No studenta par pētnieku Iepazīstamies ar trīs cilvēkiem, kuri savu ceļu LU sāka kā studenti, bet nu jau strādā Universitātē un tās institūtos

No studenta par pētnieku

Teksts: Aleksandra Moskaļenko

Atnākot studēt uz Universitāti, reti kurš iedomāsies par to, ka savu dzīvi pēc studijām turpinās, nu jau strādājot Universitātē par pasniedzēju vai kādā no institūtiem par pētnieku. Protams, var arī savienot abus un pavērst savu redzesloku vēl plašāk. Dažreiz tādas iespējas paveras aktīvākajiem studentiem, kuri jūt sevī vēlmi darboties un attīstīties tieši šajā zinātnes jomā, tāpēc piedāvājam iepazīties ar trīs cilvēkiem, kuri savu ceļu LU sāka kā studenti, bet nu jau strādā Universitātē un institūtos.

Virgīnija Vītola,

Cietvielu fizikas institūta pētniece, fizikas skolotāja, elektronikas pulciņa vadītāja RTU Inženierzinātņu vidusskolā un LU Jauno fiziķu skolas vadītāja Kā sākās tavs ceļš Latvijas Universitātē?

Pabeidzu humanitāra novirziena skolu, kur lielākais uzsvars bija uz angļu valodu un literatūru, bet vidusskolas pēdējās klasēs biju iepazinusies ar vairākiem studentiem fizmatiem, kas mani ļoti ieinteresēja par fizikas studijām, un sapratu, ka vēlos līdzināties viņiem. Tāpēc par savu studiju virzienu neizvēlējos ne angļu valodu, ne literatūru, bet gan LU fizmatus. Kā pagāja tavi studiju gadi?

Ir gājis dažādi– sākums nebija viegls, jo mums skolā fiziku mācīja tikai vienu gadu, tāpēc nezināju daudz no tā, ko jau zināja mani kursabiedri. Bet, laikam ejot, apguvu visu vajadzīgo un ne reizi neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos tieši šo studiju virzienu. Protams, jāpiemin arī tas, ka fizmatiem ir pašas labākās ballītes, kas izraibināja studiju dzīvi.

“Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – ar kaut ko tikai jāuzdrošinās sākt!

Kas mudināja tevi turpināt savas gaitas kā pētniecei un pasniedzējai?

LU Cietvielu fizikas institūtā darbojos jau kopš 11. klases, kad nolēmu tur rakstīt savu zinātniskās pētniecības darbu, tāpēc arī bakalaura darbu izstrādāju turpat, un āķis bija lūpā! Šobrīd esmu LU Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadītāja; tā ir tā pati laboratorija, kurā sāku darboties 11.klasē.

Kādu dzīves gudrību tu esi ieguvusi, darbojoties Universitātē?

Droši vien– jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt– ar kaut ko tikai jāuzdrošinās sākt! Ko tu ieteiktu studentiem, kuri arī vēlas darboties Universitātes institūtos vai strādāt par pasniedzējiem?

Es ieteiktu droši iet un uzprasīties uz darbu– Universitātē un institūtos cilvēki ir jauki un atsaucīgi un noteikti piedāvās izmēģināt darboties.

Roberts Vīksne,

Sociālo zinātņu fakultātes lektors, Multimediju studijas vadītājs

Kā sākās tavs ceļš Latvijas Universitātē?

Jau vidusskolas laikā zināju, ka gribu būt “kadrā”. Patika uzstāties, patika uzrunāt publiku. Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas studiju programmā, jo uzzināju, ka tā ir “tiešā līnija” uz televīziju, kā arī iesniedzu pieteikumu Kultūras akadēmijā uz aktieriem. Tiklīdz saņēmu apstiprinājuma īsziņu par to, ka esmu uzņemts Latvijas Universitātē, es atslābu un uz iestājeksāmenu aktieros aizgāju, tikai intereses vadīts, lai saprastu, kā tas notiek, bet bez vēlmes tikt iekšā, jo biju samaksājis 10 latus par iestājeksāmenu un negribēju to naudu izniekot.

Kā pagāja tavi studiju gadi?

Jau no Pirmsaristoteļa es sapratu, ka man patīk tas, kur esmu nonācis. Tolaik visi sociālie mediji, viedtelefoni tikai sāka pamazām ienākt mūsu sabiedrībā. Man pat līdz 3. kursam bija podziņu telefons, kā lielai daļai manu kursabiedru. Jau 1. kursā mums izveidojas paliela un draudzīga cilvēku kopa, kam visiem bija savstarpēja veselīga konkurence “izsisties”. Mūsu grupiņas enerģija un pasniedzēja Rolanda Tjarves menedžera prasmes mūs saveda kopā ar LTV producentu Gvido Zilūzi, kurš mums iedeva pašus pamatus filmēšanā un montāžā, kā arī deva iespēju praktizēties, veidojot sižetus raidījumam SeMS. Mani pamanīja LTV7 tā brīža direktore Ija Circene-Groša, un es nokļuvu “kadrā” – biju intervētājs sporta tiešraidēs. Sanāca tā, ka jau 2. kursā es un vairāki mani kursabiedri strādājām medijos – tikai tāpēc, ka mēs to gribējām, mēs par to sapņojām un ar savu neatlaidību to panācām. Jāatzīst, ka tiešraides intervijas nebija mans žanrs, un es arvien biežāk pieķēru sevi domājam par to, ka būšana “aiz kameras” man sagādā lielāku prieku un lielākas iespējas. Paralēli tam visam LU Sociālo zinātņu fakultātē izveidojām pirmo studentu televīzijas tipa raidījumu Kivi, ko publicējām internetā, un to iepriekš, manuprāt, neviens nebija darījis. Atceros, ka tas bija diezgan liels hits Latvijas Universitātē, un mēs par šo projektu saņēmām pat LU Studentu padomes balvu kategorijā Gada inovācija. Ir liels lepnums, ka tas, ko mēs izveidojām 2010. gadā, joprojām ir aktuāls. Katru gadu daudz jauno studentu ļoti grib būt daļa no Kivi, un katru gadu mūsu fakultāti absolvē studenti, kuriem Kivi ir mainījis dzīvi un devis unikālu pieredzi. Šobrīd gan Covid-19 dēļ raidījums ir “iesaldēts”... Gaidām “atkusni”!

Kas tevi mudināja turpināt savas gaitas kā pasniedzējam?

Kad 3. kursā nodevām Kivi grožus jaunajiem censoņiem, tad uzņēmāmies arī rūpes un gādību, lai viņus apmācītu filmēt un montēt. Es pamanīju, ka man ir spējas cilvēku, kas atnācis kā balta lapa šajā nozarē, pārvērst un nodot viņam to, ko esmu iemācījies es. Varbūt vēlme būt “kadrā”, būt aktierim man deva spēju viegli nodot informāciju, tikt uzklausītam un saņemt pateicības par to, ko esmu paveicis. Studējot maģistrantūrā Maltas Universitātē, es zināju, ka gribu būt pasniedzējs. Atgriezies es devos pie profesores Intas Brikšes un teicu, ka gribētu strādāt Sociālo zinātņu fakultātē un uzņemties atbildību par Kivi. Toreiz Brikše sacīja, ka raidījums ir sevi izsmēlis un ir doma to pārveidot citā formātā, jo saturs bija vājš un raidījums bija kaut kur “aizdreifējis”. Spēju “pārdot” savu vīziju par Kivi attīstību, un tiku pieņemts darbā. Tagad esmu lektors, doktorants, Multimediju studijas vadītājs un bez Kivi kopā ar studentiem esmu izveidojis žurnālu Avantūra, kā arī domājam par podkāstu, lai varētu “noklāt” visus tradicionālo mediju formātus mūsu fakultātē, kas būtu pulciņu jeb ārpus lekciju aktivitāšu formātā. Sociālo zinātņu fakultāte ir unikālā vieta šajā nozarē – var iegūt augstas raudzes izglītību,

“Sanāca tā, ka jau 2. kursā es un vairāki mani kursabiedri strādājām medijos – tikai tāpēc, ka mēs to gribējām, mēs par to sapņojām un ar savu neatlaidību to panācām

kvalitatīvas akadēmiskās un praktiskās zināšanas, ko pastiprināt nenovērtējamā pieredzē brīvprātīgajos pulciņos. Super-combo! Kādu dzīves gudrību tu esi ieguvis, darbojoties Universitātē?

Par šīm dzīves gudrībām varētu sarakstīt grāmatu. Vienu galveno es nevaru nosaukt, bet varu nosaukt trīs domas, ko pēdējā laikā bieži esmu teicis studentiem. Pirmā ir: “Tu esi cēlonis tam, kas ar tevi notiek.” Man bieži cenšas iebilst, nobērt ar attaisnojumiem. Gan jau ir arī kādi reti izņēmumi, bet mana dzīves un darba pieredze Universitātē ir parādījusi, ka šī doma strādā. Otrā doma sasaucas ar pirmo, proti, Universitāte ir jāuztver kā trenažieru zāle. Pasniedzēji– treneri; grāmatas, datori, grāmatas ir trenažieri, bet muskuļi– zināšanas, prasmes un kompetences. Ja necilāsi hanteli, tad muskuļi neaugs. Protams, tie, kuriem ir slinkums sevi piespiest “cilāt hanteli”, meklē attaisnojumus, ka treneris slikts, trenažieri neder, un klasika: “Šodien neiešu uz treniņu, jo...” Trešā doma– vienmēr ir jābūt taisnīgam. Ir jābūt draudzīgam, bet ne draugam. Pat tad, ja ar kādu studentu esmu sadarbojies kādā projektā ārpus Universitātes, man nav problēmu viņu novērtēt taisnīgi. Ja studiju darbs ir bijis vājš, tad ir attiecīga atzīme, bet jāatzīst, ka tomēr lielākā daļa studentu ir centīgi, grib “izsisties”, un man ir liels prieks viņiem palīdzēt to darīt. Ko tu ieteiktu studentiem, kuri arī vēlas darboties Universitātes institūtos vai strādāt par pasniedzējiem?

Nav jābaidās kļūt par skolotāju vai pasniedzēju. Protams, katram darbam ir sava garoziņa. Mēs neviens neesam 50 eiro banknotes un visiem nevarēsim izpatikt. Es zinu, ka mana humora izjūta, mana skatīšanās patiesībai acīs, mans darbu novērtējums ne vienmēr visiem patīk, bet, spriežot pēc manis vadīto kursu rezultātiem, es visu daru pareizi. Bet neviens pasniedzējs nekad nedrīkst iesūnot. Vajag allaž slīpēt, uzlabot savas zināšanas, sekot līdzi aktualitātēm. Būtiska atziņa arī ir tas, ka pasniedzējs un students studiju laikā nevar būt draugi. Ir jābūt draudzīgiem, bet ne draugiem, ir jābūt laipniem, bet ir jābūt skaidrām robežām. Darbam zinātnē un Universitātē ir jābūt aicinājumam, jo redzēt, kā tavās rokās un acu priekšā aug jaunie profesionāļi, kā ar tavu prātu tu spēj atrast atbildes uz vēl nezināmiem jautājumiem zinātnē, dod baigo kaifu. Pasniedzēja īstā alga nav mērāma eiro, bet gan sirsnīgajos “Paldies!”, ko absolventi pasaka pēc izlaiduma.

Arturs Skutelis,

Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks, mūziķis

Kā pagāja tavi studiju gadi?

Ļoti rosīgi. Es devos studēt filoloģiju pēc tam, kad jau daudzus gadus biju saistījis savu dzīvi ar valodu un dažādām tekstuālām parādībām, tāpēc fakultātē ienācu, zinot, ka tas būs nopietns pilnveidošanās un studiju darbs, kas paņems visu manu laiku

“Nereti esmu dzirdējis sakām, ka gadu no gada studenti kļūst arvien slinkāki, vārgāki un mazāk ieinteresēti. Es tam absolūti nepiekrītu!

un ļaus manas intereses aplūkot akadēmiski un sistemātiski. Nekādu hihi, ha-ha. Tā nebija izvēle studēt ķeksīša vai diploma dēļ, nebija arī kaut kas tāds, ar ko nodarboties no algas darba brīvajā laikā, kā tas diemžēl nereti notiek Latvijas studentu vidū. Man bija izcili pasniedzēji, un es izbaudīju intensīvo studiju procesu. Ieguvu Kristapa Morberga un Ernesta Felsberga piemiņas stipendiju, kas ļoti palīdzēja īstenot iecerēto un koncentrēties studijām. Kas mudināja tevi turpināt savas gaitas kā pasniedzējam?

Man ļoti patīk darbs ar studentiem un sarunas par tekstu, bet tas nav tikai altruisms vai pienākuma apziņa parādīt kādam durvis, pa kurām ienākot var saprast kaut ko būtisku par kādu literāru parādību vai teksta uzbūvi, vai dzīvi. Man ir arī savtīgi iemesli– darbā ar studentiem vienmēr ir iespējams pašam iemācīties kaut ko jaunu, ieraudzīt kādu būtisku jautājumu, kuram iepriekš nebiju pievērsis uzmanību, tikt vaļā no maldiem, kad kaut ko esmu pieņēmis par pašsaprotamu. Ja man šķiet, ka es kaut ko zinu, bet nespēju to studentiem paskaidrot, tad vai nu man jāatrod iespēja precīzāk izteikt domu, vai tomēr to nezinu pietiekami labi, un ir jāpakāpjas solis atpakaļ, jāpārdomā un jāsāk no jauna. Jā, un vēl– nereti esmu dzirdējis sakām, ka gadu no gada studenti kļūst arvien slinkāki, vārgāki un mazāk ieinteresēti. Es tam absolūti nepiekrītu! Domāju, ir vienkārši jāatrod piemērotākais veids kvalitatīvai komunikācijai un interesanti piemēri, kas ņemti no šodienas pieredzes. Tas man vēl, protams, ne vienmēr izdodas tik labi, cik gribētu, bet es cenšos.

Kādu dzīves gudrību tu esi ieguvis, darbojoties Universitātē?

Ceru, ka tas vēl ir procesā.

Ko tu ieteiktu studentiem, kuri arī vēlas darboties Universitātes institūtos vai strādāt par pasniedzējiem?

Izvērtēt situāciju un nebaidīties!