381_Kanariss-slepen

Annotation I. KOLVINS KANARISS - SLEPENA DIENESTA VADĪTĀJS Ap vācu admirāļa Kanārisa vārdu vijas leģendas. Vai viņš bijis angļu spiegs vai pacifists un antilailsts? Savas zemes patriots vai pasaules pilsonis? Tie Ir tikai daži jautājumi, uz kuriem cenšas atbildēt angļu rakstnieks un publicists, kura grāmata veidota no dokumentālām liecībām un laikabiedru atmiņām, kas atspoguļo latvleiu lasītājiem maināmas slepenās cīņas un diplomātijas aizkulises — bez Ideoloģiskās uzspēles. Kanāriss iai grāmatā atklājas kā dižens cilvēks un tālredzīgs politiķis, kura ioma hitleriskā režīma sagrāvē vēl nav līdz galam novērtēta. Attēlotais laikmets un Kanārisa darbība Ir piesātināta ar tik dramatiskiem un traģiskiem notikumiem, ka grāmata tur lasītāju uzmanību nepārtrauktā sasprindzinājumā.

JUNDA RIGA 1993 No angļu valodas tulkojis V. SK. Apgāda «Junda» priekšnieks majors Andrejs Kasparovičs Mākslinieks Jānis Reinsons Kolvins I. Kanāriss. Slepenā dienesta vadītājs. — R.: Junda, 1993 — 175 Ipp. Kas bija Vilhelms Kanāriss: angļu spiegs vai pacifists un antifašists, savas zemes patriots vai pasaules pilsonis? Kādas bija Kanārisa un Hitlera attiecības? Uz šiem un oitiem jautājumiem sniedz savas atbildes angļu autora grāmata, kas vienlaikus atklāj slepenās cīņas un diplomātijas aizkulises, kuras plašām latviešu lasītāju aprindām līdz šim maz zināmas, bet bez kurām vēsturiskā aina un patiesība nav iedomājama un izskaidrojama.

Oļģerts Kiršentfils, priekšvārds Jānis Reinsons, vāka zīm.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Priekšvārds I. NODAĻA 2. .NODAĻA 3. NODAĻA SpĀnijas avantŪra 4. NODAĻA KRIEVU MEZGLS OPERĀCIJA «OTTO» 6. NODAĻA 7. NODAĻA KANĀRISS UN KLEISTS 8. NODAĻA starp karu un mieru 9. NODAĻA lielĀ mobilizĀcija 10. NODAĻA admirālis palīdz dāmai 11. NODAĻA divkāršais holandietis 12. NODAĻA Norvēģija KARŠ PRET ANGLIJU 14. NODAĻA 15. NODAĻA Balkānos 16. NODAĻA kā admirālis dabūja sliktu slavu 17. NODAĻA Heidriha gals 18. NODAĻA 19. NODAĻA Nogaliniet Čērčilu!

20. NODAĻA žurku ceļš 21. NODAĻA Konstantinopole 22. NODAĻA Apvienotais slepenais dienests 23. NODAĻA 24. NODAĻA PĒDĒJAIS POSMS 25. NODAĻA POST MORTEM SATURS APGĀDA «JUNDA» NAK KLAJA I. KOLVINS KANARISS - SLEPENA DIENESTA VADĪTĀJS

Priekšvārds Ķeizara Vācijas slepenā dienesta priekšnieks pulkvedis Nikolajs izdarīja liktenīgu kļūdu, kad atbalstīja trimdas boļševikus un 1917. gadā aizzīmogotā vagonā nosūtīja Trocki un Ļeņinu caur Vāciju uz Krieviju. Nikolaja mērķis bija graut Krievijas impēriju jebkādiem līdzekļiem. Taču pēc Krievijas cara krita ari Vācijas ķeizars, radās un pastāvēja Veimāras republika, līdz vara nonāca Hitlera rokās. Viens no vēstures paradoksiem ir tāds, ka boļševis- tiskā valsts palīdzēja nostiprināties karā sakautajai Vācijai, ļaujot vācu militāristiem mācīties Krievijā.

Pēc Pirmā pasaules kara vāciešiem slepenais dienests tika aizslēgts. Sabiedrotie atļāva tikai aizsardzības dienestu — abvēru jeb pretizlūkošanu. Par šī dienesta vadītāju 1935. gadā kļuva Vilhelms Kanāriss. Domāju, ka ne par vienu citu vēsturisku personību nav grūtāk rakstīt kā par viņu.

I. Kolvins ir veicis apbrīnojamu darbu, atklādams Kanārisa slēptos rīcības motīvus un tās dziļākās sekas. Viņš, Gētes vārdiem runājot, sekojis savai neatkarīgai sirdsapziņai. Kanāriss pēc savas dabas bija zinātkārs, enerģisks, ar lielām darba spējām, oriģinālu un patstāvīgu domāšanu. Viņš prata abvērā iesaistīt intelektuāļus no visām aprindām un izvērsa darbību ļoti profesionāli. Turklāt Kanārisa dienestā, no vadītāja līdz zemākiem virsniekiem, domi​nēja cilvēcība un bruņnieciskums. Ari paša abvēra šefa metodēs neiekļāvās zvērisks naids, atriebība, viņš nepieļāva necilvēcisku izturēšanos, tālab ieguva iesauku «vajāto tēvs». Protams, karš paliek karš, tas nav iedomājams bez upuriem. Bet Kanārisa humānisms nosacīja ari viņa attieksmi pret bezjēdzīgu asinsizliešanu.

Kaut gan viņš no sirds ienīda boļševismu un uzskatīja to par lielāko pasaules nelaimi, taču Hitlera uzbrukumu Krievijai viņš neatbalstīja, tāpat kā citus Hitlera maniakālos plānus un darbību, kas veda Vāciju oreti sagrāvei. Būdams demokrāts, viņš necieta negodīgu, provokatorisku rīcību un kā īsts Vācijas patriots uzsāka rafinētu pretošanos hitleriskajam režīmam, ko sākumā bija atbalstījis. Angļi savlaikus neizprata faktisko situāciju Vācijā un pietiekami nenovērtēja Kanārisa vaļsirdību un atklātību. Toreizējie Anglijas valstsvīri būtībā atraisīja rokas Hitleram viņa globālajos tīko jumos, kas beidzās ar Otro pasaules karu.

Ari es tiku ierauts kara bangās. Laiks bija ļoti sarežģīts un izvēle grūta, taču es dienēju abvēra l.c daļā, apzinoties, ka kaut - ko daru cīņā pret sarkanajām briesmām. Protams, būdams sīks ritentiņš lielajā mehānismā, es varēju spriest par Kanārisu tikai pēc sarunām ar vācu izlūkdienesta vīriem, kuri pauda dziju cieņu pret savu šefu. Taču arī mēs jutām abvēra gaisotni un pratām to novērtēt. Kad Hitlers atcēla Kanārisu kā reiham neuzticamu, ab- vērs faktiski izjuka, jo tā virsnieki gandrīz visi atteicās pāriet SD (drošības dienesta) pakļautībā. Tā tas notika arī mūsu daļā, kad 1944. gada rudeni tur ieradās vācu un latviešu SS virsnieki no SD. 1945. gada aprīlī pēc Himlera vienpersoniskās pavēles Kanārisu pakāra par piedalīšanos sazvērestībā pret Hitleru. Grāmatā citēti šādi Kanārisa pirmsnāves vārdi: «Es vienīgi veicu savu pienākumu pret dzimteni, kad mēģināju strādāt pretī Hitlera noziedzīgajam trakumam, kas veda Vāciju uz bojāeju.» Un domājam, ka šī grāmata palīdzēs lasītājiem atklāt ne vien Kanārisa lielo personību un augsto humānismu, kas izpaudās viņa slepenajā ciņā pret diviem totalitāriem režīmiem, bet būtiski papildinās ari viņu vēstures zināšanas, kuras līdz šim tika slēptas un sa​grozītas.

0. Kiršentāls

I. NODAĻA KARJERAS KALNGALOS Admirālis Vilhelms Kanāriss bija 47 gadus vecs maza auguma vīrs. Viņa mati gluži sirmi, bet seja iesārtā, grumbām klāta un labsirdīgiem vaibstiem. Tāds viņš iegāja gludām brūnām plāksnēm apliktā četrstāvu namā, kas atradās Berlīnē blakus kara ministrijas ēkai Tirpica krastmalā 74/76. Bija 1935. gada janvāris, un kailie kastaņkoiku zari iepretī atsedza Landvēra kanālu un Vilhelma perioda rezidenču greznotās fasādes. Viņa kabinets bija mazs un kails, ar pasaules karti pie sienas un priekšgājēju— militārā slepenā dienesta priekšnieku fotogrāfijām. Tīrgartenas parks, kur viņš katru rītu mēdza izjāt, bija tikai divu minūšu gājiena attālumā. Turpat klāt bija vēstniecības un sūtniecības. Kad es apmetos Berlīnē divus gadus vēlāk, gadījās, ka maus dzīvoklis bija divi simti jardus no slepenā dienesta mītnes. Metot skatu atpakaļ, es tagad saprotu pāris starpgadījumu nozīmi, kurus es toreiz novēroju, soļodams pa kais'taņkoku aleju garām šai iestādei.

Vilhelms Kanāriss bija sasniedzis savas profesionālās karjeras kalngalus tad, kad viņš uzņēmās slepenā dienesta priekšnieka amatu. Ja viņš būtu bijis cita veida virsnieks, Kanāriss varētu nokļūt Ziemeļjūras flotes komandiera postenī vai pat komandēt visu jauno vācu floti, kurai viņš bija pielicis daudz darba, lai to slepeni izveidotu.

Kaut arī viņš bija nopelniem bagāts zemūdeņu jūrnieks Pirmajā pasaules karā un kaut arī viņš avansējās līdz kaujas kuģa «Schlesien» komandiera postenim, ikviens, ar kuru esmu runājis un kas viņu pazina, izsakās, ka slepenā dienesta spēle bijusi tā, kas viņu interesējusi vairāk par visu. Viņš bija Vestfāles rūpnieka dēls. Sai dzimtai ir itāliešu vārds; tā sen apmetusies Vācijā, bet savus senčus meklē Lombardi jā. Kanāriss izcēlās savas jūrnieka karjeras sākumā, kad kreiseris «Dresden» pēc Folklenda salu •kaujas slapstījās no britu karakuģiem Dienvidamerikas ūdeņos. Kolēģi bija ļoti pārsteigti par veiksmi, ar kādu viņš no konsulāriem aģentiem un Čīles tirgotājiem sagādāja kuģim ogles un pārtiku un kā viņš izplatīja nepareizas baumas par kuģa atrašanās vietu. Vēlāk lielajā karā viņa darbs bija noorganizēt ārzemju bāzēs degvielu piegādi un remontus vācu zemūdenēm. Tas viņu sevišķi izcēla tālākajai karjerai.

Vēl 1934. gadā šķita, ka viņa pēdējais postenis būs komandējošais virsnieks uz fregates «Svineminde» — Baltijas piekrastē, ziemeļos no Berlīnes — kā​dā mazā peldvietā, kur prūši pavada savu vasaras brīvlaiku.

Būdams leitnants, Kanāriss dabūja palamu «Ķīķeris» savas neapmierināmās ziņkārības dēļ. Jaunības laiku fotogrāfijas rāda smailu degunu uin jautājošu sikatu: lūk, tāpēc šis vārds viņam tilk labi derēja. «Ķīķerim» piemita kaislība uzzināt slepenas lietas, kuras viņš uzsūca un atklāja, tiklīdz tas ievilka elpu.

«Es stāstu viņiem, ko tie grib dzirdēt un ko tie var dot tālāk citiem,» tā viņš paskaidroja vēlākā dzīvē, un aiz šīs šķietamās daudzrunības slēpās milzīgs klusums lietās, kuras viņš negribēja atklāt nevienam. Daudzi flotes aprindās nebija viņam draudzīgi. Daži virsnieki domāja, ka viņš strādājis kopā ar Ferma slepkavām vācu revolucionāru nolikvidēšanā. Viņiem nepatika Kanārisa vieglā gatavība slepenām misijām, viņa straujā pieeja komplicētām ārzemju problēmām, viņa familiaritāte ar svešiem ārzemniekiem; turklāt viņi domāja, ka viņš ir arī nacionālsociālisma entuziasts. Piederība nacistiem vācu bruņotajos spēkos 1935. gadā vēl nebija nekāda priekšrocība. Tad — stāsts par viņa rīcību Spānijā un Francijā: Pirmā 'pasaules kara laika baumas, ka viņš uzpircis Matu Hari un licis lai spiegot Francijā. Tika stāstīts, ka — lai izbēgtu no itāliešu cietuma, kur viņš bija ieslodzīts kā Vācijas spiegs, — Kanāriss nožņaudzis cietuņia mācītāju un izmucis viņa drēbēs. Dr. Abshāgens, vācu biogrāfs, arī dzirdējis šo nostāstu un tā patiesīgumu noliedz. To pašu man svinīgi atkārtoja kāds ļoti inteliģents vācu profesors.

Vai viņš kā jaunākais slepenā dienesta virsnieks 1919. gadā neizsniedza viltotas pases slepkavām, kas nogalināja revolucionārus Kārli I.ībknehtu un Rozu Lukscmburgu (viņu līķi tika iemesti Landvēra kanālā)?

Kanāriss 1924. gadā bija aicināts reihstāga komisijas priekšā, kuras uzdevums bija izmeklēt pagājušā kara vadības jautājumus. Viņš nokļuva tādā situācijā, ka būtu jāsniedz paskaidrojumi par šīm baumām. Kāds komisijas loceklis — deputāts Mozess — dedzīgi apsūdzēja Kanārisu slepkavu uzkūdīšanā, bet Kanāriss bija pietiekoši veikls, lai norādītu, ka šis notikums neietilpst reihstāga komisijas kompetencēs.

Vai viņš nebija vedis sarunas, lai vāou zemūdenes varētu būvēt Spānijā, Holandē un Japānā tais gados, kad Versaļas miera līgums aizliedza Vācijai šos ieročus? Vai viņš nepiedalījās Kapa pučā 1920. gadā un nepameta aizsardzības ministru Nosiki, kam viņš bija adjutants, kad Noske bēga no Berlīnes uz Dienvidvā- ciju? Kanāriss smaidija un ļāva šiem nostāstiem brivi klīst apkārt. Nevienu no tiem viņš nekad nepūlējās atsaukt. Viņa draugs dr. īon Slebrendorfs stāsta, ka Kanāriss sirsnīgi sunējies, ja kāda no širn leģendām pieminēta nopietnā tonī.

Kādai mazai viņa rakstura vājībai varbūt nebija nepatīkami nostāsti par viņa ģimenes sakariem ar admirāli Kanārisu, kurš bija grieķu atbrīvošanās karu varonis deviņpadsmitajā gadsimtā. Neviens nezināja, kam īsti ticēt. Viss tas sagādāja Kanārisam noslēpumainu reputāciju. Sis leģendas viņa ienaidniekiem un kon​kurentiem neļāva tik vienkārši novērtēt, cik liels viņš patiesībā bija.

Kadi apstākļi kombinējās, lai readmirālis no Svinemtndes nokļūtu šai augstajā un slepenajā valsts galvaspilsētas postenī? Admirālim Rēderam bija jāatsauc kapteinis Pacigs no slepenā dienesta vadītāja amata. Kara ministrs feldmaršals fon Blombergs, nacionālsociālistiskā režīma uzticīgs aizstāvis, bija kritizējis Pa- ciga nepiekāpīgo nostāju pret valsts slepenpolicijas (gestapo) drošības dienestu.

«Miesnieks» Reinhards Heidrihs — šīs organizācijas (ko pazīstam ka SD) vadītājs, bija sūdzējies savam šefam SS reihsfīreram Heinriham Himleram. ka Pacigs strādā pretim sadarbībai starp slepeno dienestu un valsts policiju ļoti svarīgos drošības jautājumos. Flotes komandieris nevēlējās atbalstīt Pacigu, bet viņš cerēja šai svarīgajā postenī 'iedabūt kādu citu flotes virsnieku. Zaudēt to par labu armijai vai aviācijai būtu nožēlojami. Rēders nedomāja, ka vīriem pelēkajā kājnieku tērpā varētu būt tik plašs garīgais apvārsnis, lai vadītu slepeno die​nestu ar sakariem visā pasaulē.

«Tas ir pareizi, bet šis stāsts tomēr vēl nav pilnīgs,» šai vietā sāka stāstīt Rihards Proce.

«Mūsu fīrers noslēdza draudzības līgumu a,r Poliju 1934. gadā. Tas atrāva Poliju no ienaidnieku apļa, kas bija apkārt Vācijai. Līgums tika slēgts par atteikšanās cenu no saprašanāš izredzēm ar Krieviju.

Tas pagaidām novērsa Polijai sadalīšanas draudus un atļāva Hitleram tunpināt patiesa boļševisma ienaidnieka pozu. 1934. gada līguma slepens noteikums noliedza ikvienai pusei veikt spiegošanu otras teritorijā un tai vietā lika informācijas apmaiņu.»

Kapteinis Pacilgs sasauca kopā savu departamentu vadītājus un iepazīstināja viņus ar ģenerālštāba līgumu. Viņš nobeidza ar vārdiem: «Bez teikšanas saprotams, ka mēs savu darbu turpi​nām.»

Slepenajam dienestam bija izlūklidmašīna, kas lidoja virs Polijas 18000 pēdu augstumā un uzņēma infrasarkanās fotogrāfijas cauri mākoņiem. Kad kara ministrs fon Blombergs 1934. gada oktobri inspicēja Holtenavas aerodromu, viņš ieraudzīja kādu lidmašīnu ārpus angāriem.

«Kam ir šis lidaparāts?»

«Tas ir kapteiņa Paciga, ģenerāļa kuings. Mēs to lietojam foto​grafēšanai virs Polijas.»

Blombergs bija ārkārtīgi nikns. Viņa p'avēles vienkārši nebija ievērotas. Pacigam bija jāiet. Varbūt kāds cits kara ministra motīvs bija arī tas, ka Pacigs bija nepiekāpīgs SS priekšā. Viņš flotes komandierim admirālim Rēderam prasīja, vai pēdējā rīcībā nav kāds cits virsnieks.

«Es varu jums vienīgi dot Kanārisu.»

Blombergs piekrita tam nekavējoties. «Bet pēc ļoti īsa laika viņš, šķiet, savu lēmumu nožēloja,» stāstīja Kanāriss Procem. «Viņš pēkšņi teicis Rēderam, ka mani negribot. Man esot necaurredzams raksturs, viņš teicis.» «Bet iecelšana jau notikusi,» iebildis Rēders, un tā nu kara ministrs atstāja lietu mierā. Vai pa šo laiku viņš būtu ieskatījies Kanārisa dienesta gaitu sarakstā?

Readmirāļa Vilhelma Kanārisa dienesta karjera vācu flotes ofi​ciālajos dokumentos nevarēja izlikties

tik sensacionāla, kā tas būtu paticis baumotājiem virsnieku mesē, bet tā bitja pietiekami iespaidīga, lai liktu Blombergam šaubīties. Tā bija dēkaina karjera ar daudziem neparastiem uzdevumiem. Dr. Heinrihs Brinings, pēdējais demokrātiskās Veimāras republikas kanclers, man stāstīja, ka Kanārisatn bija jāizstājas no flotes divdesmitajos gados. Bet Proce savukārt informē, ka viņš strādājis Ķīles Baltijas centrā kā slepenā dienesta virsnieks un cīnījies pretspiegošanas frontē aj franču izlūkošanas biroju Reinzemē. Heidriham, Himleram un Hitleram šī izvēle varēja šķist lieliska. Kanāriss bija pazīstams ķā instinktīvs boļševisma ienaidnieks. Viņš bija tas, kas ierosiināja pārdot instrumentus un takelāžu, kas tika noņemta vācu flotei pirms tās nogremdēšanas Skapa Flovā. Sī ierosinājuma mērķis bija ārzemēs (iegūtos līdzekļus izlietot brīvprātīgo korpusu atbalstam cīņai pret boļševiku armijām. Sis vīrs varētu būt Hitlera sabiedrotais pret stīvajiem prūšu militāristiem un viņu slepenajām «krieviskajām» simpātijām. Admirālis Kanāriss oficiāli ieradās Tirpica krastmalas 74./76. namā 1935. gada 5. janvārī, pēc tam kad dažas nedēļas bija iepazinies ar savu nākamo darbu. šī iestāde bija pazīstama ar vārdu «abvērs» jeb drošības dienests, jo Vērsa]as miera līgums vācu bruņotajiem spēkiem atļāva pretspiegošanu kā vienīgo slepenā dienesta nozari. Admirāļa jaunā amata vieta bija tai laikā droši vien vislabāk koordinētais šāda veida aparāts pasaulē; tā priekšrocība bija mazais apjoms. Slepenais dienests bija sadalīts departamentos: abvērs I — ziņu ievākšana ar vācu un ārzemju aģentu palīdzību; abvērs II — sa- botāža un abvērs III — pretspiegošanas darbs pašu zemē.

Viena no Hitlera piekāplbām bruņoto spēku komandieru priekšā bija abvēra pilnīga neatkarība. Tas bija atbildīgs tikai atsevišķo iero​ču šķiru komandieriem, tātad slepena valsts Vācijas valsts ietvaros.

Bez tam pastāvēja abvēra ārzemju nodaļa (Amtsgruppe Ausland), kas uzmanīja militāros atašejus Berlīnē, kas saņēma ziņojumus no vācu militārajiem atašejiem ārzemēs un koordinēja militāro izlūkošanu ar politisko, ko Vācijas ārlietu ministrija ieguva pati ar saviem līdzekļiem. Militārās izlūkošanas materiālu sagremošanu un izmantošanu veica pats lielais ģenerālštābs, bet vēlāk — bruņoto spēku virspavēlniecība, pēc tam kad Hitlers nodibināja šo augstāko kara orgānu. Sādā veidā visas trīs ieroču šķiras izlūkošanas lietās bija pakļautas vienai vadībai un tur nevarēja rasties savstarpēja rīvēšanās.

Armija nespēja pievākt tādu svarīgu informāciju, kuru vēlētos redzēt flote, nevarēja arī būt atsevišķas aviācijas izlūkošanas. Kareivjiem, jūrniekiem un civilistiem bija jāstrādā saskaņā ar plānu. Hitlers pavēlēja Kanāri- sam izveidot abvēru un padarīt to par riku, kas varētu mēroties ar rietumvalstu slepenajiem dienestiem.

Pirmajā īsā miera posmā pēc amata pieņemšanas, kamēr abvērs vēl bija pamazs un neskarts, admirālis droši vien skatījās uz slavenā pulkveža Nikolaja portretu, kas karājās viņa telpā. Admirālim bija jāpārdomā par tumšajām ietekmēm, kas izplūda no šī nama pāri visai civilizētajai pasaulei.

Pulkvedis Nikolajs atbalstīja krievu boļševikus trimdā, viņš ārdīja cara valsti un vājināja krievu kara mašinēriju. Viņa darbu var salīdzināt vienīgi ar nacistu piektās kolonnas sasniegumiem četrdesmito gadu sākumā vai komunistu sekmēm pēc 1945. gada. Beidzot 1917. gadā Nikolajs aiztransportēja Trocki un Ļeņinu aizzīmogotā vagonā caur Vācijas teritoriju uz Krievijas impēriju, kas jau grīļojās.. Pēc tam nāca neatvairāma atmaksa par šo cinisko politiku. Vācija bija spiesta sūtīt brīvprātīgos uz Baltijas valstīm un Somiju,, lai mēģinātu iedabūt sarkano ģēniju pudelē, no kurienes tas šķita izplešamies pa visu Eiropu. Arī Kanārisam piekrita aktīva loma. Viņš 1919. gadā bija iesaistīts sevišķiem uzdevumiem gvardu kavalērijas divizionā, kad pēdējais pēc ķeizara atteikšanās pār​ņēma iekšējās drošības uzturēšanu Vācijā.

Divdesmito gadu beigās reihsvērs bija piedevis marksismam doktrinārās kļūdas un varēja ievadīt sarunas, lai noslēgtu slepenu militārās apmācības līgumu ar Padomju Savienību: vāciešiem būtu iespēja izmēģināt jaunus un aizliegtus ieročus Krievijā, kur viņus nespēja novērot Vorsaļas līguma valstis. Daudzi ģenerālštāba virsnieki pat trīsdesmitajos gados ticēja, ka ir pilnīgi iespējama iedarbīga alianse ar Krieviju, par spīti faktam, ka Hitlers drīz pēc nakšanas pie varas bija Vācijas—Krievijas militāro līgumu atsaucis.

Kanāriss, pāršķirstīdams ziņojumus uz sava galda Tirpica krastmalas namā, skatīdamies uz veco

pasaules karti un nobālējušajām dienesta vadītāju fotogrāfijām un lūkodamies ārā cauri 'kastaņkoku zariem uz Landvēra kanālu, domāja par tās situācijas problēmām, kuru tas karsti vēlējās un par kuru tas cīnījās, kopš sabruka otrā vācu impērija. Bija radies vr rs, kas gatavojās pār- • vērst Vāciju atkal stipru un lielu. Vācu flote tika atkal paplašināta, zemūdenes, kuras līdz šim Kanāriss palīdzēja slepeni būvēt Spānijā un Holandē, atkal tika konstruētas iekšzemes fabrikās, izvietotas Hamburgā, Brēmenē un Baltijas jūras ostās. Vācijā atkal bija kārtība un darbs, tīrība un spars; nebija vairs streiku, ne arī strādnieku nemieru. Ārvalstis vēroja Vāciju ar bažām. Tās kaimiņi bija pieklājīgi un gribēja būt draudzīgi, kaut arī joprojām palika sargvietā. Austrumos atradās nervozā Polija un aiz tās Krievija, neuztic'ga un necaurredzama. Francija, savās mājās aizņemta sīkām ķildām, joprojām uzturēja lielu obligātā dienesta armiju ar rezervistu masām. Aiz tās atradās Lielbritānija ar savu pārspēku uz jūras un blokādes draudiem.

Britiem bija saim​nieciska un finansiāla ietekme pār visu Eiropu un pasauli.

Vēl tālāk bija Amerika, laiska un pašapmier: nāta, potenc: āls pasaules spēks, bet joprojām daudz labprātāk radīdama bagātas ģimenes nekā vadīdama pasaules politiku. Anglija bija tā (par to admirālim nebija nekādu šaubu), kas savu tradT ciju, sīkstuma un tālredzīgās politikas dē] izrādīs Vācijai vislielāko pretestību vai arī piedāvās vispamatīgāko draudzību.

Kāda virsnieka jaunības darbības pētīšana bieži sniedz atslēgu, lai izprastu tā nākamo misiju.

Kanārisa dienests uz kreisera «Dresden» Dienvidatlantijā un Klusajā okeānā 1914. un 1915. gadā rāda viņa stingrās īpašības. Es plašāk apskatu šo periodu viņa dzīves sākumā, jo tas ir viens no nedaudzajiem, kas ir pilnīgi dokumentēts, kamēr daudz kas cits ir vienkārši izfantazēts. Viņš bija leitnants un kapteiņa Lidekes izlūkošanas virsnieks Koronelas kaujā. 1914. gada novembrī viņš rakstīja mātei uz mājām vēstuli, kur izpaužas piesardzīgs optimisms.

«Tiešām jauks panākums, kas mums dod atelpas brīdi un kam var būt ietekme uz vispārējo stāvokli.

Cerēsim, ka mēs šādā vei​dā turpināsim.»

8. decembrī angļu admirālis Stardī (Sturdee) notvēra vācu eskadronu netālu no Folklenda salām, pēc tam kad viltot: telegrāfa signāli bija maldinājuši vācu admirāli fon špē par ienaidnieka pozīcijām.

«Dresden» bija vienīgais karakuģis, kas izglābās no Stardī lielgabaliem. Tas aizsteidzās uz Punta Arēnu un uzņēma degvielas, lai pēc tam dotos cauri Magelana juras šaurumam un paslēptos Ciles piekrastes klinšainajos līčos.

Pec oficiālās Pirmā pasaules kara vēstures, britu konsuls Punta Arēnas pilsētā, kam agrak bija vācu veikala partneris, drīz vien uzzinājis karakuģa atrašanas vietu, bet admiralitāte viņam neticejusi, jo bija saņēmusi citādu informāciju. Vācieši izplatīja ziņas, ka «Dresden» iekļuvis dziļā uz kartes neatzīmētā strupceļa, kas atbilda patiesībai. Taču vēstis bija ļoti dažādas, lai jauktu meklēšanu; driz vien pareizā informācija pazuda nepareizajās (kada no šīm maldu ziņām stāstīja, ka kuģis iekļuvis Pēdējās cerības līcī). Man šķiet, še var saskatīt tehniku, kuru Kanāriss vēlāk attīstīja līdz ipilnibai. Kreiseri «Glasgow» un «Kent» par- mekleja piekrasti simtiem jūdžu tāluma līdz 1915. gada martam, neatrazdami «Dresden», kaut dažkārt bija visai tuvu. Beidzot tie viņu notvēra Kumberlandes līcī, netālu no stāvajam klintīm teritoriālajos ūdeņos. Bija redzams, ka «Dresden» uzņem tvaiku un gatavojas akcijai. Kapteinis Lideke bija atteicies izlikt krastā daļu savas mašinērijas un piekrist internēšanai, kaut arī vācu ķeizars bija telegrāfiski devis savu piekrišanu.

«GIasgow» kapteinis Džons Lūiss apsveica vācu kreiseri ar pirmo zalvi no 8 400 jardu attāluma, bet «Kent» atklāja uguni no 6-collīgajiem lielgabaliem. «Dresden» ugunskontrole, sakaru dienests un divi lielgabali drīz bija izsisti no ierindas. Kapteinis Lideke signalizēja, ka viņš ir ar mieru sākt sarunās, bet cīņas karstumā viņam bija jāuzvelk balts karogs, iekāms bi'itu kreiseri pārtrauca uguni. Tad «Dresden» sakaru laiva devās pie pretinieka, vezdama kādu vācu leitnantu. Viņa vārds britu oficiālajā ziņojumā nav minēts. Tas bija Kanāriss, kas spīdoši runāja angliski un bija jau pierādījis prasmi vairākās apspriedēs.'

Viņš. ieradas prasīt nosacījumus, bet kapteiņa Lūisa priekšā vispirms, izmēģināja maldināšanas triku, deklarēdams, ka kreiseri «Dresden» Cīles iestādes jau internējušas un ka tam nevar uzbrukt, nepārkāpjot

starptautiskās tiesības. Tie, protams, bija balti meli. Izrādījās, ka Lūisam ir cita informācija, un viņš neticēja. Viņš. bija pamanījis, ka «Dresden» uzņēmusi tvaiku. Kanāriss izmē^ ģināja argumentu, ka vācu karakuģis atrodas teritoriālajos ūdeņos, taču arī tas Lūisu neietekmēja. «Dresden» jau mēnešiem ilgi bija aizskāris Cīles neitralitāti, un, kā Lūiss aizrādīja, viņš sa​ņēmis pavēli to nogremdēt, vienalga kur.

Pēc tam sāka apspriest nosacījumus.

Britu flotes oficiālā vēsture stāsta: «Kapteiņa Lūisa atbilde bija tāda, kā to prasa flotes tradīcijas: nevar būt citas sarunu bāzes, kā vienīgi beznosacījumu ka​pitulācija.»

Ar šo atbildi Kanāriss atgriezās uz «Dresden». Kapteinis Lideke tad nolēma uzspridzināt priekšējo tilpni un kuģi nogremdēt. Pēc virsnieku domām, vācu karakuģis nebūtu izslapstljies tik ilgi, ja nebūtu Kanārisa veiklibas, kas nodrošināja piegādi, vāca slepeno informāciju un izplatīja maldināšanas nolūkā nepareizas ziņas.

No dažām viņa vēlākajām reakcijām spriežams, ka apmeklējums uz «Glasgow» klāja atstājis viņā paliekamu iespaidu par britu spēku un apņēmību. Kad viņš uzkāpa karakuģī, virsnieki viņam parādīja vēsu pieklājību. Viņi runāja valodu, ko tas labi saprata. Kad akcija bija cauri, kapteinis Lūiss sūtīja krastā savus kuģa ārstus, lai palīdzētu vācu ievainotajiem. Pēc tam viņš pieprasīja vācu komandas internēšanu.

Leitnants Kanāriss izvairījās no internēšanas, šķērsoja Atlantijas okeānu angļu kuģī un izkļuva cauri blokādei ar viltotu Cīles pasi uz Rid-Rosa vārda. Joprojām uzdodamies par čīlieti, viņš visu 1915. gadu Madridē strādāja pret sabiedrotajiem. Kanāriss ar pabalstiem uzkūdīja Marokas un Rietumāfrikas ciltis pret Franciju un Lielbritāniju. Francija un Spānija aizvien biju- žas Marokā konkurentes.

«No savas bāzes Spānijā viņš uzspridzināja 9 britu kuģus,» teica Proce, «neaizmirstiet to pieminēt.»

Kad Madridē kļuva par karstu un pēc tam kad atceļā uz Vāciju viņš gandrīz bija kritis franču rokās, Kanāriss kalpoja uz zemūdenēm. Viņa ziņojumi par patruļu darbību saistīja ķeizara uzmanību. «Vai viņš ir grieķu neatkarības cīņu nacionālā varoņa pēctecis?» ķeizars rakstīja uz malas. Varbūt tas bija Kanārisa vājuma brīdis: viņš atļāva ticēt, ka ir Konstantina Kanarisa pēctecis.

Tādas ir viņa sākotnējā posma kontūras. Apveltīts ar oriģinalitāti, uzņēmību, izdomas spējām un augstas pakāpes veiklību, viņš bija vīrs, kura personiskos vaibstus tomēr grūti izprast.

«Apsoliet man, ka jūs viņu uzmanīsiet,» teica Pacigs vecajam «asinssunim» Rihardam Procem, kad viņš nodeva savu amatu. Viņam bija nojauta par gaidāmajiem drūmajiem laikiem, kad nervozajam, kustīgajam Kanārisam būs vajadzīgs drošs vadītājs. Proce apsolīja, ka viņš tam uzticīgi kalpos.

Sekojot dažiem Kanārisa piedzīvojumiem Otrajā pasaules karā, man šķiet gluži savādi šķirt atpakaļ vēstures lappuses un lasīt, ka viņa pirmā personiskā sastapšanās ar britiem 1915. gadā beidzās ar «beznosacījumu kapitulāciju». Sie vārdi mūsu grāmatā būs lasāmi vēlreiz.

2. .NODAĻA OPERĀCIJA «KAMA» Ari poļi neuzņēma nopietni līgumu ar Vāciju par savstarpēju nespiegošanu. Mēs redzēsim, ka poļu slepenais dienests ar visdrosmīgākajām metodēm turpināja pētīt vācu ģenerālštāba patiesos nolūkus. Poļi neatmeta aizdomas, ka, par spīti Hitlera solījumiem, Vācija kopā ar Krieviju joprojām nodomājusi sadalīt Poliju. Bet, kamēr Vācijas slepenais dienests specializējās izlūkošanā no gaisa — ofensīvas nolūkos, tikmēr poļi koncentrējās, lai atklātu, kādus plānus Berlīne gatavo pret Poliju un kāda ir jauno ieroču attīstība. Kapteiņa Jureka Sosnovska rosība bija vērsta uz šo mērķi. Sī bija pirmā lielā spiegošanas lieta, kas krita Kanārisa rokās; pa piftei to jau bija veicis Pacigs.

Kanāriss pats stāvēja tālu nost no policijas, kas atklāja šo skandālu, un viņa vārds nekad netika minēts sakarā ar to.

Viņa iecelšana bija speciāls noslēpums, postenis bija slepens, un visa trešā valsts ar saviem likumiem par nodevību bija droša noslēpumu glabātava. Britu admiralitāte, kas bija izsekojusi jaunā Kanārisa gaitām neitrālajās zemēs Pirmā pasaules kara laikā un vēroja viņa karjeru, zaudēja pēdas no 1935. līdz 1939. gadam. Tā nepamanīja amata maiņu pēc Svinemindes. Vēstniecības un sūtniecības Berlīnē vienkārši pazina viņu kā flotes štāba virsnieku, kas strādā vācu admiralitātei sadarbībā ar kara ministrijas atašeju nodaļu. Sakarā ar viņa patiku uz mazām izlūkošanas misijām bija pavisam grūti iedomāties, ka viņš pats bija slepenā dienesta vadītājs. Tāpēc tie ārzemnieki, kas, savus uzdevumus veicot, nāca kontaktā ar viņu, palika neziņā.

Kanāriss pārvāca savu ģimeni no Svinemindes uz nelielu namu Dolles ielā, Sīdendē. Viņš tur dzīvoja vienkāršu, pieticīgu dzīvi, kas bija tradicionāla vācu virsniekiem. Sīs Berlīnes priekšpilsētas ar zaļajiem dārziem un skaistajām celtnēm bija piemērs visai pasaulei, kā padarīt patīkamu priekšpilsētas dzīvi. Kanāriss drīz atklāja, ka Prūsijas slepenpolicijas vadītājs un vēlākais drošības dienesta šefs SS grupenleiters Reinhards Heidrihs dzīvoja tai pašā ielā, kur viņš. Bija skaidrs, ka militārās izlūkošanas vadītājam un gestapo dienesta šefam jābūt tādās attiecībās, ka viens apmeklē otru. Admirālis ar savu sievu un abām meitām mēdza svētdienu priekšpusdienās aizsoļot pio Heidrihiem, lai paspēlētu kroketu.

Mēs vēlāk redzēsim, ka ar Heidrihu kopā rīkoja arī pusdienas, uz kurām tika aicinātas gestapo un slepenā dienesta redzamākās. personas.

Reinhards Heidrihs kā viens no pirmajiem viesiem ieradās Tirpica krastmalā, lai pārspriestu nopietnu spiegošanas afēru. Tā pacēla visu jautājumu kompleksu: kurš atbildīgs par drošību Vācijā?

Heidrihs nebija cilvēks, ar kuru patīkami satikties. Viņam bija ērglim līdzīgi, mazliet nesimetriski vaibsti, šaura mute ar plānām lūpām un asas, cietsirdīgas acis. Heidrihs bija liela auguma, kaulains, ar stūrainiem pleciem; viņš parasti klusēja, un šīs klusēšanas dēļ bija grūti nokārtot problēmas draudzīgā kompromisa garā. Admirālis savukārt bija mazs, runīgs, ar klusu balsi un tāds, kas mazliet žestikulēja. Viņi bija tik maz līdzīgi viens otram kā kroketa āmurs un arka. Palikdami ārēji pieklājīgi, viņi savas patiesās domas paturēja pie sevis.

Heidrihs bija atnācis, lai lūgtu ieskatīties abvēra aktos, kur bija atzīmēti un klasificēti ārvalstu aģenti Vācijā. Tas bij.a konflikta iemesls jau ar kapteini Pacigu; Heidrihs neļāva jaunajai amatpersonai atjēgties. Viņš gribēja zināt, kuri ir ārvalstu aģenti Vācijā. Skandalozās spiegošanas afēra, kas tika iztiesāta aiz slēgtām durvīm 1934. gada, deva papildus svaru viņa lūgumam. Tas attiecās uz poļiem.

Jāpiemin, ka Kanāriss ar Heidrihu apgājās kā ar virsnieku, kas bijis kopā ar viņu uz jūras. Viņš atcerējās Heidrihu no 1922. gada, kad Kanāriss bija pirmais leitnants uz apmācības kreisera «Berlin», bet Heidrihs — flotes kadets. Bez šaubām, Kanāriss to pastāstīja, atstādams Heidrihu neziņā, ko patiesībā viņš domājis. Kanāriss no vācu admiralitātes bija ieguvis Heid- riha dienesta papīrus un atsvaidzinājis

savu atmiņu par kara- tiesu, kas divdesmito gadu beigās atzina Heidrihu par vainīgu morālā pārkāpumā.

Rezultātā Heidrihs tika atlaists no flotes dienesta. Papīri liecināja vēl par kādu citu interesantu faktu: Heidriha tēvs — operešu tenors no Halles (pie Zāles) — bija pusžids. Kanāriss nodeva Heidriha dienesta aprakstu kādam štāba virsniekam un pavēlēja to turēt seifā. Par Heidrihu viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Rupjš un fanātisks vīrs, ar kuru gluži neiespējami cieši sadarboties.» Bet turpmākajos astoņos gados liktenis viņam lika dalīties vairākos lielos noslēpumos ar šo rupjo cilvēku — tin pirmais no tiem bija ārkārtējais gadījums ar kapteini Sosnovski.

Visu nāciju militārpersonas vēl nebija gluži atbrīvojušās no tranšeju kara lietuvēna. Joprojām viņus ietekmēja atmiņas par Pirmā pasaules kara milzu armijām, kas ierakušās, un par bezcerīgu asinspirti, kas saistīta vienā vietā. Pat tanki un lidmašīnas nespēja izlauzties ārā, lai karš kļūtu kustīgs. Francija seci​nāja, ka tai jāuzbūvē aizsardzības līnija cementā — nacionālā tranšeja — Alažino līnija.

Bet 1934. gadā paklīda baumas, ka Vācijā seko jaunai ātra tanku kara teorijai un veido trīs tanku divīziju kodolu. Tā būtu tanku dūre, kas spētu triekties cauri tranšejām un cementa nocietinājumiem.

Itālieši bija satraukti augstākā mērā. Itālijas slepenā dienesta (S. I. M.) vadītājs ģenerālis Roata devās pats uz Vīni, lai dabūtu ko zināt no austriešu kolēģa Ervīna Lahūzena. Austrijas slepenā dienesta vadītājam Lahūzenam bija jāsastrādājas ar itāliešiem, jo toreiz Romas un Vīnes ģenerālštābiem bija kopējas intereses. Musolīni bija nolēmis uzskatīt Austriju par buferval- sti; krīzes brīdī viņš bija ar mieru sūtīt savus tankus uz Brennera aizu, kā jau tas reiz notika pēc Dolfusa nogalināšanas, bez tam joprojām bija iespējama Strezas fronte. Starp Vāciju un Austriju bija slepens līgums par informācijas apmaiņu Centrāleiropas un Balkānu lietās. Tas atviegloja saskari arī citos jautājumos. La- būzens saprata, ka slepenie dienesti sadarbojas tāpat kā brīv​mūrnieki, un apsolīja Roatam iespējamo palīdzību.

Poļiem šādu iespēju nebija. Viņu izlūkošanas darbs bija daudz drosmīgāks un oriģinālāks. Starp citiem uz Vāciju tika sūtīts Jureks Sosnovskis — vīrs ar patīkamu izskatu un lielu temperamentu. Viņš uzdevās par virsnieku, kas ar negodu izstumts no armijas mīlas sakaru dēļ ar pulka komandiera sievu.

Viņš šķērsoja robežu, vezdams pavadā divus zirgus, kā vīrs, kas grib sākt jaunu dzīvi. Viņš lēsa, ka vislabāk būtu atrast sievietes, kas strādātu viņa labā. «Ļaujiet man stāstīt,» teica Proce — pretspiegošanas nodaļas bijušais vad'tājs. «Es biju tas, kas notvēra Sosnovski.»

«Berlīnē tai laikā bija pavisam divi poļu izlūkošanas dienesta virsnieki. Leitnantam GrifCaikovskim nebija nekādas jēgas, kā darbu sākt. Tā visai drīz viņš ieradās pie mums un atzinās, ka nespēj veikt savu uzdevumu. Viņš mūs lūdza apgādāt ar vaja​dzīgo informāciju.

Jūs dabūsit daudz materiālu, mēs viņam teicām, jums tikai jāapgriežas apkārt. Tagad jūs strādājat mūsu labā.

Laikam visinteresantākā ģenerālštāba nodala bija ī. N. 6, kuru toreiz vadīja pulkvedis Heincs Guderians. Tā bija eksperimentu nodala, kas attīstīja bruņotos kaujas ratus. Tai bija jābūt pazīstamai arī ar apvidiem, kur šie rati operēs, un paredzēto kara vešanas veidu. I. N. 6 tāpēc tika informēta par militārajiem plāniem un operāciju «Kama» — aizliegto vācu ieroču slepeno attīstību Krievijā. Mana nozare — Pretspiegošana III F — griezās pie Guderiana pēc viltotas informācijas, ko nodot GrifCaikovskim. Viņš nofotografēja attiecīgos dokumentus un nesa filmas uz Polijas vēstniecības dārzu, kur bija iekārtota tumša telpa.

Kāds pārsteigums gan bija viņam un mums, kad tas žāvētavā atrada kāda cita uzņemtas filmas. Viņš nokopēja vienu un atnesa mums. Un tur atradās īstais I. N. 6 nodaļas materiāls. Pēc šī notikuma mēs cieši uzmanījām Polijas vēstniecības apmeklētājus un gaismu pagraba logos. Bet joprojām mums nebija ne jausmas, kā poļi ieguvuši šo dokumentu fotogrāfijas.

Jureks Sosnovskis bija patīkams velns, drosmīgs un vēss, ar apburošu smaidu un aukstām acīm, kas jums liek nodrebēt. Viņam, kā liekas, bija daudz naudas: viņš apgrozījās filmu un modes pasaulē, rīkoja viesības savā grezni iekārtotajā dzīvoklī. Sievietes nespēja viņam pretoties. Viņš atklāti satikās ar Šveicē

dzimušu sievieti fon Falkenheini, kuras meitas vārds bija Colli- gofere, bet šķirtenes — Smite.

Sosnovskis strādāja augstā stilā — abi bija bieži redzami kopā zirgu skriešanas sacīkstēs, teātros un nakts klubos.

1934. gada vasarā Jureks kādā Budapeštas hotelī iepazinās ar mazu ungāru dejotāju Ritu Pasei un uzaicināja viņu pusdienās. Kad viņš pāris dienas vēlāk automašīnā atstāja Ungāriju, Rita viņam seikoj.a, lai dejotu Berlīnē. Bet drīz Jureks pastāstīja, ka viņas īstais darbs būs spiegošana. Rita arī redzēja, ka Jureku aplenc liels skaits elegantu sieviešu.

Fon Falkenheine bez jebkādām šaubām ķērās pie darba.

«Man ir draudzene kara ministrijā,» viņa teica, «es izpētīšu, kur viņa strādā.»

Viņa uzaicināja fon Nacmeri peldēties Vanzē ezerā; kad abas gulēja piekrastē, tās pļāpāja par Nacmeres darbu.

«Jūs strādājat pie pulkveža Guderiana I. N. 6 nodaļā!» Nākamajā peldēšanās reizē fon Falkenheine izsaucās: «Vai jūs zināt, ka strādājat krievu labā? Mani konservatīvie draugi ir gluži sašutuši par to. Es piederu patriotiskai vācu grupai.» Pamazām viņa no atraitnes Nacmeres izspieda informāciju par nozares darbību, kā arī biroju plānu, kur viņa strādā. Pēc tam fon Falkenheine ķērās pie attiecīgu papīru iegūšanas, kas informētu par operāciju «Kama».

Drīz vien viņa pierunāja fon Nacmeri iznest ārā no I. N. 6 dokumentus patriotiskajai vācu grupai, kas strādājot pret boļševikiem. Pa.r šiem pakalpojumiem viņa tai samaksāja. Bet tai pašā laikā viņa to, ņemdama līdzi dārgos veikalos, iedzina tādos parādos, ka Nacmere kļuva arvien vairāk atkarīga no savas draudzenes. Tad nāca lielais trieciens. Benita fon Falkenheine viņai pateica, ka tās abas patiesībā strādā Polijas slepenā dienesta virsnieka labā. Ja viņa vēlas atbrīvoties no šīm saistībām, tai jāsavervē citas meitenes kara ministrijā, kurām trūktu naudas, un attiecīgi jāapmāca, lai varētu viņu aizstāt. Fon Nacmere neiedrošinājās kaulēties. Viņa izraudzīja fon Jenas jaunkundzi un trīs citas, par kurām viņa zināja, ka tām līdzekļi visai šauri. Arī Jureks rosīgi strādāja. Viņš atrada kādu parādos iekritušu pulkvedi — Bidenfuru, ievadīja sakarus ar pēdējā sievu, uzpirka leitnantu Rotlofu, kurš arī strādāja kara ministrijā. Rezultātā viena gada laika viņš ieguva 150 slepenos dokumentus, pulkveža Guderiana seifa atslēgu un vispārējos vilcienos vācu plānu par uzbrukumu Polijai.

Tad greizsirdīgā Rita Pasei devās pie kāda teātra aģenta ar sūdzību, ka viņa uzaicināta būt par spiedzi Vācijā. Aģents griezās pie mums ar lūgumu dot garantijas, ka viņai tiks piedots, ja tā darīs visu, ko pavēl.

Jūs varat dabūt šādu garantiju, mēs teicām Ritai, bet tagad jums jāapgriežas apkārt un jāstrādā mūsu labā. Mēģiniet uzzi​nāt to cilvēku vārdus, ar kuriem Sosnovskis strādā kopā.

Kādu dienu Rita Pasei piezvanīja un prasīja: «Vai jums kaut ko nozīmē šādi vārdi kā fon Nacmera kundze un fon Jenas jaun​kundze?»

Man kļuva vēsas kājas, kad es dzirdēju minam šos vārdus — es zināju, ka tās bija kara ministrijas sekretāres, kuru uzdevums ir konfidenciāls darbs.

Sosnovskis bija sarīkojis Baha zālē balli Berlīnes filmu un modes pasaulei. Es sūtīju uz turieni savu sievu, lai zinātu, kas tur ierodas. Kopā ar SD tai pašā naktī norīkoju Sosnovska dzīvokļa kratīšanu, kad viņam pēc balles bija viesības par godu Ritai Pasei.

Ballē Sosnovskis veltīja daudz komplimentu Helēnai, Riharda Proces sievai, gudra izskata sievietei, kuru viņš nekad vēl līdz šim nebija sastapis. Viņa pateica taisnību, ka tā strādā kara ministrijā.

«Es ceru, mēs sastapsimies,» teica viņš.

«Varbūt pat šovakar,» viņa smaidīdama atbildēja.

Rihards Proce pa to laiku sēdēja nervozās gaidās slepenā dienesta birojā. «Mēs noķersim šo bandu šonakt vai nekad,» viņš murmināja.

Rita Pasei piezvanīja no dzīvokļa: «Jureks ir nemierīgs… viņš kravā koferus.»

Gestapo vīri Riharda Proces vadībā klauvēja pie Sosnovska dzīvokļa durvīm brīdī, kad šampanieša

vakars tikko sākās. Pats Jureks vakara tērpā atvēra durvis. Gestapo ielenca histēriskās sievietes un nobālušos vīriešus, bet dzīvokli pamatīgi pārmeklēja.

«Jūs esat spiegs,» kliedza gestapo vīrs uz Jurcku.

«Nē, nekas tamlīdzīgs,» viņš atbildēja vēsi.

«Tad jūs esat uzticības aģents.»

«Jūs ļoti maldāties,» smaidīdams teica Sosnovskis.

«Es teikšu, kas viņš ir,» uztraukumā drebēdams izsaucās Proce, «jūs esat poļu slepenā dienesta virsnieks!»

Kad šo apsūdzību atkārtoja dažus mēnešus vēlāk tiesā, Sosnovskis sasita papēžus un uzlēca stāvus.

Valdīja pilnīgs klusums.

«Jā — es tas esmu.»

Tautas tiesa bija pārpildīta ar augstiem partijas vīriem; jaunie vācu slepenā dienesta virsnieki tika tieši aicināti apmeklēt šo prāvu kā mācības stundu slepenā dienesta lietās. Fon Falken- heinei un fon Nacmerei piesprieda nāvessodu, bet fon Jena tika cauri ar mūža spaidu darbiem. Hitlers izjauca mēģinājumu salaulāt cietumā Sosnovski ar Benitu fon Falkenheini — manevru, ar kuru viņa, iegūstot poļu pavalstniecību, cerēja izglābt savu dzīvību.

Kad viņu pēdējo reizi veda ārā no tiesas zāles, tā kliedza: «Es labprāt mirstu par savu jauno tēviju!»

Jureks, pirmo reizi prāvas laikā dziļi aizkustināts, noliecās un noskūpstīja viņas rokas. Abām sievietēm nocirta galvas 1935. gada februārī. Saniknotais pulkvedis Guderians pārtrauca visas sabiedriskās attiecības ar poļiem. Vācijas valdības aprindās valdīja dusmas un apjukums par to, ka šāds fantastisks skandāls varēja jaukt jauno vācu un poļu draudzības līgumu.

Rihards Proce gandrīz visu dienu man stāstīja šo Sosnovska afēru no sākuma līdz beigām, šis stāsts ievērojami atšķiras no skopajiem ziņojumiem, kas līdz šim nonākuši dienas gaismā. Esmu visai gari atstāstījis šo afēru, tāpēc ka tā raksturo cīņu par virskundzību Trešajā valstī. Pirmo iespaidu par Kanārisu jaunajā darba vietā mēs varam gūt ar poļu diplomātu palīdzību.

Polijas vēstnieks Berlīnē Jozefs Lipskis skaidri atceras, kā šī nejaukā lieta viņu savedusi kopā ar Kanārisu.

«Apmēram ap to pašu laiku mani apmeklēja vecāks vācu admirālis sirmiem matiem,» Lipskis man stāstīja. «Sosnovskis joprojām bija cietumā. Mani pārsteidza Kanārisa klusais, labsirdīgais izturēšanās veids. Viņš runāja ar sevišķu uzticēšanos, it kā būtu ieguvis manas simpātijas. Izlikās, ka viņš meklētu vissaprā​tīgāko rīcību mums abiem. Man pat sapnī neienāca prātā, ka tas bija vācu slepenā dienesta šefs.

Viņš ierosināja, ka Polija varētu apmainīt kādu vācu spiedzi, kas apcietināta Varšavā, pret kapteini Jureku Sosnovski. Polijas valdība piekrita šim priekšlikumam, un apmaiņa notika.

Pēc tam uzaicināju admirāli Kanārisu viesoties vēstniecībā, un viņš ieradās pāris reizes kopā ar sievu uz pusdienām. Man jo​projām nebija ne jausmas par viņa īsto amatu.»

Bet kā palika ar 150 dokumentiem un uzbrukuma plānu Polijai? Kā tas daudzkārt notiek liela stila spiegošanas gadījumos, arī šoreiz ģenerālštābs, saņemdams informāciju, negribēja tai ticēt. Sosnovski pēc atgriešanās Polijā ievietoja cietoksnī, kamēr poļu slepenais dienests pūlējās iegūt skaidrību, vai īsti ir viņa dokumenti, vai — varbūt — īsti ir Grif-Caikovska papīri, vai — beidzot — abi ir viltoti.

«Mums bija aizdomas, ka Sosnovskis mums nodevis maldinošas ziņas, kuras sagatavojuši vācieši,» stāstīja man Lipskis. Ģenerālim Lahūzenam, abvēra II vadītājam, viens no pirmajiem slepenā dienesta uzdevumiem 1939. gada septembrī (kad vācu armija iebruka Polijā) bija notvert Sosnovski. «Bet, kad mēs sasniedzām Varšavu,» viņš teica, «mēs atradām, ka Sosnovskis evakuēts austrumu virzienā un kritis krievu rokās.»

Izdomu nabago Grif-Čaikovski par nodevību pakāra; Polija neguva nekādu īpašu labumu no Sosnovska drosmīgā pasākuma. Kas attiecas uz ungāru dejotāju Ritu Pasei, tad es par viņu pēdējo reizi dzirdēju, ka tā ir atpakaļ bumbu sagrautajā Vācijā un dejo kādā čigānu trupā.

3. NODAĻA SpĀnijas avantŪra Kad 1936. gada jūlijā iedegās Spānijas pilsoņu karš, ļoti maz cilvēku ārpasaulē zināja, kas tur īsti notiek. Taču visai drīz Londonā un Parīzē radās aizdomas, ka Vācija ir šī ģenerāļu dumpja ierosinātāja.

Tagad, kad publicēts Vācijas ārlietu ministrijas arhīvs (Germany and the Spanish Civil War), ir skaidrs, ka Spānijas notikumi pārsteidza ikvienu ārvalsti, arī Vāciju. Taču Hitlers ātri vien saņēma attiecīgus padomus un dažu dienu laikā izšķīrās, kā rīkoties. Arī no citām liecībām secināms, ka Kanāriss lūdzis Hitleru un Gēringu atbalstīt ģenerāli Franko un ka viņš rīkojies kā personīgs pārstāvis pie kaudiljo visu pilsoņu kara laiku.

Dzirkstele, kas 1936. gada 16. jūlijā aizdedzināja visu zemi, bija konservatīvā politiķa Kalvo Sotelo noslepkavošana. Spāņu republikāniskā policija viņu aicināja uz Madridi, bet nākamajā rītā politiķis tika atrasts beigts. Tas bija signāls pilsoņu karam.

Spānijas karš ilga no 1936. gada jūlija līdz 1939. gada pavasarim, kad krita Madridē. Sai periodā, kas atbilst laikam no Hitlera iemaršēšanas Reinzemē līdz galējās kara mobilizācijas sākumam, vesels miljons spāņu krita cīņā viens pret otru. Pilsoņu karā piedalījās četru ārvalstu — Vācijas, Itālijas, Francijas un Krievijas lidotāji, bez tam tehniķi, brīvprātīgie un visāda veida ārzemnieku kontingenti.

Visas pasaules kara korespondenti sekoja kaujām un ielenkumiem Pireneju pussalā, bet visu nāciju diplomātiskie korespondenti ziņoja par neiejaukšanās komitejas darbu. Visu šo laiku Kanāriss brauca uz Spāniju šurp un turp, dažreiz ar pieņemtu vārdu — Gilermo. Taču nekad viņu neatklāja ne republikāņi, ne arī pasaules prese. Ģenerālleitnants Bamlers, viens no Kanārisa nodaju vadītājiem, un pulkvedis H. Rēmers, agrākais vācu militāratašejs Tanžerā, pastāstījuši par Kanārisa lomu Hitlera pierunāšanā. Kanāriss esot panācis Gēringa atbalstu Franko labā un izdabūjis arī itāliešu palīdzību.

Oficiāli dokumenti rāda, ka Hitlers un Gērings, kaut arī pārsteigti, tomēr rīkojušies ātri. Viņi nav prasījuši smagus politiskus nosacījumus no Spānijas kā maksu par savu palīdzību. Tai brīdī vācu ģenerālštābs pēc iemaršēšanas Reinzemē bija iestājies par piesardzīgu rīcību. Vācijas ārlietu ministrija savukārt nebija sajūsmināta par vāciešu piedalīšanos cīņās. Tās" politiskā nodaļa 25. jūlijā deva padomu nepiegādāt nekādus ieročus dumpinieku pārstāvjiem. Vācija bija augstākā mērā nesagatavota vispārējam karam. Tās rietumu robežas bija nenocietinātas un tādas palika līdz 1938. gada beigām. Tās armijas apmērs bija mazāks par pusi no franču armijas. Arī admirālis Rēders bija pret interven​ciju.

Es nevaru atrast nekāda apstiprinājuma, ka jel viens cits vācietis augstākā amatā, izņemot Vilhelmu Kanārisu, būtu iestā​jies par ātru un aktīvu palīdzēšanu Spānijai. Ģenerālleitnants Bamlers, toreiz majors un vācu militārās drošības departamenta vadītājs (abvērs III), sniedzis padomju nopratinātājiem ziņas, ko Kanāriss darījis 1936. gada jūlijā un augustā. Bamlers austrumu kauju pēdējā posmā bija atstājis savu posteni un pārgājis pie krieviem. «Pravda» iespieda viņa stāstu, no kura es sniedzu galvenos punktus.

«Spānija mani interesēja,» stāstīja Bamlers, «jo es agrāk biju Spānijas lietu referents ģenerālštāba trešajā nodaļā. Kanāriss man teica, ka viņš sevišķi labi pazīstot Spāniju. Viņam esot labi un plaši sakari Spānijā, spāņu Marokā un Riodeoro. Viņš uzturot šos kontaktus personīgi, un pat vistuvākie līdzstrādnieki neesot informēti par visiem viņa sakariem.

Vācu flotes izlūkošanas dienests sūtīja Kanārisu uz Spāniju 1916. gadā sevišķi svarīgā slepenā uzdevumā. Tur ar Spānijā dzīvojošo vāciešu un spāņu draugu palīdzību viņš sekmīgi noorganizēja apgādes bāzi vācu zemūdenēm. Viņš realizēja daudz- zarainu sistēmu angju-franču kuģu kustības novērošanai, it sevišķi Gibraltāra rajonā. No spāņu Marokas līdz Riodeoro viņš vadīja marokāņu un arābu cilšu sacelšanos pret frančiem un britiem. Kanāriss pats man stāstīja, ka kopš šī laika sākusies viņa slepenā sadarbība ar Franko, kurš toreiz bijis majors Marokā.

Pēc tam, kad Primo de Riveras valdība krita un pie varas nāca republikāniskās partijas, Franko, kurš kopš tā laika bija avansē- jies līdz spāņu ģenerālštāba priekšnieka amatam, tika aizsūtīts uz attālajām Kanāriju salām. Otrs Kanārisa draugs — ģenerālis Martiness Anido, kurš bija iekšlietu ministrs Primo de Riveras valdībā, atstāja Spāniju un dzīvoja Portugālē. Kanāriss pa to laiku atjaunoja pats savu izlūkošanas sistēmu un uzturēja kon​taktu ar Franko.»

Bamlera stāsts, šķiet, galvenajos faktos ir pareizs, kaut arī izkrāsots sakarā ar gūstu Padomju Krievijā. Viņš turpina, ka divi dumpinieku aģenti, pilsoņu karam sākoties, ieradušies Berlīnē, l<ai sastaptos ar Kanārisu. Franko informējis viņu, ka izlidojis no Kanāriju salām uz Maroku; viņš vēloties militāru palīdzību un gaisa transportu savām vienībām, lai apspiestu republikāņus Spānijā.

«Es pats biju liecinieks tam, kā Kanāriss nometa pie malas visas citas lietas. Viņš netaupīja ne laiku, ne pūles, lai Vācijas un Itālijas vadītājas personas ieinteresētu savos plānos. Visur Kanāriss paskaidroja, ka Franko, kaut ari neesot pazīstams kā politiķis, tomēr pelnot pilnīgu uzticību un atbalstu, jo esot pār​baudīts vīrs, ar kuru Kanāriss darbojies kopā jau vairākus gadus.»

Kanāriss ietekmēja Gēringu. Spānijas lietā notika vairākas konferences Gēringa miteklī un Prūsijas ministru prezidenta (kas ' bija viens no Gēringa daudzajiem posteņiem) kabinetā.

Kanāriss prasīja Junkersa transporta lidmašīnas Marokas karaspēka vienību un spāņu ārzemnieku leģiona pārsviešanai pāri Gibraltāra šaurumam uz Spāniju. Gērings sākumā bija šaubīgs par šādu risku.

«Tad,» stāsta Bamlers, «Kanāriss gāja tieši pie Hitlera.»

Sai vietā būtu kaut kas sakāms par attiecībām starp Kanārisu un Hitleru. Ģenerāli Jodlu Nirnbergas tribunāls izvaicāja, vai viņš nodevis tālāk Kanārisa ziņas Hitleram arī tad, ja tās saturējušas nepatīkamus faktus. Jodls atbildēja, ka Kanārisam bija brīvas iespējas piekļūt Hitleram, kad vien viņš gribējis. Ja vēlākos gados Kanāriss viņam vairs tieši ziņojumus nesniedza, tad tas izskaidrojams ar to, ka abu savstarpējās simpātijas bija instinktīvi beigušās. Tai laikā — 1936. gadā — Hitlers joprojām ievēroja savu vienošanos ar ģenerālštābu. Viņš neiejaucās militārās lietās. Viņš nebija sācis atpbruņot SS. Viņš vēl nebija piekritis viltus liecībām pret virspavēlnieku — ģenerāli fon Friču.

Kanarisam un viņa augstākajam priekšniekam bija kopīgs intuitīvs naids pret bojševismu un simpātijas pret britu politisko teoriju. Viņiem abiem bija suģestējošas spējas. Bet, kamēr Hitlers izstaroja savu hipnozi tiklab uz masām, kā uz mazākām auditorijām, tikmēr Kanāriss savu ietekmi izlietoja individuāli ar maigumu un glaimiem bezgalīgā daudzveidībā. Militāro konferenču laikā Kanārisa klusā daiļrunība saistījusi un nomierinājusi Hitleru.

«Jus varat runāt ar šo vīru,» Kanāriss teica. «Viņš redz jūsu viedokli, ja jūs esat uzmanīgs un to nesatraucat. Viņš spēj būt gluži saprātīgs.»

Stāsts .par aģentiem no Spānijas ir ietverts valsts kancelejas dokumentā, kas datēts ar 1939. gada 5. jūliju. Tas atklāj, kā pieņemts lēmums par iejaukšanos Spānijā. Dokumentā ieteikts apbalvot divus ārzemēs dzīvojošus vāciešus par nopelniem pilsoņu karā. Tā ievadā teikts: «Tai laikā (1936. gada jūlija beigās) nacionālsociālistu partijas ārzemju nozares locekļi Langenheims un Bernhards ieradās no Spānijas Berlīnē ar ģenerāļa Franko vēstuli Hitleram. Pirmā saruna ar Hitleru, kad ari šo vēstuli nodeva, notika Baireitā pēc atgriešanās no teātra. Tūliņ pēc tam Hitlers sasauca uz apspriedi feldmaršalu Gēringu un kara ministru fon Blombergu, un kādu admirāli, kas bija klāt Baireitā. Tai naktī principā nolēma sniegt palīdzību ģenerālisimusam, kamēr detaļas izstrādāja nākamajā dienā.»

Ir iespējams, ka admirālis Baireitā bija Kanāriss. Pulkveža Rēmera informācija neatstāja šaubu, ka Kanārisaim Spānijas lietā bija izšķirīga ietekme uz Vācijas valdību un Itāliju.

Pēc Bamlera stāsta, Hitlers prasījis Kanārisam sīku ziņojumu par Franko. Admirālis dabūja atļauju sniegt dumpiniekiem militāru palīdzību, bet pats sev — īpašas pilnvaras rīkoties šais slepenajās operācijās. Pēc tam viņš devās ,uz Itāliju, lai sastaptos ar itāliešu kolēģi ģenerāli Roatu un pārliecinātu viņu, ka arī Mu- solīni uzdevums ir palīdzēt Franko. Tās dienas bija pagājušas, kad Roata ar bažām

skatījās pāri Brennera aizai. Abesīnijas konflikts Vāciju un Itāliju bija padarījis par sabiedrotajām.

Arī pats Musolīni pieņēma Kanārisu, kurš aizstāvēja savu viedokli Spānijas lietā. Pēc tam viņš lidoja atpakaļ uz Berlīni pārraudzīt tālākās operācijas. Viņš palīdzēja noorganizēt spāņu un vācu iepirkšanas komisijas spāņu dumpiniekiem; tām bija doti vārdi «HISMA» un «ROWAK». Pēdējās priekšsēdētājs bija Bernhards. Tā bija nomaskējusies par komerciālu firmu, kas uzpirka ieročus Vācijā, Čehoslovakijā un citur.

«Kanāriss netikvien noorganizēja ieroču piegādi Franko, viņš tos apgādāja arī spāņu republikāņu valdībai.»

So pārsteidzošo vēsti man pastāstīja Rihards Proce, abvēra F vadītājs, ar kuru es iztirzāju Vācijas piedalīšanos pilsoņu karā.

«Jūs to neatradīsiet nekādos dokumentos,» viņš teica. «Lūk, kā tas notika. Gēringam kā piegādes plāna administratoram bija uzdevums gādāt par ieroču izdošanu un par vajadzīgās ārzemju valūtas piešķiršanu pilsoņu kara vajadzībām. Kāds ierosināja, ka Vācijai jāmēģina sagādāt ieročus spāņu republikāņiem. Tas tomēr nebūtu nekas cits, kā viņu kara potenciāla sabotāža. Gēringam patika šī ideja, un viņš prasīja, kurš to spētu veikt.

«Es varu,» izsaucās Kanāriss. «Man ir kāds vīrs šim darbam!» «šis vīrs bija vācu ieroču tirgotājs Jozefs Veltjens, kam Kanāriss uzdeva iepirkt novecojušos Pirmā pasaules kara ieročus, kurus viņš pats pēc Versaļas miera līguma bija palīdzējis ārzemēs pārdot.

Cehoslovakijā, Balkānu zemēs un citur sapirka šautenes. karabīnes un granātas. Tās saveda Vārnā, kur SS ieroču meistari saīsināja šauteņu dzelkšņus, «izoperēja» munīciju, samazināja granātu lādiņus vai ievietoja tajos uz vietas sprāgstošus degļus, šīs preces tad tika sadalītas starptautiskajiem ieroču tirgotājiem Polijā, Somijā, Cehoslovakijā un Holandē un pārdotas tālāk spāņu valdībai pret skaidru samaksu zeltā. Veltjenam pašam piederēja trīs preču kuģi, kurus izlietoja ieroču pārvešanai uz Spāniju.»

Kanāriss vairākkārt lidoja uz Pireneju pussalu Junkersa transportlidmašīnā, kurai bija noņemtas visas pazīšanās zīmes. Lidaparāts devās pāri Francijai lielā augstumā un pa nakti. Kanāriss sēdēja starp preču telpu un rezerves benz7 na kannām. Kopā ar militāro pārstāvi pie Burgosas valdT bas ģenerāli Faupeli viņš noorganizēja sakaru štābu ar spāņu armiiti, kura uzdevums bija komandēt un pārvaldīt vācu Kondora leģionu — aviācijas korpusu ar zenītartilērijas baterijām un novērošanas vienībām. Kondora leģions bija specializējies gaisa uzbrukumiem un aiz​sardzībai ar iznīcinātāju bumbvedēju lidmašīnām.

Es atceros sastapšanos ar vācu lidotāju Bavārijas baronu Sigismundu fon Gravenreitu, kurš bija pieteicies brīvprātīgi uz Spāniju un par gaisa kaujām izpelnījies Hitlera Spānijas krustu. Viņš tuvāk par šo apbalvojumu nevēlējās izteikties, jo arvien vēl viņu saistīja klusēšanas zvērests par operācijām Spānijā.

Viņš pasvītroja, ka vāou gaisa spēki guvuši Spānijā vērtīgu pieredzi. Otrā pasaules karā Gravenreitu notrieca zemē angļu lidmašīna.

Lielbritānija un Francija par notikumiem Spānijā bija satrauktas. Tautas frontei ne tikvien kā zuda cerība kļūt par visas Eiropas partiju, bet tā juta, ka vācieši to ielenc no ziemeļiem un dienvidiem. Ieroči un brīvprātīgie komunistiem un republikāņiem plūda Spānijā pāri Pireneju robežai un caur Vidusjūras ostām.

Kas attiecas uz vācu kara materiālu piegādi, tad tikai pirmajos mēnešos nedaudzas Kanārisam adresētās telegrammas gāja pa ārlietu ministrijas sakaru līnijām. Drīz vien viss vācu bruņotās intervences aparāts tika nodots ģenerālštāba rokās un ar to rīkojās abvērs kā ar slepenu operāciju. Korespondenci par militāro palīdzību un ārzemju intervenciju sūtīja šifrā uz Kanārisa iestādi Berlīnē. Trīs gadus no vietas viņam Spānijas afērā piekrita vadošā loma; tai pašā laikā viņa darba mērķis bija vērst plašumā slepeno dienestu un aizstāvēt to pret augošajām SS prasībām. Viņam izdevās Kondora leģionu nomaskēt kā vislielāko noslēpumu; bija grūti kaut ko uzzināt pat spāņu armijai, kaut ari tā sadarbojās ar šo leģionu.

Tikmēr vācu miiitāratašejs Londonā pulkvedis barons Geirs fon Svepenburgs bija iecelts par locekli neiejaukšanās komitejā; viņš ziņoja uz Berlīni, ka briti, kas tur rokās visas situācijas atslēgu,

nepārprotami spēlē nogai​dīšanas spēli.

«Ja jūs kopā 3r Franciju slēgsiet Pirenejus un izšķirsieties par īstu blokādi, pilsoņu karš izbeigsies dažos mēnešos,» tā Bur- gosas valdības aģenti protestēja Londonā. Bet briti nebija pārliecināti par to, vai Franko ātra uzvara ar vācu palīdzību būtu viņu interesēs. Starp britu strādnieku partijai un Madrides un Barselonas republikāņiem pastāvēja aktīvas simpātijas. Klements Etlijs — opozīcijas līderis — nepārprotami Cemberlenam pavēstīja: ja gadījumā dumpiniekiem izrādīs jebkādu labvēlību, tad metālstrādnieku arodbiedrību palēninātais darba temps varētu drīz vien pārvērsties par streikiem, kas kavētu pašas Lielbritānijas vitāli svarīgo bruņošanos. Ārlietu ministrija mierināja sevi, sacīdama, ka Spānijā noasiņo Eiropas Jaunie spēki. Stipra spāņu militārā valdība varētu noslēgt militāru aliansi ar ass valstīm. Geirs fon Svepenburgs ziņoja Berlīnei par sarunām ar britu mi- 1 itāratašejiem, kas nevilšus atzinuši, ka Lielbritānijas interesēm vislabāk kalpo vāja Spānija. Sādi argumenti bija dzirdami Londonā 1937. gadā; daudz atbildīgu angļu par tiem bija visai sa​traukti.

Admirālis Kanāriss varbūt šai britu nostājā saskatīja lielu tālredzību. Viņš nekad pilnīgi neizprata, par cik Lielbritānija ir sašķelta savos sociālpolitiskajos strīdos. Viņš nespēja aptvert arī to, ka, sēdēdama pusceļā starp bezdarbību un gudru rīcību, britu valdība bija pastāvīgi spiesta pakļauties starptautiskajam sociālistu viedoklim. Paša mājās viņam bija veicams grūts darbs, lai ar maldinātājafēru samierinātu konservatīvās vācu armijas prātus.

Armijas ģenerālis fon Frics un vācu ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Ludvigs Beks šo pasākumu pavisam neieredzēja. Tas iesaistīja vītus un pa.līgieročus tādā kaujas laukā, ar kuru nebija nodibināmas īstas sakaru līnijas; tas bija jādara pārāku flotes spēku priekšā un pret naidīgu pasaules noskaņojumu tādā situācijā, kas viegli var izraisīt vispārēju karu. Taču Kanāriss panāca savu. Spānijas kampaņu netraucēja savādā informācijas izplūšana uz āru, kas vēlāk notika ar citiem vāou militāriem plāniem. Viņa paša vārds netika ne reizi minēts, kaut arī Kanāriss bija galvenais vadītājs, kas pārsvieda vāciešus uz Spāniju pa gaisu un jūru. Stingra klusēšana bija jāievēro tiem, kas bija izraudzīti šai operācijai. Toreiz tika stāstīts, ka dažiem virsniekiem, kas pačukstējuši ģimenēm savu ceļa mērķi, bija piespriests nāves sods par nodevību. Vācu lidmašīnas lidoja pār spāņu kaujas laukiem, tika izmēģināti detektori un tāluma mērītāji, Hitlera ieroču spe​ciālisti strādāja un svīda Franko dienestā.

Nepieciešama atmiņas piepūle, lai šodien atcerētos, cik iLgi turpinājās spāņu pilsoņu karš. Tas beidzās 1939. gada maijā — pāris mēnešus pirms Otrā pasaules kara sākuma. Esmu saticis spāniešus, kas savukārt skaidri nezina pēdējo datumu, bet, ja jūs runājat par karu, viņi pieņem, ka domājat pilsoņu karu.

Kad Madridē krita 1939. gada 28. martā, Kanāriss varēja atskatīties uz 32 mēnešu intensīvu darbu.

«Germanv and Spanish Civil War» stāsta, viņš saņēmis pirmos ziņojumus par haotiskām cīņām, kas sākās 1936. gada jūlijā, ka ģenerālis Mola ziemeļu frontē rakstījis viņam lūgumu steigšus sūtīt ieročus un ka Hitlers raidījis viņu pie Franko 1936. gada oktobrī, lai pierunātu karot enerģiskāk. Kanāriss kopā ar Franko apbraukāja fronti, viņam 1938. gada aprīlī bija jādzird pirmais uzmanīgais ierosinājums, ka Kondora leģionam būtu Spānija jāatstāj. Kanārisu 1939. gada aprīlī sūtīja uz turieni, lai pierunātu Franko publiski paziņot, ka Spānija pievienojusies Antikominternes paktam.

No sarunām ar Kanārisa darbiniekiem Abshāgens secina, ka admirālim vienmēr bijis liels prieks atstāt Vāciju un doties uz Spāniju. Viņam paticis drāzties ātrā automašīnā pa nolaistajiem spāņu ce]<iem, pusdienot mazos ceļmalas krodziņos, klīst pāris stundas pa Kartahenu vai Kadi'su, baudīt dienvidu ēdienus un skābu vīnu, papļāpāt ar draugiem no spāņu flotes, raudzīties no Alžesirasas uz britu karakuģiem Gibraltārā. Sausie, sarkanie Spānijas pakalni, robotās kalnu grēdas, māla būvju ciemati ar bezlogu baznīcām, Gojas, Zurbarana un Muriljo meistardarbi — cik bēdīgs viņš kļuva, kad viss tas bija jāatstāj, un cik ļoti viņa garastāvoklis uzlabojās, kad viņš ieradās atpakaļ Spānijā. Viņš tad jokojās ar slepenā dienesta pirmās nodaļas vadītāju pulkvedi Pīkenbroku vai savu adjutantu. Kanāriss dažreiz mēdza ar pārspīlētu nacistu sveicienu pārsteigt kādu sevišķi šaubīga izskata klaidoņu baru ielas stūrī.

«Kas var zināt,» viņš teica savam adjutantam, kad automašīna devās projām, «viņu vidū var būt kāda no mūsu augstajām amatpersonam.»

Es neapgalvoju, ka britu slepenais dienests nezināja, ka Pi- reneju pussalā rosīgi darbojas kāds savāds un ievērojams vācietis. Tai laikā nevarēja droši zināt, ka Vācijas militārā palīdzība Spānijai, ap 5 miljardi marku kopvērtībā, sniegta bez nosacījumiem. Hitlers sarunā ar Cano 1940. gadā to apzīmējis par «absolūtu dāvanu» Spānijai. Neviens ārpusē nezināja arī, ka starp Hitleru un Franko nebija slepenas militāras alianses. Kad pilsoņu karš bija beidzies, Vācija panāca, ka Spānija pievienojas Antikominternes paktam. Vācija bija stiprinājusi savu ietekmi tieši un netieši. Taču drīz vien lepnais un neatkarīgais spāņu raksturs parādījās atkal dienas gaismā. Kad tika pieņemts likums par ārzemju kontroles ierobežošanu spāņu raktuvēs, vācu vēstnieks nekavējoties protestēja, bet grāfs Hordana pateica., ka Spānija nav paradusi pirms savu likumu pieņemšanas prasīt padomu ārvalstīm. Ir svarīgi altzīmēt, ka Franko 1938. gada 28. septembrī paziņoja, ka Spānija paliks neitrāla, ja Cehoslovakijas dēļ izceltos vispārējs konflikts. Sis fakts ir nozīmīgs sakarā ar Kanārisa izturēšanos Minhenes krīzes laikā, par ko būs lasāms tālāk. Tāds bija sākums tā saucamajai spāņu «nepadošanās» politikai, kurā Kanārisam piederēja ievērojama loma. Bet, ja 1936. gadā Kanārisa roka bija jūtama Pireneju pussalā, tad tā bija britiem bīs​tama ienaidnieka roka, tāda vīra, kas iedvesmojis Ādolfu Hitleru doties ārējās avantūrās.

4. NODAĻA KRIEVU MEZGLS Rosīgo, paklausīgo ģenerālštāba un slepenā dienesta virsnieku karjeras Kanāriss turēja savās rokās.

Kārtējās ikdienas konferencēs tie stīvi sēdēja pie galda Tirpica krastmalas namā. Virsnieki viņu sauca par «ekselenci». Kad viņš nolika cigāru uz gaida, ducis cigāru griezēju izlēca no kabatām. Viņš turpināja runāt, it kā to neredzēdams, un tad pēkšņi nogrieza cigāra galu pats. Admirālis pa pusei pacēla cigāru pie lūpām, un šķiltavas no visām pusēm piedāvāja uguni. Viņš nolika atkal cigāru un iegrima dziļā sarunā tik ilgi, kamēr pārējo uzmanība atslāba. Un tad viņš vienā mirklī aizdedzināja cigāru pats, iekāms kāds spēja ko līdzēt. Sie bija viņa rakstura vaibsti: autoritatīvs, neuzticīgs, neatkarīgs, bet tai ,pa'šā laikā ierosinošs.

Vāciešu prātos izbāl Hitlera un viņa automātiem līdzīgo .maršalu atstātā ietekme. Turpretim to ļaužu vidū, kas strādājuši admirāļa Kanārisa vadībā, man rodas noteikta sajūta, ka viņi joprojām dzīvo pagātnē kopā ar savu šefu, paklausīdami, strīdēdamies un tomēr, par spīti visam, .palikdami viņam uzticīgi. Kanāriss nemīlēja glaimus, viņš strādāja bez pārtraukuma, bija sātībnieks un vakaros parasti, nedzēra vairāk kā glāzi sarkanvīna un ūdeni.

Viena no viņa daudzajām dīvainībām bija demonstratīva mīlestība uz āpšu suņiem. Kad viņš ceļoja, tie bieži brauca viņam līdzi un gulēja blakus gultā. Admirālis bija arī zingu mīlētājs, viņš jāja regulāri un labi. Pretēji viņam .par Hitleru nekad nebija dzirdēts, ka tas būtu kāipis zirga mugurā vai pat braucis jātnieku pavadībā. Nedaudzi vilkiem līdzīgi Elzasas suņi klīda apkārt pa Hitlera Berhtesgādenas mītni.

Arī viņš bija neuzticīgs, bet rupjš un tāds, kas nicina ciešanas. Kanāriss turpretim vienmēr steidzās, lai kādam palīdzētu. Viena no daudzajām pa,lamām, ko lietoja aiz viņa muguras, bija «Vater der Vertriebenen» — vajāto tēvs.

Taču par spīti viņu dažādībām, Hitlera un slepenā dienesta šefa starpā — Kanārisa darbības pirmajā .posmā — valdīja pat zināmas simpātijas.

«Viņš ir saprātīgs un saredz jūsu viedokli, ja vien to pienācīgi aizstāvat,» Kanāriss atkārtoja savam adjutantam. «Man kannmit ihm reden.»

Viens no Hitlera klusajiem lietuvēniem bija domas, ka armija nekad nav atteikusies no slepenas saprašanās ar Krievijas armiju (līdzīgi kā Veimāras republikas laikā). Kaut arī viņš bija uzteicis 1926. gada slepenās apmācības līgumu un sastrīdējies ar atvaļināto ģenerālštāba priekšnieku fon Sektu, viņš joprojām nebija pārliecināts, ka nepastāv neatļauti sakari. Hitlers bija šķīris divas lielākās pasaules armijas vienu no otras un iestūmis tās pretējās nometnēs. Viņam un viņa iekšējai tirānijas sistēmai militārais saspīlējums starp šīm nācijām bija ļoti izdevīgs. Spriežot pēc vēlākās izturēšanās, Staļins labprāt būtu redzējis šo sa​prašanās politiku turpinām un 1926. gada līgumu pagarinām.

Varētu iedomāties, ka vācu un krievu ģenerāļi kādu dienu sanāktu kopā un žēlotos: «Mēs, karavīri, saprotam viens otru. Abas politiskās sistēmas — boļševisms un nacionālsociālisms — ir tās, kas padara mūsu tautas par ienaidniekiem; ja vien šos režīmus varētu iznīcināt, tautas dzīvotu mierā.» Šādas domas Hitleram aizdzina naktīs miegu. Tas pats varēja notikt arī ar Staļinu. Tā mēs nonākam līdz 1936. gadam, kad Hitlers nolēma panākt vācu armijas paklausību bez nosacīju​miem.

Arī Staļins bija neapmierināts ar dažiem saviem ģenerāļiem. Aizsardzības vicekomisārs maršals Tuhačevskis pārstāvēja Krieviju 1936. gada februārī karaļa Džordža V bērēs. Pēc tam viņš un krievu militāratašejs Londonā ģenerālis Putna slepeni sastapa ģenerāļa Millera un krievu emigrantu pārstāvjus no Parīzes. To Staļins dabūja zināt no saviem spiegiem. Atceļā uz Maskavu Tuhačevskis apstājās Berlīnē, lai apspriestos ar savu militārata- šeju. Vācu komunistu aģentam Blimilam izdevās ieslīdēt mazā sanāksmē, kur piedalījās maršals un daži krievu emigranti Vācijā. Blimils nākamajā rītā par šo sanāksmi ziņoja padomju vēstniecībai Berlīnē. Kad Tuhačevskis ieradās atpakaļ Maskavā, viņš jau iekļuva aizdomu ēnā.

Viņam bija jāatgriežas Londonā maija mēnesī uz karaļa Džordža VI kronēšanu,.bet tika paziņots, ka

maršals saaukstējies un uz Londonu nebrauks. No aizsardzības komisariāta viņu pārcēla uz Volgas garnizonu, kur to dažus mēnešus slepus novēroja, bet pēc tam arestēja.

1936. gada otrajā pusē Heidrihs ieradās Tirpica krastmalas namā, lai prasītu notecējušā vācu un krievu militārās apmācības līguma fotokopijas, kur redzami Tuhačevska, Sekta un Hamer- šteina paraksti.

Starp citu viņš prasīja arī rokrakstu speciālistus, kuri spētu viltot šos parakstus. Hitlers esot uzdevis viņam visslepenāko operāciju, kur šie materiāli vajadzīgi. Bija nolemts piegādāt krieviem maldinošu informāciju. Pēc Abshāgena grāmatas ziņām, Kanāriss pretojies un mēģinājis uzzināt kaut ko vairāk par šo operāciju. Gestapo bija ķērusies pie delikātām lietam, kas atradās ārpus tās kompetencēm. Viņš atteicās sadarboties, un no​tika ass strīds ar Heidrihu.

1937. gada 12. jūnijā Maskava paziņoja, ka maršals Tuhačevskis un septiņi krievu ģenerāļi nošauti par valsts nodevību un spiegošanu kādas ārvalsts labā. Visu 1937. gadu turpinājās krievu virsnieku korpusa asiņaina tīrīšanas akcija. Pazuda tūkstošiem aizdomās turētu virsnieku; daudzi starp tiem bija nevainīgi. Ģenerālis Beks, rakstīdams vispārējās militārās situācijas vērtējumu 1938. gada vasarā, pārstāvēja viedokli, ka krievu armija patlaban vairs nav vērā ņemams faktors un ka asiņainās tīrīšanas dēļ tā zaudējusi morāli un kļuvusi inerta mašīna.

Heidrihs atkal ieradās Tirpica krastmalā un ar Jaunu gandarījumu pastāstīja, ka viņš atradis citus līdzekļus, kā viltot slepeno korespondenci starp vācu armijas vadītājiem un maršalu Tuhačevski. Sī korespondence ietvērusi nodomu gāzt padomju režīmu. Heidrihs pasvītroja, ka Hitlera ideja bijusi iedabūt šo informāciju čehu ģenerālštābā, lai tā aizietu no Prāgas uz Maskavu. Sis triks bijis tas, kas licis galvām ripot, — lielījās Heid​rihs. Šādas asins nolaišanas dēļ krievu armija būšot vāja vēl daudzus gadus.

Varbūt nekad nekļūs zināms, cik šie viltojumi kaitēja Tuha- čevskim. Vācu slepenā dienesta virsnieki publicējuši atsevišķas detaļas laikrakstos un grāmatā «Es izvēlējos karātavas». Vairākas versijas ir vienis prātis par to, ka dokumenti nodoti čehu ģenerālštābam un ka tie pievīluši prezidentu Benešu, kas piekri​tis papīru nosūtīšanai Staļinam.

Hitlers un Heidrihs tomēr bija pārliecinājušies, ka aiz viņu pastrādātā viltojuma slēpās zināma patiesība. 1937. gada 22. martā Heidrihs arestēja vienu no ģenerāļa fon Sekta draugiem — Ernstu Nikišu, kas bija palīdzējis slēgt 1926. gada līgumu par apmācībām. Niki'šs bija arī draugs krievu žurnālistam Kārlim Radekam, kurš bija kritis Staļina nežēlastībā, atzinies savos maldos un notiesāts uz nāvi. Heidrihs apcietināja kopā ar Nikišu deviņpadsmit citas personas, no kurām dažas bija strādājušas par sakarniekiem starp vācu armiju un Krieviju.

Heidrihs centās uzzināt, vai ģenerālštābam un slepenajam dienestam joprojām ir aizliegti sakari ar krievu ģenerālštābu. Izmeklēšana un tiesas prāva ilga līdz 1938. gada novembrim. Lietā bija iejaukts arī paša Kanārisa aģents. Admirālis sēdēja tiesas zālē un klausījās viņa paskaidrojumus. Kad klaušināšana bija beigusies un gestapo neuzzināja nekā pret viņu, Kanāriss izgāja priekšā, demonstratīvi kratīja viņa roku un lūdza iesniegt iestādei ziņojumu par izdevumiem. So neparasto drosmes piemēru man atstāstīja vairākus gadus vēlāk slepenā dienesta virsnieki, kurus šis gadījums toreiz dziļi ietekmējis. Kanāriss zināja, kurš bija īstais brīdis, kad jāparāda bravūra. Viņš pastāvīgi rūpējās par saviem cilvēkiem. Tieši pirms prāvas sākuma kāds no viņa uzticības vīriem nodeva ziņu britu presei ar komentāru, ka gaidāmi nāvessodi. Tautas tiesas trešā senāta prezidents spēra zibeņus: «Ārzemju prese pareģo nāvessodus, melodama kā parasts. Tiesa piespriedīs vienīgi cietuma sodus.»

Gestapo mēģinājumi atklāt armijas slepeno politiku notika aiz slēgtām durvīm; neviena no pusēm nevēlējās publiku šai spraigajā prāvā; atklātība bija nepieciešama vienīgi tad, kad jāglābj apsūdzēto dzīvības. Man bija jārekonstruē notikumu secība pēc slepenā dienesta virsnieku atmiņām, pēc piezīmēm, kuras toreiz rakstīju kā žurnālists, un pēc tā laika preses ziņām, kuras netika atsauktas. Varu piebilst, ka pēc ziņu nosūtīšanas par Nikiša prāvu manu Berlīnes dzīvokli 1938. gada novembrī un decembrī stingri uzmanīja. Kādam manam informatoram nāca pakaļ sekotāji, no tiem viņš atkratījās, iejaucoties pūlī, kas nāca ārā no tuvējā kinoteātra.

Vēlākā izmeklēšanā gestapo uzmanīlbu no maniem īstajiem informatoriem novirzīja sagadīšanās — blakus durvīs dzīvoja kāds krievu emigrants.

Es sastapu Ernstu Nikišu deviņus gadus vēlāk, 1946. gadā. Viņš tad bija paresns profesors, kas lasīja lekcijas Berlīnes universitātē. Pēc cietuma pārdzīvojumiem viņš joprojām bija pusakls un joprojām draudzīgās attiecībās ar krieviem, kas viņu atbrīvoja pēc septiņiem Brandenburgas cietumā pavadītiem gadiem. Tur viņš bija sēdējis blakus Blimilam, kas izspiegoja Tuhačevski. Blimilu apcietināja kara laikā, jo no Berlīnes munīcijas fabrikas viņš bija paņēmis uz māju līdzi degļa galviņu, kas bija slepenajā sarakstā. Cauri rentgena izmeklēšanas kambariem viņš to iznesa sviestmaižu kastē, kurai bija svina vāks.

Divus citus šos paraugus viņš nodeva padomju vēstniecībai Berlīnē, kas tos nogādāja uz Krieviju. Blimils tiesā aizbildinājās, ka šo lietiņu gribējis izliietot par svaru uz papīriem. Tā kā degļa galviņa bija atklāti atradusies uz viņa galda, šī versija bija ļoti ticama. Viņš tika cauri ar mūža cietuma sodu.

Heidriham Nikiša prāva likās pārāk lēna. Tā arī neatklāja neko tādu, kas satricinātu armiju. Himlers un viņš nevarēja vilkt garumā nodomāto ģenerālštāba varas sadragāšanu. Viņiem bija bailes, ka pretējā gadījumā ģenerālštābs sadragās viņus un krīzes gadījumā strādās pret nacistu režīmu. Sī iemesla dēļ ar dzīva liecinieka palīdzību — pēc tam gan tas nedzīvoja ilgi — viņi apsūdzēja armijas komandieri ģenerāli fon Friču izdomātā morā​liskā pārkāpumā. Ar viltus liecības palīdzību šis godīgais un pārsteigtais vīrs tika atcelts no paša svarīgākā bruņoto spēku posteņa. Arī kara ministrs Blombergs atkāpās ap to pašu laiku: viņš bija devies nelaimīgā laulībā ar sliktas reputācijas sievieti. Un tā 1938. gada 4. februārī ģenerālštābs zaudēja dažas no savām visnozīmīgāikām funkcijām, kas pārgāja uz jauno virspavēlniecību tiešā Hitlera kontrolē. «Šis laiks bija tas,» man stāstīja Rihards Proce. «kad Kanāriss sāka attālināties no Hitlera. Viņam vajadzēja zināt vairāk nekā mums par ārkārtējiem apvainojumiem homoseksuālismā, ar kādiem Heidrihs bija nācis klajā pret armijas komandieri. Ir skaidri zināms, ka Heidrihs izskoloja kādu noziedznieku vārdā Smitu zem zvēresta apliecināt, ka viņam bijuši perversi sakari ar ģenerāli fon Friču. Patiesībā Smita partneris bija kapteinis fon Frišs. Admirālis uzticēja man grūtu uzdevumu — vienas stundas laikā bija jānofotografē, kā SS vīri ved projām no_ mājām kapteini fon Frišu. Pastāvēja bažas, ka varētu kļūt zināma pa​tiesība par šo afēru. Man izdevās iegūt šo uzņēmumu, SS vīriem nezinot. To aizstāvji cēla priekšā tiesai kā pierādījumu. Apsūdzība sabruka, bet Hitlers Friču amatā atpakaļ neiecēla. SS nogalināja Smitu un, ļoti iespējams, arī Frišu. Ja jūs gribat atzīmēt kādu notikumu, kas ievadīja krīzi starp Kanārisu un Hitleru, tad tas ir šis.»

1938. gada vasarā, izdarot inspekcijas vizīti Grosbornas militārajā skatē, Hitlers atklāja, kas bijis viņam padomā, kad tas atbrīvojās no ģenerāļa fon Friča. «Arī es neatteiktos iznīcināt 10 000 virsnieku,» viņš teica klausītājiem, norādīdams uz tīrīšanas akcijām Krievijā, «ja tie pretotos manai gribai. Ko gan tas daudz nozīmē 80 miljonu lielai nācijai? Es nevēlos inteliģentus vīrus. Es gribu brutālus vīrus.»

Tas viss admirālim, kas stāvēja šo notikumu centrā kā ļaunprātību un aizdomu mērķis, bija par daudz. Viņš bija iedomājiies sevi par slepeno ieroču meistaru un ģenerālštābu savukārt par spēku, kas var pacelties pāri nacionālās revolūcijas periodam. Bet nu viņš no Maskavas prāvām un Berlīnes intrigām redzēja, ka divdesmitajā gadsimtā ģenerāļi nav nekas cits kā uniformētas lelles, pilnīgi bezpalīdzīgi modernajā valstī ar tās netaisno tiesu un policijas varu. 1939. gada pirmajos mēnešos Hitlers atbrīvojās no palikušajiem ierobežojumiem un sāka pārvērst SS militārās divīzijās un tās apbruņot ar visiem armijas ieročiem. Tādējādi viņš beidzot sasniedza savu mērķi — radīja labi apbruņotu pri​vāto armiju. Ģenerālštābs izraudzīja vairākus virsniekus, kas izstrādātu šo formāciju organizēšanu un apgādi. To panāca pēc nikniem strīdiem. Armijai nebija skaidras līnijas, kur aizstāvēties. Kaut arī lielākajai daļai ļoti nepatika SS apbruņošana, daži mierināja sevi ar domām, ka arī Waffen-SS ieņems savu vietu kaujas laukā un noasiņos kopā ar pārējiem. Ja reiz SS prasības netika noraidītas principā, vienmēr viegli atrast iemeslu, lai pilnīgi nebūtu jānostājas viņiem pretim.

Kamēr SS dabūja ieročus no kara noliktavām, drošības dienests (SD) savukārt ēdās iekšā

pretspiegošanas nozarē. SD vīri sastapās ar militārās izlūkošanas virsniekiem kārtējos «biedriskos» alus vakaros starp armiju un partiju (un turēja ausis vaļā).

Pulkvedis Bamlers, tas pats vīrs, kas pētīja Spānijas lietas un dezertēja pie krieviem 1945. gadā, būtiski svarīgajos gados, no 1934.—1938., bija III departamenta (militārās drošības) šefs.

Viņš pardevās nacistiem. Bamlers bija cilvēks ar necilu rak​sturu.

Savā sajūsmā par pretspiegošanas darbu viņš Berlīnes «Karalienes barā» noorganizēja ap 15 'kabarē meiteņu komandu, kuram bija valodnieciskas un citas kosmopolītiskas spējas. Tur tās izspiegoja atašejus uin ārzemju viesus, kamēr Bamlers pats, līdzīgi cirka direktoram (jeb vēl kam sliktākam), sēdēja aiz sienas, dzerdams šampanieti uz vācu slepenā dienesta rēķina līdz agrai rīta stundai. Es šaubos, vai šai ellišķīgajā sarkanā plīša atmosfērā pulkveža Bamlera inscenējums sniedza kādus panākumus. Bet, kamēr viņš dzīroja «Karalienes bārā», Heidrihs ar saviem rokaspuišiem rakās aizvien dziļāk militārās pretizlūkošanas noslēpumos.

OPERĀCIJA «OTTO» Kādā slepenā konferencē 1937. gada 5. novembrī Hitlers garāmejot piezīmēja, ka viņš agri vai vēlu nolēmis karot. Ģenerālštāba priekšnieka ģenerāļa Beka papīri sniedz zināmus datus par šo sanāksmi.

Hitlers teicis, ka pēc 1943. gada viņam ieroču ziņā vairs nebūs .pārsvara. 1937. g. rudenī uz Berlīni un Berh'tesgāde- nu devās lordprezidents lords Halifakss. Sīs vizītes ārējais iegansts bija medniecības izstāde, ko Berlīnē bija noorganizējis valsts medniecības pārzinis Gērings. Patiesībā Halifakss vāca informācijai, ko 1936. gadā bija sākuši vākt sers Džons Saimons un Idens. Vai iespējama saprašanās starp Lielbritāniju un Vāciju? Hitlers lordam Hal i faksam apgalvoja, ka Vācija nolēmusi revidēt savas robežas miera ceļā. Viņš ar Gēringu deklarēja, ka Austriju un Vāciju var apvienot bez kara. Mērenais un taisnprātīgais Halifakss atzina viņu argumentu stipro pusi — tādā gadījumā rietumu sabiedrotajiem bija grūti iejaukties. Ari kustīgais amerikāņu vēstnieks Viljems Bullits 1937. gada novembrī bija Berlīnē, satikās ar Gēringu un pēc tam rakstīja Savienoto Valstu ārlietu ministrijai memorandu: «Es prasīju Gēringam, vai viņš domā, ka Vācija nolēmusi anektēt Austriju. Viņš atbildēja, ka tas ir absolūts vācu valdības nodoms. Viņš šo lietu nesteidzinot dažu pašreizējo politisko apsvērumu dēļ, proti, attiecību dēļ ar Itāliju. Vācijai būtu pilnīgi nepieņemama Austrijas, Ungārijas un Cehoslovakijas apvienība — šādu līgumu tā uzskatītu :par tūlītēja kara iemeslu.» Bija skaidrs, ka nacistiem vislielākās bailes bija no Habsburgu monarhijas atjaunošanas.

Abshāgens atzīmē, ka 1937.—1938. gada ziemā admirālī Ka- nārisā notika slepena pārmaiņa. Viņš bija daudz labākā situācijā nekā citi, lai paredzētu, kādi šausmīgi konflikti gaidāmi, ja Hitlers turpinās savu kara (politiku. Pirmā departamenta (abvēra I) šefs pulkvedis Pīkenbroks sniedza viņam ziņojumus par sabiedroto bruņošanos: tā norisinoties lēni, bet acīmredzot balstoties uz daudz lielākiem resursiem kā vācu bruņošanās.

Kamēr Rībentrops sevi mierināja ar domām, ka britu fašisti ar seru Osvaldu Mosleju priekšgalā panāks Lielbritānijā nacionālu revolūciju, Kanāriss klusu noprasīja kādam angļu viesim Berlīnē, kas īsti no britu fašistiem gaidāms.

«Mēs viņus uzskatām par joku,» viesis atbildēja. Admirālis pretojās, bet pēc tam šo uzskatu akceptēja. Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Ludvigs Beks bija nemierā ar Austrijas okupēšanas plānu. Vācija nekad neapstātos Austrijā, jo faktiski tas nozīmētu Ballkānu fronti, vācu politikas velšanos dienvidaustrumu virzienā, svešu rasu asimilēšanu, kundzību pār čehiem, ungāriem, rumāņiem, bulgāriem un beidzot sadursmi ar turkiem.

Kanāriss bija vienis prātis ar bruņoto spēku vadītājiem — pakļaušanas un izplešanās politika uz dienvidaustrumiem neatbilda viņa jēdzieniem par drošību. Viņš necerēja, ka uzbrukumu Austrijai varētu aizkavēt, bet viņš — ievērojot vislielāko slepenību — sāka pulcināt ap sevi tādus vīrus, kas būtu spējīgi kavēt citu Hitlera plānu īstenošanu. Sis brīdis bija tas, kad es pirmo reizi pamanīju Kanārisa atsevišķo diplomātiju un pirmo reizi dzirdēju čukstam viņa vārdu.

Pulkvedis Hanss Osters, admirāļa vietnieks un centrālās sekcijas vadītājs, bija daudzās plāksnēs drosmīgāks nekā viņa šefs. Elegants vecās kava'lērijas skolas virsnieks, patīkams, galants pret dāmām un nicīgs pret nacionālsociālistu vadītājiem, viņš aizvien bija ar mieru sist, kad dzelzs ir karsta, kamēr admirālim bija daudz lēnāka daba. Pamazām viņa departamentu šefi ■Pīkenbroks, Groskurts un varbūt pat Bamlers, bet vēlāk arī fon Bentivenjī un Lahūzens varēja konstatēt, ka priekšnieks nestrādā ar visu sirdi un ka aiz viņa neuzmanīgās kritikas par Vācijas vadītājiem slēpjas dziļš nemiers.

Kad Hitlers 1938. gada 4. februārī pats uzņēmās kara ministra posteni un saformēja bruņoto spēku virspavēlniecību (O. K. W.) savā vadībā, par virspavēlniecības šefu viņš iecēla ģenerāli Vilhelmu Keitelu. Pēdējais tagad kļuva par admirāļa

Kanārisa tiešo priekšnieku. Kanārisam bija jāsniedz ziņojumi šim lielajam, lēnajam karavīram, kurš par pasauli nezināja neko.

O. K. W. pārņēma atbildību par izlūkošanas materiālu izvērtēšanu, plānošanu un operāciju vadību, arī par stratēģiju un augstāko komandēšanu. Ģenerālštāba kompetencē bija atstāta armijas organizēšana, apmācība un paplašināšana. Kanārisam bija jāsūta ziņojumi O. K. W. Nākamais viņa uzdevums bija sagatavot iebaidīšanas plānu pret Austriju. Bullits un Halifakss savā reakcijā pret vācu plāniem bija bijuši tik negatīvi, ka Hitlers uzskatīja anšlusu par pilnīgi drošu un saprātīgu operāciju. Virspavēlniecības šefa vietnieka ģenerāļa Jodia dienasgrāmata atklāj slepenā dienesta spēli šai laikā. Jodls Nirnbergā deklarēja, ka viņš admirālim piegādājis pilnīgu informāciju par vācu militāro stāvokli 1938. gada februārī, lai pēdējais varētu sagatavot savu pievilšanas plānu ope​rācijai «Otto».

Vācijas valdība saprata, ka mobilizēšana un karaspēka sūtīšana uz Austrijas robežu atstātu sliktu iespaidu tiklab uz armiju, kā ari uz pasaules sabiedrisko domu. Hitlers nolēma tai vietā lie​tot viltu.

Jodls savā dienasgrāmatā 12. februārī raksta: «11. februāra vakarā un 12. februārī ģenerālis Keitels kopā ar ģenerāli fon Reihenavu un aviācijas ģenerāli Sperli bija Oberzalcburgā. Suš- nigs kopā ar Gvido Smitu piedzīvo vissmagāko politisko un mi​litāro spiedienu. Pīkst. 23-os Sušnigs paraksta protokolu.»

«13. februāra pēcpusdienā ģenerālis K. (Keitels) lūdza admi​rāli K. (Kanārisu) un mani ierasties viņa kabinetā. Viņš mums pastāstīja, ka Hitlers pavēlējis uzturēt spēkā spiedienu ar militārās akcijas imitāciju līdz 15. februārim. Jāsastāda šo viltus manevru priekšlikumi un jāiesniedz telefoniski Hitleram apstip​rināšanai.»

«14. februārī pīkst. 2.40 pienāk Hitlera piekrišana. Kanāriss devās uz slepenā dienesta biroju Minhenē un ievadīja dažādas akcijas. Sekas ir ātras un spēcīgas. Austrijā radīts iespaids, ka Vācija sākusi militāru gatavošanos.»

Kāds ģenerāļa Keitela dokuments (viņš pats personīgi piedalījās pievilšanas plānā, Berhtesgādenā dārdinādams austriešu valstsvīru priekšā fiktīvas karaspēka kustības) rāda šos Kanārisa priekšlikumus, kurus Hitlers apstiprinājis.

1) Nespert nekādus patiesus armijas vai aviācijas sagatavošanas soļus. Karaspēka kustības vai izvēršana kaujai nav pa​redzēta.

2) Izplatīt nepareizas, bet ticamas ziņas, kas var radīt iespaidu par militāru sagatavošanos pret Austriju: a) ar uzticības vīru palīdzību; b) ar vācu muitas darbiniekiem pie robežas; c) ar ce|ojošu aģentu palīdzību. 3) Šādas baumas var būt: a) VII armijas korpusa rajonā pārtraukti atvaļinājumi; b) ripojošais materiāls sakoncentrēts Minhenē, Augsburgā un Rēgensburgā; c) Ģenerālmajors Mufs — vācu militārais atašejs Vīnē — atsaukts uz Berlīni, lai konsultētos; d) pie Austrijas robežas pastiprināti policijas spēki; e) muitas ierēdņi ziņo par Alpu strēlnieku kustībām Frei- lasingas, Reiheinhal'les un Berhtesgādenas rajonā.

Tiklab ģenerālis Lahūzens, kā Kanārisa pirmais biogrāfs Abshāgens man stāsta, ka slepena dienesta Minhenes biroja izplatītās baumas austriešu valdību nav piekrāpušas un tāpēc laikam nav iebiedējušas.

Tomēr Austrijas prezidents Miklašs ar savu parakstu ratificēja Berhtesgādenas protokolu, un tādējādi atkal Austrija legalizēja nacionālsociālistu partiju. Tagad nacisti atkal varēja nēsāt uniformas un .maršēt pa ielām.

Kanāriss negribēja šo maldināšanas plānu atstāt savam departamenta šefam pulkvedim Groskurtam — viņš pats izlidoja uz Minheni, lai izskaidrotu to savam pārstāvim Bavārijā — grāfam MoronjaRedvicam. Sis fakts bija visai tipisks viņa nemierī​gajai dabai.

Katrā ziņā ļoti drīz austriešiem bija skaidrs, ka piekāpība viņiem izspiesta ar blefu. Bet, kad viņi pret dumpīgajiem nacistiem mēģināja likt lietā likumu un atjaunot kārtību, kļuva redzams, ka gaidāmas sadursmes un asins izliešana. Hitlers bija brīdinājis Sušnigu neslēgt muitas ūniju ar Cehoslovakiju un neatjaunot monarhiju. Pēdējais 9. martā pēkšņi paziņoja, ka visā Austrijā notiks tautas nobalsošana par neatkarības jautājumu.

«Tautas nobalsošana dos lielu vairākumu monarhistiem,» atzīmēja Jodls savā dienasgrāmatā.

«Hitlers nodomājis to nepieļaut.»

Hitlers sasauca kopā savus militāros padomdevējus un pavēlēja iemaršēt Austrijā tieši balsošanas dienā. Viņš rakstīja par šīm jaunajām vēstīm Musolīni un piekodināja Ribentropam palikt Londonā.

Iebrukuma dienas pēcpusdienā Ribentrops stingri sēdēja Dauninga ielas 10. mājas dīvānā, apgalvodams saviem namatē​viem, ka viss būs kārtībā. Ģenerālis Keitels 10. martā admirālim Kanārisam pastāstīja par pieņemtajiem lēmumiem. Nav vairs vajadzīgs maldināšanas plāns, lai iebaidītu austriešus. Karaspēks tika koncentrēts, ripojošais materiāls tiešām ripoja, policijas spēkus pastiprināja. Bet taigad austriešu valdība vairs negribēja ticēt pati saviem izlūkošanas datiem. Sušnigs domāja, ka joprojām pret viņu spēlē blefa spēli. Tā viņš domāja, līdz kamēr bija par vēlu mobilizēt austriešu armiju.

Kanāriss ieradās Vīnē drīz ,pēc pirmajiem vācu tankiem, lai pārbaudītu, kādi slepenā dienesta laupījumi krituši viņa vīru rokās. Bija jāpāršķirsta austriešu slepenā dienesta akti. Viņam bija speciāla vienība ar apzīmējumu — «ZL»; tās uzdevums bija iegūt ikvienu dokumentu, kas attiecās uz viņu iestādi, pirms austriešu nacisti vai Vācijas SS varētu tos iegūt sev. Vienu laupījumu admirālis aplūkoja ar gandarījumu — austriešu slepenā dienesta vadītājs Ervīns Lahūzens tagad bija kļuvis viņa personīgais īpa​šums. Abvērs ātri «norija» austriešu slepeno dienestu. īsā auguma admirālis skatījās augšup uz garo Labūzenu, kad pēdējais viņam stādījās priekšā, un prasīja ar mistisku grimasi: «Kāpēc jūs nešāvāt? Jūs, austrieši, esat vainojami pie visa kā.»

Lahūzens bija Austrijas imperiālistiskās armijas produkts. Paklausība bija kļuvusi viņa otrā daba.

Divi vīri no Vācijas steigšus vervēja ļaudis savam dienestam. Kamēr Himlers vāca kopa daudzos Austrijas brūnkrekļus, Kanāriss uzmanīgi izraudzīja citus. Lahūzens kalpoja viņam ar sajūsmu līdz pašām beigām. Kad viņi pirmo reizi pārsprieda austriešu slepenā dienesta virs​nieku izraudzīšanu darbam Vācijā, admirālis raudzījās Lahūzenā ar savu aso skatu un klusu teica: «Dabūjiet man īstus austriešus. Es nevēlos Austrijas nacis​tus.»

Norādījis uz šiem saviem uzskatiem, Kanāriss uzdeva Lahūze- nam izspiegot Čehoslovakijas robežas nocietinājumus un kara​spēka atrašanās vietas. Lahūzens ķērās sparīgi pie darba.

«Es zinu, ka jūs nesaprotat šo manu izdarību,» viņš man teica vēlāk, kad mēs sēdējām pie alus glāzes Minhenē. «Es uzņēmos šo darbu tāpēc, ka biju Austrijas imperiālistiskās armijas virsnieks. Es vienmēr esmu uzskatījis čehus par nemiera cēlējiem.»

Sis bija laiks, kad admirāļa galva pildījās šaubām; viņa domu analīze Lahūzena uztverē ir interesanta. Viņš man stāstīja, ka Kanāriss aizstāvējis Vācijas un Austrijas apvienošanu, bet ne nacionālsociālistu virskundzības ceļā. Viņš cerēja, ka austrieši uzņems viņa maldināšanas plānu nopietni un mobilizēsies. Viņam bija vēlāk jāatzīst, ka austrieši, neļaudami sevi «apvest ap stūri» februārī, pievīlās martā, jo domāja, ka arī īstā mobilizācija ir blefs.

Kanāriss, paveicis austriešu slepenā dienesta atlieku uzsūk- šanu vai nolikvidēšanu, atgriezās Berlīnē.

6. NODAĻA SAZVĒRESTĪBA SĀKAS Viss saļima Hitlera un viņa partijas priekšā: nacisti bija gandrīz tikpat stipri Vācijā kā komunistu partija Krievijā. Kanārisam neatlika nekas cits, kā gaidīt uz citiem līdzekļiem, lai iegrožotu savu priekšnieku, neatklājot turklāt pats sevi. Viņa kārtējais darbs turpinājās netraucēti: septiņu dienu nedēļa iestādē, izjāde katru rītu Tīrgartenas parkā, šad un tad mazas viesības viņa jaunajā Diānas ielas villa, kur reti kad bija vairāk par diviem viesiem. Darba stundās viņš un viņa vietnieks Hanss Osters sastapās ar dažām ievērojamām personām. Dažas no tam uzņēma Kanārisa organizācijā, tiklīdz sākās karš. Viņš rūpīgi rakstīja dienasgrāmatu par savas oficiālās dzīves notikumiem; vispirms rokrakstā, tad to diktēja sekretāram un pārrakstīja uz mašīnas divos eksemplāros. Vienu kopiju viņš paturēja pats, bet otru ievietoja depar​tamenta seifā.

Nacionālsociālistu sistēma neveicināja un pat aizliedza brīvu informācijas apmaiņu valdības amatpersonu starpā. Pastāvēja daži stingri organizēti sakari, kā, piemēram, starp Heidrihu un Kanārisu gestapo politikas jautājumos vai starp abvēra ārzemju izlūkošanas nozari un ārlietu ministriju. Bez tam barons fon Veicsekers — ārlietu ministrijas pastāvīgais valsts apakšsekre- tārs — pastāvīgi informēja Kanārisu pa,r Vilhelma ielas notikumiem un politiskajiem strāvojumiem. Admirālis varēja uzzināt, kas norisinās valsts kancelejā. Hitlera vecākais adjutants pēc pulkveža Hosbaha atkāpšanās pulkvedis Smunts bija kontaktā ar Kanārisu: šis pieklājīgais, diskrētais, paklausīgais karavīrs varēja pastāstīt par apmeklētājiem, konferencēm un intrigām, kaut arī ne vienmēr par šiem notikumiem viņš spēja ziņot ātri.

Es atceros, ka 1938. gadā dzirdēju intīmus sīkumus par notikumiem kancelejā, kas sasniedza slepeno dienestu ar Smunta palīdzību.

Tādā pašā ceļā varēja uzzināt par gestapo rīcību no grupas vadītāja Artura Nebes — veca Berlīnes policijas darbinieka, kurš bija pārcelts no kriminālās uz slepeno policiju un nīda pēdējo.

Bija vēl citi, gan bez oficiāla amata, kas sava stāvokļa sakaru dēļ spēja savākt un izplatīt ziņas un uzskatus. Tie bija politiķi, kas strādāja ēnā, jo atklāta opozīcija bija neiespējama. Visievērojamākais no tiem bija dr. Kārlis Gerdelers, agrākais Leipci- gas pilsētas galva, kuru valstskanclers Brinings Hindenburgam ieteica par savu pēcnācēju. Viņš bija iespaidīgs vīrs, kuru augstu cienīja Amerikā, bet kurš, līdzīgi daudziem ievērojamiem cilvēkiem, trīsdesmitajos gados izbalēja no sabiedrības atmiņas un tika aizmirsts.

Otrs Kanārisa sabiedrotais bija jurists grāfs Helmuts fon Moltike no Kreisavas — cilvēks ar augstu intelektu un ievēroja​miem fiziskiem spēkiem, savu principu dedzīgs aizstāvis un bez kompromisiem.

Nākošais — dr. Jozefs Millers 1 — spējīgs Bavārijas jurists ar palamu Oksenseps. Seps ir saīsinājums no vārda Jozefs, bet dzimšanas vieta bija Oksenfurta. Millers bija pāvesta uzticības persona, kuram pāvests bija uzticējis dažādus uzdevumus Vācijā. Juristam Nikolajam fon Halēmam savukārt bija sakari ar britu presi. Valsts tiesas padomnieku Hansu fon Donanjī Kanāriss bija sastapis, kārtojot Friča prāvas juridiskās komplikācijas.

Donanjī svaiņiem Bonhoferiem bija plaši sakari ar protestantu baznīcu un daži kontakti arī ar Anglijas baznīcu. Bija tur Ēvalds fon Kleists-Smencins — veckonservatīvās partijas līderis. Kaut arī pēdējā bija likvidēta 1934. gadā, tā joprojām pastāvēja un reprezentēja iespaidīgo Prūsijas zemes īpašnieku domas. Kleista un admirāļa domas par nākotni ievērojamā mērā sakrita. Admirālim viņš patika: tas augsti vērtēja Kleista politiskās spējas. Bet pat veci draugi baidījās un izvairījās no šī prūšu junkura, jo viņš atklāti un asi kritizēja Vācijas valdību. Viņš neieradās Berlīnē bieži. Taču, kad viņš devās ceļā, nacistu apriņķa priekšnieks Belgardē (netālu no Kleista rezidences) mēdza ziņot, ka Kleists izbraucis.

Gestapo drošības dienests Berlīnē savukārt mēģināja uzost viņa ceļus. Sis bija vīrs, ar kuru Kanāriss

varētu ko sasniegt, taču ne tāds, kuru viņš gribētu redzēt savā kabinetā pārāk bieži.

Otrs vācu konservatīvais, gados jaunāks vīrs, bija Fabians fon Slabrendorfs. Viņš bija Kanārisa uzticības vīrs un uzturēja kontaktu starp abvēra šefu un prūšu konservatīvajiem. Admirālis sastapās arī ar Hansu Giseviusu, politisko sakarnieku ar dr. Šahtu, kuru viņš reizēm sastapa personīgi. Tur nāca un gāja vēl pulks citu ļaužu, kuru prātus admirālis nojauda un kuriem viņš atklāja pats savas domas visdažādākajās pakāpēs, saskaņā ar viņu politisko jēgu un diskrēciju. Pat viņa līdzstrādnieki savstarpēji nezināja par uzdevumiem, kādus tas viņiem uzticējis. Viņu uzdevumus pārsprieda Tirpica krastmalas mazajās konferencēs, ja to atļāva kārtējais darbs.

«Neaizmirstiet!» viņa īpatnējo, kluso runas veidu man atdarināja Slabrendorfs, kurš attēloja, kā admirālis klusinājis savu balsi līdz čukstam, kad sarunas ar tuviem uzticības cilvēkiem bija beigušās.

«Mēs nerunājām par nodevību — mēs vienīgi apspriedām valsts drošību.»

Loģiskā kārtā Kanāriss un viņa sabiedrotie raudzījās apkārt pēc jauna spēku faktora pret Hitleru.

Ierēdniecība bija pakļāvušies, noslēgusi mieru 1934. gadā, kad no Hitlera tika saņemts solījums neapbruņot brūnkrekļus; protestantu un katoļu baznīcas bija izspiestas ārā no sabiedriskās dzīveS; vācu rūpniecība kapi​tulējusi, bet finanses pārvaldīja nacistu tautsaimnieki. «Ārzemju sabiedrotajiem, pasaules sabiedriskajai domai, Liel​britānijas un Amerikas valdībām jānāk palīgā Vācijai, ļ,a gribam novērst karu.»

Tādi bija uzskati, kādus es, visai pārsteigts, dzirdēju Berlīnē pēc garākām sarunām ar diviem vācu veckonservatīvās partijas politiķiem Ēvaldu fon Kleistu un Herbertu fon Bismarku 1938. gada pavasarī.

Viņi pārstāvēja prūšu junkuru viedokli, kuru dažreiz nepareizi saista ar Hitlera mērķiem. Mēs sastapāmies kādā aprīļa dienā Berlīnes Kazino klubā, un tur pirmo reizi es dzirdēju čukstam tā vīra vārdu, kas viņus aizsargāja un veicināja viņu mērķus. . , «Kanāriss!»

Kleists pastāstīja man, cik grūti rast atbalstu britu vēstniecībā. Tā, būdama akreditēta pie Vācijas valdības, neesot tik kritiska pret Vācijas metodēm, kā viņš to vēlētos. Bez tam pastāvot bažas, ka šādu sazināšanos varētu atklāt. Diplomāti sūta savus vēstījumus šifrā, kuru var uztvert un dažreiz arī atšifrēt.

Sie vīri vēlējās politiska rakstura kontaktus ārpus diplomātiskās pasaules un ānpus slepenā dienesta ietvariem. Slabrendorfs man aprakstīja sarunu ar Kanārisu par iespējām sadarboties ar britu slepeno dienestu pret Hitleru. Viņš iedomājās slepeno dienestu Londonā ļoti līdzīgu tam, kādu briti domā abvēru — loģiski kon​trolētu spēka mašīnu, kas spējīga pozitīvi domāt un darboties.

Lūk, Kanārisa atbilde, ko es iekalu atmiņā tik precīzi, cik va​rēju, un ko šeit citēju: «Man jūs jābrīdina no britu slepenā dienesta vairāku iemeslu dēļ. Ja jūs strādāsiet viņiem, ļoti iespējams, ka tas kļūs man zināms, jo, domāju, esmu šur un tur iekļuvis iekšā. Viņi gribēs nosūtīt šifrētas ziņas par jums, un laiku pa laikam mēs varam tās atšifrēt. Jūsu vārdi iekļūs aktos un reģistros. Arī tas ir slikti. Ilgāku laiku šādu darbību atstāt neievērotu būs grūti. Man ir arī pieredze, ka britu slepenais dienests jūs vāji atalgos. Ja runājam par naudu, atļaujiet man pateikt, — viņš pakalpojumus neatlīdzina labi. Ja viņiem būs kaut mazākās aizdomas, viņi nekavēsies jūs nodot man vai maniem kolēģiem Valsts drošības die​nestā.»

Tagad viņi saprata, kāda ir situācija.

Svarīgs uzdevums nu bija atrast uzticamus cilvēkus ar plašiem sakāmiem, kurus nacisti nepazina vai neturēja aizdomās.

Jozefam Millcram bija speciāli sakari ar Vatikānu, kurus varēja uzskatīt par diplomātiskiem. Ēvalds fon Kleists pavēstīja, ka viņam ir kāds angļu draugs, kurš varētu noorganizēt tiešus sakarus ar Londonas politiķiem. Kārlis Gerdelers tūlīt atcerējās Bri- ningu un domāja, ka viņš būs spējīgs ar Gerdelera palīdzību izskaidrot britiem, kāds ir Vācijas stāvoklis.

«Tagad nu mēs esam nonākuši pie Cehoslovakijas lietas,» maijā teica admirālis Kleistam. «Es pavisam neesmu drošs, ka Lielbritānija neizšķirsies par cīņu, ja Hitlers iemaršētu Cehoslo​vakijā.»

Viņš atzinās, ka nevienam nav drošu ziņu īpar to. Briti atradās tālu, un nebija viegli izdarīt pētījumus par šādu hipotētisku jautājumu. Sis bija grūts jautājums, lai ar to nāktu klajā šādā veida. Ribentrops ar diplomātijas un paftijas ārzemju izlūkošanas līdzekļiem vairākkārtīgi izvaicāja angļu personīgās domas.

«Vai Lielbritānija cīnīsies, lai aizkavētu Sudetijas vāciešus pievienoties Vācijai?» tā viņš vaicāja. Bet tas nebija īstais jautā​jums, ko vēlējās ģenerālštābs.

Kanāriss un Osters 1938. gada maija sākumā noveda Kleistu sāņus un pastāstīja par patieso slepenās politikas stāvokli, kuru viņš man atkārtoja pāris stundas vēlāk.

Pret Cehoslovakijiu nedrīkst būt nekādu maldināšanas plānu, nekādu nepatiesu baumu par karaspēka kustībām un — galvenokārt — nekādu nacistu partijas izlēcienu pie robežām. Virspavēlniecība bija paskaidrojusi Hitleram, ka ar nenocietinātām rietumu robežām un pret divreiz lielāko franču armiju (1938. gada pava​sarī) nav tuvākā laikā pieņemams nekāds rietumu sabiedroto izaicinājums.

«Hitlers Cehoslovakijas lietā ir ievainojams,» teica Osters, «ja sabiedrotie viņu brīdinātu pret agresīvu vai subversīvu akciju, viņš būtu spiests šo brīdinājumu pieņemt un piekāpties, kaut arī tas nāktu tikai diplomātiskā veidā.»

Kleists apsvēra šo pagaidu situāciju. Vācija nebija pietiekami stipra, lai karotu, taču tā nespēj pievērsties mieram, iekāms nav dots kāds impulss. Kas spētu pamudināt pulksteņa svārstekli doties pretējā virzienā? Kleists iedomājās, ka viņš zina šo līdzekli.

Kanāriss aizveda viņu pie ģenerāļa Beka; vācu ģenerālštāba priekšnieks atzinās, ka arī viņam nepieciešami ārzemju sabiedrotie, lai tiktu galā ar Hitleru. Viņš runāja ar mācīta vīra un filozofa mierīgu nosvērtību. Bija skaidrs, ka viņš nedomā sākt akciju pret nacistiem tūlīt un ka viņš raugās uz virspavēlnieku, lai tas izšķirtos. Viņš tomēr zināmās krīzes situācijās darbošoties neatkarīgi.

Kanāriss teica: «Anglijai jāpasviež mums jūras enkurs, lai mēs izkļūtu no šīs vētras.»

Kanārisa kļūda bija tā, ka viņš Vācijas lielo pretinieku iedomājās citādu. Viņam šķita, ka to nekavē neviena no tām neaprēķināmām lietām, kas padara mazākas nācijas bezpalīdzīgas, kad tām būtu jābūt vienotām un aktīvām. Viņš savās kalkulācijās neietilpināja Vaithola birokrātisko kavēšanos, šaubīšanos un nezināšanu. Viņš iedomājās, ka Londonas ārlietu ministrija ātri iepazīs un sapratīs Vācijas problēmu.

Ja Lielbritānija šaubījās viņam nezināmu iemeslu dēļ, tad viss tas izlikās kā gudras un komplicētas politikas pazīme. Viņš saskatīja spēku un tradīcijas tai nācijā, kuras flote daudzus gadus vajāja viņa kreiseri «Dresden». Lielbritāniju, likās, nebija vājinājušas tās sociālās un politiskās pārmaiņas, kas pēdējos divdesmit gados satricinaja Vāciju un Krieviju. Viņš nespēja domāt, ka angļi varētu pielaist smagas kļūdas vai atļautu gpliti'ku vadīt nejaušībai.

Dažas dienas es nevienam neteicu par sarunām ar Kleistu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es īsti nesapratu, ko biju dzirdējis. Tad kaut kas dienas notikumos padarīja lietas man labāk saprotamas. Es gāju satikt toreizējo britu vēstniecības padomnieku seru Džordžu Ogilvi-Forbesu, kam bija atklātāks un uztverošāks prāts nekā lielākajai daļai viņa kolēģu. Viņš, šķita, pilnīgi nepiekrita piekāpības politikai, kuirai aktīvi sekoja vēstnieks sers Nevils Hendersons. Es seram Džordžam atkārtoju sarunas ar Kleistu un viņa izklāstu. Armija faktiski uzlikusi veto ikvienai partijas steidzīgai akcijai Sudetijas vāciešu lietā, jo Vācija joprojām ir ievai​nojama. Hitlers apsolījies nekādos apstākļos neuzņemties saistī​bas. Šobrīd viņam esot bailes no incidentiem, kas varētu viņa prestižam kaitēt: Hitleram tādā gadījumā būtu jānoskatās un , jāļauj tiem notikt, jo viņš nav pietiekami stiprs, lai iejauktos. Sers Džordžs vaicāja man virkni citu jautājumu, pēc tam viņš, sacerēja vēstījumu Londonai par visu to, ko biju teicis.

Apmēram pēc nedēļas notika ārkārtējs gadījums. Baumas no vācu un čchoslovaku avotiem trešajā maija nedēļā piešķīra nozīmi nacionālsociālistu auto korpusa manevriem Cehoslovakijas/ robežas tuvumā un arī vietējām karaspēka kustībām.

«Saņēmis 20. maijā sīku informāciju no Prāgas un citurienes,» rakstīja britu vēstnieks Berlīnē sers Nevils Hendersons, «es nekavējoties devos pie ārlietu viceministra barona fon Veicsekera un noprasīju viņam, vai šīs ziņas atbilst patiesībai.»

Vaithols tagad bija skaidrībā par Hitlera pozīcijas pašreizējo vājumu. Šķita, ka britu un vācu slepenie dienesti darbojas kopā vienam mērķim — spiest Hitleru. Veicsekers britu vēstniekam šīs ziņas formāli atsauca, bet lords Halifakss Londonā ar Vansi- tartu pie elkoņa bija drošs, ka pienācis laiks, lai Hitleru pamatīgi spiestu. Brīdinājumi skanēja brīvi pa atklātu vadu starp Londonu un Berlīni.

«Es pavadīju vis-u 21. maiju ārlietu ministrijā, reģistrēdams protestus,» rakstīja sers Nevils. Likās, ka 1938. gada maija otrajā puse Hitlers nevēlējās Cehoslovakijā radīt pat iekšējas jukas. Viņš ļoti labi saprata savas pozīcijas pašreizējo vājumu. Varēja gan but sagatavošanas stadijā plāni par kādu bīstamu akciju vēlāka datumā. Neapšaubāmi, Hitlers vēlējās Cehoslovakiju ātri —vel 1938. gadā —, bet viņš negribēja mobilizēt armiju, lai to panāktu. Viņš varbūt joprojām spēlējās ar domu par iekšēju revolūciju Sudetijas rajonā kā ar līdzekli, lai sasniegtu savu mērķi. 21. maija brīdinājumi šādu fantāziju satrieca.

Tūliņ pēc sera Nevila Hendersona demarša un Hitlera un Keitela dusmīgajiem atsaukumiem Eiropas prese publicēja ziņas, ka Hitleram bijis «jākāpj zemē». Sekas Hitlerā bija tūlītējas. Ar 1938. gada 21. maiju saistās nostāsti par Hitleru, kas vāļājies pa grīdu un kodis zobiem paklāju. «Anglija, es to nekad neaizmirsīšu,» viņš kliedzis dusmu uzplūdumā. Taču Hitlers drīz kļuvis aktīvs. Jau 28. maijā viņš atsauca pie sevis virspavēlnieku ģenerāli fon Brauhiču un deva pavēli nekavējoties būvēt Vācijas rietumu valni un palielināt bruņoto spēku miera laiku apjomu.

«Nolādēta, nejēdzīga, riebīga lieta,» izsaucās sers Nevils Hendersons personīgā sarunā ar mani par 21. maija diplomātiskajiem demaršiem un preses ziņojumiem, kas sekoja pēc tam. Vēlāk savos memuāros viņš mērenā tonī šīs sekas apzīmē par «nelaimī​gām».

Sādi ir fakti, kurus es spēju sakopot par neaizmirstamo 21. maija dienu. Tā bija neliela Hitlera neveiksme, kura varētu ievadīt pulksteņa svārstekļa kustību pret viņu. Kad viņš pietiekami visu bija pārdomājis, tas nolēma sūtīt savu adjutantu kapteini Frici Vīdemani uz Londonu, lai uzzinātu, vai Halifakss pēc Berhtesgādenas apmeklējuma ir mainījis savu viedokli un metodes. Es nevaru droši pateikt, cik liela loma šajā triecienā pret Hitleru bija Kanārisam. Kleists šajā laikā sadarbojās ļoti cieši ar Kanārisu; viņš brīdināja savu sievu (tā viņa man stāstīja): «Atceries, ka tu nekad neesi dzirdējusi mani minam vārdus Ka​nāriss un Osters.»

Kleists spēja glabāt noslēpumus, bet viņa dabā nebija maskēt savu nicināšanu pret nacistiem, ko viņš pauda ikvienā sabiedrībā. Sī iemesla dēļ, karam izceļoties, viņu nevarēja uzņemt slepenajā dienestā kā citus mazāk nepiekāpīgus sabiedrotos. Kad mēs sēdējām Berlīnes Kazino kluba klusā stūrī, man dažkārt no Kleista stāstījuma uzsvara un veida bija jāmēģina uzminēt, no kurienes padomi nākuši. Es nevaru nekā cita, kā saviem lasītājiem pastāstīt, kādi toreiz bija mani iespaidi. Tagad vairs nesniegs rezultātus nekāda pētīšana, kas noticis šo abu vīru starpā. Man likās, ka admirālis Kanāriss lietoja ikvienu netiešu līdzekli, kas viņa rī- čībā, lai ielenikiu un satriektu iedomīgo demagogu, un ka viens no augstākajiem valsts amata vīriem bija slepens Ādolfa Hitlera ienaidnieks.

7. NODAĻA KANĀRISS UN KLEISTS Kanāriss drīz saņēma informāciju par vētrām Vilhelma ielā un Hitlera apņemšanos tomēr ielauzties Cehoslovakijā. Viņš. pārbaudīja, klausījās un runāja ar savu priekšnieku ģenerāli Keiteli un kopā ar ģenerāli fon Brauhiču, ģenerāli Beku un ārlietu vice- ministru fon Veicsekeru plaši iztirzāja nākotnes riskus. Adjutants Smunts palīdzēja ainu padarīt pilnīgāku. Ir vispār parasta lieta, ka slepenais dienests mēģina kādu vīru dabūt tuvu valdniekam. Tomēr nedrīkst par zemu novērtēt tās grūtības, ar kādām varēja uzzināt, ko īsti Hitlers domā un dara. Drīz pēc uztrai/kumti sa- plakšanas Kleists no savas Pomerānijas mājas ieradās, Berlīnē, lai atkal apmeklētu Kanārisu.

«Tagad situācija mainījusies,» Kleists teica man, «vēl šogad' notiks uzbrukums Cehoslovaikijai, ja vien Lielbritānija atklāti neapsolīsies iet šai valstij palīgā, vienalga kāda veida būtu šis uzbrukums.

Blūma ārlietu ministrs Ivons Delboss kādreiz jau bij.a izteicis šo vārdu — «guelcongue», bet Blūms jau kopj aprīļai vairs amatā nebija. Mēs nevaram sagaidīt, ka franči varētu būt situācijas kungi.»

Mēs gaidījām dažas nedēļas, bet no britu puses nebija nekādas tālākas reakcijas. Vestminstrā nebija dzirdamas jaunas politiskas deklarācijas. Nostāja palika tāda, kādu to Nevils Cem- berlens apakšnamā 24. martā bija paziņojis, proti, — ka konfliktu nebūs iespējams ierobežot ar tām valstīm, kam ir līguma saistības, ar Cehoslovakiju.

Londomā uzturējās vācu žurnālists dr. Kārlis Heincs Abshā- gens, kas par politisko stāvokli sūtīja Osteram privātus ziņojumus. Osters tos rādīja Kanārisam. Abshāgens pasvītroja, ka briti karos, ja Cehosjovakijas dēļ izceltos vispārējs konflikts. Bet Ri- bentrops savukārt ziņoja, ka Cemberlena valdība nekādā gadī​jumā nedosies karā un ka tā pat mēģinās atturēt Franciju no stingras stājas.

Jozefs Gebelss bija nervozs. Viņš lasīja Abshāgena ziņojumus um teica redaktoram: «Abshāgenam jāturpina ziņojumi gluži at- klati, vienalga, vai tie saskan ar vēstniecības ziņojumiem no Londonas vai ne.

Bet piekodiniet viņu būt uzmanīgam, lai viņa vārdi neietver apvainojumus, jo tos oriģinālā lasis pats Hitlers.» Gebelss mācēja pienācīgi novērtēt dzīves jauko pusi — savu muižu Svanenverdera, savus banketus un alus vakarus, savas dejojošās meitenes un automobiļus. Viss tas izgaistu kā dūmi, ja Trešā valsts Cehoslovakijas lietā izdarītu kādu mu|ķību.

Kanārisa ārzemju nozare pētīja šos ziņojumus. Sis bija neatrisināmais jautājums,'kas satrauca ģenerāļa Beka un virspavēl​nieka nervus 1938. gada jūlijā. <<Vai jūs ticat, ka Anglija karos, ja mēs uzbruksim Cehoslova- kijai?» Kleists man jautāja.

«Es dontfju, jā. Varbūt sākumā būs tikai blokāde.»

«Man šķiet, tā ir taisnība,» teica Kleists. «Es ticu — briti karos.» Tad viņš pārgāja uz čukstiem: «Admirālis vēlas kādu, kas dotos uz Londonu un noskaidrotu visu uz vietas. Mums ir jāiesniedz britiem priekšlikums un kāds brīdinājums.»

Starp Kanārisu un viņa politiskajiem draugiem, likās, nebija divu domu par to, ka Hitlers uzdevis virspavēlniecībai sagatavot rudenī vispārēju mobilizāciju.

Kamēr mēs sēdējām un pārspriedām britu nostājas mīklu, Bendlera ielā pāri pretim ģenerālštābs jau intensīvi strādāja, plānodams operāciju «Grīn» — iebrukumu Cehoslovakijā. Hitlers jūlija pēdējās dienās bija paziņojis ģenerālim fon Brauhičam, ka jāsagatavo vispārēja mobilizācija līdz 28. septembrim.

Patlaban bija augusta sākums.

Abvērām bija/ izstrādāts maldinašanas plāns, ka( nomaskēt šo sagatavošanos. Pēdējo bija grūti noslēpt, jo dzelzceļa darbinieki saņēma pavēli koncentrēt ripojošo materiālu, bet piegādes firmām bija jāpieved preces un pārtika. Slepenā dienesta spēle norisinājās saskaņā ar visiem likumiem, pēc kādiem to speļē. Kādu no Kanārisa uzticības vīriem nosūtīja pie britu militārā atašeja ar ziņām, ka termiņš būs 15. augusts; šo soli izmēģināja varbūt, lai pārbaudītu britu reakciju un varbūt arī, lai jauktu pēdas.

Cemberlena kabinets nemīlēja nepatīkamas ziņas, un tam bija grūti šo informāciju sagremot.

Pulkvedi F. N. Makferlenu aicināja uz kabineta sēdi, lai izvaicātu. Sers Džons Saimons viņu pratināja ar vēsu augstprātību. 15. augusts atnāca un aizgaja, bet nebija nekādu traucējumu un nekādu pazīmju par vācu kara​spēka kustībām.

«Ir grūti saprast šādus cilvēkus,» pulkvedis Makferlens vēlāk žēlojās, «tas, kas nenotika vakar, var joprojām notikt divas ne​dēļas vēlāk.»

Kabinets mazāk kā jebkad gribēja ticēt šīm daudzajām baumām. Tas piekrita seram Neviļam Hendersonam, ka tagad jāpatur nosvērts gars un jāstrādā, lai rastu miermīlīgu atrisinājumu, kas patiesi spētu ievadīt vispārēju problēmu nokārtošanu ar Vā​ciju. Nepareizā termiņa trikam bija zināmas sekmes. Ģenerālim Ludvigam Bekām bija citāds domāšanas veids kā Kanārisam. Viņš bija vīrs ar filozofa pieri, domīgām acīm un platu prāta cilvēka muti, kuras kaktiņi noslīdēja uz leju, tiklīdz padziļinājās viņa pesimisms. Viņš sīki pazina un citēja Klause- vicu un Slifenu, bet viņa tieksmes pēc zināšanām sniedzās pāri militārai profesijai. Toreiz viņš mācījās angļu valodu un iepazinās ar angļu vēsturniekiem. Kā ģenerālštāba vecākais virsnieks viņš lasīja militārās lekcijas, kas dažkārt skanēja kā sprediķi. Morāliskie un politiskie apsvērumi bija neatdalāmi no viņa stratēģiskās situācijas vērtējuma. Beks dzirdēja par kapteiņa Vīde- maņa misiju Londonā. Pēdējais bija viens no Hitlera adjutantiem; viņš Pirmā pasaules kara laikā bija bijis Hitlera bataljona komandieris. Hitlers sūtīja Vīdemani izpētīt lorda Halifaksa no​domus Cehoslovakijas lietā; par iespaidiem, kādus guva Vīdema- nis, Hitlers bija apmierināts.

Beks savā dienasgrāmatā atzīmēja: «Pēc manām domām, ir bīstama kļūda ticēt, ka Lielbritānija nespēj karot ilgi. Lielbritānijas militārā piepūle aizvien bijusi ilga rakstura, jo viņas spēks balstās uz neizmērojamiem impērijas resursiem.»

«Esmu pārliecināts, ka Lielbritānija izšķirsies doties karā kopā ar Franciju, ja Vācija ar varu gribēs risināt čehu jautājumu. Lielbritānijai jānostājas blakus Francijai ikvienos apstākļos. Un ja tā karos, tad ne tik daudz Cehoslovakijas dēļ, bet gan lai sakautu jauno Vāciju, kas kļuvusi miera traucētāja un draud britu atzītajiem valsts vadības principiem — likumam, kristietībai, iecietībai.»

Par Krieviju, vērtējot situāciju 1938. gada septembrī, viņš rakstīja uzmanīgos, kritiskos teikumos: «Krievu armijas spēku lielā mērā traucē virsnieku nošaušana. Krievu armijas iejaukšanās nav gaidāma, bet mēs varam rēķināties ar tūlītēju padomju gaisa spēku akciju. Ilga kara gadījumā mums Krievijas nozīme jāvērtē ļoti augstu attiecībā uz visām ieroču šķirām.»

Bekām bija padomā, ka virspavēlniekam ģenerālim fon Brau- hičam vajadzētu kritiskā brīdī Hitleram paziņot, ka viņš, viņa armiju grupu, armiju un korpusu komandieri nav ar mieru uzņemties atbildību par karu un visi kopā atkāptos. Bet, kad viņa priekšlikumu augusta sākumā ģenerāļi pārsprieda, Beks pamanīja Brauhiča nedrošo nostāju, kas bija nedrošāks par saviem korpusa komandieriem. Klīda nostāsti par izmisušo Brauhiču, kura pakļāvību Hitlers nopircis par naudu, palīdzēdams viņam laulības šķiršanas Metā.

Hitlers zināja, kādas ir Beka domas. Beka ausīs joprojām skanēja Hitlera vārdi (kas vēlāk viņam slepeni atstāstīti): «Man karš pret Čehoslovakiju jāizkaro ar maniem vecajiem ģenerāļiem. Kad es cīnīšos pret Lielbritāniju un Franciju, man būs jauni komandieri.» Ja Brauhičs neuzņemsies vadību, tad to kritiskā mo​mentā darīs viņš, Beks.

Admirāļa nolūks bija atvērt britiem acis paša izdomātā veidā. Ģenerālis Beks pazina Kleistu un ticēja viņam. Visiem trim bija īsa, nozīmīga apspriede ģenerālštāba priekšnieka kabinetā.

«Padodoties Hitleram,» nobeidza Beks, «britu valdība šeit zaudēs divus galvenos sabiedrotos — vācu ģenerālštābu un vācu tautu. Ja jūs man no Londonas varat atvest ticamu pierādījumu, ka briti sāks karu, mums iebrūkot Cehoslovakijā, tad es šim re​žīmam darīšu galu.»

Kleists vaicāja, ko viņš uzskatīs par pierādījumu.

«Atklātu garantiju palīdzēt Cehoslovakijai kara gadījumā.» Beks piebilda, ka kāda britu valdības locekļa vēstule, kas šādu nostāju deklarētu, ievērojami palīdzētu stiprināt viņu attieksmē pret ģenerāļiem.

Tāda bija bāze slepenajai misijai, kuru Kleists veica Beka un Kanārisa uzdevumā. To viņš man pastāstīja

pēc atgriešanās no Londonas.

Kanārisa grūtais uzdevums nu bija dabūt šo bīstamo vīru uz Londonu tā, ka viņu nepamanītu ne gestapo, kas zināja, ka Kleists ir režīma 'ienaidnieks, ne arī britu slepenais dienests, kas viņu varētu uzskatīt vienkārši par vācu spiegu. Situācija bija vēl jo vairāk komplicēta tāpēc, ka, pasargājot Kleistu no gestapo, Kanāriss varētu sevi nodot britu rokās un būtu padots viņu žēlastībai.

Kleists lūdza viltotu pasi. Tas bija darbības lauks, kas admirālim joprojām patika. Viņam nebija nekādas cieņas pret pasu sistēmu. Kaut arī viņš tagad bija kļuvis vecāks un nopietnāks, Kanāriss joprojām ceļoja ar visdažādākajiem dokumentiem — tā viņš darīja kopš brīža, kad izbēga no Cīiles Pirmā pasaules kara laikā. Attiecīgā pase, varbūt pat divas pases, tika sagatavota, kā arī izsniegtas mārciņu zīmes. Kleists ieradās Kavalērijas klubā un ar mani pārsprieda piesardzības soļus, kādus viņš spers, lai noslēgtu savu ceļojumu.

«Es negribu, lai mani pārpratuma dēļ uzskata par nacistu aģentu vai spiegu,» viņš man teica ar mirdzumu drošajās pelēkajās acīs. «Ja briti mani deportētu, vācu muitas un valūtas kontrole un gestapo atklātu, ka esmu atstājis Vāciju bez atļaujas; tādā gadījumā admirālis būtu kompromitēts. Es esmu pazīstams kā režīma ienaidnieks. Es nekad nedabūtu atļauju.»

17. augustā Tempelhofas lidlaukā gaidīja Hanzas gaisa satiksmes lidmašīna Junkerss 52. Civilie pasažieri gāja caur muitas un valūtas kontroli. Ikvienu pacietīgo vācu ceļotāju bija sponsorējusi vai nu kāda ministrija, vai ari kāda oficiāla iestāde; viņu ārzemju valūtas piešķīrumus bija apstiprinājusi Reihsbanka un iezīmogojusi pasēs. Tai laikā vairs parastu tūristu nebija. Viss tas mazliet līdzinājās ceļošanai no Anglijas, pēc tam kad karš bija uzvarēts. Katram bija jāuzrāda ielūgums no laipniem ārzemju draugiem, kam bija jāuzņemas izdevumu segšana ārzemēs. Ikviens ceļotājs tika ierakstīts gestapo reģistros kā tāds, kam ir draugi ārzemēs. Līdz ar to viņš gestapo acīs bija vai nu nekaitīgs, vai aizdomīgs, vai tāds, kuru sūta kāds valdības departa​ments ar interesēm ārzemēs.

Kad lidmašīna pildījās, kāda militārā automašīna piebrauca skrejceļā, neiegriezdamās ne pie muitas, ne pasu kontroles. No tās izkāpa vācu ģenerālis uniformā un pavadīja kādu civilistu līdz lidmašīnai.

Nebija runas par muitas vai policijas iejaukšanos. Civilists — maza auguma vīrs pelēkā uzvalkā — bija acīm redzami ļoti uztraukts, līdz kamēr lidmašīna pacēlās gaisā, bet pēc tam atslīga sēdeklī ar atvieglojuma nopūtu. Junkerss pacēlās no zemes un drāzās pāri Berlīnes ielām un Brandenburgas mežiem un ezeriem. Arī kāds angļu ceļotājs, kas ar zināmu interesi bija vērojis fon Kleista kustības no aizmugures sēdekļa, iekārtojās ērtāk. Tas bija mans draugs un kolēģis H. D. Harisons, kurš bija apsolījies viņu uzmanīt. Militārais pavadonis — radinieks ģenerālis fon Kleists — iekāpa automašīnā un devās atpakaļ no Tem​pelhofas uz kara ministriju.

Tas pats nervozais saspīlējums radās tad, kad Junkersa lidmašīna nolaidās Krotdonā. Taču Kleists še manīja formalitāšu trūkumu. Muitas ierēdņi, likās, nemaz neinteresējās par viņa bagāžu. Pasu ierēdnis uzmeta paviršu skatu viņa pasei. Pirms Londonas autobuss sāka kustēties, balss telefonā informēja britu slepeno dienestu, ka vācu viesis, kas viņus varētu interesēt, iera​dies šeit ar pēcpusdienas lidmašīnu.

«Viesis ieradies.»

«Paldies, mēs par viņu zinām.»

Londonā 1938. gada augustā joprojām neapzinājās, ka Cehoslovakijas krīze ir durvju priekšā.

Parlaments bija aizgājis brīvdienās, tāpat kā tas bija brīvdienās gadu vēlāk, kad krita Polija. Lords Ransimens bija devies misijā uz Prāgu. Londona tomēr nebija tik tukša, kāda tā būtu bijusi 1937. gadā.

Pilsētā uzturējās interesanti vīri, kas nebija devušies šaut fazānus. Kleists vēroja šo milzīgo un trokšņaino pilsētu, kas ar savām tirdznieciskajām un poljtiskajam tradīcijām bija iegrožojusi vācu ekspansiju 70 ga​dus no vietas.

Viņš vēl nebija uzkavējies Park Lane hoteli ilgi, kad ieradās Loids Dolobrans un aicināja viņu uz pusdienām Klaridža viesnīcas privātā telpā. Bija zināma līdzība sitarp šiem diviem vīriem: Kleists bija vācu konservatīvo ekstrēmists, no kura vairījās nepiekāpīgo uzskatu dēļ, no Džordža Loida savukārt

vairījās Cem- berlens, bet viņu palēnām uzklausīja draugs Edvardš Halifakss. Pēdējais izlietoja viņa padomus kā pretsvaru daudz bīstamākiem priekšlikumiem, kas nāca no sera Horasa Vilsona un sera Nevila Hendersona puses. Loids nerunāja vāciski, bet Kleists — angliski; viņi sapratās franču valodā.

«Viss ir nolemts, lord Loid,» iesaucās Kleists. «Mobilizācijas plāni ir gatavi, termiņš nolikts, grupu komandieri saņēmuši savas pavēles. Viss norisināsies saskaņā ar plānu septembra beigās. Neviens nevar to apturēt, ja Lielbritānija nenāks klajā ar atklātu brīdinājumu Hitleram.» Viņš piemetināja, ka vēl efektīvāks šis brīdinājums būs tad, ja to paziņos kopā ar Franciju un Krieviju.

Tad viņš attēloja spēku stāvokli Vācijā, ģenerāļu šaubīšanos, tautas uztraukumu un bailes no kara, bruņoto spēku nesagatavo- tību. Pēdējie nebūšot sasnieguši bruņošanās programmas kulminācijas punktu līdz 1943. gadam. Ja vien Lielbritānija ieņemtu stingru un pārliecinošu nostāju kopā ar Franciju un Krieviju un atklāti deklarētu Hitleru par vienīgo vainīgo, tad būtu cerības, ka komandējošie ģenerāļi varētu viņu arestēt (gadījumā, ja Hit​lers joprojām iestātos par kara politiku) un likvidēt nacistu režīmu.

Kad saruna bija beigusies, Loids devās pie lorda Halifaksa. Kleistu pēc tam pieņēma sers Roberts Vansitarts — agrākais pastāvīgais viceministrs un pēc tam padomnieks ārlietu ministrijā. Viņi vēlreiz pārsprieda to pašu tematu.. Esmu izdibinājis, ka Vansitarts un Kleists atrada daudz kopēju sarunas punktu.

Taču Vansitarts bija neuzticīgs. Viņam bija aizdomas, ka šis vācietis devies uz ārzemēm, lai kaut ko iegūtu, un ka viņš vēlas kaulēties.

Vairākus gadus vēlāk lords Vansitarts man teica: «No visiem vāciešiem, kādus esmu redzējis, Kleistam vienīgajam bija dūša sākt revolūciju pret Hitleru. Bet viņš vēlējās Poļu koridoru, vēlējās slēgt darījumu.» Kleists man kādreiz apgalvoja, ka pret Ce- hoslovakiju Vācijai nav nekādu vēsturisku prasību, toties robežu revīzija ar Poliju ir viņa politikas daļa. īsa atzīme par Kleistu un viņa misiju britu oficiālajos dokumentos, kas publicēti pēc kara, neatklāj, ka ar Kleistu būtu notikusi jebkāda apspriede par Poliju. Tāpat par to arī man viņš neminēja nekā. Lorda Vansi- tarta izteicieni, man šķiet, neattiecās uz galveno problēmu.

Vansitarts deva Kleistam zināmas cerības, ka Lielbritānijas nostāja būs stingra. Tā bija viņa paša politika. Viņš apsolīja britu un franču flotes spēku demonstrāciju Vidusjūrā, kas Muso- līni ietekmētu uzņemties vidutāja lomu. Viņš vaicāja par tās slepenās opozīcijas mērķiem un idejām, ko Kleists pārstāvēja. Junkurs savukārt mēģināja izspiešt britu valdības deklarāciju vai vēstuli lielajam ģenerālštābam.

Kleists no Londonas devās uz Cartvelas muižu, kur viņu ar svinīgu piesardzību pieņēma Cerčils.

Aitikal tika pārrunātas tās pašas lietas. Kleists varēja pārliecināties, ka, lai gan Cerčils nebija valdībā, viņš uzturēj.a pastāvīgu saskari ar lordu Halifaksu. Ar pēdējo Cerčila uzskati atšķīrās pa lielākai dajai attiecībā uz veidu, apmēru un metodi. Seit bija buldogs, kas rāda zobus,kad maiga valoda nelīdz. Ārlietu ministrija un sevišķi iekšējais kabinets ļoti pretojās ierosinājumam sūtīt oficiālu vēstuli kādam,kas neietilpst atzītajā Vācijas valdībā; taču lords Halifakss lūdza Vinstonu Cerčilu to darīt.

24. augustā Kleists, tikpat klusu kā ieradies, pazuda no Londonas. Divi dienas vēlāk britu valdība mazliet trauksmainā komunikē paziņoja, ka tā atsaukusi seru Neviļu Hendersonu uz Londonu sakarā ar «nopietna rakstura vēstīm no Viduseiropas».

Cemberlens, lords Halifakss, sers Džons Saimons, sers Roberts Vansitarts, sers Horass Vilsons un sers Nevils Hendersons debatēja par krīzi, kas vairs bija tikai viena mēneša attālumā. Sers Nevils ar uzsvaru apgalvoja, ka nav nozīmes cerēt uz kādu opozīciju pret Hitleru. Tai vietā viņš britu valdībai ieteica uzmanīgu pieeju, kas neierosinātu Hitleru uz neapdomību gaidāmajā nacistu partijas kongresā Nirnbergā. Iekšējais kabinets nolēma lūgt seru Džonu Saimonu teikt runu Lamarkā par kara liesmu izplatīšanās briesmām, ja reiz tās būtu iedegušās. Tas tomēr faktiski britu nostāju, kas balstījās uz Cemberlena 24. marta dek​larāciju, negrozīja.

Tai dienā, kad britu valdība paziņoja par «nopietna rakstura vēstīm no Viduseiropas», Kleists ēda brokastis Kazino klubā. Viņš savilka seju grimasē, kad lasīja vakara avīzes, un parādīja virsrakstus man.

Kad Kleists ieradās Kanārisa kabinetā Tirpica krastmalā, viņš redzēja, ka admirāļa istabā viņa ziņojumu gaida vairāki vecākie virsnieki.

«Vēlos sniegt ziņojumu admirālim vienam pašam,» viņš teica. Istaba iztukšojās, viņš dziļi ievilka elpu.

«Es Londonā neatradu neviena, kas gribētu izmantot šo izdevību karot preventīvu karu,» teica Kleists. «Man liekas, ka viņi šogad vēlas izvairīties no kara gandrīz par katru cenu. Tomēr viņi var tajā iekļūt, nemaz negribot. Viņi saka, ka britu konsti​tūcija neatļauj saistīties situācijā, kas vēl nav radusies.»

Pēc dažām dienām Kleists uz admirāļa galda nolika Cerčila vēstuli. Tajā Cerčils pareģoja, ka Lielbritānija var viegli tikt ierauta karā, kas notiktu Cehoslovakijas dēļ. Viena lieta bija droša: ja Vācija radītu šo sprādzienu, karš ātri vai vēlu kļūtu neizbēgams, kurā pēc garas un niknas cīņas Vācija tiktu galīgi un briesmīgi sakauta. Viņš, Kleists, var apsvērt šos vārdus kopā ar tiem patriotiskajiem vāciešiem, kurus reprezentēt viņš bija ieradies.

Viens anglis varēja runāt valodā, kuru vācieši saprāta.

Pa to laiku Ribentrops apstrādāja ungārus un poļus. Kā tas pārsteigs britus, kad ungāru valdība savas Morāvijas minoritātes labā pēkšņi iesniegs Prāgai līdzīgas prasības! Kanāriss dabūja zināt par šīm kombinācijām un tūlīt izlidoja uz Bud/apeštu — tā stāsta Abshāgens. Pavaldonis admirālis Hortijs bija viņa vecs draugs.

«Kanāriss mēdza mani apmeklēt katru reizi, kad viņš ieradās Budapeštā,» teica man admirālis Hortijs 1950. gadā Portugāles Estoriīā, kur viņš tagad dzīvo pēc amata nolikšanas. «Mēs abi bijām flotes virsnieki, un bez tam mūsu uzskati bija līdzīgi. Viņš pats man padomus nedeva. Bet mēs abi 1939. gadā bijām vienis prātis, ka, Amerikai piedaloties karā pret Vāciju, Vācijai ir beigas.»

Kanāriss un viņa darba biedrs pulkvedis fon Tipelskirhs 1938. gada sākumā brīdināja ungāru valdību, ka, Hitleram jo​projām iestājoties par savu politiku, Vācija drīz būs spiesta karot ar Lielbritāniju.

Klusu iebāzis spieķi Ribentropa politikas ritenī, Kanāriss lidoja atpakaļ uz Berlīni, lai dzirdētu, ko Lahūzens viņam spēj pastāstīt par Cehoslovakijas aizsardzības ierīcēm. Kaut Kanārisa privātā politika bija aizkavēt karu, viņa oficiālais uzdevums bija to sa​gatavot.

Admirālis joprojām apsvēra, kā vislabāk izmantot Kleista ziņojumu, kad pēkšņi gestapo stājās sakaros ar abvēra III depar​tamentu (militāro drošības dienestu).

«Kāds bijis Londonā, kur notikušas nodevīgas sarunas. Atrodiet, kurš tas bijis! Mēs esam pie darba.»

Kleists sēdēja Kazino klubā, mēģinādams izdomāt alibi. Skaidri redzams, ka viņš bija augstākā mērā norūpējies. Kanā​riss atsauca pie sevis virsnieku, kas bija sagatavojis Kleista vi​zīti Londonā.

«Jūs itzņemsieties izmeklēšanu,» viņš deva instrukcijas virsniekam. «Izpētiet ikvienu iespēju. Esmu pārliecināts, ka nevar būt jautājumu par kāda mūsu darbinieka iejaukšanu. Viņu nedrīkstam minēt. Jums jāmeklē kaut kur citur.»

Padomju ārlietu ministrs Ļitvinovs otrajā septembra nedēļā steidzās uz Zenēvu, lai redzētu, kas no kolektīvās drošības vēl saglābjams. Viņš 11. septembrī sastapās ar franču ārlietu ministru Zoržu Bonnē, bet pēdējais Zenēvā uzturējās tikai vienu dienu un turklāt nebija tāds, kas varētu iedvest drosmi. Lords Halifakss neieradās pavisam. Britu un franču .valdības nevēlējās iemaisīt Krieviju šai delikātajā situācijā. Partijas kongress Nirn- bergā tikmēr turpinājās ar lielu pompu: brūnkrekļi maršēja, gau- leiteri bļāva, skaļruņi izkliedza Hcrmaņa Gēringa runas pāri Albrehta Dīrera senajam namam, armija soļoja parādē. Ārzemju viesu vidū bija divi .psihiatri no kādas angļu vājprātīgo iestādes, kurus britu valdība bija sūtījusi uz Nirnbergu. Viņi sēdēja un pētīja Hitlera refleksus. Laikraksts «The Times» visus iegrūda haotiskā satraukumā, publicēdams 7. septembrī ievadrakstu, kurā ierosināja, ka čehoslovaku valstij būtu labāk, ja tā atteiktos no kādas savas teritorijas daļas par labu Hitleram. Hitlers nekļuva tāpēc rāmāks, bet gan, gluži otrādi, — tas deva viņam jaunu drosmi. Viņš strupi noraidīja lorda Rensimena priekšlikumu sa​dalīt Cehoslovaikiju līdzīgi Šveicei kantonos. Viņš izplūda dusmu izverdumos pret Benešu.

Dienu pēc Kleista atgriešanās no Londonas ģenerālis Beks nodeva savus pienākumus palīgam, ģenerālim Francim Halderam. Ģenerālštāba priekšnieks piedāvāja savu atkāpšanos, pēc tam kad Hitlers augusta vidū bija paziņojis saviem ģenerāļiem Juterborgā, ka rudenī nolēmis čehu problēmu atrisināt ar varu. Tagad Kanāriss nolēma sniegt visus pierādījumus, kas viņa rīcībā, ka briti cīnīsies, ja lieta nonāks līdz karam. Kleists apstaigāja ģenerāļus vienu pēc otra, aicinādams tos rīkoties. Admirālis viņiem citēja Cerčila vēstuli. Daži bija drosmīgi un ierosināmi, citi šaubīgi. Bet 14. septembrī Berlīnes kara rajona komandieris ģenerālis fon Viclēbens vienojās ar ģenerāli Halderu un citiem arestēt Hitleru, kad viņš no Berhtesgādenas atgriezīsies galvaspilsētā. Berlīnes policijas prezidents grāfs Heldorfs bija sagatavojies raidīt darbā savus spēkus, lai arestētu partijas vadītājus. Trešās tanku divīzijas komandieris ģenerālis Hepiners, kas atradās dienvidos no Berlīnes, dosies uz galvaspilsētu, sekojot Viclēbena signālam. Beks atgriezīsies savā Bendlera ielas kabinetā. «Nav šaubu, ka šai momentā sazvērestība bija dienas kārtībā un bija sperti nopietni soļi, lai to īstenotu,» — rakstīja Cerčils vairākus gadus vēlāk savā grāmatā «The Gathering Storm». Draudīgs klusums šai pēcpusdienā izpletās pāri Bendlera ielas jumtiem. Vai Hitlers, Himlers un Heidrihs saož briesmas? Pēcpusdiena pagāja bez starpgadījumiem, un vakariņu laikā admirālis Kanāriss jau zi​nāja — kāpēc.

Viņš sēdēja pie gaida ar pulkvedi Lahūzenu, Pīkenbroku un Groskurtu, kad pienāca vēsts no kara ministrijas. Cemberlens nolēmis lidot uz Berhtesgādenu, lai pārspriestu Cehoslovakijas stāvokļa atrisinājumu.

Lahūzens atceras, ika admirālis nolicis uz galda savu nazi un dakšiņu. Viņš pilnīgi bija zaudējis ēstgribu.

«Kā viņš to var darīt: aīpmeklēt šo cilvēku!» Viņš munmināja šos vārdus bez izteiksmes, it kā īsti nemaz nesaprastu. Pēc tam viņš to atkārtoja vēlreiz pie sevis, piecēlās no galda un sāka staigāt pa istabu.

Viņš bija ārkārtīgi izklaidīgs un ēdienam nepde- s'kārās. Saspīlējums bija beidzies; puse pasaules ap pusnakti skaļi pauda savu atvieglojumu, bet otra puse bija dziļā bezcerībā. Starp tiem, kas sēdēja drūmā noskaņojumā, bija Hitlera slepenā dienesta šefs. Admirālis atvainojās un aizgāja agri gulēt. Vai viņš bija maldījies, sniegdams roku britiem? Varbūt viņš bija sabaidījis viņus Londonā tā, ka tie izšķīrās par Berhtesgādenas politiku? Varbūt viņi domāja, ka admirāļa padoms nav nekas cits kā ļaunprātība vai krāpšana.

8. NODAĻA starp karu un mieru Daži no vecākajiem vāou ģenerāļiem bija nikni uz Kanārisu par viņa ziņām, ka briti nodomājuši karot. Viņi teica, ka slepeno dienestu nav labi uzticēt flotes virsniekam. Lahūzens dzirdējis kādu augstu vācu virsnieku apzīmējam Kanārisu un viņa draugus par «cilvēkiem, kas, pretodamies Hitleram nepareizā punktā, iedragājuši ģenerālštāba iespaidu». Tas bija viens viedoklis. Ģenerālpulkvedim fon Rundštetam 25. septembrī bija īsa sastapšanās ar veco draugu Kleistu; viņa acīs parādījās dusmas un nepatika, kad Kleists runāja par akciju pret Hitleru. Izlikās, it kā ar ģenerāļiem būtu pastrādāts slikts joks, bet Hitleram bijusi visur taisnība.

«Krīze joprojām nav beigusies. Mums vēl arvien nav atrisinājuma,» aizrādīja Kanāriss. Taču viņš gandrīz vairs nešaubījās, ka atrisinājums tomēr atrasts. Brauhičs par puču vairs negribēja nekā dzirdēt.

Padevīgajam Keitelaim nekas netika teikts jau no paša sākuma. Halders smagā depresijā teica ģenerālim fon Vic- lēbenam — visniknākajam dumpiniekam, ka viņš nevar būt atbildīgs par militāru akciju pret Hitleru, ja Cemberlens čehoslovaku konfliktā atrastu miermīlīgu atrisinājumu. Kleists. zaudējis jebkādas ilūzijas, devās atpakaļ uz savu Pomerānijas muižu. Šķita, ka Hitlera virskundzībai nav paredzams gals.

Viņa radinieks ģenerālis fon Kleists, kas to pavadīja līdz lidmašīnai cejojumā uz Londonu, filozofiski piezīmēja: «Hitlers varbūt ir cūka, bet cūka ir laimīga.»

Līdzīgi daudziem laimīgiem cilvēkiem Hitlers nelikās apmierināts ar savu laimi. Pēc tam kad Čemberlens bija viņu apmeklējis Berhtesgādenā un izstrādājis Sudetijas vāoiešu problēmas atrisinājuma projektu (kas jāapstiprina britu 'kabinetam un jāsniedz tālāk Benešam), Ribentrops steidzīgi apstrādāja ungārus.

«Vai jūs nesaprotat, ka nokavēsiet savu prasību iesniegšanu, ja jūs to nedarīsiet tūlīt?» — tāds bija viņa argumentu vadmotīvs Budapeštā.

Kad Čemberlens ieradās Badgodesbergā ar atrisinājuma projektu, ko bija apstiprinājis viņa kabinets un Francija, Hitlers bija negantā noskaņojumā un nevēlējās būt pieklājīgs pret veco vīru.

«Man ļoti žēl, bet tam vairs nav nozīmes,» viņš iesaucās, norādīdams uz Cemberlena plānu. Par šo epizodi mums stāsta Ne​vils Hendersons.

Ungāri bija atteikušies no atturīgas nostājas, uz ko viņus bija agrāk pamudinājis Kanāriss. Viņi un poļi aicināja Hitleru par savu prasību aizstāvi, lai no Cehoslovakijas iegūtu dažas nelielas provinces.

Pa Reinas ieleju garām Petersberga hotelim, kur divas septembra pēcpusdienas sēdēja Čemberlens a.r savu delegāciju, brauca vācu karaspēka vilcieni augstākajā trauksmes stāvoklī ar viegliem pretaviācijas lielgabal/iem uz vaļējām platformām katra vilciena sākumā un beigās. Viesnīcas terasē novietotie SS vīri, kurus Hitlers bija norīkojis par Cemberlena miesassargiem, dzēra un vāļājās rudens saulē, dziedādami muļķīgi sentimentālas dziesmas. Kad viņi stāvēja sardzē, viņu pārspīlētā drošības izpratne neatbilda pieklājībai un kavēja delegātus. Reinas otrā krastā Dresenas hoteli Hitlers diktēja apvainojošu atbildi Cemberlena 23. septembra vēstulei, kurā pēdējais vaicāja, vai valsts kanclers vēlas palikt pie sava nolūka rast miermīlīgu atrisinājumu. Tulks Smits aiznesa šo vēstuli. Stundām ritot, Hitlers sarunā ar SS štāba priekšnieku Viktoru Lici izmeta piezīmi, kuru es uzzināju drīz pēc tam, bet neesmu atradis nekur citur atstāstītu. Viņš uzmeta skatu pulkstenim — bija 23. septembris, četri pēcpusdienā. «Es paizīstu Cemberlenu. Ja viņš neatsūtīs ultimātu līdz pīkst. 6, tad visa šī lieta ir uzvarēta un viņš nedabūs nekā.»

Sers Horass Vilsons un sers Nevils Hendersons devās celtuvē pāri Reinai pīkst. 5.40 un sagatavoja otru konferenci, kas bija paredzēta 10.30 vakarā. Pēdējā tika iztirzāti priekšlikumi par Cehoslovakijas sašķelšanu. Čemberlens bija ar mieru nodot tos tālāk prezidentam Benešam, bet pateica, ka viņš nevar ieteikt tos pieņemt. Pēc tam notika pēkšņa šķiršanās. Gēringa izmeklēšanas birojs uztvēra telefona sarunas

starp Godesbergu, Londonu, Pa​rīzi un Prāgu. Hitlers kļuva vēl nekaunīgāks, kad viņš saņēma ziņojumu par šim sarunām. Viņš Berlīnes Sporta pili 26. septembri teica lielīgu runu. Es manīju, ka viņa balss ir nenoteikta, ar gariem klusēšanas periodiem, ko radījusi garīgā pārpūlēšanās krīzes laiikā. Tai pašā vakarā britu ārlietu ministrija izdeva komunikē, kas pirmo reizi nepārprotami pateica, ka «ja, par spīti visām pūlēm, Vācija uzbruktu Cehoslovakijai, Francija būtu spiesta tai palīdzēt, bet Lielbritānija un Krievija noteikti stāvēs blakus Francijai».

Nākamajā rītā tika paziņota metropoles flotes mobilizācija. Tai bija lielāka ietekme nekā visiem vārdiem, kas līdz šim bija teikti. Bet Hitlers joprojām trakoja un lamāja čehus, līdz steidzīgs viņa ekselences senjora Atoliko telefona zvans Musolīni vārdā pavēra ceļu uz Minheni.

Bet kā krīzes laikā izturējās ģenerālis Frainko? Viņu čehu krīzes pirmajos posmos gandrīz nemaz nepieminēja. 1950. .gadā publicētie vācu dokumenti par spāņu pilsoņu karu rāda, ka spāņu ārlietu ministrs grāfs Hor.dana vācu vēstniekam 28. septembrī (liktenīgā datumā) paziņojis, ka Franko deklarējis Lielbritānijai un Francijai Spānijas neitralitāti konflikta gadījumā. Bija vēl kāda cita vēsts, ko Ribentrops un Hitlers nekādā veidā nespēja sagremot — ka Franko piedāvājis Kondora leģiona internēšanu Spānijā.

Man šķiet, ka šīs šaubas gāja tikpat tālu, cik Musolīni centieni šinī brīdī aizkavēt karu.

Siie pēdējie fakti Kanārisam bija labvēlīgi. Viņš bija britiem ieteicis stingru rīcību; Kleists pārnesa mājās Vansitarta norādījumu par flotes mobilizāciju Vidusjūrā. Es uzdrošinos apgalvot, ka Kanārisa ciešajai draudzībai ar Franko un Hordanu bija zināma nozīme Spānijas nostāja tiklab šinī momentā kā vēlāk. Viņi savos paskaidrojumos vācu ārlietu ministrijai žēlojās, ka tie nav oficiāli informēti par vācu politikas kritisko attīstību. Es neapgalvoju, ka Kanāriss atstāja Franko mazāk informētu par Hor- tiju vai arī ka viņš ieteica kaut ko citu, izņemot piesardzīgu nostāju.

Kanāriss, aizstāvēdams savus ziņojumus, arī turpmāk apgalvoja, ka viņam taisnība: Lielbritānija, kaut arī nesagatavota, joprojām var ļaut ieraut sevi karā. Citi joprojām aizstāvēja viedokli, ka Cemberlena nodoms bijis neļaut Lielbritāniju ievilkt konfliktā, lai notiktu kas notikdams. Sis arguments pastāvēja daudzus gadus.

Kad Minhenes konference beidzās un angfu parlaments ķērās pie līguma debatēšanas, notika kāds nepatīkams starpgadījums.

Lords Loids, uzbrukdams valdībai, bija ļoti saniknots par Ha- lifaksa nostāju, ka valdība nav apjēguši krīzes tuvošanos.

«Man ļoti žēl, ka mans dižais draugs ārlietu ministrs nav klāt šai brīdī,» lords Loids teica, «bet viņš zina, ka es augusta pirmajās dienās spēju informēt par kādu vācu plānu, kas jau toreiz bija izstrādāts. Viņš zina, no kurienes nāca šis padoms un ka ierosinājums no šī avota bija tāds, ka kopā ar Franciju un Krie​viju nekavējoties jānāk klajā ar solidaritātes deklarāciju.»

Kanāriss varēja būt norūpējies par šiem atklātajiem vārdiem; bet viņš bija uzmanīgs, un Loida vārdi nenodarīja viņam nekādu sevišķu ļaunumu. Katrā gadījumā viņš bija maskēšanās meistars un, neapšaubāmi, Loida informāciju pierakstīja veciem ienaidnie​kiem no britu slepenā dienesta.

Bija 5. oktobris, un Minhenes līguma tinte vēl nebija īsti nožuvusi, kad Ribentrops izdarīja jaunu ļaunprātību. Viņš parādīja Hitleram ziņojumu no Londonas: Krievija 26. septembrī paziņojusi Lielbritānijai un Francijai, ka tā nevēlas ar saviem bruņotajiem spēkiem piedalīties Eiropas karā. Drīz es no kāda Kanārisa vīra dzirdēju, ka Hitlers, dusmās zvērodams, izsaucies: «Man apkārt ir gļēvuļi un nejēgas. Ja es būtu saņēmis šo ziņu tai laikā, kad šī nota sūtīta, es nekad nebūtiu aicinājis Camberlenu uz Minheni, un tagad mēs jau būtu Balkānos.» Vienpadsmit dienas pēc Minhenes līguma spēkā stāšanās viņš 21. oktobrī Keitelam pavēlēja sastādīt slepenu plānu, kā turēt bruņotos spēkus gatavībā pēkšņiem gaisa uzbrukumiem un Klaipēdas un pārējās Cehoslo​vakijas okupēšanai.

Pagaidām Kanāriss izvairījās no augstās politikas, lai putekļi varētu nosēsties. Pēc Minhenes konferences nebija iespējams cits akcijas virziens. Starp citu, viņam bija daudz jāstrādā, lai noorganizētu izlūkošanas dienestu karam. Admirālis pēkšņi varēja nodoties visiem darba sīkumiem, kamēr citreiz viņš

nozīmīgas lietas mēnešiem ilgi atstāja saviem palīgiem. Pirmajā gadījumā viņu interesēja pašas ziņu vākšanas un informācijas izplatīšanas metodes.

Lasītājam nevajadzētu domāt, ka Kanārisa vienīgā interese bija izlietot savu stāvokli, lai konspirētu pret Hitleru. Slabrendorfs viņu man raksturoja tā: «Viņš bija vīrs, kas pastāvīgi kustējās, pastāvīgi uztverdams un izplatīdams informāciju.»

Dažreiz ar saviem darba biedriem viņš pārsprieda izlūkošanas mehāniku. «Telefona sarunu noklausīšanās dod mazas sekmes,» viņš teica Slabrendorfam, norādīdams uz pierakstīto telefona sarunu kaudzi, ko katru dienu viņam piegādāja Izmeklēšanas birojs. «Tā kā Trešajā valstī neviens atklāti pa telefonu nerunā, mēs varam lasīt šos ziņojumus visu dienu, neuzzinādami neko.»

«Sai lietā manam admirālim pilnīgas taisnības nebija,» komentēja Rihards Proce. «Taisnībai par godu jāsaka, ka Izmeklēšanas birojam bija pavēle noklausīties viņa paša sarunas. Ziņojumi par šīm sarunām tika izņemti no informācijas kopumā, ko sūtīja abvēram. Nav šaubu, ka telefons stāsta lielas lietas, ja vien jūs zināt, ko jūs meklējat. Gestapo neapšaubāmi domāja, ka Kanārisa telefona sarunas ir vērts noklausīties.»

Gestapo iebūvēja mikrofonus tai Adlonas viesnīcas spārnā, kas saskārās ar britu vēstniecības namu, bet es nedomāju, ka šeit viņi varēja saklausīt kaut ko ļoti svarīgu. Gestapo uzzināja, ka kāds britu diplomāts paradis uzaicināt uz vakariņām aktrisi; šī veida izsekošana prasīja ļoti daudz laika un galu galā nebija sekmīga. Drīz vien no Londonas ieradās tehniķi, kas mikrofonus atvienoja.

Bez parasto aģentu sistēmas diplomātiskos, konsulāros un komerciālos posteņos admirālim bija uzticības vīru tīkls, kuriem bija uzdevums savākt un pārveidot sratēģisku un taktisku informāciju. Viņš bija ar mieru maksāt naudu kurlmēmiem par viņu pakalpojumiem ne tāpēc (tā mēs to varētu iedomāties), ka viņi būtu uzticamāki noslēpumu glabātāji, bet gan viņu spēju dēļ saprast vārdus pēc lūpu kustībām.

Kurlmēmais ar stenogrāfi- jas burtnīcu klēpī, sēdēdams otrā restorāna stūrī, varēja admirāli apgādāt ar pilnīgu ziņojumu par to, ko britu diplomāts stāstījis savam biedram pie pusdienu galda.

Vācu spiegu tīkls Lielbritānijā nebija plašs. To vadīja novācu sūtniecības Dublinā, no Lisabonas, Oslo un Hamburgas. Britu noslēpumus bija iespēja atklāt arī ar dažu vēstniecību un domī- niju iestāžu palīdzību Londonā. Reiz pēc Minhenes konferences admirālis parādīja kādam viesim slepena ziņojuma kopiju, ko ti'kai nedēļu atpakaļ uz Londonu bija nosūtījusi britu vēstniecība. Ziņojums bija par Vācijas dzelzceļa stāvokli un darba spēju kara laikā. Kanāriss šādās sarunās bieži šķita bezrūpīgs. Drīz vien briti bija sacelti kājās, jo kāds vāciešu labā fotografējot valdības dokumentus.

«Pēc manām ziņām, Kanāriss ticēja, ka viņš izspiegojis britu slepeno dienestu,» es teicu Rihardam Procem. Viņš piekrītoši pamāja sirmo galvu. «Varbūt ne vienmēr, bet vairāk nekā jūs dažbrīd domājāt.

Dažos gadījumos tas bija pavisam vienkārši. Pirms kara mums ar Baltijas valstīm bija līgumi par militāro izlūkošanu. Mums tikai bija jāpasaka: mēs gribam novietot savus aģentus Kauņas, Rīgas un Tallinas britu izlūkošanas birojos. Tad kara pirmajā posmā es dabūju no kāda slikti atalgota britu aģenta kārtējos dienas ziņojumus par notikumiem Hāgas britu izlūko​šanas birojā. Šādas lietas ir visai parastas.»

Hitlera direktīvas Kanārisu kavēja uzlabot savu tīklu Lielbritānijā. Militāratašejs Londonā bija saņēmis stingru pavēli nepiedalīties nekādā slepenā izlūkošanas darbā. Ģenerālis Geirs fon Svepenburgs mums savos memuāros stāsta, ka viņš par šo tematu strīdējies ar Kanārisu, kurš gribējis, lai viņš dara vairāk abvēra labā. Kara beigās vācu aģentu skaits Lielbritānijā bija mazs, viņu informācija nedroša un lielāko daļu sakaru līniju angļi novēroja. M. I. 5. nodaļas pretspiegošanas darbs bija ļoti sekmīgs.

Dažreiz vācu dienestu, kas operēja no Dublinas, samulsināja nepareiza informācija; tā savukārt noveda uz nepareiziem ceļiem vācu valdību. Kanāriss vēlējās redzēt savus aģentus personīgi, kad viņi ieradās Berlinjf. Viņš ar lielu interesi noklausījās ziņo​jumus pat tad, kad sniegtā informācija bija jau sen zināma.

«Viss, ko jūs man stāstāt, ir ļoti interesants,» viņš mēdza izsaukties.

Vācijā bija četri galvenie izlūkošanas centri, kas nodarbojās ar spiegošanas materiālu vākšanu no ārpasaules. Slepenā dienesta birojs Karalaučos apstrādāja Krievijas materiālus, Minhenes birojs

nodarbojās ar Balkāroiem un Vidusjūras valstīm, Ķelne bija paredzēta Francijai, bet Hamburga — Britu salām, Amerikas kontinentam un Skandināvijai.

No vēlākajiem notikumiem izriet, ka Kanāriss savas spiegu sistēmas attīstīšanai bija izvēlējies sešas galvaspilsētas — Mad- ridi, Lisabonu, Bērni, Ankaru, Oslo un Budapeštu. Tās bija vērts iekļaut ilga un plaša plāna ietvaros, jo nebija domājams, ka šīs pilsētas varētu okupēt viena vai otra no karotājām pusēm. Tāpēc bija cerības, ka diplomātiskie kurjeri joprojām turpinās braukt, amatpersonas — iet un nākt. Sai skaitā Kanāriss iekļāva arī Vatikānu, kam bija patstāvīgas valsts stāvoklis, pašam savs šifrs un pārstāvji visā plašajā pasaulē. Par īslaicīgiem centniem viņš uzskatīja Briseli, Varšavu, Sofiju, Bukaresti, Hāgu un Parīzi, kuras kara gadījumā varētu tikt izolētas vai okupētas. Tādā gadījumā šīs pilsētas Kanārisam nederētu un būtu tikai par kavēkli. Kaut arī admirāļa acīs tās bija visai nedrošas bāzes, viņš tomēr tur noorganizēja rosīgas grupas ātram taktikas darbam vācu invāzijas gadījumā. Kā Polijā, tā Francijā vācieši zināja ikvienu soli, kas tika sperts 1939. un 1940. gadā.

Vervējot savam slepenajam dienestam vīrus, viņš tos uzmanīgi izvēlējās no vācu rezerves virsniekiem un inteliģences. Tas nebija viegli, ja 'katru kandidātu sijāja gestapo. Admirālis no turienes negribēja saņemt pārmetumus, ka nodarbina režīma ienaidniekus. Kanārisa organizācijā kaut arī tā cīņā pret gestapo drošības dienestu zaudēja iespaidu un līdz ar to samazinājās skaitliski) 1943. gadā bija ap 30 000 locekļu. 8 000 no šī skaita bija virsnieki. Izdevumu budžets sasniedza 31 000 000 markas jeb 2 600 000 angļu mārciņas.

Arī angļi vervēja savu slepenā dienesta rezervi no līdzīgiem sociālajiem slāņiem — tirgotājiem, dīkdieņiem, kungiem, baņķieriem, biržas vīriem un citām nozīmīgām personām. Viņiem rīkoja noslēpumainus kursus plašās lauiku rezidencēs, kur viņi varēja strādāt, bombardēšanas netraucēti. Arī vācu rīcībā šim pašam nolūkam bija pietiekami daudz piļu. Abās nometnēs izlūkošanas dienesta virsnieku un citu slepeno darbinieku starpā bija kompetenču strīds un greizsirdība. Dažbrīd feodālo iestādījumu starpā Anglijā berzēšanās kļuva tik karsta, ka likās te divas hercogistes atkal izcīna Rožu karu, nevis atrodas Otrajā pasaules karā. Ģenerālis Lahūzens — vecākais pie dzīvības palikušais virsnieks no pretējās nometnes — iman pastāstīja, ka savstarpējā nesaticība nebijusi sveša arī vāciešiem, nemaz nerunājot par pastāvīgo karu ar gestapo.

Ta šie divi plašie slepenie dienesti ar saviem konkurējošajiem šefiem un neierobežotajiem līdzekļiem jau pirms kara sākuma stājās pie darba, rakdamies viens zem otra un bērdami pretinieka alas oiet. Dažiem tā bija neveselīga nodarbošanās. Daudzkārt notika, ka dalībnieki dienestu atstāja ar iedragātu prātu, kas tikpat daudz kavē atgriešanos normālā dzīvē kā kāda locekļa zaudēšana. Bet spēle, kamēr tā bija pilnā sparā, pārspēja visu, kas rakstīts romānos.

Vēlāk kāds britu diplomāts no Ankaras man teica: «Nekas, ko jūs esat lasījuši, nav salīdzināms ar reālo dzīvi. Esmu pārliecināts, ka kara laikā vāciešiem bija vismaz viens aģents katrā mūsu vēstniecībā.

Es apgalvoju, ka arī mums bija aģenti visās viņu vēstniecībās.»

9. NODAĻA lielĀ mobilizĀcija Prāgu vācieši okupēja 1939. gada martā, un tas nozīmēja karu agrāk vai vēlāk. Lahūzens atceras Kanārisa rezignēto nostāju tai laikā. Kad vācu kolonnas vēlās iekšā Bohēmijā, admirālis brauca aiz tām kopā ar pulkvedi Longinu un savu adjutantu, lai pārbaudītu, kāds būs viņa kara laupījums. Savas domas Kanāriss izteica vārdiem: «Mans Dievs, čehi taču to nepanesīs. Viņi šaus, vai ne?» Bet dienas, kad čehi būtu šāvuši savus lielgabalus, bija aizgājušas līdz ar iepriekšējo gadu. Pēc tam okupēja Klaipēdu; Baltijas valstu neaizskaramība kļuva aktuāls temats Lielbritānijai, Polijai un Krievijai, kaut arī neviena no šīm valstīm nespēja savas intereses saskaņot ar abām pārējām. Ang|i deva savas garantijas Polijai 1939. gada 30. aprīlī, un Eiropa varēja uz mirkli atvilkt elpu. Taču nu 'kļuva skaidrs, ika Polija būs nākamais upuris. Atteikušies no draudzības politikas ar Poliju, vācieši izplatīja baumas, ka ipoļu ārlietu ministrs Jozefs Beks ilgu laiku bijis viņu algotnis. Ievadījuši enerģisku akciju, Čemberlens un Halifakss šaubījās. No 31. aprīļa līdz pat 26. augustam britu garantija Po​lijai palika neratificēta.

Kanāriss jūnijā domāja, ka nu ir pēdējais laiks atkal sūtīt speciālu aģentu uz Londonu. Admirālis un Osters satikās ar Kleistu un noprasīja, vai viņš vēlētos doties jaunā misijā. Taču Kleista rosīgais 'prāts neparedzēja nekādu pozitīvu rezultātu.

«Ko mēs varam piedāvāt?» viņš prasīja. «Es nebraukšu uz Londonu tukšām rokām.»

Tā viņa vietā izraudzīja ģenerālštāba virsnieku Bomu—Te- telbahu, 'kurš šais pavisam jaunos apstākļos devās satikt britus. Viņš bija apveltīts patīkamu runas veidu, īsts kultūras cilvēks, - bet viņa misija nebija reāla. Boms—Tetelbahs slepeni satikās a,r seru Džemsu Grīgu un britu bruņoto spēku komandieriem, kā arī apspriedās ar citiem Ievērojamiem angļiem. Viņš lūdza kādu zīmi, ka Lielbritānija stāvēs blakus Polijai. Angļi atklāti atbildēja, ka Lielbritānija to darīs, bet ka viņi nevēlas savas jūtas demonstrē^. Boms—Tetelbahs juta, ka viņam nebija nekā pozitīva. Ja nu Londonai neizdodas noslēgt līgumu ar Krieviju (sarunas Maskavā velkas garumā), ko tad? Vai var pieņemt, ka briti būs tik traki un cīnīsies par Poliju, ja Vācija un Krievija — divas lielākās militārās lielvalstis pasaulē — nolemtu to sadalīt? Boms—Tetelbahs, nesasniedzis neka, devās atpakaļ uz Vāciju. Kad angļu Reinas armija 1945. gadā ielauzās Vācijā, starp citiem Diseldorfas drupās sagūstīja pulkvedi Bomu—Tetelbahu. Viņš nelaimīgā balsī stāstīja neticīgajam britu majoram no armijas publisko sakaru nozares, ka ģenerālis Halders bijis ar mieru 1939. gada augustā arestēt Hitleru, ja vien viņš būtu bijis pārliecināts, ka briti cieši nolēmuši rīkoties.

Starp britu un vācu domāšanas veidu pastāvēja nepārejama plaisa. Kamēr Anglijā neviens vairs nešaubījās, ka mēs cīnīsimies, ja Polijai uzbruks, tikmēr neviens vācu valdības loceklis tam pilnīgi neticēja. Gandrīz neviens — pat Lielbritānijas draugu vidū — nebija absolūti drošs par britu nostāju. Bet Kanārisa instinkti bija pareizi. Kad viņš redzēja, ka mobilizācija ir galīgi izlemta un tai par termiņu noteikts 26. augusts, viņš savos ziņojumos virspavēlniecībai uzsvēra, ka šoreiz Lielbritānija noteikti cīnīsies. Ģenerāļi iebilda, ka Minhenes krīzes laikā viņš bijis ļoti tālu no patiesības. Par spīti tam, Kanāriss stingri aizstāvēja savu viedokli. Augusta sākumā šķita, ka viņam būs taisnība; ja vien briti ratificēs Polijas garantiju un panāks saprašanos ar Krieviju, tad būs iespējams saglābt mieru.

Cehoslovakijas krīze admirālim mācīja, ka ir iespējams sazināties ar britiem lielos noslēpumos vai vismaz atzīt viedokļu nesaskaņu. Es vēlos pierakstīt viņam vai viņa palīgam Osteram divus britu slepenajam dienestam adresētus ziņojumus. Pirmais no tiem — Ribentrops slepeni spriež par paktu ar Krieviju. Otrs — Hitlers uzbruks Polijai drīz pēc 26. augusta. Man bija izdevība sarunāties ar kādu no vācu viesiem, kas veda šos vēstījumus. Bija interesanti dzirdēt, ka viņš atzina sevi par tuvu Kanārisa draugu. Barons Veicsekers, kurš piedalījās šais sarunās ar Krieviju, nosūtīja ar vācu lietveža Londonā Eriha Korda palīdzību līdzīgu brīdinājumu seram Robertam Vansitartam. Tas atklājās Veicse- kera prāvā, ko sabiedrotie tiesāja. Ģenerālštābs uz Londonu sūtīja ģenerāli grāfu Sverinu, mazliet smagāku lielgabalu

nekā Boms— Tetelbahs. Taču, šķiet, arī viņš devies uz turieni bez noteiktiem priekšlikumiem un atgriezies tukšām rokām.

Vācu un krievu apspriežu iepriekšējais posms ilga ar dažiem pārtraukumiem no jūnija vidus līdz 15. augustam, kad Ribentrops nāca klajā ar priekšlikumu braukt uz Maskavu un sarunas nobeigt. Molotovs, acīm redzot, vēlējās noslēgt neuzbrukšanas paktu ar Vāciju: tas Krievijai dotu daļu no teritorijas, ko citādā gadījumā Hitlers iekarotu viens pats. Bet Molotovs vēlējās pilnīgi nodrošināties, lai Vācija neiedomātos uzbrukt Krievijai tūliņ pēc tam. Viņš tāpēc pagaidām britu un franču sarunu vedējus paturēja Maskavā. Augusta trešajā nedēļā neviens skaidri nespēja pateikt, kādos apstākļos un ar kādiem sabiedrotiem Vācija cīnīsies.

Cik smieklīga bija itāliešu rīcība šais sajukuma dienās! Viņi pavasarī bija noslēguši militāras alianses līgumu ar Vāciju —tērauda paktu — domādami, ka trīs gadus kara nebūs. Bet tad jūnijā grāfs Cano bija ar mieru Vācijas labā tuvināties Krievijai, lai sagatavotu neuzbrukšanas paktu, kas savukārt (ja Cano to būtu zinājis!) deva Hitleram iespēju sākt karu tūlīt.

Cano līdz pat augusta otrajai nedēļai nesaprata, ka karš ir durvju priekšā; tad viņš steidzās uz Berhtesgādenu. Britu slepenais dienests to zināja pirms viņa. Kanāriss bija Oberzalcburgā 10. augustā un nolēma apmeklēt Fušlas pili, lai satiktu Riben- tropu. Ārlietu ministrs pie brokastu galda iepriecināja ar jūras kara projektiem Vidusjūrā. Itālieši sviedīšot kaujā simts zemūdenes un noslēgšot britu flotei Vidusjūru.

Sī bija viena no sarunām, kur admirālis vienkārši klausījās un māja ^piekrītoši ar galvu, šķietami ieinteresēts. Bet, kad Kanāriss brauca no Fušlas pils projām, viņš savam adjutantam sausi pie​zīmēja: «Kad Vidusjūrā sāksies lielā kauja, jūs ar mani sēdēsiet uz plosta un noskatīsieties, kā rostbifi samaļ itāliešus.»

Nedēļu vēlāk (vācu un krievu pakts vēl nebija noslēgts un vispārējā mobilizācija īstenosies 9 dienās) viņam bija zīmīga saruna ar ģenerāli Keitelu. Kanāriss redzēja, ka virspavēlniecības šefa vientiesība bija tikpat briesmīga kā viņa priekšniekam. Keitels, šis solīdais blondais patīkama izskata vīrs ar gaiši zilām acīm un brašo stāju, šķita bez jebkādām izdomas spējām.

Kanāriss atzīmēja šo sarunu dienasgrāmatā — slavenajā pazudušajā dienasgrāmatā, ko velti meklēja četru lielvalstu slepenie dienesti. Gadījuma ,pēc 1939. gada 17. augusta ieraksts bija nokopēts, -un kopiju pie sevis glabāja ģenerālis Lahūzens.

«Diskusija ar ģenerālpulkvedi Keitelu 17. VIII. 1939.

Es ziņoju Keitelam par sarunām ar Jostu (kādu SS virsnieku). Keitels saka, ka viņš nevar nodarboties ar šo operāciju, jo Hitlers nav viņu Informējis par to un vienīgi pieteicis sagādāt poļu uniformas Heidriha vajadzībām. Viņš piekrīt, ka esmu darījis pareizi, informēdams ģenerālštābu. Viņš saka, ka neesot augstās domās par šādām operācijām, bet ka tur nekā nevarot darīt, ja reiz Hitlers tā pavēl. Nav manā ziņā, viņš saka, prasīt Hitleram, kā viņš iedomājas šādu operāciju īstenot.»

Sāda bija Keitela nostāja pret Himlera plānu apģērbt vācu cietumniekus poļu uniformās un dzīt tos uzbrukumos vācu teritorijai, lai izskatītos, ka karstgalvainie poļi bijuši tie, kas sāk pirmie (filmu vienībām jābūt tuvumā).

Kanāriss tad savam priekšniekam ziņoja, ka viņš dzirdējis no ģenerāļa Roatas (itāļu slepenā dienesta kādreizējā priekšnieka, bet tagad militāratašeja Berlīnē) par Itālijas nevēlēšanos tikt ierautai karā.

Dienasgrāmatā atzīmēts: Keitels atbildējis, ka, pēc viņa domām, «būtu vēlams, ja Musolīni pateiktu Hitleram gluži atklāti, ka viņš nevēlas cīnīties. Viņš, Keitels, ticot, ka Itālija tomēr karos. Es atbildēju, ka, pēc manām domām, tas nenotiks un pastāstīju viņairn Cano un Ribentropa apspriežu kodolu. Keitels atbildēja, ka Hitlers stāstījis gluži pretējo. Es norādīju tālāk, ka grāfs Moronja, abvēra Minhenes biroja šefs, dabūjis zināt par Itālijas karaļa sarunu ar spāņu karali Alfonsu: viņš neparakstīšot mobilizācijas pavēli, ja Musolīni to noliktu priekšā. Keitels piezīmēja: esot interesanti, ka arī diktatoru vadītas nācijas spēj būt temperamenta pilnas, ja runā par karu. Cik gan daudz grūtāk būtu demokrātiskām zemēm! Viņš

bija pārliecināts, ka Lielbritānija neiejauksies. Es mēģināju apgāzt šo uzskatu un teicu, ka briti bez kavēšanās bloķēs Vāciju un iznīcinās mūsu kuģniecību. Keitels teica, ka tas nebūs sevišķi nozīmīgi, jo mēs varam dabūt benzīnu no Krievijas. Es atbildēju, ka tas nav izšķīrējs faktors un ka ilgu laiku mēs blokādi izturēt nevaram. Ja mēs pret Poliju lietosim varu un ja lieta nonāks līdz asins izliešanai, briti cīnīsies pret mums ar visiem viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem. Es viņam stāstīju, ka briti būtu izturējušies gluži tāpat, ja, mums iemaršējot Cehoslovakijā, būtu notikusi asins izliešana. Es mēģināju Keitelam izslkaidrot saimnieciskā kara iespaidu uz Vāciju un ierobežotos līdzekļus, ar kādiem mēs varam sist pretim. Nupat biju dabūjis zināt, ka uz Atlantijas okeānu mēs varam raidīt tikai 10 zemūdenes. Keitels piebilda, ka pēc Polijas sakaušanas būšot viegli piespiest Rumāniju piegādāt benzīnu mums. Es viņu informēju par britu piesardzības soļiem, kas jau sperti Balkāmos, un pateicu, ka arī viņi droši vien būs sagatavoti šādām iespējām.»

Hitlers izrēķinājis, ka ziņa par kara sākšanu 26. augustā jeb mazliet vēlāk būtu komandējošiem ģenerāļiem jāsniedz pirms paziņojuma, ka noslēgts vācu—krievu neuzbrukšanas pakts. Otra informācija izvilktu ārā dzeloni, ko atstājušas pirmās — sliktās ziņas; šādā veidā būtu nodrošināta ģenerāļu paklausība. Viņš atsauca tos uz Berhtesgādenu 22. augustā un nāca klajā ar savu kara runu. Pirms tam adjutanti bija nolieguši izdarīt jebkādas rakstiskas piezīmes.

Hitlers paziņoja, ka viņš sākšot karu 26. augustā. Viņš deklarēja, ka visiem jāsaprot Vācijas apņemšanās jau no paša sākuma cīnīties pret rietumu valstīm. Pirmais uzdevums ir satriekt Poliju un eliminēt tās cilvēku rezerves, ne tikai sasniegt kādu teritorijas joslu vien.

«Es došu propagandas iemeslu kara sākšanai; nav nozīmes, vai tas būs ticams vai nē. Neviens vēlāk nevaicās uzvarētājam, vai viņš runājis patiesību vai nē.»

Tā viņš turpināja savu lielīgo runu, bet admirālis Kanāriss, stāvēdams neuzkrītoši aizmugurē, visu laiku piezīmēja dzirdēto.

«Mums nav jābaidās no blokādes. Austrumi mūs apgādās ar labību, lopiem, oglēm, svinu un cinku.

Sis ir liels mērķis, kas prasa lielas pūles. Baidos vienīgi, ka kāds cūka piedāvāsies par vidutāju.»

Nākamajā dienā noslēdza padomju—vācu neuzbrukšanas paktu. Hitlers līksmi runāja ar savu ārlietu ministru pa Maskavas telefona vadu, apsveikdams viņu kā otru Bismarku. Taču uz britiem atstātais iespaids nebija tāds, kādu gaidīja. Viņi neļāva neratificētajai Polijas garantijai izbeigties; gluži otrādi — 25. augustā notika tās ratifikācija. Hitlers teica Gēringam, ka viņš uz dažām dienām atliks vispārējo mobilizāciju. Pēdējais savukārt ar zviedru vidutāja Birgera Dalerusa palīdzību mēģināja Cemberlenu atrunāt no saistību pildīšanas. Dažu dienu atelpa bija gan ļoti noderīga karaspēka kustībām — transporta virsnieki nu paspēja kārtīgi izpildīt nokavētas pavēles; taču baigais briesmonis —vispārēja mobilizācija nebija vairs ilgi atturama. Hitlers nezaudēja dūšu pat tad, kad Musolīni atsūtīja viņam telegrammu, ka Itālija noteikti nevar iesaistīties karā.

Galīgo pavēli Hitlers deva 31. augustā. Poļu uniformās tērptie Himlera cietumnieki devās savā neauglīgajā propagandas uzbrukumā Gleivicas radiostacijai. Viņus nošāva un vēlāk nofotografēja. No tirdzniecības kuģiem Dancigā pēkšņi izlīda vācu karavīri, kuri tur nedēļu no vietas bija gulējuši zem klāja.

Viņi uzbruka Vesterplates cietoksnim, kamēr Guderiana bū​vēto tanku smailes ielauzās Poļu koridorā.

2. septembrī sers Nevils Hendersons nodeva Ribentropam britu ultimātu. Tur bija teikts, ka, Vācijai nepārtraucot kara darbību pret Poliju, Lielbritānija ar Vāciju nākamajā dienā būs kara stā​voklī.

Gērings, uzgaidāmajā telpā šurp turp gāzelēdamies, neganti savieba seju, kad dzirdēja šīs ziņas.

«Tas mums, Pirmā pasaules kara cīnītājiem, bija kā zvēliens ar spieķi,» izteicās virspavēlniecības šefa palīgs ģenerālis Jodls. Ko gan citu viņi bija gaidījuši?

Kanāriss tikmēr aizsūtīja uz Stokholmu vīru, ar kura palīdzību viņš cerēja uzturēt slepenus sakarus ar britiem. Bet Kleists dažas dienas nosēdēja Parka viesnīcā un nesasniedza nekā. Es saņēmu pēdējo vēstuli no viņa. Pirms pēdējās saites pārtrūka, abvērs veltīja beidzamo laipnību saviem vecajiem pretiniekiem

britu slepenajā dienestā. Kāds jauns virsnieks 2. septembrī tika sūtīts brīdināt britu militāratašeju pulkvedi Denisu Dēli, ka nākamajā dienā pīkst. 11 no rīta .paredzēts gaisa uzbrukums. Uz Londonu nosūtīja šifrētu ziņojumu. «Esmu pārliecināts, ka šai lietā nebija nodoma mūs pfekrāpt,» pulkvedis Dēli man pēc kara teica. «Vīrs, kas man šo vēsti atnesa, katrā ziņā uzņēmās lielu risku.» Ģenerālim Halderam vēlāk izdevās atrunāt Hitleru no šī izolētā uzbrukuma, kam nebūtu ilgstoša militāra efekta. Bet tad vairs nebija iespējams ipaziņot britiem, ka uzbrukuma plāns svītrots. Trauksmes stāvoklis Londonā bija tāds, ka sirēnas sāka kaukt 11.15 no rīta — tūliņ pēc tam, kad Čemberlens bija beidzis runāt apakšnamā. Vēlāk paskaidroja, ka trauksmes cēlonis bijis kāds nezināms franču lidaparāts Temzas grīvā. Britu valdības departamenti ieņēma savas agrāk sagatavotās kara laika telpas. Briti juta, ka priekšā ir karš, kas nepazīst žēlastības, un ka no šī brīža viņi vairs nevar sagaidīt nekādu palīdzību no admirāļa Kanārisa. Tikmēr Tirpica krastmalas namā admirālis, nolasījis savas iestādes vīriem piezīmes par Hitlera 22. augusta runu, deklarēja, ka Vācijas sakaušana būtu briesmīga, bet Hitlera uzvara būtu vēl briesmīgāka.

Sojodams tai rītā pa Tīrgartenu, viņš ieraudzīja braucam spāņu militāratašeju un māja viņam apstāties.

«Bez šaubām,» teica spānis, «Vācija izkalikulējusi šo karu līdz galīgās uzvaras pēdējam sīkumam.»

«Tā nav izkalkulējusi nekā,» atbildēja Kanāriss.

10. NODAĻA admirālis palīdz dāmai Hitlers bija sajūsmināts par panākumiem, kādus guva viņa armijas. Visgarām frontei no Baltijas jūras cauri Poļu koridoram, Poznaņai, Silēzijai un Galīcijai vācu 56 divīzijas ar 9 tanku divīzijām .priekšgalā izdrāzās cauri 30 poļu armijas divīzijām, kas bija tikai pa daļai mobilizētas. Poļu spēki bez tam bija pārāk tālu izbīdīti uz •priekšu, lai atkāpšanās varētu notikt labā kārtībā. Vācu gaisa spēki bombardēja satiksmes līnijas, bet Polijas vācu minoritāte, ko vadīja Kanārisa K. O. (ikara organizācija) un Heidriha Drošības dienests, atbalstīja ofensīvu ar sabo- tāžas aktiiem. Admirālis notvēra Hitleru 12. septembrī, kad pēdējā speciālvilaiens stāvēja Ilnavā, Silēzijā, un pie viņa atradās vēl ģenerāļi Keitels un Jodls, kā arī Joahims fon Ribentrops.

Poļu divīzijas, kas vēl nebija iznīcinātas vai ielenktas robežas tuvumā, vai nu atkāpās Vislas ielejā ap Varšavu, vai arī tika ielenktas ziemeļos no Lodzas un pie Radomas, vai arī beidzot tika vajātas pāri Sanas upei, gar neizrunājamo Pšemišlu uz Ļvovu un Rumānijas robežām.

Jautājums nu bija, vai bombardēt galvaspilsētu vai ari to ielenkt. Hitlers bija negantā, iznīcināt kārīgā noskaņojumā, un tāpēc viņš izšķīrās par pirmo iespēju. Molotovs visai drīz informēs Polijas vēstnieku Maskavā Gribovski, ka «Krievija dodas uz priekšu, lai ņemtu savā aizsardzībā radnieciskās Polijas tautas.» Bija skaidrs, ka Hitleram jārīkojas ātri, ja viņš grib sasniegt maksimālo iznīcināšanas efektu bez sava līguma partnera palī​dzības.

Kanāriss bija ieradies ar informāciju par franču armijas kustībām, kas apdraud vācu aizsardzību Sāras baseinā. Ja Vācijai klātos grūti austrumos un Francija ieņemtu Sāru, tad ievērojami ciestu vācu kara potence.

Vilcienā ibija karšu telpa. Kanāriss, kuram bija līdz kalsnais Lahūzens, tur vispirms noklausījās Ribentropu.

«Tiklīdz mēs ienācām,» viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā, «ārlietu ministrs fon Ribentrops izklāstīja man savas idejas, kā politiski varētu izbeigt vācu—poļu karu. Tālākās diskusijās Kei- tela vagonā atrisinājumu projekti izvirzījās sekojoši: «Atrisinājums nr. 1. Notiek ceturtā Polijas dalīšana, un Vācija deklarē, ka tā Padomju Savienības labā nav ieinteresēta teritorijā, kas austrumos no Narevas — Vislas — Sanas līnijas.

Atrisinājums nr. 2. Polijas pārpalikusī daļa jāizveido par neatkarīgu valsti; šis atrisinājums var būt patīkams Hitleram, jo viņš tad varētu līgt ar poļu valdību, lai nodrošinātu mieru austrumos.

Atrisinājums nr. 3. Polijas atliekas sadala gabalos. a) Lietuvai piedāvā Viļņas apgabalu. b) Galīcij.a un Polijas Ukraina kļūst neatkarīgas (ar nosacījumu, ka tas ir pieņemams Padomju Savienībai).»

Atrisinājumā nr. 3. būtu paredzama revolūcija, ko veiktu Me- linika neatkarīgās Ukrainas kustība, lai tur iznīcinātu žīdus un poļus. Sai kustībai nebūtu jāpārsviežas uz Krievijas Ukrainu (Lielukrainas kustība).

Pēc tam pārsprieda propagandas rotu lomu, kurām būtu uzdevums «pāraudzinot» poļu proletariātu, kamēr SS iznīcinātu poļu inteliģenci, garīdzniecību un muižniecību. Kanāriss iemanevrēja Keitelam jautājumu par briesmu darbiem. Sī bija pirmā «no ģenerāļiem lasāmajām lekcijām par dzīves faktiem» — kā viņš to paskaidroja Lahūzenam.

«Es teicu Keitelam, ka man zināmi Polijā veicamie plašie iznīcināšanas plāni un ka vispirms izdeldējama muižniecība un garīdzniecība. Galīgā secinājumā pasaule darīs atbildīgus vācu bruņotos spēkus par šiem nodarījumiem, kas tiks pastrādāti zem mūsu deguniem.

Keitels atbildēja, ka Hitlers šo lietu jau izlēmis. Viņš virspavēlniekam darījis zināmu: ja armija negrib uzņemties šo uzdevumu, tad pie tā ķersies SS un gestapo. Katram apriņķim nozīmēs tiklab civilo, kā arī militāro gubernatoru. Pirmajam uzticēs ra​sisko iznīcināšanu ..

Izlasījis savas piezīmes par šīs dienas konferenci, admirālis malā uzrakstīja ar zīmuli: «Politiskā pavasara tīrīšana.»

Kanāriss protestēja, ka Varšavas bombardēšana nodarīs daudz ļauna vācu prestižam pasaulē.

Keitels atbildēja, ka šādas lietas galīgi izlēmuši Hitlers un Gērings.

«Dažreiz viņi mani informē, bet ne vienmēr.»

Tad pēkšņi vagonā parādījās Hitlers un prasīja, kādas ziņas Kanāriss atvedis no rietumu frontes.

«Es atbildēju, ka, pēc saņemtās informācijas, franči koncentrē karaspēku un artilēriju, lai sagatavotos sistemātiskai un metodiskai ofensīvai Sārbrikenes rajonā. Esmu spēris soļus, lai varētu viņu drīz informēt par šīs gaidāmās ofensīvas sākuma vietu un virzienu.»

«Es nevaru iedomāties, ka franči uzbruks Sārbrikenas rajona,» piezīmēja Hitlers. «Mūsu aizsardzības ierīces tur ir visstiprākās, ar pirmšķirīgiem nocietinājumiem; franči, ja vispār nokļūs līdz otrajai vai trešajai iepriekš sagatavotajai pozīciju līnijai, redzēs, ka tas ir vēl stiprākas par pirmo. Pēc manām domām, Bīna un Palatinata meži ir mūsu vājākās vietas. Kaut arī pretiniekam ir iebildumi un tas uzskata, ka mežains apvidus uzbrukumam nav derīgs, es domāju citādi.»

Keitels un Jodls pievienojās Hitleram. Jodls piebilda, ka Francijai vajag vismaz trīs vai četras nedēļas artilērijas sagatavošanai, lai varētu sākt liela apjoma ofensīvu. Līdz ar to uzbrukums nevarētu notikt pirms oktobra.

«Jā, un oktobrī ir visai auksts laiks,» turpināja Hitlers. «Mūsu vīri atradīsies drošos cementa bunkuros, kamēr frančiem būs jāguļ klajumā un jāuzbrūlk. Pat ja frančiem izdotos sasniegt kādu no rietumu vaļņa vājākiem posmiem, mums būtu iespējams pa šo laiku raidīt viņiem pretim kaut ko tādu, ka tie zaudētu redzē​šanu un dzirdēšanu!»

«Tātad vienīgi paliek ceļš caur Holandi un Beļģiju. Es tam neticu, bet tā tomēr nav neiespējama lieta. Tāpēc mums jābūt modriem.»

Tas bij^ visai skaidrs spriedums. Kaut arī mēs kopš tā laika smejamies par Hitlera intuīcijas milzīgajām muļķīgajām kļūdām, šī intuīcija nebija slikts vadonis 1939. gada militārajā kalendārā. Hitlers un Keitels toreiz uzskatīja Kanārisu par piesardzīgu pesimistu. Viņiem nebija nekādas citas aizdomas.

Konference izšķīrās par neatkarīgu Polijas Ukrainu uz atrisinājuma nr. 3. bāzes. Ribentrops apstiprināja radioraidījumus ukraiņu valodā, kur būtu pasvītrots, ka vācu bruņotajiem spēkiem nav nekādu domstarpību ar ukraiņu tautu. Sos raidījumus, bez šaubām, dzirdēja Maskavā. Nav tāpēc jābrīnās, ka tad, kad Ribentrops atgriezās Maskavā (26. septembrī), lai parakstītu padomju—vācu draudzības līgumu, Molotovs iestājās par atrisinājumu nr. 1. — par pilnīgu sadalī​šanu. Krievija nevēlējās mazās Ukrainas.

Hitlers svinīgi piekodināja Kanārisam ārkārtīgi modri sekot neitrālajām valstīm. Pēc tam pēdējais atstāja šo slepkavīgo sabiedrību Ilnavā un atgriezās Berlīnē. Fon Hasels (bijušais vēstnieks Romā līdz 1938. gadam) atzīmējis savā dienasgrāmatā, ka Kanāriss bijis saguris un satriekts no tām šausmām, ko redzējis Polijā. Bet drīz admirālis bija atkal ceļā uz Poznaņu savā spe- ciālvilcienā, lai dzirdētu jaunas vēstis no Polijas un pārbaudītu dažus interesantākos slepenā dienesta kara laupījumus.

Pēc manām domām, visas saites starp Lielbritāniju un Vāciju bija pārtrūkušas un līdz ar to nebija palikusi ipāri arī nekāda personīga saskare starp Kanārisu un viņa veco ienaidnieku. Es sastapu kādu poļu diplomātu — vecu draugu no Berlīnes die​nām — un izvaicāju viņu šai sakarā.

«Es domāju, ka varu atrast atbildi jūsu jautājumam,» viņš teica. «Vai jūs gribat satikt J. kundzi? Viņa tai laikā pazina Kanārisu.» Mēs ieradāmies mazā Sarejas namā, kur pēc kara bija apmetusies kāda poļu ģimene. Draugs iepazīstināja mani ar namamāti — nopietnu sievieti melniem matiem un drošām, tumšām acīm. Viņa uz brīdi pameta savus daudzos mājasmātes pienākumus, lai pastāstītu savu stāstu. Vispirms viņa piedāvāja mums tēju; pēc tam, kad es vaicāju, vai viņa pazinusi Kanārisu, J. kun​dze iegrima atmiņās.

«Ja es jūs lūdzu neminēt manu vārdu vai neteikt neko tādu, kas mani identificētu, tad to daru tāpēc, ka es nemēdzu bieži stāstīt par šo lietu; man labāk patiktu pastāstīt to vienreiz un tad apklust pavisam. Abi ar

vīru mēs pirms kara dzīvojām Berlīnē. Mēs pazinām turienes poļu koloniju, un mums bija droši sakari ar vāciešiem. Mūsu militāratašeja namā es atceros sastapšanos ar dažiem vācu ģenerāļiem. Tur bija aviācijas ģenerāļi. Es atminos šo admirāli Kanārisu tāpēc, ka viņš bija īpatnējs — ne stīvs un skarbu balsi kā daži citi, bet gluži otrādi — klusu balsi un draudzīgs. Bez šaubām, man toreiz nebija jēgas, kas viņš tāds. Nedomāju ari, ka to zināja kāds cits.

Kad izcēlās karš, es biju kopā ar bērniem Dienvidpolijā, netālu no Lubļinas, savas ģimenes mājā.

Ukraiņi mūs aplaupīja un nozaga manu >rokassomu ar pasi un naudu. Drīz pēc tam mēs dzirdējām, ka ari krievi sākuši kustēties. Es savai ģimenei teicu, ka mums labāk būtu doties rietumu virzienā pretim vāciešiem, nekā palikt uz vietas un tikt nogalinātiem. Pirmie vācu virsnieki, kurus mēs sastapām, vēlējās zināt, kas mēs esam. Kad es pieprasīju diplomātisku neaizskaramību, viņi vēlējās, lai es uzdodu tādu vāciešu vārdus, uz kuriem es varu atsaukties. Es minēju kāda armijas un kāda aviācijas ģenerāļa vārdu, kurus es biju sastapusi Berlīnē. Tad es atcerējos draudzīgo, mazo flotes virsnieku un piebildu: «Un admirālis Kanāriss.»

Es pamanīju, ka vācu virsniekam bija grūti apslēpt savu pārsteigumu, kad biju minējusi admirāļa vārdu. Tūliņ mainījās virsnieka tonis un ieturēšanās. Viņš teica, ka nevar man izsniegt atļauju doties uz rietumiem; virsnieks pavēlēja kādai militārajai automašīnai paņemt mani pa ceļam līdz uz Poznaņu.»

Tur J. kundze nokļuva lielā bēgļu .pulkā, kas gaidīja identifikāciju. Viņai tomēr ilgi nebija jāgaida.

Kāds no admirāļa štāba virsniekiem izveda viņu ārā un lūdza sekot dzelzceļa vagonā.

«Vai viņš nevar identificēt šepat laukā?» viņa lepni prasīja, negribēdama iet iekšā vācu vilcienā.

«Viņam būs grūti runāt ar jums; ļaudīm klātesot.»

Admirāļa vagonā viņai pamazām kļuva skaidrs, ka viņš veic augstu amatu ar speciālām pilnvarām.

Viņai izdevās saglabāt mieru līdz tikšanās brīdim. Bet J. kundze nevarēja valdīt asaras, kad tā šais mainījušos apstākļos atkal sastapās ar admirāli un atcerējās, cik daudz kas grozījies kopš senajām dienām. Poļu armiju liktenis bija viņas domu priekšplānā.

«Mūsu armijas ir iznīcinātas,» viņa izsaucās. «Man ir bažas, ka tās nav labi turējušās un cīnījušās.»

1 «Nenododieties izmisumam,» admirālis laipni atbildēja. «Poļu armijas cīnījās labi un drosmīgi.

Mūsu armijas tās vienkārši pārspēja mehanizācijas ziņā. Poļi nekā nevarēja darīt pret šādu materiālu pārsvaru. Jūs varbūt redzējāt pāri palikušos karavīrus atkāpjamies dienvidaustrumu virzienā. Bet jums nevajadzētu kau​nēties par poļu stāju šeit ziemeļos un rietumos.»

Kanāriss prasīja, kādā veidā viņš varētu tai palīdzēt. Viņa lūdza sūtīt viņu ar bērniem pie vecākiem uz Varšavu.

Kanāriss sarauca pieri un kratīja galvu. «Es jūsu vietā ne​brauktu uz Varšavu,» viņš teica.

Likās, ka admiršSis izšķir viņas nākotni. Kur arī viņš uz kartes pamestu skatu, viņš vienmēr sarauca pieri. «Šveice,» admirālis teica, «tā ir labākā vieta,.»

Pagāja apmēram nedēļa, līdz J. kundze ar bērniem dabūja attiecīgo atļauju. Tad viņu sūtīja projām ar vilcienu; netālu no Bernes tā dabūja dzīvokli. Vecāki, ar kuriem viņa vēlējās dzīvot kopā, palika Varšavā.

Admirālis apsolīja, ka viņas vēstules tiks nekavējoties nodotas tālāk. No otras puses — ja vecāki nosūtītu vēstules viņam, viņš tās savukārt nodotu tālāk pēc piederības. Šādējādi Kanāriss izglāba savu veco paziņu no Hitlera «austrumu» politikas un arī pasargāja viņas vecākus. Admirālis aizvien varēja teikt, ka tik ilgi, kamēr viņš tur savu roku izstieptu pār J. kundzes vecākiem, viņam paliek zināms iespaids uz šo sievieti, kaut arī viņa pievienojusies poļu trimdas valdībai rietumos. Tā — tad, kamēr viņa bija ārzemēs, vecākiem nevarēja notikt nekas ļauns.

J. kundze pēc ierašanās Šveicē pieteicās poļu sūtniecībā Bernē un tika reģistrēta Brīvajā poļu kustībā. Viņa pastāstīja savādo stāstu par savu tikšanu ārā ar admirāļa Kanārisa palīdzību, kuru viņa kādreiz pazinusi Berlīnē. Kad viņa pieminēja šo vārdu, poļi izrādīja interesi un tāpat Reaģēja arī briti.

Viņi vēlē​jās vairak informācijas par admirāli. J. kundze palika Šveicē.

«Tas ir pazīstams triks, kā nodrošināt aģentu,» izteicās kāds britu diplomāts, kuram es atstāstīju šo Kanārisa darbu. Likās, ka tas attaisnoja Kanārisa lepošanos Bamlera priekšā, ka viņam ir pašam savs speciāls izlūkošanas dienests. Es atcerējos neapstiprinātās vēstis, ka Kanāriss Pirmā pasaules kara laikā, būdams Spānijā, izmantojis Matu Hari spiegošanai Parīzē.

Bet, kad es J. kundzei vaicāju, vai Kanāriss ir mēģinājis ievilkt viņu spiegošanas darbā, viņa pakratīja galvu un turpināja savu stāstu.

«Admirālis iman nekad neprasīja, lai es viņa labā iegūtu kādu informāciju par sabiedrotajiem, kaut arī viņam bija jāzina, ka esmu saskarē ar maniem tautiešiem Bernē un tādējādi arī ar britiem.

Neilgi pēc manas ierašanās Šveicē viņš apmeklēja Bērni. Tas bija 1939. gada ziema. Viņš izmantoja gadījumu, lai redzētu, vai mēs esam iekārtojušies un vai viņš nevar darīt 'kaut ko manu vecāku labā. Reiz viņš runāja par savas jaunākās meitas sūtīšanu uz Sveici, jo viņu nospiežot Vācijas kara atmosfēra. Viņa pirmās vizītes laikā es nevarēju būt droša, vai Šveice nebūs nākamais vācu invāzijas upuris, un tāpēc es viņam jautāju, vai man labāk nebūtu braukt uz Franciju.»

«Nē, nebrauciet uz Franciju, tā ir nedroša vieta.»

Tad es .prasīju, vai, pēc viņa domām, Itālija ir droša.

«Itālija — jā, es domāju līdz nākamā gada pavasarim, bet labāka ir Šveice.»

Pēc manas .pārliecības, jūs nevarat admirāli Kanārisu saukt par indiskrētu vīru, jo tad viņš nebūtu varējis noturēt savu augsto amatu Vācijā tik ilgi. Bet viņš varēja būt ļoti vaļsirdīgs. Kanāriss 1940. gada ziemā man stāstīja, ka Vācija agri vai vēlu sāks karu pret savu līguma partneri Krieviju. Nākamajā pavasarī viņš atkal ieradās Bernē. Kad es vaicāju, vai karaspēka kustības Bal- kānos vērstas pret Turciju, viņš vienkārši atbildēja: «Nē, varbūt .pret Krieviju.» Viņš mani vēlreiz apmeklēja pirmo Krievijas kampaņas posmu laikā — tas varēja būt 1941. gada oktobrī. Admirālis izteicās, ka vācu fronte Krievijā skrējusi ātri uz priekšu, bet tagad iegrimusi un nekad nesasniegs savus mērķus. Visinteresan- tāks viņš kļuva, kad stāstīja par saspīlējumu Vācijā un sazvērestību, kas briest pret Hitleru. Tai reizē viņš mani lūdza stāstīt par šīm mūsu sarunām tikai angļiem. — Es nedomāju, ka viss tas citādi būtu palicis slepenībā tik ilgi, kā tas notika.»

«Vai, pēc jūsu domām, viņš zināja par jūsu sakariem ar angļiem?»

«Nebija daudz lietu, ko admirālis nezināja. Viņš varēja runāt ļoti impulsīvi. Visas viņa sarunas bija augstās politikas sfērā, bet no tām jūs varējāt izlobīt, kas gaidāms. Viņš man nestāstīja par tīri militārām lietām — tā būtu bijusi maza nodevība, ar kādām nodarbojās aģenti. Admirālis runāja par Vāciju un Krieviju, un Lielbritāniju, un Ameriku. Reizēm viņa iekšējais saspīlējums mani dziļi ietekmēja. Tas bija tad, kad Kanāriss stastīja par viņa mērķiem ipret Hitleru. Es dažreiz vaicāju angļiem: «Vai lai es iesaku viņam turpināt tādā pašā garā uz priekšu?» Britu slepenais dienests bija ļoti korekts šādās lietās un neteica nekā. Bet britu slepenais dienests spēja arī glabāt noslēpumus un visu kara laiku šis saskares punkts palika neatklāts.»

Vairākus mēnešus pēc tam, kad biju sastapies ar daudziem Kanārisa draugiem un virsniekiem, no kuriem daži atcerējās J. kundzi, es vēlreiz kopā ar viņu iztirzāju šo notikumu. Tas — pēc visām pazīmēm spriežot — bija vecs Kanārisa paņēmiens sarunās būt apzināti indiskrētam.

«Viņš ne reizi nemēģināja no manis kaut ko uzzināt par sabiedrotajiem,» viņa atkārtoja. Kādu brīdi klusējusi, viņa piebilda: «Un jums būtu pavisam skaidri jāpasaka arī tas, ka viņš neatklāja parastos militāros noslēpumus, — pretējā gadījumā vā​cieši teiks, ka viņš bija britu spiegs.»

11. NODAĻA divkāršais holandietis Kas īsti notika Holandes līdzenumā? Tur bija kaut kas tāds, kas ļoti satrauca admirāli Kanārisu. Viņš brīdināja savus izmeklētos draugus, kas bija sazvērējušies pret Hitleru, ka viņiem nebūtu jāriskē ar Holandi. «Man šķiet, es esmu iekļuvis britu slepenajā dienestā,» viņš teica. «Es varu dabūt satraucošas vēstis no tās puses.»

«Holande neder,» teica man Kanārisa draugi 1938. gadā, kad mēs pārrunājām iespējamās satikšanās vietas ārzemēs; bet viņi nespēja pastāstīt tuvāk par bažu iemesliem. Pēc vairākiem gadiem īstie motīvi kļuvuši redzami. Holandē nāca un gāja visdažādākie aģenti. Viens no tiem trīsdesmito gadu beigās ieslīdēja pozīcijā, no kurienes viņš spēja novērot daudzu citu aģentu rīcību. Tas bija holandietis Valbahs.

Klusā Hāgas priekšpilsētas gatvē vasaras vakarā kāds vīrs glūnēja uz skaistu holandiešu savrupnamu, kas bija attālu no ielas. Viņš tur bija ari nākamo dienu un izsoļoja ārā no ēnas, nemaz necenzdamies sevi noslēpt. Divi vīri namā vēroja viņu un laiku pa laikam atgriezās pie logiem. Viņš vienmēr bija turi Trešajā dienā kāds vīrs iznāca no nama un gāja tieši klāt svešniekam.

«Ja jūs nepazudīsiet, es atsaukšu policiju un apsūdzēšu jūs klaidonībā.»

«Man nav nekādas sevišķas vēlēšanās šeit klaiņot,» holandietis Valbahs īgni atbildēja vāou aģenta skatam. «Nav vērts strā​dāt par naudu, ko Svērts man maksā. A-lan taču jāuztur ģimene.»

«Nāciet iekšā!»

Dīkdienis Valbahs drīz atradās maza, plecīga vīra priekšā, kam bija spēcīga, balta galva un caururbjošas acis. Vācu pret​spiegošanas šefs Holandē Rihards Proce kratīja -pirkstu.

«Nemaisieties mūsu darīšanās, manu zēn. Tas jums nenāks par labu. Cik jums tie otri maksā?»

«Septiņi simti ģilderu mēnesī.»

«Ja jūs gūsiet sekmes, jūs no manis dabūsiet astoņi simti un vairāk! Jūsu uzdevums būs iekļūt britu slepenajā dienestā.»

Dīkdienis Valbahs pastaigājās pa Hāgu, bruņojies ar informāciju, lai ar šo ēsmu noķertu lielākas zivis nekā viņš pats. Viņa darbība kļuva sabiedroto lietuvēns visā Holandē: sabiedroto aģenti vairs neatgriezās no Vācijas, sāktās operācijas cieta neveiksmes, slepena informācija nokļuva ienaidnieka rokās. Aģents Valbahs visu laiku drošs mita holandiešu zemē — rosīgs, nomas- kējies, neatklāts, kamēr viņa upuri devās pretim cietumam un nāvei.

1939. gada kara mēnešos visa rietumu fronte šķita mierīga un gluda kā apvidus līdzenums. Izņemot izlūkgājienus, franči un briti palika mierīgi aiz Mažino līnijas. Pilsētas neapšaudīja, nebija arī daudz gaisa kauju. Vienīgi jūras zemūdenes un kreiseri sagādāja triecienus britu kuģniecībai. Amerikāņu laikrakstu korespondenti, kas varēja vērot abas puses, sāka runāt, ka šis esot «neīsts» karš. Briti bija piesardzīgi savu vēl nesakoncentrēto spēku lietošanā. Vācu virspavēlniecībā ziemu valdīja liela rosība.

Hitlers pavēlēja sniegt laika pareģojumus un astrologu ziņojumus; viņš steidzināja vispārējo uzbrukumu rietumu frontē, kamēr ģenerāļi dedzīgi lūdza to atlikt vismaz līdz pavasarim. Heidrihs pa to laiku bija neapmierināts ar spēku līdzsvaru Vācijā. Friča prāvas laikā viņš bija «zaudējis seju»: Gērings, spīdēdams savā reihsmaršala uniformā, bija tiesā piecēlies! nobaidījis Heidriha lieciniekus un saplēsis gabalos prokuratūras apsūdzību. Karam sākoties, Hitlers bija sevi pasludinājis par «pirmo Vācijas karavīru» un uzticējis savu personu armijas miesassargu bataljonam ģenerālmajora Rommela vadībā, bet ne vairs SS vīriem, Ikas to bija apsargājuši visos cīņas gados starp partiju un valsti. Tikai pēc ģenerāļa fon Friča noslēpumainās nāves kaujas laikā pie Varšavas Hitlers atkal sāka domāt par SS miesassardzi.

Heidrihs nekad pilnīgi neizpētīja 1938. gada armijas intrigas Londonā. Viņš zināja, ka daži režīma pretinieki brīdinājuši britus no Hitlera. Tad viņa palīgs Sellenbergs nāca klajā ar ierosinājumu: ja šādas sazvērestības eksistē un tās nav iespējams atklāt, tad Hitleru tikpat labi var pārliecināt ar izdomātu puču.

Tāpēc prinča Albrehta ielā tika izplānotas divas operācijas — gandrīz vienā laikā, kaut arī sākotnēji tās nebija saistītas viena ar otru. Viena 1939. gada 8. novembrī paredzēja simulētu atentātu pret Hitleru Minhenes Pilsoņu alus pagrabā partijas dibinātāju sanāksmes laikā. Otras operācijas mērķis bija sagūstīt divus no galvenajiem britu aģentiem Rietumeiropā. Pirmo īstenot bija visai viegli ar cietumnieka palīdzību, tāpat kā simulēto poļu uzbrukumu Gleivicai. Cietumniekus vai nu nošāva uz vietas, vai nogalināja vēlāk. SS aģenti apsolīja brīvību kādam komunistam Georgam Elseram, kas uz ilgiem gadiem bija ieslodzīts Dahavā. Par to viņam bija jāizgatavo elles mašīnas paslēptuve kādā alus pagraba pilārā, jāievieto tur iekšā laika bumba un pēc tam jānoslēpj visas pēdas. Kas attiecas uz alus pagraba vadību, tad viegli bija to informēt, ka zālē jāiekārto mikrofons. Katrā gadījumā šo darbu paveica Georgs Elsers, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, līdzīgi reihstāga dedzinātājam van der Lubem bija cilvēks ar visai zemu attīstības līmeni. Kapteinis Peins Bests, kam koncentrācijas nometnē bija dažas īsas sarunas ar viņu, atstāsta pilnībā šo gadījumu savā grāmatā «The Venloo Incident». Elseram vēlāk iedeva lielu summu ārzemju valūtas un sagādāja iespēju bēgt. Bumba, ko stieple savienoja ar detonācijas punktu ārpus zāles, sprāga apmēram 10 minūtes pēc Hitlera aiziešanas. Tā nogalināja vairākus partijas dibinātājus, kas vēl sēdēja un kopīgi dzēra alu. Tas šim notikumam piešķīra krāsas un lika tam izskatīties īstākam. Nākamajā dienā Elseru «noķēra par jaunu» pie Šveices robežas, kuru viņš naivā kārtā mēģināja šķērsot bez pases pie muitas stacijas.

Zināmo britu aģentu sagūstīšana izlikās mazliet grūtāks uzdevums. Heidrihs domāja, ka britu slepenā dienesta galvenā aģentūra Vācijas novērošanai atrodas Hāgā. Valbahs tagad bija dziļi ieracies britu izlūkošanas sistēmā un uzzinājis, ka tās priekšnieks ir majors R. H. Stīvenss, kas oficiāli saistīts britu Hāgas konsulāta darba. Heidrihs uzskatīja Stīvensu par britu izlūkoša​nas priekšnieku Ziemeļvācijā.

Pēc Polijas kampaņas beigām SS drošības virsnieks Sellen- bergs izlietoja kādu aģentu — vārdā Franci — kas brauca šurp turp no Vācijas uz Hāgu, lai paziņotu majoram Stīvensam un viņa līdzstrādniekam kapteinim S. Peinam Bestam, ka pret Hitleru sazvērējusies armijas virsnieku grupa veļas nodibināt saka​rus ar britu slepeno dienestu. Londonas ārlietu ministrijas aprin​dās radās satraukums.

Stīvenss un Bests saņēma rīkojumu parbaudīt uz vietas piedāvājumus, kas varētu nākt no tās puses.

Gludajā Holandes līdzenumā, pierobežas ciemos starp Arnhemu un Venlo kādu laiku notika piesardzīga kaķa un peles spēle. Britu aģenti kļuva drošāki, pat neuzmanīgi, un iedeva radioraidītāju un kodu Sellenbergam, kas tēloja armijas virsnieku ar pseidonīmu Sēmels. Viņš svinīga slepenībā deklarēja, ka esot ģenerāļa fon Runsteta uzticības vīrs. Par visu bija informēts arī ārlietu ministrs lords Halifakss.

Saskaņā ar Londonas instrukcijām, britu aģenti nedrīksteja nekādā veidā saistīties vai nākt klajā ar kādiem rakstveida priekšliku​miem; viņiem bija vienīgi jāuzklausās, kas varētu tikt proponēts.

Sie divi vācu «emisāri» dīvainā veidā nevēlējās doties tālu aiz robežas, kaut gan vācu tirgotāji katru dienu devās uz Hāgu un Amsterdamu. 9. novembris bija ļauna diena. Vācieši ieradās Venlo un teica, :ka viņu ģenerālis ir ceļā uz pierobežas kafejnīcu «Bahus» Venlo tuvumā. Viņiem izdevās britus nokavēt tik ilgi, ka Stīvenss un Bests brauca uz sastapšanās vietu, negaidīdami uz holandiešu velosipēdistu patruļu, kam bija jābūt viņu miesasSār- dzei. Kafejnīcā «Bahus» nebija ne ģenerāļa, ne miera priekšlikumu; tai vietā holandiešu teritorijā iedrāzās automašīna, pilna* ar bruņotiem un uniformētiem vāciešiem, kas sagrābā' šos abū's nelaimīgos vīrus. Vācieši nošāva holandiešu pavadoni — kapteini' Dirku Klopu, kas drosmīgi izrāva revolveri un mēģināja aizkaVēt automašīnas aizbraukšanu. Nedaudz mirkļos Stīvenss uh, Bests, smagi bruņotā apsardzībā devās iekšā Vācijā.

«Vai jūs tur piedalījāties? Kur ir majors Stīvenss?» Kanāriss izšāva šo jautajumu uz Rihardu Proci, kam viņš bija. pavēlējis ierasties personīgi ar ziņojumu Diseldorfā.

«Stīvenss ir Holandē,» atbildēja Proce.

«Viņa tur nav! Viņš ir Vācijā!» kliedza admirālis.'«Ja jūs tur esat piedalījies, tad elle bus vaļā.»

«Es nekā nezinu par šo afēru,» teica Proce, drebēdams ļaunās nojautas.

«Prasiet abvēram II,» nošņāca admirālis. Taču neviena no​daļa nespēja par šo lietu kaut ko pastāstīt.

Proce uz šīm pēdām uzlaida savu medību suni Valbahu Hāgā. Britu atbilde bija sausa: «Vācieši zina labāk kā mēs, kur atrodas Stīvenss.»

«Kanāriss nebija iepriekš informēts par SD Venlo akciju,» ģenerālis Lahūzens man apgalvoja. Nekā nezināja arī galvenie komandieri, un viņi bija vairāk nekā apjukuši. Admirā|a lielās bažas tagad bija, vai gestapo neizdabūs ārā no Stīvensa un Besta kaut ko par opozīciju Vācijā. Kanāriss «iztaustīja» Heidrihu, vai šai afērā nav kompromitēts arī kāds no vācu slepenā dienesta virsniekiem. Heidrihs atbildēja, ka lietā nav iejaukti abvēra virs​nieki, bet, liekas, ir apšaubāma gan dažu vecāko ģenerāļu loja​litāte.

Vācu laikraksti bija pilni ar detaļām par «bumbas atentātu» Minhenē un dienu vēlāk par notikumu pie Venlo. Sēmels, ^alias :Sellenbergs, nosūtīja pēdējo sarkastisko vēstījumu par britu radioraidītāju un pēc tam lika to propagandas ministrijai nofoto​grafēt kā lietišķu pierādījumu. Kādam profesoram Krinisam, kas vēlāk kļuva Berlīnes Haritē slimnīcas psihiatriskās klīnikas vadītājs, radās spīdoša ideja — savienot Venlo incidentu ar Minhenes alus pagraba «atentātu». Viņš to lika priekšā Heidriham. Stīvenss un Bests tika vesti «parādē», kur Elsers viņus varēja redzēt un iemācīties identificēt bez šaubīšanās. Viņu aicināja priekšā otrajā viltīgā plāna posmā. Bet, kaut ari vācu laikraksti apgalvoja, ka britu aģenti bijuši aiz atentāta pret Hitleru, abu notikumu detaļas nebija viegli saskaņot. Tāpēc ideja par lielu tiesas prāvu tika atmesta. Tomēr Heidrihs bija sasniedzis divus skatuves efektus. Viņš bija radījis kultu, ka Hitlera dzīvību sargā maģiski spēki, un atjaunojis vienkāršās tautas simpātijas, kas bija sākušas izsīkt. Heidrihs bija ari panācis, lai izskatītos tā, ka Vācijā ir nodevēji, ar kuriem angļi vēlas nodibināt sakarus. Viņš novērsa jebkādus iebildumus pret SS miesassardzi, un Hitlers nekad vairs neuzticēja savu personisko drošību armijai.

Pa to laiku Kanāriss savu politisko izlūkošanas darbu (kas bija viņam aizliegts lauks) bija pārnesis uz drošāko Vatikāna teritoriju.

Viņa draugs no katoļu aprindām dr. Jozefs Millers bija ar dziļu un spēcīgu raksturu — vīrs, kas spēja nomaskēt savus plānus gandrīz ar tādu pašu māku kā viņa šefs. īss, paresns, ar bonvivāna smalko seju — neviens nevarēja iedomāties, ka šis rezerves leitnants vedīs sarunas par valsts nodevību laikā, kad Heidriha ēna izpletusies pāri viņu slepenajiem sakariem ar Angliju.

Millers bija iesaistīts abvēra Minhenes birojā, kas nodarbojās ar Itālijas lietām. Viņam Vatikānā dzīvoja vecs draugs — vācu jezuīts no Freiburgas Breisgavā — pāters Laibers, kas bija pāvesta sekretārs. Pats pāvests Pijs XII, agrāk būdams kardināls PačelLi, pirms savas ievēlēšanas Svētā Pētera krēsla 1939. gada martā, bija sevišķi izpētījis Vācijas apstākļus. Daudzus gadus viņš pavadīja Berlīnē kā pāvesta nuncijs, bija redzējis cīņu starp nacistu pagāniem un Māti-baznīcu, kā arī sastapies ar vācu opozīcijas vadītājiem. Novembra vidū Kanārisa birojs apgādāja Milleru ar pasēm un nosūtīja viņu uz Romu. Drīz vien viņš Vatikānā uzrādīja sekmes. Britu sūtnis Frensis D'Arsī Osborns prasīja Londonai instrukcijas. Viņš saņēma atļauju diskutēt ar_ Milleru par tādu miera bāzi, kas būtu pieņemama tiklab Lielbritānijai,kā Vācijai, kas pati būtu atkratījusies no nacistu režīma.

Millers man vēlāk stāstīja: viņa mērķis bija izstrādāt mierā noteikumu projektu, kas varētu pārliecināt vācu ģenerāļus, ka viņi var panākt saprātīgu mieru ar sabiedrotajiem.

Milleram radās iespaids, ka šīs sarunas bija tik tālu jau pavirzījušās uz priekšu, lai lords Halifakss lidotu uz Romu un apmeklētu Svēto Tēvu Vatikānā. D'Arsī Osborns man savukārt stāstīja, ka tai laikā par ārlietu ministra apmeklējumu Romā nav bijusi runa. Iespējams, ka lielākais, ko angļi darīja, bija izsūtīt lietpratēju personīga ziņojuma sagatavošanai. Mēs tomēr-no tā laika runām varam spriest, ka lords Halifakss tika informēts par šīm miera sarunām.

Risks, ko Millers uzņēmās, bija patiesi liels. Pēc ilgākais vizītes Vatikānā nolēma fiksēt apspriežu bāzi, un Vatikāns uzņēmās. sastādīt projektu.

Millers man stāstīja: «Man sarunās bija lielas grūtības. Briti? tur savu vārdu, un Viņi nebija ar mieru apsolīt kaut ko tādu, kas vēlāk varētu izrādīties nepieņemams.»

Projektu rakstīja uz Vatikāna vēstuļpapīra. Vienu kopiju nosūtīja ārlietu ministrijai Londonā, bet otrai kopijai, ko Millers ņēma līdz uz Berlīni, bija pievienota pāvesta sekretāra vizītkarte. Paters Laibers uz tās bija uzrakstījis: «So priekšlikumu nesējs dr. Jozefs Millers bauda Svētā Tēva pilnīgu uzticību.»

Kad Millers ieradās Berlīnē, viņš savu vēstuli Kanārisa iestā-' dē iedeva Donanji. Kanāriss, kurš nevēlējās izlikties informētspas visu šo lietu, uzmeta acis ziņojumam, kas pazīstams ar nosaukumu «Ziņojums X». Tas bija bāzēts uz Millera apspriedēm, unt Kanāriss to redzēja pirms talaknodošanas ģenerālštāba priekšniekam ģenerālim Halderam. «Ziņojumu X» bija sagatavojis vācu kara ministrijas saimnieciskā departamenta vadītājs ģenerālis Tomass.

Ciktāl Millers atceras, nosacījumi, kas fiksēti kā miera atjau​nošanas bāze, bijuši sekojoši: 1. Vacijai jaatbrrvojas no visiem nacistiem valdībā un jādara gals viņu politiskajai sistēmai.

2. Vadiba jāpārņem tādai vācu valdībai, kas spēj un grib pildīt savas saistības.

3. Pēc tam iespējams tāds problēmas nokārtojums, kas atstāj Vācijas īpašumā Austriju un Sudetijas apgabalu.

Siem nosacījumiem lords Halifakss vēl piešķīra zināmu svaru 1940. gada 20. janvāra publiskajā runā.

«Vienīgais iemesls, kāpēc mieru nevar noslēgt kaut rītu,» teica viņš, «ir tas, ka vācu valdība nav sniegusi nekādu pierādījumu savai gatavībai griezt par labu postu, ko tā nodarījusi saviem kaimiņiem. Ta nav rādījusi spēju pārliecināt pasauli, ka jebkāda saistība, ko vācu valdība paraksta, ir vairāk vērta par papīru, uz kura tā rakstīta.» Šī bija atslēga, ko vācu ģenerālštābs varēja salīdzināt ar savu slepeno ziņojumu. Ģenerālis Halders pārbaudīja šos miera pamatnoteikumus kopā ar ģenerāli Beku, kurš, lai gan bija pensionārs, tomēr uzturēja ciešu kontaktu ar savu agrāko palīgu. Vatikāna dokumentus ieslēdza pulkveža Srādera seifā. Viņš bija uzticams štāba virsnieks armijas virspavēlniecības galvenajā štābā Cosenē. Vācu bruņoto spēku virspavēlniecības priekšnieks ģenerālis Tomass bija secinājis, ka Vācija nevar cīnīties ilgstošā karā, ievērojot tos politiskos apsvērumus, kurus atvedis mājās Millers. Tāpēc Vācijai jāslēdz miers. Kad «Ziņojumu X» parādīja virspavēlniekam, ģenerālis fon Brauhičs izteicās, ka Hitleru apstaro Polijā gūto uzvaru slava; akcijā pret Hitleru nevar paļauties uz jaunākiem virsniekiem un kareivjiem.

Vācija ierauta ideoloģija karā, kas jāizcīna līdz galam.

Sava Romas apmeklējuma laikā Millers plaši apspriedas ar Laiberu arī par tādām lietām kā Vatikāna diplomātiskajām metodēm un drošību, kāda jāievēro viņu sarunās. Atkal diskutēja Kanārisa neuzticību šifriem. Viņš dienu un nakti dzīvoja bažās, vai viņa vārds netiks pieminēts sabiedroto un neitrālo valstu kodos.

«Vatikāna šifri ir pilnīgi droši,» deklarēja pāters Laibers.

Millers nepiekrita un ieteica viņam būt uzmanīgam.

«Un viņš saka, ka Vatikāna šifri ir droši,» admirālis Kanāriss kratīja galvu, kad Millers atstāstīja savas sarunas Romā. Parā​diet viņam šo.

Viņš izvilka dešifrētu Vatikāna slepenu vēstījumu pāvesta nuncijam Portugālē. Kad Millers Leiberam to vēlāk parādīja, pē​dējais kļuva bāls.

Starp 1939. un 1943. gadu Millers tur atgriezās daudzas reizes, kad beidzot kāda sevišķa nelaime pārtrauca viņa sakarus ar angļiem. Ka jau teikts, Millera un Osborna izstrādātājām protokolam bija divas kopijas. Vēlāk angļi savējo iznīcinājuši.

«Mēs lūdzām viņus spert šo piesardzības soli 1940. gadā,» teica Millers, «kad likās, 'ka Anglijā var notikt iebrukums, pirms ārlietu ministrija paspētu iznīcināt savus dokumentus.»

Vācu virspavēlnieks bija mazdūšīgs un domāja, ka Hitleram pirms gāšanas varbūt jādabū asiņains deguns pie Mažino līnijas. Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Halders toties tīksminājās ar ideju, ka Kanāriss varētu izplānot Hitlera nogalināšanu un tā rast dilemmas atrisinājumu.

Viņa rīcībā bija karavīri — Brandenburgas pulks, jaukta vienība uzbrukumiem sevišķiem izlūkošanas mērķiem un to iegūšanai. Sī vienība bija pakļauta viņam, gluži tāpat kā kāda maza komanda speciāliem uzdevumiem bija admirāļa lorda Kejsa rīcībā. Bet Branderburgas pulks nebija politiski tik uzticams, lai ar to uzbruktu Hitleram.

Bez tam ēterā atskanēja satraucošas balsis. Visai drīz kara laikā BBC vācu valodā raidīja niknu uzbrukumu nacistu vadītā​jiem, piebilzdams: «Vienīgais krietnais cilvēks viņu vidū ir admirālis Kanāriss.»

Viņa draugi skaidri atminas triecienu, kādu sagādāja šī raidījuma noklausīšanās. Vēl ļaunāka lieta sekoja pēc tam: kāds amerikāņu žurnāls ievietoja baumas par admirāli Kanārisu kā «vīru, kas vadīs revolūciju pret Hitleru».

Gadījuma pēc es saņēmu vēstuli no attālas lauku draudzenes, kas apstiprināja ļaunumu, kādu nodarījušas dažas no šīm neuzma​nīgajām vēstīm.

Vreksholas rektors mācītājs H. S. Brigss man pastāstīja, ka viņu savā laikā satraukušas ziņas kādā mazā pļāpīgā lapelē.

«Kara laikā … no tā, ko es lasīju angļu avīzē, pat es Somer- setas ciemā izlobīju, ka Kanāriss Berlīnē strādāja pret Hitleru.»

Piecos admirāļa kara laika dienesta gados vismaz divas reizes šādas baumas saistīja ar viņa vārdu.

Drīz pēc tam viņš sastapa savus abus kolēģus SS reihsfīreru un Heidrihu, laipni piezīmēdams: «Pēc ārzemju preses ziņām, liekas, ka es sākšot Vācijā revolūciju.» Bet kas gan no Himlera vēsajām acīm un viņu ska​tienu apmaiņas varēja pateikt, vai Kanāriss izklaidējis savu preti​nieku aizdomas?

Sājos sešos neīsta klusuma mēnešos (1939.—1940. gada vēlīnā rudenī un ziemā) daudz notikumu blīvējās viens aiz otra tik ātri, ka daži no tiem pabalējuši, kaut arī ne aizmirsti. Vīriem melnajās uniformās bija jāstrādā kopā ar vīriem pelēkajos tērpos par spīti viņu savstarpējām aizdomām. Viņu uzmanību saistīja militārais stāvoklis rietumos. Sai ziemā Holande abām pusēm kļuva aizvien nozīmīgāka.

Abvērs I un III vāca informāciju par sabiedroto darbību Holandē: Hitlers bija pieprasījis visuzmanīgāko uzraudzību. Daudzas no šīm ziņām izmantoja ārlietu ministrija Baltās grāmatas sastādīšanai, kas apsūdzēja sabiedrotos Beļģijas un Holandes neitralitātes pārkāpšanā. Keitels un Kanāriss, redzot publicēšanai sagatavotos pierādījumus, vienojās, ka viņi Balto grāmatu neparakstīs. Jo sevišķi uz šādu nostāju viņus pamudināja vācu ārlietu ministrijas aizrādījums, ka Kanārisa ziņojumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka sabiedrotie aizskāruši beļģu un holandiešu neitralitāti un ka tāpēc tie «mazliet jāuzfrizē».

Notika satraucošs starpgadījums, kad abvēra II sabotāžas nodaļa saņēma rīkojumu sagādāt beļģu un holandiešu muitas ierēdņu un žandarmērijas uniformas. Tās bija paredzētas vācu armijas trieciengTupām.

Daudz loģiskāk būtu bijis, ja kāds iestrādājies vācu drēbnieks būtu devies uz Beļģiju un novērojis šo uniformu griezumu un krāsu. Tām taču nebija jābūt īstām. Vajadzība pēc šiem formas tērpiem bija īsam pārsteiguma brīdim — lai vācieši sagrābtu savās rokās Māsas un Mēzas tiltus, pirms tos varētu iznīcināt.

Bet šīs zādzības pamanīja, un par tām ziņoja holandiešu un beļģu prese. Kāds holandiešu laikraksts publicēja Gēringa karikatūru holandiešu tramvajnieka uniformā.

Abvērs bija izlicis arī pasīvu aģentu tīklu sevišķiem uzdevumiem rietumu invāzijas laikā. Ar to izskaidrojama pēkšņa negaidītu akciju lavīna brīdī, kad «neīstā kara» klusums bija beidzies un vācieši maršēja iekšā. Civilisti vai vīri sabiedroto uniformās sagrāba un noturēja tiltus un ceļa aizsprostojumus, savādi sabotāžas akti postīja aizsardzības ierīces, karaspēka apgādes, transporta un telefona sakaru līnijas.

Britu slepenā dienesta uzdevums klusuma periodā bija atklāt šos aģentus un ziņot par tiem, vienalga kur tie būtu atrodami. Briti vēroja abvēra un holandiešu nacistu rosību. Sākās velnišķīga skriešanās. Katra puse strādāja dienu un nakti, lai iznīcinātu tīklu, ko veidoja otra puse. Vācu Hāgas un Amsterdamas izlūkošanas birojos Valbahs, lēnais Valbahs, slīdēj>a iekšā un ārā, nesdams svarīgas ziņas par to, kas notiek britu slepenajā dienestā. «Klemmers ir britu aģents! Angļi zina, ka Srams ir vācu aģents.» Abvērs

sita pa labi un kreisi, trāpīdams nekaitīga izskata tirgotāju un zemnieku no pierobežas. Valbahs ziņoja vienu vārdu pēc otra. Viņš komandierim Procem pavēstīja arī to vīru vārdus, par kuriem briti zina, ka tie strādā Vācijas labā. Vācu aģenti atkrita viens pēc otra. Cik ātri abvērs spēja uzbūvēt, tikpat ātri briti jau to zināja. Proces nervi kļuva saspīlēti.

«Briti zina, ka admirālis Kanāriss ir bijis Holandē,» ziņoja Valbahs. Atkal un atkal viņš atklāja to vācu izlūkošanas virsnieku vārdus, kas strādāja britu labā! Proce naktīs vairs nevarēja gulēt. Viņa galvu pildīja paslēpušos nodevēju lietuvēns, vārdi lēkāja ap viņu. Vācu spiegiem no Francijas bija jādodas cauri Holandei, lai sasniegtu Vāciju. Valbahs vēstīja, ka angli, pēc visām pazīmēm spriežot, zina arī viņu vārdus. Proce apsēdās, mēģināja nomierināties un veidot īpats savus secinājumus. Vācu slepenajā dienestā bija jābūt -kādam sabiedroto aģentam ar aug​stu amatu.

«Angļi gaida kādu klibu vīru, kas ierodas no Francijas Hāgā un rītvakar dosies ar ātrvilcienu uz Ķelni!»

Tā Valbahs ziņoja vienu katastrofu pēc otras.

Tad krita bumba.

«Vācu sūtniecībā Hāgā ir kāda augsta amatpersona, kas ir sabiedroto aģents!»

Proce uzlēca kājās. Stundas laikā viņš bija vācu sūtņa grāfa Ceha kabinetā un pačukstēja šīs ziņas.

«Kuru jūs turat aizdomās?» prasīja piesardzīgais grāfs.

Proce pateica vārdu.

«Pilnīgi neiespējami, mans mīļais komandieri. Es viņu labi pazīstu. Viņš cēlies no ļoti labas ģimenes.»

Sūtnis izvilka no sava galda sarakstu par aizdomās turētiem vīriem.

«Man šķiet, ka šeit ir reģistrēti daži angļu aģenti,» viņš teica, «apskatīsim, vai kāds no tiem nav iekļuvis jūsu dienestā.» Bet Proce domāja, ka viņš zina šo vīru. Viņš gaidīs, lai to dabūtu ciet. Sarunas noslēgumā viņš no sūtņa dabūja klusēšanas solī​jumu un devās projām, lai upuri dabūtu savās ķetnās.

Grāfu Cehu ielūdza uz konferenci drošības lietās ar vācu slepenā dienesta virsniekiem Amsterdamā.

Atgriezies Hāgā, viņš to pateica vienam no saviem sekretāriem: «Viņi saka, ka manā sūtniecībā esot sabiedroto aģents.»

Uzrunātais vīrs nelikās skarts, smaidīja un nenozīmīgi kratīja galvu. Bet divdesmit četru stundu laikā sūtnis pamanīja, ka sekretārs ir pazudis. Viņš izdarīja izziņu holandiešu policijā un vācu slepenā dienesta Ķelnes nodaļā. Neviens nevarēja kaut ko pateikt. «Varbūt viņš devies pie sava pulka,» minēja sūtnis.

«Viņš vienmēr to lūdza.»

Vecais dzinējsuns Rihards Proce drīz atkal ieradās sūtņa ka​binetā ar skumju izteiksmi sejā.

«Ekselence, mūsu vīrs izbēdzis. Viņš tagad ir Londonā. Vai jūs ko teicāt, ekselence?»

Admirālis Kanāriss savā Berlīnes istabā visu šo lietu uzklausījās ar vislielāko mieru. Rihards Proce sēdēja viņam blakus. Grāfs Cehs nebija 'klāt, bet pāri viņa galvai jau karājās apsūdzība par amata noslēpumu likuma pārkāpšanu. Taču šai lietā, tāpat kā daudzās citās, bija visai dīvaini tas, ka Kanāriss nebija ļauns pret grāfu, kas ļāva izslīdēt viņa upurim. Tāpat viņu nesatricināja milzīgā nodevība, ko bija paveicis aizbēgušais vīrs. Proce bija pārsteigts, ka Kanārisa vienīgās rūpes bija visu šo lietu noklusēt.

Vairākus gadus vēlāk es Londonā sastapu aizbē​gušo sekretāru: «Ja Kanāriss mani būtu notvēris, viņš mani pakārtu,» viņš teica, neveikli smiedamies.

Man liekas, viņš runāja patiesību, izņemot to, ka pašu kār​šanu būtu izdarījis Heidrihs.

Kad 1940. gada 10. maijā rietumos ar pilnu sparu sākās vācu ofensīva, visa afēra ar šo renegātu — sūtniecības sekretāru bija jau aprakta. Valbahs kaut kādā veidā bija izvairījies no angļu aizdomām un pat riskēja atstāt Holandi kopā ar citiem sabiedroto bēgļiem, kas kuģī devās balto klinšu virzienā. Valbahs nepama​nīts peldēja lielajam zivju baram līdzi.

12. NODAĻA Norvēģija Kopš Austrijas okupācijas par visiem Hitlera agresijas plāniem vācu opozīcija abvēra ietvaros bija ziņojusi Lielbritānijai. Sīs grāmatas lasītājs, bez šaubām, pats izšķirs, kāda dalība šeit bijusi admirālim.

Es pats redzēju, kā tika atklāti mobilizācijas plāni pret Cehoslovakiju un Polij.u līdz ar datumiem un sekojošām datumu maiņām (dažreiz pat 2 mēnešus pirms notikuma). Visīsākais brīdinājums bija pirms iemaršēšanas Prāgā. Sim gadījumam Hitlers izmantoja tikai nedaudzas divīzijas. Viņš bija Keitelam pavēlējis, ka šīs divīzijas jātur pie robežas, lai tās 24 stundu laikā varētu doties uz priekšu, pirms būtu iekustinātas sekojošās vienības. Tagad nu bija jāiavēro, vai abvēra vadītāji kara laikā joprojām turpinās identificēt savas intereses ar britu interesēm. Vai viņš joprojām sniegs ienaidniekam informāciju, kas varētu maksāt dzīvības tūkstošiem vācu karavīru, tāpēc vien, lai izjauktu agresijas plānus?

«Jūsu draugiem tagad būs jākalpo savai valstij,» tā īsi pirms kara man sacīja kāds slepenā dienesta virsnieks. Likās, ka britu ārlietu ministrijas aprindās bija radusies zināma gatavība atsa- cit'ies no sakariem ar Hitlera ienaidniekiem. Man iemesls domāt, ka līdzīgas apņemšanās Kanārisam nebija; viņš joprojām nebija pilnīgi savus mērķus saskaņojis ar savas iestādes — bruņoto spēku izlūkošanas dienesta — mērķiem. Mani pirms kara pārliecināja pamest žurnālistiku un iestāties ārlietu ministrijā. Toreiz es domāju, ka tas notika tādēļ, lai varētu izlietot sakarus, kādi man bija jau nodibināti; bet patiesībā mana darba maiņa notika tamdēļ, lai iznīcinātu šo neparasto sakaru veidu. Ziņas, kas divus iepriekšējos gadus nāca no Tirpica krastmalas, sajauca britu uzskatus par Vācijas vienību. Tās palidzēj.a 1939. gada martā pieņemt pēkšņu lēmumu par garantijām Polijai. Nedaudzas nedēļas vēlāk pēc dažām apspriedēm ārlietu ministrijā par manu darbību, es tiku uzaicināts iestāties šai iestādē, kur pavadīju vairākus mēnešus līdz kara sākumam. Tur es praktiski zaudēju skatu uz Kanārisu un viņa draugiem un bieži sev jautāju, vai viņi atraduši jaunus kontaktus ar mums un atjaunojuši saprašanos. Sie mē​neši man atklāja taustīgo un apdomīgo veidu, ar kādu lielas iestādes lēni dodas uz priekšu pa agrāk nospraustajām nacionālās politikas līnijām — tās līdzīgas lieliem jūras karakuģiem ar stingru stūres vadību, lai izvairītos no sadursmes, kas nenovēr​šama vairākas jūdzes tālāk.

Dažbrīd iepriekšēja izlūkošana, likās, noderēja visai maz — tā tas bija, kamēr mēs joprojām bijām vāji un kamēr mūsu vitālās intereses nelikās apdraudētas. Ja vispār, tad tagad — 1940. gada pavasarī — ienaidnieka nodomu uzzināšana būtu izšķiroša. Rīcībā esošie sauszemes spēki skaitliski bija apmēram līdzīgi. Vācu aviācija bija stiprāka, bet toties otrajā pusē dominēja angļu flote. Viss atkarājās no pārsteiguma un ātruma, burtiski viss: tūlītējie panākumi, kara apjoms un ilgums, karotāju nāciju un pašas Ei​ropas liktenis.

Hitlers sāka runāt par iebrukumu Norvēģijā jau 10. oktobra apspriedē ar lieladmirāli Rēderu — piecdesmit dienas pirms Krievijas uzbrukuma Somijai. Angļu un franču militārās palīdzības plāns (līdz ar Narvikas okupēšanu) tai laikā nemaz neeksistēja. Jodls ar šo noslēpumu tika iepazīstināts novembra vidū.

14. decembrī Hitlers izšķīrās par šīs operācijas īstenošanu — tai deva vārdu «Vezeras manevri». 20. februārī viņš iecēla operācijas militāro komandieri — ģenerāli fon Falkenhorstu. Tas notika pēc tam, kad Hitlers bija noskaities un satraukts par angļu kapteiņa Vaiena akciju. Pēdējais ar karakuģi «Cossack» 5. februārī Norvēģijas ūdeņos uzbruka vācu tvaikonim «Altmark» un izglāba trīs simtus angļu jūrnieku, kurus vācu sirotāju kuģi bija sagūstījuši Atlan​tijas okeāna dienviddaļā.

Kanārisam vajadzēja būt informētam par Vezeras manevru operāciju jau decembrī, kad tā atradās plānošanas posmā. Bija nepieoiešami viņa ziņojumi par angļu flotes kustībām, kā ari izlūkošanas dati par Norvēģijas ostām, fjordiem un piekrastes baterijām. Saskaņā ar plānu, operācijai sākoties, viņa t. s. «kara organizācijai» bija jāveic speciāli uzdevumi. Noslēpums tagad atradās viņa rokās.

«Tas bija briesmīgi smags lēmums okupēt Norvēģiju,» teica Jodls. «īsi sakot — tas nozīmēja likt uz spēles visu vācu floti… Tajās dienās Hitlers sacīja: «Lai šāda veida lēmumu īstenotu, man vajag absolūti

ticamu informāciju, ar kuru es šo lēmumu varu attaisnot pasaules priekšā un pierādīt, ka šāds lēmums bija nepieciešams. Es nevaru teikt, ka esmu dzirdējis šo un to no Kvislin^a kunga.» Sī iemesla dēļ Hitlers tai laikā jo sevišķi ro​sīgi lika strādāt slepenajam dienestam, lai gūtu precīzāku infor​māciju.»

Kanāriss marta vidū ziņoja, ka angļu metropoles flote no Anglijas rietumu piekrastes pārvietojusies uz Skapa Flovu — tuvāko bāzi Norvēģijas krastam. No turienes briti varēja vai nu doties uz Skageraku, vai arī noslēgt dzelzs piegādes ceļu no Nar- vikas uz Vāciju.

«Hitlera galīgais lēmums nāca 2. aprīlī,» teica Jodls. «To ierosināja flotes ziņojumi par vairākkārtīgu vācu tirdzniecības kuģu apšaudīšanu norvēģu un dāņu teritoriālajos ūdeņos. Otrkārt, Kanāriss ziņoja, ka angļu karaspēks jau atrodas gatavības stāvoklī Anglijas ziemeļaustrumu krastā.» Britu kabinets 12. martā nolēma atgriezties pie jau agrāk pārspriestajiem plāniem okupēt Narviku un Trondheimu, bet pēc tam Stavangeru un Bergeni. Ar aizrunu palīdzēt somiem un nodrošināt mūsu piegādes ceļu uz turieni būtu iespējams aizsteigties priekšā vācu Narvikas operācijai un noslēgt visus Vācijas ziemeļu ceļus.

Falkenhorsta vienības, kas sēdās kuģos Hamburgā un Brēme- nē, Stetinā un Dancigā, tika iespīlētas zem klājiem. Dienvidšlēz- vigā vācu divīzijas sagatavoja iemaršēšanai Dānijā. Visu vācu floti sadalīja vairākās grupās konvoja un bombardēšanas vajadzībām. Vācu tirdzniecības kuģi pirmie devās ceļā ar vairākiem tūkstošiem karavīru zem klāja. Viņiem tur jāpaliek tik ilgi, cik nepieciešams, līdzīgi kā tas bija ar uzbrukuma vienībām, kas iepriekšējā gadā devās triecienā pret Vesterplati.

Bija palikušas pāri tikai sešas dienas, kurās admirālim būtu iespējams aizkavēt šo trako operāciju.

Viņš nebija pārliecināts, ka angļi nolēmuši iebrukt Norvēģijā, bet viņš bija drošs, ka angļi katrā ziņā rīkosies, ja to darīs Hitlers.

Britu flote bija pat stiprāka, salīdzinot ar vāciešiem, nekā toreiz, kad Kanāriss bija uz «Drēzdenes».

Bija puslīdz drošs: ja ar britiem būtu atkal jāsastopas Skagerakā, tad Jitlandes kauju pēc 24 gadiem izcīnītu par jaunu un vācu flote ietu bojā, tāpat kā franču un spāņu flote tika iznicināta pie Trafalgaras. Šoreiz tikai būtu vēl lielāka nelaime: jūras šauruma viļņos šurp turp mētātos desmitiem tūkstošu 'karavīru līķu. Bet šis sakāves rezultātā Hitlera prestižs būtu tā satricināts, ka armiju varētu pārliecināt atbrīvoties no viņa un nakt klajā ar miera priekšlikumiem.

Vai Kanāriss nebija nolicis Cosenes seilā miera noteikumus, kas ar pāvesta starpniecību izstrādāti Romā? Tad beigtos cilvēku masu apkaušana Polijā, nakts slepkavības koncentrācijas nometnēs, lielas nācij.as slimīgā un histēriskā izviršana, dievinot vājprātīgu cilvēku. Kad Kanāriss 2. aprīlī pārrunāja šīs šaubas un bažas ar ģenerāli Osteru, likās, ka šis varētu būt kara pagrie​ziena punkts.

Nākamajā dienā Osters ieradās pie holandiešu militāratašeja pulkveža J. Sasa un viņam pateica, ka durvju priekšā iebrukums Norvēģijā. Sass nodeva šo informāciju norvēģu sūtniecībai Berlīnē. Diplomāts, kas to saņēma, domāja, ka ziņa ir pārāk neticama, lai to sūtītu tālāk. Pēc manām domām, Kanāriss nepalaida garām šo izdevību, lai radītu krīzi, kuru viņš vēlējās. «īsākais ceļš uz sakāvi būs visžēlsirdīgākais,» tā vienu gadu agrāk man teica viņa draugs Ēvalds fon Kleists. Abshāgens steidzās apgalvot: «Vairāki apgalvojumi, ka Kanāriss brīdinājis Skandināvijas valdības dažas dienas pirms «Vezeras manevru» sākuma, ir absolūti nepatiesi.» Viņš savu secinājumu pamato ar kāda abvēra virsnieka —.iespējams, ka ar Lahūzena vai Lidiga — viedokli, kurš aprīļa pirmo dienu abvēra direktorāta apspriedēs neesot dzirdējis ne mazāko norādījumu par sabiedroto vai apdraudēto valstu brīdināšanu. Bet admirālis nekad neizrādīja lielu vēlēšanos savā iestādē diskutēt pa,r lietām, ko viņš pats nolēmis darīt. Tas attiecās varbūt pat uz Osteru! Man bija interesanti konstatēt, ka Lahūzens — četrus gadus Kanārisa palīgs un abvēra II vadītājs — nekad nebija no Kanārisa dzirdējis ne vārda par 1938. gada Londonas sarunām. Saskaņā ar Gizeviusa ziņām, abvērs jau citā gadījumā ārzemju laikrakstos iedabūjis informā​ciju par briesmu darbiem Polijā, lai radītu naidīgu noskaņojumu pret Hitleru.

Sai gadījumā vairākas dienas pirms «Vezeras manevriem» zviedru prese bija pilna ar ziņām par vācu karaspēka kāpšanu kuģos Baltijas ostās. Abshāgens uzskata par nepieciešamu pieminēt — un atsaukt, —

ka Kanārisam bija speciāli sakari ar zviedru sūtniecību Berlīnē un ka. tie kalpoja mērķiem brīdināt sabiedrotos. Kapteinis Francis Līdigs bija Kanārisa izlūkošanas virsnieks 21. .armijas komandpunktā, kur plānoja detaļās «Vezeras manevrus», kurus bruņoto spēku virspavēlniecība bija nospraudusi galvenajos vilcienos. Līdigs atceras admirāļa teiktos vārdus, ka Hitlers aizvien atkāpies, līdzko jutis, ka pretinieks stiprāks. Ja vien britu flote parādītos Norvēģijas ūdeņos, Hitlers no šīs operācijas atteiktos. Līdigs pārliecināts, ka angļi noteikti pamanījuši kuģu koncentrācijas, jo viņu izlūkošanas dienests Zviedrijā bijis ļoti aktīvs.

«Mēs bijām pilnīgi droši par to, ka sabiedrotie bija pilnīgi informēti vismaz 48 stundas pirms «Vezeras manevru» sākuma. Ārzemju konsuli ziņoja par vācu kustībām, un abvēra rokās bija viņu telefonu sarunu noraksti,» teica man Lahūzens.

Britu izlūkošanas virsnieks man savukārt pastāstīja: «Bez šaubām, mums bija pilnīga aina vairākas dienas pirms notikuma. Mums bija zināmas visas kuģu kustības. Bet viņi Londonā nezināja, ko ar šo informāciju iesākt.»

Ir skaidrs, ka kāda britu amatpersona Oslo 7. aprīlī saņēma drošu ziņojumu, ka notiks invāzija. Šīs vēstis vispirms tika nosūtītas uz Londonu, kaut arī hritu flotes atašejs Oslo par to tūlīt nebija informēts (šis bija viens no iemesliem, kāpēc norvēģu flote nebija gatavības stāvoklī). Nākamajā dienā aviācijas izlūkošana (t. i., tai pašā dienā, kad briti norvēģu ūdeņos dienvidos no Narvi'kas izlika mīnas) rādīja, ka stipra vācu karakuģu un transporta grupa dodas augšup gar Norvēģijas piekrasti. Angļu zemūdene «Trident» nogremdēja vienu no kuģiem — «Rio de Ja- neiro». Tikai 8. aprīļa pēcpusdienā norvēģu valdība saprata, ka invāzija neapturami ir klāt. šī izpratne nāca tikai pēc tam, kad bija noklaušināti 300 izglābtie no «Rio de Janei.ro», pa lielākai daļai karavīri pilnā kaujas tērpā. Vaitholā valdīja pārliecība, ka vācieši nolēmuši ieņemt Narviki; — līdz pat 9. aprīlim nebija skaidrs, ka viņu nodoms ir okupēt visu valsti. Man nav ne mazāko šaubu, ka šādā vai tādā veidā par vācu nolūkiem bija pareizi ziņots. Norvēģu valdība jau marta mēneša otrajā pusē nostādīja Oslo krasta baterijas un gaisa aizsardzību ilgstošā trauksmes stāvoklī. Bet eksistēja tik daudz aģentūru, misiju un departamentu, kas saņēma, ziņoja un vāca izlūkošanas materiā​lus, ka bija ārkārtīgi grūti izlobīt pareizo secinājumu.

Arī Čemberlens vēlāk sūdzējās par ziņojumu mulsinošo dažādību. Cerčils, kas toreiz bija flotes ministrs, aizrādīja, ka metropoles flote nevarēja vienmēr visos laika apstākļos patrulēt tuvu ienaidnieka ceļiem un būt par vieglu mērķi zemūdenēm. Ja admirālis Kanāriss tiešām pa neitrāliem ceļiem prasīja (ko viņš, pēc manām domām, īstenībā arī darīja), lai briti demonstrē savu jūras spēku pirms vācu iebrukuma Norvēģijā, tad viņš pārvērtēja ienaidnieka spēju ieskatīties viņa paša domu gaitā. No otras puses, Kanāriss pārāk zemu novērtēja spiegošanas un viltus manevru spēku, t. i., viņa paša abvēru, kas pret paša gribu viņu nesa turp, kurp tas nemaz negribēja iet.

Pēc abvēra virsnieku stāstiem, paliek maz šaubu par to, ka Norvēģijas avantūras rezultātā Kanāriss cerējis smagu sakāvi, kas sabiedrisko domu noskaņotu pret Hitleru. Taču — patiesībai par godu — jāpiezīmē, ka viņa paša K. O. (kara organizācija) Oslo bija tā, kas vadīja vācu karakuģus iekšā ostā; vācu flotes atašeji savāca kopā Kvislinga ministrus un virsniekus, bet vācu sūtniecību sagatavoja pret uzbrukumu. Kaut arī norvēģu flotes drosme atvairīja vācu karakuģus un Oslo ieņemšanai bija nepieciešams gaisa desants, lieli nopelni vācu panākumos bija Kanārisam. Pēc šīs operācijas viņu no viceadmirāļa paaugstināja pilnā admirāļa pakāpē.

Lai nebūtu jādomā, ka Kanāriss bija atturīgs vai stāvēja malā 110 mēģinājumiem strādāt pretim Hitjeram, pagriezīsim laika ratu no 1. aprīļa uz 1. maiju. Durvju priekšā bija operācija «Gelb»— lielā ofensīva pret Holandi un Franciju, laužot holandiešu un beļģu neitralitāti! Sis akts bija tikpat nekrietns kā uzbrukums Norvēģijai. Bet piesardzība, kādu ievēroja ģenerālis Osters, bija divkārša. Norvēģijas gadījums bija rādījis, cik maldīgs var būt hritu slepenais dienests savos galējos apsvērumos; tas pats de​fekts piemeklēja lielā mērogā arī vācu slepeno dienestu, tiklīdz stāvoklis kļuva sliktāks.

Neatlaidīgo dr. Jozefu Milleru aprīļa pēdējās dienās atkal apgādāja ar pasi un sūtīja uz Romu, ārēji

it kā abvēra misijā. Ap šo laiku daudz vācu karakuģu viens pēc otra bija nogremdēti niknās un bezcerīgās cīņās pret metropoles flotes vienībām un zemūdenēm. Taču nenotika tas, ko admirālis cerēja: invāziju neatvairīja. Bruņoto spēku ziņojumi vācu flotes zaudējumu apmēru noklusēja, bet toties deva pilnu jaudu vēstīm par ieguvumiem sauszemē. Tagad nu ģenerālis Beks nozvērināja Milleru sabiedrotajiem nepārprotami pateikt, kas gaidāms rietumu frontē. Viņš minēja 10. maiju kā dienu, kad uzbrukums rietumos sāksies, neatkarīgi no 21. armijas likteņa Norvēģijā. Sis ārkārtējais slepenās politikas solis bija nepieciešams (tā viņš argumentēja), lai sabiedrotie galīgi neiznīcinātu Vāciju, pēc tam kad viņa būs sa​kauta. Vācijai jāpierāda, ka tajā vēl joprojām dzīvi labie spēki, kas strādā Eiropas glābšanai.

Millers ilgi Romā neuzkavējās. Viņš sastapa vecāko beļģu diplomātu un paziņoja viņam, ka Vācija ar 10. maiju uzbruks rietumos, lauzdama holandiešu un beļģu neitralitāti. Šoreiz vēstījums sasniedza mērķi, kā tas bija paredzēts, — bet ar šifrētu telegrammu. Kā Kanāriss nīda šifrus! Millers devās ātri atpakaļ uz Berlīni. Pirms Itālijas atstāšanas viņš atrada laiku palūgt itāliešu robežkontroles vīriem iespiest viņa pasē izlaisto iebraukšanas zīmogu. Viņš par datumu uzdeva 1. maiju — iebraukšanas vieta bija Venēcija, kur Millers bija ieradies ar lidmašīnu. Labdabīgais robežkontrolieris (kā Millers man stāstīja) bija ar mieru iespiest, kādu datumu vien viņš vēlētos. Slepenā dienesta virsniekiem un policijai būtu muļķīgi iedomāties, 'ka pase ietver pareizu pārskatu par kāda cilvēka braucieniem. Paņemiet paši savu pasi un paskatieties, vai jūs varat saprast savus braucienus apmēram gadu atpakaļ! Sī neveiklā spēle ar zīmogiem bija Jozefa Millera glābiņš. Kad viņš ieradās atpakaļ Berlīnē un sniedza ziņojumu Tirpica krastmalā, admirālis mierīgi teica: «Paskatieties šeit! Sī iemesla dēļ Hitlers kļuvis traks no dusmām.»

Viņš turēja rokā atšifrētas telegrammas norakstu, ko Drošības dienests bija piesūtījis abvēram ar lūgumu izmeklēt šo lietu un atrast attiecīgā virsnieka vārdu. Millers atceras šo telegrammu, kas varēja būt viņa nāves spriedums; tā bija apmēram tāda: «No Beļģijas sūtņa pie Svētā Krēsla Ārlietu ministrijai Briselē 1940. gada 1. maijā.

Kāds vācu ģenerālštāba virsnieks, kas šodien ieradies Romā, ziņo, ka iebrukums Beļģijā un Holandē droši gaidāms 10. maijā vai driz pēc tam.»

Kad Millers izlasīja šo atšifrēto telegrammu, viņa asinis sastinga. Gestapo rokās bija beļģu diplomātiskā koda atslēga.

13. NODAĻA vācu slepenais dienests anglijā Starp 1. un 7. maiju mīklains vēstījums sasniedza arī Sveici, nākdams pa sakaru ceļu, kas pazīstams ar nosaukumu «Vikingu līnija». Tā bija slepena sazināšanās starp admirāli un Šveices ģenerālštābu.

Vēstījums ieteica Šveicei mobilizēt armiju pret tūlītējiem iebrukuma draudiem. Šveice mobilizējās, bet vētra aizgāja garām rietumu virzienā. Vai Kanārisam bija aizdomas, ka Hitlers, ja viņam neizdotos izdrāzties cauri Beļģijai, mēģinātu ar savu kreiso flangu spiesties cauri Šveicei un Belforta spraugai? Vai varbūt Kanāriss vienkārši sacēla maldinošu trauksmi, lai pamudinātu frančus saistīt stingrus neizmantotus spēkus Belforta rajonā, kas varētu ļoti noderēt citā vietā. Šveicieši kopš tā laika nav tikuši skaidrībā par šo jautājumu.

Deviņas klusuma dienas maija mēnesī! Kopš beļģu sūtnis bija telegrafējis no Vatikāna, baumas ātri vairojās. Briti un franči labprāt būtu uzņēmuši Beļģiju savā aliansē un savienojuši Mēzas aizsardzības sistēmu ar Mažino līniju. Bet karalis Leopolds stingri iestājās par Beļģijas neitralitātes uzturēšanu līdz brīdim, kamēr tai uzbruks. Vairojās zīmes, ka vācieši koncentrē spēkus uzbrukumam rietumos.

Falkenhorsta armija tagad virzījās uz priekšu ziemeļos no Trondheimas; sabiedrotie atstāja Namsosu, bet dienu vēlāk tie pie Narvi'kas izcēla malā poļu karaspēku. 7. un 8. maijā apakšnamā bija karstas debates un sāka plaisāt Nevīla Cemberlena autoritāte. Holandieši palielināja robežu aizsardzību, bet beļģi pārtrauca satiksmi pa Alberta kanālu. Nekas vēl nebija drošs, bet rietumu lielvalstis juta ko ļaunu šai nepatīkamajā klu​sumā aiz Reinas.

9. maija vakarā ģenerālis Osters atstāja Tirpioa krastmalu, lai dotos vakariņās pie sava vecā drauga

holandiešu militārata- šeja pulkveža G. J. Sasa. Šoreiz vairs nebija nekādu šaubu. Viņš pateica Sasam gluži atklāti, ka nākamās dienas rītausmā gaidāms uzbrukums Beļģijai un Holandei.

Sasam izdevās dabūt telefona savienojumu ar Hāgu un no​diktēt vēstījumu dežūrvirsniekam: «Ķirurgs nolēmis operēt pīkst. 4 no rīta.»

Viņš gaidīja nobālis, nespēdams nekā līdzēt, kaut arī zināja jau to, kas notiks nedaudz stundu vēlāk.

Ap pusnakti telefons zvanīja atkal. Kāds vecāks virsnieks no Hāgas vēlējās zināt, vai Sass i,r pārliecināts, ka tas nozīmē uzbrukumu 10. maijā. Pulkvedis Sass zināja, ka šai brīdī gestapo ar sevišķu interesi noklausās visas ārzemju sarunas. Viņš svīda aukstus sviedrus, kad tas kombinēja atbildes, lai sniegtu visskaidrākos norādījumus, bet, no otras puses, lai nepamudinātu vācu drošības dienestu telefona sarunu pārtraukt. Viņam tas izdevās. Bet tagad ienaidniekam bija zināms noslēpuņis, ka Sass ticis informēts. Holandiešu valdība agrā rīta stundā mēģināja vēlreiz dabūt sarunu ar Sasu. Bet šoreiz visi telefona sakari jau bija pārtraukti. Invāzija sākās drīz pēc tam. Abvēra kara organizācijas Francijā, Holandē un Beļģijā tūlīt sāka rīkoties. Vācieši sabiedroto uniformās okupēja tiltus un nocietinājumus.

Rommela spoku divīzija 13. maijā devās triecienā pāri Mēzai un ceturtā armija plūda tai pakaļ. Kaut arī Vācija bija zaudējusi faktisko pārsteiguma momentu pret sabiedroto slepenajiem dienestiem, ar to vēl nepietika, lai grozītu kara laimi kaujas laukos. Vācieši šķērsoja Māsas upi Holandē jau pašā pirmajā dienā. 15. jūnijā holandiešu armija, kas bija nogriezta no sabiedrotajiem, bija spiesta kapitulēt. Karalis Leopolds piedāvāja kapitulāciju 27. maijā. 5. jūnijā vācieši iegaja Denkerkā un šķērsoja Sommu. Četras dienas vēlāk beidzās kara darbība Norvēģija. 10. jūnijā, mēnesi pēc kauju sākuma rietumos, Itālija iestājās karā.

Skaidrs, ka eksaltētais Hitlers, kas pieņēma Francijas padošanos dzelzceļa vagonā Kompjenā, bija aizmirsis slikto omu, ko radīja drošības dienesta ziņojumi par viņa plānu nodošanu ienaidniekam. Taču to īpašu nevarēja teikt par gestapo! Kanāriss saņēma ziņu par telefona sarunām ar Hāgu iebrukuma dienā.

Kādā diplomātiskā pieņemšanā Berlīnē bija sacīts, ka ģenerālis Osters esot tuvs Sasa draugs. Likās, ka gestapo ir atklājumu priekšā.

«Jums būtu jāizmeklē nepatīkamā Romas lieta,» čukstēja Kanāriss Jozefam Milleram, un pēdējais devās projām ar paļāvības sajūtu, ka viņa priekšnieks to pasargās. Millers savu uzdevumu veica lieliski.

Viņš vispirms apmeklēja vācu sakaru virsnieku >pie itāļu slepenā dienesta — pulkvedi Helferihu.

Sarunas laikā Millers skaidri lika saprast, ka viņš nav ģenerālštāba virsnieks, bet gan rezerves leitnants.

Inkriminējošajā telegrammā bija runa par «ģenerālštāba virsnieku». Viņš pats 1. maijā bijis Venēcijā (kā to rāda pase), un viņš turklāt nezinot neviena ģenerālštāba virsnieka, kurš tai dienā būtu bijis Romā. Bez šaubām, pulkvedis Helferihs bija ģenerālštāba virsnieks, bet par aizdomām pret viņu taču nevar būt ruma!

Vai viņiem labāk nebūtu apsvērt citas iespējas? Itālijas troņmantiniece ir Beļģijas princese. Cano bijis drau​dzīgās attiecībās ar troņmantnieku un troņmantnieci. Vācu ārlietu ministrijai ar grāfu Cano vistuvākais kontakts. Vai nebūtu iespējams, ka šeit notikusi informācijas aizplūšana? Nedaudz dienu laikā Millers bija pilnīgi sajaucis izmeklēšanu Romā; pēc atgrie​šanās Osters viņam smaidīdams teica: «Jūs Romā esat strādājis tik labi, ka viņi pavisam atmetuši izmeklēšanas pavedienu un tagad strādā šai galā.»

Kanāriss savukārt nosedza Ostera takas.

Millers joprojām varēja brīvi braukt uz Itāliju turp un atpakaļ. Vienīgi pulkvedis Helferihs klusībā pats sev teica, ka, pēc viņa domām, tomēr Millers bijis tas, kas izpaudis noslēpumu.

Briti tagad likās pieejami Millera uzskatiem. Pēdējie britu ekspedīcijas karaspēka (B. E. F.) vīri no Francijas izvācās 17. jūnijā, bet 27. jūnijā vācu armija pie Hendejas, Atlantijas piekrastē, sasniedza Spānijas robežu. Briti evakuēja Kanāla salas, un Hitlers apsvēra tiešu iebrukuma plānu Lielbritānijā.

Tagad britu pusē bija lielas viltus manevru iespējas. Viss kara iznākums atkarājās no gaisa spēku līdzsvara, kur nevienai pusei nebūtu iespējams gūt pārsvaru kaut vai pāris mēnešus. Iespējams, ka briti pa tumšiem diplomātiskiem ceļiem darījuši zināmu, ka viņi nevilks cīņu garumā bezgalīgi. Hitlers vēlējās

dzirdēt šādus priekšlikumus, jo viņš nebija gluži sajūsmināts par operāciju «Jūras lauva» (iebrukums Lielbritānijā).

Kad reiz 1940. gada vasarā Minhenes viesnīcā Millers ēda pusdienas kopā ar Kanārisu, pirmais ieminējās, ka angļi varbūt drīz uzdošot nelīdzīgo cīņu. Trešās valsts akcijas nekad nebija stāvējušas tik augstu.

«Es domāju, arī jūs atzīsiet, ka briti tālāk neturpinās,» viņš izsaucās, lai pārbaudītu savu priekšnieku.

Acumirklīgi pazuda Kanārisa labais garastāvoklis. Viņš atbī​dīja savu šķīvi.

«Bez šaubām, viņi turpinās,» viņš teica tik dusmīgi, it kā būtu apvainots viņa labākais draugs.

Millers tikai ar pūlēm viņu nomierināja. Vācu virsnieki, sajūsmināti par vieglajām uzvarām, sarunā >ar Kanārisu manīja viņa skepticismu un humora trūkumu. «Kāds jocīgs cilvēks mums ir slepenā dienesta vadītāja amatā,» viņi piezīmēja.

Hitlers 2. jūlijā Keitelam pavēlēja virzīt galvenos vilcienos uzmesto operācijas plānu «Jūras lauva» tālāk — izstrādāšanai detaļās. Sagatavošanās darbiem bija jābūt gataviem augusta vidū. Millers devās uz Romu un nodeva šo informāciju britiem. Viņš lūdza iznīcināt rakstisko vienošanās projektu par miera at​jaunošanu, jo gadījumā, ja invāzija izdotos, ārlietu ministrijas arhīvi varētu krist vācu rokās.

Lieladmirālis Rēders, kurš uzskatāms par dzinējspēku iebrukumam Norvēģijā, bija galvenos vilcienos izstrādājis Lielbritānijas invāzijas plānu jau 1939. gada novembrī, vēl pirms Hitlers to bija prasījis. Fīrers Vofšahtas konferencē 1940. gada 20. jūnijā deklarēja, ka visām bāzēm Atlantijas piekrastē -jābūt pilnīgi vācu flotes rīcībā kara darbībai pret Lielbritāniju. Rēders ziņoja par rīcībā esošajiem kuģiem un liellaivām un par rajoniem, kur paredzēts izcelt malā karaspēku. Viņš pieprasīja pārsvaru gaisā kā nepieciešamu operācijas faktoru un lūdza armiju izstrādāt vieglā apbruņojuma paraugu trieciena divīzijām. Hitlers tai laikā bija paļāvīgs un ekspansīvs. Viņš runāja par karaspēka demobilizāciju, par jaunās Eiropas kārtību, bet ļāva flotes štābam turpināt plānošanu.

«Vācu flotes plāns, par kuru man bija zināma jausma jūnijā …» raksta Cerčils savā grāmatā «Their Finest Hour». Citiem vārdiem — viņš par to zināja, pirms vēl rupjos vilcienos uzmestais plāns bija virzīts tālāk bruņoto spēku komandieriem plānošanai detaļās! «Mūsu izcilais izlūkošanas dienests apstiprināja, ka operāciju «Jūras lauva» Hitlers izlēmis galīgā veidā un tā atrodas aktīvā sagatavošanas posmā…» Dažas lappuses tālākviņš raksta par jūlija otro ipusi: «Fronte, kurā notiktu uzbrukums, bija gluži citāda un atšķīrās no austrumu piekrastes, kurai štāba priekšnieki, admiralitāte um es pilnīgā saskaņā pievērsām vislie​lāko vērību.»

Sie dati acīmredzot nenāca no gaisa izlūkošanas vai sauszemes novērotājiem: tai laikā, kad tie saņemti, vācu spēki joprojām bija Francijā gūtās uzvaras šampanieša skurbumā. Sīs ziņas varēja vienigi nākt no kādas personas, kas bija ciešā kontaktā ar vācu flotes štābu vai virspavēlniecības šefiem. Bez apmēram divpadsmit vecākiem vācu virsniekiem neviens Vācijā nezināja to, ko jūnija mēnesi zināja Cerčils. Kas attiecas uz operācijas plānošanu jūlijā, tad tā apstiprinājusi, ka «desanta operācijai jābūt pārsteigumam, pārceļoties pāri platā frontē, kas stiepjas apmēram no Ramsgētas līdz punktam rietumos no Vaita salas». Cerčila roku, šķiet, tai laikā vadīja kāda persona, kurai bija zināms, kas notiek vistuvāko Hitlera padomnieku vidū.

Un, kad Lielbritānijas kara laika vadītāja lielās runas skanēja pāri Duvras šaurumam līdzīgi pērkona grāvieniem, Kanāriss ņēma līdzi uz mājām šo runu pilna teksta aizliegtos norakstus un vakaros lasīja tos priekšā savai sievai! «Sasprindzināsim savus spēkus tā, lai tad, ja britu kopvalsts un impērija vēl pastā​vētu tūkstoš gadu, cilvēki joprojām teiktu — tā bija viņu dižākā stunda .. .a Admirālis bija beidzot atradis kādu, kuru viņš bija Anglijā meklējis ilgu laiku. Bet viņš nespēja priecāties par tik vēlu atklājumu. Kad admirālis nolika nost Cerčila runas burtisko norakstu, viņš Ērikai Kanārisa,i teica ar redzamu nospiestību: «Viņi tur ir laimīgi, ka viņiem ir valstsvīrs, kas tos vada. Mums ir tikai ielas puika, kas kliedz rupjības pāri sētai.»

«Es nevaru ticēt, ka Kanāriss ņēma līdzi uz mājām noklausīto Cerčila runu tekstus,» izsaucās viņa adjutants pulkvedis Jenke, kad es viņam pastāstīju šo gadījumu.

«Kāpēc?»

«Admirālis vienmēr mums lika pie sirds: nekad nerunājiet die​nesta lietas ar savām sievām.»

Es parādīju viņam Ērikas Kanārisa kundzes vēstuli, kurā viņa man rakstīja par šo lasīšanu vakaros.

Redzēju, cik pārsteigts bija Jenke. Katram bija pašam savs krāsains Kanārisa portrets, un katrs bija pārsteigts, atklādams, ka ir arī vēl daudz citu.

«Kanāriss apbrīnoja jūsu Cerčilu,» teica man Rihards Proce. «Viņam bija tie paši. vārda un uzvārda sākuma burti, kas Cer- čilam. Par pēdējo viņš runāja kā pa,r lielo W. C. «Es esmu tikai mazais W. C.,» viņš mēdza teikt savās kārtējās dienas apspriedēs, ja kāds liels britu politikas manevrs piegrieza skrūvi ap Vāciju mazliet stingrāk. «Ko es varu darīt pret lielo W. C.?»

Pa to laiku trīs vācu ieroču šķiru komandieri spieda no abvēra ārā informāciju par savu mērķi — Angliju.

Flote gribēja zināt datus par krastmalu un ostām, un par iespējamo krasta aizsardzības stiprumu.

Armija savukārt vēlējās informāciju, cik divīziju ir Britu salās.

Keitels trim ieroču šķiru komandieriem 2. jūlijā nodeva vis​slepenāko instrukciju:

KARŠ PRET ANGLIJU Fīrers un virspavēlnieks nolēmis: 1. Desants Anglijā ir iespējams, ja var iegūt pārsvaru gaisā un izpildīt dažus citus nepieciešamus priekšnoteikumus. Sā​kuma datums joprojām nav nolemts. Visi sagatavošanās darbi jāsāk nekavējoties.

2. Triju ieroču šķiru štābiem jāiegūst sekojoša informācija: a. Armijai.

1) Britu spēka apjoma novērtējums, tāpat ziņas par zaudējumiem un britu armijas atkalapbruņošanas paredzamo apmēru pēc apmēram viena mēneša no šī laika.

2) Mūsu krasta bateriju operatīvo spēku novērtējums, kā ari zi,y\ums par bateriju spēju sagādāt mūsu ku​ģiem papildus aizsardzību pret britu floti. b. Flotei.

1) Pārskats par stipru armijas spēku (25—40 divīziju) iespējamā desanta vietām un angļu krasta aizsardzī​bas stipruma novērtējums.

2) Norādījums par jūras ceļiem, pa kuriem mūsu spēkus var pārsviest pāri ar vislielāko drošību.

Izraugot desanta rajonus, jāatceras, ka desants platā frontē atvieglos vēlāku ielaušanos dziļumā. c. Aviācijai.

Iespēju novērtējums par pārsvara iegūšanu gaisā līdz ar skaitļiem, kas rāda spēku samēru starp vācu un angļu gaisa spēkiem.

Ciktāl desantu var atbalstīt ar izpletņu lēcēju uzbrukumu? (Priekšrocība dodama transportlidmašinu pro​dukcijai.)

3.

Triju ieroču šķiru štābiem jāsadarbojas, izstrādājot plānu, kā pārcelt pāri pēc iespējas daudz karavīru ar iespējami mazāko kuģu un lidmašīnu telpu.

Iebrucējām vienībām jābūt augstākā mērā mehanizētām un skaitliski pārākām par ienaidnieka armijām.

4. Visiem gatavošanās darbiem jānoliek, pamatojoties uz to, ka invāzija joprojām ir tikai plāns, kas nav vēl izlemts. Par gatavošanos jāzina tikai tiem, uz kuriem tā tieši attiecas.

(Paraksts) Keitels.

Es izvaicāju abvēra virsniekus, kā>dē|, pēc viņu domām, briti bija tik labi informēti par operāciju «Jūras lauva». Vai vainīga bija nodevība? Varbūt ne tikai tas. Ģenerālis Speidels mums stāsta, ka Marživālā izbūvēta virspavēlniecības mītne pazemē, kas iekārtota «Jūras lauvas» operācijai. Viss tas nevarējia notikt bez zināmas pļāpāšanas. 9. kājnieku pulks, kas turpināja prūšu gvardes tradīcijas, bija izraudzīts triecienam pret Hastingsu; tas pulkā varēja radīt zināmas baumas. Kādu laiku visi runāja par «Jūras lauvas» operāciju. Kad to vairs nopietni neapsvēra, Hitlera politika bija ļaut joprojām par to runāt.

Vācu flotes štābam bija skaidrs, ka briti pilnīgi apzinās, kas sagaidāms. Vācu flotes kara dienasgrāmatā 3. jūlijā atzīmēts, ka «visa ārzemju prese, jo sevišķi angļu prese, raksta, ka gaidāms liela mēroga uzbrukums». Ziņas, kuras nāca no Kanārisa, norā​dīja, ka var rēķināties ar stingru aizsardzību. Kad jūlijs tuvojās beigām, Rēders ziņoja Hitleram, ka nepieciešama operācijas nolikšana uz vēlāku laiku.

Sagatavošanos neesot iespējams pabeigt augusta vidū, vispār nevarot nolikt iebrukuma sākuma datumu bez pārsvara iegūšanas gaisā. Pēc tam armija ar floti strīdējās par platas un šauras desanta frontes priekšrocībām un trūkumiem. Atkal tika zaudēts laiks. 15. augustā operācija bija jāatliek uz 15. septembri.

Armija bija uzvarējusi strīdā par platu fronti, bet likās, ka flote var vēl pēdējā minūtē šo lēmumu revidēt.

Sai gadījumā Braitonas rajons bija izraudzīts šaurās frontes invāzijai. Tad sākās augoša vācu gaisa spēku ofensīva pret Dienvid- austrumangliju. Keitels 3. septembrī izdeva ļoti slepenu direktīvu, kurā 20. septembris minēts kā agrākā sākuma diena. Četras dienas vēlāk ģenerālis Pedžets Anglijā stacionētiem

spēkiem paziņoja koda vārdu «Kromels», kas nozīmēja, ka invāzija gaidāma katru brīdi. Vācu aviācijas uzbrukumi palielinājās, un tāpat pie​auga tās zaudējumi. Angļu gaisa spēki joprojām turējās stingri.

Kanārisa ziņojumi par Angliju raksturīgi ar savādu nereā- lismu — tie tālu pārvērtēja britu aizsardzības spēkus, pieminot, ka pretinieka rīcībā vajag būt vismaz 39 divīzijām, kaut arī tikai 20 ir pilnīgi kaujas spējīgas. Patiesībā septembra mēnesī invāzijas rajonu aizstāvēt varēja ne vairāk par 16 divīzijām.

Abvēra ārzemju izlūkošanas nodaļa vācu flotei iesniedza kādu gluži dīvainu ziņojumu: Ārzemju izlūkošanas nodala Berlīnē 5. 9. 1940.

Flotes virspavēlniecībai.

Flotes kara štābam, 3. sekcijai.

Temats: Anglija. Dienvidu piekrastes nocietinājumi.

Slepens aģents 2. septembri ziņoja: «Rajons no Tanbridž-Velsas līdz Bīči Hedai (sevišķi mazā Rajas pilsēta, kur ir augstas kāpas), kā ari St. Leonarda izceļas ar speciālu aizsardzības labirintu. Sīs aizsardzības ierīces tomēr ir tik labi nomaskētas, ka paviršs vērotājs smilšu kalnos, peldvietās un laukos neredzētu nekā ārkārtēja. Sis rajons ir ļoti labi apsar​gāts, tā ka ir gandrīz neiespējami to sasniegt bez sevišķas caur​laides.

No otras puses — Hastingsā lielāko aizsardzības ieroču daļu var ieraudzīt bez grūtībām. Pilsētā atrodas visādu ieroču šķiru vienības. Visvairāk redzams daudz mazo un smago tanku.

Daudzas bruņumašīnas redzētas St. Leonardā un mazā centrā, kur atrodas slavens golfa laukums, domājams, St. Jozefā.»

Kara (spiegošanas) organizācijas pielikums: <Aģents nespēja sniegt skaidrāku ziņojumu par bruņumašīnu skaitu atsevišķās vielās, kā ari par pulkiem, kurus viņš tur redzējis.

No Bīči Hedas (rietumos no Hastingsas) un Rajas (austrumos no Iiastingsas) pozīcijas var secināt, ka minētā vieta netālu no St. Leonardos bijusi Hastingsas vasarnīcu priekšpilsēta. Tan- bridžai, kas atrodas pie dzelzceļa līnijas no Hastingsas uz Londonu, saskaņā ar ziņojuma jēgu, būtu jāatrodas piekrastē, kā tas ir ar St. Jozefu; to mēs nevaram noskaidrot ar kartēm, kas mūsu rīcībā.»

Ja admirālis pats vienu mirikli būtu veltījis uzmanību šim ziņojumam, arī viņš, domājams, būtu piekritis, ka tam ir savāda smaka. Tas varēja būt viltus triks. Tanbridžvelsas un St. Leonar- das iedzīvotāji šai informācijā īsti nepazītu savu apvidu. Bet kā tad bija ar to smaku? Sis bija viens no mierinātājiem ziņojumiem, kas atbilda Hitlera garastāvoklim. Aviācija cieta neveiksmi savā avangarda triecienā. Hitlers pāri plecam jau skatījās uz savām robežām Polijā un saviem padomju draugiem. Viņš tāpat meta zīmīgus skatus dienvidu virzienā uz Pirenejiem un domāja par vieglākām uzvarām.

Vācieši varēja pielikt nedaudz spalvu pie savām cepurēm, kad dažu Cerčila vēstījumu kopijas Rūzveltam bija slepus nogādātas itāliešu Londonas vēstniecībā. To kara sākumā izdarīja kāds negodīgs amerikāņu šifru ierēdnis. Vēlāk vācu slepenais dienests varēja uztvert, atšifrēt vai atšķetināt dažus šifrētus radiovēstī- jumus starp Londonu un Vašingtonu, kā arī dažas nomaskētas telefona sarunas starp angļu premjerministru un amerikāņu prezidentu. Bet, neraugoties uz visu to, abvēra bāze pašā Lielbritānijā bija nedroša un nereāla.

Lahūzens man stāstīja: «Anglijā nebija abvēra kara organizācijas. Vācu slepenais dienests Britu salās darbojās no Norvēģijas, Holandes un Portugāles.» Arī Īrija bija abvēra bāze, ko uzturēja un kas savukārt palīdzēja uzturēt vācu zemūdenes.

Par abvēra darbību es apspriedos ar komandieri Herbertu Vihmani, vecāko pie dzīvības palikušo slepenā dienesta virsnieku no Kanārisa Hamburgas nodaļas, kas nodarbojās ar Britu salu un Amerikas lietām. Viņš izrādīja redzamu nevēlēšanos runāt par epizodēm, kas varētu kompromitēt vēl līdz šim nenotvertos viņa aģentus. Viņš teicās zinājis visai daudz par Cerčila braucieniem kara laikā. Sis ir temats, pie kura mēs vēl atgriezīsimies, aplūkojot mēģinājumus nogalināt ministru prezidentu. Vihmans tāpat

izteicās, ka viņš jau iepriekš zinājis par sabiedroto desantu Zie- meļāfrikā, par invāziju Normandijā. Viņš izmantojis spiegu (līdzīgu Ciceronam, par kuru būs runa vēlāk), kas atradies apskaužamā stāvoklī: strādājis britu Ankaras vēstniecībā no 1939. līdz 1941. gadam.

Kanārisa konkurenti izlūkošanas darbā — Heidrihs, Himlers un Ribentrops līdz ar saviem palīgiem Sellenbergu un Kaltenbrun- neru — sāka runāt, ka admirālis bijis nesekmīgs un ka tāpēc jāstiprina viņu pašu organizācijas. Arī Londonā, kur abvērs tika stingri pētīts no profesionālā un nepolitiskā viedokļa, daži lietpratēji domāja, ka admirālis ir «vājš pulveris». Viņš nebija ziņojis par briesmīgo vājumu, kāds 1940. gada jūnijā valdīja Britu salās. Ari vēlāk viņš angļiem savos ziņojumos piedēvēja lielāku spēku, nekā tas patiesībā bija.

Kopš tā laika no mutes mutē gāja teiciens (un, kas cerēja no viņa vēl vairāk, to dedzīgi atbalsoja): «Nedariet nekā tāda, lai saniknotu Kanārisu. Viņa ieroči ir tik slikti, ka šis fakts ir trumpis mūsu rokās.»

Bet nopietni ļaudis Anglijā nodevās domām par ciešāku sakaru nodibināšanu ar vācu slepenā dienesta vadītāju.

14. NODAĻA Hendejas sienas sega Duvras baltās klintis, E1 Alameinas smiltis un Volgas krasti pie Staļingradas ir pieminekli Otrā pasaules kara trīs pagriezienu punktiem. Šeit Hitlera, uguns un tērauda plūdus apturēja un atsvieda atpakaļ. Bet, ja mūsu bērnu bērni prasīs, kāpēc Hitlers apstājās pie Pirenejiem un kāpēc Spānija palika neitrāla pretēji ikkatrai vēsturiskai varbūtībai, tad nebūs nemaz tik vienkārši viņiem atbildēt. Ceturtais un visnoslēpumainākais kara pagrieziena punkts ir praktiski aizmirsts. Šodien neviens vairs nedomā par ievērojamo 1940. gada 23. oktobra dienu — ne angļu peldu viesi Senžandelisā, ne amerikāņi Biaricā, ne franči, kas atlaidu- šies zem palmām Hendejā (kur spāņu konsulāta baltā fasāde ar izteiksmīgām — gandrīz vienmēr slēgtām — kaltas dzelzs durvīm raugās Atlantijas okeāna viļņos). Tai dienā vācu valsts galva bija braucis gar Atlantijas krastu, lai Pireneju pakājē sastaptos ar spāņu kaudiljo. Neviens akmens neatgādinās Hendejas kon​ferenci, kas .iegrimusi aizmirstības miglā.

Kad gleznotāji un audēji bija vēsturnieki, viņi bieži mēdza vairākus viena un tā paša stāsta notikumus attēlot uz viena audekla vai paklāja. Valdnieki bija izvirzīti priekšā uz saviem zirgiem; viņiem bija zelta tērpi; dārgakmeņu rotas mirdzēja; viņu sastapšanās nozīmi pavairoja ļaužu masa — pīķu, galvu, kāju un piešu biezoknis. Kāda cita laika moments bija parādīts tālāk pakaļplānā: uzvarētie gulēja nokauti olīvu birzī vai krita zemē no klints, nodevējs karājās nāvessoda vietā.

Seit nu ir figūras, kas pildīs Hendejas sienas segas centru: vācu iekarotājs uniformā ar naga cepuri galvā, viņa izspiedušās acis bija vērstas uz mazo, paresno kaudiljo. Turpat bija arī viņu bruņniecība pelēkos un sarkanos tērpos. Sastapšanās vieta bija Hitlera paša dzelzceļa vagons gara ceļa galā starp Pirenejiem un Atlantijas okeānu.

Ar Hitleru kopā bija Ribentrops pseidomilitārā uniformā, ko viņš pats zīmējis, virspavēlniecības šefs maršals Keitels, armijas virspavēlnieks maršals fon Brauhičs, ģenerālpulkvedis Dolmanis un ģenerālleitnants Bodenšacs. Tur atradās arī garais vācu vēstnieks Madridē dr. fon Stērers, tulks Smits, spāņu vēstnieks Berlīnē ģenerālis Espinoza de 1os Monteross un kaudiljo svainis, kurš nesen bija kļuvis ārlietu ministrs, Ramons Serano Sunjers kopā ar tulkiem, sekretāriem, adjutantiem un štāba virsniekiem.

Kad abi vilcieni Ieradās Hendejas stacijā, vācu kājnieku orķestris spēlēja militāru mūziku (šis orķestris drīz vien radīja diplomātiskus sarežģījumus, jo bija iegājis Sansebastjanā). Sākās augsta spēle, kas notika, kā to Savienoto Valstu oficiālie do​kumenti apzīmē, «Hitlera konferenču vagonā».

Nospraužot Višī Francijas robežas, Hitlers sev paturēja piekrastes peldvietu joslu — Cote d'Or, kas Vāciju savienoja ar Spāniju. Viņš gribēja izbeigt pēdējās neitralitāti un vairāk izmantot tās īpašumus Āfrikā — Spāņu Maroku un Riodeoro, kā arī spāņu bāzes Kanāriju salās, no kurienes vācu zemūdenes varētu uzbrukt britu konvojiem. Militārajā vagonā uz spēles bija Herku- lesa stabi — Ceuta un Gibraltārs — un Melilla. Cik labi gan Rommelam būtu klājies, ja 1941. gadā Gibraltāra jūras šaurumu būtu noslēguši vācu lielgabali un stukasi!

Plāni par iemaršēšanu Spānijā un uzbrukumu Gibraltāram noteikti eksistēja. Ģenerālis Jodls Nirnbergā paskaidroja, ka pastāvējuši šādi kontūrās uzmesti plāni; tie nav sagatavoti detaļās, kamēr politiskā atmosfēra bija labvēlīga.

23. oktobra oficiālie paziņojumi pat nepiemin, kur abi valsts galvas satikās. Informācija par Hendejas konferenci ir skopa. Se- rano Sunjeram, kas tagad aizgājis no politikas, Franko neatļāva publicēt nodaļu par Hendejas konferenci (grāmatā «Starp Pirenejiem un Gibraltāru»). Oficiālie vācu dokumenti, ko 1946. gadā publicējusi Savienoto Valstu ārlietu ministrija [1] , pārtrauc nepabeigtos ziņojumus par konferenču vagona apspriedēm ar piezīmi, •ka «informācija par šīm sarunām ir nepilnīga».

Tomēr mēs zinām, ka Hitlers braucis garo ceļu līdz Pirenejiem, lai mēģinātu nokļūt aiz tiem. Mums

jāmēģina tikt skaidrībā, kāpēc viņš cieta neveik​smi. Pat tulks Smits mums to nepastāsta.

Kas sagatavoja šo sastapšanos? Ģenerāļa Franko svainis Serano Sunjers, kas simpatizēja nacistiem, bija mēnesi atpakaļ sūtīts uz Berlīni; toreiz viņš vēl bija iekšlietu ministrs. Savā grāmatā «Starp Pirenejiem un Gibraltāru» viņš šo to pastāsta par savām iepriekšējām sarunām ar Hitleru un Ribentropu Berlīnē. Viņš ļoti neskaidros vārdos informē par draudzīgām apspriedēm, kas notikušas. Sunjers pieminējis,ka Spānijai vajadzīga artilērija, lai tā sāktu Gibraltāra ielenkumu. No vācu dokumentiem tomēr redzams, ka Sunjers apstiprinājis 1940. gada jūnijā vislielākajā slepenībā doto oficiālo spāņu solījumu, ka Spānija pašas izvēlētā laikā atkāpsies no neitralitātes un iestāsies karā blakus ass valstīm, ja vien ieroču un labības piegāde no Vācijas atļaus spītēt britu blokādei.

Sunjers tālāk norādīja, ka ar vācu militārajiem lietpratējiem pārspriests uzbrukums Gibraltāram un ka Spānijai būs vajadzīgi desmit 15-collīgie (38 am) lielgabali, lai sadragātu šo britu klinti. Ir savādi, ka .iekšlietu ministrs bija pilnvarots pieskarties šādām detaļām tanī posmā, kad .apspriedes bija vēl tikai .par «varbūtēju Spānijas piedalīšanos karā». Bet vēlāk mēs redzēsim šī jautājuma iespējamo izskaidrojumu. Pēc tam kad viņi bija piegājuši pie ģeogrāfisko karšu galda, Hitlers .apgalvojis, ka pret nocietinājumiem vēl daudz postošāk iedarbojas stukasi. Acīmredzot viņš vēlējies Spānijas lidlaukos iekārtot savus aviācijas kadrus. Ja reiz viņš būtu nodevis Spānijai artilēriju, viņš vairs nespētu'kontrolēt tās lietošanu. Bet pat tad, ja stukasi nespētu Gibraltāru ieņemt, lidmašīnas varētu uzbrukt angļu konvojiem jūras šaurumā, un joprojām paliktu vācu ieroči. Sunjers, kas runāja Franko vārdā, vēlējās lielgabalus un nebija visai sajūsmināts par lidaparātiem. Beidzot Hitlers bija spiests .deklarēt, ka «15-collīgos lielgabalus nebūs iespējams piegādāt». Tā varbūt bija taisnība. Ja mēs lasām vācu ziņojumus par smagās krasta artilērijas trūkumu Atlantijas valnī 4 gadus vēlāk, tad tas mūs pamudina domāt, ka vācu smagā apbruņojuma produkcijā bijis kāds nenovēršams defekts un ka Franko pieskāries vājam punktam. Sunjers tagad ir pārliecināts, ka viņa noteiktība palīdzējusi pievilt vācieti. Viņš raksta: «Pēc manām domām, pats par sevi saprotams tas, ka bija jāizvairās no kategoriska noraidījuma, lai tādējādi nedotu Hitleram ieganstu pārkāpt Spānijas neitralitāti.»

Kad Franko dzirdēja, ka Hitlers devies garā ceļā līdz pat Hendejai, lai viņu sastaptu, neapšaubāmi uz viņu iedarbojās daudzas ietekmes; daudz savstarpēji nesaskanīgi spēki viņu vilka uz vienu un otru pusi.

Ja Franko domāja par Roterdamas un Eben- emaelas likteni, nav šaubu, ka viņš atcerējās arī franču flotes iznīcināšanu Orānā pirms trim mēnešiem.

Britu kara laika vadoņa — Cerčila — apņēmība arī varēja atstāt stiprinošu iespaidu; britu flote, kaut arī tā bija nogurusi un pārpūlēta ar savu slaveno nevicertu [2] sistēmu, joprojām brauca starp Franko un viņa Amerikas .kviešiem un benzīnu. Tomēr nebija gluži vienkārši atteikties arī no trieciena Gibraltāram: Lielbritānija bija palikusi viena, to aplenca bumbvedēji un zemūdenes, bet «Jūras lauvas» operācija joprojām nebija svītrota.

Bet valsts galva, kāds bija Francisko Franko (praktisks vīrs, ne fanātiķis), vispirms ievēroja savas zemes vajadzības un nolēma, ka neitralitāte Spānijai visnoderīgākā: joprojām tā bija vāja briesmīgā pilsoņu kara dēļ. Otrkārt — viņam jāmēģina uzminēt vācu nodomus un ko īsti nozīmē vācu bruņoto spēku koncentrēšana tuvu piekrastes ceļam Hendejas virzienā. Tad vecs draugs mierīgi nāca viņam palīgā. Tas 'bija admirālis Vilhelms Kanāriss. Nacistiem labvēlīgākais Sunjers, aprakstīdams savas Berlīnes sarunas ar Hitleru septembrī, piezīmē, ka Kanāriss izpla​tījis «nepareizas idejas par spāņu problēmām».

Kad fanātiķis Ramons atstāja Berlīni, viņš steidzās uz Romu, lai uzzinātu, ko Cano domā par Hitlera plānu ieraut Spāniju karā. Kamēr ministrs bija vēl ceļā, Kanāriss atklāja, kas īsti notiek; viņam bija bažas, ka Hitlers ar blefa palīdzību neiekļūst Spānijā.

Mana pirmā doma bija: Kanāriss brīdinājis spāņu militārā izlūkošanas dienesta šefu ģenerāli Vigonu, ka Hitlers neies tālāk par blefu un ka spāņu valsts galvam jāpretojas. Bet, pēc ģenerāļa Lahūzena izteicieniem, šai laikā sakaru vadi ar Spāniju bijuši tādā mērā pārslogoti ar štābu apspriedēm par

militārās alianses sagatavošanu un uzbrukumu Gibraltāram, ka ģenerālis Vigons nebūtu šādu pretrunīgu politisku vēstījumu sapratis, ja arī Kanāriss patiešām būtu bijis tik neapdomīgs un uzticējis savus uzskatus šifram. Nē — vēl pastāvēja citi līdzekļi. Kamēr Sunjers vēl bija Romā, tur uznira izdomu bagātais Jozefs Millers. Viņš Sunjeram teica: «Admirālis jūs lūdz pieteikt kaudiljo turēt Spāniju ārpus šīs spēles par katru cenu. Varbūt jums liekas, ka mūsu stāvoklis ir stiprs, — patiesībā tas ir bezcerīgs. Mums ir maz cerību, ka uzvarēsim karu.

Kaudiljo var būt drošs, ka Hitlers neķersies pie iero​čiem, lai ieietu Spānijā.»

Sī bija neharmoniska ziņa, kas Sunjeram jānes tālāk: viņš lasīja vēsturi ar citādām acīm. Tomēr man nav šaubu, ka viņš Millera vēstījumu nodeva pēc piederības. Bija vēl citi noslēpumaini sakaru ceļi, pa kuriem admirālis varēja pārliecināties, vai ministrs izpildījis viņa lūgumu.

Kad Hitlers 17. septembrī teica Sunjeram, ka «vissvarīgākā lieta ir ieņemt Gibraltāru ar ārkārtīgu ātrumu un aizsargāt jūras šaurumu», tad Sunjera samulsušās smadzenes sāka domāt par admirāļa Kanārisa darbiem un uzskatiem. Admirālis nebija tik optimistisks attiecībā uz panākumiem kā viņa fīrers. Kurš bija devis ģenerālim Franko padomu prasīt desmit 15-collīgos lielgabalus Gibraltāra, pasākumam? Sunjeram tagad pateikts, ka tos nav iespējams sagādāt. Admirālis un ģenerālis fon Rihthofens bija galvenie vācu virsnieki militārā komisijā, kas pārbaudīja Gibral​tāra pasākumu. Viņiem vajadzētu zināt, ka lielgabali nav dabūjami. «Es Berlīnē konstatēju, ka viss, kam sakars ar Spānijas lietām, ir augstākā mērā sajucis,» raksta savos memuāros Sunjers. «Viens no šī sajukuma iemesliem bija vienreizējā loma, kāda piekrita admirālim Kanārisam. Viņam bija sakari Spānijā ar personām ārpus ārlietu ministrijas.»

Bet sarunā ar Hitleru Sunjers toreiz aizrādīja, 'ka vācu liet-, pratēju ziņojumā par Gibraltāra vājajiem punktiem «nav pilnīgi redzami viņu īpašu uzskati». Dīvaini, ka nekādas aizidomas vēl nebija ausušas Hitlera galvā. Viņš uzsvēra, ka «pēc vācu militārās komisijas iespaidiem, kas devusies uz Spāniju, lai pārbaudītu jautājumu uz vietas, kā arī pēc ziņojumiem, ko admirālis Kanāriss nesen saņēmis vai sūtījis, viņi nākuši pie slēdziena, ka Gibraltāru var ieņemt modernā uzbrukumā ar samērā nelieliem līdzekļiem».

Sunjers viņu lūdza šos uzskatus izteikt rakstveidā un adresēt ģenerālim Franko, it kā kaudiljo līdz šim būtu dzirdējis kaut ko pavisam citu. Tā nu Hitlers ķērās pie Franko pārliecināšanas pats. Viņš nolēma satikt Franko personīgi, lai būtu drošs, ka viņu nākotnē pareizi saprastu. Hitlers piekrita Sunjera ierosinājumam un izteica rakstiski .savus uzskatus par Gibraltāra vājajiem punktiem un citām militārām problēmām, kam sakars ar Spānijas iesaistīšanu karā, un ielūdza Franko uz satikšanos Hendejā.

«Mans mīļais fīrer,» atbildēja Franko, «es saņēmu jūsu vēstuli ar jūsu un jūsu ģenerālštāba uzskatiem … kas, izņemot dažus mazus sīkumus, saskan ar manām un mana ģenerālštāba domām.» Galvenā tēma Hitlera vēstulē bija Spānijas afēra. Viņš bija atklājis, ka Angliju grūti sakaut tiešos uzbrukumos, kaut arī to viņš nepieminēja. Spānija solīja visvieglāko un tūlītēju iespēju gūt otras šķiras panākumu.

23. oktobrī Hendejā Hitlers formāli pieprasīja laist karaspēku cauri Spānijai, lai uzbruktu Gibraltāram. Tomēr laikam gan pirmo reizi uzbrukuma datumu (10. janvāri) viņš pieminēja tikai vēlāk, novembrī, kad Sunjers viņu apmeklēja Berhtesgādenā. Kanāriss, šis daiļrunīgais un asprātīgais vīrs ar tik dziļām zināšanām Spānijas lietās, būtu bijis īstā persona, kas varētu piebiedroties Hitleram viņa konferenču vagonā un palīdzēt pārliecināt Franko par ieroču brālību. Bet admirāļa tur nebija. Viņa mazā figūra ar balto galvu un caururbjošām acīm, un klusas nervozas koncentrācijas izteiksmi sejā, neatrodas to spīdošo personu vidū, kas ieaustas sienas segā.

«Ribentrops neuzticējās viņa .ietekmei un nevēlējās tā klātbūtni,» teica ģenerālis Lahūzens. «Viņi zināja, ka admirālim ir pašam savas domas Spānijas problēmā.»

Hitlera hipnotizētājas spējas bija pārnormālas. Kad viņš satvēra kaudiljo roku, izvalbītās acis zem naga cepures nepārprotami liecināja par hipnotisku piepūli. Viņš pūlējās pievarēt kaudiljo. Nākamajās deviņās stundās plūda slāpējošas runas straume, ar kādu parasti Hitlers samulsināja savu upuri, līdzīgi žņaudzējai čūskai, kas pirms aprīšanas apklāj medījumu siekalām. Bet kaudiljo uzrādīja ārkārtēju

sīkstumu un elastību. Pēc mielasta viņš vēlējās atpūsties, Hitlers gan žēlojās, ka viņam jāgaida vairāk nekā stunda. Bet kaudiljo atvainojās un aizrādīja, ka viņam siesta pilnīgi nepieciešama.

Hitlers stāstīja par Londonas bombardēšanu ,un zemūdeņu karu Atlantijas okeānā. Viņš noapaļoja uz augšu savu divīziju skaitu — uz 230. Kaudiljo bija pieklājīgs, cieņas pilns, neietekmēts un brīžiem pat neitrāls. Un, kad viņš atkal kāpa savā vilcienā, lai caur Bidaso dotos augšup Pirenejos,' viņš atvairīja nepiekāpīgo Hitlera prasījumu: «Man jūsu atbilde vajadzīga tūliņ.»

«Es domāšu par to. Es jums rakstīšu.»

Patiesi sekoja sarakstīšanās, kā arī ministru, vēstnieku un ģenerāļu braucieni šurp un turp. Hitlers rakstīja 6. februārī — pēc tam kad viņa noliktais termiņš bija nācis un aizgājis. Franko atstāja šo vēstuli bez ievērības līdz 26. februārim, kad viņš savā atbildē rakstīja: «Jūsu 6. februāra vēstule liek man atbildēt ļoti ātri…»

Hendejā Hitlera brutālās metodes pret vīru, kas mazāks par viņu, pirmo reizi cieta neveiksmi. Tas notika tāpēc, ka Franko bija devies uz Hendeju, bruņots ar zināmu informāciju. Patiešām viņa rokās bija svarīgas ziņas, kas atšifrēja Hitlera un vācu ģenerālštāba septembra vēstulē paustos uzskatus. Admirālis bija devis viņam lietas atslēgu: lai gan viņi apsveiktu Spānijas piedalīšanos karā, tomēr Hitlers, viņa virspavēlniecība un armijas ģenerālštābs bija vienis pratis, ka tik ilgi, kamēr Krievija paliek neiekarota aizmugurē, nevar būt runas par iesoļošanu Spānijā pret spāniešu gribu. Hitleru un pārējos padarīja rāmus izredzes, ka būtu jāizcīna partizānu karš gar ceļiem un dzelzceļiem no Pirenejiem līdz Gibraltāram. Viņi bija nobijušies — un ne bez iemesla — no domām, ka būs jālieto un jāuztur spāņu dzelzceļš. Viņi domājai par nepieciešamību tādā gadījumā okupēt arī Portugāli, ja jau reiz Lielbritānijai bija nodomāts noslēgt ieeju pussalā. Bez tam — cik milzīgi pagarinātos krasta, līnijas, kas būtu jāaizsargā! Bija tikai piekrastes ceļš un dzelzceļš, pa kuriem varēja virzīt militāros transportus. Iepriekšējā augustā vācu vēstnieks bija ziņojis: «Garus oeļa posmus starp Bajonnu un Sansebastjanu viņi var no jūras puses novērot un apšaudīt.»

Alternatīvo ceļu pāri Pirenejiem caur St. Zanpjēdeportu kāds vācu ģenerālis izpētījis un atradis par nepiemērotu.

Kad Hitlers bija pārvarējis savu pirmo nepatiku par Hendeju («Es labāk ļautu izraut četrus zobus, nekā piedzīvotu to vēlreiz»), viņš sarunā ar Musolīni Florencē izteicās, ka sūtīšot admirāli Kanārisu (tiešām vislabāko vīru!) pie Franko uz Madridi, lai pamudinātu pēdējo iestāties karā un piešķirt vācu karaspēkam tiesību uzbrukt Gibraltāram. Varbūt draudzīgā pārliecināšana beigtos sekmīgi tur, kur hipnoze un iebaidīšana bija cietusi neveiksmi. Kanāriss satikās ar Franko ģenerāļa Vigona — spāņu militārā slepenā dienesta vadītāja — klātbūtnē. Sunjera tur nebija!

Admirāļa biogrāfs dr. Abshāgens raksta: «Kanāriss vēlāk vai​rākkārtīgi mēģināja nodrošināt Spanijas intervenciju. Viņš lāgā neticēja, ka Franko piekāpsies, jo .vācu stāvoklis kļuva aizvien sliktāks.» Bet kurš bija tas, kas informēja. Franko par Vācijas situācijas pasliktināšanos? Tas bija admirālis -pats un viņa labais draugs, spāņu slepenā dienesta vadītājs ģen. Vigons, ar kuru Kanāriss spēlēja atklātu spēli.

«Laikam gan toreiz Hitlera galvā nekad neradās doma, ka gadījumā, ja viņš iebruktu Spānijā, kāds no viņa virsniekiem varētu tam pretoties,» komentē Abshāgens.

Kanāriss savos norādījumos bija diskrēts. Varbūt vienīgi sarkastisks balss tonis sarunu laikā bija pietiekams, lai viņa spāņu draugiem darītu zināmu, kādas bija viņa patiesās domas. Viņa adjutants Jenke man pastāstīja, ka Kanāriss uzskatījis par vēlamu pārspriest ar spāņu ģenerālštāba priekšnieku Martinecu Kamposu Vācijas patieso stāvokli un Spānijas intereses un ka «viņš bijis gluži atklāts, dodams padomu Spānijai palikt neitrālai un aizsargāt savu neitralitāti».

«Prasiet mūsu fīreram piecpadsmitcollīgos lielgabalus,» —tādu es iedomājos admirāļa čukstēto padomu Vigonam vai Franko tai laikā, kad Gibraltārs šķita visvilinošākā balva-, bet vācu spiediens — gandrīz neizturams, «die kann er nicht hergeben».

Kad šis senlaiku stāsts par viduslaiku intrigu tiks pilnīgi izstāstīts, tas pārsteigs kadu attālā aizmugurē — lordu Templvūdu, vēstnieku Madridē, kuru pārņēma bažas par biežajiem admirāļa braucieniem uz Spāniju. Ģenerāļa sera F. N. Mesona — Mekfer- lena «Meson Meka» (kas pārņēma no lorda Gorta Gibraltāra klints komandēšanu un kam bija zināma jausma par Kanārisu) sejā, man šķiet, es redzu samocītu smaidu.

Hendejas sienas segas mala ir klāta ar maziem rosīgiem aģentiem (līdzīgi skudrām, bitēm un circeņiem starp Spānijas vīnogu ķekariem, apelsīniem un olīvu zariem); angļi un vācieši uzmana viens otru; vācieši no Alžezirasas un Lalineas novēro flotes kustības; vācieši uzmana spāņu karaspēka kustības tiklab Pireneju, kā arī Gibraltāra tuvumā, lai skaidri izprastu Franko centienus un bailes. Bet augstā spēle notiek pāri šo aģentu galvām. Abvērs nesaskatīja nekādas pazīmes, kas liecinātu par uzbrukuma spēku koncentrēšanos pret Gibraltāru, bet gan pamanīja armijas kustī​bas Pireneju virzienā.

Tā tiešās briesmas pagāja garām. Hitlers savos plānos nogriezās no dienvidus virziena stratēģijas, (kas būtu varējusi virzīties tuvējos austrumos caur Maroku un Persiju (ja vien viņš būtu gribējis atzīt sarkanarmiju par knaibļu otru — austrumu pusi). Šķiet, ka īsu bridi Vācijas valsts kanceleja nepamanīja admirāļa slepeno diplomātiju. Bet ģenerālis Munoss Grande, kas komandēja spāņu Zilo divīziju 'Krievijas frontē, pateica atklāti: Kanāriss esot pierunājis Franko, ka Spānijas interesēs nav cīnīties Vācijas pusē. Tas nāca gestapo ausīs. SS 'grupenfīrers Valters Hupenhotens no Valsts drošības pārvaldes to atzīmēja garā Himleram adresētā ziņojumā par Kanārisu. Franko pieklājīgā klusēšana atņēma šai apsūdzībai zināmu asumu, bet aizdomas palika.

Kanāriss joprojām nāca un gāja Spānijā, kad tik vien vēlējās, līdz pat 1943. gada beigām, kad britu spiediena rezultātā viņam Pirenejus noslēdza. Iemeslu es nespēju pietiekami skaidri saskatīt. Ap to laiku Ribentrops un Himlers bija laiduši darbā divas ārzemju izlūkošanas organizācijas, kas apēnoja un uzsūca sevī dažas abvēra funkcijas un padarīja intensīvāku cīņu ar sabiedrotajiem. Pēdējie nekad nevarēja būt droši, ar kuru no trim orga​nizācijām viņiem darīšana.

Ne tikai attiecībā uz Franko vien admirālim bija savi īpatni plāni. Kāds cits viņa labs draugs bija dons Daniels de Araoss, barons de Sakrelirio, kuģniecības magnāts un spāņu flotes atvaļināts virsnieks.

Baronese de Sakrelirio bija labi pazīstama Madridē sava anglofilā noskaņojuma dēļ. Kanāriss uzskatījašos draugus par sava personīgā spiegošanas aparāta sastāvdaļu. Dons Daniels labi pazina ari britu flotes atašejus Madridē. Kad nevi- certu sistēma spaidīja viņa preču kuģus (tas notika bieži), viņš uzvilka savu uniformu un spāņu virsnieka mēteli un ceremoniāli ieradās britu vēstniecībā. Ci:k arī tas savādi liktos, briti atvēlēja donam Danielam vairāk nevicertus, nekā daži viņa tautieši to atzina par taisnīgu. Pēdējie skaļi žēlojās: «Lūk, donam Danielam, lielākā vācu spiega — Kanārisa draugam, briti izrāda lielu pretimnākšanu, kamēr pārējiem liedz nevi​certus.» Kāda gan te bija mīkla gestapo vīriem!

Tā admirālis turpināja ierasties pussalā un katrreiz par viņa apmeklējumiem ziņoja britu vēstniekam lordam Templvūdam. Pēdējam ik reizes bija slikts garastāvoklis un, bez šaubām, tāpat cieta arī vācu vēstnieks… Templvūds neapšaubāmi raudzījās uz viņu kā uz tā slepenā dienesta šefu, kura aģentiem bija gandrīz izdevies ievietot mikrofonu viņa galda telefonā un kas bija laidis darbā sievietes, lai pavestu viņa kalpotājus. Kas attiecas uz Kanārisu, tad viņu vienmēr pārņēma atvieglojuma sajūta, kad tas spēja pagriezt muguru maniakiem ziemeļos un lidot uz dienvidiem. Tik daudz kas bija iziris no visa tā, ko viņš bija izplānojis teritorijā starp Londonu un Ankairu. Spānijā turpretim viņš bija sasniedzis 'kaut ko paliekamu. Admirālis bija izglābis šo mistisko zemi no ilgstošām mocībām. Kad viņa lidmašīna atstāja aiz sevis iekaroto Franciju, viņš bija laimīgs, domādams par saviem slepenajiem uzticības vīriem Madridē, un sauļojās Pireneju vizuļojošā mirgā.

15. NODAĻA Balkānos Ja reiz Kanāriss palīdzēja kavēt Hitlera plānus Spānijā, kur Vācija, pārvaldot jūras šaurumu, varētu sagaidīt lielas priekšrocības, tad man iemesls domāt, ka šo politiku viņš īstenoja arī citur. Es domāju par Balkāniem, kur vācu intereses neveicināja ne Bulgārija, ne arī remdenā Ungārija (kas, atrazdamās Eiro​pas krustceļos, arī bija nelaimīgā situācijā). Vai arī šajās zemēs Kanārisam bija pašam sava politika?

Es atceros nepatīkamu pārsteigumu dažu viņam pakļauto personu sejās, kad nācu klajā ar norādījumu, ka admirālis patiesībā sekojis pats savai lielajai politikai, lietodams tādus ieročus, kādi bija viņa rīcībā.

Acīmredzot šie ļaudis viņu dziļi cienīja. Da,ži apgalvojumu, ka admirālis kara laikā būtu varējis iet citus ceļus nekā valdība un varbūt pat strādājis tai pretim, uzskatīja par briesmīgu. Mēs ar sajūsmu lasām vēstures grāmatās par Indriķa Lauvas darbiem pret savu imperatoru, par Vallenšteinu, par Varviku. Mūsu laikos turpretim pat​stāvīgu līniju vienkārši uzskata par nodevību pret valsti.

Bulgārijas karalis Boriss, kuru Kanāriss labi pazina, likās, bija līdzīgā stāvoklī ar Franko Eiropas otrā pusē.

Hitlera smadzenes nodarbināja idejas par nedrošā neitrālā stāvokļa izbeigšanu un par briesmīgu triecienu Krievijai. Viņš pavēlēja Keitelam uzticēt centrālās armijas grupai Borisovā uzbrukuma plāna izstrādāšanu pret Krieviju kā štāba uzdevumu. Dīvaini bija tas, ka (štāba virsnieku slepenā izlases ceļā) centrālās armijas grupas virspavēlniecībā bija sapulcējusies Hitleram naidīga militāra grupa. Tā priecīgā noskaņojumā un izbrīnā vēroja, ka Molotovu sūtīja 1940. gada novembrī uz Berlīni, lai pagarinātu krievu un vāciešu sadarbību. Hitlers un Ribentrops viņam stāstīja par krusta karu pret britu impēriju un apsolīja viņam neaizsalstošas ostas Āzijā. Bet Molotovs pastāvēja uz to, lai iztirzātu stāvokli Austrumeiropā, Somijā un Balkānos. Angļu lidmašīnas pārtrauca viņu apspriedes ikādā no viskarstākajiem momentiem ,un piespieda tos nokāpt gaisa aizsardzības patvertnē. Hitlers nogaidīja mēnesi pēc Molotova aizbraukšanas un tad 18. decembrī pavēlēja, ka operācija «Barbarosa» pret Padomju Krieviju jāvirza tālāk: jāplāno un jāorganizē detaļas. Pa to laiku viņš bija uzaicinājis karali Borisu pie sevis un nosūtījis vācu karaspēku uz Rumāniju.

Boriss bija vīrs ar inteliģentu galvu, jutīgu, tumšu, ovālu seju un augstu pieri. Viņš bija valodnieks un zinātnieks, kas dabas vientulībā mīlēja studēt botāniku un entomoloģiju. Boriss atradās starp diviem padomniekiem: veco draugu Vilhelmu Kanārisu un prezidenta Rūzvelta personīgo vērotāju Balkānos — amerikāņu sūtni Sofijā — Džordžu Erlu. Pēdējais bija bijis Pensilvānijas gubernators, un reiz tas centās kļūt demokrātu partijas izraudzītais kandidāts prezidenta amatam. Erls atteicas sava vecā drauga Rūzvelta labā, un Rūzvelts to atcerējās, sūtīdams viņu vispirms par Savienoto Valstu ministru Austrijā un tad Sofijā. Tur pastāvēja cerības, ka viņa draudzība ar karali Borisu palīdzēs Bulgārijai palikt ārpus kara.

Hitlers laikam gan cīnījās pret diviem slepeniem padomdevējiem, kad viņš Berhtesgādenā deklarēja, ka Bulgārijai jākļūst Vācijas sabiedrotajai. Bet viņa pusē bija Bulgārijas ģenerālštābs — tradicionāli draudzīgs vāciešiem — un visas tautas bailes no Krievijas un Turcijas.

Rumānija — smaidošā zeme pie Donavas deltas ar bagātajiem Ploeštu naftas avotiem — krita Hitlera rokās. Kanāriss septembra sākumā lidoja uz Venēciju, lai apspriestos ar rumāņu slepenās policijas šefu Morusovu. Viņi vienojās iefiltrēt vācu aģentus Ploeštos, lai sargātu naftas avotus pret britu slepenā dienesta sabotāžu. Briesmas no tās puses nebija akūtas. Patiesībā Ploeštu naftas torņi un pārstrādes rūpnīoas bija galvenais Rumānijas dabas bagātību avots. Ja Rumānija atstātu novārtā Ploeštu drošību, tas būtu tikpat neticami, kā — ja Francija ļautu aiziet postā saviem vīna laukiem. Bet Hitlers bija norūpējies par šo naftu. Kanāriss savukārt mēģināja gūt sev iespējami lielāku prestižu no Šī pasākuma — viņa vīru novietošanos Ploeštos.

Hitleram vajadzēja Bulgāriju ne tās dabas bagātību dēļ, bet gan stratēģiskā stāvokļa dēļ. Boriss šaubījās. Savai bruņotās neitralitātes politikai (ar Bulgārijas kaimiņu un tradicionālo ienaidnieku —

Turciju) Boriss nevarēja dabūt atbalstu ne savā zemē, ne arī Ankarā. Viņš 1938. gadā bija apciemojis Londonu un saticis Ccmberlenu, bet kādu palīdzību Lielbritānija varētu viņam sniegt? Tā 1941. gada 1. martā karalis Boriss piekrita., ka viņa valdībai jāpievienojas ass valstīm. Tādējādi Eiropas dienvidaustrumu stūrī Hitleram nu bija mazs sabiedrotais, kas parocīga veidā viņam palīdzētu, ja Turcija maršētu cauri Salkaniem. Pirmo reizi Boriss bija viņam noderīgs, kad no flanga bija jāuzbrūk Grieķijai un Dienvidslāvijai. Tas notika, kad sacelšanās rezultāta pret prinča Pauļa pavaldonību pie stūres Belgradā nāca angļiem draudzīgā valdība. Hitlers, dusmu pilns, atlika, nosprausto kara sakuma dienu (15. maiju) pret Krieviju un savas aviācijas briesmīgo triecienu vērsa pret Belgradu. Tas notika 10 dienas pec nacionālās revolūcijas. Jozefs Lipskis (bij. poļu vēstnieks Berlīnē, tulk.) man stāstīja: pēc tam kad Hitlers bija pavēlējis doties iznīcinošā uzbrukumā Belgradai — Dienvidslāvijas galvaspilsētai, Kanāriss, kas bija dabūjis zināt šo nodomu, nosūtīja dienvidslāvu valdībai brīdinājumu. Tā 3. aprīli pasludināja Belgradu par atklātu pilsētu. Taču tiklab brīdinājums, kā arī deklaracija līdzēja ļoti maz. Vācu bumbvedēji parādījās virs Belgradas 6. aprīlī pīkst. 5.15 no rīta un nāoa viļņu viļņiem no Rumānijas lidlaukiem. Cerčils savos memuāros tēlo dīvaino ainu Šādi: «No jumtu augstuma bez jebkādām bažām no pretestības viņi dragāja pilsētu bez žēlastības. Tai deva Pārmācības operācijas nosaukumu. Kad beidzot 8. aprīlī iestājās miers, ap 17000 Belgradas pilsoņu gulēja nogalināti uz ielām vai zem drupām. No dūmu un uguns elles bēga satrakoti dzīvnieki, kuri bija atbrīvojušies no salauztajiem būriem zooloģiskajā dārzā.

Ievainots stārķis aizlidoja garām galvenajam hotelim, kas bija viena vienīga liesmu masa. Apstulbots lācis vilkās cauri liesmām lēnā un ļodzīgā gaitā lejup uz Donavu.»

Kanāriss, it kā lai izpirktu vainu par bezspēku grozīt sava priekšnieka postitkāri, lidoja uz Belgradu.

Viņš pavadīja tur dienu, šķietami pārbaudīdams slepenā dienesta kara laupījumus un klīzdams apkārt pa pilsētu, kas raustījās agonijā. Pret vakaru viņš atgriezās tam sameklētajā dzīvoklī, kaut kur priekšpilsētā, un sabruka spēku izsīkumā no šausmām, kuras bija redzējis, «Es to nevaru vairāk redzēt, mēs dosimies projām rit!» viņš izsaucās.

«Rīt? Kurp?» vaicāja viņa adjutants.

«Uz Spāniju.»

Likās, ka viņš varēja lidot, kur vien vēlējās. Ārkārtīgi lielie attalumi, kādus viņš veica kara laikā, neradīja nekādus nelabvēlīgus komentārus «vienkārši tāpēc, ka nevienam vācu valdībā nebija nekādas jēgas, kā darbojas slepenais dienests». (Tā man šo lietu izskaidroja pulkv. leitn. Viktors fon Sveinics.)

Virspavēlniecība^ neprasīja, lai viņš dabūtu atļauju ceļojumam uz ār- zemem. Tā, tiklīdz admirālis vēlējās, viņš savu lidaparātu varēja pagriezt Spānijas va_i Portugāles virzienā un atrast atpūtu šais talajās, senajas zemes. Es nevaru pateikt, vai šai gadījumā viņš rada apmierinājumu, pastāstot donam Danielam Hitlera dusmu trakumu pret serbiem (jo pēdējam bija jāatliek īstā vasaras ofensīva pret Krieviju).

Viņš lidoja visādos laika apstākļos ar vislielāko nevērību pret savu personīgo drošību, rezignēts un filozofisks savā ārpasaules vērojuma. Pat viņa tuvākie draugi nespēj atcerēties trako maršrutu raikstu, kādu viņa lidmašīna izauda šais mēnešos Eiropā, Āfrikā un Mazāzijā. Lahūzens atceras, ka Kanāriss apmeklējis Rommelu viņa tuksneša mītnē rietumos no Dernas, cik domājams, lai to iepazīstinātu ar Rašida Ali gaidāmo sacelšanos Irākā, kā arī par vācu virspavēlniecības nodomu atbalstīt Rašidu Ali ar ieročiem un lidmašīnām, lietojot franču Sīriju par izejas punktu. Dr. Pauls Leverkīns (viens no vācu slepenā dienesta virsniekiem Istambulā) atceras, ka Kanāriss bijis skeptisks par šo sacelšanos Vēvela aizmugurē. Viņš man pastāstīja, ka īstais rosības gars bijis vācu sūtnis Bagdādē dr. Groba.

Kad 1941. gada maijā sākās Rašida Ali dumpis, notika niknas kaujas ap britu Habanijas lidlauku, bet Irakas gaisa spēkus pa lielākai daļai iznīcināja. Pirms vācu palīgspēki spēja sasniegt Irakas dumpiniekus caur Sīriju, Vēvels bija nosūtījis savas vienības pret ģenerāli Dencu (Sīrijas franču virspavēlnieku, tulk.) un pēc smagām cīņām piespieda pēdējo padoties.

Kanāriss oāzē parādīja savu slepeno mapi ar abvēra ziņojumiem par SS zvērībām Eiropā un

pasniedza Rommelam «stundas par dzīves faktiem» (kā viņš pats to mēdza apzīmēt).

«Armijas, Rommel, kādreiz jūs sauks .pie atbildības par to, kas notiek aiz frontes līnijām!»

Admirālis redzēja, ka Rommels neizrāda nekādu piekrišanu; «viņam tik ļoti patīk tuksneša karš, ka tam nav laika būt sa​triektam».

«Tas nenotiek aiz manas frontes, un man tur nav nekādas daļas,» tāda bija viņa nostāja. «Es esmu karotājs.»

Kanāriss kara laikā divas reizes apmeklēja Turciju, kaut gan Mazāzija nebija teritorija, kuru viņš labi saprata. Pirms kara viņš uz īsu brīdi ieradās Bagdādē ar nolūku apsvērt visu spiegošanai nepieciešamo. Notika komiska epizode, kas nekādā ziņā nepalielināja viņa spiega reputāciju.

Lielbritānijas politiskais iespaids Irākā bija stiprs. Viņai uz līguma pamata piederēja tiesības uz turienes lidlaukiem, kā arī tai bija bruņoto spēku tranzīta iespējas. Sī iemesla dēļ admirālis nolēma ceļot ar viltotām pasēm, ņemdams sev līdzi abvēra II vadītāju pulkvedi Groskurtu, kas bija atbildīgs par sabotāžu ienaidnieka teritorijā un ārzemēs. Bagdādē nu notika kaut kas līdzīgs komiķu brāļu Marksu farsam.

Vispirms čroskurts viesnīcas grāmatā ierakstīja savu īsto vārdu. Tad Kanāriss, viņu dusmīgi norājis, nodeva mazgāšanai lielu veļas nastu. Tā atnāca atpakaļ ar .rēķinu .uz V. Kanārisa vārda, kas bija uzzināts 110 zīmēm kreklos. Samulsušie darbinieki izsauca šo vārdu pa visu viesnīcu. Nedaudz stundas vēlāk britu slepenais dienests atsūtīja isu vēstījumu, ka viņiem Iraka nekavējoties jā​atstāj.

Bija pavisam savādi, ka vīrs ar tik lielu prasmi un asu pratu bija atstājis novārtā tādu elementāru sīkumu kā veļas zīmi. Ne​reti paviršība iet līdzi augstajām amatpersonām.

1941. gada pavasarī viņš ieradās arī Bernē. Eiropa bija satraukta par vācu karaspēka kustībām austrumu un dienvidu virzienā, Kanāriss izlikās indiskrēts līdz pat tādam punktam, ka šķita vispār aizmirstam piesardzību.

«Vai Vācija uzbruks Turcijai?» prasīja J. kundze, pēc tam kad sabiedroto izlūkošanas ziņas bija liecinājušas par vācu tanku vis​pārējo virzienu uz dienvidaustrumiem, it kā pret Mazāziju.

«Nē, mēs neuzbruksim Turcijai,» teica admirālis, «Krievijai gan varbūt.»

Cerčils bija pietiekami drošs par Hitlera nodomiem jau 3. aprīlī, lai sūtītu seru Stafordu Krispu ,uz Maskavu ar personīgu vēstījumu Staļinam, ka Vācija sākusi pārvietot 3 tanku divīzijas no Rumānijas uz Dienvidpoliju — pretim Krievijai. SI pārvietošana patiesībā tika atcelta, jo dienvidslāvi sacēlās pret ass valstīm, taču tā bija zīmīiga.

Abvēra vīrs Jozefs Millers atkal reiz ieradās Vatikānā un —kā viņš man pastāstītā — paziņojis angļiem par paredzēto termiņu invāzijai Krievijā. Uzticamu neitrālu diplomātu kļuva aizvien mazāk, jo Vācija iebruka vienā valstī pēc otras. Kāds abvēra aģents pirms iebrukuma devās uz Maskavu kā veikalnieks. Tas bija .admirāļa personīgā štāba loceklis Nikolajs fon Halems. Viņš pazina tur kādu britu pilsoni, bet nebija pārliecināts, vai varēs to droši satikt. Viņa paša ceļojuma iemesls bija vienkāršs: veikalnieki no. Berlīnes uz Maskavu brauca ik dienas, lai veicinātu saimniecisko., un politisko sadarbību, kas starp Vāciju un Krieviju turpinājās- līdz pat 21. jūnijam. Taču fon Halems nedrīkstēja pieļaut,, ka-4 NKVD vīri redzētu viņu tuvojamies angļu birojam. Viņš izmeklēja 1 savu Maskavas viesnīcu, līdz atrada pastkarti ar tās fotouzņē- mumu. Viņš ar krustu atzīmēja savas .istabas logu un pierakstījar «Esmu šeit uz pāris dienām un ceru, ka man būs iespēja jūs satikt.» Viņš parakstījās «Kīts». Pastkarte gāja cauri iekšzemes pa'sta cenzūrai, neradīdama nekādas aizdomas.

«Kīts» bija viņa palama kopš agras jaunības, un tā kalpoja labi. Fon Halemam nebija uz savu viesi ilgi jāgaida, tas ieradās viņa istabā nākamajā dienā. Atceļā uz Berlīni fon Halems to pastāstīja kādam draugam centrālajā armiju grupā, kas gaidīja Borisovā lielo uzbrukumu.

Vācieši nebrīdināja pašu Krieviju. To nedarīja vācu vēstnieks Maskavā fon der Sūlenburgs, kura roku Staļins satvēra pieņemšanā trīs dienas (pirms uzbrukuma un teica ar jautājošu skatu: «Es ceru, ka mūsu draudzības līgums paliks spēkā.» To, pēc visām pazīmēm spriežot, nedarīja arī Kanāriss, kurš .par labāku atrada politisko informāciju nodot angļu rokās. Gadiem ilgi viņš bija uzskatījis boļševistisko

režīmu par ļaunāko nelaimi, kas pasauli piemeklējusi. Taču Hitlera uzbrukums Krievijai viņu nesajusminaja>, nearī guva viņa piekrišanu. Admirālis zināja, ka viņa paša politiskās idejas par neatkarīgu Ukrainu un savienību ar krievu tautu pret tās valdītājiem nav radušas atbalsi Hitlera, Ri- bentropa un Rozenberga galvās. Apzinīga iznīcināšana bija viņu politika, pirms vēl pati kampaņa bija izlemta; zeme apmēslojama ar uzvarēto asinīm; komisāri nošaujami, tiklīdz viņus saņem gūstā; SS vīriem jātriec žīdi, beigti vai mirstoši, masu kapos. Pilsētas un ciemi jānoslauka no zemes virsas — un tomēr, šķietami, uzbrukuma mērķis pret Krieviju bija 'sagrābt Vācijas rokās produktīvu koloniju ilgai cīņai pret Britu impēriju. Sliktākais bija tas, ka ģenerāļu vairākums akceptēja operāciju «Barbarosa» ar rezignāciju un arodniecisku sajūsmu. Tagad nu viņi redzēs, kā iespējams plašā frontē virzīt uz priekšu veselas armijas grupas. Viņiem tagad būs manevrēšanas brīvība, un tie spēs īstenot agrāk studētās teorijas par Kannu kauju. Tā, lūk, viņi domāja. Drīz pēc pusnakts 1941. gada 22. jūnijā sākās uzbrukums Krievijai. Padomju gaisa spēkus priekšējās joslās pārsteidza un sa​trieca uz zemes.

Lielbritānija 1941. gada rudenī planoja militāru palīdzību Krievijai. Bet vācieši bija pievirzījušies gluži tuvu Maskavai tik ātrā laikā, ka šķita: šie ieroči, kurus ar tādām grūtībām varēja dot projām, tur nonāks par vēlu. Britu militāro resoru ministri bija noskaņoti pret ieroču došanu. Kad vācieši tuvojās, Maskavā sākas panika un likās, ka galvaspilsētai gaidāma krišana. Padomju valdība un diplomātiskās pārstāvniecības pārcēlās četru dienu braucienā uz Viduskrieviju.

Cik man zināms, britu slepenais dienests saņēma_ norādījumus, ka Kanāriss bijis tālu pirmajās līnijās, kad vācu armija triecās pret Maskavu. Viņš "brīdinājis virspavēlniecību, ka Vācija Maskavu nesasniegšot. «Un nekad nesasniegs Maskavu,» — šos vārdus pēc atmiņas man citēja kads angļu virsnieks. Tie ietilpuši kādā Kanārisa ziņojumā, no kura mums bija noraksts. «Viņš devās uz priekšu gluži tāpat pirms Kaukāza ofensīvas un pareģoja, ka virspavēlniecība nesasniegs savu mērķi. Bet viņi tam neticēja.»

Sie dati saskan ar informāciju no cita avota. Kanāriss atgriezās no Krievijas frontes 1941. gada rudenī un devās no Berlīnes uz Bērni. Tur viņš ieradās brīdī, kad vācu līnijas bija izplestas līdz augstākai iespējai un panika Maskavā sasniedza savu kulmi​nācijas punktu.

«Jā krievu armija ir dezorganizēta un nogurusi,» viņš teica J. kundzei, «tad tas pats sakāms arī par mums. Mēs ©sam izrāvušies tālu priekšā savai apgādei. Mūsu transporta līdzekļi ir absolūti nepietiekami, lai turētu milzīgās formācijas tik tālu uz priekšu. Ja stāvoklis Krievijā ir slikts, tad tas nevar būt sliktāks par mūsējo.»

Pēc tam kad Kaukāza ofensīva 1942. gadā bija beigusies neveiksmīgi, sākās Staļingradas ziemas kampaņa. Borisu gan laikam pārņēma auksti drebuļi, kad viņš izdzirda šīs ziņas. Ja es tagad izdaru šeit lēcienu laika ziņā, tad tāpēc, lai nobeigtu noslēpumaino stāstu par karali, kuru Hitlers 1943. gada 31. martā izsauca uz Berhtesgādenu. Viņš centās dabūt solījumu, ka Bulgā​rija pretosies sabiedroto maršēšanai cauri Turcijai. Boriss atgriezās Sofijā un maija mēnesī ar sava sūtņa palīdzību Ankarā uz- sāika slepenas sarunas ar Turciju. Karaļa mērķis 'bija panākt bruņotu neitralitāti starp Turciju un Bulgāriju, kas nekavējoties izvilktu viņa valsti ārā no kara. Tai pašā laikā šāds atrisinājums piedāvātu Vācijai acīm redzamu kompensāciju, nodrošinot to pret sabiedroto triecienu no Mazāzijas puses. Sīs sarunas veda bulgāru sūtnis Ankarā ar turku ārlietu ministru Menemenčoglu. Bet, kad bulgāru sūtnis atgriezās Sofijā, lai sniegtu ziņojumu par sarunu gaitu, vācu slepenā dienesta rajona šefs Dēliuss guva pilnīgu pārskatu par šo mutisiko ziņojumu. Viņa aģenti bija ierīko​juši mikrofonu ārlietu ministrijā.

«Kā tas bija iespējams?» es vaicāju dr. Leverkīnam, abvēra aģentam Turcijā, kas man atstāstīja šo gadījumu.

«Tas bija iespējams vienīgi Bulgārijā,» viņš atbildēja smaidīdams. «Bet man bija līdzīgas ziņas no Istambulas. Turku ģenerāļi bija pārsprieduši Turcijas un Bulgārijas pakta ierosinājumu un izteikušies pret to. Es dzirdēto ziņoju mūsu vēstniekam fon Pāpenaim, un pēdējais šo informāciju nosūtīja tālāk uz Berlīni.»

Gestapo vīrs Valters Hupenkotens vēlākā izmeklēšanā par Kanārisu un abvēra politisko darbību piemin, ka admirālis apmeklējis Borisu nedēļu pirms karaļa nāves. Bet viņš no tā nekā ne- secina.

Izrādās, ka Hitlers augustā vēlreiz aicinājis Borisu uz Vāciju, lai viņu stiprinātu, un ka karalis patiesībā arī otrreiz braucis, par spīti toreizējām baumām, ka viņš atteicies. Tāpat uz Vāciju tika aicināts airī Antonesku, lai pārspriestu Rumānijas nostāju.

Borisa un Antonesku izsaukšana, kā arī viņu centienu neveiksme izkļūt ārā no nelaimīgās alianses, jādomā ir tā slepenā ziņo​juma sekas, kuru izcilais aģents dr. Leverkīns sūtīja no pļāpīgās I'stambulas pilsētas. Politiskos jautājumos viņam bija zināma saskare ar Džordžu Ērlu. Tā viņam deva iespēju novērot amerikāņu slepenā dienesta vīrus un speciālā emisāra darbību. Tūliņ pēe tam, kad ErLs bija nobeidzis savu rūpīgo intrigu ar Bulgāriju, Leverkins to iznīcināja ar vienu sitienu. Pēdējais 1943. gada maija ziņojuma saviem abvēra priekšniekiem — fon Pāpenam un pulkvedim Hansenam — rakstīja: «Uzskati par Džordžu Erlu (it kā viņš būtu diletants). Ir ziņots, ka viņam izdevies panākt vienošanos starp Savienotajām Valstīm un Bulgāriju. Sarunas notika Istambulā, bet galvenokārt ar Erla vīru palīdzību Sofijā. Vienošanās bāzēta uz atziņu, ka Bulgārija savā tagadējā politikā rīkojusies piespiedu kārtā un ka tā pievērsīsies pilnīgai neitralitātei, tiklīdz šādi spaidi vairs nepastāvēs. Bulgārija evakuēs visu Grieķijas teritoriju, kuru tā okupējusi. Amerikāņu militāratašejs saka, ka šī vienošanās notikusi, vienīgi pateicoties Ērla veiksmei, kas bijis tiešā kontaktā ar Rūzveltu. Prezidenta vēstule, kas bija adresēta «My dear George», bija radījusi satraukumu amerikāņu vēstniecībā. Vēl nav nolemts, kas parakstīs Bulgārijas vārdā, — karalis un viņa valdība šaubās un pūlas izraudzīt piemērotu personu. Ir līdzīgas vēstis no Rumānijas.»

Nav liels brīnums, kāpēc Hitlers aicināja Borisu un Antonesku uz Vāciju. SS vīrs Valters Hupenkotens savā rūpīgajā ziņojumā par abvēra darbību pastāstīja, ka Kanāriss apmeklējis Borisu Sofijā īsi pirms viņa pēdējās slimības. Hupenkotens nekā nepie- bilst — viņam acīmredzot ir aizdomas, ka notikušas politiskas sarunas, kas Kanārisam bija stingri noliegtas. Es uzskatu par ticamu to, ka Kanāriss devis Borisam padomu slēgt mieru ar sabiedrotajiem, kā un kad viņš to var. Leverkins vilcinādamies man piekrita, ka tāda iespēja nav izslēgta. Bet Boriss pēkšņi saslima trešajā augusta nedēļā. Viņa brālis, princis Kirils, kara noziegumu tiesas priekšā 1945. gadā nāca klajā ar īsu apgalvojumu, ka karali noindējuši SS vīri ar bojātu skābekļa masku, kad viņš lidojis atpakaļ no Berhtesgādenas. Bet Kirils nespēja sniegt nekādu pierādījumu drumslu, pat netiešu, kas šo apgalvojumu atbalstītu. Dr. Leverkīns no Istambulas, kas labi pazina savus abvēra kolēģus Sofijā, netic slepkavībai. Viņš man stāstīja, ka bulgāru ārsti konstatējuši sirds emboliju. Kādu rītu viņu atrada vannā vairs tikko pie dzīvības. Vai nu Hitlera hipnotiskā ietekme bija stipra, vai arī karalis juta, ka viņa pils sienas ir plānas un ka abvēra vīri ir cieši ap viņu. Kad viņš bezpalīdzīgi gulēja savā nāves gultā, tas murmināja, ka joprojām tic Ādolfa Hitlera galīgai uzvarai. Viņa vārdi tika atzīmēti un attiecīgi ziņoti uz Berlīni. Tie bija saglabājušies Leverkīna atmiņā, kurš atkārtoja tos septiņus gadus pēc šī notikuma. Karalis Boriss mira 1943. gada 28. augustā, 49 gadu vecumā. Hitlers sūtīja vēstījumu karalienei Džovannai, ka «nomācošās ziņas par viņa majestātes karaļa nāvi mani dziļi aizkustināja». No visiem iegūstamajiem pierādījumiem man iemesls domāt, ka karalis Boriss gadījuma dēļ miris dabīgā nāvē. Viņa dēls, karalis Simeons, 6 gadu vecumā sekoja augstajā amatā ar princi Kirilu par pavaldoni.

Divus mēnešus pēc tam Ungārijas pārstāvji angļu vēstnieka sera Hjū Nečbula'Hjudžensa jahtā parakstīja slepenu padošanās deklarāciju. Bet no tā Ungārijai bija tikpat maz labuma kā no Ērla plāna — Bulgārijai.

16. NODAĻA kā admirālis dabūja sliktu slavu «Sī ir krāsa, ar kuru vācieši krāso savus tankus.»

Pulkv. leitnants A. D. Vintls no pirmā karalisko dragūnu pulka man pastāstīja, ka viņš īsi pirms kara sastapis kara ministrijas marmora koridoros satrauktu slepenā dienesta virsnieku.

«Ko jūs domājat darīt ar to?» prasīja pulkvedis, ielikdams monokli acī un vērodams podu un virsnieku ar vēsu skatu.

«Es to analizēšu.»

«Kāpēc?»

«Mēs zināsim, kāds ir viņu maskēšanās krāsas sastāvs.»

«Bet, mans dārgais draugs, kas būs pēc tam?» pulkvedis teica ar iznīcinošu loģiku. «Kad jūs būsiet atklājis, cik daudz eļļas, kādas līmes krāsas, kāds spirts un cik vēl citu vielu ir šai pelēkajā jaukumā, ko tad jūs darīsiet?»

Bija dzirdama entuziasta klusa, neapmierināta rūkšana.

«Ja jūs par savu pienākumu uzskatītu atklāt, kādu datumu Hitlers izraudzījis kara sākšanai, kā es to esmu darījis, tad jūs veiktu savu izlūkošanas virsnieka darbu kārtīgi.»

Ikvienā slepenajā dienestā ir daudz lieka un nevajadzīga darba, kamēr būtiski svarīgas operācijas atrodas tikai nedaudzu cilvēku rokās.

1942. gadā britu izlūkošanas dienesti palielinājās vairākkārtīgi dažādos departamentos, vecos un modernos militāros resoros un kara laikā jaunnodibinātās ministrijās. Tur strādāja praktiski, drosmīgi vīri, politiķi, teorētiķi un krāsu podu analizētāji. Tirgotāji, ievērojamais personas, mākslinieki, zinātnieki, literāti, atvaļināti virsnieki un dīkdieņi; viņi visi ķērās pie šīs spēles ar priecīgu gatavību un bieži ari, pārvērtējot savus spēkus. Katrā ziņā , labākie darbi netika sākti agrāk kā krietnu laika sprīdi pēc Denkerkas. Kad Francija sabruka, Vintlam radās ideja apciemot franču lidlaukus, lai pārliecinātu franču lidotājus dalīties liktenī ar mums; bet šī ideja pavisam nepatika viņa tiešajam priekšniekam. Uzliesmoja ass strīds, pēc kura Vintls tika uz īsu laiku ieslodzīts Londonas Tauerā par draudēšanu vecākam virsniekam. Pēc sekmīgas aizstāvēšanās kara tiesā viņš drīz atkal parādījās dienas gaisma un spīdoši pildīja savus militāros pienākumus Tuvējos Austrumos. Tās bija jauno izlūkošanas komandu zobu sāpes; tie bija laiki, kad Tauerā bija vieglāk iekļūt par vēlēšanos darīt pārāl< daudz, nekā darīt pārāk maz. Kara ministrijas franču sekcijas S. O. 2 (speciālās organizācijas) nodaļa sāka savu darbu ar franču pretestības 'kustību; S. O. plānotāji sūtīja sabotierus uz Norvēģiju, lai iznīcinātu spēkstacijas, kur bija domāts ražot smago ūdeni vācu atombumbu pētniecībai.

Pārdrošnieki ar savām mazajām laiviņām iedrāzās Zirondā un nogremdēja vācu kuģus. Viņi sagādāja ienaidniekam adatas dūrienus 3000 jūdžu garajā krastā. Notika nikna rīvēšanās starp izlūkošanas un operāciju štābiem. Pēdējais vēlējās satracināt gestapo lapseņu pūzni, uzspridzinot tiltus, nodedzinot fabrikas, gremdējot kuģus. Turpretim pirmais par labāku uzskatīja ienākt un aiziet slepeni, neatstājot nekādas zīmes. Viena spēle jauca otru. Rīvēšanās un nepatika aizgāja tik tālu, ka kādu laiku neviens no konkurentiem neinformēja otru pa,r saviem pasākumiem. Kādreiz abi štābi izcēla tai pašā Norvēģijas piekrastes vietā savus aģentus. S. O. viri izcēlās pirmie mala ar mašīnpistolēm un spridzekļiem, atstādami aiz sevis dūmus un drupas. Pēc tam šai pašā vietā — šķietami mierīgajā zvejnieku ciemā — ieradās izlūkošanas dienesta vīri un ieslkrēja vācu kara lauka žandarmērijas rokās. Nav brīnums, ka. virsnieki viebās, rūca un grieza zobus, kad tika pieminēti konkurentu darbi. Tā bija zināma politika turēt vāciešus satraukumā un tos nervozēt visā Eiropas piekrastē un okupētajās zemēs, kā arī «piesiet pie vietas» vācu garnizonus. Taču viss tas padarīja izlūkošanas virsnieku darbu daudzkārt grūtāku. Sabotāžai bija izlūkošanas ienaidniece. Tomēr verdzinātās Eiropas tautas, no kurām mūsu izlūkošanas darbs bija atka​rīgs, sagaidīja arī zināmu rīcību. Un tāpēc arī angļu kara kabi​nets attiecīgi rīkojās.

Tajās zemēs, kuras bija jāiekaro, Kanāriss savu izlūkošanas organizāciju bija izveidojis jau agrāk, pirms armija sāka kustē​ties. Lielbritānija neizveidoja nekādu organizāciju, kuru atstāt uz vietas, kad bija jāatkāpjas. Nebija nekādas jēgas improvizēt. Pēc lielā,s kaujas par Lielbritāniju gandrīz bija jāsāk celt no jauna. Notika izmisīgi mazo laivu braucieni un lēcieni ar izpletņiem, kas palīdzēja britu slepenajam dienestam atkal atgūt pienācīgu vietu Eiropā. Minami kapteiņa Pētera Cerčila un Odetes Sansomas piedzīvojumi, kurus Džeralds Tikels atstāsta tik dzīvi savā grāmatā. Nācija, kas ilgi šaubījās, vai ievest obligāto karadienestu, kas miera laikā bija atstājusi novārtā savu slepeno dienestu, tagad, kad karš kļuva nopietns, vairs neatteicās izmest sievietes aiz ienaidnieka līnijām. Bija ļoti iespējams, ka tās sa​gaida gestapo spīdzināšana un beigās nāve koncentrācijas no​metņu krāsnīs.

Bija skumji domāt par šiem drosmīgajiem pūliņiem iedragāt Vācijas dzelzs krūšu bruņas, kamēr mēs bijām atstājuši novārtā Ahileja papēdi. Pakļautajās, bet neatkarīgajās vācu ģenerālštāba smadzenēs — abvērā — bija līdzīgs domu gājiens ar Londonas izlūkošanas un operāciju vadības uzskatiem. Šīs domas bija — gala rezultātā Vācija nevar uzvarēt. Nebūs totālas uzvaras, nevar būt pat strupceļa, iespējama vienīgi sakāve. Daži vācu virsnieki, domādami par saviem vīriem, nēsāja sevī jau šādas aizdomas.

Abvērs to zināja. īsu laiku 1941. gadā biju iesaistīts tās ministrijas nodaļas darbā, kas gatavoja radioraidījumus Vācijas bruņotajiem spēkiem. Kad es ierosināju dažus raidījumus adresēt virsniekiem un aizrādīju, ka nav jēgas mēģināt uzkūdīt vācu kareivi uz sacelšanos vai naidu, mans brigadieris atbildēja, ka, lai gan viņš pats šādu pieeju uzskatītu par labāku, tā esot noliegta viņam dotajos norādījumos.

1942. gadā likās skaidrs: ja mēs negribējām ilgu karu, ko vienkārši izšķir svars un skaitļi, tad -bija pēdējais laiks laist darbā pret Hitleru slepeno ieroci — vācu opozīciju. Kaut kur Londonā vajadzēja būt kādam augstam un iespaidīgam virsniekam, kas labvēlīgi novērtētu šīs sasniedzamās iespējas.

Kara ministrija bija nodarbināta ar citām lietām. Ministrijas diagrammas rādīja pelēkza.ļās uni,formas, sudraba spārnus un kāškrusta emblēmas: «Pazīsti savu ienaidnieku!» Admiralitātes plakāti savukārt rādīja vācu karakuģu siluetus un jūrnieku zī- motnes. Aviācijas ministrija izlaida ienaidnieka lidmašīnu modeļus un bumbvedēju identifikācijas plakātus, kas uzbruka Londonai. Bija milzu darbs uzmanīt vācu bruņotos spēkus. Nakts bumbvedēji uzlidoja Londonai un izmeta savu kravu, līdz degošo namu atblāzma bija tik gaiša kā saules riets. Japāņi ieņēma Singapūru, Birmu un Javu. Rommels stāvēja pie Alameinas un domāja tikt pāri Nīlas deltai. Kara viļņi šļakstījās paisumā un bēgumā.

Beidzot es sastapos ar diviem slepenā dienesta virsniekiem, kas bija dzirdējuši par admirāli Kanārisu. Es labi atceros kādu 1942. gada /rudens dienu, kad es vienā no Vaithola resoriem runāju ar pavecu pulkvedi'.

«Ak jums ir idejas. Jūs bijāt Vācijā pirms .kara.»

Es uzdrošinājos sarunas tematu nogriezt uz abvēru. «Admirāļa Kanārisa mentalitāte ir vienreizēja,» es aizrādīju.

«Sis vīrs ir grieķis,» norūca pulkvedis. Viņam acīmredzot nebija nekāda prieka pētīt kaut ko neparastu. Viņa profesija gan prasīja to darīt. Tomēr šeit bija iestāde, atturīga un nepretencioza (starp daudzām citām, kas šķita daudz steidzīgākas), kur admirāļa vārds izraisīja vairāk nekā tikai vāju interesi.

Likās, ka šeit reģistrē Eiropas galvaspilsētu kustības un pulsus un ka šeit saprot lielās spēles gājienus.

Otrs britu virsnieks, kuru es sastapu kara laikā un kas šķiet zināja visu par abvēru, bija apveltīts ar izdomas bagātāku pieeju Kanārisa mīklai. Tas bija maza auguma vīrs ar mīkstām izteiksmīgām rokām un mierīgu skumju smaidu. Intuīcijas spējas, audzināšana, pastāvīgā jaunu atziņu plūsma, slepenība un attu​rīgs temperaments — viss tas kopā padarīja viņu par izcilu sle​penā dienesta virsnieku.

«Es tik labi varu iedomāties, ko admirālis prāto,» viņš iesaucās ar savu mazo roku žestiem. «Man liekas, ka es skaidri zinu, kas viņam padomā.»

Mēs runājām par Eiropas valstīm un nāciju politiku, par Vāciju pašu un tās šausmīgo likteni. Viņš, liekas, saprata vēstures norises, kad tās vēl nebija ieliktas veidojamā traukā, kad vēl mums bija piešķirtas

dažas lielas alternatīvas.

Kādreiz viņš mani satrauca teikdams: «Vai jūs vēlaties sastapt Kanārisu?»

Sai jautājumā bija kaut kas tāds, kas atņēma smagu nastu manām domām. Acīmredzot admirālis bija devis signālu.

Dažas nedēļas vēlāk, 1942. gada septembrī, es atkal sastapu vīru ar mīksto balsi un izteiksmīgajām rokām. Viņš bija noskumis un nospiests kāda amerikāņu laikraksta sensacionālās ziņas dēļ: admirālis esot sazvērnieks pret Hitleru un nacistu režīmu.

«Katru reizi, kad mēs kaut ko būvējam,» viņš teica, «notiek līdzīgas lietas un sagrauj, ko esam cēluši.»

Es piebildu, ka varbūt šī ziņa tomēr nesatricinās admirāļa Kanārisa stāvokli. To varētu uzskatīt par ļaunprātīgu mēģinājumu sēt nesaticību starp vācu bruņotajiem spēkiem un partiju. Ja tagad angļu avīzes publicētu uzbrukumu pret admirāli, tad tas varētu viņam nākt par labu. Mans paziņa savilka seju vieglā smaidā, it kā viņš piekristu un uzskatītu to par vēlamu.

«Es to varētu izdarīt pats,» es teicu. Bet tai laikā es biju flotes virsnieks, bez sakariem ar avīzēm.

Gandrīz nekad es nesa- stapos ar slepenā dienesta locekļiem. Pēc manām domām, kāds cits tika uzmudināts rakstīt par admirāli tādā garā, kā es biju ierosinājis. Taču rakstu tonis bija niknāks, nekā tas patiesība bija vajadzīgs. Es tos šeit atstāstu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai atvērtu acis tiem angļu lasītājiem, kam, toreizējās avīzes šķirstot, bija radies nepareizs spriedums par admirāli; otrkārt, lai pārliecinātu dažus viņa vācu draugus, kas toreiz bija augstākā mērā sašutuši, ka aiz neganto un nesaprotamo lamu fasādes slēpās labi nodomi.

Nekrologa paraugs, kas 1942. gada decembrī nosūtīts britu laikrakstiem: Admirālis Vilhelms Kanāriss, Vācijas meistar spiegs un ļaunais ģēnijs.

Lielbritānijas nepielūdzamais ienaidnieks, Hitlera Vācijas ļaunais ģēnijs, vācu meistarspiegs un aukstasinīgais slepkava, kas nogalināja visus savā ceļā, — lūk, tikai nedaudzi apzīmējumi, kas attiecināmi uz admirāli Vilhelmu Kanārisu. Viņš darīja daudz, lai dabūtu pie varas Hitleru un savā laikā šaubījās, vai uzskatīt šo vīru par ienaidnieku vai sabiedroto.

Tālāk Kanārisam pierakstīta ģenerāļa fon Sleihera nonāvēšana (ko izdarīja Gērings un Himlers), kā arī viņa vecā drauga ģenerāļa fon Friča nogalināšana (kas uzbrukuma laikā Varšavai iegāja tīšām apšaudes joslā, lai meklētu nāvi).

Citi un līdzīgi raksti, kas publicēti agrāk un vēlāk, Kanārisu iztēloja par Heidriha un Himlera treneri slepkavošanas mākslās, par Matas Hari mīļāko un darba devēju, kā arī par kvislingu vervētāju visā Eiropā. «Pasaule kļūs tīrāka un skaidrāka bez viņa,» — tā nobeidzās divi komentāri.

Es toreiz domāju, ka ziņa par Kanārisa sazvērestību pret Hitleru bija politiski inspirēta, lai viņu samulsinātu. Pēc tam, kad kļuva labāk zināma dziļā opozīcija vācu ģenerālštābā, dažus angļu kara laika propagandas vīrus pārņēma nepatika. — revolūcija no augšas pavisam nesaskanēja ar viņu Idejām par Eiropas nākotni. Būtu piebilstams arī, ka tai laikā daudz nopietnākās galvās sāka briest ideja, ka vācu ģenerālštābam nebūtu pieļaujams nokratīt kopējo atbildību ar Hitleru par postu, ko tas palīdzējis gatavot un īstenot.

«Jūs varat saprast admirāļa domas,» es teicu, atvadoties no vīra, kas bija izpratis lietu būtību. «Jūs un viņš varat rast īsu izeju no šī ilgā ipost.a un ļaunuma, bet jūsu organizācijas mašinērija turēs katru no jums savā vietā, līdz viena vai otra mašīna būs satriekta.»

Esmu atstāstījis šīs 1942. gada atmiņas, novirzoties sāņus no galvenās tēmas, lai parādītu, kā admirālis ieguva savu slikto slavu. .

17. NODAĻA Heidriha gals Himlers un Heidrihs nebija pārliecināti, ka a'bvērs veltī visu savu enerģiju karam. Likās, ka a'bvērs vēlējās apieties ar sevišķu uzdevumu grupām tāpat kā ar parastiem kara gūstekņiem. Hitlera pavēle bija, ka pirmie nogalināmi uz vietas. Kanāriss bija cēlis iebildumus pret rasu politiku, pret nāvessodiem un slepkavībām, it kā šis karš būtu jāizcīna pēc tiem pašiem principiem kā iepriekšējie, kur pēc miera noslēgšanas dzīvi palikušie sēž pie viena galda. Reihsfīrers gribēja, lai katrs vācietis cīnītos tā, it kā uzva​rētajiem vairs nebūtu cerības dzīvot.

Sellenbergs ieradās pie admirāļa Kanārisa Tirpica krastmalā 1941. gada augustā un bija paņēmis sev līdzi dr. Valteru Hupen- kotenu, jaunu juristu, kas bija specializējies policijas lietās un kāpis karjerā līdz SS departamenta šefa amatam Valsts drošības dienestā. Tā Kanāriss sastapās ar vīru, kam bija jākļūst par viņa soģi. Hupenkotens, viens no šiem kārtīgajiem un spodrajiem vāciešiem, kam tīrība svarīgāka par dievbijību, ievēroja, ka admirāļa mati balti, ka viņš izskatījās noguris, smagi pārstrādājies un ka tā tērps bija mazliet nekārtīgs. Viņš ievēroja kluso balsi, kas runāja čukstot, un ierakstīja memorandā: «Nav prūšu virsnieka tips.»

Tad viņi devās pie Horhera uz pusdienām, kur Heidrihs ar Kanārisu ik pārnedēļas ieradās kopīgi.

Viņiem pievienojās SS hauptgrupenfīrers Millers (gestapo Millers), abvēra III (drošības) departamenta šefs pulkvedis fon Bentivenji, Kanārisa vietnieks admirālis Birkners un pulkvedis Lahūzens.

Horhera ēdieni bija lieliski; pārtiku ieveda no Dānijas. Viņa franču vīni bija pirkti ar okupācijas frankiem par kontrolētām cenām. Intīmais mazais restorāns Rietumberlīnē, kur Himlers un Ribentrops 1937. gadā uzņēma Vindzoras hercogu, bija atstāts. Restorāns bija pārcēlies >uz drošāku namu Vanzē priekšpilsētā, kur tas atradās starp kokiem uz smilšu paugura ezera malā. Seit sabiedrībai pievienojās militārās izlūkošanas šefs pulkvedis Pī- kenbroks. Restorāna īpašnieks Heks, kura uzmanību un virtuves mākslu es labi atceros, sirsnīgais un uzticamais Heks, smaidīja un paklanījās saviem nozīmīgajiem viesiem. Kanāriss palīdzēja Horhera firmai atvērt savu slaveno restorānu arī Madridē, kur laikam viņa kurlmēmie vēroja diplomātu sarunas. Viņš bija varens patrons. Heidrihs bija otrs nozīmīgs klients.

Kungi runāja viens ar otru atklāti, bet viņu vārdu adatas taustīja svarīgus noslēpumus un rūpīgi sargātas resoru privilēģijas. Pīkenbroks bija pa draugam ar melnajiem miesniekiem, par kuriem tas, būdams kopā ar savējiem, izteicās: «Keitela uzdevums būtu pasacīt savam Hitlera kungam, ka militārais abvērs nav slepkavu organizācija kā SS un SD.» Hupenkotens novēroja, cik draudzīgi viens pret otru bija Kanāriss un Heidrihs. Bet viņš atcerējās arī, ka Reinhards Heidrihs viņu agrāk bija brīdinājis: «Kanāriss ir vecs lapsa, kuram nevar uzticēties.»

Kas uz veco lapsu attiecas, tad viņš par Heidrihu pēc pirmās sastapšanās savā dienasgrāmatā bija ierakstījis: «Man būs grūti sastrādāties ar Heidrihu, jo viņš ir brutāls fanātiķis.» Nekas no šīm antipātijām nebija manāms Horhera pusdienu laikā. Hupenkotens Kanārisu atkal sastapa Heidriha Slahtenzē savrupmājā un pēc tam pie paša Kanārisa. Viņi šķiet esam labās attiecībās. Viņi devās uz abvēra mesi armijas virspavēlniecības mītnē Cosenē (dienvidos no Berlīnes) un pēc tam atkal sastapās pie Horhera.

Gestapo prasībām (kā to atceras Hupenkotens) neatbilda līdzšinējais kompetenču sadalījums, kas Kanārisam atstāja izlūkoša​nas un pretspiegošanas nozari.

«Daudzkārt no prakses kļuva skaidrs, ka šī kārtība jārevidē. Jo sevišķi bija jānokārto pretspiegošanas jautājums.»

Himleram un Heidriham loti nepatika, ka bruņotie spēki pārzināja drošību Ziemelfrancijā un Beļģijā.

1941. gada beigās Heidrihs rakstīja ģenerālim Jodlam, izskaidrodams, ka jāizlīdzina bruņoto spēku, slepenā dienesta un drošības policijas savstarpējās attiecības. Dienesta kārtībā vēstule tika nodota

Kanārisam; notika konference, kurā piedalījās Kanāriss, Heidrihs, SS Millers, pulkv. fon Bentivenji um Hupenkotens.

Garais īgnais Heidrihs un mazais kustīgais Kanāriss viens otram apsolīja, ka tie nākotnē visos jautājumos būs pilnīgi at​klāti.

«Bet Heidrihs teica, ja viņš slēdzot vienošanos ar Kanārisu, tad to darot tikai kara laika situācijas dēļ. Pēc kara viņam viss darbs, ko patlaban veic militārais slepenais dienests, būšot jāpieprasa sev kā gestapo īstais darbības lauks,» raksta Hupenkotens savā memorandā.

Kanāriss klusēja. Bija dziļa ziema. Vācu armijas gulēja iesalušas Maskavas frontē. Kad karš būs beidzies …

Heidrihs pastāvēja uz to, ka Francijā un Beļģijā turpmāk, jadarbojas drošības policijai. Kanāriss deklarēja, ka viņš ir ar mieru nodot turienes militārās policijas lielu daļu drošības policijas rīcībā. Viņš pakļāvās katrai Heidriha prasībai. Bet, kad Hupenkotens pāris nedēļās vēlāk saņēma no Bentivenji atpakaļ savu. līguma projektu, viņš redzēja, ka tas ietvēra gluži pretējo tam, kas bija teikts. Kanāriss paskaidroja, ka bijusi liela vilcināšanās ne viņa vainas dēļ, bet sakarā ar kara lauka drošības policijas nodošanu.

Heidrihs dusmas rakstīja Kanārisam, ka viņš neredzot jēgas sarunām (kas šķietami beigušās ar vienošanos), ja bijusi nepie​ciešama stenogrāfista klātbūtne, lai novērstu vēlākos strīdus.

«Viņš nevarēja turpināt sarunas ar Kanārisu un tāpēc proponēja reihsfīreram ievadīt sakarus ar Keiteiu.»

Kanāriss kopā ar Bentivenji steidzās uz Heidriha biroju. Heidrihs izsūtīja ārā adjutantu, lai pateiktu, ka viņa tur nav. Kanāriss gaidīja priekštelpā vairākas stundas, bet pēc tam aizgāja, atstādams Bentivenji ar uzdevumu neaiziet projām, iekāms nav satikts Heidrihs. Ārā iznāca SS Millers un pierunāja Bentivenji doties projām. Kanāriss devās pie Keitela. Keitels zvanīja Heid- riham, un pēdējais beidzot piekrita uzsākt jaunas apspriedes. Viņš pat ierosināja kopējas pusdienas pie Horhera. Sai pieklājīgajā atmosfērā viņi formulēja jaunu vienošanos un vēlāk to parakstīja. Gestapo vīri varēja savā ziņā pārņemt Franciju.

Divus- gadus vēlāk viņi savās rokās dabūja Odeti un kapteini Pēteri Cerčilu, viņi vajāja R. A. F. lidotāju glābšanas organizācijas .mr dragāja angļu slepenos iekļūšanas ceļus Francijā, viņi uzoda nomestos ieroču saiņus. Ar briesmīgu brutalitāti viņi likvidēja ma- kijus (franču pretestības kustības cīnītājus). Vai šis panākums atspoguļojās Heidriha sejā? Viņam bija iemesls priecāties. Bet bija jāpaiet gadam, līdz vienošanos izstrādāja lī.dz sīkumiem.

Pa to laiku Hupenkotens iepazinās ar Kanārisu tuvāk. SS vīri sarunās zobgalīgi bija pieskārušies nostāstam par viņa grieķu senčiem. Ak, lepnība, lielīties ar slaveniem priekštečiem! Viņš laikam bija aizstāvējis savu radniecību ar grieķu jūras varoni admirāli Konstantinu Kanārisu. Bet grieķi tagad bija ienaidnieki,kurpretim itālieši, viņa īstie senči, bija sabiedrotie. Sis sajukums varēja radīt mazu apmulsumu. Kādu dienu viņš pasniedza Hupen- kotenam sava ciltskoka kopiju, kas rādīja, ka Kanārisa ģimene cēlusies no Itālijas.

Heidrihs drāzās cauri okupētajai Eiropai. Viņam bija jauns tituls: okupēto zemju drošības ģenerālkomisārs. Nošaut viņus: vecākos virsniekus, profesorus, komunistus, žīdus un makijus! Ģenerāļa fon Falkenhauzena valdīšana Beļģijā viņam šķita pārāk mīksta. Viņš gribēja redzēt asinis plūstam. Arī viņa priekšnieks gribēja vairāk asiņu. Ģenerālis Žiro 1942. gada sākumā izbēga no Kēningšteinas cietokšņa Saksijā, un kaut kā viņam laimējās nokļūt neokupētajā Francijā. Abvērs 1940. gadā saņēma pavēli likvidēt Ziemeļāfrikā ģenerāli Veigānu. Hitlers bija rakstījis Musolīni: «Es neesmu apmierināts ar ģenerāļa Veigāna izraudzīšanu kārtības uzturēšanai Ziemeļāfrikā.» Viņš baidījās, ka Veigāns pāries pie sabiedrotajiem. Un tagad — Žiro. Tad Pīkenbroks bija tas, kas izmeta drastisko piezīmi, ka «Keitela uzdevums būtu pasacīt savam Hitlera kungam, ka militārais abvērs nav slepkavu organizācija kā SS un SD». Admirālis iečukstēja kaut ko nomierinošu Keitelam, un feldmaršals, kuram tomēr nepatika ideja slepkavot ģenerāļus, piekrita, ka abvēram būtu šis darbs jānodod SD rokās. Kakāriss neteica nevienam

par to ne vārda.

Pa to laiku Heidrihs saviem tituliem bija pievienojis Bohēmijas un Morāvijas protektora nosaukumu.

Kara sastingšana Krievijā padarīja Cehoslovakiju par nākamo briesmu avotu. Barons fon Neirāts kā vadītājs bija pārāk mīksts. Heidrihs sekoja viņa amatā un 1941. gada septembrī izsludināja izņēmuma stāvokli un izdeva dekrētus, kas par sīkiem neapmierinātības izpaudumiem piedraudēja ar nāvessodu.

Divu mēnešu laikā nogalināja ap 1100 prominentu čehu. Heidrihs turpināja inspicēt drošības policiju arī citās okupētajās zemēs un 1942. gada 7. maijā pārcēla SS ģenerāli Obergu no Polijas uz Franciju, lai tiktu galā ar augošo pretestību. Tad viņš devās uz Hāgu, lai pārraudzītu masu nošaušanu. Maija trešajā nedēļā viņš bija atpakaļ Prāgā, kur pateica čehu tautas nominālajiem vadītājiem, ka čehu jaunekļus turpmāk iesauks karadienestā.

Slepenās valsts policijas, kriminālpolicijas, SD un abvēra vecāko virsnieku smagie zābaki atbalsojās Prāgas Hradčinas pils akmens zālēs. Himlers un Heidrihs bija sasaukuši kongresu, lai paziņotu jauno kārtību slepenā dienesta uzdevumos: SD tagad pārņēma pretspiegošanu, bet abvērs III samierinājās ar padotā lomu. Bet Heidriha dzīves laiks jau tija tikpat kā notecējis…

Kādu nakti pāri Bohēmijai lidoja angļu bumbvedējs — iespējams, ka tai pašā laikā, kad notika Hradčinas sanāksme. Tas izmeta trīs čehoslovaku brigādes izpletņu lēcējus. Viņi bija bruņojušies mašīnpistolēm un granātām. Sagaidītāji tos noslēpa un parādīja asu ceļa līkumu netālu no Leibenas, kur bieži brauca Heidrihs. Lai izbrauktu šo līkumu, bija nepieciešams samazināt ātrumu. Netālu no ceļa bij.a saslieti divi divriteņi, bet ceļmalā gaidīja divi viri. Kad Heidriha au:to palēnināja gaitu, viens vīrs meta granātu. Otrs atklāja uguni ar mašīnpistoli. Šoferi un adjutantu nogalināja uz vietas. Virsnieks ar sudraba nāves galvu pie pelēkzajās cepures atslīga atpakaļ, nāvīgi ievainots. Abi čehi bēga, atrazdami patvērumu mazā Lidices baznīciņā.

Kanāriss sastapa Hupenkotenu Heidriha bērēs. Zilās acis bija ipilnas .asarām, kas ritēja pāri vaigiem.

«Viņš mums izteica līdzjūtību savas iestādes un pats savā vārdā,» atceras Hupenkotens. «Viņš man apgalvoja, ka ar Rein​hardu Heidrihu tas zaudējis lielu cilvēku un patiesu draugu.»

Himlers teica bēru runu par šo «vīru ar vistīrāko raksturu» un piesprauda pie Heidriha krūtīm medāli. SS vīri nogalināja ap 150 ķīlnieku un paziņoja, ka katru vīrieti karaklausības vecumā, kuru atradīs bez personas apliecības, nošaus uz vietas bez izmeklēšanas. Kāds čehs kļuva par nodevēju un izstāstīja vāciešiem, ka Lidices ciems kļuvis par patvērumu slepkavām. Vācieši ielenca baznīcu, bet izpletņu lēcēji cīnījās līdz nāvei. Gestapo izdeldēja visus cilvēkus Lidioē, pēc tam nojauca ciemu un uzsēja zāli ciema pamatiem un ceļiem, lai noslēptu vietu, kur tas reiz stāvējis.

Daži runāja, ka Kanāriss ar Heidrihu zaudējis vīru, kuru tas bija izpētījis un kuru tas turēja savās rokās, jo viņam bija pierādījumi par Heidriha žīdisko izcelšanos. Citi apgalvoja, ka viņš zaudējis tuvu kolēģi. Ja mēs ticam Hupenkotenam, tad mums jā​šaubās par abiem šiem minējumiem.

Drīz Hitleru sagrāba iedoma, ka viņam vajag Ziro asiņu. Bet viss bija jau par vēlu. Abvēram sīki jāziņo, kādi soļi sperti un vai kas izkārtots kopā ar SD. «Kā ir ar operāciju «Gustavs»?» Keitels, lietodams slepkavības koda vārdu, strupi vaicāja Lahūzenam kā departamenta šefam. Pats admirālis tai laikā bija Francijā. Lahūzens, rūpju pilns, steidzās uz Parīzi un sastapa savu šefu viesnīcā Lutetia. Viņš atstāstīja, ko Keitels viņam vaicājis. Kanāriss kādu laiku neteica nekā. Bet pēc tam ipie vīna kausa .admirālis klusu murmināja: «Garais, saki man dienu, kad Ziro izbēga, un dienu, kad es saņēmu pavēli viņu nogalināt, un dienu, kad Heidrihs tika nogalināts. Vai nekā neredzi? Mēs varam teikt, ka esam nodevuši šo lietu Prāgā Heidriham personīgi.»

18. NODAĻA Plastiskā bumba «Mēs nodevām visu to Heidriham» — tā aizgāja 1942. gada pavasaris un vasara, un ģenerālis Ziiro joprojām palika dzīvs. Cīņas Rietumu tuksnesī svārstījās uz priekšu un atpakaļ. Rom- mels, joprojām raudzīdamies austrumu virzienā no E1 Alameinas un skaitīdams pretiniekus, ar kuriem viņam bijusi darīšana — Vēvels, O'Kannons, Kaninghems, Ričijs, Okinleks, saskatīja savā priekšā divus jaunus: Aleksandru un Montgomeriju. Vācu vasaras ofensīva Krievijā, kas bija apturēta pie Stajingradas, pārvērtās par vācu sestās armijas nāves agoniju. Hitlers gan iecerēja operāciju «Atilla», bet viņš neuzdrošinājās iebrukt Francijas pārpalikušajā daļā, ne arī iet cauri Spānijai ar varu. E1 Alameinas kauja pret Rommelu uzliesmoja 23. oktobrī. 5. novembrī briti jau bija viņu atsvieduši 100 jūdzes atpakaļ uz rietumiem un atkāpša​nās joprojām turpinājās. Pie Stajingradas pastiprinājās krievu uzbrukums.

Tika ziņots, ka briti Gibraltārā savāc lielu konvoju, lai sniegtu palīdzību Maltai. Kuģi bija noenkuroti biezās kārtās viens pie otra. Kanārisam bija abvēra nodaļa cietzemē pie Alžezirasas ar vecāku virsnieku priekšgalā, kura uzdevums bija pastāvīgi uzmanīt sabiedroto un neitrālo kuģu kustības. Pirmās novembra dienās tur kaut kas gatavojās, un, bez šaubām, Kanāriss labāk kā jebkurš cits bija spējīgs uzminēt, ap ko lieta grozās. Viņam bija draugi spāņu flotē, bet viņa abvēra vīri atradās Alžezirasā, Tanžerā un Ceutā. Viņš pats daudzkārt stāvēja Spānijas krastā un lūkojās pāri uz "Gibraltāru un angļu floti.

Tas notika tai laikā, kad viņš un ģenerālis Rithofens ziņoja Hitleram par Gibraltāra stiprumu. Viņam Vidusjūras situācija bija asinīs. Tagad nu bija pienākusi slepenā dienesta vadītāja pārbaudes stunda.

Kaut gan spāņu flotes virsnieki pārliecinoši runāja par gaidāmo invāziju Alžīrā un Marokā, tomēr vācu armijas virspavēlniecības operāciju šefs ģenerālis Heisingers novembra sākumā sniedza šādu oficiālo viedokli par Vidusjūras situāciju: «Mēs esam pārliecināti, ka tas nozīmē sabiedroto mēģinājumu atslogot Maltas salu, kas tik smagi bombardēta. Nav jābažījas par desantu Ziemeļāfrikā. Britiem un amerikāņiem trūkst spēka un pieredzes šāda pasākuma īstenošanai. «Patiesībā abvēra ziņojumi bija tie, kas Maltu uzskatīja par mērķi milzīgiem sabiedroto konvojiem Gibraltāra rajonā, Vidusjūrā un Atlantijas okeānā. Britu un amerikāņu spēkus pārveda ne mazāk kā 500 kuģos 350 flotes eskorta vienību pavadībā.

Bija grūti iedomāties, ka Malta varētu būt viņu mērķis. 7. novembrī vācu vēstnieks fon Storers un viņa flotes atašejs piedalījās pusdienās kopā ar spāņu flotes virsniekiem, kas bija pārliecināti, ka konvoji veiks desantu Ziemeļāfrikas piekrastē, Rommela aizmugurē. Pirms ziņojumu nosūtīšanas savai valdībai Storers dažas stundas šaubījās. Tad viņš pievienoja pats savus uzskatus, ka šo kuģu mērķis ir Malta vai Aleksandrija. Pirms šo telegrammu Berlīnē atšifrēja, ģenerālleitnanta Eizenhauera vadītie sabiedrotie spēki jau sāka izcelties malā Marokā un Alžīrā. Ģenerālis Ziro ieradās Alžīrā 9. novembrī un uzņēmās franču vadību Ziemeļāfrikā. Tas mani aizvien vēl mulsina, kā vecs franču ģenerālis, ar vienu rolku, bija spējis izbēgt no Saksijas, nepamanīts šķērsot Vāciju un iekļūt Francijā. Angļu zemūdenē viņš turpināja savu ceļojumu tālāk no Višī Francijas — un operācija «Gustaivs» viņam vairs nedraudēja.

Pārsteidz tas, ka Kanāriss izkļuva neieskrambāts cauri vācu izmeklēšanai operācijas «Lāpa» (Ziemeļāfrikas desanta) lietā. Seit taču bija viņa pussala, un jūra bija viņa elements. Un tomēr viņš neuzminēja vai arī neziņoja par to, kas spāņu flotei bija skaidrs par sabiedroto konvojiem. Es prasīju vecākam britu jūras virsniekam, labam Spānijas pazinējam, kapteinim J. Hilgartam, ciktāl viņš bijis informēts par Kanārisa ziņojumiem no Pireneju pussalas.

«Es nedomāju, ka tie mums nodarīja sevišķu ļaunumu,» bija viņa atbilde. Mans draugs H. C. O'Neils (Strategicus) atceras redzējis dažus Kanārisa ziņojumus pēc Vēvela tuksneša uzvarām pret Graciāni.

«Viņš pārāk augstu novērtēja Vēvela spēkus,» Strategicus man teica. «Kanārisam vajadzēja precīzi zināt, cik •daudz — vai cik maz — divīziju mums Tuvējos austrumos patiesībā bija, kuras mēs tai laikā spējām

sūtīt citur. Tagad, kad jūs pieminat, ka Kanāriss strādājis pret Hitleru, es varu saskatīt izskaidrojumu daudzām lietām, kas ilgu laiku man bijušas mīk​lainas.»

Edvards Krenkšovs (autoritāte Krievijas lietās, kas studējis arī admirāļa slepenos ziņojumus kara laikā) bija nesaprašanā, pārdomājot tieši šo pašu lietu. «Tur kaut kas nav kārtībā,» bija viņa secinājums.

Vai briti mācēja tik labi maskēt savus nolūkus, vai arī vācu aģenti bija tik slikti? Lahūzena izskaidrojums ir šāds: «Pat ja šefs būtu šaubījies par kāda aģenta ziņojuma ticamību, viņš to dotu tālāk, ja vien tas saskanētu ar viņa paša līniju: pārliecināt Hitleru un partiju par sabiedroto patieso spēku, kuru tie pastāvīgi novērtēja par zemu.» Sis izskaidrojums ir tālu no maldinošo ziņojumu nodošanas par gaidāmām operācijām.

Alžezirasa bija viens no viņa stiprākajiem punktiem, un tomēr šeit viņš cieta neveiksmi! «Viņš aizvien tur ieradās pats,» aizrādīja kāds britu virsnieks, kuru es izvaicāju. Es atcerējos ainu, ko attēlojis Abshāgens par Kanārisa atrašanos Alžeziraisā 1942. vecgada vakarā. Viņš bijis uzlicis pavāra cepuri, apsējis baltu priekš​autu un cepis jaunā gada mielastu abvēra virsniekiem Alžezirasā.

«Viņš bija pirmklasīgs pavārs,» pieminēja britu slepenā die​nesta virsnieks.

Daži vācu virsnieki pēc mielasta devāis uz viesnīcu «Reina Maria Christina», kur notika jaungada balle, un dejoja uz vienas grīdas ar britu virsniekiem no Gibraltāra.

«Vai jūs zināt, ka angļi bija nolēmuši nolaupīt Kanārisu, kamēr viņš uzturējās Alžeziirasā?» Ar šo pārsteidzošo jautājumu nāca klajā kāds mans kolēģis žurnālists.

«Tas notika laikā, kad ģenerālis Mesons-Mekferlēns bija Gibraltāra gubernators. Visa šī operācija bija jau sagatavota.»

«Kas notika … ?»

«Gibraltārs saņēma vēsti no Londonas, kas šo operāciju svīt​roja.»

«Vai tur bija teikts — atstājiet mūsu vīru mierā?»

«Nē, gluži tā tur teikts nebija, bet gan norādīts, ka Kanāriss daudz vērtīgāks tai vietā, kur viņš ir.»

Operācija «Lāpa» pārsteidza ass valstu spēkus Ziemeļāfrikā nesagatavotus. Kaut arī Tunisijā ātri izsēdināja vācu izpletņu lēcējus, kaut arī Hitlers piespieda pogu operācijai «Atilla» un vācieši maršēja lejup pa Ronas ieleju, tomēr Āfrikas korpuss bija neglābjami zudis. Itālija drebēja aiz bailēm vai aiz cerībām atbrīvoties. Francija, Višī policijas un SD spiesta, sāka bīstami mutuļot. Vācu militārajam gubernatoram bija kompetenču strīds ar SS, kad stājās spēkā baigais «Nakts un miglas dekrēts» un vīri un sievas pazuda bez vēsts, tā ka piederīgie tos vairs nespēja sasniegt. , Slepeno operāciju nodaļa Londonā palielināja ieroču piegādi franču patriotiem. Visā Francijā izmeta ieroču saiņus ar izpletņiem. Abvēra II vadītājs pulkvedis Rellings, strādādams Parīzes viesnīcā «Lutetia», marta mēnesī paziņoja, ka viņš .ievadījis operāciju «Lielhercogs» ar mērķi sadragāt franču pretestības grupas un sagūstīt viņu angļu sabiedrotos. Viens no viņa galvenajiem aģentiem bija abvēra III majorseržants Hugo Bleihers, kas bija avansējies no kara lauka žandarmērijas. Viņš St. Toriozā apcietināja Odeti un kapteini Pēteri Cerčilu un tādējādi sadragāja aktīvu britu izlūkošanas un sabotāžas aparātu Fraincijā. Bleiheram bija fenomenāli panākumi operācijas «Lielhercogs» īstenošanā, jo viņš spēja izlikties par simpātisku un «apgaismotu» vācieti, kas vēlas sastrādāt ar sabiedrotajiem pret Hitleru.

Tā viņš dabūja savā pusē lētticīgākos framču patriotus, kas krita viņa rokās. Domādams, ka kapteinis Cerčils ir britu ministru prezidenta radinieks, Bleihers kārdināja to ar dīvainiem priekšlikumiem, kas izklausījās līdzīgi Rūdolfa Hesa misijai.

Bleihers sava karstākajā darba posmā bija savervējis pietiekami daudz franču, lai izveidotu komandu, kais iejaucās pretestības kustībā un piedalījās angļu ieroču saiņu vākšanā. Viņa rokās bija slepeno ieroču noliktavu saraksts. Regulāri notika iebrukumi šais noliktavās, parasti pēc kāda starpgadījuma, kas varēja pamudināt uz domām, ka tieši šis incidents bijis iemesls noliktavas atklāšanai.

Kā piemērs minams — ieroču krātuves sarga apcie​tināšana.

Franču nodevēji, kas strādāja Bleihera labā, ziņoja jaunajiem britu aģentiem, ierodoties Parīzē, ka

viņu personas dokumentus sagadās viltotāju organizācija. Reiz kāds britu aģents, kas par- zinaja grupu «Elie», un viņa sekretāre «Denise» nodeva veselu britu aģentu fotogrāfiju komplektu, i.t kā viltotu personas apliecību pagatavošanai. Patiesībā dokumentus viņiem safabricēja abvēra III birojs «Lutetia» viesnīcā. Fotogrāfijas nokopēja gestapo un abvēra reģistriem. Uz Berlīni nosūtīja ziņojumus par vietām, kur šie aģenti darbojas, kā arī nomesto ieroču un sprāgst​vielu paraugus.

Abvērs izrādīja gandrīz slimīgu interesi par jaunajām plastiskajām sprāgstvielām un par klusajiem skābes kapsulas laika degļiem. Tepei līdzīgo vielu varēja aplikt telegrāfa stabam, piespiest klāt durvju atslēgai, pabāzt zem sliedes vai iedabūt iekšā kuģa kabelī. Skābes kapsula iedarbojās uz stiepli. Laika sprīdis līdz sprādzienam atkarājās no stieples resnuma, kas aizturēja dzelksni. Kanāriss saņēma ziņojumus par vācu mēģinājumiem, ko ar šiem materiāliem veica 'abvērs II — sabotāžas nodaļa.

Ziema kļuva bargāka.. Vācu sestā armija pie Stajingradas izira — sala un badojās; tā bija palikusi bez degvielām un atgriezta no savējiem. Krievu armijas uzbruka bez apstājas. Tūkstošiem līķu bija izkaisīti pa teritoriju., kas tik plaša kā viss Austrum- anglijas novads.^ 18. janvārī tika izbeigts Ļeņingradas aplenkums. Katrs, kuru nebija apdullinājusi kara histērija, varēja skaidri saskatīt, ka Vācija zaudē karu. Līdzīgi kapa zvanam no Kasablan- kas atskanēja prezidenta Rūzvelta vārdi: «Kapitulācija bez nosacījumiem.» Mēnesi vēlāk Kanārisa personīgais štābs saņēma vēstījumu no ģenerāļa Trečkova (no centrālās armijas grupas Smo- ļenskā), ka ir «pēdējais laiks ķerties pie darba». Otrajā februāra pusē admirālis vairāku savu virspavēlnieku pavadībā devās uz Smoļensku. Tur notika konference ar armijas izlūkošanas virsniekiem. Kāds admirāļa štāba loceklis bija paņēmis līdzi mazu sainīti ar plastiskajiem spridzekļiem un laika degļiem. Hanss fon Donanji (no admirāļa personīgā biroja) Smoļenskā sastapās ar ģenerāli fon Trečkovu un viņa adjutantu leitnantu fon Slabren- dorfu. Viņi vienojās, ka pret Hitleru jāmēģina atentāts laikā, kad viņš apmeklēs armijas grupu. Viņi izrīkos eksploziju Hitlera lidmašīnā tā, lai viņa nāve izliktos kā nelaimes gadījums. Admirālis zināja, par ko ir runa, bet viņš detaļas atstāja citiem.

Tajā vakarā štāba mesē bija viesības, kur Kanāriss pieminēja, ka viņš nākamajā dienā lidos uz Berhtesgādenu, lai sastaptos ar Himleru. Viņš smaidīja par jaunāko virsnieku jokošanos, kā gan viņš varot spiest rokas šādiem ļaudīm. Admirālim bija padomā prasīt no Hiīnlera vairāku žīdu atbrīvošanu, kurus viņš tad izdabūtu laukā uz ārzemēm, aizbildinoties, ka tos apmācīs pair abvēra virsniekiem. Pēc tam kad Amerikā sagūstīja 9 jaunus nacistu sa- botierus, Hitlers niknā omā uzsauca Kanārisam: «Jums tai krastā būtu jaizmanto noziedznieki un žīdi.» «Man ir nepārprotams fīrera rīkojums lietot šim darbam žīdus,» tāds bija Kanārisa argu​ments (ar zināmām sekmēm) pret Heidrihu un Himleru.

Mēnesi vēlāk, 1943. gada 13. martā, Hitlera lidmašīnā tika ielikts spridzeklis, kad viņš atstāja Smoļensku pēc inspekcijas vizītes pie centrālās armijas grupas. Leitnants Slabrendorfs bija bumbu nomaskējis ka degvīna pudeļu saini, kuru viņš uzticēja Hitlera pavadonibas vīram — pulkvedim Brantam.

Saini viņš teicās sūtām kā «.dāvanu» kādam virspavēlniecības virsniekam. Ar šo saini lidmašīnā Hitlers lidoja no Smoļenskas uz Rasten- burgu Austrumprūsijā. Skābes deglis izēdās cauri aizturētajai stieplei.

Kad stieple atbrīvojās — bumba tomēr nesprāga,, jo lielais aukstums bija padarījis detonatoru neiedarbīgu. Drosmīgais fon Slabrendorfs izlidoja arī pats uz Rastenburgu un dabūja saini atkal savās rokās, pirms tas bija atvērts. Tā spridzekļi, kurus briti nometa Eiropā vācu kara potenciāla graušanai, pagāja ļoti tuvu garām pašam galvenajam mērķim. Tas notika tikpat kā ar tā vīra palīdzību, kas visā Eiropā apkaroja britu slepeno dienestu. Dr. Abshāgens saka, ka Kanāriss «zināja vairāk neka pusi, bet viņš negribēja būt priekšplānā», ka «Kanāriss bija informēts par abvēra II darbošanos ar degļiem» un ka. «viņš pats ņēma šī tipa degļus līdzi savā lidmašīna, kad devās uz Smoļensku». Daži no t. s. «salona opozīcijas» pierakstīja Kanārisam pasivitāti un sūdzējās, ka «Kanāriss nekad nav neka daudz darījis». No savas puses, ja man teiktu, ka viņš palīdzēja ģenerālim 2iro izbēgt, es nebūtu pārsteigts ne mazākā mērā.

Patiesība ir tā, ka viņam bija talants veikt milzumu darba ar citu cilvēku palīdzību, tā ka pēdu meklēšana bija grūta.

Tālu no Smoļenskas sniegiem atradās kāds cits nervu mezgls. Kopš Amerika un Bulgārija atradās

kara stāvoklī, Džordžs Ērls bija nokāpis no amerikāņu sūtņa, ranga Sofijā līdz amerikāņu flotes atašeja amatam Istambulā. Sedriks Solters, kuru es lūdzu pastāstīt savas atmiņas, atceras šādus faktus no tām dienām, kad viņš bija «Daily Express» korespondents Istambulā.

«Tas bija 1943. gada sākumā. Džordžs Erls bija apmeties Parka viesnīcā, kur uzturējos arī es. Viņš bija saņēmis rīkojumu palikt Istambulā un būt par sakarnieku starp karali Borisu un prezidentu Rūzveltu; pēdējam Erls ziņoja tieši un ne caur ārlietu ministriju. Erlam tuvojās vairāki vācu slepenā dienesta vīri: daži vēlējās apgādāt viņu ar nepareizu informāciju, citi — pārliecināti par Vācijas gaidāmo sakāvi — gribēja, pierādīt to, ka viņi strādā pret nacistiem. 1943. gada sākumā Erls man stāstīja, ka viņš saņēmis vēsti no Kanārisa. Sastapšanās notika, bet sīkāk viņš nekā par to nestāsta. Kanāriss, starp citu, mēģinājis izpētīt, kādus miera noteikumus Amerika būtu ar mieru apsvērt.»1 Būtu interesanti precīzi zināt datumu, kad Kanāriss ar šo vēstījumu nāca klajā. No Soltera stāstījuma izriet, ka tuvošanās Erlam notikusi apmēram Kasablankas konferences laikā. Acīmredzot Rūzveltam bija kaut kas loti svarīgs padomā, kad viņš proklamēja, ka sabiedroto kara mērķis ir «kapitulācija bez nosacījumiem». Sī formula ir fiksēta apvienoto štāba priekšnieku 1943. gada 7. janvāra protokolā. Par to kā par nopietnu politiku tāpēc vajadzēja debatēt, vēl pirms Rūzvelts devās projām uz Kasa- blanku.

Hopkinsa papīros nav atrodams nekāds norādījums par vēstījuma saņemšanu. Bet mums. ir Aleka Dallesa liecība-, ka Kanārisa vīrs Bernē Gizeviuss enerģiski mēģinājis uzzināt, kādi būs sabiedroto miera noteikumi.

Vai revolūcija pret Hitleru vairs neiekļautos sabiedroto lielajā stratēģijā? Kanāriss zināja visus izmēģinājuma balonus un nenozīmīgās atbalsis no Bernes, Ankaras un Lisabonas, kas viņam deva iemeslu būt pesimistiskam. Viņa bumba neeksplodēja, viņa ierosinājumi sastapa vienīgi klusumu un, beidzot, — šis uzaicinā​jums padoties bez nosacījumiem., Cerčils kara memuāru ceturtajā sējumā sniedzis savus uzskatus par «besnosacījumu kapitulācijas» nozīmi un iedarbi kara vēsturē. Viņš mums stāsta, ka proponēti miera nosacījumi, ja reiz tie skieēti, aizvien izskatās cietsirdīgāki par «beznosacījumu kapitulāciju». Staļins šai laikā bija izdomājis asprātīgāku deklarāciju saviem kara, mērķiem. Viņš kādā runā teica, ka, pēc viņa domām, «Vāciju nevar iznīcināt, bet hitlerismu gan, un to arī vajag iznīcināt». Ģenerālis Eizenhauers savā grāmatā «Grusade in Europe» atklāj, ka «beznosacījumu kapitulācijas» formula minēta apvienoto štāba priekšnieku 1943. gada 7. janvāra protokolā un pēc tam apspriesta kā nopietna politika pirms prezidents devies uz Kasab- lanku. Katram, kas pētījis nāciju tslepeno politiku, bija skaidrs, ka tas nozīmē — kara izcīnīšanu līdz pašam galam. Nekāds izlīgums netiks meklēts ne ar nacistiem, ne ar kādu citu grupu, kas naidīga Hitleram. Tas nozīmēja arī to, ka Vācijas militārais spēks tiks iznīcināts un kā miera bāze atzīta Krievijas dominējošā loma Eiropā. Debates angļu augšnamā 1943. gada martā liecināja, cik atšķirīgi viedokļi toreiz pastāvēja par šīm milzīgajām problēmām.

Lahūzens man teica: «Kanāriss rēķinājās ar kapitulāciju bez nosacījumiem un nebija pārsteigts, kad to paziņoja, Viņa mistiskais un pesimisma pārņemtais gars paredzēja Vācijas galu. Viņš uzskatīja to kā pelnītu likteņa sodu par nacionālsociālistu sistē​mas barbarismu. Savos dziļumos Kanāriss bija fatālists.

Mums visiem 'būs jāsamaksā par to, jo mēs visi esam kļuvuši atbildīgi, — tāda bija viena no viņa bieži atkārtotām piezīmēm.

Neraugoties, uz to, viņš domāja, ka Kasa,blankas deklarācija tobrīd bija nožēlojama kļūda, kas varēja vienīgi karu pagarināt. Jo — kamēr vēl Vācija nebija pilnīgi sakauta, pat tie militārie vadītāji, kas savā sirdī bija Hitlera pretinieki, nespēja pieņemt nosacījumus, kas nebija savienojami ar viņa goda jēdzienu. Ka​nāriss pēc Kasa,blankas konferences man teica: «Mans mīļais Lahūzen, vēstures pētītājiem pēc šī kara nebūs jālauza galvas — kā tas bija pēc iepriekšējā kara — lai pateiktu, kurš bija vainīgs kara sākšanā. Stāvoklis tomēr ir citāds, ja mēs domājam par vainu kara pagarināšanā. Man liekas, ka pretējā puse mūs ir atbruņojusi no pēdējā ieroča, ar kuru mēs būtu varējuši šo karu beigt. «Kapitulācija bez nosacījumiem» — nē, mūsu ģenerāļi to nespēs sagremot.

Tagad es neredzu nekāda atri​sinājuma.»

19. NODAĻA Nogaliniet Čērčilu!

Nogaliniet Cerčilu! Saskaņā ar to, ko man atklāja vecākie vāou slepenā dienesta virsnieki, nav nekādu šaubu, ka Hitlers ap Ka- sablankas konferences laiku bija devis pavēli nogalināt Cerčilu. Vai tā bija atbilde viņa «beznosacījumu kapitulācijas» deklarācijai, to ir grūti pateikt, jo abvēra II (tās slepenā dienesta nodaļas, kas nodarbojās ar sabotāžu un varas aktiem) Ikara dienasgrāmatu konfiscējuši sabiedrotie un tā vēsturniekiem nebūs pieejama. Šķiet, ka pavisam divi rīkojumi: viens — nogalināt viņu, kamēr tas atrodas ārzemēs, otrs — notriekt zemē viņa lidaparātu. No Lisabonas bija iespējams gūt dažus datus par vācu aviācijas plāniem.

Lisabona atradās pa eejaim sabiedroto satiksmes līnijām. No Portugāles vāciešiem bija iespējams novērot lidmašīnu, kuģu un pasažieru kustību. No pašām pirmajām dienām bija skaidrs, ka šeit ir lielas iespējas. Tā admirālim Kanārisam vispirms bija jāiztausta zeme ar vācu vēstnieku baronu Osvaldu fon Koininge- nu-iHīni; pēdējais labi apzinājās, ka viņš atrodas valstī, kas, lai gan neitrāla, bija tomēr visvecākā Lielbritānijas sabiedrotā. Tā bija dziļi kristīga zeme, kurai bija aizspriedumi tiklab kā pret nacionālsociālismu, tā arī pret liberālu demokrātiju. Ministru prezidents dr. Salazars bija nolēmis izvairīties no nelaimi neso​šās cīņas starp Vāciju un sabiedrotajiem.

Baronam kara sākumā bija slepena konference ar Kanārisu Lisabonā. «Mēs panācām vienošanos, ka vācu militārais personāls Portugālē nepasāks nekādus sabotāžas aktus,» barons Hoinin- gens-Hīne man stāstīja. «Lai gan zināmas vācu aprindas apsvēra jautājumu par laika bumbu izvietošanu sahiedroto kuģos, kas noenkuroti portugāļu ostās, admirālis Kanāriss un viņa pārstāvji zināja, kā apturēt šos mēģinājumus.

Es biju pilnīgi apmierināts.»

«Kanāriss bija godīgs un ar labu gribu apveltīts vīrs. Kad viņš bija Portugālē, es viņu redzēju ļoti maz. To parasti pavadīja kāds no viņa vecākajiem virsniekiem. Admirālis apspriedās galvenokārt air sev padotajiem vīriem — atašejiem pulkvedi fon Krē- meru-Auerodi, kas darbojās arī ar vārdu fon Karsthols, un viņa vietnieku kapteini Frici Krāmeru. Tāpat man nekā neteica par viņa paša darbošanos Portugālē, bet šķita, ka viņš meklēja saka​rus un tuvošanos ienaidniekiem, turklāt vislielākajā slepenībā un pretēji Hitlera politikai.»

Protams, šo pasivitāti tik daudz apsološā zemē nevarēja ilgi pieļaut! Un tas arī netika pieļauts. Likās, ka šis klusums Portugālē krita Hitleram uz nerviem. Keitels kādā konferencē 1942. gada sākumā strupi pavēlēja Kanārisam īstenot aviācijas štāba plānu par Ņujorkas—Lisabonas transatlantisko Clipper'a satiksmes lidmašīnu sabotēšanu. Klāt bija ģenerālis Lahūzens. Admirālis nervozi pagriezās pret viņu un nodeva šo pavēli tūlīt tālāk. Viņi acīmredzot darbojās tik nesaskanīgi, ka tūlīt bija redzami rezultāti. Drīz pēc tam laika bumba tika ievietota amerikāņu Clipper'a lidlaivā, kad tā atradās Taho grīvā. «Admirālis ibija pilnīgi noliedzis šādus terora aktus, un šis aizliegums bija ierakstīts departamenta kara dienasgrāmatas 256. lappusē,» ģenerālis Lahūzens man stāstīja, «britu slepenā dienesta M. 1.5. nodaļai ir fotokopi​jas no tās. Oriģināls atrodas Vašingtonā.»

Bet kāda gan bija nozīme šai slepenajai direktīvai pret slepkavībām, ja no augšas nāca diktatoriskas pavēles? Kanārisam drīz gadījās būt Portugālē. Tur viņa virsnieki paziņoja, ka bumba jau ievietota Clipper'ā. Admirālis bija nepatīkami pārsteigts un tūlīt pavēlēja bumbu izņemt. Tā kā Clipper's vētrainā laika dēj bija aizkavējies, tad to varēja vēl sekmīgi veikt. «Trevoram Ro- peram ir taisnība; viņš apgalvo, ka Kanārisam ne katrreiz bija iespējams aizkavēt terora aktus,» savus paskaidrojumus nobeidza Lahūzens.

«Dažreiz tas nebija tehniski iespējams. Citreiz tas atkarīgs no attiecīgās personas. Taču pilnīgi skaidrs ir tas, ka viņš vienmēr tiem pretojās.»

Noskaidrojies, ka vācieši zināja par gaidāmo Cerčila un prezidenta Rūzvelta sastapšanos 1943. gada janvārī. Komandieris Vibmans savā Hamburgas birojā jau nedēju pirms tam uzzināja, ka notiks sastapšanās. Par to klīda baumas a.rī Spānijā, kur ieradās kāds sašutis veikalnieks, pēc tam kad viņš bija

ticis izsviests no savas istabas Kasablankas viesnīcā. Tomēr Berlīnē valdīja uzskats, ka sanāksmes vieta būs Baltais nams un ka Kasablanka, par ko vācieši bija dabūjuši zināt, nozīmē tikai koda vārdu Baltajam namam — Amerikas prezidenta Vašingtonas rezidencei. Bet vācu aviācija bija trauksmes stāvoklī.

Kanārisa adjutants Jenke man stāstīja, ka speciāla lidmašīna izsūtīta izlūkot un no liela augstuma novērot kādu britu bumbvedēju, kas iznīcinātāju pavadībā lidoja dienvidu virzienā. So vācu lidmašīnu lietoja slepenā dienesta I departaments (iespējams, ka sekcija I L. — Luft), un tā bija stacionēta kādā Pireneju pussalas lidlaukā ar uzdevumu fotografēt no liela augstuma. Lisabonas tuvumā britu iznīcinātāji griezās atpakaļ un bumbvedējs turpināja ceju viens. Vai tas bija tas pats «ar mēbelēm apgādātais vraks», kuru piemin Cerčils, aprakstot savu neomulīgo ceļojumu uz Kasablankas konferenci kopā ar lordu Portālu un citiem? Jenke domā, ka šis lidaparāts bijis tas pats un ka arī britu bumbvedējs pamanījis vācu lidmašīnu, kas piederējusi Rovela izlūkošanas eskadriļai. Kanāriss nebija noorganizējis šīs operācijas otro posmu, kas būtu bijusi vajāšana ar iznīcinātājiem tāpat no Pireneju pussalas.

«Es nekā nezinu par izlūkošanas pasākumiem pret Cerčilu,» teica Lahūzens. «Kas attiecas uz manu departamentu, es atceros, ka pēc Cerčila ierašanās Kasablankā Keitels man nodeva lūgumu no paša fīrera noorganizēt Cerčila nogalināšanu, ko izdarītu arābu nacionālisti. Hitlers laikam domāja dažus mūsu spāņu Marokas aģentus. Nemaz nerunājot par to, ka šāda veida operāciju ir tehniski neiespējami izburt ārā no cepures, mums bija arī paša admirāja rīkojums, kas noliedza līdzīgus pasākumus. Ciktāl man zināms, pavēle par atentātiem pret Cerčilu dota tikai pēc viņa ierašanās Kasablankā.»

Esmu saņēmis apstiprinājumu no aviācijas pulkveža Teo Ro- vela, kas bija izlūkošanas eskadriļas komandieris; Kanāriss viņam vislielākajā slepenībā pieminējis šo nogalinašanas pavēli. Kad Kasablankas konference bija nobeigusies, vācu gaisa spēki, bez šaubām, bija ļoti rosīgi. Biskajas eskadriļas devās tālos un plašos lidojumos. Vācu gaisa satiksmes sabiedrības «Lufthansa» amatpersona Oto Jons atceras, ka a; p to laiku kāda Lufthansa's lidmašīna saņēmusi pavēli «sakarā ar motora defektu» svītrot savu lidojumu no Lisabonas uz Madridi un tai vietā doties «izmēģinājuma braucienā», metot plašu loku virs jūras. Kas pilotam bija jāuzmana, to Jons nevarēja pateikt.

Piecus mēnešus vēlāk Cerčils devās no Anglijas otru reizi ceļā — šoreiz uz Balto namu — un pēc otras Vašingtonas konferences atgriezās atpakaļ caur Alžīru. Ziemeļafrikā viņš 1943. gada 30. maijā sastapa Idenu. Protams, vācu aģenti par viņa ierašanos ziņoja uz Berlīni. Vācu gaisa spēkus atkal sacēla trauksmes stāvoklī, lai notvertu Cerčila lidmašīnu. Laikam gan šī apstākļa dēļ — tā Cerčils domā — gāja bojā «British Overseas Airways» satiksmes lidaparāts, kuru atceļā no Londonas notrieca vācu lid​mašīnas. Visi trīspadsmit pasažieri līdz ar komandu dabūja galu. Vācu bruņoto spēku virspavēlniecības dienas ziņojumā šo gadījumu atzīmēja kā transportlidmašinas notriekšanu. Lidaparātā atradās filmu aktieris Leslijs Hovards un finansu lietpratējs Alfrēds Cenfolss, kam bija zināma līdzība ar Cerčilu un kas smēķēja cigārus. Viņi zaudēja dzīvības kopā ar pārējiem vīriešiem un sievietēm, un bērniem. Pēc Cerčila domām, spiegi samainījuši Cenfolsu ar viņu. Pārskatīšanās notikusi brīdī, kad Cenfolss devies uz lidlauku, lai kāptu B. A. O. C. sabiedrības lidmašīnā. Sis tad bija iemesls vienreizējam noziegumam, jo visus šos gadus vācu aviācija ļāva lidot B. A. O. C. satiksmes lidmašīnām, kas turp un atpakaļ veda kravu un diplomātisko korespondenci.

Drīz pēc tam Lisabona kļuva par vietu, kur norisinājās savāda sastapšanās starp sabiedroto virsnieku un laikam pašu Kanārisu.

Portugāle nekad savā zemē nebija ielaidusi padomju vēstnieku un pat ne konsulu. Salazars un viņa tauta savā dziļi .reliģiskajā pārliecībā bezdievīgās valstis uzskatīja par savām zvērinātām ienaidniecēm.

Vācijas līgums ar Krieviju nepadarīja pirmo Lisabonā populārāku. Tādēļ portugāļi izturējās ar cieņu pret poliem: tiem bija uzbrukušas divas lielvalstis, kas atkritušas no kristietības. Poļiem bija atļauts Lisabonā paturēt savu sūtniecību, kā arī dažus izlūkošanas aģentus.

Pulkvedis Jans Kovaļevskis bija poļu ģenerālštāba virsnieks ar dziļi iesakņojušos savas tautas neuzticību pret vāciešiem. Tajos gados, kad viņš, būdams jauns virsnieks, studēja Beļģijas un Francijas

militārajās akadēmijās, tam bija daudzas reizes jāšķērso Vācija. «Bet Vācijā es nekad nepārnakšņoju,» viņš man teica. «Instiniktivi es tai devos cauri, cik atri vien iespējams.»

Kovaļevskis bija. mihtaratašejs Maskava. Pec poļu armijas sakausanas viņam laimējas izglābties. Ģenerālis Sikorskis viņu sūtīja uz Lisabonu ka brīvo poļu pārstāvi. No poļu sūtniecības Kovaļevsius turējās taiu. Viens 110 viņa uzdevumiem bija nodibināt sakarus ar poļu grupām visa Eiropa — strādniekiem Toda organizācijā, kalnračiem Francijā un Vacija, un vēl talak — ar cilvēkiem pasa pakļautaja Ponja. Viņam savā darba bija jabut ļoti piesardzīgam. Kaut ari britu ietekme Portugāle bija ļoti stipra, tur varēja sastapt ļoti dažādas tautības — vāciešus, itāliešus, bulgārus, rumāņus, ungārus, spāņus un vel daudz citus. Pulkvedis KovaļevsKis bija virs ar vienkāršām paražam, nelielu augumu un spēcīgu ķermeņa būvi. Ar savu plato seju un parupjajiem vaibstiem viņš drīzāk atgadinaja zemnieku vai strādnieku, neka augsti mācītu štāba virsnieku. Viņš neuzkrītoši apmetas maza mēbeleta dzīvokli Lisabona. Kovaļevskis ātri orientējās savā apkartnē un noskaidroja diplomātiskajā un konsularaja korpusā, kas draugs, kas neitrāls un kas ienaidnieks. Viņš atri dabūja rokās dažus pavedienus, kas no Lisabonas stiepās uz okupēto Eiropu.

Pulkvedis Kovaļevskis drīz bija izpētījis vācu vēstnieka noskaņojumu un zinaja, kāds liktenis piemeklejis baronu Hoininge- nu-Hinu. Pamatojoties uz Hitlera draudzības līgumu ar Krieviju, vācu minoritāte tika izvāktā no Austrumpolijas un Baltijas valstīm, kuras bija okupējusi Krievija. Tā vēstnieks zaudēja savu senču mītni. Viņa vecajai mātei bija jāpārceļas uiz rietumiem; pakļautajās Polijas provincēs tās vajadzībām atrada jaunu dzīves vietu. Pils Lietuvā bija milzīga; tikpat lielu pili viņai izraudzīja Polijā, kur tā tika novietota ar visām mantām. No sākuma viņa pa savu jauno mītni daudz nestaigāja apkārt. Vairak nekā 70 gadus vecai, viņai vispirms bija japārvar ceļa nogurums, jaunās apkārtnes savadlbas, šķiršanās skumjas. Pēc kada laika vecā dāma sāka izpētīt vienu pils stāvu pēc otra. Kadā savā pastaigā viņa sastapa divas citas dāmas, kas klaiņoja tāpat kā viņa. Tā vaicāja, kas viņas tādas, un vai tā var darīt kaut ko viņu labā.

«Seit bija mūsu mājas,» viņas atbildēja. «Civilais gubernators deva mums atļauju palikt divās istabās, līdz kamēr mēs atradī​sim kādu citu vietu, kur apmesties.»

Baronese Hoiningena-Hina sev par lielu pārsteigumu dabūja zināt, ka kāda poļu dižciltīgo ģimene izraidīta ārā no pašu pils, lai rastu telpas viņai. Tas bija smags trieciens vecajai dāmai, kas joprojām dzīvoja pēc deviņpadsmitā gadsimta morāles mērauklām. Viņa nolēma doties uz Berlīni un noskaidrot, vai valdības vīri tiešām zina par šīm lietām. No sākuma dažas amatpersonas, ar kurām viņa runāja Vilhelma ielā, izrādīja zināmu apmulsumu. Tad viņa sastapa citus ierēdņus, ikas neizrādīja vispār nekādu interesi. Viss tas ietilpa poļu inteliģences iznīcināšanas plānā. Bet pieredzētais veco dāmu pamudināja teikt asus vārdus par ļaudīm oficiālos amatos. Beidzot viņu brīdināja beigt aģitāciju poļu labā, jo pretējā gadījumā tai draudēšot nepatikšanas. Baronese drīz pēc tam — 1940. gada sākumā — mira. Vēstnieks devās uz bērēm Berlīnē. Atgriezies sarūgtināts Lisabonā, viņš vairs nebija uzticams Hitlera kalps.

Vācijas karš ar Krieviju bija jau sācies. Pulkvedis Kovaļevskis Lisabonā bija nodibinājis pastāvīgus sakarus ar dažiem ma​zākiem Vācijas sabiedrotajiem. Viņš pēkšņi saņēma vēsti no kāda rumāņu diplomāta, kam tas varēja uzticēties. Vācu vēstniekam esot konfidenciāls aģents, kuru tas gribot savest kopā ar pulkvedi Kovaļevski.

Pulkvedis pirms šīs sastapšanās ispēra visus iespējamos piesardzības soļus. Uz norunāto vietu viņš brauca kopā ar savu rumāņu draugu. Kāda poļu grupa viņam sekoja otrā mašīnā. Kad viņi šo vietu sasniedza, Kovaļevskis tur ieraudzīja lepnu Buika mašīnu. Auto bija greznais modelis, kas parasti stāvēja viņa dzīvoklim tuvā garāžā. Kovaļevski iepazīstināja ar vīru, kurš izkāpa ārā no Buika. Tas bija kapteinis Fricis Krāmers, Kanārisa atašejs un vācu vēstniecības militārās drošības virsnieks.

Tā sākās slepenu sanāksmju virkne, kas parasti notika pa nakti Kovaļevsika dzīvoklī.

«Jūs esat Pēteris no Lisabonas,» sacīja Krāmers.

«Jā, tā tas ir!»

«Mēs esam Parīzē apcietinājuši jūsu vīru. Viņš mums uzdeva jūsu vārdu. Ja jūs vēlaties glābt viņa dzīvību, tad mēs varbūt varam kaut ko tai lietā darīt.»

Kovaļevskis vēlējās palīdzēt vīram Parīzē, un viņš to arī pateica. Pagāja dažas dienas un Krāmers atkal naktī ieradās uz sastapšanos, nesdams sev līdzi papīru vīstokli. Viņš teica, ka tur esot Parīzes vīra ziņojumi. Viņš neredzot nekā ļauna, nododams tos Kovaļevskim. Pēdējais drīz uzzināja vairāk par barona Hoi- ningena-Hīna noskaņojumu. Dažreiz bija veicams kāds mazs izlūkošanas darbs. Taču Kovaļevskis konstatēja., ka Krāmers aizvien cenšas pārspriest vispārējo stāvokli, kara iznākumu un sabiedroto viedokli. Kovaļevskis ar lielu atklātību pastāstīja, kādas, pēc viņa domām, bijušas vāciešu galvenās kļūdas. Tā sākās viņa slepenie sakari ar Kanārisa vīriem Portugālē.

Reiz 1943. gada vasarā uz sastapšanos ieradās kāds Kanārisa virsnieks, kas tikko valdīja, savu uztraukumu. Viņš stāstīja par savādiem jauna veida ieročiem, ko Vācija steigšus beidz pētīt, — raķetēm un bumbām, ko ražos masveidīgi un no Francijas bāzēm šaus nebeidzamās straumēs uz Angliju. Lidaparāti tām nevarēs nekā padarīt. No bumbu drošām betona bāzēm tās raidīs ārā dienu un nakti. Tās kritīs zemē simtiem, un Londona tiks pārvērsta drupās. Tas tika pateikts jau pirms gada, iekams Hitlers deva pavēli laist darbā V-ieročus un raķetes sāka rūkdamas drāzties pāri Anglijai. Taču, šķiet, arī gaisa izlūkošana bija jau atklā​jusi, kas notiek Pinemindē.

Kadā citā vakarā Krāmers pieminēja savu «šefu», kas apmeklēšot Portugāli un labprāt sastapšot pulkvedi Kova|evski. Viņš ieradīšoties tai pašā laikā, kad parasti notiek sarunas ar Kanārisa vīriem. «Tas būs pats Kanāriss!» poļu diplomāti Lisabona čukstēja. Kovaļevskis, kas nekad nebija dzirdējis par šo viru, gaidīja vāciešu apmeklējumu parastā laikā savā dzīvoklī. Tai vakara viņa viesis bija vecāks vīrs, kura mati (ciktāl viņš atceras) bija gandrīz balti, āda dzelteni bāla, bet pats apmeklētājs lielā nervu saspīlējumā. Viņš nestādījās priekšā. Viesis runādams staigāja šurp turp pa istabu un vispār atstāja tādas personas iespaidu, kam liela autoritāte.

«Viņš vēlējās, lai tam atkārtoju, ko agrāk biju teicis Krame- ram par Vācijas kļūdām,» Kovaļevskis man stāstīja. «Es viņam paskaidroju, ka galvenā stratēģiskā kļūda bija tā, ka Vācija 1939. gadā atļāva Krievijai doties uz rietumiem līdz pat Karpa- tiem. Kamēr krievu spēki atradās Karpatos, tik tuvu Vīnei un_Do- navas ielejai, visa Viduseiropa bija pastāvīgi apdraudēta. Vacija nevarēja vērst pietiekami daudz spēkus ne pret Angliju, ne ari pret Āfriku. Tās galvenie spēki bija piesaistīti austrumu robežai.

Viņš strupi izmeta man jautājumus, kas liecināja par nepacietīgu autoritāti; tāda mēdz būt dažreiz augstu virsnieku ieraža. Viņš manas atbildes uztvēra ātri. Viesis man vaicāja, kāpēc vāciešiem nav iespējams panākt sadarbību ar valstīm, kuras tie okupējuši. Es viņam vienkārši atbildēju: «Kamēr vācieši nemainīs savas metodes, tikmēr tas nebūs iespējams.»»

«Kāpēc jūs domājat, ka viņam vajadzēja jūs satikt?» es prasīju.

«Dalīties domās par stratēģiskiem jautājumiem un Vācijas kļūdām.»

Vai šis svešniekš bija Kanāriss? Es atcerējos Kanārisa sarunas Hitlera vagonā 1939. gada septembrī Ilnavā, kā arī to, ko britu slepenā dienesta virsnieki bija man stāstījuši par vina ziņojumiem Maskavas frontē un Kaukāza ofensīvas laikā. Viņam nebija nekādās vajadzības braukt ar zināmu risku uz Lisabonu lai dzirdētu Hitlera kļūdu uzskaiti. Taču, ja arī tas nebija viņš' tad katrā ziņā šeit jūtama viņa tehnika. Viņš rosīgi apsvēra' iespējas atrast brīvo poļu vidū sabiedrotos jaunajam vācu politikas kursam. Poļiem bija visvarenākā pagrīdes organizācija Tā gatavoja drīzu triecienu vācu sakaru līnijām. Sajā laikā — 1943. gada septembri — krievi sāka tuvoties Polijas robežām. Izmisusi poļ,u valdība Londonā ar bažām vēroja, ka viņu izpostītā zeme jau otru reizi gatavojas kļūt par kaujas lauku. Poļu pretestības kustība drīz sagādās milzu problēmu, ko SS velti centīsies atrisināt ar pastiprinātu asins izliešanu. Cehi bija ar mieru apsveikt krievus savā teritorijā. Poļus šī doma biedēja. Sai laikā prezidents Benešs Londonā un Vašingtonā aizstāvēja domu par kara turpināšanu līdz galam. Viņš amerikāņu un britu kara vadītājiem deva svinīgu solījumu, ka Staļins vēlas saprašanos ar rietumiem.

«Manā Lisabonas darbības laikā, kad biju saskarē ar vācu opozīcijas vīriem, es varēju sajust čehu nelabvēlību,» stāstīja Kovajevskis. «Man nav nekādas mīlestības pret vāciešiem, bet es būtu varējis kopā ar tiem veidot politiku.» Deviņus mēnešus vēlāk viņš bija Londonā, lai sniegtu ziņojumu poju trimdas valdībai. Trīspadsmitā jūnija naktī pulkvedis skatījās ārā pa savu viesnīcas logu un redzēja plaša ugunsgrēka atspīdumu. So postu radīja pirmās lidojošās bumbas, par kurām Kanārisa vīri bija viņam stāstījuši. Bet sabiedrotie šo starplaiku bija labi izmanto​juši, lai precīzi noteiktu V-bumbu bāzes.

«Visu laiku man Lisabonā bija saskare ar cilvēkiem, kas centās panākt mieru,» Kovaļevskis teica.

«Kādam bulgāram bija tik lielas bailes ņo pilsētas, ka viņš vēlējās mani sastapt vienīgi bedrēs ārpus Lisabonas. Tur bija daudz šādu cilvēku. Es tos raidīju tālāk uz. britu slepeno dienestu, un pēc tam es par viņiem vairs nekā neesmu dzirdējis. Drošības iemeslu dēļ viņi pārcēla sarunas uz kādu citu galvaspilsētu, piemēram, Istambulu, un es nekā tālāk vairs nezināju. Tas bija nepatīkami. Radās sajūta, ka nav izman​totas izdevības.»

«Vai, jūs domājat, ka Kanāriss bija tas, ar kuru jūs runājāt?»

«Varbūt jūs man varat parādīt viņa fotogrāfiju,» ierosināja Kovaļevskis.

Es viņam parādīju divas vai trīs tā laika fotogrāfijas, kur viņš bija uzņemts privātās drānās.

«Jā — tas varēja būt viņš,» teica Kovaļevskis pēc palūkošanās uz uzņēmumiem. «Varbūt viņa mati nebija gluži tik balti, kā šeit izliekas. Ir iespējams, ka šis bija tas pats vīrs.»

Fricis Krāmers, kura pēdas es 1951. gada sākumā sadzinu Hamburgā, teica Leverkīuam, ka tas nav bijis Kanāriss un ka viņam to vajadzētu zināt. Bet viņš tomēr nepateica, kas šai gadījumā viņa, «šefs» bijis.

Sabiedrotie kara laikā pamanīja trīs vai četrus Kanārisa apmeklējumus Portugālē. Viņa ierašanās radīja mazāku ievērību, nekā "tas bija Madridē, kur klusais karš starp abvēru un britu slepeno dienestu bija daudz intensīvāks.

Katru reizi, kad Kanāriss apmeklēja Portugāli, viņš sastapās ar Krāmeru un kaut ko pastāstīja, kas viņam prātā. Admirālis stingri noliedza jebkādus sabotāžas aktus un nekad nepieminēja Hitlera pavēli nogalināt Cerčilu. Viņš mazliet pajokojās par britu kara laika vadītāju.

«Man pirms kara bija zināma saskare ar Cerčilu,» viņš nenoteikti stāstīja. «Tas ir visievērojamākais valstsvīrs — pēc Staļina.»

Pireneju pussalā Kanārisa zvaigzne sāka balēt. Britu slepenais dienests Spānijā smagi spieda abvēru. Viņa paša stāvoklis bija apdraudēts. Parādījās cits emisārs — jauns vācu Lufthansa's sabiedrības amatvīrs Otto Jons. Viņš 1944. gada vasarā atrada ceļu pie britu pārstāvjiem Lisabonā un viņiem pastāstīja, ka pučs pret Hitleru ir durvju priekšā. Gadu vēlāk pēc svešnieka sastapšanās ar Kovaļevski liktenis smagi piemeklēja abas kustības, kuras viņi pārstāvēja. Varšavā sacēlās poļu patrioti un izcīnīja savu šausmīgo cīņu ar SS, kamēr neuzticības pilnie krievi atstāja viņus bez palīdzības un ļāva plūst šo varonīgo vīru asinīm. Poļu cīnītāji nebija vīri, kuriem Staļins gribēja ļaut piekļūt pie stūres. Vācu pučs Berlīnē, kas notika apmēram tai pašā laikā, salīdzinot ar Varšavu, bija bezcerīgs un neievērojams. SS ar to tika galā, lietojot tikai vienu roku.

20. NODAĻA žurku ceļš «Pasargi mūs no mūsu vēstnieku drošības apziņas!» teica kāds drošības virsnieks.

Es viņam vaicāju, vai vēstnieki nekļūdās vairāk par parastiem cilvēkiem.

«Viņi nav sliktāki par citiem,» tas atbildēja, «bet viņu neap​domības sekas var būt daudz smagākas.»

«Vai jūs domājat gadījumu ar Ciceronu?» es vaicāju.

«Nē, nevienu brīdi. Es domāju par vēstnieka pērļu kaklarotu. Cicerons nekādā ziņā nebija pirmais apkalpotājs vai sulainis, kas izspiegoja britu vēstnieku. Es nevaru saprast, kāpēc nav noteikts, ka diplomātiskajā dienestā jābūt obligāti angļu sulaiņiem. Viņi ir vislabākie pasaulē.»

«Bet kā bija ar vēstnieka pērlēm?»

«Ak, jā — ikādis apstāklis padara vēstnieka drošību par ļoti grūtu lietu. Tajā vecumā, kad viņš sasniedz šo augsto posteni, tam ir pamatotas pretenzijas, ka viņš jau pazīst pasauli un tās slazdus. Bet, ja viņš dzīvojis visai ilgi diplomātiskā sabiedrībā un nav pamanījis atslēgas pazušanu jeb kāda dokumenta pārvietošanu, tad tas domā, ka viņa drošība ir pilnīgā kārtībā. Ja kāds cits vēstnieku brīdina, viņš tādu uzskata par nevajadzīgas trauk​smes cēlāju. Tieši tas notika šai gadījumā. Lieta norisinājās pirms kara.»

«Vēstnieks saņēma brīdinājumu …»

«Jā, bet viņš bija ļoti iedomīgs. Vienalga, kādi argumenti tika lietoti, viņš negribēja savu sulaini atlaist. Pret pēdējo nebija nekādu pierādījumu. Viss tas sagādāja lielas raizes. Viņš vienkārši nevēlējās no tā šķirties.»

«Bet, ja, teiksim, kaut ko šai lietā darītu ārlietu ministrijas permanentais apakšsekretārs …»

«Jā gan, bet ir ļoti delikāti iejaukties pāri vēstnieka galvai viņa paša kalpotāju izvēlē. Notika kaut kas cits. — Daži cilvēki saka, ka britu slepenais dienests ir ļoti stulbs. Citi saka, ka tas ir labs. Es nezinu.

Es domāju, ka arī citi nezina. Man Mekas, ka diez vai vispār kāds zina … Vēstnieka meita gatavojās kāzām, un no Anglijas tika atvestas ģimenes pērles. Vēstnieks tās glabāja guļamistabā, lai kāzu dienā uzdāvinātu meitai. Bet vai jūs zināt, ka šīs pērles no guļamistabas pazuda? Kas varēja būt vainīgs? Bez šaubām, aizdomas krita uz sulaini. Bet nebija ne mazākā pierādījuma. Taču vēstnieks šoreiz bija ļoti stingrs un sulaini atlaida. Tur nebija neviena cita kalpotāja, kuru varētu turēt lielās aizdomās. Ļoti savādi bija tas, ka drīz pēc tam pērles atkal at​radās — tieši laulību priekšvakarā.»

«Tas izklausās ļoti jocīgi.»

«Jā — .tā nu tas ir! Bet galvenais tomēr bija atbrīvoties no sulaiņa. Tas norisinājās sen pirms Cicerona dienām.»

«Mani interesē vācu spiegu darbība Turcijā,» es teicu. «Vai jūs varbūt zināt, kāpēc, piemēram, admirālis Kanāriss sevišķi Ankarā laida darbā kurlmēmos?»

«Vai tiešām? Nabaga vecais Nečbuls! Vispirms Cicerons — un pēc tam viņu izsekojuši kurlmēmie.

Izklausās pavisam briesmīgi, vai nē?»

«Nē, par izsekošanu nav runa. Kurlmēmie viņu novēroja restorānā. Notika vārdu nolasīšana no lūpām. Par to man stāstīja vācu slepenā dienesta virsnieks.»

«Jā,» drošības dienesta vīrs pamāja lēnām ar galvu. «Es tur saredzu zināmu jēgu. Ankarā vispār ir tikai trīs restorāni, kur viņš varēja iet. Pavisam citādi nekā Madridē vai Istambulā! Viņš izvilka papīra strēmeli un uzimeta Ataturka galvaspilsētas plāna skici.

Kad Kemals Ata,turks pārvietoja galvaspilsētu no Istambulas uz Mazāziju, viņš aizvilka diplomātisko korpusu sev līdzi. Ankara atrodas trīs tūkstošu pēdu augstā līdzenumā, kur ir karstas un sausas vasaras, bet ļoti aukstas ziemas. Tā bija jauna pilsēta, kaut arī citadeles drupas tur stāvēja kopš pirmshetītu laikmeta. Visa Ankaras dzive noritēja īpa trīs jūdžu garo akāciju avēniju, kurai bija dots Ataturka bulvāra vārds. Daudz lielākajās Istambulas vēstniecību un sūtniecību telpās palika ģenerālkonsuli ar saviem darbiniekiem, kā arī flotes atašeji. Pēc tam kad kancelejas bija pārvietotas uz

Anka.ru, viņi ātri «izpletās» un baudīja Istambulas kosmopolītisko dzīvi. Vēsturnieki tur ieradās vasaras mēne​šos. Kaut arī Istambulā bija tikpat karsts kā Ankarā, tomēr tur veldzi nesa jūras vēji.

Visas jaunās vēstniecības un sūtniecības Ankarā bija novietotas gar Ataturka bulvāri. Britu vēstniecība — vairākus akrus iežogots zemes gabals ar dzīvojamo ēku un kanceleju — atradās uz kalna austrumu galā, netālu no prezidenta pils. Šveicieši un čehoslovaki bija turpat tuvumā. Franču un amerikāņu vēstniecības bija ma.zliet atkāpušās no bulvāra. Tām iepretim atradās poļi, persieši, ķīnieši, irākieši un brazīlieši. Itāliešu un vāciešu nožogotie zemes īpašumi atradās bulvāra dienvidu pusē, blakus padomju vēstniecībai. Tālāk uz rietumiem — bulvāra ziemeļu pusē — bija novietojušies grieķi, holandieši un beļģi. Tad sekoja vienīgi Ankaras restorāni — «Soruia» jeb «Sergejs» (kas bija atvērts vienīgi ziemā), «Papa Kārpies» un — netālu no Palasta viesnīcas — «Phaia». Beidzot Ankarā bija stacijas restorāns. Taču britu vēstnieks nevarēja pusdienot vietā, kas saucās stacijas restorāns, kaut arī tur būtu ļoti labi ēdieni. Līdz ar to izvēle sašau- rinājās tikai uz trim. «Papa Kārpies» bija visiemīļotākā vieta. To bieži apmeklēja tiklab vācu, kā arī britu diplomāti. Fon Pāpens un sers Hjū Nečbuls-Hjūdžesens dažreiz tur pusdienoja vienā un tai pašā laikā. Tā, lūk, ritēja dzīve Ankarā — visi vai nu vienā vai otrā vietā. Ja jūs stāvējāt pie loga un vērojāt Ataturka bulvāri, tad jūs vienā dienā varējāt redzēt visus Turcijā ievērojamākos diplomātus un amatvīrus, kas staigāja šurp un turp. Tā kāds diplomāts šo bulvāri nosauca par «žurku ceļu».

Turcija nosprostoja Vācijas pieeju Tuvo austrumu naftas avotiem un Nīlas deltai. Sī Lielbritānijas draudzene un vēlākā sabiedrotā bija uzticama, diskrēta un ārkārtīgi nozīmīga arī savā neitralitātē. Turcija laikā starp abiem pasaules kariem varbūt bija pats lielākais britu ieguvums tai posmā, kad mēs atteicāmies no draudzības ar Japānu, lai nodrošinātu Amerikas atbalstu, un zaudējām savu iespaidu Itālijā.

Stingri neitrālā Turcijas nostāja novirzīja Hitleru no ceļa uz Bagdādi un Pensijas līci un ietekmēja konflikta uzliesmošanu starp Vāciju un Krieviju. Tomēr Turcija vēroja šo gigantisko cīņu ar lielām bažām, jo, vienalga, kura puse uzvarētu, viņa būtu cietēja. Turcijas drošība vislabāk būtu garantēta, ja Vācija un Krievija būtu apmēram līdzīgos spēkos. Tāds bija turku viedoklis, par kuru kāds vecāks britu virsnieks Turcijā vēlējās ziņot uz mājām. Kad viņa ekselence britu vēstnieks tam nepiekrita, viņš piezīmēja: «Vienīgais iemesls nesūtīt uz Angliju šādu telegrammu ir tas, ka šis arguments ir acīm redzams.» Turcija baidījās tiklab no vienas, kā no otras puses sakāves. Tā gandrīz padevās vilinājumam doties karā pret Vāciju, lai pasargātu Balkānus no krievu virskundzības.

1943. gada janvārī Cerčils Adanā slepeni sastapās ar prezidentu Inonu. Viņi pārrunāja Turcijas drošības jautājumus. Dienas kārtībā bija Turcijas apbruņošana aizsardzības nolūkiem ar Tuvo austrumu arsenālu palīdzību. Klāt bija impērijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis sers Elens Bruks, kā arī sers Aleksandrs Kedogens. 1943. gadam uz priekšu ritot, sabiedroto uzvaras vairojās. Jūlijā atkāpās Musolīni, kuru pēc tam arestēja. Septembrī Itālija kapitulēja. 22. novembrī Kairā sastapās prezidents Rūzvelts, Cerčils un ģenerālis Cans Kaiši un vienojās par turpmākām operācijām pret Japānu. Nedēļu vēlāk notika konference ar Staļinu. Pēdējais bija nikns un nepacietīgs, ka vēl joprojām nav otras frontes. Viņš noteikti negribēja šādu fronti Balkā- nos un aizstāvēja uzskatu, ka tiešajam uzbrukumam jānotiek rietumu Eiropā.

Prezidents bija ar mieru ievērot šo viedokli. Lai Staļinu nomierinātu, Cerčils sniedza Rietumeiropas invāzijas plāna — Overlorda operācijas galvenos metus. Saskaņā ar Karaliskā starptautiskā institūta izdoto kara hronoloģiju, Teherānā «tika nolemts aptuvens invāzijas datums Rietumeiropā».

Tad darbības vieta atkal pārcēlās uz Kairu, kur sastapās prezidents Rūzvelts, Cerčils un prezidents Inonu. Klāt bija Harijs Hopkinss, Idens, turku ārlietu ministrs Menemenčogli un sers Hjū NečbulsHjudžesens. Cerčils ar Turcijas prezidentu pārsprieda iespēju turku lidlaukos slepeni novietot 7500 lielu vīru britu personālu. Tas būtu ievadījums Turcijas līdzdalībai karā. Kļūst pavisam dīvaini, ja atceramies, ka dažu šo sanāksmju protokoli un Overlorda operācijas kontūras gandrīz bez kavēšanās uzzināja vācieši.

«Hitlers drīz bija informēts par Teherānas konferences rezultātiem, bet viņš neatvasināja pareizus secinājumus,» raksta Rommela pēdējais štāba priekšnieks ģenerālis Hanss Speidels. Kā tas notika?

Sera Hjū Nečbula-Hjudžesena albāņu tautības kalpotājs Djielo pieteicās vācu drošības dienesta aģentam Ankarā L. C. Moicišam.

Fon Pāpens izdomāja koda vārdu Cicerons. Viņa pakalpojumus pieņēma. Cicerons vāciešus apgādāja ar dokumentu fotofilmām, kurus viņš pa nakti bija izņēmis no vēstnieka atvilktnes un nofotografējis. No 1943. gada oktobra līdz 1944. gada aprīlim Cicerons atnesa Moicišam daudzus filmu vīstokļus, par ko pēdējais viņam maksāja 20 000 un 15 000 mārciņas katru reizi. Pa lielākai daļai nauda bija viltota. Tā, lūk, angļu ārlietu ministrijas visslepenākie vēstījumi tika nodoti vāciešiem. Tas notika ātri, tiklīdz Londona bija noraidījusi šifrētos signālus. 1943. gada novembrī Moicišs personīgi ieradās Berlīnē sniegt ziņojumu. Tas liecināja, cik ļoti Trešās valsts lielvīri bija ieinteresēti Cicerona papīros.

Viņš sastapās ar Ribentropu, kas bija vēsi skeptisks. Ministrs negribēja ticēt telegrammu saturam, kur bija apcerētas milzīgās angļu un amerikāņu pūles kara vajadzībām, kā arī viņu saskaņotā stratēģija. Sais faktos bija rakstīta paša Ribentropa bojā eja. Telegrammu vidū bija atrodams arī Overlorda operācijas skicējums. Tā bija pieminēta ar sava koda vārdu un nozīmēja invāziju Norman- dijā. Heidriha pēcnācējs Drošības dienesta amatā Ernsts Kalten- brunners, rētains un ļauns vīrs, gribēja zināt visu iespējamo par šo albāni un arī par to, kādi bijuši viņa motīvi. Kaltenbrunners bija pietiekami stiprs, lai no Ribentropa pārņemtu savās rokās Ciceronu, kā «Drošības dienesta lietu». Moicišs pamanīja viņa lielo nepatiku pret Ribentropu, viņa ļaunīgumu, kā arī tā milzīgās rokas.

Resnais, dzeltenīgais albānis nēsaja sevī slepenu naidu pret britiem, tāpēc ka kāds anglis medībās nejauši bija nogalinājis viņa tēvu. Viņš turpināja vakaros lavīties ārā no britu vēstniecības un nest līdzi filmu spoles uz norunātajām satikšanās vietām, kur to gaidīja Moicišs ar viltotas naudas žūkšņiem.

Cicerona dokumenti turpināja plūst, līdz turki kļuva aizdomīgi: fon Pāpens pārsteidzoši daudz zināja par viņu slepeno vienošanos ar britiem. Tad sāka skriet cita žurka — pretējā virzienā. Paša Moiciša sekretāre Elizabete Kapa, atvērusi viņam domāto diplomātisko somu, atrada vēstuli no Berlīnes, kur bija pieminēts Cicerona vārds. Liekas, ka viņa izspiegoja Moicišu britu un varbūt arī amerikāņu uzdevumā.

Cicerona noslēpumam nu draudēja pēkšņa atklāšana. Resnais albānis no Ankaras aizbēga ar vācu viltotajām banknotēm. Britu vēstniecībai nu vairs nebija nekādu šaubu par to, kā fon Pāpens zināja britu aviācijas personāla slepenās ievešanas plānus Turcijā. Diplomāti satraukti sāka skaitīt, cik daudz valsts noslēpumu nokļuvuši ienaidnieka rokās. Britu vēstniecībai Ankarā nozīmēja jaunu drošības virsnieku.

Tika sperti visi iespējamie piesardzības soļi. Bet žurka bija jau aizskrējusi.

«Vēstnieki var būt bezrūpīgi,» teica Pauls Leverkīns — galvenais vācu slepenā dienesta virsnieks Turcijā, — stāstīdams šo pašu stāstu no sava redzes viedokļa. Mēs sēdējām Londonas grieķu restorānā.

Pie sienas karājās grieķu varoņa admirāļa Konstantīna Kanarisa portrets. Viesmīlis mums atnesa karafi ar Spartas vīnu.

Es šoreiz runāju par fon Pāpenu. «Agrākais vācu militārata- šeja palīgs Istambulā tagad bija atgriezies pie savas cienījamās miera laika profesijas — tieslietām. Viņš atminējās tās dienas, kad fon Pāpens bija atklājis turku ārlietu ministram, cik daudz viņš uzzinājis par Turcijas militārajiem līgumiem ar sabiedro​tajiem.

Hitlers novietoja fon Pāpenu Ankarā, lai viņš tur varētu pētīt sabiedroto miera priekšlikumus,» Leverkīns noslēdza savu domu gājienu.

«Bet viņš nekad neticēja Pāpenam un nekad neizlaida vienā laikā visu Pāpena ģimeni ārā no Vācijas,» teica Tomass Mar- fijs — kāds ungāru diplomāts Ankarā. «Kas attiecas uz Ciceronu, tad man liekas, ka viņš patiesībā bija turku aģents, pelnīdamies tai pašā laikā arī mazliet sāņus.»

21. NODAĻA Konstantinopole Galvenais vācu slepenā dienesta virsnieks Turcijā dr. Pauls Leverkīns bija liela auguma, rosīgs jurists ar klusu balsi. Nodzīvojis daudzus gadus Amerikā, Leverkīns bija arī pētījis muhamedāņu zemes.

Zināmu laiku Pirmajā pasaules karā viņš pavadīja Ziemeļpersijā. Virspavēlniecības ģenerālis Varlimons 1939. gada ziemā viņu izraudzīja sevišķam uzdevumam Persijā. Varlimons baidījās, ka ģenerālis Veigāns ar franču Sīrijas armiju nedodas uzbrukumā caur Mazāziju uz Krievijas naftas laukiem Baku. Tā varētu iet zudumā viens no galvenajiem vācu naftas avotiem — nafta, a,r kuru Staļins atpirkās no Hitlera. Leverkīns brauca vilcienā caur Krieviju uz Persiju, kur viņš strādāja konsulārā darbā. Drīz vācu konsuli tika likvidēti šai zemē, kas bija tik nozīmīga preču tranzīta kustībai. Runa ir par precēm, ko sabiedrotie saņēma uz amerikāņu likuma pamata par apbruņojuma iznomāšanu un aizdošanu. Leverkīns 1940. gada sākumā ziņoja Varlimonam, ka Baku patiešām apdraudēta. Briti pētī flotes un aviācijas uzbrukuma iespējas, bet franči gatavo sauszemes trie- oienu no Sīrijas puses. Drīz, kara ironijas rezultātā, vācieši bija tie, kas kaldināja Baku iznīcināšanas plānus. Kanārisa aģentam Kihleram, kas apsargāja Ploeštu avotus pret britiem, bija pavē​lēts izstrādāt operāciju pret Krievijas naftas laukiem.

Kapteinis Leverkīns reiz 1942. gadā sniedza ziņojumu kāda Sofijas militārā konferencē. Tas pamanīja, ka admirālis Kanāriss ļoti uzmanīgi raugās uz viņu. Viņa ziņojums bija ļoti atklāts un ietvēra kritiku pret vācu kara vadību. Tai vasarā Leverkīns ieradās Berlīnē, kur tas saņēma pavēli doties ar ziņojumu pie slepenā dienesta vadītāja.

«Viņš bija ļoti rosīgs, impulsīvs un runīgs kā maza veca dāma! Viņam bija ārkārtīga necieņa pret militāriem priekšrakstiem,» tā Leverkīns viņu raksturoja. Kanārisa dzimtai bijusi kopīga raksturīga iezīme — mazasinība. Tāpēc Kanāriss aizvien salis, pat 1942. gada vasaras karstumā. Kad viņi abi brauca cauri Berlīnei, viņš valkāja flotes garo mēteli. Leverkīna baltā salmu platmale patika admirālim tik ļoti, ka viņš to uzlika ~sev galvā savas militārās cepures vietā. Tā nu viņi abi brauca, un admirālis klusi priecājās par savu jauno galvas rotu.

«Tad viņš man prasīja, kuru es ieteiktu tādam vai tādam slepenā dienesta postenim, — nemaz neievērojot faktu, ka es biju tikai kapteinis, bet tie bija pulkvežu un ģenerāļu posteņi. Tas bija vācu bruņotajos spēkos kaut kas pilnīgi nedzirdēts.»

Viņi aizbrauca uz pusdienām admirāļa Slahtenzē namā. Tur Leverkīns Kanārisa dzīves stilā vēroja atturību un labu gaumi. Pie kabineta sienas viņš atceras redzējis krāsainu litogrāfiju, kur attēlots Konstantins Kanāriss ar plīvojošām drānām un līku zobenu rokā. Tur bija arī kāds pļāpīgs papagailis. Uz mūzikas pults bija novietota flauta. Kanāriss gari un plaši stāstīja par saviem āpšu suņiem. Dažreiz tā ir gluži nepanesama paraža — izteicās Leverkīns — ja jums ir vesela virkne tematu, kas ar viņu jā​izrunā. _ Kanāriss lūdza Leverkīnu doties uz Istambulu un tur noorganizēt slepeno dienestu Turcijā. Tiem, kas par abvēru domā kā par pamatīgu un iedarbīgu organizāciju, būs interesanti dzirdēt, kā Leverkīns sāka strādāt lielajās, bet tukšajās vācu vēstniecības telpās Istambulā. Viņam nebija ne sekretāra, ne reģistra vai indeksa, pat ne rakstāmās mašīnas. Viņš nemēģināja radīt vācu tautības aģentu sistēmu. Tai vietā Leverkīns izmantoja jau priekšā esošās iespējas: austriešu emigrantus, turku politiskos vadītājus, mazas muhamedāņu sektas. Pēdējās viņam kalpoja ar fanātismu un dedzīgu naidu, jo briti savām vajadzībām labāk lietoja levan- tīniešus un armēņus. Beidzot viņš sāka sadarboties ar turku slepeno dienestu un nopratināja dažus krievus, kurus turki turēja aizdomās drošības iemeslu dēļ. Kāds šeit labums radās turkiem? Viņi noklausījās un atzīmēja jautājumus, ar kādiem Leverkīns nāca klajā. No tiem viņi secināja, ko vācieši cenšas uzzināt par Krieviju._ «Kanāriss nekad man neteica ne vārda par miera sarunam,» pasvītroja Leverkīns. «Bet man tagad nav šaubu par to, ka viņš sūtīja mani uz Istambulu satvert rokās ikvienu pavedienu. Viņš zināja, ka mans amerikāņu draugs no pirmskara dienām ģenerālis Viljems Donovens tagad bija Savienoto Valstu

stratēģisko spēku vadītājs.»

Kad Leverkīna darbs kļuva smagāks, viņš prasīja palīgu. Uz Istambulu nosūtīja viņa veca drauga un Hamburgas veikala biedra dr. Kurta Fermerena dēlu Ēriku. Pēdējais ieradās kopā ar sievu, dzimušu grāfieni Pletenbergu, — sievieti, kurai piemita ļoti augsta inteliģence, enerģija un dziļi reliģiski uzskati.

Abvērs domāja, ka viņa darbosies ar kristīgajām minoritātēm Turcijā tāpat kā Leverkīns ar muhamedāņiem. Sis bālais un nosvērtais cilvēks ar spītīgu zodu un īpatnēju skeptisku domu gaitu bija kādreiz proponēts Rodesas stipendijai. Viņu noraidīja sakarā ar negatīvo nostāju pret nacionālsociālismu.

Leverkīns neatceras nekādu miera piedāvājumu Ankarā vai Istambulā pirms 1943. gada. Kara laikā Kanāriss ieradās Turcijā divas reizes. Arī viens no viņa palīgiem — Helmuts fon Moltke kara sākumā apmeklēja divas reizes Turciju.

«Tātad jūs neesat nodevis Džordžam Erlam nekādu vēsti no Kanārisa?»

«Nē.»

«Varbūt to darīja Moltke?»

«Ap Staļingradas katastrofas laiku pie manis amerikāņu uzdevumā ieradās pirmie miera iespēju pētītāji,» teica Leverkīns. «Kāds vidutājs ieradās pie manis no …»

«No Džordža Erla?»

«Jā, no viņa. Viņi žēlojās, ka ir tik grūti rast kopēju platformu ar Vāciju. Vāciešiem nav nekā laba ko teikt kaut vai par vienu dzīvu amerikāni. Vai mēs galu galā nevarētu pasacīt draudzīgu vārdu vļsmaz par kādu mirušu vīru. Es pastāstīju par šo tuvošanos vēstniekam, un viņš sagatavoja mazu runu mūsu kara pie​minekļa ceremonijai februārī.

«Mums,» teica Pāpens, «aizvien bijusi liela cieņa pret vīriem, kas viņpus okeāna veidojuši vēsturi un kas ar savu uzņēmību un dinamismu radījuši neierobežoto iespēju zemi. Mēs cienām Vašingtonu, Ābramu Linkolnu, Monro un daudzus, citus. Bet mēs neuzskatītu par nepiemērotu to, ka Monro doktrīnu attiecinātu arī uz Eiropu.»

Pēdējā piezīme bija domāta Ribentropa nomierināšanai, bet pēdējais tomēr bija nikns un neuzticīgs.

Kremlis klausījās. Tur bija radušās dziļas aizdomas, ka Pāpens cenšas panākt separatu miera līgumu ar rietumiem. Ankarā 1942. gada 24. februārī pret Pāpenu notika atentāta mēģinājums. Metamajā bumbā bija defekts, un tā saplosīja pašu aģentu. Pārmeklējot viņa saraustīto ķermeni, turku policija konstatēja, ka tas bijis krievs. Viņa abiem līdzdalībniekiem — krieviem Pavlovam un Komilovam — tiesa piesprieda cietuma sodus.

Nākamais saskares mēģinājums nāca no turku ārlietu ministra Numana Menemenčoglu puses. Viņš 1943. gada martā Pāpenam teica, ka Amerikas katoļu baznīcas vadītājs kardināls Spelmans apciemos amerikāņu baznīcas Tuvējos Austrumos. Viņš labprāt apspriestos ar Pāpenu vai kādu citu, kas bauda tā uzticību. Vēstniecības drošības virsnieks dabūja dzirdēt par šo piedāvājumu. Tā Pāpens bija spiests ziņot Ribentropam. Viņš ierosināja, ka man būtu jāseko šim uzaicinājumam. Ribentropa atbilde bija skābi negatīva: neesot nekādas nozīmes runāt par mieru. Pāpens nikni reaģēja: viņš tādā gadījumā neredzot jēgas, kāpēc mums vispār būtu jātur ārzemēs diplomātiskās misijas.

1944. gada aprīlī es saņēmu no Džordža Ērla vēl vienu vēstījumu, kuru man pārsūtīja uz Vāciju. Viņš man darīja zināmu, ka sabiedroto sagatavošanās Eiropas invāzijai tehniski ir tik pilnīga, ka tā katrā ziņā būs sekmīga. Bet uzvara rietumos nozīmētu arī uzvaru austrumos un līdz ar to Eiropas civilizācijas galu.

Vai tiešām nav nekādas iespējas sarunām par atrisinājumu? Es par to ziņoju pulkvedim Hansenam — jaunajam militārā slepenā dienesta vadītājam. Taču man neļāva atgriezties Turcijā. Sarunas vadīja vācu Orienta biedrības priekšsēdētājs fon Lersners, kas dzīvoja Istambulā. Man šķiet, ka arī Pāpenam bijušas apspriedes ar amerikāņiem.»

Pa to laiku vācu slepeno dienestu Istambulā bija piemeklējusi ļauna nelaime.

Vācu abvēra Istambulas nodaļas uzdevumos ietilpa nodot britiem gan īstu, gan arī maldinošu informāciju, lai sasniegtu noteiktus mērķus un varbūt arī zināmu uzticību. Bet šai bīstamajā saskarē ar

ienaidnieku pats svarīgākais bija iekšējā lojalitāte. Taču katrs vīrs Istam'bulas vācu konsulātā un atašeju grupā neuzticīgi vēroja savu kaimiņu. Vai X tiešām izspiego britus, vai strādā ar viņiem kopā? Fermērens jau bija gestapo vīriem zināms ar savu negatīvo nostāju pret nacionālsociālismu. Kad radās jautājums par viņa atgriešanos Vācijā, to pārņēma bailes par savas sievas un paša likteni. Fermērens stājās sakarā ar britiem, un viņa mērķis nu bija rast patvērumu pie sabiedrotajiem.

Britu slepenais dienests nolēma Fcrmērenu pārim ļaut pazust bez pēdām, dodot visai šai afērai noslēpumainu raksturu. Vācieši tad nevarētu uzminēt, vai tā bijusi tā saucamā «nakts un miglas» akcija, vai arī vienkārša dezertēšana. Taču ziņas par šo skandālu kaut kā izkļuva ārā un par to sāka rakstīt sabiedroto prese. Nu bija jāmaina taktika. «The Times» informēja lasītājus par Fermērena atkrišanu un pēc tam publicēja izvilkumus no viņa deklarācijas ar sarkastisku virsrakstu: «Vācietis un viņa sirdsapziņa».

Fermērenam bija lielas idejas: izlietot savas zināšanas propagandas kampaņā pret Hitleru. «Jūs neatradīsiet to pašu izpratni Londonā, kādu jūs sastapāt šeit. Jūs būsiet neapmierināts,» britu amatpersonas viņu brīdināja. Viņš tomēr gribēja tikt projām.

Sis bija tāds skandāls, kas satricināja visu Vāciju. Tas tomēr notika nevis tādēļ, ka šis būtu vienīgais nodevības gadījums. Ernsta Kaltenbrunnera Drošības dienests varēja .atļauties Moiciša sekretāres Nellijas Kapās — «Elizabetes» — zaudēšanu un tomēr nekļūt vājāks. Bet Kanāriss un abvērs jau tā bija ļoti kritiskā stāvoklī. Mēs redzēsim, kā Hitlers starpgadījumu ar Fermērenu izlietoja saviem nolūkiem.

Vācieši viens otram stāstīja, ka Fenmērens aizbēdzis ar ab​vēra koda grāmatām.

«Vai jūs paņēmāt līdz .koda grāmatas?» es viņam vaicāju vairākus gadus vēlāk, kad mēs sastapāmies kādā Londonas dinejā.

«Nē — es neņēmu tās līdzi,» viņš ar uzsvaru atbildēja, un es, protams, viņa vārdiem ticu.

Sarunas vadīja Fermērena sieva Elizabete — stalta asprātīga sieviete zelta brokāta tērpā.

«Ak, Kanāriss,» viņa smaidīdama teica. «Viņš un viņa suņi!» Dienām ilgi Berlīnes sabiedrība nerunāja neko citu, kā tikai par Fermērena dezertēšanu. Klīda baumas, ka tā notikusi grāfienes Fermērenas reliģisko antipātiju dēļ pret Trešo valsti. No mutes mutē gāja anekdote, ka pie Fermēreniem griezies izcilākais Svētās Trīsvienības loceklis un ieteicis tiem bēgt no nolādētās Vācijas valsts. Kad nu viņi jau gatavojušies to .atstāt, Balss vēl piebil- dusi: «Bet neaizmirstiet paņemt līdzi koda grāmatas.»

Tā nu viņi abi aizbēga no Mazāzijas — no slepenā kara operešu pilsētas. Britu un vācu slepenie aģenti tur sastapās mēness vai ielas spuldžu gaismā, mēģinādami izprast, kurš kuru muļķo. Surp un turp .pāri Bosforam devās grieķi, albāņi, levantīnieši, turki, austrieši, bulgāri, itālieši. Fermēreni ticēja, ka viņiem būs iespējams sasniegt kādu saprašanos un no neatkarīgas pozīcijas ārpus Vācijas nest apgaismību saviem tautiešiem. Taču līdzīgi daudziem citiem cilvēku nolūkiem, kas saceļas pret likteni, arī viņu centienu rezultāts bija gluži pretējs iecerētajiem mērķiem. Vācijā esošie spēki, kas slepeni strādāja miera laibā, bija satri​cināti.

«Fermērens man stāstīja, ka viņš nav ņēmis līdzi koda grāmatas,» es teicu Leverklnam, kad viņš bija beidzis stāstījumu.

«Jā,» atbildēja Leverkīns. «Esmu viņu sastapis un par to izrunājies. Viņam bija visas tiesības sevi glābt. No gestapo puses tiešām draudēja briesmas.»

«Un kā ir ar apgalvojumiem par admirāļa valsts nodevību?»

«Mēs ar admirāli : kļuvām labi draugi, bet viņš man nekad pat neieminējās par slepenām miera sarunām. Lielās politikas iemeslu dēļ viņš varbūt informējis neitrālos un arī sabiedrotos par dažiem faktiem, kurus viņš gribēja tiem darīt zināmus.»

«Faktislki — par patiesību.»

«Jā, kad varēja cerēt uz zināmu labvēlīgu pretakciju. Viņš nekad nebija a,r mieru atklāt militārus noslēpumus kā parasts spiegs.»

«Par saviem mērķiem viņš nesaņēma daudz atzinības ne no vienas, ne no otras puses.»

«Varbūt nē. Bet, ja jūs rakstāt par viņu, mēģiniet skaidri pateikt sekojošo: admirālis labi zināja, ko viņš dara un kāpēc viņš to dara. Varbūt briti gaidīja no viņa lielāku rosību. Taču vardarbība nebija viņa dabā. Es ceru, ka jūs sniegsiet patiesu viņa tēlu. Mēs viņu mīlējām, kaut arī tas bija visgrūtāk izprotamais priekšnieks pasaulē. Viņa garam piemita tas dižums, kas šodien nav vairs atrodams, lai sāktu jaunu slepeno dienestu.»

22. NODAĻA Apvienotais slepenais dienests

Traucējošos «moskītu» uzbrukumus Berlīnei 1943. gada 23. augusta naktī nomainīja liels bumbvedēju uzlidojums, kurā nomestas pavisam 1700 tonnas. Šurp turp pa valsts kancelejas koridoriem staigāja Hitlers, stāstīdams savas domas Martinam Bormanim. Varbūt šis pirmais lielais gaisa uzbrukums Berlīnei viņam sniedza kādu ierosinājumu.

«Es nezinu, ko dara admirāļa Kanārisa grupiņa.,» viņš domīgi teica. «Man šķiet, ka jau ilgu laiku no viņa nav nekādu ziņu.»

Martins Bormanis šos vārdus darīja zināmus slepenajam dienestam. Adjutants pulkvedis Jenke atceras, ka admirālis izsaucies: «Redziet, viņš no manis kaut ko grib.» Kad viņš vēlreiz bija pārdomājis, tas piebilda: «Bet kāda tam patiesībā nozīme?»

Jenke aizrādīja, ka Hitleram tuvu stāvošie vīri bija nobīdījuši Kanārisu malā, jo viņiem nepatika tā ziņojumi. Kanāriss zināja, ka Hitlera svīta sastāv vienīgi no padevīgiem ļaudīm, kādus tas vēlējās. Hitlers nevarēja viņam pārmest nesekmību. Fīrers savā 1941. gada 11. decembra runā bija izteicies: ja arī viņš jau iepriekš nebūtu skaidri zinājis, cik stipra ir krievu armija austrumu frontē, tad kopš kampaņas sākuma viņš .pats, vērodams krievu pamatīgos sagatavošanās soļus uzbrukumam, būtu sapratis, cik nepieciešams bijis šāds vācu uzbrukums. Bet, kad Kanāriss ieradās pie viņa ar agrākajiem ziņojumiem un nepatīkamu atgādinājumu, ka Hitlers jau iepriekš devis skaidru kaujas pavēli sasniegt Urālus, tad fīrers smaidīja.

Viņš aizrādīja, ka tas zinājis un augstu novērtējis admirāļa informāciju, bet ka šāds paziņojums viņam bijis nepieciešams politisku iemeslu dēļ. «Neviena nācija nav devusies karā ar pilnīgāku informāciju par savu pretinieku, kāda bija mums par Krieviju,» Kanāriss teica mums — saviem darbiniekiem. Hitlers atlaida armijas virspavēlnieku, kad tas neieņēma Maskavu pirmajā gadā. Pēc tam fon Brauhiča vieta palika tukša. Nākamajā gadā Kanāriss bija tikpat skeptisks par Kaukāza ofensīvu kā iepriekšējā gadā par mēģinājumu sasniegt Maskavu. Ziņojumu sniegšanu par stāvokli austrumu frontē viņš nodeva savam vietniekam — ārzemju izlūkošanas departamenta («Amt Ausland Abwehr) priekšniekam viceadmirālim Birkneram. Nelaimīgā kārtā pēdējais atbilda Hitlera virspavēlniecības .prasībām. Jenke viņu atceras, reiz nervozi staigājam ap izlūkošanas karti, kad to sagatavoja Hitleram. Zilie karodziņi apzīmēja vācu vienības, bet sarkanie — krievus. Birkners izsaucās: «Nelieciet taču tik daudz sarkanos uz kartes!»

Vai Hitlers patiešām nesajuta, ka viņu visvairāk pievils tie, kas viņam patika? «Es nezinu, ko dara admirāļa Kanārisa gru​piņa. Jau ilgu laiku no viņa nav nekādu ziņu.»

Slepenā dienesta galvenais štābs no Berlīnes pārcēlās dienvidu virzienā uz Coseni, kur atradās armijas ģenerālštāba mītne. Tur pacēlās divas milzīgas betona citadeles, kas viena no otras bija nošķirtas ar sardzes kordonu. Tās pazīstamas ar vārdu Mai- baha I un II. Slepenais dienests novietojās Maibahā II. Pat šf dienesta virsnieki bez sevišķas caurlaides nevarēja iekļūt Maibahā I. Katrai citadelei bija trīs stāvi virs zemes un trīs pazemē. Katrai telpai virszemē bija atbilstoša telpa zem zemes ar attiecīgās nozares telefona kontaktu. Ja atskanēja gaisa trauksme, darbinieki ar visiem telefoniem nokāpa trīs stāvus zemāk un turpināja darbu bez jebkāda pārtraukuma. Maibahas I teritorijā atradās mazs namiņš, kas bija vācu ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Franča Haldera, rezidence. To visi sauca par HaTflera namiņu. Ģenerālštāba priekšnieks to aizdeva Kanārisam, un pēdējais tur dzīvoja ērti un droši. SS vīniem Maibahas centrā nebija atļauts ienākt. Adjutants (ievēroja, cik ļoti Kanāriss nevēlējās doties projām no Haldera namiņa un braiukt uz Berlīni vai Austrumprūsiju. Viņam bija sajūta, ka ārpus citadeles to pastāvīgi novēro. Admirālim bija bailes par savu dzīvību. Viņš atteicās no sātīguma — vienas sarkanvīna glāzes — un sāka dzert vai​rāk, nekā viņa nervu sistēma spēja turēt.

Sajukums sakarā ar Ērika Fermērena un viņa sievas dezer- tēšanu pats par sevi nebūtu izsitis nedrošos pamatus, uz kādiem balstījās vācu slepenais dienests. Bet 1942. un 1943. gadā notika veselas

nelaimju sērijas un īpatnēji starpgadījumi. Fermērena afēra bija galīgais trieciens Kanārisa autoritātei.

No 1939. gada septembra līdz 1942. gada decembrim veiklais Jozefs Millers braukāja starp Minheni un Romu. Slepenā dienesta sakaru virsnieku Romā pulkvedi Helferihu, kam bija radušās aizdomas, Kanāriss pārvietoja citur. Autoritāte abvēra lietās Otto Jons man pastāstīja sekojošo: kāda pāvestam tuva baznīcas vīra uzmanīgs jautājums par Millera stāvokli Vācijā bija nokļuvis gestapo ausīs. Pēdējais atkal kļuva uzmanīgs. 1942. gada decembrī muitas ierēdņi Prāgā aizturēja abvēra aģentu Smithūberu, jo bija aizdomas, ka viņš iejautkts valūtas afērā. Smithūbers atzinās, ka viņš naudu vedis abvēra uzdevumā.

Vesela grupa ģenerāļu ar Vatikāna palīdzību zondējot sabiedrotos, lai uzzinātu miera noteikumus. Viņš pieminēja Osteru un Donanji no paša Kanārisa iestādes, kas abi iejaukti šai lietā. Smithūbers pats bija saistīts ar abvēra Minhenes nodaļu. Gestapo Millers nekavējoties iepazinās ar lietu. Viņš sūtīja kriminālinspektoru sadarboties ar prokuratūras pulkvedi Roderi. Abi pēdējie sāka strādāt lēni. Tikai 1943. gada aprīlī tie pirmo reizi apmeklēja Kanārisu un dabūja viņa atjauju pārmeklēt Donanji kabinetu.

Tur viņi atrada aktis, kur mācītājs Dītrihs Bonhofers (gestapo vīriem zināms nacionālsociālisma pretinieks) bija rekomendēts kā tāds, kuru nebūtu jāiesauc armijā, jo viņam nozīmīgi sakari ar ārzemēm.

Bonhofers, starp citu, bija sastapies Stokholmā ar Cičesteras bīskapu un viņu visai sīki informējis par gaidāmo puču pret Hitleru. Par to gan aktīs nebija nekāda norādījuma. Donanji un mācītāju Bonhoferu apcie​tināja. Ģenerāli Osteru atcēla no amata, bet Jozefs Millers tika pakļauts militāram arestam.

«Mani sauca kara tiesas priekšā,» viņš man stāstīja. «Man pierakstīja nodevīgu rīcību un darbību, kas apdraud kara vešanu. Manas aizstāvēšanas taktika bija tāda, ka esmu gan piedalījies sarunās par mieru, bet, būdams slepenā dienesta virsnieks, es biju tiesīgs to darīt. Es nekad neesmu ķēries pie līgšanas. Gestapo rokās neatradās nekādi dokumentāri pierādījumi, kas liecinātu, ka šāda līgšana ar sabiedrotiem notikusi. Miera projekta priekšlikumi, kurus es biju atvedis no Romas, droši gulēja pulk​veža Srādera tērauda lādē. Viņš bija pārbaudfts admirāļa Kanā​risa draugs armijas ģenerālštābā.

Vadīdams pats savu aizstāvēšanu, es tiesai teicu: vai nu es esmu pilnigi nevainīgs, vai ari absolūti vainīgs: tāpēc es prasu attaisnošanu, vai arī nāves sodu.'Tiesa attaisnoja, bet mani joprojām turēja militārā apcietinājumā, jo citādi gestapo mani būtu paņēmusi savā ziņā sevišķai iztaujāšanai.»

Kanārisam pirmā oficiālā sastapšanās ar Ernstu Kaltenbrun- neru notika 1943. gada februāri, kad minētā izmeklēšana vēl nebija nobeigusies. Tikko bija pakārti divi Minhenes studenti (no tiem viens bija sieviete) par propagandu pret režīmu sakarā ar Stajingradas katastrofu. Admirālis redzēja, ka Kaltenbrunners ir trauksmes un aizdomu pilns. Kaut arī viņš nebija tik veikls kā priekšgājējs Heidrihs, tomēr arī tas bija ļauns un briesmīgs pretinieks. Kanāriss vēroja viņa platos plecus, lielo galvu un šaurās negantās acis. Tas bija pārsteigts par viņa roku lielumu. «īstas slepkavas ķetnas,» Kanāriss vēlāk pastāstīja kādam savam virsniekam. Kaltenbrunners kritizēja Kanārisa vīru — galveno slepenā dienesta virsnieku Vīnē — grāfu Maronju-Redvicu. Viņš apgalvoja, ka grāfs bijis ciešā saskarē ar konservatīvo opozīciju Ungārijā, kā arī draudzīgās attiecībās ar ungāru slepenā dienesta aizdomīgajiem locekļiem — tieši ar tiem, kam labvēlīga nostāja pret angļiem.

Kaltenbrunners faktiski gribēja parādīt vēl kaut ko citu: ja jau reiz vācu slepenā dienesta vadošs darbinieks ir saskarē ar šādām personām, tad ļoti iespējams, ka kontaktā ar angļiem ir arī abvēra vīri paši.

Kanāriss reaģēja nekavējoties, runādams ātri un pārliecinoši, kā vienmēr, kad bija uztraukts. Viņš aizstāvēja uzskatu, ka ir ļoti pamatota vajadzība novērst ungārus no visām partijām. Slepenā dienesta virsnieka uzdevumos ietilpst iegūt informāciju par ikvienas grupas darbību. Likās, ka Kaltenbrunners bija pa daļai nomierināts.

Kad es pieminēju šo starpgadījumu, kāds vecs ungāru diplomāts man pastāstīja: «Kara laikā ungāru slepenais dienests nekad nezaudēja sakarus ar britiem. Kaltenbrunnera draudi viegli saprotami. Ungārijai bija tik labi sakari ar britiem, ka mēs uz sera Hjū Necbtila-Hjudžensena jahtas netālu no Istambulas 1943. gada oktobrī parakstījām padošanās noteikumus. Tas notika 18 mēnešus pirms tam, kad padošanās bija

patiesi iespē​jama.»

Ungāru sūtnis Stokholmā Uleins-Revickis, kam kara pēdējos gados bija sakari ar britiem, man Ungārijas ainu papildināja ar šādu piezīmi: «Ģenerālštābs bija noskaņots vāciešiem labvēlīgā garā.

Iekšlietu ministrija toties bija draudzīga britiem. Kanārisa draugi atradās šai ministrijā.»

Bija uzosti ceļi uz Vatikānu, pamanīta sadarbība ar ungāriem, apcietinats viņa luterāņu emisārs Stokholmā. Kanārisa vīrs Istambulā dr. Pauls Leverkīns atradās pastāvīgās bažās, ka gestapo viņu neapsūdz amata noslēpumu izpaušanā vai nodevībā. Kanārisam bija vajadzīgi ārkārtīgi izturīgi nervi, lai turpinātu savu politiku pret Hitleru. > «Ja, admirālis Kanāriss Sveici vēlreiz brīdināja 1942. gada oktobrī,» Šveices sūtniecības preses atašejs Augusts Linds man stāstīja. Kad Ribentrops beidzot bija pārliecināts, ka sabiedrotie drīz dosies triecienā pret ass bloka vājāko valsti, viņa paviršo uzmanību saistīja neitrālās Šveices stāvoklis. Viņš nosūtīja vācu sūtnim Bernē dažādus jautājumus, dodams rīkojumu ziņot, kādas ir Šveices pārtikas un izejvielu rezerves. Nav šaubu, ka Ribentrops domāja par vēl vienu bezasiņu okupāciju, kurā varētu vainot sabiedrotos. Ar to būtu panākts kāds neliels labums: starp Itālijas fronti un Vāciju būtu iegūta vienotāja teritorija. Vācu sūtnis Bernē dr. Kehers savā ziņojumā uzsvēra stingro un kareivisko šveiciešu raksturu, kā arī viņu nacionālā cietokšņa stiprumu kalnos. Notika sazināšanās ar Kanārisa vīru Bernē, un sūtniecības padomnieks dr. Teo Korts informēja slepenā dienesta vadītāju par to, kas gaidāms. Pēc tam Kanāriss nosūtīja Šveices valdībai brīdinājumu. Briesmas varbūt neesot tūlītējas. Viņš tomēr negribot atstāt nedarītu neko tādu, kas varētu saīsināt karu.

Mēs jau redzējām, ka sabiedrotie ar savu desantu Ziemeļ- āfrikā vāciešus pārsteidza. Viņi tos pārsteidza arī ar Ancio de​santu 1944. gada janvārī.

«Kanāriss bija slikts izlūkošanas virsnieks,» teica ģenerālis Vestfāls, kāds no Rommela štāba virsniekiem, kad es prasīju viņa domas par admirāli. «Tieši pirms Ancio desanta es viņam vaicāju, kur patlaban atrodas britu kaujas kuģi.

«Mēs tos neizlaižam no acīm — par to nemaz nebēdājiet,» admirālis atbildēja, bet nesniedza nekādus konkrētus datus par kuģu atrašanās vietu.

Kad tie tūliņ pēc tam parādījās, lai atbalstītu Ancio desantu, tad, protams, mēs zinājām, kur atrodas britu kaujas kuģi. Tāpēc jau es teiou, ka viņš bija slikts izlūkošanas virsnieks.»

Bez šaubām, admirālis nekā nezināja, ka gaidāma Ancio operācija. Bet to pašu grūti teikt par sabiedroto uzbrukumu Zierneļ- āfrikai. Herberts Vihmans no Hamburgas, kaut arī saņēmis pretrunīgus ziņojumus, tomēr sniedzis viņam pareizu «Lāpas» operācijas konvoju virzienu. Varbūt arī Kanārisam bija pareizs spriedums, bet viņš ģenerālštābam un virspavēlniecībai ļāva atvasināt pašiem savus secinājumus.

Ir skaidrs, ka viņš zināja par gaidāmo Itālijas atkrišanu, bet informēja SD ,par gluži pretējo. Nav iespējams pateikt, vai viņš zināja pair grāfa Grandi apmeklējumu Portugālē, kur tas apspriedās ar sabiedrotajiem. Taču admirālis bija visdraudzīgākās attiecībās ar savu itāliešu kolēģi — Servizio Informazione Militare priekšnieku — ģenerāli Cezari Amē. Kanāriss, šķiet, rīkojās kā vīrs, kas mēģina noplēst iznīcībai lemtu namu. Vispirms šāds vīrs noņem jumtu un tad augšējo mūra daļu — Bulgāriju, Itāliju, Ungāriju. Līdz ar to galējais sabrukums būtu mazāk katastrofisks. Citi turpretim centās saturēt kopā ikvienu akmeni. Bet, ja tādā gadījumā pamati pēkšņi pazustu, sabrukums būtu daudz briesmīgāks.

Kad fašistu lielā padome bija izteikusi valdībai neuzticību, Musolīni 25. jūlijā atkāpās. Viņu tūliņ apcietināja. Hitlers nu bija ļoti delikātā stāvoklī: vai ticēt karaļa Viktora Emanuēla un maršala Bodoljo solījumiem? Viņš nevarēja vienkārši savu itāliešu sabiedroto atbruņot, jo tas vēl joprojām cīnījās pret ienaidnieku. Bet Hitlers kala plānus, kā nolaupīt Itālijas karali un pāvestu un kā atbrīvot Musolīni. Pēdējo plānu Skorceni izdevās īstenot. Kad Kanāriss izdzirda par šādiem Hitlera plāniem, viņš nolēma doties personīgi uz Itāliju, aizbildinoties ar vajadzību pārbaudīt itāliešu gribu pretoties. Ģenerālis Lahūzens man pa​stāstīja, ka viņa īstais nolūks bijis brīdināt itāliešus par Hitlera plāniem.

Tā viņš 1943. gada augustā ieradās Venēcijā un apmetās «Dānieļi» viesnīcā, tai pašā vietā, kur tas

1940. gadā bija sastapies ar rumāņiem un izkaulējis vāciešiem tiesības apsargāt Ploeštu naftas avotus.

Sājos trijos gados stāvoklis bija radikāli mainījies.

Amē bija gaišmatains tips, kas runāja lēni un drīzāk atgādināja vācieti nekā itālieti. Uz Venēciju viņš ņēma sev līdzi daudz virsnieku. Kanārisu pavadīja Lahūzens, kas gatavojās viņu atstāt un sākt pildīt frontes uzdevumus. Klāt bija arī pulkvedis fon Freitāgs-Loringhāfens, kam no Lahūzena bija jāpārņem otra de​partamenta vadībai.

Lahūzens atceras, ka Dānieļi viesnīcā notikušas plašas un oficiālas brokastis. Sai pēcpusdienā Kanāriss un Amē vieni paši devās uz Lido un tur kopā pavadīja pusotras stundas. Sai laikā Kanāriss savu draugu brīdināja par nolaupīšanas plāniem. Pēc tam viņš Lahūzenam aizrādīja, ka brīdinājums nodots un ka Amē no savas puses bijis tikpat atklāts pret viņu. Bija paredzēta kapitulācija. Itālija gatavojās pāriet pretējā pusē. Amē un Kanāriss nakamajā dienā sastapās savu virsnieku klātbūtnē, lai formāli atvadītos.

Itālietis skaļi un skaidri vāciešiem apliecināja, ka ieroču brālība ir svēta un negrozāma. Itālija nolēmusi turēties kopā ar Vāciju un cīnīties līdz galam pret angļu un amerikāņu uzbrukumu. Visiem klātesot, Kanāriss šos vārdus noklausījās ar apbrī​nojamu nopietnību.

Atgriezies Cosenē, admirālis, pusdienojot kqpā ar Emstu Kal- tenbrunneru un Valteru Hupenkotenu, pakavēja viņiem laiku ar savām Itālijas atmiņām. Hupenkotens savā ziņojumā raksta, ka Kanāriss norādījis uz Amē personīgo deklarāciju. Amē uzskatot par pilnīgi izslēgtu to, ka Itālija varētu spert neatkarīgus soļus, lai izbeigtu karu. Hupenkotens turpat atzīmē, ka pēc Itālijas kapitulācijas, 1943. gada 8. septembra, Kanāriss SS izlūkošanas departamenta priekšnieka palīgam Sellenbergam stāstījis mazliet citādu stāstu. Viņš nodevis Sellenbergam lielu vīstokli ar ziņojumiem, kurus tas savā laikā iesniedzis Keitelam. Sals ziņojumos bijusi runa par Itālijas neuzticamību un itāliešu ģenerālštāba intrigām panākt separātu mieru. Amē? Jā — Kanāriss dabūjis zināt,' ka Amē tūlīt pēc Venēcijas sanāksmes nekavējoties nosūtīts komandēt kādu divīziju. Badoljo norīkojis to uz fronti, bet viņam, Kanārisam, stāstīts, ka Amē pazudis ceļā uz savu jauno posteni. Esot jāpieņem, ka vāciešiem naidīgi spēki viņu nogali​nājuši.

Hupenkotens nepastāsta, ar cik neticīgu skatu Sellenbergs šo versiju noklausījies.

Ja tomēr Romas nodevība nenāca kā pilnīgs pārsteigums un ja SS spēja pievākt un no Itālijas nometnēm uz Vāciju nosūtīt lielu skaitu sabiedroto gūstekņu, tad tāpēc, ka tika saņemta arī citādāka informācija nekā tā, ko Kanāriss atveda mājup no Itālijas. Britu kontroles komisijas izlūkošanas nodaļa 1947. gadā izvaicāja kādu abvēra speciālistu, kas 1943. gada septembrī vācu armijas noklausīšanās posteni Francijā uztvēra sabiedroto signālus. Vāciešiem bija izdevies atklāt P. E. jeb t. s. jaucēja telefona noslēpumu. Tas padara nesaprotamas visas sarunas, lai novērstu pieslēgšanās un noklausīšanās draudus.

Vienā vada galā teiktais par skaidrām un saprotamām skaņām pārvēršas tikai uztvērēja galā. To veic kāds sevišķs aparāts. Sī metode ir pietiekami droša, ja lieto telefona kabeli. Nav ticams, ka spiegs tam varētu pieslēgties ar visai lielo aparātu, kāds vajadzīgs šādu sarunu atšifrēšanai. Bet, ja telefona sarunu noraida pa radio, tad ar ienaidnieka teritorijā esošo skaņu noskaidrotāju instrumentu var diezgan ātri pieskaņoties abu pārējo P. E. aparātu viļņu frekvencei.

Tā nu notika, ka abvēra vīrs Padekalē pilsētā uztvēra sarunu starp prezidentu Rūzveltu un Cerčilu. So sarunu noraidīja pa radio un nevis pa kabeli, ko abi valstsvīri nezināja. Starp citu tika piesardzīgi pieminēta «mūsu gūstekņu apbruņošana».

«Tas man pilnīgi noskaidroja,» teica abvēra virsnieks, «ka Itālija nolēmusi atkrist. Blakus man sēdēja SD vīrs, kas nolasīja katru vārdu, ko es uzrakstīju.»

Līdz ar krievu ofensīvas turpināšanos un Keselringa atkāpšanos Itālijā Berlīnes salona opozīcija kļuva aizvien skaļāka. 1944. gada janvārī gestapo trieciens ķēra kādu neapmierinātu vāciešu grupu.

Gestapo aģents sniedza attiecīgu informāciju, pēc tam kad viņš bija piedalījies Solfa kundzes (vācu Tokijas vēstnieka atraitnes) viesībās. Starp citām sašutušām personām tur bija klāt pensionēts diplomāts Otto Kīps, kas kādu laiku atradās Kanārisa dienestā. Salkarā ar visu to tika arestēts grāfs Helmūts fon Moltke un viņa draugi. 1943. gada decembri ģenerāli Osteru galīgi atbrīvoja no slepenā dienesta. Tad

apcietināja Ķīpu. Pēc tam Fermēreni un vēl divi citi aģenti no Istambulas aizbēga uz Kairu. Tomēr galīgais lūzums stanp Hitleru un Kanārisu nenotika vienkārši šo dezertieru vai neparasto miera sarunu dēļ.

Kanāriss bija piesardzīgs: par jauniem miera priekšlikumiem, kas nāca no nezināmiem avotiem, viņš ziņoja vai nu virspavēlniecībai, vai arī Ribentropam. Ja viņš to nebūtu darījis, tas varētu iekrist Kaltenbrunnera izliktajā slazdā. Tā 1943. gadā, kad padomju vēstniece Stokholmā Kolontajas kundze sāka sarunas ar abvēru cerībā atklāt militāru grupu, kas gribētu slēgt mieru ar Krieviju, Kanāriss nodeva sava darbinieka ziņojumu niknajam un neuzticīgajam Ribentropam. Pēdējais tomēr šo miera piedāvājumu pētīja tālāk.

Fakts, ka vidutājs starp Kolontajas kundzi un vācu slepenā dienesta virsnieku Stokholmā Vāgneru bija žīds, nekādā ziņā Ribentropu neatbaidīja.

Kanāriss Rihardam Procem attēloja pēdējo lielo vētru, kādu sacēluši viņa ziņojumi par Krieviju.

Hitlers, laikam niknuma pilns viņa sakāvniecisko uzskatu dēļ, pavēlēja viņam ziņot par stāvokli Krievijas frontē. Kanāriss ieradās ar slepenā dienesta ziņojumu žūksni un sāka attēlot militāro situāciju. Kādu laiku Hitlers viņu vēroja. Himlers stāvēja blakus. Pēkšņi Hitlers uzlēca augšā un, apgāzdams galdu, pieskrēja viņam klāt.

Sagrābis admirāļa svārku atloku, viņš kliedza: «Vai jūs mē​ģināt man iestāstīt, ka es zaudēšu karu?»

«Mans fīrer, es neesmu nekā teicis par kara zaudēšanu. Es mēģināju vienīgi izskaidrot militāro stāvokli Krievijas frontē.»

Sis laikam bija tas pats gadījums, kad Kanārisam bija jādzird nievas par Fermērena dezertēšanu un Leverkīna miera sa​runām. Viņu atlaida, un tam bija slepenais dienests jāatstāj.

Hitlera pacietība bija izsmelta. Viņš mežonīgi lādējās par «tipiskiem Kanārisa vīriem» ārzemju posteņos. Abvēru pārņēma Kaltenbrunners un Sellenbergs. Pēc apspriedēm ar Himleru, Kei- telu un Jodlu dekrēta tekstu pasniedza Hitleram parakstīšanai. Hupenkotens šo dekrētu citē sekojoši: 1. Es pavēlu noorganizēt apvienotu Vācu slepeno dienestu.

2. Es ieceļu SS reihsfireru par slepenā dienesta komandieri. Viņš ar virspavēlniecības priekšnieku vienosies, ar kādiem noteikumiem militārās izlūkošanas dienests iekļaujams sle​penajā dienestā.

«Vai jūs vēl kaut ko vēlaties?» prasīja Hitlers, kad Kaltenbrunners viņam rādīja jaunās apvienotās slepenā dienesta organizācijas plānu. Kaltenbrunners nekavējoties pieprasīja sev arī ārlietu ministrijas izlūku dienestu. Bet tas būtu bijis pret Hitlera paša politiku — skaldi un valdi.

1944. gada februārī Kanāriss izbeidza savas militārā slepenā dienesta vadītāja gaitas, nostrādājis šai amatā mazliet vairāk nekā deviņus gadus. Lai nosegtu īstos atcelšanas iemestus, viņam bija atrasts darbs bruņoto spēlku saimnieciskajā sektorā. Kaltenbrunners pārņēma grožus tādā ātrumā, ka Kanārisam neatlika laika izdarīt amata pienākumu nodošanu tā, kā to prasīja šīs iestādes paražas. Uzticamais Jenke ātri un veikli apstaigāja sekretārus, lai pārliecinātos, vai nekur nepaliek atstāti izraksti no admirāļa dienasgrāmatas. SD nu iekļuva Maibalias citadelē blakus ģenerālštābam. SD vīri pavēlēja Kanārisam atstāt Haldera namiņu un tur vairs neatgriezties.

Viņš nu sēdēja vientuļš savā Slahtenzē namā. Militārais slepenais dienests, kuru viņš bija saturējis kopā, tagad ātri izira.

«Kad admirāļa tur vairs nebija,» skumji teica Rihards Proce, «es no savas nodaļas Holandē vairāk nekā uz Berlīni nesūtīju. Mums trūka jebkādas uzticības pret iestādi, kurā nebija viņa.»

«Kanāriss bija bez aizsardzības,» stāstīja Vi'llijs Jenke. «Kaut arī viņam bija bailes par savu dzīvību, tomēr tas nekustējās. Mēs mudinājām viņu bēgt uz Spāniju kopā ar sievu un ģimeni. Ģenerālis Franko būtu gādājis par viņa drošību. Militārais slepenais dienests būtu viņa rīcībā nodevis lidaparātu.

Bet admirālis nevē​lējās bēgt.»

Jenke kratīja galvu, kad atcerējās savus veltos argumentus. Admirālis raudzījās pretim katastrofai un gatavojās smagi sa​maksāt par savu tautiešu noziegumiem.

23. NODAĻA Valkīras operācija Vācu fronte Normandijā 1944. gada jūlijā bija sasprindzināta līdz pēdējai iesipējai. Krievu armijas caur Rumāniju un Poliju tuvojas Vacijai. Beidzot daži jaunāki vīri vācu armijā pārņēma akciju savās rokās. Pulkvedis fon Staufenbergs, kas no Āfrikas kara bija atgriezies air zaudētu roku, aci u,n diviem norautiem otras rokas pirkstiem, nebija piemērotākais virs Hitlera uzspridzināšanai. Taču Hitlers bija ievilcies dziļi savā «Vilka midzeni» (tā tika saukta viņa virspavēlniecības mītne Austrumprūsijā, Rastenburgā) vai arī savā Berhtesgādenas ligzdā, ka nevienam nebija viegli nokļūt viņa tuvumā. Armijas personāla departaments rūpīgi izraudzīja Hitlera svītu, un lielākā daļa cilvēku viņa tuvumā bija nonākuši tā hipnotiskajā ietekmē. Sazvērniekiem, kurus kara norise dažreiz saveda kopā un dažreiz atkal izklīdināja, bija izdevies izstrādāt operācijas plānu, kā sagrābt varu Vācijā. So plānu tie aizzīmogotās aploksnēs izsūtīja attiecīgām personām. Aploksnes atveramas, kad būs saņemts koda vārds — «Valkīra».

No dzimtenes (rezerves) karaspēka galvenā štāba vēstules izsūtīja militāro apgabalu štābiem. Dzimtenes karaspēku komandēja ģenerālis Froms, bet viņa štāba priekšnieks bija pulkvedis Klauss Senks fon Staufenbergs. Sazvērnieku savā laikā bija ļoti maz. Bet, kad Vācijas stāvoklis vērtās aizvien kritiskāks, kļuva pat bīstami, cik daudz jaunu piekritēju tiem pievienojās. Katrs gribēja vest līdz savu draugu. Vēl pučs nebija sagatavots, kad jau sākās strīdi par ministru posteņiem. Sazvērnieki vēlējās savas rindas paplašināt ar strādnieku pārstāvjiem. Bet nacistiem strādnieku vidū bija labi noorganizēts spiegu tīkls. 5. jūlijā arestēja ievērojamāko sociāldemokrātu partijas vadītāju Jūliju Lēberu. 16. jūlijā gestapo jau bija pietiekami daudz uzzinājusi, lai arestētu Kārli Gerdeleru — visas sazvērestības politisko vadītāju. Nav tāpēc brīnums, ka Staufenbergs un viņa draugi steidzināja sava plāna īstenošanu. Tas bija jau gandrīz pilnīgi sabrucis.

Kanāriss sēdēja savā Slahtenzē namā un pesimistiski gaidīja notikumu tālāko norisi. Kaut ari viņam bija tikai 57 gadi, tomēr pēdējo deviņu gadu koncentrācija un intensīvais darbs bija to fiziski izsmēluši.

Darbojoties spiegu organizācijas priekšgalā, viņa aktivitate bija mazinājusies, kaut arī smadzenes bija tikpat rosīgas kā vienmēr. Sakari ar sabiedrotajiem nebija devuši nekā pozitīva, uz kā sazvērnieki varētu balstīties. Kanāriss nosūtīja sievu un abas meitas uz Bavāriju, kur tās bija drošas no masveidīgiem gaisa uzbrukumiem. Jūlijā viņš viens pats dzīvoja Berlīnē ar savu poļu pavāru un apkalpotāju — alžīrieti Muhamedu. Viņa izklaidēšanas — papagailis, āpšu suņi, bez tam kada kaimiņa apmeklējums un darbs jaunajā saimnieciskaja studiju grupā Eihē.

Staufenbergs nesa sev līdzi tā paša tipa bumbu, kuru Kanārisa vīri veda 1943. gadā uz Smoļensku.

Tas bija britu plastiskais spridzeklis un detonators ar skābes caurules laika degli. To viņš paslēpa portfelī, ko bija nolēmis nolikt konferences telpā, kur atrastos Hitlers, Himlers un citi naeistu vadoņi, cik nu tos vien kopā varētu atrast. Nebija viegli izdomāt dienesta darīšanas, kas dotu iemeslu sniegt ziņojumu Hitleram. Vēl grūtāk bija atrasi Hitleru un Himleru vienā telpā. Reiz jau Staufenbergs bija sagatavojis atentātu, bet tad Hitlers nemaz neparādījas. 15. jūlija viņam izdevās būt klāt Berhtesgādenas apspriedē, kur Hitlers un Himlers abi bija vienā istabā. Kad viņš jau gatavojās pārspiest skābes cauruli, Hitlers izgāja ārā un vairs neatgriezās. Divas reizes viņš ziņoja par neveiksmi. Britu slepeno dienestu Lisabonā sasniedza informācija, ka lieta atlikta. Beidzot 20. jūlijā Staufen- bergam bija uzdots sniegt ziņojumu Hitleram Rastenburgā par zaudējumu aizstāšanu Krievijas frontē ar rezervēm no dzimtenes armijas. Viņš izlidoja no Berlīnes .kopā ar savu adjutantu Verneru fon Heftenu. Staufenbergs izgāja cauri trim drošības sardzes rindām un sasniedza citadeli, kur tas stādījās priekšā maršalam Keitelam dažas minūtes pirms konferences, kas sākās 12.30 dienā. Portfeli tas turēja savos trīs veselajos pirkstos. Kad viņi kopā devās uz konferenci, Staufenbergs pamanīja, ka tā notiks koka barakā ar plaši atvērtiem logiem. Ja diena nebūtu

tik karsta, apspriede notiktu betona citadelē. Hitlers likās Staufen'bergu nepazīstam, un Keitels viņu tāpēc stādīja priekšā. Konferences dalībnieki salasījās. Klāt bija adjutanti ģenerālis Smunds un pulkvedis Brands, sekretāri un virsnieki ar sniedzamajiem ziņojumiem. Staufenbergs atbalstīja portfeli pret celi, pārspieda skābes cauruli ar desmit minūšu degli un pēc tam pieslēja portfeli pie galda kājas dažu pēdu attālumā no Hitlera. Pulkvedis Brands sajuta, ka portfelis viņam pa kājām, un viņš to pabīdīja mazliet sāņus. Sazvērnieku sakarvirsnieks virspavēlniecībā ģenerālis Felgābels izsauca Straufenbergu ārā kādai telefona sarunai. Keitels pacēla acis un redzēja, ka Staufenbergs atstāj telpas. Tas notika dažas minūtes pēc 12.40. Staufenbergs izgāja cauri pārbaudes punktam un no transporta parka vēroja, kas tālāk notiks.

Pēkšņs uzliesmojums, apdullinošs troksnis, dūmu mākonis pār sagrauto baraku, uz visām pusēm lidojoši grausti. Cilvēki sāka skriet šurp un turp, uz nelaimes vietu steidzās vīri ar nestuvēm, lai aizgādātu projām līķus. Staufenbergam nebija šaubu, ka bumba veikusi savu darbu. Ar grūtībām viņš tika garām drošības virsniekam, kas bija atsteidzies pie ārējās barjeras ar pavēli nelaist nevienu ne iekšā, ne ārā. Tad Staufenbergs devās uz aerodromu un izlidoja atpakaļ uz Berlīni. Sazvērnieki sēdēja Berlīnē un gaidīja pirmās ziņas. Kāds virsnieks 3.30 pēcpusdienā ieradās dzimtenes karaspēka galvenajā štāba (kara ministrijas telpās Bendlera ielā) ar ziņu, ka Hitlera virspavēlniecības mītnē notikusi eksplozija un vairāki virsnieki smagi ievainoti. Ģenerālis Beks, kas 1938. gadā atkāpās no vācu ģenerālštāba priekšnieka amata, tagad bija uzņēmies atbildību par Bendlera ielu kopā ar tiem ģenerāļiem, kas bija sagatavojušies riskēt ar visu. Viņam bija pakļauts viss tālrakstes tīkls starp armijām austrumos un rietumos. Dzimtenes karaspēka komandieris veselu stundu nekā nezināja par notikušo. Beks personīgi mēģināja sazināties ar armijas grupu komandieriem austrumos un rietumos. Viņš pavēlēja vācu armijām plašu atkāpšanos apdraudētajā kreisā spārnā gar Baltijas piekrasti. Rommelu (vienu no viņa galvenajām cerībām rietumos) bija nopietni ievainojusi kāda angļu iznīcinātāja lidmašīna, kad trīs dienas atpakaļ viņš brauca savā automobilī. Virspavēlnieks rietumos maršals fon Klūge varbūt varētu lūgt Eizenhaueru sākt nekavējoties miera sarunas. Bet viņš nebija drošs par sevi. Pēc telefona sarunām ar Beku, Fromu, Hepneru un citiem Berlīnē viņš nolēma nedarīt nekā. Pa to laiku sazvērnieki nosūtīja dzimtenes karaspēkam koda vārdu «Valkīra». Berlīnes garnizons saņēma pavēli apsargāt Bendlera ielu pret SS. Tuvākās vienības ārpus Berlīnes dabūja rīkojumu doties uz galvaspilsētu. Ģenerālis Olbrihts 4 pēc pusdienas paziņoja Fromam, ka Hitlers ir miris.

«Kas jums to teica?» uzmanīgi prasīja ģenerālis Froms.

«Informācija nāk no ģenerāļa Felgībela.» Šaubīgais Froms rīkojās piesardzīgi; viņš pieprasīja sarunu ar virspavēlniecības mītni. Tas nekavējoties tika savienots ar mar​šalu Keitelu.

«Kas īsti notiek virspavēlniecībā? Seit Berlīnē klīst vistra​kākās baumas,» prasīja Froms.

«Ko viņi īsti saka? Seit viss ir kārtībā,» izvairīgi atbildēja Keitels.

«Es nupat saņēmu ziņojumu, ka fīrers nogalināts.»

«Muļķības. Notika kāds mēģinājums, bet tas bija neveiksmīgs. Starp citu — kur ir jūsu štāba priekšnieks Staufenbergs?»

«Staufenbergs vēl nav šeit ieradies.» ' Nezinādams, ka pavēles visā Vācijā ir jau atplēstas, Froms nolēma nespert tālākus soļus. Pīkst. 4.30 Staufenbergs ieradās Berlīnē. Bendlera ielā tas ziņoja Fromam, ka redzējis Hitleru beigtu, kad tas iznests ārā no drupām. Froms savukārt viņam paziņoja Kei.tela vārdus. Staufenbergs atbildēja: «Keitels melo kā parasti.» Bet viņš zināja, ka ari Keitels bija barakā un ka tas tomēr palicis dzīvs.

Bet pučam jāturpinās, lai tas maksā ko maksādams! Sazvērniekiem bija jāpārvar šaubīgais Froms un kopā ar citiem štāba virsniekiem jāpakļauj arestam.

Staufenbergs laikam jau no Stakenas lidlauka telefonēja Kanārisam, ka Hitlers bumbas ātentātā dabūjis galu.

«Dievs debesīs — beigts?» izsaucās admirālis. «Kas to izdarīja? Vai krievi?» Viņš labi zināja, ka

pat telefona sarunas ar viņa māju tiek izspiegotas un pierakstītas. Stundu vēlāk, driz pēc 4.30, kāds cits sazvērnieks piezvanīja, lai pateiktu, ka atentāts beidzies nesekmīgi un Hitlers joprojām dzīvs. Kanāriss tūliņ brauca uz savu darba vietu Eihē un tur ieradās tieši laikā, lai apstiprinātu darbinieku apsveikuma telegrammu sakarā ar laimīgu izglāb​šanos.

Pa to laiku ģenerāļi Bendlera ielā pavēlēja sardzes pulkam ieņemt Berlīnes raidstaciju cerībā aizkavēt ziņu izplatīšanos. Bet pulka komandieris majors Rēmers uz šo rīkojumu raudzījās ar aizdomām.

Kāds viņa virsnieks ierosināja prasīt dr. Gebelsam ziņas apstiprinājumu par Hitlera nāvi. Gebelss rīkojās ātri un savienoja Rēmeru ar pašu Hitleru. Pēdējais savā nepārprotamajā trīcošajā balsī pilnvaroja Rēmeru apspiest puču. Divus virsniekus, kas ieradās ministrijā apcietināt Gebelsu, arestēja pašus. Pīkst.

6 vakarā sazvērniekiem bija pilnīgi skaidrs, ka Hitlers joprojām dzīvs. Viņi redzēja Hitlera virspavēlniecības signālu kopijas, kas bija sūtītas garnizonu komandieriem un kas atsauca Valkīras pavēles un dumpinieku komunikē. Rēmers ielenca Bendlera ielu un nelaida nevienu ārā. Sazvērnieki nu bija slazdā. Froms ap 10 vakarā izkļuva no sava vieglā aresta un nu vērsās pret sazvērniekiem ar visu niknumu. Viņš pavēlēja nogalināt uz vietas Staufenbergu, Olbrihtu, pulkvedi Mērcu fon Kvimheimu un leitnantu Verneru fon Heftenu. Viņus nošāva sētā auto starmešu gaismā. Tikai pēc tam paspēja iejaukties Himlers un pieprasīja visus aizdomās turētos nodot gestapo rokās. Beks mēģināja izdarīt pašnāvību, bet sevi tikai ievainoja. Kad viņš mirstošs gulēja zemē, tam tika parādīta pēdējā žēlastība — šāviens, kas to nogalināja. Hitlers pusnaktī griezās pie tautas ar radiorunu. Viņš teica, ka «nožēlojama militāro nodevēju kliķe mēģinājusi viņu iznīcināt un līdz ar viņu visu virspavēlniecību». Tai pašā dienā viņš par ģenerālštāba priekšnieku iecēla vienu no saviem uzticamākajiem ģenerāļiem — Guderianu. Sis bija tas pats Guderians, kam tik daudz raižu sagādāja zādzības I. N. 6 nodaļā. Par to bija runa šīs grāmatas sākumā.

Kas pa to laiku bija noticis Rastenburgā? Brīdī, kad bumba sprāga, Hitlers bija atspiedies uz karšu galda. Plastiskā lādiņa eksplozīvais spēks sagāza barakas sienas un izdalījās brīvā gaisā.

Ja konference būtu notikusi betona citadelē, no kuras sprādziena spēks nebūtu varējis izkjūt laukā, tad pasaules vēsture vaTbūt būtu ievirzījusies citās sliedēs. Barakas centrā bija palikusi it kā konusveidīga gaisa josla, ko graujošā iedarbība nebija skārusi. Tajā atradās Ādolfs Hitlers, atspiedies uz galda, kas sabruka zem viņa. Visus notrieca zemē. Sprādzienā bija noplēstas fīrera bikses. Viņa mati no virspuses bija nodeguši. Plecs bija stipri nobrāzts. Tas arī bija viss ievainojums. Pirmā balss drupu kaudzē nāca no Keitela mutes: «Kur ir fīrers?»

Pulkvedis Brands bija miris, tāpat kāds stenogrāfs un sekretārs. Citi bija vieglāk vai smagāk ievainoti. Hitlera brūces drīz pārsēja un viņš atkal staigāja apkārt. Hitlers bija mežonīgi jautrs, kad tas kopā ar filmu kameras vīriem devās cauri slimnīcas nelaimes gadījumu nodaļai. Viņš pieskārās pārsietajiem ķermeņiem, kas gulēja līdzīgi baltām mūmijām un kas par spīti saviem pārsējiem raustījās, viņam tuvojoties. Hitlers jokojās par saviem īsajiem matiem. Kad kāds slepus smējās par viņa sāpīgo mēģinājumu celt roku nacistu sveicienam, Hitlers viņu neievēroja, bet tikai aizrādīja, kai nespējot vairs kārtīgi pacelt roku un tam esot jāsamierinās ar pilsonisku apsveicināšanos. Sai pašā pēcpusdienā viņš steidzās uz dzelzceļa staciju, lai sagaidītu Musolīni un maršalu Graciāni, kas bija ieradušies no Itālijas meklēt padomu un palīdzību. Uz tēju Rastenburgā ieradās arī Gērings un Riben- trops. Seit notika slavenais gadījums, kad Gērings draudēja Ribentropam ar savu maršala zizli. Pēc sprādzienā radītā satricinājuma Hitleru pārņēma neizbēgamā reakcija. Tā izpaudās pēkšņā garīgā traucējumā. Pārsteigto itāliešu priekšā viņš nesakarīgi lādējās par vācu tautu, kas neesot viņa cienīga; saviem ienaidniekiem viņš gatavojot briesmīgu atriebību. Pēc tam Hitlers iegrima drūmā klusēšanā.

Sacelšanās ilga ne vairāk kā vienpadsmit stundas. Līdzdalībnieki, kas vēl nebija nošauti vai apcietināti, izdarīja pašnāvības, slapstījās vai arī turpināja savu parasto darbu, it kā nekas nebūtu noticis.

Guderians un Keitels visus aizdomīgos bez kavēšanās nodeva gestapo rokās.

Kanāriss nemēģināja glābties. Viņš reiz, garām ejot, izmeta piezīmi kādam vecam draugam: «Bez

šaubām, tā Šādas lietas nedara. Piezvani man pēc kādām dienām.» Viņš joprojām gāja uz savu darbu saimnieciskajā pārvaldē, it kā nekad nebūtu pie​dalījies sazvērestībā pret Hitleru.

Viens no Hitlera gāšanas plāna galvenajiem autoriem ģenerālis Trečkovs izvēlējās citu ceļu. Viņš centrālās armijas grupas frontē devās uz nevienam nepiederošo zemi starp kaujas līnijām. Tad viņš pateica ardievas savam adjutantam, iedarbināja rokas granatu un pielika to ,pie sava pakauša. Granata norāva ģenerā​lim galvu.

Kad sacelšanās sākās, Himlera Berlīnē nebija. Viņš ieradās 20. jūlija pēcpusdienā un deva pavēli, ka viņa pretoperācijai jāsākas nākamās dienas rītausmā. Viņam jau bija gatavs plāns apcietināt visus režīma ienaidniekus, vienalga cik augstus amatus viņi ieņemtu un cik pazīstami būtu viņu vārdi Vācijā. Sī operācija sākās 2i» jūlija rīta agrumā un ilga vairākas dienas. Gestapo saņēma simtiem redzamu viru. Ēvalds fon Kleists-Smencins bija vienš no pirmajiem upuriem. Viņa vārdu SS viri bija atraduši Valkīras operācijas plāna administratīvajā pielikumā. Kleistam bija paredzēts politiskā virsnieka amats Pomerānijā. Rītausmā gestapo izkratīja viņa rakstāmgaldu un atrada tajā vēstuli, kas sūtīta no ārzemēm.

Kratītāji bija pārsteigti, redzot, ka vēstuli parakstījis pats Vinstons Cerčils. Tas bija brīdinājums, kas rak​stīts, sekojot lorda Halifaksa lūgumam, 1938. gada augustā, lai stiprinātu miera kustību ģenerāļu vidū.

Pagāja vēl divas dienas. Tad SS automašīna piestāja' Kanārisa Slahtenzē mājai. No tās izkāpa Himlera vietnieks Sellen- bergs. Dažas minūtes vēlāk no Diānas ielas nama iznāca Kanāriss un aizbrauca kopā ar viru, kas tagad bija kļuvis viņa pēcnieks.

24. NODAĻA PĒDĒJAIS POSMS

Valsts drošības pārvaldes kameras šai ziemā bija pilnas ar visredzamākajiem Vācijas vīriem.

Mazajās kamerās sēdēja ģenerāļi, virsnieki, diplomāti, politiķi, zemju īpašnieki, juristi un mācītāji — vīri, kā Gerdelers, Halders, Hasels, Osters, Sūlenbergs, Froms, Popics. Viņu vidū Sahts mēģināja izlikties (tāpat kā vēlāk Nirnbergā), it kā tas savus līdzbiedrus nemaz nepazītu. Jozefu Milleru gestapo pārņēma savā ziņā no militārā aresta. Kaltenbrunners deva speciālu rīkojumu par Kanārisa turēšanu apcietinājumā. Viņš bija ievietojams apgaismotā kamerā, kuras durvīm vienmēr jāstāv vaļā. Kanārisam nebija atļauts sarunāties ne ar vienu. To nebija atļauts darīt arī nevienam citam, bet, kad atskanēja gaisa trauksmes sirēnas, tiem visiem bija jādodas patvertnēs.

Tas deva iespēju sačukstēties. Cietuma kaimiņus un gestapo vīrus pārsteidza tas, ka Kanārisam joprojām bija visjaunākās ziņas par kara norisi, kaut ari tas bija pilnīgi izolēts no jebkādas saskares ar arpasauli. Pēc tam viņam noliedza pat prasīt cietumsargiem bruņoto spēku virspavēlniecības dienas ziņojumu. Taču arī vēl tad viņa spēja but informētam bija apbrīnojama, it kā viņa prāts vēl joprojām vāktu ziņas slepenajam dienestam, kaut arī visi pavedieni sarauti. Leitnants fon Slabrendorfs atradās blakus kamerā. Viņš atceras nenoteiktos un naivos jautājumus, ar kādiem Kanāriss piemuļķojis savus sargus, lai tie viņam sniegtu ziņas par stāvokli.

«Man tagad liekas, ka mēs spiežam krievus pāri Visi ai.»

«Ak, kādas blēņas! Viņi tuvojas Oderai.»

Ziemas vidū ieradās gestapo grupa, lai izvestu fon Slabren- dorfu ārā no viņa kameras un paņemtu līdzi uz Saksenhauzenas koncentrācijas nometni. Viņiem bija aizdomas, ka ģenerālis fon Trečkovs izdarījis pašnāvību, un tāpēc tie bija atvēruši viņa kapu. Kad gestapo viri bija atlauzuši šķirstu un apskatījuši līķi, viņu aizdomas palielinājās vēl vairāk. Tāpēc tie nolēma nopratināt ģenerāļa bijušo adjutantu, kas bija arestēts sakarā ar apsūdzību par nodevību. Domādams, ka pēdējā stunda klāt, viņš devās ārā no kameras.

«Uzvelciet mēteli!» kliedza sargi.

«Man nav mēteļa.» 1 «Nu tad aizņemieties no tuvākā cietumnieka.»

Vienīgā kamera, kuras durvis stāvēja vaļā, bija tā, kur atradās Kanāriss. Viņš laikam šai ziemā savas mazasinības dēļ bija daudz cietis, jo kamera bieži bija nekurināta. Taču viņš nekavējoties izsvieda koridorā savu mēteli. Slabrendorfs ar pateicību to pacēla un uzvilka mugurā. Iebāžot rokas kabatās, viņš tur atrada mazu papīra strēmelīti. Cietumnieku melnajā transporta mašīnā Slabrendorfs to slepeni izlasīja.

Tur bija rakstīts: «Jūsu lietu skatīs cauri divdesmit trešajā.»

Kaltenbrunners ar savu drošības departamenta vīru SS ģenerāli Milleru un rūpīgo Hupenkotenu sāka meklēt pierādījumus pret Kanārisu. Viņi nosūtīja aģentu uz Sveici, lai izspiegotu sabiedroto militāros atašejus. Bija grūti atrast kaut ko tādu, kas tieši pierādītu Kanārisa vainu. Viņa lieta tos mulsināja. Vīru, kas atradies tik augstā amatā un bijis ģenerāļa Franko draugs (uz kura starpniecību tie cerēja miera sarunu sākšanai ar rietumiem), nevarēja vienkārši pakārt pie gaļas āķa līdzīgi neveiksmīgajiem štāba virsniekiem. Hupenkotens ievēroja, ka Kanārisa tuvais draugs pulkvedis Srāders bija izdarījis pašnāvību tūlīt pēc 20. jūlija sacelšanās neveiksmes. Viņš izprašņāja Srādera šoferi. Tas nevarēja saskatīt nekāda iemesla, kāpēc viņa kungs būtu kompromitēts. Viņš bija dzīvojis atturīgu dzīvi un maz saticies ar cilvēkiem. Šoferis vienīgi atcerējās dažus aktu vākus, kas bija viņam uzticēti. Savā laikā pulkvedis Srāders bija pavēlējis apieties ar tiem ļoti uzmanīgi. Kur atrodas šie dokumenti tagad? SD vīri izskatīja viņa māju, kara ministrijas telpas Bendlera ielā un beidzot armijas ģenerālštābu Cosenes citadelē. Pēc dažām nedēļām viņi atrada pulkveža Srādera tērauda lādi un to uzlauza.

Tajā atradās dažādi papīri. Tur bija kaprāļa Ādolfa Hitlera slimības vēstures apraksti. Tie ietvēra Pasevalkas kara slimnīcas (kur Hitlers pēc Pirmā pasaules kara gulēja, kaujas gāzu ievai​nots) komandanta novērojumus. Viņš atzīmējis histēriskā akluma simptomus un ierosinājis psihiatriski izmeklēt slimnieka gara spējas. Lādē bija arī admirāļa Kanārisa dienesta ziņojumu noraksti, viņa dienasgrāmatas pēdējās lappuses, virkne ziņojumu par nacionālsociālistu briesmu darbiem. Beidzot tur atradās vēstules par Vatikāna sarunām starp seru D'Arsī Osbornu un Jozefu Milleru līdz ar miera noteikumiem, kurus bija rakstījis pāvesta sekretārs un kuriem vēl joprojām bija pievienota Laibcra vizītkarte. Atstājot neiznīcinātus šos miera projektus, vācieši nav bijuši tik uzmanīgi kā viņu pretinieki.

«Man šis postenis — Valsts drošības pārvalde — bija jāpārņem brīdī, kad uz admirāli Kanārisu krita aizdomas par gadiem ilgu sadarbošanos ar ienaidnieku,» teica Ernsts Kaltenbrunners savā galavārdā Nirnbergas tribunāla priekšā. «īsā laikā es pārliecinājos, ka Kanārisa nodevība sasniedz baigus apmērus.» To sacīdams, viņš laikam domāja pulkveža Srādera seifu.

«Tomēr mēnešiem ilgi Kanāriss jauca viņiem galvu, izdomādams vienu triku pēc otra,» stāstīja Slabrendorfs. «Viņa tēlošanas māka, veiklība un izdoma atbruņoja Drošības dienesta aģentus, kas to pratināja1 . No naiva stulbuma viņš prata pāriet uz visdzi​ļāko jautājumu iztirzāšanu.

«To nevarēja saukt par melošanu,» teica Lahūzens ar tikko manāmu smaidu. «Drīzāk tā bija veikla patiesības izkropļošana.»

Kleistu izvaicāja par Vinstona Cerčila vēstuli, kas bija atrasta viņa galdā. Tas SS Milleram paskaidroja: «Sī vēstule vienkārši bija oficiālas misijas rezultāts. Misijas mērķis bija uzzināt, vai Anglija dosies karā Cehoslovakijas dēļ.» Nav šaubu, ka Kanāriss atbildēja tāpat.

Pēc faktu drumslām, kas zināmi par admirāļa izturēšanos apcietinājumā, esmu mēģinājis iedomāties viņa atbildes, ja, piemēram, gestapo būtu atklājusi viņa «Vikingu» sakaru līniju ar Sveici un nojautusi, ka Kanāriss Sveici brīdinājis par gaidāmajiem draudiem. Apsūdzībai par nodevību (ka viņš devis norādī​jumu Šveicei mobilizēt) viņam bija iespējams atbildēt sekojoši: «Lieta ir pavisam citāda'. Mēs brīdinājām Sveici ne tāpēc, ka tai nopietni draudētu uzbrukums.

Abvērs saņēma informāciju par sabiedroto spiedienu uz Sveici pārtraukt dzelzceļu satiksmi starp Vāciju un Itāliju un atjaut sabiedroto aģentiem uzspridzināt Sv. Gotarda tuneli. Mūsu brīdinājuma nolūks patiesībā bija novērst šos draudus un tādā veidā uzturēt netraucētu dzelzceļa satiksmi, ko faktiski mēs ari panācām. Neviens, kam galvā jēga, negribēja taču uzbrukt Šveicei.»

Es vēlreiz pasvītroju, ka augšā minētie vārdi ir tikai fantāzijas rezultāts. Varbūt īstenībā tā nav ne jautāts, ne atbildēts. Bet tas viss tikai pierāda, cik smalki austa bija katra akcija. Tas dod arī jēgu, cik daudz vajadzēja laika un enerģijas, lai apgāztu šādu izskaidrojumu.

Pat miera sarunas ar sabiedrotajiem varēja iztēlot kā mēģinā​jumus izpētīt viņu apņēmību, vienprātību un kara mērķus, viņu uzticību vai neuzticību pret Krieviju. Apgalvojot, ka Vācija neattīstīs savu kara darbību līdz pēdējai iespējai, bija iespējams vājināt sabiedroto apņēmību. Kamēr Kaltenbrunners nezināja, ko Kanārisa aģenti stāstījuši sabiedrotajiem, viņš nevarēja droši pateikt, ka šāda veida rīcība bijusi nodevība. Un viņa zemapziņā laikam aizvien mājoja cerība, ka Kanāriss jau atradis to, pēc kā viņiem visiem varbūt būs jācenšas — pieņemamus miera notei​kumus.

Tā pagāja viens mēnesis pēc otra, līdz kamēr 1945. gada 3. februārī Valsts drošības pārvalde dabūja tiešu bumbas trāpījumu. Himlers nolēma cietumniekus pārvietot koncentrācijas nometnēs. 7. februārī viņš Jozefu Milleru nosūtīja uz Būhenvaldi, bet Kanārisu — vēl tālāk dienvidos — uz Flosenburgu (tā saucamo «fortu»). Kopš pulkveža Srādera seifa atklāšanas viņu turēja ieslēgtu dzelžos dienu un nakti.

Apvienotā slepenā dienesta drošības šefs Kaltenbrunners un izlūkošanas šefs Sellenbergs bija satriekti par lielo nodevību, ko tie atrada admirāļa Kanārisa papīros. Tie bija vairāk kā satraukti.

Jaunatklātie pierādījumi liecināja, ka tuvojas gals viņiem pašiem un visai viņu sistēmai. Sakari ar ārzemēm, kurus Kanāriss bija uzturējis nodevīgā nolūkā (tā viņi domāja), tagad būtu jāturpina viņiem pašiem, pildot savus amata pienākumus. Bet šis domu gājiens nenorisinājās bez viņu naciskās

sirdsapziņas mokām. Kad 16. februārī Berlīnē ieradās zviedru Sarkanā Krusta priekšnieks grāfs Folke Berna dots, Kaltenbrunners šo apmeklējumu uzskatīja par ļoti aizdomīgu faktu. Kanārisa nodevība bija radījusi viņā īstu apsēstību. Sellenbergs stāsta, ka Kaltenbrunners pēkšņi griezies pie viņa un piedraudējis sniegt pierādījumus, ka viņš, Sellenbergs, esot britu slepenā dienesta aģents. Kaltenbrunneru bija piemeklējusi smaga vajāšanas mānija, un viņš domāja, ka slepenā dienesta aģenti ir visur: viņš turēja aizdomās Kanārisu un savas aizdomas attiecinaja arī uz pašreizējo izlūkošanas va​dītāju.

Sellenbergs, pa daļai dzīvodams vēl Trešās valsts ilūziju pasaulē, pats bija zvērināts nacists, un turklāt viņam piemita praktisks un spēcīgs raksturs. Vai viņš nebija tas, kas izgudroja Venlo slazdu?

Sellenbergs ierosināja, ka Kaltenbrunners labi varētu sekot Ribentropam ārlietu ministra amatā, ja vien pašam Sellen- bergam izdotos ar grāfa Bernadota palīdzību vienoties par miera noteikumiem.

Kaltenbrunners jau sen cerēja, ka viņš varēs ieņemt Ribentropa vietu. Tā nu viņš apmeklēja slepenas sanāksmes un bija klāt, Bernadotain satiekoties ar Himleru. Liekas, ka tas viņam šai šaha spēlē deva lielākos kauliņus. Hitlera pils kambarkungs Martins Bormanis bija kontaktā ar Kaltenbrunneru. Izdevīgā bridi tas varēs pačukstēt savam kungam: «Nodevība.» Grāmatā «Beigas» Bernadots stāsta arī, ka viņš 1944. gada rudenī apmeklējis Eizenhaueru. Ne vārda viņš nebilst par kādu citu uzdevumu, kā gādāt par dažām Vācijā aizprecinātām zviedrietēm, kuras tas cerēja repatriēt uz Zviedriju. Sabiedrotie cerēja — man ir aizdomas — ka viņš nacistu vadītājus sašķels un savedīs naidā. Lai iegūtu Himlera labvēlību, viņš tam uzdāvināja ziemeļu rūnu grāmatu, kuru Himlers saņēma ar asarām acīs. Tad Sellenbergs sāka Himleru mudināt lauzt uzticību Hitleram un ievadīt slepenas sa​runas par padošanos.

«Jūs varat domāt, ka tas ir sentimentāli un varbūt pat nejēdzīgi,» atzinās Himlers Bernadotam, kad viņi pirmo reizi satikās, «bet es esmu zvērējis lojalitāti Ādolfam Hitleram un kā karavīrs un vācietis es no šī zvēresta nevaru atkāpties.»

Abi ar Kaltenbrunneru viņi martu un aprīli pavadīja, vērodami pārrautās un izļodzītās frontes austrumos un rietumos un raudzīdamies uz apmāto Hitleru valsts kancelejā. Tur pēdējais ar savām pavēlēm bezjēdzīgi iejaucās kara norisē un izkliedza lāstus hipnotizētajam štābam. Aprīļa sākumā krievi jau bija Vīnes priekšpilsētās^, Rūra bija ielenkta, briti devās cauri Minhenei un amerikāņi šķērsoja Vēzeru pie Hamelinas. Vācieši centās noturēt Ode- ras fronti. Hitlers svārtījās starp šausmīgiem ārprāta dusmu uzliesmojumiem un savādiem klusuma posmiem, kad viņš ar sardzes vīriem sāka filozofiskas sarunas. Viņš nodevās mistiskām un bērnišķīgām jaunības aitmiņām, runāja par savu tēvu Aloizu, mājas dzīvi un agrāko karjeru, aizklīzdarns tālāk abstraktajos prātojumos pair pasauli un mūžību. Kādreiz starp dusmām un apātiju viņš laikam bija devis Kaltenbrunneram rīkojumu tikt galā ar Flosenburgas cietumniekiem. Kaltenbrunners tad sūtīja Hupenko- tenu uz Bavāriju ar instrukcijām rīkot ātru tiesu. «šie viri jānovāc bez liekām ceremonijām,» kliedza Hitlers,kad viņam bija celtas priekšā Kanārisa dienasgrāmatas lapas un Ostera literāriskie sacerējumi.

Flosenburgā (kas atradās Frankonijas mežainā apvidū un no apkārtnes nošķirtā joslā) bija ieslodzīti «izcili ļaudis», kas domāti par ķīlniekiem vai ari nolemti nāvei. Viņi nekad nezināja, kura no abām iespējām tos gaida. Kad Kanārisu 7. februāri atveda no Berlīnes, viņu veselus divus mēneš'is turēja atsevišķā blokā; tur nošķirts no citiem bija viss vācu «lepenā dienesta «smadzeņu trests». Arī ģenerālis Osters šeit atradās. Aprīļa sākumā no Būhenvaldes uz turieni pārveda Jozefu Milleru kopā ar kapteini Gēri, Rolandu Štrinku, Didrihu Bonhēferu, Slabrendorfu un citiem līdzdalībniekiem. Kanārisa kamera atradās blakus dāņu militārās izlūkošanas direktoram pulkvedim Lundingam, kj» vācu okupācijas laikā bija arestēts sakarā ar aizdomām par darbošanos pret Vāciju. Sai iznīcināšanas nometnē liktenis dīvainā kārtā bija savedis kopā arī citus upurus: pulkv. leitnantu Džeku Cerčilu un kapteini Pēteri Cerčilu. Par pēdējo SD domāja, ka tas ir vērtīgs ķīlnieks, jo noticēja Odetes stāstam par viņa radniecību ar Vinstonu Cerčilu. Tur bija ministru prezidenta krustdēls Zils Romiljī, kuru saņēma gūstā kā kara korespondentu pie Narvikas. Jozefs Millers man stāstīja, ka kāds britu aģents bija sagūstīts, mēģinot uzspridzināt Donavas Dzelzs vārtus un tā pārtraukt kuģu satiksmi pa šo upi. Lai viņa vārds nekļūtu zināms, tas nedrīkstēja rakstīt

pat uz mājām.

Vīri no visām Eiropas tautībām sēdēja drūmajā ieslodzījumā kopā ar tās organizācijas vadītāju, kas tos savā laikā bija vajā​jusi. Tie visi tagad bija Himlera apvienotā slepenā dienesta upuri.

Flosenburgā Kanārisa pratināšana turpinājās. Dabūjuši jaunus pierādījumus, spīdzinot gūstekņus, gestapo vīri tincināja viņu atkal un atkal. Joprojām viņš tiem slīdēja ārā no rokām. Lundings un Kanāriss, gaitenī garām ejot, viens otru pazina. Nakts laikā, kamēr sargi nedzirdēja, viņi sāka sazināties ar klaudzināšanu. Tie lietoja cietumnieku sistēmu, sadalot alfabētu piecās grupās un ar klaudzināšanu paziņojot vispirms grupu un tad attiecīgo burtu. Tā abi slepeno dienestu vadītāji uzturēja sakarus cauri kameras sienai.

Pulkvedis Lundings ievēroja, ka admirālis joprojām valkā civilas drēbes, kamēr pārējie bija tērpušies cietumnieku uniformā. Ar viņu apgājās kā ar tādu, kura vaina joprojām vēl nav pierādīta. Kādu dienu ieradās Kaltenbrunners, lai Kanārisam celtu priekšā jaunus atklājumus. Pa durvju spraugu Lundings vēroja, ka viņi abi staigāja šurp un turp. Kaltenbrunners runāja skaļi un nikni, bet Kanāriss savukārt protestēja un žestikulēja. Tad — ap​rīļa otrajā nedēļā Hupenkotens devās savā misijā.

Viņš ieradās Flosenburgā ar gestapo komisāru Starvicki un pavēlēja nekavējoties iztiesāt vācu slepenā dienesta vadītāja lietu. Sešus gadus vēlāk Hupenkotens pats savā prāvā atzinās, ka tiesas sēde SS tiesneša Torbeka vadībā notikusi 8. aprīlī. Tā atradusi Kanārisu par vainīgu valsts nodevībā. Pēc tam Hupenkotens atgriezies Berlīnē. Citi apgalvo, ka viņš pirms aizbraukšanas nogaidījis, kamēr tiesas spriedumu izpilda. Jozefs Millers 8. aprīlī sēdēja, dzelžos saslēgts, savā kamerā. Pēkšņi atsprāga durvis un SS vīrs uzkliedza viņam sagatavoties atstāt kameru. Viņu, vēl joprojām dzelžos, veda uz karātavu pagalmu.

«Nu reiz spēlei ir beigas,» kliedza kāds sargs. «Sis ir pēdējais cēliens. Bet tu tiksi pakārts veselu galvu zemāk nekā tavs šefs Kanāriss.»

Kad viņš stāvēja pie vārtiem, kas veda uz nāvessodu pagalmu, Starvickis tam uzsauca: «Laimīgu ceļu karātavu putnam!»

Pēc tam kad Millers veselu pusstundu bija nekustīgi nostāvējis, viņu veda atpakaļ uz kameru. Ilgi viņam tur neatļāva pa​likt, jo to veda ārā otru reizi. Šoreiz viņu nostādināja pie karātavu kāpnēm,, it kā būtu vēl jāgaida kāda amatpersona, lai varētu sākties soda izpildīšana. Tad SS vīri kliegdami veda viņu atkal projām! «Šodien tu esi aizmirsts.»

Vai nu Himlera nopietnās pārdomas bija tās, kas viņu glāba, vai arī paša Millera protesti, kas labi pazina visus Trešās valsts likumus un pieprasīja sev kārtīgu tiesas prāvu.

Tai pašā vakarā Kanārisu atveda atpakaļ kamerā. Viņš bija atgriezies no tā saucamās «prāvas», kas nebija nekas vairāk kā pratināšana ar spīdzināšanas palīdzību. Pulkvedis Lundings blakus kamerā dzirdēja, ka viņš kustas. Pēc tam sākās pēdējā lēnā klaudzināšana: «Sī… ir … bijusi… pēdējā … reize … es domāju …. Smagi mocīts … Deguns lauzts …»

Tad, ciktāl Lundings atceras, viņš signalizējis vārdus, kurus mēnešiem ilgi bendes velti mēģināja no viņa izvilkt: «Es mirstu par savu tēvzemi. Mana sirdsapziņa ir tīra. Es vienīgi veicu savu pienākumu pret dzimteni, kad mēģināju strādāt pretim Hitlera noziedzīgajam trakumam, kas veda Vāciju uz bojā eju.»

Viņš klaudzināja pēdējo vēsti sievai, ar kuru tas nekad nebija dalījies savu visbīstamāko darbu noslēpumos. Sieva ar abām mei​tām toreiz dzīvoja ļoti trūcīgos apstākļos Bavārijā.

9. aprīļa rītausmā SS atkal ielenca slepenā dienesta vīru kameras.

«Laukā, laukā!» viņi kliedza. Lundings dzirdēja dzelžus krītam no Kanarisa rokām un kājām, tad ari komandu: «Nost drē​bes!» Caur durvju spraugu viņš redzēja aizvedam kailos cietum​niekus.

Dr. Abshāgens secina, ka admirālis Kanāriss, ģenerālis Osters, dr. Strunks, ģenerālprokurors Sakss

un kapteinis Gēre nogalināti ātri viens pēc otra. Esmu pārrunājis ar viņu sevišķi tos Abshāgena secinājumus, kas bāzēti uz ātrajām komandām. Ticis saukts: «Nākamais!» Tas norādot, ka viens jau bijis pakārts. «Nāvessodu izpildīja ātri,» viņš raksta. Tas nav pārliecinoši, jo sevišķi nemitīgo baumu dēļ, ka admirālis Kanāriss pakārts divas reizes. SS vijriem patiešām gan nebija daudz laika izsmalcinātiem un gariem nāves sagādāšanas veidiem. Bet — visi pierādījumi liecina, ka, lai gan pret Kanārisu nav lietoti brutāli paņēmieni līdz pat pēdējām dienām, tomēr SS briesmīgais naids vērsies pret admirāli kā pašu galveno upuri.

«10. aprīlī kāds piedzēries SS sargs man stāstīja, ka iepriekšējā dienā viņi atkal pakāruši daudzus slepenā dienesta vīrus,» stāsta Slabrendorfs savā grāmatā «Pučs pret Hitleru». Sargi, kas piedalījās nāvessoda izpildīšanā, saņēma degvīna un desu papild- devu. Upurus nesodīja ar tiesas spriedumu.

Himlers pavēlēja viņus pakārt pats uz savu atbildību. Kad es prasīju viņu vārdus, sargs man minēja admirāli Kanārisu, ģenerāli Osteru un Bon- hēferu.»

«Mana kamera nebija tālu projām,» Slabrendorfs man tuvāk paskaidroja, kad viņu šai lietā izvaicāju.

«Sargi tai pašā dienā stāstīja, ka Kanāriss kārts divas reizes.»

«Lai dotu tev nāves priekšsajūtu,» tā SS vīri teikuši, kad tie Kanārisu pēc pirmās kāršanas atkal atdzīvinājuši. Vai nu viņi vēlējās izdabūt pēdējo atzīšanos, pirms tie viņu atkal kāra, vai arī gribēja paildzināt savu atriebību pret vīru, kura organizācija (tā viņi domāja) tiem likusi zaudēt karu. Esmu jautājis kādam augstam britu slepenā dienesta virsniekam viņa domas. Pēdējais par patiesu pieņēma versiju, ko bija stāstījuši Kanārisa sargi.

Stoisko Ēvaldu fon Kleistu, kas pirms kara ar Kanārisu darbojās pret Hitleru, pakāra Berlīnē 16. aprīlī.

Piecus gadus vēlāk es sastapu dr. Jozefu Milleru Minhenē. Viņš gatavojās prāvai pret Hupenkotenu.

«Kāds liecinieks, bijušais SS gūsteknis apgalvo, ka Kanāriss pakārts dzelzs apkaklē; viņš miris tikai pēc pusstundu ilgām mo​kām,» teica Millers.

Tā tika izdzēsts viņa dižais gars, viņa zilās, dzīvās acis, kuras atcerējās tik daudzi liecinieki. Lai visu notikušo paturētu sle​penībā, netālu no kamerām sakūra sārtu, uz kura novietoja līķus..

Jozefs Millers šļūca pa kameru no viena gala uz otru un gaidīja savu kārtu. Tad pie durvīm klaudzināja un kāda balss vaicāja: «Vai jūs runājat angliski?»

«Jā.»

«Vai jūs esat viens no augstākajiem virsniekiem, kurus no​lemts pakārt?»

«Man tomēr tā neliekas. Pašreiz jau viņus dedzina.»

Millers, kuram jau sāka rādīties rēgi, domā, ka kapteinis Pēteris Cerčils bijis tas, kas viņam to čukstējis.

«Nē, es tas nevarēju būt,» Pēteris Cerčils man teica. «Nekā toreiz nezināju par nāvessodiem. Es viņam čukstēju apmēram kaut ko tādu: «Esiet drošs, sabiedrotie vairs nav tālu.»»

Millers sēdēja un gaidīja nāves vēsti. Tā tomēr bija gājusi secen, vai nu tāpēc, ka viņš joprojām bija trumpja kārts Himlera spēlē, vai arī vienkārši tāpēc, ka attiecīgā pavēle gājusi zudumā. Sārts ārā dega slikti. Līķus brīvā gaisā uguns sadedzina lēni. Cauri restēm kamerā vējš iepūta upuru pelnus, kas nosēdās vi​ņam apkārt. Un tas bija visbriesmīgākais.

Kas notika SS tiesā? Vai Kanāriss atzinās? Kādu laiku Hupenkotens staigāja apkārt pa Minheni, it kā nekas neapgrūtinātu viņa sirdsapziņu. Tas joprojām valkāja SS ādas mēteli ar noņemtām zīmotnēm. Kad Jozefs Millers atgriezās no veselības uzlabošanas atvaļinājuma (ko viņš, bez šaubām, bija pelnījis), Hupen- kotenu apcietināja. Ar viņu apgājās pilnīgi citādi, nekā būtu rīko​jusies SS tiesa. Pagāja pieci gadi, līdz prāva pret viņu bija gatava.

Tad liecību dot ieradās SS tiesnesis Torbeks, kas pēckara ga​dos strādāja par advokātu Nimbergā.

«Kāpēc jūs nepieteicāties ātrāk?» prasīja pārsteigtais tiesnesis Akermanis.

«Mani nekad neizvaicāja par šo lietu,» atbildēja Torbeks. «Sabiedroto anketē es neatradu aili, kas būtu paredzēta šādiem gadījumiem.»

Kad Torbeku saveda kopā ar Hupenkotenu, pēdējais kļuva nedrošāks. Viņš atzinās, ka kļūdījies attiecībā uz tiesas dienas datumu, kā arī piezīmēja, ka cietumniekiem nav doti aizstāvji. Bet viņš nekā nezinot par pārkarsētām kamerām, volta loka apgais​mošanas ierīcēm un citiem atzīšanās instrumentiem.

Viņa kā apsūdzības uzturētāja uzdevums bija noskaidrot, vai Kanāriss saistīts ar puču pret Hitleru.

Viņa kompetencē nav bijis pētīt Kanārisa sakarus ar sabiedrotajiem.

Hupenkotens tālāk teica, ka visi slepenā dienesta virsnieki, kas tiesāti kopā ar Kanārisu, atzinušies.

Vienīgais izņēmums bijis ad​mirālis. SS bija vienis prātis, ka Kanāriss aizstāvējies ļoti veikli.

Tajā Trešās valsts baigajā mijkrēslī vārdi un triki bija viņa pēdejie ieroči. Hupenkotena labi apmācītais tiesnesis Torbeks saveda kopā admirāli ar viņa agrāko štāba priekšnieku ģenerāli Osteru.

Tobrīd Oslers vairs nebija šīs pasaules cilvēks. Es iedomājos viņu stāvam tiesas priekšā pasīvu un sapņainu — tādu, kas vairs nerunā pretim nekā. Iespējams, ka viņš bija sazā|ots.

Torbeks uzstājās, lai Kanāriss atzīstas līdzdalībā. Osters sacīja, ka admirālis par šo sazvērestību zinājis.

«Bez šaubām, es zināju par šīm lietām,» vairījās Kanāriss. «Galu galā es taču biju slepenā dienesta vadītājs. Man bija jābūt gatavam kritiskā brīdī sazvērestību aizkavēt.»

Osters to noliedzis, saskaņā ar SS atstāstījumu.

«Oster,» kliedza admirālis, paiedams soli uz priekšu pret viru, kuru tas bija tik ilgi aizstāvējis, «atļaujiet man teikt, ka es vie​nīgi izlikos par līdzdalībnieku.»

«Es nevaru teikt to, ko nezinu,» bija atbilde, kas pierakstīta Osteram. Kādreiz viņš glabāja noslēpumus labāk.

Pēc tam SS tiesa paziņoja spriedumus,kādus Hitlers bija pavēlējis, un «novāca» slepenā dienesta vadītāju.

25. NODAĻA POST MORTEM Admirāļa nāves baigie apstākļi dziļi aizkustināja sabiedroto slepeno dienestu vadītājus, kas reiz bija viņa pretinieki. Kaut arī pati par sevi šī nāve bija nenozīmīgs notikums šai katastrofiskajā pasaules karā, es pētīju visus iespējamos materiālus ar tādu pašu traģisku jutoņu, kāda mani pārņēma, lasot par admirāļa Koliņī nogalināšanu Francijas reliģiskajos karos. Arī toreiz nepietika ar to, ka tirāns iznīcināja vecu vīru, kas bija jau pārkāpis nikna strīdnieka gadus. Pati kustība un mērķis, ko šis vīrs pārstāvēja, bija jāiznīcina, ja tirāns gribēja mieru kaut uz īsu laiku. No sākuma neviens no Vācijas rietumu zonām nepieteicās, kas liecinātu, ka viņš redzējis admirāļa Kanārisa līķi. Par īsto viņa nāves veidu un laiku pastāvēja zināmas šaubas līdz pat 1951. gada februārim. Lundings viņu redzēja, kailu ejam uz nāvessoda vietu. Bet Jozefs Millers pats man stāstīja, ka viņš iepriekšējā dienā divas reizes dzīts uz karātavām un pēc tam atkal vests atpakaļ kā vērtīgs ķīlnieks. Vai admirālis būtu bijis mazāk vērtīgs? Viņa vaina varbūt bija lielāka, bet toties mazāk saskatāma kā Milleram. Tā rodas leģendas.

Kad tuvojās amerikāņi, pie dzīvības palikušos .gūstekņus dzina uz Dahavu, bet pēc tam — vēl tālāk uz dienvidiem. Viņu dzīvības glāba SS sargu irstošā morāle un vācu armijas vienību nejaušā ierašanās.

«Pats Hitlers no sava bunkura bija pavēlējis tos likvidēt,» teica man kapteinis Pēteris Cerčils. «Bet SS virsnieks, kas bija par mums atbildīgs, manīja, ka lietas jau aizgājušas pārāk tālu un ka ir laibā'k atstāt mūs dzīvus.»

Trevors Ropers savā grāmatā «The Last Days of Hitler» raksta, ka slimais un trīcošais Hitlers pēc 'kādas briesmīgas lēkmes kliedzis — visi ķīlnieki apšaujami. Amerikāņu spēki 24: aprīlī atbrīvoja Dalwvas koncentrācijas nometni un turpināja doties dienvidu virzienā. Gērings iepriekšējā dienā no sava Bavārijas «forta» bija telegrafējis Hitleram un piedāvājis sākt sarunas par mieru. 8. aprīlī sabiedrotie pavēstīja, ka Himlers runājis par miera noteikumiem ar Bernadotu, bet ka tie ir nepieņemami. Tirāni sašķēlās. 28. aprīlī Musolīni tika sagūstīts un nošauts. Nākamajā dienā valsts kancelejas bunkurā Hitlers apprecēja1 Evu Braunu. Viņa ieņēma indi. Viņš nošāvās 30. a.prīlī. Sargi sakrāva sārtu valsts kancelejas pagalmā un, salaistījuši ar benzīnu, sadedzināja Hitlera un Evas Braunas līķus. Tirāns, kuru Kanāriss bija slepeni apkarojis 7 gadus, pārdzīvoja viņu augstākais par divdesmit dienām. Es uzdrošinos apgalvot, ka Kanāriss bieži bija zīlējis,kurš no viņiem dzīvos ilgāk.

Tāds bija «ķīķera», «vecā vīra» un «apspiesto tēva» gals. Biogrāfijas rakstītājam viņš bija iedomājami grūtākais temats. Admirālis bija noslēpumains, neuzticības pilns, apbalvots ar augstu inteliģenci un cilvēciskiem principiem. Katram, kas viņu pazina, tas ar savu ārējo izturēšanos un mentalitāti izlikās savādāks. Viņš bija runīgs tādā amatā, kas prasīt prasās pēc klusti ciešanas, ekscentrisks tur, kur nosvērts vīrs būtu licies vairāk piemērots, indiskrēts un tomēr aizvien aprēķina vadīts. «Es saku viņiem, ko tie vēlas dzirdēt un ko tie var stāstīt tālāk.»

«Vai viņš bija britu aģents?» Pelēkā un noguruma pilnā Jen- kes seja nepauda pārsteigumu, kad nācu klajā ar tiešo jautājumu. «Kā jūs to saucat. Britu uzvara varēja kalpot viņa mērķiem, bet viņš cerēja, ka Vācijas galīgo katastrofu būs iespējams novērst.»

«Kāpēc briti neizmantoja Kanārisu, ja reiz viņi par to zināja?» es prasīju vecākam britu slepenā dienesta virsniekam. Viņš man pateica to pašu, par ko es jau ilgi biju domājis: «Mēs to labprāt būtu gribējuši, bet ārlietu ministrija bija pretim. Viņiem bija bailes apvainot Krieviju. Mēs to nedomājām, bet ārlietu ministrijas viedoklis guva virsroku.»

Es atcerējos atbildi, kādu pats 1943. gadā saņēmu ārlietu ministrijā: «Mēs pēc kara Eiropā negribam nekādas problēmas.» Citiem vārdiem — miers valdīs tikai tad, ja būs iznīcināts vācu ģenerālštābs. Es neticu, ka pēc 1943. gada janvāra britu un amerikāņu kabinetos pienācīgi izprata Kanārisa un viņa draugu mērķus. Varbūt tie nebija pietiekami attēloti slepenā dienesta ziņojumos.

Flosenburgas cietumnieki kādu laiku mita kopā Kapri salā, kur atpūtās no pārdzīvotajām mokām.

Pirmās dienas viņi dzīvoja kā tas eiropiešiem nākas — ciešā biedriskumā, ko radījušas kopējas ciešanas un pārbaudījumi. Tad ģenerā|a Eizenhauera «ne- brāļošanās» pavēle sasniedza pat šo tālo mītni. Viņus izšķīra, un tie izklīda ar cieņu un nožēlām.

Jozefs Millers atgriezās savā dzimtajā Bavārijā, kur viņš kļuva viens no kristīgo sociālistu vadītājiem un tieslietu ministrs. Rūpīgi sākās demokrātijas eksperiments. Sabiedroto dekrēti un priekšraksti par jaunu mēģināja uzbūvēt to, kas no Vācijas bija palicis pāri, un dot visam tam jaunu veidu.

Nirnbergas tribunāls tiesāja pie dzīvības palikušos lielvīrus. Pēkšņi tā priekšā nostājās Ervīns Lahūzens, kas bija atrasts kādā gūstekņu nometnē. Sava mirušā priekšnieka admirāļa Kanārisa vārdā viņš apsūdzētos apvainoja noziedzīgā necilvēcībā. Ribentrops, Jodfls um Kaltenbrunners, sēdēdami apsūdzēto solā, neveikli sakustējās. Domājot par vācu slepeno dienestu, viņus vajāja ideja, «ka tas kalpojis ienaidnieka labā gadiem ilgi», kā to Jodls teica savā pēdējā vārdā. Kaltenbrunners savukārt sacīja, ka viņš pārliecinājies par Kanārisa nodevību, kas bijusi «šausmīga savā apjomā». Niknie un sakautie militāristi, vīri, kā Guderians un Rēmers, sašutuši runāja par Kanārisa lielo nodevību. Tai pašā laikā atbrīvotajā zemē viņa atraitne un bērni, kā arī viņa draugu atraitnes bija tuvu badam. «Jums kaut kas jāzina par admirāli Kanārisu,» teica jaunākie amerikāņu slepenā dienesta virsnieki, kas paši nekā daudz nezināja, admirāļa krustdēlam Joahimam Kanārisam, kuru viņi ieslodzīja uz veselu gadu. Kāda jēga bija runāt un izskaidrot sava tēvoča «Eiropas idejas»?

Krievi arestēja Kanārisa sekretāri Svartes jaunkundzi un appludināja viņu ar jautājumiem par zudušo dienasgrāmatu.

Bet pasaulē nebija vjenīgi neizpratne un neuzticība. Kāds angļu parlamenta deputāts panāca, lai Bavārijas valdība maksā mazu pensiju Ērikai Kanārisai. Līdz tam viņai bija atņemti visi eksistences līdzekļi, jo sabiedroto noteikumi «iesaldēja» ģenerālštāba virsnieku un viņu piederīgo bankas kontus, kā arī pārtrauca pensiju izmaksu. Siinī gadījumā sabiedroto rīkojumi vēl pagari​nāja Hitlera dekrētus.

Kādu dienu 1948. gadā Minhenē ieradās divi spāņu diplomāti un lielā slepenībā noorganizēja Ērikas Kanārisas braucienu uz Sveici. Ieradusies tur, viņa saņēma ģenerāla Franko ielūgumu doties uz Spāniju kā valsts viesim. Barselonā viņa varēs apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Kaudiljo atcerējās solījumu un neaizmirsa savu parādu.

Kāds cits vecs draugs Fabiāns fon Slabrendorfs devās uz vientuļu namu Lineburgas tīrelī, kur Srādera sievai bija uzticēts vienīgais pilnīgais admirāļa Kanārisa dienasgrāmatas eksemplārs. Tajā briesmīgajos gados viņš bija atzīmējis visus savus darbus urt misijas.) Srādera sieva paskaidroja, ka, baidīdamās no gestapo kratīšanas, viņa pēc 1944. gada jūlija izņēmusi dienasgrāmatu no paslēptuves un to sadedzinājusi.

«Es neticu, ka tā ir iznīcināta,» Villijs Jenke man teica, kad mēs pārrunājam traģēdijas pēdējās ainas.

Taču šo apgalvojumu viņš nekā nevarēja pierādīt. SS vīri Hupenkotena prāvā atzinās, ka mikrofilmās uzņemtas tās dienasgrāmatas daļas, kas nonā​kušas viņu rokās Cosenē.

«Vai Kanāriss kādreiz arī pats sastapās ar kādu britu?» es prasīju Jenlkem. «Liekas, ka viņš vienmēr gaidīja, lai tie viņam pamestu glābšanas vlirvi.»

«Ciktāl tas man zināms, tad nē,» atbildēja Jenke. «Es, protams, nevaru galvot par visām viņa gaitām ārzemēs. Bet es atceros, ka mēs 1943. gadā gatavojāmies sagaidīt kādu angļu viesi, kam bija jāierodas Vācijā.»

«Ko —uz Vāciju kara laikā?»

«Tā liekas, bet nekas tur neiznāca. Otrajā pusē viņi atteicās no šī plāna.»

Viņš pamāja ar roku virzienā uz Elbu, Hamburgu un Ziemeļ​jūru.

«Viņa simpātijas pret britiem tātad bija instinktīvas un varbūt daļa no viņa lielā naida pret Hitleru.»

«Es nekad neesmu dzirdējis viņu stāstām par kādu angļu draugu,» teica Jenke.

Mēs abi bijām vienās domās, ka slepenā dienesta vadītājam jābūt uzmanīgam savu paziņu izvēlē.

Beidzot sāku ar dažiem viņa virsniekiem pētīt jautājumu, kāda bijusi Kanārisa ietekme kara norisē.

Viņam mēdfc pārmest, ka tas tomēr nepilnīgi izmantojis savu stāvokli, lai strādātu mērķim,ko viņš ar visu sirdi uzskatīja par vienīgo pareizo. Viņa viri sēdēja kopā ar mani pie galda, un mēs iztirzājām admirāļa darbu. Es pārspriedu šo jautājumu ar ģenerāli La'hūzenu, Jozefu Milleru, Villiju Jen'ki, dr. Leverkīnu, Kumerovu (Pīkenbroka galveno štāba virsnieku), Vihmani (speciālistu Lielbritānijas lietās) un Rihardu Proci.

Katra atmiņās un uztverē Kanāriss bija uzglabājies mazliet citādāks. Taču visi bija vienis pratis par to, ka admirālis nīda vardarbību, sajutis pretīgumu pret karu un vilcinājies rīkoties pats. Jautājums paliek atklāts: gadījumā, ja Anglija viņam būtu sniegusi drošu atbalstu, vai viņš būtu sācis akciju pret Hitleru?

Viņa politika, kas pieļāva sakarus ar ienaidnieku, apgādāja sabiedrotos ar nenovērtējami nozīmīgam ziņām, Kanārisa lēnprā​tības un cilvēcības dēļ karš nepieņēma vēl baismīgāku veidu par pieredzēto.

«Nav šaubu, ka mēs varējām nogalināt Vinstonu Cerčilu,» teica Jenke, «ja vien admirālis būtu izpildījis saņemtās pavēles. Cerčils, kara laika būdams ļoti aktīvs, deva mums daudz iespēju. Mēs būtu varējuši arī nogalināt citus sabiedroto vadītājus, to vidū Ziro un Veigānu.»

Kanārisam neizdevās Hitleru atbaidīt no liktenīgā ceļa. Viņš revolucionārās kustības vairāk ierosināja, nekā tās vadīja. Pielaistās kļūdas slepenā dienesta laukā palīdzēja sabiedrotajiem sasniegt pārsteiguma efektu un ievērojami tuvināja viņu drošo uzvaru.

Viņš brīdināja Lielbritāniju par gaidāmo mobilizāciju pret Cehoslovakiju 1938. gadā un ieteica stingru rīcību, kas būtu varējusi novērst karu pavisam. Viņš aizkavēja kara izplešanos Spānijas un Portugāles virzienā un kritiskā brīdī noklusēja Itālijas nodomu pāriet ienaidnieka pusē. Kanārisa iestāde brīdināja Lielbritāniju no V ieročiem un deva mums iespēju mazināt to postītāju spēku. Ja admirālis kādu slepenu sarunu laikā ar Hitleru vienkārši neizvilka revolveri un to nenošāva, tad tāpēc, ka šāda rīcība nesaskanēja ar viņa dabu. Un katrs cilvēks var rīkoties vienīgi savu spēju robežās. Vēsturnieki reiz vēlēsies saskatīt mūsu laikmeta miesas, asinis un garu un nebūs apmierināti tikai ar dokumentos atrodamiem masīviem kauliem. Tad tie saredzēs admirāļa izvairīgo un rūpju pilno tēlu, kas slēpjas aiz brutālajiem traģiķiein un sagandē viņu likteņus. Vai vispār kāds cilvēks līdzīgā stāvoklī būtu spējis sasniegt vairāk par viņu, turklāt palikdams neatklāts?

Līdz ar vācu bruņoto spēku izformēšanu arī slepenais dienests tika izklīdināts. Krievi frontē bija sagūstījuši Pīkenbroku, kas ilgu laiku bija I departamenta priekšnieks. Spānijas jautājumu speciālists un III departamenta priekšnieks Bamlers dezertēja pie krieviem pats. Viņa pēcnācējs ģenerālis fon Bentivenji pēc jūlija puča nošāvās. Lahūzens pavadīja nepatīkamas nedēļas Ninburgas gūstekņu nometnē.

Pēc tam viņu atrada un ļāva sniegt liecību Nirnbergas prāvā. Tad viņš devās uz Tiroli, kur tagad dzīvo mierīgu dzīvi. Leverkīns atkal sastapās ar savu iespaidīgo draugu; stratēģisko spēku parvaldes ģenerālis Bils Donavans ieradās Vācijā.

Leverkīns kļuva slavens, aizstāvot tiesā maršalu fon Man- šteinu. Villijs Jenke pārgāja uz laukiem pie Ranoveras. Rihards Proce apmetas vecā Holšteinas viesnīcā pie Baltijas jūras un gremdējās pagātnes atmiņās. Visur viņiem bija jāsamierinās ar sabiedroto likumdošanu, kas tiem aizliedza ieņemt redzamus amatus. Kaut arī rietuimu sabiedrotie vācu militāro slepeno dienestu pēdējos kara gados neuzskatīja par bīstamu pretinieku (un zināmos gadījumos tas bija pat sabiedrotais), tomēr tie šai organizācijai neuzticējās. Rietumvācijas politiķiem bija ērtāk šos ļaudis nenodarbināt. Vecais admirālis Pacigs, ar kuru mūsu stāsts sākas, 1950. gadā, cerību pilns, pieteica savu kandidatūru drošības dienesta vadītāja amatam Rietumvācijas republikā. Bet viņam pagāja garām.

Kādus draudzības žestus viņiem personīgi britu slepenais dienests ari parādīja, tas tomēr — Francijas un Krievijas dēļ —ne​varēja tiem veltīt oficiālu atzīšanu, nemaz nerunājot par saistī​bām. Abvēra nepārspējamo Krievijas nodaļu, ko Kanāriss uzbūvēja, pa daļai nojauca padomju drošības policija.

Pārējais vai nu sakrita pats no sevis, vai ari to neveikli iekļāva pāri paliku​šajās iestādēs.

Visai drīz pēc Potsdamas līguma parakstīšanas britu un amerikāņu slepenajiem dienestiem bija jāsāk

vēl daudz niknāka un nežēlīgāka cīņa par iepriekšējo. Būtisku iemeslu dēļ starp austrumu un rietumu slepenajām izlūkošanas organizācijām nekad nebūs miera, par spīti jebkādiem draudzības apliecinājumiem. Rietumu slepena dienesta vīri pirms 1947. g.ada ārlietu ministru konferences Maskavā izdarīja plašas nacionālsociālistu apcietināšanas. Taču tas Kremlī neizraisīja nekādu sajūsmu, un rezultātā nesākās neviena prāva. Padomju valdību daudz vairāk interesēja ietekmēt Rietumvāciju un dabūt no rietumu sabiedrotajiem atpakaļ tos tūkstošus krievu karavīru, kas kara un pēckara laikā bija dezer​tējuši uz Eiropu.

Tā cīņa turpinās. Rietumu sabiedrotajiem tagad vairs nebija tādu pretinieku, kam piemīt līdzīga dzīves uztvere (un nesaskaņas pašu starpā). Viņiem nu pretim nostājušies pasaules revolu cijas maskētie fanātiķi. Berija ilgi bija vadījis apvienoto slepeno dienestu. Hitlera kļūda bija tā, ka viņš valdīja, skaldīdams savus padotos. Staļins vispirms apvienoja.

Vācu slepenā dienesta vīri visu to vēroja, sēdēdami skalil.iļu pirmajā rindā. Jaunā strīda temats bija vispirms viņu pašu /mir. kas joprojām palikusi pasaules situācijas atslēga, par spīli vl siem mēģinājumiem to neitralizēt. Bet tagad gan nebija nHunln izredžu atrast tādu pretinieku, kas novērstu ļaunākās pavēles vai arī brīdinātu mazos upurus par gaidāmo agresiju.

Kamēr nacistu ideoloģija demokrātiskajās valstīs atrada ļoti nedaudzus piekritējus, tikmēr komunistu sistēma daudziem rietum- eiropiešiem šķiet pievilcīga. Padomju slepenajam dienestam tāpēc lielākas iespējas nekā nacistu Vācijai. Viegli iedomāties, ka mūsu modernajā pasaulē, kur nevalda neatkarīga domāšana, biedrs Berija ir labi apgādāts ar visu vajadzīgo. No otras puses — sabiedroto darbs aiz dzelzs priekškara ir kavēts ienaidnieka destruktīvās mentalitātes dēļ. Tas absolūti neievēro slepenā dienesta spēles noteikumus. Ne bez nožēlas rietumniekiem tāpēc jāskatās atpakaļ uz samērā civilizēto divkauju ar admirāli Kanārisu.

«Kā jau pulkvedis Nikolajs teicis savā grāmatā par vācu slepeno dienestu Pirmajā pasaules karā: svarīgi, ka tik iespaidīgas organizācijas vadība atrodas džentlmeņa rokās. Kāda gan traģēdija bija Kanārisa nāve!»

So atturīgo cildinājumu, ko teicis Kanārisa galvenais pretinieks Lielbritānijā, esmu taupījis pašām grāmatas beigām. Tas ir cildinājums vīram, kas bija neparasti vaļsirdīgs attieksmēs at saviem pretiniekiem un kuru pēdējie nekad pilnīgi neizprata, līdz kamēr bija par vēlu. Saprašanās, kuru viņš centās Eiropā panākt cīņai pret vienu tirāniju, varibūt tiks sasniegta pret otru.

Izmeklēšana bija beigusies.

Sais gados mēs esam maz pamanījuši Kanārisa ģimeni. Tā nepiedalījās pārspīlēti krāšņajā Trešās valsts dzīvē, neapmeklēja Gēringa medības vai Gebelsa salu festivālus. Ģimene zināja maz par danbu, ko veica slepenā dienesta vadītājs, izņemot to, ka viņš cēlās agri un nāca mājās vēlu un ka dažreiz tas uz savu iestādi devās arī svētdienās. Ērikai Kanārisa kundzei abvērs bija grā​mata ar septiņiem zīmogiem. Ģimenes atturība un mana vēlēšanās sarakstīt neatkarīgu pētījumu par admirāli bija divi iemesli, kāpēc mēs nēsāsit ap āmies darba sākumā. Viņa atraitnei bija burtiski jābēg no kara korespondentu bariem, kas vēlējās dabūt meistarspiega aprakstu un informāciju par viņa dienasgrāmatu. Ko gan viņa būtu varējusi tiem pastāstīt? Apmēram tik daudz, cik kāda zinātnieka sieva pēc pusdienām spētu uzzināt par atomu skaldīšanu. Pēc tam kad daudz mazvērtīgākām atmiņām pārbagātā veidā ir veltīti cildinājumi, bija patīkami vērot šo cieņas pilno klusēšanu.

Viņa nekad nebija priecīga, dzirdot, ka atkal parādījies kāds jauns raksts vai grāmata par viņas vīru.

Kanārisa kundze zināja, cik ārkārtīgi grūti bija Kanārisu izprast pat tiem, kas viņu pazina. Tai nebija ģimenes dokumentu par admirāļa darbu, izņemot atmiņas un personīgās vēstules. Viņi abi arvien ievērojuši lielu piesardzību, un vēstules nekas nav rakstīts par slepena dienesta lietām vai politiku.

Abvērs viņai palika gramata ar septiņiem zīmogiem varbūt tāpēc, ka tā instinktīvi sajuta šīs teritorijas bīstamību. Dažreiz viņa uztvēra kādu pavedienu no viesu galda sarunām. Palaikam viņa ar to pārrunāja kādu aktuālu jautājumu, bet laiks un pati traģēdija vājinājusi atmiņu. Viņa tādēļ gandrīz vairs

nekā neatceras par admirāļa dienesta darīšanām. Ērika Kanārisa nebija sajūsmināta par sava vīra aprakstīšanu grāmatā pat tad, ja runa būtu par admirāļa gandarīšanu.

Liekas, ka patiesība lēnām gūst visur virsroku. Mūsu laiks un paaudze nav spējīga aptvert situāciju, kādā viņi atradās, kā ari šo vīru ētiskos motīvus. Varbūt vēlāk, kad šīs lietas varēs apsvērt bez aizspriedumiem, vēsturnieks novāks laikabiedru nievas un redzēs kādi tie bijuši.

Nevienai šīs zemes tiesai Kanāriss nav devis savu sasniegumu un kļūdu pārskatu. Viņš, Gētes vārdiem runājot, sekojis savai «neatkarīgajai sirdsapziņai». Viņam rūpēja maz, vai cilvēki viņu atzīst, vai neatzīst. Tiem ļaudīm, kas viņu pazina, spriedums Hu- penkotena prāvā (trīs gadi cietuma) bija mazsvarīgs notikums. Grieķu traģēdijas negrozāmie likumi paredz lomu arī tādiem vīriem kā Hupenkotens.

Pirms Hupenkotena prāvas es Minhenē sastapu slepenā dienesta vadītāja .meitu Brigitu. Mēs kādu laiku staigājām pa Nim- fenburgas pils parku. Klusajai, melanholiskajai meitenei bija tēva raksturīgā īpašība — šai saulainajā dienā arī viņa mazliet sala. Pa parku soļoja amerikāņu kareivji, naski strādāja dārznieki, avīžu pārdevēji piedāvāja jaunākās Korejas ziņas. Pasaule ar bažām raudzījās nākotnē. Tā bija vāji izpratusi pagātnes traģēdiju un sāka to jau aizmirst. Ko gan šie staigātāji kādreiz zinās par dziļāko būtību? Ko zināja viņa? Kādi jautājumi vēl palika pāri? Vilhelms Kanāriss bija veicis savu pienākumu, sekodams pats savai iekšējai balsij.

SATURS Priekšvārds…………………………….. 3 1. Karjeras kalngalos …. 5 2. Operācija «Kama» …. 13 3. Spānijas avantūra . … 19 4. Krievu mezgils ……………………….. 26 5. Operācija «Otto» . … 32 6. Sazvērestība sākas . … 37 7. Kanāriss un Kleists … 43 8. Starp karu un mieru … 52 9. Lielā mobilizācija . . . .58 10. Admirālis palīdz dāmai . . 64 11. Divkāršais holandietis … 70 12. TOC \o "1-3" \h \z Norvēģija…………………………………. 80 13. Vācu slepenais dienests Anglijā 86 14. Hendejas sienas sega … 93 15. Balkānos………………………….. 103 16. Kā admirālis dabūja sliktu sla.vu 111 17. Heidriha gals……………………… 116 18. Plastiskā bumba…………………. 121 19. Nogaliniet Cerčilu! . . . .127 20. Žurku ce|š…………………………. 135 21. Konstantinopole………………… 140 22. Apvienotais slepenais dienests 145 23. Vailkīras operācija……………… 154 24. Pēdējais posms………………….. 159 25. Post moriem……………………… 168

APGĀDA «JUNDA» NAK KLAJA

Aleksandra Kundrata «Zilā aploksne. Neredzamā divīzija». Par latviešu slepeno aģentu bīstamajām gaitām.

Vēl neibija apklusuši mūsu brīvības cīņu ieroči, kad jau sākās slepenais karš. Tas kļuva sevišķi ass un asiņains, kad ,pēc Latvijas izstiepās Kremļa un Berlīnes taustekļi. Tos centās atklāt un neitralizēt Latvijas īpašais pretizlūkošanas dienests. Aplūkots ir posms no Pirmā pasaules kara beigām līdz 1939. gadam. Grāmatas oen'trālā figūra ir slepenā dienesta vadītājs pulkvedis Sēlis. Taču lielu lomu spēlē arī Marija Briedīte, kuru viņas dramatiskā likteņlīnija un riskantā darbība vedina sa'IMzināt ar Matu Hari.

Grāmatas abā.s daļās figurē arī Anglijas, Igaunijas, Polijas un Vācijas speciālo dienestu vadītāji.

Darbība notiek Otrā pasaules kara priekšvakarā, iekams tautām negaidītais un nodevīgais Hitlera un Staļina pakt's un padomju bāzes iezvanīja Latvijas valsts beigu cēlienu.

Autors ir daudzu notikumu aculiecinieks, kas šo grāmatu agrāk varēja Izdot vienīgi ārzemēs. Tagad arī mūsu lasītāji gūs iespēju iepazīties ar neredzamās frontes patriotiskajiem cīnītājiem, kas bezbailīgi aizstāvēja Latvijas valsti šajā slepenajā spēlē bez noteikumiem. Turklāt intriģējošais stāstījums atstāj ēnā pat daudzus piedzīvojumu romānus.

I. Kolvins. KANARiSS Redaktors Ivars Tirāns. Tehniskais redaktors Gunārs Čakšs. Korektore Dzintra Šiliņa Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas valsts uzņēmums «Junda», LV—1050, Rīgā, Muitas ielā 1. Registr. Nr. 2-0758. Nodota salikšanai 01. 93. Parakstīta iespiešanai 04. 93. Formāts 60X84/16. Augstspiedums. 10,23 uzsk. iespiedi., 11 fiz. iespiedi. Metiens 10 000 eks. Līgumcena. Iespiests Latvijas Republikas IekSlietu ministrijas tipogrāfijā Stabu ielā 89. PasQt. Nr. A-28.

[1] the spanish govemement and the Axis, U. S. Dept. of State, 1946.

[2] nevicerts — sevišķa atļauja kuģiem doties cauri britu .jūras blokādei.