Latvijas Universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija – sadarbības partneri

2022.gada 11. aprīlī uz pirmo sēdi sanāca Latvijas Universitātes padome, kas izveidota atbilstoši Saeimas 2021.gada jūnijā apstiprinātajām izmaiņām Augstskolu likumā. Ar padomes priekšsēdētāju, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu profesoru IvaruKalviņu sarunājas Māris Zanders.

Sāksim ar vispārīgāku jautājumu: kāda ir padomes vīzija par mūsu augstskolas attīstību?

Vīzija ir ļoti labi aprakstīta Latvijas Universitātes attīstības stratēģijā– tur, kā saka, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Jautājums ir par to, kā izvirzītos konkrētos rādītājus sasniegt. Tāpat var diskutēt par to, vai visi šie rādītāji ir tādi, kas ļauj novērtēt kvalitāti. Varbūt ir vērts padomāt par vēl kādiem citiem. Padome stratēģiju izskatīja, atzina par labu, bet paturēja sev tiesības dot priekšlikumus par iespējamām izmaiņām tajā. Te jāpiebilst, ka padomes darba pirmais cēliens– no aprīļa vidus līdz septembrim– faktiski bija izskatīt virkni normatīvo aktu, kas nepieciešami, lai Latvijas Universitāte varētu tiesiski korekti funkcionēt. Tie attiecas uz Satversmes sapulci, Senātu un tā tālāk. Padomes uzdevums ir koncentrēties uz tādiem jautājumiem, kas varētu būt kritiski nākotnē. Piemēram, digitalizācija. Ir absolūti skaidrs, ka Latvija diez vai ir spējīga šajā jomā nodrošināt pilnvērtīgu atbalstu visām universitātēm un augstskolām, kādas šobrīd Latvijā strādā. Ir nedaudz jocīga situācija: ir gan privātās, gan valsts atbalstītās augstskolas, studenti, kuri mācās par maksu, ir abās grupās. Tātad vai būs tā, ka viena grupa atbalstu saņems, otra– ne? Šādā kontekstā, kā arī lai nodrošinātu līdzekļu efektīvu izmantošanu, ir nepieciešams pārdomāt mācību sistēmas koordināciju starp augstskolām kopumā. Tas nozīmē, ka būtu vēlams organizēt– tas pārsvarā būtu digitālā formā– procesu tā, ka pamatkursu lasīšanu veic viens eksperts visām augstskolām. Viens profesors, kurš uzvar konkursā par labāko kursu. Es, protams, nedaudz vienkāršošu, tomēr var teikt, ka pamatkurss ir par “ābeces patiesībām” kādā tēmā, tāpēc to var lasīt attālinātā formā visiem.

Cita svarīga tēma ir saistīta ar to, ka reflektantu līmenis valstī ir ļoti dažāds, un mums vajadzētu domāt par to, kā paaugstināt jauno cilvēku zināšanu kvalitāti, vēl pirms viņi stājas augstskolā. Manuprāt, šajā procesā varētu iesaistīties augstskolu pasniedzēji. Tiem nav obligāti jābūt profesoriem, tomēr tiem vajadzētu būt tieši augstskolu pasniedzējiem– tā skumjā iemesla dēļ, ka sagatavot nepieciešamo bioloģijas vai matemātiskas skolotāju skaitu vidējās izglītības iestādēs nebūs iespējams mūs apmierinošā termiņā, jo tas nav darīts vairāku gadu desmitu garumā. Es arī piesardzīgi vērtēju ideju, ka, lūk, pedagogs, kurš māca, teiksim, bioloģiju, mācīs arī ķīmiju– domāju, ka vairumā gadījumu vēlamo kvalitāti mēs šādi neiegūsim.

Esmu dzirdējis ideju par tā saukto nulles kursu.

Tā ir viena iespēja, ko var veikt konkrētā augstskola pati, bet es runāju par vēl citu variantu– kad digitālā formā vajadzības gadījumā (ja nav atbilstoša skolotāja) kādu STEM priekšmetu var mācīties visās skolās. Galu galā mēs varam pat iepirkt labākos kādas tēmas izklāsta paraugus no ārvalstīm. Vienkārši ir jāatzīst, ka šobrīd Latvijā nav vienota atbalsta STEM priekšmetu skolotājiem.

Mazliet atgriežamies pie idejas par vienotu pamatkursu jau augstskolās. Kā tas varētu funkcionēt praktiski?

Ieinteresētās augstskolas savstarpēji noslēdz konsorcija līgumu, ka šo kursu lasa konkursā vinnējušais “profesors Bērziņš”. Nav svarīgi, no kuras augstskolas viņš ir. Mēs saprotam, ka pret šādu modeli iebilstu tie augstskolu pasniedzēji, kuriem šo kursu

lasīšana ir, kā saka, maizes darbs. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst sabiedrības intereses kopumā.

Ja šāds modelis tiek īstenots konsekventi, tad– es pārspīlēju, protams– kādā brīdī mēs varam nonākt situācijā, ka Latvijā ir viena augstskola, kurā strādā konkursus uzvarējusi pasniedzēju elite.

Ņemot vērā, ka Latvija nav liela valsts, tā varētu arī būt, tomēr tikpat skaidrs, ka tik lielu kuģi īsā laikā par 180 grādiem pagriezt nevar. Es gan gribētu arī precizēt: speckursi paliktu konkrēto augstskolu specifiskajā kompetencē, mēs runājam par lielāku koordināciju pamatkursu segmentā. Savukārt attiecībā uz speckursiem lielāka konkurence vienalga ir iespējama un vēlama– starp konkrētās augstskolas un ārvalstu speciālistiem. Problēma gan tā, ka tad mums būtu jāmaina pašreizējās prasības saistībā ar latviešu valodas prasmi. Ja cilvēks vēlas šeit noenkuroties, tikt ievēlēts Latvijas augstskolā pastāvīgā darbā, tad valoda, protams, ir jāprot. Ja runa ir par viena tā sauktā moduļa kursa nolasīšanu, vai tiešām viņam ir jāprot latviešu valoda, lai pieteiktos konkursā? Manuprāt, tā ir diezgan muļķīga prasība. Šādi mēs paši palaižam garām iespēju aizpildīt robus jomās, kur– tas jāatzīst– Latvijā mums nav pasaules līmeņa ekspertu. Man nešķiet pareizi, ja šī problēma tiktu risināta, sūtot studentus uz ārzemēm. Pirmkārt, tad jebkurā gadījumā mēs runājam par nelielu cilvēku loku, atsevišķām personām, un, otrkārt, nav zināms, vai šie cilvēki atgriezīsies Latvijā. Prātīgāk būtu uzaicināt izcilu profesoru no ārvalstīm, kurš strādā ar plašāku loku.

Paralēli šādiem strukturāliem un organizatoriskiem jautājumiem ļoti svarīga ir zinātnes un augstākās izglītības kvalitāte. Ir jomas, kas pamatoti saņem ļoti augstu novērtējumu. Un ir zinātņu nozares, par kurām jāsaka “diemžēl...”. Šai tēmai ir vairāki aspekti. Ja paveramies uz to no statistikas viedokļa, tad redzam, ka starp visām Eiropas Savienības valstīm Latvijā uz 100000 iedzīvotāju ir mazākais zinātņu doktoru skaits. Mazāks nekā Rumānijā un Bulgārijā– acīmredzot mēs nedaudz dzīvojam ilūzijās par sevi un citiem. Tas nozīmē, ka mums pietrūkst gudru cilvēku, jo būtu jocīgi, ja augsta līmeņa zinātnes universitātē būtu pasniedzēji bez zinātņu doktora grāda. Doktoranti

“Ja runa ir par viena tā sauktā moduļa kursa nolasīšanu, vai tiešām viņam ir jāprot latviešu valoda, lai pieteiktos konkursā?

Jauno studentu svētkos “Aristotelis 2022”

var vadīt seminārus, nav problēma, tomēr kopumā prasība par grādu man šķiet pašsaprotama.

Man grūti noticēt, ka Latvijā trūkst gudru cilvēku. Acīmredzot ir kādi iemesli šādai situācijai ar zinātņu doktoru skaitu. Turklāt man šķistu riskanti, ja šis skaits tiktu palielināts, pazeminot prasību līmeni– “mums vajag, tāpēc...”.

Kā replika uz pēdējo– jā, tomēr mums ir skaidri jāapzinās stāvoklis. Vai mēs esam situācijā, kad varam atļauties lieki nepiepūlēties, vai tomēr tādā situācijā, kad mēs dzīvojam ar absolūtu minimumu doktora grādu skaita izpratnē. Es varētu arī piekrist, ka ir zinātnes nozares, kurās zinātņu doktoru ir vairāk, nekā vajag, tomēr tas nekādi nepalīdz situācijā, kad ir nozares, kurās šo cilvēku nav.

Domājot par iemesliem, vēlos vērst uzmanību šādā fokusā. Mēs daudz runājam par inovācijām, jaunām tehnoloģijām un tā tālāk mūsu ekonomikā. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka tikai lieli privātuzņēmumi var finansiāli atļauties, vienkāršoti izsakoties, darba vietas šādiem ekspertiem. Mazie un vidējie to nevar. Izpētes centrus var atļauties Siemens, Bayer līmeņa koncerni. Situāciju papildus sarežģī tas, ka uzņēmumi, kurus var uzskatīt par lieliem Latvijas kontekstā– Latvenergo, Latvijas valsts meži– patiesībā nav sevišķi ieinteresēti, jo tiem ērtāk ir vajadzīgo risinājumu, tehnoloģiju nopirkt. Tas ir, kā saka, “uzreiz” un par skaidru naudas summu. Organizēt bāzi, struktūru– tas šiem uzņēmumiem zināmā mērā saprotamu iemeslu dēļ ir sarežģīti. Tāpēc arī Latvijas Zinātņu akadēmija ir pārliecināta, ka bez inovācijas atbalstošas infrastruktūras nekādas izaugsmes nebūs.

“Mums pietrūkst gudru cilvēku, jo būtu jocīgi, ja augsta līmeņa zinātnes universitātē būtu pasniedzēji bez zinātņu doktora grāda

Varbūt izvēršam jēdzienu “inovāciju atbalstoša infrastruktūra”. Domāju, ka daudziem tas asociējas ar ēkām un “ļoti modernām iekārtām”. Es atceros kādu mūsu sarunu pirms vairākiem gadiem, kad jūs man to skaidrojāt medikamentu kontekstā.

Valsts iegulda zināmus līdzekļus fundamentālajos pētījumos. Mēs varētu tā ļoti vienkāršoti teikt, ka šie pētījumi saistīti ar dabas likumsakarību atklāšanu, precizēšanu un tā tālāk. Savukārt, lai veiktu inovāciju, nepietiek ar to, ka mēs esam izpētījuši “kā tas notiek”. Jums ir nepieciešams konstruktoru birojs. Nosauciet man kādu mūsu augstskolu, kurai būtu savs konstruktoru birojs! Tādu nav. Tālāk mums jārunā par smalkmehānikas darbnīcu vai iecirkni, kas rasējumu pārvērš modelī, kas darbojas. Tālāk– mērogošanas process, kurā mēs izpētām materiālus, apjomus, lai saprastu, vai mūsu ideja vispār ir komercializējama. Tikai pēc tam jūs varat iet pie uzņēmēja un likt galdā gan projektu, gan izstrādājumu (jaunu tehnoloģiju, medikamentu utt.). Ja iepriekš minētā nav, tad faktiski nekā nav. Vai mums valstī ir desmit augstākās klases elektroniķi, kuri

jums var uztaisīt tādu mikroshēmu, kādu jums vajag? Šaubos.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka būtu absolūti neracionāli šādu infrastruktūru veidot katrā universitātē– to vienkārši nespēs noslogot jēdzīgi. No Zinātņu akadēmijas viedokļa raugoties, racionālāk būtu veidot vienotu struktūru, kas pieejama gan publiskā sektora zinātniekiem, gan komercsektoram.

Latvijas Universitātes plānos Akadēmiskā centra attīstībā ir arī Tehnoloģiju māja. Vai tā “ierakstās” šādā redzējumā?

Gan jā, gan nē. Ir jomas, par kurām citiem intereses tā īsti nebūs– piemēram, kurš no uzņēmējiem ir gatavs nodarboties ar radiācijas tehnoloģijām. Tā ir ļoti specifiska joma, ar specifiskiem drošības noteikumiem. Šādas jomas objektīvi jākoncentrē augstskolās, kas ar tām nodarbojas. Cits piemērs varētu būt medicīnas tehnoloģijas– uzņēmējiem diez vai būs pieejamas tādas eksperimentu metodes, tāda kvalifikācija, kāda ir pētniekiem augstskolā. Vai ar augstām enerģijām saistītas tēmas. Tomēr ir jomas, kur mijiedarbība, kopīgas intereses pētniekiem un biznesam ir, tikai te parādās cita problēma. Latvijā banku kreditēšanas politika ir tāda, kāda nu tā ir, arī riska kapitālu līdzdalība ir nepietiekama, jo viņi saka– parādiet mums vispirms produktu!

Veidojas “vistas un olas” situācija. Bez produkta nedosim naudu, bet kā mēs varam tikt pie produkta, ja jūs nedodat naudu.

Jā, bet te nav nekā pārsteidzoša. Latvija ir maza ekonomika, tāpēc būtu pašpaļāvīgi iedomāties, ka bizness rīkotos citādi. Te jāiesaistās valstij. Privātajam sektoram vai augstskolām diez vai ir iespējams pašu spēkiem vien nodrošināt GMP (Good Manufacturing Practice) regulējumu izpildi. Tas pats attiecas uz intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumiem. Tomēr paturpināšu vēl infrastruktūras tēmu. Pieņemsim, ka jūs esat ticis līdz produktam, bet tad izrādās– nav sertifikācijas centra, lai jūs iegūtu sertifikātu produkta tirgošanai ārpus Latvijas. Arī te būtu nepieciešama aktīvāka valsts iesaistīšanās. Piemēram, Polijā šie procesi notiek viņu Zinātņu akadēmijas paspārnē. Mēs nosacīti varētu runāt par divām sadaļām. Pirmā– ir jābūt centralizētai struktūrai, kas zina, kādas prasības, kritēriji konkrētās jomas produktam pastāv un kur pasaulē ir specializētas akreditētas sertifikācijas laboratorijas, kas šo prasību izpildi var pārbaudīt. Principā mēs Latvijā varētu sākt ar šo pirmo sadaļu. Otrā sadaļa– jūs spējat panākt, ka jau jūsu nacionālo sertifikācijas centru akreditē Eiropā.

Vēlētos atgriezties pie institūciju sadarbošanās un Latvijas mērogu tēmas. Proti, daudz piesauktā latviešu viensētnieku daba var izpausties arī tā, ka katra nopietnāka institūcija vēlas, lai kaut kāda smalka un visādi citādi brīnišķīga iekārta “stāv” arī konkrētās institūcijas namā. Līdzīgi domā arī citas nopietnas institūcijas.

Sapratu. Man šajā ziņā ir pieredze, vadot Latvijas Organiskās sintēzes institūtu. Tāpat varu atsaukties uz BIRTI (Baltic Institute of Research, Technology and Innovation) kā koordinējošu struktūru. Kad parādījās iespēja iegūt Eiropas Savienības finansējumu, mēs ļoti precīzi strādājām, lai noteiktu, ka šo iekārtu pirks institūts un tā būs pieejama arī citiem, Latvijas Universitāte pirks šo iekārtu, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs– šo iekārtu. Mēs spējām koordinēt savu darbību tā, lai, ja runa ir par kritisko infrastruktūru, viens aparāts, tā teikt, valstī būtu. Citiem vārdiem sakot, savstarpēja koordinēšanās, manuprāt, nav nemaz tik smaga problēma.

Latvijas Universitātes vieta šajā ekosistēmā ir saistīta ar to, ka objektīvi universitātē ir viens no lielākajiem intelektuālajiem potenciāliem Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmija tāpēc vēlas ar Latvijas Universitāti noslēgt stratēģiskās sadarbības līgumu. Varu minēt ļoti saprotamu piemēru, kāds varētu būt šādas sadarbības pirmais, salīdzinoši vienkāršais solis. Atceraties, mēs runājām par to, ka augstskolas pasniedzējiem vajadzētu iesaistīties iespējamo nākamo studentu zināšanu uzlabošanā jau ģimnāzijas līmenī. Labi, bet mēs redzam problēmas ar telpām. Zinātņu akadēmija var palīdzēt šo problēmu atrisināt.

Ko jūs vispār sakāt par šo tipoloģiju, kurā ietilpst “zinātnes universitāte”? Man personīgi nav iebildumu, tomēr pieļauju, ka šo jēdzienu var interpretēt dažādi.

Atklāti sakot, ir diezgan liela putra, un es pats Saeimā brīdināju par to. Pavisam vienkāršs piemērs: jaunais cilvēks nemaz negrib kļūt par zinātnieku, bet viņš tipoloģiju interpretē tā, ka “zinātnes augstskolā” viņu gatavos tam, lai viņš kļūtu par pētnieku. Organiskās sintēzes institūtā es paudu: lai mēs mūsu intelektuālo potenciālu uzturētu kaut atražošanas līmenī, mums institūtā nepieciešami 10–15 jauni zinātņu doktori gadā, un tā apmēram desmit gadu garumā. Mēs jau iepriekš pieminējām nepietiekamo zinātņu doktoru skaitu. Īsi sakot, pagaidām šāds tipoloģisks apzīmējums vairāk ir vēlamība, kas var kļūt par realitāti, ja tiks ieguldīti pienācīgi līdzekļi. Turklāt zinātniski pētnieciskie institūti Latvijā pastāv arī ārpus universitāšu ekosistēmas. Tomēr nedomāju, ka būtu lietderīgi te ķildoties– daudz pareizāk būtu sadarboties, piemēram, Inovāciju fondā– nozaru pētījumu programmā. Neslēpšu, ka lepojos ar personīgo ieguldījumu šā fonda idejas aizstāvēšanā un īstenošanā. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi attīstīt pielietojamo pētījumu virzienu. Redzat, cilvēku skaits Latvijā ir tāds, kāds tas ir, tāpat nedomāju, ka var sagaidīt kādu, tēlaini izsakoties, sprādzienu mūsu zināšanu līmenī. Tāpēc mēs jau varam ieguldīt lielus līdzekļus zinātnē, tomēr lietderīgāk būtu veicināt zināšanu pārnesi– piemēram, fotonikas un viedo materiālu, biomedicīnas un farmācijas virzienos.