Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem paspēju samierināties ar to, ka šoreiz svētku esamība parādīsies vien kalendāra sarkanajos datumos. Šis gads ir bijis ļoti liels, līdz ar ko vienīgā vēlēšanās bija zem eglītes atrast pāris minūšu vairāk klusuma.
Tiesa, to visupirms vajadzēja pārnest mājās, pēc tam zaros iekarināt Riekstkodi, aiznest līdz pastkastei apsveikumu kartītes. Arī pīrāgu cepšana vairs nešķita kas nepanesams. Tikai vajadzēja nedaudz pastāvēt mierā, jo pat nepamanīju, kad atnāca decembris. Tā vietā pamanīju, kad atnācu atpakaļ pie sevis – starp pīrāgiem un siltumā pietvīkušiem vaigiem. Savukārt nākošajā rītā to, ka kļūst gaišāks. Gaisma nekur nebija pazudusi.
Reizi pa reizi ir labi padomāt tādās šķietamās banalitātēs un reizēm ir labi atgriezties sākumā, pie paša vienkāršākā pirms piepūšam vaigus lieliem darbiem. Reizēm cilvēkam neko daudz nevajag, tikai blakus mīļus vaigus un varbūt kādu desmaizi. Un abām kājām stingri būt mierā, kura bezgala lielo vērtību mums atgādina šīs vairāk nekā 300 nemieru dienas. Gaisma taps un arī darbi taps!
Laimīgu un ticības labajam pilnu jauno gadu mums visiem! Polīna
Polīna Miķelsone galvenā redaktore, autore, maketētāja IG: polina.mikelsone
Letija Odrija Bedforda rakstu autore, fotogrāfe
Anna Luīze Ruskule rakstu autore IG: ruskuleeaaaaa
Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka
Zelma Līva Purviņa rakstu autore, maketētāja IG: zelma_liva
Vineta Ancveire rakstu autore IG: vineta_ancveire
Kristīne Antāne rakstu autore, maketētāja IG: kristineantane
Sindija Kiršteine korektore IG: sindijaak
Odeta Ozoliņa rakstu autore IG: ode.ta
Dace Gribuste rakstu autore IG: dacegribuste
Ineta Jansone-Nagle maketētāja IG: zaja_26
Alise Zālīte rakstu autore IG: alise.z
Raksta autore: Kristīne Antāne Foto: Kristīne Antāne, Egijas Veisas privātais arhīvs
Pandēmija pierādīja, ka dzīve ir absolūti neprognozējama un tas, kas mums ir šodien, rīt var arī nebūt. Diemžēl, ārkārtas situācijas notiek ar katru un jautājums ir nevis vai tās notiks, bet kad tās notiks. Tas var būt noplīsis auto vai nozagts velosipēds, atņemot tev iespēju pārvietoties. Veselības sarežģījumi, apzagts dzīvoklis vai saplīsis ledusskapis. Šīs visas ir situācijas, kad drošības spilvens var glābt. Bet, ko darīt, ja tāda nav?
Protams, vienmēr ir iespēja iet pie vecākiem lūgt naudu, bet ne vienmēr viņiem būs tev nepieciešamie līdzekļi, un šajā vecuma posmā mums parādās vēlme būt patstāvīgiem, uzliekot par pienākumu ar šādām situācijām tikt galā pašiem.
Vieglākais risinājums ir paņemt patēriņa vai ātro kredītu, par kuru izsniegto aizdevumu summām TV3 Ziņas 22. novembrī jau informēja, sakot, ka Latvijas iedzīvotāji 2022. gada pirmajā pusē no nebanku kreditētājiem aizņēmušies gandrīz par 20% vairāk, nekā iepriekš, un laikā, kad gribas apdāvināt ikvienu, netiek pieļauta
doma, ka svētki varētu arī nebūt vislielāko tēriņu un finansiālo raižu laiks, lai arī tas atstāj ilgstošas sekas uz finansēm. Finanšu pratības padomniece Egija Veisa uzsver, ka īpaši spilgti tas attiecas uz jauniešiem un studentiem. “Tur tā naudas plūsma nav tik fleksibla, lai pietiekoši ātri varētu atbrīvoties no tiem, tāpēc tas velkas līdzi katru mēnesi un savukārt procenti, kas tiek maksāti katru mēnesi, patiešam ir neadekvāti un ļoti burtiski apēd tavu naudu.” Tāpēc ir svarīgi, ka ir drošības spilvens ar konkrētu, nodefinētu mērķi, lai pēkšņi kurpes izpārdošanā vai draudzenes aizvešana randiņā nav ārkārtas situācija.
Egijai Veisai ir bakalaura grāds uzņēmējdarbībā, maģistra grāds finansēs un ASV apguvusi Financial Coach Academy (tulk. - Finanšu treneru akadēmija) finanšu kouča programmu. Kaut arī izskatās, ka plāns, kur sevi pilnveidot, bija skaidrs jau sākumā, tas nebūtu tā nav bijis. Dalīties ar savām zināšanām finanšu pratības jautājumos viņu pamudinājis vīra jautājums pirms trīs gadiem: “Kāpēc to, ko tu dari uzņēmumiem, mēs nedarām paši sev?”
Egija jau tolaik palīdzējusi dažādiem uzņēmiem ar viņu finansēm, kamēr pašiem bijusi sajūta, ka dzīvo no algas līdz algai. Lai gan ienākumi bijuši salīdzinoši labi, tomēr virzības uz priekšu nebija. Svaigi paņemtais hipotekārais kredīts šo situāciju arī neatviegloja. Tas cipars, ko abi ar vīru redzēja, radīja stresu. Un tikai tad, kad vīrs uzdeva šo pavisam vienkāršo jautājumu, Egijai sāka salikties visi puzles gabaliņi. Pati smejas, ka cilvēkiem ir uzskats, ka tiem cilvēkiem, kuri strādā ar finansēm, viss ir kārtībā ar viņu naudu, tomēr tas priekšstats ir mānīgs. Šo jomu profesiju pārstāvji nereti nāk pie viņas uz sesijām ar vienu kopīgu jautājumu: “Kā tas tā nākas, ka es varu palīdzēt citiem ar finansēm, bet sev neko no šī visa nepielietoju?” Kaut kā ikdienas skrējienā starp darbu, ģimeni, studijām, mēs nemēdzam aizdomāties par savām personīgajām finansēm, jo tam neatrodas laiks.
Jāskatās kontekstā ar savu finanšu lielo bildi
Pirms dažiem gadiem ar drošības spilvenu mēs primāri sapratām pasīvo drošības sistēmu, kas nostrādā sadursmes brīdī, primāri pasargājot mūsu galvu no letāla iznākuma. Taču nu tas ir nokļuvis arī finanšu laukā. Svaigi veiktais SEB bankas pētījums atklāj, ka katrs trešais jaunietis joprojām ir bez drošības spilvena.
Tūlīt būs trīs gadi, kā Egija dalās ar saviem finanšu padomiem sociālo mediju platformā Instagram, šobrīd piedāvājot arī tiešsaistes kursus. Viens no labākajiem lēmumiem, ko abi ar vīru pieņēma savās finansēs, bija atteikšanās no otra ģimenes auto. “Tas ir milzīgs stereotips, ka cilvēkiem, kuri dzīvo Pierīgā, ir nepieciešami divi auto. Gala salmiņš bija brīdis, kad saņēmām sodu par auto, kuram bija beigusies skate.” Tobrīd abi atskārta - tas ne tikai attiecas uz finansēm, bet prasa arī ārkārtīgi daudz emocionālo un laika resursu. Jānomaina riepas, jāiziet skate, jāveic remonts – visu laiku kaut kas jādara ar auto. Apskatoties gada griezumā auto izmaksas, secinājuši, ka iespējamais ietaupījums ir kosmisks.
Viena no lielākajām kļūdām, ko cilvēki veic, plānojot savas finanses, ir gada griezuma kopskata izlaišana, apskatoties tikai pēdējo vai pēdējos divus, trīs menēšus. “Sākotnēji škiet, nu, jā, ikmēneša līzinga maksājums, degviela, vienreiz gadā skate – nav jau nekas liels. Bet, tajā brīdī, kad visus izdevumus saskaita kopā un izdala ar
12 mēnešiem, skatījums uz šo mainās.” Egijas gadījumā tie bijuši apmēram 330 eiro mēnesī. Bet ar ko sākt?
Veicot jebkuru studiju darbu, mums ir jānorāda mērķis, ko vēlamies sasniegt. Tāpat tas notiek ar mūsu finanšu pārvaldīšanu. Neatbildot uz pašu svarīgāko, kāpēc man tas ir svarīgi un ko tas man dos, tā nekad nestrādās ilgtermiņā. Egija uzsver, ka tieši tāpēc cilvēkiem neizdodas finanšu plānošana, atkal un atkal uzrodoties kādam jaunam maksājumam, kas izjauc iecerēto plānu. Ja nav skaidrs virziens, kurp doties, tad nekur tālu arī nevar nonākt.
Nonākot situācijā, kad kaut ko ļoti gribas, tiek meklēts veids, kā iegūt nepieciešamos līdzekļus, pārdodot, papildus nopelnot, ietaupot un lieta darīta. “Uzreiz ir cits draivs šo mērķi sasniegt,” piebilst Egija. Sava mērķa konkrētai definēšanai viņa iesaka izmantot SMART tehniku.
Personīgās finanses ir personīgas
Nereti dzirdēts, ka drošības spilvenam ir jābūt vismaz trīs līdz sešu mēnešu apmērā, kas ne vienam vien ātri liek aizmirst par šāda uzkrājuma veidošanu. Egija iesaka nenobīties un iesākumā sākt ar mazākiem, vieglāk sagremojamiem gabaliem. Piemēram, vispirms nostādīt 500 eiro mērķi. Kad šis mērķis tiek sasniegts un gūta pirmā krāšanas un dro-
rētu “pavilkt”, jo tie ir izdevumi, kas mums visu laiku kaut kad notiek. Tās ir tās lietas, kas mums mēdz “uzkrist uz galvas”. Un tāpat par to mums kaut kad nāksies maksāt. Tas nav nekas izdomāts. Tajā brīdī tāpat mēs domājam, kur lai dabū naudu?”
Par visbiežāk izvēlēto drošības spilvena mājvietu kalpo jau esošais norēķinu konts. Kaut kas mums paliek pāri un tad tā nauda turpat arī uzturas, tomēr Egija absolūti neatbalsta šo variantu. Drošības spilvenu ir nepieciešams nodalīt atsevišķi.
Otrs variants ir norēķina konta apakškonts vai krājkonts. Te svarīgi ir saprast, vai esi krājējs, vai tērētājs. Ja esi krājējs un sev vari pateikt, kam tā nauda ir, un tu to netērēsi, tad šo naudu var turēt norēķina konta apakškontā. Tomēr, ja esi tērētājs un nemitīgi sev priekšā redzi iekrāto naudas summu, ag-
zinājusi jau savos 20 gados, jo tā ir baigā priekšrocība. Tas, kā strādā nauda un saliktie procenti, ir brīnišķīgi. Galvenais nebaidīties spēlēties ar cipariem, paskatoties, ko tā nauda man var iedot. Nezaudēt interesi, eksperimentēt, meklēt informāciju, jo tas ir tā vērts un tā ir milzīga dzīves sastāvdaļa,” sarunas nobeigumā piebilst Egija. #KA
SPECIFIC – specifiski definēts mērķis. Piemēram, ar draugu aizbraukt ceļojumā nākamā gada novembrī, kur ir silts, palmas, delfīni un kalni, iekļaujoties 2000 eiro apmērā.
MEASURABLE – izmērāmība. Ir vieglāk sekot līdzi progresam, ja mērķis ir izmērāms, piemēram, nosakot tam noteiktu naudas summu. Tiklīdz kontā būs 2000 eiro, mēs sapratīsim, ka šis brīdis ir pienācis.
šības garša, var turpināt ar jaunu mērķi. Viņa ir pārliecināta, ka personīgās finanses patiešām ir personīgas, līdz ar to ieteikt kādam atlikt 10 % no saviem 600 eiro ienākumiem, kamēr citam tie ir 4000 eiro lieli, nav samērīgi. Tomēr tas, pēc kā būtu vēlams vadīties, ir prioritātes un vērtības. Ja ir svarīga veselība, bet tā vietā ik mēnesi vismaz 100 eiro tiek iztērēti apģērbā, kas nevienā brīdī nav bijusi prioritāte, ir laiks pārrunām ar sevi.
Arī mērķa kontam nav jābūt tikai vienam. Tie var būt vairāki mazākiem mērķiem. Bet, ja nu kaut ko no tā nevar “pavilkt”? Egija mierina: “Nebūtu jābaidās, ka kaut ko neva-
rāk vai vēlāk notiks tirgošanās pašam ar sevi, iestāstot sev, ka tu drīksti šo naudu tērēt: “Man taču ir nauda. Es varu sev šo tagad nopirkt. Gan jau es atkal sakrāšu drošības spilvenam.” Tā ir nevajadzīga darbība, no kuras var izvairīties, atverot citu norēķina kontu. Par to nav arī papildus jāmaksā, ja neņem papildus karti. Svarīgi atcerēties, ka drošības spilvens nav luksus. Ārkārtas situācijā drošības spilvena trūkumu visvairāk izjutīs tie, kuri dzīvo no algas līdz algai un nemaz nebūs domājuši par to.
Lai izglītotos finanšu jautājumos, Egija iesaka lasīt grāmatas. Vienīgi pret tām jābūt ar veselīgu kritiku, jo, lielākoties, grāmatas par finansēm nāk no ASV, kur tiek daudz runāts par lietām, kas Latvijā nav aktuālas. Vieglāks variants ir piesekot Egijai Veisai Instagram kontā un/vai iegādāties tiešsaistes kursu, kurā šobrīd ir viss no A-Z par drošības spilvenu, par mērķu uzstādīšanu un norēķinu kontiem.
Jaunības gadi ir lielisks laiks, lai šim pieķertos. “Es ļoti būtu gribējusi, lai par to, ka savas finanses ir jāpārvalda, es būtu
ACHIEVABLE – sasniedzamība. Šajā posmā nopietni jāpārbauda sava reālā situācija - cik patiesībā varam atļauties, lai savu mērķi sasniegtu konkrētā laika posmā. Mērķim ir jābūt reālistiskam, nevis tādam, kura sasniegšana rada diskomfortu un sevis šaustīšanu neizdošanās gadījumā. Iespējams, 2000 eiro ir pārlieku liels kumoss, un varbūt ir kaut kas tuvāks un ar mazākām izmaksām pieejams līdz 1000 eiro.
RELEVANT – svarīgi apzināt, kāpēc tieši ārzemju ceļojums ir svarīgs - gribas siltumu, pieredzēt citus apvāršņus, gūt jaunus iespaidus, atbrīvoties no ikdienas rūpēm. Iespējams, ceļojums tava mērķa apmierināšanai būs gana labs arī tepat Latvijā, relaksējoties kādā SPA viesnīcā.
TIME-BOUND – laika ierobežojums. Cik ilgā laikā šo mērķi sasniegšu, atliekot tik, cik varu šim mērķim atlikt? Jebkuram mērķim ir jābūt ar termiņu. Bez termiņa mērķis kļūst plūstošs un nenosakāms.
JO SASPĪLĒTĀKA IR FINANŠU SITUĀCIJA IKDIENĀ, JO VAIRĀK IZJUTĪSIM JEBKĀDUS FINANŠU SATRICINĀJUMUS, KAS MUMS TIKS RADĪTI. “MĒS GRIBAM NAUDU AIZSARGĀT NO SEVIS. UN TAS NAV NEKAS SLIKTS. TĀ VIENKĀRŠI IR CILVĒKA DABA.”Lai arī HIV/AIDS diagnoze vairs nav jauns “biedējošs rēgs”, daļa cilvēku turpina uzturēt dzīvus stereotipus un HIV neattiecina uz sevi, jo neuzskata, ka atrodas riska grupā. Agita Sēja, biedrības “DIA+LOGS” sociālo un HIV profilakses programmu vadītāja, atklāj, ka arī jauniešu vidū pastāv viedoklis – ar HIV inficējas narkomāni, prostitūtas, homoseksuāļi, bezpajumtnieki vai izglītības trūkuma dēļ. Turklāt daļa cilvēku neaizdomājas par potenciālām saslimšanām, kuras tie “nav plānojuši” iegūt, līdz ar to – kāpēc tērēt laiku meklējot sev neaktuālu problēmu? Taču reālie dati rāda ko citu.
Vēsturiski Latvijā HIV/AIDS gadījumi reģistrēti kopš 1987. gada. Sākotnēji tie bija vīrieši, kas to ieguva homoseksuālu kontaktu ceļā. Pirmie gadījumi heteroseksuāliem indivīdiem fiksēti no 1990. gada, un 1997. gadā – injicējamo narkotiku lietotāju vidē, tiem kopīgi izmantojot narkotiku injicēšanas piederumus. Ārstēšana šajā laikā bija mazefektīva. Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) vietnē informācija norāda, ka kopējais HIV inficēto skaits Latvijā bijis
8433; jaunu HIV gadījumu skaits – 202, jaunu AIDS gadījumu – 39 (uz 01.01.2022). Taču laiks maina jebkuras slimības gaitu un šobrīd HIV ir labi ārstējams un ieguvis statusu – hroniska vadāma slimība.
- Kā realitātē notiek HIV eksprestestēšana?
- Tas ir tests uz antivielām, bezmaksas un anonīms – cilvēkam nav jāuzrāda pase, jānosauc vārds, uzvārds. Protams, mēs uzdodam pāris jautājumus par to,
kāpēc cilvēks ir izvēlējies veikt šo testu, vai viņš zina, kas ir un vai ir bijusi riska uzvedība, vai viņš zina, kā var inficēties ar HIV. Tiek paņemtas asinis no pirksta, un pēc 7-10 minūtēm parādās rezultāts. Šī testa veikšanai paredzētas 20 minūtes ar pirms/pēc testēšanas konsultāciju. Ja rezultāts ir pozitīvs, tad mēs palīdzam pierakstīties telefoniski vai tiešsaistē apstiprinošai diagnostikai, kur meklē paša vīrusa olbaltumvielas. Ar mūsu nosūtījumu viss tālākais ceļš viņam ir bez-
maksas. Ja negatīvs – mēs pārrunājam “loga periodu” (3 nedēļas līdz 3 mēneši) un aicinām veikt testu vienu reizi gadā. Mēdz būt arī viltus pozitīvi testi, tāpēc mēs sakām, ka pozitīvs eksprestesta rezultāts nav rezultāts. Papildus iespējams veikt eksprestestus uz sifilisu, B un C hepatītiem.
Analīžu rezultāts tiek ievadīts sistēmā. Kodējot tās, jautā jam cilvēka vārdu, viņa mammas vār du un dzimšanas gadu, kas sastāda šī cilvēka individuālo kodu. Nākošajā reizē, viņam atnākot, to var atrast datu bāzē. Taču cil vēks var nosaukties kā viņš grib, galvenais lai viņš nākošo reiz atceras, ka viņš tā ir nosaucies.
- Cik daudz cilvēku izmanto šo pakalpojumu? Vai apjomam ir tendence mainīties pēdējo trīs gadu periodā? Kas vairāk interesējas par testēšanos?
- Runājot par cilvēkiem, kas paši meklē iespējas, dati pēdējos trīs gados saglabājas apmēram nemainīgi. Pēdējos gados Latvijā HIV eksprestestēšanu veic arī dažādos pasākumos un rīko dažādas testēšanas akcijas, piemēram, lielveikalos vai kādās iestādēs. Tas, protams, palielina šo testēto cilvēku skaitu. Mēs arī veicam dažādus pētījumus, kur tiek veikta testēšana narkotiku lietotāju vidē, tad tur divu mēnešu laikā ir 300 vairāk veikti testi.
Statistiski joprojām vairāk inficējas vīrieši, kā arī cilvēki seksuāli aktīvā vecumā. Testēties nāk gan sievietes, gan vīrieši, tomēr pēdējā laikā tendence palielināties testēto sieviešu skaitam. Šobrīd arī ir tāda kā aktualitāte, ka inficējas sievietes pēc menopauzes, jo nevar palikt stāvoklī, līdz ar to [pastāv uzskats, ka] nav jālieto prezervatīvs. Arī tā sajūta, ka vecums jau klāt, ko tad tur vairs, jāizmanto visas iespējas, ko dzīve piedāvā. Zināšanas par to, kā var inficēties, ir vājas, jo tā izpratne joprojām ir, ka inficējas tikai geji, narkomāni un prostitūtas, un es tāda kārtīga sieviete, un viņš arī tāds zolīds kungs; liekas, ka tas mani neskar.
Taču informāciju meklē, ja cilvēki to attiecina uz sevi. Piemēram, ja man liekas, ka man nekad nebūs cukura diabēts, kāpēc lai es meklētu informāciju par to? Tad, kad būs, tad meklēs.
Statistiski redzam, ka narkotiku lietotāji inficējas arvien mazāk, jo viņiem ir labas zināšanas, tā kā esam visus šos gadus viņus informējuši. Tas nozīmē, ka viņi varbūt mazāk izmet to inficēto šļirci un ir motivēti nākt, lai apmainītu pret jaunu.
- Ir dzirdēti iebildumi par to, kāpēc ir jāmaina šļirces, jo tas veicina/ uztur narkotiku lietošanu, ka tā ir naudas izšķērdēšana utt.
- Jā, liela daļa sabiedrības uzskata, ka mēs veicinām narkotiku lietošanu. Nav īsti izpratnes, tāpēc sabiedrība nav ļoti atbalstoša. Pamatā mēs darbojamies divās programmas. Ir HIV profilakses programma – kaitējumu mazināšanas jomā mēs strādājam ar aktīviem narkotiku lietotājiem, mainām viņiem šļirces, testējam un konsultējam.
Mums ir šis centrs un ielu darbinieki, mobilā vienība, kas brauc pa Rīgas, Pierīgas rajoniem. Otra programma ir šis atbalsta personas pakalpojums, kur mēs sniedzam atbalstu līdzestības jautājumos tie-
Stereotipi ir dzīvi joprojām.
Ņem vērā!
Agita Sēja dalījās ar trim galvenajām atziņām, kas būtu jāzina katram:
1. HIV iespējams dabūt dzimumakta laikā un esot kontaktā ar inficētām asinīm. Šobrīd vadošie inficēšanās ceļi ir heteroseksuālu dzimumkontaktu ceļš un nenoskaidrots ceļš.
2. Pēc ārējā izskata nevar pateikt, vai cilvēkam ir HIV.
3. Pirms uzsākt dzimumattiecības, jāveic HIV tests abiem partneriem.
ši inficētajiem cilvēkiem, tādiem, kuriem ir grūtības būt līdzestīgiem: iet regulāri pie ārsta, lietot zāles. Šobrīd mēnesī ir apmēram vairāk kā 100 kontaktu gadījumu, ar kuriem jāsazinās.
Nobeigumā jāpiemin, ka SPKC mājaslapā atrodama papildus informācija par HIV, tai skaitā profilakses punkti, kur iespējams veikt HIV eksprestestus. Savukārt, ja sanācis sadurties ar nezināmu adatu, iespējams griezties Latvijas Infektoloģijas centrā 48 stundu laikā pēc-ekspozīcijas profilaksei. #LOB
Latviešu valodnieks un baltu valodu pētnieks Jānis Endzelīns uzskatīja, ka valoda ir ikvienas tautas lielākais dārgums – bez valodas nav iespējams izveidot nacionālo kultūru. Latvieši ir sargājuši un uzturējuši savu valodu par spīti visam - gan nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, gan Padomju Savienības okupācijas periodā. Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece un dzejniece Sandra Ratniece, komentējot šo fenomenu, uzsvēra, ka ikviena tauta, būdama apspiesta, izjūt psiholoģisku pretreakciju – pašsaglabāšanās instinktu - un tieši ar valodas palīdzību katra nākamā paaudze pārmanto šo nacionālo vērtību, kas ir pamats kultūras identitātei.
Kopš 2020. gada Latvijā arvien biežāk dzirdam vārdu salikumu “iekļaujošā valoda”. Jau 2018. gadā Eiropas Padomes Ģenerālsekretariāta brošūrā “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” tika publicētas norādes, kuras var palīdzēt gan latviešu valodas lietotājiem, gan arī tiem, kam tā nav dzimtā valoda, izvairīties no netīši diskriminējoša valodas lietojuma. Iekļaujošā valoda ir vārdi un frāzes, ko lieto, lai izvairītos no aizspriedumiem, žargona un izteicieniem,
kas diskriminē cilvēku grupas rases, dzimuma, sociālekonomiskā statusa un spēju dēļ.
Katru gadu globālā līmenī attīstās arvien jauni ieteikumi, tāpēc arī mūsu valodniekiem darba netrūkst. Nepieciešams rast zelta vidusceļu starp mūsdienīgu, arvien iekļaujošāku valodu un tradicionālo valodu, kas ir unikāls vēsturiskais mantojums. Rodas jautājums – kur būs tā robeža, kad valodas pielāgošana jaunajām normām jau sāks būtiski iznīcināt 500 gadus seno valodu?
Tulkotāja, filoloģe un latviešu valodas praktiķe Aiga Veckalne uzskata, ka mums vēl ir, kur iet, un būtisku apdraudējumu valodai nesaskata: “Iekļaujošā valoda nav tas pats, kas politkorektums vai cenzūra. Iekļaujošas valodas centrā ir tagadne. Tas, ka kādreiz kāds vārds bija pieņemams un neitrāls, nenozīmē, ka tas tāds ir šobrīd.” Tiešsaistes seminārā “Tulkojam Eiropu. Rediģēšanas izaicinājumi”, kas norisinājās 2022. gada 3. novembrī, Aiga uzsvēra, ka ir svarīgi, lai iekļaujoša valoda paustu dzimumu līdztiesību un būtu dzimumneitrāla. Viņa gan atzina,
ka latviešu valoda tās specifiskās un sarežģītās gramatikas dēļ ir liels izaicinājums attiecībā uz binārās dzimtes ieviešanu, piemēram, angļu valodā vārds “they” (viņi - tulk.) apzīmē visas dzimtes, tomēr valodniekiem ir nepieciešams rast risinājumu.
Krietni skeptiskāk noskaņoti savos spriedumos un prognozēs par iekļaujošas valodas tendencēm ir filoloģijas doktore Dite Liepa un valodnieks, profesors Andrejs Veisbergs. Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot?” 2021. gada jūnijā viņi pauda bažas, ka jaunās modes tendences valodā nodara kaitējumu, jo valoda kļūst sarežģīta un neuztverama birokratizācijas dēļ. “Rodas dažādi jauni dzimumi, kas prasa sev savu jaunu valodu, jaunas galotnes un uzrunas formas. Ja katrs par ikvienu dīvainību tagad prasa sev kaut kādas jaunas tiesības, tas ir tieši pretējs iekļaujošajai valodai,” savu sašutumu izteica profesors Veisbergs. Aiga Veckalne ir izdalījusi astoņas galvenās kategorijas – tos gadījumus, kad visbiežāk pastāv risks kādu aizskart ar valodas palīdzību: dzimums un dzimte, seksualitāte, slimība un invaliditāte, tautība, reliģiskā pārliecība, laulība vai civilās partnerattiecības, vecums, ārējais izskats.
Raksta, foto autore: Vineta AncveireTiem, kuri ikdienā darbā vai mācībās daudz lieto angļu valodu, vēlams iepazīties ar ieteiktajām normām attiecībā uz angļu valodu. Piemēram, ja tekstā ir jāpiemin, ka konkrētais cilvēks pārstāv tumšādaino rasi, tad pareizākais variants ir rakstīt “Black” (obligāti ar lielo sākuma burtu) nevis “African American” (tulk.afroamerikānis). Ja nav pārliecība, kāds ir personas vietniekvārds angļu valodā, tad drīkst to tiešā veidā pajautāt.
Ir skaidrs, ka savas valodas saglabāšana ir katras nācijas ziņā. Atbildīgo iestāžu pārstāvjiem jālemj, cik lielā mērā pakļauties vai nepakļauties Eiropas Padomes Ģenerālsekretariāta norādījumiem. Sandra Ratniece uzskata, ka šobrīd notiekošais raksturojams kā visatļautības process, kurā ir viegli manipulēt, jo sabiedrība jūtas brīva. Vislielākās bažas rada latviešu bērnu un jauniešu sarunas - pasniedzot latviešu valodu un literatūru Rīgas 86. vidusskolā, viņa ir novērojusi, ka skolēni iekļauj ne tikai atsevišķus angļu valodas vārdus, bet teikumus vai pat pilnībā savā starpā sarunājas angliski. Gados jaunie ir visaktīvākie sociālo tīklu lietotāji, līdz ar to viņi arī visvairāk pakļaujas šim modernajam vilnim, uztverot angļu valodu kā savu otro dzimto valodu. Šai problēmai, iespējams, ir neatgriezenisks raksturs, jo vecāki pārāk maz sarunājas ar saviem bērniem. Sandra Ratniece uzskata, ka dzimumu neitralitāte ir gan nevajadzīga, gan arī neiespējama lieka greznība – tādā gadījumā būtu pilnībā jāmaina latviešu gramatika. Tajā pašā laikā viņa nekādā ziņā neatbalsta valodas stagnēšanu - tai ir nemitīgi jāattīstās un jākļūst mūsdienīgākai, iekļaujot nepieciešamos jaunvārdus, kā tas jau arī notiek, piemēram, “lielveikals”, “stāvvieta”, “glābējsilīte”, u.tml.
Ozolnieku vidusskolas latviešu valodas skolotāja Signe Lūsiņa uzskata, ka primāri mums būtu jāglābj mūsu valoda, un pēc tam var domāt kā pielāgot un sekot Eiropas Savienības Padomes ieteikumiem par iekļaujošo valodu. Nākamā paaudze, kas tagad mācās 3 . – 5. klasē, viņasprāt, runās “šausmīgā latviešu valodā - šausmīgā mistrojumā”, un liela daļa no viņu bērniem jau, iespējams, runās pilnībā angļu valodā. Signe Lūsiņa ir novērojusi, ka jauniešu valodā 30% ir angļu valodas vārdi un frāzes, un bieži vien viņi pat nevar paši nevar pārtulkot šos vārdus latviski. Bērni un jaunieši neredz motivāciju, kādēļ jāmācās latviešu valoda un
literatūra, jo tas esot vecmodīgi un pārāk laikietilpīgi. Ir ļoti grūti kaut ko likt viņiem lasīt, jo viņi atbild, ka neko nesaprotot. Īsus tekstus – čata ierakstu vai īsziņu –tos saprot, bet tiklīdz teikums ir tēlaināks, plašāks, vairs ne. Skolā noteikti šo problēmu nevar atrisināt, jo ģimenē vecāki bieži vien nelasa ne tikai grāmatas, bet arī žurnālus, līdz ar to vecāki arī nemotivē bērnus lasīt. Arī projekta “Skola2030” ieviestā vienkāršā valoda nepalīdzot risināt šo situāciju, tieši otrādi - padara to vēl sliktāku, jo bērni pierod pie vienkāršiem tekstiem un īsiem teikumiem. Piemēram, ar “Skola2030” pievienotajām darba lapām latviešu valodā un literatūrā 9. klasei, viņasprāt, tiktu galā arī trešklasnieks, jo “tās esot ļoti primitīvas”, nākas izmantot citus paša gatavotos materiālus. Skolotāji, diemžēl, sāk zaudēt motivāciju, jo “valoda grimst, situācija ir vienkārši dramatiska.”
Projekta “Skola2030” vecākā eksperte, pedagoģijas doktore Ieva Sproģe norāda - tekstu adaptēšana vienkāršajā valodā šobrīd ir pilotprojekta stadijā, mācību līdzekļi vēl tikai tiek publicēti krātuvē. Skaidrojot vienkāršās valodas ieviešanas vadlīnijas, eksperte uzskaita mērķauditoriju, kurai Latvijas skolās ir paredzēta vieglās valodas pieeja: skolēni ar dažādiem traucējumiem, reemigrantu bērni, skolēni, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Tā kā “Skola2030” mācību resursu krātuvē skolotāji, skolēni un viņu vecāki var piekļūt visu līmeņu materiāliem, Ieva Sproģe nenoliedz, ka noteikti būs skolēni, kuri labāk izvēlēsies vienkāršās valodas materiālus, lai varētu ātrāk un vienkāršāk izpildīt uzdoto. Bažām
gan neesot pamats, jo arī vienkāršās valodas materiāli ir kvalitatīvi un rūpīgi izstrādāti, tekstus ir adaptējuši augsta līmeņa profesionāļi – valodnieki, tulkotāji un augstskolu docenti. “Skola2030” veidotie mācību līdzekļi kopumā nepiedāvā pabeigtu mācību līdzekli, bet gan dod tikai piemērus: “Manas kā bijušās skolotājas skatījumā ir pietiekošs ierosmes avots un vienkārša klišeja variācijai par apgūstamo tēmu, jo skolotājs visos laikos ir bijis, un, cerams, arī būs radoša personība.”
Ieva Sproģe uzskata, ka arī vienkāršota valoda, kā tas ir adaptētajos mācību līdzekļos, ir iekļaujoša, jo tā palīdz iekļauties mācību vidē iepriekšminētām skolēnu grupām. Veidojot šos mācību līdzekļus, vērā ņemtas starptautiskās vadlīnijas par vienkāršotu valodu un Eiropas Savienības programmā “Erasmus+” speciāli latviešu valodai izstrādātās vieglās valodas vadlīnijas, kā arī Latvijas logopēdu un speciālās izglītības ekspertu ieteikumi. Nepieciešams rēķināties arī ar skolēnu vecumposmu, jo, piemēram, iekļaujoša valoda, kas rosina akceptēt dažādas minoritātes, tai skaitā dzimumorientāciju, ir ļoti sensibla.
Eksperte vērš uzmanību uz to, ka Latvijā novērojamā spēcīgā angļu valodas popularitāte mazina ne tikai latviešu valodas nozīmi un vērtību, īpaši jauniešu vidū, bet arī citas ārzemju valodas kļūst arvien mazāk pieprasītas. Šobrīd, piemēram, trūkst studenti Latvijas augstskolu profesionālo studiju programmās ar specializāciju vācu valodā, jo pēc tām Latvijā vairs nav pieprasījums – tie, kuri vēlas apgūt vācu valodu, izvēlas to studēt Vācijā. #VA
PIEMĒRI- Vai zini, kur iespējams veikt HIV pārbaudes, kādos gadījumos tādas veikt un iespējamās testa izmaksas?
Oļesja (Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte): “Kad pirms kāda laika gribēju iestāties universitātē, izskatīju variantus braukt uz ārzemēm, un tur bija obligāts punkts – nokārtot HIV/ AIDS pārbaudi un iegūt apstiprinošu sertifikātu. Pie ģimenes ārsta paņēma analīzes, samaksājot 7 eiro.”
Valērija (Medicīnas fakultāte): “Lai nodotu HIV testus, ir speciāli organizētas dienas, kā arī speciāli mobilie punkti, kur to veic bezmaksas. Savukārt, ja ir aizdomas, ka bijis kontakts, piemēram, saduršanās ar nesaprotamu adatu, var vērsties Latvijas Infektoloģijas centrā vai ambulatori pie infektologa, maksājot tikai par analīžu nodošanu.”
Sandija (Sociālo zinātņu fakultāte): “Jā, ir zināms. HIV testu Latvijā iespējams nodot bezmaksas jebkurā laboratorijā. Manuprāt, nav tādu konkrētu gadījumu, kādos testu būtu nepieciešams veikt. Tomēr no vidusskolas veselības mācības atceros: ja cilvēks ir seksuāli aktīvs, mainot vairākus partnerus, HIV testu būtu nepieciešams veikt.“
- Vai, tavuprāt, pārbaudīt savu HIV statusu ir/ nav svarīgi? Kāpēc?
Oļesja: “Tas ir svarīgi, uzsākot ar partneri dzimumattiecības, lai zinātu, ka viss ir droši un nebūs problēmu. Un arī, jo tā ir tava veselība, kā arī citu cilvēku veselība, ar ko tu komunicē.”
Valērija: “Tas ir ļoti svarīgi, ja cilvēkam ir aktīva dzimumdzīve, bieži mainoties partneriem. Tas būtu jāatkārto ik pēc kāda laika; varbūt ne katru mēnesi, bet reizi gadā. Vērtīgi zināt savu statusu, jo, diemžēl, HIV var dot sarežģījumus; turpretī, ja to laikus noķer un nokontrolē, situācija ir labvēlīgāka.”
Sandija: “Manuprāt, jebkura veselības pārbaude ir svarīga. Mūsdienās daudzi domā, ka mani tas neskars un es nesaslimšu, bet patiesībā tā nebūt nav. Saslimt ar HIV var jebkurš.”
Roberts: Drošības spilvens man ir, bet ne pārāk liels. Ir daudz regulāru maksājumu, kas saistīti ar dzīvošanu, bet studējot ienākumi ir nelieli, tāpēc pagaidām nesanāk atlikt lielas summas. Bet tā ir svarīga lieta, kuru pēc studijām, kad arī būs pilnas slodzes darbs, noteikti palielināšu.
Artūrs: Jā, mums ir drošības spilvens. Mums tas ir kopīgs. Tas ir tam, lai brīdī, kad viss ir slikti, tomēr nebūtu pavisam slikti.
Zane: Tas ir tam, lai neparedzētos gadījumos būtu drošības sajūta. Ja atlaiž no darba, var bez stresa kādu laiku dzīvot tālāk.
1. Vai tu esi klausījies/klausījusies vai lasījis/lasījusi kādu informāciju saistībā ar terminu “iekļaujošā valoda”?
Edijs (studē pedagoģiju 2. kursā): Nē, tā speciāli nē, tikai tik, cik zinu no pieredzes. Iekļaujošā valoda, cik saprotu, ir tas, vai mēs ikdienā nemēģinām izšķirot cilvēkus pēc kaut kādām ārējām pazīmēm, piemēram, tipiskākais, kas ir dzirdēts: “Ā, puiši dara šito, meitenes dara šito”, “Hei, puši, nāk palīgā – vajag aiznest grāmatas!” vai “Lūdzu, vajag trīs brīvprātīgos!” – man, personīgi, šādi izteikumi šķiet kaitinoši.
Alise (studē bioloģiju 1. kursā): Jā, esmu, bet vairāk nevis latviešu kultūrtelpā un sociālo mediju telpā, bet gan angļu un sakarā ar Amerikas iekļaujošās valodas terminu, jo man šķiet, ka tas tur ir šobrīd daudz populārāk, un Latvijā tas tikai nesen aktualizējies.
Roberts (studē bioloģiju 1. kursā): Iespējams, kaut ko stāstīja vidusskolā, bet laikam nē.
Agris (studē tiesību zinātni 3. kursā): Es šo terminu esmu vairāk dzirdējis sabiedrisko diskusiju līmenī, konkrētas publikācijas neesmu lasījis. Man šķiet Eiropas Komisija bija izstrādājusi rekomendācijas par iekļaujošu valodu, bet pats gan neesmu ar tām iepazinies.
2. Kā tev šķiet, kas ir galvenais, ko vajadzētu ievērot, lai ar valodu nejauši neaizskartu kādu? Varbūt vari minēt kādus iekļaujošās valodas piemērus?
Edijs: Sarežģīts jautājums. Domāt līdzi, ko teikt un nekad nepieiet situācijai, ka tu visu saproti – vienmēr attiekties pret cilvēku ar cieņu.
Alise: Vajadzētu būt empātiskam un domāt nedaudz uz priekšu. Man pašai šobrīd iekļaujošā valoda visvairāk asociējas ar invaliditāti, jo par to arī vairāk esmu interesējusies. Skatoties intervijas un to, kā cilvēki ratiņkrēslā paši par to jūtas, ir skaidrs, ka nevajadzētu izteikties kaut kā ļoti īpatnēji par viņu pārvietošanās veidiem – viņi paši labprātāk dzirdētu, ka par viņiem arī teiktu, ka viņi “iziet no telpas”. Man liekas, ka ir pilnīgi normāli, ka ir kļūdas ceļā uz iekļaujošu valodu, un man pašai ir pārsteigumi, diezgan bieži uzzinu kaut ko jaunu, lai gan es gribētu teikt, ka es tomēr cenšos runāt ļoti iekļaujoši. Es domāju, ka ir ļoti labi, ja notiek atvērta saruna ar cilvēkiem, tostarp, minoritātēm un, ka cilvēki savā starpā arī izglītojas un uzzina kaut ko jaunu šajā sakarā.
Roberts: Jāizprot cilvēks un jāzina pieklājības formas – kā pieklājīgi runāt. Ja kaut ko pasaka trīs vārdos, tas var izklausīties diezgan tieši un aizskaroši, tāpēc es parasti daudz runāju un izskaidroju situāciju. Manuprāt, ja runā garākos teikumos, tad tas varbūt ir mazāk aizskaroši un cilvēks jūtas ērtāk, saprot labāk. Runājot par vīriešu dzimtes formu dominēšanu, esmu par to domājis – man liekas, ka vīriešu forma ir vairāk uzkrītoša un izcelta, bet sieviešu daļa ir stingra un var nolikt pie vietas. Pie mums Latvijā šajā ziņā nav tik traki kā citās valstīs, bet arī nav baigi labi.
Agris: Primārais būtu ievērot neitralitāti, it īpaši publiskās diskusijās un publiskajā komunikācijā, piedomāt pie tā, kādus izteicienus lietot. Bieži vien ir sajūta, ka cilvēki pat neapzinās, kurā brīdī viņi lieto neiekļaujošu valodu, piemēram, mūsdienās diezgan bieži lieto šo vārdu “invalīds”, lai gan iekļaujošāk būtu
“persona ar invaliditāti”. Cilvēkiem vajag apzināties, kas ir tās lietas, kuras varētu aizskart noteiktas sabiedrības grupas. Īsāk izsakoties – domāt par to, ko saki. Vēl cits piemērs - darba sludinājumos bieži vien norādīts, ka meklē “darbinieku”, un tas var tikt uzskatīts par diskriminējoši, jo var saprast, ka tiek meklēts tieši vīriešu dzimuma darbinieks.
3. Kā tev šķiet, cik lielā mērā angļu valoda šobrīd apdraud latviešu valodu? (skalā no 1 līdz 10, kur 1 – neapdraud nemaz un 10 – ļoti apdraud)
Edijs: Kārtīgs 7 vai 8 mūsdienu pamatskolās rādās. Primārā valoda tagad daudziem ir angļu valoda.
Alise: Es teiktu 9. Vairāk pat ne tik daudz ar to, ka tiek lietota angļu valoda, jo man šķiet, ka tas ir normāli, ka tad, kad ļoti labi pārzini valodu, tu sāc lietot iestarpinājumus. Es pēdējā laikā novēroju, ka cilvēki runā angļu valodā ar latviešu vārdiem, un tā man liekas tā bīstamākā lieta. Informācijas patēriņš latviešu valodā viennozīmīgi ir diezgan mazs latviešiem, un līdz ar to viņi nevar konstruēt teikumus atbilstoši dzimtajai valodai.
Roberts: Es liktu 4. Kad es gāju vidusskolā, tad varēja just gan starp vidusskolniekiem, gan pamatskolas skolēniem, ka izmanto daudz šo angļu valodu, bet, aizejot uz universitāti, un vēlākos periodos, var just, ka vairāk dominē latviešu valoda. Vienīgais, ko mēs izmantojam, ir slengi. Pagaidām sajūta, ka krievu valoda ir lielāks drauds nekā angļu valoda, un tas ir krievu tautības cilvēku dēļ. Pie mums, cik saprotu, ļoti daudzi no Krievijas brauc dzīvot pēdējos gados.
Agris: Šis ir ļoti labs jautājums, un pats daudz par esmu domājis, ņemot vērā, ka man latviešu valoda vienmēr ir bijusi sirdij tuva. Man pašam ir hobijs meklēt interesantus vecvārdus un kaut kādus interesantākus veidus, kā var izteikties. Es teiktu, ka mūsdienu paaudzei tas apdraudējums varētu būt pat no 7 līdz 9. Bieži vien jaunieši pat domā angliski, un mēs arī angļu valodā patērējam saturu dažādos sociālos tīklos, skatāmies šajā valodā filmas un seriālus, līdz to vārdu krājums mūsu paaudzei ir visai nabadzīgs un tādējādi arī rodas izteiktas bailes publiski uzstāties un sarunāties formālākā vidē. Cilvēki apzinās, ka viņu vārdu krājums un valodas spējas nav pietiekamas. Ir skumji redzēt, ka tik daudzi lieliski vārdi laika gaitā aizmirstas - gandrīz nekad neesmu dzirdējis, ka mani vienaudži lietotu, piemēram, vārdu “kūtrs”. Tātad viena problēma ir analogu izklaides avotu trūkums latviešu valodā. Un jautājums vēl ir par latviešu valodas apguvi vidējā izglītībā – vai tā ir tāda, kas pietiekami rosina arī domāt un kopt savu valodu. Pastāv stereotips, ka latviešu valodas skolotājas vairāk ir tās, kuras ieaudzinās komatus un, nedod Dievs, skolēns nepareizi izteiksies… Pieeja būtu jāmaina tādā virzienā, ka mēs ļaujam kļūdīties, bet norādām uz to, kāds ir pareizais virziens. Tā kā arvien vairāk bērni un jaunieši patērē digitālo saturu, grāmata kā vērtība sāk pazust. Kā risinājums, lai popularizētu latviešu valodu, būtu lielāks finansiālais atbalsts nacionālajai kultūrai, lai varbūt pavērtu lielāku iespēju, ka arī latviešu jaunieši varētu lasīt savas valsts bestsellerus. Vēl arī tas, ka paiet pārāk ilgs laiks, līdz latviski tiek iztulkots kāds pasaules bestsellers – pa to laiku cilvēkam ir izdevīgāk atrast angļu valodas versiju, lai pēc iespējas ātrāk izlasītu.
Starp hruščovkām un viensētām, starp jaunākajiem granulu katliem un vecajiem centrālās apkures radiatoriem. Šoziem vairums iedzīvotāju mēģina ietaupīt vai dzīvot energoefektīvāk, lai spētu nomaksāt rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. Iespējams, upurēties vajadzēs daudz, arī atteikties no jaunas kleitas vai pat zeķu pāra. Varbūt padomju 103. vai 467. sēriju jānomaina uz kādu jauno projektu, vai tomēr uz dziļākajiem Latgales laukiem, kur malku no meža pats vari atvest?
Šosezon “Avantūra” dosies uz Latvijas reģioniem un mēģinās atklāt, kādi ir tur dzīvojošo cilvēku stāsti par visdažādākajām tēmām. Pirmais stāsts par apkuri no Latgales. Kā gatavoties? Kā ietaupīt? Un vai vispār vajag ietaupīt?
Latgalē, ja neskaita kādas lielās pilsētas - Daugavpili un Rēzekni, iespējams, arī Krāslavu –, lielākoties dominē privātmājas, daudz arī viensētu. Šoreiz mazāk, iespējams, tērēsies tie, kuri apkurei izmanto koksnes kurināmos - granulas, briketes, malku -, kas, salīdzinot ar gāzi vai elektrību, ir lētāka. Lai gan maciņam visdraudzīgākā ir malkas apkure, taču tā mūždien ir jāpieskata. Jābrauc uz mežu, jāzāģē kāda priede, ozols un tad saskaldītu malku šķūnī iekšā, sausumā. Tiesa, līdz ar pieprasījuma pieaugumu, pieaudzis ir arī piedāvājums malkas iegādei.
Pirms skaidrojam, kāpēc viens variants ir labāks par otru, jāsaprot, ka hruščovkās granulu katlu neieliksi, Lietuvas pierobežā esošo viensētu Daugavpils centrālajai apkurei nepieslēgsies.
Stāsta galvenajā lomā divi varen darbīgi daugavpilieši no zaļākās pilsētas apkaimes - Mežciema. Irēna un Oļegs šogad ekonomijas dēļ dzīvo ar dubulto apkuri - malkas un granulu. Viņi to sauc par vietējo centrālo apkuri bez namu pārvaldnieka, jo paši pārvalda. 2021. gadā iebūvētais granulu katls jau šobrīd ir atvieglojums, apzinoties, ka gandrīz pusotru nedēļu var neiet klāt pie granulu katla: “Mēs domājām, ka paradīzē esam nokļuvši”. Ja pirms gada tonna granulu izmaksāja 130 eiro, tad tagad tā cena ir kāpusi aptuveni līdz 500 eiro/tonnā.
“Viņa ņēma un pasūtīja astoņas tonnas granulu četru tonnu vietā,” atzīst Oļegs, kurš tolaik bija dusmīgs par neplānoti lielām izmaksām, taču tas ļauj ietaupīt pusotru tūkstoti eiro. Vienai sezonai aiziet aptuveni 4 tonnas. Šogad, salīdzinot ar pērno ziemu, izlēmuši granulu katlam nepieslēgt boileri, bet gan sildīt ūdeni ar elektrību. Granulas var beigties. Tad nebūs ne apku-
res, ne ūdens. Oļegs nosaka, ka labāk samaksāt vairāk par elektrību nekā pirkt vēl granulas “krīzes laikā”. Ūdens uzsildīšanā tiek patērēta aptuveni viena tonna granulu gadā, kas “nemaz nav maz”.
Ja saimniecībā ir arī kāda vecā krāsniņa vai kamīns, granulu katlu var arī neslēgt iekšā līdz kādiem -5 grādiem. Kā izrādās, tās var kurināt arī paralēli. Ja iekurini krāsniņu, granulas tiek patērētas daudz mazāk. Taču arī ar malku nav tik vienkārši - ik pēc 3-4 stundām krāsnī tā jāpiemet klāt, ziemā arī agrāk jāceļas, lai to iekurinātu, ja negribas no rīta nosalt.
istabā, piemēram, kad katls ir sasniedzis uzstādīto temperatūru, tas automātiski atslēdzas, kā arī darbību atsāk, kad temperatūra iekštelpās atkal pazeminās. Katlumājā esot jāiet tikai tad, kad rodas pelni, vai arī brīžos, kad beidzas granulas.
Citu variantu privātmājām vienkārši īsti neesot, tikai malka un granulas. Protams, vēl ir briketes un krāsns, kas, viņaprāt, ir “nāves numurs”.
Tā esot netīrība un mūžīga ņemšanās ar katla tīrīšanu un uzraudzīšanu. “Mēs jau vienmēr skatāmies lētāko variantu, kas šobrīd ir īpaši svarīgi,” viņi papildina. Kopējās izmaksas par pašu katlu, tā uzstādīšanu, monitoriem bija līdz pieciem tūkstošiem eiro.
Lai arī mēdzam pieķerties pie “vecā, labā”, taču viss jaunais kļūst ekonomiskāks. “Ne tikai jaunajiem, bet arī tādiem večiem kā mums ir jābūt moderniem, jāseko līdzi tendencēm un jāievieš tās savā ikdienā,” komentē Irēna.
Oļegs bez šaubām atbild, ka platībai nav nozīmes. Pašiem ir nedaudz vairāk par 130 kvadrātmetriem, taču labs ieguldījums ilgtermiņā būtu arī divistabu mājai. Ja piepilda pilnu katlu ar granulām, katlumājā var nerādīties aptuveni nedēļu.
Par svarīgākajiem notikumiem ziņo ierīce, ar kuras palīdzību var regulēt temperatūru un atslēgt siltuma piegādi konkrētā
Pēc Oļega domām, granulas esot labs izgudrojums, tomēr līdz ar straujo cenu pieaugumu, viņš uzskata, ka vietējie granulu ražotāji tās varētu pārdot Latvijā, nevis eksportēt. Lai gan pērnā granulu iegāde neļāva pretendēt uz valsts atbalstu energokrīzē, malkas iegādei gan kompensācija tika saņemta. Šogad pat Oļegs esot uzlicis malkas šķūnītim atslēgu, lai dārgās granulas kāds gribētājs nevarētu paņemt sev līdzi uz mājām.
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta pētniece Lana Migla norādījusi, ka granulu priekšrocība ir to automatizācijas ie-
Energoresursu izmaksas galvenokārt ir atkarīgas no ēkas siltumizolācijas, ventilācijas sistēmu kvalitātes un mājsaimniecībā dzīvojošo skaita.
spējas un augstā katlu iekārtu efektivitāte.
“Sistēmas varbūt gan ar, gan bez akumulācijas tvertnes. Siltumenerģijas izmaksas sanāk ap 88 eiro/MWh. Gan briketēm, gan granulām arī pieejams valsts atbalsts – 50% no izmaksām virs 300 eiro/tonnā.
Ir arī vienkāršotas granulu kamīnkrāsnis, kas var nodrošināt siltumu vairākām telpām, tām ir augsti efektivitātes rādītāji, parasti iebūvētā tvertne ir neliela, līdz ar to kamīnkrāsns regulāri jāpapildina,” skaidro Migla.
Rēzeknes iedzīvotājs Lauris (vārds mainīts) padalījās ar novērojumiem par vairāku Latgales iedzīvotāju situācijām saistībā ar apkures nodrošināšanu: “Ģimene ar vairākiem bērniem Latgalē pagājušajā gadā uzsāka mājas siltināšanas projektu
saviem spēkiem, ieviešot centrālo apkuri, jo tas bija izdevīgāk. Taču kaimiņam, kurš nedaudz vēlāk uzstādīja granulu katlu par labu cenu, šobrīd saskaras ar ļoti lielām izmaksām.
Gan šī ģimene, gan kaimiņi šobrīd spēj apmaksāt apkures izmaksas, taču cenas ietekmē šo cilvēku dzīvi un ikdienu. Pensionāri, kurus zinu, izmanto 60 eiro pabalstu malkas iegādei. Principā izdzīvot var.”
Ne visiem Latgalē ir veiksmīgi stāsti un savs granulu katls. Ženija no Rēzeknes mēģina šosezon taupīt. Savos 63 gados viņa ir uzsākusi darba gaitas subsidētā darba vietā kā cilvēks ar 3. grupas invaliditāti.
Ja iepriekš invaliditātes pabalsts bija smieklīgi maz - 145 eiro, tad tagad var atļauties nopirkt cūkgaļas cīsiņus “Lidl” veikalā, kuru cena gada laikā ir gandrīz divkāršojusies. Kā maznodrošināta per-
sonai viņai tika piemērots arī “elektrības atbalsts”, kas automātiski tiek piešķirts kā atlaide elektroenerģijas rēķinā.
Sieviete dzīvo viena četrstāvu mājā ar centrālo apkuri. Lai gan dzīvojot mājā ar viszemāko apkures tarifu Rēzeknē, tāpat jūt elektroenerģijas pieaugumu. Pati sevi sauc par ekonomisku cilvēku.
Ja iepriekš bija divi ūdens boileri, tad tagad ir tikai viens lielais. Pateicoties senam mājas līgumam, četrstāvu mājā, kur viņa dzīvo, ūdens cena ik mēnesi ir fiksēta - 5 eiro un 50 centi, kas inflācijas dēļ var kādam šķist niecīga summa. “Ja nav nepieciešamības, lieki boleri iekšā neslēdzu tik un tā,” viņa atzīst. Arī televizors viņas dzīvoklī nav klātesošs. Elektrību tas patērējot daudz, kā arī lieki tērējot laiku.
Viņa labprātāk vakaros klausās mūziku un ada maučus, kas ir kā hobijs un papildus peļņas avots grūtos laikos. Kā uzsver Ženija, šobrīd nevienam nav labi. “Cenas pieaug, algas gan nepieaug, tāpēc jātaupa,” atzīst rēzekniete.
Saistībā ar augstajām energoresursu cenām, kas Krievijas iebrukuma ietekmē ir daudzkārt pieaugušas, viens no šā gada aktuālajiem jautājumiem ir kā taupīt siltumenerģiju. Institūcijas ir norādījušas, ka nenoliedzami efektīvākais veids ir ēkas energoefektivitātes paaugstināšana, pareiza ēkas vēdināšana, siltumenerģijas taupīšana.
Siltumenerģijas taupīšanas gadījumā jāmin arī taupīga siltā ūdens lietošana. Šajā aspektā, piemēram, “Rīgas namu pārvaldnieks” norādījis, ka, taupot silto ūdeni, nedrīkst aizmirst par piesardzības pasākumiem pret legionellu, jo retāka ūdens krānu, dušas un citu santehnikas iekārtu lietošana veicina legionellas vairošanos. Tas jāņem vērā ne tikai Rīgas iedzīvotājiem, bet visas Latvijas, tajā skaitā arī Latgales iedzīvotājiem.
Izmaksas galvenokārt ir atkarīgas no ēkas siltumizolācijas un ventilācijas sistēmu kvalitātes, kā arī no mājsaimniecībā dzīvojošo skaita. Lai uzzinātu apkures izmaksu apjomu, precīzākiem aprēķiniem internetā ir pieejams rīks – apkures kalkulators.
Nepieciešams vien ievadīt apsildāmās platības izmēru (kvadrātmetros) un griestu augstumu. Tas arī var palīdzēt organizēt un pārvaldīt siltumenerģijas izmaksas. #ALR
Autore:
Sabīne PlaukaLatviešu režisors, scenārists un ģimenes cilvēks. Zināms kā daudzu dokumentālo raidījumu un filmu režisors, taču oktobra sākumā pie skatītājiem nonāca viņa pirmā spēlfilma “Upurga”. Saruna ar Uģi Olti par režisora dzīvi, latviešu kino un studijām.
- Kāda ir režisora diena?
- Režisora dzīve īstenībā. Tā ir viena no lietām, ka režisoram nav dienas, kas atkārtojas ar kaut kādu noteiktu ritmu, bet ir tādi lielāki cikli. Piemēram, es regulāri taisu sekojošas televīzijas sērijas un raidījumus. “TE!”, kur viena no daļām ir mana atbildība, vēl ”Zaļgalvis”, “Literatūre” , šie trīs ir tādi aktuālākie. Tas nozīmē, ka viņi visi ir tādi sezonāli raidījumi. Sezona sākas un sezona beidzas, un tās sezonas ietvaros ir nedēļas mazie cikli, tur ir satura ieplānošana. Mēs izdomājam, ko mēs gribētu filmēt. Tad tiek iedarbināti izpētes cilvēki. Viņi izpēta tēmu, apmēram saprot, kas varētu būt filmējamais, un tad mēs saplānojam filmēšanas datumu. Vai nu tā ir viena diena vai vairākas. Tiek saplānots konkrētais darbs, kādos laikos mēs to realizēsim, un tad ir pats
interesantākais, ka tu vienkārši brauc un filmē. Tas, ko tu filmē, principā nekad neatkārtojas. Līdz ar to tas ir viens no labākajiem darbiem pasaulē, jo nepārtraukti paplašini savas pasaules robežas. Tu neatgriezies tur, kur tu jau esi bijis. Pēc tam savukārt nāk tāds nākamais cikls, kurš atkārtojas. Tu atgriezies bāzē un tur strādā ar to, kas ir safilmēts, kas parasti ir, piemēram, raidījumam “Literatūre” ir 26 minūšu stāsts par diviem rakstniekiem, ko mēs parasti nofilmējam vienā dienā. Pēc tam es ar to materiālu dzīvojos piecas dienas, kamēr uztop sērija. Un tad tas viss cikls sākas pa jaunam. Savukārt ja režisors taisa filmu, nu tad tur tas aplis iegriežas vismaz divos, trīs gados. Tu lēnām raksti savas piezīmes, tad no viņām pāris mēnešus raksti scenāriju, vēl pāris mēnešus pulē to scenāriju, un,
“Esmu no tiem, kam ir apnikušas filmas par mūsu tautas ciešanām un varonību.”
ja ir zaļā gaisma, ka tā filma tiešām tiks filmēta, tad, piemēram, filmai “Upurga” mēs ar operatoru mēnesi katru dienu nācām uz darbu un pie sienas likām savas piezīmes, gājām ainām cauri, izdomājām kadrus, tas jau ir viens mēnesis. Pēc tam kādas trīs nedēļas aktieri nāk uz provēm, tu viņus skaties, filmē, pēc tam domā par viņiem un uztaisi aktieru kolektīvu. Tad atkal kādu mēnesi viņi nāk pie mums, šeit pat pie galda sēžās un iet cauri savai lomai, mēs par viņām runājam, par ainām runājam, veicam izmaiņas scenārijā. Un tad sākas pats galvenais filmas tapšanas posms, kas ir filmēšana. Tas ir super kompakts un intensīvs process. Piemēram, filmu “Upurga” filmējām 17
dienas, viena mēneša intervālā, un tas nozīmē principā 11 stundu ļoti intensīva darba maiņas, un pēc tam tu atkal kādu gadu ar to materiālu dzīvojies, samontē, ir skaņas darbi, mūzikas darbi un krāsu darbi. Tad tu filmu parādi un brauc uz festivāliem, kas atkal ilgst kādu pusgadu. Principā tu tai filmai kalpo kādus pāris gadus. Kopsavilkumā, katra režisora režijas darba specifika ir kā sava ātruma apļi un cikli.
- “Upurga” ieguvusi veselas 7 Lielā Kristapa nominācijas. Kā Tu nonāci pie idejas par spēlfilmu? Līdz šim pārsvarā esi strādājis dokumentālo filmu žanrā.
- Spēlfilmas parasti ir visdārgākās, tāpēc tām ir jābūt vispārdomātākajām. Teiksim, televīzijas sērija var būt diezgan spontāna. Dokumentālā filma, tur tās likmes ir mazliet mazākas. Maza cilvēku grupa filmē reālo dzīvi, nekas nav jāinscinē, un tas ir lētāk, līdz ar to arī tikt pie iespējas taisīt dokumentālo filmu, tas nav pats grūtākais. Spēlfilma ir pats grūtākais, tāpēc tā arī ir loģiska sekvence. Protams, ir režisori, kuriem
neinteresē izpildīties šajā žanrā, bet mani interesē. Man tas patīk vislabāk, tāpēc es tā daru.
- Kino kritiķe Dace Čaure recenzijas par “Upurgu” nobeigumā secina, ka ir “spērusi kāju uz dažādām takām Upurgas apkārtnē, bet neviena mani nav novedusi kādā galamērķī”, jo tās esot “bezgalīgi daudz”. Kas “Upurga” ir Tev?
- Tās ir manas šī brīža sajūtas par pasaules, cilvēku un apkārtējās dabas spēku samēriem. Tāds kondensējums pārvērsts puslīdz izklaidējošā formātā priekš skatītājiem.
- Kāpēc vairākos darbos, tai skaitā arī filmā “Upurga”, ir šis dabas motīvs? Arī karjeru esi sācis “Vides faktos”. - Es uzaugu mazpilsētā, Ērgļos, kas ir dabas ieskauta, un tev vienkārši visas dzīves balanss jau no bērnības ir līdzīgās proporcijās ar cilvēkiem un ar dabu. Manuprāt, ja tu sāc kaut ko darīt, nevajag izlikties par to, kas tu neesi, bet vajag tulkot to, kas esi, skatāmās un klausāmās lietās. Bet tas neno-
zīmē, ka es esmu tur kaut kāds baigais pārgājienu rūķis un ka man patīk iet uz daudzām dienām pārgājienā ar telti. Nē, man vienkārši patīk ik pa laikam pieslēgties dabai un saprast, kāda ir viņas būtība. Savukārt, tas pamatdarbs filmēt televīzijas dokumentālās sērijas arī padara to, ka tu nepārtraukti kaut kur dodies un tur ir vienmēr ceļojums, tu nonāc kaut kur, virzies cauri dabai, tāpēc tā ir ļoti liela manas ikdienas pieredzes sastāvdaļa. Es nevaru no viņas aizmukt.
- 2022. gada rudens ir bijis pirmizrādēm bagāts. Kā Tu vērtē šodienas latviešu kino?
- Es domāju, ka latviešu kino nekad nav bijis tik labs kā šobrīd un tas nekad nav bijis arī tik daudzveidīgs kā šobrīd. Sāksim no gada sākuma. “Nemierīgie prāti” - tāda filma, kurā kaut kādas normālības un nenormālības robežas tiek apskatītas, kur ir ļoti liela loma psihodēliskajai pieredzei. Tādas mums nav bijušas. Pēc tam Mārča Lāča “Revolūcija”, 14 garos kadros uztaisīta tāda radikalizēšanās satīra arī nav bijusi. “Sema ceļojumi”, tāda karikatūra par “savējie pret svešie” arī nav bijusi. “Neona pavasaris”, filma, kas iztirzā to, cik ļoti grūta un postoša var būt ģimenes sabrukšana un kā tas atspoguļojas jauna cilvēka dzīvē, nav bijusi. “Māsas” un “Janvāri” es vēl neesmu redzējis. “Mamma vēl smaida”, Elzas Gaujas filma, arī ļoti sirsnīgs stāsts un tādu es arī nebiju iepriekš Latvijā redzējis. Tagad ir ļoti liela daudzveidība un tas man ļoti patīk.
- Esi minējis, ka “Led Zeppelin” mūzika ir kalpojusi kā atklāsme tam, ka mākslā var darīt, ko grib. Kas ir bijusi lielākā uzdrošināšanās Tavā karjeras laikā?
- No personisko sajūtu viedokļa pirmo reizi lasīju “Upurgas” scenāriju filmēšanas grupai “Zoom” platformā. Mums bija sešu stundu zooms, kur tu to savu intīmo dokumentu pirmo reizi lasi skaļā balsī. Tas man bija tāds, kur vajadzēja mazliet drosmi saņemt. No tādiem, kas varētu būt ārēji, manuprāt, tā brīvība un nesatraukšanās par izdabāšanu skatītājiem, kas ir raidījumam “Literatūre”. Piemēram,
ja man pirms desmit gadiem teiktu, ka es ielikšu stāstā, kā piecas minūtes bez pārtraukuma kāds runā dzejoli, es domātu: “Nu ko, tas nav nopietni!” Bet tā bija, tas jau ir izdarīts.
- Mēnesī, kad saņēmi Nacionālās radio un televīzijas padomes gada balvu par labāko TV žurnālistiku, TV žurnālistikas kursā saņēmi arī nesekmīgu atzīmi. Kā ir būt ar lielu pieredzi starp tiem, kuriem tās vēl nav?
- Varbūt izklausīsies muļķīgi, bet, manuprāt, tie 18, 19 un 20 gadi nav piemēroti priekš augstākās izglītības. Tu ej ar pus robotiņa attieksmi un vienkārši tā apgūsti kaut ko, kas tur ir jāapgūst, izpildi prasības. Bet tad, kad es atgriezos, man bija 39 gadi. Man reāli interesēja. Tā interese varbūt kādam ir arī iepriekš, bet man viņa radās tikai vēlāk. Kad tev
ir kaut kāda dzīves gaitā iegūta sajūta par lielo bildi un kad tu tajā lielajā bildē pēc tam vari konkretizēt ar kādu lekciju, kursa palīdzību to izšķirtspēju, kad tu redzi smalkākas lietas, smalkākas sakarības - tas, manuprāt, ir baigi forši. Studēt tad, kad jau kaut kāda bilde ir uzzīmējusies, ir visjēdzīgāk.
- Kāpēc izlēmi atgriezties studijās?
- Personiskais motīvs bija nepabeigta darba moments. Tīri sadzīviskāk, [profesore] Vita Zelče man teica, ka ir iespējams pārtulkot profesionālo pieredzi jau studiju kredītpunktos, kas tā arī bija. Tikai es biju gaidījis, ka tā jau būs lielākā daļa, ka paliks tikai sīkumus pieķer klāt. Tā nebija, tur bija diezgan “jānomauc”. No A daļas principā puse man neskaitījās, puse bija jāmācās pa jaunam. Man sanāca vienu gadu diezgan intensīvi sēdēt lekcijās ar cilvēkiem, kuri piedzima tajā gadā, kad es pirmo reizi sāku studēt. Tiešām, tā arī bija - mani kursa biedri bija 1999. gada izlaiduma modeļi.
- Iepriekš intervijās esi teicis, ka pēc vidusskolas netīšām nokļuvi žurnālistikā. Kā tas ir - netīšām?
- Man nebija baigā priekšstata par nākotni, ar ko es vēlos nodarboties. Zināju tikai to, ka tas nav nekas eksakts. Es stājos Rīgas Stradiņa universitātē uz socioloģijas studijām un Latvijas Universitātē uz komunikācijas zinātni, nemaz nenojaušot, ka tas ir saistīts ar žurnālistiku. Es tiku abās, bet izvēlējos Latvijas Universitāti. Tur bija interesanti, bet no otras puses likās totāli no dzīves atrauti un, ka bezjēdzīgas lietas māca. Piemēram, ja pasniedzējs uz tāfeles visu lekciju zīmē, kā shematiski ir iekārtota panorāmas studija, man neliekas, ka man ar to būtu jānodarbojas. Tā dzīve paralēli vienkārši atnāca pati. “Vides faktiem”, kas tolaik bija tāds diezgan radošs un izaicinošs pasākums, vajadzēja reportieri, un es tur sāku strādāt. Man ātri bija skaidrs, ka uztaisīt vienu sižetu “Vides faktiem” ir vērtīgāk nekā pusgads komunikāčos. Bet tad es pēc 20 gadu pārtraukuma pārbaudīju vēlreiz un ieraudzīju, ka šī skola ir totāli mainījusies. Sevišķi iespaidīga man likās tā pati pirmā kursa A daļa, kad tev principā no vidusskolas atnākušu, vispārēji audzinātu cilvēku ātri vien ierauj tādā kultūrvēstures konteksta sapratnē un arī piespiež izlasīt daiļliteratūras. Man tas likās baigi forši. Tad arī izrādījās, ka tie pārējie priekšmeti, kas man ļoti palikuši atmiņā, ir, piemēram, komunikācijas teorijas, bet tieši tādā formātā, ka tev ir lekcija par kaut ko puslīdz abstraktu un tad nākamais ir
seminārs, kad atrodi tam abstraktajam, kā viņš izpaužas dzīvē, tas man likās interesanti. Arī par sociālajiem tīkliem, [pasniedzējas] Veltas Skolmeistares kurss. Tas man arī patika tā dēļ, ka ir teorija un ir seminārs. Manuprāt, šī mācīšanās forma ir jaudīga, tāpēc es esmu priecīgs, ka saņēmu drosmi savā ikdienā iespiest tomēr to pūļu un resursu, lai izdarītu to darbiņu līdz galam.
- Vai Tu iedvesmojies no citu autoru darbiem?
- Jā, manuprāt, vispār, mums šobrīd ir ļoti daudz mediji, kas simulē realitāti. Ir tāds franču dzejnieks Šarls Bodlērs. Pēc viņa teorijas tu vispār nevari sevi atdalīt no simulācijas, tu esi tā sastāvdaļa. Principā tava ikdiena ir pārsātināta ar citu cilvēku radīto. Piemēram, kad
ritmu izsēdēt un izpucēt tā ļoti rāmi un lēnām.
- Vai, skatoties kino, netraucē profesionālisms?
- Man traucē ēšana kino zālēs. Man nebūtu nekas iebilstams, ja kino zālēs varētu dzert alkoholu, ko arī īstenībā var darīt, bet man ļoti nepatīk, ka cilvēki ēd. Man nepatīk smarža, ka kāds man ēd blakus, un vēl vairāk man riebjas tā skaņa. Kad kino radās, tas bija kā tāds milzu maģisks lukturis, kura priekšā svešinieki tumsā sēž un kaut ko kolektīvi kopā piedzīvo. Tagad tā sēdēšana tumsā un klusumā ir baigi samazinājusies tikai tāpēc, ka cilvēkiem vajag ēst filmas laikā. Es vislabprātāk kino skatos mājās, jo esmu pietiekami parūpējies par skaņu un attēlu tā, lai man nebūtu tā sajūta, ka es esmu aplaupīts. Bet tad, kad tu nokļūsti kino zālē, un tajā filmā ir kas tāds, kas izmanto kino zāles iespēju pa pilno, ka tur ir izteiktas un telpiskas skaņas, un ir lietas, kas vislabāk strādā uz lielā ekrāna, nevis uz maziem ekrāniem, tad es labprāt tur atrodos. Bet ēšana man ļoti nepatīk.
taisīju filmu “Upurga”, es nekautrējos sekot tādiem impulsiem, kurus man ir iedevis, piemēram, seriāls “Tvinpīka”. Es viņu esmu redzējis, es atceros to noskaņu, un es no viņas nemaz nevaru aizmukt. Ja mans uzdevums būtu neietekmēties un ignorēt šo ietekmi, tad varbūt varētu kaut kā apzināti mēģināt iet citā virzienā, bet, ja man tas nav nepieciešams, es vienkārši eju. Man patīk, kā tur bija nofilmēta daba, man patika, kā viņa skanēja, un, ja es jūtu līdzīgi, es nekautrējos no šīs ietekmes.
- Jaunības gados spēlēji mūziku. Kā tas Tev palīdz šodien?
- Es uzskatu, ka filmas un raidījumi ir māksla. Mūzika bija pusaudžu gadu strukturēšanas paņēmiens. Mēs vienkārši ar draugiem nevis sēdējām uz soliņa pagasta laukumā, bet gājām katru vakaru uz kultūras namu spēlēt kopā rokenrolu. Bet, kā tas palīdz? Manuprāt, sajust ritmu. Montāža ir tas pats, tikai tev tas nav jādara dzīvajā, tu vari savu
- Kas tavā dzīvē ir vēl bez kino? - Īstenībā kino ir ļoti maz. Mana profesionālā dzīve ir visvairāk dokumentālā televīzija, un tad vēl lielāka daļa ir ģimenes menedžēšana. Man ir trīs bērni, visi viņi ir jātur tādā žonglierī. No rīta tu aizžonglē uz skolu, tad kaut ko izdari. Kad viņš sāk krist atpakaļ, tev viņš ir jānoliek, viņam ir kaut kas jāapēd, un tad tu meties nākamajā aplī. Vienā dienā tu esi filmēšanā, tad atkal visi tie bērnu darbi pazūd, un tad tu esi atpakaļ. Tās ir cilpas. Man vienkārši to cilpu ir vairāk, jo mēs dzīvojam tajā šausmīgajā sistēmā, kas saucās kapitālisms. Tev visu laiku ir jākalpo vajadzībai radīt naudu, un no viņas, paldies Dievam, nav iespējas aizmukt, jo citas sistēmas ir pierādījušas, ka tās nedarbojas. #SP
“Manuprāt, 21. gadsimta otrajā dekādē nav iespējams izmukt no ietekmēm.”
Šī gada 6. novembrī, Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) Klimata pārmaiņu konferences (COP 27) dalībnieki. Pamanāmākā un arī Latvijas medijos visvairāk atspoguļotā COP 27 daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Tiesa, ANO Klimata pārmaiņu konference šogad atkārtoti izgaismoja ne vien klimata problēmas, bet gan vēl kādu citu, ne mazāk satraucošu tematu. COP27 klimata sarunās pārstāvēts kritiski mazs sieviešu-līderu īpatsvars — no 110 pasaules līderiem konferencē tikai septiņas bija sievietes. Šī no jauna atplēstā rēta, kas patiesībā nekad nav sadzijusi, nevar nesāpēt. Labākais laiks aktualizēt sieviešu-līderu tematiku bija pirms gadiem 50, kad līdz ar otro feminisma kustības vilni noritēja kampaņas par sieviešu juridisko un sociālo līdztiesību. Otrs labākais laiks to izdarīt ir šodien!
Ikdienā esam raduši uzlūkot līderību caur cilvēkresursu vadības prizmu — analizējot līdera-vadītāja un padotā attiecības, pētot efektīvākās menedžmenta metodes, studējot izcilu personību autobiogrāfijas un atklājot līderu rakstura iezīmes. Daudzu prātos mājo noteikts līdera ideāls — harizmātiska personība, kas spēj ‘’izglābt’’ un samierināt visu pasauli kopīga mērķa labad.
Tomēr pasaules mērogā un, jo sevišķi, politikas dimensijā,
esam spiesti pielāgtot līderību realitātei un analizēt to caur varas teorētisko konceptu. Vienmēr būs grupas, intereses un mērķi, kas būs pretrunā viens ar otru. Novērst konfliktu starp pusēm nav iespējams — ir iespējams tikai regulēt to vairāk vai mazāk efektīvi ar varas palīdzību. Līdz ar to, varas koncepts atklāti kritizē naivo ideju par to, ka ir iespējams sasniegt kolektīvo
Hārvarda universitātes Biznesa skolas profesore Rozabeta Mosa Kantere
vienprātību un rīkoties viena kopīga mērķa vārdā. Šī ideoloģiskāka kritika kļūst vēl aktuālāka, ja analizējam varu, ietekmi, sociālās grupas un minoritātes. Analizējot, piemēram, sieviešu zemo īpatsvaru augstos vadošos amatos, varas ietvara modeļiem ir augsta skaidrojošā vērtība.
Sievietes-līderes mazākumā: Kanteres mazākuma un žetonu teorija
Viena no ietekmīgākajām varas koncepcijas teorijām, kas var vizualizēt arī pašreizējo sieviešu-līderu mazākuma situāciju, ir Rozabetas Mosas Kanteres mazākuma un žetonu teorija (Kanter’s theory of minorities and tokens). Šajā kontekstā tokens jeb žetons ir indivīds, kas pārstāv vai ir daļa no mazākuma grupas.
Pētot uzņēmumu vadības un cilvēkresursu struktūru ASV uzņēmumos, Kantere izdara divus secinājumus: sievietes vadošajās pozīcijās un komandās ir lielā mazākumā, savukārt vīriešu un sieviešu īpatsvars ietekmē komandas darbu. Fenomena iemesls nebija apzinātas varas un ietekmes stratēģijas, bet gan vairākuma un mazākuma attiecību strukturālais efekts.
reprezentē mazāk nekā 34% no vadošajiem COP sarunu dalībniekiem, atklāts BBC pētījumāFoto: Franck V./ Unsplash; Jason Grow/ Medium; Sean Gallup/ Getty
Starp citu, arī pēdējo gadu pētījumi, piemēram, auditkompānijas “Grant Thornton” pētījums ‘’Sievietes Biznesā 2021’’ vēsta, ka sievietes joprojām ir mazākumā līderības pozīcijās jeb vadošajos amatos.
Žetons jeb mazākums allaž saņem vairāk uzmanības nekā tie, kas pieder vairākumam. Šo faktu problemātisku padara cits fakts — pētījumi liecina, ka cilvēki ir saprotošāki un pozitīvāk noskaņoti pret tiem, kas ir līdzīgi viņiem pašiem. Tātad gadījumā, kad mazākums ir vizuāli vai mentāli ir atšķirīgs no vairākuma, palielinās tendence to vērtēt kritiskāk un negatīvāk. Arī darbības, ko veic mazākums, tiek vērtētas kritiskāk nekā darbības tās, ko veic vairākums.
Taču tas vēl nav viss. Balsoties uz Kanteres teoriju, indivīds no mazākuma grupas principā nemaz netiks vērtēts kā indivīds, bet gan kā savas kategorijas pārstāvis. Piemēram, ja sieviete sāk darboties vīriešu pārstāvētā grupā un pieļauj kādu kļūdu, tā netiks uztverta kā konkrētās sievietes kļūda. Tā vietā, konkrētā darbība tiks vispārināta un piedēvēta visai kategorijai, ko pārstāv sieviete. Jebšu nodēvēts par “raksturīgu vai tipisku sievietēm’’. Turpretī, ja šo pašu kļūdu pieļaus vīrietis savā vairākuma pozīcijā, grupa to uztvers tikai kā individuālā vīrieša kļūdu.
Neviendabīgas grupas dinamika ir ārkārtīgi atšķirīga no līdzsvarotas grupas. Tas ir īpaši pamanāms, mainoties grupas sastāvam.
Kantere apgalvo, ka tāda cilvēka ienākšana grupā, kurš tiek uztverts atšķirīgi, rada draudus grupas domāšanas veidam un uzvedībai. Līdz ar to, grupas dalībnieki neapzināti centīsies aizstāvēt un stiprināt ierasto lietu kārtību. Piemēram, ja līdz šim vīrieši tikai dažkārt izjuta nepieciešamību akcentēt patriarhāta hierarhiju, tad līdz ar sievietes kļūšanu par grupas locekli, šī darbība tikai pastiprināsies kā savdabīgs grupas aizsardzības mehānisms. Tādējādi var apgalvot, ka jaunpienācējs ar savu klātbūtni pat saasina aizspriedumu kultūras rašanos grupas ietvaros.
Pārmērīgā uzmanība, kritiskais vērtējums un defensīvā grupas kultūra rada ievērojamu spiedienu uz žetonu. Viens no vienkāršākajiem risinājumiem šādā situācijā ir pielāgoties vairākumam. To var izdarīt, pieņemot un pasmejoties par to, kas ne vienmēr ir viegli sagremojams joks. Taču nav ieteicams pieņemt šādu izdzīvošanas stratēģiju. Šīs asimilācijas netiešas sekas ir tādas, ka mazākuma pārstāvji norobežojas no citiem savas kategorijas locekļiem.
Piemēram, sieviete-jaunpienācēja grupā, kurā dominē vīrieši, tādā veidā distancējas no citām sievietēm, lai parādītu savu lojalitāti vairākumam vīriešu savā jaunajā grupā. Tas ne vienmēr ir kaut kas, ko tā vēlas darīt, bet gan nosacījums, lai vairākums to pieņemtu.
Tāpēc daudzas sievietes-līderes izjūt spiedienu rīkoties vīrišķīgi un mēģināt atdarināt vīrieša-līdera tēlu — gluži tādēļ, ka pasaules skatuvē vīrieši-līderi ir dominējošā jeb vairākuma grupa. Protams, šāda parādība ir pazīstama arī korporatīvajā un ikdienas komunikācijā.
Sieviešu taisnīga pārstāvība nav tikai COP27 problēma
Paradoksāli, ka klimata pārmaiņas un vides katastrofas nesamērīgi ietekmē tieši sievietes – no ienākumu gūšanas iespēju ierobežošanas līdz pat ūdens un enerģijas apgrūtinātajai pieejamībai. ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos
Šī gada 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) Klimata pārmaiņu konferences (COP 27) dalībnieki — no 110 pasaules līderiem konferencē tikai septiņas bija sievietes.
Mišela Baščeleta, šī gada 27. jūnija uzrunā ANO Cilvēktiesību padomei, atsaucoties uz ANO Vides programmu (UNEP), apgalvo, ka “aptuveni 80% no tiem, kas ir relocēti klimata pārmaiņu dēļ, ir tieši sievietes.’’ Tanī pat laikā sievietes reprezentē mazāk kā 34% no vadošajiem COP sarunu dalībniekiem, atklāts Lielbritānijas raidorganizācijas BBC pētījumā.
Taču ne tikai ANO nav spējusi nodrošināt sieviešu taisnīgu pārstāvību. Sievietes visā pasaulē joprojām cīnās par pārstāvniecību uzņēmumu valdēs un vadītāju komandās, atalgojuma vienlīdzību un akciju īpašumtiesībām lielākajos uzņēmumos. Šogad veiktais Zviedrijas dzimumu datu kompānijas “Exe-
Ja sieviete vīriešu pārstāvētā grupā pieļauj kļūdu, tā tiks vispārināta un nodēvēta par raksturīgu vai tipisku visām sievietēm.
cuShe” pētījums atklāja, ka sievietes ieņem tikai aptuveni vienu ceturtdaļu no vadošajām lomām “Standard and Poor’s 500” (S&P 500) akciju tirgus indeksa uzņēmumos. Savukārt sievietes, kuras šajos uzņēmumos ieņem līderu pozīcijas, kontrolē vien aptuveni 1% no S&P akciju vērtības. Atlikušais jeb 99% pieder viņu kolēģiem, vīriešiem vadošajās pozīcijās. 2020. gadā vadītājiem vīriešiem piederēja 770 miljardu dolāru vērtas S&P 500 uzņēmumu akcijas, bet vadītājām sievietēm – tikai aptuveni 9 miljardus dolāru vērtas S&P 500 uzņēmumu akcijas.
Sievietes — līderi, kas pasaulei vajadzīgi vairāk kā jebkad agrāk
Sistēma, kurā sievietes nav gaidītas pie lēmumu pieņemšanas galdiem, joprojām dzīslo korporatīvajā un politiskajā asinsritē. Pie daudziem galdiem joprojām nav nolikti krēsli, kuros varētu sēdēt sievietes. Un arī pie tiem, kuriem ir, šie krēsli nereti izrādās ārkārtīgi neērti.
Jautājums, ko uzdot sev un pasaulei, paliek nemainīgs — kādēļ meklēt problēmu risinājumus ar tiem pašiem prātiem, kas tās ir radījuši? #DG
Pārvietojoties pa Rīgas ielām, teju katrs afišu stabs aplīmēts ar plakātiem par Imanta Lancmaņa gleznu izstādi. Neviens tukšs plankums uz tiem nav pamanāms! Tā ir kā intriga- kā nākas, ka viss, ko cilvēki redz ir tikai šie plakāti? Vai šī acīs krītošā reklāma ir tāpēc, ka izstāde ir tik ļoti laba, vai tomēr tieši otrādi?
Izstāde atrodas pagrabstāvā, Lielajā izstāžu zālē. Pirms došanās lejā, turpat kāpņu malā uz statīva aicinājums paralēli izstādei klausīties paša Imanta Lancmaņa ierunāto audiogidu. Mākslinieks teju kļūst par apmeklētāja personīgo kompanjonu, kurš izklāsta detaļas un dziļākas domas aiz katras no viņa paša radītajām gleznām.
Telpā izkārtotas vairākas sienas, kas atdala dažādas izstādes daļas. Neskaitot ievada daļu, kopā pavisam tādu ir 10 – “Ainavas”, “Piektais bauslis. Revolūcija un karš”, “Bībeles stāsti”, “Lieldienu vīzijas Latvijā”, “Latvijas ozoli”, “Klusā daba”, “Nāves deja”, “Portrets”, “Kalētu klēts” un “Kurzemes hercogu dārzi”.
Pie katras no daļām sanāk pavadīt diezgan daudz laika, pētot katru no gleznām - tās ir pilnas ar detaļām. Daudzas no tām pat nešķiet kā gleznas, bet vienkārši kā lielizmēra fotogrāfijas. Vien atkāpjoties cik vien tālu tas iespējams, var redzēt un novērtēt gleznu visā tās krāšņumā.
Izstādes daļā “Ainavas” ir vērojams izteikts reālisms. Šķita, ka acis mani māna, un tās nevar būt gleznas. Pat pieneņu pūkās ir vērojamas vissmalkākās detaļas. Nākamajā daļā, “Piektais bauslis. Revolūcija un karš”, lai gan jūtamas ciešanas caur gleznojumu, pavīd sava veida skaistums un pat cerība. Šajā tik smagajā tēmā ļoti interesanti šķita ziedu motīvi - tie pavīd pie katras no gleznām. Nonākot pie “Klusās dabas”, apmeklētāji rod tiem izskaidrojumu. Kā audiogidā stāsta pats mākslinieks, tā esot kā atpūta starp drūmākām gleznām. Pie “Latvijas ozoli” ir paša mākslinieka pašportrets, tomēr šī nav vienīgā glezna, kurā Imants Lancmanis ir sevi atspoguļojis. Viņu var pamanīt gan šajā sērijā, gan vēl pāris gleznās no citām izstādes daļām. Interesanti, ka audiogidā mākslinieks gan stāsta, ka sevi glezno reti. “Kalētu klēts” sastāv no četrām gleznām, kurās redzams viens un tas pats objekts caur gadu gadiem. To varētu pat raksturot kā klēts spožumu un gūstu. Plaukstoša un zeļoša pret aizmirstu un nevajadzīgu. “Nāves deja” izstādē ir vienīgā daļa, kura nav pabeigta. Pie sienas karājas divi tukši rāmji, zem tiem norāde, ka gleznas vēl nav gatavas, bet tiks pabeigtas un izstādītas februārī pirms izstādes noslēguma.
Dodoties jau uz izejas pusi, redzama Imanta Lancmaņa mākslinieciskā procesa telpa. Tā ir izrādīta kā laika līnija ar fotogrāfijām un skicēm, kuras palīdzējušas tapt jau iepriekš redzētajām gleznām. Papildus pašai izstādei muzejs rīko sasaistītus pasākumus, kā piektdienu meistardarbnīcas un senioru rītus muzejā.
Mākslas izstāde, kuru ir vērts apmeklēt. Ar intrigu doties un tai pat laikā ar vēl lielāku intrigu aiziet. Ir taču jāredz, kādas būs izdevušās vēl nepabeigtās gleznas no “Nāves deja” tematiskās sadaļas! #ZLP
Ne visi sapratīs, ne visiem patiks, bet jaunietim, kuram mūzika ir daļa no ikdienas, izrāde noteikti ieinteresēs. Jau atkal Ģertrūdes ielas teātris skatītājiem atklāj jaunus apvāršņus ar jauniestudējumu “Ragana” pēc Aspazijas lugas motīviem.
Sabiedrībai ir dažādas gaidas no teātriem, kurus tie apmeklē. Ģertrūdes ielas teātris jau caur laiku laikiem ir pierādījis savas iztēles nebeidzamos dziļumus. Tādas izrādes kā “Taņas tantes dzimšanas diena”, “Rondo”, “Escape Room. Mīts par brīvību” un citas šī teātra izrādes vienmēr piedāvāja savu personīgo uztveri par teātri un to, kā parastos teātra standartus salauzt. Arī izrāde “Ragana” nav izņēmums šai praksei, piedāvājot skatītājiem mūsdienīgu skatījumu par jau teju aizmirstu Aspazijas lugu.
Izrādi principā varētu dēvēt par mūziklu, bet ne tādu, kā sabiedrībai ir piedāvājuši citi uzvedumi. Lugas teksts šoreiz ir iestudēts hiphopa stilā. Visas lugā esošās lomas spēlē vien četras aktrises, un tēlu maiņa notiek turpat uz vietas skatītāju priekšā. Kostīmi tiek atstāti uz manekeniem, un, kad tiem beidzot luga rod pielietojumu, turpat tiek uzvilkti.
Lai gan lugā piedalās tikai aktrises, personāži ir arī vīrieši. Šeit gribas īpaši uzslavēt aktrisi Ilvu Centeri, kuras viens no atveidotajiem personāžiem bija karalis. Potenciālas grūtības sagādā lugas tekstu atcerēties kopā ar mūzikas pavadījumu hiphopa ritmos, bet papildus tam vēl iejusties vīrieša personāžā bez mazākās aizķeršanās ir aktiermeistarības augstākā pilotāža. Tāpat baudāmu sniegumu sniedza Ance Muižniece un Anta Aizupe. Jauniestudējumā Liesmas tēlu atveidoja Sandija Dovgāne. Liesmas emociju gamma un šķietamais acu kontaksts ar visu telpu, liek aizrauties elpai un just līdz viņas stāstam. Mūzika no telpas ceļo caur kauliem, un lugas teksts no galvas līdz sirdij un atpakaļ, raisot pārdomas un līdzpārdzīvojumus lugas tēliem. Kā vienmēr Ģertrūdes ielas teātris pārsteidz. #ZLP
Laikapstākļiem kļūstot arvien saltākiem un neomulīgākiem, režisora Uģa Oltes filma “Upurga” viennozīmīgi piestāvēs vēsiem un tumšiem veļu laika vakariem. Tā vēsta par piedzīvojumiem kāru pilsētnieku komandu, kas, lai uzfilmētu video saturu vegānu desiņu reklāmai, ir devušies uz noslēpumaino ciemu Igaunijas pierobežā - Upurgu. Nodrošinājušies ar apģērbu, maltītēm un citiem dabas piedzīvojumam nepieciešamajiem priekšmetiem, tie pašpārliecināti uzsāk ekspedīciju drūmajos, pārdabisku notikumu pilnajos mežos. Mārketinga kampaņas realizācija gan nenorit tik aizraujoši, cik plānots – komandas locekļi viens no otra noklīst, atklājot Upurgas savvaļas apslēpto misticismu.
Vērojot filmā atspoguļotos savdabīgos, nereti baismīgos notikumus, rodas spilgts iespaids, ka Latvijas meži ir lieliski piemēroti trilleriem un šausmu filmu žanram. Spicās, rudens vējā trīsošās koku galotnes, mitrās sūnas un brikšņi, kā arī stindzinošā upe, kas nežēlo adrenalīna meklētāju likteņus, veido mīklainu, nedrošu atmosfēru, liekot skatītājiem uzturēties nebeidzamā trauksmē par to, kas atklāsies katrā nākamajā filmas ainā. Jāpiebilst, ka “Upurgu” veido vairāki drona filmēti kadri, kas, atšķirībā no populārās ierīces plašā pielietojuma neskaitāmi daudzās citās kinofilmās, ir izmantoti ļoti mērķtiecīgi. Ar drona palīdzību tiek iemūžinātas vizuāli precīzas un iespaidīgas ainas, kas izceļ mežos un upēs apslēpto spēku diženumu, bet vienlaikus arī pretējo – cilvēka niecību un bezspēcību dabas priekšā.
“Upurga” neapšaubāmi ir aizraujoša filma, kas piedāvā piedzīvot negaidītus pavērsienus, spriedzi, vienreizējus kinematogrāfijas paņēmienus, kas papildināti arī ar asprātīgiem mirkļiem. Filmas gaitā tiek prasmīgi atspoguļota realitātes un savādu prāta stāvokļu pakāpeniska saplūšana, tādējādi ievedot gan filmas varoņus, gan skatītājus neparastā, sapņainā transā. Pēc filmas noskatīšanās, dodoties pastaigā sniegotos mežos, garantēts, ka atmiņas par “Upurgu” nepametīs apziņu vēl ilgi.
Noskaties filmu “Upurga” izklaides platformā “TET plus”! #OO
Autore: Alise Zālīte Foto: Pexels.com
Būt kultūras pasaules ekosistēmā ir svarīga cilvēka attīstības daļa, lai katrs var iemācīties, kā uzvesties un izturēties formāli un pieklājīgi. Parasti ar šo procesu cilvēks tiek iepazīstināts bērna vecumā, kad pirmo reizi tiek ņemts līdzi uz teātri vai muzeju. Rodas jautājums - kāda ir pareiza kultūras audzināšana, un kad tas ir jāsāk darīt? Pamatskolas “Rīdze” skolotājas Ingūna Salmiņa un Laila Jēkabsone norāda - viss ir atkarīgs no tā, kas bērniem ir priekšā kā uzvedības piemērs ikdienā.
Kāds būtu vecums, kad bērnus vajadzētu ņemt līdzi uz kultūras pasākumiem, piemēram, uz teātri? Vai dažādiem kultūras pasākumiem šis vecuma slieksnis atšķiras? Piemēram, uz koncertu var ņemt līdzi jau trīsgadīgu bērnu, bet uz teātri - desmitgadīgu bērnu.
Laila Jēkabsone (LJ): ‘’Vecākiem vispirms ir jāapzinās, cik ilgi [bērns] var noturēt uzmanību, jo tā ir problēma. Bieži bērni, piemēram, koncerta laikā izskrien uz skatuves, un vecāki sēž un priecājās par to, kamēr tas ir traucējoši gan pārējiem skatītājiem, gan arī tiem, kas uzstājas. Katrs savu bērnu tomēr pazīst, un šādu pasākumu apmeklējums ir jāizvērtē.‘’
Ingūna Salmiņa (IS): ‘’Mūsu bērnībā sāka ar to, ka apmeklē leļļu teātri, kur nav trīs stundu gara izrāde, un viss ir veidots tieši uzmanības noturēšanai. Protams, ir jāradina pie pasākumu apmeklēšanas, bet tad, lai tāds pirmais pasākums ir brīvdabas izrāde, kur lieks troksnis vai kustība nevienam nenāk par ļaunu. Jāsāk ar to, ka bērns prot klausīties, jo skolās pirmie pasākumi, kas tiek apmeklēti, lielākai daļai bērnu paiet ar to, ka tie aizmieg, jo nav priekšā vizuālā noformējuma, tikai skaņa, uz ko ir grūti koncentrēties. Vecumu tādu īsti nevar pateikt, kad bērnu vest uz kultūras pasākumiem. Vecākiem pašiem ir jāizvērtē, vai to bērns ir mierīgais tips, kurš varēs nosēdēt, vai arī tāds, kurš nevar noturēt uzmanību ilgstošā laika periodā.”
Cik svarīga loma skolām ir
bērnu kultūras izpratnes radīšanā? Vai izglītības programmā vajadzētu būt obligāti iekļautiem, piemēram, kino apmeklējumiem?
IS: “Tas ir, pirmkārt, atkarīgs no pasākumu kvalitātes. Ir filharmonijas koncerti mazāko klašu skolēniem, kas notiek jau gadiem ilgi, bet var redzēt, ka to kvalitātes līmenis ir krities, tāpēc arī grūti pārmest, ka bērniem nav interesanti.
Dažreiz vecākiem ir vienkārši jāuzzina no paša bērna, vai tas grib doties uz pasākumu. Bieži tas, ka kaut kas šķiet neinteresants vai garlaicīgs, vienkārši ir nesaprašanas problēma.
Par kino ir dalītas sajūtas, jo kino ir kļuvis par ēšanas pasākumu. Tāpēc arī bērniem ir grūti iet uz teātri, operu vai kur citur, jo tie gaida brīdi, kad varēs sākt ēst. Tas ir kā bērni uztver izklaidi - aiziet uz teātri un gaidīt, kad vecāki pienesīs dzērienus un uzkodas. Mazie bērni pašlaik ir kino paaudze. Klasē ir varbūt tikai kādi pieci bērni, kas zina kā uzvesties izrādē. Arī, aizejot ar klasi kaut kur, var redzēt, ka tikai puse ir tādi, kas ir skatītāji.’’
LJ: “Bērns nāk no ģimenes, taču skolā tāpat tiek pastiprinātas visas zināšanas un uzvedība. Ir grūti attaisnot tos
1. Ir vērts izvērtēt, vai pasākums ir piemērots bērnam pēc vecuma, satura, ilguma utt.;
2. Jānoskaidro no bērna, vai ir vēlme doties uz šo pasākumu, lai apmeklējums nav piespiedu kārtā;
3. Ir svarīgi pirms pasākuma ar bērnu pārrunāt labas uzvedības pamatus;
4. Pasākuma dienā jāparūpējas, lai bērns ir paēdis, izgulējies un pasargāts no lieka stresa;
5. Bērns ir jāsaģērbj atbilstoši pasākuma formātam, laikapstākļiem, ņemot vērā ērtumu;
6. Pasākuma laikā bērns ir jāpieskata, ja tas ir nepieciešams, tad ir jāatgādina labas uzvedības normas. Ja bērna uzvedība sāk traucēt pasākuma norisei, tad ir jāatstāj pasākuma telpas;
7. Bērns ir jāved uz dažāda rakstura kultūras pasākumiem, izstādēm, teātriem, koncertiem, lai ne tikai izbaudītu kultūru, bet arī iemācītos labas uzvedības pamatus kultūras norises vietās;
8. Pēc pasākuma apmeklējuma pārrunāt ar bērnu par pieredzēto, kas patika un kas nē, ko atcerās no pasākuma.
skolotājus, kas nekur neiet ar saviem skolēniem, jo dažiem bērniem tā ir vienīgā iespēja uz teātra apmeklējumu vai redzēt jaunāko muzeja izstādi. Tā bez maz ir skolotāja misija iemācīt bērnam to, ko ģimenē varbūt neiemāca. Tagad arī ir “Latvijas Skolas somas’’
programma, kas piedāvā dažādus kultūras pasākumus visu vecumu skolēniem par konkrētu finansējumu, jo arī no visām ģimenēm nevar prasīt šo, piemēram, obligāto teātra apmeklējumu - biļetes maksā pietiekami dārgi, un ne visi to var atļauties.’’
IS: ‘’Bērniem sabiedriskā dzīve ir ļoti svarīga - pēc skolas laikiem varbūt neatcerēsies kādu fizikas formulu, bet atcerēsies, cik lieliska iespēja bija doties uz dažādiem pasākumiem ar saviem klasesbiedriem un draugiem. Šobrīd dažreiz bērniem ir viss, tāpēc ir grūti novērtēt tādas vienkāršās lietas kā teātra apmeklējumu.’’
Kas vecākiem būtu jāpastāsta un jāiemāca bērnam, pirms došanās uz teātri, operu utt.?
IS: “Pirmkārt, ka sabiedriskās vietās ir konkrēti uzvedības noteikumi. Ir arī svarīgi, ka vecākiem ir gan līdzekļi, gan laiks, lai vispār bērnus kaut kur vestu. Varbūt tas, ka bērns tiek vests uz pasākumu nevis ar patērētāja, bet ar cieņpilnu attieksmi - ka šādu pasākumu apmeklēšana ir īpašas dienas. Kā svētki, kad saģērbties svinīgāk un doties ar konkrētu attieksmi pret sagaidāmo.’’
Cik liela ietekme bērna turpmākajās interesēs un zināšanās par kultūru ir tam, ka mazā vecumā viņu neņēma līdzi uz kultūras pasākumiem?
IS: “Ir bērni, kas nekur nav vesti, bet tiem tāpat ir iemācītās uzvedības normas un kā uzvesties sabiedrībā. Tas ir tiešām atkarīgs no tā, kas bērniem ikdienā ir priekšā kā piemērs - ko pieaugušie cilvēki dara, ko runā. Tas arī ir atkarīgs no tā, vai bērnam tiek pievērsta pietiekami daudz uzmanība. Ir arī tādi bērni, kas visur tiek ņemti līdzi, bet tad dara visu, lai tas vecāks viņu pamanītu. Visu nosaka tas, kas bērnam tiek iemācīts mājās, un vai netiek pieradināts, ka, piemēram, telefona ekrānā viss vienmēr ir spilgts un košs un, ka to pašu vienmēr nesagaida arī no pasākumiem.”
LJ: “Bērniem, kam kultūra nav iemācīta, pusaudžu gados ir cerība uz kulturāli izglītotiem draugiem vai partneriem, kas vēl var paspēt ievilkt kultūras pasaulē. Skola, protams, arī ir liels palīglīdzeklis, bet tas nekad neizmainīs to, kas bērnam nāk līdzi ģimenes vērtību čemodānā. Tāpēc ir nepieciešams sākumskolas un pamatskolas vecumā, ka paši bērni skolas vecumā sāk uzstāties uz skatuves un publikas priekšā, lai rastos tā cieņa pret skatuvi un skatuves mākslinieku.’’
Kādai vajadzētu būt sabiedrības attieksmei pret bērniem, kas nemāk uzvesties kultūras pasākumosbūt neitrāliem, aizrādīt gan bērniem, gan to vecākiem, būt saprotošiem?
IS: “Tas ir tāds slidens jautājums. Vajadzētu aizrādīt, bet sabiedrībā ir pieņemts, ka otra bērnu neaudzina. Cik nav dzirdēts, ka paši mākslinieki saka vecākiem, lai pieskata savus bērnus, kas traucē uzstāties. Skolotājiem ir grūtāk spriest, jo ir instinkts citam pamācīt, kā tad darīt labāk. Kāpēc gan citiem būtu jāmāca, kā otra bērnam uzvesties? Bet tā, protams, ir nepatīkama sajūta. Varbūt tad caur to var iemācīties, kā vajadzētu būt. Svarīgi gan ir tas, kādā tonī aizrāda. Caur dusmām neko otram cilvēkam nevar iemācīt un ieskaidrot.’’
Latvijas Kultūras akadēmijas jaunrades projektu koordinatore Patrīcija Kolāte norādapirms došanās uz pasākumu, vecākiem ir jāizvērtē, vai tas būs piemērots bērnam.
“Savā pieredzē norādam šādu informāciju tikai tad, ja saturs vai pasākuma forma varētu kaitēt vai nebūt piemērota pašiem bērniem. Bet, ja pasākums primāri paredzēts pieaugušai mērķauditorijai,
tad vecākam ir pienākums izvērtēt pasākuma specifiku, tēmu, ilgumu un pieņemt lēmumu, vai tas būs piemērots bērnam.”
Ja pasākuma laikā bērns traucē citiem apmeklētājiem, vispirms jāmēģina sākt ar sarunu: “Ja vecāki ir saprotoši un spēj empaztizēt, ka bērns citiem apmeklētājiem var traucēt, var piedāvāt uz brīdi iziet un atgriezties pasākumā pēc brīža. Tomēr ir izrādes, kur iziešana no zāles var nozīmēt to, ka atgriezties nav iespējams. Šo ir svarīgi nokomunicēt apmeklētājiem pirms pasākuma sākuma. Pamest pasākumu pavisam, manuprāt, ir agresīva forma. To jālieto tad, ja citu kompromisu nav iespējams rast.’’ Patrīcija Kolāte uzskata, ka situācija, kad bērns uzskrien uz skatuves, ir pieļaujama tikai tad, ja mākslinieks ir devis atļauju. “Pieaugušas auditorijas pasākumos domāju, ka organizatoram un vecākiem vispār šādu situāciju nevajadzētu pieļaut. Ja vecāki nekritiski vēro savu bērnu, tad organizatoram ir jāiesaistās, lai šo situāciju laicīgi novērstu. Tomēr par mākslinieka rīcību, ja tiešām bērns uzskrien uz skatuves - ļoti atkarīgs no pasākuma. Ja iespējams māksliniekam komunicēt ar bērnu, var lūgt viņam atbrīvot skatuvi un doties atpakaļ pie vecākiem, bet ja tas nav iespējams, tad vislabāk šo komunikāciju veikt kādam, kas nav pats mākslinieks.”
Viktorija Ozola (5 bērnu mamma, vecākajam 11 gadi):
“Es stāstu visu secīgi gan par to, kas konkrētajā dienā notiks, gan par pašu pasākumu un uzvedību tajā. Pirms pasākuma atrodu internetā attēlu ar ēku, kur būsim. Ja ir pieejami iekštelpu attēli, parādu arī tos. Stāstu, ka ir jāsapucējas, jāņem līdzi pārvelkami apavi. Stāstu, ka dosim savas drēbes garderobistei un mums pretī iedos numuriņu. Izrunājam to, ka teātrī ir jāuzvedas pieklājīgi un klusi, lai netraucētu citus skatītājus un arī aktierus. Vienmēr apskatāmies “Youtube” kaut ko par konkrēto izrādi - vienmēr ir pieejami fragmenti, intervijas ar aktieriem, kāds sižets, ieskats tam, ko gaidīt, kā tas izskatīsies. Nekas nav pašsaprotams - vienmēr ir jāatgādina un jāpastāsta vēlreiz pirms katra pasākuma. Jo mazāks bērns, jo vairāk. Skolas vecuma bērniem, protams, var īsāk un tikai atgādinot galvenos nosacījumus, bet mazākie var būt pat aizmirsuši, ka jebkad
ir bijuši uz kādu izrādi, nerunājot jau par noteikumiem. Dienās, kad ir jāpošās un jādodas uz kādu īpašu pasākumu, viss ir nedaudz savādāk kā ierasts. Jācenšas paspēt, labi uzvesties, labi jāizskatās, turklāt, piemēram, bērns vēl kā par spīti taisni šajā dienā nav pagulējis diendusu vai modies agrāk. Tas vien jau var radīt kopējo fonu tam, ka arī bērnā būs nemiers, turklāt bērniem tas bieži izpaužas motoriski - ar dīdīšanos, kustēšanos, skaļāku komunikāciju.”
Agija Mikucka (mamma trīsgadīgai meitai): “Bieži stāstām gan par pasākumiem, kurus apmeklēsim, gan vienkārši tāpat, ja izrādi rāda pa televizoru. Kāpēc un kad aplaudē, kā ir jāsaģērbjas uz pasākumu, par starpbrīžiem, par tualetes apmeklējumu, kāpēc māksliniekiem nes ziedus. Arī par to, ka nevar pasākuma laikā sarunāties, kliegt, izmantot telefonu, arī iemeslus, kāpēc tā. Svarīgi ir pēc tam bērnam pārjautāt, ko viņš no visa stāstītā visvai-
rāk atceras, un kas ir licies vissvarīgākais.
Bieži var novērot, ka vecākiem ir vienalga, ka to bērni skrien uz skatuvēm un traucē citiem, un tad pašam bērnam rodas tā doma - kāpēc citi tā var, un es nedrīkstu. Ja bērns ir lielāks, tad var pārbaudīt, vai tas atceras, kā pareizi uzvesties. Ja bērns ir mazāks, tad izrādes apmeklēšanu var izspēlēt caur spēlēm, lai labāk saprastu.
Ja bērnam ir mācīts, kā uzvesties, bet pasākumā tas to nedara, iespējams, vaina ir pasākuma neatbilstamībā. Tāpēc bērnu izrādēm bieži ir specifiski norādīti vecumi, kad vislabāk apmeklēt. Vecākiem ir jāizvērtē savs bērns. Ja grib vest uz tādiem nopietnākiem pasākumiem, tad svarīgi vispirms apmeklēt tādus, kur var bērnu izvest ārā, nevienam netraucējot, piemēram, mūzikas koncertus, un tad, kad jau ir tas pieradums mierīgi nosēdēt, var vest uz izrādēm.” #AZ
Ja bērns ir mācīts kā uzvesties, bet pasākumā tomēr tā nedara, iespējams vaina ir pasākuma neatbilstamībā.
Autore : Vineta Ancveire
Foto : Pexels.com; privātais arhīvs
Laikā, kad vēl nebija parādījušies elektroniskie pulksteņi, datori un viedtālruņi, bija pierasts lasīt laiku pulksteņu ciparnīcās, un vismaģiskākais laiks bija Jaungada naktī. Tieši brīdī, kad abi pulksteņa rādītāji atradās pret skaitli divpadsmit, ātri kaut ko vajadzēja ievēlēties, kamēr minūšu rādītājs vēl nav pakustējies, ticot, ka vēlēšanās varētu piepildīties…
Pirmajos elektroniskajos pulksteņos jau varēja ieraudzīt interesanto vienādas stundas un minūšu sakritību, taču cipari bija mazi, un tie nebija izgaismoti, kamēr nenospiež speciālo gaismiņas pogu. Atceros, ka Rīgas radiorūpnīcā, kur mana māte toreiz strādāja, kad biju maza, bet jau pietiekami liela, lai aizbrauktu pie viņas uz darbu un pie dežuranta viņu sagaidītu, bija milzīgs elektronisks pulkstenis ar koši zaļiem cipariem. Daudz
uz to skatījos, bet vairs neatminos, vai kādreiz pamanīju maģiskā laika brīdi –šo interesanto sakritību, ko dēvē arī par spoguļstundu (angļu val. – mirror hour) vai eņģeļu skaitļi (angļu val. – angel number).
Šobrīd pat grūti atsaukt atmiņā, kad šo sakritību sāku pamanīt savā mobilajā tālrunī vai datorā. Ir gadījies arī pirkuma čekā pamanīt – vienreiz piefiksēju, ka summa ir precīzi 22.22 eiro. Lai arī dažādās tīmekļa vietnēs norādīti atšķirīgi skaidrojumi, tie formulēti tā, ka ikvienu skaidrojumu varētu attiecināt uz jebkuru dzīves situāciju. Izrādās, ka šis fenomens ir intriģējošs pietiekami lielam cilvēku skaitam - populārākajai lietotnei Google Play veikalā “Angel Numbers Numerology” (izstrādātājs: “MedowLaneMedia”) ir 4,7 zvaigznes un vairāk nekā 500 tūkstoši lejupielāžu.
Numeroloģija kā jēdziens ir radies ļoti sen atpakaļ - jau Babilonijas un Ēģiptes civilizācijās. Neskatoties uz to, Aija Stabiņa, sertificēta numeroloģe un viena no Latvijas Numerologu biedrības dibinātājām, norāda, ka samērā maz ir tādu cilvēku, kuri interesējas par numeroloģiju, un viņas profesiju daudzi neuztver nopietni. Viņasprāt, numeroloģija var ļoti labi palīdzēt cilvēkiem uzzināt un labāk izprast sevi, kā arī pieņemt pareizos lēmumus – īstajā brīdī rīkojoties, ir iespējams gūt lielus panākumus dažādās jomās.
Numeroloģe cilvēku interesi par maģiskām un mistiskām parādībām salīdzina ar detektīvstāstiem - tu gribi saprast, kas ko nozīmē, uzzināt patiesību. Arī uz krustvārdu mīklām varētu attiecināt to pašu piesaistošo principu.
Numeroloģe piebilst, ka skaidrojumi darbojas aptuveni diennakti no brīža, kad ciparu kombinācija pamanīta. Jāņem arī vērā, ka ir situācijas, kad nevajadzētu pievērst uzmanību, jo tās neko nenozīmē, piemēram, ja elektroniskajā sienas pulkstenī bieži ierauga vienu un to pašu laiku, katru dienu noteiktā laikā ejot ārā no darba vietas.
Klīniskais psihologs Raitis Eglītis, komentējot šo maģisko ciparu sakritību, norāda, ka psihologi tam vispār nekādu
Aija
nozīmi nepiešķir, speciāli tāds fenomens netiek pētīts. Kognitīvajā psiholoģijā pastāv fenomens - selektīvā uzmanība jeb izvēlīgā uzmanība – kaut kam mēs pievēršam uzmanību un kaut ko mēs ignorējam. Piemēram, sievietes, kuras ir stāvoklī, pēkšņi redz apkārt tikai grūtnieces, pat, ja grūtnieču skaits nav mainījies. Pēc grūtniecības tas aizmirstas. Attiecīgi, ja cilvēkam ir informācija par šīm tā saucamajām mirror hours (ang. val. - spoguļstundām), tad, nejauši tos ieraugot, viņam liksies: “Tagad ir noticis
kaut kas īpašs!” Taču cilvēks noteikti tos ciparus neredz kaut kā īpaši un speciāli –tā ir vienkārši sakritība. Ja mēs paņemtu lapiņu un pierakstītu, cik rāda pulkstenis, kad mēs ieskatāmies tajā, daudz biežāk redzētu, ka šie cipari nav vienādi, bet tas nav interesanti. #VA
cilvēks
reizes pamana vienu un to pašu kombināciju. Tas nozīmē, ka kaut kas nav izpildīts vai ņemts vērā, un tāpēc to atgādina atkal un atkal. Protams, ir konkrēti skaidrojumi katram šim maģiskās sakritības laikam, bet to, kurš no tiem ir īstais, visprecīzāk
atturies no alkohola un apreibinošām vielām; spēku izmanto labiem mērķiem labvēlīga īpašuma iegāde; liec pamatus dzīvei; pārbaudi elektroierīces
dodies ceļojumā; ja parādās vairākkārtīgi – tev ir jāpārceļas uz dzīvi citā valstī
esi nopietnāks; varbūt kādam bērnam vajadzīga tava palīdzībaW
