, ka šādi autori vairs nav, kā saka, saucēja balss tuksnesī. Cits aspekts – tas ir ļoti strauju pārmaiņu laiks zinātnē.

Cilvēku rīcībā nonāk arvien vairāk jaunu atklājumu, kuru priekšā cilvēki vienkārši apjūk. Visi! Tajā pašā laikā nekur nav pazudusi konservatīvā

“

Mums ir veļas mašīnas ar daudzām “podziņām”; lai gan vairums no mums šīs mašīnas ikdienā lieto, cik ir to, kuri māk tās pārprogrammēt?

tradīcija. Šai konservatīvajai tradīcijai it kā vajadzētu jauno absorbēt, bet nav pietiekamas jaudas. Tas mazliet atgādina situāciju mūsdienās, kad ... nē, tas nebūs par vakcīnām. Mums ir veļas mašīnas ar daudzām “podziņām”; lai gan vairums no mums šīs mašīnas ikdienā lieto, cik ir to, kuri māk tās pārprogrammēt? Paldies, tava klusēšana ir atbilde.

Lūk, uz šāda fona un šādā kontekstā man likās būtiski cilvēkiem atgādināt, ka viens ir kritizēt un nepiekrist, par visu paust savu viedokli, bet vai mēs saprotam, kurp mēs ejam? Šiem diviem kungiem dzīvē gāja visnotaļ raibi, viņi nepavisam nebija publikas mīluļi. Viņi gāja pret straumi savas pārliecības vārdā – un tas, starp citu, ir vēl viens iemesls, kādēļ es abiem pievērsos. Tātad abi strikti nostājās pret senajām tradīcijām, aicinot tās kritiski izvērtēt. Abi ne vienmēr guva panākumus, abus palaikam lamāja, tomēr var teikt, viņi mainīja pasauli. Jo – pat ja viņiem neizdevās visus pārējos pārliecināt par savu taisnību, abiem piemita spēja formulēt savu pozīciju, veidot vispārinājumus, kas nav nemaz vienkārši. Piecdesmit gadus vēlāk abus aizmirsa, viņu darbus lasīja nelabprāt, savukārt abu veidotie postulāti kļuva pašsaprotami. Ja tev pie rokas ir grāmata, paskaties. Daļu no viņu tekstiem tiešie laikabiedri varbūt pat vispār nesaprata, bet no mūsdienu viedokļa tas izskatās pavisam citādi, kā pašsaprotami. Piemēram, Hānemanis iestājās par to, ka ārstam daudz vairāk laika jāveltī konkrētajam slimniekam, nevis pētot slimību vispār. Tāpat – ka ir slimību un parādību grupas, pret kurām nav universālu zāļu un universālu paņēmienu.

Neaizmirsīsim, ka tajā laikā medicīna bija, ja tā var teikt, ļoti asiņaina. Ja kāds nelabums, drošības pēc jānolaiž viena vai divas pintes asiņu. Universāls ārstēšanas paņēmiens – uzlikt dēles. Citu slimību gadījumā ļoti lielās devās – mūsdienās mēs teiktu, ka tās ir nāvējošas – jādod slimniekam dzīvsudrabs, arsēns. Ādas slimības?

Nu, tās ir uz mūžu... Turklāt ārsts uzskatīja, ka ir darījis visu iespējamo lietas labā. Tas, ko Hānemanis

“

Universāls ārstēšanas paņēmiens – uzlikt dēles apkaro, ir šis nesamērīgums. Paturēsim prātā arī to, kāda tolaik bija situācija ārstniecībā citā aspektā. Ir ārsts, viens pret pasauli, kā saka, kurš uzstāda diagnozi. Un tad viņš dodas pie aptieķnieka, kuri, atgādināšu, tolaik bija apvienojušies profesionālās cunftēs. Aptieķnieks gatavo zāles – nereti šajā procesā izmantojot 20–60 komponentus, no kuriem daļai jēgas nebija nekādas. Hānemanis vērsās pret šo situāciju, kad ārsts ir spiests šādus spēles noteikumus pieņemt.

Ko dara Hānemanis? Viņš izdod grāmatu par ārstniecības augiem, kurā arī norāda, ka joprojām tiek lietoti komponenti – teiksim, bruņurupuča čaula –, kas ir kopš viduslaikiem un ir tikai, tā teikt, smukumam. Hānemanis saka, ka aktīvie komponenti ir rūpīgi jāpiemeklē, turklāt ir jāsāk ar pašām mazākajām dozām. Turklāt, raksta Hānemanis, nav jālieto visas zāles vienlaikus. Protams, viņš arī iekarst un nonāk līdz savu ideju absolutizācijai. Tomēr atgādināšu, ka mūsdienās ideja par rūpīgāku attieksmi pret slimnieku un arī zāļu lietošanu ir pašsaprotama. Tāpat, domāju, nevarētu būt iebildumu pret Hānemaņa aizrādījumu viņa laika ārstiem, ka nevar darbā izmantot tos pašus paņēmienus, kādus lietoja tēvi un tēvu tēvi, ka ir jāmācās izmantot jaunos atklājumus. Skaidrs, ka šādai idejai tolaik liela atbalsta nebija – “jūs gribat, lai mēs vēlreiz ejam mācīties augstskolā?!”. Tāpat kritiku izsauca Hānemaņa prakse publicēt aprakstus par konkrētiem slimību ārstēšanas gadījumiem. “Kāpēc mums jāatklāj amata noslēpumi?!”

Tu stāstīji par ideju saturu, bet man jājautā par formu. Šis, iespējams, nebūs korekts salīdzinājums, bet, ja mūsdienu cilvēks lasa, teiksim, alķīmiķu tekstus, viņš vienkārši

21

būs rezultāts. Kurš gribēs riskēt? Ko dara Mesmers? Viņš uzzina, ka Austrijā ir kāds priesteris Johans Jozefs Gesners, kurš veiksmīgi dziedinot ar “domu spēku”. Mesmers pie šā mūka brauc, skatās viņu darbībā un atklāj to, ko mūsdienās sauc par hipnozi.

Būdams ārsts, Mesmers hipnozi apgūst un lieto sekmīgāk nekā Gesners.

Apmēram trīsdesmit gadus vēlāk no šiem meklējumiem attīstās tas, ko mēs tagad sauktu par medicīnisko psiholoģiju, bet Mesmers ir aizmirsts.

Cits virziens, kas attīstās, ir vairāk ar fiziku saistīts, un te pakāpeniski parādās tās, piemēram, elektromagnētiskās metodes, kuras mēs redzam mūsdienu medicīnā. Mesmers tiek aizmirsts arī šajā ziņā.

nesaprot šo valodu, viņam nav pazīstami simboli, zemteksti. Es lasīju šo Hānemaņa tekstu, un līdzīga situācija.

Hānemaņa gadījumā man kā tulkotājam palīdzēja tas, ka 1992. gadā vācu valodā iznāca “ķieģelis”, kur katram no šādiem vārdiem bija skaidrojums. Protams, vajadzēja skatīties 19. gadsimta izdevumus, lai novērtētu, kā tolaik šos vārdus saprata.

Runājot vēl par Hānemani un interpetācijām, man šķiet ironiski, ka viņš, kurš cīnījās pret pārspīlējumiem, pats no tādiem cieta. Bet – un tas ir būtiski! – lielā mērā nākamo paaudžu lasītāju vainas dēļ. Informācijas pieejamība – tas ir labi, tomēr ir jābūt specifiskām zināšanām, pretējā gadījumā tā ir pašārstēšana. Tu man parādi šodien, kurš nav speciālists kovida jautājumos? Turklāt daļa no šiem cilvēkiem patiešām ir lasījuši publikācijas Lancet un līdzīgos labos žurnālos. Jautājums ir, ko viņi no lasītā ir sapratuši? Līdzīgi ir ar Hānemani.

Kāpēc interese par Mesmeru?

Viņš arī bija sarežģīta personība.

Viņa doktora disertāciju mēs mūsdienās sauktu par plaģiātu, jo viņa paša idejas tur ir “padsmit” procenti.

Mesmers pēta, teiksim, Mēness fāžu

22

ietekmi uz cilvēku un dzīvnieku uzvedību, viņš secina, ka ietekme ir, bet nav īsti skaidrs, kas to veido. No šā viedokļa nekur tālāk par Aristoteli viņš netika. Un tad ir šis jēdziens “dzīvnieku magnētisms”, kuru, starp citu, ne jau Mesmers izgudroja. Dzīvnieku, nevis cilvēku. Jo te tiek formulēts piesardzīgi: dzīvnieku gadījumā šī ietekme ir skaidri redzama, cilvēku – varbūt, dažkārt. Vēlreiz – tātad ir novērojumi, kuriem tiek atrasts universāls skaidrojums, proti, dzīvnieku magnētisms. Rodas jautājums, vai šis skaidrojums varētu būt lietojams arī attiecībā uz cilvēkiem. Un Mesmers saka: nu, jāvēro katrs gadījums atsevišķi. Un tas patiesībā sagrauj tradīciju, kurā ir skaidrs autoritātes balstīts apraksts, kas jādara, kāds

“

Ja tiek ignorēts konteksts, tad var teikt, ka nav vērts lasīt vispār nevienu zinātnes tekstu, kas rakstīts vairāk nekā pirms desmit gadiem

Aizmirstība ir viena situācija, tomēr abi arī laika gaitā iemantojuši, delikāti sakot, pretrunīgu interpretāciju, lai gan tolaik ne viņi vienīgie piedāvāja, no mūsdienu viedokļa raugoties, savdabīgas idejas. Piemēram, Īzaka Ņūtona nopelnus viņa ņemšanās ar alķīmiju pēcteču acīs nekādi nav mazinājusi.

Atceries, kā bija ar Solžeņicinu PSRS? “Lasījis neesmu, bet viedoklis ir.” No abu autoru darbiem tika pagrābtas atsevišķas tēzes, tās tiražēja, bet pašus darbus nelasīja. Tavs jautājums atgādina par nepieciešamību vēlreiz uzsvērt: šādi teksti ir lasāmi un vērtējami noteiktā vēsturiskā kontekstā. Ja tā nedara, tas ir bezjēdzīgi.

Turklāt te var arī piebilst: ja tiek ignorēts konteksts, tad var teikt, ka nav vērts lasīt vispār nevienu zinātnes tekstu, kas rakstīts vairāk nekā pirms desmit gadiem. Nav noslēpums, ka zināšanas strauji noveco. Te, protams, nevar ignorēt to, ka zinātnes vēsturē uzkrāto tekstu apjoms ir tāds, ka tos vienalga neviens nevar izlasīt – kaut zinot un saprotot kontekstu.

Tātad ir jautājums, kurus tekstus vajadzētu lasīt. Man šķiet, ka tos, kuri palīdz attīstīt analītisko domāšanu, proti, kurus lasot tu nojaut, ka, lūk, ir uzkrāts noteikts zināšanu apjoms, lai rastos kāda jauna ideja vai atklājums.

Jo šī prasme palīdz arī, strādājot ar mūsdienu tekstiem zinātnē.

Latviešu folklorā nav “pasaules gala” Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis Ingus Barovska darbu Mythopoeia. Mūsdienu mītrade. Ar grāmatas autoru sarunājas Māris Zanders.

Ir

teiciens, ka cilvēki neizbēgami ir valodas gūstekņi. Tāpēc es vispirms gribētu noskaidrot, kāds, jūsuprāt, ir nošķīrums starp mītu un, piemēram, sazvērestības teoriju.

Vai pat stereotipu. Piemēram, man šķiet, ka mitoloģijā bieži var atrast sižetu par “slepeno eliti” – kāda nu tā ir konkrētajā laikmetā. Un tad ir sižets par kādas “slepenas brālības” locekļiem (parasti tiek minēts konkrēts skaits), kuri vienreiz gadā satiekas un izlemj pasaules likteņus.

Un vēl ir sižets par to, ka “ebreji ir bagāti”.

Reizēm nošķīrums patiešām sagādā problēmas, jo, vismaz runājot par mūsdienām, var rasties situācijas, kad tas, ko mēs saucam par stereotipu, kaut kādā brīdī paplašinās tik ļoti, apaug ar papildelementiem, ar stāstiem, ka tur jau var saskatīt mīta iezīmes. Man gribētos teikt, ka mīts ir stāsts, savukārt stereotips ir vienkārši pieņemts fakts. Mīts sevī ietver plašāku stāstu ar atbildi uz jautājumu “kāpēc?”. Stereotips nepamato “kāpēc?”. Piemēram, stereotipā par “blondīnēm” es neredzu stāstu, te ir tikai pieņēmums. Lai gan es

“

Mīts ir stāsts, savukārt stereotips ir vienkārši pieņemts fakts piekrītu, ka mūsdienu mīts dažkārt ir tik izplūdis un sarežģīts, ka jūtams ir labas terminoloģijas trūkums.

Lasot darbu, redzu, ka daudz strādāts ar tekstiem internetā.

Palaikam saskaros ar citu pētnieku darbiem, kuri skatās lielus tekstu korpusus un ar konkrētām analīzes metodēm pēta, cik bieži konkrēti vārdi parādās šajos tekstos.

Piemēram, nesen lasīju analīzi par krievu literatūras klasiķiem – kādi darbības vai īpašības vārdi visbiežāk saistās ar vīrieti vai sievieti, teiksim, Dostojevska tekstos. Varbūt jums arī te paveras jauns virziens mītu pētniecībā – piemēram, uzdodot meklēt internetā vārdkopu “pasaules gals”?

Es pats vairāk orientējos uz tek­ stu saturisko aspektu, bet domāju, ka jūsu minētais analīzes veids būtu

iespējams arī mītu pētniecībā. Tiesa, es jau esmu ķēries pie citas tēmas – par indēšanu folklorā, literatūrā un kultūrā kopumā (smejas). Atgriežoties pie jautājuma, gribētu atzīmēt, ka mūsdienās mītos, varbūt pareizāk būtu tos saukt par mītstāstiem, ir novērojama diezgan liela dinamika.

Piemēram, mums Latvijā vien ik gadu parādās vairāki mītstāsti par “pasaules galu”.

Man šķiet, ka mūsdienu mītradē ļoti iederas ar tehnoloģijām saistītas tēmas. No vienas puses, ir tehnooptimisti, kuru optimisms patiesībā vairāk attiecas uz mitoloģisko domāšanu, nevis reālajām perspektīvām. No otras puses, ir tehnopesimisti, kuri arī lieto mītstāstu sižetus un tēlainību (piemēram, viss no filmas “Matrikss” izrietošais). Ko jūs novērojat?

Man šķiet, ka Latvijas sabiedrība vēl līdz šīm tēmām nav tā īsti aizkuģojuši, mēs esam piezemētāki. Faktiski krāšņākais Latvijas piemērs ir mītstāsti par 5G telekomunikācijām.

Kā mūs izsekos, kontrolēs un tā tālāk.

Un, protams, pandēmijas periodā parādījās mītstāsti par vakcinēšanos.

23

Ingus Barovskis

Šķiet, nav nepieciešamības pārstāstīt. Man šķiet, ka Latvijā tehnopesimisms jebkurā gadījumā būtiski prevalē pār tehnooptimismu.

24

Iepriekšējais jautājums bija saistīts ar nākamo. Nav jābūt ortodoksālam Karla Gusta Junga vai Džozefa Kempbela sekotājam, lai pieņemtu, ka ir noteikts tēlu un situāciju kopums, kas caurstrāvo visu cilvēces garīgo vēsturi. Mainās, protams, ietērps, bet ne būtība. Un tikpat labi šie tehnomīti varbūt mums saka, ka cilvēka smadzenes ir nemierīgas, ka mēs domājam klāt arvien jaunus sižetus.

uzkrītoši bija tas, ka daudzi mūsdienu mītstāsti strukturāli iekļaujas klasiskajā Vladimira Propa sistēmā.

Protams, tiek “ienesti” jauni tēli un sižeti – starp citu, latviešu folklorā nav “pasaules gala”, to mēs esam paņēmuši. Tomēr ļoti daudz mūsdienās redzam to pašu seno domāšanas modeli, kurā mīta funkcija ir izskaidrot nesaprotamo. Tas darbojas arī patlaban. Piemēram, bailes no vakcīnas. Šķietami tā ir jauna tēma, tomēr struktūra nav mainījusies, jo daudzās ekstravagantās teorijas par šīm vakcīnām ir mītiem klasiska situācija, kad cilvēks mēģina izskaidrot viņam nesaprotamo.

Man šķiet, ka mēs neesam tik kāri uz kaut kā jauna izdomāšanu.

Neteikšu, ka biju par to tieši pārsteigts, tomēr, strādājot ar tēmu,

Pasakās mēs redzam tēlu un sižetu migrāciju, to pētnieki ir iemācījušies analizēt. Ja mēs skatāmies uz mītradi mūsdienās,

“

Ļoti daudz mūsdienās redzam to pašu seno domāšanas modeli, kurā mīta funkcija ir izskaidrot nesaprotamo vai var nojaust, kas ir “importēts” – paldies internetam! – un kuri tomēr ir lokāli veidojumi? Jūsu grāmatā, piemēram, ir “Iļģuciema velns”.

Patiesībā arī “Iļģuciema velnā” ir “ieskalots” daudz no ārzemju tā sauktajām urbānajām leģendām. Ja

mums ir stāsts kādā Latvijas novadā par dīķi, kurā kāda būtne velk cilvēkus iekšā, tad var šķist, ka šī nu gan ir lokāla mītrade, tomēr domāju, ka nē. Tāpēc jautājums varbūt ir tāds: cik vispār iespējama ir, sauksim to tā, oriģinalitāte mītradē? Man studenti prasa: vai mums Latvijā ir oriģināli pasaku sižeti? Esmu spiests plātīt rokas un atbildēt noliedzoši. Stāsts, modelis var būt lokalizēts, tomēr nav tā, ka kāda tauta varētu teikt: lūk, šis ir raksturīgs tieši vai tikai mums.

Tā varētu būt, bet tad jo interesantāks ir jautājums par lokalizācijas īpatnībām. Kad padomju laikā parādījās ziņas, ka “tur”, pie “sliktajiem kapitālistiem”, ir parādījusies tāda “lieta” kā HIV un AIDS, tad padomju valstī radās urbānie stāsti par nezināmiem ļaundariem, kuri, teiksim, kinoteātra krēslos iedur šļirces, lai nevainīgi ļaudis inficētos ar kaut ko briesmīgu.

Kā mēdz teikt, “o, kā iegrieza!”.

Te var būt diezgan sarežģīti kaut ko apgalvot. Piemēram, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mums kļuva vairāk pieejamas Rietumu tā sauktās šausmu filmas, un tajās arī dažkārt ir šis bīstamā dīķa, kurā cilvēki tiek ievilkti, tēls. Vai tas Latvijas novada “dīķis”, par kuru minēju, tapis ietekmējoties? Grūti pateikt. Strādājot ar intervējamiem, ir gadījušies stāsti, kuri gandrīz pilnībā sakrīt ar Māra Runguļa izdotajiem “Spoku stāstiem”. Vai intervējamie bija tos lasījuši? Varbūt jā, varbūt nē.

Ja mēs domājam par iemesliem, kāpēc šie domāšanas modeļi ir tik noturīgi, tad paralēli jau pieminētajai mīta funkcijai – izskaidrot nesaprotamo – ir arī nemainīgas psiholoģiskās vajadzības. Piemēram, nošķīrums “savs un svešs”, jo tas palīdz orientēties pasaulē. Un, raugi, ja kāds mums ir “svešais”, “nepatīkamais”, tad mēs dažkārt ar mīta starpniecību šo “svešo” apveltām papildus ar tādām sliktām īpašībām, kādas viņam varbūt nemaz nepiemīt. Man pat gribētos teikt, ka mīts ir tas, kas cilvēkus savā ziņā apvieno. Ja ir indivīdu skaits, kas tic kādam mītam, uztur to, tad uzreiz

ir cilvēku kopa, pat ja tas notiek neapzināti vai vāji apzināti.

Tad, protams, ir vērts padomāt par to, kas ir mītstāsta apvienota kopa un kas ir subkultūra mūsdienās, kas izveidojusies, piemēram, spēlējot daudz un dikti vienu datorspēli.

Jo runa nav tikai par, teiksim, ģērbšanās stilu – to varētu apzīmēt kā modi. Nē, tur kopīgi “jaunumi”, savs angļu valodas paveids utt.

Man šķiet, ka visos laikos mīts cilvēkam ir devis iespēju norobežoties no realitātes. Par to jau daudz rakstīja Mirča Eliade. Proti, ka cilvēkā ir slieksme pēc – varbūt nelietosim jēdzienu “sakrālā” – neikdienišķā, tā, kas nav realitāte. Ja cilvēks ņem

“

Visos laikos mīts cilvēkam ir devis iespēju norobežoties no realitātes

tālruni un dodas “ķert pokemonus”, tad tā ir ne tikai mode konkrētajā gadā vai gados, bet arī vēlme noslēgties no realitātes. Ir “mūsu pasaule” un “cita pasaule”, un pirmā var būt saistīta gan ar mītu, gan datorspēli vai pasaku. “Mūsu pasaulē” mēs varam būt tas, kādi mēs vēlamies būt, nevis kā realitātē mums faktiski ir tikai citu piešķirtie statusi.

Mitoloģiskajā modelī tradicionāli ir arī “zelta laikmets”. Latvijā vispirms kā iespējamais “zelta laikmets” nāk prātā “Ulmaņa laiki”, bet var jau būt arī “padomju laiks”.

Taisnība. Vācot stāstījumus, ir bijuši cilvēki, kuriem šis laiks asociējas ar bezmaksas izglītību, bezmaksas zobārstu, ciešākiem kolektīviem – pat ja tas izpaudās arī kā valsts mantas draudzīga kolektīva piesavināšanās. Tas arī saprotams, jo vispār tas, ko mēs saucam par kolektīvo vēsturisko atmiņu, lielā mērā arī ir mīts vai vismaz mīta glabātava.

25

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē L

atvijas Universitāte ieguvusi augstākos rezultātus starptautiski plaši atzītajā Jauno Eiropas un Centrālāzijas valstu reitingā (Emerging Europe and Central Asia University Rankings 2022), ierindojoties 40. vietā.

LU uzlabojusi rezultātu vairākos reitinga vērtējumos, tostarp attiecībā uz zinātnisko publikāciju skaitu un citējamību un starptautisko sadarbību.

Jau vairākus gadus 1. vietā ierindota M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte, 2. vietā – Kārļa Universitāte Čehijā, Prāgā, 3. vietu saglabājusi Sanktpēterburgas Valsts universitāte.

P

ētījuma centra SKDS un Biznesa augstskolas Turība 2021. gadā veiktajā uzņēmēju aptaujā Latvijas Universitāte ir atzīta par līderi biznesa augstskolu vidū Latvijā.

Vērtējot gan valsts, gan privātās augstskolas, 2. vietā ierindota Rīgas Tehniskā universitāte, 3. vietā – T ­ urība. Aptaujā tika apkopoti uzņēmēju uzskati par to, kuras augstskolas, kas darbojas biznesa izglītības jomā, ir atzītākās darba devēju vidū.

R

īgas domes balva Gada rīdzinieks 2021 un Goda raksts piešķirts Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesoram bioloģijas doktoram Jānim Kloviņam – par izciliem panākumiem zinātnē, lai pasargātu cilvēku veselību un dzīvību Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Līdz šim apbalvojumu Gada rīdzinieks saņēmuši bokseris Mairis

26

Briedis, operdziedātāja Elīna Garanča, komponists Boriss Rezņiks, tenisiste Aļona Ostapenko, diriģenti Romāns Vanags un Māris Sirmais, maestro Raimonds Pauls, režisors Alvis Hermanis, hokeja treneris Jūliuss Šuplers, Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Andrejs Žagars, māksliniece Džemma Skulme, mecenāti Ināra un Boriss Teterevi, Zaiga un Māris Gaiļi.

E

iropas Padomes Attīstības bankas (EPAB) padome apstiprinājusi atbalstu Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra attīstības 3. posmam, akcentējot Veselības mājas un Sporta mājas projektus, un novērtējusi to kā atbilstošu bankas

finansējuma saņemšanai 15 miljonu eiro apmērā.

EPAB padome 18. novembrī lēma par 12 projektu atbalstīšanu par kopējo summu 979 miljoni eiro. Tie ir projekti, kas paredz ieguldījumus izglītībā, sociālajā infrastruktūrā,

palīdzībā neaizsargātām iedzīvotāju grupām un mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem visā Eiropā. LU Akadēmiskā centra attīstības projekts ir vienīgais Baltijas valstīs, kas saņēmis EPAB atbalstu šīs aktivitātes ietvaros.

LU Akadēmiskajā centrā jau ir pabeigta Dabas māja un Zinātņu māja. 2023. gadā tiks pabeigta Rak­ stu mājas būvniecība, tādējādi noslēdzot LU Akadēmiskā centra attīstības 2. posmu. 3. posms ir Tehnoloģiju, Veselības, Sporta un Studentu un viesu mājas celtniecība.

EPAB dibināta 1956. gadā, un tā nodrošina aizdevumus un garantijas 42 bankas dalībvalstīm. Latvija par EPAB dalībvalsti kļuva 1998. gadā.

Banka ir būtisks instruments ­Eiropas solidaritātes rīcībpolitikā. Banka finansē sabiedriski nozīmīgus projektus.

L

atvijas augstāko izglītības iestāžu studenti 3. un 4. decembrī notikušajā Datu vizualizācijas un analītikas hakatonā jeb ideju ģenerēšanas maratonā radīja jaunus risinājumus trim problēmjautājumiem.

Pirmo vietu, balvā iegūstot 2000 eiro, ieguva komanda, kas ģenerēja jaunus un inovatīvus efektivitātes rādītājus, lai atspoguļotu ostu patieso ietekmi uz Latvijas ekonomiku un tautsaimniecību.

Sadarbībā ar Latvijas Universitāti pirmajam šādam tipa datu vizualizācijas un analītikas hakatonam tika piesaistīts 4500 eiro liels balvu fonds, kas sadalīts labākajām trim komandām no piecām.

1. vietu ieguva Latvijas Ostu sektora komanda Nr. 1 (Ilja Klepče, Baiba Bartule, Viktorija Dolgopjata, Aleksandra Žestokova), kas radīja risinājumu, kā precīzāk parādīt un mērīt Latvijas ostu pievienoto vērtību valsts ekonomikā.

Par otru labāko tika atzīta Walstreet.lv komanda Nr. 1 (Jānis

Bukovskis, Līga Runčis, Auce Mūrniece, Bruno Mārtiņš Binovskis, Sanija Eihe), kas risināja problēmjautājumu, kā modernizēt un iekļaut pārskatāmus rīkus, lai atspoguļotu datus par Baltijas finanšu tirgu, balvā iegūstot 1500 eiro.

3. vieta un 1000 eiro – Latvijas Ūdeņraža asociācijas komandai Nr. 2

(Lauma Lubāne, Ernsts Leits-Prokofjevs, Mārtiņš Ciekurs), kas radīja jaunu rīku, ar kuru atspoguļot datus par ūdeņraža efektivitāti un dažādu praktisko projektu rezultātiem un datiem. Tas palīdzētu mazināt aktuālo problēmu, ka sabiedrībai pašlaik būtiski pietrūkst informācijas par šo nākotnes tehnoloģiju.

27