Sirdi sildošais “Eņģeļu pasts“
Dabai draudzīgi svinēšanas padomi
Kā kļūt politiski aktīvam?
Krista Anna Belševica: “Šim laikmetam pietrūkst mazliet klusuma”
Jauns gads. Jaunas prasmes
Īsto vai mākslīgo? Roku rokā jeb kā palīdzēt citiem
GUSTAVO
“Katra kompozīcija ir kā puzles gabaliņš”
Desmit jautājumi Sniegam
Ko darīsi 2025. gadā?
REDAKTORES SLEJA
Decembris ir mēnesis, kas nes sev līdzi ziemas saltumu un svētku siltumu. Tas ir laiks, kad mēs atskatāmies uz paveikto un cerīgi raugāmies uz vēl nepadarīto. Tas ir kā tilts starp veco un jauno. Ceļojums starp atmiņām un sapņiem. Studentiem šis ir īpaši izaicinošs mēnesis, jo straujiem soļiem tuvojas semestra noslēgums un saspringtais sesijas laiks. Stress un nemiers nereti saplūst ar mandarīnu un svaigi ceptu piparkūku smaržu, dabas skaistumu un apkārtējo prieku. Līdzās ziemas tumšajiem vakariem nāk arī nostalģija. Brīdis, kad raugāmies atpakaļ uz laiku, kur viss bija pavisam citādi. Tomēr īstā vērtība slēpjas spējā dzīvot tagadnē. Paveikt vēl nepabeigto, dziļi ieelpot un lūkoties uz priekšdienām.
Arī žurnāla “Avantūra” komanda ir apņēmības pilna izvirzīt jaunus mērķus, īstenot savas idejas un gūt vērtīgas atziņas. Mūsu priekšā ir vēl neizdibināts ceļš, kas gaida, lai tas tiktu atklāts. Katrs stāsts un piedzīvojums ir iespēja vairāk izprast pasauli un cilvēkus, kas to veido. Ceram, ka ikviens lasītājs šajā izdevumā atradīs sev ko tīkamu – jaunas idejas, iedvesmu vai vienkārši patīkamu lasāmvielu, kas padarīs decembri nedaudz īpašāku.
Patīkamu lasīšanu!
Evelīna Kukarela, žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore
Visi
žurnāla “Avantūra“ komanda
Īsto vai mākslīgo?
Evelīna Kukarela galvenā redaktore @evelina.ecis
Marta Antonova rakstu autore @martaantonova4146
Kristīne Kozuliņa rakstu autore @kikaaaa.k
Liene Baumane rakstu autore @lieenukssss
Ance Upmale rakstu autore @upmale_a
Alise Evija Bērziņa rakstu autore @a.beerzinja
Kerija Kieksta autore, maketētāja @kkerija
Helga Siksne rakstu autore @helgasiksne
Amanda Anna Niedre rakstu autore @amanda.anna.n
Armands Sarguns korektors @_margrietina
Aleksandra Soročina maketētāja @a.sorochinaa
Lielā intervija ar Gustavo
Par izstādi BINDE 100-10
Dzejniece, rakstniece skolotāja Krista Anna Belševica
Roku rokā jeb kā es varu palīdzēt citiem?
Ko darīsi 2025. gadā?
Kā svinēt svētkus dabai draudzīgi?
Nelielas dāvanas, kas sagādā lielu prieku 04 06 12 14 17 18 20 21 23 24 26
Jākļūst politiski aktīviem. Ar ko sākt?
Desmit jautājumi Rihardam Sniegam
Prasmes, ko iemācīties 2025. gadā
redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv
Autore: Kristīne Kozuliņa Foto: Freepik.com
Tuvojoties svētkiem, arvien biežāk uzvirmo diskusijas, kura egle ir labāka – īstā vai mākslīgā? Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viņiem svētku sajūtu rada dabīgās egles smarža mājās. Tomēr citi uzskata, ka mākslīgā egle kalpos gadiem un ir labs ieguldījums nākotnei. Lai tiešām izprastu, kādu izvēli veikt, ir jāizskata dažādi aspekti –no simbolikas un tradīcijām līdz ietekmei uz vidi.
Eglīte: svaiga, zaļa un smaržīga
Viens no Ziemassvētku simboliem ir mūžzaļie koki. Egles kā svētku simbola pirmsākumi ir meklējami Senajā Romā, kur gaismas svētku Saturnāliju laikā tās simbolizēja auglību, dzīvību un dabas ciklisko atjaunošanos. Dabīgā egle kļuva populāra Viduslaikos, kad to rotāja ar āboliem, simbolizējot Paradīzes koku un cilvēku atpestīšanu no ļaunā. Mūsdienās egle ir neaizstājams ģimeniskās kopības simbols. Iešana mežā, lai to nocirstu, vai kopīgs brauciens uz audzētavu tās iegādei, kā arī izrotāšana rada īpašu svētku noskaņu. Lai arī Latvijā egļu ciršana parasti notiek kontrolēti (tikai savā privātīpašumā vai, ievērojot noteikumus, Latvijas valsts mežos), tā joprojām patērē resursus un rada atkritumus. Organizācijas GreenMatch pētnieki aprēķinājuši, ka vienas dabīgās egles oglekļa pēdas nospiedums ir aptuveni 3,5 kilogrami CO2, kas ir līdzvērtīgs 15 kilometru braucienam ar automašīnu,
ja tā tiek utilizēta pareizi –kompostēta vai sadedzināta enerģijas iegūšanai. Tomēr realitātē egles visbiežāk nonāk sadzīves atkritumu konteineros. Nonākot atkritumu poligonā, tās lenām sadalās un izdala metāna gāzes. Latvijas valsts meži iesaka ar egles zariem apsegt dārza augus vai piedāvāt cilvēkam, kuram ir mājas malkas apkure.
Mākslīgā egle: vai tā ir investīcija?
Svarīgākais arguments izvēlē par labu mākslīgajai eglei ir ekonomiskais izdevīgums, jo to var vienreiz iegādāties un lietot vairākus gadus. Tās kopšana arī prasa mazāk darba tāpēc, ka skujas nebirs un uzstādīšana ir vieglāka. No otras puses vienas mākslīgās egles izgatavošanai un transportēšanai ražotāji patērē ievērojami vairāk neatjaunojamās enerģijas resursu nekā īstās egles izaudzēšanai vai ieguvei. Neīstās egles ražošana veido tikpat lielu CO2 piesārņojumu (40 kilogramus CO2) kā 300 kilometru brauciens ar automašīnu. Lai ietaupītu naudu un rūpētos par vidi, Latvijas valsts meži piedāvā iespēju ikvienai Latvijas ģimenei nocirst vienu Ziemassvētku eglīti valsts mežā. Šī iespēja attiecas uz eglītēm, kas aug ceļu trasēs, grāvjos, stigās, zem elektrolīnijām un pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem. Lai atšķirtu Latvijas valsts mežu teritoriju no privātas zemes, jāmeklē LVM īpašuma zīme – dzeltenā fonā attēlots LVM logotips. Galvenais atcerē-
ties, ka eglīte, kuru plānojat ņemt uz mājām, nedrīkst būt garāka par 3 metriem, un tā ir jānozāģē līdz ar zemi, lai meža dzīvnieki nesavainotos.
Tātad, dilemma!
Lai gan mākslīgā eglīte ir labs variants, kas neprasa ikgadējus laika un finansiālos resursus, šī izvēle tomēr neatsver labumu, ko dod pieturēšanās pie “tradicionālajām” vērtībām. Organizācija The Nature Conservancy ir izpētījusi, ka mākslīgās egles funkcionalitāte vidēji ir tikai 5 līdz 6 gadi, nevis 10 vai vairāk gadi kā to sola ražotāji. Īstās egles izvēle nāk par labu gan mežu atbalstam, gan vietējiem uzņēmumiem, kuri seko vadlīnijām, veidojot videi draudzīgas audzētavas un dzīvotnes, veicinot CO2 pārstrādi un skābekļa ražošanu. Arī egle podiņā, ko pēc tam pārstādīt dārzā, pašdarināta egle no grāmatām, zariem vai lampiņu virtenēm ir videi draudzīgāks lēmums, kas radīs īpašu Ziemassvētku sajūtu katrā mājā.
Ko pēc tam?
Jautājums, kas noteikti tiek apspriests daudz un dikti ir: “Kad vāksim nost egli?“ Pēc tradīcijām ir pieņemts, ka pēdējā diena, kad Ziemassvētku dekorācijas (tostarp eglīti) ir jānovāc ir Zvaigznes dienā, kas tiek atzīmēta 6. janvārī. Galvenais, atbrīvojoties no egles, ir to nemest konteinerā kopā ar citiem atkritumiem, bet novietot blakus, lai eglītei varētu dot vēl kādu pielietojumu, par ko izlems atkritumu apsaimniekotāji.
GUSTAVO
“Katra
kompozīcija ir kā puzles gabaliņš”
Autore: Amanda Anna Niedre Foto: Evelīna Kukarela
Gustavo (īstajā vārdā Gustavs Butelis) mūzikas industrijā darbojas kopš 1995. gada. Viņš ir viens no visvairāk atpazīstamajiem hiphopa žanra pārstāvjiem Latvijā. Savas profesionālās darbības laikā mūziķis ir izdevis piecus studijas albumus un piedalījies vairākos nozīmīgos projektos. Decembra sākumā
“Arēnā Rīga” Gustavo savu aizvadījis līdz šim grandiozāko šovu.
- Vai mūzika bija “lielais sapnis”?
- Es nezinu, vai to var nosaukt par “lielo sapni”. Mūzika bija tā laika interese. Bija sajūta, ka tas ir jāturpina, ja jau esmu tajā ieguldījis divus gadus. Man bija arī sajūta, ka ir vīzija, kuru daudzi netver, un tas uzreiz šķita nozīmīgāk, lai turpinātu savu ceļu mūzikā.
- Hiphops ir mūzikas žanrs, kurā nozīme slēpjas dziesmu vārdos. Pastāstiet, kā Jums skolas gados veicās latviešu valodas stundās!
- Lielākoties skolas gados latviešu valodā vispār neveicās. Mani arī tajā laikā neinteresēja mācības. Man tajā vidē bija ļoti grūti koncentrēties un noturēt uzmanību, līdz ar to tieši latviešu valodas dēļ es nepabeidzu 9. klasi ar pirmo reizi.
Nopietnāk latviešu valodu sāk apgūt tikai divdesmit gadu vecumā, jo vairāk sāku lasīt grāmatas.
- Kā apkārtējie uztvēra karjeras izvēli? Vai bija sabiedrības spiediens?
- Man un maniem domubiedriem bija sajūta, ka mēs dzīvojam savā burbulī, kurā cilvēki savstarpēji saprotas un visiem ir līdzīga gaume. Tajā zonā mēs pavadījām daudz laika, un tas radīja sajūtu, ka klāt ir cilvēki, kas saprot to, ko mēs radām un par ko fanojam. Tomēr vairāk dominēja sabiedrības loks, kas nesaprata to, ko mēs darām un kāpēc mēs to darām. Sākumā par to bija vienalga. To disonanci varēja sajust, kad mēs sākām gūt atpazīstamību. Lai arī
pieauga cilvēku loks, kas mūs saprot un atbalsta, mēs jutāmies dīvaini, kad saskārāmies ar citiem, piemēram, radio stacijām, kuras mūsu mūzikā neredzēja potenciālu. Kaut kādā mērā tas turpinās arī šobrīd. No vienas puses hiphops ir viens no populārākajiem žanriem Latvijā, bet no otras puses ir segmenti, kuros tas netiek uzskatīts kā līdzvērtīgs citiem mūzikas stiliem.
- Vai bija stratēģija, kā iekļūt mūzikas industrijā? Vai kāds palīdzēja?
- Runājot par pašu sākumu, mēs, grupa “Fact”, darījām, kā mācējām. Mūs tolaik uzrunāja jaunizveidota ierakstu kompānija, kas savā paspārnē vēlējās uzņemt dažādu
“Ja neseko līdzi žanra attīstībai, var iestigt vienā rutīnā, kas diezgan ātri noveco”
mūzikas žanru pārstāvjus. Cerības no mūsu puses bija ļoti lielas. Mēs sarakstījām debijas albumu, tapa arī pirmais mūzikas videoklips, izdevām vairākas dziesmas, bet tur viss arī apstājās. Pāris gadus vēlāk mēs jau atkal bijām neatkarīgi mākslinieki. Konkrēta stratēģija tapa procesā, gadiem ejot. Laika gaitā rodas izpratne, kā industrija darbojas, tāpēc var atrast citus veidus, kā, piemēram, organizēt koncertus un izdot ierakstus. To visu mēs apguvām praksē.
- Kā radās “Fact”?
- Mēs bijām draugi, kuri nodarbojās ar ekstrēmajiem sporta
veidiem. Šajā komūnā visi bijām arī 17 gadus veci mūzikas fani un klausītāji. Tad vienā brīdī nolēmām, ka paši varam sākt muzicēt. Sākumā mums nebija zināšanu, pieredzes un izpratnes, kā vislabāk veicināt komandas darbu. Tas radīja konflikta situācijas, jo mums katram bija atšķirīgi mērķi, vīzijas un prioritātes. Šīs viedokļu atšķirības pastāvēja pāris gadus, līdz brīdim, kad sapratām, ka būs labāk, ja katrs iesim savu ceļu.
- Ieminējies par ekstrēmajiem sporta veidiem. Kā tas sākās? - Tā kā es nepabeidzu 9. klasi, man bija jāsāk mācības citā skolā. Tur es iepazinos ar savu klasesbiedru, kas brauca ar skrituļdēli. Mēs sadraudzējāmies, un es, sekojot viņa piemēram, arī sāku aizrauties ar šo sporta veidu. Tā es iepazinos arī ar Čižiku (mākslinieku Aivaru Čivželi), kurš bija viens no grupas “Fact” dalībniekiem. Kad sāku nopietni darboties mūzikā, es sapratu, ka šīs lietas īsti nevaru apvienot, tāpēc skrituļošanas periods ilga
pāris gadus. Radās problēma, ka tad, kad “skeitoju”, es neko nedarīju mūzikas labā, un tas neradīja labu sajūtu.
- Vai ir kāds konkrēts mūziķis vai grupa, kas iedvesmoja radīt mūziku?
- Tas vienmēr ir bijis mūziķu kopums. Ja runājam par pirmsākumiem, tajā laikā tie, visticamāk, bija hiphopa izpildītāji, kurus tolaik vispār bija iespēja klausīties. Bija tādas grupas kā “Supercell” un “Vulkan”. Man pašā sākumā patika arī Šakils O’Nīls (Shaquille O’Neal). Laika gaitā es sāku kolekcionēt plates un darboties kā DJ. Dažreiz nedēļā iegādājos pat piecus albumus. Šajā visā kopumā uzmirdzēja kāds izpildītājs, kurš likās interesantāks un iedvesmojošāks. Pēc tam viņu nomainīja kāds cits mūziķis. Sākumā man bija liela interese dzirdēt, ko konkrētais žanrs ietver, un izprast šī mūzikas stila evolūciju. Ja neseko līdzi žanra attīstībai, var iestigt vienā rutīnā, kas diezgan ātri noveco.
“Ja es pārslēdzos uz attiecībām un mijiedarbību ar cilvēkiem, jaunu ideju radīšanas un īstenošanas process apstājas”
- Kas pašlaik iedvesmo radīt mūziku?
- Nav viena iemesla, kāpēc tiek radīta mūzika. Sākumā tā ir interese izdarīt ko līdzīgu tām dziesmām, kas uzrunā. Radošajā procesā ir jūtama arī aizrautība. Laika gaitā man iepatikās darba rezultāts. Tā tas viļņveidīgi mainās. Šobrīd esmu vairāk orientēts uz rezultātu, lai gan patiesībā man labāk patīk pavadīt laiku pašā mūzikas radīšanas procesā, nedomājot par gala iznākumu. Tomēr ilgtermiņā tas var radīt neapmierinā-
tību, jo rodas sajūta, ka process nekur neaizved. Tā es sapratu, ka man ir jānosaka mērķis, uz ko tiekties.
- Kā atrodi tēmu, par ko uzrakstīt dziesmu?
- Tas ir atkarīgs no aktualitātēm noteiktā laika periodā. Tā var būt arī kāda interesanta tēma, par kuru nav runāts. Reizēm mūzika kaut kādā veidā nosaka mērķi. Piemēram, ir skaņdarbi, kuri rakstīti ar nodomu izklaidēt cilvēkus. Šis process katru reizi ir atšķirīgs.
Gadu gaitā es esmu izmēģinājis desmitiem veidu, kā radīt dziesmu.
- Ar kuru no Jūsu pieciem studijas albumiem lepojaties visvairāk? Kuru albumu bija visgrūtāk uzrakstīt?
- Es vienmēr lepojos ar savu jaunāko albumu noteiktajā laika posmā. Ir liels gandarījums par paveikto un to atdarināt šķiet neinteresanti un pat neiespējami. Neviena albuma radīšana nav bijusi viegla, tomēr visvairāk laika aizņēma debijas albums. Šajā posmā saskāros ar vairākiem sarežģījumiem – ne tikai radošiem, bet arī organizatoriskiem. Radot albumu, es katru reizi meklēju jaunus veidus, kā šo procesu padarīt vienkāršāku un organiskāku.
- Vai ļauj citu cilvēku viedoklim ietekmēt to, kādu mūziku radīt?
- Viss ir atkarīgs no tā, kas ir šis cilvēks, kurš izsaka kritiku un kā tā ir formulēta. Man ir interesanti, kā cilvēks no malas sadzird manu mūziku, bet bieži vien tā kritika, kas izskan, neiekļauj kontekstu. Ja cilvēks saka, ka viņam konkrēts skaņdarbs atgādina kādu citu, tā ir viņa pasaule, un tas mani neskar. Es rakstu kompozīcijas, kuras ir daļa no lielāka projekta, tāpēc tajā katrai ir sava vieta. Katra kompozīcija ir kā puzles gabaliņš. Kad kāds saka, ka noteiktu puzles gabaliņu vajadzētu nomainīt, es saprotu, kāpēc tā šķiet, jo viņš neredz kopainu. Ja izteiktā kritika iederas manā kopainā un tā sakrīt ar rāmi, ko esmu uzbūvējis, es to ņemu vērā.
- Kādas ir sajūtas, uzstājoties koncertos?
- Uzstāšanās brīdī es ļoti koncentrējos, tāpēc es ieguldu lielas pūles. Izpildot savas dziesmas, es nespēju piedzīvot un izjust to “eiforisko” sajūtu, jo man ir jāpievērš uzmanība vairākām lietām vienlaicīgi, īpaši, ja teksta ir ļoti daudz. Uz skatuves es vienmēr domāju divus soļus uz
priekšu. Pēc būtības es esmu mūziķis, kuram ir ērtāk strādāt studijā.
- Vai ir viegli apvienot privāto dzīvi ar darbību mūzikas industrijā?
- Noteikti nē! Ja es nebūtu mūzikas un tekstu autors, bet gan izpildītājs vai organizētājs, tas būtu krietni vienkāršāk. Radošais darbs prasa pavisam citādus resursus. Ja es pārslēdzos uz attiecībām un mijiedarbību ar cilvēkiem, jaunu ideju radīšanas un īstenošanas process apstājas. Gadu gaitā esmu sapratis, ka mākslinieciskajā darbībā nekas neiet uz priekšu, ja es cenšos apvienot darbu un privāto dzīvi.
“Nevaru piekrist cilvēkiem, kas saka, ka latviešu valodā nav pietiekami daudz vārdu, ar kuriem izteikties.”
- Ko tu domā par anglicismu izmantošanu hiphopa žanrā mūsdienās?
- Valoda parasti atspoguļo to, kas notiek manī. Es arī izmantoju anglicismus, tomēr viss ir atkarīgs no projekta, kurā darbojos. Ja mūzika tiek veidota hiphopa žanrā, vārdi krietni vairāk ir pietuvināti sarunvalodai, kurai neizbēgami pieder aizguvumi no angļu valodas. Citiem mūziķiem tie ir stila iezīme. Bet ir svarīgi raudzīties uz to, kāpēc un cik bieži anglicismi tiek izmantoti. Man šķiet, ka valoda ir dzīvs organisms, kas atspoguļo tendences noteiktā laika periodā. Es gan nevaru piekrist cilvēkiem, kas saka, ka latviešu valodā nav pietiekami daudz vārdu, ar kuriem izteikties.
- Kā jaunajiem talantiem iesākt savu ceļu mūzikā?
- Tendences katru dienu mainās, tāpēc ir grūti sniegt konkrētus ieteikumus. Agrāk mediju telpa bija krietni vienotāka, tāpēc plašs sabiedrības loks ātri uzzināja, ko mūziķis ir paveicis. Šobrīd viss ir ļoti sadrumstalots, tāpēc katrs veido savu auditoriju tajā kanālā, kur viņam ir ērtāk to darīt. Manuprāt, ievērojami būtiskāka ir mūzika, kas tiek radīta. Tas ceļš ir ļoti individuāls un atšķirīgs, taču katrs beigās atrod savu auditoriju.
- Kas ir nākamais solis hiphopa žanra attīstībai Latvijā?
- Tā varētu būt vienotāka sadarbība starp paaudzēm. Lai sekmētu žanra attīstību, ir jāveicina pieredzes apmaiņa starp mūziķiem. Tomēr izmaiņas, kas notiek hiphopa žanrā, nav paredzamas vai prognozējamas jebkādā veidā.
Lai gan mūsu saruna notiek pirms gaidāmā koncerta “Tagad tikai sākās!”, bet lasītāji šo interviju lasīs pēc koncerta, nevaru nepajautāt par to, ar ko unikāls būs šis koncerts?
- Tas noteikti ir grandiozākais koncerts, ko esmu organizējis, jo šajā pasākumā būs iekļauta visa mana līdzšinējā pieredze. Iepriekšējā koncertā mēģinājām izmantot skatuvi ne tikai horizontāli, bet arī vertikāli, veidojot ekrānu kā mānīgu elementu. Šoreiz tas būs pavisam jaunā līmenī. Video projekcijas tiek radītas un pielāgotas katrai kompozīcijai, un tās kalpos kā ritmiski elementi, kas piešķir noskaņu katrai dziesmai. Koncertā svarīga daļa ir arī horeogrāfija, kas vietām izkārtojas četrstāvu mājas augstumā. Pasākumā piedalīsies vairāki ievērojami viesi, tai skaitā arī mākslinieki, kas manos lielajos koncertos nav vēl uzstājušies.
Audio ceļvedis izstādē: BINDE 100–10
Autore: Helga Siksne
Attēli no Gunāra Bindes personālizstādes
Uzkāpjot Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāvā, labajā pusē ir pamanāms kas neparasts. Izstāžu telpas aizsedz melni, bārkstaini aizkari, aiz kuriem ik pa brīdim pazūd kāds stāvs. Aizkariem paveroties, uz mirkli atskan viegla instrumentāla melodija, kas aicina ienākt noslēpumainā un bezgala interesantā pasaulē – Gunāra Bindes pasaulē.
Izstāde “BINDE 100-10’’ ir daļa no izstāžu cikla “Paaudze’’, kurā tiek izstādīti vairāku ievērojamu 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku darbi. Līdz šim ir notikušas izstādes tādām personībām kā Boriss Bērziņš, Džemma Skulme, Jānis Pauļuks un citiem atpazīstamiem māksliniekiem. Par godu Gunāra Bindes 90 gadu jubilejai no 2024. gada 21. septembra līdz 2025. gada 19. janvārim apskatāma viņa darbu personālizstāde, kurā parādītas viņa 67 profesionālās darbības gadu nozīmīgākās tēmas un motīvi. Izstādes kuratore ir Bindes meita Anna Binde, kā arī Elīza Elizabete Ramza. Scenogrāf iju un grafisko identitāti ir radījis Artūrs Analts.
Pašķirot aizkaru bārkstis un ienākot izstāžu telpās, apmeklētā js nonāk mūzikas un fotogrāfiju valstībā. Mūziķis Toms Poišs, Rūdolfs Dankfelds un Toms Rudzinskis ir radījis izstādes pa vadošo skaņdarbu, kas vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka esi ienācis kādā citā pasaulē, kur mājo māk slas, gara un izpausmes brīvība. Katrā izstādes daļā pie sienas ir redzama Gunāra Bindes radītā pašrefleksija par darbu tēmām
un to nozīmi viņa dzīvē. Pirmās fotogrāfijas ir veltītas Bindes vecākiem. Tēva pamudināts, mākslinieks apguva elektrotehniķa profesiju, kas palīdzēja viņam kļūt par gaismotāju Valmieras un Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī. Teātrim ir veltīta nākamā izstādes daļa, kur fotogrāfijās var apskatīt Bindes izkopto gaismēnu tehniku melnbaltos attēlos. Izstādīta arī viena no Bindes slavenākajām fotogrāfijām – Dailes teātra dibinātāja un režisora Eduarda Smiļģa portrets. Teātrī radīti ne tikai klasiskie izrāžu ainu tvērumi, bet arī visas teātra vides attēlojumi, kuros notverta tā mākslinieciskā un savdabīgā daba.
Īpaša uzmanība cilvēkam un cilvēku savstarpējām attiecībām pievērsta ciklā “Pašportrets’’, “Akts’’ un “Vīrietis un Sieviete’’. Fotogrāfijām ir poētiska atmosfēra, un tajos atainotie cilvēki atgādina teiksmainus, simboliskus tēlus, kas skatītājam liek aizdomāties par indivīda unikalitāti un mākslinieciskumu. Iekšējo emociju pasauli Gunārs Binde ir pētījis pašportretu sērijās, kur tradicionāli melnbaltas fotogrāfijas mijas ar abstrakti radītiem darbiem. Abstrakcijai ir
veltīts atsevišķs darbu cikls, kur izstādītas fotolaboratorijā radītas fotogrāfijas. Vairāku attēlu apvienojumi, proti, atjautīgi izmantotās blaknes, kas radušās attēlu attīstīšanas procesā, un ar krāsām radītie darbi atšķiras no ierastajām fotogrāfijām. Tās parāda jaunu fotogrāfa radošuma šķautni – spēju radīt jauna žanra mākslas darbus ar fotogrāfijām. Izstādi noslēdz krāsaino fotogrāfiju izlase, no kurām daļa ir tapusi šajā gadsimtā. Ir izstādīti arī melnbalti attēli, kas izkrāsoti ar krītiņiem, un tie ir kā simbols divu fotogrāfijas laikmetu saskarsmei.
Gunāra Bindes personālizstādes telpas atstāt ir grūti. Veroties fotogrāfijās, šķiet, ka laiks ir apstājies. Negribas atkal aizvērt aizkarus un dot iespēju aplūkot šos mākslas darbus tiem, kas savu ceļojumu vēl tikai sāks. Šī ir izstāde, kurā ir vērts atgriezties, jo katrā reizē var atklāt jaunus simbolus, atziņas un domas, kurās kavēties.
Krista Anna Belševica: “Šim laikmetam pietrūkst nedaudz klusuma.”
Autore: Ance Upmale
Foto: Alise Evija Bērziņa
Krista Anna Belševica, dzejniece, rakstniece un skolotāja, ir dzimusi 1993. gadā. Savus darbus viņa publicē kopš 2015. gada, pirmais dzejas krājums “Medījot dzīvi” iznāca 2017. gadā. Viņas darbi tulkoti angļu, igauņu, lietuviešu, krievu, somu, vācu un ķīniešu valodā. Rakstniece organizē literatūrai veltītus pasākumus un aktīvi piedalās dzejas lasījumos un performancēs.
- Oktobrī iznāca tava trešā grāmata, dzejprozas krājums “Manifestācijas”, kurā tu stāsti par rakstīšanu jeb to, kādēļ tev ir svarīgi radīt tekstus. Vai tavā dzīvē šis jautājums vienmēr ir bijis nozīmīgs?
- Es domāju, ka jā. No vienas puses tas ir jautājums par rakstīšanu pēc būtības, bet no otras puses, kāpēc kaut kas tiek publicēts un piedāvāts citiem. Tas pirmais aspekts, kāpēc rakstīt, man kļuva interesants gan mentālās veselības aspektu, gan iedvesmas zuduma dēļ. Arī otrs jautājums, kāpēc publicēt savus darbus, man ir bijis aktuāls, it sevišķi, pēdējā laikā. Trešā krājuma izdošana man ir bijis tāds brīdis, kad es saprotu, ka esmu rakstniece ar iekrātu pieredzi. Tomēr nav jau dzejā un mākslā tāda galapunkta, kurā autors ir apmierināts ar sevi. Tad es sāku domāt par to, kas man vispār ir vajadzīgs no mākslas. Pieaugot šī sajūta mainās. Trīs gadu vecumā es rakstīju par vienu lietu, pusaudžu gados – par citu. Bet tagad es jau esmu trīsdesmitgadīgs cilvēks, kurš vēlas atrast, ko literatūra man šobrīd nozīmē. Arī fakts, ka iznāk manas grāmatas un cilvēki sāk aicināt uz intervijām, uzvedina uz tādām domām, jo tās vairs nepieder tikai man.
- “Manifestācijās” tu paud: “Stāsts nav dzīve. Rakstīšana man nav katarse.” Kā tu vērtē, vai pašterapijai ir vieta literatūrā kā mākslas disciplīnā? Vai tomēr tai jāpaliek mūsu personiskajās dienasgrāmatās?
- Ne velti grāmatā ir tas citāts no literārajām meistardarbnīcām. Pirmo reizi man tās uzdāvināja mamma sešpadsmitajā dzimšanas dienā, jo mammai likās – es rakstu, tātad eju un mācos! Es atceros, kā, redzot, ka mēs auditorijā esam jauni cilvēki, mūsu
Nepiekrītu uzskatam, ka bērnu grāmatas
nav kvalitatīva literatūra vai videospēles
nav kvalitatīva māksla.
lektors Ronalds Briedis teica, ka jauni cilvēki sākumā nodarbojas ar pašterapiju un tad viņi no tās atvadās, un sāk radīt tiešām īstu, cienījamu mākslu. Lai arī viņš izmantoja citus vārdus, viņa teiktajā galvenā doma bija tāda, ka pastāv šis nošķīrums starp pašterapiju un mākslu. Tagad gan ir vairāki pētījumi par to, kā grāmatas ir izmantotas psihiatrijā. Grāmatu lasīšana ir labs sākums tam, ko mēs saprotam ar terapiju – ne velti ir biblioterapija, dzejas terapija un vairāki citi terapijas veidi, kur var iegūt kvalifikācijas un tiešām palīdzēt cilvēkiem. Tā ir daļa no atbildes jautājumam, kāpēc literatūra vispār pastāv. Es esmu arī ilgi strādājusi dažādās universitātēs un institūcijās, pētījusi lasīšanas paradumus. Kad cilvēki runā par to, kāpēc viņi lasa, terapija ir viens no iemesliem. Kāpēc no tā norobežoties, domājot, ka tā ir nekvalitatīva māksla? Man šis duālisms laikam nepatīk. Tāpat es nepiekrītu uzskatam, ka bērnu grāmatas nav kvalitatīva literatūra vai videospēles nav kvalitatīva māksla. Man šķiet, ka neatkarīgi no žanra, visu var uzskatīt par kvalitatīvu mākslu. Es domāju, ka arī terapija var būt māksla. Ja tu esi autors,
iespējams, ir daudz drošāk uzskatīt, ka māksla kaut kur sākas un beidzas, bet diemžēl tā nav. Māksla nesākas un nebeidzas. Māksla vienkārši ir.
- Vai rakstīt dzeju ir grūti? Vai dzeja pieprasa disciplīnu?
- Man liekas, ka rakstīt nav grūti. Galīgi nav! Es nesaprotu tos cilvēkus, kas moka sevi un mēģina, lai arī ir tik traģiski grūti. Grūti ir atrast kaut ko, par ko ir vērts rakstīt. Grūti ir uzrakstīt kaut ko, kas atbilst taviem standartiem, jo tas nav tikai mākslinieciskais rokraksts. Tur esmu gan es kā cilvēks ar savu gaumi un aktualitātēm, kas mainās, gan kā mākslinieks, kurš cenšas atrast kaut ko atbilstošu no savas definīcijas cilvēcībai tajā brīdī. Varbūt tāpēc arī es nedusmojos uz savu sešpadsimtgadīgo “es”. Tiem tekstiem ir sava vērtība, un tas nav tikai par tādu kvalitāti per se. Tas ir arī par briedumu, cilvēcības izpratni un refleksiju par pasauli: “Ko man šobrīd liekas svarīgi teikt?” Šis krājums, piemēram, iznāca pēc Krievijas – Ukrainas kara sākuma, un toreiz man tiešām bija sajūta –kāda jēga? Kāda vēl dzeja? Tomēr es atradu kaut ko nozīmīgu, un tas man lika pārvērtēt to, kas ir māksla un kāpēc pasaulē tā ir vajadzīga.
- Tu minēji, ka nevēlies nopelt sevi sešpadsmit gados un to, ko rakstīja sešpadsmitgadīgā Krista, kad vēl “medīja dzīvi”. Vai tu aizvien turpini “medīt” vai arī tavas attiecības ar dzīvi ir mainījušās?
- Tas laiks man saistās ar tādu lielu, izmisīgu tiekšanos dzīvot un saprast, kā strādā dzīve, saprast, kā es strādāju un kā strādā sabiedrība. Varbūt tas ir izdzīvošanas jautājums, jo man bija jāsāk funkcionēt šajā mežonīgi sarežģītajā pasaulē. Tagad ir tā,
ka kaut ko es jau esmu iemācījusies, un ne velti šo krājumu sauc “Manifestācijas”. Es šo vārdu es izdomāju tad, kad manifestācijas vēl nebija visapkārt. Tā vairāk bija domāta kā tāda dzīves manifestācija, kas ir atvasināta no vārda “manifests”. Manifests kā sludinājums, kā dzīvot vai radīt mākslu, un manifestācija kā atkāpšanās no tā. Es nevis domāju, kā radīt kaut kādu pareizu mākslu, bet gan vienkārši manifestēju – dzīvoju un “metu” to mākslu pasaulē! Tas vairs nav: “Es izsūkšu šo pasauli sausu.” Šī māksla ir kļuvusi personiskāka – tas īsti nav mēģinājums kaut kam pieķerties, bet gan ielūkoties sevī un kaut ko no tā izcelt. Nezinu, vai to var saukt par “sevis medīšanu”, bet tas ir kas līdzīgs.
- Kā tu zini, kad Tavs dzejolis ir pabeigts?
- Tam ir nepieciešams kritērijs. Ja man nav kritērija, es varu turpināt mūžīgi. Mans kritērijs ir par jēgu. Ja man nešķiet, ka to ir vērts teikt vai esmu jau to kaut kur pateikusi, un šīm dzejas rindām nav nekāda jauna pienesuma, es tās, visticamāk, nerakstīšu. Varbūt kaut ko uzskricelēšu, varbūt pat uzrakstīšu, bet noteikti nepublicēšu. Iespējams, tas ir mans introvertums, jo man tiešām šķiet, ka mūsdienās pasaule ir tik pilna ar visu, un visiem ir tik daudz, ko teikt, ka viedoklis vispār ir viena no nevērtīgākajām lietām. Mana dzīvesziņa saka, ka šim laikmetam pietrūkst nedaudz klusuma. Ja nav nekā jēgpilna, ko teikt, varbūt labāk nemaz neteikt. - Šajā rudenī tu sāki strādāt par skolotāju. Ko Tev nozīmē darbs ar bērniem un jauniešiem?
- Tas sākās, kad mani uzaicināja uz skolu un teica: “Jūs esat rakstniece un vēl neesat nomirusi. Bērniem ir jāredz kāds rakstnieks, kas vēl ir dzīvs.” Tad mani nolika
klases priekšā un teica: “Stāsti, iedvesmo! Pastāsti, kā ir rakstīt, pastāsti, kas ir radošums!” Tas viss ar domu, ka viņi manī paklausīsies, tad kļūs par labiem lasītājiem un iemīlēs Raini. Šajā brīdī es sapratu, ka šī nav paaudze, kuru varēs tik viegli iedvesmot, jo pasaule viņiem jau piedāvā ļoti daudz. Šos jauniešus nešokēs tas, ka atnācis viens rakstnieks, kurš vēl nav miris. Un tad es sāku ar viņiem spēlēties, mācījos veidot diskusijas un devu viņiem radošus uzdevumus. Mana ideja ir tāda, ka es nāku pie viņiem un saku: “Rakstām! Ja jau par dzeju, tad rakstām. Manus darbus jūs izlasīsiet savā brīvajā laikā, ja gribēsiet.” Vienu brīdi man bija liels mērķis iet zinātnē. Es to izmēģināju Vācijā un sapratu, ka man pietrūkst cilvēku, un tad atnācu uz skolu. Tas gluži nebija mans vidusskolas sapnis, bet tas bija ļoti likumsakarīgi, ka es to pamēģināju. Jaunieši kā auditorija mani ļoti interesē. Viņi ir ļoti dramatiski, viss ar viņiem notiek, un viss ir svarīgi. Es pati laikam vairs negribētu būt tik jauna, jo būt jaunietim ir grūti. Es tam visam stāvu blakus, un man dažkārt viņu ir tik ļoti žēl. Es domāju: “Ārprāts, jums ir puberitāte un matemātikā sākas algebras pamati!” Es nesaprotu, kā to visu var savienot vienā cilvēkā. No vienas puses ir jāiemācās, ka “manuprāt” jāliek komatos, no otras puses pirmo reizi parādās romantiskas jūtas pret klasesbiedreni. Kā tas vispār iet kopā? Bet es viņus esmu ļoti iemīļojusi un arī sapratusi, ka jēgpilnāk ir atstāt viņiem kaut ko no sevis, nevis sevi.
- Nav noslēpums, ka daudzi cilvēki vairās lasīt dzeju, uzskatīdami to par “augstu” un elitāru žanru. Ko tu ieteiktu šiem cilvēkiem, lai mazinātu viņos bailes no dzejas?
- Tas, ka dzejas žanrs tiek uzska-
tīts par elitāru, ir mazliet mūsu pašu vaina, jo mūsdienās Latvijā un arī citur vēl aizvien pastāv šis nošķīrums starp “augstiem” žanriem un “zemākiem” žanriem kā zinātniskā fantastika vai bērnu grāmatas. Cilvēkiem patīk klasificēt, un, līdzko parādās kaut kādas kastes, viņi sevi tajās ieliek. Ir cilvēki, kas lasa dzeju vai iet uz operu, lai gan viņiem tas varbūt nemaz nepatīk. Tad ir arī cilvēki, kas uzskata, ka viņiem tas vispār nav vajadzīgs. Man šķiet, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Piemēram, maniem piektklasniekiem bija pirmais pārbaudes darbs, kurā mēs kopā rakstījām dzejoļus. Viņiem ir jābeidz pamatskola ar kaut kādām zināšanām teksta analīzē, un es domāju – kā es varu viņiem iemācīt teksta analīzi, ja viņi paši neko nav uzrakstījuši. Man šķiet, ja viņi spēj kaut ko uzrakstīt, tad ar laiku spēs arī saprast un reflektēt par to, kāpēc viņi kaut ko dara. Vēlāk viņi apzināsies, kāpēc cits cilvēks kaut ko ir mēģinājis izdarīt. Es to pielīdzinu empātijai. Man liekas, ka daudzi cilvēki ir nobiedēti tieši skolā, kad viņiem uzliek uz galvas lielu apjomu ar visādām metaforām un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un dod tekstus, kas nav viņu vecumam piemēroti. Zinu, ka piektajā klasē kādreiz lasīja Annu Brigaderi. Bet bērni un jaunieši grib lasīt “Grega dienasgrāmatas” vai “Nikijas dienasgrāmatas”, un tas ir jauki. Esmu atradusi arī dzeju, kas viņiem patīk – viņi smejas, iedziļinās un analizē. Manuprāt, ja lasa vecumam atbilstošu literatūru, tā nebiedē, jo daudzi atturas ne tikai no dzejas, bet arī grāmatām kopumā. Iemācīt iebiedētu cilvēku nebaidīties ir grūtāk nekā viņu jau sākumā neiebiedēt. To es arī cenšos īstenot, jo jaunieši ir apķērīgi, un viņi var daudz. Viņi paši dažkārt nesaprot, cik oriģināli izskatās tas, ko viņi uzraksta.
Autore: Kristīne Kozuliņa Foto: Freepik
Roku rokā
Kad pilsētas ielas sāk iemirdzēties gaismiņās un veikalus piepilda Ziemassvētku akcijas, ir viegli ļauties svētku drudzim, koncentrējoties uz dalīšanos ar dāvanām. Taču īstā svētku burvība slēpjas citur – spējā radīt patiesu prieku. Ziemassvētku laikā ir iespēja paveikt labu darbu – ziedot. Pat neliela dāvana var radīt labāku nākotni tiem, kam iet grūtāk, un vairot svētku sajūtu.
Atbalsts tiem, kuriem dzīve bijusi skarba Mūsu sabiedrībā ir daudz cilvēku, kuriem svētki nesaistās ar prieku, bet gan sūro realitāti. Tas ir laiks, kad nāk aukstums un izdzīvošanas izmaksas sadārdzinās. Daudzi no šiem cilvēkiem ir mazdrošinātas ģimenes, slimi bērni vai pieaugušie, vientuļi seniori, cilvēki ar invaliditāti un citas apdraudētas sociālās grupas. Reizēm izšķirošs var būt ziedojums ārstēšanas pakalpojumiem, nevajadzīgo drēbju atdošana labdarības organizācijai vai pārtikas pakas sagatavošana un nodošana.
Ziedošanas iespējas: biedrība “TUVU”, biedrība “Patvērums ģimenei”, savstarpējās palīdzības grupa “Par dzīvot”, labdarības biedrība “Latvijās Humānās palīdzības centrs”, fonds “Nāc Līdzās”, apvienība “Apeirons”, u.c.
Palīdzība tiem, kas to nevar palūgt
Ziema ir arī laiks, kad par izdzīvošanu cīnās dzīvnieku patversmes. Uzturēšanas izmaksas paaugstinās, bet jaunpienācēju skaits tāpat turpina pieaugt. Daudzi pamestie dzīvnieki patversmē nonāk ziemas laikā, jo uz ielas izdzīvot vairs nav iespējams pārtikas, siltuma un komforta trūkuma dēļ. Aukstajos mēnešos dzīvniekiem arī palielinās risks apsaldēties un saslimt.
Ziedošanas iespējas: dzīvnieku patversme “Ulubele”, “Labās mājas”, u.c.
Brīvības vārdā
Kamēr Latvijā Ziemassvētkus gaidām, domājot par jauki pavadītu laiku ģimenes vai draugu lokā, nedrīkstam aizmirst, ka pavisam tuvu mums pašiem, Ukrainā, notiek cīņa par brīvības saglabāšanu un miera atjaunošanu. Karadarbības skartajos reģionos cilvēkiem ir skarbi dzīves apstākļi, tāpēc palīdzība aukstajā laikā ir nozīmīga gan ģimenēm, gan karavīriem, kas cīnās par savas valsts nākotni.
Ziedošanas iespējas: biedrība “Tavi Draugi”, biedrība “TEV”, organizācija “Lūmaņu ģimenes fonds”, biedrība “Agendum”, u.c.
Mākslai un kultūrai Svētku laikā nejauši tiek aizmirsts par tiem cilvēkiem, kas darbojas kultūtas jomā. Teātra, izstādes vai muzeja apmeklējums bieži tiek uzskatīts par īpašu notikumu, taču mākslas darba radīšana prasa lielu ieguldījumu. Kultūra veicina sabiedrības izaugsmi un identitātes saglabāšanu, tā palīdz radīt un saglabāt mūsu kultūras mantojumu, kā arī veidot skaistāku vidi mums apkārt. Ziedošanas iespējas: individuāls ziedojums muzejiem, Satori sabiedriskajam žurnālam, Dod pieci akcijai (solidarizācija ar mūziku). Ziedot arī var, atdodot nevajadzīgas grāmatas bibliotēkām vai atbalstot kultūrvēsturisko pieminekļu atjaunošanu. Atbalsts noderēs arī vietējiem ražotājiem un māksliniekiem, iegādājoties viņu produkciju.
Dāvana, kas nenāk no veikala vai maciņa Ziedošana ne vienmēr nozīmē mantu atdošanu citiem vai finansiālo palīdzību. Katrs no mums var veltīt arī savu laiku un darbu, lai atbalstītu cilvēkus, kas ir nonākuši grūtībās.
Ziedošanas iespējas: mājaslapa palidzesim.lv un tavidraugi.lv piedāvā dažādas brīvprātīgā darba iespējas darbnīcās un sociālās integrācijas pasākumos, kuros ir nepieciešamas darba rokas.
2025. gads
LU studenti
Kādi plāni 2025. gadam?
ANETE BERGA
Mans mērķis 2025. gadā ir papildināt savu kukaiņu kolekciju un sākt veidot herbāriju. Plānoju arī apceļot Tunisiju un Melnkalni un uzkāpt vismaz vienā milzīgā kalnā.
SELĪNA ANNA MIERIŅA
Es zinu, ko es gribu, – tiekties pēc aktīva studenta statusa, ierunāt latviešu tautas pasakas bērniem radio un citviet, kā arī kāpt vēl tālāk nekā tikai ārpus savas komforta zonas, turpinot atrast sevi un balansu. Tie ir daži no maniem sapņiem un mērķiem, kuri reiz turējās tikai uz puņķiem un cerībām, bet tagad es to dēvēju par savu 2025. gadu.
ALEKSIS BELTIŅŠ
Vārda “plāns” dziļākā nozīme slēpjas, ka tas ir diezgan detalizēti izstrādāts tālāko notikumu scenārijs, tomēr ne vienmēr visu var paredzēt. Ja jāmin plāni, 3. studiju gadā neapšaubāmi bakalaura darba izstrāde ir absolūtā prioritāte. Bez šaubām, ka personīgās izaugsmes darbības, piemēram, fiziskās aktivitātes vajadzētu attīstīt nākamajā 2025. gadā. Labi, ka vēl ir tikai 2024. gads un par to vēl nav jādomā.
ILZA KAMPENUSA
2025. gadā es plānoju atvadīties no studējošo pārstāvniecības un netraucēti pievērsties sevis pārstāvniecībai. Vēlos pieveikt bakalaura darbu tā, lai pašai lepnums bezgala, iesākt maģistra studijas. 2025. gads būs gads man un manai nākotnei. Izlūkošu iespējas nodarbinātībai manā sirdslietā – korektūrā.
LIĀNA BALADINA
Plānoju apmeklēt vismaz pusi no agrajām lekcijām un kļūt par akadēmisko ieroci. Ārpus studijām vēlos aktīvāk iesaistīties studentu dzīvē un apmeklēt LU piedāvātos pasākumus.
LĪVA EMĪLIJA KĻAVIŅA
Mans 2025. gada plāns vēl ir relatīvi miglā tīts. Ir pāris lietas, kuras patiešām vēlos piepildīt vai sagaidīt. Protams, kā jau studentam nozīmīgi, ir palikt budžetā, lai tik ļoti neterorizētu savu bankas kontu. Vismaz 3 reizes apskatīt kaut ko ārpus dzimtenes robežām, jo pasaulē ir tik daudz ko redzēt, just un piedzīvot. Sevi finansiāli labāk nodrošināt, jo tomēr vecums sākas ar 2 nevis 1. Vēlos arī turpināt ķert skaistos momentus ar filmiņu kameru, veidot atmiņas, kas iederētos ‘’coming of age’’ filmās.
ALISE MISIŅA
Mans 2025. gada plāns kā studentei Datorzinātnēs būs jaudīgi uzsākt gadu ar iegūtu 1. profesionālo izglītību. Tā citādi, mans plāns ir turpināt iegūt labas atzīmes un izbaudīt studiju gadus kopā ar kursa biedriem un studentijas draugiem, kamēr vēl ir iespēja. Jāizmanto visas sniegtās iespējas un jāturpina iesāktais.
TAMĀRA BROKA PRIEDĪTE
2025. gadā, es vēlos padziļināt savas zināšanas tiesību zinātnes jomā un uzsākt profesionālās gaitas, lai soli pa solim pietuvotos savam mērķim – kļūt par prokurori. Plānoju pievērsties volejbolam, kas palīdzēs gan uzturēt veselību, gan vairot enerģiju ikdienā. Tāpat ceru ceļot un iepazīt citas kultūras, lai paplašinātu savu redzesloku un iedvesmotos jaunām idejām.
DAINIDA MATVEJA
2025. gadā vēlos turpināt savu akadēmisko izaugsmi. Noteikti no sevis sagaidu dalību dažādos pasākumos, kas ir saistīti gan ar universitāti, gan ar dažādām jauniešu organizācijām. Iespējams, atkal piedalīšos kādā “Erasmus+” projektā, lai varētu doties uz ārzemēm un iegūtu jaunu pieredzi, esot tur. Tomēr viena no svarīgākajām lietām, ko vēlos sasniegt, ir sevis pilnveidošana un fiziskās veselības uzlabošana. Galvenais ir atrast jaunus piedzīvojumus un pilnvērtīgi pavadīt laiku!
RAIMONDS ANDRIS ANGULIS
Mans plāns ir kaut kādā veidā sadomāt grafiku, kurā apvienošu studijas ar darbu, kaut kur pa vidu vēl paspēšu pasportot un dažreiz arī pagulēt. Vasarā noteikti jāaizbrauc kādā “roadtripā” un jāaizmirst, kas ir universitāte.
ALVILS PUDULIS
Galvenais plāns 2025. gadā ir beidzot izbraukt ārā no tām auzām Vismaz tikt līdz grāvim, tas tomēr tuvāk ceļam...
padomi, kā svinēt svētkus dabai draudzīgi
Svinību laikā vēlamies nodrošināt to, ka visi būs paēduši un laimīgi, tāpēc nereti sapērkamies vairāk ēdienu un dzērienu nekā spējam apēst. Ir svarīgi rūpīgi izplānot iepirkumu sarakstu, lai izvairītos no liekiem pirkumiem, tādējādi spēsim ne tikai ietaupīt naudu, bet arī samazināt atkritumu apjomu. Ikgadu vidēji katrs eiropietis atkritumos izmet ap 130 kilogramiem pārtikas. Padomā par to!
Uz svinībām katram nav jābrauc ar savu automašīnu. Laba prakse ir visiem saspiesties “vienās“ kamanās vai izmantot sabiedrisko transportu. Tikai neaizmirstiet pateikties un novēlēt sirsnīgus svētkus arī autobusa šoferim.
Ja svinības notiek pie tevis, bet mājas nav nevienas dekorācijas, tad nav par visām varītēm jājož uz “DEPO” vai
“Cenu klubu”. Iespējams, dekorācijas var priekšlaicīgi aizņemties no kāda laba kaimiņa, drauga vai ģimenes locekļiem.
Kas var būt bezgaumīgāks un dabai nedraudzīgāks kā lētās konfeti plaukšķenes? Der paguglēt un paskatīties, kādos briesmīgos apstākļos šīs plaukšķenes ražo. Pēc šo video noskatīšanās, dabu piesārņojošie krītošie “svētku“ plastmasas elementi, vairs nekādu prieka un svētku sajūtu neradīs.
Atkārtoti lietojamie produkti, kā, piemēram, stikla vai tērauda ūdens pudeles vai gaumīgi, stilizēti auduma iepirkšanās maisiņi.
Drēbes un aksesuāri no otrreiz pārstrādātām izejvielām, piemēram, rotaslietas no otrreiz pārstrādāta metāla.
Domājot par to, ko dāvināt saviem tuvākajiem, ir ieteicams izvairīties no visādiem lētiem niekiem un krāmiem, bet apdomāt praktiskas, vairākas reizes lietojamas dāvanas, kas saņēmējam ļaus daudz regulārāk par jums atcerēties un teikt: “Jā, tu man šito kaut kad vienos Ziemassvētkos uzdāvināji.“
Ja ēdiens paliek pāri un gribas ciemiņiem to iedot līdzi, tad izmantojiet stikla traukus vai plastmasas pārtikas kastītes. Jā, iespējams, var negribēties izdalīt visiem savus traukus, bet aizlienētais pārtikas trauks varēs būt kā labs arguments, lai atkal satiktos.
Ja dāvanās tiek saņemtas jaunas elektroierīces, tad nedrīkst aizmirst par veco ierīču drošu nodošanu utilizācijai. Visā Latvijā ir pieejami nolietoto elektropreču pieņemšanas punkti, kur BEZMAKSAS var nodot veco elektrotehniku.
Svētku laiks ir īpašs ar to, ka katras mājas atkritumu urnas pildās zibens tempos. Ja visi atkritumu veidi tiek likti vienā maisā, tad mūsu svētki nebūs bijuši dabai draudzīgi, bet, ja mēs atdalīsim, piemēram, plastmasu, papīru, kartonu no pārtikas atkritumiem un pēc tam tos izmetīsim katru savā atbilstošajā konteinerā, tad mēs būsim uzdāvinājuši simbolisku dāvaniņu mūsu mātei Dabai. Skenē QR kodu un uzzini, kā pareizi šķirot atkritumus!
Idejas dabai draudzīgām dāvanām
Zero-waste komplekti jeb higiēnas vai pārtikas preču trauki. Piemēram, glīta pusdienu kārba vai silikona maisiņi.
Bioloģiski audzēti pārtikas produkti, piemēram, medus, rieksti, garšvielas, ar rokām gatavotas konfektes, kas nav ievietotas plastmasas iepakojumā.
Rokdarbu produkti, piemēram, oriģinālas sveces, kosmētika, pat arī ievārījumi.
Pieredzes dāvanas, piemēram, biļetes uz kādu koncertu vai teātra izrādi.
Ilgtspējīgas spēles un rotaļlietas. Bērni priecāsies par koka rotaļlietām un galda spēlēm. Galvenais, lai tās ir ilgtspējīgas un dabai draudzīgas.
Pirmie soļi politiskajā līdzdalībā
Autores: Marta Antonova, Evelīna Kukarela Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte
Jauniešu līdzdalība politikā ir ļoti nozīmīga, lai, pirmkārt, veicinātu izpratni par politiskajām norisēm un procesiem ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas Savienībā un, otrkārt, iesaistītu jaunatni aktivitātēs, kas var ietekmēt pieņemtos lēmumus. Domājot par politisko līdzdalību, noteikti rodas jautājums: kur var atrast uzticamu un pārbaudītu informāciju? Sākuma punkts, kur visbiežāk jaunieši iegūst ziņas par aktualitātēm ir sociālie mediji. Tomēr būtiska ir spēja kritiski izvērtēt, kas ir attiecīgās informācijas sniedzējs un kādā veidā informācija tiek prezentēta. Citiem vārdiem sakot, ir jāattīsta medijpratība. Politikas jautājumos sociālo mediju vidē bieži vien var noskaidrot cilvēku viedokļus, taču tie ne vienmēr ietvers objektīvu skatījumu un faktus par noteikto tēmu. Cilvēki mēdz būt maldīgi, savos vēstījumos nepieminot svarīgus aspektus, aizstāvot pozīciju, kas atbilst personīgi tuvam jautājumam vai notikumam, nevērtējot situāciju plašākā kontekstā. Lai veidotu savus politiskos uzskatus svarīgi ir apskatīt informāciju par konkrēto notikumu arī citos komunikācijas kanālos no dažādiem viedokļu līderiem. Tomēr arī viedokļu līderi mēdz būt ar apšaubāmu reputāciju, tāpēc ir vitāli svarīgi vērtēt informāciju ar vēsu prātu un censties identificēt populismu. Papildu informāciju var iegūt, skatoties ziņu pārraides, intervijas ar politiķiem uzticamos medijos,
ministriju preses konferences, kā arī lasot rakstus tādos žurnālos, avīzēs un interneta ziņu portālos, par kuru reputāciju un kredibilitāti nav šaubu.
Dalies ar savu viedokli!
Dalīšanās ar savu viedokli par politiku ir visvienkāršākais veids, kā piedalīties publiskajās diskusijās. Iespējams, ka tavs skatpunkts sakritīs ar citiem, un sāks veidoties domubiedru tīkls. Jāpiemin arī dažādas iniciatīvas un petīcijas, kuras jaunietis var parakstīt un aicināt arī citus atbalstīt šo mērķi. Lai iesaistītos kādas sociālās problēmas risināšanā, var aplūkot “openPetition” vai mūsu pašu ManaBalss. lv. Galvenais, lai paustais viedoklis ir pamatots ar pārbaudītiem argumentiem, un tas neaizskar kādas sabiedrības grupas godu un cieņu. Pastāv vairākas politiskās aktivitātes, kurās jaunieši var iesaistīties, piemēram, dalība streikos, piketos vai protestos. Pirms galvenā notikuma bieži vien notiek arī dažādas kolektīvas plakātu veidošanas darbnīcas, kur var uzzināt vairāk un iepazīties ar cilvēkiem, kas tajā piedalās. Ļoti efektīvs sākuma punkts ir jauniešu organizācijas, kuru mērķis ir vecināt jauniešu politisko līdzdalību, piemēram, jaunatnes organizācija “Protests” un klubs “Māja”. Lai atrastu sev piemērototāko jaunatnes organizāciju var apmeklēt mājaslapu “jaunatneslietas.gov.lv”, kur ir pieejams ceļvedis, kas palīdzēs atrast sev tuvāko un piemērotāko organizāciju. Studen-
tiem ir arī iespēja darboties savas fakultātes pašpārvaldē. Lieliska iespēja, kā veicināt savu politisko līdzdalību ir darboties sava reģiona Jauniešu domē. Par labu var nākt arī brīvprātīgais darbs, kas parasti dod lielu pieredzi un sekmē tālākās sadarbības iespējas ar dažādām organizācijām. Informāciju par dažādām brīvprātīgā darba iespējām var aplūkot dažādu politisko partiju sociālo mediju kontos, kā arī mājaslapā “Brīvprātīgie.lv”.
Ikdienas darbība
Tie jaunieši, kuri nevēlās paust savu viedokli publiski, var aktīvi piedalīties dažādos boikotos, proti, finansiāli neatbalstīt tos uzņēmumus vai organizācijas, kuru politiskajai pārliecībai jaunietis nepiekrīt. Ja ir pieejami līdzekļi, tos var arī ziedot nozīmīgiem mērķiem vai iniciatīvām, kas sakrīt ar jaunieša vērtībām. Papildus var arī vākt parakstus mājaslapā “manabalss.lv”. Platformas darbības laikā ir tikuši mainīti jau 78 likumi.
Dalība vēlēšanās
Protams, nevar aizmirst par dalību vēlēšanās. Latvija ilgi cīnījās par savu brīvību, tāpēc demokrātiju nedrīkst uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. Un dalība vēlēšanās ir veids, kā izmantot savas tiesības. Muļķīgi ir uzskatīt, ka “mana balss jau neko neizšķirs“, kad Latvijas politiskās vēstures griezumā esam piedzīvojuši gadījumus, kad vien pāris simti balsu izšķir politiskās partijas likteni. Ir svarīgi balsot Saeimas, Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, kā arī noteikti jābalso par savas pašvaldības attīstības projektiem, jo tas ir vistiešākais veids, kā izteikt savas vēlmes un vajadzības. Vistuvākās ir pašvaldību vēlēšanas, kas norisināsies jau 2025. gada 7. jūnijā. Ieliec kalendārā! Kaut arī pagājušajās Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija uzteicama (59%), tomēr Eiropas Parlamenta (34%) un pašvaldību vēlēšanās (34%) aktivitāte bija zema. Pirms dosies pie vēlēšanu urnām noteikti rūpīgi izlasi partiju programmas, kandidātu sarakstus un izpildi “Partiju šķirotavas” testu.
Lēta un garšīga maltīte
Citronu-spinātu pasta
Vispārzināms ir fakts, ka studentiem bieži pietrūkst ne tikai laika, bet arī līdzekļu, lai pagatavotu sev garšīgu, sātīgu un lētu maltīti. Tāpēc viņi bieži izvēlas dažādus pusfabrikātus, kas ilgtermiņā var negatīvi ietekmēt veselību. Internetā var atrast vizuāli pievilcīgas receptes, bet, apskatot nepieciešamās sastāvdaļas, tās visbiežāk ir vai nu pārāk dārgas, vai arī specifiskas. Lai iedvesmotu Jūs pamēģināt ko jaunu, piedāvāju citronuspinātu pastas recepti, kas ir ne tikai ātri pagatavojama, bet arī satsāv no produktiem, kas visdrīzāk jau atrodas virtuvē.
Sastāvdaļas
200 g makaronu (jebkura veida)
1 citrons (sula un miziņa)
2 ēdamkarotes eļļas
3 ēdamkarotes krējuma
2 ķiploka daiviņas
100 g spinātu
20 g rīvēta siera (piemēram, parmezāna)
Sāls un pipari pēc izvēles
Pagatavošana
Uzkarsē katlu ar ūdeni, pievieno šķipsniņu sāls un vāra makaronus atbilstoši norādījumiem uz iepakojuma.
Nomazgā citronu, sarīvē miziņu (tikai dzelteno daļu) uz smalkās rīves un izspiež sulu. Smalki sakapā ķiploka daiviņas.
Uzkarsē pannu uz vidējas uguns un pievieno eļļu.
Pannā pievieno smalki sarīvēto citrona miziņu un sakapātos ķiplokus. Apcep 1–2 minūtes.
Pēc tam šajā pannā pievieno spinātus un maisa, līdz tie sāk saplakt.
Pievieno citronu sulu, krējumu un sarīvētu sieru. Maisa, līdz siers izkūst un mērce kļūst krēmīga.
Pannā pievieno izvārītos makaronus un samaisa, lai tie vienmērīgi pārklātos ar mērci. Ja nepieciešams, pievieno arī nedaudz ūdeni no katla, kurā tika vārīti makaroni.
Pasniedz, pārkaisot ar rīvētu sieru.
1. Kas tevi motivē katru dienu izkāpt no gultas?
Mani no gultas motivē izkāpt mans kaķis (Pārsla), kura bauro, tāpēc vairs nav iespējams pagulēt vai atkal iemigt, jo viņa grib brokastis. Es esmu vienīgais, kurš viņu var paba rot. Ja es viņai laicīgi neiedodu ēdienu, viņa no rītiem nāk un grauž manu ausi.
4. Kas ir Tava lielākā dīvainība?
Mana lielākā dīvainība ir tā, ka man ir vēlme bieži vien piezagties, nobiedēt kādu draugu vai iesist kādam (ne sāpīgi, bet it kā kacinot). Man vienkārši patīk redzēt reakciju, izdarot kaut ko neparedzamu.
atbild Rihards Sniegs
7. Kas Tev visvairāk patīk savā profesijā?
Savā profesijā man visvairāk patīk tas, ka es varu realizēt kaut kādas idejas vai fantāzijas, kas man ir un par ko citi varbūt nemaz neiedomātos. Tas ir kā sports. Daudz kas sanāk gan jaudīgi, gan neordināri. Man patīk sacensties tādā radošā vidē pašam ar sevi, jo komēdija jau bieži vien ir būvēta, balstoties uz pārsteiguma elementu. Dažkārt izdomāt kaut ko ir liels izaicinājums, bet tajā pašā laikā, ja tas sanāk, ir ļoti patīkami. Kopumā – vienkārši realizēt lietas un pārvarēt izaicinājumus.
2. Kas, tavuprāt, ir tava spilgtākā rakstura iezīme? Mana spilgtākā rakstura iezīme ir ADHD. Tas visvairāk nosaka specifiskas lietas, kas mani varētu raksturot.
5. Kas notika Tavā pēdējā sapnī (sižets)?
Savu pēdējo sapni es atceros miglaini, bet tas bija Latvijas Universitātes skaistumkonkurss. Tur bija 12 skaistas studentes, kuras bija topošās modeles, un viņas stāstīja, kā mainītu pasauli. Es biju vērtētājs un liku viņām atzīmes. Kad beidzās šovs, viņas mani aicināja uz aizkulisēm. Tur bija sveču gaisma, viņas aizslēdza durvis un teica, lai es panāku tuvāk. Bija karsti, tāpēc novilku jaku. Fonā skanēja mūzika.
8. Ja Tu varētu izgudrot jaunu košļājamo gumiju – kāda tā būtu?
Ja man būtu iespēja izgudrot košļājamo gumiju, tās nosaukums būtu “Recycled Gum”. Uz paciņas būtu attēls ar košļājamajām gumijām, kas skolās ir pielīmētas zem galdiem.
3. Ja Tu raksturotu sevi, izmantojot kādu multfilmas varoni, kurš tas būtu? Es būtu Eds no “Cartoon Network” multfilmas “Ed, Edd & Eddy”. Es gribēju būt viņa ādā, kad biju bērns. Tagad es paskatījos – viņš vispār baigais “douchebag”, bet es palikšu pie savas bērnības izvēles un nemainīšu savu identitāti.
6. Kas ir tava “Romas impērija” jeb tas, par ko tu aizdomājies katru dienu?
Mana “Romas Impērija” ir improvizācijas teātris.
9. Kas ir prasme, kura, Tavuprāt, visiem cilvēkiem būtu jāapgūst?
Man prātā nāk divas. Pirmkārt, es domāju, ka katram vajadzētu apgūt spiritualitāti kaut kādā līmenī un mazliet tam vairāk pievērsties. Es biju vislielākais skeptiķis, bet iekšējais dialogs ar sevi ir svarīgs, un daudzi no tā bēg, pat neieskatoties. Kad sāku skatīties, man kļūst interesanti. Otrkārt, svarīga prasme ir izpratne par cilvēka psiholoģiju. Katram vajadzētu aiziet uz kādu kursu pie terapeita un paskatīties, kas Tevī tur dzīvo. Tas daudziem radītu jaunas, interesantas atklāsmes.
10. Kas būtu tas, ko Tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties un darbība neradīs sekas?
Es gribētu atrast stilīgāko un spēcīgāko vīrieti telpā. Tad es pieietu pie viņa sievas un lēnām un kaislīgi viņu noskūpstītu uz lūpām. Es atliektos, piemiegtu ar aci, iedotu savu numuru un aizietu prom.
Foto: Freepik
PRASMES, KO IEMĀCĪTIES 2025. GADĀ
Jaunā gada sākumā ir dzirdams ne tikai salūts un glāžu saskandināšana, bet arī frāze: “Jauns gads – jauns/-a es”. Šajā posmā bieži vien tiek izvirzīti jauni mērķi. Tomēr tie reti tiek sasniegti un vēl retāk cilvēki aizdomājas par lietām, kuras viņi vēlētos apgūt, lai pilnveidotu sevi. Šīs ir dažas prasmes, kuras ikvienam būtu vērtīgi attīstīt 2025. gadā.
EFEKTĪVA KOMUNIKĀCIJA
Efektīva komunikācija ir prasme izklāstīt savas emocijas, uzskatus un idejas tā, lai auditorija uztvertu, ko vēstītājs vēlas pateikt. Tā ietver spēju izteikties tieši, skaidri un nepārprotami, kā arī empātiju un ieklausīšanos otrā cilvēkā. Tādējādi var uzlabot saikni ar citiem cilvēkiem, balstoties uz savstarpējo sapratni un uzticību. Lai pilnveidotu savas komunikācijas prasmes, ir būtiski piedalīties dažādās organizācijās, kur tavs viedoklis ir svarīgs, un praktizēt savas spējas izteikties reālās situācijās. Piemēram, viena no vietām, kur ir iespējams attīstīt efektīvas komunikācijas prasmes, ir piesakoties par brīvprātīgo Valsts probācijas
dienestā. Tas nozīmēs ikdienā tikties ar dažādiem cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama dažāda rakstura palīdzība, piemēram, palīdzēt atrast dzīvokli, atvērt bankas kontu vai vienkārši būt līdzās un risināt sarežģītas dzīves situācijas. Prasme efektīvi komunicēt sarežģītās situācijas dos vislielāko rūdījumu un pieredzi.
PUBLISKĀ UZSTĀŠANĀS
Prasme uzstāties publikas priekšā ir nepieciešama gan veiksmīgai karjerai, gan arī tā noder citās dzīves situācijās. Publiskā uzstāšanās attīsta domāšanas procesu, prasmi risināt problēmas un spēju uzņemties līderību. Lai apgūtu šīs iemaņas “Publiskās runas skola”
Maksas un bezmaksas vietnes, kurās apgūt jaunas prasmes
Autore: Liene Baumane
piedāvā kursus, kas palīdzēs veidot tēlu, iemācīs, kā prasmīgi izmantot savu balsi, kā arī pastāstīs par stresa mazināšanas tehnikām. Papildus var aplūkot dažādus piemērus internetā. Analizējot, kā cilvēki uzstājas “TEDTalks” diskusijās, var iegūt vērtīgas atziņas un iedvesmu, jo šajos video tiek parādīti cilvēki, kuri prot aizraut un noturēt auditorijas uzmanību. Nedrīkst nepieminēt arī amatieru teātru pulciņus, kurus parasti organizē izglītoti un pieredzējuši teātra pedagogi, ar kuru palīdzību būs iespēja nebaidīties iznākt publikas priekšā, vēl jo vairāk – tā būs lieliska laika pavadīšana un iespēja iepazīt jaunus cilvēkus.
DIGITĀLĀS PRASMES
Bez digitālajām prasmēm mūsdienās ir grūti iztikt, jo darba tirgū spēja izmantot dažādas tehnoloģijas tiek augstu novērtēta. Lai attīstītu savas iemaņas var apmeklēt dažādus kursus, piemēram, bezpeļņas organizācija “Riga TechGirls” piedāvā apmācību programmu “Digitālās izaugsmes skola”, kur ikviens, neatkarīgi no dzimuma vai vecuma, var gūt nepieciešamās zināšanas darbam ar modernajām tehnoloģijām. Par ļoti vērtīgu prasmi var uzskatīt mājaslapu izveidi, kas, pateicoties Wordpress.org, šodien ir pa spēkam teju jebkuram. Atliek vien noklausīties nelielu ievadkursu, piemēram, LinkedIn Learning platformā tas ir divu stundu kurss, pēc kura noskatīšanās, mājaslapu izveide liksies kā viegls, patīkams un radošs process.
FINANŠU UN BUDŽETA
PLĀNOŠANA
Rūpīga un prasmīga finanšu plānošana ir nepieciešama, lai sasniegtu finansiālo stabilitāti. Budžeta plānošana palīdz realizēt savus mērķus, piemēram, sakrāt naudu mašīnai vai ceļojumam. Tā noder arī ārkārtas gadījumos. Pirmie soļi budžeta plānošanā ir ienākumu un izdevumu aprēķināšana. Tālāk ir jāatrod piemērota metode, kas palīdzēs efektīvi pārvaldīt finanses, piemēram, noteikt izdevumu ierobežojumus un veidot uzkrājumus. “50/30/20” metode ir viens no populārākajiem naudas
taupīšanas un tērēšanas modeļiem, kas palīdz strukturēt finanšu plānu. Tā paredz, ka 50% ienākumu tiek izmantoti nepieciešamajos izdevumos, piemēram, lai samaksātu īres maksu, komunālos maksājumus, iegādātos pārtiku un apmaksātu transporta izdevumus. 30% no ienākumiem tiek tērēti dažādās vēlmēs, kas padara dzīvi patīkamāku, piemēram, kafejnīcas apmeklējumos. Visbeidzot, 20% tiek ieguldīti uzkrājumos. Laba vieta, kur latviešu valodā apgūt finanšu pratības pamatus ir Latvijas Bankas Naudas skolā (www.naudasskola.lv), kas ir izglītojoša vietne, kur ir iespējams skatīties video un raidierkastus, lasīt ekspertu rakstus par dažādām naudas lietām, bet skolēniem ir pieejams digitāls mācību līdzeklis “Mana ekonomika”, kas interaktīvā veidā ļauj izprast ekonomikas likumsakarības un pārbaudīt savas zināšanas dažādās spēlēs un uzdevumos. Piemēram, viens no testiem ir “Nosaki savu konkurētspēju darba tirgū! “, skan interesanti, vai ne?
MEDIJPRATĪBA
Medijpratība ir būtiska prasme, kas ir jāattīsta nepārtraukti. Tā ir cieši saistīta ar informācijas analizēšanu. Šīs iemaņas ir svarīgas, jo digitālajā vidē cilvēki arvien vairāk izplata maldinošu informāciju, kuru ir nozīmīgi identificēt. Lai apgūtu šo prasmi, aicinām aplūkot tiešsaistes kursu “Very Verified”, kur tu iemācīsies izvērtēt informāciju, ar ko saskaries ikdienā, kā arī atpazīt dezinformāciju un manipulācijas mēģinājumus. Runājot par medijpratību, jāmin arī www.drossinternets.lv, kur atrodama ļoti apjomīga un detalizēta, sākot ar medijpratības politiku, jēdzieniem līdz pat skolu darba uzdevumiem un galda spēlēm. To visu var aplūkot Medijpratības datubāzē, kas izvedota pateicoties Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un regulāri tiek papildināta sadarbībā ar plašu iesaistīto pušu loku, tajā skaitā valsts iestādēm, nevalstiskajām organizācijām, akadēmiskajām institūcijām un ekspertiem.
Nelielas dāvanas, kas sagādā lielu prieku
Autore: Kerija Kieksta Foto: “Eņģeļa pasts“
“Eņģeļa Pasts” ir projekts, kas jau gadiem uzmundrina un piepilda sirdis cilvēkiem, kuri dzīvo sociālās aprūpes centros. Šī iniciatīva ir unikāla ne tikai ar savu misiju, bet arī ar stāstu, kas to pavada. Tā ir dzimusi no vēlmes radīt prieku cilvēkiem svētku laikā, un gadu gaitā “Eņģeļa Pasts” ir kļuvis par plašu un sirsnīgu kustību.
“Eņģeļa Pasta” saknes ir meklējamas 2000. gadā, kad projekta dibinātāja Līga Uzulniece pirmo reizi aizveda dāvanas un kancelejas preces jauniešiem, kuri dzīvo bērnu namos. Šī pieredze veidoja atziņu – palīdzība nedrīkst būt tikai vienreizējs notikums, tāpēc 2016. gadā tika dibināts “Eņģeļa Pasts”. Šī projekta uzdevums ir radīt prieku gan senioriem, gan jauniešiem, nosūtot vēstuli vai apsveikuma kartīti, kas ir veidota ar savām rokām. Pirmajā gadā tika uzrakstītas 7000 vēstules no Latvijas un ārzemēm.
Projekta darbības laikā ir radīti daudzi prieka mirkļi. Kāds kungs, kurš aprūpes centrā nerunāja ar citiem un bija noslēdzies, sāka smaidīt pēc tam, kad saņēma vēstuli no Vācijas. Kāda meitene vēstulē bija aprakstījusi, no kurienes viņa nāk un kā ir dzīvo ārzemēs. Lai arī ziņa bija neliela, tā sasildīja vīrieša sirdi un raisīja viņā smaidu, kas pārsteidza aprūpes centra darbiniekus, jo viņi nekad agrāk nebija
“Eņģeļa
Pasts“ dibinātāja Līga Uzulniece.
redzējuši šo kungu tik laimīgu. It kā maza vēstule, tomēr tā viņam nozīmēja ļoti daudz.
Citreiz kāda kundze bija saņēmusi dāvanā siltus zābaciņus. Sieviete bija tik izbrīnīta, ka jautāja, vai par tiem ir jāmaksā, jo iepriekš nebija saņēmusi kaut ko bez maksas. Uzzinot, ka tos kāds cilvēks atsūtījis kā dāvanu, lai iepriecinātu viņu, kundze tik ļoti priecājās, ka gandrīz ar tiem aizgāja gulēt. Šis sirsnīgais mirklis atgādina, cik lielu prieku var sagādāt pat neliels žests, kas spēj sasildīt ne tikai kājas, bet arī sirdi.
Projekts lielā mērā ir balstīts uz viena cilvēka entuziasmu, spēku un mīlestību. Dibinātāja atzīst, ka nereti ir bijusi vēlme padoties, jo pozitīvie mirkļi bieži vien mijās arī ar dažādiem izaicinājumiem un grūtībām. Taču katrs prieka pilnais smaids un pateicības pilnais skatiens atgādina, kāpēc to ir svarīgi turpināt. Līga Uzulniece stāsta: “Es esmu izbaudījusi tos prieka mirkļus. Es zinu, kā cilvēki priecājas par nieciņu – viņi ir gatavi tevi nobučot no galvas līdz kājām.”
“Eņģeļa Pastu” ir iedvesmojusi arī ģimenes mīlestība. Ideja par projekta nosaukumu radās, sarunājoties ar mammu, kura ierosināja vārdus “eņģelis”
un “sūtīšana”. Tie ir atslēgas vārdi, kas ir kļuvuši par projekta būtības pamatu. “Parasti katru gadu, tiklīdz beidzas Ziemassvētki, mēs aizmirstam par cilvēkiem, kas mīt aprūpes centros. Es vēlētos un būtu ļoti priecīga, ja mēs neaizmirstu par viņiem jau pirmajā janvārī un turpinātu gadu no sākuma, apsveicot arī dzimšanas dienās.”
Lai panāktu, ka par cilvēkiem aprūpes centros atcerētos visu gadu, pastāv arī “Atbalsta grozs”, kas sniedz iespēju dāvināt praktiskas lietas. To papildina iniciatīva “Dzimšanas diena”, kas ļauj iepriecināt jubilārus, kuri, visticamāk, pat nenojauš par sagādāto pārsteigumu.
Projekts ne tikai māca dalīties un rūpēties, bet arī satuvina ģimenes. Katru gadu “Eņģeļa Pasts” atgādina, cik lielu gandarījumu var sajust, sniedzot prieku kādam citam. Bieži vien tieši mazās, šķietami vienkāršās lietas – vēstule, sirsnīgi vārdi vai praktiska dāvana – ir tās, kas spēj dot vislielāko laimi un patiesu cilvēcības sajūtu.
Izvēliessevpiemērotākoizglītību!
