Prioritātes nosaka konkrētam periodam, nevis “vispār”

Kvalitātes nomērīšana augstākajā izglītībā. Neslēpšu, ka diezgan skeptiski izturos pret dažādiem augstskolu reitingiem. Vai pret indeksiem, kuri it kā rāda pētnieka darba citējamību. Tie visi, manuprāt, ir lielumi, ar kuriem var manipulēt. Tomēr skaidrs, ka kaut kādi kvalitātes kritēriji ir nepieciešami.

Reitingu gadījumā mēs runājam par četrām svarīgām komponentēm. Pirmā ir publicēšanās. Piemēram, cik uz vienu pasniedzēju ir zinātnisku publikāciju. Otra – cik ir studentu uz vienu mācībspēku. Ja vidēji labākajās pasaules augstskolās ir x, savukārt konkrētā apskatāmajā augstskolā ir divas reizes vairāk, tad skaidrs, ka te mācībspēks studentam var veltīt mazāk uzmanības. Trešā komponente ir sadarbība ar industriju. Paplašināti to var interpretēt kā augstskolas ietekmi uz sabiedrību. Ceturtais rādītājs ir augstskolas atpazīstamība.

Katrs mērījums ietekmē konkrētās institūcijas darbību. Tostarp tas var radīt arī riskus, ka tu maini savu uzvedību, jo esi ietekmējies no kāda mērījuma. Tas ir jāapzinās. Tajā pašā laikā mērījumi ir nepieciešami, tāpat jāsaprot, ka – patīk tas vai nepatīk – studenti izvēlas augstskolu, balstoties arī reitingos. Turklāt, ja skatās no studenta viedokļa, tas ir racionāli. Šādi viņi optimizē savu nākotnes potenciālu vai, vienkāršoti izsakoties, iegūtā diploma vērtību. Ja cilvēks ir beidzis prestižu augstskolu, viņa iespējas darba tirgū būs labākas.

Cenšoties maksimāli sekot humanitārajās un sociālajās zinātnēs notiekošajam Latvijā, man ir radies iespaids, ka joma ir saskaldīta. Vulgarizēti izsakoties, nevis taisām vienu ļoti spēcīgu žurnālu, bet, teiksim, četrus, kuriem trūkst finansējuma. Jautājumu par spēku saskaldīšanu, iespējams, var paplašināt no akadēmisku izdevumu līmeņa uz, teiksim, pētniecības struktūru skaitu.

Struktūrvienība vienmēr ir veidojusies atbilstoši kādam grupēšanas principam. Viens iespējamais princips ir funkcija. Piemēram, izglītības funkcija. Vai pētniecības funkcija. Tomēr var būt arī citi principi. Teiksim, grupēšanās notiek ap kādu ļoti spēcīgu konkrētas nozares profesoru vai pētnieku. Protams, laika gaitā situācijā var mainīties – piemēram, līderim kļūstot mazāk aktīvam. Tas vienkārši nozīmē, ka ik pa laikam grupas, kuras veidojušās atbilstoši šim otrajam principam, ir jāpārvērtē. Piemēram, to konkurētspēja. Turklāt starptautiskā kontekstā.

Konkurētspējas jēdziena vājā vieta, manuprāt, ir tā, ka ir tēmas, par kurām var teikt, ka tās starptautiski nav konkurētspējīgas, jo, piemēram, ārpus Latvijas tās kādu maz interesē. Tajā pašā laikā tas, ka kāda tēma ir specifiski lokāla, nenozīmē, ka mums tā nav vajadzīga.

Vēl var būt cits variants – virzienam vai tēmai ir neliels, kā saka, utilitārs pielietojums, tomēr starptautiski tā vienalga ir konkurētspējīga. Var nebūt tūlītējs pielietojums Latvijas ekonomikā, bet tēmā strādājošie ir atpazīstami visā pasaulē. Mūsu grupa, kura strādā ar kvantu datoru tēmām, ir viena no topa grupām pasaulē, lai gan Latvijā kvantu datora nav.

Savukārt, ja jautājuma zemteksts bija letonikas zinātņu kopums, tad manā skatījumā tieši šīs humanitārās zinātnes ir tas, kuras pierāda, kādēļ šajā valstī, tēlaini izsakoties, ir vērts būt inženieriem. Humanitārās zinātnes pamato, kāpēc vispār Latvijā ir vērts dzīvot, nodarboties ar uzņēmējdarbību, attīstīties. Labs fiziķis var sevi īstenot arī ārpus Latvijas. Jautājums ir, kas šo fiziķi notur Latvijā. Manā skatījumā arī kultūra, piederības sajūta, un humanitārās zinātnes šajā ziņā ir ļoti būtiskas.

Taču Latvijas mērogs un ar to saistītais resursu apjoms faktiski nozīmē, ka nopietni kaut kādas jomas – piemēram, latviešu valodas pētniecība – var notikt tikai Latvijas Universitātes sistēmā. Savukārt, ja mēs pienācīgi nenodarbojamies ar latviešu valodas pētniecību, tad varam arī aizmirst par terminoloģijas latviešu valodā pilnvērtīgu attīstību.

Mūsdienās lielā cieņā ir teikt, ka jānosaka prioritātes. Ekonomikas gadījumā to regulāri dara valdības, un ir jau pieredzēts, ka tad sākas liela cīnīšanās starp jomām, kura iekļūs starp “prioritātēm” un kura ne. Otrs variants – mīļā miera labad par prioritātēm atzīst tik daudz jomu, ka pats prioritātes jēdziens zaudē jēgu. Augstākajā izglītībā vismaz no politiķu puses arī var saklausīt aicinājumu noteikt prioritātes, lai, kā viņiem šķiet, tad sasniegtu izcilību.

Vispār princips ir tāds, ka nevar būt vairāk par trim prioritātēm. Tomēr no vairāk nekā divdesmit zinātnes virzieniem trīs izvēlēties nav iespējams. Es gan gribētu teikt, ka mēs bieži aizmirstam to, ka prioritātes patiesībā strādā citādi. Prioritāte ir noteikta konkrētam periodam. Piemēram, šogad mūsu prioritāte ir sakārtot konkrēto virzienu. Mēs tam piešķiram papildu naudu, lai tas kļūtu patstāvīgs. Turklāt arī te ir dažādība. Varbūt kādai nozarei jau ir izcili rezultāti, bet ir nepieciešams atbalsts, lai pārvarētu, simboliski sakot, pēdējos piecus centimetrus līdz pasaules līmenim. Varbūt kādai nozarei stāvoklis ir tik nelāgs, ka mums tā ir jāatbalsta, lai situāciju normalizētu. Jebkurā gadījumā runa ir par elastīgu, dinamisku procesu, nevis prioritāšu “ieciršanu akmenī uz mūžiem”.

Dažkārt pārdomas izraisa jautājums, vai valsts pārvalde un politiķi izmanto to intelektuālo resursu, kāds ir augstskolās. Mūsu saruna ir laikā, kad izskanējusi informācija par īpaša analītiskā dienesta izveidi Ministru kabineta paspārnē. Ar atsevišķu finansējumu. Man šķistu, ka pareizāk būtu ekspertīzi pasūtīt, piemēram, Latvijas Universitātē.

Pasaulē ir dažādi modeļi. Latvijā ir pētniecības institūti pie Zemkopības ministrijas. Man personīgi efektīvs liekas tāds modelis, kāds ir, piemēram, Francijā. Katrai ministrijai ir pētniecībai atvēlēts budžets, un šajā ministrijā ir konkrēta persona, kura spēj iztulkot ministrijas vajadzību pētnieciskā uzdevuma formā. Starp citu, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums. Šis modelis pētniecības institūcijās veido kapacitāti valstij nozīmīgu problēmu risināšanā. Savukārt Latvijā zinātnieku, kuri spēj strādāt šādā līmenī, nav nemaz tik daudz. Saeimā arī ir analītiskais dienests, kurā strādā četri vai pieci cilvēki, kuri objektīvi nevar veikt sarežģītus pētījumus par kādu, piemēram, ekonomikas tēmu. Tātad viņi koncentrējas uz juridiskiem jautājumiem.

“Mākslīgais intelekts” augstākajā izglītībā.

“Mākslīgais intelekts” ir tehnoloģiskā progresa izpausme. Pret tehnoloģisko progresu iet nevar. Cilvēki, kuri mācās Latvijas Universitātē, izmantos šos rīkus visu savu atlikušo dzīvi, turklāt vairāk nekā tagad. Tātad, raugoties no viņu nākotnes panākumu viedokļa, būtu vienkārši nepareizi nemācīt šos rīkus lietot. Mūsu uzdevums ir integrēt šos rīkus studiju procesā tā, lai cilvēki iemācītos tos lietot profesionāli, lietot tur, kur tos drīkst lietot. Sarežģītākā daļa ir validēt zināšanas, proti, gūt apstiprinājumu tam, ka kaut ko zina pats students, nevis tehnoloģiskais rīks. Kā teica uzņēmējs Juris Binde, ja nav dabiskā intelekta, mākslīgais nepalīdzēs. Ir virkne ļoti konkrētu lietu. Piemēram, mākslīgā intelekta ģenerēta satura gadījumā ir jābūt skaidriem nosacījumiem par atsauču lietošanu.

Jāsaprot arī, ka mēs vēl esam tikai šīs tehnoloģijas ienākšanas sākuma fāzē. Šai fāzei ir raksturīgi daži elementi. Viens no tiem – šajā sākuma fāzē šādas jaunas digitālas tehnoloģijas ir pieejamas ļoti lēti. Faktiski tehnoloģiju veidotāji un ieviesēji rada milzīgus zaudējumus. Viņi būtībā nodarbojas ar sponsorēšanu – lai radītu pielietošanas pieradumu. Tas nozīmē, ka nākotnē šie rīki kļūs būtiski dārgāki. Es domāju, ka daudzi no mums to īsti neapzinās. Es gan aicinātu palūkoties uz šo tēmu vēl no cita aspekta. Mums ir pieejams tik milzīgs informācijas daudzums, ka neizbēgams ir jautājums, ko ar to darīt. Ilgstoši tas, vai te ir piekļuve informācijai, ietekmēja to, vai tu esi labākā situācijā. Šobrīd šādas privilēģijas vairs nav. Tās vietā nostājas prasme darboties ar visiem pieejamās informācijas apjomu.