JANVĀRIS 2025 #18
BRĪVĪBAS BARIKĀDES: Latvijas ceļš uz neatkarību
Gruzijas ceļš uz brīvu nākotni Eiropā
SAULE PĒRKONS DAUGAVIŅŠ
Patriks Kārlis Stepe: “Kā sāku, tā arī turpinu”
Cēsis – Latvijas kultūras galvaspilsēta 2025. gadā
Desmit jautājumi
Elizabetei Gailei
“Ziemas depresija” Kā to atpazīt un kā rīkoties?
Kad māksla satiekas ar sabiedrību “Riga Last Thursdays”
REDAKTORES SLEJA
Evelīna Kukarela, žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore
Diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un tā nemanot esam iesoļojuši jaunā gadā. Internetā vēsta, ka cilvēkiem ar manu horoskopa zīmi (vēršiem) 2025. būs karjeras gads, kas nesīs daudz iespēju un veiksmi finanšu lietās, līgumu slēgšanā un virzību pa karjeras kāpnēm. Auniem 2025. gads būs jaunu projektu uzsākšanas un personīgās izaugsmes gads. Zivis realizēs savas radošās idejas un veicinās panākumus mākslas un garīgajā jomā. Lai arī neesmu cilvēks, kas parasti tic horoskopiem, atzīšos – katru gadu uzmetu aci šiem pareģojumiem. Neatkarīgi no personiskās ticības un skepticisma, uzskatu, ka šiem vārdiem ir spēks – tie uz mirkli rada sajūtu, ka viss patiešām būs labi. Sevišķi pašlaik, kad pasaulē ir tik daudz pārmaiņu, izaicinājumu un nenoteiktības. Mēs nevaram apstādināt laiku, nespējam kontrolēt, ko citi cilvēki dara, saka vai kā viņi uzvedas. Mums nav spējas mainīt laikapstākļus un atgriezties pagātnē. Tomēr līdzās visiem šiem “es nevaru” mēs esam spējīgi mainīt savu attieksmi. Lūkoties uz nākotni, nevis ar skumjām, bet gan ar cerību un apņēmību.
Es esmu pārliecināta, ka 2025. gads, koka čūskas gads, nesīs savu īpašo noskaņu. Čūska simbolizē gudrību, nosvērtību, pārliecību un spēju pielāgoties pārmaiņām, savukārt koks saistās ar izaugsmi, dzīvotspēju un atjaunošanos. Līdz ar to 2025. gads būs laiks, kad ir svarīgi būt gataviem pārmaiņām un jaunam sākumam, saglabājot iepriekš mantotās vērtības.
Patīkamu lasīšanu!
žurnāla “Avantūra“ komanda
SATURS
Evelīna Kukarela galvenā redaktore @evelina.ecis
Liene Baumane rakstu autore @lieenukssss
Marta Antonova autore, maketētāja @martaantonova4146
Lielā intervija ar Kasparu Daugaviņu
BRĪVĪBAS BARIKĀDES: Latvijas ceļš uz neatkarību
Gruzijas ceļš uz brīvu nākotni Eiropā
Intervija ar diriģentu Patriku Kārli Stepi
Alise Evija Bērziņa rakstu autore @a.beerzinja
Ance Upmale autore, maketētāja @upmale_a
Kerija Kieksta autore, maketētāja @kkerija
Kas ir ziemas depresija?
Desmit jautājumi Elizabetei Gailei
Amanda Anna Niedre rakstu autore @amanda.anna.n
Armands Sarguns korektors @_margrietina
Helga Siksne rakstu autore @helgasiksne
Recenzija. “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris’’ 04 10 12 16 20 24 28 32 34
Cēsis – Latvijas kultūras galvaspilsēta 2025. gadā
Kad māksla satiekas ar sabiedrību
Aleksandra Soročina maketētāja @a.sorochinaa
redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv
KASPARS DAUGAVIŅŠ
“Es
piederu hokejam”
Autore: Amanda Anna Niedre, Ance Upmale Foto: Evelīna Kukarela
Kaspars Daugaviņš ir viens no spilgtākajiem un talantīgākajiem Latvijas hokejistiem, kurš ar savu neatlaidību un prasmi ir izcīnījis vietu starp labākajiem ne tikai Eiropā, bet arī pasaules hokeja arēnā. Viņa karjerā ir bijuši daudzi izaicinājumi, nozīmīgas uzvaras un neaizmirstami brīži. Šobrīd Kaspars Daugaviņš ir atkāpies no profesionālā sporta, lai vairāk laika pievērstu ģimenei un savai veselībai.
- Vai atceries pirmo reizi, kad uzvilki slidas?
- Tas bija Berģos pie vectēva uz dīķa. Vēl vecajā kombinezonā un baltās daiļslidošanas slidās. Pirmos soļus spēru turpat piemājas dīķītī. Neteiksim tā, ka tā bija slidošana, vairāk staigāšana pa ledu ar slidām. Video no tā ir saglabājies, tāpēc ir forši par to atcerēties.
- Ja tu varētu ceļot laikā, ko pateiktu sev brīdī, kad uzsāki hokeja gaitas?
- “Neko nemaini un dari visu tieši tā, kā tu darīji!”
- Kas ir bijis tavas karjeras emocionālākais brīdis?
- Tādu emocionālu brīžu karjeras laikā ir bijis ļoti daudz. Viens tāds īpašais brīdis ir bronzas izcīnīšana Tamperē kopā ar Latvijas izla-
si. Tikai pēc kāda laika tu redzēji tos video, un pagāja laiks, līdz tu saprati, ko tu esi izdarījis. Tas bija īpašs brīdis varbūt ne tikai man, bet arī visam Latvijas hokejam.
- Vai ir kāds rituāls pirms spēlēm, kas palīdz noskaņoties?
- Man īsti rituālu nebija. Es vienmēr jau sev galvā vizualizēju, izgāju cauri kaut kādām niansēm un detaļām par spēli un centos atcerēties to informāciju, ko treneri vienmēr dod. Bet tāda konkrēta rituāla kā rituāla man laikam nebija.
- Vai ir kāda dziesma, kas vienmēr skan ģērbtuvēs?
- Tādas vienas konkrētas dziesmas laikam nav, jo katru gadu tās nedaudz mainās. Vienmēr kāds cits ir atbildīgs par mūziku, un tad viņš izvēlas. Tas noteikti neesmu
es. Man telefonā nav nevienas dziesmas. Esmu no tiem vecā kaluma hokejistiem – nezinu, vai tradīcija, bet vairāk noteikumi, ka telefons, ģērbtuvē ienākot, netiek lietots. Gatavojoties spēlei, es koncentrējos tikai uz hokeju. Jaunākiem džekiem tagad jau telefons katram ir rokās. Mūzika, austiņas un kas tik vēl nav. Katrs savu mūziku klausās. Laikam ir gandrīz nereāli nosaukt tādu vienu dziesmu, kas ģērbtuvē skan.
- Kas, tavuprāt, raksturotu Latvijas hokeja izlases garu un komandas dinamiku?
- Sajūta, ka mēs visi nākam no mazas valstiņas, un mums ir jācīnās pret lielajām hokeja nācijām ar to, kas mums ir. Tā tuvības sajūta no tā arī rodas, ka mēs esam mazi. Mēs esam vieni un tie paši
“Pēdējo 25 gadu laikā vienu reizi
esmu svinējis
Ziemassvētkus Latvijā, tā kā tagad šos svētkus gaidu vairāk nekā bērni.”
spēlētāji lielākoties katru gadu, tāpēc mums ir tāda ģimeniskuma sajūta izlasē. Ja visi tie apstākļi “saliekas”, un katrs ziedo sevi komandas labā, tas nes rezultātus. Laikam tas mūs ir vienojis būt kopā un cīnīties pret “lielajiem”.
- Vai esi piedzīvojis kādu neaizmirstamu kuriozu ar komandas biedriem ārpus laukuma?
- Tādu kuriozu momentu ir daudz, bet mēs jau cenšamies nestāstīt visu. Ir aizmirstas slidas un citi notikumi ārpus laukuma. Tad jau arī mēs visu laiku izdomājam kaut kādas derības, jaunākos dže-
kus pačakarēt, lai būtu nedaudz jautrības komandā. Ir pateikts, ka autobuss pienāk ātrāk, un tad viņš tur stundu gaida. Tas nav arī, lai kāds apvainotos, bet gan domāts, lai nedaudz uzturētu jautrību, nepārkāpjot to robežu, kur kāds var apvainoties.
- Kādas īpašības, tavuprāt, ir vissvarīgākās labai komandas “ķīmijai”?
- Vienotība. Mēs katrs esam atšķirīgs, un tie uzdevumi laukumā var būt dažādi. Konkrētajā brīdī, ja mēs piekrītam būt kopā, ir svarīgi, lai nerodas situācija, ka kāds sūdzas, ka viņam nepatīk savs darbs vai loma. Jāmāk atteikties no sava ego, darot to komandas dēļ, un tad arī tiešām var just to auru apkārt un viss sanāk vieglāk.
- Brīvajā laikā tu spēlē golfu. Kā veidojās šī aizraušanās?
- Golfu sāku spēlēt, kad biju Ziemeļamerikā. Tur gandrīz visi spēlē golfu vasarās. Ilgi mani mēģināja pierunāt aizbraukt uz
golfa laukumu. Pirmo reizi es braukāju vienkārši līdzi mašīnā kamēr pārējie spēlēja. Tad pēdējā bedrē man iedeva nūju un teica: “Nu uzsit vismaz vienreiz!”. Tad es pirmo reizi uzsitu pa golfa bumbiņu. Uzreiz pirmais, ko es pēc tam izdarīju – iekāpu mašīnā un nopirku savas golfa nūjas. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
- Publiski esi paudis, ka pēc karjeras beigām vēl aizvien gribi būt tuvumā hokejam un nodot savas zināšanas. Kurš tad kuru nelaiž vaļā – tu hokeju vai hokejs tevi?
- No hokeja es tālu neaizmukšu – es piederu hokejam. Tas ir bijis mans hobijs un dzīvesveids ilgus gadus, un nav vienkārši no tā aiziet projām. No attiecībām, ko izveidoju ar citiem spēlētājiem, un atmosfēras, ko guvu ģērbtuvēs. Hokejs bija mana otrā ģimene. Viens ir tas, ko uz laukuma redzējāt jūs, bet bija jau arī dzīve ārpus spēlēm – treniņi, nometnes, ceļojumi. Tas bija īpašs dzīves posms, kas man vienmēr pietrūks.
“Mēģināju sevi mānīt un izdzīvot tajā hokejā, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, bet mans ķermenis sajuta, ka vairs negūstu tik daudz prieka.”
- Vai profesionālās karjeras beigas tev nozīmē vairāk svētku un ballīšu? Vai ir vēlme izdzīvot jaunībā nokavēto?
- Vēlme jau ir, bet ieradumi nelaiž vaļā. Man, piemēram, gribas izgulēties, bet es to nemaz vairs nemāku – ķermenis pats ceļas agri no rīta. Tam gribas arī kādu drusku slodzes – patrenēties, pasvīst, jo tas uzlabo pašsajūtu. Es savu dienu šobrīd nevaru iedomāties citādāku. Taču tagad es patiešām varu pievērsties ģimenei un arī pabaudīt kultūras
programmu, aizejot, piemēram, uz teātri, citādi hokejam un teātrim vienmēr sezonas sakritušas. Visvairāk man ir prieks piedzīvot to svētku sajūtu. Pēdējo 25 gadu laikā vienu reizi esmu svinējis Ziemassvētkus Latvijā, tā kā tagad šos svētkus gaidu vairāk nekā bērni. Tie ir momenti, kas man pietrūka un varbūt arī lika punktu karjerai. Sportistiem ir vēlme sasniegt savus mērķus, bet bieži viņi aizmirst, ka ģimene un kopābūšana ir svarīgāka. Cepuri nost tiem, kuriem izdodas visu apvienot.
Agrāk sieva un bērni brauca pie manis Ziemassvētkos, kad spēlēju, tomēr ārzemēs man nebija tās Ziemassvētku sajūtas.
- Vai esi kapteinis arī ārpus hokeja laukuma?
- Ārpus sezonas es mēdzu organizēt treniņus tiem spēlētājiem, kas tobrīd atradās Latvijā un gatavojās nākamajai sezonai. Meklēju, kur un kā varam kopīgi uzturēt sevi formā. Daudzi domā, ka būt par kapteini ir kaut kas ļoti īpašs, tomēr tāds es esmu pēc dabas. Es vēlos būt daļa no komandas un vienlaikus esmu gatavs izdarīt vairāk, lai manai komandai un ģimenei būtu vieglāk.
- Ar tavu vārdu saistās vesela hokeja paaudze (Daugaviņš, Dārziņš, Karsums, Rēdlihs…). Vai tu izjūti šo paaudzes sajūtu hokejā?
- Noteikti! Mēs visi aptuveni vienā laikā nonācām izlasē, un gandrīz visi tagad arī esam prom. Ir grūti, ja esi viens, bet mēs bijām vairāki, un mums vienmēr bija sajūta, ka darām to kopā. Tas bija īpaši. Es biju drusku jaunāks, tāpēc arī uzturējos te mazliet ilgāk, bet nu ir laiks nākamajai paaudzei. Tagad citi džeki ņems to visu savās rokās.
- Ko tava paaudze atstās jaunajiem hokeja censoņām?
- Mēs panācām to, ka izlasē ir laba atmosfēra un spēlētāji patiešām grib būt daļa no tās. Tagad ir kārtība, ir foršas ģērbtuves, un tā bija mūsu paaudze, kas cīnījās, lai tas viss būtu. Mēs gribējām atstāt vairāk nekā bija atstāts mums. Un es ceru, ka viņi to novērtēs un ka neapstāsies pie tā, bet gan turpinās attīstīt hokeju un padarīs to interesantāku nākamajām paaudzēm.
- Šeit būtisks noteikti ir tavs kā kapteiņa pienesums. Kā tu izjuti šo starpnieka lomu sarunās ar komandas biedriem un Latvijas Hokeja federāciju?
- Kapteinim ir jābūt starpniekam. Es nekad nebaidījos iet un cīnīties par to, lai spēlētājiem tiktu kaut vai minimums. Mana paaudze ir daudz spēlējusi ārzemēs augstā līmenī, un mēs esam redzējuši, kā tur viss notiek. Gribējām to pašu dabūt šeit, Latvijā, un es domāju, ka to arī panācām. Mums ir savas mājas – bāze, kur varam aizbraukt jebkurā laikā, zinot, ka vieta ģēr-
“Ja tev ir iekšā, tad neatsaki –ej un dari! Kad tas beigsies, būs grūtāk.”
btuvēs netiks uzreiz atdota citam. Spēlētāji nāk uz savu darbu, un viņiem negribas mukt ātrāk mājās, jo ir laba atmosfēra. Par to ir liels lepnums.
- Pirms gada intervijā sacīji, ka izbaudi hokeju tāpat kā bērnībā. Kā noturēt to bērna prieku un mīlestību pret savu sporta veidu?
- Es vienmēr cenšos atcerēties to, kāpēc sāku spēlēt. Man hokejs nenormāli patika, un es to uzskatīju par labāko hobiju, kāds vien varētu būt. Daudzi profesionālajā
sportā grib pelnīt lielu naudu, taču tas ir ļoti viegls veids, kā pazaudēt savu degsmi. Ja nāc ar domu, ka tev patīk spēlēt ar saviem komandas biedriem, tad arī rezultāti būs daudz labāki, un finansiālā puse pati sakārtosies. Kamēr baudi un esi priecīgs, tikmēr arī ķermenis mazāk sāp. Tas gan strauji var mainīties. Līdz pat kvalifikācijai septembrī es jutos ļoti labi, bet turpmākos divus mēnešus manīju, ka vairs nespēju koncentrēties. Mēģināju sevi mānīt un izdzīvot tajā hokejā, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, bet mans ķermenis sajuta, ka vairs negūstu tik daudz prieka. Tas ātri sekoja prātam un sāka sāpēt divreiz vairāk. Tāpēc izdomāju, ka ir jāpaņem pauze un jāsakoncentrē domas. Vienreiz jau man bija pieredze ar aiziešanu no izlases, un es tiešām esmu priecīgs, ka toreiz aizgāju. Visi lielie dzīves notikumi sākās pēc tam, kad biju pagājis maliņā. Tad arī atgriezās prieks un bauda darīt.
- Atmetot pieticību. Ar ko tu sevī visvairāk lepojies?
- Gadiem ilgi es neatteicu spēlēt, arī grūtos brīžos. Ja sportists ir mazliet savtīgs, viņš var ilgāk izturēt sportā. Bet tad viņam jāprot pateikt “nē” arī izlasei, jo aprīlis, maijs ir tie mēneši, kuros var savest kārtībā ķermeni un pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Ja izlasē spēlē katru gadu, var izdegt. Tomēr man tas sagādāja baudu un es vienmēr sev teicu: “Ja tev ir iekšā, tad neatsaki – ej un dari! Kad tas beigsies, būs grūtāk”. Es vienmēr godīgi cīnījos par sevi un pret citiem un nekad nepadevos.
BRĪVĪBAS BARIKĀDES: Latvijas ceļš uz neatkarību
“Barikāžu laiks” ir apzīmējums, ko lieto, lai raksturotu 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumus, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Šis laika posms Latvijas un Baltijas vēsturē ir nozīmīgs notikums, jo, pateicoties cilvēku neatlaidībai un nesalaužamajam garam, spējām saglabāt savu brīvību. Katru gadu 20. janvārī atzīmējam barikāžu aizstāvju atceres piemiņas dienu. Šogad, 2025. gadā, godināsim šī notikuma 34. gadadienu.
VĒSTURISKAIS KONTEKSTS
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, Padomju Savienība sāka īstenot arvien lielāku spiedienu, cenšoties saglabāt kontroli pār Baltijas valstīm. No 1991. gada 11. līdz 13. janvārim, padomju karaspēks apbruņots ieradās Lietuvā – tika ieņemts parlaments, radio, televīzija u.c. svarīgākie objekti, kā arī norisinājās asiņains uzbrukums Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem. Situācija kaimiņvalstī liecināja, ka arī Latvijai draud līdzīgs scenārijs, tāpēc 13. janvārī 04.45 no rīta Latvijas Tautas frontes vadītājas Dainis Īvāns uzrunāja tautu ar aicinājumu pulcēties Doma laukumā. Aptuveni 50 000 cilvēku ieradās. Latvijas tauta sāka veidot barikādes šaurajās Vecrīgas ielās, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgākos objektus, tas ir, televīzijas centru un radio. Tajā pašā dienā tika dots rīkojums ievest Rīgā smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, lai bloķētu pieeju barikādēm. 14. janvārī padomju milicijas specvienība OMON uzbruka barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tilta.
Tika nogalināti vairāki civiliedzīvotāji, tai skaitā operators Andris Slapiņš un skolotājs Roberts Mūrnieks, kuri kļuva par nozīmīgiem simboliem Latvijas neatkarības cīņās.
BARIKĀŽU SIMBOLIKA
Viens no galvenajiem šī laika simboliem bija uguns un siltums. Barikāžu aizstāvji diennakti sildījās pie ugunskuriem. Tie nebija tikai siltuma avots, bet arī vienotības un cerības simbols. Vēl viens barikāžu simbols bija mūzika. Tā vienoja aizstāvjus, ļaujot saglabāt optimismu šajā grūtajā laikā. Tādas dziesmas kā “Manai tautai (palīdzi, Dievs!)” Ievas Akurateres izpildījumā un Līvu “Dzimtā valoda” lika paskatīties uz pasauli no pozitīvāka skatpunkta un saglabāt cerību par valsts brīvību. Dziesmas parasti tika izpildītas pie ugunskuriem, tādējādi tas pastiprināja kopības sajūtu.
BAILES PAR NĀKOTNI
Katram barikāžu dalībniekam ir savs pieredzes stāsts par šo notikumu, bet tos visus vieno viens atslēgas vārds – neziņa. Neviens nezināja, kāds būs iznākums. Bija bailes par nākotni. Tomēr šī neziņa neatturēja cilvēkus no drosmes un vienotības. Aivars Jaudzems, atminoties notikumus, stāsta, ka tobrīd gaisā virmoja “satraucoši dīvaina sajūta”. Barikāžu laikā viņš bija viens no iedzīvotājiem, kas gādāja, lai cilvēki, kas sargā barikādes, ir nodrošināti ar visu nepieciešamo. Galvenokārt tika piegādāta pārtika – tā tika vesta
no Klintaines. Viņš pauž to, ka pašam bija liels satraukums par visu notiekošo. Imanta Briede pati nav bijusi notikumu epicentrā, bet spilgti atceras kā sekoja līdzi notikumiem attālināti. Viņas tā brīža darbavieta no Madonas organizēja braucienu uz Rīgu, lai aizstāvētu barikādes. Tomēr Imantai bija aizliegts doties līdzi kolēģiem. Kāpēc? Iemesls ir vienkāršs – viņai ir pieci bērni par kuriem jārūpējas. Atceroties notikumus, viņa piemin, ka no tuvākās apkārtnes, konkrētāk, Ļaudonas, autobuss, kas veda cilvēkus, tika apšaudīts. Jānis Briedis bija viens no barikāžu aizstāvjiem. Viņš kopā ar savu brāli Aināru un brāļa klasesbiedriem sargāja nocietinājumus pie Ministru padomes ēkas. Tur tika pavadīta viena nakts. Jānis spilgti atceras to, kā tika dalītas bezmaksas gāzmaskas ārkārtas situācijām. “Uz barikādēm cilvēki bija sabraukuši ar dažādiem mērķiem – kāds atbraucis, lai pārmērīgi lietotu alkoholu, kāds – lai cīnītos par valsts nākotni, bet visi bija vienoti,” saka Jānis. Jānis atceras arī to, ka aktīvi darbojās ārzemju reportieri, lai pavēstītu pasaulei par notiekošo. Kopumā viņš ir ļoti pateicīgs, ka viss tomēr beidzās labi.
Edmunds Šulcs nedēļu sargāja barikādes Ulbrokā pie slimnī-
Autore: Amanda Anna Niedre
cas, jo tieši tur atradās radiotornis. Tas bija stratēģiski svarīgs punkts sakaru un kontakta saglabāšanai. Aukstās naktis tika pārlaistas blakusesošajā slimnīcā. Aizstāvji tur gulēja uz maiņām. Sarunas laikā Edmunds atzīst, ka “tad bija patriotisma jūtas.” Viņš arī min, ka bija ļoti stipra kopienas sajūta.
BARIKĀŽU
MANTOJUMS
Četrus gadus pēc notikuma, 1995. gadā, tika izveidots 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds. Kā dibinātājs un prezidents kopš pirmsākumiem darbojas barikāžu laikā ievainotais Renārs Zaļais. No 1996. gada atbalsta fonds ir apbalvojis vairāk nekā 30 tūkstošus barikāžu aizstāvju ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmēm. 2001. gada 21. augustā tika dibināts “1991. gada barikāžu muzejs”. Muzejs atrodas Krāmu ielā 3, Rīgā. Tā misija ir apzināt, saglabāt, izpētīt un popularizēt liecības par šo notikumu, veicināt nacionāli patriotisko jūtu veidošanos skolēnu un studentu
vidū, kā arī saglabāt 1991. gada janvāra barikāžu un Augusta puča upuru piemiņu.
Režisora Viestura Kairiša vadībā 2022. gadā tika uzņemta filma “Janvāris”. Tā sniedz lielisku ieskatu par barikāžu laiku. Filmas galvenais varonis Jazis (Kārlis Arnolds Avots) pats savām acīm piedzīvo šo notikumu. Īpaši vērtīgi šo filmu ir noskatīties jaunajai paaudzei, jo šī laika notikumi tiek atspoguļoti jaunieša acīm. Filma apliecina, ka barikāžu laiks nav aizmirsts, un atmiņas par šo notikumu pastāv vēl šodien.
Jauniete, Latvijas Universitātes studente, zemessardzes pārstāve Undīne Marija Voino ir pierādījums tam, ka arī mūsdienu jauniešiem šis notikums nav vienaldzīgs. “Kaut gan es par barikādēm esmu dzirdējusi tikai no vecāku stāstiem un lasītās vēstures grāmatās, mani aizkustina tas, ka cilvēki darīja visu iespējamo, lai sasniegtu savu mērķi – brīvību. Barikādes parāda to, ka ir ļoti svarīgi pastāvēt par savām vērtībām. Jau ceturta-
jā klasē uzsāku gaitas Jaunsardzē, tagad darbojos Zemessardzē, jo esmu Latvijas patriote. Es iesaistos Latvijas aizsardzībā, jo vēlos vienmēr būt gatava aizstāvēt savu zemi, tāpat kā to pirms 34 gadiem plecu pie pleca darīja latvieši,” pauž Undīne. Kopumā barikādes ir brīvības, vienotības un drosmes apliecinājums. Tas ir pierādījums tam, ko var izdarīt, ja tauta sadodas rokās un ir vienoti. Mēs varam tikai cerēt, ka nekas šāds vairs neatkārtosies. Saules mūžu Latvijai!
LU studente, zemessardzes pārstāve Undīne Marija Voino
Foto: LV100.lv
Gruzijas ceļš uz brīvu nākotni Eiropā
Kopš 2024. gada 28. novembra Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi un citās lielākajās pilsētās notiek iedzīvotāju protesti pret Gruzijas valdību. Tie sākās pēc vadošās prokrieviskās partijas “Gruzijas sapnis’’ paziņojuma, ka diskusijas par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā tiks atliktas līdz 2028. gadam. Šāds partijas lēmums šokēja sabiedrību. Tas bija smags trieciens iedzīvotāju cerībai par atbrīvošanos no Krievijas politikas un propagandas ietekmes, kas kavē Gruziju no pilnīgas iekļaušanās Eiropā. Cilvēki, kas piedalās protestos, sastopas ar nežēlīgu valdības pretestību. Policijas vienības pūļa virzienā izšauj piparu gāzi, aukstu ūdeni un gumijas lodes, kā arī apcietina un pielieto fizisku spēku. Pētot situāciju Gruzijā, sazinājāmies ar bezpeļņas organizācijas “JEF” (Jaunie Eiropas Federālisti) Gruzijas pārstāvniecības prezidentu Konstantinu Gagnidzi.
Autore: Helga Siksne
Konstantins Gagnidze (Konstantine Gagnidze) ir jaunatnes bezpeļņas organizācijas “JEF” (Jaunie Eiropas Federālisti) Gruzijas pārstāvniecības prezidents. Kopš 2024. gada oktobra viņš dzīvo Rīgā un strādā par projektu koordinatoru jaunatnes bezpeļņas organizācijā “Young Folks LV’’.
- Vai tev šķiet, ka Latvijas sabiedrība atbalsta gruzīnus, kas piedalās protestos?
- Es teiktu, ka jā. Kopā ar JEF Latvijas organizāciju sarīkojām atbalsta mītiņu Gruzijas tautai, uz kuru ieradās apmēram 100 cilvēki. Pirms tam Rīgā notika vēl daži šādi mītiņi. Manuprāt, latvieši ļoti labi saprot Gruzijā notiekošo, jo paši ir piedzīvojuši to, ko nozīmē Krievijas vara un ietekme gan PSRS laikā, gan arī pēc tās sabrukuma.
- Kas tevi motivē cīnīties par Gruzijas iekļaušanu Eiropas Savienībā?
Vai, tavuprāt, Gruzijas jaunatne domā tāpat?
Jā, pilnīgi noteikti. Es teiktu, ka vairāk nekā 90% Gruzijas jauniešu atbalsta valsts iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs uzskatām sevi par pilntiesīgu Eiropas daļu – tā domā gan piecgadīgs bērns, gan vecmāmiņa.
“Mēs uzskatām sevi par pilntiesīgu Eiropas daļu – tā domā gan piecgadīgs bērns, gan vecmāmiņa.”
- Gruzijai Eiropas Savienība ir kas vairāk par valstu apvienību, kur tās viena otru atbalsta un sniedz ekonomisko stabilitāti. Tā ir vērtību un cerību simbols. Jau ilgu laiku Gruzija ir cīnījusies ar dažādiem spēkiem, kuri ir centušies mūs atturēt no iekļaušanās Eiropā, sākot no Persijas impērijas, līdz Krievijas Federācijai. Gruzijas kultūra un tauta vēsturiski ir bijusi daļa no Eiropas, neskatoties uz to, ko mums ir centušies iestāstīt dažādi austrumu spēki. Gruzija bija Eiropas daļa līdz padomju okupācijai, kad to nošķīra dzelzs priekškars. Arī pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija mūs vienmēr ir centusies ietekmēt un atturēt no atgriešanās Eiropā. Mēs turpinām būt kā Krievijas satelītvalsts, taču tas nav tas, ko mēs vēlamies. Neskatoties uz šķēršļiem, gruzīni turpina savu ceļu uz brīvu nākotni Eiropā.
Varu pastāstīt piemēru no savas dzīves. Kad bija sācies karš Ukrainā, kādu dienu, atnākot mājās no universitātes, es ieraudzīju, ka mans piecgadīgais brālis sev uz viena vaiga bija uzzīmējis Ukrainas karogu, un Eiropas Savienības karogu uz otra. Es pajautāju viņam: “Kāpēc?” Viņš teica, ka šādi izrāda atbalstu Ukrainai, piederību Eiropas Savienībai un nosodījumu Krievijai. Tāpēc es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka absolūtais vairākums Gruzijas jauniešu atbalsta iestāšanos Eiropas Savienībā.
Kāda ir jauniešu aktīvistu loma cīņā par labāku Gruzijas nākotni? Jauniešu aktīvistu organizācijām ir ļoti nozīmīga loma, jo mēs runājam un darbojamies visas jaunatnes vārdā. Katrs aktīvists nes lielu atbildību, jo mēs cīnāmies par sevi, savu paaudzi un savu valsti. Tajā pašā laikā mums ir jāsadzīvo ar lielu spiedienu no dažādām grupām un partijām, kuras lielākoties kontrolē Krievija un tās propaganda un kuru mērķis ir mūs apspiest. Vēl viens nozīmīgs aktīvisma faktors ir panākt, ka tie 10% jauniešu, kuri neinteresējās par valstij nozī-
“Katrs aktīvists nes lielu atbildību, jo mēs cīnāmies par sevi, savu paaudzi un savu valsti.”
mīgiem jautājumiem vai ir neitrāli, tomēr sāk par to interesēties. Mēs strādājam gan kā skolotāji un mentori, gan kā līderi, jo mums ir jāparāda, ka mēs ne tikai runājam par šiem jautājumiem, bet arī aktīvi darbojamies to risināšanā. Svarīga daļa no mūsu darba ir padarīt mūsu balsi sadzirdamu arī ārzemēs. Daudzi aktīvisti dodas uz citām valstīm, lai stāstītu par Gruzijas vēsturi, kultūru un tautu.
Es teiktu, ka gadsimtiem ilgi ir bijuši mēģinājumi sagrozīt mūsu vēsturi, tādejādi vājinot mūsu tautu. Ir teiciens: “Lai iznīcinātu tautu, jāsagroza tās vēsture.” Kad tas notiek, tauta kļūst par padevīgu varas sekotāju baru. Mūsu kā jauniešu aktīvistu misija ir to nepieļaut.
Tu minēji, ka viens no lielākajiem jauniešu aktīvisma izaicinājumiem ir lielais spiediens no dažādām partijām un grupām. Vai ir kādi citi izaicinājumi, ar kuriem aktīvisti saskaras?
Es nedomāju tikai politiskās partijas, es domāju arī citas grupas, kuras ir pret mums un mūsu vērtībām. Diemžēl viena no tām ir Gruzijas Pareizticīgā baznīca. To ļoti ietekmē krievu propaganda un politika, tādēļ viens no šīs baznīcas darbības virzieniem ir vēršanās pret jauniešu aktīvistiem. Gruzijā reliģija ir nozīmīga kultūras daļa, kā arī es pats esmu ticīgs. Pašlaik baznīca uzskata, ka tas, ko mēs, aktīvisti, darām, ir nepareizi. Tiek izplatīta dezinformācija par mūsu darbu. To īpaši izjūt tie aktīvisti, kuri cīnās par LGBT+ kopienas tiesībām, jo baznīca saka, ka viņu mērķis ir visus jauniešus “savervēt” šajā kopienā. Bieži vien apspiešana nav tikai verbāla, tā mēdz būt arī fiziska. Ir bijuši gadījumi, kad grupējumi no dažādiem valsts reģioniem ir atbraukuši uz Tbilisi, lai uzbruktu vai draudētu jauniešu aktīvistu grupām.
Kāda ietekme, tavuprāt, šiem protestiem būs Gruzijā?
Ir ļoti grūti paredzēt, kā šis viss beigsies. Pirmkārt, šie notikumi ir ļoti saliedējuši tautu. Pat tie cilvēki, kuri iepriekš atbalstīja valdību vai bija neitrāli, tagad ir protestētāju pusē, jo arī viņus ir aizskārusi pašreizējās valdības agresija. Saliedējušās ir arī paaudzes. Ja lielākā daļa aktīvistu ilgu laiku ir bijusi Z paaudze, tagad redzams, ka pievienojas arī viņu vectētiņi, vecmāmiņas un vecāki. Visus vieno kopīgs mērķis – cīnīties par valsts nākotni un nākamajām paaudzēm. Gruzijā vispār ir ļoti liela atbildība pret tautas nākotni, vēl nepiedzimušajiem bērniem un mazbērniem.
Otrkārt, ir liela iespēja, ka sāksies bruņots konflikts. Manuprāt, šādi notikumi var novest līdz revolūcijai. Politiskas revolūcijas var notikt samērā mierīgi, taču tautas revolūcijas vienmēr nes upurus. Pašlaik ir tāda situācija, ka tauta neuzticas nevienam politiskajam spēkam. Vienīgā uzticības persona ir mūsu prezidente Salome Zurabišvili. Gruzīnu sabiedrības atmiņā vēl ir palikušas kara šausmas un konflikti, tāpēc mūs biedē tā iespējamība, ka tas varētu atkārtoties. Pastāv arī iespēja, ka pašreizējā valdība sapratīs, ka viņiem nav nekāda atbalsta no tautas puses, un viņi savā politikā sāks kaut ko mainīt.
“Gruzīnu sabiedrības atmiņā vēl ir palikušas kara šausmas un konflikti, tāpēc mūs biedē tā iespējamība, ka tas varētu atkārtoties.”
Runājot par atbalstu no Eiropas Savienības, mēs esam vīlušies. Mēs riskējam ar savām dzīvībām tās vārdā, taču šķiet, ka tā netaisās neko darīt mūsu labā. Salīdzinot Gruziju 20. gadsimta beigās ar to, kāda tā ir tagad, ir redzama strauja attīstība. Mums ir zems korupcijas līmenis, mēs esam droša valsts, kurā pastāv vārda brīvība un dzimumu vienlīdzība. Liela problēma ir ar LGBT+ kopienas tiesībām, taču mēs turpinām par tām cīnīties. Mēs esam smagi strādājuši pie valsts attīstības, lai sasniegtu mūsu lielo mērķi – iestāšanos Eiropas Savienībā – taču viss, ko tā ir gatava darīt, ir diskutēt, nevis sniegt atbalstu. Tas mūs ļoti nogurdina. Valdība izmanto šīs neveiksmes, lai manipulētu ar sabiedrību, cenšoties iestāstīt, ka mūsu pūliņiem nav jēgas un šis mērķis nav sasniedzams.
Foto: Jelger Groeneveld
PATRIKS KĀRLIS STEPE
“Kā sāku, tā arī turpinu”
Autore: Liene Baumane
Diriģents Patriks Kārlis Stepe savas muzikālās prasmes sācis apgūt septiņu gadu vecumā. Šobrīd viņš ir jauktā kora “Kamēr…” otrais diriģents, kā arī strādā par pasniedzēju Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā un aktīvi darbojas muzikālajā apvienībā “BikiGrupa”. Savas karjeras laikā viņš ir ieguvis 2. vietu Feniarco – La voce dei cori Fosco Corti starptautiskajā kordiriģentu konkursā Turīnā, diriģējis StoryHub projektos un uzstājies Latvijas Nacionālās operas izrādēs gan kā korists, gan arī kā solists. Viņš ir bijis arī finālists un ieguvis īpašo balvu Imanta Kokara 2. Starptautiskajā vidējās profesionālās mūzikas izglītības iestāžu jauno kordiriģentu konkursā 2016. gadā.
- Tavas attiecības ar mūziku sākās jau agrā vecumā Rīgas Doma kora skolā. Saki, kā tad bija – vai pats izrādīji šo iniciatīvu, vai arī tas bija vecāku pirksts?
- Sākotnēji septiņu gadu vecumā mani vecāki tur mani “iebīdīja”, kas ir tā rupji teikts, bet kaut kāda interese par mūziku bija. Man it kā sanāca – daudz dziedāju un tad arī skolā sāku iet. Tad jau tas pēc tam pārvērtās tādā loģiskā turpinājumā, ka arī pēc devītās klases biju izvēlējies palikt, un pēc vidusskolas jau skaidri zināju, ko es gribu darīt un kur es gribu tālāk sevi virzīt. Tas lēmums bija vecāku iepaidots, tomēr paša vēlmes pēc arī noturējos šajā lauciņā, un, kā sāku, tā arī turpinu.
- Tev nekad nebija sapņa kļūt par “rokstāru”? Vienmēr tieši akadēmiskā mūzika bija sirdī? Varbūt tomēr bija arī kāda cita aizraušanās?
- Protams, bija tur kaut kāds bērnības sapnis kļūt par slavenu futbolistu, bet tas bija tikai tādā bērna ideoloģiskā līmenī. Tā ir forša doma, par ko atceros brīžos, kad domāju, kā būtu, ja būtu. Bet man mūzika tāpat ir tuvāka. Varbūt karjera futbolā būtu bijusi skaista, bet arī tas droši vien būtu diezgan nereāli.
- Vai tev ir kāds elks – persona, kuru tu apbrīno un no kura tu ņem piemēru?
- Mūzikas sfērā kā elku noteikti varu minēt Mārtiņu Klišānu, kuru pazīstu jau no zēnu kora laikiem, jo viņš bija diriģents. Visus zēnu kora gadus ļoti viņu cienīju, un
viņš iemācīja man gan mūzikālās lietas, gan arī cilvēcīgās – kā būt cilvēkam (tā man gribētos domāt). Tad arī pēc pamatskolas, izvēloties diriģēšanas ceļu, viņš bija mans specialitātes pedagogs. Mārtiņš Klišāns noteikti ir vairāk mani kaut kādā ziņā iespaidojis. Es viņu vienmēr esmu uzskatījis kā ļoti respektējamu personu, un no viņa ļoti daudz esmu mācījies. Pēc tam jau visi specialitātes pedagogi, kuri man ir bijuši, noteikti man ir daudz ko iemācījuši. Gan Andris Veismanis, gan Austrijā man
Mēs spēlējam mūziku bērniem, nevis bērnu mūziku
bija pasniedzējs Jorns Hinnerks Andrezens (Jörn Hinnerk Andresen) un arī simfoniskā orķestra diriģēšanu pie Mārtiņa Ozoliņa bija ļoti interesanti mācīties. Esmu ļoti iespaidojies no visiem diriģentiem, pie kuriem esmu mācījies, bet Mārtiņš Klišāns būtu tādā elka līmenī.
- Pastāsti mazliet par saviem kolektīviem!
- Pirmā pieredze man radās kamerkorī “DeCoro”, kur nostrā-
dāju 5 vai 6 gadus. Tur bija pirmā saskarsme ar amatieru koru kustību. Pēc tam Aivis Greters uzrunāja mani, lai nāku strādāt korī “Kamēr…”. Tā jau bija pirmā lielā profesionālā izaugsme. Amplitūdas un vēriens, ar kuru “Kamēr…” strādā, ir gana iespaidīgs, un tas bija labs profesionālais izrāviens personīgi man pašam, jo ar kori var iestudēt daudzas plašas un iespaidīgas programmas. Tad arī Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā sāku strādāt un pasniegt diriģēšanu, kas arī man ir tāds diezgan interesants notikums dzīvē, jo man bija jāsāk mācīt kādam citam diriģēt, lai gan pats esmu tikko beidzis studijas. Tur es strādāju ar jauniešiem, un man ir arī orķestris un jauktais koris, kur visi ir mūzikas vidusskolas audzēkņi, un ar viņiem arī ir ļoti interesanti strādāt kā ar jaunajiem potenciālajiem mūziķiem. Vēl ir koris “Beverīna”, kas ir amatieru koris, bet šim korim arī ir kārtīga pieredze. Tas iepriekš bija skolotāju koris, un pirms vairākiem gadiem Imanta un Gido Kokara laikā Latvijas koru kustībā to uzskatīja par ļoti profesionālu kori. Ar viņiem es arī strādāju, un tur savukārt arī ir cilvēki, kuri vienkārši nodarbojas ar ikdienas lietām. Tajā ir gan vecāki un vecvecāki, gan arī jaunieši. Šajā korī dalībnieki uzskata mūziku par savu hobiju, un ar viņiem tiek pavadīti ļoti aizraujoši otrdienas vakari.
- Tu esi arī daļa no muzikālās apvienības “BikiGrupa”. Kā tev radās šāda ideja un sadarbība ar Inesi Zanderi?
- Tas viss sākās pirms diviem
gadiem. Vispār es esmu viens no radiniekiem visām izdevniecības “Liels un mazs” dāmām. Konkrētāk, mana mamma, manas vecmammas māsa Inese Zandere un viņas meita ir šīs izdevniecības dibinātājas. Izdevniecībai bija projekts “BikiBuks”, kurā Rūta Briede ir vizuālās identitātes autore. Viņiem iznāca grāmatu kolekcija “101 grāmatiņa”, kur katrā no tām ir dzejolis, kas ir jau pazīstams visiem bērniem un vecākiem. To veido populāri dzejoļi, kurus sastādīja un atlasīja, un secīgi salika Inese Zandere. Katrai grāmatiņai tika piemērots savs mākslinieks. Kad iznāca 101. grāmatiņa un noslēdzās šis cikls, tad man radinieces pajautāja, vai es varētu atrast kādu grupu, ar kuru nospēlēt dziesmas, kas jau ir uzrakstītas no šīm dzejoļu grāmatiņām. Piemēram, tajās ir iekļauta “Zaķīšu pirtiņa” un “Kartupeli, kartupeli”. Tas viss norisinājās grāmatas svētkos Nacionālajā bibliotēkā, un tur es uzrunāju savus draugus – Martu Smilgu, Matīsu Circeni, Agnesi Malnaču un Mārtiņu Kokaru. Mēs visi esam draugi, un arī ikdienā tiekamies, tāpēc domājām, ka varētu to izdarīt. Satikāmies un izmēģinājām. Matīss arī uzrakstīja jaunu dziesmu, un tad mēs nospēlējām koncertu. Visiem ļoti patika, un mēs izdomājām, ka gribam to turpināt. Tad ierakstījām albumu. Tagad jau aktīvi koncertējam un principā mūs klausās arvien vairāk cilvēku, un tas ir ļoti jauki. Tas tiešām ir foršs veids, kā pavadīt laiku ar draugiem.
- Kas tad iegūst vairāk? Bērni no jums vai jūs no bērniem?
- Tāds sarežģīts jautājums. Mēs no bērniem noteikti iegūstam, jo primāri mēs uzstājamies tāpēc, ka bērni izrāda par to interesi, un bērnus arī varam kaut kā sasniegt ar mūziku. Bet gribētos domāt, ka arī šī mūzika ir vērtīga
tādā ziņā, ka šie dzejoļi un muzikālais vēstījums nav bērnišķīgs, bet gan diezgan nopietns. Tas nav tāds “uķi-puķi”. Mēs spēlējam mūziku bērniem, nevis bērnu muziku. Tā ir mūzika ar pārdomātu vēstījumu, nevis kaut kāds mācību “džingls” par to, kā nevajadzētu uzvesties.
- Kāda ir bērnu auditorijas specifika?
- Tas vispār ir diezgan interesanti. Bērnus var sasniegt, izpildot jebkāda žanra mūziku. Mums
“
Vienmēr ir jābūt gatavam, ka būs jādiriģē koncerts, kad pirmais diriģents
nebūs gatavs
pašiem ir daudz dažādu žanru, ko mēs spēlējam. Katram bērnam varbūt kaut kas patīk jau savā agrīnajā vecumā. Neatkarīgi no tā, vai viņam ir 4 gadi vai 12 gadi, katram ir savs mīļākais žanrs vai dziesmas. Ļoti daudz maina arī tas, kādā kompānijā bērns atrodas. Piemēram, ja mūsu koncertus apmeklē bērnudārza grupiņa vai klase kopā, šie bērni ļoti aizrautīgi dejo, un viegli ir viņus “pavilkt” līdzi un likt viņiem dziedāt kopā ar mums. Ja bērni ir ar vecākiem, viņi mēdz būt rezervētāki un varbūt grūtāk iekustināmi.
- Izpētot tavu biogrāfiju var uzzināt daudz ko jaunu – gan par darbību koros, gan iegūto izglītību, arī par otro vietu starptautiskajā diriģentu konkursā Itālijā un darbību operā. Kā tu visu paspēj?
- Daudz brīva laika man nav, bet kaut kā man tas sanāk. Man tiešām ļoti patīk tas, ko es daru. Man patīk tas, kādā vidē es atrodos visās savās darbavietās, un arī pats cenšos vienkārši sevi motivēt darīt vairāk. No tā arī rodas rezultāts. Protams, kaut kādos brīžos ir sajūta, ka varētu atvēlēt vairāk laika sev, lai atpūstos, vienkārši pabūtu ar sevi vai padomātu par mūziku savā nodabā, nevis visu laiku būt kaut kādā darba skrējienā. Bet kaut kad jau laiks tam visam atradīsies. Spēkus var uzkrāt brīvlaikos.
- Vai Latvijā var nopelnīt iztiku, nodarbojoties tikai ar mūziku?
- Es teiktu, ka jā! Protams, ir jāatrod kaut kāda sava niša. Man arī tas sākums nebija tik vienkāršs. Ar mācībām un studijām bija diezgan grūti apvienot darba pienākumus, bet Latvijā, īpaši šobrīd, ir absolūts kordiriģentu un mūzikas skolotāju deficīts –vienkārši nav, kas strādā. Darba vietas ir! Arī šobrīd diriģentiem kā tiek paceltas algas, tāpat kā skolotājiem. Situācija uzlabojas, un cerams, ka jaunieši, kas tagad mācās, arī izvēlēsies šo ceļu, jo noteikti nopelnīt var, un tas nav šķērslis. Manā gadījumā ir ļoti labi sakritis tā, ka es Cēsīs strādāju pilnu slodzi, bet man Rīgā ir tikai “Kamēr…”. Noteikti iztiku nopelnīt var. Tas arī ir tāds mīts, ka ar mūziku nevar nopelnīt.
- Ja runājam atkal vairāk par kordiģēšanu, jautājums – vai katrs var būt kordiriģents?
- Tas ir ļoti dažādi. Es negribētu teikt, ka jebkurš varētu būt kordiriģents, bet gadījumā, ja šis cilvēks to izvirza par savu mēr-
ķi, noteikti viņš to var sasniegt. Protams, ir nepieciešams daudz kas, sākot ar muzikālo dzirdi, līdz pat tādai cilvēcīgai harismai. Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ja man parādītu ar pirkstu uz cilvēku un jautātu, vai viņš var būt kordiriģents, es teiktu jā, ja viņš uz to ietu kā mērķi, jo diriģenti jau nav kaut kādas īpašas sugas vai kaut kādi izredzētie cilvēki. Viņi ir vienkārši cilvēki, kuri mēģina savākt cilvēku kopu, un īstenot kaut kādu mūzikas vēstījumu. Viņam nav jābūt kaut kādai pārcilvēcīgai personai, kura var izdarīt to, ko citi nespēj. Bet harisma, kaut kāda loģistika, skaidrs muzikālais vēstījums, ko grib nodot – ja šīs lietas ir, tad es domāju, ka var kļūt par kordiriģentu.
- Varbūt vari padalīties ar kādu situāciju, kur radusies problēma, kādu amizatu gadījumu vai ķibeli?
- Ar diriģentiem, īpaši asistentiem vai otrajiem diriģentiem, ir tā, ka vienmēr ir jābūt gatavam, ka būs jādiriģē koncerts, kad pirmais diriģents nebūs gatavs. Man šādi gadījumi ir bijuši. Varbūt nav pat bijis tā, ka man ir jādiriģē konkrēti, bet vienkārši, ka ir tā neziņa un bīstamības pakāpe, ka galvenais diriģents tūlīt nevarēs diriģēt koncertu. Ir bijušas arī tādas naktis, kad es intensīvi mācos partitatūru, gatavojos, ka man tūlīt, tūlīt rīt būs jādiriģē koncerts, un, paldies Dievam, beigās viss ir bijis kārtībā, un tie diriģenti, kuriem ir bijis jāveic šis uzdevums, ir to spējuši izdarīt. Bet tas ir kaut kas tāds, kas vienmēr var “pakutināt” nervus. Vienmēr ir jābūt gatavam. Operā uz skatuves arī ir redzēts daudz kas. Mums ar kori bija jādzied Riharda Vāgnera izrādē “Tanheizers”. Mēs bijām tērpti parūkās ar tādām garām bizēm, un bijām nometušies ceļos. Mums uz muguras ar otu vilka krustus, un vienam no dziedātājiem priekšā, velkot krustu, norāva visu parūku. Tas bija interesants atgadījums uz skatuves.
“Ziemas depresija” Kā to atpazīt un kā rīkoties?
Autors: Armands Stefans Sarguns
Foto: Pexels
Sākoties gada tumšajam periodam, medijos un publiskajā vidē bieži vien izskan frāze “ziemas depresija”. Ar šo jēdzienu tiek apzīmēts laiks, kad cilvēks jūtas vairāk nomākts, noguris, kā arī izjūt citas grūtības, kas negatīvi ietekmē viņa ikdienu un spēju paveikt darbus. Internetā ir pieejami arī dažādi raksti par “sezonāliem garastāvokļa traucējumiem”, ko visbiežāk izmanto kā zinātnisko terminu, lai runātu par “ziemas depresiju”. Tomēr Līga Cepurīte, mākslas terapeite un “Pusaudžu resursu centra” mentore, uzsver, ka visprecīzāk tās būtu saukt par sezonālām emocionālām grūtībām, kamēr ārsts nav noteicis diagnozi un ārstēšanu.
Līga Cepurīte atzīst, ka ziemas laikā cilvēki biežāk meklē resursus un vēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Tomēr terapeite uzsver, ka gadalaiku maiņa nav galvenais faktors, kas rada sezonālas emocionālas grūtības. Tās var izraisīt tādi stresori kā sarežģījumi attiecībās, izaicinājumi mācībās vai pašizjūtas pasliktināšanās. Tumšajos gada mēnešos cilvēkam šie stresori var būt pamanāmāki, jo vairāk laika pavadām telpās, bet mazāk svaigā gaisā, kā arī saules gaismas ir mazāk un daudzas aktivitātes, kas iepriecina, esam raduši baudīt gada siltajos mēnešos. Speciāliste akcentē, ka vissvarīgākais ir sekot līdzi savai
pašizjūtai. Cilvēks pats ir spējīgs identificēt emocionālās grūtības un atrast veidus, kā ar tām tikt galā. Piemēram, studentiem sesijas laikā var rasties nogurums. Taču izšķirošais aspekts ir tas, vai nogurums saglabājas dažas dienas vai vairākus mēnešus pēc sesijas noslēguma. Svarīgi katram ir izvērtēt miega kvalitāti, regulāru ēdienreižu ievērošanu un to, cik bieži cilvēks nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Tikpat nozīmīgi ir arī nošķirt darba un privāto dzīvi, kā arī tikties ar draugiem un rūpēties par emocionālo labsajūtu. Tomēr terapeite uzsver, ka katrā vecumposmā vajadzības ir atšķirīgas un ir būtiski tās ņemt vērā, jo izolēšanās no savām vajadzībām negatīvi iespaidos emocionālo stāvokli.
Speciāliste arī piemin, ka gada tumšajā laikā ir mazāk saules gaismas, tādēļ cilvēka smadzenēs pastiprināti izdalās melatonīns, kas veicina miegainību. Tādējādi cilvēkam dabiski būtu vairāk atpūsties un gulēt, bet ikdienas pienākumi neapstājas, bieži vien to ir vairāk. Šādā situācijā cilvēks var kļūt jūtīgāks pret stresoriem. Lai novērstu miegainības sajūtu, cilvēki mēģina to remdēt ar kafiju un enerģijas dzērieniem, kas iejaucas dabiskos smadzeņu procesos un aizkavē noguruma sajušanu. Lai izvairītos no sezonālām emocionālām grūtībām, ir būtiski ņemt vērā arī seratonīna un dopamīna hormonu nozīmi uz cilvēka labizjūtu. Serotonīns veicina mieru un ilgstošu labsajūtu, savukārt dopamīns nodrošina strauju, taču īslaicīgu prieka pieaugumu. Abi šie hormoni ir būtiski enerģijas nodrošināšanā un tos veicina patīkamas aktivitātes, mērķu sasniegšana, apstiprinājums, kā arī pieņemošas un siltas attiecības.
Līga Cepurīte vēsta, ka primārie simptomi, kas liecina par sezonālām
mākslas terapeite un “Pusaudžu resursu centra” mentore
Primārie simptomi, kas liecina par sezonālām emocionālām grūtībām, ir nomākts garastāvoklis, intereses zudums, kā arī zems enerģijas līmenis, kas var saglabāties arī pēc miega.
Līga Cepurīte
emocionālām grūtībām, ir nomākts garastāvoklis, intereses zudums, kā arī zems enerģijas līmenis, kas var saglabāties arī pēc miega. Turklāt cilvēkiem nereti samazinās ne tikai fizisko aktivitāšu, bet arī sociālo un mācību aktivitāšu daudzums. Svarīgi ir pieminēt arī to, ka cilvēks, kuram ir sezonālas emocionālas grūtības, var neizjust pašpaļāvību un pašizjūtu, piemēram, viņa iekšējā pašizjūta ir zema vai cilvēkam liekas, ka viņam neveiksies. Papildus ir jāizceļ tādi simptomi kā mazināta ēstgriba, kā arī ilgstošā periodā var novērot seksuālās vēlmes mazināšanos. Speciāliste arī uzsver, ka izpratne par prieku ir cieši saistīta ar sociālo un kultūras kontekstu. Kā piemēru viņa min ASV, kur cilvēki prieku un pacilātību pauž izteiktāk nekā latvieši. Šīs atšķirības var skaidrot ar ziemeļvalstu sociāli ekonomisko kontekstu un mūsu mentalitāti, tāpēc latviešu prieka izpausmes var būt atšķirīgas vai mērenākas. Ir būtiski arī izcelt dažādus mītus, kam cilvēki mēdz ticēt, ja runa ir par sezonālām emocionālām grūtībām. Līga Cepurīte izceļ, ka cilvēki stresa situācijās mēdz domāt, ka izolēšanās palīdzēs un nepasliktinās viņa pašsajūtu. Piemēram, ja cilvēkam rodas stress satikties ar vienaudžiem, tas viņam liek domāt, ka labāk no tā ir izvairīties. Šajā kontekstā arī ir svarīgi minēt mītu, ka gadījumā, ja cilvēkam nav spēka nodarboties ar fiziskām aktivitātēm,
viņam tās nav vajadzīgas. Tomēr speciāliste akcentē, ka šādās situācijās ir svarīgi turpināt piedalīties sporta aktivitātēs kaut vai mazākā intensitātē, nevis tās pavisam izslēgt no savas ikdienas.
Terapeite stāsta, ka ir dažādi veidi, kā cilvēks var mainīt savus paradumus, lai uzlabotu savu ikdienu:
1.
Ja cilvēks sastopas ar sezonālām emocionālām grūtībām, viņš var izvērtēt un veikt izmaiņas savā dienas režīmā, lai tas nebūtu haotisks. Proti, ir vēlams iet gulēt un celties aptuveni vienādos laikos gan darba dienās, gan brīvdienās, ieturot ne vairāk kā
divu stundu starpību starp pamošanās laiku. Tā kā cilvēka ķermenis ir pielāgots ritmam, krasas izmaiņas miega režīmā var pastiprināt noguruma sajūtu.
2.
Ieteicams ieplānot regulāras pauzes darba vai mācību laikā, kad var izkustēties, jo cilvēka ķermenis ir radīts kustībai un ilgstoša mazkustība samazina mūsu veiktspēju.
3. Gan darba, gan mācību kontekstā arī ir būtiski apzināties un ievērot savas iespēju robežas, noteikt īstermiņa un ilgtermiņa mērķus. Ir svarīgi plānot savu dienu
Cilvēki mēdz arī pašizolēties, nevēloties izrādīt savas grūtības vai runāt par tām ar citiem. Tomēr ir svarīgi atrast vismaz vienu uzticamu cilvēku, kuram var pastāstīt par savām grūtībām.
un veikt darbus secīgi, neaizraujoties ar vairāku uzdevumu paveikšanu vienlaikus, jo smadzenēm ir nepieciešamas aptuveni 5 minūtes, lai efektīvi pārslēgtos uz jaunu uzdevumu.
4.
Ir vēlams izvairīties no mācīšanās vēlu vakarā, un ir ieteicams beigt mācīties vismaz 2 stundas pirms gulētiešanas.
5. Katru dienu ir svarīgi atvēlēt laiku atpūtai bez viedierīcēm, piemēram, dodoties pastaigā vai baudot maltīti.
6. Uzmanība jāpievērš arī komunikācijai ar citiem cilvēkiem, jo laika pavadīšana ar ģimeni un draugiem ir nozīmīga pašizjūtas uzlabošanā.
7.
Garastāvokļa uzlabošanai ļoti nozīmīgas ir fiziskās aktivitātes, taču nedrīkst aizmirst par radošajām izpausmēm. Ikvienam cilvēkam ir nepieciešamas radošas aktivitātes, kas atslābina citā veidā nekā fiziska kustība. Šīs aktivitātes var būt ļoti individuālas – kādam tā ir māksla vai mūzika, bet citam patīk gatavot ēst. Galvenais ir tas, ka cilvēks piedzīvo radošu procesu un redz tā rezultātu.
8.
Svarīgi ir neizlaist ēdienreizes, it īpaši brokastis, jo tās sniedz enerģiju visai dienai.
9.
Papildus regulārām ēdienreizēm ir svarīgi izvērtēt sava uztura kvalitāti – vai tas ir sabalansēts un bagāts ar olbaltumvielām, ogļhidrātiem un nepiesātinātajām taukskābēm. Dzīvojot ziemeļu valstīs, īpaši ziemas periodā, var būt nepieciešams uzņemt papildu uzturvielas, piemēram, C un D vitamīnu, cinku un citus uztura bagātinātājus.
10. Ja cilvēkam ir liela slodze darbā, labs miegs, regulāras ēdienreizes, atpūtas pauzes un fiziskās aktivitātes ir īpaši nozīmīgas, lai atgūtu spēkus un efektīvi varētu pildīt savus ikdienas uzdevumus.
Līga Cepurīte uzsver, ka gadījumā, ja cilvēks jūt, ka viņam ir sezonālas emocionālas grūtības, ir jāizvairās no pašdiagnostikas, jo tā neuzlabo, bet gan pasliktina emocionālo stāvokli, sniedzot attaisnojumu bezdarbībai. Grūtību gadījumā ir nepieciešams vērsties pie speciālista, nevis meklēt palīdzību internetā vai smelties idejas no satura veidotājiem, kuriem nav ne izglītības, ne pieredzes garīgās veselības jomā. Turklāt ir jāpiebilst, ka noteikti nedrīkst lietot medikamentus bez ārsta konsultācijas. Saskaroties ar emocionālām grūtībām, cilvēki reizēm vēršas pie neveselīgiem īstermiņa risinājumiem, piemēram, pārmērīgas viedierīču lietošanas vai emocionālās ēšanas, no kā ir būtiski izvairīties. Cilvēki mēdz arī pašizolēties, nevēloties izrādīt savas grūtības vai runāt par tām ar citiem. Tomēr ir svarīgi atrast vismaz vienu uzticamu cilvēku, kuram var pastāstīt par savām grūtībām.
Terapeite arī piemin, ka cilvēks grūtību gadījumā var vērsties pēc palīdzības, zvanot uz diennakts krīzes tālruni. Tālrunis 116123 ir paredzēts psihoemocionālā atbalsta sniegšanai pieaugušajiem. Ja krīzes situācijā nonācis bērns vai pusaudzis, palīdzību var saņemt, zvanot uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111. Savukārt, ja cilvēks ir cietušais kādā noziegumā, ir pieejams tālrunis 116006.
Autore: Liene Baumane
Elizabete Gaile ir dziedātāja un dziesmu autore, kura 2023. gadā iekaroja Latvijas radiostacijas ar savu dziesmu “Miera iela”. Viņa ir indīpopa dziedātāja, kuras dziesma “Zinu, ka pāries” 2025. gada mūzikas ierakstu gada balvā “Zelta Mikrofons” ir nominēta kā gada labākā dziesma. Mūzikas pasaulē viņa sevi pieteica 2019. gadā ar mini albumu “Kas aiz krūtīm sēž”, un šogad viņas klausītāji ar nepacietību gaida jaunu albumu.
1. Kas tevi motivē katru dienu izkāpt no gultas?
Manuprāt, atrodot lietu, kas aizrauj sirdi un rada prieku arī citam, katru dienu ir motivācija. Mani noteikti motivē doma par to, ka ik dienu varu turpināt darīt to, ko mīlu. Varu radīt mūziku, uzstāties un stāstīt stāstus, kas var rezonēt ar citiem. Bet vispār gribas jau kaut kā ar savu esamību šajā pasaulē mazliet padarīt to apkārtējo vidi mazdrusku labāku ar kādu labu darbu, smaidu, vārdu. Tā noteikti ir liela motivācija. Vienkārši censties katru dienu būt labākai sev.
2. Kas, tavuprāt, ir tava spilgtākā rakstura iezīme?
Labestība un pozitīvisms? Laikam jau grūti tā sevi raksturot, bet gribas teikt, ka šīs ir divas spilgtas iezīmes manā raksturā. Ikdienā saskatu daudz gaišuma tajā, kas ir apkārt, un visvairāk sargāju tos cilvēkus, kas ir ar mani. Ir jau viegli redzēt problēmu un sāpīgās lietas, kuru šajā pasaulē ir daudz, bet ir svarīgi katram to savu labo dot uz āru.
3. Ja tu raksturotu sevi, izmantojot kādu multfilmas varoni, kurš tas būtu?
Godīgi sakot, nekad neesmu par to domājusi, bet pirmais, kas ienāk prātā, ir Sivēns no multfilmas “Vinnijs Pūks”. Mazliet amizanti, bet, šķiet, pirmā doma, kas nāk prātā no šīs animācijas filmas, ir draudzība un spēja tikt cauri visdažādākājām dzīves grūtībām.
4. Kas ir tava lielākā dīvainība?
Man viena laba draudzene saka: “Tu esi dīvaina, bet patīkami dīvaina”. Es domāju, ka mēs katrs, esot tāds kāds esam, patiesi atklājam savas mazliet dīvainās puses. Grūti uzreiz iedomāties – laikam taisīt savādas grimases, šūpoties un spēlēt mēmo šovu katrā dzimšanā dienā vai jebkādā citā pasākumā, kur ir draugu sanākšana. Visi vienmēr zina, ka tā spēle būs jāspēlē.
5. Kas notika tavā pēdējā sapnī?
Es sēdēju skolas solā un rakstīju kontroldarbu. Vispār bieži vēl redzu sapņus, kā mācos skolā. Nezinu kādēļ, jo par skolas laiku nedomāju gandrīz nemaz, un to pabeidzu jau diezgan sen. Bet smieklīgi. Un tad bija tā, ka mana klasesbiedrene teica, ka brauc uz tenisa treniņu. Es prasīju: “Kur?” Viņa teica: “Uz Krieviju.” Ceru un ticu, ka tā nekad nebūs patiesība.
6. Kas Tev visvairāk patīk savā profesijā?
Spēju darīt principā visu, kā vēlos. Protams, ir lietas, kur ir sava loģika, grafiki, principi, pie kuriem pieturēties. Bet man patīk tas, ka es pati spēju radīt tādu mūziku, kas man patīk, ar tādiem mūziķiem, kuri ir mani draugi, kurus es cienu un ar kuriem šis darba process ir patīkams. Domāju, ka tā tas ir katrā darbā un industrijā, bet viss pamatā ir par cilvēkiem – kāds esi Tu pret citiem, tā arī citi izturas pret tevi. Es esmu visvairāk pateicīga, ka nelielu sakritību un dzīves nejaušību dēļ mani šis ceļš ir aizvedis līdz tam, ka vairs nevaru iedomāties savu ikdienu un dzīvi bez mūzikas, koncertiem, dziesmu rakstīšanas un visa pārejā, kas nāk tam līdzās.
7. Kas ir tava “Romas impērija” jeb tas, par ko tu aizdomājies katru dienu?
Kaut nu ātrāk beigtos karš.
8. Ja tu varētu izgudrot jaunu košļājamo gumiju – kāda tā būtu? Es domāju, ka viss jau ir izgudrots. Ja tās nav pie mums Eiropā, es pieļauju, ka Āzijā ir visas tās garšas, kuras es pirms sekundes gribēju minēt. Ja varētu izgudrot košļājamo gumiju ar tādu spēju, kas visus cilvēkus padara labākus, tā būtu īstā.
9. Kas ir prasme, kura, tavuprāt, visiem cilvēkiem būtu jāapgūst?
Nav prasme, bet es teiktu, ka ir svarīgi pieturēties pie trīs principiem, kas spētu pasauli padarīt labāku: īstenības, labestības, pacietības.
10. Kas būtu tas, ko tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties un darbība neradīs sekas? Ilgi domāju par pēdējo jautājumu, pajautāju mākslīgajam intelektam, un viņa ideja ir izcila. “Ja es zinātu, ka nav iespējams kļūdīties un ka nekas slikts nevar notikt, es uzdrošinātos sarīkot koncertu neparastākajā vietā, piemēram, Ziemeļblāzmas apspīdētā Arktikā vai pat uz kādas lidmašīnas spārna debesīs. Šī pieredze radītu pilnīgu brīvības sajūtu, kur mūzika vienotos ar dabu un neaptveramību. Tā būtu kā sapņa īstenošana, kas iedvesmotu ne tikai mani, bet arī citus, noticēt neiespējamajam.” Tad nu tiekamies uz kāda lidmašīnas spārna vai Arktikā. Lai visiem miers un mīlestība!
Elizabete Gaile
Lēta un garšīga maltīte
Tako zupa
Ziemas aukstajos mēnešos ir vajdzīga sātīga un sildoša maltīte, kas sniegs komfortu un enerģiju visas dienas garumā. Ja garšo meksikāņu stila virtuve, tako zupa ir tieši tas, kas tev ir nepieciešams. Tā ir garšīga, viegli pagatavojama un draudzīga maciņam. Zupu var papildināt ar dažādām sastāvdaļām.
Sastāvdaļas
500 g maltās gaļas (vistas vai liellopa)
1 sīpols
2 ķiploka daiviņas
2 ēdamkarotes eļļas
1 konservētu tomātu bundža (400 g)
1 konservētu melno pupiņu bundža (400 g)
1 konservētu sarkano pupiņu bundža (400 g)
1 konservētu kukurūzas bundža (400 g)
3 ēdamkarotes tako garšvielas
Rīvēts siers
LATVIJAS UNIVERSITĀTE
MĀJAS SPĒLES
TREŠDIEN, 22.JANVĀRĪ, 18:30
RIMI OLIMPISKAIS CENTRS
SVĒTDIEN, 26.JANVĀRĪ, 19:00
RIMI OLIMPISKAIS CENTRS
SESTDIEN, 1.FEBRUĀRĪ, 17:00
RIMI OLIMPISKAIS CENTRS
SESTDIEN, 8.FEBRUĀRĪ, 17:30
RIMI OLIMPISKAIS CENTRS
TREŠDIEN, 12.MARTĀ, 19:00
RIMI OLIMPISKAIS CENTRS
SESTDIEN, 15.MARTĀ, 17:00
RIMI OLIMPISKAIS CENTRS
LU STUDENTIEM UN DARBINIEKIEM, PIE
IEEJAS UZRĀDOT DERĪGU LU APLIECĪBU, IEEJAS BIĻETES AR 50% ATLAIDI
Kultūra galvās, pilīs, sētās
Autore un foto: Marta Antonova
Cēsu pilsēta izceļas ar savu kultūras bagātību. Šogad tā ir izvirzīta kā Latvijas kultūras galvaspilsēta. Cēsis ir ne tikai trešā vecākā pilsēta Latvijā, bet arī Latvijas karoga dzimtene. Gan pilsētā, gan Cēsu novadā pēdējos gados kultūras dzīve ir kļuvusi bagātīgāka. Koncertzāles “Cēsis” izveide, sarunu festivāls “LAMPA” un festivāls “Čello Cēsis” ir liela mēroga projekti, kas izceļ kultūras attīstību reģionā. Cēsu novadā šī gada laikā tiks rīkoti pasākumi, lai kopā apvienotu bagatīgo vēstures mantojumu un ainavas ar mērķi turpināt kultūras dzīves izaugsmi.
2019. gada 23. maijā Cēsis pieteicās, lai kandidētu uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu 2027. gadā. Cēsu pašvaldība solīja pildīt liela mēroga kultūras attīstības programmu. Tomēr pilsēta tika izslēgta no konkursa pēc 1. atlases kārtas, un tās vietā kā 2027. gada Eiropas kul-
tūras galvaspilsēta tika izvēlēta Liepāja. Cēsu pašvaldība lēma istenot savus solījumus iedzīvotājiem un plānoto projektu atbalstītajiiem, tādējādi kļūstot par Latvijas kultūras galvaspilsētu. Jau pašā sākumā tika izvirzīts vadmotīvs “Kultūra galvās, pilīs, sētas”, kas tiks izmantots arī 2025. gada pasākumos.
“Cēsīm piestāv būt pirmajiem! Piestāv uzdrīkstēties! Tāpēc apņemšanās kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, mūsuprāt, nav tikai iekšējā ambīcija, bet gan likumsakarība, ko būvējušas vietējās kopienas un talantīgie kultūras ļaudis gadu gaitā.“
Atis Egliņš-Eglītis, Cēsis 2025 darba grupas vadītājs
Eiropas kultūras galvaspilsētas pieteikuma galvenais koncepts bija “XXII gadsimts”, lai attīstītu kultūras mantojumu nākamā gadsimta iedzīvotājiem. Oriģinālie pieci pīlāri pasākumu īstenošanai bija lielais jautājums, mācīšanās, cilvēka daba, atjaunošanās un tuvais kosmoss. Tomēr tagad, lai pilnvērtīgāk īstenotu projektu un spētu labāk reaģēt uz vietējām un starptautiskajām prasībām, par galvenajiem pīlāriem kļuva demokrātija, izglītība, vide un klimata pārmaiņas, atjaunotne un Cēsu novada izcilība. Tas arī tiek atspoguļots programmas mērķos, proti, stiprināta Cēsu kultūrtelpa, kultūrtūrisms un kultūras nozare, veicinot atpazīstamību, kā arī uzlabojot ekonomisko situāciju un infrastruktūru.
“Radām šo, Latvijas kultūras galvaspilsētas gadu, lai īpaši izceltu mūsu iekšējos radošos resursus un vēl vairāk vienotu mūsu lielā novada cilvēkus.”
Jānis Rozenbergs, Cēsu novada domes priekšsēdētājs
Ir pabeigts pirmais posms no Raiņa kvartāla, kas ir uzņēmejdarbībai veltīta ēka.
Procesā ir Konrāda kvartāla ajaunošana, kuru sastāda četras kultūrvēsturiski nozīmīgas ēkas.
Pētera Rozenberga Cēsu pilsētas mākslas skola.
Atjaunotā Cēsu pilsētas vidusskola.
Vēsturiskā Cēsu Valsts ģimnāzijas ēka, kas ir pastāvējusi kopš 1892. gada un šobrīd tiek atjaunota.
Pasākuma īstenošanā iesaistīsies ne tikai Cēsu pilsēta, bet arī viss novads. Visi solījumi, kas attiecās uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa iegūšanu, tiks maksimāli īstenoti šī gada laikā. Ļoti uzsvērta ir iedzīvotāju līdzdalība. Cēsu pašvaldība katru iedzīvotāju salīdzina ar zvaigznēm, jo katrs no mums ir unikāls un var dažādi iesaistīties plānotajās aktivitātēs. Papildus tiek plānoti vairāki simti Latvijas un starptautiskā līmeņa pasākumi, kur paši Cēsu novada iedzīvotāji ir aicināti pieteikt savas idejas un tās īstenot. Ieplānotie notikumi ne tikai izcels novada unikālo kultūras mantojumu, bet arī svarīgus jautājumus par lokāliem un starptautiskiem izaicinājumiem.
Gada siltajos mēnešos paredzēts, ka notikumu skaits ievērojami palielināsies. Latvijas kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršana parāda Cēsu pilsētas un novada vēlmi attīstīties un sadarboties, lai pilnveidotu kultūras dzīvi reģionā.
“Būsim no sirds priecīgi, ja pēc 2025.gada mēs varēsim identificēt iniciatīvas un procesus, kas turpināsies. Tāpat priecāšos, ja mēs varēsim teikt, ka šis gads mainījis gan kultūras vidi, gan tuvinās vietējo sabiedrību. Ja mēs būsim atstājuši pozitīvu nospiedumu uz ārējo vidi, izglītību, demokrātiju, uzņēmējdarbību – tad 2025. gads būs izdevies.”
Atis Egliņš-Eglītis, Cēsis 2025 darba grupas vadītājs
Ruckas muižā atrodamā Baibas Feoktistovas gleznu izstāde “Manas iedvesmas dārzi“
Pasaules latviešu mākslas centrs
Kad māksla satiekas ar sabiedrību
Autore: Kerija Kieksta
Laikmetīgās mākslas galerijas vakars “Riga Last Thursdays” (RLT) sākums ir saistīts ar Elenu Šalinu. Viņas iedvesmas avots bija Londonā piedzīvotais “First Thursdays” pasākums Šordičas rajonā. Šīs kultūras aktivitātes organizē “Whitechapel Gallery” un tās atbalsta vietējās pašvaldības.
Attīstot ideju kopā ar Maiju Moiru Mazanovu un Uģi Maļinovski, tika izveidots “Riga Last Thursdays” koncepts. Maija atzīst, ka gadiem ilgi komanda ir strādājusi bez finansējuma, tomēr viņi ticēja, ka šāds pasākums ir būtisks: “Mums bija pārliecība, ka šāds kultūras pasākums pilsētai ir ļoti nepieciešams, un tas, kā tas viss attīstījās, to arī pierādīja.”
“Mums bija pārliecība, ka šāds kultūras pasākums pilsētai ir ļoti nepieciešams, un tas, kā tas viss attīstījās, to arī pierādīja.”
Pasākuma organizatori uzsāka sadarbību ar vietējām galerijām. Vienā brīdī tika piesaistītas pat 30 mākslas galerijas, kas Latvijas mērogā ir ievērojams skaits. RLT kļuva par nozīmīgu notikumu Rīgas kultūras dzīvē, piedāvājot laikmetīgās mākslas cienītājiem vienkāršu un pieejamu veidu, kā iepazīt Latvijas mākslas vidi. Apmeklētāju skaits
šajos vakaros ievērojami pārsniedza parastās dienas apmeklējumu, tāpēc “Riga Last Thursdays” kļuva par dienu, kad mākslas galerijas atklāja jaunas izstādes. “Viena vakara laikā galeriju apmeklēja ap 120 – 160 cilvēku, kuri mākslas izstādēm neseko līdzi ikdienā. RLT pauzi jūtam kā milzīgu iztrūkumu un ceram uz atgriešanos!”, norāda mākslas galerijas “DOM” vadītāja Liene Rumpe.
Projekta mērķis bija apvienot galerijas un popularizēt Latvijas mākslu, kā arī veicināt alternatīvo mākslas telpu atpazīstamību. Svarīgs aspekts bija arī tas, ka ieeja RLT pasākumos bija bez maksas, padarot mākslu pieejamāku ikvienam interesentam. “Šķita, ka atkal ir kopiena, likās, ka galerijas vairāk komunicē viena ar otru. Bija daudz apmeklētāju un pēc tam ballīte M/ Darbnīcā,” atceras Maija Moira Mazanova.
“Ideja ir vienkārša, bet darbojoties tā sāk apaugt un
kļūst
interesantāka.”
Iniciatīva vienoja galerijas, māksliniekus un sabiedrību. RLT komanda vēlējās projektu attīstīt vēl vairāk. Kā piebilda Maija: “Ideja ir vienkārša, bet darbojoties tā sāk apaugt un kļūst interesantāka.” Bija vēlme projektu paplašināt un iesaistīt arī reģionus, piemēram, Liepāju, lai veicinātu kultūras pieejamību ārpus galvaspilsētas, tomēr projektam netika piešķirts finansējums.
Projekts bija atkarīgs no Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalsta, taču pēdējās divas reizes finansējums netika piešķirts. Alternatīvi centieni piesais-
tīt sponsorus un ziedotājus, tostarp izmantojot “Patreon” platformu, nesniedza pietiekamus resursus, lai nodrošinātu iniciatīvas turpināšanu. Projekta uzturēšana prasīja regulāru un intensīvu darbu: mājaslapas atjaunināšanu, interviju veikšanu, galeriju uzrunāšanu, komunikāciju ar māksliniekiem un sabiedrību, kā arī jaunu ideju plānošanu un realizāciju. Neskatoties uz šīm grūtībām, organizatori uzskata, ka “Riga Last Thursdays” ir potenciāls atgriezties, ja tiks atrasts pietiekams finansiālais atbalsts.
Projekta laikā veidotāji aicināja galerijas organizēt papildu pasākumus RLT vakarā, piemēram, radošās darbnīcas, priekšnesumus, koncertus un citas aktivitātes, kas veicinātu dialogu starp māksliniekiem, jomas profesionāļiem un apmeklētājiem. Lai attīstītu kultūras dzīvi, RLT 2023. gadā sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju izveidoja projektu “Māksla strādā”, kas ļāva ieskatīties mākslas procesu aizkulisēs. Tāpat 2023. un 2024.
gada vasarā “M/Darbnīcas” pagalmā norisinājās brīvdabas izstāde “Art e fakti”, kur jaunie mākslinieki “Open Call” laikā varēja prezentēt savus darbus.
“Riga Last Thursdays” deva iespēju māksliniekiem un mākslas telpām sasniegt plašāku auditoriju, kļūstot par daļu no Rīgas kultūras dzīves. Projekta veidotāji tic, ka šāda iniciatīva var ne tikai augt, bet arī
“Ir vieta, ir telpa, ir platforma –galvenais ir vēlēšanās,”
iedvesmot jaunus dalībniekus un idejas nākotnē. “Ir vieta, ir telpa, ir platforma – galvenais ir vēlēšanās,” atzīmē projekta komanda, kas aicina jauniešus iesaistīties un palīdzēt atdzīvināt šo nozīmīgo pasākumu.
“Riga Last Thursdays bija mūsu veids, kā parādīt, ka māksla var būt atvērta visiem – tā ir vieta, kur at-
klāt, mācīties un dalīties priekā par mākslu. Lai arī šobrīd esam spiesti apturēt projektu, mēs ceram, ka mūsu iniciatīva atstāja iedvesmu nākotnei un mākslas pieejamībai Latvijā. Cilvēki turpina apmeklēt galerijas, un galerijas turpina veidot īpašus pasākumus, piesaistot lielāku auditoriju,” ar cerību un pārliecību saka RLT projekta vadītāja Anete Kalēja.
Finansējuma trūkuma dēļ projekts pašlaik ir apturēts, tomēr komandas entuziasms un vīzija liek cerēt, ka “Riga Last Thursdays” varētu atgriezties ar jaunu sparu. RLT rīkotāji ir atvērti sadarbībai, jo ne vienmēr visu nosaka finanses – reizēm pietiek ar iniciatīvu, labu ideju un apņēmību to īstenot. Jaunajai komandai būtu iespēja dot otro elpu projektam un veicināt mākslas pieejamību plašākai sabiedrībai. Iniciatīva parādīja, ka māksla var kļūt par pilsētas dzīves sastāvdaļu, radot jaunu platformu mākslinieku, galeriju un skatītāju savstarpējai mijiedarbībai.
“Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris’’.
Kvadrifrons.
Autore: Helga Siksne
Foto: Agnese Zeltiņa
Izrādi “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris’’ skatītājiem pirmo reizi parādīja 2023. gada 20. oktobrī. Taču gadu velāk, dodoties uz izrādes norises vietu, Rīgas cirku, pēc skatītāju plūsmas varētu šķist, ka ir pirmizrāde. Biļetes uz izrādi tiek izpirktas ātri, un uz to ieteicams ierasties laicīgi, jo vietas nav numurētas. Skatītāju čalas, bārā iegādāto vīna un balzāma glāžu šķindoņa un skatuves gaismu mestās ēnas rada sajūtu, ka nākamā stunda būs īpaša.
Šī izrāde ir klasificēta kā dokumentāla fikcija. Tā vēsta par teātra kritiķes Līvijas Dūmiņas (Reinis Boters) un Dailes teātra aktiera Artūra Skrastiņa (Guna Zariņa) sešpadsmit gadu ilgajām attiecībām, kamēr top Skrastiņa biogrāfija. Sešpadsmit gadu laikā L. Dūmiņa par A. Skrastiņu uzzina visu, sākot no bērnības sapņiem, līdz pārdomām par teātri un aktiera lomu tajā. Grāmatas tapšanas gaitā abu attiecības krasi mainās – no slavena aktiera un jūsmīgas kritiķes par diviem cilvēkiem, kas paši ir aizmirsuši savas sākotnējās
lomas, apmainās ar dzēlīgiem apvainojumiem un dalās ar domām, ko, visticamāk, neatklātu nevienam citam. Procesa kulminācijā Līvija Dūmiņa pati kļūst par Artūru Skrastiņu –labāku Artūru Skrastiņu. Lai gan Līvijas Dūmiņas grāmata “Artūra Skrastiņa Spogulija’’ iznāca 2020. gadā, šīs izrādes stāsts ir izdomāts.
Kad zālē nodziest gaismas un ir izskanējis atgādinājums izslēgt savus mobilos telefonus, iestājas īss klusums. To pārtrauc viegla, ritmiska melodija. Pēc dziļākas ieklausīšanās uzreiz var atpazīt Artūra Skrastiņa unikālo un labi pazīstamo balss tembru. Šī melodija iesāk komponista Jāņa Šipkēvica īpaši radīto skaņu celiņu ar dziesmām, kurās ir dzirdama Artūra Skrastiņa balss. Pēc brīža uz viena no skatuves podestiem iedegas gaisma, kas atklāj vienu daļu no šīs izrādes spožā aktieru ansambļa – Gunu Zariņu Artūra Skrastiņa lomā. Pēc mirkļa Skrastiņu pēkšņi iztraucē Līvija Dūmiņa Reiņa Botera atveidojumā. Un stāsts ir sācies.
Zariņas Skrastiņš atklāj visas skatītājam iedomājamās aktiera personības šķautnes. Viņš ir gan lepns un glaimots par kritiķes izrādīto sajūsmu, gan filozofē par savu lomu kā aktiera un teātra daļas lomu, gan parāda, ka tomēr pats ir tikpat parasts cilvēks, cik mēs visi. Teatralitāte atspoguļojas katrā viņa darbībā gan stāstā par to, kā bērnībā sapņojis kļūt par autobusa “Ikaruss” vadītāju un četras stundas vadīja maršrutu uz Aizputi vecmāmiņas dīvānā ar katla vāku stūres vietā, gan brīžos pirms iziešanas uz “Dailes teātra” skatuves. Zariņas tēlojums ir aizraujošs un dinamisks ar balsi un ķermeņa kustībām, virtuozi iemiesojot tēlu.
Reiņa Botera Dūmiņa lieliski parāda aizrautu cilvēku, kurš darīs visu, lai piepildītu savu mērķi, lieliski izdarītu savu darbu un īstenotu savu vīziju, pat izsekojot aktieri līdz mēģinājumu telpai un pārsteidzot viņu pilnīgi nesagatavotu. Viņa var noskaitīt teju visas aktiera kino lomas, meistarīgi izvilināt dziļi personīgus stāstus un atziņas un uzmanīgi tajos klausīties. Izrādē ir spilgti parādītas kritiķes personības izmaiņas, pakāpeniski pielāgojoties Skrastiņa neparedzamajai dabai, kas vainagojas ar pašas pārtapšanu Skrastiņā.
Aktieru ansamblis ir ļoti spēcīgs. Tikpat spēcīgs ir Rūdolfa Gediņa un Klāva Meļļa radītais dzejiskais teksts, Gediņa veidotā aktieru kustības dinamika, Šipkēvica mūzika un visi pārējie izrādes komponenti. Kates Krolles radītā skatuves telpa sastāv no vairākiem podestiem dažādos augstumos, ko meistarīgi izgaismo gaismu mākslinieces Nikolas Suharevas veidotā vēso neona un gaismas spuldžu kombinācija. To mijiedarbība aizrauj, un ātri vien nonāk līdz kulminācijai, tad vēl vienai kulminācijai, un vēl vienai. Drīz vien sāk pārņemt sajūta, ka viss izstāstītais atkārtojas, rodas grūtības izsekot līdzi tekstam un tam, kas notiek uz skatuves. Izrāde ilgst vien stundu, bet šķiet, ka režisori ir centušies to maksimāli aizpildīt, kas viņiem arī ir izdevies. Taču skatītājam ir krietni jānopūlas, lai spētu noturēt uzmanību un asu prātu līdz stāsta pēdējai minūtei. Lai gan aktiera un kritiķes attiecības uz skatuves ir beigušās, to radītās pārdomas un atklāsmes turpina dzīvot vēl ilgi.
