Filozofija –sagriezt pasauli kājām gaisā un iemācīties distances noturēšanu

2023. gada 12. decembrī LU Filozofijas, ētikas un reliģijas profesoru padomē par Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā ievēlēja profesoru Raivi Bičevski.

Kopumā mans jautājums ir par to, ko vispār nozīmē “mācīt filozofiju”. Tomēr es izvērsīšu. Ir disciplīnas, kurās izmaiņas notiek strauji. Piemēram, mikrobioloģija. Vai pat paleontoloģija. Uzraksti mācību grāmatu, drīz vien jāraksta jauna. Un tad tu skaties uz filozofiju, uz autoriem, un rodas iespaids, ka pēc Mišela Fuko laikiem nekā īsti jauna nav. Ko nozīmē “jaunlaiku filozofija”? Joprojām Frankfurtes skola?

Labs jautājums. Lai gan piebildīšu, ka tava pieminētā Frankfurtes skola rauj vaļā joprojām. Varētu atbildēt tā, ka filozofija vispār, kopš tā ir kaut kāda veida saskarē ar sabiedrībām – sākot no Senās Grieķijas –, vienmēr ir bijusi būtiskas novilcināšanas prakse. Varbūt rotaļīgākā formā, tā tas turpinās, manuprāt, arī mūsdienās. Varam formulēt citādi. Lai gan starp sabiedrību un filozofiem vienmēr ir bijusi plaisa, pārrāvums, tomēr sabiedrības, kurās filozofija ir bijusi klātesoša, ir atšķīrušās no tām, kurās tās nebija. Runa ir par sabiedrības pašrefleksijas formām – tādu ir daudz un dažādas –bez kurām nerodas jēdzieni. Filozofija ir pašrefleksijas forma, kura rada jēdzienus. Un tikai jēdzienu gaismā mēs varam mēģināt saskatīt, iegūt skatu uz daudzslāņainiem, sarežģītiem, ilglaicīgiem procesiem. Filozofija ir, jā, varbūt abstrakta, tomēr sarežģītus procesus aptveroša sabiedrības refleksija pašai par sevi.

Jautājuma zemteksts – vienkāršoti un nedaudz agresīvi formulējot –ir tāds, ka man radies iespaids, ka filozofija kļūst par tekstu komentēšanu. Par filozofijas vēsturi. Es, piemēram, nesen lasīju tekstu, kura autors interpretē Džordžo Agambena tekstu, kurā Agambens savukārt interpretē Simonas Veilas tekstu. Nekā jauna nav ko teikt?

(Smejas.) Tā ir bijis vienmēr. Ja tu paskaties hellēnisma laiku, Plotīns komentē Platona, savukārt Prokls komentē Plotīnu. No šā viedokļa raugoties, mēs nedzīvojam kaut kādā īpaši epigoniskā laikmetā. Tā ir normāla filozofu iekšējo diskusiju, prāta asināšanas prakse, tikai to nevajadzētu uztvert kā visu filozofiju. Šādā kontekstā atgriežos pie tava jautājuma: vai tad tomēr šobrīd ir kaut kas jauns filozofijā?

Es nu pārmetos frontes otrā pusē ar kašķīgu: ko nozīmē “jauns” filozofijā?

Arnis Rītups savulaik teica, un neba viņš to no pirksta izzīda, ka Eiropas domas vēsturē vispār ir bijuši tikai trīs četri patiešām būtiski pavērsieni, pārējais – komentāri. Tomēr, ja atgriežamies pie mūsdienām – tikai nesākam tagad diskusiju par to, kas ir “mūsdienas” –, 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Žans Fransuā Liotārs un vēl citi teica, ka “lielie stāsti” ir beigušies, ka filozofijas iekšējā attīstība arī ved uz to, ka mēs vairs nepretendējam uz šiem “lielajiem stāstiem”, lielajiem jēdzieniem. Tomēr kopš divtūkstošo gadu sākuma tā vairs neizskatās. Filozofi atkal grib stāstīt “lielos stāstus”, un šādā kontekstā jēdzienu jaunrade ir vajadzīga. Tavas jau pieminētās Frankfurtes skolas trešā paaudze – kaut vai Hartmuts Roza. No vienas puses, viņi turpina atsaukties uz jēdzieniem, kuri zināmi vēl kopš vācu klasiskā ideālisma laikiem, bet, no otras puses, radošuma epicentrs tur ir. Rozas “rezonanses” ar pasauli jēdziens, piemēram – īsi sakot, nav tā, ka galīgi neinteresanti.

Ir filologi un tulkotāji, kuri saka, ka vispār izcilus tekstus – pat ja to izvēle ir voluntāra – der ik pēc noteikta laika tulkot vēlreiz.

Ir skaidrs, ka Dantes “Dievišķās komēdijas” Jēkaba Māsēna tulkojums 1921. gadā un Valda Bisenieka tulkojums 2000. gadā būs atšķirīgi kaut vai latviešu valodas attīstības iespaidā. Varbūt ar filozofu tekstiem – Aristoteļa vai Hēgeļa – ir līdzīgi tādā ziņā, ka ir vērts palaikam tos interpretēt “no jauna”? Vai arī tā mēs netiktu pie “jaunā”, ko es pieprasīju sarunas sākumā?

Viens aspekts ir tāds, ka teksti nekad nav tikai teksti. Tie ir milzīga recepcijas vēsture. Neviena grāmata nav tas, kas ir starp vākiem. Tā ir laika gaitā izstiepts dīvains veidojums, kultūras prakšu apkopojums. Šādi raugoties, mēģinājumi ar “svaigām acīm” vēlreiz lasīt lielos autorus šķiet saprotami.

Tiesa, te risks ir tāds, ka tāpēc pietrūkst laika lasīt tos autorus, kurus mēs neesam atzinuši par “lieliem”. Lai gan tie dažkārt ir ne mazāk interesanti un būtiski.

Vajag lasīt arī šos, jo tie palīdz labāk saprast “lielos”. Tomēr es palieku pie tēzes, ka, lai kāda vēstures mutuļošana notiek, galu galā no tās iznirst jēdzieni, kuros kondensējas konkrētā laikmeta būtība. Jēdzieni, caur kuriem laikmets sevi atklāj.

Vēstures zinātnē dažkārt ir diskusijas par to, vai un kādai ir jābūt laika distancei starp autoru un pētāmo tēmu. Filozofijas gadījumā jautāšu citādi: vai var lietot jēdzienu “aktuāls”? Tu vari filozofēt, piemēram, par kovidu? Vai arī tas bija pārāk nesen?

Agambens kaut ko mēģināja, tomēr baigi daudz citu pie horizonta nebija. Es teiktu, ka šī ir modernā –kopš Franču revolūcijas – situācija, un tā ir specifiska. Proti, atgriežas tādas tēmas kā cilvēka un dabas attiecības, tehnika. Ja tu paskaties 19. gadsimta vidu, tu jau tad redzēsi “dzīves reformas” kustību Vācija (Lebensreform), kas aicina atteikties no konserviem, runā par sauļošanās noderīgumu. Nākamais šādu kustību uzvilnījums ir pirms Pirmā pasaules kara. Mēs it kā netiekam uz priekšu, un tas varbūt nozīmē, ka laikmets netiek līdz sevis aptveršanai.

Vai tam, ko tu stāsti, ir kaut kāda saistība ar to, ka tu diezgan daudz raksti par vēstures tēmām? Piemēram, es esmu lasījis tavus tekstus par Herdera institūtu starpkaru Latvijā.

Kad es šā gadsimta sākumā mācījos Minsterē, tur vēl bija atsauces no tā sauktās Minsteres skolas vai, kā citkārt saka, Joahima Ritera skolas. Un, vienkāršoti izsakoties, šīs skolas uzstādījums bija, ka nekur jau bez vēsturiskā materiāli neliksies. Ja mēs vēsturi uztveram nopietni, tad visiem dieviem kaut kad ir jāmirst. Nav tā, ka viss atkārtojas milzīgā ciklā. Savukārt, lai to saprastu, ir skrupulozi jāpaskatās uz šo posmu kopš Franču revolūcijas.

Turpinot provokācijas – man ir iespaids, ka filozofija jau krietnu laiku ir sašaurinājusi sev tēmu loku, pārliecīgu uzmanību veltot tēmām, kuras mēs pavirši varētu apzīmēt kā politiskas. Ņemam jēdzienus “pilsonis”, “valsts”, “indivīds”, “vara”, un tad nu kurš no kura gala metas klāt. Vieni jūtas Karla Šmita mantinieki, citi, nezinu, jau pieminētā Fuko sekotāji, un tik maļam. Kur palikusi tāda “lieta” kā, piemēram, metafizika?

Aprakstam var piekrist. Hēgelim metafizika ir filozofijas centrs, bet viņš arī to gribēja savienot ar politisko, ar nācijas jēdzienu, piemēram. Tomēr man šķiet, ka filozofijas augstums ir tajā ziņā, ka nekur šī metafizika nepazūd, jo, piemēram, ja tu runā par realitātes un cilvēka attiecībām, tad tev neizbēgami ir arī jāpasaka, ko tu domā par šiem jēdzieniem. Filozofam ir goda un cieņas lieta – būt vismaz kaimiņos metafizikai.

Varbūt sava loma ir bijusi laikmeta diktētam kontekstam. Otrais pasaules karš, totalitārisms – filozofi metas apsmadzeņot šo pieredzi, radot politiski sociālo tēmu dominēšanu.

Es varētu tev atgādināt citu laikmetu, 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumu. Zinātne, ja tā drīkst teikt, ir saražojusi bezgala daudz jaunu atklājumu, savukārt filozofi saka – bāc, mēs tik ātri nevaram no tā visa radīt metafiziku. Un tad parādās diletanti – piemēram, ha, Nobela prēmijas laureāts, Vilhelms Ostvalds ar viņa “enerģētisma” teoriju.

Runājot par diletantiem – kas, no akadēmiskā viedokļa raugoties, ir filozofs? Piemēram, pēdējo gadu laikā dikti modīgs autors ir Valters Benjamins. Kas viņš ir?

Es atbildēšu tā: filozofi nevar būt cilvēki, kuri darbojas pavisam citās jomās, vai tā būtu fizika vai literatūrzinātne kā Benjamina gadījumā. Bet! Viņi var filozofiju panākt un tad sākt domāt kā filozofi. Karls Jasperss bija psihiatrs, kurš pievērsās filozofijai. Manā skatījumā kritērijs ir tas, vai šis cilvēks piedāvā oriģinālus jēdzienus.

Mans jautājums bija saistīts arī jēdziena “filozofija” lietošanu nevietā. Esmu redzējis grāmatas “Filozofija seriālā “Simpsoni””, “Filozofija filmā “Matrix””. Atzīšos, esmu pat lasījis “Cuteness philosophy”. Un tās visas ir “filozofijas”!

(Smejas.) Nu, interesants teksts nav tas pats, kas filozofija. “Interesanti” nav tas pats, kas nobīde domas struktūrā, kas ļauj paskatīties uz kaut ko no pavisam cita skatapunkta. Bet interesanti rakstīt arī vajag!

Kā tu izturies pret jēdzienu “public intellectual” – “publisks intelektuālis”? Latvijā mums tas mazāk sastopams, savukārt ASV,

Francijā un citviet tas ir ļoti izplatīts. Respektīvi, cilvēks neapgalvo, ka viņš vai viņa ir filozofs vai vēsturnieks, bet kaut kā jūtas tiesīgs izteikties par “sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem”.

Jo īpaši interneta pirmsākumos bieži izskanēja, ka informācijas pieejamība, tās pārbagātība veicinās pašrefleksiju sabiedrībā kopumā, padarīs sabiedrību intelektuālāku. Laika gaitā, protams, mēs saskaramies ar to, ka informācijas pārbagātība rada arī problēmas. Savukārt publiskie intelektuāļi parādās kā reakcija uz pieprasījumu sabiedrībā kaut kā tomēr orientēties šajos informācijas plūdos. Problēma ir tā, ka publiskie intelektuāļi nereti sāk runāt arī dīvainas lietas. Piemēram, Juvals Harari.

Esmu lasījis vēsturnieku iznīcinošus viedokļus par viņa tekstiem. Man pašam prātā nāk valodnieks Noams Čomskis, kurš par katru cenu grib izteikties arī par ģeopolitiku.

Laikam tomēr taisnība bija Novālisam, kurš rakstīja – kur nav dievu, tur ir spoki. Filozofi šajā kontekstā zaudē, jo ir lietas, kuras nevar izskaidrot, parādot ar pirkstu. Savukārt dārgie publiskie intelektuāļi kaut kādā ziņā ir atvasinājums no plašāka “trenda” – mēs taču vairs nemākam paši ēst, dzert, gulēt un elpot. Ir nepieciešami “kouči”, kāds, kurš pamāca.

Es nekad neesmu sapratis jautājumu par filozofa atbildību. No vienas puses, filozofs raksta noteiktā kontekstā, un vērtēt viņa uzrakstīto, atrodoties jau citā kontekstā, neliekas pareizi. Piemēram, mēs, protams,

21. gadsimtā varam kaut ko pārmest Johanam Gotfrīdam Herderam vai Hēgelim par piepalīdzēšanu vācu nacionālisma formulēšanā, bet tas man izklausās arī nedaudz dumji, jo runa ir par 18.–19. gadsimtu miju un 19. gadsimta pirmo pusi. Tajā pašā laikā tu labāk par mani zini, ka no filozofiem atbildība tiek prasīta. Klasisks gadījums – Martina Heidegera ķidāšana.

Bija tāda grāmatiņa par akmens laikmetu – Žozefa Ronī Vecākā “Cīņa par uguni”. Tur viena cilts bija palikusi bez uguns, cilts pārstāvji tika sūtīti prom tumsā to atrast un atnest, kas viņiem arī izdevās. Problēma tā, ka uguns ne tikai dod gaismu un siltumu, bet var arī nopostīt. Es domāju, ka ar filozofa domu ir līdzīgi, ir šī ambivalence. Man arī šķiet, ka nevar prasīt no filozofa, kurš ar lielu prāta piepūli ir radījis kādus jēdzienus, atnesis uguni no tumsas, lai viņš pieskaņo savu piepūli tam, ko sabiedrība ar viņa atnesto var potenciāli izdarīt.

Noslēgumā atgriežos pie jautājuma, ko vispār nozīmē mācīt filozofiju augstskolā? Vai tas nozīmē, atvaino par ironiju, ka ar katru gadu studenti kļūst labāki filozofi?

(Smejas.) Patiesībā ir otrādi –pirmajos trijos kursos tu arvien skaidrāk saproti, ka neko nesaproti. Cik atceros, tā bija arī laikā, kad pats studēju. Un tas patiesībā ir labi – ka tu pamani, cik interesanta un dīvaina ir pasaule. Hēgelis par ģimnāziju audzēkņiem rakstīja, ka noderīgi viņus vispirms iepazīstināt ar abstraktiem, sarežģītiem jēdzieniem, kuri viņu domāšanas telpu, tēlaini izsakoties, salauž. Un tikai pēc tam domāšanas telpa sāk izplesties. Šopenhauera idejas satricināja jauniešus viņa laikā un turpina satricināt jauniešus joprojām. Atceries, es sarunas sākumā ieminējos par sprieduma novilcināšanu. Tas ir filozofijas, filozofijas studiju uzdevums – sajaukt pasauli un novilcināt spriedumu. Iemācīties ieturēt distanci no visas tās, piedod, šļuras, ar ko dzīvi mūs aplaimo.