BK LU žurnāls ''Par un ap mums'' (aprīlis, 2018) by Latvijas Universitāte

L a t v i j a s

U n i v e r s i t ā t e s

BASKETBOLS Par un ap mums

Piecas sezonas LU kreklā – absolvents Mārtiņš Darģis Kārlis Žunda – spilgtais LBL debitants no Saldus Cik svarīgs sportista ikdienā ir ūdens? Piedzimt jau ar bumbu rokās – Rendija Misus Viņš ir atpakaļ! Uzticamākais LU treneris Gunārs Gailītis

Kārlis Žunda

www.bk.lu.lv

Nr. 9 / 01. 05. 2018

SIA TelCom ir Elektronisko iepirkumu sistēmas dalībnieks jau 8. gadu!

Kvalitatīvs un mūsdienīgs dators gan pasniedzējam, gan studentam

569 EUR Nopērkams arī Elektronisko Iepirkumu Sistēmā (EIS)

+371 22 00 2222

info@telcom.lv

Nosaukums

Lenovo V510-15IKB

Operatīvā atmiņa

4 GB

Displejs

15.6" Full HD (1920 x 1080)

Cietais disks

128 GB SSD

Procesors

i3 - 71ooU

Operētājsistēma

Windows 10 Pro

Datortehniku

Servertehniku IEGĀDĀJIES

PIE MUMS Programmatūru

Biroja tehniku 2

Saturs 6 Ar vislielāko pieredzi LU basketbola sistēmā - treneris Gunārs Gailītis Lielā intervija ar BK LU sistēmas treneri

12 Piedzimt jau ar bumbu rokās – tā lēma zvaigznes! Intervija ar BK LU dāmu komandas spēlētāju Rendiju Misus

16 Basketbolista diena foto kadros Aivis Lēmanis iepazīstina ar savu ikdienu

20 Cik svarīgs sportista ikdienā ir ūdens? Par tā nozīmi katra cilvēka organismā

24 Piecas sezonas LU kreklā

Lielā intervija ar BK LU absolventu Mārtiņu Darģi

30 Sezonas sākuma trakums: Roku darbs un garas stundas Kā top karsējmeiteņu pušķi

34 Jau reiz izcīnīts čempionu tituls kā motivācija sasniegt vēl vairāk Intervija ar BK LU spēlētāju Kārli Žundu

40 Mūsu sistēmas spēlētāji – talanti starp Rīgas vidusskolu komandām! Mežulis, Šnipke, Ramza un Mugurevičs cīnās VEF RSSL finālā

44 Pirmā pieredze basketbolā BK LU spēlētāju bērnības bildes

“LU basketbola sistēma ir lieliska vieta, kur attīstīties jaunajiem basketbolistiem ne tikai kā profesionāliem sportistiem, bet arī kā personībām. No sevis varu teikt, ka esmu ieguvis ļoti daudz dažādu zināšanu un uzkrājis milzīgu pieredzi, kas man noderēs turpmākajās dzīves situācijās. Pateicoties basketbolam, ir sanācis pabūt tik daudzās vietās un satikti neskaitāmi daudz cilvēku, ar kuru palīdzību esmu palielinājis savu redzējumu par pasauli un tajā notiekošo. Ir liels gandarījums par iegūto izglītību, kur liela loma ir LU basketbola sistēmai, taču vislielākais gandarījums ir par iegūtajiem draugiem! Tas nav noslēpums, ka LU komanda ir kā viena liela ģimene - viens par visiem un visi par vienu. Tas, protams, pateicoties visiem tajā strādājošajiem un ar to saistītajiem cilvēkiem, sākot ar treneru kolektīvu un beidzot ar mūsu lieliskajiem faniem. Gribētu komandas vārdā pateikt viņiem lielu paldies par to, ka atbalsta mūs visās situācijās un dzen uz priekšu - skaļās balsis, saucieni un kliedzieni, ticiet man, mēs to visu dzirdam! Tā turpināt! Kā jau studentiem, sezona ar saviem kāpumiem un kritumiem, taču prieks ka esam auguši, gan individuāli, gan kā komanda. Esam paveikuši lielu darbu, lai pēc vairāku gadu pauzes iekļūtu play-off. Ar darbu un cīņas sparu esam to pelnījuši, LU basketbols to ir pelnījis!” Jānis Eiduks BK Latvijas Universitāte kapteinis

Lielā intervija

Ar vislielāko pieredzi LU basketbola sistēmā – treneris Gunārs Gailītis Laura Melne

Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēmā pēc pusotras sezonas pārtraukuma atgriezies treneris Gunārs Gailītis. Viņš ar LU basketbolu saistīts jau kopš laikiem, kad Universitātes komanda tikko sāka veidoties un vēl pat netika domāts par tās spēlēšanu LBL. Tieši tāpēc Gunārs spēj novērtēt straujo studentu basketbola attīstības gaitu. Intervijā treneris stāsta arī par amatieru komandu “Leifheit/LU”, pieredzi darbā jauniešu izlasēs un to, kāpēc basketbols ir viņa vislielākā aizraušanās. Kā vispār sākās jūsu saistība ar basketbolu? Tur noteikti jāpasakās manam tētim, jo viņš vienmēr sekoja līdzi visiem sporta notikumiem. Arī mēs ar brāli (šobrīd “VEF Rīga” galvenais treneris Jānis Gailītis - aut. piez.) skatījāmies lielākos sporta notikumus pa televizoru, cik nu toreiz rādīja. Tētis arī vienreiz nedēļā kopā ar draugiem gāja uz sporta zāli uzspēlēt basketbolu un mūs ņēma līdzi. Atceros, ka skraidījām gar malu, ar mazām bumbiņām darbojāmies. Vēlāk arī tētis mūs vienmēr ņēma līdzi uz hokeju Sporta pilī, basketbolu Daugavas Sporta namā, futbolu Daugavas stadionā. Kādā 1. klasē sāku nodarboties ar basketbolu, lai arī man toreiz vairāk patika futbols. Bet mamma aizveda uz Valtera basketbola skolu, vēlāk arī ņēmu brāli no bērnudārza un abi kopā gājām uz treniņiem.

Interese par basketbolu bija tik liela, ka mēs gandrīz visas nedēļas nogales pavadījām kādā sporta zālē, skatoties arī citas Jaunatnes basketbola līgas spēles. Toreiz gandrīz visi Rīgas mači notika Rīgas Sporta pilī, kur augšā bija tāda maza zāle. Gājām arī uz LBL mačiem Daugavas Sporta namā. Neatceros, cik priecīgi vai bēdīgi bija vecāki, bet tā droši vien mīlestība pret basketbolu arī radās. Cik saprotu, esat studējis ģeogrāfiju. Kā no ģeogrāfa kļuvāt par basketbola treneri? Man ir maģistra grāds ģeogrāfijā un zemes zinātnē, kuru ieguvu Latvijas Universitātē. Kāpēc tieši ģeogrāfija? Kad 18 gadu vecumā pabeidzu vidusskolu, man tādas īstas nākotnes vīzijas vēl nebija. Tobrīd biju domājis arī par trenēšanu vai kļūšanu 6

”Visu laiku pats sev uzstādīju mērķi pabeigt studijas. Tas beigās arī veiksmīgi izdevās, bet es jau no 3. vai 4. bakalaura studiju kursa pamazām pievērsos trenēšanai.” tās treneri. Toreiz gan treniņu apstākļi bija diezgan pieticīgi, jo retas reizes tikām Diagnostikas centra zālē un pāris reizes arī Aspazijas bulvāra mazajā zālē. Taču man atbildības sajūta un entuziasms bija liels. Varbūt arī tāpēc pēc gada saņēmu zvanu no Uģa Bisenieka (LU Sporta centra direktors - aut. piez.), kurš piedāvāja strādāt ar LBL komandu. Tā nu mēs ar Artūru Visocki-Rubeni divatā sākām darboties. Tā bija LU otrā sezona LBL. Tā nu mēs kopā nostrādājām piecas sezonas. LU basketbolisti izcīna spilgtu uzvaru Liepājā (2011.gada rudens).

par sporta skolotāju, bet kaut kā pēdējā brīdī ģeogrāfija, kas man patika vidusskolā, ņēma virsroku. Tā es sāku studēt ģeogrāfiju, bet paralēli visu laiku strādāju saistībā ar sporta lietām, bet ne kā treneris. Visu laiku basketbols bija ļoti tuvs un beigās basketbola mīlestība tomēr ņēma virsroku. Tomēr mērķis bija pabeigt bakalaura studijas, pēc tam es iestājos arī maģistros. Visu laiku pats sev uzstādīju mērķi pabeigt studijas. Tas beigās arī veiksmīgi izdevās, bet es jau no 3. vai 4. bakalaura studiju kursa pamazām pievērsos trenēšanai. Sākumā gan tas vairāk bija hobija līmenī, pats mēģināju kaut ko uzzināt un saprast, kā tās lietas notiek. LU basketbola sistēmā jums jau ir ļoti liela pieredze. Kā tajā nonācāt un pakāpeniski pa to virzījāties, līdz kļuvāt par LU komandas treneri LBL? Agrāk tādas komandas, kas visu sezonu trenētos, LU nebija. Tika savākti spēlētāji no vairākiem basketbola klubiem, kuri studē LU, un paņemti uz studentu mačiem - Studentu līgu vai Universiādi. Treneris Mārtiņš Zībarts, kurš bija atbildīgs par vīriešu basketbolu, izlēma, ka vajadzētu veidot komandu, kas regulāri trenējas. Varbūt no zemāka līmeņa spēlētājiem, kas spēlē amatieru līgā. Tā es nokļuvu šajā komandā. Vēlāk treneris Mārtiņš kļuva par trenera asistentu “Baronā” un nevarēja apmeklēt visus treniņus, netika arī uz visām spēlēm. Viņš uzticēja man tos novadīt. Tas bija liels pagodinājums un atbildība. Pēc vairākām sezonām amatieru līgā LU parādījās iespēja spēlēt LBL, kura tika izmantota. Paralēli arī treneris Mārtiņš vēlējās, lai tiktu saglabāta komanda amatieru līmenī, kur gandrīz katram studentam, kurš pietiekami labi māk spēlēt basketbolu, būtu iespēja aizstāvēt LU krāsas. Šī komanda tika pieteikta Dubultamatieru līgas Elites grupā, un es kļuvu par 7

Ar jūsu vārdu pamatā arī saistās Dubultamatieru līgas (DAL) komanda “Leifheit/Latvijas Universitāte”, kas divas reizes kļuvusi arī par DAL čempioni. Kāda ir šīs komandas attīstības vēsture un kas tajā aktuāls šobrīd? Komandas aizsākumi meklējami, šķiet, 2001. gadā, kad domubiedru grupa izlēma izveidot komandu un startēt Dubultamatieru 2. līgā. Faktiski tās garīgais tēvs Ivars Sārmiņš visus šos gadus ir bijis kopā ar komandu un joprojām mūs atbalsta. Laika gaitā gan ir mainījušies komandas nosaukumi, bet “Leifheit” uzņēmums ir bijis kopā ar mums, par ko viņiem liels paldies. Es šai komandai pievienojos 2007. gadā kā spēlētājs. Aizejot uz pirmo spēli, sapratu, ka komandā valda diezgan liels haoss. Tā es faktiski sāku savas trenera gaitas, piedāvājot komandas pieredzējušākajiem spēlētājiem, ka es varētu būt spēlējošais treneris un mēģinātu uzlabot komandas sniegumu. Viņi piekrita, un tad lēnā garā sākām darboties, lai arī treniņi kā tādi mums īsti nenotika. Vienkārši atnācām un uzspēlējām pieci pret pieci līdz 100 punktiem, ja pietika jaudas līdz 150. Laikam ejot, rezultāti krietni uzlabojās. Sākām kā viena no pēdējām komandām 3. līgā ar, ja nemaldos, septiņiem zaudējumiem pēc kārtas. Pamazām daudzi spēlētāji, kas pat nekad dzīvē nebija trenējušies pie trenera, sāka saprast kaut

LU komandas sastāvs 2011./2012.gada sezonā.

LU komanda triumfē SELL spēlēs (2013.gada maijs, Rīga)

kādas lietas basketbolā, mācīties un progresēt gan attiecībā pret sevi, gan vēlāk arī pret pārējām komandām. Divu gadu laikā aizcīnījāmies līdz 2. vietai, pēc tam startējām jau 2. līgā, kur arī bija ļoti labi panākumi. Gadu no gada turpinot, piesaistot jaunus spēlētājus, sākās arī sadarbība ar LU. Pēc ceļgala traumas es pats beidzu spēlēt šajā komandā, bet turpināju darbu tikai kā treneris. 2013. gadā debitējām Elites grupā, kur ļoti sāpīgā pusfināla sērijā zaudējām Mārupes komandai un beigās palikām 4. vietā. Pēc tam divus gadus pēc kārtas uzvarējām turnīru. Domāju, ka spēlētājiem, kuri piedalījās šajās play-off spēlēs, tās paliks atmiņā uz visu mūžu. Tur bija tiešām ļoti, ļoti sīvas cīņas, lielas atspēlēšanās un krāšņas emocijas. Pirmajā čempionu titula izcīnīšanas gadā ceturtdaļfināla pirmajā spēlē pret “Turību” bijām nonākuši vairāk kā 20 punktu iedzinējos un spēle galīgi nevedās no rokas, bet viens no spēlētājiem teica, ka jācīnās par katru punktu un otrajā spēlē viss būs iespējams. Viņa vārdi pravietiski piepildījās, jo pirmajā spēlē ar milzīgu atdevi pietuvojāmies līdz 11 punktu deficītam, bet otro uzvarējām ar 16 punktiem, iekļūstot pusfinālā. Pēc gada pārtraukuma atkal esmu ar šo komandu. Man prieks, ka gadu gaitā tajā ir izveidojies ļoti labs mikroklimats. Vienmēr ir prieks nākt uz treniņiem. Šosezon pagaidām rezultāti ir ļoti labi, bet viss izšķirsies play-off spēlēs aprīlī un maijā, kurām arī gatavojamies un ceram sasniegt labus rezultātus. Komandas kodolu veido LU studenti vai jau absolventi. Katru gadu sastāvā tiek iekļauti arī spēlētāji no LBL2 komandas, kuri vēlāk jau ar labiem panākumiem cīnās LBL laukumos. “Leifheit/LU” komandas kreklos ir spēlējuši Jānis Eiduks, Roberts Niedra, Edgars Lasenbergs, Kārlis Žunda un citi.

Vēl noteikti jāizceļ tas brīdis, kad tajā pašā sezonā ceturtdaļfinālā uzvarējām “Valmieras” komandu un iekļuvām pusfinālā. Toreiz varbūt bija arī kāda veiksmīga apstākļu sakritība, bet mēs izdarījām lielu darbu. Tā sezona likās kā tāds neticams sapnis, bet tā bija īstenība. Diemžēl aizsniegties līdz bronzas medaļām neizdevās, bet joprojām tas ir augstākais sasniegums Latvijas Basketbola līgā LU basketbola jaunāko laiku vēsturē. Noteikti jāizceļ arī tās emocijas, kas vienmēr ir bijušas, uzvarot par sevi nomināli stiprākas komandas ar meistarīgākiem spēlētājiem. Regulāri tā bija “Valmiera”, arī uzvaras pār “Baronu”, “Jēkabpili”. Šīs uzvaras noteikti palikušas atmiņā daudz spilgtāk par tām, kas bijušas pret komandām, kas spēku samērā skaitījās līdzvērtīgākas. Jums ir arī pieredze darbā ar Latvijas jauniešu izlasēm. Kurš no izlašu čempionātiem palicis atmiņā visspilgtāk? Esmu piedalījies septiņos Eiropas un vienā pasaules čempionātā kā treneris. Godīgi sakot, tie visi man atmiņā ir saglabājušies diezgan spilgti. Varbūt izcelšu tādu TOP3. Mans pirmais bija U16 meiteņu čempionāts B divīzijā 2006. gadā. Mārtiņš Zībarts mani pieaicināja palīdzēt ar video lietām. Komanda, no kuras varbūt nekas netika gaidīts, izcīnīja 2. vietu. Varbūt mūsu pašu jaunības kļūdu, pieredzes trūkuma dēļ neuzvarējām to turnīru, bet tā bija ļoti laba mācība. Es pirmoreiz redzēju, kā notiek Eiropas čempionāts. Lai arī tas bija tikai U16 B divīzijas, tomēr tas bija liels notikums. Kā otro savā topā es liktu čempionātu pēc diviem gadiem, kad šī pati izlase spēlēja B divīzijā U18 vecuma grupā Maķedonijā. Mēs toreiz uzvarējām pilnīgi visas spēles, finālā uzvarot Beļģiju ar 30 punktu pārsvaru. Treneris Mārtiņš Zībarts bija ļoti labi motivējis komandu un uzstādījis mērķi tikai un vienīgi uzvarēt. Iespējams, šis ir vienīgais FIBA turnīrs pēc neatkarības atgūšanas, kur Latvijas izlase ir uzvarējusi pilnīgi visas spēles. Visspilgtākais noteikti ir 2010. gada Eiropas U-18 puišu čempionāts Viļņā, kur kopā ar Latvijas izlasi izcīnījām bronzas medaļas. Toreiz bija tiešām fantastisks sastāvs ar Dāvi Bertānu, Jāni Timmu, Kasparu

Kas līdz šim jums bijis spilgtākais piedzīvojums, darbojoties LU basketbola sistēmā? Kā pirmo izcelšu mirkli no 2011. gada sezonas sākuma. Mēs ar Artūru Visocki-Rubeni nesen bijām izveidojuši komandu, un Liepājā ar 103:101 otrajā pagarinājumā uzvarējām “Liepājas lauvas”. Žanis Peiners, šķiet, guva 39 punktus. Toreiz bija tik milzīgs prieks par uzvaru, ka īsti nevarēju aptvert, ka tas tiešām ir noticis. Likās, vai tiešām tā ir patiesība? 8

”Tiešām liels gandarījums ir par tiem džekiem, kuri sāka pirmajos gados un no spēlētājiem, kuri gandrīz nevienam nebija vajadzīgi, tagad ir kļuvuši labi savā profesijā - vai tas ir basketbols, vai arī kāda cita profesija.” Vecvagaru, Andri Misteru, Arnoldu Helmani, Artūru Vītiņu, Renāru Magoni, Dāvi Čoderu. Toreiz izcīnīt bronzas medaļas neviens pat necerēja. Beigās tas viss līdzinājās kādai Holivudas filmai. Spēlē par 3. vietu mēs uzvarējām serbus. Finālā spēlēja Lietuva, un lietuviešu skatītāji jau bija sanākuši un aizpildījuši teju visu Viļņas “Siemens” arēnu. Pēc mūsu uzvaras lietuvieši kopā ar nelielu latviešu fanu līdzdalību piecēlās kājās, aplaudēja un skandēja Latvijas vārdu. Tajā brīdī gan vispieredzējušākajiem komandas pārstāvjiem, gan spēlētājiem bija asaras acīs. Tas brīdis bija tiešām neaizmirstams. Patīkami atcerēties. Šobrīd pēc vienas sezonas pārtraukuma atkal esat treneris LU komandā. Kas lika atgriezties? Pēc vienas sezonas Jēkabpilī un lielajām pārmaiņām Latvijas sportā, kad daudzi basketbola klubi un organizācijas vispār atrodas zem jautājuma zīmes, es biju nedaudz pagājis malā no trenera aroda. Septembrī “Leifheit/LU” vecie spēlētāji pēc gada pārtraukuma piedāvāja man atgriezties komandā un turpināt to vadīt. Es tam piekritu un līdz janvārim arī darbojos kā treneris tādā amatieru režīmā. Decembra beigās man sekoja gan piedāvājums no Artūra Visocka-Rubeņa trenēt U18 izlasi Baltijas jūras kausa izcīņā, gan Uģis Bisenieks un Guntis Endzels piedāvāja palīdzēt ar video lietām un arī treniņprocesā Latvijas Universitātes komandai. Es tam ar lielāko prieku piekritu un tā arī esmu atpakaļ LU basketbola sistēmā. Varbūt bija vērtīgs laiks paņemt atelpu no paskatīties uz lietām no malas. Kas ir tās lietas, kas jums šķiet simpātiskas LU basketbola sistēmā? Zinot, ka esat ar to saistīts jau daudzus gadus, varbūt varat arī salīdzināt, kā LU sistēma šajā laikā ir attīstījusies. Jā, esmu bijis LU basketbola sistēmā gandrīz no pašiem komandas pirmsākumiem. Šobrīd arī pusotru sezonu esmu redzējis no malas, kā viss izskatās. Protams, nevar salīdzināt 2010. gadu, kad LU pirmoreiz startēja LBL, ar tagadējo situāciju. Tā ir kā diena pret nakti. Kaut vai infrastruktūra. Kā toreiz izskatījās mūsu bāze Diagnostiskas centrā, ieskaitot ģērbtuves, zāles grīdu, apgaismojumu utt. Kā tur izskatījās tad, kad vispār LU pirmoreiz sāka trenēties un es piedalījos pirmajā treniņā. Tas bija janvārī, un es do9

māju, kāpēc neesmu paņēmis līdzi cimdus un silto apakšveļu, jo pat pēc intensīva treniņa es joprojām jutos nosalis (smejas). Ēšana un daudzas citas lietas tagad ir sakārtotas. To nemaz nevar izstāstīt pāris teikumos. Manuprāt, ja tie spēlētāji, kuri tagad ir LU sistēmā, zinātu šo priekšvēsturi, tad daudzas lietas novērtētu vairāk. Es tiešām ļoti novērtēju, kā tas ir mainījies. Visvairāk darbā ar LU man patīk redzēt progresu. Laika gaitā var redzēt organizācijas darba augļus. Tās varbūt nav medaļas, varbūt arī ne uzvaras, bet spēlētāju, cilvēku attīstība. Mūsu gadījumā tas ir kā puišeļi kļuvuši par īstiem vīriem, pieaugušiem cilvēkiem. Droši vien to var redzēt tikai ilgtermiņā, atceroties, kādi tie spēlētāji bija sākumā un kādi ir tagad. Tiešām liels gandarījums ir par tiem džekiem, kuri sāka pirmajos gados un no spēlētājiem, kuri gandrīz nevienam nebija vajadzīgi, tagad ir kļuvuši labi savā profesijā - vai tas ir basketbols, vai arī kāda cita profesija. Vai jums ir arī kādas aizraušanās ārpus basketbola? Droši vien mana lielākā aizraušanās ir basketbols (smaida). Bet, ja nopietni, tad vienmēr esmu sekojis līdzi arī citiem lielākajiem sporta notikumiem futbolā, hokejā, olimpiskajām spēlēm. Patīk arī palasīt grāmatas vai publikācijas par vēsturi, ģeogrāfiju, ceļošanu, autobiogrāfiskos rakstus par sportistiem vai slaveniem cilvēkiem. Pagājušajā gadā, esot prom no mājām, pievērsos arī tādai lietai kā postkrosingam. Varbūt vēl neesmu tā īsts fanāts, bet ik pa laikam tas man sagādā prieku. Ļoti patīk arī dažādas sportiskās aktivitātes ārpus telpām - skriešana vai braukšana ar velosipēdu.

JaunÄ NIKE NBA kolekcija pieejama veikalos t/p Alfa, t/c Spice un t/c Domina 11

Intervija

Piedzimt jau ar bumbu rokās – tā lēma zvaigznes! Agija Vehtere

Viņa ir caur caurēm īstena liepājniece, kuras asinīs nerit visiem tik ļoti ierastais un zināmais rock’n’roll – jau no bērna kājas Rendija Misus ir pavadījusi basketbola laukumā – ārpus tā, lai vērotu kā citus trenē tētis, lai justu līdzi un atbalstītu savu māsu, un uz tā, lai pierādītu savu talantu, degsmi un vēlmi uzvarēt pašas spēkiem. Lielāko mūža daļu Rendija ir spēlējusi zem Liepājas karoga, taču nu viņa sevi pierāda arī mūsu sistēmas sieviešu basketbola komandā, būdama viena no stabilākajām un uzticamākajām spēlētājām laukumā. Par to, kā Rendija nokļuva basketbolā, kā ar to saistīta viņas ikdiena un kādi ir viņas nākotnes mērķi, lasi šajā rakstā.

Rendija Misus

Jau no pašas mazotnes gan Rendijas, gan viņas ģimenes ikdiena ir cieši saistīta ar basketbolu. Par to, kā tas sācies, Rendija stāsta: “Tieši tā – esmu ar to saistīta visu savu dzīvi. Mana māsa vienmēr saka: “Piedzimām ar bumbu rokās.” Jau no pirmajiem mēnešiem abas esam dzīvojušās pa sporta zālēm un braukušas uz basketbola nometnēm - vispirms līdzi tētim, pēc tam jau pašas ar savām komandām. Sākumā tēti atbalstījām kā spēlētāju, tagad jau vairākus gadus kā treneri. Māsa arī agrāk spēlēja basketbolu, taču nu jau vairākus gadus ar to nenodarbojas. Taisnību sakot, no basketbola gan nekur tālu nav aizgājusi prom, jo tiesā spēles pie “galdiņa” kā sekretariāta tiesnese. Mamma vienīgā nav saistīta ar basketbolu, bet vienmēr mūs ir atbalstījusi - lai gan nervi neturēja, lai ska-

tītos spēles uz vietas!” Rendijas tētis Armands Misus ir gan Latvijas Basketbola līgā, gan Latvijas Sieviešu Basketbola līgā zināms un pieredzējis treneris. Vaicājot par to, vai bērnībā, ja tētis nebūtu bijis treneris un viņa ikdiena nebūtu saistība ar basketbolu, viņa būtu izvēlējusies citu sporta veidu, ar kuru saistīt savu nākotni, Rendija sacīja, ka tad, kad bijusi jaunāka, gājusi dziedāšanā, taču drīz vien šo nodarbi pametusi, līdz galam nav kaut kas paticis. Skolas laikā dejojusi arī tautiskās dejas, taču arī tam pēc skolas absolvēšanas pielikts punkts. Rendijai vēl joprojām ļoti patīk spēlēt volejbolu – viņa arī apsvērusi domu sākt nodarboties ar to nopietnākā līmenī, taču nekur tālāk par basketbolu tā arī nav tikusi. Nonākšana LU basketbola sistēmā bijis likumsaka12

“Katrs cilvēks un katra no Jums man piešķir un iedod savu odziņu. Paldies, Jums, LU dāmas par to.“ rīgs lēmums un tikai laika jautājums: “Kamēr studēju Latvijas Universitātē bakalaura programmā, spēlēju Liepājas komandā un bija ļoti daudz jābraukā – tas aizņēma gan laiku, gan spēku. Absolvējot bakalaura programmu, es zināju, ka turpināšu studēt arī nākamajā līmenī. Gribēju apvienot basketbolu un mācības, lai braukšana uz Liepāju vairs nebūtu tāds slogs un apdomāju iespējamos variantus. Tad arī zvanīju tā brīža komandas trenerei Ilzei Osei-Hlebovickai, un viņa bija priecīga mani uzņemt savā komandā.” Viņa uzskata, ka vērtīgākais, ko ieguvusi, izvēloties un spēlējot mūsu LU basketbola sistēmas sieviešu komandā, ir komandas biedrenes. Viņas Rendija šobrīd uzskata par savu otro ģimeni. Atbalsts, ko no viņām Rendija juta treniņos, spēlēs un ārpus basketbola laukuma, ir bijis neaptverams. “Katrs cilvēks un katra no jums man piešķir un iedod savu odziņu. Paldies, Jums, LU dāmas par to,” viņa piebilst. Katra vieta un komanda, kurā jebkurš sportists ir spēlējis, viņam ir īpaša. Rendija LU sieviešu basketbola komandā spēlēju jau otro gadu. Viņa atzīst, ka katra sezona ir atšķirīga – ar saviem plusiem un mīnusiem, pārmaiņām un jaunieguvumiem. Katrs jauns cilvēks ienes komandā jaunas vēsmas! “LU dāmu komandu raksturotu kā komandu, kuras spēlētājas ir draudzīgas gan laukumā, gan ārpus tā, taču varu piebilst, ka, protams, neiztikt arī bez sportiskā asuma. Visas meitenes ir cīnītājas, basketbols, pavisam noteikti, ir kas vairāk par vienkārši spēli,” papildina Rendija.

“Šajā sezonā mūsu komandas stiprā puse bija komandā valdošais mikroklimats, jo bijām saliedētas un atbalstījām viena otru jebkurā situācijā. Pie plusiem un mūsu stiprajām pusēm noteikti jāpiemin ātrums, jo sezonas laikā bijām praktiski vienāda auguma, kas

ļāva skriet spēlēs. Tiesa gan, izmaiņas sastāvā bija- divas garās spēlētājas sezonas laikā no rotācijas izkrita, līdz ar to pazuda gan centimetri zem groza, gan spēlētāju rotācija kļuva ierobežota. Jāpiemin arī traumas, kas nedaudz liedza cīnīties par vairāk uzvarām,” stāsta Rendija. Viņas ikdienas pamatdarbs ir ciešā saistībā ar sportu – viņa strādā sporta veikala “Sportland” birojā kā grāmatveža palīgs. “Darbā daudz komunicēju un sazinos ar veikaliem, jo esmu atbildīga par kašu lietām. Vadība arī ļoti man nāk pretī, lai es paspētu apmeklēt un izbraukāt gan treniņus, gan spēles. Šobrīd vairāk laiku atvēlu darbam, skolai un basketbolam. Atpūta sekos tikai pēc skolas pabeigšanas jūnija mēnesī, kad arī esmu jau sev ieplānojusi atvaļinājumu,” viņa sacīja. Rendija par saviem profesionālajiem sportiskajiem mērķiem: “Mans mērķis ir kļūt ar katru dienu labākai! Šogad ir jāpabeidz maģistra programmas studijas, darbā vēlos pakāpties nedaudz augstākā līmenī. Tā kā

sezona jau gandrīz ir beigusies un atlikušas tikai studentu spēles, tad cīnīties un pabeigt sezonu uz pozitīvas nots ir pēdējais šīs sezonas sportiskais mērķis.” Rendija savā ikdienā ir daudz domājusi par to – kļūt vai nekļūt par basketbola treneri. Viņai ļoti patīk bērni, patīk ar tiem darboties un strādāt kopā, mācīt viņus un sniegt to, ko uzskata par vērtīgu. Taču pagaidām tas arī palicis tikai domu līmenī – viņas tuvākajos plānos neietilpst profesijas maiņa. Rendija par saviem sportiskajiem sasniegumiem: “Mani augstākie sasniegumi sportā ir saistīti ar Liepājas komandu, taču jāatzīst, ka augstākie sasniegumi ir arī nedaudz sāpīgi - vienā gadā tikai sasniegtas divas 4. vietas – ar Jaunatnes un Sieviešu komandām. Tā kā brīvajā laikā esmu arī sekretariāta tiesnese, tad profesionālā ziņā augstākais sasniegums šobrīd ir 2015. gada Eurobasket čempionāts vīriešiem, kurš norisinājās Rīgā.”

Rendija Misus Dzimusi: 1993. gada 12. jūlijā Pozīcija: Aizsargs Sporta skola: Liepājas basketbola skola Krekla nr.: 9 Pirmā trenere: Ināra Biciņa Nacionālās izlases: U18 sieviešu izlases kandidāte Mīļākais ēdiens: Māsas gatavotais tiramisū Mīļākā dziesma/izpildītājs: Mesas albums Par ko vēlējās kļūt bērnībā: Bērnudārza audzinātāju Iesauka: Rendža

Basketbolista ikdiena

Aivis Lēmanis par savu ikdienu fotomirkļos Kārlis Dārznieks

Kāda ir basketbolista-studenta ikdiena? Cikos viņš ceļas un cikos ir mājās? Cik bieži notiek treniņi un vai vispār atliek laiks studijām? Uz šiem jautājumiem šoreiz cenšas atbildēt mūsu komandas spēlētājs Aivis Lēmanis, kurš ar foto mirkļiem jeb tā saucamajiem ‘’selfijiem’’ iepazīstina ar vienu dienu savā ikdienā. Šī diena Aivim, tāpat kā visai komandai, sākas ar rīta treniņa apmeklējumu. Šie treniņi nenotiek katru dienu, taču, tā kā to sākums ir plkst. 8:00, pie Elektrum OC durvīm Aivis ir ne vēlāk kā plkst. 7:40.

Rīta treniņš formāli noslēdzas plkst.9:00, taču, ja uzreiz nav jāsteidzas uz augstskolu un Elektrum OC basketbola zāle ir brīva, spēlētāji izmanto iespēju izpildīt vēl papildus metienu vingrinājumus un no treniņa prom dodas bieži vien krietni vēlāk.

Protams, pēc kārtīga treniņa ir jāiestiprinās. BK LU sistēma nodrošina spēlētājiem gan brokastis, gan pusdienas, turklāt ieturēt maltīti var turpat sporta kompleksos, atkarībā no tā, kur norisinās treniņš.

Tālāk ir došanās uz augstskolu. Aivis studē LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē, kur tiek pavadīts daudz laika.

Lekcijas un semināri mēdz būt nogurdinoši, taču jau vairāki BK LU sistēmas spēlētāji ir pierādījuši, ka ar lielu gribasspēku viss ir sasniedzams un izdarāms. Aivis studē 1.kursā un studiju process rit pilnā sparā.

Protams, augstskola ir vieta, kur iepazīt jaunus draugus. Tajā pašā laikā, tieši ikdienas process ir tas, kas visspilgtāk paliks atmiņā no studiju laikiem.

Lekcijas augstskolā mēdz noslēgties plkst. 14:00, 16:00 vai pat 18:00. Atkarībā no tā Aivis plāno turpmāko dienu – doties pa tiešo uz Diagnostikas centra sporta bāzi, doties vēl nedaudz atpūsties pirms treniņa mājās vai ieplānot laiku kam citam.

Šajā reizē Aivim bija pietiekami daudz laika, lai dotos mājās, kur viņš izmantoja laiku, lai noskatītos kādu basketbola spēli.

Visbeidzot plkst.19:00 Diagnostikas centra zālē, kas ir LU basketbola treniņu bāze, sākas komandas koptreniņš. Ja no rīta spēlētājiem ir iespēja vairāk vai mazāk darboties individuāli, tad vakarā norit komandas saspēles slīpēšana. Šis treniņš ilgst 2 stundas un norit teju katru dienu.

Visbeidzot klāt vakars. To mūsu spēlētāji bieži vien velta studijām, taču šoreiz Aivim ir brīvs laiks kādai video spēlei. :)

AR BENU TAVA ĢIMENE IR ZEM DROŠA SPĀRNA! BENU lojalitātes kartes programma ar progresīvu uzkrājuma sistēmu.

Lojalitātes ka ww w.benu.lv

uzzini vairāk www.benu.lv 20

rte

Anete Rožkalna, “BENU Aptieka” direktore : “Spēja apvienot augstus sasniegumus basketbolā ar izglītību tā, lai varētu lepoties ar sasniegto gan vienā, gan otrā, iedvesmo BENU Aptiekas būt ne tikai Latvijas Universitātes basketbolistu līdzjutējiem, bet arī sponsoriem. LU basketbolisti ar savu neatlaidību un gribasspēku atkal un atkal ir spējuši apliecināt, ka tos nebiedē atbildība ne komandas biedru, ne fanu priekšā. Pierādījums tam ir sasniegumi, ne tikai spēlējot pret pašmāju komandām, bet arī dalība Pasaules Universiādē, kur LU basketbolisti, būdami Latvijas studentu izlases sastāvā, pērn izcīnīja bronzas medaļas. BENU Aptiekas vēl LU basketbolistiem degsmi un spēku nepadoties arī turpmāk.” 21

Interesanti

Cik svarīgs sportista ikdienā ir ūdens? Laura Melne

Jau kopš bērnības mums visiem labi zināms ir fakts, ka cilvēkam katru dienu ir jāuzņem uzturā noteikts daudzums ūdens. Vēl būtiskāka šī šķidruma loma ir sportistu ikdienā. Kāpēc un kā ar tā uzņemšanu veicas Latvijas Universitātes basketbola komandas (BK LU) spēlētājiem, skaidrojam šajā rakstā.

Kā norāda pētījumi, tieši ūdens uzņemšana tiek uzskatīta par vienu no galvenajām sportistu uztura prioritātēm. Tā ietekmē gan uztveres un mentālās spējas, gan kognitīvās funkcijas un pat motivāciju, kā arī tādus fiziskos dotumus kā sprinta ātrums un metiena precizitāte. Nepietiekama šķidruma uzņemšana var atstāt būtiskas sekas uz basketbolista sniegumu. Tādā gadījumā samazinās ātrums, enerģija, izturība, koncentrēšanās spējas, muskuļu spēks, pieaug nogurums, nepieciešams ilgāk atpūsties, kustības kļūst ierobežotākas, kā rezultātā krītas arī precizitāte. Tas var radīt arī paaugstinātu traumu risku, sirdsdarbības problēmas, vājumu, reiboņus un krampjus.

na spēcīgas slāpes, kuru pirmā manāmākā izpausme ir sausuma sajūta mutē. Ir jāpaspēj padzerties pirms šāda sajūta radusies! Ja šķidruma zudums sasniedz šos 2%, tad bez sausas mutes tiek novērots arī apetītes zudums, tiek traucēts normāls ķermeņa atdzišanas process, iestājas nogurums, kā arī samazinās gan fizioloģiskās, gan sportiskās spējas.

Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc sportistam pašam ir jāseko līdzi tam, cik daudz ūdens tiek uzņemts. Slodzes laikā ūdeni tiek ieteikts uzņemt ik pēc 15-20 minūtēm. Visbūtiskākais ir nepieļaut, ka šķidruma zudums sasniedz 2% no ķermeņa svara. Par to lieci22

Treniņa laikā sportists var zaudēt 1-2% no ķermeņa masas. Pēc fiziskas slodzes ieteicams izdzert 1,21,3 litrus ūdens uz katru zaudēto kilogramu. Tāpēc pirms un pēc slodzes būtu ieteicams nosvērties. Secinājumus par to, vai uzturā tiek uzņemts pietiekami daudz ūdens, var izdarīt arī pēc urīna krāsas. BK LU spēlētājs Pēteris Rēķis stāsta, ka treniņa laikā komanda patērē ievērojamu daudzumu ūdens: “Ja ir paredzēti divi treniņi dienā, ūdens patēriņš vienam cilvēkam ir pie pusotra līdz diviem litriem. Ja treniņš tiek aizvadīts, piemēram, ārā saulainā laikā, kā tas notiek vasaras nometnēs, tad ūdens patēriņš vienam cilvēkam var būt pusotrs litrs viena treniņa

laikā. Parēķinot uz komandu, izlietojam vairāk par divdesmit litriem ūdens viena treniņa laikā.” Latvijas Universitātes basketbola komandu ar ūdeni treniņos un spēlēs nodrošina dabīgā avota ūdens un minerālūdens ražošanas uzņēmums VENDEN, kura sniegto atbalstu komanda ļoti novērtē. Atsaucoties uz iepriekš teikto par to, cik daudz ūdens Latvijas Universitātes komanda mēdz patērēt pat vienā treniņā, Pēteris Rēķis uzsver: “Liels paldies jāteic VENDEN kompānijai, kas nodrošina mūs ar ūdeni. Pretējā gadījumā katram nāktos ik dienu, ejot uz treniņiem, staipīt sev līdzi teju vairāk nekā trīs litrus ar ūdens pudelēm.”

“Ūdens ir elements, kas atrodas mums visiem līdzās jau no pirmajiem soļiem un pirmajiem panākumiem. Mēs rūpējamies, lai VENDEN ir līdzās gan ar augsti kvalitatīviem produktiem, gan arī kā atbalsts sportiskām un aktīvām iniciatīvām, kas padara cilvēkus veselīgākus, stiprākus un laimīgākus.”

BK LU absolventi

Piecas sezonas LU kreklā – lielā intervija ar Mārtiņu Darģi Agija Vehtere

Mārtiņš Darģis ir kuldīdznieks un viens no retajiem Latvijas Universitātes absolventiem un LU basketbola sistēmas spēlētājiem, kurš LU komandu Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā pārstāvējis piecas sezonas - turklāt visas piecas sezonas pēc kārtas. Kaut arī šobrīd Mārtiņš ar profesionālo basketbolu vairs nenodarbojas, šim komandas sporta veidam atmetis ar roku pilnībā viņš nav – Mārtiņš reizi nedēļā spēlē basketbolu “Olybet” Latvijas basketbola līgas Darba dienas līgā un savu brīvo laiku velta ģimenes jaunākās atvases audzināšanai. Par Mārtiņa studiju laiku un atmiņām par LU basketbola sistēmu, lasi šajā intervijā.

Mārtiņš Darģis

Mārtiņš Darģis sevi jau augstskolas laikā bija pieteicis kā jaunu, perspektīvu un mērķtiecīgu personu Latvijas web programmētāju tirgū, tāpēc pēc LU Datorikas fakultātes absolvēšanas viņš nolēma turpināt studijas Latvijas Universitātē un spēlēt basketbolu, iesniedzot dokumentus un iestājoties LU BVEF Projektu vadīšanas maģistra studiju programmā, taču ikdienas slodze, darbs un ģimenes dzīve prasīja savu daļu laika, tāpēc vienīgais pieejamais studiju laiks viņam izrādījās par smagu, lai spētu kvalitatīvi studēt un mācīties izvēlētajā programmā.

Kā Tu nonāci basketbolā? Tā bija Tava vai Tavu vecāku izvēle? Basketbolā es sāku trenēties tikai divpadsmit gadu vecumā un par to man ir jāsaka milzīgs paldies Kuldīgas novada Sporta skolas trenerim Guntim Jankovskim, kurš pamanīja, ka esmu salīdzinoši gara auguma puisis un piedāvāja man atnākt uz basketbola treniņiem. Tā bija mana personīgā izvēle – sākt trenēties basketbolā nopietnākā līmenī, un vecāki nekad neko man nav uzspieduši. Viņi vienmēr ir atbalstījuši manus lēmumus un centušies sniegt tikai to labāko. Par to arī esmu viņiem pateicīgs, jo, iespējams, ja kāds no vecākiem mani būtu piespiedis nodarboties ar šo sporta veidu, tad man tas tik ļoti nepatiktu un motivācija trenēties nebūtu tik liela. 28

Atceries savus pirmos treniņus un pārdomas par to, ko redzi sev apkārt laukumā? Tas bija ļoti, ļoti sen un neko daudz gan no sava pirmā treniņa es neatceros - tikai to, ka man bija nepiemēroti apavi sporta zālei un tam, lai spēlētu basketbolu, tāpēc tie ļoti slīdēja. Līdz ar to daudz reižu nācās nokrist, taču cēlos un pildīju tālāk trenera norādījumus. Laikam jau tad, kad vēl biju mazs, sapratu, ka bez kritieniem un grūtībām nekur uz priekšu nav iespējams tikt. Bērnībā mēģināji savus spēkus pārbaudīt arī citos sporta veidos? Pirms basketbola neilgu laiku trenējos un spēlēju futbolu, biju vārtsargs. Kādēļ izvēlējies nodarboties ar basketbolu arī pēc sporta skolas absolvēšanas? Manos plānos nebija turpināt spēlēt basketbolu pēc sporta skolas un vidusskolas absolvēšanas, taču es tiku uzaicināts uz LU basketbola sistēmas pirmajiem treniņiem un man izdevās sevi tajos pierādīt, kaut arī konkurence uz vakantajām vietām komandā bija liela – acīmredzot, sporta skolas laikā ieliktais “pamats” nāca par labu un varēju pierādīt sevi arī ārpus savas skolas. Tā vairāk bija kā dzīves sniegtā iespēja, kuru realizēju esot LU basketbola komandas sastāvā. To, protams, nenožēloju, jo centos komandai dot labāko, ko tajā laikā spēju un varēju. Spēlējot Kuldīgā, pavisam noteikti, biji viens no garākajiem spēlētājiem komandā. Tā bija Tava priekšrocība vai tomēr apgrūtinājums?

Jā, tā arī bija. Kuldīgas novada Jaunatnes komandā es biju viens no garākajiem spēlētājiem un tā noteikti bija priekšrocība – es nekad to neesmu uzskatījis par apgrūtinājumu. Likumsakarīgi, ka vēlāk nonāci Rīgā un te arī basketbolam pievērsies profesionālā līmenī. Kādēļ izvēlējies studēt tieši Latvijas Universitātē? Izvēlējos studēt tieši LU, jo Latvijas Universitātes piedāvātā datorzinātņu studiju programma man likās ļoti interesanta un aizraujoša, un man pašam tas bija vēl viens izaicinājums, kuru ļoti labi varēju apvienot kopā ar profesionālā basketbola spēlēšanu. Tu studēji budžeta grupā, tāpēc mācības nevarēji atstāt novārtā. Kā Tev ikdienā izdevās savienot gan treniņus, gan spēles, gan veltīt pietiekoši daudz laika studiju procesam? Ņemot vērā to visu, nebija sarežģīti apvienot mācības ar sportu. Galvenais noteikums bija visu laicīgi izplānot un saplānot, un es nedrīkstēju neko atlikt uz pēdējo brīdi. Nemainīgi vienmēr pirmajā vietā esmu izvirzījis izglītību, tāpēc bija arī tādi rīta treniņi, kurus nācās izlaist un kavēt, nosliecoties par labu lekcijām augstskolā. Taču ar to nekad man nebija problēmu, jo gan komandas personāls, gan pasniedzēji bija saprotoši. Tādēļ arī, iespējams, visu varēju savienot, un, ja kavēju treniņu, tad attaisnojums bija pietiekoši svarīgs, lai treneris to pieņemtu. Arī budžeta vieta bija papildus stimuls, lai studiju darbus nodotu noteiktajā termiņā.

Ko Tu visvairāk novērtē no aizvadītā laika LU basketbola sistēmā? Sniegto iespēju būt daļai no komandas, kas spēlē Latvijas basketbola augstākajā līmenī jeb Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā. Kādas ir Tavas spilgtākās atmiņas par komandas biedriem? Bijāt kā viens vesels, vai tomēr individuāli spēlētāji? Noteikti bijām kā viens vesels, jo šis ir komandas sports un individuāli mēs nebūtu tik spēcīgi kā strādājot kopā un kopā strādājot pie nosprausto mērķu sasniegšanas. Kaut arī Tu basketbolu spēlē vēl joprojām, kāpēc pēc augstskolas absolvēšanas neturpināji ar to nodarboties profesionālā līmenī? Vienu gadu jeb vienu sezonu pēc augstskolas absolvēšanas es vēl spēlēju Latvijas Universitātes komandā, paralēli strādājot nozarē, kuru apguvu un studēju LU. Jāatzīst, ka pēc tam gan man zuda motivācija un vēlme turpināt ar basketbolu nodarboties profesionāli un to spēlēt augstā līmenī, jo mani vairāk uzrunāja un interesēja mana izaugsme jau citā jomā, kas saistīta ar apgūto profesiju un piedāvātajām iespējām tajā. Tieši tāpat kā studiju laikā primāri izvirzīju izglītību, tieši tāpat pēc augstskolas absolvēšanas primāri bija profesionāli augt un attīstīties savā nozarē. Līdz ar to daudzi treniņi izpalika un nepietika laiks, lai ar basketbolu nodarbotos profesionāli. Manuprāt, ja es nevaru kārtīgi trenēties un būt labā formā, tad labāk ir nolikt malā profesionālo basketbola karjeru.

Kādas bija Tavas attiecības ar treneri Artūru Visocki-Rubeni? Viņš paļāvās uz Tevi un ticēja Taviem spēkiem laukumā? Treneris Artūrs man uzticējās un viņš novērtēja katru spēlētāju. Es centos nepievilt viņa uzticību, un, ja man bija iespēja tikt laukumā, tad es, pavisam noteikti, centos sevi pierādīt pēc iespējas labāk gan individuāli, gan kā komandas spēlētājs. Tu biji arī viens no rezultatīvākajiem tā laika spēlētājiem komandā. Kas bija Tavu panākumu atslēga? Domāju, ka tas, visticamāk, vairāk bija komandas biedru nopelns un treneru doto iespēju pareiza izmantošana, tādējādi kļūstot vienam no komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem. Nevaru noliegt arī to, ka es ieguldīju smagu darbu treniņu procesā un ļoti nopietni uztvēru savu dalību LU basketbola sistēmas komandā, tādēļ šis darbs attaisnojās ar rezultatīviem panākumiem. Tev bija kādi pirms/pēc spēļu rituāli, vai varbūt bija kas īpašs, ko ievēroji, pirms devies laukumā? Godīgi varu teikt, ka man nebija un nav arī šobrīd konkrētu pirms-spēļu rituālu, jo es neesmu māņticīgs cilvēks un uzskatu, ka tas, ko daru un sasniedzu laukumā, ir mans darbs, nevis māņticības nestā veiksme. Uz spēlēm devos sagatavojies un pārliecināts par savām spējām. Bija dienas, kad “krita” labāk, citas – ne tik labi, bet neuzskatu, ka pirms spēļu rituāli to uzlabotu vai mainītu. Varbūt citiem, bet ne man!

“Iesaku nepadoties jau pie pirmajām grūtībām, jo tas nav vieglākais ceļš, kuru izvēlēties, kā arī izmantot katru no dotajām iespējām un darīt visu ar 100% atdevi.“ Ar ko Tu nodarbojies šobrīd un vai nenožēlo savu izvēli par labu bakalaura programmai, kuru studēji? Es jau piecus gadus strādāju par programmētāju un savu studiju izvēli nekad neesmu nožēlojis. Nozare, kurā esmu nokļuvis, ir ļoti interesanta un aizraujoša, tā attīstās ļoti strauji un nemitīgi ir jāapgūst jaunas lietas, lai būtu lietas kursā par jaunākajām aktualitātēm, moderno tehnoloģiju papildinājumiem, to praktiskiem un pareiziem pielietojumiem, izmaiņām sistēmās un tamlīdzīgi. Nozares straujā attīstība neļauj pašam apstāties savā izaugsmē un nemitīgi mācos kaut ko jaunu. Mūsdienās šī profesija ir ļoti pieprasīta, tādēļ arī jauniešiem, kuriem ir interese par šo tēmu, iesaku izvēlēties šo studiju programmu tieši Latvijas Universitātē. Ko Tu ieteiktu tiem sportistiem, kuri šobrīd izvēlas tādu pašu ceļu kā Tu – apvienot studiju procesu ar profesionālā basketbola spēlēšanu? Pavisam noteikti, iesaku nepadoties jau pie pirmajām grūtībām, jo tas nav vieglākais ceļš, kuru izvēlēties, kā arī izmantot katru no dotajām iespējām un darīt visu ar 100% atdevi, lai vēlāk nebūtu jānožēlo izdarītā izvēle par labu kādai no augstskolā piedāvātajām programmām, kurā studēt, nepadarītie darbi un kavētie treniņi vai lekcijas. Galvenais ir iemācīties

plānot savu laiku un izvirzīt prioritātes- kad labāk nokavēt lekciju, bet apmeklēt treniņu un otrādi. Viss ir iespējams, jo galvenais ir vēlme izdarīt savu darbu pēc iespējas labāk. Kādi ir Tavi hobiji un intereses ārpus darba un basketbola laukuma? Vienu reizi nedēļā es izmantoju iespēju un dodos spēlēt basketbolu “Olybet” Darba dienu līgā. Taču pēdējos astoņus mēnešus visu savu brīvo laiku un enerģiju veltu sava dēla audzināšanai, godīgi atzīstot, ka ikdienā īsti neatliek laika vairs nekam citam. Kā tēvam man ir svarīgi veltīt savu laiku dēlam un to pavadīt pēc iespējas saturīgāk. Varbūt Tev vēl ir arī kāds sportiskais mērķis nākotnē? Tāda īsti konkrēta sportiskā mērķa man nav, bet visnotaļ es vēlētos būt labā formā arī nākotnē, tāpēc es cenšos būt aktīvs, cik vien iespēju robežās tas ir iespējams - apmeklēju sporta zāli, spēlēju arī nedaudz basketbolu sava prieka pēc, skrienu pakaļ savam dēlam un sunim. Protams, nekāda laiskā sēdēšana dīvānā, diemžēl, vairs nesanāk, bet par to nevaru sūdzēties. Gribu, lai mans dēls redz, ka ir jābūt aktīvam, jāsporto un jāizbauda dzīve, nevis jāzviln dīvānā ar TV pulti rokās!

Karsējmeitenes

Kā top karsējmeiteņu pušķi? Kārlis Dārznieks

Iespējams, šis ir jautājums, kas kaut reizi prātā iešāvies ikvienam basketbola spēļu apmeklētājam, kurš, vērojot karsējmeiteņu priekšnesumus, aizdomājies par šiem neatņemamiem dejotāju atribūtiem. Noteikti ir tādi, kas gatavu karsējmeiteņu pušķu pieejamību veikalos uzskata pašu par sevi saprotamu, taču realitāte ir citāda – vislabākos un kvalitatīvākos pušķus meitenes rada pašas! Par to arī šajā rakstā.

Kā noskaidrojām, karsējmeiteņu pušķu taisīšana ir ļoti pacietīgs, ilgs un arī grūts darbs. To meitenes veic pašas ar rokām – sīki un smalki strēmelēs tiek griezts materiāls, likts kopā un līmēts. Uzrunājot meitenes par šo, iespējams, interesantākais fakts atklājās, ka materiāls, no kā tiek izgatavoti karsējmeiteņu pušķi ir… atkritumu maiss. Bet par visu nedaudz plašāk stāsta pašas meitenes. Paula Rubīna LU komandā dejo 3.sezonu. Par saviem pirmajiem pušķiem Paulai atmiņas ir kopš 4.klases, kad tos viņai darināja mamma. ‘’Toreiz piedalījāmies sporta spēlēs, un tie man bija vajadzīgi. Kopš tā laika esmu vismaz 3 kolektīviem mācījusi viņas metodi, uztaisījusi gana daudz pušķu. Tomēr jāatzīst, ka LU komandas tehnika ir ievērojami labāka.’’ Inga Šternberga LU komandā dejo ilgāk un zina detalizētāk stāstīt par pušķu tapšanu. ,, Atkritumu maisu rullis tiek atdalīts pa vienam maisiņam un salikti viens virs otra aptuveni 3 kārtās, lai process ir vieglāks. Tam tad seko galu nostiprināšana ar līmlenti, kas laikam arī ir grūtākais process.’’ Interesanti, ka Paula aptuveno pušķu sagatavošanas laiku min 2

stundas, taču Ingai tie ir 2 darbadienu vakari. Inga gan piebilst, ka ne visas meitenes tos taisa pēc vienotas metodes. ,,Katrai ir atklāti jau savi knifiņi, kā vieglāk un ātrāk pušķus sagatavot. Mūsu komandā pat ir bijusi reize, kad viena dejotāja pušķu rokturus savilka ar tiem saucamajiem plastmasas “savilcējiem” (smejas), lai tie ir stingrāki un izturīgāki, bet mērķis tomēr viens – lai tie labi izskatās un ilgi kalpo. Komandas dejotāja Samanta Frīdmane stāsta, ka meitenes šajā darbā viena otru atbalsta un savā starpā dalās ar padomiem. ,,Knifiņus viena otrai atklāj, bet bieži vien tas notiek tikai tad, kad pušķi jau teju gatavi (smejas). Es parasti abus pušķus netaisu vienā dienā, lai nebūtu tā, ka noguruma rezultātā otrs pušķis sanāk paviršāks.’’ Bet, kā noskaidrojām, tas nebūt nav viss, ar ko jārēķinās visā šajā izgatavošanas procesā. Bez griešanas un līmēšanas ir vēl viens būtisks posms. ,,Es pat teiktu, ka tad sākas vismokošākā daļa, jo visas sagrieztās skariņas ir jāatšķetina viena no otras. Tie, kas to nekad nav darījuši, visdrīzāk pat nestādās priekšā, cik nogurdinoši tas ir,’’ stāsta Paula. 34

Paula Rubīna

Inga Šternberga

Bet cik tad ilgi kalpo šādi veidoti pušķi? Konkrētas atbildes uz to neesot, jo ar vieniem var iztikt vairākas sezonas, taču saprotams, ka ar katru spēli tie mainās. ,,Es uzskatu, ka katru sezonu vajadzētu taisīt jaunus pušķus. Jo baltāki, jo skaistāk izskatās. Es personīgi dejoju otro sezonu ar vieniem, kā arī lielākā daļa no mūsu meitenēm tā dara, bet es jau jūtu, ka

Samanta Frīdmane

palikuši pelēcīgi, un nākamsezon būs noteikti jātaisa jauni,’’ saka Inga. Tāpat radās jautājums, vai veidojot pušķus pa vakariem mājās, netiek iesaistīti arī ģimenes locekļi, uz ko apstiprinoši norāda katra meitene. Samanta min, ka ir bijis, kad pie pušķu griešanas tiek iesaistīti arī tobrīd mājās esošie, taču to sastiprināšanā uzticas tikai sev.

Karsējmeiteņu pušķu tapšanas process. Strādā ne tikai pašas meitenes, bet arī ģimenes locekļi – patīk viņiem tas vai nē. :)

Intervija

Jau reiz izcīnīts čempionu tituls kā motivācija sasniegt vēl vairāk Agija Vehtere

Kārlis Žunda ir ne tikai Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes programmas “Sporta skolotājs” 2. kursa students, bet arī LU basketbola sistēmas LBL komandas šīs sezonas jaunpienācējs ar spožu pieteikumu komandas sākumsastāvā, pierādot, ka savu vietu laukumā ir izcīnījis pats. Viņa sapnis ir reiz atgriezties savās mājās – Saldū, un atkal spēlēt basketbola kluba “Saldus” komandas rindās, taču līdz tam viņa mērķis ir savus panākumus gūt profesionālajā basketbolā arī “Latvijas Universitātes” komandas sastāvā. Par viņa līdzšinējiem panākumiem, sasniegumiem un ambīcijām, lasi šajā intervijā.

Kārlis Žunda

Šobrīd jau esi sevi pierādījis kā perspektīvi labu un talantīgu spēlētāju. Taču kā bija bērnībā – kurš Tevi “ievilka” basketbolā? Sāku mācīties 1. klasē un tētis piedāvāja izvēlēties vienu no trīs sporta veidiem – basketbolu, volejbolu vai futbolu. Tajā laikā man labāk patika basketbols, tāpēc tur arī sāku trenēties. Vai atceries, kādas bija Tavas pirmās sajūtas un domas, paņemot rokā basketbola bumbu un aizvadot pirmo treniņu? No tā laika, kad sāku spēlēt basketbolu, visvairāk atmiņā palicis tas, ka vienmēr braucu tētim līdzi uz volejbola treniņiem un man bija līdzi pašam sava bumba – to vien darīju, kā to mētāju, driblēju un

spēlējos, tāpēc arī basketbols iepatikās tik ļoti, ka ar to nodarbojos gan treniņos, gan arī pēc tiem. Tavam pirmajam trenerim ir bijusi kāda nozīme tajā, ka basketbolu spēlē vēl joprojām? Pirmajos gados, kad sāku spēlēt basketbolu, ļoti bieži mainījās treneri un arī es pats mainīju komandas. Sākumā es spēlēju Brocēnu sporta skolā – tur nomainījās divi treneri, pēc tam pārgāju uz Saldus komandu pie viena trenera, pēc tam pie vēl citiem, taču vislielākā nozīme ir bijusi trenerim Edgaram Buiķim, kurš mani aicināja atgriezties basketbolā. Viņš iemācīja mīlēt basketbolu, skatīties uz lietām citādāk un, manuprāt, pateicoties viņam, vēl joprojām to spēlēju. 38

“Iegūt LBL2 čempiona titulu ir viens no spilgtākajiem notikumiem manā basketbola karjerā — es pat teiktu, ka pats spilgtākais notikums.“ Pirms absolvēji Saldus sporta skolu, Tev bija mērķis ar basketbolu nākotnē nodarboties arī profesionālā līmenī? Jā! Jau gadu pirms sporta skolas absolvēšanas, parādījās dažādi piedāvājumi par to, kur turpināt spēlēt basketbolu – tajā skaitā arī Amerikā un citās augstskolās, taču es zināju, ka došos studēt uz Latvijas Universitāti, jo komanda spēlē Latvijas augstākajā basketbola līgā. Tajā laikā nedomāju par to, ko tieši studēšu – svarīgākais uzdevums bija tikt LU basketbola sistēmā, tad pakāpeniski pierādīt sevi un parādīt, ka esmu labs spēlētājs, ka varu izaugt un mani var “uztrenēt”. Tu, savā salīdzinoši neilgajā basketbola karjerā, jau esi uz savas ādas izbaudījis kā tas ir – būt pašiem labākajiem. Respektīvi, 2015./2016. gada LBL2 sezonā ar BK “Saldus” kļuvāt par jaunajiem turnīra čempioniem. Cik svarīgs Tev bija šis tituls un kā tas ir mainījis Tavu attieksmi pret basketbolu kā sporta veidu, ar kuru ir iespējams nodarboties arī profesionālā līmenī? Iegūt LBL2 čempiona titulu ir viens no spilgtākajiem notikumiem manā basketbola karjerā – es pat teiktu, ka pats spilgtākais notikums, jo tās emocijas, ko guvu, iegūstot šo uzvaru, ir neaprakstāmas. Tas ir tas, uz ko gribās tiekties, kamēr nodarbojos ar basketbolu. Uz basketbolu kā profesionālu sporta veidu tas man ļāva paskatīties citādāk – ne tieši šī uzvara, bet gatavošanās katrai nākamajai spēlei. Tas nav kā Jaunatnes līgā, kad vienkārši trenējies, esi fizisks, tehnisks un labs komandas biedrs citiem – tur tu iemācies to, kā spēlē pretinieki un centies viņus apspēlēt ar gudrību. Kas ir spilgtākais notikums, ko atceries no pavadītā laika Saldus basketbola laukumā? Visspilgtākais notikums jau būtu šī LBL2 uzvara, bet vēl viens notikums, kas deva ļoti daudz emocijas, bija pirmspēdējais gads Jaunatnes līgā, kad kopā ar 1996. gadā dzimušajiem spēlētājiem spēlējām finālos, un pusfinālā pret Juglas komandu, kurai regulārās sezonas laikā bijām divas reizes zaudējuši, komandas biedrs Dāvis Gūtmanis raidīja uzvaru nesošu metienu, kas ļāva mums līdz ar pēdējo skaņas signālu iekļūt finālā.

Kādas ir priekšrocības, vai tieši pretēji – trūkumi, pavadot bērnību un spēlējot basketbolu Saldū, nevis Rīgā? Manuprāt, priekšrocība bija tā, ka viss, kā jau mazā pilsētā, atrodas nelielā attālumā viens no otra. Lai no skolas vai mājām tiktu uz treniņu, ceļā bija jāpavada maksimāli 10-15 minūtes. Tas ļāva ietaupīt ļoti daudz spēka – līdz ar to arī vairāk spēka un enerģijas varēju veltīt treniņiem. Tu būtu vēlējies jau vidusskolas laikā trenēties Rīgā un spēlēt pret salīdzinoši spēcīgākiem sava vecuma basketbolistiem? Es lielāko dzīves daļu pavadīju Saldū un ļoti reti braucu kaut kur uz ārzemēm vai Rīgu, tāpēc es īsti nemaz nezināju kā ir gan trenēties, gan spēlēt citur. Ja es to būtu zinājis vai nojautis, es, pavisam noteikti, būtu vēlējies treniņu laiku aizvadīt kaut kur, kur līmenis ir augstāks un pieeja nopietnāka, jo Saldū mums nebija pat treniņi divas reizes dienā. LU ir fizioterapeits, kas skatās uz visu – kā ēd, kā trenējās, visam tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Taču tas ir saprotams – Saldū ir viens treneris uz visu komandu, tā tas vienkārši ir.

Šobrīd, kad Tev ir pilni 20 gadi, Tu jau spēlē Latvijas augstākajā basketbola līgā, un Tavā komandā ir atlētiski un mērķtiecīgi sportisti. Kā izcīnīji sev vietu starp viņiem? Mani ļoti priecē tas, ka esmu ticis pirmās divīzijas Latvijas Universitātes komandā un varu spēlēt Latvijas augstākajā basketbola līgā. LU spēlē talantīgi spēlētāji, tāpēc, iegūt vietu komandas sastāvā, bija ļoti grūti. Pagājušajā gadā man tas nemaz neizdevās, taču ar smagu darbu vasarā un ticību sev, ka varu spēlēt augstākā līmenī, es tiku komandā. Sākumā mani nemaz neņēma uz spēlēm – treniņos tas viss bija jāpierāda. Nav viegli, ir daudz emociju, ja treniņos kaut kas nesanāk, par to arī treneris ir dusmīgs – ar to visu ir jātiek galā un tam visam ir jātiek pāri. Manuprāt, pats galvenais ir tas, ka es ticēju sev, ievēroju sevis izveidotu ikdienas plānu, ikdienas režīmu, un arī ģimene, cilvēki man apkārt ticēja - tas motivēja un palīdzēja. Kā nonāci LU basketbola sistēmā? Kāpēc izvēlējies paralēli studēt un spēlēt basketbolu profesionāli? Kā jau iepriekš minēju, tāds bija mans plāns jau pirms sporta skolas absolvēšanas, jo zināju, ka komanda spēlē augstākajā līgā, ir arī otrā komanda – līdz ar to ir vieta, kur izaugt. Vasarā izlasīju par atvērtajiem treniņiem, aizbraucu uz vienu no tiem, bet pēc tam jau notika treneru maiņa. Vasaras beigās apmeklēju vēl pāris treniņus, aizvadīju pārbaudes spēli, pēc tam mani paņēma uz otro komandu un pēc tam jau nokļuvu arī pirmajā komandā.

Esi vēl salīdzinoši pašā studiju laika sākumposmā. Vai vari teikt, ka esi izdarījis pareizo izvēli augstskolas ziņā, un vai spēj apvienot abas lietas? Augstskolas ziņā, viennozīmīgi, esmu izdarījis pareizo izvēli. Par studiju programmu – man nebija plāns, ko tieši vēlos studēt, taču zināju, ka tam jābūt saistītam ar psiholoģiju un sportu. Ieraudzīju, ka viena no programmām piedāvā apgūt sporta skolotāja profesiju – nezināju, kā tas būs, taču tagad, kad es tur mācos, es saprotu, ka ir lietas, kas mani interesē un ir prieks, ka esmu nonācis šeit. Abas lietas sākumā apvienot bija ļoti grūti, jo bija reizes, kad lekciju un treniņu laiki pārklājās, taču, kad iemanies un saproti, ko vari “izlaist” vai pārcelt vienas vai otras lietas labā, vari vai nu kādreiz neaiziet vai arī treneris ir pretīmnākošs un saprot, tādēļ reizēm treniņus pārceļ arī uz vēlāku laiku. Viss ir sarunājams un abas lietas ir iespējams apvienot! Trenera uzticību izpelnījies salīdzinoši ātri – jau savā pirmajā sezonā esi bijis spēļu sākumsastāvā. Kam par to jāpateicas, un, vai tas ir Tevis paša nopelns? Cik zinu, tas ir manis paša nopelns – ja trenerim kāds par mani stāsta kaut ko labu, tad paldies, bet neko tādu neesmu dzirdējis. Manuprāt, pats galvenais ir uzklausīt to, ko saka treneris un parādīt to, ka vēlies izaugt. Guntis Endzels ir treneris ar savu viedokli – to pateiks uzreiz, un citi cilvēki to pirmajās reizēs var uztvert saasināti. Tā sākumā bija arī man pašam. Taču ir jāiemācās paņemt to labāko, tāpēc arī es mainīju savu skatījumu uz to visu – uzklausīju treneri un parādīju to, ka es vēlos palikt labāks un redzēju, ka treneris sāk uzticēties arī man. Guntis Endzels bija arī vienu gadu treneris Saldus komandai, un jau tad mums abiem bija izveidojušās labas attiecības – iespējams, ka arī tas kaut kādā veidā ir ietekmējis to, ka tagad viņš man uzticās. Kā esi iejuties komandā? Komandā esmu iejuties ļoti labi, nav domstarpības ne ar vienu no spēlētājiem. Arī komandas mikroklimats ir ļoti labs - varu ar puišiem ģērbtuvēs smieties, uz laukuma pabļaustīties viens uz otru. Tas ir sports, un tas ir pilnīgi normāli – visi esam draugi un man par to ir prieks! Ar kuru komandas biedru Tev ir izveidojusies labākā saspēle gan treniņos, gan spēlēs? Ar daudziem spēlētājiem ir izveidojusies ļoti laba saspēle – it īpaši ar starta piecinieku, jo gan treniņos, gan spēlēs mēs visbiežāk spēlējam kopā. Līdz ar to rodas arī kaut kāda savstarpējā spēlētāju ķīmija un sākam saprast viens otru. Manuprāt, ļoti labi var saspēlēties ar Renāru Birkānu, jo viņš ir agresīvs saspēles vadītājs, kas ļoti daudz iet caurgājienos, līdz ar to vairāk paliek brīvs uz perimetru, kur pārsvarā atrodos es, un viņš var izkārtot man ļoti daudz brīvus metienus. 40

Kādi ir Tavi sportiskie mērķi tuvākajā nākotnē un profesionālajā basketbolā? Tuvākajā nākotnē mans plāns ir tāds pats kā tagad – turpināt kārtīgi trenēties dienu no dienas, rūpēties par savu veselību, jo, manuprāt, tas, ka esi vesels, ir pats svarīgākais. Ja Tu neesi vesels, Tu nevari trenēties, un, ja Tu nevari trenēties, tad Tu nevari spēlēt. Profesionālajā basketbolā šo gadu laikā es vēlētos iegūt vairāk pieredzi, kļūt pārliecinātāks par sevi un kļūt par vienu no komandas līderiem. Pierādīt sev, ka es varu spēlēt, un šos gadus LU basketbola sistēmā aizvadīt tik labi, cik vien iespējams.

Kārlis Žunda Dzimis: 1997. gada 25. jūlijā Pozīcija laukumā: Aizsargs Sporta skola: Saldus sporta skola Krekla nr.: 12 Pirmais treneris: Zigmunds Žunda Augstākais sasniegums sportā: LBL2 zelts Mīļākais ēdiens: Cālis medus un čillī mērcē Mīļākā dziesma: Prāta vētra - Rudens Par ko gribēji kļūt bērnībā: Ugunsdzēsēju Iesauka: Kažiņš Lielākais elks: Edgars Buiķis Mīļākā komanda: LU Spēlētājs, kuram vēlētos līdzināties: Lebrons Džeimss

Vai vēlies savu dzīvi saistīt ar basketbolu arī pēc augstskolas absolvēšanas? Jā, viennozīmīgi to vēlos arī pēc augstskolas absolvēšanas – tik ilgi, cik vien varēs, un kamēr veselība atļaus. Basketbols ir tā dzīves nozare, kurā es gūstu visvairāk emocijas un izlieku visvairāk enerģijas - es nezinu, ko darītu, ja tā nebūtu. Tas ir tas, ko esmu darījis visu savu dzīvi, un citādāk es nemaz nemāku šobrīd dzīvot.

Kārlis Sīlis, SIA “Ottensten Latvia” valdes loceklis: “Tā kā mums ir jaudīgi stiprināšanas risinājumi, tad novēlu komandai rādīt jaudīgu basketbolu!”

Spilgtie vidusskolēni

Mūsu sistēmas spēlētāji - talanti starp Rīgas vidusskolu komandām! Agija Vehtere

Ikvienai sezonai ir sākums un ir arī noslēgums – tieši tāpat neiztrūkstoša sezonas daļa ir izslēgšanas spēles un visu gaidītās finālcīņas. Šī gada 27. februārī Daugavas sporta namā pulcējās Rīgas spēcīgākie jaunie basketbolisti, kuri plecu pie pleca laukumā cīnījās gandrīz pusgadu, lai noskaidrotu, kura Rīgas skola iegūs čempionu titulu un pierādītu, ka ikviena uzvara ir smaga darba rezultāts. Kādēļ šis notikums tiek aprakstīts mūsu žurnālā? Starp spilgtākajiem bija arī mūsējie!

BK LU sistēmas treneris Edijs Šlesers vadot Rīgas Hanzas vidusskolas komandu.

“VEF Rīgas skolu Superlīga” šajā gadā aizvadīja savu 9. sezonu, apakšgrupu un izslēgšanas spēļu laikā sagādājot ne mazums pārsteigumu gan skatītājiem, gan pašiem spēlētājiem un komandu treneriem. “VEF Rīgas skolu Superlīga” pirms vairākiem gadiem tika veidota ar mērķi jauniešus un Rīgas vidusskolu audzēkņus motivēt un virzīt pretī aktīvam un pareizam dzīvesveidam, lietderīgi un sportiski pavadot brīvo laiku, taču, gadiem ejot, basketbols kā komandu sporta veids ņēma virsroku, un čempionu kauss kļuva par kārotāko titulu visā turnīrā. Negaidītākais šīs sezonas notikums – izslēgšanas spēļu kārtā, ceturtdaļfināla otrajā un izšķirošajā mačā, Rīgas Franču licejs no “troņa” gāza vairākkārtējos čempionus – Rīgas 49. vidusskolu, likumsakarīgi kaldinot sev spožu un precīzu ceļu līdz uzvarai arī finālā.

Gaidītākajā un spraigākajā puišu fināla spēlē sacentās Rīgas Franču licejs un Rīgas Valsts 3. ģimnāzija, kur abu komandu rindās bija arī mūsu LU basketbola sistēmas spēlētāji. Uzvarētāju komandas panākumu kaldinātājs bija Edvards Mežulis – viņš ir viens no perspektīvākajiem jaunajiem basketbolistiem, kurš savas prasmes un talantus ir pierādījis ne tikai Latvijas Basketbola līgas 2. divīzijas komandā “Latvijas Universitāte/BS Rīga”, bet nu jau ir pilntiesīgs LBL spēlējošās komandas “Latvijas Universitāte” spēlētājs. Edvards Mežulis finālspēlē tika atzīts par vērtīgāko spēlētāju jeb “Fināla MVP” – viņa kontā bija 27 punkti, 21 atlēkušās bumbas un 7 rezultatīvas piespēles. Savukārt pretinieku rindās jeb 2. vietas ieguvēju komandā spēlēja Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas audzēk44

nis Adrians Šnipke – arī viņš, tieši tāpat kā Edvards Mežulis, jau ir debitējis lielajā basketbolā, un šobrīd Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā pārstāv “Latvijas Universitāte” komandu. Par aizvadīto finālspēli Adrians sacīja: “Spēlēšana “VEF Rīgas skolu Superlīgas” finālos man sniedz papildus pieredzi un dažādas emocijas. Ir interesanti spēlēt pret saviem regulārās sezonas komandas biedriem. Lai arī finālā zaudējām, bija patīkami spēlēt šādā sastāvā un varu apsolīt, ka mēs cīnīsimies arī nākamgad, mēģināsim tikt līdz finālam un tajā arī uzvarēt! Prieks, ka tribīnēs bija arī daudz mūsu atbalstītāji – klases biedri, draugi un draudzenes. Emocijas bija tiešām fantastiskas!” Starp finālistu komandām bija vēl divi LU basketbola sistēmas spēlētāji - Everts Ramza un Ričards Mugurēvičs, kuri LBL2 pārstāv “LU/BS Rīga” komandu. Everts pēc noslēdzošā finālmača tika apbalvots kā sezonas vērtīgākais spēlētājs, liekot nojaust viņa tālāko nākotnes karjeru un ceļu profesionālā basketbola virzienā. Savukārt arī Ričarda sniegums finālā bija iespaidīgs – komandas kopējo rezultātu viņš papildināja ar 19 punktiem. Ar lielisku komandas darbu šajā “VEF Rīgas skolu Superlīgas” 9. sezonā izcēlās arī mūsu LU basketbola sistēmas treneris Edijs Šlesers. Pretī turnīra finālcīņām visas sezonas garumā viņš veda Rīgas Hanzas vidusskolas komandu, kura gala rezultātā izcīnīja godpilno 3. vietu un ar savu azartu 40 minūšu garajā spēlē spēja aizraut nevienu vien tribīnēs sēdošo skatītāju un citu skolu pārstāvjus.

VEF Rīga spēlētājs Kristaps Janičenoks pasniedz Edvardam Mežulim vērtīgākā spēlētāja balvu.

Ikvienam basketbolistam ir “jāapbružājas”, pirms viņš ir gatavs doties laukumā un spēlēt profesionālā līmenī un konkurēt ar citiem sava un vecāka gada gājuma spēlētājiem. Tie puiši, kuri mācās kādā no Rīgas vidusskolām, šo pieredzi gūst sacenšoties ar citu skolu komandām, jo izslēgšanas spēlēs jeb play-off

Adrians Šnipke Rīgas valsts 3.ģimnāzijas kreklā.

cīņās spēles ir ne mazāk sīvas, gaidītas un konkurences pilnas, kā tas ir lielajās līgās jeb profesionālajā basketbolā – atšķiras tikai spēlētāju vecums, izaugsmes līmenis un sportiskā noturība. Šis nebūt nebija ne pirmais, ne arī pēdējais gads un sezona, kad spēlētāju rindas papildināja kāds no LU basketbola sistēmas spēlētājiem – paralēli basket-

bola spēlēšanai sporta skolā un Latvijas Basketbola līgas 1. vai 2. divīzijā, “VEF Rīgas skolu Superlīga” viņiem ir vēl viens atspēriena punkts – vēl viena vieta, kur sevi pierādīt starp vienaudžiem, tāpēc novēlam veiksmi, uzvaras un izturību arī nākamajā sezonā!

Interesanti

BK LU bērnības bildes Laura Melne

Rendijs Feikners aptuveni 12 gadu vecumā Saldus sporta skolas komandas sastāvā, aizvadot pārspēles pret gulbeniešiem.

Ievai Stefānijai Jundasei jau aptuveni 3 gadu vecumā nebija nekādu problēmu triekt bumbu grozā no augšas.

Abi Anetes Ozolas vecāki spēlēja basketbolu, tāpēc gluži pašsaprotami, ka jau agrā bērnībā gan tika piemērītas tēta basketbola botas, gan pilnīgi skaidrs bija iemīļotākais sporta veids, kas atspoguļojās arī apģērba izvēlē.

Alise Bruzinska pirmos panākumus basketbolā guva, spēlējot Brocēnu vidusskolas komandā Saldus rajona starpskolu basketbola sacensībās.

Šādi izskatījās Renāra Birkāna profila bilde portālā draugiem.lv pirms aptuveni 10 gadiem. Mugurā Renāram Ādažu komandas forma, jo tieši Ādažos viņš septiņu gadu vecumā sāka savas basketbola gaitas.

Autori: Agija Vehtere, Laura Melne, Kārlis Dārznieks. Maketētājs: Māris Greidāns Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna un citu fotogrāfu bildes Drukāts: tipogrāfija Zemgus 51